Baiļu robežu pārvarot

1988. gada 1. un 2. jūnijs. Divas dienas, kuras pasaulei skaidri pierādīja, ka, neraugoties uz garajiem padomju okupācijas gadiem, ir modusies brīvās Latvijas dvēsele, skaļi piesakot – Kārļa Skalbes vārdiem runājot, \”Latvijas tiesu un daļu\”, pieprasot noteikt valsts valodas statusu latviešu valodai, ierobežot līdz tam nekontrolēto migrāciju, skaļi – pirmo reizi PSRS – no oficiālas tribīnes paziņojot, ka 1940. gadā Latviju okupēja padomju armija, un tas notika Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu rezultātā. Lasīt…

Baltezera piemineklim pietrūkst naudas

Pieminekļa “Vārti” izgatavošana un novietošana Baltezerā nogalinātajiem komunistiskā terora upuriem apstājusies, kamēr Ādažu novada dome sameklēs 15 tūkstošus latu projekta pabeigšanai.

Domu Baltezera kapos uzcelt pieminekli komunistiskā terora upuru piemiņai pirms diviem gadiem izteica Saeimas deputāts Leopolds Ozoliņš (ZZS), kā arī solīja pieminekļa izveidi atbalstīt finansiāli, līdz tas tiks uzstādīts. Izsludinātajā pieminekļa konkursā pirmo vietu ieguva Vijas Dzintares skulptūras ideja “Vārti”.

“Skulptūras simbolisko nozīmi veido akmenī kalti vārti loka formā. Loka priekšpusi veido trīs sērojoši tēli, kas simbolizē ģimeni – tēvs, māte un bērns. Skulptūras loka forma norāda, ka pastāv gan dzīve, gan nāve. Izejot cauri vārtiem – skulptūras aizmugures daļā attēlota varavīksne. Tā simbolizē cilvēka dvēseles ieiešanu citā valstībā, kur tā kļūst atbrīvota un mūžībai apskaidrota. Aizmugures daļa ir kā pretstats sērojošajam priekšplānam, un katrs tajā var saskatīt savu skaidrojumu,” tēlu simboliku atklāja tēlniece V. Dzintare.

“Vārti” ir Somijas pelēkajā granītā kaltā skulptūra, kas ir divus metrus plata un trīs metrus augsta un būs novietota uz granīta postamenta. Tās priekšā būs melnas granīta plāksnes ar izkaltiem upuru uzvārdiem. Pieminekļa uzstādīšana bija paredzēta šā gada jūlijā. Pēc tam noritēs teritorijas labiekārtošanas darbi, kas Ādažu novada domei izmaksās 28 tūkstošus latu.

Pieminekļa izveidei sākotnēji tika piešķirti 28,8 tūkstoši latu. Pieminekļa izveidei 5 tūkstošus piešķīra ZZS, no valsts budžeta tika atvēlēti15 tūkstoši un 8,8 tūkstošus deva Ādažu novada dome. Taču pieminekļa pabeigšanai un uzstādīšanai vēl pietrūkst 15 tūkstošu latu. Kā paskaidroja deputāta L. Ozoliņa palīgs Jānis Iesalnieks, kopš 2006. gada, kad tika sastādīta projekta tāme, straujās inflācijas dēļ projekta izmaksas ir krietni pieaugušas un ar šādu situāciju projekta virzītāji nebija rēķinājušies.

Kā pastāstīja Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns, šobrīd pieminekļa pabeigšanai un uzstādīšanai trūkstošo naudu novada dome cer saņemt no Eiropas Savienības līdzekļiem komunistiskā terora upuru piemiņas vietu iekārtošanai. Pirms meklēt finansējumu ārpus Latvijas, P. Balzāns vērsās pie ZZS frakcijas priekšsēdētāja Augusta Brigmaņa ar rakstisku lūgumu piešķirt naudu pieminekļa pabeigšanai, bet nesaņēma nedz līdzekļus, nedz atbildi.

“Ja ZZS nebūtu ierosinājuši ideju par pieminekļa uzstādīšanu un solījušies to finansēt, Ādažu novada dome izlemtu, kā piemiņas vietu Baltezera kapos labiekārtot. Inflācijas iespaidā izmaksas ar katru dienu aug. Jo ilgāk piemineklis nav pabeigts, jo dārgāk tas izmaksās nākotnē,” skaidroja priekšsēdētāja vietnieks.

Baltezera krastā 1941. gadā tika nošauti 113 “stūra mājas” pagrabos mocītie cilvēki. Turpat ezera krastā bedrēs tie tika aprakti. Pēc iedzīvotāju iniciatīvas, komunistiskā terora upuri bija pārapbedīti Baltezera kapos.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-05-30&id=3487452&type=la

Zurofs sācis apnikt

FRANKS GORDONS Latvijas avīzei

Telavivas laikrakstā “Haaretz”, kam ir divi izdevumi – ivritā un angļu valodā – un kas tiek bieži citēts ārvalstu plašsaziņas līdzekļos, Anšels Pfefers, kurš regulāri aplūko attiecības starp Izraēlu un ebreju diasporu, norāda, ka meklējamo nacistisko kara noziedznieku saraksts stipri sarucis – no “izciliem” ļaundariem vēl dzīvs vienīgi Dr. Ariberts Heims, kurš koncentrācijas nometnē nogalinājis tūkstošiem vaņģinieku ar nāvējošām injekcijām. Pārējie lielākoties ir plašās nacistiskās mašinērijas nevācu skrūvītes, kas piedalījās t. s. policejiskās operācijās pret ebrejiem, čigāniem, partizāniem.

Kā atzīmē Pfefers, tie ir viscaur ļoti veci (85 – 95 g.). Maz palicis tādu, kas varētu liecināt par viņu noziegumiem, un šo cilvēku tiesāšana vilktos līdz pat viņu nāvei. “Ciktāl viņi ir mūsu uzmanības vērti?” vaicā Pfefers. Viņaprāt, resursus šo nacistu ķeršanai derētu izmantot izdzīvojušo upuru aprūpei un jaunatnes audzināšanai.

Jau 2003. gadā slavenākais nacistu mednieks Simons Vīzentāls rezumējot rakstīja, ka viņa mūža darbs paveikts – ja kādi vēl palikuši, viņi ir pārāk veci un vārgi, lai varētu stāties tiesas priekšā.

Vienīgi Dr. Efraims Zurofs – Vīzentāla centra Jeruzalemes biroja direktors – un saujiņa cietpauru, konstatē Pfefers, vēl uzstāj, ka mazās zivteles jāķer līdz viņu mūža pēdējai stundai.

Maz ir valdību vai ietekmīgu ebreju organizāciju, kas gatavas atbalstīt Zurofu un nedaudzos stūrgalvjus. Šo cilvēku pūliņi kļūst par apgrūtinājumu, kaitējot Izraēlas diplomātiskajām attiecībām ar Austrumeiropas valstīm.

