Gausā okupācijas seku apzināšana
Okupācijas zaudējumi speciāli izveidotajai komisijai ir jāaprēķina līdz 2010. gadam. Pagaidām darbs ir tikai pusceļā, un nav zināms, kas notiks tad, kad aprēķini tiks uzlikti uz premjera galda. Lasīt…
Krievija kritizē
Atsevišķu Latvijas spēku mēģinājumiem pieprasīt Krievijai finansiālas kompensācijas par padomju okupāciju nav nekāda juridiska pamata, vakar paziņoja Krievijas Valsts domes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs. “Es saskatu, ka tie, kas nodarbojas ar šādu neglītu lietu, ir zināmā mērā pagrimuši. Rodas izjūta, ka kāds Latvijā jūt zināmus kompleksus saistībā ar to, ka vispirms šī republika 30. gadu beigās nespēja nosargāt neatkarību no Padomju Savienības atšķirībā no tās pašas Somijas, bet pēc tam kā nācija sevi nekā neparādīja cīņā pret nacismu Otrā pasaules kara gados,” pavēstīja Krievijas parlamenta apakšpalātas deputāts. Kosačovs uzsvēra, ka šīs iniciatīvas reanimēšana neesot nekas cits kā atsevišķu Latvijas spēku reakcija, kuri vēlas nepieļaut Latvijas un Krievijas attiecību uzlabošanos.
Represētajiem jāsaņem pensijas no Krievijas
Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valde aicina Latvijas Republikas Saeimu pagaidām atlikt likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā” (9. Saeimas likumprojekts Nr. 593, Saeimā 1. lasījumā pieņemts 2008. gada 6. martā).
PBLA valde aicina Latvijas Republikas Saeimu likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā” atlikt līdz brīdim, kamēr Krievijas Federācija, PSRS mantiniece, apņemas izmaksāt pensijas tiem daudziem tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kas spaidu kārtā 1941. un vēlākos gados tika deportēti un nodarbināti Krievijas teritorijā. Izsūtījumā bojā gājušo vai vēlāk mirušo pensijas izmaksājamas viņu tuvākajiem pēcnācējiem vai radiniekiem. Līdzīgas pensijas kopš daudziem gadiem Latvijas pilsoņiem jau izmaksā Vācijas Federatīvā Republika, Hitlera Lielvācijas mantiniece.
Ar patiesu cieņu,
Mārtiņš Sausiņš, PBLA valdes priekšsēdis
Simts ābelītes Likteņdārzā
Ar ābeļu alejas stādīšanu Krievkalna salā iepretim Koknesei trešdien aizsākts projekts totalitārisma upuru piemiņai. Monumenta, pieminekļa vai cita salīdzinoši tradicionāla objekta vietā Kokneses fonds Daugavas vidū veido Likteņdārzu. Gaišu vietu rimtām pastaigām — pārdomām, mīlestībai, cerībām, uzsver tā veidotāji, jo dārza mākslinieciskās un filozofiskās koncepcijas autors ir Japānas ainavu arhitekts, dzenbudistu priesteris Šunmjo Masuno.
Ābelīšu stādīšanai Jurģu dienā Kokneses fonds bija uzaicinājis simts personas — Kokneses iedzīvotājus, sabiedrisko organizāciju, muzeju pārstāvjus, sabiedrībā pazīstamas personas. Savu ābelīti stādīja rakstniece Māra Zālīte, komponists Pēteris Vasks, folkloriste Ilga Reizniece, eksprezidents Guntis Ulmanis, filozofe Maija Kūle. Savukārt Kokneses fondu ar mērķi vadīt un uzraudzīt projektu 2005.gadā dibināja Baiba Rubess, Valdis Lokenbahs, Marta un Vilis Vītoli, Sandra Kalniete, Māra Zālīte, Jānis Stradiņš, Valters Nollendorfs un citi.
Dārza koncepcija ir sameklēta starptautiskā ideju konkursā. Uzvarētāja Šunmjo Masuno dārzs ir pastaiga cauri pagātnei tālāk uz nākotni ar gaišām cerībām — ziedi, koku stādījumi, ūdens, akmeņi. Dārzā būs arī izstāžu zāle un informācijas centrs, kuru projektēs arhitekts Andris Kronbergs un viņa projektēšanas birojs Arhis.
Dārzs tiek veidots par ziedojumiem, fonda mājaslapā koknesesfonds.lv var rast gan veidu, kā intelektuāli piedalīties projektā, gan, kā ziedot. 20 hektārus Krievkalna salā fondam ir izīrējusi uz 12 gadiem Kokneses pašvaldība. Tad, kad Likteņdārzs būs pabeigts, tas paliks pašvaldības īpašumā. Kā saka projekta koordinatore Lāsma Līdaka: «Paliks tautai.» Zemesgabala tirgus vērtība ir ap 450 000 latu, un tieši tik mērķa realizēšanai ir ziedojuši arī Marta un Vilis Vītoli.
Ilze Grīnuma, Diena, 23. aprīlis, 2008
Pirmās ābelītes Likteņdārzā
(Latvijas Avīze)
PSRS radīto zaudējumu piedziņa un citi jautājumi
Valdība 22. aprīlī uzklausīja Ārlietu ministrijas (ĀM) sagatavoto informatīvo ziņojumu par deklarācijas “Par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu” izpildi. Kā atzīmēts ziņojumā, uzdevums uzturēt prasības pret Krieviju par okupācijas rezultātā Latvijai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu atdošanu joprojām esot pušu dienas kārtībā.
Tomēr ĀM nemin, kad darbu varētu beigt komisija PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai, kuras uzdevumos ietilpst apzināt un aprēķināt PSRS okupācijas režīma sekas Latvijā.
