Maskavas atgādinājums «aizmāršīgajiem baltiešiem»
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50669
Gluži vai atzīmējot 5. gadadienu kopš Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), Krievijas kinostudija “Studija Trešā Roma”, tā pati, kura pazīstama ar Baltiju apmelojošo filmu “Baltijas fašisms”, radījusi vēl vienu – “Baltija – kādas okupācijas stāsts”.
Ar Krievijas Ārlietu ministrijas palīdzību uzņemtā filma, kas jau pieejama internetā, pirmo reizi tika demonstrēta Maskavas telekanālā “TVC” tieši 25. marta vakarā. Atšķirībā no iepriekšējā ražojuma šoreiz režisors Boriss Čertkovs neapsūdz baltiešus nacismā, taču centies parādīt, cik laba bijusi Baltijas republikām dzīve Padomju Savienībā, kā plaukusi ekonomika un kultūra un kāds sabrukums sekojis pēc atdalīšanās no PSRS un iestāšanās ES. Medijos filmas autori apgalvo, ka to uzdevums bijis atbildēt uz jautājumu, ko pēc izstāšanās no PSRS Baltijas republikas ieguvušas un ko zaudējušas, taču precīzāks formulējums atrodams “TVC” pieteikumā: “Atgādināt aizmāršīgajiem baltiešiem, ko viņiem devusi Padomju Savienība un ko tie tagad pazaudējuši.” Moto līdzinās tāpat bijušā PSRS ministru padomes priekšsēdētāja Nikolaja Rižkova filmā teiktie vārdi: “Viņiem jāklanās līdz zemei gan Padomju Savienības, gan pirmkārt jau krievu priekšā, jo PSRS un Krievija atrāva sev kumosu un atdeva viņiem.”
Vajadzīgais efekts tiek panākts diktora tekstam mijoties ar padomju kinohronikas un mūsdienu kadriem, kā arī Igaunijā, Latvijā un Lietuvā vairāk vai mazāk pazīstamu personu izteikumiem.
Četrdesmit četras minūtes garajā lentē vairākkārt runā komponists un Saeimas deputāts Raimonds Pauls, ekonomiste Raita Karnīte rāda krītošu grafika līkni, kā 1990. – 2005. gadā mainījies Latvijas rūpniecības apjoms, bet ekspolitiķis Alfrēds Čepānis atzīstas, ka mūsdienu Latvijā cilvēki nav pārliecināti par nākotni un daudz kas sagrauts “politisku iemeslu dēļ”. Protams, filmas autori vienkārši izmanto intervējamo kritiskākos izteikumus. Bijušais Saeimas priekšsēdētājs Čepānis, lūgts komentēt filmu, piektdien atzinās, ka vēl to nav redzējis, taču nešaubījās, ka intervētāji, kas pie viņa bijuši gada sākumā, jebkurā gadījumā būtu salikuši visu tā, kā to prasa pasūtījums, šajā gadījumā no Maskavas. Līdzīgi izteicās ekonomiste Karnīte.
Filmētāji cita starpā intervējuši Igaunijas prezidenta Lennarta Meri brālēnu Arnoldu Meri, bijušo Lietuvas premjeri Kazimiru Prunskieni un pat itāliešu komunistu eirodeputātu Džuljeto Kjezu, kurš klāsta, ka Baltija ir ļoti cieši saistīta ar ASV. Savukārt Jūrmalas domes deputāts Jānis Kuzins, staigājot gar Ķemeru sanatorijas izdemolēto padomju laika korpusu, stāsta, ka Latvijas budžetā faktiski neesot ienākumu no ražošanas. Lai raksturotu Jūrmalas kūrorta panīkumu, tiek demonstrētas tukšās pludmales ziemā.
Tikmēr hokeja zvaigzne Helmūts Balderis sūdzas par latviešu politiķiem, kuri “ceļ kaut kādas bibliotēkas”. Dažubrīd kadros redzams Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns. Savukārt žurnālists un Latvijas Antifašistu komitejas pārstāvis Sergejs Malahovskis vadā filmēšanas grupu pa pamestajiem padomju laika VEF korpusiem.
Sižeti savirknēti tā, lai liecinātu par pilnīgu postu, kas sekojis aiziešanai no PSRS. Pēc stāsta par “labajiem” padomju laikiem nāk sižeti par gaidāmo Ignalinas AES slēgšanu Lietuvā un nesenajiem zemnieku nemieriem Latvijā, kur viens no akcijas dalībniekiem sūdzas par nozares katastrofālo stāvokli. No šīs daļas skatītājam jāsaprot, ka ES atnesusi Baltijai tikai izputēšanu un skarbu dzīvi, kamēr PSRS baltiešus lolojusi un investējusi miljardiem rubļu. Jāsaka, ka autori “Baltija – kādas okupācijas stāsts” demonstrēšanai izvēlējušies piemērotu brīdi, kad Baltija, īpaši Latvija, ekonomiski pārdzīvo ļoti grūtus laikus.
Producents Valērijs Šehovcevs intervijā avīzei “Izvestija” uz jautājumu, kas palīdzējis filmēšanā, atbild: “Ļoti palīdzēja Krievijas Ārlietu ministrija.” Šehovcevs noliedza, ka “Baltija – kādas okupācijas stāsts” būtu uztverama kā atbilde uz Maskavai nepatīkamus brīžus sagādājušo “Padomju stāstu”, kas esot zemas kvalitātes. Jāpiebilst, ka par “Studija Trešā Roma” jaunākā veikuma līmeni liecina gan diktora apgalvojums, ka Baltijas valstis kļuvušas neatkarīgas 1920. gadā, gan pastāvīgā Latvijas jaukšana ar Lietuvu, liekot saīsinājumu LT uz Latvijas karoga un LV uz Lietuvas.
Gulags.lv komentē:
Skatos šo izdaudzināto filmu http://rus77-79.livejournal.com/1714031.html?page=3#comments un nevaru saprast – kur tad te tas pretbaltiskums. Tas, ka pie mums notiek daudzas nejēdzības, tā taču ir un kurš no mums gan tās nenosoda. Būs laikam gribējuši rādīt, ka ne tikai Krievijā vien ir slikti.
Nu tad vēl šur tur pa starpu vecais noziedznieks pret cilvēci Arnolds Meri, arī Rižkovs, bet kas gan tos ņems par pilnu.
Filma jau krietni pāri pusei un tad nāk gūzma ar nodeldētajiem pretbaltiskajiem šabloniem, kam centrā, protams, krievu apspiešana. Bla,bla,bla, desmitiem reižu dzirdēts un skatīts. Krīzes skartā Krievija nespēj pietiekoši apmaksāt studijas “Tretij Rim” darbu un saņem attiecīgas kvalitātes produktu. Pat valstu karogi sajaukti.
Recenzija šim, kā krieviski saka “Tjap-ļap” būtu nepelnīts pagodinājums. Zviedru tingelings gan pašā laikā:
http://www.youtube.com/watch?v=XYJwnCsMBfo Priecīgu skatīšanos!
Te vēl par tingelingu un Maskavas reakciju uz to:
http://www.thelocal.se/18250/20090316/
http://www.youtube.com/watch?v=Emz6AHPkMAc
Bauskā atceras notikumus pirms 60 gadiem
http://www.bauskasdzive.lv/portals/vietejas/raksts.html?xml_id=7284
Mudina ieklausīties «vēsturiskajā sirdsapziņā»
Eiropas Parlamenta (EP) deputāti 25. marta vakarā lauza šķēpus par totalitārā komunisma un nacisma vienotu politisko nosodījumu.
ES prezidējošās valsts Čehijas Eiropas lietu ministrs Aleksandrs Vondra debašu laikā uzsvēra, ka šogad daudzās Eiropas valstīs aprit 20 gadi kopš ”komunisma važu krišanas”, tāpēc vēstures atcere ir viena no Čehijas prezidentūras prioritātēm.
”Kā gan lai citādi definē režīmu, kas bija ārpolitiski agresīvs, sadarbojās ar citu totalitāru režīmu un bija iekšpolitiski naidīgs pret dažādiem sabiedrības slāņiem un nācijām?” debatēs vaicāja Latvijas deputāts Rihards Pīks. Baltijas Eiropas interešu grupas vadītājs brits Kristofers Bīzlijs debatēs precizēja, ka ”šovakar nerunājam par totalitārismu vispār, bet par Hitlera un Staļina kriminālajiem režīmiem”. Bīzlijs atzina, ka jāgodā gan staļinisma, gan nacisma upuri un šajā ziņā nedrīkst būt diskriminācijas. ”Mēs nekad nedrīkstam aizmirst mūsu vēsturisko sirdsapziņu, lai nākotnē Eiropa nekad atkal neciestu no staļinisma un nacisma murga,” brīdināja Bīzlijs.
EP debatēs piedalījās ap 30 deputātiem no dažādām politiskajām grupām. Atšķirībā no labēji orientētajiem parlamenta komunisti un sociālisti, it īpaši no Spānijas, Grieķijas un Itālijas, no staļinisma un nacisma kopīga nosodījuma vairījās.
Represētie viesojas Rīgas pilī
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50490
”Es vienmēr teikšu paldies tieši jums, izsūtītajiem, par to, ka Latvija šodien ir dzīva ne tikai mūsu atmiņās, bet ir arī mūsu valsts. Jūs pierādījāt, ka Latvijas valsti iznīcināt nav iespējams,” vakar pieņemšanā represētajiem sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers.
Prezidenta kanceleja uz pili bija aicinājusi apmēram 100 represēto, pārsvarā 1949. gada 25. martā deportēto, no visiem Latvijas novadiem. Savus ciemiņus valsts galva aicināja justies kā mājās un gaisotne stundu garās pieņemšanas laikā patiesi veidojās itin atbrīvota. Represētie grupās fotografējās kopā ar prezidentu, tērzēja un baudīja cienastu – sulas ar mazām maizītēm. Dzirdēja, ka daži no klātesošajiem sirsnīgi atcerējās kopīgās skolas gaitas izsūtījumā.
Valdis Zatlers atzinās, ka viņam no bērnības palikušas atmiņas par izsūtīto atgriešanos, taču pārnākušie par to, kas ar viņiem noticis, klusējuši. Prezidents mudināja represētos vairāk stāstīt savas atmiņas bērniem un jauniešiem: ”Pat ja mums kādi nedraudzīgi spēki saka, ka mēs pārrakstām vēsturi, tas nav iespējams. Šo vēsturi nevar ne pārrakstīt, ne izdzēst. Es vienmēr saku – stāstiet, rakstiet, ierakstiet, ievietojiet internetā. Un tad jūsu piemiņa būs iemūžināta uz visiem laikiem.”
Atbildes runā Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais lūdza prezidentu parūpēties, lai ekonomiskās krīzes un valdības maiņu apstākļos tomēr netiktu noņemts finansējums pie Okupācijas muzeja iecerētajam padomju represiju upuru memoriālam. Apvienības vārdā Valdim Zatleram tika pasniegts pateicības raksts un dāvana no Omskas latviešu biedrības – īpaši apstrādātas bērza tāss ciba.
Represētie, ar kuriem runāju, visi kā viens slavēja pašreizējā Rīgas pils saimnieka atsaucību un sirsnību, salīdzinot to ar iepriekšējās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atturību. Sirmās galvas joprojām viņai piemin ikgadējo represēto salidojumu ignorēšanu Ikšķilē. ”Viņš ir lojālāks, ar draudzīgāku attieksmi, izprotošāks. Vīķe-Freiberga bija tāda tālāka,” bilda siguldietis Juris Čivčs. Pasākumu kā ”ļoti cilvēcisku” tāpat raksturoja 10 gadu vecumā no Auces deportētais Ēriks Krams.
Sibīrijā pavadīto laiku šie ļaudis atcerējās ne tikai kā pārbaudījumu, bet arī kā jaunības gadus ar visu tiem piederošo. ”Bija jau ne tikai darbs un grūta dzīve. Bija arī skola, draugi, veidojās ģimenes, dzima bērni,” atzina Krams. ”Kad 1958. gadā atgriezāmies dzimtenē, vienu brīdi pat bija tāda sajūta, ka jābrauc atpakaļ. Mājas bija atņemtas, zeme bija atņemta. Darbā neviens neņēma. Teica: meklējiet kaut kur citur. Bet tajā pašā laikā nāca iekšā iebraucēji no Krievijas un viņus ņēma,” papildināja Vilnis Rolis no Dunikas pagasta, atgādinot, ka mājās pārbraukušajiem nācies toreiz sastapties ar vietējo varasvīru noraidošo attieksmi un naidīgumu. Bet tikai niecīga daļa pēc reabilitācijas izlēma palikt uz iekārtoto dzīvi Sibīrijā. Vairākums izlēmuši braukt mājās, neskatoties ne uz ko.
Aicina apzināt «piekto kolonnu»
Latviešu nacionālistu klubs (LNK) internetā izplatījis aicinājumu fotografēt automašīnas, kas aprīkotas ar Padomju Savienības vai Krievijas simboliku. Tādējādi LNK grib palīdzēt apzināt tā saukto piekto kolonnu.
“Domājams, ka ikviens pēdējo mēnešu laikā būs pamanījis, ka aizvien biežāk pie automašīnu logiem, kā arī uz numura zīmju apmalēm parādās PSRS un Krievijas karogi, nosaukums vai ģerboņi. Ir nepārprotami skaidrs, ka šādā veidā šo auto īpašnieki demonstrē savu lojalitāti Latvijai naidīgai politikai,” teikts paziņojumā, kas publicēts LNK mājas lapā http://xn--nacionlisti-ojb.lv/raksts/171/politika/Akcija%3A%3A+%E2%80%9CApzin%C4%81sim+piekto+kolonnu!%E2%80%9D/
Tādēļ LNK aicina fotografēt mašīnas ar Krievijas un PSRS simboliem tā, lai būtu redzama to reģistrācijas numura zīme. Fotoattēli pēc tam tikšot publicēti internetā, kā arī nodoti valsts tiesībsargājošām iestādēm izvērtēšanai un zināšanai. Organizatori pārliecināti, ka šāda informācija “var kalpot agresīvāk noskaņoto kolonistu apzināšanai, kas ir īpaši būtiski, tuvojoties 9. maija balagānam un vēlēšanām”.
“Varbūt varētu diskutēt par to, ka Krievijā reģistrētā automašīnā ir Krievijas karogs, jo cilvēks, iespējams, vienkārši lepojas ar savu valsti. Bet PSRS simbolikas demonstrēšana liecina, ka šā cilvēka attieksme pret Latviju, visticamāk, ir naidīga,” pastāstīja LNK vadītājs Jānis Sils. Viņš arī pauda cerību, ka šī akcija no jauna aktualizēs diskusiju par padomju simbolikas lietošanas aizliegumu.
Pagaidām gan organizatori saņēmuši nelielu skaitu fotogrāfiju, bet pirmās galerijas jau šīs nedēļas beigās tikšot publicētas LNK mājas lapā. Toties diskusijas interneta komentāros sit augstu vilni. Krieviski rakstošie akcijas pretinieki gan organizatoriem, gan latviešiem kopumā velta rupjības un draudus.
“Kādi jūs esat niecības, nacisti! Vajadzēja vēl padomju laikā visus izšaut, lai pēc tam neparādītos tādi izdzimteņi kā šīs akcijas organizētāji!” krievu valodā raksta kāds komentētājs, kas parakstījies kā Denis. “Nožēlojamie latvieši, jūsu galvas smadzeņu fimoze sasniegusi apogeju. Jūs vienmēr esat bijuši slima, vārga tauta ar nožēlojamām ambīcijām un tādi arī paliksiet,” viņam piebalso kāds Jans. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī akcijas atbalstītāju rakstītos komentārus bieži vien grūti nosaukt par pieklājīgiem. J. Sils informēja, ka naida kurinātāju datoru IP adreses tiekot piefiksētas un tiks iesniegtas Drošības policijai. Jaunā Krimināllikuma redakcija par nacionālā naida kurināšanu paredz līdz pat 10 gadiem cietumsoda.
