Leģendāra personība Latvijas vēstniecībā Prāgā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=53086

Elijahu (Iļja) Ripss, kurš protestēja pret ”Prāgas pavasara” apspiešanu, joprojām atceras Latviju un runā latviski.

Pagājušajā nedēļā Latvijas vēstniecību Prāgā apmeklējis Elijahu (Iļja) Ripss – Latvijas vēsturē unikāla personība, cilvēks, kurš pirms 40 gadiem mēģināja pašsadedzināties pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret PSRS vadībā veikto Čehoslovākijas okupāciju 1968. gadā.

Ripss Prāgā ieradās 20. aprīlī pēc Čehijas Totalitāro režīmu pētījumu institūta ielūguma un vairāku dienu ilgās vizītes laikā apciemoja arī savas jaunības dienu zemes Latvijas vēstniecību. Par godu viņam tika sarīkota pieņemšana, uz kuru bija aicināti diplomāti, latviešu kopienas un čehu sabiedrības pārstāvji, informēja Latvijas vēstniece Čehijā Argita Daudze.

Šobrīd Ripss dzīvo Izraēlā un ir ievērojams matemātiķis, Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors, taču 1969. gada 13. aprīlī viņš bija Latvijas Valsts universitātes Matemātikas un fizikas fakultātes students, kurš vienpersoniski nolēma pēc čehu patriotu Jana Palaha un Jana Zajica parauga pašsadedzināties pie Latvijas brīvības simbola, lai protestētu pret totalitāro komunistisko režīmu un ”Prāgas pavasara” apspiešanu. Šis notikums aprakstīts arī Andra Grūtupa grāmatā ”Observators”. Liesmojošo Ripsu pie Brīvības pieminekļa apdzēsa piesteigušies čekisti. Viņu piespiedu kārtā ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, tiesāja, taču 1972. gadā jaunietim kopā ar vecākiem ļāva emigrēt uz Izraēlu.

Atceroties laiku, kad uzturējies psihiatriskajā slimnīcā, Ripss vēstniecībā ar labu vārdu pieminēja latviešu medicīnisko personālu, kurš palīdzējis slepus sazināties ar vecākiem un zem spilvena gultā licis šokolādes konfektes. Kaut Elijahu Ripss kopš izceļošanas nav viesojies Latvijā, viņš joprojām saprot un ar nelielām grūtībām latviski arī runā. Argita Daudze pavēstīja, ka Ripss Latvijas vēstniecības viesu grāmatā ierakstījis vārdus: ”Šī bija neaizmirstama tikšanās. Vēlos pateikties par uzmanību, līdzjūtību un labvēlību. Cilvēkiem rūp, un mēs par to pārliecināmies atkal un atkal. Paldies!”

L. Mļečins: «Staļinisms vēl ir ejoša prece.»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=52678&date=2009-04-24

Mēs dzīvojam katrs savos mītos un maksājam meslus pagātnei, sarunā ar Voldemāru Krustiņu un Ģirtu Kondrātu sacīja interesantas Krievijas televīzijas kanāla TVC programmas “Dokumentālais kino” autors un rakstnieks LEONĪDS MĻEČINS.

V. Krustiņš: – Viena lieta ir vēsture, kad iznāk saskarties ar svešiem un nesaprotamiem notikumiem, cita – kuras aculiecinieks esi bijis pats. Jūs arī nesen esat sarakstījis grāmatu par PSRS VDK priekšsēdētāju un PSKP ģenerālsekretāru Juriju Andropovu. Es tos laikus atceros. Kā jūs labāk saukt – par vēsturnieku vai rakstnieku?

– Es tiešām esmu sarakstījis diezgan daudz. Man ir vairāk nekā 60 grāmatu. Pirmo sarakstīju, kad man bija 22 gadi, pašlaik man ir 52. Ticiet, trīsdesmit gadu laikā var sarakstīt pietiekami daudz, jo nekad neesmu izmantojis atvaļinājumus, nezinu, kas ir sestdiena un svētdiena, turklāt rakstu katru dienu.