Informatīvajā ziņojumā vien norādīts, ka “ĀM rīcība saistībā ar okupācijas rezultātā Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu balstīsies uz valdības lēmumu, kas tiks pieņemts pēc šīs komisijas darbības noslēguma ziņojuma izskatīšanas”.
Ministri šodien nolēma aicināt komisiju, kas aprēķina minētos zaudējumus, par savu darbu ziņot Ministru kabinetam. Kultūras ministres Helēnas Demakovas (TP) skatījumā, šāds ziņojums varētu tikt sniegts kaut nākamnedēļ.
Savukārt par uzdevumu noslēgt starp Latviju un Krieviju speciālu līgumu, kas noteiktu savstarpējās saistības materiālo izdevumu segšanā, kā arī palīdzības sniegšanā pārceļotājiem uz savu vēsturisko dzimteni, ĀM norāda, ka vienošanās par pārceļošanas procesu regulēšanu un pārceļotāju tiesību aizsardzību noslēgta 1993.gada 2.jūnijā un uz nenoteiktu laiku pagarināta 2005.gada 21.septembrī.
ĀM min, ka vienošanās, kas regulē pārceļošanas procesu un dod papildu iespējas mūsu valstij sekmēt latviešu atgriešanos Latvijā, realizācija un eventuālu izmaiņu veikšana, lai nodrošinātu Saeimas deklarācijā iekļauto savstarpējo saistību izpildi, ir Iekšlietu ministrijas kompetencē.
Attiecībā uz Latvijas arhīvu materiālu atgūšanas veicināšanu ministrija norāda, ka 2007.gada 25.oktobrī tika noslēgts līgums par sadarbību starp Latvijas Valsts kinofotodokumentu arhīvu un Krievijas Valsts kinofotodokumentu arhīvu, kā arī šie jautājumi tiekot izskatīti Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijā.
…
Tāpat sanāksmē Latvijas puse iesniedza Krievijas pusei trīs sarakstus ar Latvijas ĀM dokumentiem, kuri varētu atrasties Krievijas arhīvos. Papildus Latvijas puse nodeva Krievijas pusei represēto Latvijas pilsoņu sarakstu, kuru lietas atrodas Krievijas arhīvos.
Puses vienojās turpināt sadarbību minētajos jautājumos, tai skaitā, Krievijas puse izskatīs iespēju Latvijas ekspertiem ierasties vizītē Krievijā.
Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) valdības sēdes laikā sacīja, ka lielākais uzsvars ĀM būtu jāliek tieši uz arhīvu atgūšanu. “Nelolosim ilūzijas, mums iet ļoti smagi,” attiecībā uz arhīvu atgūšanu sacīja kultūras ministre, minot, ka “tā nav nekāda caurspīdīga demokrātija, svarīgi ir veidot personīgos kontaktus”.
Arī ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) norādīja, ka Krievijas pētnieki var piekļūt pie Latvijas arhīvu materiāliem, savukārt Latvijas pētniekiem šis process ir apgrūtināts. Pēc ministra teiktā, pērn, Krievijas ārlietu ministram Sergejam Lavrovam viesojoties Rīgā, tika panākta vienošanās par iespējamu pušu vēsturnieku kopīgu darbu pie pagājušā gadsimta Latvijas un Krievijas dokumentu krājuma izveidošanas. Riekstiņš gan to vērtēja kā “ļoti tālu šāvienu”.
Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Lielpēters, kas ir arī Latvijas-Krievijas starpvaldību komisijas loceklis, stāstīja, ka Krievijā arhīvi esot ļoti decentralizēti un mūsu vēsturniekiem, vēloties nokļūt kaimiņvalsts arhīvos, ir tieši jānorāda, kur meklējamie dokumenti atrodas, bet mūsu puse to nezinot.
LETA
Tieslietu ministrs: Par totalitārā režīma radīto zaudējumu novērtēšanu
No četriem uzdevumiem, kurus Saeima, pieņemot deklarāciju “Par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu” (2005.gada 12.maijs), uzdeva Ministru kabinetam, ir izpildīti tikai trīs. Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš to vērtē kā nepieļaujamu kavēšanos un aicina aktivizēt darbu. Joprojām nav panākta okupācijas rezultātā Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšana un visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu, to skaitā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīvu materiālu, atdošana atpakaļ Latvijai.
“Mani kā Latvijas tiesību un interešu pārstāvi satrauc ilgais zaudējumu novērtēšanas process. Komisija PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai jau strādā gandrīz trīs gadus, bet pilns aprēķins vēl nav pabeigts. Es saprotu, ka darba apjoms ir milzīgs un aptver gandrīz 50 gadu periodu. Tajā pašā laikā uzskatu, ka būtu lietderīgi atsevišķus jautājumus risināt nekavējoties – piemēram, par arhīvu atgūšanu,” uzsvēra G.Bērziņš.
Vienlaikus tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš atzinīgi novērtēja padarīto saistībā ar apbedījumu statusa noteikšanu, tas ir, parakstīto Latvijas un Krievijas valdību vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā. “Tas ir atzīstami, ka turpmāk mēs varēsim pilnvērtīgi apzināt un saglabāt to Latvijas karavīru un civiliedzīvotāju apbedījuma vietas, kuri ir Latvijas izcelsmes vai kuri dzimuši vai dzīvojuši Latvijas Republikas teritorijā, krituši vai miruši karu un represiju rezultātā Krievijā,” sacīja G.Bērziņš.
