Kas savus varoņus negodā…
Bena Latkovska raksts. http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=22757900
Starp diviem prieka pilniem notikumiem – Ziemsvētkiem un Gadumiju bija arī kāda skumjāka atceres diena. Šogad 28. decembrī palika 20 gadi kopš mūžībā aizgājis viens no latviešu nelokamākajiem cīnītājiem par tautas brīvību – Juris Ziemelis. 2. Meža kapos, kur viņš apglabāts, notika viņa draugu un cīņu biedru organizēts piemiņas pasākums.
Tiem, kuri piedalījās 1987. gada 14. jūnijā pirmajā pret okupācijas režīmu vērstajā publiskajā demonstrācijā, Juris Ziemelis palicis atmiņā kā kaismīgs un drosmīgs orators ar savu aizraujošo runu Bastejkalnā pirms gājiena uz Brīvības pieminekli. Kad pēc pusotra gada viņš nomira, viņa kapu draugi aizbēra ar rokām, līdzīgi kā pirms tam J. Ziemeļa drauga un cīņu biedra Gunāra Astras kapu.
Cilvēki, kuri izšķiras stāties pretī laika plūdumam, plašajai un it kā neietekmējamai apstākļu un notikumu lavīnai, pavisam reti par savu uzdrīkstēšanos tiek atalgoti ar laimīgu likteni. Arī Juris Ziemelis nebija izņēmums. Izsūtījums uz Sibīriju agrā bērnībā, pretestības kustības organizēšana atgriežoties Latvijā un gari gadi Padomijas nometnēs, lūk, viņa atalgojums. Taču viņa ciešanas nebija veltas. Tieši pateicoties tādu cilvēku kā J. Ziemelis nelokāmajai ticībai savai tautai un zemei mums ir neatkarīga Latvijas valsts.
Juris Ziemelis bija starp tiem drosminiekiem, kas Molotova un Ribentropa noziedzīgās slepenās vienošanās 40. gadadienas priekšvakarā 1979.gadā parakstīja “45 baltiešu memorandu”, kurš kļuva par pamatu Eiropas Parlamenta rezolūcijai “Par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā”. J. Ziemelis labi apzinājās kādas sekas būs parakstam zem šī dokumenta, taču tas viņu neatturēja. Un atkal gari gadi Mordovijas nometnēs.
Kā izteicies cits sirdsapziņas cietumnieks – Jānis Rožkalns: “Juris Ziemelis čekas cietumos, nometnēs un izsūtījumā bija pavadījis 24 gadus. Es nosēdēju nometnēs tikai nieka 4 gadus, bet tas dod priekšstatu nojaust, ko nozīmē 24(!) gadi.” 24 gadi tikai par to, ka cilvēks tik ļoti mīlēja savu dzimteni, ka nevarēja mierīgi noskatīties kā to neķītri mīda okupantu zābaki.
Juris Ziemelis vēstulēs mātei apliecina, ka ceļu par kuru iet, izvēlējies apzināti. “Vispirms man jāpasaka, ka ādu es nemainu, brīvību nevar izlūgties, viņu var tikai iekarot. Un cik būs manos spēkos, es cīnīšos par viņu. Tā nav tukša bravūra, bet gan dziļa pārliecība. Labāk stāvus lūzt, nekā dzīvot uz ceļiem!”
Juris Ziemelis salūza stāvus. Neārstējama slimība viņu nopļāva brīdī, kad Latvijā elpot kļuva maķenīt brīvāk un gaisā uzvirmoja pirmās brīvības vēsmas. J. Ziemelis jau būdams smagi slims pēdējo reizi uzrunāja tautu 1988. gada 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa. Savu runu viņš nobeidza ar vārdiem: “Tauta, tavs liktenis ir tavās rokās, neaizmirsti to un tad tu kļūsi brīva. Pierādi, ka tu esi brīvības cienīga!” Šie J. Ziemeļa vārdi šodien skan ne mazāk aktuāli kā toreiz pirms vairāk kā divdesmit gadiem.
Un šeit man jāuzņemas nepatīkamais uzdevums novērtēt mūsu attieksmi pret tiem, kuri atdeva savas dzīvības par mūsu brīvību. Neviens no pašreizējās Latvijas varas elites nebija toreiz 1987. gada 14. jūnijā Bastejkalnā un vēlāk gājienā uz Brīvības pieminekli. Ja kāds tomēr bija, lūdzu, palabojiet, būšu pateicīgs (nejaukt ar demonstrāciju pēc gada 1988. gada 14. jūnijā). Protams, protams, jau dzirdu varbūt pat vārdos neizteiktas iebildes, ka valsti jāvada nopietnākiem un nosvērtākiem cilvēkiem nekā tiem, kuri neapdomīgi ļāva sevi piefiksēt čekistu fotokamerām, kad to labāk vēl bija nedarīt. Labi, bet tad vismaz atdosim pienācīgu godu tiem, kuri ar savu “bezatbildīgo” uzdrīkstēšanos izlauza ceļu uz brīvību tiem “apdomīgajiem” un “atbildīgajiem”, kuri vēlākos gados vadīja šo celmlaužu izcīnīto valsti.
Ierosinājums nosaukt kādu Rīgas ielu Jura Ziemeļa vārdā ir bezcerīgi iestrēdzis Rīgas Domē. Atgādinājums, ka ne visi par Latvijas neatkarību “cīnījās” vienlaikus sēžot siltās nomenklatūras vietiņās ne visiem ir patīkams. “Mums jau ir viena Gunāra Astras iela, kāpēc vajadzīga vēl kāda. “Viņiem” pietiek,” tāds apmēram ir domu gājiens tiem, kuri uzskata, ka nosaucot G. Astras vārdā ielu parāds “viņiem”, tas ir “vieglprātīgajiem” cīnītājiem ir dzēsts.
Šeit jāmin vēl kāda nepatīkama lieta, par kuru pats J. Ziemelis dzīvs esot kaunējās pat runāt. Kad Latvijā elpot kļuva maķenīt brīvāk un gaisā uzvirmoja pirmās brīvības vēsmas, J. Ziemelim nācās cīnīties ne vien ar visur esošajiem čekistiem, bet arī ar dažiem līdzgaitniekiem, kuri gan būdami gara pigmeji vienlaikus bija filigrāni intrigu meistari. Tie vakardienas kompartijas biedri, kas veikli pārmainīja kažokus, cilvēku, kurš 24 gadus pavadījis nometnēs un izsūtījumā, apvainoja sadarbībā ar čeku. Tie paši cilvēki, kuru vārdi nav cienīgi tikt pieminēti blakus Jura Ziemeļa vārdam, ilgus gadus sēdēja Saeimā un joprojām cenšas nepieļaut viņa vārda iemūžināšanu.
Tajā pat laikā Lietuvā, kur ar savu vēsturi lepojas un varoņus neaizmirst godāt, J. Ziemelis ir novērtēts. Atzīmējot “45 baltiešu memoranda” divdesmitgadi, Lietuvas prezidents 1999. gadā vairākus memoranda parakstītājus, tai skaitā arī Juri Ziemeli, par ieguldījumu cīņā par Lietuvas (!) brīvību apbalvoja ar Vīta Krusta ordeņa Virsnieka krustu. Negribas un, cerams, nebūs vajadzība pabeigt virsrakstā minēto frāzi -kas varoņus negodā, tam…
Aptaujā Staļins atzīts par trešo dižāko cilvēku Krievijas vēsturē
Krievijas iedzīvotāji svētdien, balsojot televīzijas kanāla “Rossija” organizētajā aptaujā “Krievijas vārds”, par diženāko cilvēku valsts vēsturē atzina viduslaiku kņazu un karavadoni Aleksandru Ņevski. Šī saraksta otrajā vietā ierindojās cara laiku premjerministrs-reformators Pjotrs Stolipins, bet trešajā – padomju režīma diktators Josifs Staļins.
