„Padomju stāstam” – pasaules pirmizrāde Bostonas filmu festivālā

Latviešu režisora Edvīna Šnores dokumentālā filma „Padomju stāsts” pavisam drīz piedzīvos savu pasaules pirmizrādi Bostonas (ASV) filmu festivālā. Pēc demonstrēšanas Bostonā 13. septembrī dokumentālā filma plaši tiks izrādīta Ziemeļamerikā, Austrālāzijā un Eiropā, TVNET informēja Pilsoniskās savienības preses sekretāre Dace Balode.

Latviešu režisora Edvīna Šnores dokumentālā filma „Padomju stāsts” pavisam drīz piedzīvos savu pasaules pirmizrādi Bostonas (ASV) filmu festivālā. Pēc demonstrēšanas Bostonā 13. septembrī dokumentālā filma plaši tiks izrādīta Ziemeļamerikā, Austrālāzijā un Eiropā.Filmas „Padomju stāsts” sponsori ir Eiropas Parlamenta (EP) deputāti Ģirts Valdis Kristovskis (PS), Inese Vaidere (PS) un EP Nāciju Eiropas politiskā grupa. Šogad 9. aprīli filma tika demonstrēta Eiropas Parlamentā Briselē, drīz pēc tam Latvijā un vairākās ārvalstīs, taču tagad tā plašāku skanējumu iegūs visā Ziemeļamerikā, Austrālāzijā un Eiropā.

Kristovskis ir ļoti gandarīts par „Padomju stāsta” iekļaušanu Ziemeļamerikas prestižajā kino forumā: „Man ir milzīgs prieks par to, ka Edvīna Šnores filma gūst panākumus kā dokumentālais kino. Taču filmai ir vēl cits būtisks uzdevums – skaidrot starptautiskajai sabiedrībai padomju režīma noziedzīgo būtību. Traģiski, ka pašlaik putiniskā Krievija vēlas restaurēt padomju laika iekarojumus, ko spilgti apliecina Krievijas militārā agresija Gruzijā.” Kristovskis uzsver arī lielo ieguldījumu, ko filmas ceļā uz pasaules ekrāniem devis Latvijas Goda konsuls Ņujorkā Daris Dēliņš. Tieši viņš ieguldījis daudz darba, lai „Padomju stāstu” iekļautu Bostonas filmu festivāla programmā.

Par „Padomju stāsta” dokumentālo un vēsturisko nozīmi jau rakstījis pasaulē ietekmīgais žurnāls „The Economist”. Žurnāla komentētājs, izcilais publicists, grāmatas “Jaunais aukstais karš” autors Edvards Lukass (Edward Lucas) Maskavas negatīvo reakciju uz šo filmu salīdzināja ar Oskara statuetes saņemšanu, kas apliecina filmas nozīmīgumu. Lukass uzsver, ka „Padomju stāsta” galvenais mērķis ir parādīt, cik ciešas saiknes – filozofiskā, politiskā un organizatoriskā ziņā – ir nacistu un padomju režīmiem.

Filmas anotācijā ir rakstīts:„Padomju stāsts” ir stāsts par sāpēm, netaisnību un reālpolitiku (www.sovietstory.com)

Krievija dodas uzbrukumā vēsturei

Krievijas masu informācijas līdzekļi vēsta, ka augusta beigās Maskavā notikušajā vēstures skolotāju seminārā doti traktējuma ziņā šokējoši norādījumi Krievijas jaunāko laiku vēstures mācīšanai skolās.

Skolotājiem ieteikts skolēniem mācīt, ka PSRS bijušas tiesības 1940. gadā pievienot Baltijas valstis un Besarābiju, jo ”tās jau agrāk ietilpa Krievijas impērijā”.

Krievijas laikraksts ”Vremja novostei” ziņo, ka rekomendācijas dotas Krievijas Izglītības darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas akadēmijas sarīkotās sanāksmes laikā un tās ņemtas no sagatavošanā esošās mācību grāmatas ”Krievijas vēsture 1900 – 1945”. Izdevniecībā ”Prosveščeņije” drukājamajai grāmatai jākļūst par pamatu Krievijas jaunāko laiku vēstures mācīšanai skolās.

Skolēniem tiks mācīts, ka 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakts, kas sadalīja Eiropu fašistiskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības starpā, nav bijis nekas vairāk kā padomju valsts atbilde uz 1938. gada rudens Minhenes vienošanos starp Vāciju un rietumvalstīm par Čehoslovākijas likteni.

Latvijas Universitātes vēstures profesors un Valsts prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda spriež, ka faktiski pāragri ko komentēt, pirms pati grāmata vēl nav iznākusi, un jābalstās tikai uz tēžu pārstāstiem presē. Taču visādā gadījumā gan minētie, gan arī citi ieteikumi vērtējami kā ”reti radikāli, šovinistiski un 21. gadsimtam neatbilstoši”. Apgalvojums, ka kāda valsts tiesīga okupēt otru, balstoties tikai uz to, ka tās teritorija kādreiz bijusi pirmās sastāvā, var kļūt par ārkārtīgi bīstamu precedentu. Tas nozīmē, ka Krievijas ieskatā tā ir tiesīga ieņemt citu valsti, ignorējot, ka šī valsts vairākus gadu desmitus bijusi neatkarīga. ”Tāds vēstures traktējums parāda PSRS kā imperiālistisku, kas tādējādi neatšķīrās no cariskās Krievijas. Attiecīgi tas liek vilkt paralēles arī līdz mūsdienu Krievijai,” norāda profesors Zunda. Mēģinājumi attaisnot Molotova–Ribentropa paktu ar Minhenes vienošanos Krievijas vēsturnieku aprindās gan nav nekas jauns, taču šīs abas vienošanās, lai arī nosodāmas, nav salīdzināmas. Proti, slepenā pakta tiešās sekas bija Otrā pasaules kara sākums, turklāt tas aizmuguriski izlēma Baltijas valstu, Somijas un Polijas likteni.