Zurofam pārmet, ka vārgu vecīšu vajāšana var tikai pastiprināt antisemītismu. Anšels Pfefers liek saprast, ka Zurofs, būdams vienpatis, nav tiesīgs rīkoties ebreju tautas vai civilizētās pasaules vārdā. Laikam jau, raksta Pfefers, valstu valdības un pasaules ebreju līderi klusībā cer, ka tā lieta nokārtosies pati no sevis un pēdējais nacistu rokaspuisis mierīgi nomirs kādā nomaļā kaktā.

No sevis piemetināšu: tā vien šķiet, ka Zurofs sācis apnikt. Izraēlas diplomāti, tostarp Rīgā, nenogurst norādīt, ka Zurofs ir privātpersona, kas darbojas uz savu roku. Manuprāt, vislabāk ir ignorēt šo kungu, kura demagoģiju kāri tver ne jau Telavivā, bet Maskavā.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-05-28&id=3484813&type=la

Labais asinssuns

Lennarts Meri dzīvoja un mūžībā aizgāja kā valsts neatkarības atjaunotājs un nācijas morālais līderis, bet viņa brālēns Arnolds Meri, Padomju Savienības varonis un sarkanā igauņu strēlnieku korpusa virsnieks, 88 gadu vecumā ir stājies tiesas priekšā par līdzdalību represijās. Tāda nu ir Baltijas vēsture: fronte tēva pagalmā – pat latviešu tautas dižkangaram Arvīdam Janovičam Pelšem miesīgais brālis, Zemgales lielsaimnieks, aizsargs un “Daugavas vanagu” biedrs, nomira ASV trimdā.

Toreizējais Igaunijas komjaunatnes pirmais sekretārs 1949. gada martā uzraudzīja 251 cilvēka izsūtīšanu no Hījumā salas uz Sibīriju. Pats dzinis ārā no slimnīcas māti ar jaunpiedzimušo meitiņu, tiesā liecināja sieviete, kuras bērns svešumā nomira. Apsūdzētais savu vainu genocīda īstenošanā noliedz un apgalvo, ka tikai centies panākt, lai tiktu ievēroti tā laika likumi un cilvēki varētu sasaiņot līdzi ņemamo iedzīvi. Tomēr, stāvot aizsaules mestā ēnā (tiesas sēde tika pārtraukta – viņam ir plaušu vēzis), nelokāmajā padomju patriotā var just vēlmi tikt skaidrībā pašam par savu un par tā laika nežēlību. Pulkvedim Meri vienīgais attaisnojums ir tāds pats kā ģenerālim Jaruzeļskim, ko Polijā tiesā par karastāvokļa ieviešanu 1981. gadā: ja es neizdarītu, nāktu citi un sekas būtu vēl ļaunākas. Tas nekādi nemazina atbildību par nodarīto.

Tas, ka Krievijā ir sākusies kampaņa padomju veterāna aizstāvībai, bija sagaidāms, tomēr pavisam negaidīts ir atbalsta vēriens – nosodījumu Igaunijai un mudinājumus šo tiesu izbeigt īsā laikā izteica Valsts dome, Ārlietu ministrija, bijušā prezidenta Putina preses sekretārs. Kādā Krievijas pilsētā jau solīts Arnolda Meri vārdā nosaukt ielu. Maskavas liberālais nedēļraksts “Kommersant – Vlastj” (26.05.) pauž pārsteigumu par vētraino ārpolitisko reakciju un piekrīt igauņu politiķu teiktajam: šāda pārcentība pazemo pašu Meri, kurš tiek padarīts par propagandas rīku.

Atļaušos domāt, ka Meri slavināšana brīdina par Krievijas lielvalstiskuma idejas propagandistu jauniem eksperimentiem padomju laika vēstures “pareizas izpratnes” veidošanā. Kad nu Staļins ar televīzijas seriālu palīdzību ir padarīts par izcilu valsts darbinieku, tad varbūt ir pienācis laiks padarīt par varoņiem viņa bendes, asinssuņus, nagu maucējus un lēģeru sargtorņos sēdējušos? Kādreizējam Drēzdenes rezidentam un citiem tagadējiem Krievijas saimniekiem no Lubjankas tas noteikti sagādātu dvēselisku komfortu. Tāpēc kara varonis Meri ar savu Zelta zvaigzni šķiet tik noderīgs. Tomēr šādi centieni ir lemti neveiksmei, kaut Maskavā netrūkst impēriskās paštaisnības pārņemtu “akadēmiķu”, kas cenšas attaisnot čekas un IeTK veiktās masveida represijas, slepkavības un deportācijas ar valsts interesēm vai vienkārši ar to, ka mocītās tautas jau no dabas ir bijušas “kaitniecīgas”. Tomēr krievu sabiedrība viņus uzskata par morāliem kropļiem. Tauta varbūt attaisno pat sprostvienības, kas apšāva karavīrus, kuri atkāpās ienaidnieka pārspēka priekšā – jo karā kā jau karā. Bet tā nekad neattaisnos šāvējus. Uzbrukt neapbruņotiem, dzīt vagonos sirmgalvjus, dauzīt novārgušu zeku var tikai cilvēku dzimtas pabiras, un neviens seriāls krievu nāciju nepārliecinās, ka to darīja aiz mīlestības pret dzimteni.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-05-28&id=3484814&type=la

Cienīga atbilde: Soviet Story

Runājot par mūžam interesanto igauņu un latviešu salīdzinājuma tēmu, jāatzīst, ka pirmie pie mums visbiežāk tiek raksturoti kā inteliģenti, tālredzīgi un inovatīvi, otrie – kā provinciāli, neapķērīgi un kūtri. Šis pieņēmums nu ir izrādījies pavisam aplams. Igauņiem, lai pie savas vēstniecības Maskavā pagājušā gada aprīlī dabūtu baru ar krievu nacionālistiem, vajadzēja grūstīt bronzas kareivja statuju un uzrakņāt veselu kapsētu Tallinas centrā. Latviešiem šā paša rezultāta panākšanai pietika uztaisīt tikai vienu filmu. Arī par vēsturi, protams.

Egila Šņores režisētais, eiroparlamentāriešu Ineses Vaideres un Ģirta Valda Kristovska iniciētais un Eiropas Parlamenta Nāciju Eiropas grupas sponsorētais kino darbs ir spilgts politiskas propagandas paraugs šā vārda labā nozīmē. Filmai atšķirībā no vairuma latviešu dokumentālā kino darbu ir labs scenārijs, lieliska montāža un mūzikas atlase, profesionāli veidoti specefekti un izteiksmīgi lasīts aizkadra teksts. Jāuzteic arī arhīva kinomateriālu, kā arī runājošo personāžu izvēle – Normans Deiviss vien ir ko vērts! Filmas ideoloģiskais vēstījums ir nepārprotams, ticams un skaidrs. Filmai ir labs temps, un to skatīties ne mirkli nekļūst garlaicīgi. Visas šīs lietas padara šo filmu par nopietnu ieguldījumu Latvijas propagandas kino fondā, un tādēļ jācer, ka to noskatīsies arī ievērojams skatītāju skaits.