Aleksandrs Ņevskis, kura karapulki 13.gadsimtā sakāva vāciešus un zviedrus, saņēma 524 000 aptaujas dalībnieku balsu. Savukārt diktators Staļins, kura vadītājās represijās tika noslepkavoti desmiti miljoni valsts iedzīvotāju, saņēma 519 000 balsis.
Asiņainais tirāns apsteidza virkni ievērojami Krievijas politiķu, zinātnieku un kultūras jomas cilvēku, arī Aleksandru Puškinu – izcilo krievu dzejnieku, kurš ierindojās ceturtajā vietā.”Paldies Dievam, Aleksandrs Ņevskis ieņēma pirmo vietu. Bet faktam, ka Staļins ieņēma trešo, vajadzētu mums likt domāt, kurp mēs ejam,” aptaujas rezultātus komentē kinorežisors Ņikita Mihalkovs.
“Soviet Story” dažu citu zemju TV sižetos
Edvīna Šnores vizīte Gruzijā
Gruzijas TV intervija ar Edvīnu Šnori
Estonian minister of Education about “Soviet Story”
Slovak TV about SOVIET STORY
У Вашингтоні презентовано фільм «Радянська історія»
Jaungads Kremlī
Padomju laikmeta cilvēkam Jaungada sagaidīšana bija gada lielākās sabiedriskās svinības. “Mājas Viesis” jau ir rakstījis, kā šos svētkus tolaik atzīmēja Latvijas iedzīvotāji (sk. “MV” 2005. gada 23. decembra numuru). Šoreiz mūsu skatiens būs vērsts krietni augstāk – uz padomju režīma varas virsotnēm, kur pat Jaungads bija jāsvin kā valstisks pasākums un neiztika arī bez lielās politikas.
Līdz ar pilsoņu kara beigām 20. gadu sākumā jaunā, komunistiskā varas elite ar lielu nepatiku apjauta, ka neierobežota vara ne vienmēr nozīmē iespēju to pilnībā izmantot. It īpaši tas attiecās uz dažādām izpriecām un materiāliem labumiem. Lai gan lielākā daļa partijas līderu neņēma nopietni pašu sludināto aicinājumu dzīvot pieticīgi un vairīties no “buržuāziskām pārmērībām”, pasaulīgās mantas krāšana un trakulīga uzdzīve varēja kļūt par lielu mīnusu cīņā par varu un pat par bojāejas iemeslu. Kompromisu atrada, pasludinot visus dižajiem biedriem izsniegtos labumus par darba, ārstēšanās vai reprezentācijas vajadzībām uz laiku piešķirtu valsts mantu. Tas gan neatrisināja izpriecu problēmu, un pat varenākie padomjzemes ļaudis bija spiesti rīkot saviesīgus vakarus mājas apstākļos, tālu prom no ziņkārīgām acīm.
Taču, kā zināms, cilvēka radošajai domai nav robežu, un jau 20. gadu vidū Padomju Savienībā dažādas lietderīgas komunistisko cīņu un darba uzvaru gadadienas tika patīkami savienotas ar oficiālu banketu rīkošanu. Jaunā tradīcija ieviesās ātri, un jau 1928. gadā Staļins bija spiests pats reglamentēt svinamo dienu sarakstu, pēc septiņiem gadiem tajā iekļaujot arī ar proletariāta atbrīvošanas lietu nekādi nesaistīto Jaungadu.
Lasīt tālāk
Aicina iekarot Baltijas valstis
Skandalozais krievu žurnālists un partijas “Dzimtene – Lielkrievija” līderis Mihails Ļeontjevs paziņojis, ka Krievijai ir jāiekaro Baltijas valstis, jo to iedzīvotāji, viņaprāt, esot nacisti.
“Baltijas republiku valstiskā patstāvība izrādījusies nepamatota,” 15.decembrī Ņižegorodskā uzstājoties sanāksmē, kas bija veltīta tā saukto patriotisko kustību attīstībai Krievijā, paziņoja Ļeontjevs. “Lielais vairākums etniski vietējā elektorāta ir nacisti.”
“Bet nacisti ir cilvēki, ar kuriem normāla saruna un kuru apveltīšana ar normālām tiesībām nav iespējama,” žurnālista teikto citē aģentūra “Ņižņij Novgorod”. “Tie ir cilvēki, uz kuriem jāšauj. Lode ir vienīgais arguments pret nacistiem. Un viņi sagaidīs, ka mūsu tanki stāvēs Rīgā.”
http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/krievija/article.php?id=574905
Ļeontjevs ir populārs personāžs Krievijas ”Pirmajā kanālā” (Первый канал), kur vada programu ”Однако”, kam ir sava kanāla uzturēta mājas lapa. Kanāla meitas uzņēmuma “Baltijas pirmajā kanāla” (Первый Балтийский канал) centrālā mītne atrodas nekur citur, kā vien Rīgā, Brīvības ielā.
Нацистов – стрелять, наши танки скоро будут в Риге
Россия должна завоевать страны Прибалтики, считает скандально известный одиозный российский журналист Михаил Леонтьев, лидер движения “Родина – Великая Русь”, сообщает Newsru.com.
“Государственная самостоятельность прибалтийских республик оказалась несостоятельной, – заявил он 15 декабря на заседании Нижегородского эксперт-клуба, посвященного развитию патриотических движений в России. – Значительное большинство этнически местного электората – это нацисты”.
“А нацисты – это люди, с которыми нормальный разговор и наделение их нормальными правами невозможны. Это люди, в которых нужно стрелять. Пуля – единственный аргумент против нацистов. И они дождутся, что наши танки будут стоять в Риге”, – цитирует заявление Леонтьева АПН “Нижний Новгород”.
Atzinība no Ukrainas
Inese Vaidere saņems Ukrainas apbalvojumu par ieguldījumu Golodomora patieso faktu atklāšanā
Eiropas Parlamenta (EP) Nāciju Eiropas grupas deputāte Inese Vaidere no Ukrainas prezidenta saņems trešās pakāpes ordeni “Par nopelniem”, informēja Vaideres pārstāvētā partija “Pilsoniskā savienība”.
Ar apbalvojumu Ukrainas valsts vēlas pateikties Vaiderei par viņas personīgo ieguldījumu, informējot pasaules sabiedrību par patiesajiem notikumiem Ukrainā 1932. un 1933. gadā, kad Krievijas totalitārais komunistiskais režīms izraisīja Ukrainā mākslīgo badu jeb Golodomoru. Vaidere ir ieguldījusi daudz darba, lai Eiropas Parlaments pieņemtu nosodošu nostāju par šo faktu. Tas arī tika panākts – 23. oktobrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par Golodomora jeb mākslīgi izraisītā bada Ukrainā (1932. – 1933.) upuru piemiņu.
“Ukrainas Golodomors ir viens no lielākajiem noziegumiem pret cilvēci pasaules vēsturē,” uzskata Vaidere. EP deputāte ir stingri pārliecināta, ka šis noziegums pret ukraiņiem atbilst genocīda definīcijai, tomēr šādu definīciju EP rezolūcijā neizdevās iekļaut Eiropas Parlamenta kreiso spēku un sociālistu iebildumu dēļ.
