Nacionālo partizānu piemiņai

Pagājušās nedēļas nogale Latvijā iezīmējās kā atmiņu laiks par nacionālajiem partizāniem, kuri, Otrajam pasaules karam beidzoties, turpināja cīnīties par padomju okupācijas laikā zaudēto latviešu valsti.

Diemžēl šī cīņa ir bijusi pārāk nevienlīdzīga, un vēsture min tikai skumjos faktus: krituši kaujā ar čekistiem, “istrebiķeļiem”, tiesāti un nošauti, aizvesti uz gulagu, Sibīrijas nāves nometnēm. Tomēr daži no tolaik aktīvajiem Latvijas aizstāvjiem ir sagaidījuši arī šodienas brīvvalsti un darbojas savu draugu, brāļu un līdzcilvēku piemiņas saglabāšanā. Iniciatora lomu šajā darbā uzņēmusies Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) un tās priekšsēdētājs Ojārs Stefans kopīgi ar Aizsardzības ministriju.

Latvijā ir apzinātas vairāk nekā 200 vietas, kur pēckara periodā darbojušās nacionālo partizānu grupas. Pamazām tur, cik atļauj līdzekļi, tiek uzstādītas piemiņas zīmes. Sestdien šāds svētbrīdis notika Valkas rajona Vijciema pagastā. Atklājot pieminekli Ziemeļvidzemes nacionālo partizānu grupas komandierim Kārlim Mūsiņam, LNPA vadītājs Ojārs Stefans atzina: “Mums ir jācenšas atdot godu tiem, pateicoties kuriem varam brīvi dziedāt “Dievs, svētī Latviju!”. Mums ir jācenšas stāstīt skolās par to vēsturi, kas sākās pēc kara, ko apspieda, centās iznīcināt un kas tomēr pēc pusgadsimta okupācijā pavadītiem gadiem ir īstenojusies ar Latvijas šodienas brīvvalsti. Viens no šīs vēstures veidotājiem bija arī latviešu leģiona leitnants Kārlis Mūsiņš, viens no retajiem apbalvotajiem ar Dzelzs krustu zeltā. Zīmīgi, bet viņam un grupas vīriem pieminekli mēs atklājam tieši pēc 55 gadiem. Kārli Mūsiņu nodevīgi sagūstīja, piedzirdot ar narkotikām, 1953. gada 27. septembrī un nogalināja 1955. gadā Maskavā Butirku cietumā.”

Patlaban Ojārs Stefans strādā pie grāmatas par nacionālo partizānu kustību. Šī vēstures liecība klajā nāks šogad – Lāčplēša dienā.

Sestdien pasākums ar daudzu interesentu piedalīšanos notika arī Siguldas novada Morē pie Roznēnu ozola leģionāru brāļu kapsētā, Mores kauju piemiņas parkā un Braču ģimenes izveidotajā muzejā. Vēstures grāmatās Mores kaujas ierakstītas kā ļoti nozīmīgas. Tajās latviešu karavīri divas nedēļas turējušies pretim aptuveni deviņas reizes lielākam pārspēkam. Tās bijušas arī pēdējās kaujas un pretestība, pirms padomju karaspēks 1944. gada oktobrī ieņēma Rīgu.

Pagājušajā piektdienā par vienu piemiņas vietu bagātāks kļuva arī Cēsu rajons. Skujenes pagastā Aizsardzības ministrija, organizācija “Tēvzemes sargi” un pagasta pašvaldība, atbalstot bijušā nacionālā partizāna Alfrēda Suipes ierosinājumu, izveidojusi nacionālo partizānu bunkuru. Tajā viss pietuvināts vēsturiskajam gan no iekšpuses, gan ārpuses. Lai nomaskētu bunkuru, tas apbērts ar zemi un apaudzēts krūmiem, bet durvis sargā valnis. Ar laiku bunkurs, līdzīgi kā Igaunijas mežabrāļu mītnes, tiks atvērts kā tūrisma objekts un tajā rīkos dažādus pasākumus, bet Skujenes un apkārtējo skolu audzēkņiem tur plānotas vēstures mācības stundas.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=37555

Raits Valters: «Kungiem nepatika dūmu smārds…»

……………………
– Arī Atmodas gados tu nebiji no skaļajiem patriotisko saukļu izkliedzējiem, tavs spēks un pārliecība bija notikumu dokumentēšanā un to saglabāšanā. Desmit gadus pēc barikādēm tu radīji filmu Mūsu barikāžu laiks. Kādu tu šodien atceries šo laiku?

– Sākumā man šķita, ka barikādes – tas ir nenopietni. Bet pēc tam, trešajā dienā, es sapratu, ka, patiesību sakot, nav nekā nopietnāka. Interfronte sarīkoja mītiņu, kas bija vērsts pret mūsu neatkarību. Pēc tam uz Rīgas izpildkomiteju tika uzaicināti Gorbunovs, Ķezbers un citi. Interfrontiskā izpildkomiteja un Baltijas kara apgabala veči mēģināja no viņiem izspiest solījumu, ka barikādes tiks nojauktas. Tā gandrīz arī notika – kungiem Augstākās padomes namā nepatika dūmu smārds, aizkari melnēja… Barikāžu cilvēki tagad neatceras, ka pie viņiem būtu iznākusi parlamenta augstākā vadība, viņi atceras tikai Tālavu Jundzi, Odiseju Kostandu, Juri Dobeli, varbūt vēl kādu… Tad, kad pats biju ticis iekšā parlamenta namā, redzēju, ka tur atrodas tikai kādi desmit, piecpadsmit deputāti no vairāk nekā simta tautas kalpu. Viņiem bija līdzi gāzmaskas, viņi tur dzīvoja. Bet pārējie? Pārējiem laikam bija bail.

– Triju Zvaigžņu ordeni vēlāk gan saņēma arī tie, kuriem bija bail. Taču daudzi tika aizmirsti.

– Jā. Piemēram, grupas Helsinki–86 dalībnieki, kas, patiesību sakot, bija tie, kuri sāka atbrīvošanās procesus un bija daudz drosmīgāki par vienu otru deputātu. Pilnībā ir aizmirsts, piemēram, Ārijs Tomsons, kurš nabadzībā dzīvo Kūdrā. Aizmirsts arī Mārtiņš Bariss, Alfrēds Zariņš, Heino Lāma, Edmunds Cirvelis, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Konstantīns Pupurs…

– Grupas Helsinki–86 darbu kontā ir ne tikai pirmā un leģendārā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, kad kompartijas vadoņi nomocīto latviešu piemiņas dienu mēģināja aizkrāsot ar velosipēdistu svētkiem, un ne tikai 1988. gada pirmais gājiens ar sarkanbaltsarkano karogu…

– Mēs izzāģējām kokus alejā, kas veda uz Jāņa Čakstes pieminekli. Koki bija sastādīti krievu laikā, lai piemineklim neviens netuvotos. Cilvēki indēja tos kokus, lēja ar sālsskābi. Bet vajadzēja taču aleju iztīrīt. Un tā 1988. gada oktobra sākumā mēs paņēmām cirvjus un zāģus un devāmies strādāt. Izzāģējām. Mūs gribēja apsūdzēt sociālistiskā īpašuma iznīdēšanā. Izrādījās, bijām radījuši zaudējumus 40 000 rubļu apmērā. Zāģēšanu nofilmējām, bet pirms tam gājām pie miliča, kas sēdēja būdiņā un novēroja, vai nacionālisti neiet uz pieminekli nolikt svecītes. Milicis bija armēnis un nezināja, kas tas Čakste tāds ir. Mēs viņam jautājām – jūs taču gribat redzēt to pieminekli, vai ne? Nu jā, viņš atbildēja. Mēs sakām – tad mēs izcirtīsim tos kokus. Viņš saka – nu labi. Kad bija palikuši divi koki, tad atskrēja kapu pārvaldniece un sāka kliegt. Tomēr savu darbiņu pabeidzām…

– Kā gan jūs neapcietināja?

– Mēs ātri dabūjām aizstāvību. Atsaucām no Cēsīm Andreju Jansonu, tēlnieka Kārļa Jansona dēlu, un viņš izstāstīja, kā šo ansambli bija iztēlojies viņa tēvs. Rīgas Kapu pārvaldes darbiniece sāka meklēt arhīvos ziņas par to, kas un kāpēc licis sastādīt alejā kokus. Un atklājās, ka savulaik piezvanījis kompartijas pirmais sekretārs Augusts Voss un pieprasījis aizstādīt aleju. Tikai telefonsaruna, bez projekta? Tad nav ko runāt! Nozāģēts īsti laikā un taisnīgi!

– 1991. gadā bija barikāžu laiks. Kādu vārdu no tiem laikiem tu gribētu izcelt?

– Toreiz bija tāds Mārtiņš Zilberts. Viņš 20. janvārī nozaga omoniešiem bobiku. Viņi bija izlēkuši ārā no auto, lai skrietu šaudīties uz Iekšlietu ministriju, un aizmirsuši aizdedzē atslēgu. Mārtiņš aizbrauca auto līdz Ministru kabinetam, bet tur ļaudis no viņa kratījās vaļā kā no spitālīgā, sak – tu te atved omoniešu auto, viņi nāks un apšaus mūs visus! Savākt šo trofeju cilvēki baidījās. Jau vēlāk, kad tika izmeklēts uzbrukums Iekšlietu ministrijai, Rita Aksenoka pratināja arī Mārtiņu, silti ieteikdama viņam aizmirst par šo gadījumu, citādi varot “sanākt nepatikšanas”. Tad, kad mēs vēlāk devāmies uz Tjumeņu, lai intervētu uz turieni palaistos omoniešus, viņi mums apliecināja, ka bobiks patiešām bija nosperts. Omoniešus no Latvijas izsūtīja 1991. gada augusta beigās, jo Godmanis baidījās, ka tauta viņus vienkārši nolinčos. Jura Podnieka studija mums finansēja šo braucienu – tas izmaksāja trīs tūkstošus rubļu. Mēs omoniešus sameklējām, un viņi ārkārtīgi brīnījās par to, jo pirms tam bija atteikuši visas intervijas. Mēs viņus uzklausījām, un tas bija interesanti. Mēs vēlējāmies uzzināt viņu rīcības motivāciju, un viņi pateica, ka tikuši provocēti ieņemt Iekšlietu ministriju. Omonieši apgalvoja, ka uz viņiem kāds šāvis no Bastejkalna, tāpēc viņi atklājuši pretuguni. Viņi pateica, ka pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai viņi devušies uz kompartijas centrālkomiteju, un komandieris Parfjonovs pirmajam sekretāram Alfrēdam Rubikam uzbraucis, teikdams: “Gad, ti nas predal!” (Nelieti, tu mūs nodevi! – krievu val.).

– Kas notika ar Tjumeņā nofilmēto materiālu?