“Taisnīgā atriebība”

Antonijs Zunda piekrīt, ka “Krievijas vēsture 1900 – 1945″ ieteiktā vēstures mācīšanas pieeja atspoguļo Krievijas varas pašapziņas pieaugumu, un tam var būt ārpolitiskas sekas. Maskavā skolotājiem izdalītajās rekomendācijās teikts, ka 1939. gada septembra padomju iebrukums Polijā bijusi Ukrainas un Baltkrievijas rietumdaļu atbrīvošana. Jau pārsteidzošāks ir traktējums, ka Ziemas karš ar Somiju beidzies ar padomju uzvaru un PSRS “ieguva to, pēc kā tiecās”. Kaut arī beidzot atļauts oficiāli atzīt, ka Polijas armijas virsnieku apšaušana 1940. gadā Katiņā bijusi čekistu roku darbs, atbaidošs ir ieteikums skolēniem skaidrot, ka tā bijusi “atbilde uz vairāku desmitu tūkstošu sarkanarmiešu bojāeju poļu gūstā pēc 1920. gada kara”. “Vremja novostei” uzsver, ka līdz ar to apritē ieviests jēdziens par “taisnīgu vēsturisko atriebību”.

Pat daļai pašas Krievijas sabiedrības “sensacionāls” šķiet grāmatas pamatā

liktais uzdevums “izskaidrot varas rīcības motīvus un loģiku”. Praksē tas izpaužas kā diktatora Josifa Staļina īstenoto masu represiju attaisnošana. Izrādās, Padomju Savienība nemaz nav bijusi totalitāra valsts! Vēstures skolotājiem izdalītajos materiālos sacīts: “Svarīgi parādīt, ka Staļins darbojās konkrētā vēsturiski politiskajā situācijā. Kā vadītājs, kā sistēmas sargs, kā cītīgs piekritējs valsts pārveidei centralizētā industriālā sabiedrībā, kā valsts, kurai tuvākajā nākotnē draud liels karš, līderis viņš darbojās pilnīgi racionāli.” Mācībspēkiem ieteikts skolēniem paskaidrot, ka staļiniskais terors ticis īstenots valsts industrializācijas vārdā, savukārt izcilo inženieru un zinātnieku aresti 30. gadu beigās notikuši, lai “atrisinātu ar aizsardzību un saimniecību saistītus uzdevumus Tālajos Austrumos un Sibīrijā”. Attiecīgi 30. gadu beigās PSRS radīts ne vairs sociālisms, bet gan “industriālā sabiedrība”.

Izsūtītie nav upuri?

Jo šokējošāka šķiet norāde par represiju upuriem turpmāk saukt tikai tos, kam piespriests nāvessods un kurus nošāva. No smagā darba, necilvēcīgajiem sadzīves apstākļiem, slimībām un bada nometnēs un deportāciju laikā mirušo miljoni vairs represiju upuru kategorijā neietilpst. Vismaz vēstures skolotājiem tā rekomendēts mācīt. Krievijas mediji lēš, ka šādas korekcijas jaunākās vēstures koncepcijas autori bijuši spiesti izdarīt, jo Staļina laika represiju apmēri neiekļaujas priekšstatos par “pilnīgi racionālu” valsts vadīšanas manieri.

Avīze “Vremja novostei” aizrāda, ka norādījums uzskatīt par terora upuriem tikai nošautos ir pat pretrunā ar 1991. gada 18. oktobra Krievijas Federācijas likumu “Par politisko represiju upuru reabilitāciju”, kur represiju upuru rindās nosaukti arī politieslodzītie, politisku uzskatu dēļ psihiatriskajās slimnīcās piespiedu kārtā ievietotie, deportētie un īpašā nometinājumā izsūtītie, kā arī tiem, kam atņemta PSRS pilsonība.

Izbrīnu raisījušas arī citas “Krievijas vēsture 1900 – 1945″ paustās domas. Tur, piemēram, paskaidrots, ka Krievija 20. gadsimta sākumā nevienu brīdi attīstības tempos nav atpalikusi no pārējām pasaules valstīm, bet palikusi iepakaļ vienīgi jomās, “kas nebija tās civilizācijas sastāvdaļa un bija aizgūtas no ārienes”. Izrādās, laikā no 1914. līdz 1917. gadam notikusi Lielā Krievijas revolūcija, kas turklāt pielīdzināma Lielajai franču revolūcijai. Arī nekāda mākslīgi izraisīta bada PSRS lauku rajonos nav bijis, jo pie vainas izrādījušies “laika apstākļi un nepabeigtais kolektivizācijas process”. Savukārt, kas attiecās uz atsevišķu tautu deportācijām Otrā pasaules kara gados, tad par tām skolotājiem esot jārunā “īpaši atturīgi un piesardzīgi”.

Pagājušajā gadā jau iznāca Krievijas prezidenta administrācijai tuvā politologa un vēsturnieka Aleksandra Fiļipova kopā ar autoru grupu sagatavotais palīglīdzeklis skolotājiem “Krievijas vēsture 1945 – 2007″, kas tāpat izsauca demokrātiskāk noskaņoto krievu vēsturnieku kritiku par atsevišķu notikumu traktējumu un Staļina vērtēšanu kā “efektīvu menedžeri”. Uzskata, ka arī jaunā grāmata ir šā paša autoru kolektīva veikums ar misiju audzināt jauno Krievijas paaudzi, balstoties uz “uzvarām”, nevis patiesību. “Faktiski tā ir visīstākā vēstures pārrakstīšana. Tas, ko Krievija mēdz pārmest mums,” uzsver profesors Zunda.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-08-29&id=200808280840669&type=la

---

Krievijā Staļina teroru liek pasniegt kā racionālu attīstības instrumentu

Krievijā vēstures skolotājiem, stāstot skolēniem par Staļina represiju laiku, tagad būs jāparāda, ka «Staļins darbojās konkrētā vēsturiskā situācijā un rīkojās pilnīgi racionāli kā valsts vadītājs, kā sistēmas aizsargātājs, kurš konsekventi atbalsta no viena centra vadītas valsts pārtapšanu industriālā sabiedrībā, kā tādas valsts līderis, kurai vistuvākajā nākotnē draud liels karš», raksta avīze «Vremja novostej».