Krietni biežāk par rupjībām komentāros lasāmi gan latviešu, gan krievu valodā rakstīti aicinājumi aizmirst nacionālās nesaskaņas un tā vietā kopīgi strādāt, lai izvestu valsti no ekonomiskās krīzes. LNK līderis īsti nevēlas piekrist šādiem aicinājumiem: “Nav tā, ka mēs nedomātu par ekonomiku. Nesen paši piedalījāmies konferencē par Latvijas tautsaimniecības atdzimšanu. Taču ekonomiskās problēmas nenozīmē, ka jāaizmirst morālas vērtības. Turklāt 1999. gadā tapusī integrācijas koncepcija tika balstīta uz ideju, ka Latvijā dzīvojošos apvienos tieksme pēc ekonomiskās labklājības. Taču tagad, pēc 10 gadiem, redzam, ka šis uzstādījums sevi nav attaisnojis.”
Komunisma nosodījuma dažādās toņkārtas
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50485
Eiropai ir jānosoda totalitārā komunisma noziegumi, tāpat kā savulaik tika nosodīti nacisma noziegumi, un Eiropas Parlamentam (EP) jāpieņem attiecīga rezolūcija.
EP rezolūcija, kas nosoda komunistisko režīmu un tā noziegumus, būtu nozīmīgs solis gan vēsturiskā taisnīguma atjaunošanā, gan arī vienotas vēstures izpratnes veidošanā Eiropā – šī atziņa Eiropas Parlamenta konferencē “Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem” vienoja gan ievērojamus Eiropas līmeņa vēsturniekus, gan politiķus. Vakar debatēs “Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms” eiroparlamentārieši sprieda, kādai šai rezolūcijai jābūt, diskutējot par EP četru politisko grupu iesniegtajiem rezolūcijas priekšlikumiem.
Jāatzīst, iesniegtie projekti ir ļoti atšķirīgi. Piemēram, Eiropas Tautas partiju grupas iesniegtais projekts ir konkrēts un ļoti tiešs. Tajā uzsvērts, ka pašreizējā attieksme, kāda pret komunisma noziegumiem valda Rietumeiropā, de facto veicina dažādu attieksmi pret komunisma un nacisma upuriem. Atzīmēts, ka komunisma noziegumu nenosodīšana miljonos Eiropas iedzīvotāju rada cinismu un postkomunistiskajās valstīs traucē veidot demokrātiskas sabiedrības. Komunisma un nacisma noziegumu pielīdzināšana, pēc deklarācijas projekta autoru domām, nav iespējama, ja jaunatne tiek turēta par tiem neziņā, un izteikts aicinājums papildināt skolas vēstures grāmatas.
Pavisam citādā toņkārtā ieturēts un, kā šķiet, ar sakostiem zobiem rakstīts EP sociālistu grupas projekts. Tajā uzsvērts, ka “pilnīgi objektīva vēstures faktu interpretācija nav iespējama”, “nevienam politiskajam grupējumam vai partijai nepieder monopola tiesības uz vēstures interpretāciju, līdz ar to tādus [paziņojumus] nevar uzskatīt par objektīviem”, tāpat, ka “oficiālu vēstures faktu interpretāciju nedrīkst uztiept ar parlamenta vairākuma lēmumu; parlaments nevar izdot likumus par to, kā vērtēt pagātni”. Sociālisti arī devuši mājienu par 20. gadsimta vēstures “divpusīgumu un sarežģītību”, rezolūcijas projektā formāli piekrītot: vienīgais, ko šajā sakarā vajadzētu darīt, – ieviest kalendārā nacisma un komunisma upuru piemiņas dienu.
25. martā pie EP sēžu zāles deputāte Inese Vaidere saviem Eiropas kolēģiem dalījusi melnas sēru lentes un informatīvas lapiņas par iedzīvotāju deportācijām Baltijas valstīs. Šādu informāciju viņa nosūtījusi arī EP deputātiem.
“Diemžēl Eiropas kopējo vērtību pamatā nav prasības vispusīgi un taisnīgi vērtēt totalitārisma noziegumus Eiropā un to sekas. Līdz ar to eiropiešus šodien vājina puspatiesības, vienpusēja interpretācija vai vēsturiskās patiesības noliegšana,” debatēs teica EP deputāts Ģirts Valdis Kristovskis, kura izveidotā darba grupa “Vienota Eiropa. Vienota vēsture” kļuvusi par stingru pamatu, lai EP vispār nonāktu līdz tik augsta līmeņa debatēm. Klasiska Eiropas morālā vājuma izpausme, pēc deputāta domām, ir 2008. gada novembrī pieņemtais Ietvarlēmums par rasismu un ksenofobiju, kas prasa kriminālatbildību tikai par nacistisko noziegumu rupju banalizēšanu, bet joprojām attaisno totalitārā komunisma noziegumus Eiropā. “Tā ir piekāpšanās noziedzīgā padomju režīma mantinieku priekšā, kas turpina rupju ideoloģisko cīņu pret Rietumeiropas vērtībām un demokrātiju,” konstatē deputāts.
“Baltijas nacisma” autori uzņēmuši jaunu dokumentālo filmu
Krievijas filmu studija Trešā Roma, kura 2005. gadā uzņēma filmu “Baltijas nacisms” šodien Krievijas telekanālā “TV-Centrs” demonstrēs savu jaunāko darbu – dokumentālo filmu Baltija. Kādas “okupācijas” vēsture (Прибалтика. История одной “оккупации“) , vēsta laikraksts Čas. Filma stāstīšot par Baltijas reģiona attīstību padomju gados.
“Jauno studijas Trešā Roma darbu varētu nosaukt par Okupācijas dīvainības. Netipiskie krievu “okupanti” neizpostīja zemi, neiznīcināja kultūru un valodas – tieši pretēji, ieguldīja lielas investīcijas, attīstīja ražošanu, zinātni, tehniku, mākslu…” raksta avīze Čas. Filmas autori nolēmuši izzināt, kas noticis ar bijušajiem ekonomikas flagmaņiem, kurus pazina visā Padomju Savienībā. “Kāpēc visa “okupantu” atstātā bagātība dažu gadu laikā tika palaista vējā? Kur šobrīd dodas Baltijas valstis un uz ko cer?”
Filmas režisors Boriss Čertkovs laikrakstam atklāj, ka filmas uzņemšanas laikā apsekoti uzņēmumi VEF, Rīgas vagonu rūpnīca, Ignalīna, Klaipēdas un Tallinas ostas, kā arī “izpostītās Jūrmalas sanatorijas”. Viņš stāsta: “Parunājām ar dažāda vecuma vēsturniekiem, ekonomistiem , uzņēmējiem un politiķiem. Sanāca pievērsties tēmai: Padomju Savienība Baltijai traucēja vai tomēr palīdzēja?” Kaut gan daudzi filmas režisoram esot mēģinājuši pierādīt, ka okupācija traucējusi Baltijas attīstībai, “skaitļi un vēsture liecina par pretējo”, teic B. Čertkovs.
Filmas autori no Latvijas intervējuši deputātus Kārli Leiškalnu (TP), kā arī komponistu Raimondu Paulu (TP), tāpat arī ekonomiste Raita Karnīte. Filmā būšot redzami arī bijušie Lietuvas un Igaunijas premjeri. Filmā piedaloties arī Eiroparlamenta deputāts Džuljeto Kjeza, kurš arī pieteikts nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā sarakstā.
Filmas pirmizrāde paredzēta 25. martā kanālā TV-Centrs plkst. 21:55. Čas vēstī, ka tuvākajā laikā flmu plāno demonstrēt arī kādā vietējā kanālā.
«Nekādus puspasākumus» – 1949. gada 25. marts
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=50465
Igaunijas un Latvijas kompartijas vadība cerēja novilcināt kolektivizācijas un deportāciju brīdi
Laikam ritot, tiek apzināti arvien jauni materiāli, kas ļauj paplašināt zināšanas par Latvijas tautai traģiskajiem 1949. gada 25. marta notikumiem. Raksta autoram Krievijā izdevies atrast vairākus līdz šim nezināmus dokumentus, kuri apstiprina, ka iniciatīva deportācijām nāca no Maskavas.
Dokuments, ko pētnieki uzskata par atskaites punktu deportācijas organizēšanā, ir PSRS Ministru padomes (MP) 1949. gada 29. janvāra lēmums ”Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”. Zīmīgi, ka lēmuma pirmajā punktā teikts, ka tas pieņemts pēc Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kompartiju un valdību priekšlikuma, savukārt Latvijas PSR MP 1949. gada 17. marta lēmumā ”Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR” norādīts, ka tas pieņemts saskaņā ar PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu. Abas institūcijas atsaucas viena uz otru, bet atbildību par ”iniciatīvu” neuzņemas.
Par Latvijas PSR varas iestāžu lomu deportācijas gatavošanā dokumentālu liecību trūkst. Plašāk zināms, ka Igaunijas PSR vadība centās nepieļaut savu iedzīvotāju izsūtīšanu ārpus republikas teritorijas, 1948. gada 21. oktobrī piedāvājot PSRS vadībai Igaunijas robežās organizēt tā sauktos kulaku ciematus. Kad PSRS vadība ideju principiāli noraidīja, Igaunijas kompartijas vadītājs Nikolajs Karotamms steidzīgi labojās, 1949. gada 17. janvārī Staļinam piedāvājot ”izdarīt pagriezienu šajā politikā, izsūtot kulakus un viņu ģimenes”. Karotamms vēl tālredzīgi norādīja, ka ”izsūtīšanu vajag rūpīgi sagatavot un veikt vēl līdz 1949. gada pavasara sējai. Ļoti būtiski ir tas, lai šis pasākums notiktu vienlaicīgi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR”. Nākamajā dienā, 1949. gada 18. janvārī, Staļins tikās ar visiem trim Baltijas republiku kompartiju vadītājiem. Tikšanās ilga tikai 45 minūtes. Tā bija pēdējā reize, kad baltiešu komunistu vadoņiem bija gods tikties ar Staļinu. Ap šo laiku arī dzima vajadzīgie Baltijas vadības ”priekšlikumi” iedzīvotāju izsūtīšanai, kas liek domāt, ka tie jau bija sagatavoti Kremlī.
…ja kulaks ir mierīgs
Ir vairāki Vissavienības komunistiskās (boļševiku)partijas (VK(b)P) Centrālās komitejas (CK) lauksaimniecības nodaļas dokumenti, kuri liecina par Latvijas PSR vadības noskaņojumu un apliecina Maskavas stingro kontroli pār visu, kas skāra kolektivizāciju.
1948. gada oktobrī un novembrī nolūkā iepazīties ar situāciju Latvijā uzturējās VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas instruktors P. Ļeļikovs. Gada beigās viņa ziņojums nonāca uz partijas lauksaimniecības nodaļas vadītāja A. Kozlova un pēc tam arī VK(b)P CK sekretāra Georgija Maļenkova galda. Dokuments liecina, ka Latvijas kompartijas vadība ne tikai nebija deportācijas iniciatore, bet pat centās novilcināt viensētu likvidāciju. Lūk, fragments no Ļeļikova atreferētās sarunas ar Latvijas kompartijas vadītāju Jāni Kalnbērziņu: ”Biedrs Kalnbērziņš mums paziņoja, ka, pēc viņa aprēķiniem, kolektivizācija var beigties 1951. – 1952. gadā. Tālāk viņš teica, ka kulakam Latvijā ir savas īpatnības. Tas nozīmē – viņš ir cieši saistīts ar inteliģenci – skolotājiem, ārstiem, agronomiem, advokātiem utt. Inteliģence – tie ir kulaku bērni vai bagāto zemnieku radi. Tāpēc kulaku izsūtīšana neglābjami skars inteliģenci. Pie tam Kalnbērziņš atsaucās uz Lietuvas PSR, kur, pēc viņa vārdiem, daļu kulaku jau izsūtīja, bet lietas nevis uzlabojās, bet pasliktinājās. ”Lietuvā,” saka Kalnbērziņš, ”CK sekretārs pa galvaspilsētu brauc bruņumašīnā, bet es savā pilsētā kājām staigāju.” Citā sarunā Kalnbērziņš teica, ka tad, kad kolektivizācija sasniegs 30 – 40%, viņš ierosinās jautājumu par kulaku izsūtīšanu ārpus republikas teritorijas republikas valdībai. Patlaban Latvijas PSR gandrīz netiek būvēti kolhoznieku ciemati. Pēc Latvijas Komunistiskās partijas sekretāru domām, jautājums par kolhoznieku ciematu būvi nav jāstāda kā prioritārs uzdevums. Šis jautājums, pēc viņu domām, tiks risināts pakāpeniski un aizņems ilgāku laiku.”
Bet Ļeļikovs Latvijā atrada arī deportāciju piekritējus: ”Talsu apriņķa partijas sekretārs biedrs Sēja uzskata: ”Lai labāk cīnītos ar bandītiskām grupām un vācu buržuāziski nacionālistisko pagrīdi, kā arī stabilizētu situāciju kolhozos, nepieciešams likvidēt bandītisko grupu un citu naidīgo elementu bāzi. Kulaku pārvietošana no pagasta uz pagastu, pārbraukšana uz pilsētu – tie ir tikai puspasākumi (????????), nepieciešams tos izsūtīt ārpus republikas.” Jelgavas apriņķa partijas sekretārs biedrs Tropņikovs šajā jautājumā teica: ”Liekas, Latvijas PSR apstākļos pienācis laiks pieņemt stingrākus mērus pret kulakiem, pēc veco republiku pieredzes tos izsūtīt no Latvijas, ar to atrisināsies arī otrs jautājums – viņu nebūs kolhozu masīvos.”"
Izturēšanās pret padomju ekonomiskās politikas izputinātajiem kulakiem – faktiski vienkāršajiem zemniekiem – nepakļāvās nekādai loģikai. Šie cilvēki nemaz nedrīkstēja kļūt par kolhozu biedriem. Tiesiski viņi bija izsludināti ārpus likuma, kas atbilst genocīdam pēc visiem starptautiskajiem standartiem. Situācijas absurdumu nespēja izprast pat daudzi vietējās varas darbinieki. Ļeļikovs ziņoja: ”Partijas, padomju un lauksaimniecības organizācijas pieļāvušas kulaku un citu šķiru ziņā naidīgu elementu iekļūšanu kolhozos. Sakarā ar kolektivizācijas sākumu, zemnieku kulaku un turīgā daļa mainījusi taktiku, kulaki paši bieži izrāda aktivitāti kolhozu dibināšanā. Kulaki ir iniciatīvu grupu priekšgalā, (..) ieņem amatus. Tas notiek tāpēc, ka partijas, padomju un lauksaimniecības organizācijās nav pareiza attieksme pret kulakiem, kur uzskata, ka, ja kulaks ir mierīgs attiecībā pret padomju varu, tad šādu saimniecību var paturēt kolhozā un neuzskatīt par kulaku saimniecību.”