– Nekas. Televīzija atteicās to pārraidīt, tur redaktori atrunājās, ka tas nevienu neinteresējot un vairs nav aktuāli. Televīzija neņēma arī materiālu par to, kā omonieši pa ceļam uz bāzi izpostījuši noslepkavotā Mūrnieka piemiņas vietu. Tāpat atteicās pārraidīt materiālu par piecu mūsu brīvprātīgo kārtības sargu aizturēšanu un nogādāšanu čekā. Viņus nezin kāpēc aizsūtīja uz Baltkrieviju, kur viņi tika pazemoti un mocīti. Nesaprotu, kāpēc šo materiālu nedrīkstēja rādīt.

– Varbūt kāds bija ļoti ieinteresēts, lai tas tiktu noklusēts… Daudziem esmu vaicājusi – ko darīt tagad, lai cilvēki būtu tikpat vienoti un patriotiski kā toreiz?

– Droši vien kārtīgi jāiedod pa muguru ar mietu… Ja nopietni – tā nebūs vairs nekad. Cilvēkiem jādomā, kā pārveidoties. Arī es domāju, ka jāmaina profesija. Cik tad ilgi varu skatīties uz pasauli caur filmēšanas kameras lodziņu? Es gribu darīt fizisku darbu, kaut ko celt un būvēt… Negribu vairs redzēt tās negodīgās, melīgās un izvairīgās politiķu sejas. Es šiem cilvēkiem vairs neticu. Vienīgā izeja – iet uz laukiem, no zemes gūt spēku, celt māju no koka un akmeņiem, veidot zedeņu žogu… Vismaz tā es varu sevi un savu būtību saglabāt.

Viss raksts: http://www.nra.lv/zinas/8851-raits-valters-kungiem-nepatika-dumu-smards.htm

Leģionāri atkal paliek bešā

“Tēvzemei un Brīvībai” LNNK (“TB”/LNNK) Saeimas frakcija vakar atkārtoti mēģināja virzīt izskatīšanai Saeimā jautājumu par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa piešķiršanu leģionāriem, un tas tika atkārtoti noraidīts. Šoreiz bez kļūdām.

Pagājušonedēļ “TB”/LNNK uz izskatīšanu Saeimā virzīja identisku likumprojektu, kurš arī tika noraidīts. Toreiz balsis sadalījās sekojoši: 42 par, 21 pret, 22 deputāti atturējās. Līdz ar to likumprojekts tika noraidīts. To nemainīja arī fakts, ka sēdes noslēgumā divi deputāti – Ilma Čepāne (PS) un Ingmārs Līdaka (ZZS) attapās, ka ir kļūdījušies un patiesībā gribējuši balsot par. Iespējams, ja šie tautas kalpi būtu bijuši uzmanīgi, šobrīd grozījumi likumā “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” tiktu skatīti jau pirmajā lasījumā.

Šis fakts iedrošināja tēvzemiešus šonedēļ mēģināt atkārtoti. Taču šoreiz balsojums neatstāja nekādu vietu šaubām – par nobalsoja 28 deputāti, pret – 26 un 24 atturējās.

Vienlaikus izskanējuši mājieni, ka “TB”/LNNK aktivitātes aizdomīgi sakritušas ar Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumu par nodomu virzīt ANO Ģenerālajā asamblejā rezolūciju par “nacisma heroizācijas” nepieļaujamību Latvijā un Igaunijā. Tas rada aizdomas, ka tēvzemieši centušies pasniegt Maskavai dāvanu – vēl vienu argumentu, ko izmantot kā apvainojumu Latvijai.

Deputāts J. Dobelis, lūgts komentēt šos pieņēmumus, nosauca tos par “visu iespējamo muļķību sakopojumu”. Viņaprāt, neatkarīgi no tā, kā Latvija rīkotos, tā nepaglābtos no Krievijas pārmetumiem starptautiskajās organizācijās. “Tad jau sanāk, ka visi nacionāli domājošie cilvēki ir provokatori un Maskavas pakalpiņi. Acīmredzot mani grib iebaidīt un izdarīt spiedienu uz mani kā Saeimas deputātu,” teica J. Dobelis.

“TB”/LNNK piedāvātie grozījumi likumā “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” dotu iespēju latviešu leģionāriem saņemt nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu un līdz ar to arī ikmēneša pabalstu no Aizsardzības ministrijas līdzekļiem 50 latu apmērā.

***

UZZIŅA

Par: 28

1. Āboltiņa Solvita “JL”

2. Bendrāte Silva “JL”

3. Circene Ingrīda “JL”

4. Čepāne Ilma PS

5. Dobelis Juris “TB”/LNNK

6. Grava Uldis “JL”

7. Grīnblats Māris “TB”/LNNK

8. Kalniņš Imants “TB”/LNNK

9. Kampars Artis “JL”

10. Kariņš Krišjānis “JL”

11. Kāposts Andis ZZS

12. Ķikuste Sarmīte “JL”

13. Laicāns Gunārs PS

14. Latkovskis Ainars”JL”

15. Lācis Visvaldis

16. Līdaka Ingmārs ZZS

17. Mūrniece Linda “JL”

18. Ozoliņš Leopolds ZZS

19. Rasnačs Dzintars “TB”/LNNK

20. Reirs Jānis “JL”

21. Repše Einars “JL”

22. Rībena Inguna “JL”

23. Seile Anna PS

24. Šadurskis Kārlis PS

25. Štokenbergs Aigars

26. Tabūns Pēteris “TB”/LNNK

27. Zaķis Dzintars “JL”

28. Ziedone-Kantāne Ausma “JL”

Pret: 26

1. Agešins Valērijs “SC”

2. Bērziņš Andris LPP/”LC”

3. Buhvalovs Valērijs “PCTVL”

4. Buzajevs Vladimirs “PCTVL”

5. Cilevičs Boriss “SC”

6. Deņisovs Oļegs “SC”

7. Dolgopolovs Sergejs “SC”

8. Dukšinskis Jānis LPP/”LC”

9. Fjodorovs Sergejs “SC”

10. Golubovs Aleksandrs “SC”

11. Jaundžeikars Dzintars LPP/”LC”

12. Kabanovs Nikolajs “SC”

13. Klementjevs Andrejs “SC”

14. Klementjevs Ivans “SC”

15. Mirskis Aleksandrs “SC”

16. Mirskis Sergejs “SC”

17. Mitrofanovs Miroslavs “PCTVL”

18. Orlovs Vitālijs “SC”

19. Pliners Jakovs “PCTVL”

20. Ribakovs Ivans “SC”

21. Rubiks Artūrs “SC”

22. Sokolovskis Juris “PCTVL”

23. Turlais Dainis LPP/”LC”

24. Tutins Jānis “SC”

25. Ušakovs Nils “SC”

26. Vidavskis Aleksejs “SC”

Atturas: 24

1. Aizbalts Vitālijs LPP/”LC”

2. Ābiķis Dzintars TP

3. Ārbergs Māris TP

4. Barča Aija TP

5. Blumbergs Guntis ZZS

6. Briedis Uldis TP

7. Dalbiņš Juris TP

8. Eglītis Jānis TP

9. Feldmane Inta LPP/”LC”

10. Ģīlis Valdis TP

11. Kalvītis Aigars TP

12. Klaužs Jānis TP

13. Krauklis Vents TP

14. Kučinskis Māris TP

15. Leiškalns Kārlis TP

16. Līdums Leons TP

17. Muižniece Vineta TP

18. Paegle Vaira TP

19. Pētersone Karina LPP/”LC”

20. Rugāte Anta TP

21. Spurdziņš Oskars TP

22. Šmits Jānis LPP/”LC”

23. Valers Imants TP

24. Zommere Ērika TP

Nebalso: 5

1. Eniņš Guntis ZZS

2. Kalniete Sandra PS

3. Putniņš Pauls ZZS

4. Strazdiņš Jānis ZZS

5. Šlesere Inese LPP/”LC”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=37341

TSDC kā SAB «piektais ritenis»

Pēc visa spriežot, jau pēc dažiem mēnešiem Latvijā kļūs par vienu vēstures pētniecības institūciju mazāk. Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) sairšana pēc tam, kad darbu tajā tuvākajā laikā pametīs centra direktors Indulis Zālīte, nav vairs noslēpjama.

Satversmes aizsardzības biroja (SAB) paspārnē strādājošā TSDC speciālisti ir pazīstami ne vien kā mītisko “čekas maisu” glabātāji, bet arī kā desmitiem dažādu publikāciju un grāmatu autori un līdzautori. Kā zināms, centra lauciņš ir PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) darbības Latvijā pētniecība.

Šā gada sākumā TSDC ar to bija nodarbināti seši līdzstrādnieki. Šobrīd bez Induļa Zālītes, par kura aiziešanu kļuva zināms septembrī, darbu turpina četri speciālisti. Viens no viņiem dosies prom janvārī. Ir skaidrs, ka atlikušie trīs ar pētniecību nodarboties vairs nespēs un nāksies aprobežoties tikai ar izziņu izsniegšanu un “čekas maisu” aprūpēšanu.

Kāda personība varētu stāties TSDC direktora amatā, nav zināms. It kā ar to nebūtu gana, nākamā gada martā centram beidzas telpu īres līgums ar ēkas Šķūņu ielā 15 īpašniekiem. Līgums pagarināts netiks. Īres izmaksas Vecrīgā ir ļoti augstas.

Uz jautājumu, kādas ir TSDC nākotnes izredzes, SAB preses dienesta oficiālā atbilde skan: “Atbilstoši spēkā esošai likumdošanai Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ir Satversmes aizsardzības biroja struktūrvienība.”

“Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) uzdevumi ir noteikti likumā ”Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” un šajā likumā minēto mērķu realizācija turpinās, tātad arī TSDC darbs,” raksta SAB preses dienests. Citiem vārdiem sakot – viss notiek! Tomēr atbildē uz jautājumu, vai aizejošo darbinieku vietā tiks pieņemti citi un kā būs ar pētniecību, nevar nepamanīt minorīgu noskaņu: ”Jaunu darbinieku pieņemšana TSDC un projektu atbalstīšana šajos budžeta apstākļos nav iespējama.”

Lietas uz seifiem?

SAB vadība TSDC vēlmi veikt vēsturiska rakstura pētījumus nekad nav uzņēmusi ar atsaucību. Sava daļa loģikas tajā ir. Ne jau vēsturisko notikumu analīze ir valsts pretizlūkošanas dienesta prioritāte! Centra darbinieki ar kritisku vārdu piemin SAB direktora no 1995. līdz 2003. gadam Laiņa Kamaldiņa laikus, kad TSDC ļaudis savu nevēlamību izjutuši gan darba līgumu slēgšanas formā, gan arī naudas maciņos. Stājoties amatā Jānim Kažociņam, situācija mainījusies uz labo pusi. Darbinieki piedzīvoja morālu atbalstu un pat algu pielikumu, jo, kā stāsta, tagadējam SAB vadītājam vēsture patīkot un interesējot. Tomēr pretizlūkošanas institūcijā kopumā valdošā nostāja saglabājās tāda, ka VDK darbību pagātnē analizēt nav vērts. Vēsturnieki tam iebilst, jo vervēšanas un informācijas vākšanas metodes, veidi, kā izdarīt spiedienu uz personu ar politiskām un ekonomiskām svirām, tomēr ir universālas, paliekošas lietas. Īpaši, ja runā par PSRS un Krievijas specdienestu darbībām Latvijā.