2005.gada 12.maijā Saeima pieņēma deklarāciju “Par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu”, ar kuru Ministru kabinetam tika uzdots:
• izveidot speciālistu komisiju, kas noteiktu PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaitu, masu kapu vietas, apkopotu visu informāciju par represijām, masveida deportācijām un aprēķinātu zaudējumus, ko šis režīms nodarījis Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem;
• noslēgt starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju speciālu nolīgumu, kas noteiktu savstarpējās saistības materiālo izdevumu segšanā, kā arī palīdzības sniegšanā pārceļotājiem, tāpat arī viņu ģimenēm, kas pārceļas uz savu vēsturisko vai etnisko dzimteni;
• joprojām uzturēt prasības pret Krievijas Federāciju par okupācijas rezultātā Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu (arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīvu materiālu) atdošanu atpakaļ Latvijas Republikai;
• nodrošināt, lai Latvijas Republikas diplomātiskās pārstāvniecības ārvalstīs iepazīstina ar šo deklarāciju.
Tieslietu ministra preses sekretārs Valdis Freidenfelds
EP debatē par totalitāro režīmu noziegumiem
Eiropas Parlamenta (EP) plenārsēdē pirmdien deputāti uzklausīja Eiropas Komisijas pārstāvja, tieslietu un iekšlietu komisāra pienākumu izpildītāja, EK viceprezidenta Žaka Barro ziņojumu par secinājumiem pēc uzklausīšanas “Totalitāro režīmu pastrādātie noziegumi”, kas aprīļa sākumā notika Briselē, informē Eiropas Parlamenta UEN grupas preses administratore Aija Dulevska.
Barro savā uzrunā EP uzsvēra, ka jāveido kopīga aina par Eiropas vienoto vēsturi, ietverot tajā arī traģiskos notikumus, kuri norisinājušies Austrumeiropā. Viņš atzina, ka līdz šim nav darīts pietiekami daudz, lai šie noziegumi tiktu izskatīti pēc būtības. “Nav vienota modeļa, kā sasniegt vēsturisko izlīgumu, un daudz kas ir jāizdara pašām jaunajām dalībvalstīm,” uzskatīja Barro.
Debatēs diezgan strikti iezīmējās divi pretēji viedokļi. Jans Viersma (Nīderlande) pārmeta, ka patlaban valdot tendence “vēsturi izmantot ļaunprātīgi un to sagrozīt”. Helmuts Kuhne (Vācija) ļoti negatīvi izteicās par darba grupu “Vienota Eiropa. Vienota vēsture”, kuras izveidošanas iniciators ir Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš arī kategoriski noraidīja jebkurus nacisma un staļinisma totalitāro režīmu salīdzinājumus.
Taču pārsvaru guva viedoklis, ka Eiropas vēsture no jauna un padziļināti jāpēta, ka tie miljoni, kas cietuši staļinisma represiju rezultātā, nav “otrās vai trešās šķiras cietēji, salīdzinot ar nacisma režīma upuriem”, kā sacīja igaunis Tunne Kelams.
Daniels Kon-Bendits (Vācija) uzsvēra, ka “Eiropai reiz ir jāizprot Otrā pasaules kara izcelšanās patiesie cēloņi”. Viņam pievienojās spānis Migels Martiness, izsakot solidaritāti ar Austrumeirtopas iedzīvotājiem, bet aicinot mūs saprast, kas spāņiem bija jāpārdzīvo Franko diktatūras laikā.
Kristovskis izteica kritiku komisāram Barro par to, ka “valstis pašas tiek aicinātas novērst staļinisma sekas un tās izvērtēt”. Viņš atgādināja, ka daļa staļinisma upuru joprojām ir dzīvi, viņi ir ES pilsoņi, taču ES turpina tos pazemot, aizliedzot nacisma propagandu un simboliku, bet nevēršoties pret staļinisma nodarījumiem. Kristovskis izteica lielu nožēlu, ka EP tika nolemts neapkopot šo nozīmīgo debašu viedokļus Eiroparlamenta rezolūcijā. Par to savu neapmierinātību izteica vairāki citi deputāti. Jāpiebilst, ka Nāciju Eiropas grupa, kuru pārstāv Kristovskis, savu rezolūcijas projektu jau bija sagatavojusi.
Pie rietumeiropiešiem vērsās Kristofers Bīzlijs: “Mēs, briti un franči, esam cieši saistīti ar traģēdiju, ko staļinisms izraisīja Austrumeiropā.. Tāpēc mums ir pienākums par tiem runāt un palīdzēt panākt to, lai Polijas un Baltijas valstu upuru piemiņa tiktu saglabāta.”
Atbildot uz EP deputātu kritiku un jautājumiem, EK viceprezidents Barro sacīja: “Mēs vēlamies uzzināt visu patiesību par Eiropas vēsturi, vēlamies šajā ziņā iet līdz galam. Nepieciešams plašs izvērtējums visām totalitārisma formām. Ja turpināsim klusēt, tas tikai pastiprinās plaisu starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm.” Atbildot uz Kristovska izteikto kritiku, Barro sacīja: “Esmu laikam pārprasts. Eiropas vēstures izzināšana ir mūsu, eiropiešu, kopīgs uzdevums, tas nav jāuzņemas katrai valstij pašai. Es aicinu Tas ir solidaritātes uzdevums mums visiem kopā – noskaidrot Eiropas kopīgo patiesību. Šis process netiks pārtraukts.”
Eirodeputāti debatē par totalitārismu
Par LNT demonstrēto filmu «Smerš»
Šā gada 21. un 28. februārī no plkst. 21 līdz plkst. 23.3O telekompānija LNT rādīja Krievijas filmu “Smerš”.
