Jubilejas gadā – 23. dižgrāmata

Latvijas Vēsturnieku komisija iepriecinājusi lasītājus ar jaunu, gandrīz 400 lappušu lielu rakstu un referātu krājumu “Holokausta pētniecības problēmas Latvijā”.

Tāpat kā visi šīs sērijas iepriekšējie pieci laidieni tas iznācis minētās zinātniskās institūcijas vadītāja Dr. habil. hist. prof. Andra Caunes atbildīgajā redakcijā.
Lasīt tālāk…

Piecdesmit gadi pagrīdē

… Tobrīd bijām palikuši maz – kādi četrdesmit cilvēki. Uzsauca visus uz prefektūras vingrošanas zāli, nostādīja vienrindas līnijā. Tad sākās mūsu traģēdija.

Ienāca daži vīri, to skaitā Žanis Spure, Semjons Šustins un vairāki kompartijas cilvēki. Pie durvīm nostādīja čekistus. Ieveda kaut kādus pusaudžus, kurus dēvēja par komjauniešiem, lai gan Latvijas laikā taču tādu nebija. Viņi ar pirkstu norādīja uz ierindā stāvošajiem… Vispirms norādīja uz uzraugu Vīgantu. Teica, ka viņš uz tiem esot šāvis. Bet kā viņš varēja šaut? Ja jau šautu, tad taču arī nošautu vai ievainotu! Šaut taču mācējām gan. Vīgantu no ierindas ārā… Tā vairākus paņēma un noveda pa kāpnēm uz izeju Radio ielā.

Kur viņi palika, skaidru ziņu nebija un nav, cik uzzinājām vēlāk, iegrūsti smagajā mašīnā un aizvesti. It kā nošauti Biķerniekos. Klāt jau nebija un apgalvot to nevaru. Ne viņiem tiesa bija, nekā. Saņēma vēl ciet manu skolasbiedru Kārli Ozoliņu, Egli arī. Citus pēc uzvārda neatceros, jo tajā laikā pie Apsardzības rotas biju tikai piekomandēts, tāpēc pārējos tā īsti nemaz nepazinu.

Viens pienāca klāt arī man: pie pasta jūs uz mani šāvāt! Bet pasts tolaik bija Krišjāņa Barona un Aspazijas bulvāra stūrī, kur tagad universitātes ēka. Tur nu gan es nebiju, bet eita viņiem to iestāsti!

Tāpēc teicu: kā varēju šaut, ja vēl vakar biju komandējumā Daugavpilī? No Daugavpils uz Rīgu jau nevar aizšaut – tomēr 250 kilometru. Man vēl bija saglabāta komandējuma apliecība, jo to tajās jukās iepriekšējā dienā nepaguvu atdot. Blakus vingrošanas zālei bija mūsu guļamtelpas. Teicu, ka aiziešu uz turieni un atnesīšu parādīt komandējuma apliecību. Iegāju blakustelpā, par laimi, neviens nesekoja.

Bet prefektūrai bija trīs izejas. Viena, kas veda uz Aspazijas bulvāri, netika uzmanīta, jo krievi apsargāja tikai tumšās puses Radio ielā, jo tur arī notika visa rosība, lai cilvēki neredzētu, kas īsti te darās un ka tiek izvesti sagūstītie. Iegājis guļamtelpā, es, kā teikt, piecirtu pēdu. Aizgāju pa kāpnēm lejā un uz ielas ārā. Aizbēgu, jo tas, ko viņi apgalvoja… Nu kādus cilvēkus es būtu šāvis?…

…………………………………………………………………………………………
… Vēlāk arī nācās pa mežu dzīvot. Un tā es nodzīvoju gadiem. Ne jau bez atbalstītājiem, viens jau nevarētu. Labi, ka čekā bija ierakstījuši, ka esmu bez vēsts pazudis. Tāpēc vēlāk viņi mani vairs nemeklēja. Visādi gāja – gan ar dažādiem vārdiem dzīvoju, gan dažādās vietās.

Slēpos gadu desmitiem. Vēlāk, piemērojoties apstākļiem, varēju pat strādāt. Sievai darbs bija Mākslas kombinātā, tur daudz sieviešu, kurām arī noteikts laika sprīdis bija jāpavada sabiedriskos darbos kolhozā. Bet mākslinieces labāk darbojās savās austuvēs nekā laukos. Kombināta darbinieces man samaksāja, un es braucu strādāt viņu vietā. Kolhozā savukārt neviens neprasīja, kas es īsti tāds. Atsūtīts strādnieks un viss – vai tur Pēteris vai Miķelis, ka tik strādā. Ilgi, piemēram, nostrādāju Raunā. Pašam sava istabiņa pat bija. Ņēmu ķelli rokās un mūrēju ar’ – cilvēks jau pielāgojas pie visa. Pie privātajiem daudz strādāju. Ko tad pa mežu vien dzīvošu – traks var palikt! Un tā piecdesmit gadus nelegālas dzīves. 1990. gadā, kad sākās pārmaiņas, iznācu ārā. Draugi gan teica, ka tādu bez dokumentiem ielikšot čokā. Taču viss nokārtojās, daudzi palīdzēja, arī Sandra Kalniete, sievas kolēģe, palīdzēja no arhīva izziņas dabūt, no Iekšlietu ministrijas palīdzēja. Tika nokārtoti dokumenti, cietumā mani neviens neielika. 1992. gadā saņēmu pirmo pensiju mūžā.

Daudzi pārdzīvojumi jau sajukuši. Briesmīgs liktenis bijis, bet Dievs mani sargājis.”
Lasīt visu rakstu

http://www.lv.lv/?menu=doc&id=182860

Par valdības lēmumiem Latvijas valsts pēdējās dienās

Par valdības lēmumiem Latvijas valsts pēdējās dienās 1940. gada 16. un 17. jūnijā zināms tieši tik daudz, lai aizpildītu lappusi vēstures grāmatās. Vēlme ko uzzināt par personisko nostāju un emocijām, ko Ministru kabineta pēdējās sēdēs teicis viens vai otrs ministrs, paliks tikai vēlme. Šīs sēdes tika, maigi sakot, trūcīgi protokolētas, bet stenogrammas vispār netika rakstītas vai arī ir iznīcinātas. Gandrīz visi sēžu dalībnieki vēlāk tika arestēti, nošauti, nomērdēti izsūtījumā. Izdzīvot izdevās tikai valsts ministram, katoļu garīdzniekam Jāzepam Čamanim, sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam un ārlietu ministram Vilhelmam Munteram. Diemžēl viņu atstātās atmiņas par valdības līmenī notiekošo ir trūcīgas vai to vispār nav.

Pēc PSRS ultimāta saņemšanas 16. jūnijā, svētdienā, ārkārtas valdības sēde sanāca plkst. 19 un ilga līdz 22. Sēdes protokols sastāv burtiski no trim teikumiem. Kodols ir lēmumā ”pieņemt Padomju Savienības valdības prasību par papildu karaspēka daļu ielaišanu Latvijā” un pieteikt valdības atkāpšanos. Sēdē piedalījās Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un vēl seši ministri. Pārējie četri tobrīd atradās Daugavpilī, kur notika Latgales Dziesmu svētki.

Grūti pateikt, ko konkrēti Rīgas pilī sanākušie trīs stundas sprieda, taču jāšaubās, vai bija kāda balsošana. Vēsturnieks Aivars Stranga uzsver, ka lēmumu padoties Ulmanis pieņēmis jau pirms kabineta sēdes viens vai kopā ar ārlietu ministru Vilhelmu Munteru. Tas izriet no tā, ka sēde sākās plkst. 19, bet Latvijas sūtnis Maskavā Fricis Kociņš pie Molotova, lai vēstītu par ultimāta pieņemšanu, ieradās plkst.18.45 pēc Latvijas laika.

Jādomā, Ulmanis to nakti negulēja. Alfrēdam Bērziņam, kas viņu sastapa 17. jūnijā agri no rīta, kopā ar citiem ministriem atsteidzies pirmajā vilcienā no Daugavpils, šķita, ka prezidents ”pavadījis nemierīgu nakti”. Droši vien viņam bija kādas sarunas, bet, ”kas risinājās prezidenta dvēselē, tas palika pie viņa paša”. Tieši uz šo nakti attiecas admirāļa Teodora Spādes vēlāk izsūtījumā Sibīrijā stāstītais par slepenu apspriedi, kuras laikā viņš izteicis priekšlikumu Ulmanim zemūdenē evakuēties uz ārzemēm. Pavēli būt pilnā kaujas gatavībā ar pilnu munīcijas un torpēdu kravu zemūdene “Spīdola” bija saņēmusi 16. jūnija vakarā. Ulmanis no bēgšanas atteicās, lai arī, ja ticam Bērziņa memuāros ”Labie gadi” ierakstītajam, labi apzinājās notiekošo. Jau drīz pēc ultimāta saņemšanas valsts galva bija zvanījis viņam uz Daugavpili un teicis: ”Stāvokļa apzīmējums ”ļauns” ir par maz. Bet, ja mēs gribam pasargāt zemi no panikas, kas ļauno stāvokli vēl pasliktinātu, mums nepieciešams pašiem saglabāt mieru.” Kad plkst. 16.40 Ulmanis no Rīgas teica radiouzrunu Dziesmu svētku dalībniekiem, viņa balss skanējusi mierīgi. Staļina ultimāts netika pieminēts ne ar vārdu. Tā bija politiska kļūda, jo šis bija faktiski pēdējais brīdis, kad Ulmanis vēl varēja vismaz paust protestu pret notiekošo. Pēc tam, 17. jūnijā, bija jau par vēlu.