Savā vēstulē, kurā Ukrainas vēstnieks Rauls Čilačava informē Vaideri par šī augstā valsts apbalvojuma saņemšanu, viņš arī izsaka viņai pateicību par Latvijas un Ukrainas draudzīgo saišu stiprināšanu.
Vajag lidlauku, ne jūsu rudzus
Pēc ”Latvijas Avīzē” publicētā raksta ”Klaušas padomju specbūvēs” (š. g. 13. augusts) par Latvijas pilsoņu, īpaši zemnieku, piespiedu iesaisti padomju militāro objektu celtniecībā 1940./1941. gadā, atsaukušies visai daudz notikumu aculiecinieku un to, kam par šiem notikumiem stāstījuši tuvinieki.
Liecībās ir ziņas gan par nacionalizēto Latvijas uzņēmumu tehnikas izmantošanu celtniecībā, gan strādājošo sadzīves apstākļiem, gan vietējo iedzīvotāju padzīšanu no savām mājām, kā arī celtniecības darbu beigām pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada 22. jūnijā. Šīs ziņas apstiprina un papildina dokumentos apzināto informāciju. Lasīt visu rakstu…
Padomju Latvijas atbrīvotājiem…
Uz tā sauktā Uzvaras pieminekļa būs uzraksts: “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem”
Rīgas Pieminekļu padome (RPP) uzskata, ka iebilst pret to nav pamata, ja jau reiz tur tādi uzraksti bijuši.
Ar pašmāju krievvalodīgo organizāciju, politiķu un Krievijas vēstniecības gādību jautājums par bēdīgā kosmētiskā un tehniskā stāvoklī esošo ”Pieminekli padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, kā pilnā vārdā sauca Uzvaras pieminekli, restaurāciju pēdējos gados tiek cilāts aizvien intensīvāk. Pieminekļu padomei pret atjaunošanas darbiem nekad arī nekādu iebilžu nav bijis, ciktāl tas attiecas uz sākotnējā izskata atjaunošanu, bet ne jelkādiem papildinājumiem.
Veltījuma teksta un arī Ojāra Vācieša dzejas rindu burti no pieminekļa nozuda kaut kad 90. gadu sākuma ”juku laikos”. Tiek pieņemts, ka par to parūpējušies metālu zagļi, kas nodevuši guvumu kādā no daudzajiem uzpirkšanas punktiem. Kurā brīdī tas tieši noticis, to, šķiet, nezina pat tie, kas teic pieminekli savai sirdij tuvu esam. Kā vēsta krievvalodīgā prese, naudu restaurācijai gatavojoties sagādāt ar Maskavas pilsētas Starptautisko sakaru departamenta palīdzību. Drīzumā esot gaidāma Maskavas delegācijas ierašanās un tad būšot runa arī par pieminekļa atjaunošanu. Vajadzīgo dokumentu un formalitāšu kārtošanu Rīgas domes institūcijās ”bīda” domes deputāts un Pieminekļu padomes loceklis Igors Pimenovs (”Saskaņas centrs”). Savukārt ar pieminekļa sakārtošanu apņēmusies nodarboties sabiedriskā organizācija ”Memoriāls”, kuru vada Jurijs Sediševs. Viņa vārds presē pavīdējis saistībā ar Krievijas fonda tautiešu atbalstam ārzemēs “Rossijaņe” darbību, kā arī ar denacionalizēto māju īrnieku akcijām Rīgā.
RPP ieskatā, teksta “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem” burtu atjaunošana ir ”pieļaujama” un tāpat dota atļauja arī pieminekļa fasādes atjaunošanai. ”Es saprotu, tas teksts ir pretīgs latvieša ausij, bet, lai arī kā mums tas nepatiktu, tas tomēr ir sava laikmeta objektīvās patiesības atspoguļojums. Tas ir piemineklis. Kāpēc tas būtu jāsaglabā ar deformācijām?” bilda Rīgas domes Pieminekļu padomes priekšsēdētājs Ojārs Spārītis. ”Skaidrs, it īpaši šajos krīzes laikos, katru kustību latvieši uztvers saasināti,” piebilda mākslas zinātnieks, neslēpjot, ka apzinās gaidāmo kritiku. Pēc Spārīša domām, ja reiz piemineklim tāds uzraksts ir bijis, bet vandāļu nopostīts, no kultūrvēsturiskā viedokļa nav iemesla likt šķēršļus atjaunošanai. Tikmēr partijas “Jaunais laiks” (“JL”) Rīgas nodaļas decembra pirmajās dienās izplatītajā paziņojumā jau pausta neizpratne un sašutums, ka teksta atdzimšana varētu notikt tieši tēvzemieša Jāņa Birka pilnvaru laikā. “Fakts ir vienkārši kliedzošs – tēvzemiešu vadītajā Rīgā uz pieminekļa tiek likts uzraksts “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem” krievu valodā. Kur palikusi tēvzemiešu nacionālā stāja?” retoriski vaicā Rīgas domes “JL” frakcijas vadītājs Olafs Pulks.
Tostarp izrādās, ka juridiski Uzvaras piemineklis nevienam nepieder, bet atjaunošanas lietu ”bīdītāji” cer, ka līdz nākamā gada pavasarim pilsēta to tomēr ņemšot savā ziņā. Līdz šim Rīgas dome gādājusi tikai par objekta videonovērošanu un municipālās policijas patruļām apkaimē.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=43055
Birks: Uzrakstam uz padomju armijas karavīru pieminekļa nav jābūt
Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks uzsver: “Es kategoriski iebilstu pret uzraksta atjaunošanu Uzvaras piemineklim. Tas nav pieļaujami. Šāda uzraksta atjaunošana būtu spļāviens sejā Latvijas valstiskumam un tūkstošiem latviešu, kuri cietuši no padomju režīma noziegumiem. Manuprāt, Rīgai nav nepieciešamas īpaši kopt liecības par okupācijas gadiem, tās diemžēl tāpat jau ir atstājušas neizdzēšamu iespaidu uz ikvienu latviešu un rīdzinieku ģimeni.”
Pēc publiski izskanējušās informācijas par Uzvaras pieminekļa uzraksta atjaunošanu Rīgas mērs J. Birks (TB/LNNK) šo jautājumu pārrunāja arī ar Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāju Helmī Stalti (TB/LNNK)
Arī H. Stalte sarunā norādīja: “Šī pieminekļa ideoloģija man nav pieņemama, jo šāds piemineklis un tā vēstījums ir galēji nekaunīgs pret mūsu izmīdīto zemi, mūsu pazemoto tautu un okupantu nobendētajiem tēviem, mātēm, brāļiem un māsām. Piemineklis ir tapis vardarbīgi, padomju režīmam ielaužoties tēlnieka idejā, tādēļ uzskatāms par tendenciozi izveidotu pieminekli ar tendenciozu uzrakstu. Turklāt tā ir arī necieņa pret latviešiem, kuri gājuši bojā, aizstāvot savu valsti.”"Latvijas avīze” šodien vēsta, ka atļauts atjaunot uzrakstu uz bijušās padomju armijas karavīru pieminekļa Pārdaugavā. Rīgas Pieminekļu padome (RPP) uzskata, ka iebilst pret to nav pamata, ja jau reiz tur uzraksti bijuši, teikts rakstā. Teksts par “Rīgas atbrīvotājiem” no pieminekļa nozuda deviņdesmito gadu sākuma ”juku laikos”. Tiek pieņemts, ka par to parūpējušies metālu zagļi, kas nodevuši guvumu kādā no daudzajiem uzpirkšanas punktiem.