Šāds traktējums izklāstīts mācību grāmatas «Krievijas vēsture 1900–1945» koncepcijā. Grāmata tiek gatavota izdošanai un kļūs par galveno mācību līdzekli Krievijas skolās. Nesen Izglītības darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas un profesionālās pārkvalifikācijas akadēmijā notikušajā vēstures skolotāju sanāksmē, kurā tika prezentēta jaunā koncepcija, skolotājiem ieteica izturēties pret šo koncepciju ļoti nopietni.

Kā brīdina autori, «skolēnu galveno uzmanību paredzēts koncentrēt uz varas iestāžu rīcības motīvu un loģikas skaidrojumu».

Katiņa bija taisnīga atmaksa, bada nebija, un tautu deportāciju tiek likts noklusēt.

Turpinot tēmu par racionālo «lielo teroru», koncepcijas autori uzskata, ka tas beidzās, tiklīdz Staļinam kļuva skaidrs, ka monolītais sabiedrības modelis ir izveidots. Tas notika 1938. gada vasarā. Izrādās, ka pēc tam sācies cits tautsaimniecības projekts, kuru vadīja ne mazāk «efektīvais pārvaldnieks» Lavrentijs Berija.

«Teroram lika kalpot industriālās attīstības uzdevumiem: pēc NKVD sadales norīkojumiem tika nodrošināti aizsardzības un citu uzdevumu risināšanai Tālajos Austrumos un Sibīrijā nepieciešamo inženieru un speciālistu plānveidīgi aresti. Terors pārvērtās par pragmatisku tautsaimniecības uzdevumu risināšanas instrumentu,» laikraksts citē jauno vēstures pasniegšanas koncepciju skolām.

Tā kā represiju apmēri neiekļaujas nekādā normālā «racionālas pārvaldes» loģikā, jaunās koncepcijas autori, mēģinot «savilkt kopā bilanci», iesaka skolotājiem pārrēķināt skaitļus: «Šķiet, būtu pareizi, ja šeit parādītos formula, kurā tiks iekļautas tikai uz nāvi notiesātās un nošautās personas,» sanāksmē runāto atstāta «Vremja novostei».

Tādējādi, kā uzskata autori, visus cilvēkus, kuri miruši nometnēs vai deportāciju laikā, tagad liek neuzskatīt par represiju upuriem.

Kā norāda laikraksts, ar to koncepcijas autori klaji pārkāpj Krievijas Federācijas likumu «Par politisko represiju upuru reabilitāciju», ko prezidents parakstīja 1991. gada 18. oktobrī. Jau likuma pirmajā pantā precīzi norādīts, ka par represiju upuriem tiek atzīti gan politieslodzītie, gan piespiedu kārtā psihiatriskajās slimnīcās ievietotie cilvēki, gan tie, kam atņemta pilsonība, kā arī pārvietotās un deportētās personas.

Starp citu, koncepcijas pamattēze neatzīt totalitārisma faktu Padomju Savienībā ir tiešā pretrunā ar to pašu likumu, kurā teikts: «Padomju varas gados miljoniem cilvēku krita par upuri totalitārās valsts patvaļai.»

Jau pagājušajā gadā iznākusī Aleksandra Fiļipova un līdzautoru grupas mācību grāmata «Krievijas vēsture 1945–2007» tika nopietni kritizēta, it īpaši par mēģinājumu mazināt Staļina represiju apmērus un savdabīgo paša Staļina personības traktējumu, kurā viņš tika nodēvēts par «efektīvu menedžeri». Gadu vēlāk viņš kļuvis par «racionālu pārvaldnieku», bet masveidīgais terors — par racionālu valsts attīstības instrumentu.

Izdevumā īsi minētas arī pārējās šā perioda Krievijas un PSRS vēstures izklāsta tēzes.

Attīstības tempu ziņā Krievija nekad nav atpalikusi no citām valstīm, tā atpalikusi vienīgi tajos aspektos, «kuri nebija tās civilizācijas sastāvdaļa, bet tika aizgūta no ārienes».

Cars Nikolajs II bija pārliecināts, ka atteikšanās no absolūtās monarhijas un «varas vertikāles vājināšana» novedīs Krieviju pie katastrofas, «un tāpēc noraidīja visus reformu projektus, kuri paredzēja kaut vai kādā perspektīvā mainīt šo kārtību».

No 1914. līdz 1917. gadam Krievijā notika Lielā Krievijas revolūcija pēc Lielās franču revolūcijas parauga. Pilsoņu karā vainojami galvenokārt boļševiki, bet baltgvardu kustība «vairākos gadījumos kļuva par profašistisku alternatīvu, no kuras varēja īstenoties nacionālistisks attīstības modelis».

Organizēta bada Padomju Savienības laukos nebija, tas bija saistīts «gan ar laika apstākļiem, gan ar kolektivizācijas procesu nepabeigtību».

Trīsdesmito gadu beigās modernizācijas gaitā Padomju Savienībā tika izveidots ne sociālisms, ne kapitālisms, bet gan industriāla sabiedrība.

Molotova–Ribentropa pakts bija atbilde uz Minhenes vienošanos.

Padomju karaspēka iebrukums Polijas teritorijā 1939. gadā bija Ukrainas un Baltkrievijas teritoriju atbrīvošana. Baltijas valstis un Besarābija, kuras 1940. gadā tika okupētas un vēlāk anektētas, iekļaujot PSRS sastāvā, bija Krievijai likumīgi piederošo teritoriju atgūšana.

Somu karā tika gūta uzvara un Padomju Savienība «ieguva to, ko tā centās iegūt».

PSRS, iespējams, gatavoja preventīvu triecienu Vācijai, taču «Staļins uzskatīja, ka vispirms jāsagaida pretinieka karaspēka koncentrēšanās agresijai, jo tad tas izskatītos kā pašaizsardzības pasākums, taču 1941. gada vasarā Staļinam vēl nebija šādas rīcības iespēju».