Protams, pirmās sajūsmas uzturēšanai šo filmu varbūt patiešām ir vērts rādīt kinoteātrī. Taču tai diez vai piemīt kādas specifiski kinematogrāfiskas kvalitātes – tā drīzāk ir televīzijas filma. Tieši kā televīzijas filma tā arī vislabāk sasniegs savu skatītāju. Vispirms tā ir lieliska Latvijas atbilde uz Krievijas režīmam lojālo televīzijas kanālu nemitīgo propagandas kanonādi par latviešu “fašismu”, par “nebijušo okupāciju”, par “šausmīgo aparteīdu” pēc neatkarības atgūšanas, par zvērīgo nacionālistu necieņu pret “atbrīvotāju” veterāniem un tamlīdzīgi. “Padomju stāsts” ir pirmais mēģinājums runāt par neseno vēsturi ar tiem pašiem spilgtas, krāsainas un efektīvas propagandas līdzekļiem, ar kādiem Krievija mēdz skalot smadzenes saviem pilsoņiem un līdzskrējējiem “tuvajās ārzemēs”. Tādēļ nav brīnums, ka tieši šīs valodas izmantojumu Krievijā sāpīgi pārdzīvo, kā to redzējām protestos pie mūsu vēstniecības Čapligina ielā. Acīmredzot, līdz šim tur daudzi iedomājās, ka mūsdienīga savas platformas propaganda ir tikai Kremļa un tam lojālo naudīgo telekompāniju prerogatīva.

Pēc filmas parādīšanās Latvijā daudz tika runāts par tās “vēsturisko objektivitāti”. Es negrasos vērtēt šo filmu šādās kategorijās, jo nedomāju, ka jebkādu priekšstatu par vēsturisku objektivitāti būtu iespējams gūt no televīzijas filmām. “Objektivitāte” perspektīvu dažādības un detaļu pārzināšanas ziņā ir iegūstama, ilgstoši sēžot pie grāmatām un arhīvu materiāliem, nevis stundu paskatoties uz kustīgām bildītēm televīzijas ekrānā. Tas attiecas pat uz visizcilākajiem dokumentālā kino darbiem, kā Romma “Parastais fašisms”. Propagandas kino nav zinātne; tā ir pavisam cita kultūras sistēma, kas operē ar spilgtiem simboliem, mobilizējošiem tēliem, nepieciešami vienkāršotiem un visiem saprotamiem skaidrojumiem. Taču šāds kino reizēm sabiedrībai nav mazāk vajadzīgs par zinātni ar visu tās neitralitāti un uzmanību pret detaļām.

Tādas lietas kā Ukrainas golodomors, Katiņa, čekistu draudzība ar Gestapo, GULAGs Eiropā dažam labam ir vairāk, nekā nepieciešams atgādināt. Tas ļautu kaut nedaudz saprast, ar kāda režīma lepnu mantinieci mums ir darīšana šodienas Krievijas personā.

………………………………………………….

Lai nu kā, ideoloģiskais darbs ir paveikts godam, savukārt vērtēt filmu “vēsturiskās objektivitātes” kategorijās droši vien nemaz nav nepieciešams. Cerams, ka rietumos filmu noskatīsies ievērojams daudzums skatītāju. Tā noteikti ir cienīga atbilde tiem, kam joprojām patīk rīdīt cilvēkus pret Baltijas valstu demokrātijām ar “fašisma atdzimšanas” un “vēstures pārskatīšanas” saukļiem.

Ivars Ijabs, Latvijas Vēstnesis, 23. maijs, 2008 http://lv.lv/index.php?menu=exblogi&type=full&id=44

“Soviet Story” – 20. gadsimta vēstures politiskais spridzeklis?

Latvijā tapušajai filmai “Soviet Story” sāk veidoties pašai savs stāsts – Edgara Šnores kinolente vispirms tika izrādīta Eiropas parlamentā – eiropiešus tajā redzamais esot vienkārši šokējis, jo atklājis daudz nezināma par kādreizējo sabiedroto Padomju Savienību un padomju režīmu. Krievijā no filmas vienkārši baidās – ne velti respektablais žurnāls “The Economist” režisora lelles dedzināšanu vudū stilā pie Latvijas vēstniecības Maskavā jau nodēvējis par pirmo “Oskaru” pašam filmas režisoram. Varbūt “Soviet Story” kļūs par politisko spridzekli it kā zināmajai pagājušā gadsimta vēsturei? LNT (ar video)

---

Šis sižets youtubē: http://www.youtube.com/watch?v=cUw3RRIzAQo

Edvīns Šnore – mītu grāvējs

Valstsvīri aplaudē, smaidā ieskāvuši gludās un labklājīgās sejas. NKVD formās tērpušies vīri met seklās bedrēs kailus un sakropļotus līķus. Valstsvīri atkal aplaudē, un prožektoru gaismā mirdz viņu veselīgie mati.

Militārists padomju armijas frencī, nevērīgi pacēlis ieroci, iešauj upurim pakausī, un viņš, ķēmīgi sarāvies, krīt uz priekšu, šļakstīdams asinis un smadzenes. Un valstsvīri atkal aplaudē…

To visu redzam satriecošajā filmā «Padomju stāsts», kuru tikai pāris dienas varējām skatīt kino «Rīga». Kad to rādīs sabiedriskā TV? Kas to lai zina. Kaut gan šīs TV vadītājiem faktiski vajadzētu nevis domāt, VAI rādīt, bet gan domāt — CIK REIŽU parādīt. Lasīt…

Igauņu nacionālists demontē divus padomju laika pieminekļus

Skandalozais Jirijs Līms (Jüri Liim) pasūtīja ceļamkrānu un Tallinā noņēma divus padomju laika pieminekļus. Igaunijas Ziemeļu apgabala prokuratūra par notikušo ierosinājusi krimināllietu, ziņo ETV24.

“Krimināllieta ierosināta uz Krimināllikuma pamata par zādzību,” Igaunijas Nacionālajai televīzijai pastāstīja Ziemeļu apgabala prokuratūras preses pārstāve Maria-Elisa Rannajē.

Vispirms Līma pasūtītais ceļamkrāns kravas mašīnā iecēla pieminekli, kurš bija veltīts Tallinas Kara skolas padomju virsniekiem un atradās blakus “Audentes” privātskolai, ziņoja Igaunijas “Kanal 2″. Pēc tam Līms iegriezās netālu esošajā Tondi biznesa centra pagalmā, kur atradās komunistam Hansam Pēgelmanim veltīts piemineklis, un noņēma arī to.

“Es ierados izdarīt to, kas ir Igaunijas Republikas pilsoņa pienākums. Ja valsts vara ir nevarīga un bezspēcīga, tad jārīkojas pašam. Tas ir svēts mūsu pienākums,” sacīja Līms.

