«Iejāju sādžā uz balta zirga» – lielījies Kononovs
Briesmonis viņš ir,” nešauboties atbild prokurore Ausma Rubene, kura pirms desmit gadiem cēla apsūdzību kara noziegumos Vasilijam Kononovam.
Lai gan arī, aci pret aci runājot, viņš prokurorei atstājis tāda “pļeperīga večuka” iespaidu, kurš pārlieku plātās un pļāpā.
Sarkanajam partizānam, kura vadītā vienība 1944. gada 27. maija Vasarsvētku dienā nogalināja vairākas ģimenes, vairākus, arī pēdējā grūtniecības mēnesī esošu sievieti, sadedzināja dzīvus, gandarījumu devusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, pagājušajā nedēļā Latvijai liekot viņam izmaksāt 30 000 eiro kompensāciju.
Kononovu iegāza plātīšanās
“Kononovs kolēģu vidū ļoti bravūrēja ar izdarīto, it sevišķi, kad bija ierāvis,” to, kā sākās desmit gadu ilgusī “Kononova lieta”, atceras Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) direktors Indulis Zālīte. Padomju režīma pēdējos gados bijušais partizāns vadījis Rīgas Transporta miliciju, un no viņa dzērumā atstāstītajiem karalaika “varoņdarbiem” pat rūdītiem miličiem “šķērma dūša palika”. I. Zālītes vadītās iestādes speciālisti pirmie gājuši pa pēdām V. Kononova brigādes pastrādātajam un 1998. gada janvārī ierosināja krimināllietu aizdomās par iespējamu kara noziegumu.
No izmeklēšanā iesaistīto stāstītā izriet, ka nav bijis viegli atsijāt V. Kononova padomju laika lielīšanos par cīņu pret fašistiem no tā, kas noticis patiesībā. Prokurore Ausma Rubene, kura nu jau astoņus gadus ir pensijā, bet pirms desmit gadiem no TSDC pārņēma V. Kononova lietas izmeklēšanu, būdama Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas prokurore, atminas, ka, pētot padomju laikos V. Kononova rakstīto un stāstīto, pat uzgājusi partizāna apgalvojumu, ka Mazo Batu sādžā viņš iejājis uz balta zirga.
Latgales apgabaltiesas tiesnesis Andris Strauts, kurš 2003. gadā V. Kononovu notiesāja par bandītismu, ne par kara noziegumu pastrādāšanu, kā prasīja prokuratūra, partizāna personību tā arī neesot spējis izprast. “Cilvēks, kurš darbojās atbilstoši ideoloģijai,” par V. Kononovu pēc pārdomu brīža saka tiesnesis. Arī viņš norāda uz V. Kononova pļāpīgumu, kas tiesnesim radījis personiskas šaubas par viņa lomu Mazo Batu slaktiņā, jo, “kas patiešām redzējis kara šausmas, par to nerunā”.
Trūka aculiecinieku
Bet prokurorei A. Rubenei pārliecību par V. Kononovu kā kara noziedznieku radījis raudošo liecinieku stāstītais. Tiesa, dzīvi pirms desmit gadiem bijuši pārsvarā aculiecinieki, kuri 1944. gada 27. maijā bija mazi bērni un atmiņā glabājuši tās dienas asinspirti un vecāku zaudējumu, tomēr nevarējuši atpazīt V. Kononovu kā vienu no slepkavām. Uz viņu kā partizānu, kurš sādžā ienācis vienības priekšgalā, varējusi norādīt tikai viena sirmgalve, kura, jauna būdama, Vasarsvētku dienā krūmos paslēpusies vēroja partizānu ierašanos Mazajos Batos. Tā bijusi tvanīga vasaras sākuma diena, kad ļaudis kurinājuši pirtis un pušķojuši mājas, bet tad ar 18 partizāniem atnākusi nāve.
Latgales apgabaltiesas tiesnesim A. Strautam kopumā liecības neradījušas pārliecību, ka tās ir tiešo aculiecinieku redzētais, bet drīzāk gadu gadiem saklausītā atstāsts. “Es atceros tiesā vecas vecenītes, kurām, lai ko pajautāsi, uz visu bija atbilde “jā”,” saka tiesnesis. Prokurore A. Rubene gan noraida iespēju, ka fakti lietas izmeklēšanā uzdoti par pārliecinošākiem, nekā patiesībā – izmeklējot V. Kononova lietu, bijušas norādes uz vēl citām slepkavošanām apkārtējās mājās, bet, tā kā dzīvs nav bijis neviens liecinieks, to nav izdevies pierādīt, tādēļ prokurore par šīm epizodēm tuvāk nestāsta.
Kuri bija okupanti?
Noprotams, ka arī prokuratūrā, pirms desmit gadiem lemjot, kādu apsūdzību V. Kononovam celt, nav bijis skaidrības, vai viņa nodarījums kvalificējams kā kara noziegums, un lielā mērā tā ir bijusi Ģenerālprokuratūras tā laika vadības, nevis pašu izmeklētāju izšķiršanās. “Tas par to kara noziegumu ir strīdīgs jautājums,” tagad atzīst prokurore A. Rubene, sakot, ka nav bijis skaidrības par to, kuri – vācu vai padomju – spēki 1944. gada maijā bija uzskatāmi par okupācijas karaspēku, jo “mūsu teritorija gāja no rokas rokā”. Atminoties lietas materiālos rakstīto, prokurore par V. Kononovu izsaucas: “Kāds viņš karotājs – staigāja pa sādžām un terorizēja cilvēkus, vairāk pa atbalstītāju mājām gulšņāja.”
To, ka Latvijai tolaik nebija pieredzes kara noziegumu izmeklēšanā, uzsver arī I. Zālīte. Bijis daudz juridisku strīdu, kur beidzas bandītisms un kur sākas kara noziegumi. Attiecībā uz V. Kononovu vismaz priekš TSDC šo jautājumu izšķīrusi dokumentu uziešana, kas pierādīja, ka viņš kā partizānu grupas vadītājs bijis Maskavas NKVD 4. pārvaldes algu sarakstos. Šīs pārvaldes, ko vadījis Pāvels Sudoplatovs, uzdevums bijis diversiju organizācija un darbs ienaidnieka aizmugurē, un partizānu darbības uzdevums bijusi arī mierīgo iedzīvotāju terorizēšana, lai viņos radītu nepatiku pret vietējo varu. Ar to varētu izskaidrot, kādēļ V. Kononova vienība Mazajos Batos ieradās, pārģērbusies vācu armijas formās.