Ļoti daudzi skatītāji Latvijā, kā arī ārzemju latviešu sabiedriskā organizācija “Daugavas vanagi” ir izteikuši savu sašutumu par šīs filmas demonstrēšanu un jautā, kāds ir Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) viedoklis. Radio un televīzijas likuma ievērošanas kontroles komisija komerciālo televīzijas raidorganizāciju jomā noskatījās LNT atsūtītajā ierakstā šo filmu un konstatēja, ka:
1) filma ir bez latviešu valodas subtitriem;
2) filmas sākumā tika demonstrēta psiholoģiskā vardarbība. Radio un televīzijas likuma 18. panta 5. daļā ir noteikts, ka “laikā no plkst. 7 līdz 22 nedrīkst izplatīt raidījumus, kuros ir fiziskā vai psiholoģiskā vardarbība (vizuālā vai tekstuālā veidā), asiņainas vai šausmu ainas”;
3) tiek glorificēta noziedzīgas organizācijas darbība.
Atgādināsim, ka “SMERš” (“Nāve spiegiem”) tika dibināta 1943. gada 19. aprīlī kā padomju armijas galvenās izlūkošanas pārvaldes 4. nodaļa. Organizācijas uzdevumos ietilpa ne tikai pretizlūkošana, bet arī atbrīvoto padomju kara gūstekņu un PSRS okupēto zemju iedzīvotāju filtrēšana.
“Latvijas Avīzē” Viesturs Sprūde raksta: “Staļina un viņa līdzgaitnieku galvā doma par nepieciešamību pēc īpašām represīvām vienībām, kas “attīrītu” agrāk vācu okupētos apgabalus no atstātās aģentūras un potenciāli vai šķietami naidīgiem elementiem, radās 1943. gada pavasarī līdz ar pirmajiem sarkanās armijas panākumiem. Maskavā diezgan loģiski pieņēma, ka lielāko daļu Baltijas, kā arī Baltkrievijas un Ukrainas rietumdaļas iedzīvotāju pēc “atbrīvošanas” nevarēs uzskatīt par lojāliem padomju varai. Un tā plašām pilnvarām apveltītā SMERŠ Latvijā ieradās 1944. gadā pa sarkanās armijas pēdām.”
Latvijas Valsts arhīva izdevuma “Represijas Latvijas laukos 1944. – 1949. Dokumenti un materiāli” priekšvārdā var lasīt:
“Valsts drošības tautas komisariāta (vēlāk – ministrijas), Iekšlietu tautas komisariāta (vēlāk ministrijas), sarkanās armijas pretizlūkošanas dienesta “Smerš”, milicijas un prokuratūras darbinieki, iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, kā arī LK(b)P un padomju iestāžu darbinieki pret lauku iedzīvotājiem izvērsa plašu un nežēlīgu represiju kampaņu. Viņi izdarīja nelikumīgus arestus un kratīšanas, atņēma zemniekiem lopus, lauksaimniecības inventāru un citas mantas, mobilizēja viņus un vilcējspēku dažādos klaušu darbos. Bieži tika pieļauta rupja administrēšana, zemnieku iebiedēšana, draudi saukt viņus pie atbildības, sodīt pēc “kara laika likumiem” vai “izsūtīt uz Sibīriju”. Daudzos gadījumos notika arī fiziska izrēķināšanās ar zemniekiem un citiem lauku iedzīvotājiem.
Šo noziegumu virkne bija tik plaša un kliedzoša, ka to novēršanai dažkārt bija spiestas iejaukties visaugstākās varas iestādes. Tomēr šī noziedzīgā varasvīru patvaļa turpinājās. Īpaši daudz smagu noziegumu izdarīja sarkanās armijas pretizlūkošanas dienesta “Smerš” darbinieki, kuri nerēķinājās pat ar LPSR oficiālajām varas iestādēm un par savu “darbību” tām neatskaitījās.”
Filma “Smerš” glorificē šīs represīvās iestādes darbību, ko arī apstiprina izdevuma “Rīgas Viļņi” (15. – 24. februāris) anotācija.
“Ir 1946. gads, karš ir beidzies, bet Ukrainas mežos joprojām slēpjas daudz padomju varas ienaidnieku un nodevēju, kas apvienojušies vienībā “Vilki un lapsas”. Viņi nežēlīgi nogalina padomju virsniekus, uzbrūk vilcieniem un ciemiem, nesaudzējot ne sievietes, ne bērnus. Un atkal izgaist gluži kā rēgi. Izsekojot šos bandītus, vienības “Smerš” kaujinieki pārceļas uz nelielu, mierīgu ciematiņu…”
Vienlaikus nācās konstatēt, ka neviens preses izdevums, kas pārpublicē “Rīgas Viļņu” anotācijas, t. sk. “Latvijas Avīze” (kas pirmā pievērsa uzmanību filmai), “nepamanīja”, ko viņi pārdrukā.
NRTP izsaka savu neizpratni par raidorganizācijas LNT nekritisko pieeju šīs filmas demonstrēšanā. Ņemot vērā, ka ir ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju, it sevišķi starp jaunākajām paaudzēm, kuriem nav zināšanu par “Smerš” un šīs iestādes veiktajiem noziegumiem, var rasties iespaids, ka tās rīcība ir bijusi leģitīma vai pat varonīga. NRTP ierosina LNT turpmāk daudz kritiskāk, pārdomātāk un rūpīgāk izvērtēt pārraidāmo materiālu, īpaši ja tas var radīt aplamus priekšstatus par vēsturi.
