«Lielā trijnieka» intrigas Teherānā
Britānijas premjers Vinstons Čērčils ierosināja šo tikšanos apzīmēt ar sengrieķu vārdu “Eurēka”, “Teherāna” vietā izmantojot kodu “Kaira III”, tomēr vēsturē tā iegājusi kā “lielā trijnieka” – Staļina, Čērčila un Rūzvelta – apspriede, kuras gaitā tieši pirms 65 gadiem tika pieņemti visas pasaules un arī okupēto Baltijas valstu likteņiem izšķiroši lēmumi.
Sagatavošanos Teherānas konferencei (1943. gada 28. novembris – 1. decembris) pavadīja sevišķi stingri piesardzības pasākumi, kurus ievēroja pat sarakstē. Visu triju pušu telegrammas, kuras saturēja priekšlikumus par iespējamo tikšanās vietu, greznoja grifs “Tikai personīgi un stingri slepeni”. Dažas no tām rotāja pat visaugstākās slepenības atzīme – “Tikai jūsu informācijai” (For your eye alone). Noteikt par tikšanās vietu Irānas galvaspilsētu Teherānu bija ierosinājis Staļins (kopš 1941. gada augusta Irānu bija okupējis britu un padomju karaspēks), uzsverot, ka viņš ir virspavēlnieks un ka viņam jāuztur tieši telefona un telegrāfa sakari ar padomju armijas ģenerālštābu Maskavā. Čērčils izteica gatavību “tikties jebkurā vietā”, toties Rūzvelts visai ilgi iebilda pret irāņu galvaspilsētu kā labāko tikšanās vietu. Viņš deva priekšroku Ankārai, Kairai, kādreizējās itāliešu kolonijas Eritrejas galvaspilsētai Asmārai un vairākām citām pilsētām tuvumā. 1943. gada oktobra beigās viņš rakstīja Staļinam: “Nākamās paaudzes uzskatīs par traģēdiju, ka tikai daži simti jūdžu patraucēja Jūsu, Čērčila kunga un manu tikšanos.”
Galu galā Rūzvelts tomēr bija spiests piekāpties un piekrist Staļina izvēlei. Jaunākajā vēstures literatūrā šajā sakarā parasti tiek norādīts, ka ne jau bailes lidot spieda padomju diktatoru stūrgalvīgi iestāties par Teherānu (tur varēja nokļūt ar vilcienu), bet gan ieceres izspiegot amerikāņu delegāciju. Norādot uz varbūtējiem vācu aģentu plāniem sarīkot atentātu, viņš vēl pirms konferences atklāšanas 1943. gada 28. novembra pēcpusdienā ierosināja ASV prezidentam pārcelties uz padomju vēstniecības viesu namu, lai nebūtu jābraukā, jo amerikāņu vēstniecība atradās citā pilsētas rajonā nekā padomju un britu vēstniecības. Čērčila padomnieks Aleksandrs Kadogans vēlāk asi kritizēja Rūzvelta izšķiršanos pieņemt padomju piedāvājumu, nosaucot to par grūti izprotamu vieglprātību, jo bija gandrīz simtprocentīgi pārliecināts, ka krievi “noklausījās visas amerikāņu delegācijas personīgās sarunas”.
No Maskavas līdz Kairai
Jau 1943. gada oktobrī Maskavā bija notikusi padomju, amerikāņu un britu ārlietu ministru apspriede. Lielbritānijas un ASV pārstāvji tajā bija no jauna apstiprinājuši gatavību (šādu lēmumu Rūzvelts un Čērčils bija pieņēmuši augustā Kvebekas apspriedē) īstenot plānu “Overlord” (“Pavēlnieks”), atklājot 1944. gada pavasarī Francijā otro fronti.
Padomju Savienība varēja būt apmierināta. Sarunā ar britu ārlietu ministru Entoniju Īdenu 27. oktobrī Staļins vaļsirdīgi atzina, ka PSRS vairs nav spējīga veikt pret vāciešiem plašas operācijas, ja daļa no ienaidnieka militārajiem spēkiem nav iesaistīta militārajās operācijās Rietumos.
Pēc Čērčila ierosmes tieši pirms Teherānas konferences notika britu un amerikāņu līderu tikšanās Kairā (kodētais nosaukums – “Sekstants”). Sanāksmē piedalījās arī ķīniešu vadonis Čans Kaišī. Aicināti bija arī padomju pārstāvji, bet viņi atteicās piedalīties, jo Maskava baidījās saasināt attiecības ar japāņiem. (1941. gada 13. aprīlī tā bija noslēgusi ar Japānu neitralitātes līgumu. Tobrīd Japāna vēl nebija PSRS ienaidnieks.)
Briti un amerikāņi Kairā vislielāko uzmanību pievērsa plāna “Overlord” īstenošanas iespējām. Rūzvelts tās neapšaubīja, bet Čērčils, atzīstot, ka šī operācija ir vajadzīga, dedzīgi aizstāvēja arī Balkānu stratēģisko variantu. Viņš iestājās par to, lai britu un amerikāņu karaspēks sagrābtu Rodas salu un attīstītu uzbrukumu Adrijas jūras piekrastē.
“Personiskās attiecības” ar “tēvoci Džo”
Teherānas konferencē Rūzvelts centās panākt Staļina uzticēšanos un labvēlību, publiski norobežojoties no Čērčila. Pie kā noveda šī metode, to amerikāņu prezidents pats vēlāk atstāstīja savam draugam un ASV nodarbinātības ministram Frānsisam Pērkinsam. Izcilais ASV diplomāts un vēsturnieks Henrijs Kisindžers savā darbā “Diplomātija” ievietojis šīs sarunas fragmentu: “Vinstons palika sarkans un nikni blenza, un jo vairāk viņš tā darīja, jo Staļins kļuva smaidīgāks. Beigās Staļins izplūda skaļos, garšīgos smieklos, un pirmo reizi trīs dienu laikā es ieraudzīju ataustam gaismu. Es turpināju tā uzvesties, līdz beidzot Staļins smējās kopā ar mani, un tieši tad es viņu nosaucu par “tēvoci Džo”. Dienu iepriekš viņš mani varbūt uzskatīja par pārāk familiāru, bet nu viņš smējās, pienāca klāt un paspieda roku. Kopš tā laika mūsu attiecības kļuva personiskas… Ledus bija sakustējies, un mēs sarunājamies kā vīri un kā brāļi.”
Vēsturiskā atskatā šo metodi tomēr ir diezgan grūti atzīt par korektu! Varbūt tieši Rūzvelta izraudzītā taktika traucēja Rietumu līderiem kārtīgi izsvērt un izanalizēt visus plusus un mīnusus, pieņemot to vai citu stratēģiskas un reizē politiskas ievirzes lēmumu? Amerikāņu līderiem, liekas, atšķirībā no britiem bieži vien militārie apsvērumi bija daudz svarīgāki un nozīmīgāki nekā politiskie. Taču tas izrādījās arī visai izdevīgi Padomju Savienībai.
Čērčils, kurš uzskatīja Itāliju un Balkānus par nacistu pārvaldītās Eiropas “mīksto pavēderi”, Teherānā iestājās, lai briti un amerikāņi izvērstu Balkānos iespējami plašākas militāras operācijas un aizsteigtos priekšā krieviem, jo baidījās, ka būs ļoti grūti viņus dabūt prom no Austrumeiropas, ja viņiem atļaus to okupēt.
Arī Rūzvelts pirmajās sarunās ar Staļinu izteicās par Rietumu sabiedroto uzbrukumu Adrijas piekrastē (tas būtu arī svarīga militārā palīgoperācija saistībā ar plānoto iebrukumu Ziemeļfrancijā). Taču, sajutis, ka Staļins ir pret Čērčila pārstāvēto Balkānu stratēģiju, viņš to vairs īpaši neatbalstīja. Beigās nolēma, ka operāciju “Overlord” īstenos 1944. gada maijā, bet vienlaikus britu un amerikāņu karaspēks iebruks Dienvidfrancijā (operācija “Anvil”, latviski “Lakta”).
Ko darīt ar vāciešiem
Teherānā vairākkārt apsprieda arī dažādus “vācu jautājuma” aspektus. 29. novembra vakarā Staļins visai asi uzbruka Čērčilam, pārmetot, ka viņš vēloties nodrošināt Vācijai saudzīgu mieru. Pēc padomju diktatora domām, lai varētu stabili kontrolēt Vāciju, četri miljoni vāciešu būtu uz nenoteiktu laiku jānosūta uz Padomju Savienību spaidu darbos, kā arī jānošauj, mazākais, 50 tūkstoši, varbūt pat 100 tūkstoši vācu virsnieku, jo tieši viņi esot tie, kas veido un nosaka nacistiskās armijas spēku. Čērčils apskaitās un reaģēja ļoti asi: “Es būtu ar mieru, lai mani pašu tūlīt izvestu dārzā un nošautu, nekā piekristu tādam kaunam – aptraipīt savu un savas valsts godu.” Rūzvelts nolēma iejaukties diskusijā un visu pārvērst jokā, sakot, ka vajagot nošaut nevis 50, bet gan tikai 49 tūkstošus cilvēku. Arī Staļins pēc asās Čērčila reakcijas apgalvoja, ka viņš vienkārši ir jokojis. Memuāros, kas sarakstīti pēc Otrā pasaules kara, britu premjers tomēr norāda, ka ne toreiz, ne arī tagad nav pilnīgi pārliecināts, ka tas tik tiešām bijis joks.
Pēc Staļina ierosinājuma, pušu oficiālajās sarunās risināja arī jautājumu par Vācijas sadalīšanu. Pēdējā sēdē – 1. decembrī – Rūzvelts izvirzīja plānu, kas paredzēja
Vāciju sadalīt piecās valstīs. Viena no tām būtu Prūsija, otra – Hanovera un Vācijas ziemeļrietumu daļa, trešā – Saksija un Leipcigas rajons, ceturtā – Hesene – Darmštate, Hesene – Kasele un rajons uz dienvidiem no Reinas, piektā – Bavārija, Bādene un Virtemberga. Vairākām Vācijas teritorijām – Ķīlei, Ķīles kanālam un Hamburgai, kā arī Rūrai un Zārai – būtu jākļūst par starptautiskā mandāta apgabaliem.
Čērčils aizstāvēja citu variantu, iestājoties par Prūsijas izolēšanu, kā arī Bavārijas, Virtembergas, Pfalcas, Saksijas un Bādenes iekļaušanu Donavas federācijā. Staļins par daudz labāku atzina Rūzvelta plānu, jo tas ļautu, viņaprāt, ilgstošāk novājināt vāciešus. Viņš ierosināja, ka vācu jautājums turpmāk jāskata Eiropas konsultatīvajā komisijā, kuru izveidoja Maskavas konferencē.
Sērkociņi “virzās” uz Rietumiem
Teherānā plaši apsprieda arī Polijas jautājumu. Rūzvelts izteica cerību, ka padomju valdība atjaunos attiecības ar poļu emigrācijas valdību Londonā, ko Staļins nebūt negrasījās darīt. Maskava tās sarāva 1943. gada pavasarī, kad Vācija atklāja un darīja zināmu pasaulei, ka padomes noslepkavojušas vairākus tūkstošus poļu virsnieku Katiņas mežā. Staļins toreiz liekulīgi paziņoja, ka poļu valdība pievienojusies nacistu apmelojumu kampaņai pret Padomju Savienību. Vēsturē šādai liekulībai un meliem grūti atrast precedentu.
Klāstot savu ideju par Polijas robežām pēc kara, Čērčils paņēma rokās trīs sērkociņus un nodemonstrēja, kādām, viņaprāt, jābūt robežām starp PSRS, Poliju un Vāciju. Viens no sērkociņiem pārstāvēja Vāciju, otrs – Poliju, trešais – Padomju Savienību. “Visi trīs tie jāvirza uz rietumiem, lai atrisinātu vienu no galvenajiem uzdevumiem, kas izvirzījies sabiedrotajiem, un, proti, jānodrošina Padomju Savienības rietumu robežas,” teica Čērčils. Arī Rūzvelts tam piekrita, izsakoties, ka tā saucamajai Kerzona līnijai (Džordžs Kerzons bija britu ārlietu ministrs, kurš 1919. gada decembrī Antantes Augstākajai padomei bija ieteicis nospraust Polijas austrumu robežu, vadoties pēc etnogrāfiskā principa) jābūt Polijas austrumu robežai, bet Oderai – rietumu robežai. Staļins varēja būt apmierināts ar sabiedrotajiem, kuri attiecībā uz PSRS un Polijas robežu bija akceptējuši Molotova–Ribentropa paktā izvirzīto variantu.
Amerikāņi nekaros par Baltiju
PSRS īstenoto Baltijas valstu aneksiju lielvalstis de facto bija atzinušas jau mēnesi pirms Teherānas Maskavā. “Kas attiecas uz Baltijas valstīm, es apelētu ar aukstu morāli. Es teiktu Staļinam, ka ne Lielbritānija, ne mēs neiesim cīnīties ar Krieviju par Baltijas valstīm. Bet tas ir Krievijas pašas interesēs, raugoties uz tās pozīciju no pasaules viedokļa: būtu labi, ja Krievija gribētu, teiksim, kādus pāris gadus pēc kara noorganizēt otru plebiscītu Baltijas valstīs. Krievija ir apmierināta, uzskatot, ka notikušais plebiscīts uzskatāms par noslēgumu, bet pārējā pasaulē tā nedomā,” šos bieži citētos vārdus teica Rūzvelts savam ārlietu ministram Kordelam Hellam, kad viņš devās uz Maskavu.
Citiem vārdiem, bet šo pašu domu Rūzvelts vēlreiz atkārtoja Teherānā, privāti tiekoties ar Staļinu 1. decembra pēcpusdienā. It kā jokojot, viņš deklarēja, ka nav gatavs pieteikt karu Padomju Savienībai, ja tā no jauna okupēs Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tomēr ASV sabiedriskā doma vēloties, lai Baltijas valstu iedzīvotājiem dotu iespēju izteikt savu gribu. Rūzvelts strikti neiestājās pret šo valstu atkaliekļaušanu PSRS sastāvā, un to neapšaubāmi nevar vērtēt citādi, kā vien par lielu piekāpšanos PSRS prasībām.
***
• Jau Teherānā Rūzvelts un Čērčils principā piekrita, ka Kēnigsberga un teritorija ap to jānodod Padomju Savienībai. • Staļins Teherānā paziņoja, ka pēc Vācijas sakāves pieteiks karu Japānai.