Pēdējā pirmskara Latvijas neatkarības dienā valdības sēde sākās plkst. 10. Bija ieradušies visi iepriekš trūkušie ministri. Piedalījās arī valsts kontrolieris K. Piegāze. Kopskaitā tie bija 13 valstsvīri, ja neskaita protokolētāju R. Bulsonu. Viņa atstātais atreferējums jau atkal ir ļoti lakonisks: “Tie Ministru kabineta locekļi, kas nepiedalījās Ministru kabineta š. g. 16. jūnija sēdē, pilnā mērā pievienojās minētās dienas Ministru kabineta nolēmumiem. Valsts prezidents uzaicina no amata atkāpušos Ministru kabineta locekļus līdz turpmākam izpildīt savus amata pienākumus.” Vēl minēts, ka Ulmanis uzaicinājis demisionējušos ministrus līdz turpmākajam palikt pildīt savus pienākumus. Tāpat tiek nolemts bankās pārtraukt naudas izsniegšanu noguldītājiem. Lieks izskatās rīkojums: ”Uzdot tirdzniecības un rūpniecības ministram likumā paredzētā kārtībā ierobežot tekstilpreču un ādu un ādu izstrādājumu pārdošanu.”

Bērziņš raksta, ka pēc iepazīstināšanas ar 16. jūnijā pieņemtajiem lēmumiem Ulmanis no Daugavpils atbraukušajiem noprasījis, vai tiem esot citi uzskati. ”Tādu nebija. Tālab valdības liktenīgais lēmums uzskatāms par vienprātīgu. Arī armijas augstākās vadības domas bija tādas, ka pretošanās ar ieročiem ir bezcerīga un prasītu tikai lielus cilvēku un materiālu upurus.”

Zemsaviešu politiķis Ādolfs Klīve apgalvo, ka Ulmanis sēdes laikā bijis optimistisks un it kā teicis: “Mūs izstrīpot no dzīves krievi tomēr nevarēs. Mazas, ļoti mazas cerības man tomēr vēl ir. Tās dibinās uz krievu prasību, lai valdība atkāpjas, bet Valsts prezidents lai paliek savā amatā.”

Sēde ilga līdz plkst. 12.50. Pusdesmitos vakarā noturēja vēl vienu pusotru stundu garu sēdi iepriekšējā sastāvā. Pārrunāta tikusi ”kārtības uzturēšana un soļi, kas sperami, lai nodrošinātu netraucētu un kārtīgu ienākušās Padomju Savienības karaspēka novietošanos”.

Dienā, kad pēc sarkanās armijas ierašanās Rīgā sākās padibeņu rīkotas nekārtības, izplatījās baumas, ka Ulmanis lidmašīnā Latviju pametis. Lai tās atspēkotu, Ministru prezidents devās braucienā vaļējā auto cauri pilsētai uz Brāļu kapiem. Tur viņš vienatnē pavadīja pusstundu un faktiski pēdējoreiz varēja justies brīvs. Plkst. 22.15. valsts galva sacīja bēdīgi slaveno radiorunu ”palieciet visi savās vietās, kā es palieku savā”. 18. jūnija Rīgā jau ieradās Latvijas padomiskotājs Andrejs Višinskis.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=39548

Eiropas Parlaments asi nosoda Ukrainas golodomoru

Eiropas Parlamenta plenārsesijā pieņēmtajā rezolūcijā atzīts, ka 1932.-1933.gados Ukrainā mākslīgi izraisītais bads, jeb Golodomors ir šausminošs noziegums pret Ukrainas tautu un cilvēci, vēstī Saeimas ES inormācijas centrs.

Deputāti asi nosoda noziedzīgās darbības, kas noveda pie masveida iznīcināšanas, un aicina veikt dziļu vēsturisko notikumu izpēti, informē Eiropas Parlamenta Preses dienests.

Bads Ukrainā 1932.-1933. gados, kas pazīstams ar nosaukumu Golodomors, izraisīja miljoniem ukraiņu bojāeju. “To ciniski un nežēlīgi plānoja Staļina režīms, lai piespiestu Ukrainas lauku iedzīvotājus pret savu gribu atbalstīt Padomju Savienības īstenoto lauksaimniecības kolektivizācijas politiku,” paskaidrots rezolūcijā.

Ar rezolūciju Eiropas Parlaments atzīst, ka Golodomors ir šausminošs noziegums pret Ukrainas tautu un cilvēci; stingri nosoda noziedzīgās darbības, kuras tika vērstas pret Ukrainas zemniekiem un kuru rezultātā notika tautas masveida iznīcināšana un cilvēktiesību un brīvību pārkāpumi; izsaka līdzjūtību šajā traģēdijā cietušajai Ukrainas tautai un ar godbijību piemin mirušos, kuri gāja bojā bada nāvē mākslīgi izraisītā Golodomora laikā 1932.-1933. gadā; aicina valstis, kuras izveidojās pēc Padomju Savienības sabrukuma, nodot atklātībā arhīvu materiālus par Golodomoru Ukrainā 1932.-1933. gadā, lai varētu rūpīgi izpētīt visus cēloņus un sekas, kā arī veikt to pilnīgu izmeklēšanu.

Deputāte Inese Vaidere (UEN) debatēs uzsvēra, ka Ukrainas Golodomors pēc visiem kritērijiem atbilst genocīda definīcijai. “Pirmkārt, tam ir etnisks raksturs, jo tika vērsts pret dumpīgo ukraiņu tautu, kura ne vienu reizi vien bija izrādījusi pretestību rusifikācijai. Otrkārt, tas bija arī sociāls genocīds pret turīgajiem ukraiņu zemniekiem, kaut gan bads iznīcināja visus neatkarīgi no turības pakāpes,” pamatoja deputāte.

ANO Ģenerālā asambleja 58. sesijā pieņēma kopīgu paziņojumu par Golodomora 70. gadadienu Ukrainā. Šo paziņojumu atbalstīja 63 valstis, tostarp visas toreizējās 25 ES dalībvalstis.

nra

10 miljonus cilvēkgadu Latvija zaudējusi padomju okupācijas dēļ

Latvijas tiešie demogrāfiskie zaudējumi padomju okupācijas dēļ pārsniedz 10 miljonus cilvēkgadu.

Līdz ar to Latvija zaudējusi nacionālo ienākumu, ko nosacīti varētu radīt viens cilvēks aptuveni desmit miljonos gadu, pavēstīja komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai vadītājs Edmunds Stankevičs.

Pētījumos iegūtie skaitļi liecina, ka Afganistānas karā iesaistītie 3640 Latvijas iedzīvotāji zaudēja 5,2 tūkstošus cilvēkgadu, Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas seku vairāk nekā 6000 ierobežotāju no Latvijas zaudēja aptuveni 29 tūkstošus cilvēkgadu. Savukārt 1940. un 1949.gada deportācijās Latvija zaudējusi 742 tūkstošus cilvēkgadu, bet piespiedu bēgļu un 1940.gados izceļojušo zaudējumi ir aptuveni pieci tūkstoši cilvēkgadu.

E.Staknevičs norādīja, ka ir izstrādāti vairāki pētījumi par šīs nozares tēmām, taču to izstrādes laikā atklājušās vairākas ļoti būtiskas problēmas, piemēram, ir ļoti fragmentāri un maz ticami dati par pašu būtiskāko laika periodu no 1940. līdz 1959.gadam, jo padomju režīms rūpīgi slēpa savus noziegumus – deportācijas, politisko personu arestēšanu, dažādu nevēlamo personu iznīcināšanu vai neitralizēšanu.

Šajā laika periodā vairākkārt mainījās okupācijas varas, norisinājās Otrais pasaules karš, ar to saistītās emigrācija un migrācija no PSRS, mainījās robežas, teica E.Stankevičs.

«Tikai 1959.gadā notika pirmā tautas skaitīšana. Arī pieeja pie Krievijas arhīviem bieži ir ierobežota vai pat nav iespējama,» norādīja komisijas vadītājs.

Šo iemeslu dēļ šogad notika Baltijas valstu seminārs, kurā tika izskatīti vairāki problemātiskie jautājumi un pārrunātas iespējamās metodoloģijas zaudējumu aprēķināšanā. E.Stankevičs uzsvēra, ka cietušajām valstīm šie aprēķini jāveic pēc saskaņotas metodoloģijas, nosakot izmantojamās valūtas un aprēķinus vērtību salīdzināšanai dažādos laika periodos.

Komisijas vadītājs pastāstīja, ka šogad tiks sākts pētījums par demogrāfiskiem un ekonomiskiem zaudējumiem no pārlieku lielā un straujā iedzīvotāju pieplūduma – attiecībā uz mājokļiem un citas infrastruktūras izveidi viņu vajadzībām, kā arī ilglaika ietekmi uz iedzīvotāju ataudzi, vecumsastāvu, par pensiju izmaksām pēc neatkarības atgūšanas.