Lai kādi būtu pretizlūkošanas profesionāļu apsvērumi, no vēsturnieku redzespunkta, ir milzīgs zaudējums, ja no aprites izkrīt vesela pētnieciska struktūra. Turklāt tāda, kas attiecas uz to mūsu nesenās vēstures pusi, kuras izpētē nebūt neesam bagāti. ”Tā bija institūcija, kur strādāja arī mūsu doktoranti. No vēstures izpētes viedokļa, tā bija iespēja nodarboties ar specifiskiem tematiem. Diemžēl Latvija ar tādiem pētnieciskiem centriem ir ļoti nabadzīga. Ne jau visus vēsturniekus var salikt universitātē vai Vēstures institūtā. Un tādā ziņā ir slikti, ja šāds pētniecības centrs likvidējas,” bilst LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Gvido Straube.

Ja pēc Vecrīgas pamešanas TSDC savāktie materiāli pilnībā pārceļos uz SAB galveno mītni Miera ielas rajonā, ir dibinātas bažas, ka, ņemot vērā iestādes specifiku, vēsturniekiem tie kļūs stipri nepieejami. No šā viedokļa, pirms pārvākšanās dokumentus pienāktos pašķirot. Atmiņu liecības un tīri vēsturiska satura materiāli, kas attiecas uz padomju izlūkdienestu aģentūru pirmskara Latvijā, kaut vai ģenerāļa Roberta Kļaviņa 1940. gada vervēšanas lieta un vācbaltu profesora Andreja Lēbera operatīvā izsekošanas lieta, būtu piemēroti Latvijas Vēstures arhīvam. Bet VDK kartotēkas, elektronisko datu bāzi un aģentu ziņojumus, kas satur personas datu neaizskaramības likuma sargātu informāciju, paturētu SAB, atsevišķos gadījumos daloties ar to vēstures izpētes vārdā. Te jācer, ka SAB vadība atradīs kompromisa ceļu, kas ļaus arī turpmāk vēsturniekiem izmantot TSDC dokumentāciju. Tā galu galā ir vajadzīga pat Ministru kabineta izveidotās komisijas PSRS okupācijas seku izvērtēšanai darbā.

Finanšu strupceļš

Bijušais TSDC līdzstrādnieks Ritvars Jansons kategoriski nepiekrīt viedoklim, ka centram praktiski vairs neesot ko darīt, jo dzīvu liecinieku tālākai totalitārisma noziegumu dokumentēšanai kļūstot aizvien mazāk, tie visi jau izklaušināti, tāpēc vienīgais, ko darīt, ir ‘’sargāt čekas maisus”. ”To, ka liecinieki ir vēl dzīvi, apliecina ilggadējā Okupācijas muzeja programma, kura dokumentē, filmē. Pārsvarā tikai deportētos. Bet totalitārā vara PSRS jau nebeidzās ar Staļina nāvi. Padomju Savienībā totālās kontroles režīms pastāvēja līdz pat 90. gadu sākumam. Latvijā joprojām nav izpētītas kampaņveidīgās VDK prāvas 60. un 80. gadu sākumā. Pirmajā gadījumā tās bija domātas, lai parādītu ”buržuāzisko nacionālistu sadarbību ar fašistiem”, otrajā – saistāmas ar aukstā kara saasināšanos, kad valsts gatavojās trešajam pasaules karam un ar ieganstu ”pretpadomju aģitācija” vajadzēja izskaust citādi domājošos,” atgādina Jansons. Viņš tāpat apšauba, vai struktūras sairšanas pamatā galvenais būtu algu jautājums: ”Tie cilvēki, kas tur strādāja un joprojām strādā, ir sava darba entuziasti. Un vispirms lielā mērā to var teikt par pašu Induli Zālīti. Tie ir cilvēki, kas ar šīm lietām nodarbojušies gadiem un tās saprot.” Pēc Jansona domām, problēma tiešām slēpjas naudā, taču nevis algās, bet gan pētījumu finansējumā. Proti, SAB struktūrai TSDC nav nekādu iespēju piesaistīt saviem projektiem līdzekļus no ES vai kādiem nevalstiskiem ārzemju fondiem, kuri bieži atbalsta vēsturnieku darbu. Būtu taču absurdi, ja valsts pretizlūkošanas dienests pēkšņi pretendētu uz palīdzību no kāda starptautiska fonda! Vienīgais naudas avots tātad ir tikai tas budžeta finansējums, ko valsts Saeimas personā piešķir SAB. Un arī to var sadalīt ļoti dažādi.

Mēbeles pie garāžas

Par raksta sākumā minēto SAB preses dienesta oficiālo norādi, ka ”šajos budžeta apstākļos” jaunu darbinieku pieņemšana TSDC un projektu atbalstīšana nav iespējama, Ritvaram Jansonam nāk smiekli: ”Runa jau nav par šiem budžeta apstākļiem. Strādādams TSDC, novēroju, ka arī bagātākos budžeta gados centrs SAB bija pabērna lomā. Tā bija jūtama augstprātīga SAB vadības attieksmē pret TSDC. Piemēram, jaunas mēbeles piedāvāja pameklēt kaut kur pie SAB garāžām izmestajās, jau citu nolietotajās mēbelēs un tamlīdzīgi. Jaunus darbiniekus jau neņem ne tikai tagad. Arī Kažociņa laikā vairāki cilvēki aizgāja citā darbā vai pensijā, bet jaunus vietā neņēma. Tendence uz TSDC darbības mazināšanu bija visu laiku.” TSDC darbiniekiem tobrīd ticis stāstīts, ka jaunu darbinieku pieņemšanu un budžeta palielināšanu neakceptējot Nacionālā drošības padome, bet īstas ticības tādam skaidrojumam tomēr nav bijis. Protams, var jautāt, kādēļ TSDC tik ilgi turpināja samierināties ar eksistenci SAB paspārnē, lai gan bija skaidrs, ka tā ir pastāvēšana izdzīvošanas režīmā bez nākotnes perspektīvas, taču nosodīt kādu jau ir par vēlu.

Ņemot par pamatu šā brīža situāciju, var prognozēt, ka centrs nākotnē formāli saglabās savu nosaukumu, bet patiesībā pārvērtīsies izziņu sniegšanas birojā, apstiprinot vai noliedzot attiecīgo personu saistību ar VDK un tamlīdzīgi. Pārim ar to nodarbināto līdzstrādnieku, atskaitot ”maisu sargāšanu”, nez vai atliks laika kādiem pētījumiem un publikācijām. ”Dokuments, kas glabājas, ir miris, ja neizprot tā rakstīšanas jēgu. Tā ir arī ar VDK dokumentiem,” bilst Ritvars Jansons. Pētniecība būtu vajadzīga, piemēram, lai saprastu, ko nozīmē ieraksts čekas aģenta kartītē “aģents kaujinieks”, un galu galā arī par VDK darbību atmodā mūsu zināšanas ir stipri minimālas.

UZZIŅA

No likumā ”Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” izrietošie TSDC uzdevumi:

nodrošināt LPSR VDK dokumentu kā vienota valsts īpašumā esoša vēsturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu

noteikt kārtību, kādā izmantojami VDK dokumenti

ļaut apzināt un dot iespēju novērtēt atsevišķu personu sadarbību ar VDK

dot iespēju uzsākt kriminālvajāšanu pret personām, kuras, sadarbojoties ar VDK, izdarījušas noziegumus

radīt iespēju politiski, juridiski un morāli reabilitēt personas, kuras VDK represējusi, vajājusi un izspiegojusi

dot iespēju politiski, vēsturiski un juridiski izpētīt un izvērtēt materiālo un morālo kaitējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra ceļš

1992. gadā izveido Latvijas AP Totalitāro režīmu izmeklēšanas komisiju ar TSDC tās sastāvā

1995. gadā TSDC izdala kā atsevišķu valsts iestādi Tieslietu ministrijas pārraudzībā

1996. gadā TSDC kļūst par SAB struktūrvienību

2008. gadā centru pamet vairāki darbinieki, tajā skaitā direktors Indulis Zālīte

2009. gadā TSDC pārstāj eksistēt?

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=37213

“Padomju stāsts” saņēmis balvu Bostonas filmu festivālā

Režisora Edvīna Šnores veidotā dokumentālā filma “Padomju stāsts” (“The Soviet Story”) saņēmusi balvu Bostonas filmu festivālā, informēja filmas pārstāvji.

Šogad festivāla oficiālajā programmā līdztekus ASV kino darbiem, tādiem kā Eda Harisa “Appaloosa” un “Emija” balvas laureātes Mikijas Dikofas “Neshoba”, tika iekļauta tikai viena dokumentālā filma no Eiropas – latviešu režisora Šnores veidotā filma “Padomju stāts”.

Kino foruma noslēgumā tika pasniegtas desmit balvas – septiņām mākslas filmām, vienai īsfilmai un divām dokumentālajām filmām. Viena no apbalvotajām dokumentālajām filmām bija “Padomju stāsts”.

Saskaņā ar “Hollywood reporter” sniegto informāciju Šnores filma saņēma “Mass Impact Award”, ko Bostonas filmu festivālā ik gadu pasniedz filmai, kas vislabāk atsedz kādu globālu problēmu, kura ietekmē visu cilvēci. Dikofas veidotā filma “Neshoba” bija otra dokumentālā filma, kuru apbalvoja Bostonā. Tā saņēma “Best Documentary” balvu.

Filma “Padomju stāsts” Ziemeļamerikas pirmizrādi piedzīvoja tieši prestižajā Bostonas filmu festivālā. Bostonas filmu festivāls šogad notika 24. gadu pēc kārtas, un tas tradicionāli ievada rudens kino sezonu Ziemeļamerikā.

Izraēlas valsts goda tituls “Taisnīgais starp tautām” piešķirts arī latviešiem

Izraēlas valsts goda tituls “Taisnīgais starp tautām” piešķirts arī latvietei Emmai Priedei, informēja Izraēlas vēstniecībā Latvijā.

Priede glābusi un rūpējusies par kādu ebreju Elmāru Rivošu. Tēlnieks Rivošs ar sievu un diviem maziem bērniem dzīvoja Rīgā, kuru 1941.gada 1.jūlija okupēja vācieši. Augustā viņi nonāca geto, bet jau decembrī sievu un bērnus noslepkavoja Rumbulas mežā.

Pats Rivošs slēpās kādas mājas pagrabā, kuras apkopēja bija Priede. Priede rūpējusies par Rivošu.