Jāatzīst, ka, tiklīdz atslāba spiediens no Maskavas, tā Baltijas republiku vadības, kaut kadri tām bija rūpīgi atlasīti, centās realizēt patstāvīgāku politiku. 1944. gadā, pirms atgriešanās Latvijā, Latvijas kompartijas sekretārs Kalnbērziņš VK(b)P CK ar lielu entuziasmu rakstīja par kolhozu veidošanas perspektīvām, taču 1946. gadā jau bija atturīgāks. Tikai aktīva VK(b)P CK Latvijas biroja vadības iejaukšanās šīs tendences uz laiku apturēja. Taču pēc minētā biroja izformēšanas 1947. gadā atkārtojās iepriekšējais – Latvijas PSR vadība atkal tiecās novirzīties no partijas ģenerālās līnijas, pat cenšoties atjaunot 1946. gadā par buržuāzisko nacionālismu no amata atlaistā LK(b)P CK 3. sekretāra J. Jurgena ietekmi. Bija nepieciešama īpaša vizīte pie Staļina, kā arī tīrīšanas Igaunijas PSR vadībā 1949. – 1950. gadā, lai piespiestu Latvijas PSR vadību atkal kļūt paklausīgai.
Pēc Maskavas
spiediena
Pēc Ļeļikova ziņojuma saņemšanas VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļa Maskavā turpināja deportācijas un kolektivizācijas jautājuma tālāku virzību. 1948. gada 21. decembrī nodaļas vadītājs Kozlovs nosūta VK(b)P CK sekretāram Maļenkovam dokumentu ar nosaukumu ”Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”. Vienā no punktiem teikts, ka lauksaimniecības nodaļa ”uzskata par mērķtiecīgu” ”realizēt kulaku un aktīvo vācu atbalstītāju izsūtīšanu ārpus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR uz PSRS attāliem rajoniem.”
Vadoties no darbinieku ziņojumiem, Kozlovs informācijā Maļenkovam konstatēja, ka ”galvenā kļūda, kuru pieļāvuši Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR partijas, padomju un zemes orgāni, ir kulaku un citu šķiru ziņā naidīgu elementu iekļūšanas kolhozos nepamanīšana”. Noklusējot iebildumus par kulaku diskriminēšanu un izsūtīšanu, Kozlovs secināja: ”Daudzi partijas un padomju apriņķu un pagastu darbinieki uzskata, ka kulaku pārvietošana no vienas vietas uz otru pagasta vai apriņķa robežās nedod vēlamo rezultātu, jo kulaki turpina saglabāt zināmu politisko ietekmi zemnieku vidū un turpina būt dažādu bandītisku grupu rezerve. Pie tam ar kolektivizācijas pieaugšanu kulaku pārvietošana pagastu un apriņķu robežās turpmāk kļūs neiespējama.” Tādējādi okupācijas vara atzina par liekiem un kaitīgiem apmēram 40 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kā pamatkritēriju nosakot sociālo izcelsmi, nevis naidīgumu pret pastāvošo iekārtu. Lielākā daļa latviešu ”kulaku” neapšaubāmi būtu pieņēmusi okupācijas varas spēles noteikumus, taču pat šī izvēle tika liegta.
Kozlovs analizēja arī tā saukto igauņu iniciatīvu par kulaku atstāšanu Igaunijas teritorijā: ”Viņi piedāvā ieviest kulakiem, vācu atbalstītājiem un viņu ģimenes locekļiem pasu ierobežojumus, lai laupītu tiem iespēju nokļūt aizliegtos rajonos un pierobežā. Aizliegt kulakiem un vācu atbalstītājiem nekustāmā īpašuma, liellopu, zirgu un lauksaimniecības inventāra pārdošanu, uzliekot kriminālatbildību par šo noteikumu neievērošanu. Turpmāk, kolektivizācijai pieaugot, veikt kulaku un vācu atbalstītāju piespiedu pārvietošanu uz noteiktiem Igaunijas PSR rajoniem, kur tiem tiks izveidoti speciāli ciemati ar Valsts Iekšlietu ministrijas noteiktu komandanta režīmu.
VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļa uzskata šos Igaunijas K(b)P CK un Igaunijas PSR MP priekšlikumus cīņai pret kulakiem par nepietiekamiem. Šie priekšlikumi neatrisina tādus uzdevumus kā vienlaicīgu triecienu pa kulakiem un viņu izolēšanu no darba zemniekiem. Šādos apstākļos kulaks vēl spēj saglabāt savu politisko ietekmi uz zemniekiem, bet republikas iekšienē izveidoti kulaku ciemati var kļūt par dažādu provokatīvu baumu un pretpadomju baumu avotiem.”
Galvenais Kozlova secinājums bija: ”Pašreiz Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR ir nobrieduši labvēlīgi apstākļi kolektivizācijas attīstībai.”
No VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas 1948. gada decembrī sagatavotā VK(b)P
CK lēmumprojekta ”Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR” vēlāk tapa abi deportācijām izšķirošie PSRS vadības lēmumi – 1949. gada 28. janvāra PSRS MP lēmums ”Par palīdzības pasākumiem Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR lauksaimniecībai”, kā arī rakstu sākumā minētais PSRS MP 1949. gada 29. janvāra lēmums. Maļenkovam 1948. gada 21. decembrī iesniegtajā lauksaimniecības nodaļas lēmumprojektā abi vēl bija apvienoti vienā. Dokumenta pirmajā daļā runa bija par kolhozu celtniecības veicināšanu un papildu līdzekļu piešķiršanu, bet piektais skanēja: ”Ņemot vērā, ka kulaki pretojas kolhozu veidošanai, apmelo kolhozus un sabotē partijas un valdības pasākumus, kas traucē kolhozu veidošanu, atzīt par nepieciešamu veikt kulaku un viņu ģimenes locekļu izsūtīšanu ārpus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR, veicot šo pasākumu vienlaicīgi visās šinīs republikās pirms šā gada pavasara sējas.”
Iniciatīva par 25. marta deportāciju nepārprotami nāca no centrālajām PSRS varas institūcijām Maskavā, kas pirms tam, nosūtot VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas darbiniekus uz Baltiju, izlūkoja situāciju. Kaut vismaz sākotnēji Baltijas padomju republiku vadība centās no iedzīvotāju izsūtīšanas izvairīties vai vismaz novilcināt, pēc Maskavas spiediena un vizītes pie paša Staļina tās bez ierunām piekrita. Pētniekiem nākotnē vēl būtu jāmeklē atbildes uz daudziem jautājumiem, viens no tiem – nacionālo partizānu pasivitāte deportācijas laikā, lai arī informācijas noplūde par plānoto akciju bija ievērojama.
Daina Kļaviņa: “Esmu no deportēto cilts”
http://www.nra.lv/zinas/19381-daina-klavina-esmu-no-deporteto-cilts.htm
“Es piedzimu Sibīrijā. Pēdējā rudenī pirms braukšanas uz Latviju mums pirmo reizi ienācās āboli: mamma bija iestādījusi pundurābelītes, kuras pa ziemu jānoliec pie zemes. Visa sādža nāca skatīties uz šo brīnumu. 1956. gadā atgriezāmies tēvzemē, un tā gada Ziemassvētki bija pirmie, ko atceros Latvijā.
Vecā Rīgas dzelzceļa stacija, liela, tumša pobeda, ar ko mūs sagaidīja radi un aizveda uz laukiem. Bet Latvija man asociējas ar ābolu smaržu – vecaistēvs glabāja ābolus lielās kastēs starp zāģu skaidām… Visus mūsējos izsūtīja jau 1941. gadā, un 1949. gadā vairs nebija ko sūtīt.
Jā, esmu no deportēto cilts,” teic Daina Kļaviņa, Latvijas Valsts arhīva direktore kopš 1991. gada.
– Šodien aprit 60 gadu kopš 1949. gada 25. marta nežēlīgajām deportācijām. Ar kādām izjūtām sagaidāt šo dienu?
– Ja var tā teikt, mūsu sajūtas ir labas. Ir gandarījums par to, ka esam pabeiguši savu lielo darbu – projektu par deportācijām. Kopā ar kolēģiem esam darījuši visu, lai saglabātu deportēto cilvēku piemiņu un lai uz dokumentu pamata atklātu totalitārā režīma būtību, kā arī lai izprastu veidu, kā šīs deportācijas tika realizētas. Esam apkopojuši, apstrādājuši un ievietojuši datu bāzē visu informāciju, kas atrodas mūsu arhīvā, un tas ir ļoti liels apjoms. Protams, mēs nevaram pretendēt uz to, ka esam izpētījuši visus vēstures jautājumus, taču ir sagatavots pamats, lai vēstures pētnieki varētu sākt to darīt. Ir apkopots materiāls par 1941. gada 14. jūnija, 1949. gada 25. marta un citām deportācijām, kas nebija tik plašas.
– Par cik cilvēku likteņiem ir apkopoti dati jūsu lielajā divsējumu izdevumā Aizvestie?
– Par 44 275 cilvēkiem. Tie ir specifiski skaitļi. 1949. gadā – laikā no 25. līdz 30. martam – no Latvijas izveda 42 125 cilvēkus. Bet pa ceļam dzima bērni, pa ceļam vagonos uzņēma cilvēkus, kuri bija atradušies ārpus savas dzīvesvietas, šajā skaitlī iekļauti arī tie cilvēki, kuri bija arestēti un izsūtīti un kuru ģimenes līdz ar to arī deportēja.
– Kāds bija jūsu pamatsecinājums, vērtējot dokumentus?
– Deportācijas bija specifiska politisko represiju forma: būtībā visi šie cilvēki tika sodīti bez tiesas. Un tas nebija likumīgi pat pēc tā laika PSRS likumiem.
– Daudzus satrauc jautājums par to, cik liela bija vietējo cilvēku loma deportāciju sagatavošanā, citiem vārdiem runājot – kāds bija kolaboracionisma līmenis?
– Dokumenti, kas ir mūsu rīcībā, skaidri parāda, kuri bija galvenie deportāciju organizētāji un sarakstu veidotāji. Tagad zinām, ka sarakstus veidoja Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieki – vietējie cilvēki. Viņi strādāja Latvijas arhīvos un izmantoja 1939. gada tautsaimniecības skaitīšanas materiālus, fiksējot visas kaut cik nozīmīgās saimniecības. Viņi arī veica aptaujas un izzināja visas tā saucamās politiski neuzticamās personas. Kā redzam no dokumentiem, 25. marta deportācijas tika vērstas lielākoties pret lauku cilvēkiem. Akcija sākās ar Valsts drošības ministrijas sarakstiem, bet nebija nekādu likumdošanas aktu, kas paredzētu šādas darbības, – tie bija tikai politiski lēmumi, un tas viss ir raksturīgi totalitāriem režīmiem. Uz politisko lēmumu pamata tika virzīti visi procesi. Un kā mēs redzējām – daudzos gadījumos vissvarīgākie lēmumi bija ļoti noslepenoti, un par vissvarīgākajiem dokumentiem, kas raksturo 1949. ga-da deportācijas, mēs uzzinājām tikai 2004. gadā, kad pirmo reizi tika publicēts 1949. gada janvāra lēmums. Daudzos gadījumos rakstisku rīkojumu vispār nebija.
– Jūs gribat teikt, ka tikai 2004. gadā šie dokumenti tika atslepenoti?
– Jā. Tos publicēja paši krievi.
– Vai mēģinājāt tikt klāt šiem dokumentiem?
– Diemžēl mums ir ļoti sarežģīta sadarbība ar Krievijas arhīviem. Faktiski sadarbības nav tikpat kā nekādas. Domāju, ka tā ir Krievijas valsts politika, jo ne jau paši arhīvi regulē pieejamības jautājumus… Šobrīd tās arhīvu durtiņas tiek slēgtas ciet cita pēc citas. Tas viss tiek darīts legāli – ar likumiem, ar pieejas tiesībām.
– Iespējams, Krievijas arhīvi sniegtu vairāk ziņu arī par tiem, kuri te uz vietas centās izkalpoties sarkanajai varai.
– Pētot, kā notika deportācijas, redzam, ka uz vietām tiešām piesaistīja vietējos cilvēkus. Mēs gan nevaram pateikt, kāda bija viņu motivācija piedalīties šajās akcijās. Iespējams, tās bija bailes, kolaboracionisms vai pārliecība.
– Vai varat pateikt, cik apmēram bija šo vietējo pakalpiņu?
– Pagaidām to ļoti grūti konkretizēt. Katrā pagastā bija konkrētas cilvēku grupas, kas to darīja. Tādas aplēses var veikt, izejot cauri pagastu un apriņķu partijas komiteju lēmumiem. Tā apzināti veidota politika, lai parādītu, ka šajās akcijās piedalījušies daudzi vietējie. Ir arī daudzu cilvēku atmiņas, jo viņi, protams, atceras, kas un ko darījis. Taču atmiņām ir tā īpatnība, ka dažkārt vēlamais pārvēršas par esošo, tāpēc viss ir jāpārbauda. Cilvēki arī sūta mums vēstules un jautā, kas viņus ir izsūtījis, un tad ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ne jau Jānis, Pēteris vai Miķelis bija tie, kas pieņēma lēmumus.
– 1941. gada deportācijās viens no latviešu antivaroņiem bija rakstnieks Vilis Lācis, kuram bija tas gods parakstīt deportāciju dokumentus. Vai viņš izcēlās arī 1949. gadā?
– Nē, viņam vairs nebija tik izteiktas lomas. Viņš kaut ko parakstīja, taču tie nebija pamatdokumenti. Toreiz galvenais parakstītājs bija Alfons Noviks.
– 1949. gada 25. marta deportācijas bija nežēlīgākas par izsūtīšanām 1941. gada 14. jūnijā.
– Jā. Katrs ceturtais no izsūtītajiem bija bērns līdz 16 gadiem: vairāk nekā 11 000 bija bērni. Katrs sestais izsūtītais bija vecāks par 60 gadiem. Pēc tā laika PSRS likumdošanas bērnus vispār nebija paredzēts represēt. Tāpat tā neparedzēja izsūtīt cilvēkus uz mūžu. Taču cilvēkiem lika parakstīt dokumentus, ka viņi ir uz mūžu izsūtīti. PSRS totalitārais režīms ignorēja pats savus izdotos likumus. Ar savu izpētes materiālu mēs gribējām pateikt, ka šī akcija bija vērsta tieši pret latviešiem.
– 1941. gada 14. jūnija deportācijās padomju okupanti mēģināja nocirst galvu Latvijas inteliģencei. 1949. gadā mēģināja iznīcināt zemniecību. Kāpēc tieši tāda secība?
– Tāpēc, ka darbīgie un čaklie latviešu zemnieki bija liels šķērslis vienlaidu kolektivizācijai – kolhozu veidošanai, kas sākās pēc kara. Pirms dažiem gadiem bija izdevība pabūt Omskas un Tomskas arhīvos – ar mērķi papētīt, kāda bija situācija Sibīrijā šo deportāciju laikā, kādi tur bija dzīves apstākļi. Izrādījās, ka jau 1949. gada janvārī šie Krievijas apgabali tika informēti par to, ka gaidāms liels cilvēku pieplūdums. Latvijā vajadzēja atbrīvot teritorijas no tiem cilvēkiem, kas potenciāli varētu darboties pret jauno varu. Tas pats jau bija noticis arī Krievijā. Piemēram, no Altaja novada tūkstošiem cilvēku pārvietoja uz Omskas un Tomskas apgabaliem, atņemot pilnīgi visu. Būtībā Latvijā varmākas izdarīja to, kas jau bija izmēģināts Krievijā.
– Jūs kopā ar kolēģiem paveicāt lielu darbu. Manuprāt, ļoti svarīgi ir ne tikai arhivāriem un vēsturniekiem apzināt vēsturi, bet arī to nodot tiem, kas veidos šo valsti – jaunajai paaudzei.