– Taču tie nav pārsvarā romāni, bet gan ar izpēti un faktiem piesātināti dokumentāli vēstījumi par VDK priekšsēdētājiem, Jevgeniju Primakovu un citiem politiķiem. Jūs esat strādājis arhīvos un saticis dzīvus laikmeta lieciniekus.

– Tā, protams, ir. Taču arhīvos esmu racies tikai tik tālu, cik tas bijis iespējams. Pārāk atvērti tie Krievijā nav.

– Tas bija ļoti vērtīgi pastāstīt par Andropovu tā, lai rakstītais atšķirtos no citu vēstījuma, kurā viņš attēlots tāds “pūkains” un labdabīgs.

– Tādu ilūziju gan man nekad nav bijis. Piemēram, izmantojot arhīvus, es aprakstīju Andropova ar komjaunatni saistīto jaunību. Man palaimējās kā otrajam ielūkoties viņa karjeras sākuma personiskajā lietā, kas tikko kā bija atslepenota. Arī mans tēvs bija ticies ar Andropovu, un es pazinu vairākus viņam tuvus cilvēkus. Pie viena gan esmu pieturējies. Ja zinu, tad rakstu, ja nezinu, tad par to arī saku – nezinu.

Taču man tiešām ir bijusi izdevība pazīt gan daudzus padomju laika VDK vadītājus, gan ierindas darbiniekus. Es pazinu Semičastniju – vienu no Andropova priekštečiem – , arī Krjučkovu.

– Vai ģenerāli Pāvelu Sudoplatovu satikāt?

– Viņu pašu ne, taču Sudoplatova dēls man atdeva jau pārbūves gados pierakstītas sarunas. Nelaime tā, ka brīdī, kad Sudoplatovs sāka stāstīt, viņam jau bija sākušies ar vecumu saistīti atmiņas zudumi. To, kas tagad saucas par Sudoplatova memuāriem, patiesībā ir rakstījis ģenerāļa dēls, nelaiķis Anatolijs Sudoplatovs, kurš bija nolēmis kļūt par izlūku. Tas viņam neizdevās, bet tēvs dēlam kaut ko tika pastāstījis. Detaļas, kas saistās ar Sudoplatova jaunību, ir ticamas, taču daudz kas ir apšaubāms.

– Mūs šie memuāri interesē kā avots, kas kaut ko paskaidro Baltijas valstu, tajā skaitā Latvijas, vēsturē. Arī tas, ka viņš lidojis uz Latviju, lai saliktu visus punktus uz “i”, pirms te ieradās Andrejs Višinskis. Kaut ko tuvāk par šiem notikumiem mēs varētu uzzināt no ārlietu ministra Vilhelma Muntera arhīviem, bet to mums nav. Tās varētu būt liecības, kā Sudoplatovs pieprasa Munteram varas maiņu. Turklāt VDK ģenerālim šajā ziņā var ticēt vairāk nekā jebkuram citam, ja vien viņš patiešām te ir bijis.

– Memuāri laika gaitā ir izdoti vairākkārt un kļuvuši biezāki, jo kaut ko klāt ir pierakstījis Anatolija brālis. Ja būtu pilnīga pārliecība, ka tas, kas piedēvēts Sudoplatovam, tiešām ir nācis no viņa paša mutes, tad būtu labi. Bet, kā jau teicu, viņa veselības stāvoklis ap to laiku, kad tika pierakstītas atmiņas, vairs nebija tik spožs, lai nerastos šaubas, ka sacītais tiešām pieder Sudoplatovam pašam. Turklāt vairs nav iespējams pārbaudīt, kur beidzas sacītais un sākas dēlu pierakstītais.

Bet es gribētu vērst jūsu uzmanību Aleksandra Jakovļeva fonda izdotajiem divu sējumu 1941. gada dokumentu krājumam par Baltijas pievienošanu PSRS. Tur gan viss ir ļoti precīzi, kā Vjačeslavs Molotovs tikās ar Baltijas ārlietu ministriem, atveltot tiem trīs minūtes katram, un kā pavēlēja viņiem mainīt valdības.