Jau ziņots, ka goda tituls “Taisnīgais starp tautām” piešķirts arī Latvijas priesterim Kazimiram Vilnim.

Kā draudzes mācītājs Rīgā Vilnis riskēja ar savu dzīvību Otrā pasaules kara laikā, lai palīdzētu no nacistiem bēgošajiem ebrejiem. Saskaņā ar izdzīvojušā Deivida Pačkina, kuru izglāba Vilnis un kurš vēlāk aizbēga uz ASV, liecībām, Vilnis slēpa ebrejus baznīcā un ēkās, kas piederēja baznīcai.

Mācītājs Vilnis aizbēga no Rīgas, īsi pirms komunisti okupēja Latviju, un 1944.gadā viņš paglābās Zviedrijā, kur viņš nodzīvoja līdz savai nāvei 1988.gadā. Viņš dzīves laikā turpināja uzturēt kontaktus ar savu ģimeni, kas palika Latvijā.

Apbalvojumu “Taisnīgais starp tautām” pasniegšanas ceremonija notiks 26.septembrī plkst.13.30 Rīgas Ebreju kopienas namā. Apbalvojumus un goda rakstus nelaiķu radiniekiem pasniegs vēstniecības pilnvarotais lietvedis Deivids Levi.

Apbalvojums “Taisnīgais starp tautām” ir augstākais, ko Izraēlas valsts piešķir citu valstu pilsoņiem, kas, riskējot ar savām dzīvībām, Otrā pasaules kara laikā palīdzēja ebrejiem.

LETA

Maskava aktualizē «nacisma glorificēšanu»

Krievija gatavojas ANO Ģenerālajā Asamblejā iesniegt rezolūciju, kurā būtu “nosodīta nacisma glorificēšana Latvijā un Igaunijā un noteikts aizliegums šādām aktivitātēm”, paziņoja Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Andrejs Ņestrenko. Rezolūcijas uzmetums “Par nepieņemamām rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un naida kurināšanas aktivitātēm” ir viens no trim dokumentiem, kuru apstiprināšanu Krievija vēlas panākt ANO Ģenerālās Asamblejas 63. sesijā. Kā izteicās Ņestrenko, šī rezolūcija ir tieši saistīta ar pašlaik notiekošajiem procesiem Latvijā un Igaunijā, “kur nacisma glorificēšana un šīs ideoloģijas attaisnošana notiek valstiskā līmenī”. “Mūs pārsteidz un rada nopietnas bažas Eiropas Savienības valstu nevēlēšanās nosodīt nacisma attaisnošanas mēģinājumus, un mēs vairākkārt esam par šo jautājumu informējuši starptautiskās institūcijas,” paziņoja Ņestrenko.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-09-20&id=200809190920770&type=la

Indulis Zālīte aiziet no amata

No 1995. gada par Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītāju strādājušais Indulis Zālīte nolēmis atstāt savu amatu.

Pašreiz SAB pakļautībā esošās iestādes darbiniekiem kā gandrīz vienīgais uzdevums palicis apsargāt bēdīgi slavenos čekas maisus, kuros nekas nekustas un nenotiek. Dzīvu liecinieku tālākai totalitārisma noziegumu dokumentēšanai kļūst aizvien mazāk, un pa lielai daļai viņi visi jau uzklausīti.

Augstākā priekšniecība Satversmes aizsardzības birojā nav ar mieru plaši finansēt centra ieceres zinātnisko darbu veikšanai, pētniecības funkcijai. Kā nojaušams, arī ar algām TSDC ir visai paskopi, kālab jau iepriekš uz amatvietu valsts arhīvā pārgājis cits pieredzes bagāts pētnieks Ritvars Jansons.

Ar smaidu Indulis Zālīte atzina –, viņš beidzot būšot ņēmis vērā augstā Saeimas ierēdņa Dzintara Rasnača ieteikumu, savulaik caurlūkojot un lemjot par čekas maisu atslepenošanu, ka varbūt Zālīte aizsēdējies savā amatā, varbūt viņam vajagot kaut kur parotēt prom.

Turpmāk valsts dienestā zinošais speciālists, ilggadējais TSDC vadītājs diezin vai atgriezīšoties. Viņš strādāšot ar vārdā nenosauktiem atsevišķiem pētniecības projektiem, kurus, iespējams, finansēs arī no Eiropas naudas avotiem. Izpēte galvenokārt saistīšoties ar aukstā kara laiku tematiku. Neoficiāli zināms, ka Valsts prezidenta kancelejā arī izrādīta interese par aukstā kara problemātiku no vēsturiskā un specdienestu darbošanās redzesleņķa un TSDC konsultācijām šajā jomā.

Zālītes kungs prognozēja, ka “kustība ap VDK atstātajiem maisiem”, ziņotāju sarakstiem varētu atsākties vien kādu citiem nenoskārstu politisku aprindu apsvērumu dēļ. Cerība saņemt jaunu papildu informāciju un dokumentus no Maskavas esot vēl mazāka, nekā kad Dienvidosetija brīvprātīgi atkaliekļautos Gruzijas sastāvā. Zālītes atstātajā amatā esot sameklēts “mantinieks”, taču viņa vārdu bijušais vadītājs nevēlējās atklāt. Domājams, ka spraigos budžeta sastādīšanas un vispārējas nabadzības apstākļos visai nomaļus esošā TSDC centru sagaida grūtas dienas, un kādā pavisam nebaltā dienā iestādes tālāka pastāvēšana var kļūt apdraudēta.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-09-20&id=200809190952122&type=la

Jaunas kristīgas grāmatas atvēršanas svētki

Svētkus, 12.septembrī plkst. 16.00, Rīgas domes telpās svinēja mācītāja Dr.theol. Gunta Kalmes grāmatai “Durvis uz mājām. Mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi.”Autors, Lutera Akadēmijas pasniedzējs, jauno izdevumu sauc par kristīgā patriotisma grāmatu. Pēc formas tas ir mācītāja uzrunu, kas tapušas laika posmā no 2001.gada, krājums. Viņš atzīst, ka visa aizsākums ir meklējams kalpošanā LELB Augšāmcelšanās draudzē: “Spēku meklēt un rakstīt man deva šo īpašo cilvēku kopība, tas, kā viņi runā par ciešanu kristīgo jēgu”.

Augšāmcelšanās draudzē ir pulcējušies daudzi no tiem, kuru dzīves ir skāruši smagākie vēstures notikumi. Tautā tā tiek saukta arī par Represēto draudzi. Viņu uzticēšanās, dzīvesstāsti un liecības, kā arī aicinājumi teikt uzrunas valsts svētku un piemiņas brīžos deva mācītājam iemeslu meklēt un atrast būtiskāko vēstures un kristietības faktos.

“Patriotisms ir pamatots Svētajos Rakstos”, saka Dr. theol. Guntis Kalme, “gan kristīgā ticība, gan nacionālā piederība mums ir Dieva dāvanas un kā tādas ir ļoti augsti vērtējamas. Tradicionālais pieņēmums par latviešu tautas vēsturi kā “apspiesto vēsturi” ir ļoti nepilnīgs, jo tā vienlaikus ir arī brīvības alku, cīņu un uzvaru vēsture.”

Par darba gaitu autors stāsta, ka, gatavojoties katrai no uzrunām, nācies iedziļināties neskaitāmu grāmatu lapaspusēs, jo vajadzējis parādīt ne tikai notikumu faktoloģiju, bet arī to garīgo jēgu. Grāmatu varot dēvēt arī par homilētisku ieskatu mūsu tautas un valsts vēstures teoloģijā. Tajā apskatīti notikumi 20 gs. Latvijā, kas ietekmēja daudzu cilvēku, tautas un valsts likteni. “Ir stāsti, kurus bez aizkustinājuma es nevaru lasīt vēl joprojām” saka G.Kalme, “viens no tiem ir par 1905. gadu. Kad vērtējumam nolasīju to savam 17 gadus vecajam dēlam, viņš lakoniski teica – tēti, tu esi labi uzrakstījis.” “Šī lakoniskā uzslava man nozīmēja daudz,” saka autors.

Ievērojama daļa rakstu krājumos ir no latviešu Leģiona piemiņas pasākumiem. Īpaši rosinoša un autoram nozīmīga bijusi Latvijas Nacionālo karavīru biedrības pirmā priekšsēdētāja Nikolaja Romanovska atzinība. Kā viens no pārdomu avotiem ir bijusi arī ģimenes vēsture: viens no vectēviem nacistu laikā pabijis Salaspilī, otrs -19.divīzijas kapteinis – Gulagā.

“Šķiet, ka mans aicinājums ir kristīgi apzināt, apjēgt savas tautas vēsturi. Svarīgi, lai cilvēki sāk domāt, sāk jautāt un ne tik būtiski, lai piekrīt manis sacītajam. Ceru, ka grāmata būs arī atslogs maniem amata brāļiem patriotisku atceru brīžos, jo ne katram ir iespēja ilgstoši iedziļināties vēstures materiālos un to apcerē. Grāmatas veltījumā ir tikai viens vārds – Latvijai, tā ir arī dāvana mūsu valsts jubilejā,” saka mācītājs Kalme.

Līdzīgi kā viņa pirmo grāmatu “Jums, izsūtītajiem leģionāriem, nevienaldzīgajiem, paldies!”, arī šo ir ilustrējusi māksliniece Ieva Krūmiņa. Autora vērtējumā māksliniece savā ziņā ir pat pārspējusi viņu pašu, jo lakoniskos attēlos ir spējusi izcili parādīt uzrakstīto. Autors īpašu pateicību izsaka darba vēsturiskajam redaktoram Dr. hab. Hist. prof. H. Strodam par vērtīgajiem ieteikumiem un Luterisma mantojuma fondam par grāmatas izdošanu.

Šī Dr. theol. Guntim Kalmem ir jau otrā grāmata, to var iegādāties LELB Virsvaldes grāmatu galdā, Luterisma mantojuma fondā, savukārt pdf. formātā tā ir pieejama interneta vietnē www.lmf.lv.

Uz grāmatas atvēršanas svētkiem mācītājs Kalme bija aicinajis amatbrāļus, Lutera Akadēmijas mācībspēkus, esošos un bijušos studentus, Virsvaldes darbiniekus. Pasākumu Rīgas domē (Rātslaukumā 1) vadīja Daugavpils diecēzes bīskaps Einārs Alpe, fragmentus no grāmatas lasīja aktieris Jānis Reinis kopā ar autoru, piedalījās vīru kopa “Vilki” un skanēja kristīgas kopdziesmas.

Teksts no http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=583

Noziedzīgā režīma spodrinātāji

Modra Ziemiņa raksts Latvijas Avīzē

Oficiālā Maskava nesen pauda sašutumu, ka ASV prezidents Džordžs Bušs tā sauktajā apspiesto tautu dienā licis vienlīdzības zīmi starp vācu nacisma un padomju komunisma režīmiem – tas esot “vienots 20. gadsimta ļaunums”.