– Taisnība. Mūsu cilvēki strādāja, neskaitot ne stundas, ne dienas, ne mēnešus. Tas bija īsts sirdsdarbs. Katru lietu skatot, būtībā mēs iegājām katra konkrētā cilvēka dzīvē. Un tas bija ļoti grūti gluži psiholoģiski. Bet ir darba joma, kas nav popularizēta, tāpēc ir maz zināma. Jaunais darba virziens, ko attīstām, ir arhīvu pedagoģija. Un mums ir veiksmīgi izdevies atrast nišu Latvijas skolēnu, skolotāju un studentu vidē. Mūsu mērķis un galvenais uzdevums ir izvērst tieši šīs tēmas, tostarp arī par Latvijas iedzīvotāju represēšanu, jo cilvēkus ne tikai deportē-ja – viņus arī arestēja. Esam sākuši projekta otru etapu – apzināt pārējos represētos Latvijas cilvēkus. Tā būs ļoti liela cilvēku grupa. Mēs gribam apjaust, cik daudz cilvēku ir cietuši no padomju režīma. Un tātad – ko mēs darām šajā jomā, ko sauc par sabiedrības informēšanu? Ir gandarījums par to, ka Latvijas vēstures skolotāji ir ārkārtīgi labi mūsu sabiedrotie. Mēs regulāri organizējam viņiem mācības, kurās darām zināmus dažādus vēstures faktus, palīdzam saprast, kā strādāt ar arhīva dokumentiem un kā mācību procesā izmantot to informāciju, kas atrodama arhīvā. Skolotāji ir apbrīnojami atsaucīgi, un tas attiecas gan uz latviešu, gan krievu skolām. Esam gandarīti, ka cilvēku piemiņa tiek ne tikai iemūžināta, tā tiek arī darīta zināma citiem.
– Ir tautas, kas uzskata, ka ir cietušas nesalīdzināmi vairāk par citām tautām. Kā tad ar latviešu ciešanām? Vai tās mazsvarīgākas? Vai padomju fašisma represijās bojā gājušo skaits ir nenozīmīgs?
– Ja rēķināsim procentuāli pret mūsu iedzīvotāju skaitu, iegūtais skaitlis būs visai nozīmīgs. Pagaidām nevaru konkrēti nosaukt šo skaitli, jo mēs vēstures zinībās pieturamies pie dokumentālas konkrētības. Kad projekts būs pilnībā pabeigts, mēs varēsim šo skaitli nosaukt. Šā gada rudenī gribam organizēt lielu starptautisku konferenci ar vēsturnieku un politologu piedalīšanos par vēsturisko atmiņu un vēsturiskās atmiņas kultūru dažādās pasaules valstīs. Pie mums ļoti maz tiek runāts par šo vēsturisko atmiņu, par to, ka sabiedrība gandrīz nemaz netiek gatavota izlīgumam un samierināšanās jautājumam – var piedot, bet nevar aizmirst, bet varbūt var aizmirst, bet nevar piedot? Šajā aspektā tiek skarts arī kolaborācijas jautājums: vispirms vēsture jāizzina, un tikai tad mēs varēsim pateikt, cik lielā mērā šajā procesā bija iesaistīti vietējie iedzīvotāji.
– Izlīgt un samierināties ir iespējams vien tad, ja agresors – šajā gadījumā PSRS mantiniece Krievi-
ja – no sirds atvainosies un nožēlos izdarītās nelietības. Taču no Krievijas to diezin vai varēs sagaidīt.
– Samierināšanās jāskata gan globālā, gan lokālā mērogā. Pirmais etaps būtu jāveic šeit, uz vietas, jo lokālais mērogs nereti nav vienkāršākais. Otra lieta – samierināšanās un izlīgums starpvalstu līmenī. Neticu, ka jelkad tiks risinātas materiālās lietas, taču morālā lieta – tā ir galvenā, kas cilvēkiem vajadzīga. Ir svarīgi arī tas, cik lielā mērā valdības politiķi būs vērsti uz to, lai šīs lietas nekad nenozustu no vēstures lappusēm. Mēs taču zinām, ka padomju represiju tēma mācību grāmatās ir ļoti maz aplūkota, un tas nav tikai Latvijā vien.
– Ne tikai grāmatās vien: faktiski nav arī mākslas filmu par laikposmu.
– Labs piemērs bija filma Rīgas sargi – varbūt nebija tik nozīmīgi tas, ka vēstures fakti netika precīzi attēloti, taču filmā bija patriotisms un dzimtenes mīlestība. Ar jauniešiem svarīgi par vēsturi runāt vienkārši, arī par deportācijām. Arhīvā ir ļoti daudz lietu, kurās ieraugām tā laika jauniešus: viņi ir izrauti no ierastās vides, viņi sarakstās, viņi mēģina saglabāt savu mīlestību… Bērni un jaunieši deportācijas uztvēra citādi nekā pieaugušie, kuri jau zināja tās šausmas, kas notiks, – viņiem bija atmiņas no 1941. gada deportācijām, un bailes tāpēc bija daudz lielākas. Ja kāds radītu labu scenāriju, iznāktu arī laba filma par to laiku. Un tāda filma neapšaubāmi ir vajadzīga.
– Grāmata Aizvestie ir gan latviski, gan angliski. Vai neesat domājusi arī par tulkojumu vācu un krievu valodā?
– Iespējams, ka Vācijas vēstniecība sniegs kādu atbalstu, tad šo darbu izdosim arī vāciski. Jo arī Vācijas skolēni komunistiskā perioda vēsturē ir tikpat lieli analfabēti kā mūsējie.
– Lai izdotu grāmatu krieviski, vajadzētu palūgt naudiņu Krievijas Federācijas vēstniecībai.
– Nu, diez vai šī vēstniecība tam piekritīs… Interesanti, ka krieviem ir daudz šāda veida grāmatu: viņi ir rūpīgi pētījuši faktus par saviem represētajiem, turklāt viņi mūsu izdevumu izmanto kā rokasgrāmatu. Mūsu grāmatu Krievijas vēstniecība, protams, neatbalstīs, jo viņi uzskata, ka šī grāmata – Aizvestie – vērsta pret Krieviju. Te nu krievi runā paši sev pretim: viņu vēsturnieki uzsver, ka Staļins krievu tautai nodarījis daudz ļaunuma, savukārt, ja par Staļina nodarīto postu runājam mēs, tā jau ir vēstures falsifikācija.
* * *
…Rēzeknē jau dažas dienas ļaudis runāja, ka notikšot izvešanas. Atkal. Runāja klusi, ar bailēm, ar smagu nolemtību. Saimniece, pie kuras Marija īrēja gultasvietu, 24. marta vakarā pateica, ka redzējusi daudzas smagās mašīnas iebraucam pilsētā. 25. martā Marija aizgāja uz skolu – viņa bija Rēzeknes
1. vidusskolas 11. klases audzēkne. Todien klase jau bija pustukša. Tiem jauniešiem, kuri vēl sēdēja klasē, uz soliem bija nolikti cimdiņi – ja nu gadījumā jāceļas un jāiet prom, bet Rēzeknes pavasaris togad bija auksts un sniegots…
Tobrīd Marija vēl nezināja, ka viņas mamma Eleo-nora agrā 25. marta rītā no Tuču sādžas jau bija aizvesta uz Maltas staciju, kur līdz ar citiem rēzekniešiem viņu gaidīja ceļš lopu vagonā – uz Sibīriju. Pirms kara, kad krievi okupēja Latviju, Eleonora bija palielas saimniecības īpašniece, tāpēc 1949. gadā tika ieskaitīta budžos, kas kavē kolektivizāciju. No saimniecības gan bija palikušas vairs tikai atmiņas, jo krievi bija atņēmuši gandrīz visu – zemi, lopus, kuļmašīnu… Krieviski runājošais zaldātiņš, kas 25. marta rītā ar pajūgu piebrauca pie Eleonoras mājas un pavēlēja taisīties prom, mierināja izmisušo sievieti, teikdams, lai viņa neraud, jo TUR būšot labāk, jo ŠEIT viņu tik un tā neviens mierā neliks…
Todien skolā pirmā bija vēstures stunda, kuru vadīja skolotājs Leopolds Purviņš. Bet ko nu vadīja… Viņš pateica audzēkņiem, lai tie dara, ko grib, jo viņš nespējot vadīt stundu: šorīt aizvests viņa labākais draugs Askolds. Pēc mirkļa skolas pārzine skolotājam Purviņam paziņoja jaunumus, kurus viņam nācās pateikt skaļi: “Marija, pēc jums ir atnākuši.”
Kad Marija izgāja gaitenī, Purviņš klusi un steidzīgi nobēra: “Ejiet prom pa sētas durvīm! Es pateikšu, ka šodien neesat ieradusies skolā.” Marija, sabijusies un satraukta, aizskrēja uz savu īres vietu. Un tad skolotājs attapās, ka arī tur viņa nedrīkst palikt: krievi taču nāks viņu meklēt! Klasesbiedrene, vārdā Vilhelmīne Svikle – priekšzīmīga komjauniete un aktīviste, pieteicās aizskriet pie Marijas un viņu pabrīdināt. Labi, lai notiek. Taču cita klasesbiedrene – Genovefa Kudore, sapratusi, ka Vilhelmīne varētu “nejauši” nenokļūt līdz Marijai, izprasījās ārā no klases, lai ātrāk nokļūtu līdz apdraudētajai klasesbiedrenei.
…Un tā Marija bēguļoja desmit dienas – tieši tik ilgi, kamēr pilsētā ik nakti notika dokumentu kontrole. Dzīvoja skolotāja Purviņa ģimenē, pie radiem. Slēpās arī Marijas māsa Tonija, bēguļoja viņu brālis Edvards. Vēlāk Marija aizbrauca uz Jēkabpili, kur kāds gādīgs radinieks piezvanīja uz čeku un pateica, ka Marija ir uz Sibīriju deportētās Eleonoras meita. Čekisti savāca jauno meiteni un nosūtīja viņu atpakaļ uz Rēzekni, piekodinot, ka tur atkal jāpiesakās čekā. Rēzeknes čekas priekšnieks, melnīgsnējs aziātiskas izcelsmes sveštautietis, ieskatījies Marijas dokumentos, priecīgi iesaucās: “Ja veģ za vami prihoģil!” (Es taču biju atnācis jums pakaļ! – krievu val.) Ja šī “tikšanās” būtu notikusi skolā, tajā drausmajā
25. marta rītā, uz Sibīriju aizvestu arī Mariju.
…Eleonora Tuče no Sibīrijas atgriezās 1956. gada pavasarī. Viņas meita Marija jau bija apprecējusies un pabeigusi Rīgas Pedagoģisko institūtu. Taču ne bez grūtībām: kaut arī Marija bija teicamniece, viņu varēja atskaitīt no studentu skaita, jo viņas kursabiedrene – tā pati Vilhelmīne – čekistiem bija nosūdzējusi Mariju par “ideoloģisku krāpšanos”, proti, iestāšanās anketā Marija savulaik ierakstīja, ka abi viņas vecāki ir miruši: ja viņa atklātu, ka māte atrodas Sibīrijā, augstskolu Marija neredzētu kā savas ausis. Pārsteidzošā kārtā viņai palīdzēja fakultātes partijas sekretārs biedrs Tuhs, un izcilnieci Mariju neizslēdza no institūta.
Eleonora tajā pavasarī pirmo reizi ieraudzīja savu mazmeitu – Elitu. Kaut arī vecāmāte sen jau bija aizmirsusi raudāt, viņas sausajās acīs sariesās ilgajos izsūtījuma gados krājies maigums.
Man toreiz bija tikai trīs mēneši.
Jaunieši izdzīvo 25. martu
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50412
“Valsts nākotne ir tagadējo jauniešu rokās – lielā mērā daudz kas būs atkarīgs no tā, kā šodienas skolēni saprot mūsu kultūrvēsturi, mūsu tautas traģismu, turklāt ne tik daudz no grāmatās izlasītā, bet vairāk no personiskām izjūtām, izzinot un sevī izdzīvojot vecvecāku un citu radinieku vai viņu draugu izsūtījumu gados pārciesto,” teic Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Vanags, kura vecvecāki Minna un Pēteris Matisoni 25. martā no Liezēres pagasta “Grūslēniem” izsūtīti uz Amūras apgabalu, bet mātesbrālis izsūtījumā Sibīrijā bijis pat divas reizes.
1949. gada 25. marta lielās deportācijas 60. gadadienas priekšvakarā Balvu kultūras un atpūtas centrā četru rajonu – Alūksnes, Gulbenes, Madonas un Balvu – skolēni zinātniski praktiskajā konferencē “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” iepazīstināja ar saviem pētnieciskajiem darbiem par savu pagastu un pilsētu politiski represēto cilvēku likteņiem. Profesors J. Vanags ir šā kultūrvēstures projekta koordinators un konferences idejas autors.
Latvieši aizbrauca dziedot
Tiekoties un no sirds izrunājoties ar cilvēkiem, kas 25. martā izsūtīti uz Sibīriju vai Tālajiem Austrumiem, kā arī saņemot atbildes uz anketas 88 jautājumiem, desmitiem skolēnu saviem pētnieciskajiem darbiem ieguvuši gan plašu izziņas materiālu, gan emocionālus pārdzīvojumus un atziņas.
Madonas rajona Cesvaines vidusskolas 11.b klases audzēknis Mārtiņš Urbāns centies izdzīvot sava vectēva Valda Kamarūta dzīvesstāstu, kas samezglojies 1949. gada 25. martā 17 gadu vecumā. Pētniecisko darbu caurauž skaudras rindas. Lūk, dažas rindkopas: “Uz Gulbenes staciju no laukiem, kur vēl bija sniegs, cilvēkus veda ar zirgu pajūgiem. Sinoles pagastmājā piepulcināja no Lizuma skolas un Rīdūžu skolas atvestos audzēkņus. Tajā dienā sniegs sāka stipri kust, zirgi piekusa, tāpēc čekisti Krapā un Galgauskā pavēlēja zirgus mainīt.”, “No 12 izbēgušajiem dzīvi palika tikai divi cilvēki – Pēteris Kamarūts un Jānis Sebris. Bet viņus ieslodzīja cietumā uz 25 gadiem. Pārējie tika apšauti.”, “Vecāki cilvēki vagonos paši nevarēja iekāpt, viņus uz nestuvēm ienesa jaunākie. Latvieši aizbrauca dziedot. Dažos vagonos skanēja “Dievs, svētī Latviju”, dažos – “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. “Otrā rītā Staraja Rusā cilvēkus palaida nokārtot dabiskās vajadzības. Tūkstotis pliku dibenu sliežu malā…”
Lapiņa ar izsūtītā vēlējumiem
Valda Kamarūta vecākiem Sinoles pagasta Aizpurvē piederējusi vecsaimniecība “Strēbeles” ar piecām govīm, diviem zirgiem, zāles pļaujmašīnu, labības pļāvēju, zirgvilkmes grābekli, graudu tīrāmo mašīnu, kūtī un tīrumos strādājuši tikai ģimenes locekļi, bet tik un tā padomju vara lauku sētu ierakstījusi kulaku saimniecību sarakstā. Tikai tagad, iesaistoties projektā “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, M. Urbāns pa īstam sapratis, ka viņa vectēva ģimene ieskaitīta kulakos un izsūtīta ne jau to piecu govju un divu zirgu dēļ, bet gan tāpēc, ka tā ar individuālo saimniekošanas veidu traucējusi vispārējās kolektivizācijas plāniem un ka bijusi partizānu atbalstītāja. Puisis atzīst, ka viņam tagad pavisam cits skatījums uz tādiem jēdzieniem kā “kulaki”, “dzimtenes nodevēji”, “bandīti”, “pretpadomju elementi”.
Mārtiņš no sava vectēva saņēmis atbildes uz visiem 88 anketas jautājumiem, kuri bijuši ļoti dažādi, piemēram, “Kādos apstākļos Jūs dzīvojāt izsūtījumā?”, “Vai Jūs domājāt bēgt atpakaļ uz Latviju?”, “Kā pret Jums izturējās darba devēji un priekšnieki?” u. c.