• Protestējot pret Maskavas konferences lēmumu atzīt de facto Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā, Rīgā 1943. gada 13. novembrī sasauca mītiņu, kura laikā padomju pagrīdnieki (Imants Sudmalis, Džems Bankovičs, Maldis Skreija) sarīkoja sprādzienu.
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=41874
Ar vēstures maisu uz Maskavu
Kolēģi Latvijā viņas darbus sauc par ”akadēmiskās drosmes paraugu”. Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūta doktores JEĻENAS ZUBKOVAS šogad iznākusī grāmata ”Baltija un Kremlis 1940 – 1953” ir uzskatāma par līdz šim labāko mūsu kaimiņzemē iznākušo tādas tematikas darbu. Baltijas padomju okupācija tur skatīta, izvairoties no Kremļa politiskās konjunktūras.
Šovasar intervijā Krievijas presē uz jautājumu, kādēļ ķērusies pie grāmatas par mūsdienās jūtīgo momentu PSRS un Baltijas valstu attiecībās, viņa paskaidroja: tā ir atbilde uz jautājumu ”kāpēc mēs [krievi] viņiem [baltiešiem] nepatīkam”. Un tomēr Jeļena Zubkova uzskata, ka saukt 1940. gada notikumus par ”okupāciju” nav korekti. Viņasprāt, drīzāk jārunā par aneksiju, jo Staļins ieradās Baltijā uz palikšanu, kamēr okupācija parasti nozīmē kādas teritorijas ieņemšanu uz laiku.
Liberālā Krievijas vēsturniece viesojās Rīgā, lai uzstātos Vēsturnieku komisijas rīkotajā gadskārtējā konferencē, kas šoreiz bija veltīta okupācijas režīmu izpētei Baltijas valstīs.
– Kamēr citi jūsu kolēģi baltiešus attēlo kā ”nacistu pakalpiņus”, jūs tomēr atļaujaties nedalīt visus labajos un sliktajos. Tas prasa drosmi.
– Kad rakstīju, gatavojos, ka grāmatu nepieņems ne Baltijā, ne Krievijā. Tieši tāpēc, ka manā grāmatā nav ”viņu” un ”mūsējo”. Drosme? Manuprāt, uz profesionālu vēsturnieku šo īpašību īsti nevar attiecināt. Es vienkārši darīju savu darbu ar tīru sirdsapziņu. Ja ķeraties pie zinātniska darba un faktus piemeklējat tā, lai tie saskanētu ar vajadzīgo atbildi, tad tā vairs nav vēsture. Vēsturniekam jāierokas arhīva dokumentos un tie jāskata, neraugoties ne uz politiskā konteksta, ne paša emociju spiedienu. Domāju, šī ir tikai viena no pirmajām grāmatām, kas palīdzēs Krievijā labāk izprast Baltijas vēsturi.
– Diemžēl jūsu grāmatas tirāža ir tikai 2000 eksemplāru uz visu milzīgo valsti!
– Krievijā zinātniskai grāmatai tā ir laba tirāža. Puse no metiena bez maksas nosūtīta bibliotēkām un augstskolām.
– Nelaime, ka ”Baltijas un Kremļa 1940 – 1953” metiens ir mazāks nekā tām, kuras pieblīvē Krievijas un arī Latvijas krievu grāmatu tirgotavas un kurās par Baltiju sarakstīto par objektīvu nenosauksi.
– Tā ir tā sauktā vēsture tautai. Tur ir milzīgas tirāžas, un tās idejas izplatās. Tām es uzduros pat savu studentu vidū, bet vienīgais veids, kā pret to cīnīties, ir izdot aizvien vairāk grāmatu, kuras balstās uz arhīvu dokumentiem un to analīzi.
– Rodas iespaids, ka tā ir politika – ”baltieši – nepateicīgie fašisti” stilā sarakstītu produkciju dod masām, bet tādas grāmatas kā jūsējā atstāt šaurām akadēmiskām aprindām.
– Masa vienmēr lasīs to, kas tai patīk. Tautas vēsturiskā apziņa attīstās pēc citām likumsakarībām nekā vēstures zinātne. Naivi domāt: lūk, vēsturnieki sarakstīs vienu gudru grāmatiņu un tautas noskaņojums momentā mainīsies. Tā nenotiek ne pie mums, ne pie jums. Manuprāt, tautai ir tiesības uz savu vēsturisko apziņu, lai arī tā iet paralēli vēsturnieku vēsturei. Kaut kas mainīsies tad, kad zinātniskajos darbos izklāstītās pozīcijas pakāpeniski iekļūs mācību grāmatās, masu informācijas līdzekļos. Tad varēs ietekmēt arī to pagātnes ainu, kas ”iesēdusies” cilvēku apziņā. Spriešana par Baltijas vēsturi Krievijā notiek vairāk sabiedriskā līmenī. Tāpēc arī tik daudz emociju.
– Jūsu kolēģis Boriss Sokolovs apgalvo, ka vairākums Krievijas iedzīvotāju neko citu kā stāstus par ”vareno padomju pagātni” nemaz negrib.
– Cilvēki, kas izlasījuši manu grāmatu, pēc tam ir nākuši klāt un teikuši: ”Mēs taču nezinājām, ka bija tā!” Vienkāršam lasītājam Krievijā joprojām trūkst pamatinformācijas par vēstures notikumiem. Vidusmēra pilsonis sēž pie televizora. Tur objektīvas vēsturiskas informācijas ir minimums, toties ir politiķu paziņojumi. Bet objektīva informācija ir nepieciešama! Es universitātē studentiem lasu kursu ”Baltijas vēsture 20. gadsimtā”, taču arī man trūkst elementāru izdales līdzekļu, lai studentiem nevajadzētu lasīt tās grāmatiņas, lai viņi iepazītos ar dokumentiem, avotiem, latviešu vēsturnieku viedokļiem. Es no Rīgas uz mājām aizvedīšu veselu maisu, jo Maskavā no tā nav nekā.
– Jūs sakāt: objektīvai vēsturei jāiekļūst mācību grāmatās. Krievijas Izglītības ministrijas skolām ieteiktā ”Krievijas vēsture 1900 – 1945” poļu virsnieku masu slepkavību Katiņā sauc par ”taisnīgu vēsturisku atriebību”!
– Krievijā ir valsts pasūtījums par vienoto vēstures mācīšanas kursu. Bet tā vēl nav grāmata. Tā ir koncepcija. Nezin kādēļ to uzskata par patriotisku. Iespējams, viss noslēgsies ar grāmatu. Lasot patiešām rodas jautājums, cik godprātīgi ir anonīmie autori. Taču līdzīga situācija bija arī ar ”Krievijas vēsturi 1945 – 2007”, kuras autors ir politologs un vēsturnieks Aleksandrs Fiļipovs. Arī tur sākās ar metodiskiem norādījumiem skolotājiem, kuros bija ierakstīts, ka Staļins bijis ”efektīvs menedžeris”, tomēr sabiedrībā sacēlās pamatīgs sašutuma vilnis. Protestēja ne vien vēsturnieki, bet arī skolēnu vecāki. Beidzās ar to, ka nejēdzīgākās nianses tomēr mainīja. Man tas viss izskatās pēc mēģinājuma zondēt sabiedrības noskaņojumu. Pēc koncepcijas radītāju domām, patriotisms ir kalpošana valstij, bet valstij vienmēr ir taisnība. Cilvēks tur kaut kā pazūd. Vienīgais, kas jādara cilvēkam, – jālepojas ar savu valsti. Manuprāt, patriotisms ir savas valsts vēstures izpratne, sāpe par savu tēvzemi. Taču atradīsies skolotāju masa, kas allaž vēlēsies mācīt pēc piedāvātās koncepcijas, tā teikt, lai nevajadzētu mocīties ar plurālismu!
Tomēr gribu arī teikt – nav vairs vecie laiki, ja cilvēks gribēs iegūt informāciju, viņš to iegūs. Šobrīd situācija ar vēstures mācīšanu Krievijā rada bažas, taču nav kritiska.
– Vai neizjūtat zināmu diskomfortu, kā vēsturniece ”izkrītot” no valdošo tendenču ainas?
– Tas pat ir lieliski. Ap mani ir kolēģi, kuri atbalsta manus uzskatus. Kaut vai Mihails Meltjuhovs, kurš pirmais no krievu vēsturniekiem pierādīja, ka militārais spiediens uz Baltijas valstīm 1940. gada pavasarī nebija nekāds blefs.
– Vai jūs pazīstat tādu Aleksandru Djukovu, kurš bieži pavīd Krievijas plašsaziņu līdzekļos un apsūdz baltiešus ”vēstures pārrakstīšanā”?
– Djukovs ir Krievijas Vēstures arhīva institūta absolvents. Viņš labi orientējas arhīvos un, manuprāt, tiešām rīkojas pēc savas pārliecības. Es esmu Aleksandram teikusi, ka visas nelaimes sākas no interpretācijām. Nu nevar sacīt tā: “Daudzi igauņi deportācijās mira, bet, raugi, deportācijās taču mira visi!” Tādi argumenti vēsturniekam ir absolūti nepieņemami!
– Jūs rakstāt, ka Baltija bijusi PSRS sociālisma ”vitrīna”. Tad kāpēc padomju laikos uz Latviju atgādāja gandrīz miljonu ieceļotāju, kas nebija ne tie izglītotākie, ne kulturālākie? Viņi taču ”vitrīnai” kaitēja!
– Esmu skatījusies arhīva materiālus, meklējusi apzinātas Baltijas kolonizācijas programmas pazīmes. Tādu dokumentu nav. Mērķtiecīgas kolonizācijas politikas nebija. Bija ekonomiskās, uzņēmumu intereses. Bija PSRS Valsts plāna organizētā darbaspēka vervēšana un nosūtīšana darbā uz valsts rajoniem, kur tas bija vajadzīgs. Vēl pastāvēja stihiskas neorganizētās migrācijas plūsmas. Tā bija vesela nelaime arī Maskavai. Valsts plāns bija pārplūdināts ar lūgumiem no Latvijas un Igaunijas kaut ko darīt stihiskās migrācijas apturēšanai. Tieši šī bija sliktāk izglītotā un nekulturālākā daļa. Trešais avots bija militāristi. Viņu un viņu ģimenes locekļu Latvijā bija vairāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Militārais lobijs bija ļoti spēcīgs. Militāristi, kas dienēja Latvijā, reti kad atgriezās mājās, jo dzīves līmenis pie jums bija augstāks. Tāpēc krievvalodīgo iedzīvotāju skaits strauji pieauga tieši tajās pilsētās, kur dislocējās armija. 40. gadu beigās un 50. gados militāristi Baltijas republikās ļoti aktīvi pieprasīja un aizņēma dzīvokļus. Starp citu, vietējā vara mēģināja šai tendencei pretoties. Diemžēl Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Kalnbērziņš to nedarīja tik aktīvi kā, teiksim, Karotamms Igaunijā, kurš ”bombardēja” Maskavu ar sūdzībām un nonāca pamatīgā konfliktā. Tomēr viņam izdevās ko panākt lietas labā. Te jāskata ne tikai ”Maskavas roka”, bet arī tas, ko varēja darīt vietējie līderi.
– Arī mūsu vēsturnieki uzskata, ka Latvijai ar kompartijas vadītājiem nav veicies.
– Attieksmē uz Pelši un Vosu – ar viņiem Latvijai tiešām nepaveicās. Bet Kalnbērziņš nav tik viennozīmīgs tēls. Viņš vienkārši pārāk labi, labāk par Karotammu, zināja padomju elites spēles noteikumus – ko drīkst, ko nedrīkst, tādēļ pārāk bieži pārnodrošinājās. Pozitīvākais paraugs ir Sniečkus. Tieši viņam izdevās no Maskavas panākt vislielāko autonomiju. Sniečkus patiešām bija savas republikas saimnieks.
Es savā referātā teicu, ka 1959. gada notikumi Latvijā bija iekšējo intrigu izraisīti. Berklava gāšanu izraisīja ne jau viņa prasības Maskavai ierobežot migrāciju un industrializāciju. Mums līdz šim nav izdevies atrast arhīvos to nelaimīgo zīmīti, kuru Hruščovam iedeva jūnijā viņa vizītes laikā Rīgā. Uzskata, ka zīmītes autors bija Pelše, taču tas ir tikai pieņēmums. Tas, kurš to rakstīja, labi pazina Hruščova raksturu. Tieši minētā sūdzība toreiz pamatīgi pārmainīja ģenerālsekretāra noskaņojumu. Pirmajā vizītes dienā taču viss bija labi, bet otrajā – diametrāli pretēji. Tad viņš pateica Berklavam to slaveno frāzi: “Kas jūs esat – ienaidnieks vai godīgs cilvēks? Pielūkojiet! Ja esat ienaidnieks, mēs jūs noslaucīsim no zemes virsas, bet, ja esat godīgs cilvēks, to jums vēl vajadzēs pierādīt!” Bet jau 1. jūlijā PSRS kompartijas centrālkomitejas prezidija plēnumā Hruščovs atzinās: ”Es ”uzsprāgu”, bet pēc tam padomāju un ”atdzisu”. Nekas šausmīgs Latvijā nav noticis. Lai viņi paši tiek galā!” Tīrīšana notika, taču savdabīga – berklaviešus gan noņēma no amatiem, tomēr nekur neizsūtīja, tikai pārcēla zemākos posteņos. Kad Pelše 1961. gadā centās Maskavā panākt, lai Berklava piekritējus vispār aizvāktu no Latvijas, atbilde bija: šie ļaudis ir pietiekami sodīti un vajadzīgi republikai. Pelše baidījās no berklaviešiem. Viņi bija populāri, kamēr Pelše toreiz nebija nekas, tikai Maskavas iesūtīts svešinieks. Vienīgais, ko viņš panāca, bija Berklava nosūtīšana uz Vladimiru un lauksaimniecības ministra Ņikonova atlaišana un viņa pārcelšanās uz Krieviju. Visi pārējie palika Latvijā.
– Bet kas tad tajā 1959. gada jūnija zīmītē tā lika Hruščovam saniknoties?
– Tas, ka latvieši apspiež krievus un citus no PSRS iebraukušos. Jāsaprot, ka Hruščovs bija ultrainternacionālists. Zīmītē rakstītais, ka krievi tiekot atstumti no amatiem un visur liekot tikai latviešus, aizskāra viņa dziļākās jūtas. ”Uzkurbulēt” Hruščovu varēja elementāri. Pēc tam viņš parasti ātri nomierinājās, bet bieži jau bija par vēlu.