Par tautu deportāciju kara gados «jārunā īpaši atturīgi un piesardzīgi», norāda jaunās Krievijas vēstures mācību grāmatas autori.

Atsevišķa sensācija ir Katiņa. Atzīstot faktu, ka NKVD darbinieki Katiņā nošāva poļu karagūstekņus (ko joprojām nevēlas atzīt oficiālā vara), autori raksta, ka «tas bija nevis vienkārši politiskā lietderīguma jautājums, bet gan atbilde uz daudzu desmitu tūkstošu sarkanarmiešu bojāeju poļu gūstā pēc 1920. gada kara, kura iniciatore bija nevis Padomju Krievija, bet gan Polija». Tādējādi apritē tiek ieviests «taisnīgas» vēsturiskās atmaksas jēdziens.
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/135522

Daudze Baltijas un Ziemeļvalstu parlamentu priekšsēdētājiem dāvina filmu ‘Padomju stāsts’

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze saviem kolēģiem – Baltijas un Ziemeļvalstu parlamentu priekšsēdētājiem – ikgadējās sanāksmes ietvaros Jūrmalā uzdāvinājis Edvīna Šnores veidoto dokumentālo filmu “The Soviet Story”, jeb “Padomju stāsts”, portālu “Delfi” informēja Saeimas preses dienests.

„Šodienas notikumi Gruzijā mums liek domās atgriezties laikā, kad arī Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, aizstāvot savas tiesības uz neatkarību, nācās atgādināt pasaulei savu neseno, bet traģisko vēsturi,” teikts Daudzes paziņojumā. „Citu valstu atbalstam bija izšķiroša nozīme arī Baltijas valstu neatkarības atgūšanā. Šodien mums ir tiesības un pienākums rīkoties atbildīgi, lai neļautu Krievijai pārkāpt Gruzijas valsts suverenitāti tās starptautiski atzītajās robežās.”Saeimas priekšsēdētājs norādīja, ka ir ļoti svarīgi pēc iespējas plašākai sabiedrībai skaidrot 20.gadsimta vēsturi, kuru pasaulē daļa sabiedrības diemžēl aizvien izprot vienpusīgi.

delfi

Stūra mājā neskartas jāsaglabā pagrabstāva un pirmā stāva telpas

Bijušajā Valsts policijas ēkā Brīvības ielā 61 jeb tā dēvētajā “Stūra mājā” neskartas jāsaglabā pagrabstāva un pirmā stāva telpas.

Šāda vienošanās panākta starp VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadību, pastāstīja VNĪ sabiedrisko attiecību speciāliste Daiga Laukšteina.VNĪ un VKPAI pārstāvju tikšanās laikā šonedēļ panākta vienošanās par konkrētu telpu grupu, kurā jāuztur vēsturiskā gaisotne un aura, kur nedrīkst notikt jelkāda saimnieciskā darbība, kā arī tai jābūt publiski pieejamai. Tās ir telpu grupas ēkas pirmajā stāvā un pagrabstāvā, ko VKPAI, pamatojoties uz vairākkārtējiem objekta apsekojumiem un speciālistu slēdzieniem, ir konstatējusi kā nozīmīgu vēsturisko notikumu vietu ar saglabājamu represiju laika interjeru.

Kā ziņots, savulaik māja kalpoja arī par PSRS Valsts drošības komitejas jeb “čekas” ēku, iemantojot baisu slavu un sāpīgas vēstures liecības, kas saistās ar PSRS okupācijas režīma politiskajām represijām un izdarītiem noziegumiem pret cilvēci. To VNĪ noteikti ņems vērā, lemjot par ēkas turpmāko izmantošanu, norādīja Laukšteina.

No VKPAI ir atkarīgs, kādas nozīmes ēka tā būs un kas būs jāņem vērā, to atjaunojot. Inspekcija vēl konkretizēs arī norādījumus attiecībā uz “stūra mājas” minēto telpu grupu jeb vēsturisko notikumu vietu.

Jautājumu par konkrētās telpu grupas likteni, uzturēšanu, finansiālo segumu VNĪ apspriedīs arī ar Kultūras ministriju un Latvijas Okupācijas muzeja biedrību. Pēc tam varēs lemt arī par pārējo ēkas telpu turpmāko izmantošanu.

“Stūra māja” ir sešstāvu mūra ēka ar pagrabu, kas celta tālajā 1912.gadā kā īres nams pēc arhitekta Aleksandra Vanaga projekta. “Stūra māja” ir kapitālsabiedrības VNĪ pamatkapitālā.

Plānots, ka Valsts policija namu pilnībā atbrīvos un VNĪ nodos līdz gada beigām. Patlaban Valsts policija turpina aizgādāt sev piederošās lietas.

Ēka ir pirmsavārijas stāvoklī. Nama konstruktīvie elementi un iekšējie inženiertīkli ir ievērojami nolietojušies, bet vairākas nesošās konstrukcijas bīstami bojātas. Ēka tās tehniskā stāvokļa dēļ vairākās zonās ir bīstama ekspluatācijai. Mājai ir nepieciešama pilnīga renovācija, kuras izmaksas prognozējamas ap 1000 latiem kvadrātmetrā, bet pilnīgi precīzi tās būtu zināmas pēc tehniskā projekta izstrādes.

Nama platība ir vairāk nekā 8500 kvadrātmetru, tādējādi renovācija varētu izmaksāt ap 8,5 miljoniem latu.

Kā ziņots, Latvijas Okupācijas muzeja biedrība nosūtījusi rezolūciju valsts augstākajām amatpersonām, aicinot saglabāt bijušo “čekas namu” kā autentisku vēstures liecību.

Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas deputāti 11.jūnijā vienojās konceptuāli atbalstīt muzeja izveidi “stūra mājā”.

Jau ziņots, ka pagājušā gadsimta 90.gados bija plānots bijušos “čekas pagrabus” remontēt un pielāgot Okupācijas muzeja vajadzībām. Toreiz tika lēsts, ka remonts varētu izmaksāt apmēram trīs miljonus latu.