Staļinismu attaisnojošā grāmata skolās vēl nenonāk
Sašutumu demokrātiskāk noskaņotajā Krievijas sabiedrības daļā izraisījusī skolu mācību grāmata ”Krievijas vēsture 1900 – 1945” pagaidām nav nonākusi apstiprināšanā kaimiņvalsts atbildīgajās iestādēs.
Tātad tuvākajā laikā tā nevar tikt rekomendēta kā mācību līdzeklis Krievijas skolās, mēnesi pēc ”Latvijas Avīzes” iesniegtā pieprasījuma oficiāli atbildējusi Krievijas vēstniecība Rīgā.
Runa ir par sagatavošanas stadijā esošu izdevumu, kura tēzes augusta beigās Maskavā sarīkotajā Krievijas Izglītības darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas akadēmijas sanāksmē tika rekomendēts izmantot vēstures skolotājiem. Metodisko ieteikumu un pēc tiem sastādāmās grāmatas autori ir Kremlim tuvie polittehnologi Aleksandrs Fiļipovs un Aleksandrs Daņilovs. Jāatgādina, ka autori iesaka 1939. gada 23. augusta Molotova – Ribentropa paktu traktēt kā padomju valsts atbildi uz 1938. gada rudens Minhenes vienošanos starp Vāciju un rietumvalstīm. Tāpat Krievijas skolēniem paredzēts mācīt, ka PSRS bijušas tiesības 1940. gadā pievienot Baltijas valstis un Besarābiju, jo ”tās jau agrāk ietilpa Krievijas impērijā”, ka PSRS nebija totalitāra, bet ”pragmatiskais” Staļins ”konkrētā vēsturiski politiskajā situācijā” darbojies ”pilnīgi racionāli”. Krievijas vēstniecības sniegtajā atbildē uz jautājumu, vai sagatavošanā esošais izdevums iecerēta kā dominējošs, varas atbalstīts mācību līdzeklis Krievijas jaunāko laiku vēstures mācīšanai skolās, uzsvērts, ka izdevniecībā ”Prosveščeņije” gatavotā ”Krievijas vēsture 1900 – 1945” nav nodota ekspertīzei Krievijas Zinātņu akadēmijā un Krievijas Izglītības akadēmijā, tātad nav arī to grāmatu sarakstā, kuras Krievijas Izglītības ministrija iesaka izmantot skolās 2008./2009. mācību gadam. Protams, atbilde ir formāla, jo tāda nosaukuma grāmata patiešām vēl nav nodrukāta un pagaidām pastāv tikai metodoloģisko norādījumu formā skolotājiem.
Pārskatot pēdējā laika publikācijas Krievijas presē, redzams, ka kaismīgas diskusijas gan par potenciālo grāmatas saturu, gan staļinisma reabilitāciju turpinās. Kritiķi ir liberāli noskaņotie publicisti un politologi. Tiesa, kritika vēršas tikai pret ciniskajiem paņēmieniem staļinisko represiju attaisnošanai, kas aizvaino daudzus mūsdienu Krievijas iedzīvotājus. Latviju un citas valstis aizskarošais Staļina ārpolitikas traktējums gan netiek pieminēts.
Koncepcijas autoriem vairāk vai mazāk atklāti tiek pārmests ‘’sarkanais” vai ”brutālais” patriotisms, kas atmet jebkādu morāli, vērtējot pašu zemes vēsturi. ”Sarkanais patriotisms, kurš mūs māca, ka mēs nespējam īstenot kultūras revolūciju, pilnībā neiznīcinot izglītotāko sabiedrības daļu, un nespējam attīstīt laukus, neiznīcinot pusi zemniecības, ir absurds. Sarkanais, brutālais 20. gadsimta Krievijas vēstures traktējums ir ne tikai absurds, bet arī apkaunojošs un izliek mūs visai pasaulei par apsmieklu,” avīzē ”Vremja novostei” raksta politologs Aleksandrs Cipko. Autors atzīst, ka Krievijai, salīdzinot ar Austrumeiropas zemēm, ir grūtāk šķirties no padomju laika mītiem: ”Mūsu nacionālajā apziņā vēl līdz šim laikam daudz duļķu, visdažādāko sliktākā parauga mesiānisko mītu. Mēs joprojām neesam iemācījušies cienīt cilvēka dzīvību, neinteresējamies par personības morālajām īpašībām.”
”Represiju fakti tiek atzīti – apstrīd tikai skaitļus, tas ir, notiek tirgošanās par mūsu vēstures cenu. Pagātnes upurus tagad attaisno ne vairs ar ideoloģiskiem, bet pragmatiskiem apsvērumiem. Staļina ētika – ”mērķis attaisno līdzekļus” – ir dzīva,” novembra sākuma ievadrakstā ”Staļina mantojums: pārpalikumu ētika” brīdināja avīze ”Vedomosti””.
Jāatzīmē, ka Krievijas prese nesen ziņo par Sanktpēterburgas komunistu un atsevišķu pareizticīgo baznīcas garīdznieku ierosinājumu kanonizēt Staļinu. Vienā no dievnamiem Streļņas pilsētā, Ļeņingradas apgabalā pat izlikta ikona ar ”Svētā Josifa” tēlu pilnā augumā. Tiesa, dievticīgie no tās turoties pa gabalu un arī prese par šīm lietām raksta ar ironiju. Pavasarī Krievijā veiktajā socioloģiskajā aptaujā 42% aptaujāto paziņoja, ka Krievijai esot vajadzīgs tieši tāds līderis kā Staļins. Viņa tēls aizvien vairāk mitoloģizējas, reģistrēti gadījumi, kad viņam grib celt pieminekļus, viņa vārdā nosaukt ielas. Demokrātiski noskaņotie plašsaziņas līdzkļi ceļ trauksmi, norādot, ka skolu vēstures stundās Staļinu sāk raksturot kā ”pašu veiksmīgāko PSRS” vadītāju.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=42816
Genocīda pret latviešiem upuru piemiņas diena
Šodien (7. decembrī) tiek atzīmēta pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.
Lēmumu atzīmēt šo piemiņas dienu katru gadu decembra pirmajā svētdienā Saeima pieņēma 1998.gada 17.jūnijā. Tādējādi tiek godināta 1937.-1938.gada genocīda pret Krievijas latviešiem upuru piemiņa.
Precīzs upuru skaits nav zināms, bet tiek uzskatīts, ka tika iznīcināta 1/3 no PSRS latviešiem, ap 70 000 cilvēku.
1937.-1938.gadā Krievijā tika slēgta 121 latviešu skola, daudzas kultūrizglītības iestādes, izdevniecība “Prometejs”, teātris “Skatuve”, kā arī latviešu teātri Smoļenskā un Omskā.
Tika slēgti arī latviešu klubi un bibliotēkas, bet latviešu valodā izdotās grāmatas sadedzināja vai nodeva makulatūrā. Laukos tika likvidētas 372 latviešu kolonijas un kopsaimniecības, kurās bija ap 12 000 latviešu sētu.
Šodien Latvijā iestāžu, uzņēmumu un organizāciju ēkām, kā arī pie dzīvojamām mājām jāizkar valsts karogi sēru noformējumā.