– Kādā intervijā pēc jūsu grāmatas iznākšanas jūs sakāt: ”Tagad es zinu, kur man jāvirzās tālāk…”
– Es domāju, jāsāk aptvert to, kas notika 50 Baltijas padomju vēstures gados. Man par šo periodu ir daudz neskaidrību. Ko padomju projekts nesa Latvijai? Baltijā taču mēģināja īstenot ‘’sociālisma ar cilvēcīgu seju” projektu. Bet arī tas cieta neveiksmi. Es gribētu paskatīties, kā 50., 60., 70. gados dzīvoja cilvēki. Vai tad kāds ir nopietni pastrādājis ar tā laika ekonomisko dokumentāciju, Valsts plāna, Ministru padomes un Finanšu ministrijas papīriem?
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=41755
Vēsturiskie dokumenti brīvā pieejā
Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija savā mājaslapā lejuplādēšanai brīvā pieejā ievietojusi 15 Latvijas valstiskumam svarīgu dokumentu digitālās kopijas, kas attiecas uz laiku no neatkarīgas valsts proklamēšanas 1918. gadā līdz pat mūsdienām.
Parasti dokumentu skanēšana vai kopēšana arhīvos ir maksas pakalpojums, taču valsts svētku reizē izdarīts izņēmums. ”Tie ir skenēti autentiski dokumenti,” bilda Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirektors Valdis Štāls. Akcija pārsvarā adresēta skolēniem, skolotājiem un, protams, jebkuram, kam interesē redzēt, kādi izskatās oriģināli vēsturiskie dokumenti uz nodzeltējuša papīra ar visām veclaiku tekstu izteiksmes īpatnībām. Ieskenētie materiāli meklējami Latvijas Valsts arhīvu sistēmas mājaslapas arhivi.gov.lv Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas sadaļā ”Aktualitātes”, kur atrodama ziņa ”Arhīva dokumentu publikācija Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienai”. Paredzēts, ka dokumenti būs brīvi pieejami internetā līdz janvārim. Tālākais ir atkarīgs no finansējuma. Ja valsts atvēlētie līdzekļi to ļaus, brīvpieejas dokumentu krājums internetā varētu paplašināties.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=41669
Nāvei nolemto dumpis Stirnu upes cietumā
Gandrīz 70 gadi mūs šķir no 1941. gada vasaras, kad padomju komunistus Latvijā nomainīja vācu nacisti (padomju propagandas terminoloģijā – fašisti). Šo rindu autora paaudze jau otro gadu izjuta 18.novembra liegumu savā skolas ikdienā. Latvijas latviešu pašpārvaldes centrālais izdevums Tēvija tieši šajā datumā 1941. gadā lieliem burtiem vēstīja, ka “Alfrēds Rosenbergs iecelts par valsts ministru Austrumu apgabaliem” – to skaitā arī Latvijai. Grūti nesaprast zemtekstu – nedomājiet par kādu tur neatkarības svinēšanu, lai arī augstā amatpersona dzimusi Rēveles tirgotāja ģimenē! Tomēr blakus lappusē redaktors uzdrošinājies ievietot skaistu Brāļu kapu attēlu nakts apgaismojumā.
Dažas dienas vēlāk Tēvija vēstīja, ka “ieņemta Solņečnogorska 50 km no Maskavas”, bet pašu mājās rādīts “A. Kalniņa operas Baņuta uzvedums Rīgas operā” (ne Nacionālajā operā – pasarg, Dievs!). Vēl mazliet vēlāk, 1. decembrī, Rīgā spēlēts hokejs, bet frontē gūti “stratēģiski svarīgi panākumi starp Kaļiņinu un Maskavu”. 5. decembrī “aizvien tuvāk Maskava” un 12. decembrī lielīgs patoss: “Kara pieteikums ASV… noslēgta Vācijas–Itālijas–Japānas vienošanās līdz uzvarai… Vadoņa runa Reihstāgā”. Jā, bet jau 15. decembrī kaunīgi pieteiktas “sekmīgas frontes izlīdzināšanas operācijas austrumos”, un 18. decembrī vācu katastrofa pie Maskavas izrādās “plānveidīga frontes iztaisnošana un saīsināšana”.
Kur palika cilvēki?
Ap to pašu laiku 17. decembrī Tēvija paziņoja, ka reģistrēti 34 tūkstoši padomju okupācijas gadā pazudušo. Kas ar viņiem, kur izsūtīto ešeloni, kur pa vienam un grupās arestētie? Par vienu neaptveramās Padomju Savienības cietumu, par tur nonākušo latviešu daļas likteni ir stāsts, kas līdz avīžu slejām nonācis pirmoreiz. Tā varoņu vietā Latvijā atgriezās viņu krimināllietas, attaisnodamas vāka augšējā labajā stūrī iespiesto devīzi hraņitj večno (uzglabāt mūžīgi).
1941. gada 22. jūnija agrā rītā, kad hitleriskās Vācijas bruņotā armāda frontē no Baltijas līdz Melnajai jūrai sāka liktenīgo zibenskaru, tikpat zibenīgi reaģēja galvenais padomju diktatora Josifa Staļina izpalīgs Lavrentijs Berija. Jau 23. jūnija agrā rītā visas rietumu pierobežas republikas pa valdības sakaru kanāliem saņēma pavēli “evakuēt ieslodzītos”. Tā nozīmēja arī ieslodzīto šķirošanu: kādus izvest, kādus – atstāt, bet kādus – nošaut.
Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisārs Alfons Noviks 24. jūnija vakarā pulksten 18 ziņoja Berijam, ka 23. jūnijā aizgājis pirmais, 24. jūnijā – otrais ešelons ar ieslodzītajiem no Rīgas cietumiem, kopā – 100 vagonu. Tātad “Latvijas cietumi atbrīvoti”.
1941. gada 10. septembrī šīs akcijas galvenais organizētājs – LPSR Cietumu pārvaldes priekšnieks Kārlis Grīnbergs ziņoja, ka evakuēti 3722 ieslodzītie, ka citiem nāves sods Rīgas 1. cietumā saskaņā ar pavēli izpildīts un līķi pagalmā aprakti. Tad jau arī Tēvija bija rakstījusi un rādījusi, kuri gan tur, gan citur patiešām bija gan aprakti, gan izrakti. Par to spriests daudz, bet nav uzdots jautājums, kā gan 24 (nu, labi – lai būtu 48) stundās Noviks un Grīnbergs varēja sagatavot 100 ar restēm un nārām iekārtotus preču vagonus cilvēku transportēšanai? Vai te neslēpjas pierādījums tam, ka pēc 14. jūnija akcijas tika plānota nākamā, kam šie vagoni tika gatavoti? Kārlis Grīnbergs savā ziņojumā apgalvo, ka dokumenti iznīcināti. Kas tie par dokumentiem, ja evakuēto krimināllietas saglabājušās?
Apšaut uz nāvi notiesātos
Alfona Novika baisais tēls jau ir iezīmēts ar Atmodas gadu publikācijām. Šeit īsumā par Kārli Grīnbergu. Kalpa dēls, dzimis 1905. gadā Valdemārpilī – toreizējā Sasmakā. 1919.–1921. gadā mācījies Talsu ģimnāzijā. Piedalījies pagrīdes pasākumos laikam jau skolas gados, un no 1922. gada līdz 1928. gadam pavadījis Jelgavas un Rīgas Centrālcietumā par cilvēka nejaušu nošaušanu. Pēc tam krāvējs Rīgas ostā, karavīrs Latvijas armijā un 1931. gadā atkal cietumnieks līdz 1938. gadam. 1940. gada jūniju sagaidījis kā Rīgas Auduma galdnieks. 1940. gada 25. jūlijā Grīnberga cietumbiedrs un tobrīd Rīgas partkoma 1. sekretārs Pēteris Briedis viņam paziņoja, ka viņš iecelts par Rīgas Centrālcietuma priekšnieku. Loģiski – pats taču vairāk nekā desmit gadus tur mitinājies! Varam nešaubīties, ka Kārlis Grīnbergs izdarīja visu, lai Latvijā tiktu izpildīta Berijas pavēle “apšaut pēc 58. 1a panta uz nāvi notiesātos”. Tālāko jauntapušā čekista likteni noskaidrot neizdevās. Iespējams, ka viņa karjeru nākotnē ietekmēja tas, ka brālis Latvijā bijis policists un aizsargs.
Baumas vai patiesība?
Daļa ieslodzīto, kuri jau bija notiesāti Latvijas tiesās un tribunālos, nonāca Čeļabinskas apgabala Soļiļeckas pilsētas cietumā. Šis cara laikos celtais monolīts atrodas 80 kilometru šaipus Čkalovas, tagad Orenburgas, Urālu upes kreisā krasta pietekas Ilekas ielokā. Apgabala pamatiedzīvotāju baškīru valodā ilek nozīmē stirna. Ilekas krastos atrodas viena no bagātākajām vārāmā sāls iegulām Krievijā. Tās pievilināja stepes zvēru, galvenokārt stirnu, barus, no kā cēlies vietas nosaukums. Līdz 1754. gadam vietējie iedzīvotāji sāli grābuši par velti. Tad radīts monopols un uzcelts cietoksnis (zastava) sāls raktuvju apsargāšanai. Tas nosaukts par Soļiļecku, un sāls tur tirgots par 35 kapeikām pudā. Vērienīga cietuma būve notikusi 19./20. gadsimta mijā.
Rīgas etaps tika sadalīts pa Soļiļeckas cietuma kamerām. Garām dunēja vilcienu ešeloni, bet ieslodzītie sprieda par visfantastiskākajām baumām: vācu desants izsēdināts Taškentā, tanku kolonnas sasniegušas Volgu. Ko darīt, ja, tuvojoties vācu armijai, atkal mēģinās ieslodzītos nogalināt, pārvietot? Jāorganizējas, spēcīgākajiem jānožņaudz sargi, no nāru dēļiem jātaisa sitamie. Ja pārvieto uz lēģeriem, jāmēģina bēgt – no nometnēm tas veicams vieglāk. To apspriežot, ieslodzītie aizmirsa, ka viņu vidū varētu būt nodevēji un ka čekas personāls alka atklāt sazvērestības cietumos, lai attaisnotu savu nebūšanu frontē.
Laupītājs kļūst par nodevēju
Viss sākas ar notiesāta sarkanās armijas virsnieka Pāvela Ļitvinova ziņojumu 1941. gada 11. novembrī, ka 9. kamerā ieslodzītie latvieši ir īsti tautas ienaidnieki, kas slavē vācu armiju, gatavo sacelšanos, bēgšanu, novēro dzelzceļa kustību, gaisa satiksmi. Nosauc Teni Štrauhu, Voldemāru Tēraudu, Augustu Neselbergu, Voldemāru Grīnbergu un vēl citus.
Kas ir ziņotājs? Bijušais leitnants, dzimis turpat Čeļabinskas apgabalā, padomju okupācijas armijas rindās nokļuvis Liepājā, kur notiesāts pēc Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 193. panta 17a daļas uz trim gadiem “par komandējošā sastāva… nelietīgu varas izmantošanu… laupīšanu, atklātu zādzību, vardarbību… brīvības atņemšana ne mazāk kā uz trim gadiem līdz augstākajam soda mēram”. Nav atšifrēts, ko īsti Ļitvinovs Liepājā nodarījis, bet starp politieslodzītajiem latviešiem viņš ir īsts kriminālists, laupītājs.
Liecinieki sāk liecināt
Cietuma administrācija desmit dienas analizēja Ļitvinova ziņojumu, apsvērdama, ar ko sākt izmeklēšanu. Tā pagāja 18. novembris, un čekas izmeklēšanas speciālisti izvēlējās Jāni Vērsēnu, Pļaviņu stacijas pārmijnieku, kurš par nejaušu komunistu pagrīdes kurjera atklāšanu 1935. gadā pēc varas maiņas saņēma astoņus cietumgadus. Droši vien gan iebaidīts, gan iekārdināts ar solījumu palikt liecinieka statusā, viņš 1941. gada 22. novembra protokolā, ko raksta izmeklētājs Kogans, izklāstīja visu, ko viņš ar likteņa biedriem runājis un ko dzirdējis. Līdzīgi darīja par darbošanos poļu spiegošanas komandā uz pieciem gadiem notiesātais Romualds Čechovičs. Runīgi bijuši arī padomju armijas ierindnieks, par atkārtotu pretpadomju aģitāciju 1941. gada 9. jūnijā uz septiņiem gadiem notiesātais Pāvels Vecelis un Turības elektriķis Henrijs Raiko. Nabaga Henrijs par aktīvu darbību komjaunatnē bija atsēdējis trīs gadus neatkarīgās Latvijas cietumā, 1935. gadā bēdzis uz PSRS, bet atdots Latvijai, jo pagrīdē sadarbojies ar eseriem. Savukārt vēlāk notiesāts uz astoņiem gadiem par sadarbību ar Latvijas politisko policiju.
Dumpinieku atzīšanās un liegšanās
Savākuši pirmās liecības, izmeklētāji ķērās pie pirmā nopietnā dumpja cēlāja Alekseja Kārkliņa. Viņu kā sarkanās armijas jefreitoru kara tribunāls notiesāja 1941. gada 9. jūnijā par brīvsoli un virsnieka nolamāšanu. Arī viņš atzinās: jā, pretošanās apspriesta jau Rīgā, domāts par dzelzceļa tilta uzspridzināšanu, lai aizkavētu ieslodzīto evakuāciju. Līdzīgi runāts Soļiļeckas kamerās.
Nav iespējams pilnībā attēlot visu 35 lietā iesaistīto liecinieku un apsūdzēto liecības, tādēļ turpmāk maksimāli īsi par galveno.
Gada beigās pratināts Tenis Štrauchs – Latvijas politiskās policijas darbinieks. Rīgā viņš notiesāts uz nāvi, bet spriedums mīkstināts līdz desmit gadiem cietumā. 1942. gads sākās ar Pētera Ošiņa un Voldemāra Grīnberga apstrādāšanu. Pirmais saņēmis 20 gadus par piedalīšanos poļa Miroslava Gedroša-Jurago spiegošanas pasākumos Polijas armijas labā vienā grupā ar Romualdu Čechoviču. Latvijas politiskās policijas departamenta sekretārs Grīnbergs 1941. gada 13. jūnijā Rīgā notiesāts uz 10 gadiem. Runājis tieši: “Tā kā esmu pārliecināts padomju varas pretinieks, es runāju par lietām, kas atbilst manai pārliecībai. Klauvējot es nodevu ziņas par it kā ātro vācu virzību, par Maskavas, Sizraņas, Taškentas ieņemšanu, par desantu Astrahaņā. Teicu, ka Latvija slikti darīja, ielaižot sarkano armiju, vajadzēja līgumu ar Angliju vai Vāciju. Ja šie mani uzskati tiek uzskatīti par aģitāciju, tad es vainīgs.”