Ar komisijas atbalstu Latvijas Valsts arhīvs ir izveidojis datubāzi par 1941.gada 14.jūnijā deportētajiem 15 424 Latvijas iedzīvotājiem un 1949.gadā deportētajiem 44 271 Latvijas iedzīvotājiem.

BNS

Dokumentālās filmas ‘Lūgšana krustā’ pirmizrāde

Kinoteātrī “Rīga” piektdien, 17.oktobrī notika pilnmetrāžas dokumentālās filmas “Lūgšana krustā” pirmizrāde, portālam “Delfi” pavēstīja reklāmas aģentūras “Balti” pārstāve Kristīne Ekbauma.

Dokumentālā pilnmetrāžas filma “Lūgšana krustā” tapusi Reklāmas aģentūrā (Filmu studijā) “Balti”. Tās garums ir 52 minūtes. Filmu veidojuši scenārija autore un režisore Dzidra Smiltēna, operatori Miks Zvirbulis, Jānis Eglītis, Agris Birzulis, montāžas režisore Gunta Ikere, skaņu operators Igors Jakovļevs.

Filma “Lūgšana krustā” ir latviešu bīskapa Boļeslava Sloskāna dzīvesstāsts. Bīskaps savas dzīves lielāko daļu aizvadījis ārpus Latvijas un tālab dzimtenē mazāk pazīstams, toties viņu labi pazīst Baltkrievijā, Krievijā, Rietumeiropā, kā arī vēl plašākā pasaulē. Par Boļeslavu Sloskānu uzrakstītas daudzas grāmatas, kas izdotas vācu, franču, flāmu,itāļu, tagad arī latviešu valodā.

Filma “Lūgšana krustā” ir arī vēstures liecība par boļševiku veikto apvērsumu Krievijā, kas turpmākajā laikā daudzām tautām, arī latviešiem, atnesa ciešanas un nāvi Gulaga un citās koncentrācijas nometnēs. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns ir viens no tiem, kuri iziet šo moku ceļu un brīnumainā kārtā izglābjas.

Filmas veidotāji uzskata, ka atmiņa par latviešu bīskapu Boļeslavu Sloskānu ir vienlīdz svarīga gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Ne velti Vatikāns gatavojas pasludināt bīskapu par vienu no pasaules svētajiem, – uzsver filmas veidotāji.

Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, aicinādams uz filmas pirmizrādi, atzīst, ka šis dzīvestāsts ir ļoti nozīmīgs arī šodien, kad cilvēki atkal ir ierauti laika griežos, kur dominē ļaunums, noziedzība, visa līmeņa meli un nodevība.

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns dzimis Rēzeknes apriņķa Stirnienes pagastā, mācījies Pēterpils garīgajā seminārā, 1926. gadā 33 gadu vecumā slepeni iesvētīts par vienu no trim vienīgajiem katoļu bīskapiem Padomju Savienībā. Jau nākošā gadā Boļeslavs Sloskāns apsūdzēts spiegošanā un arestēts, izsūtīts uz Solovku un Sibīrijas nometnēm. 1933. gadā Latvijas Republikas valdībai izdevās panākt bīskapa Sloskāna atbrīvošanu un deportēšanu uz Latviju. Otrā pasaules kara beigās bīskaps Sloskāns līdz ar citiem katoļu bīskapiem Jāzepu Rancānu un Antonu Urbšu tika izsūtīti uz Vāciju. Trimdā bīskaps Sloskāns sniedza lielu atbalstu studējošiem latviešu jauniešiem. Boļeslavs Sloskāns miris 1981. gadā Beļģijā. 1993. gadā viņa mirstīgās atliekas pārvestas uz Latviju un pārapbedītas Aglonas bazilikas kriptā blakus bīskapam Jāzepam Rancānam un kardinālam Juliānam Vaivadam.

Pēc pirmizrādes filmas “Lūgšana krustā” vēl viens seanss paredzēts 19. oktobrī plkst.17.00 kinoteātra “Rīga” Mazajā zālē.

Par Latvijas arhīvu atgūšanu no Krievijas

Lai darbs pie PSRS okupācijas laikā nodarīto zaudējumu aprēķināšanas ritētu bez sarežģījumiem, valdībai jāsekmē ātrāka Latvijas arhīvu materiālu un muzeju vērtību atgūšana no Krievijas. To secināja Saeimas Ārlietu komisija, iepazīstoties ar darbu pie zaudējumu aprēķināšanas.

Sarunās ar Krieviju ir jāvienojas arī par vieglāku mūsu vēsturnieku piekļuvi arhīviem Krievijā, norādīja komisijas deputāti. Savukārt komisijas deputāte Sandra Kalniete vērsa uzmanību, ka lietderīgi būtu par totalitārisma upuru kapu un arhīvu izpētes jautājumiem mūsu valsts amatpersonām runāt oficiālo vizīšu laikā, apmeklējot valstis, kurās atrodas arhīvi, izsūtījuma vietas un apbedījumu vietas.

Arī starptautiskā līmenī jādiskutē par totalitārisma noziegumiem un to ietekmi uz mūsu valsts vēsturi. Svarīgi vienoties par kopīgu Eiropas Savienības nostāju par totalitārā komunisma režīma upuru statusu un piemiņu, akcentēja komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Eglītis.

Ziņojumu par Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarītajiem zaudējumiem PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma laikā plānots pabeigt 2010.gadā, informēja zaudējumu aprēķināšanas komisijas vadītājs Edmunds Stankēvičs. Komisijas deputāti vērsa uzmanību, ka, aprēķinot zaudējumus, jāņem vērā arī netieši zaudējumi – gan staļinisma represiju upuri trīsdesmitajos gados Krievijā, gan 1944.gadā un 1945.gadā emigrējušie Latvijas iedzīvotāji, gan pēc deportācijām Krievijā palikušie Latvijas iedzīvotāji. Šobrīd, apzinot zaudējumus, komisija gan aprēķina konkrētus zaudējumus, gan tos apraksta.

Grūtības, aprēķinot zaudējumus, sagādā ne tikai apgrūtināta piekļuve informācijai Krievijā, bet arī kvalificētu pētnieku trūkums, minēja E.Stankēvičs. Turklāt nākamgad gandrīz par 70 tūkstošiem latu samazināsies komisijai paredzētais finansējums, un tas būs 120 tūkstoši latu.

Saeimas preses dienests

Svin Padomju armijas ienākšanas gadadienu Rīgā

Sestdien, 12. oktobrī Mežaparkā pie Ķīšezera aptuveni 100 pārsvarā vecākā gadagājuma cilvēki svinēja 64. Padomju armijas ienākšanas gadadienu Rīgā.

Pasākuma dalībnieki, skandēja kara laika dziesmas, teica kvēlas runas.

Pasākumā piedalījās arī Otrā pasaules kara dalībnieki, politiķi, piemēram, Jakovs Pliners (PCTVL), Nils Ušakovs (SC), Sergejs Žuravļovs (“Dzimtene”), kā arī Bronzas karavīra sargi no Igaunijas.

Turpmāka šī notikuma atzīmēšana paredzēta pirmdien un otrdien Maskavas namā.

Notiekošo vēroja vairāki policisti.

1944.gada 13.oktobrī, tieši forsējot Ķīšezeru, Padomju armija iegāja Rīgā. Padomju armijai tuvojoties Rīgai, emigrācijā uz Rietumiem devās apmēram 100 000 cilvēku. Latvijā palikušajiem nācās pārciest 1949.gada deportāciju vilni, lauku kolektivizāciju, apvainojumus nacionālismā un migrantu pūļus, kas ieplūda Latvijā 60. un 70.gados.

ALA darbs vainagojas ar panākumiem

ASV Senāts pieņem rezolūciju, apsveicot Latvijas Republiku tās 90. gadadienā, kurā aicina Krieviju atzīt Baltijas valstu nelegālo okupāciju.

ASV Senāts septembrī vienbalsīgi apstiprināja Amerikas latviešu apvienības Informācijas nozares sagatavoto rezolūciju, kuŗā Latvijas Republika tiek sveikta tās 90. dzimšanas dienā, bet Krievija aicināta atzīt nelegālo padomju okupāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

“Kongress lūdz ASV prezidentu un valsts sekretāri aicināt Krievijas Federācijas valdību atzīt, ka padomju okupācija Latvijā, Igaunijā un Lietuvā saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu turpmāko 51 gadu bija nelikumīga,” teikts apstiprinātajā dokumentā.

Rezolūciju iesniedza senators Gordons Šmits no Vašingtonas pavalsts. Senators Šmits ir ASV senata Baltiešu atbalstu grupas līdzpriekšsēdis. Pirms rezolūcija iesniegšanu senators Šmits rezolūcijas ideju apsprieda ar Amerikas latviešu apvienības Informācijas nozares vadītāju Valdi Pavlovski, Rezolūciju atbalstīja vel septiņi citi ASV senātori: Baraks Obama no Ilinoijas un demokrātu partijas kandidāts uz valsts prezidenta amatu; Ričhards Durbins no Ilinoijas; Herbs Kohls no Viskonsīnas; Roberts Keisī (Casey) no Pensilvānijas; Karls Levins no Mičiganas un Džordžs Voinovičs no Ohaijo. Pēdējā brīdī tika panākts arī Merilandes senātores Barbaras Mikulski atbalsts.