Varbūt nevajadzētu pievērst sevišķu uzmanību Maskavas reakcijai, kā daudziem citiem tās paziņojumiem, ja vien aizgājušā komunistiskā režīma spodrināšana mūsu austrumu kaimiņvalstī pēdējā laikā neizskatītos kā valstiska līmeņa politika. Tāpēc der atgādināt dažas varbūt jau piemirstas vēsturiskas patiesības.

Mans novadnieks rakstnieks Jānis Zariņš, kurš lielāko mūža daļu bija spiests pavadīt trimdā ASV, savā atmiņu grāmatā “Skaistais ģimnāzijas laiks” (runa ir par Gaujienas ģimnāziju) sīki apraksta kādu nelegālu komunistu saietu pirmskara Latvijā. Toreiz komunistu līderi izvēlējušies Sinoles mežaino apgabalu, lai šeit ieperinātu savu šūniņu. Sanākuši it kā uz ballīti, kurā Zariņš kā muzikants aicināts spēlēt. Nākamajam grāmatas autoram palicis atmiņā: zāle bijusi sarkani dekorēta, pie skatuves – sarkans karogs ar sirpi un āmuru. Galvenais runas vīrs bijis toreizējais Saeimas deputāts Miezis, kurš paceltā dūrē saucis: “Visu zemju proletārieši, savienojieties! Lai dzīvo Lēniņš! Lai dzīvo Staļiņš! Nost ar Saeimu!” Jau toreiz pieminēta Sibīrija, kur aizvedīšot visus, kas pretošoties padomju varai. Zariņam acīs kritis arī tas, ka uz grāmatu galda goda vietā turētas Kārļa Marksa “Kapitāls” un Ādolfa Hitlera “Mein Kampf”, kas abas dēvētas par komunistu rokasgrāmatām un bijušas iespiestas Maskavā.

1997. gadā franču vēsturnieki izdeva grāmatu “Komunisma melnā grāmata: Noziegumi, terors un apspiešana”, kurā pārliecinoši pierādīts, ka vara un noziegumi bija neatņemama komunisma ideoloģijas sastāvdaļa, ka komunistu noziegumi daudzkārt pārsniedz nacistu noziegumus un nav citādi kā tie, ko tiesāja Nirnbergā. Nacisti bija atbildīgi par 25 miljonu cilvēku nāvi, komunistu režīmi līdz šim to pārspējuši vismaz četrreiz. Nav lieki atgādināt, ka padomju koncentrācijas nometnes tika ierīkotas 1918. gadā pēc paša Ļeņina personīgām pavēlēm. Milzīga nometņu sistēma stiepās 10 000 kilometru garumā un aizpildīja tūkstošiem kvadrātkilometru lielas teritorijas. Tai bija simtiem galveno nometņu un tūkstošiem pavadnometņu. 1933. gadā tās kļuva par paraugu Hitlera koncentrācijas nometnēm un ebreju iznīcināšanai.

Kādreizējais Latvijas virsrabīns, tagad jau mūžībā aizgājušais, Nātans Barkāns intervijā laikrakstam “Subbota”, pieminot ebreju holokaustu, bija izteicies: “Pavisam maz sabiedrībā tiek runāts par vēl vienu holokaustu, kas iesākās daudz agrāk un turpinājās daudz ilgāk. Tas bija Staļina holokausts. Mēs pat negribam atcerēties, kas notika Krievijā 70 gadu garumā. Mēs vēl līdz šim laikam neesam apzinājušies, ka šā ļaunuma saknes ir izplatījušās visā pasaulē un turpina vairoties līdzīgi vēža šūnām…” Savulaik jau Padomju Savienībā pastāvēja baigu burtu savienojums – GULAG, kas atšifrējumā nozīmēja gosudarstvennoje upravļeņije lagerej (valsts lēģeru pārvalde), kurā nepārtraukti bija iesaistīti aptuveni 25 miljoni cilvēku, nolemtu vergu darbam ar vidēju dzīves un darbības ilgumu divi gadi. Nonāvēto vietā nekavējoties stājās jauna maiņa, un cilvēku iznīcināšana ar maksimāli iespējamo ieguvumu no katra fiziskām spējām turpinājās. To savā grāmatā “Gulaga arhipelāgs” sīki aprakstījis izcilais krievu rakstnieks Nobela prēmijas laureāts Aleksandrs Solžeņicins. Zīmīgi, ka Otrā pasaules kara laikā rakstnieks, saukts vēl par krievu nācijas sirdsapziņu, ar ieročiem rokās kā karavīrs cīnījās pret vācu nacismu, bet visus pēckara gadus tikpat drosmīgi līdz pat mūža beigām atmaskoja asiņaino komunistisko režīmu Padomju Savienībā. Tas vien jau liecina, ka rakstnieks neredzēja nekādas atšķirības starp abiem noziedzīgajiem režīmiem.

1932. gadā Staļins uzsāka genocīdu Ukrainā. Viņš bija nolēmis miljoniem Ukrainas laucinieku ar varu sadzīt kolhozos, kas tika uzskatīti par padomju agrogulagiem, kā arī iznīcināt Ukrainas pieaugošo nacionālismu. Staļins šim nolūkam sūtīja uz Ukrainu savu “labo roku” slepkavu Lazaru Kaganoviču, kura trīs brāļus Staļins bija nošāvis, bet pats Lazars Kaganovičs ne tikai neprotestēja, bet teica: “Man ir tikai viens brālis. Tas ir Staļins!” Kaganovičs noteica kvotu – katru nedēļu nošaut 10 000 ukraiņu. Tā iznīcināja 80% ukraiņu inteliģences un 25% no visiem iedzīvotājiem.

Nav, protams, ne mazākā pamata apgalvojumam, ka visi bez izņēmuma Krievijas iedzīvotāji izjūt nostalģiju pēc sabrukušā komunistiskā režīma. Pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās Krievijas parlamentā notika vairāku dienu ilga diskusija par PSRS kompartijas noziedzīgo lomu apvērsuma rīkošanā. “Klaja likumu ignorance mērķa sasniegšanā, ieskaitot valsts apvērsumus,– tāda ir boļševiku partijas būtība kopš tās dibināšanas laika,” teica Krievijas Valsts domes deputāts A. Surkovs. “Es patiesi domāju un ticēju, ka kompartija ir tāds veidojums, kur godīgāks, gudrāks un godprātīgāks ir tas, kurš ieņem augstāku pakāpienu šajā piramīdā. To man galvā potēja no 14 gadiem, kad stājos komjaunatnē. Bet es tiku bezkaunīgi krāpts un mānīts kā daudzi citi miljoni padomju cilvēku. Ideoloģiski indēts no bērnības gadiem, es nesapratu, ko nozīmē Ļeņina sludinātais demokrātiskā centrālisma princips partijas veidošanā. Bet tas nenozīmēja neko citu kā brīvprātīgu verdzību. Dota tev kāda pavēle partijas vārdā – jāpilda! Teikts Staļinam un Kamo aplaupīt banku līdzekļu iegūšanai partijas vajadzībām – rīkojums tiek “priekšzīmīgi” izpildīts ar visiem lieliem laupītājiem raksturīgu mākslu un izdomu. Nācis no tā paša Ļeņina rīkojums iznīcināt pilnībā Krievijas cara ģimeni, mazgadīgās atvases ieskaitot, – atkal tiek darīts. Ja ne…” tā deputāts J. Karjakins.

Zināmas aprindas Maskavā šodien apgalvo, ka nacistu un komunistu režīmu salīdzināšana esot smags apvainojums tiem antihitleriskās koalīcijas kara veterāniem, kas vienotā frontē cīnījušies pret fašismu. Taču tas ir maz pārliecinošs arguments, zinot, ka Otrā pasaules kara izcelsmē PSRS spēlēja nebūt ne pēdējo lomu. Pašreiz vērojamā komunistu režīma spodrināšana mūsu austrumu kaimiņvalstī drīzāk uztverama kā politiskā diskomforta izpausme – lai cienīgā apvalkā turētu lielu daļu nežēlīgā komunistiskā režīma pēcnācējus, kas šodien ieņem vadošus amatus Krievijā.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-09-13&id=200809120900670&type=la

Komunisma upuru piemiņas fonds Vašintonā aicina piesūtīt materiālus

Komunisma upuru piemiņas fonds Vašintonā aicina piesūtīt materiālus par komunistu izdarītiem briesmu darbiem, kurus varētu ievietot Interneta muzejā

THE VICTIMS OF COMMUNISM MEMORIAL FOUNDATION
1521 Sixteenth St., NW, Washington, DC 20036 • Tel: 202-589-1991 • Fax: 443-276-6789
E-mail: info@victimsofcommunism.org • Web site: www.victimsofcommunism.org

A CALL FOR EXHIBITS AND INFORMATION FOR THE GLOBAL MUSEUM ON COMMUNISM
The Victims of Communism Memorial Foundation is dedicated to memorializing the more than 100 million victims of communism. We believe that informing people around the world about communism is crucial to preventing its resurgence.
We have therefore begun a global effort to educate the public about the dark era of communism through an online museum. Slated to open in early 2009, the Global Museum on Communism will tell the complete history, philosophy and legacy of communism.
We recognize that many institutions have collected great amounts of information and artifacts regarding communism. Our goal is to electronically link these efforts and spark new collection efforts before the evidence is forever lost.
Our museum will network with regional museums, educational institutions and ethnic associations from around the world in one common educational mission. It will serve as an online “meeting place” for scholars, researchers and activists to interact and build their research and educational capabilities.
We invite you join us. We ask you to help create an online exhibit that tells the unique story of your family, community, people or nation, including those who suffered under communism and those who successfully resisted it.
You can view a preview site of our Museum at http://www.globalmuseumoncommunism.org
Please contact our Director of Public Affairs, Ed Priola by e-mail or telephone for more details: +1 202 589 1991, info@victimsofcommunism.org.
Sincerely,
Dr. Lee Edwards
Chairman

Mūsu jaunatne, maltā un šķeltā…

Rakstot Otrā pasaules kara vēsturi, Latvijas sabiedrība vēl šodien tiek šķelta un dalīta. “Latvieši abās pusēs Otrajā pasaules karā bija varonīgi, taču latvietis karoja ne jau aiz mīlestības pret Padomju Savienību vai hitlerisko Vāciju. Tādu jūtu nebija man, un tādas es nemanīju arī citos,” sacījis viens no Latvijas atmodas aizsācējiem Eduards Berklavs, reiz arī viens no komjaunatnes vadītājiem.

Eduards Berklavs atmiņās ir tiešs: “Bija jākaro, jo cita ceļa uz Latvijas atbrīvošanu nebija.” Ja gribam iegūt vispusīgu pētījumu par Latvijas likteņgaitām, tad jāaktualizē tēma par jaunatni kā noteiktu sociālu grupu, kas objektīvi vienmēr bijusi nozīmīgs faktors karos gan cīņas priekšējās līnijās, gan kā frontes aizmugures procesu dalībnieks.