Tālāk pratināti atkal divi – Markuss Ozols un Ivans Cvetkovs. Pirmais ir kolorīta persona, saņēmis 10 gadus kā Rīgas domes nodaļas priekšnieks, cara un Latvijas armijas virsnieks, aizsargs, korporācijas Tālavija biedrs, Latvijas Vanagu organizācijas virsaitis. Protokolos redzams, ka viņš it kā gaidījis vietējo iedzīvotāju sacelšanos, organizējis pēc signāla nāru dēļu uzlaušanu. Atzīstas gan tikai propagandā, bet ne dumpja organizēšanā.
18. janvārī trīs pratināmie. To skaitā Roberts Krūklis – Latvijas armijas kapteinis un daudzu Latvijas ordeņu kavalieris, 1919. gadā kā Saldus komandants šāvis komunistus, par ko pašam piespriests nāvessods. It kā esot sacerējis dumpja un bēgšanas plānus, bet viņš neatzina neko.
Ieteikums nošaut
Tā pratinot, konfrontējot un droši vien arī sitot Latvijas “buržujus, fašistus”, kā arī solot glābiņu vismaz dažiem no viņiem, izmeklētāji Kogans un Ugarovs, reizēm arī Zilbermans, Horļins, Boicovs, Čepurnovs, cietuma priekšnieka vietnieks Sevastjanovs un tulks Rozentāls divos mēnešos paveikuši 35 par dumpi apsūdzēto un liecinieku pratināšanu. Lietā redzamas izmeklētāju sazīmētas sazvērnieku rīcības un sasaistes hēmas pēc 1937.–1938. gada paraugiem. Līdz 1942. gada 30. janvārim Čkalovā tapa apsūdzības slēdziens uz 16 lappusēm. Tur galvenais – epizodes, kas uzrādītas pratināšanas secības aprakstā. Šo dokumentu paraksta PSRS NKVD Cietumu pārvaldes Operatīvās nodaļas vecākais izmeklētājs, valsts drošības leitnants Ugarovs (visur bez iniciāļiem). Viņš “ieteiktu” (polagal bi) nošaut visus apsūdzētos – 21 cilvēku.
Cietumu pārvaldes priekšnieka vietnieks Saveļjevs apsūdzības slēdzienu apstiprināja 31. janvārī, viņam 12. februārī sekoja Čkalovas apgabala prokurors Kovaļovs, un 16. februārī tas pats Saveļjevs atzīmēja – “lietu nodot PSRS NKVD Sevišķajai apspriedei”.
Te ir vietā paskaidrot, ka jau 1941. gada jūlijā viss PSRS NKVD Cietumu pārvaldes aparāts bija pārvietots uz Čkalovu, tagadējo Orenburgu.
Spriedums izpildīts
Pēc janvāra un februāra steigas dumpinieku lieta it kā pieklusa līdz 1942. gada 24. jūlijam, kad uz apsūdzības slēdziena labā rokrakstā parādās vēl viena prokurora – A. Ovčiņņikovas – vīza “Lietu nodot… Sevišķai apspriedei… soda mēru… iesaku… sk. otrā pusē” un tur uzskaitīts 21 ieslodzītais, ar pierakstu rasstrel (nošaušana) pret katru uzvārdu. Visas vajadzīgās soda instances bija turpat līdzās, tāpēc jau nākamajā dienā Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede nolēma nošaut visus prokurores uzrādītos, atskaitot Edmundu Kasparoviču un Alekseju Kārkliņu.
Lietā par pēdējiem diviem ziņu nav, bet 10. augustā no Čkalovas telegrafē Maskavai, ka no notiesātajiem jau miruši Kārlis Upītis, Roberts Krūklis, Jānis Zvirgzdiņš, Ignats Risevs, Ivans Cvetkovs, Markuss Ozols un Arnolds Siliņš. Savukārt 25. augustā visaugstākā ranga Drošības komitejas komisārs Kruglovs pavēlēja “visus (notiesātos)… nekavējoties nošaut… aktus ar pievienotām fotogrāfijām izsūtīt uz Sverdlovsku”. Cilvēku šaušana notikusi 28. augustā, bet nošauto krimināllietās fotoattēlu tomēr nav.
Pretošanās jēga
Ne jau nosauktos buntavniekus vien nošāva Čkalovas kazemātos. No Rīgas ešelona Soļiļeckas cietumā nokļuva arī 35 vēl Latvijā atklātas, pretpadomju latviski patriotiskās organizācijas Tēvijas Sargs dalībnieki. Daļu šīs patriotu vienības nosūtīja uz Astrahaņas cietumu, 21 nošāva tur. No Soļiļeckā tiesātajiem Pievolgas kara apgabala tribunāls sodus sadalīja šādi: nāves sods – 21, 10 gadi – 10, pieci gadi – diviem. Pēc PSRS Augstākās Tiesas apstiprinājuma nāves sods visiem 21 tika izpildīts 1942. gada 28. aprīlī. Tēvijas Sarga pa visu Latviju sazarotā organizācija vāca ziņas par sarkano armiju, centās iegūt un uzkrāt ieročus, gatavot bruņotu sacelšanos, izdot avīzi Ziņotājs. No šāda skatpunkta ir izprotama arī Soļiļeckas buntavnieku it kā neapdomīgā, pārdrošā rīcība – kaut vai sarunu līmenī. Badā mirstošās padomju impērijas dziļumos, aiz cietuma trīskāršajiem žogiem, pie puslitra smirdošās zupas – balandas, 400 gramiem ūdeņainās maizes, šiem vīriem pietika drosmes nepadoties acīmredzamajai bada nāvei, bet novērot transporta līdzekļu kustību un spriest, kad uzsākt pretošanos kaut vai ar nāru dēļiem rokās.
http://www.nra.lv/zinas/11556-navei-nolemto-dumpis-stirnu-upes-cietuma.htm
Vēsture sastāv no dzīves patiesībām
Vēstures zinātņu doktore, profesore Jeļena ZUBKOVA oktobra beigās piedalījās Latvijas vēsturnieku komisijas rīkotā konferencē, bet 1. novembrī Seminarium Hortus humanitatis kārtējo lasījumu ietvaros pauda savu viedokli par pirmskara un pēckara situāciju Latvijā.
Lasījumu izklāsts drīzumā, cerams, parādīsies www.humanitatis.info. Intervijā Neatkarīgajai profesore stāsta par vēsturnieka un vēstures skolotāja pozīciju mūsdienās.
Taču vispirms īsumā – viņas lasījumos paustais viedoklis par dažiem mūsu vēstures aspektiem.
Okupācija. No 1940. gada 17. jūnija līdz Latvijas uzņemšanai PSRS – bija okupācija. Okupācija ievadīja Latvijas aneksiju PSRS. Aneksija bija prettiesiska. “1940. gadā Baltijā ienāca padomju vara, un sekas bija sliktākas nekā no jelkuras okupācijas. Komunistiskais režīms ir sliktāks par katru militāru okupāciju,” teica vēsturniece.
Pēckarš. “1940. gads ne tik daudz kļuva par Baltijas jautājuma risinājumu (tā, kā to tolaik iedomājās Staļins), cik sagādāja jaunas galvassāpes. Baltijas valstis izrādījās ne tas piemērotākais laukums padomju projekta īstenošanai. Ne velti projekta konfigurācija un tā iemiesošanas metodes ne reizi vien mainījās, bet visu pūliņu rezultātā Baltija tā arī palika visnepadomiskākā PSRS daļa. Tā bija cita PSRS. Taču 1940. gadā tāds iznākums nepavisam nebija acīmredzams. PSRS darbībai Baltijā bija prettiesisks raksturs. Baltija sākotnēji bija problēmu, tad pakļauts, bet vienmēr – nelojāls reģions. Padomju projektam Baltijā nebija nākotnes.”
1940. gada pieredze ietekmēja Baltijas sovjetizācijas kursu. Līdz 1947. gada vidum tā bija uzmanīga. Represijām nebija masu, bet izvēles raksturs. Mežabrāļi bija galvenā pēckara perioda problēma. Tāpēc arī kolektivizācija sākumā ritēja maigākā formā. To gadu tribunālu statistika liecinot, ka 80% no ar mežu saistītiem ļaudīm bijuši zemnieki, 15% – inteliģence, skolnieki un tikai 8–9% tā sauktie kulaki. Tātad iznāk, ka cīņa faktiski nenotika ar svešiem elementiem, ar bijušajiem, bet ar tautu. Padomju vara bija pilsētās. Uz zemēm cilvēki skaitījās kolhozos, bet sēja individuāli un novāca individuāli. 1947. gadā parādās zināma stabilizācija padomju gaumē, bet lūzums tiek panākts 1949. Pateicoties masu deportācijām.
Lasīt visu rakstu
Nāves iemesls – tāpēc, ka ukrainis
Prezidenta Juščenko runa ukraiņu tautai sakarā ar Golodomora 75-to gadadienu (krievu valodā)
Pāris fragmenti latviski:
… No atmiņām par Savincu ciemu. «Vasilija Tančika ģimenē viņš pats un viņa sieva jau bija miruši, bet viņu mazais bērniņš vēl bija dzīvs. Tad arī šo bērniņu iemeta bedrē, viņš vēl kādu brīdi sēdēja bedres stūrī, līdz viņu apbēra ar smiltīm…»
… Man priekšā ir tā laikmeta dokuments – ieraksts aktā par A. Ostapenko nāvi 1933.g. 13. maijā. «Nāves iemesls – norādīt sīki – ukrainis»…
Обращение Президента к Украинскому народу по случаю 75-й годовщины Голодомора 1932-1933 годов
Глубокоуважаемый Украинский народ,
Высокодостойные гости,
Дорогие соотечественники,
75 лет. Полный возраст нормальной человеческой жизни. Возраст, который мог быть предназначен для счастья, для следа на земле, для продолжения рода и жизни.
Из воспоминания из села Савинцы на Киевщине – «в семье Танчика Василия умерли он сам и его жена, а их маленький грудной ребенок еще был живой, прижимался к маминой груди. Так этого ребеночка тоже забрали на кладбище и вбросили в яму, он еще некоторое время сидел в уголке ямы, пока его не засыпали землей…»
XX век. Сердце Европы. Черной землей засыпана человеческая жизнь, наша жизнь, украинская жизнь.
Когда, Украинский народ, превратились Твои звезды в горькую, черную полынь?
Четыре, три столетия до этого?
Когда Твои звезды, Твои глаза, Украинский народ, стали черными дырами?
Восемьдесят лет назад? Семьдесят пять? Шестьдесят пять? Вслед за потерей государства, голодоморами, войнами?
Словно в откровении Иоанна Богослова, в черных апокалиптических звездах поглощена библейская треть нашей души, рода, земли, жизни и нашей памяти.
Осознаем ли мы значение этой потери? Осознаем ли свою ответственность? Осознаем ли, что здесь первопричина нашего нынешнего бытия?..
В моем слове – не печаль и не тризна.
В моем слове – национальная боль.
В моем слове – сила великого народа.
Этот день объединяет миллионы. А значит смерть отошла.
Мы – живы. Мы – государство. Мы победили.
Мы преодолели зло.
Сегодня Украина и мир чтят 75-ю годовщину самого жестокого преступления, совершенного против нашего народа, – Голодомора 1932-33 годов.
Сегодня, на Днепровских склонах открываем национальную святыню – Мемориал памяти жертв геноцида.
Через 75 лет нация и государство отдают долг погибшим нашим братьям и сестрам.
Я признателен всем соотечественникам и мировому украинству, которые искали и восстанавливали правду о Голодоморе. Я призываю вас не останавливать этот благословенный труд.
Я признателен главам государств, парламентам и правительствам, международным организациям и общественности за братскую солидарность с нами.
Мы возвращаем себе и миру знания о пережитой нами, одной из крупнейших катастроф в истории человечества.
Ее масштаб – немыслимый, неисчислимый.
В пик Голодомора, на нашей земле ежесуточно умирало 25 тысяч человек.
Террор голодом в Украине был четко спланированным актом геноцида. Это – очевидный факт.
В отличие от других регионов СССР, в Украине у людей изымали все до крошки.
Территорию Украины и Кубани, где проживало большинство украинцев, окружили войска, чтобы добить малейшую надежду.
В деле Украины Сталин имел целью одно: усмирить крестьянство, уничтожить провод нации и сломать хребет украинства – наибольшей иноэтнической части империи и наибольшей ее потенциальной угрозы.
Передо мною – документ эпохи. Это – запись акта о смерти Андрея Остапенко от 13 мая 1933 года. «Причина смерти – указать подробно: украинец».
А дальше, а дальше – чистое поле. Как писал итальянский консул в Харькове Серджио Градениго, «колонизация изменит этнографическую природу Украины. Возможно, в очень близком будущем не придется больше говорить ни об Украине, ни об украинском народе…»
Украина выжила. И Украина победила.
С братским уважением и соболезнованием склоняем голову перед всеми, кто, как и мы, пострадал от сталинского режима, – русскими, белорусами, казахами, крымскими татарами, молдаванами, евреями и десятками-десятками других наций.
Наша боль придает нам сил и достоинства.
Мы призываем всех и, прежде всего, Российскую Федерацию вместе, как настоящие, честные и чистые друг перед другом братья осудить преступления сталинизма и тоталитарного Советского Союза.
Мы были вместе в этом аду.
Мы отвергаем наглую, кощунственную ложь о том, что обвиняем какой-нибудь народ в нашей трагедии. Это не так.
Преступник – один. Это – имперский, коммунистический, советский режим.
Те, кто сегодня отрицают Голодомор и оправдывают Сталина «рациональным способом управления», – берут на себя черную и обреченную печать зла.
Мы осуждаем малейшие попытки оправдания палачей наших народов.
Нам нужна правда, сопереживание и общий суд над прошлой кривдой.
Для Украины Мемориал, который мы открываем сегодня, – это символ нашего очищения.
Сюда идет светлая дорога от Михайловской площади и святого народного монумента памяти.
Сюда, со всех сторон текут потоки людей – сюда текут украинские реки, которые в едином море благословляет Днепр.
Здесь, на этом месте я скажу самое сокровенное.
Я прошу у Господа очищения для нашего народа.
Я прошу прощения за все сознательные и несознательные грехи, совершенные нами в течение тысячелетней истории.
Я прошу очищения от скверны и первородного греха вражды между братьями, которая никогда не позволяла нам быть единым и сильным государством.
Я прошу очищения от гордыни и предательства.
Я прошу очищения от веры в идолов и от проклятого служения чужим столицам.
Я прошу очищения и освобождения от страха – от демона, который не дает нам поверить в собственные силы, в собственные корни, в собственное национальное «я», которое рождено и всегда рождается этой прекрасной землей.