Ā. Kleckins , padomes priekšsēdētājs
Stāstījums, kas, iespējams, attiecināms uz SMERš darbību
Eiropa totalitārisma noziegumu nosodīšanā «pabikstāma»
Lai cik neērta staļiniskās PSRS totalitārā režīma noziegumu pielīdzināšana nacistiskās Vācijas režīma noziegumiem Eiropas Komisijai (EK) arī šķistu, tai nāksies reaģēt uz nesen Eiropas Parlamentā (EP) Briselē notikušās ekspertu konferences jeb publiskās uzklausīšanas “Totalitāro režīmu pastrādātie noziegumi” pieņemtajām rekomendācijām, pārliecināta Latvijas eirodeputāte Inese Vaidere. Lasīt…
Stučkas «zvēru dārzi»
“Koncentrācijas nometne, satiksmei noslēgta vieta, kur kara vai revolūcijas laikā tur apcietinājumā naidīgos vai aizdomās turamos iedzīvotājus,” tā šo mūsdienās nesalīdzināmi baisāku auru ieguvušo jēdzienu skaidroja 1933. gadā iznākušais Konversācijas vārdnīcas 9. sējums.
Mūsu zemē tās ar vērā ņemamu vērienu ieviesa 1919. gada 24. februārī pieņemtais Padomju Latvijas Revolucionārās cīņas padomes lēmums. Lasīt…
Cits raksts par Stučkas “zvēru dārziem”
«Wilhelm Gustloff» nāves nakts
Traģiskākā jūras katastrofa visā cilvēces vēsturē. Par vācu bēgļu kuģa “Wilhelm Gustloff” bojāeju Baltijas jūrā. Lasīt…
Vēsturnieku komisija atver jaunu dokumentu krājumu
”Tā ir kā palīggrāmata, kurā ieskatīties, ja kādreiz rodas šaubas par to, kas Latvijā noticis laikā no 1940. līdz 1968. gadam,” vakar Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 22. sējuma svinīgajā atvēršanā Rīgas pilī sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers.
Sējums ar nosaukumu ”Ārvalstu arhīvu dokumenti par okupācijas režīmu politiku Latvijā 1940 – 1968” atšķiras no iepriekšējiem Vēsturnieku komisijas izdevumiem jo ir tieši dokumentu, nevis rakstu vai pētījumu krājums. Ik gadu pieci seši komisijas locekļi dodas komandējumos uz ārzemēm, lai strādātu arhīvos un vāktu Latvijas 20. gadsimta vēstures izpētei nepieciešamos materiālus. Strādāts ASV, Lielbritānijas, Krievijas un Vācijas arhīvos, un šajā sējumā iekļauti 85 dokumenti, kas, pēc krājuma veidotājas vēsturnieces Irēnes Šneideres vārdiem, uzskatāmi par interesantākajiem. Atlasot materiālus publicēšanai, ievēroti trīs principi. Proti, šie dokumenti parāda ne vien pašu attiecīgo lēmumu, bet arī kā un kāpēc tas pieņemts, kas bija autori un kāds bijis lēmuma pieņemšanas mehānisms. Otrkārt, daļa dokumentu raksturo ASV un Lielbritānijas attieksmi pret Baltijas valstu okupāciju un ”lielās politikas” aizkulises. Treškārt, tajos ir runa ne tikai par Latviju, bet arī Igauniju un Lietuvu. Protams, visas publicētās vēstures liecības agrāk lepojušās ar atzīmi ”Slepeni”. Šneideres kundze starp tām izceļ, piemēram, PSRS Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas Politbiroja locekļa Andreja Andrejeva 1940. gada ziņojumu par situāciju Baltijas valstīs pēc to iekļaušanas Padomju Savienībā. Tas ir vienīgais līdz šim zināmais tik augsta ranga padomju funkcionāra ziņojums, kurā situācija Baltijā raksturota pragmatiski, bez liekas ideoloģiskās ”bagāžas”, pieminot arī kļūdas. Dokuments, kas glabājas Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures arhīvā, nosprauž Baltijā veicamos uzdevumus 1941. gadam un parāda, kā Kremlis steidzās pēc iespējas ātrāk panākt, lai Igaunija, Latvija un Lietuva pilnībā atbilstu PSRS valdošajai ekonomiskajai un sociālpolitiskajai kārtībai.
Krājumā ”Ārvalstu arhīvu dokumenti par okupācijas režīmu politiku Latvijā 1940 – 1968” publicētie dokumenti tāpat skar Latviešu SS brīvprātīgo leģiona veidošanos, vācu attieksmi pret zemes pašpārvaldi Latvijā, nacionālo pretošanās kustību pēc kara, baznīcas politiku PSRS un rietumvalstu nostāju Igaunijas, Latvijas un Lietuvas statusa lietās 50. – 60. gados.
Jāatzīmē, ka sējumu tomēr nevar uzskatīt par ”vieglu literatūru”, jo visi dokumenti publicēti oriģinālvalodās – vācu, krievu, angļu, tātad prasa no lasītāja svešvalodu zināšanas. No otras puses, tas darīts ar nodomu, lai komisijas 22. sējums noderētu arī vēstures interesentiem ārvalstīs. Jāpiebilst, ka tradicionāli uz sējuma atvēršanu bija aicināti ārvalstu diplomāti, kas saņēma pa grāmatai.
http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-04-18&id=3447573&type=la
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 11.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 12.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 13.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 14.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 15.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 16.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 17.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 18.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sējums
FRANKS GORDONS: Bija sadarbība!
Boruhs Gorins no Krievijas ebreju kopienu federācijas var teikt, ko grib, fakts paliek fakts: sadarbība starp Lielvāciju un PSRS, starp gestapo un NKVD bija gan!