Vairāki jaunieši atzinās, ka agrāk viņi ne sevišķi interesējušies par politiski represēto cilvēku pasākumiem un tajos runāto. Bet nu, kad paši pielikuši roku vēstures izpētē, ikviena izsūtītā cilvēka uzstāšanās atstājot dziļu iespaidu. Kāds no puišiem man parādīja lapiņu ar pierakstītiem Mārtiņa vectēva vārdiem: “Iesaku turpināt vēstures pirmavotu izpētē piesaistīt skolu jaunatni – viņi ir patiesību izzināt alkstoši un būs atsaucīgi, ja vien mēs paši pratīsim izmantot viņu spējas un enerģiju. Lai latvieši paaudžu paaudzēs caur vēsturi un likteņstāstiem uzzina patiesību par Staļina impēriskās lielvaras agresiju pret Latvijas valsti, par represijām pret latviešu tautu!”
Maratons desmit gadu garumā
Konferencē apbalvoja skolēnu pētījumu konkursa uzvarētājus. Pirmās vietas tika vairākiem jauniešiem, piemēram, Balvu pilsētas ģimnāzijas 12.b klases skolniecei Ievai Šaicānei, kuras darbā viena no nodaļām veltīta izpētei par 14 Balvu vidusskolas audzēkņiem, kas 1949. gada 25. martā aizvesti svešumā, un Viļakas Valsts ģimnāzijas 10. klases skolniecei Līgai Bricei, kura izpētījusi sava vectēva Ērika Briča likteņgaitas.
Atzinīgi vērtējot skolēnu paveikto, Saeimas deputāts Juris Dalbiņš, Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis Edmunds Būmanis, Latvijas Valsts arhīva sabiedrisko attiecību un dokumentu popularizēšanas daļas vecākā eksperte, projekta “Aizvestie” vadītāja Iveta Šķiņķe, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes locekle, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēde Lauma Vlasova, profesores Janīna Kursīte un Lidija Leikuma, profesors J. Vanags un citi uzsvēra, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tik vērienīgs skolu jaunatnes pētnieciskais darbs veikts pirmo reizi, un izteica pārliecību, ka tam būs tāds pats turpinājums.
Balvu pilsētas domes priekšsēdētāja Ināra Ņikuļina, kas vadīja konferenci, teica, ka pašvaldības nolēmušas turpināt atbalstīt skolu jaunatnes iesaistīšanos vēstures izzināšanā un ka notiks pētījumu maratons desmit gadu garumā. Nākamās konferences paredzēts sarīkot aptuveni ik pēc diviem gadiem. Pētījumos skarto jautājumu loks paplašināsies, par ko liecina arī Balvu konferences rezolūcijā ierakstītie vēlējumi un ieteikumi, piemēram, “Uzskatīt par nepieciešamu turpināt vēstures notikumu pētīšanu par izsūtītajiem ne tikai Latvijas novados, bet arī izsūtījuma vietās Sibīrijā” “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” iekļauto pasākumu – ekspedīciju uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem 2009. gada vasarā”, “Ieteikt Latvijas Saeimai un valdībai sekmēt Krievijā un citās ārvalstīs dzīvojošo latviešu atgriešanos Dzimtenē”.
Vēstule
Sibīriešiem, kuru viesmīlība izsūtījumā glāba dzīvību mūsu tautiešiem
Ar pateicību rakstām jums šo vēstuli un lūdzam to nodot arī citiem jums zināmiem cilvēkiem, kuru līdzdalība glāba dzīvību izsūtījumā mūsu tautiešiem.
1949. gada 25. martā komunistiskā režīma organizētajās masveida deportācijās 42 975 Latvijas iedzīvotāji tika izrauti no ikdienas dzīves, no darba, no skolas sola un izsūtīti uz Sibīriju, Tālajiem Austrumiem un Galējiem Ziemeļiem. Lielai daļai no viņiem nebija lemts atgriezties dzimtenē.
Šodien, pieminot traģisko notikumu 60. gadadienu, visu izsūtīto vārdā izsakām visdziļāko cieņu un pateicību tām plašās Krievzemes ģimenēm, kuru atbalsts, atvērtās māju durvis un sirds siltums palīdzēja izdzīvot, atrast pajumti svešumā un vēlāk – atgriezties dzimtajā Latvijā.
Noliecam galvu jūsu priekšā, izsakām pateicību un vislabākos novēlējumus jums, jūsu tuviniekiem un pēctečiem. Lai mūžam mūsu tautas dzīvo mierā un saticībā!
Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonu zinātniski pētnieciskās konferences “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” dalībnieki
Balvos, 2009. gada 20. martā
(Vēstuli nosūtīs tām apzinātajām Krievzemes ģimenēm, kuras izsūtījumā atbalstīja mūsu tautiešus, un Krievijas latviešu biedrību vadītājiem)
Pēta radinieku likteņstāstus
http://www.aluksniesiem.lv/portals/jauniesiem/raksts.html?xml_id=3673
Iepazīt vēstures notikumus no cilvēkiem, kas paši tos piedzīvojuši, ir pavisam citādāk, nekā klausīties par tiem mācību stundās vai lasīt grāmatās. Vēsture atklājas pavisam citā gaismā, ja uzzina par emocijām un sajūtām, kas slēpjas zem faktiem.
Pie šāda secinājuma nonākuši četri Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas jaunieši: Megija Tarvane (7.a klase), Reinis Riekstiņš (8.b klase), Artis Zēmelis (8.d klase) un Dace Rauze (12.a klase). Piedaloties Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonu skolēnu pētniecisko darbu konkursā „Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, kas veltīts1949.gada 25.martā deportēto Latvijas iedzīvotāju piemiņai, viņi veidoja darbus par savu radinieku piedzīvoto. Lai gan piektdien Balvos notikušajā konkursa noslēguma pasākumā visu minēto jauniešu veikums novērtēts ar augstāko diplomu, viņu ieguvums darba tapšanās gaitā ir daudz vērtīgāks – tā ir priekšstatu maiņa gan par sešdesmit gadus atpakaļ notikušo, gan vēsturi kopumā.
Balstās uz atmiņām
„Dzirdēt dzīva cilvēka stāstījumu, kas tur ir pabijis, to visu redzējis pats savām acīm un izjutis uz savas ādas, ir tomēr savādāk, nekā lasīt par to pašu grāmatās vai kaut kur internetā,” atzīst Reinis. Veidojot darbu, viņš pamatā balstījies uz savas vecmāmiņas Annas Bērziņas stāstījumu, aprakstot viņas izsūtīšanu, dzīvi svešumā un atgriešanos mājās. Vienlaikus sniegts tā brīža laikmeta raksturojums Latvijā un pasaulē, izmantojot grāmatas un interneta resursus. Pēc līdzīgiem principiem tapuši arī pārējo jauniešu darbi, kur materiālu vākšanas metodes būtiski neatšķiras. Vienīgi Dace kā papildus informācijas avotu izmantojusi sava vectēva Ulda pierakstītās atmiņas, kas nodotas Mārkalnes pagasta muzeja krājumā, kā arī vectēva māsas Vizmas atmiņu stāstījums, kas, pateicoties Alūksnes rajona politiski represēto kluba „Sarma” aktivitātēm, iemūžināts videolentē.
Dodas vēsturiskā ekskursijā
Visi jaunieši atzīst, ka grūtākais esot bijis apkopot savāktos materiālus vienā darbā. Tajā pašā laikā iegūt plašāku informāciju par 1949.gada notikumiem bijusi galvenā motivācija piedalīties konkursā. Lai gan pirms tam tie pārrunāti vēstures stundās un ģimenēs, tieši caur šiem pētnieciskajiem darbiem atklājies pilnīgāks iespaids par notikušo. „Varēja redzēt, ka par to runāt ir sāpīgi,” atklāj Megija, atceroties daudzās intervijas ar sava vectēva māsīcu Valiju Tarvani. Artim nozīmīga likusies iespēja apjaust, ka pat drūmajos dzīves apstākļos gadījies arī pa kādam gaišākam atmiņu mirklim, par kuru pasmaidīt. „Tas man likās svarīgi, ka nebija tikai negatīvas atbildes, bet arī kāds pozitīvs moments joku veidā,” viņš saka. Savukārt Reinis kā interesantāko momentu darba tapšanās atceras ekskursiju pa Mālupes pagastu kopā ar vectēvu Andreju, kurš izstāstījis gan par mājām, no kurām izsūtīti cilvēki, gan vietas, kur savulaik bijušas mājas, bet kara laikā nopostītas.
Dzīvs cilvēks – vērtīgāks par grāmatu
To, ka jaunieši ieguldījuši milzīgu darbu savu pētījumu veikšanā, atzīst arī viņu pedagogi – Ingūna Vilemsone, Lāsma Jaunozoliņa, Aija Kļaviņa un Inese Marķitāne. Lai gan darba vadītājas vairāk pildījušas padomdevēju funkciju, garām nav paslīdējusi interese un aizrautība, raksturojot to kā darbu „ar sirdi un dvēseli”. Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas metodiķe Ilona Riekstiņa atklāj, ka būtiskākais ieguvums ir gan teorētiskais materiāls par tā laika situāciju, bez kura jaunieši nevarēja ķerties pie dzimtas koka pētīšanas, gan arī iespēja tikties ar cilvēkiem, kuru liktenis saistīts ar šiem notikumiem. „Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka prakse dod vairāk nekā teorija. Ja vēsturei iet cauri ar reāla cilvēka palīdzību, tas dod daudz vairāk, nekā grāmatas vai publikācijas presē,” viņa uzskata.
Ekspedīcija uz izsūtījuma vietām ļāvusi gūt dvēseles mieru
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50414
Pēc Sibīrijā izsūtījumā pavadītā laika daudzi brauca mājās ar vienu vienīgu domu – nekad vairs to neredzēt. Bija vajadzīgs vismaz pusgadsimts pēc atgriešanās, lai dažs bijušais izsūtītais atkal sadūšotos mērot to pašu ceļu uz zemi, kur piedzīvotas ciešanas, bet pavadīts arī jaunības laiks. Pērnvasar augustā Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) rīkotā ekspedīcija uz Krievijas Federācijas Omskas apgabalu tagad daudz ir pārmainījusi – ļāvusi gūt dvēseles mieru, varbūt arī nolīdzināt kādu senu draudzības vai mīlestības parādu, kļūt gaišākiem un atraisīties no sīkumiem.
Omskas apgabalā izsūtījumā bija arī LPRA priekšsēdētājs Gunārs Resnais, Cēsu Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs Antons Kalniņš, bet LPRA Jēkabpils nodaļas valdes priekšsēdētāja Marina Boksberga piedzima Omskas ciematiņā, kur izsūtīti bija viņas vecāki.
G. Resnais kopā ar māti Vilhelmīni nonāca Omskas apgabala Borodinkas sādžā. “Es zināju, ka ātrāk man nebūs miera, iekams neredzēšu tās vietas, kur pagājuši mani agrās jaunības gadi. 1949. gadā, kad mūs izsūtīja, man bija 14 gadu. Sibīrija ir vieta, kur veidojās mana dzīve – tur bija pirmā cigarete, tur pirmais skūpsts un pirmā meitene,” stāstīja G. Resnais. Trusovkas sādžā Gunāram izdevās sastapt tās saimnieces meitu, pie kuras viņš kādu laiku mitinājies kopā ar māti. A. Kalniņa izsūtījuma vieta bija Omskas apgabala Kalačinskas rajona Arhangelkas sādža, kur joprojām dzīvo viņa draugs Viktors Ogņevs. Abu sastapšanās ir vislabākais apliecinājums, ka izsūtījumā iegūtā draudzība izturējusi laika pārbaudi.
Pēc aptuveniem aprēķiniem Omskas apgabalā patlaban dzīvo aptuveni 3000 latviešu. Daudzi turienes latvieši joprojām kopā svin Jāņus, Lieldienas, mācās latviešu valodu, ilgojas pēc Latvijas, bet diezin vai atgriezīsies. Viņiem par dzimtenes daļu kļuvusi latviešu biedrība, kas pastāv 15 gadus. Folkloras ansambļa “Zvaigznīte” tituldziesma ir visbiežāk dziedātā: “Zvaigznīte, zvaigznīte, mirdzi debesīs, aizved mani uz Latviju”. Kaklā sakāpj kamols arī, vakarā klausoties Augšbebru sādžas folkloras ansambli “Varavīksne” dziedam “Pie dzintara jūras”, kuru daudzi nekad nav redzējuši…
Kad vēsture kļūst par politikas ieroci
Latvija ir pārdzīvojusi kārtējo 16. martu, kam sekos 9. maijs. Šie pavasara datumi ir nozīmīgi Latvijas un Krievijas politisko attiecību dienas kārtībā jau vairākus gadus. Latvija no savas puses var dažādi traktēt vēsturiskos notikumus, atļaut vai aizliegt vienai vai otrai interešu grupai savus pasākumus minētajos datumos, ignorēt vai pārliecināt citus par savu taisnību, tomēr problēmas saglabāsies tik ilgi, kamēr Krievijā nebūs demokrātiskas varas sistēmas.
Iekšējās brīvības ierobežojumi, vienpusēja vēstures interpretācija un vēršanās pret citādi domājošajiem ir Krievijas autoritārisma iezīmes, ko Latvija objektīvi nevar ietekmēt. Ekonomiskās krīzes apstākļos, kad pieaug sociālā spriedze, Krievijai ir vajadzīgi ārējie ienaidnieki, kas apšauba PSRS uzvaru Otrajā pasaules karā un “pārraksta vēsturi”. Krieviem uzvara karā ir nozīmīga sevis pašidentifikācija neatkarīgi no Staļina režīma, upuru skaita un fakta, ka 9. maijs par oficiāliem svētkiem kļuva tikai pēc Staļina nāves. Kremlis vēstures jautājumus arvien vairāk izmantos gan Krievijas iekšpolitiskiem, gan ārpolitiskiem mērķiem. Tāpēc pagaidām nav cerību, ka vēstures politizācija Latvijas un Krievijas attiecībās tuvākajā nākotnē mazināsies.
Vēsture kā attiecību priekšnosacījums
Krievijas 2008. gada ārpolitikas stratēģijas apskatā, ko gatavo Krievijas Ārlietu ministrija, ir teikts, ka “attiecību uzlabošanai ar Baltijas valstīm Krievija saskata tikai divus priekšnosacījumus: Baltijas valstu iekšpolitiskā fona izmaiņas un gatavība ņemt vērā Krievijas intereses un bažas. Krievija par principiāli svarīgu uzdevumu Latvijā un Igaunijā uzskata tautiešu aizsardzību. Krievijas pozīcija nemainīsies robežjautājumu risināšanā. Krievijai nepieņemama ir okupācijas tematika, neonacisms un padomju pieminekļu demontāža”. Nupat arī Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs norādīja, ka tieši vēstures interpretācijas rada politiskās problēmas starp Latviju un Krieviju.
Krīzes apstākļos Krievijas politika vēstures jautājumos kļūst vēl agresīvāka. Kā vēsta Krievijas un Ukrainas mediji, Krievija gatavojas pieņemt īpašu likumu, lai vērstos pret “nacisma reabilitāciju” bijušās PSRS valstīs, kā arī savulaik okupētajās Baltijas valstīs. Iecerēts, ka aprīlī notiks apaļais galds, kurā piedalīsies Krievijas Valsts domes deputāti un sabiedrības pārstāvji, lai apspriestu koncepciju likumam “Par Krievijas Federācijas pasākumiem, lai pretdarbotos nacisma, nacistisko noziedznieku un viņu līdzdalībnieku reabilitācijai jaunajās, neatkarīgajās valstīs – bijušajās PSRS republikās”. Likuma mērķis esot nepieciešamība reaģēt uz “Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu, nacistu līdzgaitnieku, kolaboracionistu un nodevēju heroizāciju, kas pieņemas spēkā Igaunijā, Latvijā, Ukrainā un dažās citās jaunajās, neatkarīgajās valstīs”.