Citādi lēma Latgales apgabaltiesas tiesnesis A. Strauts. “Nevar par kombatantu [starptautiskajās tiesībās – persona, kas ietilpst kādas karojošās valsts bruņotajos spēkos] tikt uzskatīts tas, kurš piedzimis šeit, Latvijā, un pēc tam atgriežas dzimtajā vietā, lai, kā pats uzskata, cīnītos pret fašistiem,” arī tagad pēc pieciem gadiem Neatkarīgajai saka tiesnesis. V. Kononovs bija Latvijas pilsonis, dzimis Mazajiem Batiem blakus esošajā sādžā un, sākoties karam, būdams komjaunietis, devies līdzi bēgošajiem padomju spēkiem uz Krieviju, bet vēlāk no turienes iesūtīts karošanai frontes aizmugurē.
Zemnieki cieta no visiem
“Mums, Latgalei, te visi ir gājuši pāri,” saka tiesnesis A. Strauts un atklāj, ka arī viņa ģimenē onkulis kā Latvijas armijas virsnieks bijis aizsūtīts uz lēģeri Noriļskā, kamēr krusttēvs Otrajā pasaules karā karojis krievu pusē, un vēl ilgi pēc kara radu saiešanās pēc kādas glāzītes gājis vaļā jauns karš “ar beņķiem un ar ilksīm”.
Bet I. Zālīte atceras, ka vēl 90. gadu beigās Latgalē bijusi sajūta, ka cilvēki aizvien baidās. Daudzi, it īpaši nabadzīgajā Latgalē, gan kara, gan pēckara gados cietuši no partizānu laupīšanām, un tajās bijuši vainojami gan latviešu mežabrāļi, gan krievu partizāni. Pēc kara bijušas gan nacionālo partizānu vienības, kuru cilvēki līdz pēdējam cerējuši uz Rietumu atbalstu un Latvijas valstiskuma atjaunošanu, bet bijuši arī tādi, kam vajadzīgi iztikas līdzekļi un kuri parazitējuši uz zemnieku rēķina, skaidro I. Zālīte.
Viņš atgādina, ka TSDC, pēc neatkarības atjaunošanas lemjot par padomju režīma politiski represēto personu reabilitēšanu, masveida lēmumus pieņēma tikai attiecībā uz administratīvi represētajiem, proti, izvestajiem. Attiecībā uz tiem, kuri uz soda izciešanas vietām aizvesti pēc VDK lēmuma, katrs gadījums ticis izskatīts individuāli, – vai runa ir par latviešu partizānu, vai bandītu. Un pēc izmeklēšanas dažkārt apstiprinājušies arī latviešu mežabrāļu noziegumi pret civiliedzīvotājiem.
Kā piemēru I. Zālīte min kādu gadījumu Kurzemē, kur latviešu mežabrāļiem pienesta informācija, ka kādā mājā pulcēsies iztrebiteļi. Tie ielenkuši māju, apšāvuši visus, kas iekšā, un pēc tam atklājies, ka mājā svinēta komsomoļskaja svaģba. TSDC direktors atzīst, ka par šo vēstures aspektu Latvijā nav pieņemts runāt, bet, viņaprāt, “tā vēsture ir vienreiz jāizrunā, lai mēs otrreiz nekāptu uz tā paša grābekļa”.
Par Čekas jeb Stūra mājas Rīgā, Brīvības ielā 61, nākotni
Latvijas Okupācijas muzeja biedrības rezolūcija par bijušā Čekas nama kā autentiskas vēstures liecības un piemiņas saglabāšanu
Rūpēs par bijušā Čekas nama Brīvības ielā 61 un tā unikālās autentiskās vēstures liecības un piemiņas saglabāšanu Latvijas Okupācijas muzeja biedrība savā 2008.gada 19.jūlija sanāksmē vienbalsīgi atzīst, ka, ēkai pārejot no Valsts policijas pārvaldījuma valsts SIA “Valsts nekustamie īpašumi” pārvaldījumā un pirms tālākā ēkas pielietojuma izlemšanas, Latvijas valsts iestāžu un institūciju pienākums ir nodrošināt:
• rūpīgu ēkas arhitektonisku, vēsturisku, arheoloģisku, māksliniecisku un inženiertehnisku izpēti un dokumentāciju pirms remonta, restaurācijas vai rekonstrukcijas projekta izstrādes;
• autentisko ēkā atrodamo vēstures liecību un piemiņas saglabāšanu un uzturēšanu;
• iespēju publikai iepazīties ar liecībām par PSRS represīvo iestāžu darbību visā PSRS okupācijas laikā;
• iespēju sabiedrībai un it sevišķi PSRS represijās cietušajiem izteikties par plāniem ēkas tālākai izmantošanai.
Lai saglabātu atmiņu un piemiņu par t.s. Stūra mājas brutālo pagātni PSRS okupācijas laikā, Okupācijas muzejs par tautas ziedotiem līdzekļiem 2003.gada 14.jūnijā pie ēkas atklāja tēlnieka Gļeba Panteļejeva un arhitekta Andra Veidemaņa veidoto piemiņas zīmi “Melnais slieksnis”. Turpinot aizsākto, Okupācijas muzejs tagad piedāvā:
• iespēju robežās jau drīzumā sagatavot pagraba un 1.stāva telpas un pagalmus publiskai apskatei atbilstoši koncepcijai, kuras viens iespējams variants pievienots rezolūcijai;
• piedalīties vispusīgā ēkas vēsturiskā izpētē un vēstures liecību saglabāšanā;
• ar saviem vēsturiskajiem materiāliem un pieredzi izstrādāt koncepciju pastāvīgas ekspozīcijas izveidošanai ēkas vēsturiskajā daļā.
Rezolūcija piesūtāma: Latvijas Valsts prezidentam, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, Saeimas frakcijām, Ministru kabinetam, Kultūras ministrijai, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, Latvijas Politiski represēto apvienībai, Rīgas Politiski represēto biedrībai, Latvijas UNESCO komisijai, Latvijas EP deputātiem, citām ieinteresētām organizācijām un plašsaziņas līdzekļiem.
Latvijas Okupācijas muzeja koncepcija par iespēju tuvākā laikā iekārtot muzejiskas (apskates) telpas
Apskatei izmantojamās telpas
1. Pirmā stāva telpas gar Brīvības ielu (caurlaižu birojs ielu stūrī, ēdnīcas zāle, vestibils izejai uz Brīvības ielu);
2. Lielais un mazais (pastaigu) pagalms;
3. Pagrabi gar Stabu ielu un Čekas kameras pagrabstāva līmenī;
4. Čekas kameras (izolatora) telpas 1.stāvā.