Tas, ka biedrene Tatjana Ždanoka šķendējas par filmu “Padomju stāsts”, ir puslīdz dabiski, tāpat kā Eduarda Eldarova (“Vesti segodņa”), Vadima Radionova un Anastasijas Ružanskas (“Čas”) neapmierinātība. Grūtāk saprast, kāpēc portālā www.rus.delfi.lv parādījās DELFU redakcijas nosodošais gandrīz vai ievadraksts. Kur te objektivitāte? Nu, un Boruhs Gorins, spriežot pēc viņa izteikumu stila, gandrīz burtiski pārņēmis Krievijas Ārlietu ministrijas protesta notu izteiksmes veidu.
Labs ir. Pie lietas (gandrīz būtu jau teicis – dārgie biedri): NKVD un gestapo vienošanās rezultātā tajā pašā Brestļitovskā, kur notika vērmahta un sarkanarmijas “uzvaras parāde”, nacistisko slepkavnieku rokās tika nodota vesela rinda no Hitlera izbēgušu vācu komunistu, tostarp ebreju, kurus apcietināja 1937. gadā. No gulaga šie cilvēki nokļuva Lielvācijas koncentrācijas nometnēs, un ebrejus tur gaidīja droša nāve.
Baigākas ir citas liecības: kad vērmahta divīzijas 1939. gada septembra vidū sasniedza Bugas upi, kas atdalīja vācu okupācijas joslu no Polijas austrumu vojevodistēm, ko bija ieņēmusi sarkanarmija, simtiem ebreju metās šķērsot upi, lai glābtos no hitleriešiem. No “padomju puses” viņus sagaidīja ar ložmetēju uguni, un daudzi bēgļi gāja bojā.
Simons Vīzentāls – jā gan, tas pats daudz pulgotais Vīzentāls, vēl 1984. gadā žurnālā “Der Spiegel” vēstīja par gestapo un NKVD sadarbību okupētajā Polijā. Okupēto poļu novadu ģenerālgubernators Hanss Franks savā dienasgrāmatā aprakstīja NKVD ģenerāļa Nabrašņikova tikšanos ar gestapo vīriem šā vācu drošības dienesta atpūtas namā kalnu kūrvietā Zakopanē. Līdz pat 1941. gada 22. jūnijam, kad vērmahts pārgāja “Molotova–Ribentropa robežu”, īstenojot plānu “Barbarossa”, kāds NKVD virsnieks pastāvīgi uzturējās ģenerālgubernatora Franka štāba mītnē Krakovā, un 1940. gada maijā gestapo vīri apmeklēja savus NKVD kolēģus Ļvovā un Kijevā.
Un pēc 1941. gada 22. jūnija? Daudziem Latvijas ebrejiem, kas kājām vai ar divriteņiem gribēja pāriet “veco” PSRS robežu, nācās griezties atpakaļ – pretim nāvei, jo NKVD specvienības tiem aizšķērsoja ceļu – sak’, ej nu sazini, cik jūsu vidū ir spiegu. Un vispār – “zapadņiki” (rietumnieki) bija nevēlami.
Ukrainā un Baltkrievijā bija ne mazums vietu, kur vecāka gadagājuma ebreji vēl labi atcerējās ķeizara Viļuma vāciešus Pirmajā pasaules karā – kulturāli cilvēki, ar kuriem varēja sarunāties, jo jidišs tik līdzīgs dienvidvācu izloksnēm. Daudzi ebreji nevēlējās bēgt, un padomju varasvīri neuzskatīja par vajadzīgu viņus brīdināt un palīdzēt evakuēties – viņi rūpējās tikai par obkomu un raikomu nomenklatūras darbiniekiem. Tā daudzi mani tautieši nokļuva slazdā. Arī tā faktiski bija sadarbība ar ebreju slepkavām.
Un padomju “armija atbrīvotāja”? Ir liecības, ka “atbrīvotāji” ielauzās barakās, kur mitinājās tikko no nacistu nometnēm izkļuvušas ebrejietes, un brutāli izvaroja tās.
Tas ir bijis, un Boruham Gorinam derētu paturēt prātā arī to.
http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-04-17&id=3446079&type=la
Vēstures pārrakstīšana
Nejaušas sakritības dēļ Briselē notika pāris pasākumi, kas gan ar latviešu, gan citvalstu paziņām raisīja diskusijas par Eiropas atšķirīgo nostāju pret Staļina un Hitlera režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Secinājums bija viens – 20.gadsimta vēstures izpratnes jautājumos Eiropa joprojām ir sašķelta. Lasīt…
Nikna reakcija par filmu
Krievijas Ebreju kopienu federācija (KEKF) paudusi neizpratni par Latvijā izskanējušajiem apgalvojumiem, ka PSRS būtu sadarbojusies ar fašistisko Vāciju “holokausta uzkurināšanā”. “Jādomā, ka tas ir kārtējais mēģinājums uzvelt vainu no slimās galvas veselajai,” portālam “Interfaxreliģija” teica KEKF Sabiedrisko sakaru departamenta vadītājs… Lasīt…
Aplausi «Padomju stāstam»
”Spēcīga vēsts. Paldies par patiesību! Tā liks cilvēkiem atmosties,” redzami aizkustināts, spiežot roku dokumentālās filmas ”The Soviet Story” (”Padomju stāsts”) autoram Edvīnam Šņorem, atzinās somu eiroparlamentārietis Āri Vatanens. Tas notika pagājušās trešdienas vakarā Briselē pēc tam, kad Eiropas Parlamenta (EP) konferenču zālē beidzās filmas pirmizrāde. Ar aplausiem, atzinīgiem vārdiem un cerībām, ka tas ir tikai sākums. Lasīt…
TV ziņās par “Soviet Story” pirmizrādi Briselē
DienaTV
Krievijas ziņu raidījumā šīs filmas kritika no Maskavas pozicijām. Šeit kāds “vēsturnieks” apgalvo, ka pazīstamajā Baigā Gada filmā (http://www.youtube.com/watch?v=RKXeDgwL2Uo) un grāmatā (http://www.angelfire.com/ks3/klubs/default.htm) redzamos sakropļotos un nobendētos čekas upurus esot sakropļojuši latviešu kolaboracionisti nacistu uzraudzībā.