– Ar Molotovu jūs neesat ticies? Arī viņa atmiņas, ja var uzticēties Feliksam Čujevam, ir nopietnas laikmeta liecības.

– Tad, kad Molotovs runāja ar Feliksu, viņa veselības stāvoklis bija labs. Cita lieta, ko viņš gribēja stāstīt. Bet Čujeva grāmatai var ticēt, jo rakstītājs bija panaivs staļinists, kurš ticēja visam, ko viņam saka, un to precīzi pierakstīja.

– Lasot jūsu grāmatas, ir skaidrs, ka desmitiem gadu ir pagājis, pētot arhīvus. Kad nāca galvenie atklājumi? Vai tie bija pēdējie gadi, kas varēja atnest atklājumus, kas apgāž iepriekšējos pieņēmumus par dažādu personību motivāciju, kāpēc viņi tā rīkojās?

– Man nekad nav bijis tā, ka arhīvu materiāli būtu sagrāvuši agrākos pieņēmumus. Jā, tie ir pavēruši jaunas lappuses, bet tikai tādas, kas papildina jau zināmo.

Bija laiks 90. gadu sākumā, kad arhīvos kļuva pieejams daudz jaunu, agrāk ļoti slepenu dokumentu. Bet drīz vien upe pārvērtās par strautiņu, līdz apsīka pavisam. Tagad tie ir daži valgmes pilieni, jo resori nevēlas, lai informācija būtu plaši pieejama, un neviens viņus nevar piespiest rīkoties pretēji.

Ja arī kaut kas nonāk apritē, tad tie parasti ir maznozīmīgi dokumenti. Piemēram, kad mēs uzņēmām filmu par Maskavas aizstāvēšanu 1941. gadā, atklājās, ka tā laika pilsētas partijas komitejas sēžu protokoli joprojām ir slepeni. Bet labākajā gadījumā tās ir liecības, piemēram, par kādu uzņēmumu, kurš dienā spējis izlaist divus tankus. Nu kas tur vairs slepens jau 60 gadus pēc kara? Tajā pašā laikā neviens negrib parakstīt papīru, ka šādi dokumenti vairs nav slepeni, lai gan ir likums, kas to ļauj, bet neliek darīt. Vēl ir komisija, kam par to visu jālemj, tāpēc viss uz priekšu virzās ļoti lēni vai nevirzās nemaz.

– Jūs ar saviem raidījumiem un grāmatām radāt iespaidu par noteiktu laikmetu, kas ir svarīgs vairākām paaudzēm. Tiesa, nav skaidrs, vai tas interesē arī ļoti jaunus cilvēkus.

– Lai cik dīvaini tas būtu, viņi par šo laiku interesējas. Bet es steidzos, lai vēl paspētu apzināt atmiņas, kuras aizejošā paaudze paņems sev līdzi. Tad nu iznāk tā: nolemju, ka parunāšos vēlāk, bet drīz vien izrādās, ka nav vairs ar ko.

– Vai ir pieprasījums pēc noteiktām tēmām?

– Patiesībā es rokos lietās, kas man pašam šķiet interesantas. Labi, ja tas aizrauj arī citus. Piemēram, nosaukums televīzijas raidījumam “Osobaja papka” (“Īpašā mape”) ir mans izgudrojums. Tā bija padomju dokumentu pati augstākā slepenības pakāpe. Šķirstot PSKP politbiroja dokumentus, lasām: iecelt to vai citu personu par vēstnieku, bet tālāk seko ieraksts “Īpašā mape”. Tas nozīmē, ka šos resoru dokumentus ar ziņām par armiju vai izlūkošanu drīkst lasīt tikai PSKP CK ģenerālsekretārs.