Autentiskas vides objekti konkrētajai koncepcijai (oriģināla ir visa ēka)
1. Caurlaižu birojs;
2. Noejas pagrabā un pagrabi;
3. Vestibils uz Brīvības ielu;
4. Divvērtņu durvis uz lielo pagalmu;
5. Čekas kameras (izolatora) telpas;
6. Lielais un mazais (pastaigu) pagalms;
7. Lifti.
Ekspozīcijai nepieciešamās telpas
1. Ēdnīca un tās palīgtelpas pret lielo pagalmu;<
2. Mazais pagalms.
Papildu materiāli, kas ievietojami ekspozīcijā un ko var sagatavot Okupācijas muzejs
1. Čekas mājas izmantošanas vēsture no 1912.g. līdz 2008.g.;
2. Čekas mājas arhitekta Aleksandra Vanaga (sarkanā terora upuris 1919.g.) dzīves un daiļrades raksturojums;
3. Patriotiskās organizācijas “Nacionālā sardze” savāktie materiāli par Baigā gada notikumiem saistībā ar Čekas namu;
4. Robežsardzes brigādes un tās komandiera ģenerāļa Ludviga Bolšteina dzīves traģiskais noslēgums;
5. Videoliecības un raktiskas liecības par ieslodzījumā pavadīto laiku Čekas namā;
6. Komunistiskā terora upuru piemiņas vietas Latvijā (arī Balto Krustu kapulauka vēsture).
Čekas mājas apskates maršruta izklāsts
1. Ieeja no ēkas stūra caurlaižu telpas (1.stāvs);
2. Ieeja ēdnīcas telpā un iepazīšanās ar ekspozīciju, video liecībām;
3. Izeja uz lielo pagalmu;
4. Ieeja dežūrtelpā, kur uzņēma ieslodzītos;
5. Ieeja Čekas kamerās – grupās ar pavadoni;
6. Izeja uz mazo (pastaigu) pagalmu;
7. Izeja no izolatora uz lifta telpu vestibilā un ārā uz Brīvības ielu:
7.a – turpinājums ir iespējams, darīja robežsargu brigādes ģenerālis Bolšteins un kur atradās pratinātāju kabineti,
7.c – VDK telpas un koridori, skats uz pastaigu laukumu no augšas,
7.d – noeja uz pirmo stāvu pa kāpnēm, pa kurām veda ieslodzītos un kuras raksturīgas ar novilktu drāšu sietu starp kāpņu margām.
Koncepcijas idejas apraksts
Čekas jeb Stūra māja ir unikāla liecība par pusgadsimtu ilgu periodu, kura laikā totalitāras varas represīva struktūra – Latvijas PSR Valsts drošības komiteja (saukta arī par Čeku) – ir vajājusi, nogalinājusi un morāli terorizējusi Latvijas iedzīvotājus. Īpaši dramatisks ir t.s. Baigais gads, kura laikā namā Brīvības un Stabu ielas stūrī tika nogalināti, domājams, vairāki simti cilvēku. Precīzs to skaits nav zināms. Taču jānorāda uz šīs represīvās struktūras darbību arī pēc Otrā pasaules kara līdz pat deviņdesmitajiem gadiem. Šis periods saistībā ar Čekas vēsturi ir maz pētīts, jo arhīvu materiāls bijis slepens un pētniecībai nav pieejams joprojām, jo atrodas ārpus Latvijas valsts. Līdz ar to paliek divas izziņas iespējamības – mutiskas liecības un pati ēka ar tur joprojām neizpētīto struktūru un autentisko liecību klāstu.
Okupācijas muzejs savu iespēju robežās vāc rakstiskas liecības un stāstījumus videoierakstos. Taču nav pieļaujams, ka ēka varētu zaudēt tās liecības, ko tā slēpj iekštelpās, pagrabos un pagalmos.
Nolūkā aktualizēt minēto problēmu un lai pēc iespējas drīzāk ļautu sabiedrībai ielūkoties nama iekštelpās, piedāvājam koncepciju, kas būtu īstenojama, ja izdotos piesaistīt nepieciešamos līdzekļus un darbiniekus. Vienlaikus noteikti nepieciešams veikt profesionālu ēkas iekštelpu izpēti, piesaistot ne tikai arhitektus un inženierbūves speciālistus, bet arī vēsturniekus, bijušos šajā iestādē strādājušos un no represijām cietušos cilvēkus, arheologus, sakaru un elektronikas speciālistus u. tml.
Šobrīd sāktā iekštelpu atbrīvošana no inventāra ir ļoti satraucoša, jo līdz ar nevajadzīgiem priekšmetiem var notikt lielas daļas priekšmetu aizvākšana, kas ir noderīgi ekspozīcijas ierīkošanai. Nekādā gadījumā nav pieļaujama iekārtu demontāža bez to iepriekšējas fiksācijas un izpētes.
Okupācijas muzejs ir gatavs līdzdarboties koncepcijas īstenošanā ar saviem materiāliem un speciālistu resursiem.
Sagatavojis Okupācijas muzeja Piemiņas vietu programmas vadītājs Richards Pētersons
Vaina pēc 60 gadiem
Latvija ir saņēmusi smagu pliķi no Eiropas Cilvēktiesību tiesas līdz ar tās spriedumu maksāt morālu kompensāciju bijušajam sarkanajam partizānam Vasilijam Kononovam, kurš Latvijā bija sodīts par līdzdalību kara noziegumos.
Civiliedzīvotāju slepkavošana Mazo Batu sādžā Latgalē bija Kononova apsūdzības pamatā, un visās Latvijas tiesas instancēs viņš bija atzīts par vainīgu. Tas bija svarīgs Latvijas tiesu instanču lēmums ne vien ar tiesisku, arī ar vēsturisku nozīmi, proti, Latvija atzīst par noziegumiem arī tādus, kuri padomju laikos bija nesodāmi ideoloģisku apsvērumu dēļ.
Šobrīd ECT ir iesitusi nevis pa jautājuma tiesisko pusi, bet tieši pa ideoloģisko – proti, ar ECT spriedumu tiek uzsvērts, ka liela nozīme ir bijusi tam, vai Kononovs toreiz ir apzinājies, ka izdara noziegumu. Ja tas ir kritērijs, tam lēmumam bija jābūt skaidram jau sen – Kononovs sevi par vainīgu neatzina ne tad, ne arī tagad. Viņam pat uz grūtām kājām esošas sievietes noslepkavošana toreiz un tagad šķita cīņa ar nacistu līdzskrējējiem, un ECT ir šo nostāju ar savu lēmumu, lai arī netieši, bet atbalstījusi.
Šķiet, ka Latvijas amatpersonas bija pārāk ieslīgušas pašpārliecībā par to, ka visi juridiski vēsturiskie jautājumi par situāciju Latvijā ir ECT lieliski saprotami un gan jau tiesneši ir redzējuši filmu Padomju stāsts, un tad jau viņiem ir viss par padomju okupāciju, Otro pasaules karu Latvijas teritorijā, neatkarības atgūšanu pēc 50 gadiem tik skaidrs un saprotams, ka arī lēmums par Vasiliju Kononovu tiks pieņemts tādā pašā garā.
Protams, tas ir ļoti pozitīvi, ka Latvijas valstij būs Kononovam jāsamaksā nevis 3 miljoni, bet gan 30 tūkstoši eiro. Taču runa, kā parasti, nav par naudu. ECT ir noliegusi indivīda atbildību par kara laikā pastrādātajiem noziegumiem, un Latvijas iedzīvotājiem šo lēmumu arī ir pamats uzskatīt par noliegumu viņu vēsturiskajai atmiņai.