Līms apliecināja, ka “Audentes” universitātes rektors par viņa akciju bija informēts. “Jā, es paziņoju, ka gatavojos piemineklis aizvest. Viņi joprojām meklē, kurš to tur uzlika. Kādēļ kaut kas jāmeklē? Vienkārši jāved prom. Rektors ir saprātīgs cilvēks, viņš saprata, kas notiek,” stāstīja Līms.

“Igaunijā joprojām ir pārāk daudz sociālisma palieku. Es netaisos apstāties, pirms Igaunija nebūs tīra. Ir taču izsludināts, ka Igaunijā šobrīd ir atkritumu vākšanas periods. Es vācu sarkanos atkritumus,” piebilda Līms.

Pirms diviem gadiem otrās instances tiesa Līmam piesprieda naudassodu par to, ka viņš divos Igaunijas televīzijas kanālos bija izteicis draudus uzspridzināt tā saukto Bronzas kareivja pieminekli, kurš toreiz vēl atradās Tenismegi pakalnā. Vēlāk Valsts augstākā tiesa otrās instances tiesas lēmumu atcēla un Līmu attaisnoja.

LETA http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/article.php?id=546521

---

Video par to, kā Jüri Liim aizvāc pieminekli

---

Informācija Igaunijas DELFI krieviski ar video un daudziem sašutušu Igaunijas pretinieku komentāriem

---

Igaunijas Vēstures muzejs ir izteicis vēlmi paturētu divus padomju laika pieminekļus, kurus ceturtdien, 22. maijā tam atveda igauņu nacionālists Jiri Līms, ziņo “PM Online”.

“Vēstures muzejs cer, ka pieminekļi paliks muzeja parkā, jo tur ir to īstā vieta,” sacīja muzeja attīstības direktore Marianna Raisma.

Tomēr, kā norādīja Raisma, lai arī Līma atvestie pieminekļi šobrīd kopā ar citiem pieminekļiem atrodas muzeja pagalmā, šobrīd tos vēl nevar oficiāli iekļaut muzeja krājumā. “Mēs priekšmetus varam pieņemt tikai tajā gadījumā, ja ir zināms, ka tos mums dāvina īpašnieks vai piešķir pašvaldība,” viņa norādīja. “Šobrīd tie mums ir vienkārši atvesti, taču mums trūkst juridisko tiesību iekļaut tos krājumā.”

Raisma pastāstīja, ka ar pieminekļu īpašnieku noskaidrošanu šobrīd nodarbojas policija.

Igaunijas Vēstures muzejs pieņem dažādus padomju laikā Igaunijā uzstādītos pieminekļus un piemiņas plāksnes, lai vēlāk izstādītu īpašā sarkano pieminekļu parkā. Parks veidotu Marjamē pils nesenās vēstures ekspozīcijas daļu.

Kā ziņots, skandalozais nacionālists Jiri Līms ceturtdien pasūtīja ceļamkrānu un Tallinā noņēma divus padomju laika pieminekļus. Igaunijas Ziemeļu apgabala prokuratūra par notikušo ierosinājusi krimināllietu.

Vispirms Līma pasūtītais ceļamkrāns kravas mašīnā iecēla pieminekli, kurš bija veltīts Tallinas Kara skolas padomju virsniekiem un atradās blakus “Audentes” privātskolai. Pēc tam viņš iegriezās netālu esošajā Tondi biznesa centra pagalmā, kur atradās komunistam Hansam Pēgelmanim veltīts piemineklis, un noņēma arī to.

Telling the Soviet story

May 22nd 2008 From Economist.com

A new film about Nazi-Soviet links

BEING burnt in effigy on the streets of Moscow by nationalist hoodlums must count as a kind of Oscar if you are a Latvian filmmaker whose aim is to expose modern Russia’s blindness to the criminal history of the Soviet Union. The ire of Young Russia’s protest outside the Latvian embassy this week was directed at Edvins Snore, whose film “Soviet Story” is the most powerful antidote yet to the sanitisation of the past.

The film is gripping, audacious and uncompromising. Though it starts by telling the story of the murder of 7m Ukrainians in 1933, it is no mere catalogue of atrocities. The main aim of the film is to show the close connections—philosophical, political and organisational—between the Nazi and Soviet systems.

As Françoise Thom (one of many anti-communist luminaries appearing in the film) puts it: “Nazism was based on false biology; Marxism was based on false sociology”. The Marxist dream of the “new man”, for example, mirrored the Nazi idea of racial superiority. The Nazis murdered chiefly on racial grounds, while the Soviets concentrated on class. But mass murder is mass murder.

Those who keep a soft spot for Marxism may flinch to hear that the sage of Highgate referred to backward societies as Völkerabfälle (racial trash) who must “perish in the revolutionary holocaust”. Or that the Nazi party in its early days idolised Lenin (Josef Goebbels said he was second only to Adolf Hitler in greatness).

Perhaps the best sequence in the film shows pairs of posters using almost identical designs: muscular workers strike heroic attitudes in support of the party and the state, blonde little girls beam, fists smash enemies, hammers break chains. Without the swastika and hammer and sickle as clues, it would be hard to know which is which.

The illustration of the Molotov-Ribbentrop pact is compelling: Soviet radio transmitters guided German bombers in their attacks on Poland. A Soviet naval base near Murmansk helped the Nazi attack on Norway. The Soviet secret police helped train the Gestapo and discussed how to deal with the “Jewish question” in occupied Poland.

Cooperation was based on a written agreement—complete with the signature of Lavrenty Beria, head of the notorious NKVD—which is shown in the film. “The NKVD will propose to the Soviet Government a programme to reduce the participation of Jews in state bodies and to prohibit Jews and Jewish offspring of mixed marriages from the areas of culture and education”, reads a final, chilling sentence. Russia says the document is a fake.

Powerful archival footage shows Red Army officers drinking toasts with their counterparts from the SS in Berlin in December 1939. In 1940, the Soviet Union had become a huge supplier of grain and oil to the Nazi war machine, while it encouraged the Communist parties of western Europe to sabotage the anti-Nazi resistance.

“It is comforting to see Parisian workers talking to German soldiers as friends”, a French communist publication gloated in July 1940. Vyacheslav Molotov, who was then the Soviet Union’s foreign minister, called fighting Nazism a “crime”. Along with similar pronouncements, that was published in every Soviet newspaper; such pages were hurriedly removed after Hitler’s treachery.

Something pretty similar happened in the West. Nazi war criminals are reviled; their Soviet counterparts are honoured veterans to this day. Any attempt to bring them to justice prompts angry protests from Russia. “Hands Off Our Granddads”, was the slogan chanted by the protestors from Young Russia. A better question might be, “What exactly happened?”