Šo ALAs Informācijas nozares panākumu augstu novērtēja arī valdes priekšsēdis Dr. Juris Mežinskis. “Mēs varam būt lepni gan mūsu biedru un tautiešu ASV, gan Latvijas latviešu priekšā, ka varam pasniegt mūsu valstij šādu dāvanu 90. gadadienā,” viņs teica.

Uzsverot, ka pēc neatkarības pasludināšanas “Latvija 21 gadu pastāvēja kā neatkarīga un suverēna valsts, un pilnībā atzīta Nāciju līgas locekle”, rezolūcija atgādina, ka “Molotova-Ribentropa pakta aizsegā Latvija, Igaunija un Lietuva 1940.gada 17.jūnijā tika ar varu iekļautas Padomju Savienības sastāvā, pārkāpjot līdz tam pastāvējušos miera līgumus”.

“Padomju Savienība uzspieda Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tautām komunistisko politisko sistēmu, kas apspieda citādus uzskatus, brīvu politiskās gribas izpausmi un cilvēka pamattiesības,” teikts dokumentā.
“ASV nekad netika atzinusi šo nelikumīgo un vardarbīgo okupāciju un saglabāja nepārtrauktas diplomātiskās attiecības ar šīm valstīm visu padomju okupācijas laiku, nekad neatzīstot tās par “padomju republikām”,” teikts rezolūcijā, kuŗā arī norādīts, ka 1953.gadā ASV Kongresa izveidotā speciālā komisija apstiprināja, ka “Padomju Savienība nelikumīgi un vardarbīgi okupēja un anektēja Baltijas valstis”.

Amerikas latviešu apvienība veica lielu darbu, lai informētu tautiešus ASV un ar viņu palīdzību panāktu atbalstu šai rezolūcijai. XV Vispārējajos dziesmu svētkos Ventūrā Kalifornijā, ALAs Informācijas nozare savāca pārs simtu parakstu atbalsta vēstulēm rezolūcijas pieņemšanai. ALA arī sūtīja e-pastus ASV latviešu informācijas tīklam, lūdzot cilvēkus kontaktēt senātorus, un, lūdzot tos atbalstīt šo svarīgo rezolūciju.

Mēģinot panākt atbalstu šai vēsturiskajai rezolūcijai, ALA sadarbojās ar vairākām organizācijām – The Baltic American Freedom League Kalifornijā, Daugavas Vanagu apvienību, Amerikas latviešu jaunatnes apvienību, Apvienoto baltiešu komiteju un Čikāgas latviešu organizāciju apvienību. Šo organizāciju pārstāvji apmeklēja senatoru birojus Klīvlandē, Detroitā, Čikāgā un Mineapolē.

Tomēr darbs vēl nebeidzas, uzsvēra Valdis Pavlovskis. Vēl jāpanāk atbalsts arī Tautas vietnieku namā un jācīnās, lai Valsts prezidents parakstītu attiecīgu proklamāciju.

“Tā balle vēl nav cauri,” teica V. Pavlovskis telefona sarunā atceļā no Vašingtonas uz Losandželosu. “Mums vēl jāstrādā un jāpanāk prezidenta Buša proklamācija, lai šī dāvana Latvijai būtu pilnīga.”

Raits Eglītis
ALAs Informācijas nozare (publicēts septembrī)

Vainags Kārlim Ulmanim, cieņa visiem upuriem

Ar ceturtā Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa piemiņas godināšanu Turkmenistānas pilsētā Turkmenbaši – bijušajā Krasnovodskā – ceturtdien noslēdzās prezidenta Valda Zatlera trīs Centrālās Āzijas valstu apmeklējums.

Krasnovodska, kuru kopš 1993. gada sauc par Turkmenbaši, ir Turkmenistānas osta pie Kaspijas jūras. Kopetdaga kalni, kas ieskauj pilsētu, un to smilšainās priekškalnes atgādina kaut ko līdzīgu Mēness ainavām. Turkmenbaši priekšpilsētās ir attīstījusies moderna gāzes pārstrādes rūpniecība, un tā jau izsenis ir nozīmīgs jūras transporta centrs. Citā pilsētas pusē ir paredzēts uzbūvēt modernu kūrortu. Taču pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem tā nebija. Deviņpadsmitā gadsimta vidū dibinātajā pilsētā Otrā pasaules kara laikā atradās vairāki cietumi, kuros turēja arī politieslodzītos (tagad te vairs nav nedz politieslodzīto, nedz arī pašu cietumu).

Pēc Latvijas okupācijas K. Ulmani vispirms aizveda uz Maskavu, bet vēlāk deportēja uz Stavropoles novadu. Sākoties karam, ceturtais Latvijas prezidents 1941. gada jūnijā tika apcietināts. Kad 1942. gada vasarā vācu armija tuvojās Vorošilovskai, Ulmanis nonāca Baku cietumā, bet no turienes ar kuģi viņu pārveda pāri Kaspijas jūrai. Ir zināms, ka Valsts prezidents Kārlis Ulmanis Krasnovodskā nonāca 1942. gada 8. septembrī. Kādam no vietējiem cietumiem vajadzēja kļūt par pieturas punktu, pirms cauri Turkmenistānas teritorijai viņš tiktu nosūtīts tālāk uz Sibīriju. Taču K. Ulmaņa veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, un viņš tika ievietots Krasnovodskas cietuma slimnīcā. Tur 1942. gada 20. septembrī prezidents nomira.

Kārļa Ulmaņa iespējamā atdusas vieta varētu būt apmēram trīs hektārus lielie pilsētas Vecie kapi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairākas Latvijas vēsturnieku un arheologu ekspedīcijas nesekmīgi, iesaistoties arī dažiem politiķiem, ir mēģinājušas atrast precīzu vietu, kur K. Ulmanis varētu būt apglabāts. Pēc viena no tādiem mēģinājumiem, piemēram, Joahims Zīgerists pat apgalvoja, ka uzdevums jau praktiski ir izpildīts, taču tā, protams, nebija patiesība. Tiesa, ekspedīciju laikā vēl izdevās atrast cilvēkus, kuru piederīgie pat bija redzējuši K. Ulmani un norādīja uz vietu, kur prezidents varētu būt apglabāts. Šādas liecības sniedzis arī bijušais NKVD operatīvais pilnvarotais Nikolajs Meļņiks. Visi kā viens norādīja vietu, kur Vecajos kapos apbedīti cietumā mirušie ieslodzītie. Taču neviena no ekspedīcijām tā arī nedeva skaidru atbildi, vai tiešām Kārlis Ulmanis ir apglabāts Krasnovodskas Vecajos kapos.

Tagad vietā, kur agrākajos gados notikuši meklējumi, ir palicis vienīgi rupjgraudainu smilšu lauks, aiz kura nelielā teritorijā plešas islāmticīgo un kazahu kapulauks. Pretējā pusē ir apbedījumi, kurus pārsvarā ieskauj musulmaņu tradīcijām raksturīgie metāla žogi. Taču šeit, kā sacīja Turkmenbaši pilsētas galva, nekādi izrakumi netiks pieļauti, jo to aizliedz vietējās tradīcijas, kas sakņojas ticībā Allāham. Turklāt viņš atgādināja, ka padomju laikos pie ēkas pilsētā, kurā pašlaik atrodas pasts, bijusi plāksnīte, ka šeit 1942. gada 20. septembrī miris Kārlis Ulmanis. Acīmredzot vissaprātīgākais, ko pašlaik var izdarīt, ir izveidot piemiņas zīmi bijušajam Latvijas prezidentam un uzstādīt to pilsētā, vietā, kas patiešām atbilstu Latvijas valstsvīra izcilajam devumam. Tāds piemineklis varētu atrasties Turkmenbaši pilsētas parkā.

Taču, kamēr tāda pieminekļa nav, Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš un satiksmes ministrs Ainārs Šlesers Turkmenistānas vicepremjera–ārlietu ministra pavadībā ar kuģīti devās Kaspijas jūrā, lai nolaistu ūdenī piemiņas vainagu. Tādējādi prezidents, valsts 90. gadadienas gadā parādīja godu gan svešu varu iznīcinātajam Valsts prezidentam, gan tiem staļinisko represiju upuriem, kuru kapavietas nav zināmas.