– Krievijas televīzijā raidījumus vada cilvēki ar izcilu stāstnieka talantu – piemēram, Edvards Radzinskis, Iraklijs Androņņikovs. Tas ir ļoti svarīgi – spilgti pasniegt to, ko stāstītājs zina. Bet es jums jautāšu: spriežot pēc krievu grāmatām, Krievijā notiek staļinisma restaurācija. Izskatās, ka Maskavā ir piecas sešas izdevniecības, kas ar to vien nodarbojas. Un ko domāt mums, ja šeit parādījās grāmata ar nosaukumu “Kāpēc Staļins izsūtīja tautas”? Turpat uz vāka ir arī jautājums: “Tā bija patvaļa vai taisnīga atmaksa?”

– Jūsu pieminēto grāmatu redzu pirmo reizi un tās autoru nepazīstu. Ja par prostaļinisko literatūru, tad par nožēlu katrā Maskavas grāmatu veikalā ar tādām ir piepildīti vismaz divi plaukti un nav nevienas, kas būtu pret Staļinu. Cilvēki ir vīlušies ikdienā un jūtas pazemoti, ka ir sabrukusi Padomju Savienība un vairs nav sociālistiskās iekārtas. Tiek runāts par “dunci mugurā”, “piekto kolonnu” un “iekšējo sabrukumu”. Meklējot mierinājumu, tiek piedāvātas personas, kuru laikā viss turējās stingri un visa pasaule trīcēja bailēs no PSRS. Pašiem “mierinājuma sniedzējiem” tas ir peļņas avots, jo, ja ir pieprasījums, tad kāpēc to neapmierināt.

– Vai šādi noskaņojumi ir sastopami arī akadēmiskajās aprindās?

– Tik baismīgā veidā ne. Taču mums ir viens vēstures zinātņu doktors, kurš sludina, ka “Staļins ir bijis īsts demokrāts”. Kad Staļins 1936. gadā gatavojis jaunu konstitūcijas projektu, viņš esot domājis pat par brīvām vēlēšanām, bet apgabalu partijas sekretāri to neesot pieļāvuši. Par to pieminētais doktors ir sarakstījis grāmatu un klāsta konferencēs.

– Bet ir apgalvojumi, ka Krievija bez cara un Staļina pavisam nevarot iztikt. Arī Putins, valdot ar stingru roku, pēc būtības tāds esot. Vai tā domā visu paaudžu cilvēki?

– Varbūt šādas idejas pieņem pavisam jauni cilvēki, kam nav nekādas nojausmas, kas ir bijis Staļins. Tad nu viņiem arī šķiet, ka Staļins bija stingrs vadītājs, kura laikā valsts piedzīvoja uzplaukumu un no tās visi baidījās.

Diemžēl varas vertikāle ir vertikāle arī vēsturē, kas meklē un atrod atbalsta punktus. Jaunākajās skolu vēstures mācību grāmatās Staļins parādās kā veiksmīgs menedžeris… Protams, bijušas represijas, bet toreizējos apstākļos citādi modernizēt valsti neesot bijis iespējams. Slikti, bet tā ir. Un tad vēl ir gudri, lai gan visai ciniski noskaņoti karjeristi, kas atbilstoši pieprasījumam slavē staļinismu.

– Tuvojas 9. maijs, un arī Latvijā sapulcēsies kara veterāni. Tajā pašā laikā neviens tā īsti negrib runāt par uzvaras cenu, proti, atcerēties kritušos. Latvijā vien tādu oficiāli skaitās ap simts tūkstošiem. Daudzi no viņiem tika nokauti pilnīgi nevajadzīgi, uzbrūkot Kurzemes katlam, kas pašās kara beigās būtībā neko vairs neizšķīra. Turklāt arī pie mums ir parādījušies teorētiķi, kuri teic, ka nekāda “nežēlīgā Staļina” nav bijis. Eiroparlamentāriete Ždanoka un “teorētiķis” Giļmans pērn organizēja semināru ar Maskavas pārstāvju piedalīšanos, lai pierādītu, ka “tikai kopā ar Staļinu PSRS uzvarēja karā, jo viņš nežēloja karavīrus”.

Vai Maskavā nevienam nerūp, kāpēc krievu tautai bija jānes tādi upuri?