LETA

Baltijas valstu neatkarības zaudēšana 1939. – 1940.gadā

Laikā, kad Latvija jau iešūpojas valsts 90. gadskārtas svinībās, Gruzijas un Krievijas karš sašūpojis starptautisko drošību un liek runāt par jaunu ģeopolitisko situāciju pasaulē. Uz šī fona 1939. gada 23. augustā noslēgtās staļiniskās PSRS un hitleriskās Vācijas vienošanās jeb Molotova – Ribentropa pakta 69. gadskārta ir labs iemesls palūkoties uz Baltijas valstu neatkarības zaudēšanu Otrā pasaules kara ieskaņā un arī pārliecināties, cik pamatots ir teiciens „vēsture mēdz atkārtoties”.  Lasīt…

Tanki un sabrukušas ilūzijas

Pusotrs simts bojāgājušo. Vairāki simti ievainoto. Bēgļu straumes, no kurām daudzi tūkstoši tā arī nekad vairs neatgriezās dzimtenē. Šie sausie skaitļi nespēj pilnībā izteikt traģēdiju, kas pirms četrdesmit gadiem risinājās Čehoslovākijā, kad šajā valstī iebruka 200 tūkstoši Varšavas pakta armiju zaldāti un pieci tūkstoši tanku. Pagāja daži mēneši, un divi izmisuši čehu jaunieši Jans Palahs un Jans Zaiics, protestējot pret padomju invāziju, viens pēc otra pašsadedzinājās Prāgas Vāclava laukumā…   Lasīt…

Mēģina uzlauzt piemiņas vagonu

Ceturtdienas rīts Torņakalna stacijā nespēja noslēpt caurumu represēto piemiņai veltītajā vilciena vagonā, no kura, iespējams, iepriekšējā naktī vandaļi izlauza trīs dēļus. Vietējie iedzīvotāji lēš, ka tas vairāk ir vandalisma akts, nevis politiska akcija, jo huligāniski izlēcieni šajā rajonā notiekot bieži.

Pašlaik no vagona izlauztie dēļi ir salikti atpakaļ, tomēr lauzuma pēdas vēl var manīt. Laikā, kad vēroju vagonam nodarītos bojājumus, atbrauca arī Rīgas pašvaldības policijas brigāde, kura tobrīd veica apgaitu. Viņi vēl nebija pamanījuši bojājumus, bet, tos ieraugot, nofotografēja un solīja vērsties Valsts policijā. Par notikušo ierosināts kriminālprocess par tīšu mantas bojāšanu, tiek skaidroti materiālie zaudējumi, kā arī meklētas vainīgās personas, informēja Valsts policijas dzelzceļa policijas pārvaldes pārstāve Inga Šamarova.

“Tie ir cilvēki, kuriem nav nekādu vērtību, jo vagons tomēr novietots, lai cilvēki atcerētos par represijām. Vagons ir simbols tam,” uzsvēra gados jaunais Dainis Dakters, kurš ar draudzeni Torņakalna stacijā gaidīja vilcienu. Tikmēr netālu no vagona sastaptais strādnieks Oļegs, kurš darbojās ar smilšu kaudzi, uzsvēra: “Tā ir attieksme pret dzimteni. Aug tāda jaunā paaudze, kurus audzina iela.” Bet D. Dakters, pie stacijas esošā kioska pārdevēja un vietējais iedzīvotājs Aleksandrs Briedis uzskatīja, ka vainīgi droši vien ir huligāni un vagons nav demolēts politisku mērķu vārdā. “Tie ir huligāni, kuri šeit staigā apkārt un demolē arī telefona būdiņas. Nekā politiska es šeit neredzu,” teica sirmais A. Briedis. Kioska pārdevēja stāstīja, ka sešos no rīta, kad viņa iet uz darbu, Torņakalna stacijas teritorija parasti ir piemētāta ar stikla pudelēm, kuras, visticamāk, ir iepriekšējās nakts “jautrību” sekas. “Kiosks divas reizes ir cietis no zādzībām, Arkādijas parkā ir nozagti soliņi. Šajā rajonā ap staciju drošības apsvērumu dēļ nepieciešams uzstādīt vismaz vienu novērošanas kameru,” ieteica pārdevēja.

D. Dakters uzsvēra, ka šajā rajonā “visos stūros ir alkoholiķi”. “Gāju ar draudzeni caur parciņu, vienmēr kāds tur guļ,” sacīja D. Dakters. Arī jelgavnieks Taņislavs Tumarēvičs, kurš stacijā gaidīja vilcienu, uzsvēra, ka vakaros šeit redzami jaunieši, kas lieto alkoholu. Viņš gan pieļāva iespēju, ka notikušais varētu būt arī politisks akts.

Kā uzsvēra Latvijas Okupācijas muzeja sabiedrisko lietu vadītājs Jānis Erno, muzejs nosoda šādu huligānisku darbību. “Nav runas par materiāliem. Problēma ir tajā, ka šis notikums ir aizvainojums tiem, kam piemineklis ir veltīts. Šādos vagonos 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīja pirmos 15 000 cilvēku. Deportāciju upuri bija dažādu tautību cilvēki,” teica J. Erno.

“Šāda rīcība ir gandrīz tas pats kā apgānīti kapi,” uzskata Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais. Viņš arī uzsvēra, ka varbūt uzdarbojušies krievu nacionālistu grupējumi, kuru Rīgā esot daudz.

J. Erno stāstīja, ka vagons pie Torņakalna stacijas ir novietots jau kopš 1996. gada un šo gadu laikā tam nodarīts dažāds posts, un vienreiz pat mēģināts to aizdedzināt. Pēc viņa vārdiem, vagoniņam uzstādītas informatīvās plāksnes no alumīnija, jo vara plāksnes savulaik nozaguši krāsainā metāla tīkotāji. Netālu no vagoniņa atrodas arī tēlnieka Paula Jaunzema piemineklis, kuru novietoja 2000. gada 14. jūnijā.