Likumprojekta autori gatavojas “konstatēt, klasificēt un nosodīt” gan individuālus, gan kolektīvus, gan valsts līmenī veiktus “mēģinājumus reabilitēt nacismu” un piedāvāt “pretdarbības pasākumu sistēmu”, sākot ar “profilaksi un izglītošanu” un beidzot ar ekonomiskām un cita veida sankcijām, tostarp administratīvo un krimināltiesisko vajāšanu Krievijas teritorijā, kā arī starptautiskajās institūcijās.
Vēsturiskās “patiesības” balsts – kriminālatbildība
Viens no Krievijā valdošās partijas ”Vienotā Krievija” līderiem, ārkārtas situāciju ministrs Sergejs Šoigu publiski paziņojis, ka valstij nepieciešams likums, kas paredzētu kriminālatbildību tiem, kuri apšaubītu Padomju Savienības lomu nacisma sagrāvē. Šis paziņojums nozīmē atbalstu Krievijas Valsts domes iecerētajam likumprojektam, kura mērķis ir vērsties pret tā saukto nacisma reabilitāciju un ”vēsturniekiem revizionistiem” – pirmkārt jau Baltijas valstīs un Ukrainā.
“Latvijai svarīgi, lai skolēni nākotnē būtu gatavi kritiski izvērtēt ikvienu vēstures notikumu un procesus kopumā.”
Sergejs Šoigu savu viedokli pauda, uzstājoties Staļingradas kaujas veterāniem veltītā pasākumā. ”Es uzskatu, ka mūsu parlamentam ir jāpieņem likums, kas paredzētu kriminālatbildību par Padomju Savienības uzvaras Lielajā Tēvijas karā noliegšanu. Tādā gadījumā dažu valstu prezidenti, kas to noliedz, vairs nevarētu nesodīti ierasties mūsu valstī un dažu pilsētu mēri, pirms nojaukt pieminekļus [padomju karavīriem], iepriekš vairākas reizes padomātu,” dodot mājienu postpadomju valstu virzienā. Piemēram idejas autori min daudzās valstīs pastāvošos likuma pantus, kas draud ar kriminālatbildību par holokausta noliegšanu.
Radiostacijas ”Eho Moskvi” veiktā analīze liecina, ka Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs un citas valsts amatpersonas pēdējā laikā aizvien biežāk runā par ”nepareizu” vēstures interpretāciju. Kā minēts iepriekš, krieviem uzvara Otrajā pasaules karā ir svarīga identitātes vērtība. To apšaubot vai pat diskutējot par to, krievi jūtas aizskarti. Šāda situācija ir izdevīga Kremlim, jo tad sabiedriskā uzmanība nav jāpievērš tikai sociāliem jautājumiem, bet ar nacionālo mediju starpniecību var radīt ilūziju, ka Kremlis tiešām rūpējas par krievu tautas pamatvērtībām.
Vēsture – daļa no ideoloģijas
Krievijas vara ideoloģiski tiek balstīta, izmantojot impērisku retoriku, ideju par vienotu un nedalāmu valsti, vienotu krievu tautu uz krievu kultūras bāzes, lai kurā pasaules malā cilvēks dzīvotu un kāda būtu viņa etniskā izcelsme. No varas puses tiek kultivēta ideja par kādu īpašu “krievu demokrātiju”, kas patiesībā nozīmē stingru un autoritāru vadoni, kurš nosaka, cik un kāda demokrātija tautai nepieciešama. Impēriska nostalģija caurauž Putina Krievijas pieeju vēstures jautājumiem. Kā liecina nacionālās televīzijas “Rossija” 2008. gada nogalē rīkotā tautas aptauja par “cilvēku, kas nes Krievijas vārdu”, godā tika celts “tautu tēvs” Staļins kā dižens vadonis, glorificēts Otrā pasaules kara periods, tāpat padomju valsts kā krievu impērijas mantiniece un turpinātāja.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai LTV1 izveidojusi īpašu programmu
Tieši sēru dienā – trešdien, 25.martā, LTV1 ēterā būs režisores Dzintras Gekas veidotās dokumentālās filmas. Plkst. 10:40 – kinolente „… un Igarka (Cerība un Taurenis)”. Tā vēsta par 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju aizvestās Laimas Āriņas meitas Nadeždas dzīvi, kura piedzima ieslodzījuma nometnē Igarkā, un par viņas bērnības draugu Anatoliju Taureni, kurš pēc Nadeždas atgriešanās Latvijā palicis Igarkā.
Plkst. 18:20 sāksies filma „Sveiciens no Sibīrijas”. 2004. gadā uzņemtā kinolente ir stāsts par 1941. un 1949. gadā uz ieslodzījuma un nometinājuma vietām Sibīrijā izvesto Latvijas iedzīvotāju pēctečiem. Viņus šodien var sastapt Krasnojarskā un Tomskā, Jeņisejskā un citos Sibīrijas apgabalos. Kādi ir viņu likteņi un šodienas dzīve Sibīrijā? Vai viņi ir zuduši Latvijas zemei un tautai uz visiem laikiem?
Padomju varas terora traģiskajai tēmai trešdien, 25. martā, pievērsīsies arī raidījums „100 g kultūras”, kas LTV1 ēterā sāksies plkst. 19:30. Atcerēties vai aizmirst? Skaidrot jaunatnei mūsu tautas traģiskos likteņus, vai ļaut viņiem uzaugt nezinot? Vai tādēļ, ka noteikumus allaž diktē uzvarētāji, Vācija vēl šodien ir gatava atvainoties un kompensēt kara laika noziegumus, bet komunistiskā genocīda upuru ciešanas joprojām līdz galam nav izmeklētas? Un ko iesākt ar dokumentiem un liecībām par padomju varas teroru, un kā šo vēstures lappusi pavērt jauniešiem? Uz šādiem jautājumiem atbildes meklēs raidījuma veidotāji. Studijas viesis – represētais, komunistiskā genocīda aculiecinieks un atmiņu grāmatas „Bij’ tādi laiki” autors Ilmārs Knaģis.
Nedēļu svētdien, 29. martā, plkst. 12:00 noslēgs komunistiskā genocīda upuru piemiņai dienai veltītā dievkalpojuma tiešraide no evaņģēliski luteriskās Augšāmcelšanās baznīcas.
Attīrot pagātni no sārņiem
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/tuvplana/?doc=50393
Čehijā publicē bijušo slepeno dienestu ziņotāju un virsnieku vārdus
Pagātnes pētīšanā jāiet uz priekšu, attīrot vēsturi no puspatiesības un melu uzslāņojuma, saka Pāvels Žačeks, Čehijas Totalitāro režīmu pētīšanas institūta direktors. Ar P. Žačeku tikāmies Briselē, kur pēc Čehijas prezidentūras iniciatīvas Eiropas Parlamentā notika debates “Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem”. P. Žačeks un viņa vadītais institūts bija viens no šo debašu pīlāriem.
Čehijas Totalitāro režīmu pētīšanas institūts sācis darbu šā gada sākumā, un paveiktā ir daudz: izstādes, publikācijas, konferences, darbs ar jaunatni. Institūtu veido divas iestādes – pētniecības institūts un arhīvs, kas glabā StB (Statni bezpečnost) – bijušā valsts drošības dienesta (VDK līdzinieka) – dokumentus.
– Gads nav ilgs laiks, tomēr vaicāšu, cik lielā mērā izdevies sabiedrībā radīt izpratni par komunisma patieso dabu?
P. Žačeks: – Uzreiz gribu teikt, ka Čehijā tas ir jūtīgs un politisks jautājums. Pagātnes izvērtēšanas procesu ļoti ietekmējusi politiskā situācija un politiķu viedokļi. Čehijas parlamentā joprojām ir visai stipra komunistiskā partija, un daļēji viņu pozīciju atbalsta arī viņu vēlētāji. Komunistiskā partija netika aizliegta, un tai ļāva startēt pirmajās brīvajās vēlēšanās 1990. gadā. Pēc komunistiskā režīma krišanas mēs cenšamies sabiedrībā rosināt diskusijas par komunismu, cenšamies izskaidrot pagātni: to, kas valstī notika līdz 1990. gadam gan no vēsturiskā, gan morālā viedokļa. Pagātnes izvērtēšana nav ātrs process, un Čehija ir viena no pēdējām valstīm, kas izveidojusi totalitāro režīmu pētīšanas institūtu, – pēc Vācijas, Polijas, Slovākijas, Rumānijas, Ungārijas…
Čehijā joprojām aktīvi darbojas tie reformkomunisti un viņu idejiskie atbalstītāji, kas savulaik iestājās par “Prāgas pavasara” idejām. Te rodas pretruna: sociālisms “pēc padomju parauga” un “ar cilvēcīgu seju” – tas bija nesavienojami. Mēs zinām, kas notika pirms 1968. gadā un piecdesmitajos gados, cik stiprs bija komunistiskais režīms Čehoslovākijā padomju atbalsta dēļ. Šodien mums ir vairāk informācijas par pašiem tā dēvētajiem reformkomunistiem, kuri patiesībā iestājās pret demokratizāciju. Tā ka uz 1968. gada notikumiem jāskatās bez rozā brillēm.
Politieslodzītie, kas piecdesmitajos gados tika ieslodzīti cietumos vai kuriem bija piespriests noteikts laiks darba nometnēs, uz komunismu raugās ar citu skatienu nekā šodienas komunisti – tie, kuri savulaik palīdzēja celt prettautisku režīmu, bet šodien runā par demokrātiju… Tā kā te ir arī morāla problēma: trīskārtēja vai vairākkārtēja “mēteļa apmešana” uz otru pusi, pieskaņojoties valdošajiem vējiem. Viņu pozīciju var salīdzināt ar politisko cietumnieku ikdienu, kuri iestājās pret komunistisko režīmu arī pēc vajāšanām, arī pēc tam, kad bija izcietuši cietumsodus, un viņi čehu sabiedrībai uzdod jautājumu: kā jūs varat uzticēties šiem politiķiem, rakstniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri metuši ādas vairākas reizes pēc kārtas? Tā ka Čehijas sabiedrībā vēl notiek cīņa par morālo attīrīšanos un arī par to, lai pagātni attīrītu no nepatiesības un melu uzslāņojumiem.
– Tad ir nepieciešami spēcīgi morālie līderi. Vāclavs Havels ir bijušais politieslodzītais, kurš kļuva par valsts prezidentu. Vai viņa balss arī šodien ir stipra?
– Vāclavs Havels ir ievērojams cilvēks, ar savu īpašu lomu un nopelniem valsts vēsturē. Tomēr, kad viņš kļuva par prezidentu, Havels, manuprāt, vēsturiskās patiesības atjaunošanā izdarīja mazāk, nekā būtu varējis paveikt. Viņš varēja vairāk rīkoties saistībā ar komunistisko partiju, bet politisku iemeslu dēļ viņš to nedarīja. Lielā mērā arī tāpēc mēs Čehijā joprojām cīnāmies ar komunistiskās pagātnes sekām… Piemēram, Lustrācijas likums. Vairāku starptautisko institūciju pārstāvjiem, piemēram, tas šķita dīvaini, jo viņi nesaprata, kāpēc mums Čehijā vajadzētu veikt šādu procesu. Cilvēki, kuri nāk no Rietumu sabiedrības, nespēja īsti izprast, kādas problēmas atjaunotā valstī var radīt cilvēki, kas savulaik strādājuši komunistiskā režīma labā.
Čehija bija viena no pirmajām valstīm, kas sāka veikt lustrāciju. Vācija pieņēma Lustrācijas likumu pusotru mēnesi pēc Čehijas. Čehijas Lustrācijas likums paredz, ka personas, kas bijušas kompartijas nomenklatūrā, kā arī bijušā valsts drošības dienesta StB aģenti, informatori un virsnieki, nedrīkst ieņemt virkni svarīgu amatu.
– Kādi tieši ir amatu aizliegumi?
– Lustrācijas likums tika pieņemts, lai valsts varētu beidzot atvadīties no komunistiskā režīma. Likums neparedzēja nevienu bijušo StB virsnieku vai aģentu tiesāt, ieslodzīt vai jelkā sodīt; tas tikai liedza viņiem ieņemt augstus amatus. Piemēram, viņi šodienas Čehijā nedrīkst būt armijas pulkveži un ģenerāļi, nedrīkst strādāt valsts pārvaldes augstākajos amatos, piemēram, vadīt valsts banku, strādāt par ģenerālprokuroru, augstskolu rektoriem… Tajā pašā laikā likums šiem cilvēkiem neliedz strādāt, piemēram, valsts bankā kādā zemākā amatā. Jāpiebilst, likums tika rakstīts laikā, kad praktiski visas būtiskākās dzīves sfēras atradās valsts pārraudzībā, un kopš pieņemšanas nav grozīts, tāpēc tas neskar privāto sektoru.
– Vai, piemēram, bijušā drošības dienesta StB ziņotāji un slepenpolicijas virsnieki var būt parlamenta deputāti?
– Tas ir politisks jautājums un katras partijas ziņā. Ir partijas, kurās iestājoties to biedriem jādod paraksts, ka viņi nav strādājuši komunistiskās varas slepeno dienestu labā un bijuši kompartijas nomenklatūrā.
Saistībā ar komunistisko partiju situācija ir ļoti īpatnēja. Ir publiskota informācija, ka kāds tās biedrs savulaik bijis komunistu spiegošanas dienesta ziņotājs, turklāt daļa viņa aģenta lietas ir publicēta. Neraugoties uz to, viņš joprojām ir partijā…
– Kā bijušā slepenā dienesta StB kadru darbinieku un ziņotāju vārdi Čehijā tiek publicēti?
– Vispirms tika publicēti ziņotāju un aģentu vārdi. Informācija par viņiem ievietota institūta interneta vietnē – ar īstajiem vārdiem, uzvārdiem un fotogrāfijām. Tagad notiek darbs, lai tiktu publicēti arī dienesta darbinieku vārdi.
– Vai aģenta vārdu sabiedrībai paziņo arī tad, ja šī persona piesakās attiecīgajās institūcijās un ir gatava stāstīt par savu aģenta darbību?
– Jāsaka, ir arī gadījumi, kad kāda aģenta vārds netiek publiskots, bet šo lēmumu pieņem, balstoties uz lietas izvērtēšanu. Tomēr cilvēka gatavība stāstīt par savām kādreizējām gaitām nenozīmē “grēku atlaidi” – viņa vārdu publiskos jebkurā gadījumā.
– Cik zināms, sabiedrības reakcija uz šīm publikācijām ir ļoti dažāda: no atzinīgas līdz zobu griešanai.
– Kad sākām šo publiskošanas procesu, par to ļoti interesējās mediji. Bija diskusijas par tā laika notikumiem, personām. Tagad, kad izveidots Totalitāro režīmu pētīšanas institūts, tiek gaidīts, lai mēs medijiem visu informāciju pasniedzam gatavu, kā uz paplātes, un virkne rakstu un tēmu, kas tika sāktas, šķiet, palika nepabeigtas. Cilvēki, kas atbalsta institūtu, atzīst, ka šis pagātnes izvērtēšanas process sācies par vēlu – teju 20 gadus pēc komunistiskā režīma krišanas. Bet labāk vēlu nekā nekad. Ir skaidrs, ka šis iesāktais process jāturpina un jāiet uz priekšu.