Vēl citā raidījumā – “Russia Today”, angliski ar stipru krievu akcentu…
Presē:
«Советскую историю» оценят в Брюсселе
Рига отомстила за “Балтийский нацизм”
Латыши покажут в Европарламенте лживую антироссийскую агитку
Eiropas ierēdņus informē par komunisma noziegumiem
Pēc Eiropas Komisijas tieslietu, brīvības un iekšlietu komisāra Franko Fratīni iniciatīvas Briselē notika ekspertu konference jeb publiska uzklausīšana “Totalitāro režīmu pastrādātie noziegumi”, kurā piedalījās Latvijas eirodeputāti Ģirts Valdis Kristovskis, Sandra Kalniete, kā arī vēstures profesors Heinrihs Strods.
Ideja par konferenci radās pagājušajā gadā, kad to iecerēja kā augsta līmeņa ekspertu semināru komunisma noziegumiem veltīta tribunāla sagatavošanai, kas palīdzētu Eiropas Savienības (ES) amatpersonām gūt lielāku priekšstatu par komunistiskā totalitārisma noziegumu dažādību. Nepieciešamība pēc informatīviem pasākumiem labi parādījās pērngad ES Padomē diskusijās, lemjot par formulējumu lēmumam cīņai pret rasismu un ksenofobiju. Tad Baltijas valstu pārstāvji gan vēlējās, lai lēmumā tiktu pieminēti arī komunistiskā totalitārisma veiktie noziegumi, taču citas dalībvalstis tam nepiekrita.
Notika arī vairākas diskusijas par tematiem “Totalitārisma noziegumu apzināšana” un “Totalitārās pagātnes un tajā veikto noziegumu atzīšana un vēstures patiesības pieņemšana”, no kurām pirmo vadīja Sandra Kalniete. Šī pasākuma dalībnieku vidū bija deputāta Ģirta Valda Kristovska vadītās iniciatīvas grupas ”Eiropas nesenās vēstures pārvērtēšana” locekļi Tunne Kelams (Igaunija), Vītauts Landsberģis (Lietuva), Vojcehs Roškovskis (Polija) un Ģērģs Šoplins (Ungārija).
Tiesa, pats pasākuma ierosinātājs eirokomisārs Fratīni pasākumā nemaz nepiedalījās, jo paņēmis atvaļinājumu, lai kandidētu šomēnes Itālijā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās. Eiropas parlamenta (EP) mītnē Briselē paredzēta dokumentālās filmas ”The Soviet Story” (”Padomju stāsts”) pirmizrāde deputātiem.
LA
Eiropa par komunisma noziegumiem runā negribīgi
Kaut arī negribīgi, tomēr Eiropas Savienības institūcijas sākušas diskutēt par nepieciešamību nosodīt totalitārā komunisma noziegumus. Vienlaikus ar Briselē noritējušo komunisma noziegumu izvērtēšanai veltīto konferenci, notikusi arī jaunas Eiropas Parlamenta finansētas dokumentālās filmas “Padomju stāsts” (The Soviet Story) pirmizrāde.
8.aprīlī, Briselē notika Eiropas Komisijas organizēta konference “Totalitāro režīmu pastrādātie noziegumi”, kurā ES dalībvalstu eksperti un politiķi bija aicināti izvērtēt totalitārā komunisma pastrādātos noziegumus. Latviju konferencē pārstāvēja gan vēsturnieks Henrijs Strods, gan Eiropas Parlamenta deputāti Ģirts Valdis Kristovskis un Inese Vaidere. Savukārt Saeimas deputāte Sandra Kalniete vadīja vienu no konferences paneļdiskusijām “Totalitārisma noziegumu apzināšana”.
Organizēt šādu konferenci Eiropas Komisijai uzdeva ES Padome, ņemot vērā līdzšinējās diskusijas par šobrīd ES izskatāmo ietvarlēmumu cīņai pret rasismu un ksenofobiju. Baltijas valstis vēlas panākt, lai šajā ietvarlēmumā būtu atsauces ne tikai uz nacisma, bet arī uz totalitārā komunisma pastrādātajiem noziegumiem.
Nacistiskā un komunistiskā režīma noziegumi pēc savas būtības ir vienlīdzīgi, uzsver Ģirts Valdis Kristovskis. Tādēļ taisnībai un patiesībai ir līdzvērtīgi jākompensē abu režīmu pastrādāto noziegumu radītās upuru fiziskās un morālās ciešanas. ES ietvarlēmums cīņai pret rasismu un ksenofobiju nedrīkst noklusēt padomju totalitārā režīma noziegumus, uzskata Eiropas Parlamenta deputāts. Savukārt Sandra Kalniete 9.aprīļa konferencē norādīja, ka šāds pasākums nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par vienreizēju pasākumu un tam jāseko padziļinātai komunisma noziegumu izvērtēšanai.
Līdzīgu domu, atklājot konferenci, pauda arī Eiropas Komisārs Žaks Baro, kurš arī uzsvēra, ka tas ir tikai pats sākums vienotas vēstures izpratnes radīšanai Eiropā. Tomēr, neraugoties uz Eiropas Komisijas oficiāli paustajiem skaļajiem apgalvojumiem, tās reālā rīcība liek šaubīties par patiesu ieinteresētību šādas ilgstošas diskusijas norisē un atspoguļošanā.