Rīgas domes Drošības un kārtības jautājumu komitejas priekšsēdētājs Raimonds Vilde uzsvēra, ka nākamās komitejas sēdes darbakārtībā iekļaus jautājumu par drošību Torņakalna stacijas rajonā un iespējām tur novietot novērošanas kameru. “Notikušais nav pieļaujams, tās ir mūsu svētās vietas, un jāpieliek visas pūles, lai tā nenotiktu,” teica R. Vilde.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-08-08&id=200808070813902&type=la

Krievija sēro par rakstnieka Aleksandra Solžeņicina nāvi

Aleksandru Solžeņicinu dažkārt salīdzināja ar Ļevu Tolstoju. Viņu liktenī patiešām var saskatīt diezgan daudz līdzību, jo abi jau dzīves laikā tika pasludināti par literatūras klasiķiem ne tikai Krievijas, bet arī visas pasaules mērogā. Mūža nogalē abi kļuva par vientuļniekiem, nereti mēdza šokēt sabiedrību ar saviem izteikumiem. Viņus uzskatīja par reakcionāriem, kas nav spējīgi izprast, kā mainījusies pasaule, kamēr viņi mēģināja uz papīra izklāstīt savas domas par “Krievijas sakārtošanu”. Taču tādēļ vien viņu slava nav kļuvusi mazāka. A.Solžeņicins zināmā mērā pat pārspēja Ļ.Tolstoju, jo tieši viņš uzrakstīja grāmatu, kas iedragāja komunistiskā režīma pamatus.

Vārda spēks

“Padomju Savienība sākās ar grāmatu, ko sarakstīja Kārlis Markss, un beidzās, pateicoties Solžeņicina grāmatai Gulaga arhipelāgs,” uzskata rakstnieks Grigorijs Čhartišvili, kurš vairāk pazīstams kā Boriss Akuņins. Tā nav tikai tēlaina metafora. A.Solžeņicins patiešām atklāja pasaulei patiesību par dzīvi Padomju Savienībā, atmaskoja komunistiskā režīma patieso dabu. Taču vēl svarīgāk bija tas, ka viņš atvēra acis PSRS pilsoņiem, kuri līdz tam kautrīgi novērsās, aizbildinoties ar nezināšanu. Skaidrs, ka pēc Gulaga arhipelāga vairs nevarēja nezināt. A.Solžeņicinu lamāja spalvasbrāļi, viņam bija veltīti īpaši PSRS kompartijas Politbiroja lēmumi, viņu izdzina no dzimtenes un atņēma pilsonību. A.Solžeņicina grāmatas tika aizliegtas, bet aizliegtais auglis vienmēr ir saldāks, tāpēc šīs grāmatas sāka lasīt pat tie, kam līdz tam nekad nebūtu ienācis prātā paņemt tās rokās.

Krievijas dižgars

Aleksandrs Solžeņicins dzimis 1918.gada 11.decembrī Kislovodskā. Otrā pasaules kara laikā komandēja artilērijas vienību, ieguva kapteiņa pakāpi. 1945.gadā tika arestēts par “pretpadomju propagandu”. Viņam piesprieda astoņu gadu ieslodzījumu “pāraudzināšanas nometnē”.

1962.gadā žurnāls Novij mir publicēja A.Solžeņicina stāstu Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē, kas viņu padarīja slavenu. Drīz vien viņš krita varas iestāžu nežēlastībā, tika izslēgts no Rakstnieku savienības, viņa darbu publicēšana tika aizliegta. 1970.gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā, bet viņš nevarēja ierasties uz tās saņemšanu. Pēc tam, kad Rietumos tika publicēts viņa darbs Gulaga arhipelāgs, A.Solžeņicins tika izraidīts no PSRS. Viņš pārcēlās uz dzīvi ASV. Dzimtenē viņš atgriezās tikai pēc PSRS sabrukuma.

1918.gadā dzimušais A.Solžeņicins pārcieta XX gadsimta lielākās šausmas: Otro pasaules karu, ieslodzījumu Gulaga nometnēs, smagu slimību, izraidīšanu no dzimtenes un dzīvi trimdā. Kara laikā viņš bija padomju armijas virsnieks, viens no tiem, ar kuru rokām un asinīm tika sakauta nacistiskā Vācija. Pateicības vietā viņš no Staļina režīma saņēma arestu par “pretvalstisku propagandu”, izsūtījumu un ieslodzījumu darba nometnē. Jābūt ļoti stipram cilvēkam, lai pārciestu šādu netaisnību bez ieslīgšanas aklā naidā. A.Solžeņicinam tas izdevās. Viņš vienmēr spēja nošķirt valsti no tās vadoņiem. Vēlāk trimdā Rietumos viņš ieguva visu, par ko vien var sapņot (slavu, bagātību, brīvību), taču sapņoja tikai un vienīgi par atgriešanos dzimtenē.

Lasīt visu rakstu

Nacisms un staļiniskais komunisms – līdzvērtīgi

Tallinā notikusi Eiropas Kara veterānu konfederācijas (CEAC) konference, kurā ticis atbalstīts Igaunijas Frontinieku apvienības paziņojums, kas atzīst par līdzvērtīgiem nacismu un staļinisko komunismu.

CEAC apvieno Otrā pasaules kara veterānus neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi karojuši. Igaunijas Frontinieku apvienībā apvienoti igauņi, kas cīnījušies abās frontes pusēs. Tās priekšsēdētājs Ilmars Hāviste apliecinājis, ka apvienības paziņojums konferencē ticis atbalstīts vienbalsīgi un kara veterāni to nosūtīs Eiropas Parlamentam.

Igaunijas Frontinieku apvienības paziņojumā teikts, ka staļiniskais komunisms un nacisms bijuši noziedzīgi režīmi, kuru dēļ vairākas neatkarīgas valstis pazuda no pēckara kartes un daudzi cilvēki gāja bojā vai tika pazemoti. CEAC konferencē un ar to saistītos pasākumos piedalījās 36 delegāti no Britānijas, Beļģijas, Spānijas, Francijas un citām Eiropas valstīm. Otrā pasaules kara veterāniem veltītā piemiņas ceremonijā Tallinas Jura nakts parkā CEAC goda medaļa tikusi pasniegta Igaunijas aizsardzības ministram Jākam Āvikso. Viņš uzsvēris, ka fašismam un totalitārajam komunismam ir viena seja. “Igaunija un tās vīri cīnījās abās frontes pusēs nevis par komunismu vai fašismu, bet pret abiem šiem režīmiem.”