Krievijas oficiālā līksmošana par šo ECT spriedumu apliecina, ka šīs valsts lobijs tamlīdzīgos gadījumos ir nozīmīgāks, nekā mēs to iedomājamies. Diemžēl līdz ar Krievijas vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova (Krievijas valdības oficiālā pārstāvja tātad) apsveikumu Kononovam un pausto prieku par šo ECT lēmumu ir atkal ar sarkanu zīmuli vēl spilgtāk iezīmēta līnija, ko abu valstu attiecībās nepārkāps nekad – Otrā pasaules kara, padomju okupācijas jautājumi nemitīgi skars starpvalstu attiecības, un šeit nav ne mazāko izredžu, ka Latvija ar Krieviju tā vai citādi nesaskriesies uz kara takas.
Ko nu tagad darīt? Protams, spriedumu pārsūdzēt. Un beigt iedomāties, ka Eiropas institūcijās ir brīnišķīgi izprotama Latvijas vēsturiskā situācija, kuras unikalitāte lielā mērā bija iemesls tam, ka spriedums Kononovam aizkavējās par 60 gadiem pēc nodarījuma.
Vēstule ar lūgumu atsaukties
Labdien!
Lūgums atsaukties cilvēkus, kas ir bijuši pazīstami ar Aivaru Tilleru
(Trilleru), dzim.1962.g., pēc šī cilvēka mutiski sniegtās informācijas
Aivars Tillers ir bijis Sibīrijas represēto latviešu organizācijas un
Krievijas represēto latviešu biedrības direktors Rīgā līdz 1999. vai
2000.gadam, bijis Latvijas izlases „Daugava” sporta meistars, svarcēlājs.
Latvijā neuzturas 8 vai 9 gadus, pašlaik Baltkrievijā klaiņo kā
bezpajumtnieks bez atgriešanās iespējām Latvijā.
Aivars Tillers ar manu starpniecību lūdza Latvijā sameklēt cilvēkus, kas
viņu pazīst, atceras un ir gatavi palīdzēt atgriezties Latvijā. Par viņa
sniegtās informācijas pareizību neatbildu, tikai cenšos palīdzēt.
Ja ir kāds, kas var sniegt kādu papildus informāciju par Aivaru Tilleru vai
ir gatavs viņam palīdzēt, lūdzu, atsaucieties!
Paldies!
Ar cieņu
Gunta Ozoliņa
Līvānu novada domes Investīciju un attīstības daļas vadītāja
Tālr.:65307807
Mob.:26536388
Fax:65307816
Bērziņš: genocīda slavināšanai jābūt kriminālnoziegumam
Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš pirmdien valdības akceptētos Krimināllikuma grozījumus, kas paredz kriminālatbildību par genocīdu veikušo režīmu vai par genocīdu notiesātu personu publisku slavināšanu, attaisnošanu vai īstenotā genocīda noliegšanu, uzskata par ļoti būtiskiem un pauž cerību, ka tie tiks pieņemti arī Saeimā, portālu «Apollo» informēja Tieslietu ministrijā (TM).
«Genocīds ir noziegums, kas ietekmējis daudz tautu un valstu likteņus, tādēļ, lai tas neatkārtotos nākotnē, nav pieļaujama šā nozieguma publiska slavināšana vai attaisnošana,» uzskata ministrs. Grozījumu projektu izstrādāja TM.
Patlaban Krimināllikuma nodaļa «Noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds» paredz kriminālatbildību par genocīdu, taču nav normas, kas paredz kriminālatbildību par genocīdu veikušo režīma attaisnošanu vai par genocīdu veikušo personu slavināšanu. Eiropas Padomes Ietvarlēmuma «Par rasisma un ksenofobijas apkarošanu» projekts, nosaka, ka dalībvalstīm jāparedz kriminālatbildība par publisku attaisnošanu, noliegšanu vai rupju banalizēšanu par Starptautiskās krimināltiesas statūtos definētajiem genocīda noziegumiem. Pēc tā pieņemšanas šāda norma visām dalībvalstīm būs jāievieš nacionālajās tiesībās.
Diskutējot par šā Ietvarlēmuma tekstu, Bērziņš vairākkārt aicinājis šo Ietvarlēmumu attiecināt uz visu totalitāro režīmu, arī komunisma izdarītajiem noziegumiem, norāda TM. Patlaban Ietvarlēmuma teksts paredz valstīm noteikt kriminālatbildību personām, kuras publiski attaisno, noliedz vai trivializē tikai kara noziegumus, ko veikuši nacisti Otrā pasaules kara laikā. Tieslietu ministrs vienmēr ir paudis uzskatu, ja dokumentā ir ietverta konkrēta atsauce uz vienu Otrā pasaules kara laika agresora noziegumiem, tad tādai pašai atsaucei būtu jābūt arī attiecībā uz otru Molotova–Ribentropa pakta dalībnieku.
 |
Aizturēts kara noziegumos apsūdzētais Radovans Karadžičs
Aizturēts viens no pasaulē vismeklētākajiem cilvēkiem – Bosnijas serbu kara laika līderis Radovans Karadžičs, kurš gandrīz 13 gadus bēguļoja no ANO kara noziegumu tribunāla.
63 gadus vecais Karadžičs saskaņā ar likumu par sadarbību ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) nogādāts kara noziegumu tiesā Belgradā, teikts paziņojumā.
Serbijas amatpersonas atturējās paust kādas sīkākas ziņas par operāciju, bet avoti dienestos vēsta, ka Karadžičs izskatījies nomākts un nav pretojies arestam.
Avoti Serbijas valdībā ziņo, ka vietējie drošības dienesti informāciju par Karadžiča atrašanās vietu saņēmuši no kāda ārvalstu izlūkdienesta. Viņš vairākas nedēļas novērots līdz pirmdienas vakarā aizturēts.
ANO Starptautiskais kara tribunāls Karadžiču un kādreizējo Bosnijas serbu spēku komandieri Ratko Mladiču apsūdz genocīdā un noziegumos pret cilvēci, kas izdarīti Bosnijas 1992.-1995.gada kara laikā. Galvenās apsūdzības saistītas ar 43 mēnešus ilgo Sarajevas aplenkumu, kurā tika nogalināti vismaz 11 000 cilvēku, un 1995.gada Srebrenicas asinspirti, kurā nogalināti vairāk nekā 8000 musulmaņu vīriešu un kura uzskatāma par briesmīgāko zvērību Eiropā kopš Otrā pasaules kara.
http://www.delfi.lv/news/world/other/article.php?id=21439680
Latvijas politiski represēto personu 10.salidojuma rezolūcija
Mēs esam pulcējušies šeit ne jau tāpēc, lai gaustos par sūro pagātni, bet lai atgādinātu valstij par savu pašreizējo eksistenci un attiecīgu vietu sabiedrībā.