Поверить. Раз и навсегда. Для всех.
Наши звезды превратились в черную, горькую полынь тогда, когда мы утратили себя, когда утратили свое достоинство, свое естество, когда позволили разделить и подчинить наш дух.
Отсюда исходит наше бессилие и недоверие к себе.
Отсюда исходит наша пассивность, наша хуторянская приниженность и страхом рожденное, прикрытое никчемной псевдо-иронией пренебрежение к национальной гордости и национальным ценностям.
Это – не пафос. Нация должна нести ответственность за свое прошлое, за каждую ошибку, отпечатавшуюся на ее челе.
Только через честный, болезненный ответ перед собой, только через осознание своей украинской принадлежности для нас откроется новая жизнь и новое будущее.
Так возникает наша победа.
Победа единой и вечной Украины.
Победа нации и государства над рабством.
Победа жизни над смертью.
Сегодня – не только День памяти.
Сегодня – День Свободы.
День нашей наибольшей и наиболее значимой Свободы от страха и обреченности.
Из самой черной бездны нация способна вернуть свой свет и сотворить чудо, которое подтвердит перед Всевышним право на свободную и счастливую нашу жизнь.
Ибо свет здесь. В нашем сердце.
Я верю, я глубоко и твердо верю – если сегодня в каждом нашем окне загорится свеча памяти, мы поймем самое важное -
Нация вернулась.
Нация будет жить вечно.
Вечная память погибшим и вечная слава Украине.
Zatlers Kijevā piedalīsies Golodomora piemiņas pasākumos
Šodien Valsts prezidents Valdis Zatlers piedalīsies Ukrainas galvaspilsētā Kijevā notiekošajos Golodomora – padomju diktatora Josifa Staļina Ukrainā mākslīgi izraisītā plašā bada – piemiņas pasākumos un starptautiskā forumā.
Prezidenta padomnieks ārlietu jautājumos Andris Pelšs sacīja, ka darba vizītes laikā Ukrainā prezidentam nav plānotas atsevišķas divpusējas tikšanās.
Jau ziņots, ka Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, vērtējot Kijevas rīkotos Golodomora piemiņas pasākumus, norādījis, ka Ukrainas prezidents Viktors Juščenko nodarbojas ar vēstures viltošanu politisko mērķu vārdā.
Šonedēļ Ukrainā tiek rīkoti pasākumi, pieminot padomju režīma Ukrainā mākslīgi izraisīto plašo badu. Juščenko vēlas, lai starptautiskā sabiedrība Golodomoru atzīst par genocīdu.
1932. un 1933.gadā Ukrainā bada nāvē mira vismaz 7,5 miljoni cilvēku, liecina vēsturnieki. Masveida bads tika mākslīgi radīts, lai ukraiņu zemniekos salauztu neatkarības garu.
Tomēr Maskava noliedz, ka trīsdesmito gadu bads būtu bijis padomju režīma pret ukraiņu tautu vērsts genocīds, norādot, ka no bada toreiz cietuši ne tikai ukraiņi vien.
“Mēs skaidri nomanām, ka šī tēma līdz ar centieniem nodrošināt ielūgumu uz NATO “sagatavošanās klasi” pēdējos gados ir kļuvusi par Ukrainas ārpolitikas galvenajiem elementiem,” teikts vēstulē, kuru Medvedevs nosūtījis Juščenko. “Šādus soļus nekādi nevar skaidrot ar centieniem atjaunot vēsturisko taisnīgumu un godināt upuru piemiņu. Ticamāk šķiet, ka tie tiek īstenoti, lai šķeltu mūsu tautas, cik vien stipri iespējams.”
Ukraina ir vērsusies ANO, aicinot atzīt par genocīdu Staļina izraisīto badu Ukrainā 1932.-1933.gadā, kad gāja bojā līdz desmit miljoniem cilvēku.
Ukrainas parlaments ir pieņēmis likumu, šos notikumus atzīstot par padomju genocīdu pret ukraiņu tautu.
Svētbrīdis Durbes baznīcā
Durbes novada pretošanās kustība pastāvēja līdz 1951. gadam, lai gan Liepājas čekai izdevās savervēt Latvijas brīvvalsts un vācu okupācijas laika Liepājas apriņķa kriminālpolicijas priekšnieku Sungaili un pārējos viltus partizānus. Par Sungaiļa viltību mans tēvs A. Stefans, trīs Jura krustu, Lāčplēša ordeņa un Dzelzs krusta kavalieris, samaksāja ar savu dzīvību. Viņš tika izprovocēts un nošauts Taišetas trasē.
1950. gada septembrī, Sungaiļa nodots, otrreiz tika apcietināts mans brālis Gunārs, kurš 1948. gada maijā izbēga no Liepājas čekas. Naktī, kad tēvs saveda kopā brāli ar Sungaili, Sungailis aizveda viņu uz “Vanagu” mājām Tadaiķu pagastā, kur uzturējās dažas dienas, lai ar čeku saskaņotu brāļa saņemšanas plānu. Pēc brāļa nokļūšanas čekā tika apcietināta visa mana ģimene un arī Liepiņu ģimene, viņiem 1951. gadā Rīgas Centrālcietumā piedzima meita – vēlāk aktīvā sportiste šķēpmešanā Māra Liepiņa.
Durbes novadā pretošanās kustībā darbojās ne tikai nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji, bet jaunieši no Liepājas tehnikuma – pagrīdes organizācijas “Kursa”. Pēc arhīva materiāliem, tur darbojušies 58 cilvēki, kuru uzvārdi ir iegravēti piemiņas plāksnē.
Vienojoties ar Durbes novada domi, nolēmām kā veltījumu Latvijas 90. gadadienai un izcilā cīnītāja A. Stefana 110. dzimšanai dienai (24. decembrī) izveidot piemiņas vietu Durbes novada pretošanās kustības dalībniekiem, kuri cīnījušies no 1945. līdz 1951. gadam.
Piemiņas vieta ir izveidota Durbes kapsētas pakājē Liepājas – Rīgas šosejas malā. Pasākums notiek šā gada 28. novembrī. Svētbrīdis sāksies plkst. 13 Durbes baznīcā.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=41290
Leģionāri, Krievijas izstrādātā rezolūcija un ANO
ANO Ģenerālās asamblejas sociālo un humāno jautājumu komiteja atbalstījusi Krievijas izstrādāto rezolūciju, kurā nosodīta nacisma un “Waffen SS” leģiona bijušo karavīru slavināšana un fašisma apkarotāju pieminekļu likvidēšana. 122 valstu pārstāvji atbalstīja Krievijas rezolūciju, pret balsoja tikai ASV, savukārt Latvija, Igaunija un Ukraina, tāpat kā pārējās Eiropas Savienības valstis, atturējās. Latvijas leģionāri Latvijas atturēšanos uztver kā nodevību.
Rezolūcijas teksts angļu valodā
Rezolūcijas teksts krievu valodā
В Третьем комитете по инициативе России принята резолюция о недопустимости эскалации современных форм расизма
|
|
19.11.2008 В штаб-квартире ООН в Нью-Йорке продолжает работу 63-я сессия Генеральной Ассамблеи ООН. Во вторник по инициативе России в Третьем комитете Ассамблеи был одобрен проект резолюции «Недопустимость определенных видов практики, которые способствуют эскалации современных форм расизма, расовой дискриминации, ксенофобии и связанной с ними нетерпимости».
За него проголосовали 122 делегации. «Против» выступили лишь Соединенные Штаты. 54 государства воздержались при голосовании.
Среди воздержавшихся — делегация Украины. Выступая по мотивам голосования, ее представитель отметил важность этой резолюции, но вместе с тем выразил сожаление по поводу того, что в ее текст не были включены положения, которые касаются осуждения неосталинизма. Украина попросила исключить ее из списка соавторов резолюции, однако представитель Секретариата объяснил, что после проведения голосования по резолюции это сделать невозможно.
Следует отметить, что в принятом проекте резолюции, среди прочего, осуждаются попытки героизации тех, кто причастен к преступлениям нацизма. Представляя резолюцию, советник российского Постпредства Георгий Лукьянцев заявил, что ее соавторы глубоко озабочены настораживающим подъемом разного рода экстремистских группировок, таких, например, как неонацисты и «скинхеды», прибегающих к актам насилия против людей с другим цветом кожи, лиц иного вероисповедания, иммигрантов и меньшинств.
«Зачастую упомянутые экстремистские группировки «черпают вдохновение» в идеологии и практике, в борьбе с которыми возникла ООН. На наш взгляд, совершенно недопустимо, когда имеет место героизация тех, кто причастен к преступлениям нацизма, в т.ч. обеление бывших членов организации СС, включая подразделений «Ваффен-СС», признанной преступной Нюрнбергским трибуналом. Такая «подпитка» современных форм расизма, расовой дискриминации, ксенофобии и связанной с ними нетерпимости, вызывает глубокую обеспокоенность», — заявил представитель России.
Он добавил, что подобные действия не только кощунственны по отношению к ветеранам антифашистского движения, но и играют на руку тем, кто ратует за «чистоту расы», за дискриминацию по расовому и этническому признаку, не говоря уже о том, какой пример это подает молодому поколению. «Делегация Российской Федерации убеждена, что принятие данной резолюции при максимально широкой поддержке со стороны государств-членов внесет реальный вклад в дело искоренения расизма, расовой дискриминации, ксенофобии и связанной с ними нетерпимости», — отметил Григорий Лукьянцев перед началом голосования по резолюции.
Pretošanās kustība Bauskas apriņķī
Pazīstami Bauskas rajona un Latvijas vēsturnieki pulcējās 11. novembrī Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja rīkotajā konferencē «Nacionālā pretošanās kustība Bauskas apriņķī (rajonā) padomju okupācijas periodā.»
Vēsturnieki dalījās pieredzē un apskatīja šīs kustības iemeslus un cēloņus. Bauskas novadpētniecības muzejā ir izstādīti arī stendi no Latvijas Okupācijas muzeja izstādes par nacionālajiem partizāniem ar emocionāliem fotoattēliem, tā laika dokumentiem un traģiskiem aprakstiem.
Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja galvenais speciālists Raitis Ābelnieks uzsvēra: «Visiem uzskatāmi acu priekšā bija represijas un aresti, kas sākās uzreiz, tiklīdz vācieši aizgāja.» Nacionālā partizānu kustība Latvijā veidojās kā loģiska atbilde uz apkārt notiekošo.
Vēsturnieks Andris Rūtiņš uzsvēra patiesi traģiskus notikumus, kurus izraisīja dažas kļūdainas pārliecības pēc Otrā pasaules kara: «No mūsdienu viedokļa ilūzijas par trešo pasaules karu ir ļoti naivas, bet tolaik tam ticēja gandrīz visi. Un partizāni sākumā veidoja nodaļas, kuras būtu gatavas kaujas vienības, sākoties karam. Tas ļoti daudzus pazudināja, jo šī nodaļas, kuras sadarbojās, čekistiem bija viegli atrast, sagūstot tikai vienu vienību.»
Interesanta bija Bauskas Centrālās bibliotēkas galvenās bibliogrāfes Laimdotas Ozoliņas uzstāšanās: «Starplaikos starp cīņām partizāniem bija daudz brīva laika, kuru liela daļa aizpildīja, rakstot dzeju, dienasgrāmatas, atmiņu stāstus.» Laimdota Ozoliņa ir pastāstīja klātesošajiem par nacionālo partizānu dzeju.
Astoņu gadu laikā kaujās krita 2434 nacionālie partizāni, sagūstīja 5489, no kuriem 498 nošāva cietumā. Cīņās ar partizāniem nepārtraukti bija iesaistīti 25 tūkstoši padomju kaujinieku, kuriem bija savi upuri – 111 čekistu, 259 karavīri un 735 vietējie «iznīcinātāji» krita kaujās ar partizāniem.
Par savām emocijām stāsta Misas vidusskolas vēstures skolotājs Ingus Pavinkšnis: «Patiesība par tiem laikiem mums vēl ir tālu priekšā. Ar šī laika notikumu pētīšanu nodarbojas šaurs loks cilvēku, bet mūsdienu jaunatnei būs grūti izprast tos ļaudis, kas ir briduši kolhozu dubļus gadiem.»
http://www.bauskasdzive.lv/portals/vietejas/raksts.html?xml_id=5467
Spodrinot Latvijas tēlu
… No arhīviem pēdējā laikā iznirst šķietami necilas liecības, kas, manuprāt, veicinātu pasaulē izpratni par noskaņām latviešos nacistiskās un boļševistiskās okupācijas gados.
Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs aplūkojis “Latvijas nacionālistu savienības” un laikraksta “Tautas Balss” lomu pretošanās kustībā nacistu okupētajā Latvijā 1941.–1942. gadā. Ievērību pelna LNS dalībnieku svinīgais solījums: “Zvēru cīnīties par brīvu un vienotu latviešu tautu un neatkarīgu Latvijas valsti bez krieviem un vāciešiem.” Šo tekstu vajadzētu darīt zināmu plašākai publikai iekšzemē un ārzemēs, lai mazliet apklusinātu mūžīgo murmuļošanu par leģionāriem, kas zvērēja Hitleram, un gvardes strēlniekiem, kas zvērēja Staļinam.
Laikraksts “Tautas Balss”, norāda Uldis Neiburgs, nosodīja hitleriešu noziegumus un tālredzīgi atklāja nacistu plānus – vainu par notiekošo uzvelt vietējiem iedzīvotājiem. “Tautas Balss” 1942. gada 15. jūlijā rakstīja:” Visu ziemu transportēja uz Latviju neskaitāmus ešelonus Vakareiropas žīdu, lai tos gan vācu, gan mūsu pašu kārtības sargi ar nāves galvu emblēmām uz rokām apraktu mūsu zemē. Lai šo briesmīgo ceremoniju izdarītu ar lielāku efektu, soda vietā tos pacienāja ar dzērieniem, bet šaušanas momentus uzņēma filmā, lai tos parādītu citu okupēto zemju tautām. Šie uzņēmumi tad nu liecinās, cik lieli bendes ir latviešu drošības sargi. Tas būs dokuments, kas mūsu tautai tās nedaudzo locekļu darbu dēļ nesīs briesmoņu slavu, bet vācieši mazgās savas rokas nevainībā, jo visas žīdu slepkavības taču notika tikai Latvijā.” Ik gadus, sagaidot 16. martu, šo tekstu, tulkotu angliski un krieviski, vajadzētu publicēt pietiekami lielā metienā – tas nu būtu pateicīgs uzdevums Latvijas institūtam.