Mr Snore and his sponsors in the European Parliament have produced a sharply provocative work. Its tone, technique and composition may be open to criticism. But those who want to ban it should try refuting it first.

http://edwardlucas.blogspot.com/

1948. gada 23. maijs

Pirms 60 gadiem svētdienas rītā ap plkst. četirem padomju armijas sapieri uzspridzināja visu, kas Rīgas Rātslaukumā bija atlicis no oriģinālā Melngalvju nama. Ēkas, kas reiz bija pilsētas krāšņākā, sienas un aizmugures daļa nevienam nebija traucējušas visu kara laiku, taču tagad Latvijas PSR valdība bija nolēmusi, ka tās ir ”vāciskās Rīgas” atliekas, kas traucē uzplaukt jaunajai ‘’sociālistiskajai” Rīgai. Acīmredzot drupu spridzināšana bija pieskaņota tolaik pilsētā uzsāktajai tīrīšanas un sakopšanas kampaņai. Todien pilsētā bija izsludināta pēc kārtas jau otrā ‘’svētdienas talka”. ”Cīņa” par gaidāmo Melngalvja nama palieku novākšanu neko nebija ziņojusi, taču tieši 23. maijā tajā parādījās raksts ”Lai mūsu Rīga kļūtu vēl daiļāka”, kurā tika ziņots: ”Sevišķi rosīgi strādāts pie drupu novākšanas un netīrumu izvākšanas Vecrīgas rajonā, kur bija vairāk nekā 30 tūkstoši talcinieku”.

VIESTURS SPRŪDE, Latvijas Avīze

Pie Latvijas vēstniecības Maskavā 17. maijā

Video par notikumiem 17 .maijā pie Latvijas vēstniecības Maskavā, kad prokremliskā jauniešu organizācija “Rossija Molodaja” rīkoja protesta akciju “Neļausim pārrakstīt vēsturi!”, lai vērstos pret režisora Edvīna Šnores filmu “The Soviet Story”, Akcijas laikā tika pakārta un sadedzināta simboliska režisora Šnores lelle

---

‘The Economist’: Šnores simboliskās lelles dedzināšana pie vēstniecības Maskavā varētu būt viņa ‘Oskars’
Režisoru Edvīnu Šnori simbolizējošās lelles dedzināšanu pie Latvijas vēstniecības Maskavā prokremliskās jauniešu organizācijas “Rossija Molodaja” rīkotās protesta akcijas laikā var uzskatīt kā sava veida “Oskaru” Latvijas režisoram, raksta ietekmīgais žurnāls “The Economist”.

“Nacionālistu bandītu sarīkota lelles dedzināšana Maskavas ielās var tikt uzskatīt par sava veida “Oskaru”, ja tu esi latviešu režisors ar mērķi parādīt mūsdienu Krievijas aklumu pret Padomju Savienības noziedzīgo vēsturi,” ziņo “The Economist”. Raksta autors atzīst, ka filmas mērķis ir parādīt nacistu un padomju režīmu tuvību. “Nacisma kara noziedznieki tiek zākāti; viņu padomju līdzinieki tiek godināti līdz šai dienai, Jebkurš mēģinājums vest tos pie tiesas saskaras ar nikniem protestiem no Krievijas. “Rokas nost no mūsu vectēviem” – bija viens no “Rossija Molodaja” protestētāju skandētiem saukļiem. Labāks jautājums varētu būt: “Kas tiešām notika?”,” jautā ietekmīgais žurnāls.

Tomēr rakstā tiek atzīts, ka “Šnore un viņa sponsori Eiropas Parlamentā ir radījuši asi provokatīvu darbu”, norādot, ka tiem, kuri vēlas filmu aizliegt, vispirms vajadzētu mēģināt to atspēkot.

Kā ziņots, galvenie “The Soviet Story” pieturas punkti ir 1932.gada un 1933.gada mākslīgi izraisītais bads Ukrainā jeb “golodomors”, poļu virsnieku noslepkavošana Katiņā 1940. gadā, SS un čekistu sadarbība, masu deportācijas Padomju Savienībā un medicīniskie eksperimenti, kas tika veikti ar gulaga sistēmā ieslodzītajiem.

Par to filmā runā unikāli arhīvos iegūti kadri, filmas veidotāju pieaicinātie gan krievu, gan rietumvalstu eksperti un arī padomju represijas pārdzīvojušie.

Filmu veidoja radošā apvienība “Labvakar”, filmas autors un režisors ir Šnore, operators – Rihards Vīgants, bet producents – Kristaps Valdnieks.

Kā ziņots, 17.maijā pie Latvijas vēstniecības Maskavā, lai vērstos pret Šnores filmu, “Rossija Molodaja” rīkoja protesta akciju “Neļausim pārrakstīt vēsturi!”. Akcijas laikā tika pakārta un sadedzināta simboliska Šnores lelle, bet aktīvisti liesmās metuši uz pusēm salauztus zīmuļus.

Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis iepriekš sacīja, ka Krievijas Ārlietu ministrijai nosūtīta nota, jo mūsu valsts vēstniecība netika savlaicīgi informēta par akcijas norisi. Taču Teikmanis norādīja, ka akcijas norise Krievijas-Latvijas divpusējās attiecības neietekmēs.

Atsevišķi Eiropas Parlamenta deputāti, kuri tikuši informēti par protesta akciju, jau pauduši par to sašutumu. Savukārt Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) iesaka protesta akcijas rīkotājiem noskatīties filmu.

LETA

Eiropas Parlamenta deputāti nosoda “Padomju stāsta” autora lelles dedzināšanu

Eiropas Parlamenta deputāti nosoda “Padomju stāsta” autora lelles dedzināšanu

Atsevišķi Eiropas Parlamenta (EP) deputāti, kuri tikuši informēti par protesta akciju pie Latvijas vēstniecības Maskavā pret filmu “The Soviet Story”, pauduši par to sašutumu.

Kā aģentūru LETA informēja EP Nāciju Eiropas grupas (UEN) grupas preses administratore Aija Dulevska, EP plenārsesijas laikā Strasbūrā par notikušo tika informēti Baltijas intergrupas deputāti, kuri pārstāv astoņas Baltijas reģiona valstis.

Deputātos, kuri bija filmu redzējuši, šī ziņa izraisīja asu reakciju par to, cik šī protesta akcija bijusi necienīga. Baltijas intergrupas priekšsēdētājs Kristofers Bīzlijs uzsvēra, ka nedrīkst par šādiem gadījumiem, kuriem varbūt pat nav lielas politiskas ietekmes uz starpvalstu attiecībām, nelikties ne zinis. Tas tikai netieši iedrošinot rīkot nākamo akciju pie kādas citas vēstniecības.

Bīzlijs atgādināja, ka nesen notika līdzīgas akcijas pie Igaunijas un Lielbritānijas vēstniecībām Krievijā. Šādai nostājai piekrita arī pārējie Baltijas intergrupas deputāti. Bīzlijs par notikušo akciju informējis arī Eiropas Savienības (ES) ārējo attiecību komisāri Benitu Ferero-Valdneri.

UEN grupas sanāksmē savu negatīvo attieksmi pret cilvēcisko cieņu aizvainojošo protesta akciju Maskavā izteica arī tās deputāti. NEG līdzpriekšsēdētājs Braiens Kroulijs paziņoja, ka par šo jautājumu informēs arī EP priekšsēdētāju Hansu Gertu Peteringu.