Tuvāk vietnes nodaļā “Krievijas etnisko latviešu iznīcināšana”: http://vip.latnet.lv/LPRA/krievilatviesi.htm
Krievu kultūras kods
ALEKSANDRS SOLŽEŅICINS. Ģeniāls rakstnieks, kura 70. gados radītais “Gulaga arhipelāgs” bija represijās nomocītās nācijas atbilde tirānijai. Laikmetu maiņas upuris. Ass izteikumos, daudziem netīkams savas nereti augstprātīgās, moralizējošās nostājas dēļ. Reizēm pat biedējošs savā pravietiskumā un paša absolūtās izredzētības apziņā.
Krievijas jaunāko laiku vara jau pieradusi uzskatīt Solžeņicina tēlu par valsts oficiālās ideoloģijas sastāvdaļu. Gatavojoties viņa 90. dzimšanas dienai, kas apritēs 11. decembrī, Maskavā notiks starptautiska zinātniska konference, viņa vārdā nosauks ielu, dibinās īpašu valsts stipendiju, atvēlēs 200 miljonus rubļu viņa memoriāla izveidei. Tomēr šķiet, ka lielākā daļa Krievijas sabiedrības Solžeņicina vārdu šodien uztver simboliskā nozīmē. Viņš nav vien, iespējams, dižākais pagājušā gadsimta krievu rakstnieks. Daudzu apziņas dziļumos viņa vārds iesakņojies kā jēdziens – gluži kā krievu kultūras kods.
Zēns ar rētu uz pieres
Jau pats laikmets bija parūpējies, lai Solžeņicina bērnības gadi aizritētu noslēpumainības un draudošu briesmu gaisotnē. Viņš piedzima 1918. gada 11. decembrī Kislovodskā laikā, kad Krievijā plosījās pilsoņu karš
…..
“Jau sešu gadu vecumā es skaidri zināju, ka gan manu vectēvu, gan visu mūsu ģimeni vajā, un tāpēc tā pārbrauc no vietas uz vietu, nepārtraukti gaidot kratīšanas un arestu,” atcerēsies Solžeņicins. Divpadsmitgadīgais Aleksandrs kļūst par liecinieku, kā viņa vectēvu arestē un aizved uz neatgriešanos. Sarunās ar ciema vīriem viņš atklāj, ka visu Krieviju pārņēmušo satricinājumu un nelaimju cēlonis ir vienkāršs – cilvēki ir aizmirsuši Dievu. Šis absolūtās ticības motīvs vīsies cauri visai viņa dzīvei, un Solžeņicins šajā sakarā ne reizi vien atcerēsies savas pašas pirmās bērnības atmiņas. Trīs vai četru gadu vecumā māte bija viņu aizvedusi uz Lieldienu dievkalpojumu Kislovodskas Svētā Panteleimona baznīcā, kurā pēkšņi ielauzušies Budjonnija vadītie kavalēristi. Aleksandrs redzējis, ar kādu mežonīgu nežēlību viņi demolējuši dievnamu.
Deviņu gadu vecumā Aleksandrs sāk mācīties Rostovas skolā – uzreiz otrajā klasē. Klasesbiedri viņu apsmej, jo Aleksandram ap kaklu ir krustiņš un viņš kopā ar māti mēdz apmeklēt dievkalpojumus. Vēlāk Aleksandrs iestājas gan pionieros, gan arī komjauniešos. Skolas gados uz viņa pieres parādās rēta. Daudzi uzskatīs, ka tā ir sekas no cietumos un lēģeros pavadītā laika, tomēr, kā 70. gados pavēstīs kāds Solžeņicina skolasbiedrs, šī rēta radusies reiz, kad pēc skolotāja kritiskas piezīmes Aleksandrs noģībis, atsities pret solu un ievainojis pieri.
Solžeņicins vēlāk atcerēsies, ka visus bērnības un jaunības gadus pavadījis rindās – “pēc piena, pēc putraimiem (gaļu toreiz mēs nepazinām). Mūsu lielajā pilsētā katru dienu kādu apcietināja, bet es jau naktīs nestaigāju pa ielām. Arestēto ģimenes dienās neizkāra melnus karogus, un arī mani klasesbiedri neko nerunāja par aizvestajiem tēviem.”
….
“Vai mēs bijām labāki?”
1941. gada 18. oktobrī Aleksandru mobilizē. Kādu laiku mācījies virsnieku skolā, viņš dienē pulkā, no kura izveido artilērijas izlūkdivīziju. Kara ceļi Solžeņicinu aizved līdz pat Austrumprūsijai. Savas autobiogrāfiskās poēmas “Dorožeņka” nodaļā “Prūsijas naktis” viņš atcerēsies slepkavības, asaru un asiņu jūru, ko aiz sevis atstāja sarkanā armija. Starp rindām tomēr var nojaust, ka arī pats autors nav bijis bez vainas. “Nekas tā neveicina sapratnes mošanos, kā nerimstoši kņudošas atmiņas par saviem noziegumiem. Kad man kāds atgādina mūsu augstāko ierēdņu bezsirdību, es atceros sevi kapteiņa uzplečos uguns pārņemtajā Austrumprūsijā un vaicāju sev: bet vai mēs bijām ar kaut ko labāki?” daudzus gadus pēc kara rakstīs Solžeņicins.
1945. gada februārī viņu arestē par pretpadomju aģitāciju – kādā no frontes sūtītajā vēstulē viņš ir “tautu tēvu” apzīmējis ar pseidonīmu “bandas barvedis”. No Lubjankas un Butirkas cietumiem sākas Solžeņicina ceļš pa padomju lēģeriem, kas vēlāk līdz ar daudzu simtu citu bijušo politieslodzīto atmiņām būs pamatā viņa “Gulaga arhipelāgam”. Vispirms viņu nosūta uz “Jauno Jeruzalemi” – lēģeri, kas apkalpo tuvējo ķieģeļu rūpnīcu, vēlāk – uz lēģeri “Kalužskije vorota”. 1946. gada jūnijā Solžeņicins nokļūst NKVD 4. nodaļas speccietumā, kur strādā pēc specialitātes – par matemātiķi –, līdz nonāk konfliktā ar cietuma vadību. 1950. gada maijā Solžeņicinu pa etapu nosūta atkal uz Butirku cietumu, bet pēc tam – uz Ekibastūzas speclēģeri, kur, izciešot ieslodzījumu kopā ar vairākiem tūkstošiem banderiešu, viņš piedalās “asiņainās otrdienas” dumpī, ko vara apspiež ar lielgabaliem. 1952. gada ziemā Solžeņicinam atklāj vēzi. Nenoskaidrotos apstākļos viņu operē turpat lēģera slimnīcā.
Ieguvējs – tā vai citādi
Pēc atbrīvošanas 1953. gada februārī Solžeņicinu nosūta nometinājumā uz Kazahstānu, kur viņš strādā par fizikas un matemātikas skolotāju vietējā skolā. (Sieva Natālija šajā laikā ir no viņa oficiāli šķīrusies.) Vietējie Džambulas slimnīcas ārsti dara zināmu, ka viņam dzīvot atlicis varbūt nedēļas trīs. Gada beigās Solžeņicins aizbrauc ārstēties uz Taškentu. Slimnīca ir tik pārpildīta, ka pirmās naktis viņš pavada onkoloģiskā dispansera vestibilā uz grīdas. Pēc vairākiem staru un ķīmijas terapijas kursiem un asins pārliešanas izrādās, ka Solžeņicinam atvēlētais laiks uz šīs zemes nav beidzies.