Diemžēl ne vienmēr tiekam sabiedrībā un valdošajās aprindās ar sapratni uzklausīti un atbalstīti. Daži mūsu ievēlētie tautas kalpi kļūst arvien bezatbildīgāki un bezkaunīgāki pret vēlētājiem, izvirzot prioritātes savu savtīgo tieksmju apmierināšanai, tādējādi ignorējot valsts intereses.
Mūs satrauc valstī valdošās negācijas – korupcija, varaskāre, liekulība, zādzības, sabiedrības sadrumstalotība daudzos politiskos grupējumos, nemitīgie savstarpējie ķīviņi, biežas valdību maiņas. Tas viss bremzē valsts labklājības augšupeju.
Tāpēc mēs aicinām 2.augustā aktīvi piedalīties referendumā par tautas tiesībām ierosināt Saeimas atlaišanu, līdz ar to mēs pasargāsim valsti no «kalpu» uzkundzēšanās un atgādināsim, ka senais sauklis «tautas balss ir Dieva balss» ir demokrātiskās iekārtas galvenais postulāts.
Var dažādi vērtēt valdības darbību, bet tā ir mūsu pašu pilsoņu radīta, tādēļ mēs to respektējam un meklējam sadarbības iespējas. Šai sadarbībā ir arī pozitīvi sasniegumi. Ilgus gadus gaidītā un vairākos konkursos mocītā, komunistiskā režīma upuriem veltītā memoriāla celtniecības tēma beidzot ir guvusi reālu risinājumu. Pateicoties kultūras ministres Helēnas Demakovas iniciatīvai un neatlaidīgai, enerģiskai rīcībai, pie Okupācijas muzeja gan iezīmētā vieta, gan projekts (Kristaps Ģelzis) ir valsts mērogā jau akceptēti.
Ieviesti papildus atvieglojumi tālsatiksmes transportā, kas dod tiesības politiski represētām personām to izmantot bez maksas.
Atjaunotas tiesības politiski represētām personām pensionēties piecus gadus agrāk.
Neatrisināts paliek sāpīgais medicīniskās aprūpes jautājums, kur saglabājas nevienlīdzība starp komunistiskā režīmā un nacistiskā režīmā cietušiem, uz kura risinājumu ceram.
Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) valde izsaka sirsnīgu pateicību visām rajonu, pilsētu un pagastu pašvaldībām par materiālo atbalstu salidojuma organizēšanā. Salidojuma dalībniekiem liels paldies par aktivitāti un sadarbību. Novēlam visiem veselību, veiksmi dzīvē un pacilātām jūtām sagaidīt valsts neatkarības 90.gadadienu, ko iezvanījis 18. novembris.
Par piemēru lai kalpo senču dižums,
Lai katrā sirdī mostas drošais Lāčplēsis,
Lai dzīvi vada triju zvaigžņu spožums,
Tad labklājība zels un augšup ies.
Latvijas Politiski represēto apvienības valde
«Radošie» atskatās pagātnē
”Laiks, uz kuru atskatāmies ar plaukstu virs acīm,” par vēsturisko Latvijas Radošo savienību 1988. gada 2. jūnija plēnumu saka publiciste Anda Līce. Pagājušās nedēļas nogalē Rīgas Latviešu biedrībā (RLB) notika šim Latvijas atmodā būtiskā notikuma 20 gadu atcerei veltīts simpozijs. Lasīt…
…Tas notika tieši pirms 20 gadiem
…Tas notika tieši pirms 20 gadiem – 1988. gada 21. jūlijā. Pie Brīvības pieminekļa sanāca cilvēki ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, kam piestiprināta sēru lentīte, lai protesta akcijā pieminētu Latvijas vardarbīgo pievienošanu Padomju Savienībai.
Kad Rīgas milicija šo sapulci izklīdināja, cilvēki devās uz Komjaunatnes krastmalu. Tika izsludināta trauksme, un Rīgas milicijas priekšniecību izsauca iekšlietu ministra Bruno Šteinbrika vietnieks Jurijs Astahovs. Viņš pavēlēja aplenkt demonstrantu grupas, sarkanbaltsarkanos karogus noraut, cilvēkus aizturēt, sadzīt milicijas mašīnās un aizvest uz iecirkni, lai tur attiecīgi izlemtu, ko ar viņiem darīt. Taču virsnieki, kuriem vajadzēja realizēt šo pavēli, atteicās to pildīt. Bez vārdiem – atteicās. Demonstrantu acīs esot bijis tik izmisīgs prieks, ko neatļāvās nogalināt pat padomju milicijas virsnieki. Lasīt visu rakstu
Video ar notikumiem 1988.g. 21. jūlijā (otrajā daļā, aiz metro demonstrācijas)
Politiski represēto salidojums Ikšķilē
Politiski represēto salidojums Ikšķilē 2008.g.
No LTV-1 ziņām
Tautas sīkstākā daļa satiekas Ikšķilē
Politiski represēto salidojumā priecājas par atkalredzēšanos, uz brīdi atmetot rūgtumu pret politiķiem.
Desmitajā politiski represēto salidojumā Ikšķilē sestdien pulcējās vairāki tūkstoši padomju režīma represijās cietušo ļaužu no visas Latvijas. Jau otro pasākumu apmeklēja Valsts prezidents Valdis Zatlers, bet viens no salidojuma atslēgvārdiem šogad bija “referendums”.
“Koncerti un runas jau ir smuki. Bet, protams, ne jau tādēļ šeit katru gadu braucu vairāk nekā simt kilometru. Šis ir vienīgais pasākums, kur vienuviet var satikt tik daudz cīņubiedru,” tā, balstīdamies uz spieķa, taču mundrs un priecīgs, sacīja salidojumā sastaptais Ēriks Līdaks, kurš uz Ikšķili braucis no Tukuma rajona Jaunpils. “Sveiks, Ērik!” viņu iztālēm atpazīdamas, klāt sirmajam kungam steidzās viena dāma pēc otras, priecādamās par atkalredzēšanos, – ar viņām Ē. Līdaks iepazinies tieši līdzšinējos salidojumos Ikšķilē.
1949. gada 25. martā, kad Ē. Līdaku izsūtīja uz Sibīriju, viņam bija 17 gadu.
Gan 1949., gan 1941. gada deportācijas uzvedumā “Neaizmirsīsim pagātni” sestdien Ikšķiles estrādē izrādīja Saldus Tautas teātra un Saldus rajona teātru aktieri Ineses Legzdiņas režijā, dziedot Indras Eisules vadītajam Saldus zemessargu ansamblim “Kurzeme”. Uzvedums, ar kura izrādīšanu rīkotāji bija atkāpušies no ierastās programmas, kad pēc oficiālās daļas sekoja svinīgs koncerts, ne vienam vien acīs sariesa asaras.