Šodien Kroulijs, EP deputāti no Latvijas Inese Vaidere, Ģirts Valdis Kristovskis un Guntars Krasts EP prezidentam iesniedza vēstuli. Tajā teikts, ka notikumi pie Latvijas vēstniecības Maskavā liecina, ka staļinisma idejas arī mūsdienu Krievijā gūst atbalstu un ir dzīvas pat jaunatnes vidū, neraugoties uz to postu, ko šis totalitārais režīms sagādāja pašai krievu tautai.

“Mēs ierosinām jautājumu par diplomātisko normu pārkāpšanu attiecībā uz vienu no ES dalībvalstīm pieminēt arī nākamajā ES un Krievijas samitā. Tādā veidā Jūs ne tikai izpaustu savu negatīvo attieksmi pret minēto notikumu Maskavā, bet arī sniegtu morālu atbalstu tiem cilvēkiem, kuri tic, ka noziegumiem, kurus pastrādājusi divi totalitārie režīmi – nacisms un staļinisms -, starptautiskajā arēnā saņemts vienlīdz liels nosodījums,” rakstīts vēstulē.

Šodien UEN grupas vārdā Kroulijs nosūtīja vēstuli komisārei Ferrero-Valdnerei, kurā tika izteikta EP deputātu nostāja attiecībā uz notikumiem Maskavā.

Kā ziņots, Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) iesaka protesta akcijas rīkotājiem noskatīties filmu “The Soviet Story”. “Jebkurā demokrātiskā valstī neapšaubāmi ir iespējams savus viedokļus un pozīciju paust, bet, lai organizētu normālu vēstniecības darbu, mēs sagaidām, ka Krievijas puse mūs savlaicīgi informē,” iepriekš aģentūrai LETA sacīja ministrs, komentējot mūsu valsts reakciju uz notikušo akciju.

Kā ziņots, 17.maijā pie Latvijas vēstniecības Maskavā, lai vērstos pret režisora Edvīna Šnores filmu “The Soviet Story”, prokremliskā jauniešu organizācija “Rossija Molodaja” rīkoja protesta akciju “Neļausim pārrakstīt vēsturi!”. Akcijas laikā tika pakārta un sadedzināta simboliska režisora Šnores lelle, bet aktīvisti liesmās metuši uz pusēm salauztus zīmuļus.

NRA http://www.nra.lv/zinas/1192-eiropas-parlamenta-deputati-nosoda-padomju-stasta-autora-lelles-dedzinasanu.htm

Saistītie raksti

• LTV jūnijā demonstrēs jauno dokumentālo filmu “Padomju stāsts”
• Teikmanis: Režisora lelles sadedzināšana attiecības ar Krieviju neietekmēs
• Maskavā jaunieši sadzedzina “Padomju stāsta” autora lelli
• Edvīns Šņore – mītu grāvējs

«Padomju stāsts» – arī LTV programmā

Dokumentālo filmu “The Soviet Story” (“Padomju stāsts”) Latvijas televīzijas pirmajā kanālā plānots demonstrēt 17. jūnijā, Latvijas okupācijas dienā.

Tā informēja LTV 1. kanāla direktore Baiba Šmite. Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis, kurš kopā ar eiroparlamentārieti Inesi Vaideri piedalījās “Padomju stāsta” veidošanā, pastāstīja, ka viņš lūdzis producentu grupai “Labvakar” noorganizēt filmas pirmizrādi televīzijā 14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, bet šajā datumā jau bija ieplānota Dzintras Gekas jaunā filma. Televīzijas programmas veidotāji filmu iekļāvuši 1. kanāla vakara programmā. Ģ. Kristovskis teica, ka būtu ideāli, ka šajā dienā to demonstrētu arī Lietuvas un Igaunijas televīzijas, bet tas atkarīgs no filmas producentu iniciatīvas un kaimiņvalstu iespējām to operatīvi iztulkot.

Bet 23. maijā Ģ. Kristovskis filmu aizvedīšot uz savu dzimto pusi Ventspili, kur to grasās demonstrēt Ventspils televīzija. Tieši šajā dienā Kristovskis tikšoties ar saviem politiskajiem domubiedriem Vides aizsardzības kluba 20 gadu jubilejas svinībās, kur arī informēšot par filmas tapšanu. Kā zināms, tieši no šīs nevalstiskās organizācijas Kristovskis iegāja politikā. Bet pirms jubilejas svinībām filma tiks demonstrēta arī Zūru pamatskolā, kā arī Ventspils 1. ģimnāzijā, kur Kristovskis kādreiz mācījies.

Eiroparlamentārietis informēja, ka maija beigās “Padomju stāstu” aizvedīšot arī Amerikas latviešiem Hamiltonā un Klīvlendā, kur piedalīsies konferencē, kas tiks rīkota tautiešu 2×2 nometnē.

Filmas režisors Edvīns Šnore informēja, ka plāno rakstīt vēstuli izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķei un lūgt ministres atbalstu, lai filmu varētu noskatīties skolu jaunatne un pedagogi.

Kā “LA” jau rakstīja, 17. maijā pie Latvijas vēstniecības Maskavā, lai vērstos pret filmu “The Soviet Story”, prokremliskā jauniešu organizācija “Rossija molodaja” rīkoja protesta akciju “Neļausim pārrakstīt vēsturi!”. Akcijas laikā tika pakārta un sadedzināta simboliska režisora E. Šnores lelle, bet aktīvisti liesmās metuši uz pusēm salauztus zīmuļus. LETA vakar pārstāsta Latvijas ārlietu ministra Māra Riekstiņa teikto, ka cilvēkiem, kas protestēja pret filmu, vajadzētu to vispirms noskatīties. “Jebkurā demokrātiskā valstī neapšaubāmi ir iespējams savus viedokļus un pozīciju paust, bet, lai organizētu normālu vēstniecības darbu, mēs sagaidām, ka Krievijas puse mūs savlaicīgi informē,” sacījis ministrs.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-05-22&id=3478989&type=la

Volhovas purvos

Fotoattēlu kolekcija. Latviešu cīnītāji gan šeit ieradās vēlāk

---

Bet šeit kinohronika par latviešu leģionāriem Volhovā

Ukrainā gatavojas aizliegt komunistu simboliku

Ukrainas prezidents Viktors Juščenko gatavojas parlamenta izskatīšanai iesniegt likumprojektu par komunistiskās ideoloģijas simbolikas aizliegšanu valstī, raksta ukraiņu ziņu dienests.

Attiecīgu paziņojumu ukraiņu līderis izteica totalitārisma režīma upuru piemiņas svinīgās ceremonijas laikā Bikovņā 18. maijā, kad Ukrainā tiek atzīmēta politisko represiju upuru piemiņas diena.

Juščenko uzskata, ka valstij ir jānorobežojas no padomju pagātnes un jānosoda komunistiskais režīms. Pēc viņa vārdiem, politiskajās represijās Ukrainā vainīgo vārdi ir jāpaziņo publiski.