1944. gada marta beigās 190 redzamāki politiķi, sabiedriskie darbinieki, mākslinieki, tautsaimnieki parakstīja deklarāciju, kas bija adresēta rietumvalstīm. Deklarācijas parakstītāji, brīdinot par boļševistisko okupantu atgriešanās briesmām, nosodīja nacistisko okupantu nevēlēšanos atzīt Latvijas tiesības uz suverenitāti un izteicās par demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu uz 1922. gada Satversmes pamata. Tālaika sarežģītās situācijas un arī konspirācijas apsvērumu dēļ deklarācijas parakstītāju vārdi toreiz netika nodoti atklātībai. Bet dokuments ir saglabājies, un taisni tagad nudien nekaitētu minēt dažus no šiem 190, kas negribēja nedz krievu, nedz vācu kundzību, bet vēlējās neatkarīgu, demokrātisku Latviju: Dr. Pauls Kalniņš – pēdējais Latvijas Saeimas priekšsēdētājs, bīskaps J. Rancāns, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, rakstnieks Kārlis Skalbe, atvaļinātais ģenerālis V. Tepfers, prof. Dr. J. Endzelīns, L. Sēja – bijušais ārlietu ministrs un sūtnis, dzejniece Zinaīda Lazda, Latvijas konservatorijas rektors prof. Jāzeps Vītols, rakstniece Elza Stērste… Šie 190 gribēja ticēt Atlantijas hartai, ko parakstīja Franklins Rūzvelts un Vinstons Čērčils, un šie 190 paraksti pelna, lai tos Latvijas 90 gadu jubilejā atcerētos.
Mežabrāļi… Maz kāds zina, ka Latvijas Nacionālo partizānu apvienības komandieris Kārlis Rusovs (Vārpa) 1946. gada augustā adresēja LK(b)P un Latvijas PSR vadītājiem memorandu, kurā prasīja “bez okupācijas karaspēka klātbūtnes un ietekmes vēl 1946. gadā noteikt un izvest tautas nobalsošanu par Latvijas palikšanu vai izstāšanos no PSRS sastāva”. Saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām un to pašu Atlantijas hartu!
Noslēgumā gribētos pieminēt divas, manuprāt, satriecošas liecības par latviešu tautas brīvības alkām.
Pirmām kārtām te būtu jāmin Gunāra Astras pēdējais vārds 1983. gada 15. decembra tiesas sēdē: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs – tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārdzīvos arī šo tumšo laiku.” Šo runu derētu pilnībā pārtulkot angliski un krieviski un iekļaut populārā brošūrā – kopā ar Vizmas Belševicas “Indriķa Latvieša piezīmēm uz Livonijas hronikas malām”: “Kā greizsirdīga sieva Roma prasa, lai ik uz soļa mīlestību zvēr tai publiski… Un spiegu acīm lasa starp manām rindām, ka tai nepieder šī sirds (..) Viegli nocirst koku, grūti nocirst saknes. Mūsu naids ir ūdens lāses. Jūsu vara – akmens.” Šīs Vizmas Belševicas vārsmas alktin alkst spīdoša tulkojuma angļu un krievu mēlē – un pienācīgu izplatību ārpasaulē, spodrinot Latvijas tēlu.
Pulkveža Oša neiespējamā misija
Pie sapņa par Latvijas valstiskuma atjaunošanu kaut uz brīdi, kaut ierobežotā teritorijā latvieši Otrā pasaules kara izskaņā turējās līdz pēdējam. Berlīne bija kritusi, bet sarkanās armijas ienākšana Kurzemē bija dažu dienu jautājums, kad 1945. gada 5. maijā Liepājā latviešu leģiona 19. divīzijas pulkvedis Roberts Osis ķērās pie Kurzemes Zemes jeb Tautas padomes izveides ar domu radīt pagaidu valdību un ”pielikt visus spēkus brīvas, neatkarīgas Latvijas republikas atjaunošanai viņas agrākās robežās”. Abu pasaules karu un brīvības cīņu dalībnieka Oša – pēdējā Latvijas kara ministra ģenerāļa Krišjāņa Berķa adjutanta – soli var vērtēt kā beidzamo mēģinājumu atjaunot Latvijas valstiskumu, pirms visa zeme nonāca jauno okupantu varā. Droši vien pulkvedi Osi uz tādu rīcību stimulēja Kurzemē kopš maija sākuma cirkulējošās baumas, ka vācieši padošoties tikai rietumniekiem, taču turpināšot cīņu pret sarkano armiju. Grūti nācās pieņemt domu, ka ciniskās reālpolitikas apstākļos baltiešiem cerību nav. Joprojām tika lolota ilūzija, ka atkārtosies 1918./1919. gada scenārijs. Tad, kapitulējuši Rietumu frontē, vācieši taču turpināja cīņu pret lieliniekiem un nevilšus radīja labvēlīgākus apstākļus Latvijas valstiskuma izveidei un nosargāšanai.
Pulkvedis Osis gan mēģināja pierunāt vācu grupējuma Kurzemē komandieri ģenerāli Karlu Hilpertu turpināt pretošanos līdz mītiskās angļu un amerikāņu palīdzības saņemšanai, taču reālists Hilperts priekšlikumus noraidīja, piedraudot pat ar kara tiesu. No nodoma 8. maijā sasaukt Zemes padomi, kas apstiprinātu viņu par pagaidu valdības ministru prezidentu, Osim bija jāatsakās. Dažas stundas pirms kapitulācijas pulkvedis pameta Kurzemi vācu torpēdlaivā un devās uz Vāciju, kur padevās gūstā angļiem. Jau gūstā par saviem mēģinājumiem viņš informēja pulkvedi Aleksandru Plensneru: ”Daru Jums zināmu, ka š.g. 5.V Kurzemē uz vēl neieņemtās no boļševikiem teritorijas noorganizējās revolucionārā ceļā, neprasot nevienam atļaujas, Tautas padome, kuras sastāvā ietilpa visas Latvijas pārstāvji no profesijām, konfesijām, organizācijām, bij. politiskajām partijām, kā arī Saeimas deputāti. Tautas padome savā š.g. 5.V sēdē izraudzīja mani par Latvijas republikas pagaidu valdības ministru prezidentu un tanī pat dienā es sastādīju valdību, kurā bez manis iegāja agronoms J. Andersons, cand. jur. T. Zvejnieks, publicists A. Kroders, inženieris A. Bulle, pulkvedisleitnants Kociņš un majors E. Stīpnieks. Bez tam pagaidu finanšu lietu pārzināšanā kā lietpratējs bija uzaicināts Klarks un sarunas notika par bij. Saeimas deputāta Rudža jeb Morica iesaistīšanu valdībā, no kuriem piekrišana bija, bet, tā kā iespējams, ka tie palikuši Kurzemē, tad viņu vārdi nav minami.” Kritiski raugoties, Oša valdība bija pastāvējusi tikai uz papīra.
Iespējams, Osim 1945. gadā kā pamudinājums kalpoja igauņu piemērs. Igauņu aktivitātes valstiskuma atjaunošanā 1944. gada rudenī bija daudz plašākas, taču vienlaikus arī traģiskākas. Pēdējam neatkarīgās Igaunijas premjeram, profesoram Jiri Uluotsam kopā ar domubiedriem 1944. gada 18. septembrī izdevās izveidot valdību uz daudz solīdākiem pamatiem. Par Igaunijas valdības vadītāju kļuva Oto Tifs. Izmantojot brīdi, kad vācieši atkāpās no Tallinas, bet padomju karaspēks vēl nebija ienācis, Uluotss pasludināja Igaunijas neitralitāti, un virs galvaspilsētas Domkalna tika uzvilkts valsts trejkrāsu karogs. Igauņu vienības izcīnīja kauju gan ar aizejošajiem vāciešiem, kas mēģināja uzspridzināt stratēģiski svarīgākos objektus, gan arī pretojās padomju ienākšanai Tallinā. Bet tankus nevarēja atturēt ar varonību vien. 22. septembrī, kad valdība sanāca uz savu pēdējo sēdi, Tallina tika ieņemta. Igauņu vienību pretošanās padomju karaspēkam valsts teritorijā turpinājās arī nākamajās dienās. Diemžēl cīņas iznākums bija nolemts.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=41056
Leģionāra mīlestība
Nupat vēlreiz izlasīju vērmahta armijas karavīra un latviešu leģionāra zvērestu. Lūk, vācu armijas ierindnieka solījums: “Zvērot pie Dieva, svinīgi apsolos Vācijas valsts un tautas vadonim Ādolfam Hitleram, bruņoto spēku virspavēlniekam, bezierunu paklausību, un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību.” Bet te – latviešu leģionāra zvērests: “Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram bezierunu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību.” Ir taču atšķirības, vai ne? Latviešiem – “svinīgi apsolos”, nevis “zvēru”, turklāt – “cīņā pret boļševismu”.
Un tas jau bija ļoti nozīmīgi. Lasīt tālāk…
Latviešu vienības franču, britu un amerikāņu armijā pēckara Vācijā
Pirmajos pēckara gados Vācijā bija sakoncentrēts liels skaits bēgļu. Viņiem vēl pievienojās atbrīvotie kara gūstekņi, tai skaitā arī no Baltijas valstīm. Neskatoties uz plaši izvērsto padomju aģitāciju, tikai nedaudzi bija gatavi atgriezties padomju okupētajā dzimtenē.
Vācijas ekonomika sagrauta, pilsētās un lauku saimniecībās neskaitāmas drupas. Bezdarbs un milzīga cilvēku koncentrācija. Lai kaut nedaudz risinātu nodarbinātības problēmu un atbrīvotu karavīrus no paramilitāru pienākumu veikšanas, amerikāņu, angļu un franču zonās Vācijā izveidoja militārā palīgdienesta vienības. Tās rekrutēja no pārvietoto personu un atbrīvoto kara gūstekņu brīvprātīgajiem. Militārajā palīgdienestā pieteicās daudzi latviešu leģionā dienējušie karavīri. Viņiem, salīdzinot ar civilistiem, bija zināma priekšrocība – militārā sagatavotība.
Vienības veica sardzes, transporta un celtniecības uzdevumus. Piecdesmito gadu otrajā pusē sākas emigrācija uz mītnes zemēm. Tad seko Vācijā dislocēto karaspēku pārstrukturizācija un vēlāk – samazināšana. Visātrāk likvidēja vienības franču okupācijas zonā. Amerikāņu Eiropas armija sešdesmito gadu vidū, bet britu Reinas armija 323.MSO transporta vienību likvidēja 1996.gada aprīlī. Dibinot rotas, 1947. un 1948.gadā, tās komplektē pamatā no vienas tautības personām. Izveidojas arī latviešu rotas, bet darbības beigu posmā tajās dienē vairāku tautību vīri.
16 foto no Latvijas Kara muzeja
http://lv.lv/index.php?menu=fotoreportazas&fid=417
Satricināt iepelējušo vēstures izpratni
… mūs sasniedza ziņa, ka filmas Padomju stāsts autoram Edvīnam Šnorem ir piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Vieni teica: par agru, turklāt nav par ko.
Citi priecājās: tieši laikā un pamatoti! Ja lūkojamies ordeņu nopelnīšanas un pasniegšanas kontekstā, kas ir aktuāls jau kopš valsts atjaunošanas, bieži vien varam tikai pabrīnīties, par kādiem nopelniem augstie Latvijas apbalvojumi aiziet kambarsulaiņu zeķu pienesējiem, karaļu mazbērnu apteksnēm un nevienam nezināmiem diplomātiem…
Zinu, ka par Edvīna veikumu – dramatisko un patieso filmu Padomju stāsts – augstās domās bija ļoti daudzi cilvēki, un daži no viņiem izteicās, ka jāierosina piešķirt Edvīnam ordeni.
“Es par tādām lietām nedomāju,” no cildinājumiem smejoties atgaiņājās Edvīns.
Masu slepkava biedē pionierus
Filma atstāja stindzinošu iespaidu. Pēc stundas un divdesmit minūtēm, kas pagāja kā viena elpa, no kinoteātra dziļā sēdekļa piecelties bija gandrīz neiespējami: viss bija smaguma pielijis, i prāts, i locekļi. Vēl tagad atceros visu, ko redzēju.
…Valstsvīri aplaudē, smaidā ieskāvuši gludās un labklājīgās sejas. NKVD formās tērpušies vīri met seklās bedrēs kailus un sakropļotus līķus. Valstsvīri atkal aplaudē, un prožektoru gaismā mirdz viņu veselīgie mati. Militārists padomju armijas frencī, nevērīgi pacēlis ieroci, iešauj upurim pakausī, un viņš, ķēmīgi sarāvies, krīt uz priekšu, šļakstīdams asinis un smadzenes. Un valstsvīri atkal aplaudē… Ir 2005. gada 9. maijs, Maskava, Kremlis. Eiropas valstu galvas sapulcējušies Sarkanajā laukumā. Tur savulaik cirta galvas dumpinieku vadoņiem, tur pēcnāves apskatei un ekskursantu neveselīgajai ziņkārei izlika visu laiku lielākos masu slepkavas – Staļinu un Ļeņinu. Pēdējais vēl joprojām, vaskā cirsts, guļ un biedē pionierus.
“Es prezidentes vietā nebūtu braucis uz Maskavu. Pasaule uz to skatītos citādi, ja Baltijas valstis būtu vienotas. Ja nepiedalītos visas trīs valstis, tas liktu kādam aizdomāties – kāpēc tad nepiedalās? Bet sanāca tā, ka divas valstis bija vienkārši iecirtušās, interpretējot to, ka tās teju vai atbalsta nacismu. Bet tas, protams, ir absurds,” teic Edvīns.
Tādi ir daži kadri Edvīna Šnores divarpus gadus lolotajā filmā Padomju stāsts (The Soviet Story). Pavisam jauna cilvēka izsāpēts darbs. Tik ļoti izsāpēts, ka šķiet – viņš ir bijis tieši tur un tieši tad. Tad, kad komunistu režīms uzsāka savus asiņainos darbus, no kuriem cītīgi pēc tam mācījās nacisti. Edvīns savā filmā loģiski, mierīgi un līdzsvaroti sagrauj vienu no pagājušā gadsimta mītiem, kas vēsta par labo komunistu uzvaru pār ļauno nacismu.