1956. gadā viņu atbrīvo bez reabilitācijas “nozieguma sastāva trūkuma dēļ”. Atbraucis uz Maskavu, Solžeņicins atkal satiekas ar Natāliju. Abi dzīvo Rjazaņā, un 1962. gadā žurnālā “Novij mir” ar paša Hruščova akceptu parādās Solžeņicina stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”, kas tūlīt kļūst par sensāciju. Kas ir Ivans? Viņš nav nekāda filmzvaigzne, bet gan pelēks, sīks cilvēks, viens no izdzīvojušajiem, kuri bija spējuši izturēt padomju vergu nometņu ikdienu. 1964. gadā Solžeņicinu nominē Ļeņina prēmijai. Šajā laikā vairāki padomju rakstnieki un dzejnieki sāk kampaņu toreiz vēl mazpazīstamā dzejnieka Josifa Brodska aizstāvībai (viņš arestēts par dīkdienīgu dzīvesveidu). Solžeņicins tomēr atsakās parakstīties zem aicinājuma atbrīvot dzejnieku. Iespējams, tāpēc, ka tas būtu nozīmējis sevi svītrot no prēmijai nominēto saraksta. Sarunā ar kādu draugu Solžeņicins esot teicis: “Piešķirs – labi, nepiešķirs – arī labi, tikai citā nozīmē. Tā vai citādi es būšu ieguvējs.” Viens no Solžeņicina biogrāfiem, Aleksandrs Ostrovskis, secina – šie vārdi liecinot, ka Solžeņicins ir apzināti veidojis savu likteni un bijis gatavs visdažādākajiem likteņa pavērsieniem.
Varas nežēlastībā
Prēmiju Solžeņicinam nepiešķir. Nākot pie varas Brežņevam, viņš zaudē jebkādas iespējas legāli publicēt savus darbus. 1965. gadā čeka pat konfiscē Solžeņicina arhīvu. Pēc diviem gadiem viņš raksta savu slaveno vēstuli PSRS Rakstnieku savienības kongresam, pieprasot atcelt cenzūru. Vēstījums nonāk arī Latvijā. To saņem Ojārs Vācietis, kurš to vēlāk nodod Vizmai Belševicai – studēšanai, lasīšanai pašai un citiem. Kratīšanas laikā viņas dzīvoklī šo vēstuli konfiscē kā kompromitējošu materiālu.
Sešdesmito gadu beigās Solžeņicins ir pabeidzis savu staļinismu atmaskojošo lieldarbu “Gulaga arhipelāgs”, kas, pārfilmēts lentēs, slepeni tiek izvests uz Rietumiem. Īsts sprādziens Solžeņicina un arī citu padomju disidentu apziņā ir padomju tanki Prāgas ielās 1968. gada augustā. Meklējot iespējas izteikt savu attieksmi pret šo vardarbību, viņš pirmo reizi satiekas ar citu ievērojamu padomju sirdsapziņas cietumnieku – Andreju Saharovu. (Rietumu presē viņu vārdus nereti minēja līdzās, tomēr viņi nebija draugi, jo bija pārāk dažādi.) Kā savā grāmatā “Solžeņicins un Saharovs” raksta Rojs Medvedevs, Solžeņicins šajā laikā jau ir pārņemts ar savas izredzētības apziņu. Viņš principiāli nepiedalās nekādās kampaņās par politieslodzīto atbrīvošanu, uzsverot, ka “šie cilvēki savu likteni ir izraudzījusies paši”. (Par “Gulaga arhipelāga” honorāriem Solžeņicins 1974. gada vasarā izveido fondu palīdzības sniegšanai represijās cietušajiem un viņu ģimenēm.)
……
Nošaut vai izsūtīt?
1973. gada 22. augustā čeka arestē Elizabeti Voroņjansku – Solžeņicina palīdzi, kura pratināšanas laikā atklāj vietu, kur noslēpts viens no “Gulaga arhipelāga” eksemplāriem. Atgriezusies mājās, viņa pakaras. Uzzinājis par šo traģēdiju, Solžeņicins dod rīkojumu sākt sava lieldarba iespiešanu Rietumos, kā arī raksta “Vēstuli PSRS vadoņiem”, kurā aicina viņus atteikties no komunistiskās ideoloģijas. “Vadoņi”, protams, nekad neatbildēja uz šo vēstuli, lai gan šodien zināms, ka Brežņevs to bija vairākas reizes lasījis.
Nesen publiskotie dokumenti liecina, ka jau drīz pēc Nobela prēmijas piešķiršanas un, vēl jo vairāk, pēc “Gulaga arhipelāga” klajā nākšanas Rietumos ceka kopā ar Andropova vadīto Valsts drošības komiteju sāka nopietni apspriest, ko darīt ar “karojošo disidentu”. “Solžeņicins ir ienaidnieks, un es balsoju, lai pret viņu tiktu vērsti visstingrākie pasākumi,” 1974. gada 7. janvāra sēdē uzsvēra Andrejs Gromiko. Atklātas represijas pret Solžeņicinu atbalstīja arī Brežņevs, uzdodot prokuratūrai sagatavot kārtību viņa saukšanai pie kriminālatbildības. Praksē tas būtu nozīmējis nošaušanu vai aizsūtīšanu kaut kur tālu uz ziemeļiem.
Šiem plāniem nebija lemts īstenoties, jo Helsinku tikšanās priekšvakarā PSRS tomēr bija kaut cik jārēķinās ar Rietumu sabiedrisko domu. 12. februārī Solžeņicinu arestēja un, apvainojot dzimtenes nodevībā, ieslodzīja Lefortovas cietumā. Viņam atņēma padomju pilsonību un lidmašīnā deportēja uz VFR, atļaujot izvest līdzi arhīvus, sagataves, nepabeigtos darbus.
Divus gadus Solžeņicins kopā ar ģimeni
(tā viņam pievienojās 1974. gada martā) nodzīvo Cīrihē. Pēc tam pārceļas uz Vermontas štatu ASV, kur turpmākos divdesmit gadus nodzīvo nelielajā Kevendišas pilsētiņā. Tikpat nepieņemams kā komunisms Solžeņicinam šķiet arī Rietumu liberālisms un dzīvesveids kopumā, kurā viņš saskata vien ēnas puses. Slavenajā Hārvardas runā viņš teic, ka nevēlētos ieteikt Rietumus kā piemēru Krievijas sabiedrības pārveidei. Solžeņicins atsakās no tikšanās ar ASV prezidentu Džimiju Kārteru (Džeralds Fords viņu nevēlējās pieņemt pats), viņš netiekas arī ar Ronaldu Reiganu. Solžeņicina paradums kritizēt visu un visus beigās sabojā viņa attiecības arī ar Rietumiem. Dažos izdevumos izskan pat prasība “aizvākt” Solžeņicinu no ASV.
Meklējot īpašo ceļu
1990. gada martā PSRS pirmo reizi klajā nāk “Gulaga arhipelāgs” un citi Solžeņicina darbi. Jau mājupjūtīs Solžeņicins raksta savu programmatisko manifestu “Kā mums iekārtot Krieviju”, aicinot radīt jaunu valsti – Krievijas Savienību, kurā ietilptu slāvu tautas – krievi, baltkrievi un ukraiņi. (Attiecībā uz baltiešiem viņa nostāja bija skaidra – tie ir jālaiž vaļā, lai gan Solžeņicina attieksme pret latviešiem, lietuviešiem un igauņiem bija atšķirīga. “Vaina pret igauņiem un lietuviešiem vienmēr būs sāpīgāka nekā pret latviešiem un ungāriem, kuru šautenes ne mazums rībējušas čekas pagrabos un krievu sādžu pagalmos.”)