Prezidents izteica cerību, ka Bikovņas ciemā nākamgad būs uzcelta siena, uz kuras rakstīti to slepkavu vārdi, kuri šeit nošāva cilvēkus.

Viņš atgādināja, ka mežā pie Bikovņas trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados tika nomocīti vairāk kā 100 tūkstoši cilvēku. Zināms, ka tur atrodas padomju varas pārstāvju nošauto poļu virsnieku kapi. Staļina laikā bojā gājušo masu apbedījumi tika atrasti tikai sešdesmitajos gados.

1994. gadā Bikovņā tika atklāts memoriālais komplekss, bet 2001. gadā tika izveidots vēsturiski memoriālais rezervāts, kas 2006. gadā ieguva nacionālo statusu.

---

Ukrainian News Agency

President Viktor Yuschenko has moved forward with an initiative to liquidate all monuments of totalitarianism and the communist regime in Ukraine.

Yuschenko announced this at a ceremony commemorating victims of totalitarianism at Bykovnianski Mohyly national historical and memorial reserve.

“I have instructed to draft a law aiming at the realization of the process of liquidation of symbols of totalitarianism and the communist regime in Ukraine. I will submit it to the Verkhovna Rada as an urgent draft law,” he said.

Yuschenko further said he would insist on endorsement of draft laws, which have been submitted to the Verkhovna Rada, on the status of fighters for independence of Ukraine in the 1920-1960’s and introduction of responsibility for denial of Holodomor and Holocaust.

As Ukrainian News earlier reported, President Viktor Yuschenko believes the current political problems in Ukraine are the consequences of the totalitarian regime in the country.

Latviešu Leģions, studijas DEVIŅI filma

Latviešu Leģions, studijas DEVIŅI filmas krievu versija nesen ievietota skatīšanai youtubē.
Var noderēt par līdzekli pretstāvēšanai Maskavas propagandai.

1 http://www.youtube.com/watch?v=oxe7oAl11Yw&feature=related

2 http://www.youtube.com/watch?v=QWsyYHmgDjo&feature=related

3 http://www.youtube.com/watch?v=WpMM1gipDrA&feature=related

4 http://www.youtube.com/watch?v=auEsB3T3ATg&feature=related

5 http://www.youtube.com/watch?v=arcc8f5l7CU&feature=related

Ievietotāja profils – a6u5e. Tur atrodama arī viņa 180 filmu kolekcija par 2. pasaules karu.

Maskavā izrēķinās ar “The Soviet Story” autoru Edvīnu Šnori

Kustības “Россия молодая” aktīvisti protesta akcijā “Nepieļausim vēstures pārrakstīšanu” pie Latvijas vēstniecības sadedzināja izbāzeni, kas attēloja filmas “The Soviet Story” autoru

По данным пресс-службы “России молодой”, в акции приняли участие около 200 человек, “Интерфакс” со ссылкой на правоохранительные органы сообщает о 70 участниках мероприятия. К посольству Латвии пришли также известный журналист Михаил Леонтьев и историк Александр Дюков.

После выступления ораторов на виселице было повешено и сожжено чучело, изображающее «режиссера» фильма Эдвина Шнере.

Активисты “России молодой” также попытались вручить послу Латвии Андрису Тейкманису письма с требованием к властям Латвии запретить демонстрацию фильма, вычеркнуть из школьных учебников по истории в Латвии лживые антироссийские «факты» и перестать осквернять память погибших советских солдат подобным переписыванием истории. К письму были приложены подписи 1000 россиян, собранные за один день.

Как сообщает пресс-служба “России молодой”, посол “в грубой форме” отказался принимать письмо и подписи. Тем не менее, они будут отправлены в посольство Латвии.

“Интерфакс” отмечает, что акция была санкционирована властями и прошла без происшествий.

Ранее уже сообщалось, что фильм The Soviet Story (“Советская история”) был снят политологом Эдвином Шнере и продюсером Кристапом Валдниексом на средства Европарламента. Авторы отмечают, что к созданию 85-минутного фильма их подтолкнула демонстрация российской документальной ленты “Нацизм по-прибалтийски”. Латвийские власти охарактеризовали этот фильм как направленную против Латвии пропаганду.

“The Soviet Story” предназначен для англоязычной аудитории. В фильме, в частности, рассказывается о Голодоморе в Украине, массовых убийствах в Катыни, сотрудничестве между КГБ и СС, массовых депортациях и медицинских экспериментах в ГУЛАГе. В картину вошли интервью с Михаилом Горбачевым, писателем Виктором Суворовым, российскими и западными историками.

http://users.livejournal.com/_angel_kiss_/386072.html

---

Prokremliskie jaunieši Maskavā dedzina Soviet Story režisora lelli
Protestējot pret filmu The Soviet Story, Kremlim lojālās Krievijas jauniešu organizācijas Rossija Molodaja (Jaunā Krievija) aktīvisti sestdien pie Latvijas vēstniecības Maskavā sarīkoja akciju «Neļausim pārrakstīt vēsturi!», kuras laikā tika pakārta un sadedzināta filmas režisoru Edvīnu Šnori simbolizējoša lelle. Vēstniecībā Dienai pastāstīja, ka 17.maijā pasākumā piedalījušies apmēram 50 cilvēki, tas esot bijis sankcionēts, taču vēstniecība par to nav bijusi informēta.

Jaunās Krievijas līderis ir Krievijas Valsts domes deputāts Maksims Miščenko, kas parlamentā pārstāv bijušā prezidenta Vladimira Putina vadīto partiju Vienotā Krievija. Akciju M.Miščenko savā blogā pieteica kā flešmobu: «Atnāciet ar zīmuli vai lodīšu pildspalvu un pēc signāla tas būs jāpārlauž! Tālāk — kā sanāks » Pats M.Miščenko neesot pažēlojis zeltītu Parker pildspalvu, lai varētu paust savu protestu «Baltijas vadības politikai».

Tai pat laikā Latvijas vēstniekam Krievijā Andrim Teikmanim, kurš tobrīd piedalījās Eiropas dienas svinībās Gorkija parkā, Jaunās Krievijas pārstāvji mēģināja iesniegt vēstuli ar tūkstots parakstiem. Tajā Latvijas valdībai tika pieprasīts aizliegt The Soviet Story demonstrēšanu un svītrot no Latvijas vēstures mācību grāmatām “melīgos pretkrieviskos “faktus”, tādējādi izbeidzot bojā gājušo padomju karavīru piemiņas zaimošanu”. A.Teikmanis papīrus nepieņēma, norādot, lai tos sūta vēstniecībai pa pastu. Dienai vēstnieks pastāstīja, ka šie dokumenti līdz šim vēstniecībā vēl nav saņemti.