Jau atvadoties no Turkmenistānas, prezidents uz jautājumu, ko viņam personīgi nozīmē tālās Turkmenbaši apmeklējums, atbildēja: “Mūsu ceturtā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa pēdējie dzīves gadi ir simboliski traģiski mūsu tautai. Mēs nezinām, kur atrodas viņa kapavieta, bet, nolaižot jūrā piemiņas vainagu, mēs pieminējām arī citus represētos. Es esmu gandarīts, ka Turkmenistānas vadītāji un šīs pilsētas mērs ciena mūsu prezidenta piemiņu. Mēs vienojāmies, ka būs iespējams uzstādīt piemiņas zīmi pilsētā redzamā vietā, jo padomju laikos, lai cik paradoksāli tas būtu, pilsētā pie kādas ēkas ir bijusi zīme, ka šeit, Krasnovodskā, savu dzīvi ir beidzis Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Mums piemiņa ir jāatjauno, un ir pretimnākšana no vietējās varas puses. Viņi ciena mūsu simbolus un mūsu vēlmi tos pieminēt un no savas puses to visādi atbalstīs.”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=38426

---

Maz cerību uz Kārļa Ulmaņa pārapbedīšanu

Neviena zieda, neviena Latvijai raksturīgā ozoliņa vai tūjas. Kalnu ieskauta ieplaka, kurā līdzās musulmaņu apmūrētajām kapu kopiņām vīd pareizticīgajiem raksturīgi kapavietu metāla nožogojumi.

Tāda aina ceturtdien pavērās Valdim Zatleram, kurš tālajā Turkmenistānā bija ieradies godināt šeit pirms 66 gadiem svešumā mirušo pēdējo pirmskara Latvijas prezidentu Kārli Ulmani.

Redzot pamestās kapsētas sarūsējušās metāla sētiņas un izkaltušo zemi, latvieša sirdsmieram vieglāk iedomāties, ka K. Ulmaņa pēdējā atdusas vieta drīzāk ir Kaspijas jūras dzidri zaļganie ūdeņi, kas ceturtdien pieņēma sarkanbaltsarkanu ziedu vainagu ar Latvijas karoga krāsu lentēm. Tas varētu būt bijis pēdējais dzimteni kaut cik atgādinošais skats, ko pirms savas nāves redzējis Latvijas brīvvalsts ceturtais prezidents. Tālāk ceļā uz toreizējās Krasnovodskas (tagad Turkmenbaši) cietumu gluži tāpat kā tagad, pēc 66 gadiem, ir tikai putekļainas Austrumu pilsētas ieliņas, izkaltusi zeme un svešāda apbūve. “Izcilā Latvijas valstsvīra Kārļa Ulmaņa pēdējie dzīves gadi ir simboliski traģiski mūsu tautai. Nolaižot piemiņas vainagu jūrā, jo mēs nezinām, kur īsti ir Kārļa Ulmaņa kapa vieta, mēs pieminējām arī visus tos represētos, kuru kapa vietas palikušas nezināmas,” ceturtdien teica V. Zatlers. Turkmēņi tagadējam Latvijas prezidentam solīja, ka pilsētas parkā varētu uzstādīt piemiņas zīmi K. Ulmanim.

Precīza K. Ulmaņa pīšļu atdusas vieta vēl aizvien nav zināma, un ir maz cerību, ka to palīdzētu noskaidrot pat Krievijas pretimnākšana, beidzot atverot savus arhīvus, lai Latvijas pārstāvji varētu izlasīt pret K. Ulmani ierosinātās krimināllietas Nr. 17210 materiālus. Zināms, ka tajā atrodami dokumenti, kas apliecina, ka 1942. gada 1. augustā K. Ulmanis atradies Baku cietumā Azerbaidžānā, no kurienes ar kuģi pārvests pāri Kaspijas jūrai un 8. septembrī ievietots Krasnovodskas cietumā. Prezidenta sliktā veselības stāvokļa dēļ viņa pārvešana uz Sibīriju, tālāk prom no uzbrūkošās vācu armijas, nav bijusi iespējama. Par K. Ulmaņa slikto veselību liecina arī arhīvos esošā fotogrāfija, kurā redzams, kā prezidentu nones no kuģa Krasnovodskā. Zināms, ka krimināllietā glabājas akts par K. Ulmaņa nāves fakta konstatāciju 1942. gada 20. septembrī pulksten 16.10.

Pagājušā gadsimta 90. gados Latvijas valdība uz toreizējo Krasnovodsku organizēja divas ekspedīcijas, kuru uzdevums bija sameklēt pēdējā brīvvalsts prezidenta atdusas vietu un organizēt viņa svinīgu pārapbedīšanu. Pirmās ekspedīcijas laikā 1992. gadā tika atrasta Olga Fjodorovna Peņkova, kura no 1939. gada bija strādājusi par sanitāri Krasnovodskas morgā. Sieviete norādījusi uz aptuveno vietu kapsētā, kur it kā glabāti cietumā mirušie ieslodzītie. Gadu vēlāk ekspedīcija Ukrainā uzgāja bijušo Krasnovodskas cietuma pilnvaroto Nikolaju Ivanoviču Meļņiku, kurš liecinājis, ka K. Ulmaņa dzīvība izdzisusi cietuma slimnīcā. Savukārt bijusī krasnovodskiete Irina Vladimirovna Tarabina stāstījusi, ka K. Ulmanis cietumā bijis ieslodzīts kopā ar viņas tēvu. Pēc tēva lūguma viņa uz cietumu saslimušajam Latvijas prezidentam nesusi granātābolu mizu novārījumu. Arī viņa norādījusi uz aptuvenu mirušo ieslodzīto apbedījuma vietu Krasnovodskas Vecajos kapos starp pareizticīgo un musulmaņu kapavietām. Tomēr, tā kā nav konkrētu datu par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku apbedījuma precīzu vietu, nevar izslēgt mazticamākās versijas par viņa atdusas vietu citur.
NRA

Uz komunisma cēlāju apsolīto zemi

Tieši pirms piecdesmit gadiem Maskavā svinīgi apbalvoja darba varoņus, kas bija divkārt piepildījuši graudu piegāžu plānus neskarto zemju apgabalos. Labības sēšana neapgūtajās Kazahstānas stepēs ir skaļākais un slavenākais no 50. gadu saimnieciskajiem pasākumiem, kas it labi palicis daudzu vecākās un vidējās paaudzes lasītāju atmiņās.
……
Bada kaulainā roka

1953. gada septembrī, pusgadu pēc Staļina nāves, vadoņa bijušie līdzgaitnieki beidzot bija sadalījuši savā starpā amatus, cīņas karstumā iedzenot kapā kolēģi un līdzgaitnieku Lavrentiju Beriju. Visus PSRS ekonomiskās dzīves jautājumus tagad risināja divi cilvēki – partijas līderis Ņikita Hruščovs un Ministru Padomes priekšsēdētājs Georgijs Maļenkovs. Abu valstsvīru varas nastas saldumu krietni mazināja acīm redzamā patiesība, ka, nemainot staļinisko saimniekošanas modeli, Padomju Savienība beigs pastāvēt dažu tuvāko gadu laikā. Lai nepieciešamajā daudzumā apgādātu tās pavalstniekus ar maizi, 1953. gadā bija vajadzīgi 82 miljoni tonnu graudu. Tieši tik liels bija viss togad iekulto graudu apjoms, taču atpalikušo novākšanas un uzglabāšanas metožu dēļ valsts apcirkņos nonāca tikai 31 miljons tonnu. Daudzas Krievijas pilsētas atradās uz bada robežas, rūpnīcu strādnieki saņēma dienā 700 gramus slikti ceptas maizes, kamēr pārējie mazturīgie bija spiesti lietot pārtikas surogātus. Sedzot armijas un iekšlietu struktūru vajadzības, nācās sākt izmantot valsts ārkārtas rezervju krājumus. Konkurence ar ASV un citi lielās politikas jautājumi pēkšņi bija kļuvuši mazsvarīgi. Tagad dažu gadu laikā bija jāatrod pietiekami daudz pārtikas, lai nepieļautu bada dumpjus.

PSRS nebija valūtas, lai meklētu pārtiku Rietumos, bet gulagā ieslodzīto izmantošanu lauku darbos atzina par nelietderīgu. Lai glābtu kas glābjams, nākamā, 1954. gada, laikā kolhoziem piešķīra trīsreiz lielākas iepirkuma cenas un valsts subsīdijas, neoficiāli atceļot uzraudzību pār kolhoznieku piemājas dārziņiem. Tomēr nebija nekādu cerību, ka līdz dzimtcilvēku stāvoklim novestie lauku ļaudis spēs vai vēlēsies strādāt labāk.

1954. gada janvāra beigās Hruščovs izšķīrās par ārkārtas soli – līdz nākamā gada pavasarim uzart un apsēt divdesmit miljonus hektāru lauksaimniecībā nekad pirms tam neizmantotu zemju Kazahstānas ziemeļaustrumos
Lasīt visu rakstu

Okupācijas laikā nodarīto zaudējumu aprēķināšana ilgs līdz 2010.gadam

Ziņojumu par Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarītajiem zaudējumiem PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma laikā plānots pabeigt 2010.gadā, Saeimas Ārlietu komisijas sēdes laikā informēja zaudējumu aprēķināšanas komisijas vadītājs Edmunds Stankēvičs.

Komisijas deputāti vērsa uzmanību, ka, aprēķinot zaudējumus, jāņem vērā arī netieši zaudējumi – gan staļinisma represiju upuri trīsdesmitajos gados Krievijā, gan 1944.gadā un 1945.gadā emigrējušie Latvijas iedzīvotāji, gan pēc deportācijām Krievijā palikušie Latvijas iedzīvotāji, portālu “Delfi” informēja Saeimas Preses dienests.