Otrajā pasaules karā nereti gan valdošo grupējumu ideoloģijas, gan dezinformācijas, gan fiziskas piespiešanas, mobilizācijas rezultātā tēvi cīnījās pret dēliem, brāļi pret brāļiem. Arī Latvijas jaunatnes darbība karā raksturojas ar noteiktu specifiku. Straujā vācu karaspēka virzīšanās uz priekšu Baltijas telpā un nacistu okupācijas varas nodibināšana Latvijā jau 1941. gada jūlijā kļuva par galveno cēloni Latvijas iedzīvotāju sadalījumam divās frontes pusēs.

Viena daļa, kas veidoja Latvijas sabiedrības vairākumu – aptuveni 98% iedzīvotāju – palika dzimtenē un bija spiesti dzīvot atbilstoši nacistiskās Vācijas diktētajai politikai. Nedarbojās šeit legāli ne komjaunieši, ne skauti, mazpulki vai gaidas, ne arī “Hitler-Jugend”, bet tikai 1942./1943. gadā dibinātā Latvju jaunatnes organizācija (LJO). Tajā bija gan Alūksnes ģimnāzisti – cīnītāji pret bēgošo sarkano armiju 1941. gada vasarā, gan daudzi jauni un drosmīgi latviešu leģiona karotāji, piemēram, kapteinis Aleksandrs Mateass, viens no pirmajiem latviešiem, kas saņēma vācu Dzelzs krustu, nākamais jaunatnes vadītājs nacistu okupētajā Latvijā. Karā aizgāja arī 15 – 17 gadu jaunie vācu gaisa spēku izpalīgi – kā vēlāk tautā ļoti mīlētais aktieris Harijs Liepiņš, Latvijas Saeimas deputāts Alfrēds Žīgurs, pagātnes izzinātājs Indulis Kažociņš un citi.

Lasīt…

Čehijā bijušo komunistiskā režīma prokurori notiesā ar sešu gadu cietumsodu

86 gadus vecā Ludmila Brozova-Polednova Augstākajā tiesā atzīta par vainīgu līdzdalībā slepkavībā saistībā ar palīdzību vadīt lietu pret Miladu Horakovu, kuras paraugprāva kļuva par vienu no bēdīgi slavenākajiem komunistiskā režīma noziegumiem. Zemākas instances tiesa bijušajai prokurorei sākotnēji piesprieda astoņus gadus cietumā.”Vai man vienai ir jānes vaina par visiem, kuri bija iesaistīti?” pēc sprieduma aģentūrai DPA retoriski vaicāja Brozova-Polednova.

Otrā pasaules kara laikā nacisti Horokovu turēja cietumā, un pēc komunistu nākšanas pie varas 1948.gadā viņa tika apsūdzēta nodevībā.

1950.gadā Horokovai tika piespriests un izpildīts nāvessods, bet vēsturnieki uzskata, ka pierādījumi lietā bijuši safabricēti. Viņa kļuva par simbolu cīņai pret komunismu.

Komunistu līderi viņas tiesas prāvu izmantoja propagandas izplatīšanā par pretvalstisku šūniņu pastāvēšanu, kas plāno atjaunot kapitālismu un palīdz Rietumu spiegiem.

Brozova-Polednova ir viena aptuveni 30 amatpersonām, kas notiesātas pēc komunisma sabrukuma 1989.gadā. Vairums notiesāto izvairījušies no cietumsoda izciešanas, jo ir veci un slimi. Nav sagaidāms, ka arī Brozova-Polednova tiks ielikta cietumā.

… un Igarka, cerība un Taurenis

Tā saucas režisores un producentes Dzintras Gekas jaunāko dokumentālo filmu, kas piedzīvojusi savu pirmizrādi Kino muzejā un televīzijā, kur saskaņā ar līgumu tiks demonstrēta atkārtoti. Scenāriju rakstījis no daudzām latviešu spēlfilmām zināmais Ēriks Lanss, operators – Aivars Lubānietis un mūzikas autors – Pēteris Vasks.

Asaras dzintara virtenēs

Tik ierasti Līvu laukumā un Vaļņu ielā aiz galdiņiem ar keramikas trauciņiem, pītām cepurēm, adītiem dūraiņiem un šallītēm, dzintara krellītēm, gredzentiņiem, auskariņiem un sprādzītēm rosās viņas – sieviņas kā beciņas. Tā vien šķiet, bez Vecrīgai tik iederīgā rūpala galvaspilsētas sirds pukstētu vēsāk. Vienu šo suvenīru tirgotāju sauc Nadežda Āriņš. Nadežda – Laimas meita un galvenā varone Dzintras Gekas jaunākajā dokumentālajā filmā “… un Igarka, cerība un Taurenis”.

Kādā no represēto tikšanās reizēm pie režisores pienāca pusmūža sieviete un teica – es arī tur biju, piedzimu Sibīrijā 1949. gadā. Nadežda stāsta: “Vienmēr domāju, ka būs jāpaliek Igarkā līdz mūža beigām, bet Dievs man deva iespēju atgriezties Latvijā, satikt daudzus interesantus cilvēkus. Žēl, mana māte to nepiedzīvoja, bet domāju, ka no debesīm viņa to redz un priecājas – meita un mazbērni ir te. Viņa par to sapņoja, bet šis sapnis, dzīvai esot, nepiepildījās.”

No Bauskas rajona Āriņu ģimeni tāpat kā tūkstošiem citu deportēja 1941. gada 14. jūnijā. Nadeždas māte stāstījusi, ka tas noticis četros no rīta: sita durvīs ar automātiem, visus uzcēla, piecpadsmit minūtēs lika sataisīties. Mātei bija 21 gads, kad izsūtīja, vecmammai – 58, vectēvam – par desmitu vairāk. Neviens taču iepriekš nerēķinājās, ka tā var notikt. Vecmamma sacīja – kaut tikai ne uz Arhangeļsku!… Bet aizveda daudz tālāk. Uz Igarku – aiz Polārā loka, uz 67. paralēles ziemeļu platuma grādos. Tas ir Dieva aizmirsts nostūris. Pilsēta, kas radās, lai cilvēkus tur nogalinātu…

Bet Nadeždai laimējās izdzīvot, un 1994. gadā viņa atgriezās Latvijā.

Padomju Savienības kapi

Dzintras Gekas filmā sociālisma jauncelsmi Padomju Savienības ziemeļu nostūrī savulaik cildinošie kinoarhīva kadri nu mūs uzrunā pavisam citādi. Toreiz filmētāja acs Igarkas iedzīvotāju izģindušos augumus tvērusi iztālēm. Varbūt tāpēc, lai neatpazītu sejas. Bet kontekstā ar Nadeždas asarām pie sienas barakā, kur viņa reiz bērnībā sala, šie dokumentālie kadri burtiski kliedz. “Tieši te, pie šīs guļbaļķu sienas es gulēju, kad laukā bija mīnus piecdesmit un barakas dēļi no iekšpuses apauga ar desmit centimetru biezu ledus kārtu,” nespējot valdīt asaras, filmā stāsta Nadežda. “Kopš tiem laikiem joprojām sāp ceļgali, smeldz roku locītavas…”

2007. gadā Nadežda Āriņš uz Sibīriju devās vēlreiz – kopā ar filmēšanas grupu. Igarkā, izsūtīto celtajā pilsētā un nometinājuma vietā, kur smagā darbā un badā nomērdētos raka zemē bez zārka, no divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju palikuši tikai sešarpus tūkstoši. Caur trim upēm, kur vidējā ir lielā Jeņiseja, šurp pludināja baļķus, koksni zelta vērtē. Igarka joprojām ir stratēģiska osta, taču patlaban tranzīts samazinās un pilsēta zaudē savu svaru. Ir apsīcis koku pludināšanas bizness, vecās barakas brūk. Gluži kā daudzi tūkstoši izpostītu mūžu…

Filmā Nadežda lūkojas caur mašīnas logu uz pēdējā laikā Igarkā saceltajām dzelzsbetonenēm un ik pēc pārdesmit metriem stāsta: te, lūk, dzīvoja tā ģimene, kur nomira visi, te salām mēs ar māti, še ir manas māmuļas kaps… Savu tēvu Nadežda šaisaulē nav satikusi. Viņa glabā tikai mātes stāstu, kā pie strādniecēm pēc malka ūdens ienācis pagalam novārdzis ieslodzītais. Vēl ir stāsti par viņas vecāku zagtiem mīlestības mirkļiem. Ar ieslodzītajiem, kam nebija pases un citu dokumentu, protams, nelaulāja, un māte Nadeždu izaudzināja viena. Kāpēc Laimas meitai Nadežda vārdā? “Tāpat jau latvietes aiz bizēm raustīja, par fašistkām saukāja…” Krieviskajā “nadeždā” latviete Laima ielika savas cerības.

Kad filmas varone pēc pirmizrādes rādīja savas mātes fotogrāfijas, kāds sirms kungs sacīja: skaista zemgaliete bija, vienā barakā dzīvojām, atceros, kā viņas pusbrālis mira, briesmīgi…

Filma stāsta par latvieša stiprajiem gēniem, kuri lika cīnīties par dzīvību līdz beidzamajam elpas vilcienam. Sisties kā taurenim pret stikla rūti. Taču šim kadram filmā uzticēts vēl kāds vēstījums.

Taurenis

Filma atklāj vēl kādu tikšanos ar vīru, uzvārdā Taurenis. Arī viņa vecākus izsūtīja no Latvijas. Pārdesmit kilometrus no Igarkas Karasevā dzimušais Anatolijs ir vienīgais Igarkā palikušais Nadeždas likteņbiedrs. Kādreiz lepojies ar pasē ierakstīto tautību “latvietis”, bet nu šajā dokumentā nacionālo piederību neviens vairs neuzsver. Bezgala traģiski skan pa radio saklausītā dziesmiņa, ko pusmūža vīrietis mēģina nodziedāt latviski…

Bezdarbnieks, iedzērājs, vientuļnieks. Viņa miteklī vienīgās dzīvās būtnes ir divi brangi Siāmas kaķi. Aizkustinoši sirsnīgs filmā ir kadrs, kurā viens no runčiem ierastā kustībā ar saliektu ķepu no istabas viduča slauka malā saimnieka nomestos izsmēķus. Anatolija priekšlaikus sarievējusī seja un valoda bez latviska vārda ir kā vesels stāsts par okupācijas varas izķēzītiem mūžiem.