Vēstnieks Andris Teikmanis informēja, ka šodien Krievijas Ārlietu ministrijai tiks nosūtīta nota ar jautājumu, kāpēc vēstniecība par akciju netika informēta iepriekš. «Man nav nekādu pretenziju, ka kāds nāk aizstāvēt savus uzskatus, tomēr mums vajadzētu par to uzzināt ātrāk, lai varam normāli organizēt savu darbu,» sacīja A.Teikmanis.

«Mūsu divpusējās attiecības šī akcija neietekmēs,» pārliecināts vēstnieks, kurš uzskata, ka Krievijā ir plašs viedokļu spektrs, tāpēc politiķiem, kam filma netīk, nesagādā nekādas grūtības atrast dažus desmitus jauniešu, kas piedalītos protestos. «Tas tomēr dod signālu politiķiem, ka par vēsturi jārunā dialogā, jo arī mēs mākam taisīt filmas,» atsaucoties uz Krievijas TV demonstrēto filmu Baltijas nacisms, sacīja A.Teikmanis. Labs precedents esot nesen notikusī vēsturnieku diskusija, kurā «akadēmiskā līmenī diskutēja nopietni zinātnieki no dažādām valstīm».

E.Šnore Dienai atzina, ka ar līdzīgu negatīvu reakciju viņš bija rēķinājies, tomēr «ļoti žēl un nožēlojami, ka, lai pierādītu savu taisnību, Kremlis ķēries pie tādām metodēm, kas civilizētā sabiedrībā nav pieņemamas». Simptomātiski esot tas, ka akcijas organizētājs televīzijas sižetā runājis, ka «Šnore sarakstījis melīgu grāmatu», uzskata režisors. «Esmu lasījis jau daudzas atsauksmes, kurās autori nenoliedz, ka nav redzējuši filmu, bet zina, ka tā ir slikta,» teic E.Šnore.

Pasākumā piedalījās arī vēsturnieks Aleksandrs Djukovs, kurš stāstīja par «falsifikācijām» filmā. Viņš arī norādīja, ka ir ne vien jāveic šādas akcijas, kas «neapšaubāmi pievērš uzmanību problēmai», bet arī «jānes šī informācija masām, lai cilvēki nepadotos provokācijām». E.Šnore to komentēja tā: «Ja Djukovs, kas tiek virzīts kā galvenais filmas kritiķis, piedalās akcijā ar lelles kāršanu un dedzināšanu, tad kas tā par taisnību, kuru viņš aizstāv?»

Dokumentālajā filmā The Soviet Story (Padomju stāsts) redzami gan unikāli dokumenti un hroniku kadri, gan izskan starptautiski atzītu vēstures autoritāšu un politiķu viedokļi, kā arī padomju totalitārisma režīmā cietušo latviešu, ukraiņu, krievu, somu dzīves liecības. R/a Labvakar veidotās filmas autors un režisors ir E.Šnore, operators Rihards Vīgants, producents — Kristaps Valdnieks. “Padomju stāsta” veidošanā piedalījās arī EP deputāti Ģirts Valdis Kristovskis un Inese Vaidere, bet finansiālu atbalstu šī darba tapšanai sniegusi Eiroparlamenta Nāciju Eiropas grupa (UEN). Filmas pirmizrāde notika 9.aprīlī Briselē.

Ivo Leitāns, Diena, 20. maijs

Neredzēti materiāli par nacionālajiem partizāniem

Latvijas Okupācijas muzejā tika atklāta izstāde “Latvijas brīvības kareivji. Nacionālo partizānu karš 1944 – 1957″, kurā eksponātu vidū ir arī daudzas līdz šim nekur nepublicētas fotogrāfijas.

”Uz šo izstādi iets ilgi, gandrīz 10 gadus – pa kripatai, pa pētījumam, pa fotogrāfijai, pa ļaužu stāstam,” izstādes atklāšanā sacīja autore Inese Dreimane. Kopā ar nacionālo partizānu vēstures pētnieku Zigmāru Turčinski eksponāti atlasīti Kuldīgas, Talsu, Liepājas, Valkas, Valmieras un vēl citu pilsētu muzejos; meklēti Latvijas arhīvos un patapināti uz eksponēšanas laiku no privātpersonām. Uzsvars likts uz materiāliem, kas agrāk publiski nav vai ir maz rādīti. Vairākums partizānu sadzīvi rādošo fotogrāfiju ir pašu partizānu uzņemtas, lai gan nav noslēpums, ka bieži vien līdz mūsdienām nonākušo grupu foto autori ir tieši vienībās iesūtītie čekisti – provokatori. Vēlāk šīs fotogrāfijas tika izmantotas personu identifikācijai un represiju izvēršanai pret partizānu tuviniekiem.

Katrā ziņā “Latvijas brīvības kareivju” sagatavotāju veikums ir slavējams – savāktā ekspozīcija ilustrē nacionālo partizānu vienību cīņas, sadzīvi, bunkuru rakšanu, vasaras nometnes mežā; parāda partizānu tiražētos informatīvos izdevumus, vienību komandierus un organizāciju. Atsevišķs stends veltīts partizānu pretiniekiem ”istrebiķeļiem”, kritušajiem partizāniem un tiem, kas tika sagūstīti un nonāca soda nometnēs. Tāpat vienā no stendiem dots ieskats pēdējo partizānu gaitās – dažs no viņiem mežā nodzīvoja nenotverts un neuzvarēts līdz 50. gadu otrajai pusei. Dažu čekisti tā arī nenotvēra – bijušais leģionārs un nacionālais partizāns Jāzeps Bikaunieks Jersikas pagastā nelegāli, slēpdamies pie radiem, nodzīvoja līdz savai nāvei 1987. gadā. Arī viņa bēres bija jāsarīko slepus. Saskaņā ar oficiālo padomju represīvo iestāžu statistiku līdz 1957. gada rudenim cīņās bija krituši 13 485 partizāni, kas skaitliski ir vairāk nekā viena regulārās armijas divīzija.

Izstāde “Latvijas brīvības kareivji. Nacionālo partizānu karš 1944 – 1957″ Okupācijas muzejā būs apskatāma līdz 30. oktobrim.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-05-17&id=3474556&type=la

Nezināmais ļaundaris Berija

Par Lavrentiju Beriju – PSRS iekšlietu ministru, kurš tieši pirms 55 gadiem uz simts dienām bija varenākais cilvēks savā zemē un lēma, bet sava pēkšņā aresta dēļ tā arī nepaspēja izlemt visu PSRS tautu turpmākos likteņus. Lasīt…

Krievijas vēsturnieki izrāda atsaucību

”Nav pamata ļoti lielam optimismam, bet nav pamata arī pesimismam,” pēc Maskavā notikušajām Latvijas un Krievijas vēsturnieku apaļā galda sarunām atzīst Latvijas Valsts arhīva (LVA) direktore Daina Kļaviņa.

Tā bija pirmā reize, kad Latvijas un Krievijas akadēmiskie vēsturnieki ar abu valstu ārlietu ministriju starpniecību sēdās pie viena galda, lai apmainītos ar viedokļiem par abpusēji interesējošiem tematiem un spriestu par nākotnes plāniem. Lasīt…