Sērīgas pārdomas daudziem uzjundīja arī klusuma brīdis, pieminot aizsaulē aizgājušos represētos – pēdējā gada laikā no šīs pasaules šķīrušies vairāk nekā 2500 represijas pārcietušo, kas ir lielākais līdz šim minētais skaits.
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais gan salidojuma dalībniekus mudināja “mazāk čīkstēt”. Lai gan “daudzi nav gaidījuši tādu Latviju, kāda tā ir šodien, kur veciem cilvēkiem maciņi trīc no inflācijas”, likvidēta cukurrūpniecība, apdraudēta lauksaimniecība un zvejniecība un rodas rūgtums pret valdību un politisko eliti, “es aicināšu jums šo rūgtumu tomēr izmest šodien. Nekur mēs nespruksim ar savu neapmierinātību”, rosināja represēto apvienības vadītājs.
Kurnēšanu G. Resnais aicināja mainīt pret sadarbību ar valdību, jo tieši tā pēdējā gada laikā izdevies atrisināt vairākus sasāpējušus jautājumus. Politiski represētajiem ieviesti atvieglojumi tālsatiksmes transportā, par pieciem gadiem samazināts pensionēšanās vecums un “pats galvenais, ne jau mēs paši, bet valdība, valsts, ir pielikusi roku mūsu kopējā memoriāla izveidē pie Okupācijas muzeja”, teica G. Resnais, īpašu pateicību adresēdams kultūras ministrei Helēnai Demakovai. Neatrisināto lietu sarakstā gan vēl arvien paliek veselības aprūpe, kur, kā tika uzsvērts politiski represēto salidojuma rezolūcijā, joprojām “saglabājas nevienlīdzība starp komunistiskā režīma un nacistiskā režīma piekritējiem”.
Jau otro gadu pēc kārtas, sveikts ar aplausiem un ziediem, salidojumu ar savu klātbūtni pagodināja Valsts prezidents Valdis Zatlers ar kundzi. Pēc salidojuma oficiālās daļas, kad dalībnieki jau devās uz pikniku pļaviņā aiz estrādes, prezidents vēl ilgi kavējās estrādē, cilvēku pūļa ielenkts. Desmitiem sirmo kungu un kundžu vēlējās paspiest viņam roku, pārmīt kādu vārdu un kopā nofotografēties.
Savā uzrunā V. Zatlers politiski represētos nodēvēja par “sīkstāko Latvijas tautas daļu”. V. Zatlers sacīja: “Kādreiz es domāju: kā mums izdevās atgūt neatkarību? Un tad es sapratu. Neskatoties uz to, ka okupācija sadalīja mūsu tautu trīs daļās – izsūtīja uz Sibīriju, izsūtīja trimdā un lika palikt arī šeit, okupācijas zemē –, katra no šīm daļām pildīja pienākumu pret savu valsti. Jūs, kas bijāt Sibīrijā un izdzīvojāt, pierādījāt to, ka Latvijas valsti fiziski iznīcināt nav iespējams.” Prezidents arī uzsvēra, ka gada laikā kopš iepriekšējā salidojuma daudz kas paveikts, lai “pieminētu visus tos, kas palika Sibīrijā. Mums ir gan Sibīrijas bērnu atmiņu stāsti, mums ir bārenītes piemineklis, mums ir arī filma “Padomju stāsts”. Tas viss ir šajā gadā paveiktais. Mums jāiet turpināt šis darbs, jādara vēl un vēl”.
Salidojumā bija ieradušies arī partijas “Pilsoniskā savienība” līderi. Ar runu, nolasot Eiropas Komisijas sanāksmes par totalitāro režīmu noziegumiem noslēguma dokumentu, uzstājās Sandra Kalniete, kuru pavadīja eiroparlamentārietis Ģirts Valdis Kristovskis. Salidojuma viesis bija arī Saeimas deputāts Kārlis Šadurskis, kurš ar ovācijām uzņemtajā runā aicināja doties uz abiem augustā gaidāmajiem referendumiem. Mudinājumu piedalīties 2. augusta referendumā par tautas tiesībām uz Saeimas atlaišanu, lai “pasargātu valsti no kalpu uzkundzēšanās”, salidojuma rezolūcijā bija iekļāvusi arī Latvijas politiski represēto apvienības valde.
“Vai nākamgad atkal tiekamies? Vai nav par biežu?” pirms salidojuma saviesīgās daļas, dodoties uz pikniku pļaviņā, apvaicājās G. Resnais. “Nē,” vienbalsīgi izsaucās sirmo vīru un sievu pulks, solīdamies uz Ikšķili braukt arī nākamvasar. 11. salidojumā gan nāksies mainīt tikšanās vietu, jo estrādi paredzēts nojaukt, taču, kā solīja Ikšķiles mērs Jānis Rudzītis, represētajiem salidošanai tiks sagatavota skaista vieta pie Daugavas.
http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-07-21&id=3535817&type=la
Latvijas slepenpolicisti komunistu glābēju lomās
Kad jūnijā pirms 68 gadiem aprāvās Latvijas Republikas neatkarības pirmais periods, sāka risināties arī tādas traģēdijas, par kurām līdz šim nekas nav bijis zināms. Lasīt…
Ikšķilē salido politiski represētie
Ikšķiles estrādē notiek politiski represēto personu salidojums, kurā piedalīties aicināti gan visi represijās cietušie, gan viņu radinieki. Politiskās elites pārstāvji gan tur būs uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, bet paši represētie par to īpaši neskumst.
Jau iepriekš savu dalību tajā apstiprinājis Valsts prezidents Valdis Zatlers. “Prezidents labprāt piedalās pasākumos, kas saistīti ar goda un cieņas izrādīšanu represētajiem. Tāpat viņš atbalsta šī vēstures perioda izpēti un aculiecinieku liecību dokumentēšanu. Arī ciemojoties Latvijas skolās, viņš gandrīz vienmēr dāvina tām grāmatas “Sibīrijas bērni”, “Aizvestie. 1949. gada 25. marts”,” pastāstīja Valsts prezidenta preses dienesta vadītāja Inta Lase.
Represēto salidojumu solījušies apmeklēt arī Saeimas deputāti Sandra Kalniete, Kārlis Šadurskis (abi no Pilsoniskās savienības).
Citi aptaujātie deputāti gan vēl nebija izlēmuši vai arī bija pārliecināti, ka viņiem tur nav ko meklēt. “Man liekas dīvaini, ka politiķi lien šādos pasākumos, kur nemaz nav aicināti. Diez vai viņus vada patiesa interese, drīzāk tikai vēlas pazīmēties un patēlot rūpes,” savu kolēģu rīcību komentēja deputāts Juris Dobelis (“TB”/LNNK). Viņš pats pasākumu neapmeklēšot, jo vairāk sliecas atbalstīt regulāru parlamenta sadarbību ar deportāciju upuriem.