Uz šādām šaubām vedina Briselē akreditēto Latvijas žurnālistu sniegtā informācija, ka tie palūgti 8.aprīlī atstāt konferences zāli. Kā Eiroziņām pastāstīja Latvijas Radio Briseles speciālkorespondente Ina Strazdiņa, Latvijas žurnālisti varējuši noklausīties tikai konferences atklāšanas runas, jo pēc tam viņiem nācies zāli atstāt. Turklāt žurnālistiem nav atļauts pat palikt pie konferenču zāles durvīm un konferences dalībniekus tie bijuši spiesti gaidīt pie ēkas ārdurvīm.
Eiropas Komisijas amatpersonas skaidrojušas, ka šāda veida ekspertu noklausīšanās vienmēr notiekot slēgti, tomēr nav varējuši paskaidrot, kas tad īsti būtu slēpjams vēsturnieku diskusijās, turklāt, ņemot vērā, ka visas konferences runas paredzēts apkopot un izdot grāmatā. Šādā situācijā rodas pamatotas aizdomas, ka Eiropas Komisija vienkārši nevēlas lieki kaitināt Krieviju un tādēļ vairās no publicitātes, norādīja Ina Strazdiņa. Tiesa, Eiropas Komisijas amatpersonas to kategoriski noliegušas.
Savukārt Eiropas Parlamentā 9.aprīlī notika komunisma noziegumiem veltītās latviešu režisora Edvīna Šnores dokumentālās filmas “Padomju stāsts” pirmizrāde. Filmā stāstīts gan par padomju organizētajām iedzīvotāju deportācijām, gan Ukrainā mākslīgi izraisīto badu un poļu virsnieku masveida slepkavībām Katiņā.
Kā eksperti filmā runā daudzi labi pazīsti vēsturnieki, disidenti un bijušie specdienestu darbinieki. Viņu vidū ir, piemēram, pazīstamais britu vēsturnieks, Kembridžas universitātes profesors Normans Deiviss, bijušais PSRS izlūkdienesta aģents Viktors Suvorovs, disidents Vladimirs Bukovskis un citi. Filmu finansējis Eiropas Parlaments.
Saeimas ES informācijas centrs
Ar svaigu skatu uz padomju mākslu
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” atklāta vērienīga izstāde “Padomjzemes mitoloģija”, kur apskatāmi 200 darbi no muzeja krājuma – gleznas, skulptūras un grafikas, kas atspoguļo sociālistiskā reālisma metodes un ideoloģijas evolūciju Latvijas mākslā no 1945. līdz 1985. gadam. Izstādes rīkotāji atgādina, ka mīts par laimes pārpilno padomju valsti, kurā tiek celts komunisms, tika uzturēts ar rūpīgi izstrādātiem paņēmieniem, skaidri definētiem mākslas uzdevumiem un noteiktu vajadzīgo tematiku. Šī tematika radīja mitoloģisku priekšstatu par PSRS kā laimes zemi. Izstādē eksponētas J. R. Tillberga, E. Kalniņa, O. Skulmes, A. Egles, A. Skrides, H. Vīkas, J. Oša, Dž. Skulmes, O. Ābola, E. Iltnera, I. Zariņa, tēlniecības vecmeistaru G. Šķiltera, K. Zemdegas, L. Dzeguzes, M. Zaura, krievu tēlnieces V. Muhinas un daudzu citu autoru darbi.
Latviešu priesterim piešķir taisnīgā titulu
Latviešu priesterim Kazimiram Vilnim ir piešķirts Izraēlas valsts goda tituls “Taisnīgais starp tautām”, pastāstīja katoļu baznīcas Zviedrijā preses sekretāre Marija Haselgrena.
Tēvs Kazimirs otrā pasaules kara laikā glāba ebreju dzīvības, riskējot ar savējo. Viens no šādiem cilvēkiem, kas devis liecību par priesteri, ir Deivids Pačkins, kurš vēlāk aizbēga uz ASV.
Kara laikā priesteris bija Kristus Karaļa draudzes prāvests Rīgā, bet īsi pirms Latvijas okupācijas priesteris Vilnis devās uz Zviedriju, kur uzturējās līdz dzīves beigām 1988. gadā. Zviedrijas katoļi Vilni piemin ar siltu vārdu, izceldami viņa labo sirdi un humora izjūtu, stāstīja Haselgrena. Visu šo Zviedrijā pavadīto gadu laikā viņš uzturēja attiecības arī ar radiniekiem Latvijā un latviešiem visā pasaulē.
Savas dzīves laikā viņš nevienam īpaši nestāstīja par to, ka ir palīdzējis izglābties ebrejiem. Tikai gadu pirms nāves Latvijas ebreju kopiena ASV viņu apbalvoja ar medaļu, un tā tas nāca gaismā.
Pierādījumus tam, ka priesteris Vilnis ir palīdzējis izglābties ebrejiem, savāca Stokholmas diecēze. Organizācija “Jadvašem” šā gada 27. martā nolēma viņam piešķirt goda nosaukumu “Taisnīgais starp tautām”, kas ir augstākā atzinības zīme, ko Izraēlas valsts piešķir citu valstu pilsoņiem. Tā kā priesteris Vilnis ir miris, goda diplomu un medaļu Izraēlas vēstniecībā Rīgā saņems viņa tuvākie radinieki. Datums pagaidām vēl nav noteikts.
Tēva Kazimira vārdu organizācija “Jadvašem” arī ierakstīs “Taisnīgo starp tautām” goda plāksnē. Latvijā ir 111 cilvēki, kas ieguvuši šo “Taisnīgā starp tautām” apbalvojumu. Zviedrijā šo titulu ieguvuši deviņi cilvēki.
LETA
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