Saistībā ar šo aģentu vārdu publiskošanu Čehijā notika apspriedes ar iestādi, kas rūpējas par personu datu aizsardzību. Viņu atbilde bija šāda: šīs personas savulaik strādājušas pretēji sabiedrības interesēm, un, ja vien netiek publiskota informācija, piemēram, par viņu ģimenēm vai informācija, kurai nav sakara ar viņu darbību StB, tad viss ir kārtībā. Protams, daži materiāli ir slepeni arī šodien, bet to ir ļoti maz. Tomēr ir īpaši gadījumi, kad nolemts neatklāt kādu noteiktu informāciju.
– Latvijā bieži dzirdēts arguments: jā, parakstījās, bet – “neziņoja, nesadarbojās!”. Vai arī “ziņoja niekus”.
– Ja kāda persona ir parakstījusi vienošanos, ka “strādās slepeno dienestu labā”, tad to var dažādi tulkot. Daži izdarīja maz ļaunuma, daži – nemaz, bet citi iesaistījās lielās StB operācijās. Otra problēma: intervējot cilvēkus un apkopojot atmiņas par to, kas notika pagātnē, jāsecina, ka daļa saka nepatiesību vai melo. Rodas jautājums: kuram un cik daudz katram no viņiem var ticēt? Cik daudz viņi vēlas atcerēties?
Strādājot Čehijas Totalitārisma noziegumu izmeklēšanas un dokumentēšanas centrā, es runāju ar StB bijušajiem darbiniekiem un zinu, ka viņi bija profesionāļi un nav aizmirsuši to, ko darīja piecdesmitajos gados. Bet par to īsti runāt viņi nevēlas. Toties var pastāstīt par to, ko darījuši citi viņu biedri, piemēram, par nelegālām operācijām, PSRS padomniekiem. Ir dāmas, kas nevēlas stāstīt par to, kā savulaik spīdzinājušas cilvēkus. Tikai ļoti nedaudzi ir teikuši, ka stāstīšot visu, kā bijis, jo gribot parādīt, kāds patiesībā bijis režīms, kuram viņi kalpojuši.
– Šodien bijušie StB virsnieki veido kopīgus biznesa projektus ar bijušajiem VDK virsniekiem. Vai, jūsuprāt, tas nerada draudus valsts drošībai?
– Manuprāt, tā ir bijušo postkomunistisko valstu kopēja problēma, un ir jautājums: vai tika izdarīts viss, ko būtu vajadzējis darīt pēc 1990. gada? Piemēram, bijušais VFR valdības pilnvarotais “Stasi” lietās Joahims Gauka brīnījies, kā tas iespējams, ka tad, kad valstī ir sabrukums, bijušie “Stasi” vīri braukā lepnos auto, ekskluzīvi ģērbušies? Pretizlūkošanas dienestam bija sadarbība ar padomju VDK, un šie vīri darbību privātajā sektorā varēja sākt ļoti strauji. Daudziem bijušajiem StB vīriem ir biznesa kontakti ar Krieviju. Citi no bijušajiem StB darbiniekiem sāka sadarbību ar Rietumu uzņēmumu Čehijas filiālēm. Laikam rietumnieku izpratnē viņi bija īstie, kas var palīdzēt “nokārtot lietas”, cilvēki ar pazīšanos noteiktās aprindās.
Vienam no bijušajiem StB izlūkošanas aģentiem, kurš aizgājis biznesā, – Pāvelam Minarikam pirms dažām dienām tiesa piesprieda četrarpus gadu ieslodzījuma. (Čehijas prese raksta, ka pēc 1989. gada Minariks bija sācis biznesu kopā ar diviem saviem draugiem no KGB laikiem. Viņš apsūdzēts par paša piegādātās kravas ļaunprātīgu sadedzināšanu Ukrainā. Krava bijusi apdrošināta par summu, kas vairākkārt pārsniedz tās vērtību. Tiek ziņots, ka 1969. gadā Minariks centies “Radio Brīvā Eiropa” sarīkot sprādzienu. – I. M.) Tā ka ne visi šie biznesa projekti ir sekmīgi.
Tomēr ir skaidrs, ka daudziem bijušajiem StB virsniekiem un aģentiem nepatīk demokrātija, viņi neatbalsta konstitucionālo kārtību, iebilda pret stāšanos ES un NATO. Šo naidu viņi sarunās nespēj noslēpt. Ir skaidrs: ja viņiem būs iespēja kaut ko darīt pret jaunajām valsts struktūrām, tad viņi to darīs.
EP piemin 1949. gada marta deportācijas Baltijā
Eiropas Parlamenta (EP) priekšsēdētājs Hanss-Gerts Poterings pirmdien Strasbūrā, atklājot EP plenārsesiju, aicināja pieminēt 100 tūkstošu Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijas uz Sibīriju 1949. gada martā, portālu “Delfi” informēja Eiropas Parlamenta Preses dienestā.
“Šonedēļ mēs atzīmējam 60 gadus kopš aptuveni 100 tūkstošu Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijas uz Sibīriju. Šis milzīgais deportāciju vilnis sākās 1949. gada naktī no 24. uz 25. martu, un tā rezultātā desmitiem tūkstošu igauņu, latviešu un lietuviešu veselām ģimenēm tika vardarbīgi aizvesti no mājām, viņiem tika atņemtas pilsoniskās tiesības, cilvēktiesības un bieži vien – arī dzīvības skarbo un necilvēcīgo dzīves apstākļu dēļ padomju ieslodzījuma nometnēs,” pauda Poterings.Viņš atgādināja, ka totalitārā komunistiskā režīma nežēlīgais spēks skāra gandrīz katru ģimeni Lietuvā, Latvijā un Igaunijā, kā arī citās bijušajās Padomju Savienības republikās. Gandrīz katrā ģimenē ir kāds, kas gāja bojā Sibīrijā, kuru vajāja Valsts drošības dienests, kuru apcietinājis vai nomocījis totalitārais režīms.
“Tādēļ tā ir mūsu morāla atbildība un pamatpienākums kā eiropiešiem, godinot dauzu upuru piemiņu, apliecināt mūsu stingro un skaidro nosodījumu visiem noziegumiem pret cilvēci Padomju Savienībā, ko paveicis totalitārais komunistu režīms. Turklāt upuri pelna ne mazāk kā objektīvu, dziļu un pamatīgu pagātnes izvērtējumu, jo samierināšana nav iespējama bez patiesības un piemiņas,” sacīja Poterings.
Atvadas no pretošanās kustības dalībnieka
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50193
Šodien (21.03.2009.) Rīgas krematorijā tiks sacīti atvadu vārdi Haraldam Ozolam – vienam no tiem vīriem, kas vācu okupācijas gados bija gatavs riskēt ar dzīvību, lai nodrošinātu latviešu pretošanās kustības sakarus ar Rietumiem.
Haralds Laimonis Kārlis Ozols aizgāja viņsaulē šā gada 12. martā Ikšķilē pēc 92 nodzīvotiem mūža gadiem. Vēsturē viņa vārds paliks saistībā ar Konstantīna Čakstes vadītās Latvijas Centrālās padomes (LCP) un kureliešu darbību Otrā pasaules kara beigās vācu okupētajā Latvijā. Haralds Ozols kā bijušais Latvijas armijas sakaru bataljona speciālists un elektrouzņēmuma “Siemens” tehniķis iesaistījās LCP pretošanās kustībā, kuras mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana. Pēc piesliešanās LCP 1944. gada vasarā Ozola uzdevumos ietilpa nodrošināt nelegālos radiosakarus starp LCP un Zviedriju. Ar šifrētu radiotelegrammu palīdzību varēja paziņot Kurzemes bēgļu laivu ierašanās laikus un vietas, kā arī sniegt citu svarīgu informāciju par situāciju vācu okupētajā Latvijā.
Laikā no 1944. gada jūlija līdz 1945. gada maijam no vācu okupētās Latvijas uz neitrālo Zviedriju tika pārraidītas vairāk nekā 100 slepenas radiotelegrammas.
1945. gada pavasarī Haraldam Ozolam ar pēdējo kuģi izdevās evakuēties uz Vāciju. Pēckara gadus Ozola kungs vadīja Kanādā, strādājot celtniecības jomā, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atgriezās dzimtenē un dzīvoja Ikšķilē. Pēc mirušā pretošanās kustības dalībnieka kremēšanas viņa pelnu urnu vasarā nolemts pārvest uz dzimtā Vijciema kapiem.
Ķīpsalā būs Žaņa Lipkes memoriāls
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50110
Nākotnē tas apmeklējumu ziņā varētu kļūt par ko līdzīgu Annas Frankas muzejam Amsterdamā
Maijā Ķīpsalā sāksies leģendārā ebreju glābēja Žaņa Lipkes (1900 – 1987) memoriālā muzeja būvniecības darbi. Būves iniciatori ir Augusta Sukuta, Viktora Jansona un Māra Gaiļa dibinātā biedrība ”Žaņa Lipkes memoriāls”. Nepieciešamo finansējumu biedrības locekļi cer savākt ziedojumos.
”Ir jau jocīgi, ka sākam tādā grūtā laikā, taču visi šo projektu uztver ļoti pozitīvi,” priecājoties, ka ziedojumu vākšanā viņas vīram, ekspremjeram un uzņēmējam Mārim Gailim klājas necerēti labi, bilst arhitekte Zaiga Gaile. Viņa kopā ar arhitektēm Agnesi Elbreti un Inetu Solzemnieci ir Ķīpsalā, Mazajā Balasta ielā 8, iecerētā memoriāla projekta autore. Celtne atradīsies vietā, kur Žanis Lipke slēpa un glāba ebrejus Otrā pasaules kara laikā. Pašlaik Mazajā Balasta ielā 8 dzīvo Lipkes vedekla Ārija Lipke un mazdēls. Šķūnis ar pazemes bunkuru, kurā ebreji slēpti, saglabājies, tomēr, tā kā memoriāla pastāvēšana stipri apgrūtinātu Lipkes ģimenei normālu dzīves ritmu, tas neatradīsies gluži virs oriģinālās pagraba bedres, bet gan uz gruntsgabala līdzās.
Zaiga Gaile bilst, ka muzeja nenoliedzams pluss būs atrašanās vēsturiskajā Ķīpsalas vidē. Memoriāla celtne Ķīpsalai pagātnē raksturīgo melni darvoto šķūņu veidolā – ”Melnais šķūnis” – simbolizēs Noasa glābšanas šķirstu. Materiāls – koka karkass un darvotu dēļu segums, kā arī nedaudz stikla un metāla. Tomēr būve atbildīšot visām drošības normām. Kā teikts koncepcijā: ”Šķūņa iekšpuse ir ceļš pa labirintu un apslēptās bedres meklēšana. Apmeklētājs tiek emocionāli virzīts pa krēslainajām šķūņa perimetra ejām, tad kāpj bēniņos un nonāk pie lūkas ar paceltu vāku, kur var ieskatīties bedrē pagraba dziļumā. Bēniņu telpa ir muzeja galvenā ekspozīcijas zāle ar vizuāli cauru jumtu, pa kuru puskrēslā iespīd saules stari no ilgotās un kārotās ārpasaules – brīvības.” Ēkā paredzētas telpas arī muzeja darbiniekiem, semināriem.
Ideju par memoriālu iniciatīvas grupa loloja trīs gadus. Tagad Žaņa Lipkes muzeja tehniskais projekts jau izstrādāts, to akceptējusi arī Rīgas Pieminekļu padome, bet Rīgas dome no pilsētas budžeta memoriāla projektēšanai devusi 11 tūkstošus latu. Celtniecības darbus pabeigs jau šogad.
Ieceres autori cer, ka Ķīpsala nākotnē apmeklējuma ziņā varētu kļūt par ko līdzīgu Annas Frankas muzejam Amsterdamā vai Ebreju muzejam Berlīnē. Atšķirībā no minētajiem šo vietu izceļ autentiskums, jo memoriāls atrodas vietā, kur notikumi vēsturiski risinājās. Jautāta, vai apmeklētāju plūsma lieki nenoslogos Ķīpsalas kluso vidi, Gaiļa kundze atbild, ka memoriāls tomēr būs neliels, ”intīms” un apmeklētājiem savus auto nāksies atstāt stāvvietā pie RTU peldbaseina.
Žanis Lipke Otrā pasaules kara laikā kopā ar sievu Johannu slēpa savas mājas šķūņa pagrabā un izglāba no nonākšanas nacistu rokās vairāk nekā 50 ebreju. Arī vēlāk pēc kara Lipke ir nodarbojies ar režīma vajātu cilvēku glābšanu, kļūstot savā ziņā par glābēja simbolu. Izraēla Lipkem piešķīrusi “Miera prāvesta” titulu.
Prezidenta pilī vēsturi tur cieņā
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=50024
“Latvijas Avīzē” viesojās Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos, profesors ANTONIJS ZUNDA. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Viesturs Sprūde un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Labs iesākums mūsu sarunai ir jūsu vadītās vēsturnieku komisijas izdotais akadēmisko “Vēstures komisijas rakstu” nu jau 24. sējums. Cik šo vērtīgo grāmatu nokļūst “līdz tautai”?
A. Zunda: – Patlaban ir ideja, ka uz pavasara pusi varētu notikt Valsts prezidenta Zatlera tikšanās ar vēstures skolotājiem. Šā pasākuma laikā grāmata tiktu dāvināta. Ar prezidentes Vīķes-Freibergas atbalstu 2007. g. Universitātes aulā izdevās sapulcināt 600 vēstures skolotājus no visām Latvijas vidējām mācību iestādēm, un viņi saņēma tajā laikā jau izdoto divdesmit “Rakstu” sējumu pilnu komplektu. Vidusskolu bibliotēkās šiem krājumiem jābūt.
Prezidents Valdis Zatlers skolēnu zinātnisko darbu konkursa noslēguma konferencē ar pirmo teikumu darīja zināmu uzskatu, ka Latvijas vēsture jāpasniedz katrā skolā kā atsevišķs priekšmets. Atceros, ka Zatlera kungam drīz vien, amatā stājoties, bija tikšanās ar Vēstures skolotāju biedrības valdes locekļiem, kuri visi pārstāvēja viedokli, ka Latvijas vēstures mācīšana jāturpina pasaules vēstures kontekstā. Lai cik šie pedagogi bombardēja prezidentu ar argumentiem un grāmatu citātiem, viņš teica – nē, nepiekrītu.
– Vai prezidenta vārds ir uzskatāms par autoritatīvu un vērā ņemamu?
– To pajautājiet Koķes kundzei. Viņa dzirdēja šos vārdus. Kad nesen kādā pasākumā satiku ministri, viņa atzina, ka LZS partijas programmā ir tēze par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu, to viņa atbalstīšot. Tad esam uz vienas nots.
– Zundas kungs, kā tā sanācis, ka vēstures skolotājiem ir biedrība, bet vēsturniekiem nav? Kad Krievija nelaipnā kārtā dzīrusies pieņemt likumu, ar kura palīdzību sodīšot Maskavai netīkamu vēsturisko patiesību atzīšanu un vēstīšanu, tad tam pretī nav vēsturnieku sabiedriskās domas. Nav neviena, kas to nosauktu par bezkaunību, ka tādā gadījumā jābeidz pļāpāt par “sekmīgiem” latviešiem un krievu pētnieku dialogiem un diskusijām. Tādā tonī un fonā nediskutē!