Pēdējā laikā par biežu viesi represēto pasākumos bija kļuvusi arī kultūras ministre Helēna Demakova (Tautas partija). Iespējams, tas saistīts ar viņas iesaistīšanos represētajiem veltīta memoriāla izveidē. Šodienas salidojumu gan viņa neapmeklēs, jo atrodas komandējumā Francijā. Tāpat salidojumā nebūs ne premjera Ivara Godmaņa, ne aizsardzības ministra Vineta Veldres (TP).
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais nemaz nelikās noskumis par kūtro interesi no oficiālo personu puses. Turklāt īpaši ielūgumi politiķiem nemaz neesot sūtīti. “Šis ir vismazāk oficiālais no mūsu pasākumiem. Parasti aicinām politiķus uz piemiņas dienām 25. martā un 14. jūnijā. Uz salidojumu cilvēki nebrauc klausīties politiķu runās, bet gan satikties ar saviem likteņa biedriem,” skaidroja G. Resnais. Tajā pašā laikā viņš neslēpa prieku, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers pērn apmeklējis represēto salidojumu, tādējādi iezīmēdams politiskās elites attieksmes maiņu pret represētajiem.
Pašlaik gan represēto apvienības priekšsēdētāju daudz vairāk par politiķu atsaucību vai neatsaucību uztrauc organizatoriski jautājumi. Piemēram, tas kā salidojuma dalībnieki reaģēs uz atkāpšanos no tradicionālās programmas. “Parasti mums īsai oficiālai daļai seko svinīgs koncerts, bet šoreiz būs teatrāls uzvedums, kurā attēlotas izsūtīšanas,” teica G. Resnais. Izrādi “Neaizmirsīsim pagātni” režisores Indras Eisules vadībā sagatavojuši Saldus Tautas teātra un Saldus rajona teātru aktieri, bet par muzikālo pavadījumu rūpēsies Saldus zemessargu ansamblis “Kurzeme”. Pēc teātra izrādes salidojuma dalībniekiem paredzēts pikniks pļaviņā pie estrādes. Paredzēts arī laiks viesu uzrunām un brīvais mikrofons citiem runāt gribētājiem. Padomāts arī par tiem apmeklētājiem, kas ieradīsies ar vilcienu, – viņus pie stacijas sagaidīs un līdz estrādei aizvedīs īpaši norīkots autobuss.
K. Dimiters: Soviet Story jeb slepkavu nezūdamības likums
soviet story jeb slepkavu nezūdamības likums
gulags.lv pateicas KD par atsauci uz gulags.lv
Filma ir veidota didaktiskas propagandas atslēgā, rēķinoties ar vidēji atsaldēto rietumnieku, kas ir tas ir.
Un, paldies Dievam, ka nu tas reiz ir noticis! Tāpat kā ar KD dziesmām, kas atvērušas acis dažam vidēji atsaldētam latvietim.
Katra KD rakstā skartā tēma ir pelnījusi atsevišķu filmu, grāmatu, enciklopēdiju, institūtu un vēl visuko.
Bet nav un nav bijis tāds ne šnore ne solženicins uz pasaules, kas atvērtu visu aklo acis. Uz to varētu pretendēt varbūt vienīgi Jēzus Kristus.
Antilatviskums rullē
….. rupjš vēstures viltojums: nenogurstošais Nikolajs Kabanovs atgādina, ka 1941. gada jūlijā “SZSA (Strādnieku–zemnieku sarkanās armijas) 24. latviešu korpuss aizstāvēja Krieviju”. Pirmkārt, 1941. gada jūlijā šis teritoriālais korpuss, tas ir, boļševizētā pirmskara Latvijas armija, jau bija paputējis, jo kareivji sabēga mežos, pievienojās nacionālajiem partizāniem vai pārgāja vērmahta pusē, kamēr virsnieki jau bija apcietināti Litenē un daudzi nošauti. Zīmīgi, ka Kabanovs piedēvē korpusa nožēlojamajam atlikumam darbību, aizstāvot Krieviju, nevis Padomju Savienību. Te ir raksturīgs zemteksts – vēstures viltojums, var teikt, kvadrātā.
Latvija 1939–1948
Latvijas tauta iegāja savas vēstures traģiskākajā desmitgadē, kurā nācās piedzīvot valstiskās neatkarības zaudēšanu, divu totalitāru režīmu okupācijas un zemes pārvēršanu kaujas laukā. Desmitiem tūkstošu cilvēku tika noslepkavoti masu represijās, mira padomju gulaga nometnēs vai izsūtījuma vietās un nacistu koncentrācijas nometnēs, krita karā svešzemju armijās. Simti tūkstoši bija spiesti doties bēgļu gaitās. Lasīt…
Ko darīt ar Jēkabpils Vladimiru?
Pabeigta svētvietas izveide Lestenē
Vakar Lestenes Brāļu kapos ar piemiņas un pateicības plāksnes atklāšanu cilvēkiem, kuri ar ziedojumiem un praktisku darbu palīdzēja ierīkot latviešu leģionāru atdusas un piemiņas vietu, noslēdzās šī piemiņas memoriāla būvniecības un labiekārtošanas pēdējais posms.
Memoriāls izveidots pie Lestenes baznīcas. Kapsētas sienu granīta plāksnēs iegravēti ap 18 000 latviešu karavīru vārdi, bet kapsētas svētītajā zemē ir apbedītas vai pārapbedītas 1020 par savu tēvzemi kritušo latviešu karavīru mirstīgās atliekas. No Amerikas Savienotajām Valstīm uz Lesteni atbraukušais Vispasaules organizācijas “Daugavas vanagi” pārstāvis Juris Augusts savā uzrunā aicināja iegaumēt marmora plāksnēs iegravēto kritušo leģionāru biogrāfijas datus: tie galvenokārt bija jaunieši, pat bērni, kuriem tolaik vēl vajadzēja sēdēt augstskolas vai skolas solā.
Pateicības plāksnes atklāšanu, kritušo un vēl dzīvo latviešu leģionāru godināšanu kupli pagodināja augstas Latvijas valsts amatpersonas, tostarp Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, vairāki Saeimas deputāti un politisko partiju pārstāvji, kā arī Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis. Aizsardzības ministru Vinetu Veldri pārstāvēja Nacionālo bruņoto spēku viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, bet Bruņotos spēkus – ģenerālis Juris Vectirāns. Savukārt tagadējais Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers savu atzinību apliecināja atsūtītajā telegrammā. Klātesošo vidū bija arī eksprezidents Guntis Ulmanis.