Filmu pabeidzot, Edvīnam bija tikai 34 gadi. Jau pierasts pie tā, ka šāda vecuma cilvēki visai maz interesējas par vēsturi, turklāt par tik nepatīkamu vēsturi, kas atklāj genocīdu, komunisma un nacisma dvīņu dabu. Taču Edvīns izstāsta, ka vēsture viņu vienmēr ir interesējusi – jau kopš atmodas laikiem. Vēsturi viņam mācīja bijušā diplomāta Aivja Roņa tēvs – Aivars Ronis. Atmodas laiks Edvīnam šķitis ārkārtīgi nozīmīgs: viņš piedalījās pasākumos, daudz fotografēja. Taču nozīmīguma izjūta nepārauga notikumu idealizācijā, jo ģimenē viss tika pārrunāts. “Mūsu ģimenē skats uz notiekošo bija analītiski objektīvs. Eiforija bija normālās devās, un tā neatņēma spēju analizēt,” saka Edvīns. Jau pirms atmodas tēvam esot bijusi sava pozīcija par visu, kas notiek politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, tēvs bijis izteikts brīvdomātājs, viņš allaž klausījies Amerikas balsi. Savukārt no atmodas, precīzāk – agrīnās atmodas – laikiem Edvīna atmiņā visspilgtāk palicis disidents Gunārs Astra. “Kad viņu noindēja, man bija skaidrs: viņš ir liels cilvēks, tāds, kuru neviens nespētu kontrolēt un pakļaut,” domā Edvīns un pikti piebilst, ka šā gada 6. aprīlī, Astras nāves 20. gadadienā, Latvijā nenotika neviens piemiņas pasākums.
Kurš uzvarēja karā?
Par to, ka vajadzētu uztaisīt filmu, Edvīns sāka domāt jau studiju laikā. Viņš bija noskatījies padomju režisora Mihaila Romma filmu Parastais fašisms, kurā tika analizēts nacisms. Kāpēc gan neizveidot filmu, kas līdzīgā veidā analizētu komunistu režīmu? Taču nebija pareizā impulsa. Tas radās 2005. gadā, kad krievu šovinisti uzmeistaroja filmiņu Baltijas nacisms, kas bija Latvijas vēstures izkropļošana un ņirgāšanās par cilvēku ciešanām – līdz pat tādam absurdam kā deportāciju attaisnošana. “Pilnībā doma veidot filmu izkristalizējās tad, kad sapratu, ka Rietumu sabiedrības viedoklis par II pasaules karu ir gandrīz tāds pats kā Maskavas viedoklis. Protams, Rietumiem, kas sadarbojās ar Padomju Savienību, pagaidām nav vēlmes kaut ko mainīt tajā smuki sarakstītajā vēsturē, kur labais it kā uzvarējis ļauno. Nu, kā tādā pasaciņā. Bet kurš tad, ja ne mēs, austrumeiropieši, varam pateikt patiesību?” retoriski vaicā Edvīns. Kad parādījās filma Baltijas nacisms, sabiedrība burtiski vārījās, un tad Edvīns vērsās pie Eiroparlamenta (EP) deputātiem Ineses Vaideres un Ģirta Kristovska ar lūgumu atbalstīt filmas tapšanu. Edvīns atceras: “Kad tikāmies ar deputātiem, viņi arī brīnījās: kāpēc tik jauni cilvēki grib mesties vēstures izpētē?”
Eiroparlamenta atbalsts atvēra daudzas durvis, un Edvīns iekļuva vairāku valstu vēstures arhīvos. Edvīns dienām, nedēļām ilgi studēja arhīvu dokumentus, bet visgrūtākais, kā pats atzīst, tomēr bija noslīpēt filmu līdz tādam perfektumam, lai tā būtu profesionāli nevainojama un rietumniekiem saprotama. Īsts atradums bija Džons Striklands – filmas balss, diktors. Viņš ir profesionāls filmu ierunātājs, un Edvīnam bija būtiski, lai runā cilvēks, kura balss ir atpazīstama: viņš ir ierunājis dokumentālās filmas kanālā Discovery, strādājis raidstacijā BBC.
Filmā runā daudz cilvēku, un viens no tiem, tā sauktais vēsturnieks Jānis Dzintars, kuru Edvīns noraksturo ļoti precīzi: “Nu, viņš ir tāds tipisks padomju nelietis.” Pirmsatmodas gados šis vēsturnieks izcēlās ar krasi reakcionāru Latvijas vēstures traktējumu. Starp citu, laikraksts Atmoda savulaik publicēja rakstu sēriju par Dzintara eksekūcijām pret mierīgajiem iedzīvotājiem Kurzemes pusē: viņš deportēja cilvēkus, spīdzināja tos… Dzintars aizbēga uz Maskavu pēc neatkarības pasludināšanas. Kad Edvīns, būdams Amerikā, kur demonstrēja savu filmu, stāstīja par šo nelieti, Kolumbijas universitātes studenti, kas bija atnākuši uz tikšanos ar jauno režisoru, bija bezgala izbrīnīti: kā tas iespējams – Krievijā labklājībā un pārticībā dzīvo kara noziedznieki, kas ne ar ko neatšķiras no nacistiem!
“Amerikā ļoti maz zina par šo tēmu,” atzīst Edvīns, “turienes iedzīvotāju lielākā daļa joprojām uzskata, ka II pasaules karā labais uzvarēja ļauno un tagad visa pasaule dzīvo priekā un laimē. Turklāt daudzi to nevar pieņemt – kā tad tā, sabiedrotie uzvarēja Hitleru, bet koncentrācijas nometnes pēc kara darbojās, arī Krievijā?!” Edvīns ar gandarījumu atzīst, ka jauno amerikāņu interese par viņa filmu bija liela, kaut gan jau bija pierasts pie tā, ka amerikāņi lielākoties neinteresējas par ģeopolitiku un zināšanas ģeogrāfijā parasti aprobežojas ar to, ka viņi nojauš, kur atrodas Meksika… “Interpretācija ir klasiski nepareiza: nacisti ir ļaunums, ko uzvarēja labie un gaišie spēki – komunisti,” teic Edvīns, “un no tā izriet viss pārējais: filmas, raksti, mītiņi… Uzvarēja nevis labais un gaišais, bet gan Staļins un viņa radītā sistēma, kas jau pirms nacistu nākšanas pie varas bija iznīcinājusi desmitiem miljonu cilvēku. Tas, ka Staļins pēc uzvaras nostiprinājās savās pozīcijās, deva viņam iespēju arī pēc kara veikt neskaitāmus noziegumus. Tā, piemēram, vislielākā izsūtīšana Latvijā notika 1949. gadā, arī čekas zvērības notika pēc II pasaules kara. Tātad – kas uzvarēja šajā karā? Labie vai ļaunie?”
Neredzēju, bet zinu
Edvīna mērķis, veidojot filmu, bija pierādīt, ka nacisms un komunisms ir viens un tas pats – tā sacīt, viena koka divi identiski zari, kas gadu gadiem auguši paralēli. Un gluži apzināta bijusi vēlme – nekļūt subjektīvam, jo tādā gadījumā filmas vēstījumam varētu nenoticēt. Tāpēc Edvīns savā darbā nav iekļāvis pārāk daudz fragmentu, kuros stāstīts tieši par Latviju. Taču tie, kas iekļauti, ir pārsteidzoši savā skaudrumā, tāpēc bez asarām tos skatīties ir gandrīz neiespējami…
Vienādību Edvīnam, šķiet, izdevās pierādīt: nacistiskajai Vācijai un komunistiskajai Padomju Savienībai bija viens mērķis – sagrābt pēc iespējas vairāk zemju un iznīcināt pēc iespējas vairāk cilvēku. Arī tēmas, kuras nebija saistītas ar Latviju, tika atspoguļotas daudz un briesmīgi: poļu virsnieku un inteliģences slepkavošana Katiņā, SS un NKVD sadarbība, deportācijas Padomju Savienības un Vācijas okupētajās teritorijās, medicīniskie eksperimenti ar ieslodzītajiem, golodomors Ukrainā…
Edvīns atklāj, ka daudz grūtāk bijis dabūt dokumentus, kas atklāj Padomju Savienības zvērības, jo Krievija – PSRS mantiniece – savos arhīvos nelaiž gandrīz nevienu, un tomēr viņš ieguvis liecības gan Vācijas, gan Lielbritānijas arhīvos. Viņa rokās nonāca dokumentāli fakti par Helsinku bombardēšanu, ko veica krievi, par 30. gadu Krieviju, par Ziemas karu. Lielu pārsteigumu Edvīnam sagādāja ne tikai vienādie plakāti ar demonstratīvo mirdzumu acīs, ko tiražēja abi režīmi, bet arī britu dramaturgs Bernards Šovs, kurš kādā filmlentē pilnā nopietnībā apgalvoja, ka ir konkrētas cilvēku grupas, kas jāiznīcina, lai pārējie sasniegtu laimi. Šos vārdus viņš teica 1934. gadā – laikā, kad formējās nacistiskā ideoloģija, kas savus pirmsākumus bāzēja uz komunistiskās ideoloģijas pamatiem, kurus savā valstī veiksmīgi mūrēja Staļins un viņam līdzīgie nelieši…
Neilgi pēc filmas demonstrēšanas, kas notika Latvijā, pamodās arī Krievijas rējēji, kuri parasti darbojas pēc principa ņe viģel, no znaju, što gavno (neesmu redzējis, bet zinu, ka mēsls – krievu val.). Kāds Kremļa galma vēsturnieks Aleksandrs Djakovs uz karstām pēdām sāka gānīt filmu, kaut arī to vēl nebija redzējis. Edvīns tikai pasmīn: “Viņiem jau ir tradīcijas šajā jomā – detalizēti kritizēt to, ko nav redzējuši.” Maskavā pie Latvijas Republikas vēstniecības tika sarīkots šovinistiski noskaņotu huligānu mītiņš, kurā neizglītotie, bet aktīvie jaunieši dedzināja Edvīna Šnores lelli, lai protestētu “pret vēstures pārrakstīšanu”, ko veicis Edvīns Šnore ar savu filmu, kas – pēc Maskavas domes deputāta Mihaila Miščenko teiktā – uztaisīta “par Amerikas naudu”. Deputātu Miščenko papildināja krievu žurnālists Mihails Ļeontjevs, teikdams: “Mums jāsaprot, ka pret mums notiek karš un politiķi, kas atbalsta nacismu, ir mūsu ienaidnieki.” Jā, ne vairāk un ne mazāk: tos, kuri atmasko nacismu, kam vienādības zīme ar komunismu, nosauc par ienaidniekiem. Kā ienaidnieki tad viņi ir?…
Interesanti, ka Šnores filmu nosodīja ne tikai huligāni pie vēstniecības, bet arī Kremlim paklausīgie mediji – gan Latvijā, gan Krievijā. Un tomēr viens otrs krievu politiķis neslēpa bažas par to, ka eiropieši varētu šai filmai noticēt, jo “notikums diemžēl ir ievērojams”. Protams, vēsturiskas filmas Eiroparlamentā nerāda bieži, varbūt pat vispār nerāda, turklāt – tik biedējošas. Jo Eiropas dīkie bonzas nepavisam nevēlas satricināt savu fundamentāli iepelējušo vēstures izpratni…
Viss mūsu pašu rokās
Edvīns atzīst, ka viņa mērķis nav salāpīt pasauli, sagraujot kādu mītu. “Bet mani tracina netaisnības, tāpēc gribēju pierādīt, ka komunistu režīms nav nekāds labā un gaišā nesējs. Iespējams, ka pieķeršos vēl kaut kam,” atzīst Edvīns. Un ne tikai tāpēc, ka Edvīnu urda zinātkāre un taisnīguma apziņa, bet arī tāpēc, ka filmas panākumi radījuši dziļa gandarījuma izjūtu. Un tā spārno. Filma ir demonstrēta Amerikā, Lietuvā, Eiroparlametā, daudzviet Latvijā, nesen Edvīnu uzaicināja uz Gruziju. “Kas notika ar Gruziju, bija apliecinājums tam, ka mana filma pamatā bijusi pareiza: visi Krievijas asiņainie kari tai nepieciešami, lai celtu pati sevi kā dižu valsti. Tomēr dižuma tur ir visai maz,” ar nožēlu atzīst Edvīns.
“Esmu gandarīts, ka pozitīvas atsauksmes dzirdu tieši no tiem cilvēkiem, kuri cietuši no padomju režīma,” teic Edvīns, “viņiem ir morālas tiesības vērtēt manu skatījumu uz vēsturi. Ar mani kontaktējās cilvēki, kas savulaik bija notiesāti uz 25 gadiem, un šis sods faktiski līdzinājās nāvessodam. Šie cilvēki bija latvieši, ieslodzītie kādā no gulagiem Krievijas ziemeļos. Viņi man jautāja: kā vēl varētu paust pasaulei, ka tas, kas redzams filmā, ir patiesība? Vēlāk viņi aizsūtīja vēstuli ASV Senātam, aicinot aktīvāk nosodīt Krieviju, kas noliedz Baltijas valstu okupāciju. Šie cilvēki vēstuli parakstīja ne tikai ar saviem vārdiem un uzvārdiem, bet arī ar ieslodzīto numuriem – TUR viņiem savu vārdu nebija…”
Valsts svētku priekšvakarā Edvīns Šnore saņems Triju Zvaigžņu ordeni, un šo atzinību viņš uztver kā “patīkamu, tomēr visai pārsteidzošu”. Viņš ironiski teic: “Pirms gada tāda ziņa man šķistu kā no citas planētas.” Tagad tā ir realitāte: jaunais cilvēks ir radījis filmu, kas var mainīt Eiropas izpratni par Latvijas un Baltijas vēsturi. Par Eiropas un pasaules vēsturi. Vai mainīs? Tas atkarīgs no daudziem apstākļiem. Vispirmām kārtām no cilvēku vēlēšanās saprast. Tāpēc Edvīns saka: “Latvijai ir jāturpina skaidrot mūsu vēsturi. Konsekventi. Daudzas lietas un izdošanās, kas saistītas ar nākotni, lielā mērā atkarīgas no tā, kā skaidrosim savu vēsturi un nostāju.”
27.oktobris, 2008. Elita Veidemane, NRA
http://www.nra.lv/zinas/10754-satricinat-iepelejuso-vestures-izpratni.htm
Politiski represēta persona
Ko var atzīt par tādu un ko var neatzīt – ieskatīsimies administratīvo tiesu spriedumos par atteikumiem piešķirt politiski represētās personas statusu. Piemēram:
http://c4.vds.deac.lv/files/AL/2008/10_2008/22_10_2008/AL_2210_raj_A-2302-08_12.pdf
Citus spriedumus attiecībā uz politiski represētās personas statusu var meklēt šeit:
http://www.tiesas.lv/index.php?id=2967
Otrais okupācijas mēnesis
Pazīstamo vēsturnieku Irēnes Šneideres un Artura Žvinkļa sastādīti un skaidroti, sākoties atmodai, 1991. gadā iznāca Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 16. jūnija – 19. jūlija sēžu protokoli.