– Šāds divu valstu zinātnieku apaļais galds notika 2008. gada maijā Maskavā. Mēs bijām seši vēsturnieki, viņi apmēram trīsdesmit. No turienes mana pārliecība ir tāda: abu pušu viedokļi par Latvijas okupāciju, kara laika un pēckara periodu ir polāri atšķirīgi un grūti saskaņojami. Bet, akadēmiski izglītotiem ļaudīm par to diskutējot, izvirzot argumentus, process galu galā iegūst, nevis zaudē, lai cik polāri aizsācies. Ja ieņemam pozīciju ar krieviem nerunāt, tad, man šķiet, arī sevi iedzenam stūrī. Krievi “tīs ap pirkstu” – redziet, gribējām izteikt viedokli, bet viņi atsakās klausīties. Attiecībā uz minēto domē gatavoto likumprojektu – nav pārpratums, ka tas attiektos uz Baltijas valstu vēsturniekiem. Viņus tiesātu par “uzvaras apšaubīšanu” vai tamlīdzīgām lietām, ko nu likumā sarakstītu.
Pirms pāris nedēļām saņēmu vēstuli no akadēmiķa Čubarjana. Vācijas modernās vēstures institūts, Maskavas un Rīgas kolēģi organizētu kopīgu konferenci, veltītu II pasaules kara izcelšanās 70. gadadienai – šogad vasarā. Mēs uz paritātes principiem esam gatavi piedalīties, un par sanāksmes līdzpriekšsēdētāju izvirzījām Dr. hist. Inesi Feldmani kā “karalietu” pārvaldītāju. Konferenci rīkos Maskavā. Tur notiekošajam vienmēr ir lielāka rezonanse. Man bijusi izdevība lielajām krievu televīzijām pateikt, ka Latvijai ir nepieņemamas teorijas par “sociālistisku revolūciju”, brīvprātīgu pievienošanos, iekļaušanos PSRS sastāvā, kas neatbilst realitātei.
Esam arī tepat Rīgā strīdējušies ar vēsturnieci Zubkovu. Nu jau viņa atzīst, ka pusotru mēnesi okupācija tomēr bijusi, bet paliek pie iedomas, ka 21. jūlijā, pēc Saeimas vēlēšanām, tauta “izdarījusi savu izvēli”. Atbildēju, ka “izvēle” notika 100 tūkstošu vīru armijas klātbūtnē un pilnīgā vēlēšanu kontrolē. Tas pats attiecas uz nesen “izpētītajiem” Ulmaņa 5000 latu ziedojumiem Sarkanai palīdzībai. Ja tev pistole pie deniņiem, armija visapkārt, tad tu ne tikai piecus tūkstošus ziedosi.
– Tomēr par vienotu, Krievijai tīkamu uzskata “apdrošināšanu” ar speciālu likumu runā nevis vēstures piebalsotāji, bet Krievijas ministrs Šoigu, kurš piedevām ir valdošās partijas “Jedinaja Rossija” augstākā ranga persona. Tas ir pietiekami oficiāli, un nonākam līdz jautājumam – cik droši Feldmaņa kgam doties uz Maskavu?
– To tiešā tekstā vaicāšu tālākā sarakstē par konferences rīkošanu. No presē teiktā nudien izriet, ka pret vēsturniekiem, kuri sniedz skaidrojumu ne tā, kā iedomājas Kremlis, un nepieņem Maskavā dominējošo viedokli, ir jāvērš sankcijas. Nezinu, varbūt pat valsts vai valdības vadītāju var apcietināt, ja viņš pauž pretēju uzskatu. Jautāšu – vai tad akadēmiskas brīvības vairs nepastāv, vai atgriežamies padomju laikos, kad visas mācību grāmatas bija pilnīgi vienādas.
– Mūsu avīze jau “strādājusi” šajā virzienā – esam saņēmuši Krievijas vēstnieka atbildi, ka tie esot tikai atsevišķi “politiķu izteikumi”, par ko oficiālām personām nav jāatbild.
– Jūs pareizi norādījāt uz ministra Šoigu ievērojamību, turklāt tagad viņš atkārto to, ko prezidents Medvedevs sacīja jau pērn, – mēs nepieļausim vēstures pārrakstīšanu, Krievijas lomas noliegšanu utt. Tas tika teikts plašā runā par ārpolitiku vēstniekiem un publicēts presē. Arī tas, ka pretī jāvēršas ar “visiem iespējamiem resursiem”. Jūs jautājāt – kur ir latviešu vēsturnieku reakcija uz domē aizsākto likuma rakstīšanu? Mana reakcija – nevajag jaukt kopā vēsturi ar politiku. Ja politiķi no Kremļa lien iekšā vēsturē, tad pirmkārt atbilde viņiem jāsniedz politiķiem no Saeimas un valdības.
– Prezidenta padomniek, vai domājat, ka vēsturnieki tik tiešām var noturēties pie savas tīrās, sterilās zinātnes un netikt iesaistīti politikā?
– XX gs. vēsture, bez šaubām, ir cieši saistīta ar politiku, tāpat kā Latvija 50 gadus bijusi PSRS sastāvā. Atmiņu kultūru arī nevar vienā dienā izmainīt. Rudenī rīkosim konferenci ar 9 – 10 valstu pētnieku piedalīšanos par tematu “Okupācija, kolaborācija, pretošanās”. Tajā noteikti skars jūsu minēto jautājumu, kādā veidā sabiedrības pārstāvjus piesaistīja varas lietām, politikai 50 gadu garumā.
– Ziniet, arī Ždanokas kdze taisa visādus sarīkojumus ar lūgtiem viesiem, un labi atceros, ka iepriekšējais vēstnieks Kaļužnijs mīlēja teikt – atstāsim vēsturi vēsturniekiem. Toties Ždanoka gan paziņoja, ka šitāda runāšana jāizbeidz – neatstāsim vēsturi tikai vēsturniekiem! Tas izskatās pēc diedziņā savītiem notikumiem, tas atbalsojas pārmetumos par “uzvaras apšaubīšanu” utt.
– Esmu sev uzdevis jautājumu – kāpēc Krievija to dara? Bez visiem citiem apsvērumiem priekšplānā turu atbildi, ka Krievijā pēc PSRS sabrukuma daudz domājuši, ar ko aizpildīt krievu sabiedrības identitāti, zināmu tukšumu, kas radās pēc komunistu impērijas beigām. Padomju skolās iegaumēja Lielās oktobra revolūcijas mītu un nozīmi, “pagrieziena periodu” vispasaules vēsturē, pēc kura esot sākusies vispārējā kapitālisma krīze utt. Šis mīts ir izgaisināts…
– … palikusi tikai uzvara karā?
– Karš, kurā krievi tiešām uzvarēja, kaut arī zaudējot 20 miljonus cilvēku un neskaitāmas materiālās vērtības. Tas pacelts svētuma līmenī un kā vienmēr visur pieminama lieta. Rietumos par šo karu vairs daudz nerunā. Tas nav “karstais” temats, par kuru nepārtraukti debatēs. Taču krieviem tas saistās un padarīts par identitātes jauno “nesēju”. Karš, kara vēsture nokļuvusi gan ārpolitikas, gan iekšpolitikas pasūtījuma lokā. Uzvara 1945. gadā ir gandrīz vai vienīgais, ar ko XX gs. Krievijai lepoties.
Līdz dzelzs priekškara krišanai, līdz Austrumu un Rietumu Eiropas vienotības atjaunošanai esmu redzējis diezgan daudz kreisi liberālu rietumnieku vēstures autoru darbu par PSRS lielo pienesumu nacisma sagrāvē. Rietumos nepieņēma Staļina noziegumus par pielīdzināmiem Hitlera noziegumiem, un tikai vēlākos gados, sarosoties austrumeiropiešu vēsturniekiem, pieņemtā priekšstata mūri pamazām ieplaisā.
– Latvijas prezidents labvēlīgi izteicies par iespēju apmeklēt Maskavu. Un vai tas, ko mēs redzam, būtu uzskatāms par vizītes sagaidīšanu ar orķestri? Diez vai nejauši tieši šajā brīdī velk vaļā atvilktnes, izrādot, kādi likumprojekti var nokļūt Krievijas domes darba kārtībā.
– Tas nav nejauši. Tā ir lielā politika. Augstā diplomātija. Neesmu ārlietu padomnieks prezidentam, bet domāju, ka vizīte nenotiks ne rīt, ne parīt. Ja nu rudens pusē tā tomēr būs, domāju, ka Valsts prezidents Zatlers mūsu principus aizstāvēs – arī attiecībā uz vēsturi. Viņš vairākkārt atgādinājis, ka cer saņemt mūsu represēto valstsvīru – ministru, diplomātu u. c. – personāllietas, kas glabājas Maskavas arhīvos.
– Attiecību uzlabošanas sakarā līdzšinējie Krievijas vēstnieki vilkuši vienu līniju – viņu puse gan cenšoties, bet neesot pienācīga “politiski informatīvā fona”, ko latvieši vienmēr pamanoties sabojāt. Bet kas tad ir tas “fons”, ko veido Krievijas Valsts domē? Vai mēs esam biezādaini degunradži bez mazākās jušanas, kas notiek Maskavā?
– Zinu vienu – lai pārī dejotu, vajag abu partneru labu gribu. Man šķiet ļoti īpatnēji, ka Krievija XXI gadsimtā domā savas pozīcijas nosargāt šādā sankciju uzlikšanas veidā. Tā ir vairāk nekā atkāpšanās no reālijām.
– Prezidents Zatlers pilī esot ticies ar vispasaules “Daugavas vanagu” organizācijas vadītāju Juri Augustu. Tas – laikposmā pirms 16. marta, kad “Daugavas vanagiem” noliedza iet pie Brīvības pieminekļa, toties valsts galva runājis ar viņu līderi! Izaicinājums? Vēstures izpratne bez aizspriedumiem.
– Ja kāds to grib tulkot tā – lai tulko. Latvijai vēsture bijusi tāda, kāda bijusi – gan ar II pasaules karu, gan ar vairāk nekā 100 tūkstošu latviešu iesaistīšanu vācu bruņotajos spēkos. To noliegšana ir strausa pozīcija.
– Jūsu iepriekšējā vadība netikās ar “DV” vadību.
– Iepriekšējā tiešām oficiālā līmenī netikās.
– Tātad zināma pozīcijas maiņa kopš Vīķes-Freibergas laika?
– Jā. Tikko kļuvis par Valsts prezidentu, Zatlera kungs piedalījās politiski represēto salidojumā Ikšķilē, kur viņa priekštece netika viesojusies ne reizi. Katram valsts vadītājam ir savs redzējums un darbības nianses. Deportāciju 60. gadskārtas atcerē prezidents 25. martā uzaicinājis represēto pārstāvjus no visas Latvijas.
Uzrunāto apmēram deviņdesmit to gadu notikumu liecinieku vidū būs arī nacionālo partizānu pārstāvji.
– Pēdējā laika aktuāla vēstures tēma ir runāt par t. s. kolaboracionismu. Vēsturnieki izmakšķerējuši no arhīviem Kārļa Ulmaņa neparakstītu, bet kancelejas izdotu dokumentu, kurš “spilgti parādot”, ka latvieši paši piedalījušies savas valsts likvidēšanā 1940. gadā. Ulmanis ziedojis 5000 latus Sarkanajai palīdzībai, līdz ar to tālākie secinājumi – paši tak ielaidāt krievus iekšā, Ulmanis pats “atdeva Latviju” Staļinam. Tas itin kā izriet no “uzietajiem faktiem”, bet man liekas, ka šis ir tomēr ļoti slidens un, protams, vienpusējs viedoklis. Ne velti krievu avīzes šo ziņu uzņēma ar patikšanu.
– Vēsture atšķirībā no matemātikas ir samērā subjektīva zinātne. Lai arī vēsturnieki strikti izmantotu tikai un vienīgi dokumentus – arī tos radījuši cilvēki, katrs ar savu domu un attieksmi. Atšķiras vēsturnieku pārliecība un interpretācijas. Viens saskatīs dokumentā sev interesējošo, bet cits to palaidīs garām. Man liekas, ka nevajadzētu uztraukties par atsevišķu pētnieku atrasto vai secināto. Kolaboracionisms ir jebkuras okupācijas posma sastāvdaļa. Ir taktiskais kolaboracionisms, kad cilvēks sadarbojas ar okupācijas varu, lai izdzīvotu. Lai viņa ģimeni neiznīcinātu. Otrs veids ir apzinātais vai idejiskais kolaboracionisms, kad cilvēks pats piesakās nodot tautas brāļus. Tāda parādība bija Latvijā gan karalaikā, “vācu periodā”, gan vēlākajā “krievu periodā” pēc kara. Šāda labprātīga sadarbība nebija raksturīga sabiedrības lielākajai daļai.
Atjaunots Īles bunkurs
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=49925
Iznīcināt pārdesmit partizānus metās 760 vīru liels karapulks
17. martā Zemgales mežsaimniecības Īles meža iecirkņa teritorijā svinīgi iesvētīja Baltijā lielāko daļēji atjaunoto nacionālo partizānu ziemas mītni – bunkuru.
Tas reizē bija cieņas un piemiņas apliecinājums tiem 15 kritušajiem latviešu un lietuviešu partizāniem, kā arī vēlāk gulaga nometnēs mocītajiem līdzbiedriem, kuri 1949. gada 17. martā šeit izcīnīja savu pēdējo kauju ar PSRS Valsts drošības ministrijas (VDM) jeb čekas karaspēku.
Kā jau iepriekš esam rakstījuši, ziemas bunkuru Īles mežos ierīkoja Zemgales partizānu grupa, ko vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja, īstajā vārdā Visvaldis Brizga. Nevienlīdzīgās cīņas iznākums partizāniem bija traģisks, bet no čekistu puses pat komisks, proti: bruņojušies ar kaujas ieročiem, granātām, benzīnu un uguni, iznīcināt meža bunkurā aplenktos pārdesmit partizānus metās 760 vīru liels čekistu organizēts karapulks!
Atmodas laikā Īles kaujā kritušo partizānu mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Virkus kapsētā Dobeles tuvumā. No šīs vietas ar ziedu nolikšanu tad arī vakar sākās traģisko notikumu atceres ceļš līdz nu jau lielā mērā atjaunotajam partizānu bunkuram, kurā kaujas laikā pavisam atradās 24 partizāni. Kā piemiņas brīdī stāstīja Īles kaujas dalībnieks Modris Zihmanis, 15 viņa biedri mira vai nu no čekistu lodēm vai pēc bunkura aizdedzināšanas nosmokot dūmos, vai arī izdarot pašnāvību. Dzīvus palikušos, tostarp arī Zihmani, gaidīja kara tribunāls un pēc tam gulags. Čekas uzbrukuma laikā bunkurā neatradās visvairāk meklētais grupas komandieris Kārlis Krauja un divi viņa līdzgaitnieki. Tos čeka izsekoja un nošāva 1950. gada ziemā Saldus pilsētā. Savas atmiņas stāstīja arī partizānu sakarnieki un atbalstītāji.
No bunkura ir atjaunota lielā dzīvojamā telpa. Tajā cieši blakus cita citai izvietotas šauras lāviņas, uz kādām partizāni gulējuši. Pēdējā laikā atjaunošanas darbus veikuši Tērvetes novada vēstures muzeja, kā arī akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Īles meža iecirkņa darbinieki. Viņi arī solīja bunkura pārējās daļas atjaunošanu pabeigt šovasar. Iepriekšējos gados pie bunkura ir uzstādīts Baltais krusts, atklāta piemiņas plāksne un granīta stēla.
No vēstures zināms, ka Latvijas teritorijas mežos pret padomju okupāciju mēģināja cīnīties apmēram 20 000 partizānu un viņus atbalstīja ap 80 000 civiliedzīvotāju. Partizānu karš ilga 12 gadus (1944. – 1956.). 1956. gada rudenī beidza pastāvēt pēdējā Ziemeļvidzemē vēl patvērusies nacionālo partizānu grupa.
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