Dzimtenē viņš atgriezās 1994. gada 27. maijā. Ar Jeļcina rīkojumu Solžeņicinam dzīvošanai piešķīra valsts vasarnīcu “Sosnovka-2″ Piemaskavā. Viņš atteicās kandidēt Krievijas prezidenta vēlēšanās, kad viņam to piedāvāja. Solžeņicins joprojām meklēja Krievijai īpašu ceļu, kritizēdams visu un visus – sākot no Gorbačova, Jeļcina un zaglīgajiem oligarhiem un beidzot ar demokrātiskās iekārtas iedīgļiem kopumā. 1998. gadā viņš atteicās no Jeļcina rokām saņemt Krievijas augstāko apbalvojumu – Svētā Andreja ordeni, toties 2007. gadā neiebilda pret Putina piešķirto valsts prēmiju. Agrāk par Putinu viņš gan bija izteicies visai skeptiski, nodēvēdams viņu par “republikāniskā prezidenta monarhistisko mantinieku”, tomēr jau pēc pāris gadiem Solžeņicins uzsvēra, ka Putinam ir “možs prāts un personības spēks. Viņa rīcību vada valsts intereses”.
Šovasar Solžeņicins aizgāja mūžībā, nepiepildījis savu sapni par “trejkrievu” valsti, tomēr pasaule mūžam viņu atcerēsies – kaut vai par “Gulaga arhipelāgu”, kas bija iznīcinoša apsūdzība totalitārismam un himna cilvēka gara spēkam. Būtībā – vienīgā atklātā tiesa, kas Krievijai un staļinismam zināmā mērā aizstāja Nirnbergas procesu.
Filma par apšaušanu Novočerkaskā
60-to gadu sākumā PSRS radās smaga ekonomiska situācija – milzīgās izmaksas bruņojumam un kosmosa apgūšanai atstāja arvien mazāk līdzekļu valsts iekšējo problēmu risināšanai. 1962 gada maija beigās tika paaugstinātas mazumtirdzniecības cenas gaļai un gaļas produktiem vidēji par 30 %, avīzēs šo notikumu pasniedza gandrīz vai kā visu «darbaļaužu lūgumu». Strādniekiem par trešdaļu pazemināja akorddarba izcenojumus.
Novočerkaskas strādnieki uzsāka streiku. Hruščovs pavēlēja nemierus apspiest ar jebkādiem līdzekļiem. Demonstrācijas apšaušanā tika nogalināti 22 un ievainoti 39 nemieru dalībnieki.
Nemieru organizētājus tiesāja, septiņiem piesprieda nošaušanu, pārējos 105 notiesāja ar stingra režīma koloniju no 10 līdz 15 gadiem.
Tuvāk par šiem notikumiem (krievu valodā) šeit un šeit
Skatīt filmu (krievu valodā)
Ukraina vēlas tiesāt Golodomora organizētājus
Kad Kijevas ģenerālprokuratūra būs izmeklējusi krimināllietu par 1932.-1933.gada masveida bada, tā dēvētā Golodomora, organizēšanu Ukrainā, vispārējās jurisdikcijas tiesa varēs tiesāt šī mākslīgi izraisītā bada organizētājus, sacīja Ukrainas Drošības dienesta vadītājs Valentīns Naļivaičenko.
Šajā procesā apsūdzības tiks izvirzītas padomju režīma vadoņiem, tādiem kā Josifs Staļins.
“Vispārējās jurisdikcijas tiesa pilnā mērā var izskatīt tādas lietas, jo Ukrainas Kriminālkodeksā ir atbilstošs pants,” paskaidroja amatpersona, piebilstot – iebildumi, ka Ukrainā šāda tiesāšana nav iespējama nozieguma noilguma dēļ, nav pamatoti.
Ukraina ir parakstījusi 1948.gad Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Atbilstoši šim dokumentam šāda veida noziegumiem nav noilguma termiņa, norādīja Naļivaičenko.
No sākuma ir jāierosina krimināllieta, balstoties Drošības dienesta materiālos un liecinieku liecībās. Patlaban notiek juridisko aspektu saskaņošana ar Ģenerālprokuratūru.
“Tiklīdz būs pabeigta juridiskā saskaņošana, kā es to saprotu, Ģenerālprokuratūrai nekas netraucēs ierosināt krimināllietu. Par to es esamu pārliecināts,” uzsvēra amatpersona.
Ukraina ir vērsusies ANO, aicinot atzīt par genocīdu Staļina izraisīto badu Ukrainā 1932.-1933.gadā. Ukrainas parlaments ir pieņēmis likumu, šos notikumus atzīstot par padomju genocīdu pret ukraiņu tautu.
Krievija, kura ANO Drošības padomē bauda veto tiesības, ir pretojusies Kijevas prasībām atzīt šo traģēdiju kā genocīdu, baidoties, ka tas izraisīs līdzīgas prasības par citām Staļina zvērībām.
Padomju valdība tās pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs trīs reizes izraisīja masveidīgu badu – 1921./1922.gadā, 1932./1933.gadā un 1946./1947.gadā.
1932./1933.gada badā, ko izraisīja komunistiskā diktatora Josifa Staļina rīkojums par vardarbīgu pārtikas atsavināšanu Ukrainas lauku rajonos, nomira līdz desmit miljoni cilvēku.
Tas bija viens no pasaules vēsturē briesmīgākajiem cilvēka izraisītajiem masu iznīcināšanas gadījumiem.
Daudzi ukraiņi uzskata, ka Staļina mērķis bija pret ukraiņu tautu vērsts apzināts genocīds, un Ukrainā 1932./1933.gada bads, kas tiek dēvēts par “Golodomor”, ir pielīdzināts nacistu īstenotajam Holokaustam.
http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/article.php?id=572054
Miršanas aktā kā nāves cēlonis uzrādīts “ukrainis”
Apsūdzēto saraksts (ukraiņu valodā):
1. Сталін (Джугашвілі) Йосип Віссаріонович, генеральний секретар ЦК ВКП(б)
2. Вінокуров Олександр Миколайович, голова Верховного суду (ВС) СРСР
3. Ягода Генріх (Єнох) Григорович (Гершенович), заступник Голови ОДПУ
4. Балицький Всеволод Аполонович, повноважний представник ОДПУ по УСРР, заступник Голови ОДПУ, очолював комісію з введення паспортів у СРСР
5. Прокоф’єв Георгій Євгенович, заступник Голови ОДПУ СРСР
6. Реденс Станіслав Францович, голова ДПУ УСРР
7. Карлсон Карл Мартинович (Едуард Іванович), заступник Голови ДПУ УСРР
8. Леонюк Хома Акімович, заступник Голови ДПУ УСРР
9. Миронов (Каган) Лев Григорович, начальник Економічного управління (ЕКУ) ОДПУ
10. Салинь Едуард Петрович, повноважний представник (ПП) ОДПУ по Криму
11. Тимофєєв Михайло Михайлович, начальник Харківського облвідділу ДПУ УСРР
12. Кацнельсон Зиновій Борисович, начальник Харківського облвідділу ДПУ УСРР
13. Камінський Яків Зельманович, заступник начальника Одеського облвідділу ДПУ УСРР
14. Козельський (Голованівський) Борис Володимирович, т.в.о. начальника Секретно-політичного відділу (СПВ) ДПУ УСРР
15. Пустовойтов Сергій Аполонович, т.в.о. начальника 2-го відділення СПВ ДПУ УСРР
16. Букшпан Михайло Маркович, начальник Обліково-статистичного відділу ДПУ УСРР
17. Друскіс Франц Семенович, начальник Транспортного відділу (ТВ) ДПУ УСРР
18. Кривець Юхим Хомич, начальник СПВ ДПУ УСРР
19. Іванівський (Гібшман) Ізраїль Давидович, начальник ЕКВ ПП ОДПУ в Криму
Algā par nodevību ziepes
Daudzi no šogad Krievijā izdotā dokumentu krājuma ”PSRS IeTK – IeM cīņā pret bandītismu un bruņoto nacionālistisko pagrīdi Rietumukrainā, Rietumbaltkrievijā un Baltijā (1939 – 1956)” lasāmajiem materiāliem vēl pavisam nesen skaitījās slepeni. Tie ir regulāri Staļinam un citiem padomju ‘’spices vīriem” iesniegtie ziņojumi par situāciju Baltijā.