Šobrīd apzinot zaudējumus komisija gan aprēķina konkrētus zaudējumus, gan tos apraksta.

Grūtības aprēķinot zaudējumus sagādā ne tikai apgrūtināta piekļuve informācijai Krievijā, bet arī kvalificētu pētnieku trūkums, minēja Stankēvičs. Turklāt nākošgad par gandrīz 70 tūkstošiem latu samazināsies komisijai paredzētais finansējums un būs 120 tūkstoši latu.

Saeimas Ārlietu komisijas deputāti norādīja, ka sarunās ar Krieviju ir jāvienojas arī par vieglāku mūsu vēsturnieku piekļuvi arhīviem Krievijā. Savukārt komisijas deputāte Sandra Kalniete (PS) vērsa uzmanību, ka lietderīgi būtu par totalitārisma upuru kapu un arhīvu izpētes jautājumiem mūsu valsts amatpersonām runāt oficiālo vizīšu laikā, apmeklējot valstis, kurās atrodas arhīvi, izsūtījuma vietas un apbedījumu vietas.

Arī starptautiskā līmenī jādiskutē par totalitārisma noziegumiem un to ietekmi uz mūsu valsts vēsturi. Svarīgi vienoties par kopīgu Eiropas Savienības nostāju par totalitārā komunisma režīma upuru statusu un piemiņu, akcentēja komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Eglītis (TP)

---

Traucē Krievijas attieksme un naudas trūkums

Taupības režīms sāpīgi skars arī valdības izveidoto komisiju PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķināšanai. Komisijas vadītājs Edmunds Stankēvičs vakar informēja Saeimas Ārlietu komisijas deputātus par paveikto un izteica cerības uz viņu atbalstu.

“Pašlaik komisijā norisinās darbs pie dažādu arhīvu kartotēku izpētes, apkopošanas un datorizēšanas, sagatavota un izdota grāmata “Aizvestie”, tapis pētījums par Latvijas armijas iznīcināšanu, un turpinām aprēķināt padomju režīma nodarīto kaitējumu videi. Turpinām vākt datus par muzeju fondu zaudējumiem,” dažus no darbiem deputātiem uzskaitīja E. Stankēvičs. Neesot aizmirstas arī represijas garīgajā sfērā, tādēļ komisija gatavojas tulkot un publicēt padomju laika cenzūras rokasgrāmatu.

Savukārt deputāti vērsa uzmanību, ka, aprēķinot zaudējumus, jāņem vērā arī netieši zaudējumi – gan staļinisma represiju upuri trīsdesmitajos gados Krievijā, gan 1944. un 1945. gadā emigrējušie Latvijas iedzīvotāji, gan pēc deportācijām Krievijā palikušie Latvijas iedzīvotāji. E. Stankēvičs sarunā ar parlamentāriešiem uzsvēra, ka valdībai iesniegtais komisijas darba grafiks paredz līdz 2010. gadam aprēķināt, tieši cik lielus zaudējumus padomju okupācijas režīms ir nodarījis Latvijai.

Taču inflācija, ekonomiskā krīze un Krievijas nevēlēšanās dalīties ar arhīvu informāciju sarežģī komisijas darbu un apdraud spējas iekļauties noteiktajos termiņos. Komisijas nolīgtajiem pētniekiem Krievijas arhīvos netiek izsniegti pat lietu saraksti un apraksti, nemaz nerunājot par pašiem dokumentiem. Tajā pašā laikā Krievijas vēsturnieki Latvijas arhīvos ir laipni gaidīti. Savukārt kapavietu meklēšanu apgrūtina arī naudas trūkums, jo trūkst līdzekļu komandējumiem un ekspedīcijām. Taču Sibīrijā un vispār attālākos Krievijas rajonos vietējās pašvaldības ir krietni pretimnākošākas.

Visbeidzot grūtības zaudējumu aprēķināšanā sagādā arī kvalificētu pētnieku trūkums. Jautāts, vai komisija savā darbā saņem pietiekamu politisko atbalstu, E. Stankēvičs piesardzīgi atbildēja, ka vienmēr var cerēt uz vēl lielāku atbalstu. Viņš arī pauda pateicību valdībai, ka komisijai vispār ir piešķirts finansējums, jo sākotnēji esot bijusi pat ideja no valsts budžeta tai nedot vispār neko. Šogad komisijas darbībai tika piešķirti 190 tūkstoši latu, bet nākamgad plānots šo finansējumu samazināt par gandrīz 70 tūkstošiem latu.

Lietuvā darbs pie šādas datu apkopošanas un zaudējumu aprēķināšanas jau ir pabeigts. Kaimiņi secinājuši, ka padomju okupācijas radītie zaudējumi mērāmi vismaz 800 miljardu dolāru apjomā. Taču skaidri pamatoti un pierādīti ir tikai 20 miljardi dolāru. Šādu kompensācijas prasību viņi ir pieprasījuši no PSRS saistību mantinieces – Krievijas Federācijas. Savukārt igauņi ir gājuši citu ceļu un aprēķinu vietā veikuši lielākoties aprakstošus pētījumus. Rezultātā tapusi “Baltā grāmata”, kurā apkopoti igauņu pārdzīvojumi okupācijas jūgā. Modelējot situāciju, kā Igaunija būtu attīstījusies, ja PSRS režīms to nebūtu skāris, secināts, ka 2003. gadā Igaunijas IKP būtu 37 miljardi eiro (faktiski tas tolaik bija aptuveni 8 miljardi).

Latvijā PSRS okupācijas režīma radīto zaudējumu aprēķināšanas komisija tika izveidota 2005. gada 5. augustā. Tajā darbojas vairāki atzīti vēsturnieki. Bez zaudējumu aprēķināšanas komisijas mērķos ietilpst arī Latvijas iedzīvotāju (īpaši jaunatnes) un starptautiskās sabiedrības informēšana par padomju režīma nodarīto postu.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=38255

Plāno lemt par pārsūdzību Kononova lietā

Valdība visdrīzākajā laikā varētu lemt par pārsūdzību Vasilija Kononova lietā, apgalvo Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine.

I. Reine prognozēja, ka, iespējams, jau tuvāko divu nedēļu laikā valdība varētu spriest par to, vai pārsūdzēt Latvijas pusei nelabvēlīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu V. Kononova lietā. Latvijas puse lietu var pārsūdzēt līdz 24. oktobrim. Atgādināšu, ka jūlija nogalē ECT publiskoja spriedumu lietā “V. Kononovs pret Latvijas valsti”, kas Latvijai uzliek pienākumu V. Kononovam maksāt ap 30 000 eiro (ap 21 000 latu). V. Kononovs ECT sūdzējās par to, ka Latvijā viņš notiesāts par nodarījumiem, par kuriem izdarīšanas brīdī it kā nebija paredzēta kriminālatbildība ne nacionālajos, ne starptautiskajos tiesību aktos. ECT spriedumā secinājusi, ka V. Kononovs 1944. gadā “nevarēja paredzēt”, ka viņa rīcība uzskatāma par kara noziegumu. I. Reine piebilda, ka viņa šo lietu valdībai ieteikšot pārsūdzēt.

Kā liecina ECT spriedums, tiesnešu domas krasi dalījušās un Latvijai nelabvēlīgais spriedums pieņemts tikai ar vienas balss pārsvaru. Četri ECT tiesneši nosliekušies par labu V. Kononovam; trīs tiesneši, tajā skaitā tiesnese no Latvijas Ineta Ziemele, spriedumam pievienojuši viedokli, kurā norādījuši uz ECT sprieduma dīvainībām.

V. Kononova lietai savā publiskajā lekcijā, kas notika Rīgas Juridiskajā augstskolā, pieskārās arī profesore Sņežana Botušarova-Doičeva. S. Botušarova-Doičeva ir bijusī Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese, pašreizējā Kara noziegumu palātas starptautiskā tiesnese Bosnijas un Hercegovinas tribunālā un Kosovas Cilvēktiesību konsultatīvās padomes locekle. Profesore uzsvēra, ka šajā lietā ECT īpaši analizējusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. panta 1. daļu, kas nosaka, ka sodīt drīkst tikai saskaņā ar likumu, proti – vai personas nodarījumi to izdarīšanas brīdī bija jāvērtē kā noziegumi pret cilvēci. Savukārt tie tiesneši, kas vairākumam nepiekrita, akcentējuši 7. panta 2. daļu, kas nosaka: šis pants neliedz tiesāt personu par darbībām, kas izdarīšanas brīdī tika uzskatītas par noziegumu saskaņā ar vispārējiem civilizēto nāciju atzītajiem tiesību principiem.