BNS

Skolas sporta laukuma noslēpums

Daudzus gadus Pārdaugavas pamatskolas sporta laukums kalpoja skolēniem, taču pienāca diena, kad atklājās laukuma noslēpums. Zem šī laukuma zemes klēpī ir guldīti aptuveni 600 karagūstekņu, starp kuriem ir arī 13 latvieši. Lasīt…

Atrasti karagūstekņu kapi

Ziepniekkalnā, Kartupeļu ielā, zem Rīgas Pārdaugavas pamatsskolas sporta stadiona atrastas aptuveni 600 karavīru mirstīgās atliekas, aģentūru LETA informēja meklēšanas savienības “Leģenda” vadītājs Tālis Ešmits.

Viņš pastāstīja, ka savienības biedri kopā ar Brāļu kapu komiteju jau trešo dienu ekshumē šo karavīru mirstīgās atliekas. Šie aptuveni 600 karavīri gājuši bojā laikā no 1944.gada līdz 1949.gadam. Viņi bija karojuši vācu pusē un nonākuši krievu gūstā. Visi karavīri miruši trijos speciālajos karagūstekņu hospitāļos.

Starp mirušajiem ir dažādu tautību karavīri – latvieši, vācieši, poļi, austrieši, slovāki, beļģi, franči, pat viens tatārs.

Ešmits pastāstīja, ka ilgu laiku Brāļu kapu komiteja meklēja šo apbedījumu konkrēto atrašanās vietu, līdz atrasts skolas stadions. Ilgs laiks pagājis, līdz “Leģenda” izgājusi visu birokrātijas ceļu, lai “iedurtu lāpstu Rīgas zemē”. Nevienā citā Latvijas pilsētā tik lieli apgrūtinājumi, lai sāktu karavīru mirstīgo atlieku izrakšanu, neesot bijuši.
LETA   http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=555647

Atvadu vārdi Aleksandram Solžeņicinam

Vakar aizsaulē aizgāja ievērojamākais Krievijas XX gadsimta otrās puses domātājs un rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins.

Latviešu lasītājiem ir bijusi iespēja latviešu valodā iepazīties gan ar Gulaga arhipelāgu, gan ar daudziem stāstiem, tostarp Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē, gan ar pagājušā gada nogalē iznākušo, izdevniecības Domas spēks sagatavoto grāmatas Divsimt gadu kopā otro daļu.

Es piederu paaudzei, kura Aleksandru Solžeņicinu iepazina, lasot samizdata izdevumus vai propagandas paskvilas, piemēram, Solžeņicina darbu kritiku krājumā CIP pret PSRS. Tolaik aizliegtās grāmatas, kuru publicēšanu neatļāva padomju cenzūra, tika pavairotas, pārrakstot tās ar rakstāmmašīnu. Mašīnraksta kopijas slepus tika nodotas no rokas rokā tikai uzticamiem cilvēkiem. Viens no maniem skolotājiem tieši tā iepazina Solžeņicinu. Mašīnraksta kopija pie viņa nonāca vakarā, lai to no rīta atdotu citam. Pa nakti grāmata tika izlasīta, tad tās saturs atstāstīts citiem. Gulaga arhipelāga mašīnraksta kopijas cirkulēja samizdatā no 1970. gada. Ar laiku romāna saturs sāka atgādināt spēli bojātais telefons. Parasti samizdatu pārrakstīja uz papirosu papīra ar koppapīru un tā, lai, vienreiz pārrakstot, tiktu iegūtas 5–6 kopijas. Pirmās kopijas bija labi salasāmas, bet pēdējās jau bija jāburto un to saturs jāzīlē. Ja kādā romāna kopijā vienas vai vairāku lappušu trūka, tās tālāk pārrakstītajā variantā pazuda. Savukārt, ja tika pārrakstītas nesalasāmas mašīnraksta kopijas, tad daļa vārdu tika uzminēta pēc konteksta, bet īpašvārdi bieži vien tika ļoti drosmīgi improvizēti. Turklāt arī mašīnrakstītāji mēdza kļūdīties, pārrakstījās utt. Ar laiku samizdatā jau cirkulēja stipri folklorizēta Gulaga arhipelāga versija. Sākoties perestroikai, izdevējdarbības pionieri nebrauca uz Vermontu (ASV) pie trimdā dzīvojošā rakstnieka, bet, atraduši kādu no samizdata versijām, to pārpublicēja, nerēķinoties ar to, cik tā atšķiras no autora oriģināla.

Ja neskaita samizdata fragmentus (samizdatā ar Gulaga arhipelāga brendu dažkārt tika izplatītas arī citu zeku atmiņas un pat Varlama Šalamova stāsti), Gulaga arhipelāgu es ļoti uzmanīgi izlasīju divas reizes. Pirmo reizi aptuveni 1989. gadā. Tolaik Arhipelāgs tika iespiests latviski. Tas tika izplatīts burtnīcās, un, sācis Gulaga arhipelāgu lasīt, neatradu burtnīcas ar turpinājumiem. Lai pabeigtu lasīt, nopirku kaut kāda Maskavas kooperatīva izdotu brošētu izdevumu un izlasīju no vāka līdz vākam. Tā bija atklāsme. Tā bija skarbākā padomju iekārtas un sistēmas kritika, kāda tobrīd bija pieejama. Šajā ziņā Aleksandrs Solžeņicins ir ietekmējis gan Rietumu, gan PSRS telpas politiskos procesus, demontējot padomju sistēmu.

Vēlreiz Arhipelāgu izlasīju deviņdesmito gadu beigās, kad vairākas nedēļas slimojot bija jābūt gultas režīmā. Iespaids jau bija cits. Arhipelāgs nav enciklopēdija, tas nav zinātniskā nozīmē objektīvs apcerējums. Arhipelāgs ir kaismīgs un… māksliniecisks darbs. Tas ir romāns. Arhipelāgam ir dokumentārs pamats, taču no faktu un notikumu virknējuma konstrukcijas tika uzbūvēta autora platforma.