Elēģija “Sala”

Šajā filmā ir vēl viena pašvērtība – fragmenti no Pētera Vaska simfoniskās elēģijas “Sala”. Sala kā sapnis, kā ideāls, kā godīgas jūtas, kā mīlestība… Pēterim Vaskam šo skaņdarbu orķestriem Kalifornijā pasūtījusi kāda tur dzīvojoša pārtikusi un mūziku mīloša kundze. Teikusi, ka ļoti daudzi komponisti mūsdienās raksta nevis klausītājiem, bet nezin kam, varbūt vienīgi savam makam. Bet Pēteris Vasks viņu ieinteresējis tādēļ, ka šā skaņraža mūzika nevis atbaida, bet piesaista. Simfoniskā elēģija “Sala” ir skanējusi Amerikā, arī Eiropā, bet Latvijā vēl nekad. Tā nu fragmentus no tās varam dzirdēt vienīgi Dzintras Gekas filmā, kur simfoniskā elēģija brāzmo kā Jeņisejas krāces pavasaros.

Ar šo filmu un mūziku Dzintra Geka un Pēteris Vasks mēģinājuši runāt citu valodu nekā diendienā dažādos medijos ierastā. Dzintra Geka sacīja: “Šādas filmas uzņemu ne tādēļ, lai cilvēkus sāpinātu, bet lai mūsu vēstures traģiskās lappuses tauta nekad neaizmirstu. Ir jāsaprot, ka deportācijas sekas nevar labot un izlīdzināt vienā paaudzē…”

Un arī tam ir vajadzīgs atbalsts.

Atbalsts

Viens no tādiem atbalstiem ir Andrejs Febo. Dzimis 1955. gadā Igarkā, bet, kā teic viņš pats, ar veiksmīgu likteni. “Mana māte latviete paspēja mani atvest uz Latviju 1961. gadā. Viņa ļoti steidzās, lai es paspētu iet latviešu skolā. Tāpēc varu sacīt paldies mātei, ka neesmu zaudējis ne kripatiņu latviskās mentalitātes. “

Andrejs Febo pajoko, ka, mūsdienu terminoloģijā runājot, viņš nu ir tāds pabiezs. Atguvis Rīgā Valdemāra ielā denacionalizēto namīpašumu, kas savulaik piederēja dzimtai, veiksmīgi to apsaimnieko un ar naudu palīdzēja filmēšanas grupai nokļūt Sibīrijā. “Kurš gan cits lai atbalstītu šādas lietas?” retoriski vaicā Andrejs Febo. “Filma ir baisa. Te blakus sēdošajām sievietēm pār vaigiem tecēja asaras. Bet, manuprāt, tādi kadri jāskatās sausām acīm, un tie jārāda vēl un vēl – gan mūsu bērniem, gan viņu pēcnācējiem…”

Arī Febo vecāki iepazinušies Sibīrijā. Tēvs ir igaunis, tāpēc arī dēlam ticis latvieša ausij neierasts uzvārds. Tēvu izsūtīja jau 1937. gadā no Igaunijas un Krievijas pierobežas apgabala. “Viņiem arī tā robeža peldēja šurpu turpu, tēvs trāpījās Krievijas pusē un tika izsūtīts…”

Filmā ir kadrs, kur Anatolijs Taurenis stāsta, ka atvadoties viņš vēl kaut ko pateiks. Tā ļoti klusi – par alkām atgriezties Latvijā. Un Dzintra Geka nolēmusi palīdzēt. Gunārs Dzenis, kuram Allažos pieder kokapstrādes uzņēmums, solījies pieņemt Taureni darbā. Pirms dažām dienām režisore devusies uz Suntažiem meklēt Taurenim mitekli. Allažos neesot nevienas brīvas istabiņas.

Ja viss izdosies, par Taureņa gaitām senču dzimtenē stāstīs nākamā Dzintras Gekas filma.

Filma “… un Igarka, cerība un Taurenis” ir vidējā no trim patstāvīgu darbu ciklā. Taču iznācis tā, ka otrā pie skatītājiem nokļuvusi pa priekšu. Līdz ekrāniem vēl nav tikusi “Agapitova” – stāsts par ceļu uz Sibīriju.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-09-08&id=200809070913442&type=la

Polija starp divām lielvarām

Jau gandrīz septiņdesmit gadi mūs šķir no 1939. gada rudens notikumiem, kas iezīmēja Otrā pasaules kara sākumu un neatkarīgās Polijas valsts bojāeju divu lielvaru – Vācijas un PSRS – agresijas rezultātā. Pēdējā laikā, Krievijā aktivizējoties centieniem doties uzbrukumā vēsturei, daži kaimiņvalsts vēsturnieki sarkanās armijas militārās akcijas Polijā, lietojot mūsdienu terminoloģiju, sauc par “miera nodrošināšanas operāciju”, bet tūkstošiem poļu karagūstekņu noslepkavošanu Katiņā – par “taisnīgu atmaksu”. Citi gan atzīst, ka PSRS 1939. gada septembrī neapšaubāmi bija agresors, bet tomēr cenšas tās darbību idealizēt un norobežot no nacistu akcijas, izvirzot koncepciju par trim “neparastiem kariem”.
Lasīt…

23. augustu atzīs par staļinisma un nacisma upuru atceres dienu

Eiropas Parlamentā (EP) Briselē pieņemta rakstiska deklarācija par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu.

Šo iniciatīvu kopā ar vairākiem citu valstu un politisko partiju pārstāvjiem izteica Latvijas deputāte Inese Vaidere, informēja deputātes palīdze Alise Ķezbere.

Deklarāciju Eiropas Parlamentā iesniedza vairāki deputāti – igauniete Marianne Mikko, latviete Vaidere, brits Kristofers Bīzlijs, ungāriete Zita Gurmai un vācietis Aleksandrs Alvaro.

1939. gada 23. augustā Padomju Savienībai un Vācijai parakstot Molotova-Rībentropa paktu, Eiropa ar šī pakta slepenajiem papildprotokoliem tika sadalīta padomju un nacistu ietekmes zonās un nodrošināja arī Latvijas okupācijas iespējamību.

EP ierosina pasludināt 23. augustu par staļinisma un nacisma noziegumu upuru atceres dienu, lai paturētu atmiņā masu deportāciju un iznīcināšanas upurus, vienlaicīgi nostiprinot demokrātiju, mieru un stabilitāti mūsu kontinentā.

EP uzdeva priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem dalībvalstu parlamentiem.

Roberts Klimovičs: Karoga stāsts

Izlasot, 2008. gada 29. augustā “Delfos” publicētās Bena Latkovska atmiņas un 2008. gada 25. augusta Konstantīna Pupura interviju laikrakstā NRA, radās šis raksts. Paldies par iedvesmu!

Sarkanbaltisarkanā karoga pacelšana 1988. gada 14. jūnijā joprojām neizprotamu iemeslu dēļ ir pilnībā neatspoguļots un, manuprāt, nenovērtēts notikums – tāpat kā cilvēki, kas to paveica – nepateicībā aizmirsti.

Ar lepnumu un pagodinājuma sajūtu par likteņa sagādāto iespēju, atceros, kā tas notika.

Jau ilgāku laiku pirms 1988. gada 14. jūnija demonstrācijas organizēšanas VAK, H-86 un citas organizācijas apsprieda karoga jautājumu. Tā kā toreiz biju VAK Jaunatnes sekcijas vadītājs un Domes loceklis, biju pašā procesa centrā. Manis vadītajai nodaļai bija jānodrošina kārtība mītiņa un gājiena laikā. Varu piekrist Pupuram , ka Valdis Turins, kuru toreiz viņa harizmas dēļ ļoti augsti vērtēja daudzi, tai skaitā arī es, bija pret Karoga pacelšanu, un viņam pievienojās arī citi “neformāļu” līderi.

Taču neliela un slēgta cilvēku grupa dziļā slepenībā gatavoja karoga pacelšanu par to nevienu ārpus sava loka neinformējot. Tās sastāvā bija Konstantīns Pupurs, Anta Bergmane, Miervaldis Krims, Jānis Alberts Mucenieks un šo rindu autors.

Ja nemaldos, tieši Anta bija noorganizējusi karoga izgatavošanu, un Konstantīns nogādāja to Albertam, kurš dzīvoja nelielā jumta istabiņā Tērbatas ielā. Nelielā apspriedē vienojāmies, ka tieši Alberts ienesīs karogu pūlī, bet karoga kātu, šķiet, bija jānogādā Miervaldim. Baidījāmies, ka čeka ieraugot pliku karoga kātu, kaut ko nojautīs un izjauks visu operāciju. Tāpēc tas tika izgatavots saliekams, un Miervaldim kāds to palīdzēja ienest pūli pa daļām. Mans uzdevums bija nodrošināt to lai jaunieši sargā Jāni Albertu brīdī, kad karogs tiek pacelts. Konstantīns pievienojās Albertam jau gājiena laikā. Viņam ienest karogu būtu bijis pārāk riskanti, jo viņš bija ciešā KGB redzeslokā un varēja tikt pēkšņi aizturēts un pārbaudīts.

Kad bijām beiguši mītiņu pie Kongresu nama, demonstrācija pa Valdemāra ielu devās līdz tagadējam Basteja bulvārim, Es ar saviem kolēģiem ātri – pusskriešus gājām uz Brīvības pieminekļa pusi lai sagatavotu koridoru gājienam, kurš virzījās pa Basteja bulvāri uz pieminekli. Mirklis bija ārkārtīgi satraucošs, jo zināju, kam jānotiek! Bija bail, ka čeka ar miličiem kaut ko uzsāks, bet tajā pat laikā jutu neizskaidrojamu pārliecība par mūsu spēku, jo demonstrācijā piedalījās vairāki tūkstoši ļoti motivētu cilvēku. Kaut kur Bastejkalna apkaimē tas notika. Varēja dzirdēt sajūsmas pilnus izsaucienus, kas ziņoja – karogs ir pacelts! Pirmais to nesa Jānis Alberts Mucenieks. Tik tiešām, cilvēki saslēdzās dzīvā ķēdē ap viņu, un neviens ments vai čekists neiedrošinājās tuvoties. Karoga iespaids bija šokējošs – mūs tas pacēla spārnos un dāvāja Lāčplēša drosmi, bet ienaidnieku paralizēja. Šodien ir zināms, ka tajā brīdī Ādažos varēja iedarbināt kara ratu motorus, bet vietējie vietvalži neuzdrīkstējās spert šo soli, kaut arī gribēja. KGB ģenerālis Johansons smalki apraksta šo mirkli savā grāmatā “Čekas ģenerāļa piezīmes”.

Konstantīns pārņēma karogu no Jāņa Alberta un piegāja ar to pie pieminekļa. Tas bija kaut kas neticams un fantastisks! Piekrītu, Benam Latkovskim kurš raksta, ka “… Pupurs bija pilnīgā transā…”. Visa notiekošā spārnoti, nolēmām turpināt gājienu uz Raiņa pieminekli un Brāļu kapiem. Mums šķita, ka karogam ir jāiziet cauri pilsētai līdz citai nācijas Svētvietai – Brāļu kapiem. Lai labāk raksturotu varas apjukumu, jāsaka, ka šis – gājiena turpinājums nebija saskaņots vai apstiprināts ar kaut kādām atļaujām. Mītiņam bija jānotiek tikai pie Kongresu nama, bet gājienam jāvirzās tikai līdz Brīvības piemineklim.