Par ko un cik
Nesen viņu sakopojumā pie interesentiem devies sava veida turpinājums – jau LPSR Ministru kabineta (MK) tā paša gada 23. jūlija – 24. augusta sēžu protokoli.
Zinātnieki priekšvārdā skaidro, ka tas ir laiks no pirmās sēdes pēc padomju varas nelikumīgas pasludināšanas un LPSR izveidošanas līdz pēdējai sēdei pirms tās “Konstitūcijas” pieņemšanas. Padomju propagandā un historiogrāfijā tā dēvētā Tautas valdība šajā laikā sanāca divdesmit reizes. Vienpadsmit no tām vadīja Valsts un Ministru prezidents un ārlietu ministra v. i. prof. Dr. Augusts Kirhenšteins (1872 – 1963) un pārējās – iekšlietu ministrs Vilis Lācis (1904 – 1966), pieņemot sešdesmit deviņus likumdošanas aktus.
Par ko piecas reizes nedēļā darbdienas vakaros pa stundai vai nedaudz ilgāk sprieda šie Maskavā izraudzītie un padomju vēstniecībā Rīgā Kremļa emisāra Andreja Višinska (1883 – 1954) vadībā precizētie septiņpadsmit vīri? Izskatāmo jautājumu loks bija ļoti plašs, pieņēma un grozīja likumus (“Tautas saeimai” to vis neuzticēja…), mainīja amatpersonas, lēma par pirmajām padomju reformām, apstiprināja dažādus noteikumus politikas, ekonomikas, kultūras un citās sfērās. Taču, kā uzsvērts krājuma ievadvārdos, A. Kirhenšteina valdības darbības galvenie virzieni šajā laikā bija “Latvijas Republikas likumu pārveidošana, pielāgojot tos okupācijas varas mērķu sasniegšanai iespējami īsākā laikā vēl pirms aneksijas procesa pabeigšanas un pēc tā noslēgšanas, “vecā buržuāziskā aparāta salaušana” un okupācijas armijas klātbūtnes nodrošināšana”.
Par “kultūras revolūciju”
Šis jēdziens 1940. gadā vēl reti tika lietots, bet, kā liecina apskatāmie dokumenti, praksē jau bija labi pazīstams. Jau pirmajā 23. jūlija sēdē MK nolēma atbrīvot no ieņemamā amata Nacionālā teātra direktoru Jāni Grīnu, 7. augustā vienojās šo mākslas iestādi un Nacionālo operu pārdēvēt par LPSR Drāmas teātri un LPSR Operas un baleta teātri. Apzīmējums “nacionāls” vairs nederēja. Iecēla arī jaunus vadītājus. Tiesa, pagaidām par v. i., bet, nav ko slēpt, cienījamus aktierus: Aleksandru Viļumani (Operā), Emīlu Maču (Nacionālajā teātrī, pēc trim dienām atteicās no šā amata), Leonīdu Leimani (Dailē) un Jevgeņiju Doļcinu (Krievu teātrī). Vēlāk viņiem pievienojās Teodors Kugrēns Liepājā, Roberts Mustaps Daugavpilī un Ēvalds Valters Jelgavā.
Valdība nolēma likvidēt Universitātē teoloģijas fakultātes, padzenot no tām sešpadsmit (!) profesorus. Rektora mantiju vajadzēja novilkt ķīmiķim prof. Dr. Mārtiņam Prīmanim. Viņa vietā par pagaidu rektoru apstiprināja no padomijas atsūtīto profesoru Jāni Paškeviču, kas mītnes zemē Ļeņingradā bija absolvējis Komunistisko Lauksaimniecības universitāti un Sarkanās profesūras institūtu. Līdzīga “izglītība” bija LKP centrālkomitejas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam, kuru 22. augustā apstiprināja par ārkārtējo profesoru dibināmajā LU sabiedrisko zinātņu fakultātē.
A. Kirhenšteina kabinets neatjaunoja Kārļa Ulmaņa (1877 – 1942) autoritārā režīma laikā (1934 – 1940) likvidēto preses brīvību, bet, izpildot jauno saimnieku prasību, neoficiāli ieviesa cenzūru tūdaļ pēc okupācijas. 9. augustā pieņēma likumu par Galveno literatūras pārvaldi, kurai vajadzēja pārzināt un kontrolēt iespieddarbus, mūzikas un no ārzemēm ievestus poligrāfiskus ražojumus.
Cenzoru gan sākumā bija maz: trīs vietējiem izdevumiem un grāmatām, divi – ārzemju izdevumiem. Toties 19. augustā minētais likums tika papildināts ar punktu, kurā teikts, ka Galvenā literatūras pārvalde uzrauga arī “valsts valodas likuma ievērošanu” (to 1935. gada 9. janvārī bija pieņēmusi K. Ulmaņa valdība…). To, protams, neviens “atbrīvotājs” par pilnu neņēma.
Daži vārdi par pielikumiem
Šādām grāmatām to ir neparasti daudz – 81, t. i., visi šā mēneša laikā akceptētie Ministru kabineta dokumenti, bet, lai tos labāk izprastu, vajadzības gadījumā pievienoti arī to “priekšteči” – brīvās Latvijas gados pieņemtie likumi vai lēmumi attiecīgajā jautājumā. Sēžu protokolus labi papildina tajos minēto personu plašas biogrāfiskas ziņas, vietumis, šķiet, pat pārāk sīkas. Diemžēl sastādītāji ne visiem snieguši dzimšanas un miršanas gadus, aizstājot tos ar jautājuma zīmi. Vai nu grūti bija, sacīsim, atrast kādreizējā Zinātņu akadēmijas kadru daļas priekšnieka Elmāra Kerres vai ebreju aktiera un režisora Herca Leiboviča nāves gadu.
Aplūkotais augstā profesionālā līmenī klajā laistais izdevums nav tieši veltīts mūsu valsts dižajai jubilejai. Taču, prātā paturot lielos svētkus, vērts ieskatīties arī grāmatās, kuras vēstī par Latvijas vēstures nebaltajām dienām.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/kulturzimes/?doc=40141
Vēsture – rītdienas politika
Piedaloties aptuveni trīsdesmit vēsturniekiem no Baltijas valstīm, ASV, Vācijas, Krievijas, Lielbritānijas, Baltkrievijas, Polijas un Izraēlas, Kara muzejā notika Latvijas Vēsturnieku komisijas organizētā starptautiskā konference ”Okupācijas režīmi Baltijas valstīs (1940 – 1990): izpētes rezultāti un problēmas”.
Konferences ievadā vēstures profesors Inesis Feldmanis sacīja, ka minētais temats ir cieši saistīts ar politiku. Arī nolasītie vēsturnieku referāti lielā mērā atbilda uzstādījumam, ka postpadomju valstīm, tajā skaitā baltiešiem, vairs nav pieņemama tā sauktā uzvarētāju vēsture, kas vienīgo ļaunumu saskatīja tikai nacistiskajā Vācijā un tās noziegumos, noklusējot padomju totalitārisma nodarījumus.
Te neliels ieskats vēsturnieku teiktajā.
Plāns ”West”
Profesors Feldmanis, runājot par Baltijas valstu okupācijas vēsturiskajiem un starptautiski tiesiskajiem aspektiem, atgādināja, ka bailes no vārda ”okupācija” pieminēšanas nav tikai mūsdienu Krievijā raksturīgas. Sarunu stenogrammas liecina, ka 1939. gada septembra beigās Maskava piespiedusi baltiešus parakstīt ‘’savstarpējās palīdzības” līgumus. Igaunijas ārlietu ministrs Selters iebildis, ka sarkanās armijas ielaišana nozīmētu viņa valsts militāru okupāciju. Molotovs, to dzirdot, pēc iepriekš sagatavota scenārija zvanīja Staļinam: ”Biedri Staļin, atnāc. Pie manis ir Seltera kungs un citi igauņu kungi. Viņi iebilst pret mūsu jaunajiem priekšlikumiem. Sauc to par okupāciju un citos briesmīgos vārdos. Atnāc palīdzēt viņus pārliecināt.” Baltijas nonākšana sveša karaspēka varā saskaņā ar 1907. gada Hāgas konvenciju bija būtiskākā okupācijas pazīme. Maskavas emisāru nosūtīšana nolūkā sastādīt marionešu valdības bija klajā pretrunā ar 1939. gada rudens PSRS un baltiešu savstarpējās palīdzības līgumiem. ”Padomju puse aktīvi iejaucās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekšējās lietās (..) Bezprecedenta gadījums bija 1940. gada 11. jūlija pavēle par Baltijas kara apgabala izveidošanu ar centru Rīgā. Vēl formāli neatkarīgu valstu teritorijā tika izveidota citas valsts militāri administratīva vienība.”
Maskava centās panākt, lai okupācijas process pēc iespējas vairāk izskatītos pēc brīvprātīgas pievienošanās. Taču arī 1940. gada 14. un 15. jūlija ”vēlēšanās” Padomju Savienība izgāzās, jo ziņu aģentūra TASS par 97,6% atbalstu paziņoja 12 stundas pirms balsu skaitīšanas sākuma Latvijā. ”Baltijas valstu inkorporācija PSRS bija vardarbīga svešu valstu teritoriju piesavināšanās. Modernajās starptautiskajās tiesībās – aizliegta aneksija. Tā tika īstenota, pārkāpjot daudzus divpusējos un starptautiskos līgumus, nenoslēdzot uz brīvprātību balstītu savienības līgumu,” uzsvēra Inesis Feldmanis. Ja PSRS īstenoto Baltijas valstu aneksiju būtu atzinusi starptautiskā kopiena, tad šī aneksija kļūtu leģitīma. Taču Maskava to nespēja panākt de jure.
Profesors Heinrihs Strods aizrādīja, ka dažkārt triju Baltijas valstu vēsturnieki, runājot par padomju okupāciju, nav vienoti par viena vai otra procesa saturu. Lietuvā neviens nešaubās, ka ir noticis genocīds, bet Latvijā vēl diskutē, vai tāds bijis. Igaunijā runā par intensīvo kolonizāciju, bet Latvijā, kur tika ievesti 900 tūkstoši ieceļotāju, tikai par migrāciju. ”Ja paskatāmies PSRS Valsts plāna arhīvā, tur Latvija, Lietuva, Igaunija katru gadu raksta: mums darbaspēka pietiek. Bet Valsts plāns tik un tā katrai valstij ik gadu piešķīra 10 – 50 tūkstošus cilvēku, kurus izvietoja jaunos dzīvokļos. Mēs visi labi zinām ģenerālplānu ”Ost”, bet vai te nav jārunā par ģenerālplānu ”West”?” retoriski vaicāja vēsturnieks. Profesors Strods norādīja arī uz Maskavas attiecībā pret baltiešu vēsturniekiem lietoto jēdzienu ”vēstures pārrakstīšana”. ”Kas tad tas ir par evaņģēliju vai korānu, ko kompartijas vadībā uzrakstījusi PSRS historiogrāfija, kam mēs tagad nedrīkstam pat pieskarties?! Katrs vēsturnieks uzskata par savu pienākumu atklāt jaunus materiālus, sniegt jaunu interpretāciju. Tas ir normāli. Katra paaudze, atrodot jaunus dokumentus, izsaka savas domas.” Vēsturnieks tāpat atzina, ka Krievijas arhīvi baltiešiem patiešām ir daļēji slēgti, taču arī braucēju uz šiem arhīviem ir maz – tikai 5 līdz 10 cilvēki gadā. Taču darba tur pietiktu arī ar pieejamo dokumentu klāstu.
”Sliktie” baltieši
Pret mūsdienu Krievijas nostāju vēstures jautājumos asi vērsās Maincas universitātes profesors Ervīns Oberlenders. Spriežot pēc oficiālo Kremļa amatpersonu izteikumiem, ikvienam, kurš uzdrīkstas apšaubīt Lielā Tēvijas kara mītus, jārēķinās tikt apsūdzētam par fašistiskām tendencēm. Uzvara pār nacismu kā vienīgais padomju laika pozitīvais mantojums tiek izmantots mūsdienu Krievijas sabiedrības konsolidēšanai. Vienlaikus tas ļauj nobīdīt Staļina noziegumus otrajā plānā. ”Krievijas attieksme ir nebeidzams uzbrukums atmiņai,” uzskata Oberlenders. Viņa skatījumā, nav vērojama ne mazākā tendence, ka Maskava ņemtu vērā Baltijas un Austrumeiropas valstu vēsturnieku viedokļus. Vēl vairāk – tā uzspiež savu izpratni arī Baltijas krieviem, neļaujot tiem patstāvīgi veidot savu vēsturisko atmiņu.
Kādu kritisku vārdu profesors veltīja arī Latvijas vēstures zinātnei, aizrādot, ka brīžiem rodoties iespaids, ka padomju vara Latvijā pastāvējusi vispār bez latviešu kolaborācijas un konformisma.
Lietuvas starptautiskās komisijas nacistu un padomju okupācijas varas noziegumu izvērtēšanai pārstāvis Ronalds Račinskis pievērsās jautājumam, kādēļ vēsturiskā atmiņa par vienu notikumu dažādām grupām var būt tik atšķirīga. Rietumniekiem ir grūti izprast nacistu un padomju totalitārā režīma līdzību, jo viņi nav piedzīvojuši, ko nozīmē otrais. Tāpat tiek aizmirsts, ka PSRS un Hitlera Vācija divus gadus Otrā pasaules kara laikā bija sabiedrotie. Tādu ”aizmiršanu” veicina arī Eiropas atkarība no Krievijas kurināmā un apstāklis, ka daudzi rietumvalstu politiķi nāk no kreisi tendētām partijām, kas jūt pietāti pret bijušo Padomju Savienību. ”Vēsture ir vakardienas politika, un vēsture ir arī rītdienas politika,” sacīja Račinskis.
”Krievijas tautai patīk, ja vēsturnieki tai saka: cik laba bija dižā padomju impērija, ko iznīcināja amerikāņi ar baltiešu un gruzīnu palīdzību!” ironizēja Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs. Analizējot pēdējā laikā prokremlisko vēsturnieku Krisina, Djukova un Jemeļjanova sarakstītās grāmatas par Baltijas tematiku, Sokolovs nāca pie slēdziena, ka šo grāmatu galvenais uzdevums ir radīt krievu lasītājā nepatiku pret baltiešiem, iespaidu, ka baltieši aktīvi sadarbojās ar nacistiem. Līdztekus tam tiek atkārtoti padomju laika mīti par Baltijas valstu ”brīvprātīgo” pievienošanos PSRS un padomju varas” labo” izturēšanos pret baltiešiem.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=40036
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