Taču jebkurā gadījumā Arhipelāgs bija un paliek fundamentāla laikmeta liecība un romāns, kurš palīdzēja sagraut vienu no lielākajam impērijām 20. gadsimtā.

Solžeņicins un Latvija paliks kā sāpīgs jautājums. Aleksandram Solžeņicinam izveidojās dziļas izjustas un noturīgas personiskas saites ar igauņiem un Igauniju. Bet viņa darbos – gan Gulaga arhipelāgā, gan arī Divsimt gados kopā – ir skarbas atziņas par latviešu lomu gan čekas noziegumos, gan cara slepkavībā, gan Krievijas sociālistiskās revolūcijas uzvarā. Taču tas nekad nav atturējis latviešus tulkot, izdot un lasīt Aleksandra Solžeņicina darbus.

Aleksandrs Solžeņicins bija redzamākais krievu nacionālists. Taču viņš nav identificējams ar impēriskajiem spēkiem, kas skumst pēc PSRS varenības. Aleksandra Solžeņicina nacionālisms ir balstīts uz pareizticību, no tās izrietošo cilvēcīgumu un līdzsvaroto attieksmi starp tautām. Vēl pirms PSRS sabrukuma viņš aicināja atdalīt no savienības tās valsts daļas, kuras veicinātu Krievijas iekšējo nestabilitāti, tostarp arī Baltijas valstis.

Viņa ģeopolitiskie plāni bija redzēt Krieviju aliansē ar slāvu pareizticīgajiem, bet bez Rietumu kristietības atstrāvojumu apgabaliem, ka Krievijai ir jāveido savienība nevis ar visu Ukrainu, bet tikai ar Austrumukrainu. Ukrainas mūsdienu politiskā konflikta robeža, kas draud pāraugt valsts šķeltībā, sakrīt ar Solžeņicina līniju.

Diženais Krievijas rakstnieks vienmēr bija sava ceļa gājējs. Viņš dzīvoja pārmaiņu laikmetā un izbaudīja gan karu, gan padomju koncentrācijas nometņu šausmas, gan pasaules slavu, gan ilgus trimdas gadus, gan arī triumfālu atgriešanos dzimtenē.

Viņš atteicās pieņemt Krievijas valsts apbalvojumu no Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina, jo uzskatīja, ka tieši Boriss Jeļcins ir vainojams Krievijas ģeopolitiskajā katastrofā. Savukārt viņš nekļuva arī par apdziedātāju Vladimira Putina laikmetam. Lai gan tieši Vladimira Putina laikā rakstnieka popularitāte guva otro elpu. Viņa grāmatas atkal sāka izdot, un romāns Pirmajā lokā pat ir ekranizēts lieliskā TV seriālā, kurā aizkadra tekstu lasa pats autors.

Aleksandrs Solžeņicins sāpīgi izjuta parlamentārās demokrātijas krīzi. Jau Jeļcina varas beigu posmā sabiedrības vairākums novērsās no demokrātijas par labu vieglam autoritārismam, kas pilnībā ieguva savas aprises Vladimira Putina prezidentūras laikā.

Rakstnieks turpināja aizstāvēt un atbalstīt demokrātiju. Saprotot varas un sabiedrības atrautības problēmu tik lielā valstī, kāda ir Krievija, viņš aicināja nepāriet uz autoritārismu, bet sākt attīstīt demokrātiju mazo pašvaldību līmenī. Viņš uzskatīja, ka demokrātija uzplauks pašvaldībās, kurās vara ir pārredzama un tās nesēji dzīvo kaimiņos citiem sabiedrības locekļiem. Aleksandrs Solžeņicins Krievijas nākotni saredzēja tiešās demokrātijas attīstībā un pauda šaubas par Rietumu tipa pārstāvnieciskās demokrātijas piemērotību Krievijai. Cita starpā arī Latvijas referenduma vēsmas liecina, ka daudzi Latvijas vēlētāji izeju no Latvijas parlamentārās demokrātijas trūkumiem saskata plašākā tiešajā demokrātijā, nevis autoritārismā.

Galvenais, uz ko savas dzīves pēdējos gados īpaši aicināja Solžeņicins – nelikt vienlīdzības zīmi starp padomju sistēmu un mūsdienu Krieviju. Viņš uzskatīja, ka Krievija ir lielākais komunistiskās iekārtas upuris.

Ar Aleksandru Solžeņicinu noslēdzas vesels laikmets. Vēl aizvakar viņš bija mūsu laikabiedrs, bet tagad jau ir daļa no pasaules vēstures.

Juris Paiders, NRA, 5.augusts, 2008
http://www.nra.lv/zinas/5522-atvadu-vardi-aleksandram-solzenicinam.htm

Miris Aleksandrs Solžeņicins

89 gadu vecumā mūžībā aizgājis viens no pazīstamākajiem Krievijas mūsdienu literātiem – Aleksandrs Solžeņicins.

Rakstnieks, publicists, disidents un Nobela prēmijas literatūrā laureāts Solžeņicins pasaules slavu iemantoja, savos darbos atmaskojot Staļina laika ieslodzījumu sistēmas aizkulises.

20 savas dzīves gadus viņš pavadījis trimdā, no kuras uz dzīvi Krievijā atgriezās tikai 1994. gadā.

Aleksandrs Solžeņicins sarakstījis tādus pazīstamus darbus kā „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” un „GULAGa arhipelāgs”. Šie darbi, kas vēl PSRS ziedu laikos tika publicēti arī Rietumos, Krievijā viņu tolaik padarīja par dzimtenes nodevēju. Tomēr, lai gan viņa daiļrade tiek vērtēta pretrunīgi, viņa literāro ieguldījumu mūsdienās apšauba retais.

Savas pretrunīgi vērtētās daiļrades un aktivitāšu dēļ Solžeņicins daudziem bija kļuvis arī par simbolu cīņai ar padomju varu.

---

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-08-05&id=3549678&type=la