Tikai relatīvi nesen jēdziens “noziegumi pret cilvēci” ieguva konkrētāku saturu, norāda S. Botušarova-Doičeva, un ECT acīmredzot šajā lietā turējusies pie likuma burta, nevis gara. Šis virziens ECT darbā kļūstot noteicošais. Līdz ar to profesores secinājums: nez vai Latvijai esot lielas cerības, lietu pārsūdzot. Tam gan nepiekrīt Latvijas eksperti un politiķi, kas uzsver, ka šajā lietā ECT spriedums nonāk pretrunā ar citām ECT izskatītajām lietām, piemēram, pret Franciju, Vāciju, Igauniju.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=38107

Roberts Bulsons, Valsts kancelejas direktora pienākumu izpildītājs

Laika posmā no 1990. gada līdz 2008. gada augustam Latvijas Republikas prokuratūra, pamatojoties uz likumu “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”, ir reabilitējusi 17866 personas. Liels, abstrakts skaits, kuru ļoti konkrētu padara septiņpadsmit tūkstoši astoņi simti sešdesmit seši vārdi un uzvārdi, salauzta dzīve aiz katra no tiem un nevienā statistikā nekad neuzskaitāms daudzums šo cilvēku tuvinieku izpostīto mūžu. Viens no reabilitētajiem ir Roberts Bulsons, pēdējais Valsts kancelejas vadītājs pirms Latvijas okupācijas.
…
“Kad kļuva puslīdz skaidrs, ka Latvijas okupācija nenovēršama, valdība privātā kārtā pārrunāja jautājumu, kas būtu darāms, lai pasargātu no komunistu terora tos, kas bija visvairāk apdraudēti. Bet kas varēja būt vairāk apdraudētie? Valdība? Tādu jautājumu ne brīdi neapsprieda, ka būtu glābjama valdība vai atsevišķi ministri, izsūtot tos komandējumos uz rietumiem, kamēr vēl iespējams. Visi saprata, ka valdība nedrīkst pamest tautu tik kritiskā laikā. Varbūt glābt armijas un aizsargu vadību, augstākos valsts un drošības iestāžu darbiniekus? (..) Kur komunistu terors sāksies un kurā vietā beigsies? Uz to neviens atbildēt nespēja. (..) Visus izglābt nebija iespējams. Valdība tāpēc izšķīrās palikt amatā līdz pēdējai iespējai, sagaidot to pašu arī no citiem, kas ieņēma atbildīgus valsts amatus.”
…
Pēc pusotra gada apcietinājuma laika Rīgā un Astrahaņā tika pasludināts sevišķās apspriedes 1942. gada 14. februāra spriedums: Robertu Bulsonu par aktīvu darbību pret revolucionāro kustību – nošaut. Spriedums izpildīts 1942. gada 24. martā Astrahaņā. R.Bulsona kapavieta nav zināma.

Lasīt visu rakstu

Likteņdārzā ieziemo ābelītes

Sestdien (4. oktobrī) Kokneses fonda rīkotajā talkā topošajā tautas Likteņdārzā uz Daugavas salas, asistējot gulbjiem un vienai baltai dzērvei, ieziemoja tās ābelītes, kuras līdzīgā talkā iestādīja pavasarī, sākot veidot memoriāla simts ābeļu aleju.

Talcinieku vidū bija ne vien Kokneses iedzīvotāji, Kokneses vidusskolas skolēni un pašvaldības pārstāvji, bet arī Latvijas skautu organizācijas pārstāvji, Latvijā pazīstami sabiedriskie darbinieki, politiķi. Tā līdz ar pārējiem čakli strādāja Latvijas Valsts arhīva VDK dokumentu sektora vadītājs Ainārs Bambals, apgāda “Atēna” īpašnieks Pēteris Jankavs, Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs Roberts Millers, Latvijas Skautu un gaidu centrālās organizācijas vadītājs Andris Matisons, 9. Saeimas deputāts Uldis Grava. Ābelītes aplika ar sietiem, lai tās pasargātu no zaķiem un stirnām, un ielika ēsmu, lai iznīcinātu sīkos grauzējus. Apkārtnē tika salasīti akmeņi.

“Laiks kā radīts talkai, diena brīnišķīga, mums visiem liela kopības izjūta, jo katrs pieliekam savu roku, lai beidzot latviešiem būtu vieta, kur pieminēt un atcerēties savus nomocītos tuviniekus, vieta, kur atnākt kopā ar bērniem un mazbērniem, kur jauniem un veciem stiprināties pārdomās, mīlestībā un cerībā,” teica R. Millers. Un daudzi viņam piebalsoja.

Ar laiku uz Daugavas salas taps unikāls memoriālais komplekss ar alejām, puķu dobēm un piemiņas sienu, kurā būs iemūžināti vārdi aptuveni 600 000 latviešiem, kas 20. gadsimtā kļuvuši par totalitāro režīmu upuriem. Kā zināms, Likteņdārzs tiek veidots pēc Japānas ainavu arhitekta Šunmjo Masuno skicēm un rekomendācijām.

“Pašreiz tiek intensīvi izstrādāti centrālās memoriāla vietas, celiņu un tiltiņu būves projekti, kā arī krastu stiprināšanas projekti,” stāstīja Kokneses pagasta padomes priekšsēdētājs Viesturs Cīrulis. “Jau šogad, gaidot Latvijas 90. jubileju, sāksim līdzekļu vākšanas kampaņu, jo Likteņdārza ierīkošanai būs vajadzīgi miljoni, bet pavasarī jau ies vaļā rakšana un būvdarbi.”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=38036

Pārāk piesardzīgi pret tuvo vēsturi

Pirms 20 gadiem, 1988. gada 7. oktobrī, visu Latviju saviļņoja grandiozā Mežaparka manifestācija, 8. un 9. oktobrī notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. Šo gadadienu vēsturnieki un pat notikumu līdzdalībnieki sagaida ar mulsinošu atzinumu: izsmeļošas LTF vēstures uzrakstīšanas brīdis vēl nav pienācis; jautājumu ir pārāk daudz; subjektīvisms vēl pārāk liels. Klasiskais atzinums, ka kārtīga vēstures pētīšana var sākties tikai 50 gadus pēc notikuma, izrādās, saglabā spēku. Tomēr vēsturnieki uzskata, ka pie 80. gadu vēstures jāķeras tagad.

”Tie cilvēki, kas toreiz bija klāt, bieži arī šobrīd ietekmē lietas. Ja viņiem nepatiks tā vai cita versija, tie ļoti aktīvi centīsies visu ”nolīdzināt līdz ar zemi”. Daudzi nav laimīgi par tām nostājām, kādas viņi ieņēma toreiz. Vai nu 1988. gadā visi gluži tā zināja, ka Latvija būs brīva, un uz to konsekventi gāja.   Lasīt…

Pieminot Vānes nacionālos partizānus

Latvijas Nacionālo partizānu apvienības un Vānes pagasta pašvaldības veidoto piemiņas zīmi – Balto krustu un stēlu Vānes nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem pie Vānes baznīcas atklāsim piektdien, 3. oktobrī. Pulksten 12.00 Vānes baznīcā sāksies dievkalpojums, ko vadīs Latvijas evaņģeliski luteriskās baznīcas bīskaps Pāvils Brūvers. Baltā krusta stēlā iekalti zināmo kritušo Vānes partizānu vārdi un viņu atbalstītāju vārdi, taču pieminēsim arī visus nezināmos cīnītājus un atbalstītājus.

O. Stefans, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes priekšsēdētājs

Starptautiskā konferencē aicina vēstures mācīšanā izmantot aculiecinieku atmiņas

Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe pēc Konrāda Adenauera fonda Akadēmijas uzaicinājuma Berlīnē starptautiskā konferencē “After the End of Communism – How to Pass on the Knowledge of Dictatorship to the Young Generation” uzstājās ar referātu par izglītības attīstību pēc komunisma sagrāves un par nākotnes izaicinājumiem tajā, kurā izteica aicinājumu vēstures mācīšanā un izziņas procesā vairāk izmantot vēsturisko notikumu aculiecinieku atmiņas, un uzsvērusi, ka šajā nolūkā lielāka uzmanība jāvelta mācību satura koordinācijai un saskaņotībai starp priekšmetiem. Lasīt…

---

Konrad-Adenauer-Stiftung

Leģendārais mežabrālis Jānis Gudža

Tuvojas Latvijas valsts 90 gadu jubileja. Šādās reizēs mēs pieminam tos cilvēkus, kas cīnījās un nolika galvu par mūsu valsts neatkarību. 20. janvārī ir Barikāžu aizstāvju atceres diena, 22. jūnijā, 11. augustā un 11. novembrī atceramies Brīvības cīņu dalībniekus, bet nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem nav šādas piemiņas dienas.

Partizāns, kura darbību apvijušas leģendas

Lai gan viņi to būtu pelnījuši, jo cīnījās pret okupācijas varas pārspēku ar domu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Nevienlīdzīgā cīņā kritušo nacionālo partizānu kopskaits ir tikai nedaudz mazāks par Latvijas armijas zaudējumiem Brīvības cīņu laukos.

Šoreiz par nacionālo partizānu Jāni Gudžu, kura darbība savulaik tika apvīta leģendām. Mūsu laikraksta slejās jau iepriekš bijušas publicētas Martas Grobiņas atmiņas par viņa likteni. Šī raksta pamatā ir arhīvā iegūta informācija.

Aizturēšanas operācija

1947. gada 3. septembrī sastādītā dokumentā lasāms: “Šodien, plkst. 20.00 Īslīces pagasta viensētā “Jūriņas” ar Valsts drošības ministrijas karaspēka 36. motorizēto strēlnieku pulka 18 kareivju līdzdalību tika veikta bandas vadoņa Gudžas aizturēšanas operācija.