Ar memoriāla ierīkošanu saistītos darbus koordinē un vada jau 1998. gadā nodibinātais Kurzemes Brāļu kapu fonds (KBKF), kura pirmais priekšsēdētājs bija nu jau aizsaulē aizgājušais Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) vadītājs Nikolajs Romanovskis. Tagadējais LNKB un KBKF priekšsēdētājs Edgars Skreija uzsvēra, ka svētvietas izveidošana gan ir pabeigta, bet tas nenozīmē, ka pabeigta arī kritušo latviešu karavīru pārapbedīšana, tā turpināsies. Uz ļoti daudzām pārapbedīto leģionāru kapu plāksnēm rakstīts “Nezināms”, taču arī uz tām gulst ziedi un cilvēki to priekšā noliec galvas. Tieši tā vakar darīja pie nezināma kareivja kapa plāksnes sastaptas divas kundzes – Astrīda Gūte un Ināra Neimane. Viņas stāstīja: “Kad 1945. gada 15. maijā kā pusaugu meitenes no pagaidu dzīves vietas atgriezāmies Lestenē, tepat baznīcas tuvumā uz ceļa gulēja kritušie karavīri. Latviešu leģionārs bija ieķēries zirga krēpēs, blakus viņam gulēja vācieši, un turpat arī krievs. Nekad neaizmirsīsim to drausmīgo skatu. Neatceramies arī citu tik auglīgu pavasari. 15. maijā zāle bija izaugusi līdz ceļiem. Tā bija barojusies no cilvēku asinīm.”
http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-07-14&id=3529194&type=la
Svētbrīdis Meža kapu Balto krustu kapulaukā
Uz piemiņas brīdi, atceroties Baigajā gadā un GULAGA nometnēs nobendētajos Latvijas iedzīvotājus, aicināja 13. jūlijā plkst. 10 Pirmajos Meža kapos.
Pirmajā padomju varas okupācijas gadā (1940—1941) Latvijas iedzīvotāji bija baiļu pārņemti. Viena no labi zināmām komunistiskā terora epizodēm līdzās 14.jūnija deportācijai ir Valsts drošības tautas komisāra Semjona Šustina parakstītā rezolūcija uz 78 apcietināto saraksta: «Sociālās bīstamības dēļ — visus nošaut».
Nevainīgo cilvēku mirstīgās atliekas atrada pēc vācu okupācijas varas ienākšanas, apraktus Centrālcietuma pagalmā, un pēc ekshumācijas 1941.gada 6.jūlijā guldīja Meža kapos, aizsākot Balto krustu kapulauku. Balto krustu kapulaukā guldīti vēl līdz pat 1944.gadam masu kapos atrastie komunistiskā terora upuri. Viņu skaits pēc aptuvenām aplēsēm ir ap 120.
Pirms dažiem gadiem Balto krustu kapulauks ir iekļauts valsts aizsargājamo vēstures pieminekļu sarakstā, bet 2006.gada novembrī par Rīgas domes līdzekļiem īstenoja un atklāja memoriālu, ko projektēja arhitekte Marta Daugaviete un Somijas granītā pārvērta tēlnieks Jānis Karlovs.
Vēl Balto krustu kapulaukā pie lielā krusta ir ierakta urna ar GULAGA nometņu vietās paņemto zemi. 1990.gadu vidū zemi savāca un atveda uz Latviju represētais Ilmārs Knaģis un viņa domubiedri. Daudzi tūkstoši deportēto un politiski vajāto tika ieslodzīti un nobendēti šajās nometnēs, bet to mirstīgās atliekas turpina gulēt neatpazītos kapulaukos svešumā. Arī šo ļaužu piemiņu tagad nes Balto krustu kapulauks.
Šogad svētbrīdis nedēļu vēlāk nekā ierasts, jo 6.jūlijā ir Dziesmu svētku gājiens un svētku atklāšanas koncerts, tādēļ daudziem būtu bijusi liegta iespēja atbraukt arī uz Meža kapiem.
Bosnija sēro par Srebrenicas upuriem asinspirts gadadienā
Desmitiem tūkstošu Bosnijas musulmaņu piektdien gaida ierodamies uz 1995.gada Srebrenicas asinspirts gadadienas piemiņas ceremoniju, kurā tiks apglabāti vairāk nekā 300 no jauna identificēto upuru.
Eiropas lielākajā zvērību aktā pēc Otrā pasaules kara nogalināto 307 cilvēku mirstīgo atlieku pārapbedīšana notiek laikā, kad pastāv bažas par iespējamo pret musulmaņiem vērsto vardarbību pēc nesenā ANO tiesas lēmuma, attaisnojot kara noziegumos apsūdzētu karalaika musulmaņu komandieri.Upuri, kuru vecums bija no 15 līdz 84 gadiem, tiks apbedīti memoriālā ārpus pilsētas. Viņu mirstīgās atliekas tika atrastas masu kapos pēc 1992.-1995.gada kara Bosnijā un identificētas ar DNS analīžu palīdzību.
Pagājušajā nedēļā ANO apelāciju tiesa attaisnoja bijušo musulmaņu spēku komandieri Srebrenicā Naseru Oricu, kurš tika apsūdzēts kara noziegumos pret serbiem. Šis lēmums izraisīja sašutumu serbu vidū.
Piektdienas ceremonijā asinspirti pārdzīvojušajiem un upuru tuviniekiem pievienosies Bosnijas trīspusējās prezidentūras horvātu un musulmaņu locekļi Zeļko Komšičs un Hariss Silajdžičs. Viņu vidū būs arī ārvalstu diplomāti augstākā starptautiskā sūtņa Miroslava Lajcaka vadībā. Piemiņas pasākumā nepiedalīsies neviena Bosnijas serbu amatpersona.
Līdz šim šajā 2003.gadā celtajā memoriālā apglabāti 2900 Srebrenicas upuru. Tūkstošiem citu vēl jāizrok un jāidentificē šajā rajonā, kurā atrasti vairāk nekā 60 masu kapi. Bosnijas kara beigās serbu spēki ieņēma ANO administrēto anklāvu un nogalināja aptuveni 8000 musulmaņu vīriešu un zēnu.
Starptautiskā tiesa un ANO kara noziegumu tribunāls Hāgā kvalificējuši Srebrenicas asinspirti kā genocīda formu.
13 gadus pēc šīm zvērībām to iespējamais plānotājs – Bosnijas serbu kara laika līderis Radovans Karadžičs un viņa armijas komandieris Ratko Mladičs – joprojām ir brīvībā.
Bosnijas muslimu vadītājs Mustafa Ceric aicinājis Eiropas Savienību 11. jūliju pasludināt par Eiropas tautu sēru dienu, lai nekad vairs neatkārtotos nekas līdzīgs Holokaustam vai Srebrenicai.
Filma par Srebrenicas asinspirti
Pulkveža Plensnera lieta
“Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieka, pulkveža Aleksandra Plensnera arhīvs”. Šāds nosaukums ir biezajām mapēm, kas nesen nonākušas Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Rakties to vēstījumā ir bezgala interesanti, jo tās sevī slēpj arī informāciju par kādu līdz šim maz zināmu Latviešu leģiona vēstures epizodi. Lasīt…
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