Mazliet jau mulsinoši, ka 638 lappuses biezā grāmata dienasgaismu ieraudzījusi tieši ar Krievijas Iekšlietu ministrijas (IeM) svētību un patiesībā ir diezgan rets izdevums. Kā komentē profesors Heinrihs Strods, dokumentu krājumu pirms vairākiem gadiem sastādījis Aleksandra Jakovļeva fonds Maskavā, precīzāk, Krievijas Federācijas Valsts arhīva līdzstrādnieks Aleksandrs Kokurins un viņa līdzstrādnieki, baltiešiem nebūt ne nelabvēlīgi ļaudis. Krājumam bijis jāiznāk jau pirms vairākiem gadiem, taču izdevēja meklēšana radījusi grūtības. Tas, ka piekrišanu devusi Krievijas IeM, neapšaubāmi uzlicis izdevumam savu zīmogu. Pirmkārt jau nosaukumā – loģiski, ka runa ir par ”bandītiem”, kā čekisti un miliči vēl padomju laikos oficiāli dēvēja nacionālās pagrīdes bruņotos cīnītājus Baltijā un Ukrainas, Baltkrievijas rietumdaļās. Otrkārt, tas jūtams ievadā, kurā notiek sodīšanās, ka mūsdienās attiecīgajās zemēs ”bandīti kļuvuši par varoņiem, bet varoņus mēģina nosēdināt uz apsūdzēto sola”. Turpat izlasāma grūti izprotama tēze, ka ”nacionālistiskās organizācijas”, no kurām, kā jāsaprot, vēlāk izveidojās nacionālo partizānu vienības, aprakstītajās zemēs esot ”ar ārvalstu specdienestu palīdzību organizētas XIX gadsimta beigās – XX gadsimta sākumā”. Protams, nacionālie partizāni, tas ir ”bandīti”, pēckara gados ”pretojušies nacionalizācijai un agrārajai reformai”, aizstāvot ”bijušās nacionālās elites” pozīcijas. Publicētajos dokumentos gan redzams, ka daudzi pretošanās kustības dalībnieki bija jaunieši, kuriem nekādi nevarēja ”piesiet” piederību ”bijušajai elitei”. Tā 1945. gada sākumā čekistiem sagraujot nelegālo organizāciju ”Latvijas sargi”, kas darbojās Rīgas apkaimē, arestēto vidū bija skārdnieka darbnīcas īpašnieks, skolotājs, leģionārs, tekstilfabrikas mehāniķis.
Trīs filmas par Kolimu
Trīs filmas par Kolimu, kuras iespējams šeit noskatīties. Krievu valodā.
Колыма. Фильм 1 – История одного треста
«История одного треста» Полуразрушенные деревянные постройки, пустые глазницы окон, нары в бараках, звезды на вышках, покосившийся частокол, деревянный мостик – то ли на свободу, то ли в заключение – это все, что осталось от одного из бесчисленных сталинских лагерей. “Камень обещал беречь тайну” – теперь он оберегает только бесчисленные тела жертв режима, захороненные здесь. Все начиналось в 30-е годы..
Колыма. Фильм 2 – Лицом к лицу
Вольнонаемные рабочие, бывшие заключенные и дети, родившиеся в лагерях, продолжают свидетельствовать. Конец 30-х годов – начало 40-х. для заключенных изобиловали важными событиями. Сначала ждали перемен в связи со снятием Ежова и назначением Берии. Но вместо перемен пошли повальные расстрелы…
Колыма. Фильм 3 – Война после войны
С горы, на которой лежит старая треснувшая “чашка” линии высоковольтных передач, видны остатки лагеря. Хроника – солдат Великой Отечественной встречают с Победой и с цветами. Параллельно с этими эшелонами шли другие поезда, которые не встречали цветами. Тех, кто ехал в них – военно-пленных, репатриантов – из немецкого плена отправляли в плен советский, в лагеря. Они хотели вернуться на Родину, а вместо этого получали трибунал и острог. Снова начались доносы, ужесточился режим, были введены наручники и номера, которые теперь заменяли имена…. В среде заключенных создавались подпольные организации, люди отправлялись в бега. Их стреляли, трупы убитых беглецов неделями лежали незахороненными для устрашения, но они все равно убегали – гнал азарт свободы, человеческое достоинство. Смерть была привычным явлением… Этот фильм авторы посвятили без вины убиенным, братьям и сестрам нашим, упокоившимся безымянно на холодной колымской земле.
Vēl var pieteikt apbalvošanai barikāžu dalībniekus
Vēl tikai līdz šī gada 31. decembrim var iesniegt pieteikumus apbalvošanai ar 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi.
Tāpēc tiek aicinātas visas pašvaldības, bijušie LTF vadītāji un aktīvisti, kā arī organizāciju vadītāji iesniegt pieteikumus barikāžu dalībnieku apbalvošanai. Piemiņas zīme ir vienīgais mūsu Valsts apbalvojums, kuru piešķir arī pēc nāves un nodod glabāšanai tuviniekiem.
Pieteikumi rakstāmi brīvā formā un sūtāmi pa pastu vai nododami 1991. gada barikāžu muzejā Rīgā, Krāmu iela 3, LV-1050, vai arī sūtāmi uz Latvijas Republikas Saeimu. Papildinformācija atrodama vietnē www.barikades.lv vai pa tālruni 67213525.
Barikādes ir brīvas un demokrātiskas Latvijas atjaunošanas simbols. Tā iedzīvināšanai 1996. gadā tika nodibināta «1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme».
Ar Latvijas Republikas Saeimas 1999. gadā pieņemto likumu šī zīme no sabiedriskās organizācijas apbalvojuma pārtapa par Valsts apbalvojumu. Līdz šā gada novembrim apbalvojums piešķirts vairāk nekā 21 tūkstotim cilvēku. Uz barikādēm varēja būt apmēram 35 līdz 45 tūkstoši cilvēku.
Lai gan 1991. gada notikumos iesaistīto vārdi tolaik bija zināmi, augusta puča dienās daudzus sarakstus iznīcināja, jo pastāvēja draudi, ka padomju varas noturēšanās gadījumā pret šiem cilvēkiem varētu īstenot represijas.
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