Plkst. 20.20 tika aplenktas “Jūriņas”, bet pēc tam, kad uz mūsu priekšlikumu padoties Gudža atteicās to darīt, mēs no vieglā ložmetēja atklājām uguni pa šķūni, kā rezultātā tika nogalināts šķūnī sienā atrodošais Gudža Jānis Jāņa dēls. Šķūņa apskatē tika atklāta vieta, kur viņš gulēja sienā, tur atradās PPS automāts ar 33 patronām, 2 granātas, žakete, grāmata un bļodiņa. Apskatot nogalinātā līķi, vietējie iedzīvotāji atpazina Gudžu. No mūsu puses zaudējumu nebija.”

Šo dokumentu parakstījuši četri Bauskas čekisti. Nav zināms šajā operācijā iesaistīto kopskaits, jo bez pieminētajiem 18 kareivjiem tur bija arī čekisti un, iespējams, Iznīcinātāju bataljona (IB) kaujinieki jeb “istrebiķeļi”.

Atrod bunkuru

3. septembrī čekistiem izdevās īstenot savu mērķi, taču iepriekšējais mēģinājums sagūstīt vai nogalināt J. Gudžu beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Arī par 1947. gada 13. augusta operāciju ir saglabājies dokuments: “Plkst. 9.15 Īslīces pagasta “Kairos” IB spēki 15 cilvēku sastāvā un 6 operatīvie darbinieki veica pārmeklēšanas operāciju ar mērķi – atrast un aizturēt tur slēpjošos bandītus. Apmēram pēc 30 – 40 minūtēm šķūnī siena kaudzē tika atklāts nomaskēts caurums. To pārbaudot, no šī cauruma ar automāta kārtu tika nogalināts IB operatīvā vada komandieris Solovjovs. Sekojošās apšaudes rezultātā, šķūnī slēpjošais bandīts smagi ievainoja leitnantu Kaņepu un jaunāko leitnantu Telli (abi vēlāk no šiem ievainojumiem nomira – R. Ā.) un viegli ievainoja jaunāko leitnantu Cvetkovu un IB kaujinieku Tāru.

Pēc tam bandīts izskrēja pa šķūņa durvīm, un, izmantodams IB kaujinieka Kuzņecova apjukumu, kurš izšāva, bet netrāpīja, un izrādīja bailību – nesekoja viņam, kā rezultātā bandīts aizbēga un paslēpās.

Pēcāk šķūnī atrada bunkuru zem siena, tajā varēja izvietoties 2 – 3 cilvēki. Tur atradās 3 maisi nevētītu graudu, sega, šņorzābaki un naģene. Šķūņa bēniņos bija izklāta sega, Ludviga Grobiņa žakete un PPS automāts. Bēniņos un bunkurā bija automāta patronu čaulītes.

Apšaudes brīdī Ludvigs Grobiņš no mājas mēģināja bēgt, bet uz lauka viņu aizturēja aplenkuma ķēdē izvietotais IB kaujinieks. Mājā bija arī Marta Grobiņa un Elfrīda Krauze, kuras zināja par bandītu, bet to noliedza.”

Var saprast, ka apšaudes sākumā J. Gudža atradies bunkurā, bet pēc tam veikli pārvietojies uz šķūņaugšu, ko nebija gaidījuši uzbrucēji. Līdz ar to čekistu zaudējumi bija tik ievērojami.

Izrēķinās ar atbalstītājiem

Šāda neveiksme tā saniknoja čekistus, ka viņi centās izrēķināties ar J. Gudžas atbalstītājiem. M. Grobiņa savās atmiņās pieminējusi, ka Bauskas čekas telpās izmeklētājs pie viņas kā arestantes “ielaida Telles brūti un Kaņepa sievu. Kā viņas plēsa, rāva aiz matiem, vazāja pa grīdu, spēra ar kājām! To visu ļāva izmeklētājs. Vēlāk viņš mani ar galvu sita pret sienu. Pratināja Šturme”. M. Grobiņai kā nacionālā partizāna atbalstītājai tiesa piesprieda 25 gadus apcietinājumā un vēl piecus gadus ar pārvietošanās tiesību ierobežojumu.

Nogalinātos varas pārstāvjus apglabāja ar lielu godu, bet pie čekas nama tagadējā Plūdoņa ielā 54 tika piestiprināta piemiņas plāksne ar kritušo čekistu vārdiem. Plāksnes teksts radīja maldīgu priekšstatu, it kā minētie čekisti būtu krituši tieši šajā namā. Tāpēc vēlāk dažos trimdā izdotos vēstures pētījumos tika izdarīts maldīgs secinājums: ja jau sanāk, ka pilsētas centrā esošā čekas namā kaujā krita trīs virsnieki, tad to var izskaidrot tikai ar latviešu nacionālo partizānu liela mēroga uzbrukumu un Bauskas pilsētas pārņemšanu savā kontrolē, vismaz uz īsu laiku.

Bauskas dzīve
http://www.tvnet.lv/men/life/Personibas/article.php?id=87390

Par latviešu kaujas policijas bataljonu reabilitāciju

LATVIJAS VALSTS PREZIDENTA KANCELEJA
Rīgā, 2008. gada 12. maijā

1) Latvijas Republikas Saeimas Aizsardzības, Iekšlietu un Korupcijas novēršanas komisijai
2) M. Oša kungam Latvijas Skolotāju savienība

Godājamais komisijas priekšsēdētāja J. Dalbiņa kungs!

Atbildot uz Jūsu 2008. gada 22. janvāra vēstuli Nr. 9/6-4-n/13-(9/08) paskaidrojam,
šī gada 2. janvāra vēstulē Nr. 37 M. Oša kungs ir izteicis rūpes par latviešu tautas
fizisko veselību, kā arī paudis interesi par sešu (6) latviešu kaujas policijas bataljonu
reabilitāciju ar Starptautiskās Tiesas palīdzību.
Attiecībā uz M. Oša kunga vēstulē paustajiem viedokļiem vēlētos teikt sekojošo:
M. Oša kungs savā vēstulē raksta par „Starptautisko Tiesu”, kurai būtu jāizskata
latviešu kaujas policijas bataljonu reabilitācija, bet nekur nepasaka, kāda starptautiskā
tiesa ar to konkrēti būtu domāta.

M. Oša kungs savā vēstulē raksta par sešiem (6) latviešu kaujas policijas bataljoniem,
bet, izņemot 21. policijas bataljonu, nevienam citam bataljonam konkrētu bataljona
numuru nenosauc. Tāpēc nevaram spriest par to, cik konkrētas ir apsūdzības pret šiem
pieciem (5) neminētajiem latviešu kaujas policijas bataljoniem un par ko tie būtu
reabilitējami.

Neapšaubāmi, ka sakarā ar M. Oša kunga vēstulē minētā 21. latviešu policijas
bataljona dalībnieku tiesāšanu Padomju varas laikā Latvijā 1973. un 1974. gadā ir
savas juridiskās problēmas. Uz to savos rakstos ir norādījis M. Oša kunga vēstulē
minētais vēstures profesors Andrievs Ezergailis, kurš uzsvēris, ka šodienas Latvijā
būtu jāpanāk šīs prāvas anulēšana, rakstos minot arī dažādus iespējami ejamus ceļus.

21. policijas bataljona procesā tiesāto personu lietas 1998. gadā ir novērtējusi Latvijas
Republikas Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurore A. Leičenko,
savus slēdzienus nosūtot Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā
departamenta virsprokuroram.

Process pret 21. policijas bataljonu sastāv no trīs aspektiem: Pirmais aspekts ir
apsūdzēto personu iespējamā individuālā kriminālatbildība. Otrs aspekts ir 21.
policijas bataljona kā tāda apsūdzēšana par piedalīšanos kriminālnoziegumos. Trešais
aspekts attiecas uz PSRS, respektīvi, Latvijas PSR tieslietu sistēmu un tās konkrēto
izpausmi procesā pret apsūdzētajiem bijušajiem 21. policijas bataljona piederīgajiem.
Cik zināms, tad šeit minētais otrais un trešais aspekts nav pēc A. Leičenko iesnieguma
Latvijas tieslietu sistēmā tālāk izvērtēts.

21. policijas bataljona tiesāšanas izvērtēšana ir Latvijas tieslietu sistēmas jautājums.
Tāpēc Latvijas tieslietu sistēmai pašai kā pirmai būtu jātiek skaidrībā par visiem
jautājumiem, iekams vispār var būt kaut kāda doma par jautājuma pacelšanu gan
Latvijā, gan starptautiskā plāksnē.

Latvijas Republikas Saeimas Aizsardzības, Iekšlietu un Korupcijas novēršanas
komisija no savas puses varētu painteresēties par to, kas noticis ar Latvijas Republikas
Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurores A. Leičenko 1998. gadā
sagatavotajiem slēdzieniem 21. policijas bataljona jautājumā, kurus viņa tālāk
nosūtīja Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta
virsprokuroram.

A. Caune
Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs, LZA akadēmiķis prof. Dr. habil. hist.