Centos noorganizēt visus jauniešus, kas bija iesaistīti kārtības sargāšanā būt maksimālā karoga tuvumā un tā drošības nodrošināšanā, kaut gan, protams, tas bija naivi – domāt, ka spēsim noturēt miliču uzbrukumu. Taču – ja tāds būtu – mēs bijām gatavi cīņai. Vairāk par miličiem, baidījāmies provokatoru no mūsu vidus. Tāpēc vērojām kārtību arī savās rindās.

No šodienas skatupunkta saprotu, ka tas bija pareizs lēmums, izmantot varas apjukumu un iznest karogu cauri visai pilsētai. Tas iedarbojās, kā dzirkstele gāzei. Karogs iededza dusošo tautas “svabado garu”. Tas nostrādāja, kā savdabīgs “paātrinātājs” Atmodas kustībai. ..

Pēc Raiņa pieminekļa apmeklējuma, gājām uz Brāļu kapiem. Man likās, ka esmu pelnījis paņemt karogu arī savās rokās, un uz mirkli Kostjiks to man iedeva. Atceros to it kā vakar notikušu – ieslīgu jau minētajā “transā” un nesu karogu pa Miera ielu līdz Brasas tiltam. Cilvēki no māju logiem vēroja notikušo ar izbrīna, apbrīna un sajūsmas pilnām sejām. Paldies, Dievam Rīgas centrā pārsvarā dzīvoja latvieši!

Kad bijām aizgājuši līdz Mātes Latvijas tēlam devāmies atpakaļ, bet nu bija radies vēl sarežģītāks uzdevums – kā lai šo karogu nogādājam drošībā pēc gājiena beigām un ļaužu izklīšanas. Zinājām, ka čeka mums rūpīgi seko, un mēģinās kaut ko pret mums iesākt pēc tam, kad ļaudis izklīdīs. Izmantojot pūļa priekšrocības, karogu salocījām un, šķiet, kāds no mazāk zināmajiem mūsu biedriem nogādāja to līdz norunātajai vietai.

Aprakstītais notikums mums atgrieza simbolu, un radīja iedvesmu tā laika nacionālā hegemona LNNK dibināšanai, jo jau nedēļu pēc tam sanāca LNNK dibināšanas sapulce, bet jūlijā, Mežaparkā “Karoga” mītiņā virs desmitiem tūkstošu latviešu galvām plīvoja desmitiem nacionālo karogu. Karogs bija atgūts.

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=21853822

---

16. jūlijs, 1988. Karoga manifestācija

Hitlers un Staļins

Kopējais Hitleram un Staļinam. Krievu valodā

---

2. daļa

Savējais un mūsējais

Publicistam Frankam Gordonam 80

Grūti iedomāties, ka Frankam Gordonam jau 80 gadu. Bet tā iznāk, ka kopš mūsu netiešās iepazīšanās pagājusi gandrīz puse viņa dzīves. Tas notika 1974. gadā. “Grāmatu drauga” apgāds trimdā izdeva grāmatu ar nosaukumu “Lokanums un spīts”, kurā, kā vēstīja apakšvirsraksts, bija aprakstītas “nekrievu likteņgaitas mūsdienu Maskavijā”. Autora Alberta Sābra “īstais vārds saprotamu apsvērumu dēļ”, kā rakstīts priekšvārdā, nebija minēts un kādu laiku palika miglā tīts. Kad migla pacēlās, kļuva skaidrs, ka pusmūža vīrs, kurš bija sarakstījis šo visnotaļ informēto, informatīvo un aso Padomju Savienības kritiku un ieskatu Padomju Latvijas realitātēs, bija Franks Gordons. 1972. gadā viņam, kādreizējam TASS filiāles LETA un “Rīgas Balss” līdzstrādniekam, ar lielām grūtībām bija izdevies iegūt izceļošanas atļauju no dzimtās zemes Latvijas un apmesties uz dzīvi savu sentēvu zemē Izraēlā. No padomju varas viedokļa tā noteikti bija kļūda, jo Franks Gordons pārāk labi pārzināja ne tikai lielās padomju valsts kā cariskās Krievijas mantinieces politiskās aizkulises, bet izprata arī šīs politikas impēriskos mērķus un labi pazina ikdienas un oficiālās dzīves nesakritību.

“Lokanums un spīts” ir viņa atskats uz zemi un valsti, ko viņam bija izdevies atstāt – ar redzīgu skatu, bez jebkādām ilūzijām un nežēlīgi ironisku, pat sarkastisku kritiku. Un tomēr – ar lielām simpātijām un izpratni par mazākumtautību situāciju Lielkrievijas nacionālās politikas varā. Kā Latvijas cilvēks Gordons savā grāmatā atklāja daudz jauna par dzīvi tālaika Latvijā. Viņa tālaika vērtējumos vēl tagad ir vērts ieskatīties un tos pārdomāt – ka viņš jau toreiz tālaika Padomju Latvijā ar savu izpratēja žurnālista aci ir saredzējis daudzu tagadnes Latvijas problēmu cēloņus. Piemēram, viņa konstatējums: “Divdesmit septiņos pēckara gados Latvijā izaugusi īpatnēja lietišķu un cinisku censoņu paaudze, no kuras vidus tieši tagad rekrutējas t. s. vidējie kadri ..” (17. lpp.) Vai – viņa novērojumi par “Vaivaru bajāriem”, t. s. “zemeņu karaļiem”, bohēmu un “zinātņu kandidātiem”, kuri “pielāgojušies, iekārtojušies, izvērsušies un iejutušies ..” (114. lpp.) Tas lokanums.Spīts savukārt parādās gan latviskajā “Vārnu ielas republikā”, gan “ķecerības stiprajās pilīs – latvju skolās”, gan kāzinieku apriņķotajā Brīvības piemineklī, jo “ziedus šī oficiāli neeksistējošā pieminekļa pakājē nav brīv likt.” (37. lpp.) Visam pāri nebrīvība, apspiešana, reglamentēšana, pārkrievošana. Un iznākums, ko vislabāk simbolizē paciņas, kas Ziemsvētkos pienāk no Kalamazū un ko sūta uz Komi. Liela tautas daļa vairs nav savā zemē. Imperiāla varas politika, kas radījusi neskaitāmas diasporas, ne tikai latviešu.

Kāpēc to atgādināt? Pirmkārt, tāpēc, ka tie raksturo Franku Gordonu kā cilvēku ar plašām zināšanām un pasaules pieredzi – kosmopolītu labākajā nozīmē, bet vienlaikus gan savas dzimtās, gan tēvu zemes patriotu, lai cik šiem padomju laikā zākātajiem vārdiem vēl mūsdienās ir negatīva pieskaņa. “Voila un homme,” teica Napoleons, satiekot Gēti. Arī Franks Gordons ir cilvēks šā vārda cilvēciskākajā nozīmē – humānists. Viena tēma, kas caurvij viņa rakstus un izsaka viņa pārliecību, ir cieņa pret cilvēku un naids pret cilvēka apspiedējiem un vardarbību. Otra – radniecīga tēma ir viņa noraidījums jebkuram falšumam (to nekādi citādi nevar izteikt) gan cilvēku attiecībās, gan politikā. Gordons, kurš dzīvē ir visai mierīgs un miermīlīgs cilvēks, falšumu atkailina ar visiem iespējamiem retorikas līdzekļiem. Otrkārt, Franka Gordona 1974. gada atziņas vērts atgādināt tāpēc, ka viņa tālaika ieskatu pareizība laika gaitā ir tikai apstiprinājusies. Viņa tālaika vērtējumi par padomju varas tautību politiku un attieksmi pret mazākumtautām papilnam apstiprinās PSRS mantinieces Krievijas politikā un attieksmē, kā pierāda arī notikumi Gruzijā.

Ir vēl viena svarīga un nopietna tēma, kam nedrīkst paiet garām. Jau Alberts Sābris 1974. gadā neparasti daudz uzmanības veltīja gan latviešiem, gan žīdiem, gan viņu savstarpējām attiecībām, tēma, kas nereti latviešiem pierakstītā holokausta dēļ trimdā nebija ērta. Uzkrita Sābra izskaidrojošā, lietišķā, neapsūdzošā pieeja, kas pirms nedaudz gadiem izpaudās viņa nelielajā apkopojošajā grāmatiņā “Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju”. Lai gan Latvijā kopš padomju režīma laikiem pieņemts lietot vārdu “ebrejs”, Gordons pats konsekventi un ar lepnumu lieto vārdu “žīds”. Viņš raksta: “.. mums, žīdiem un latviešiem, bija ķildas, bija nesaskaņas, taču šo konfliktu cēloņi meklējami Latvijas nelaimīgajā ģeopolitiskajā situācijā: vidū starp divām alkatīgām lielvalstīm – Vāciju un Krieviju, taisni pa kājām.” Tieši šo alkatīgo lielvalstu konflikta un interešu krustpunktā un interesēs notika lielākā masu slepkavība mūsu zemē. Vai nebūtu laiks ieklausīties? Cik gan vēl Latvijā palicis Latvijas žīdu? … Un cik latviešu palicis vispār… Vai tiešām miers būs, kad nebūs ne vienu, ne otru?

Ar Franku Gordonu personīgi iepazinos tikai pirms astoņiem gadiem, kad viņš kļuva par Latvijas Okupācijas muzeja fonda (tagad biedrības padome) locekli. Šajos gados ir tikai pierādījies mans agrākais rakstos gūtais vērtējums. Franks Gordons ir vienlaikus savējais un mūsējais. Tos nevar atdalīt. Viņam rūp mazais cilvēks. Rūp mazās tautas. Un rūp lielo varu nelietīgā politika. Bet sevišķi pie sirds viņam ir latviešu tauta, kuras vidū viņš izauga, un žīdu tauta, kuras loceklis viņš ir. Viņa padoms, ko mums lieti atcerēties, – domāsim ar prātu, turēsimies kopā, neļausimies lielo brāļu vilinājumiem un solījumiem. Pēdējā biedrības sēdē viņš lūdza vārdu un teica, ka gribot vēl norādīt uz dažiem svarīgiem punktiem, kas, viņaprāt, visai nozīmīgi uzlabotu mūsu ekspozīciju. Nevarot zināt, vai viņam vēl būs iespēja. Viens no ieteikumiem bija izcelt vācu laika pretošanās organizācijas – Latviešu nacionālistu savienības pagrīdes laikrakstā “Tautas Balss” publicēto holokausta nosodījumu un nacistu centienus šo noziegumu pierakstīt latviešiem. Franks Gordons ir Franks Gordons. Astoņdesmit gadus sasniedzot, vēlam, lai būtu vēl daudz iespēju, kad viņa skats, vērtējums un padoms mums palīdzēs, un mēs sapratīsim. Miers! Šalom! Pilns raksts