– Tādas runas ik pa laikam atjaunojas, jo neviens taču nav saskaitījis, cik kritušo bija patiesībā. Cik saprotu, tagad ir pieņemts lēmums skaitīšanu pārtraukt, un, cik nu ir saskaitīts, tik arī paliks. Protams, uzskats, ka tikai Staļina nežēlība deva iespēju uzvarēt, pastāv. Tajā pašā laikā pietrūkst dziļu pētījumu, kas atainotu Staļinu kā virspavēlnieku. Ir vai nu darbi, kas viņu attaisno, vai, sacīsim, ne šādi, ne tādi. Bet neviens nav izpētījis, kas notiktu tad, ja Staļins nebūtu virspavēlnieks. Līdz šim kara vēsture ir bijusi ļoti oficiāla. Lai gan pēdējos gados ir parādījušies jaunu un interesantu vēsturnieku uzvārdi, vērienīgu pētījumu šajā jomā arvien vēl nav. Tāpēc uzskats, ka bez Staļina nebūtu uzvaras, vai nu ir valdošais, vai daudz netiek apšaubīts.

– Tā arī tiek rakstīts: sākumā mēs bijām ne šādi, ne tādi, neorganizēti atkāpāmies, bet tad Staļins izdeva pavēli, ka atkāpšanās ir nodevība, un mēs uzvarējām. Kāpēc tāda nežēlība pašiem pret savu tautu, atzīstot, ka tas ir bijis pareizi?

– Valstī, kas ir pārdzīvojusi divus pasaules karus, revolūciju un kolektivizāciju, sajūta latiņai, cik vērta ir cilvēka dzīvība, ir nolaista krietni zemu. Tāpēc arī bojā gājušie miljoni nekādas īpašas emocijas neraisa. Tajā pašā laikā ir parādījušās atziņas, ka tad, ja Hitlers nebūtu zinājis, kādā mērogā PSRS notika represijas, viņš nebūtu uzdrošinājies Padomju Savienībai uzbrukt. PSRS taču bija divas reizes vairāk iedzīvotāju nekā Vācijā, lielāka armija un pārāka rūpniecisko izejvielu bāze. Daļai sabiedrības un zinātnieku tas ir skaidrs, bet, kā jau teicu, plašāku darbu, kas būtiski mainītu ļaužu viedokli, pagaidām nav. Tās ir sekas mitoloģiskajai vēstures uztverei, ar kādu dzīvoja vairākas paaudzes, un šajā ziņā tik drīz nekas nemainīsies.

Ģ. Kondrāts: – Vai uzvara Lielajā tēvijas karā ir Krievijas vai bija PSRS uzvara?

– Jauni cilvēki, visticamāk, sacīs, ka uzvarēja Krievija, bet vecākā paaudze teiks, ka Padomju Savienība, jo tad mēs bijām visi kopā. Bet tas nav iemesls principiālam strīdam. Krievi tik un tā veidoja lielāko PSRS iedzīvotāju daļu.

V. Krustiņš: – Jūs esat rakstījis par Staļina nāvi. Vai ir nopietns pamats apgalvojumam, ka viņu uz “to sauli” aizsūtīja tuvākie līdzgaitnieki?

– Jebkura nāve izraisa dažādas spekulācijas, jo īpaši tad, ja cilvēks nomiris bez aculieciniekiem. Skaidrs, ka daudziem ir vēlēšanās domāt, ka “mūsu Staļins tika tīši pazudināts”. Daļa tam tic, daļa izliekas, ka tic, bet nu jau gandrīz 60 gadu laikā nekas tāds, kas apliecinātu, ka Staļins tiešām ir nogalināts, nav atklāts.

– Kā klājas Mihailam Gorbačovam?

– Atdosim pienācīgo godu Mihailam Gorbačovam, kuram rit jau 79. dzīves gads. Gorbačovs ir labā fiziskā formā, piedalās sabiedriskajā dzīvē, un enerģijas viņam pietiks ilgākam laikam. Arī ar grāmatām un lekcijām nopelnītās naudas Gorbačovam pietiek pat pēc pasaules standartiem.

– Reiz jūs rakstījāt, ka Andropova bērni ir aizbraukuši uz Ameriku.

– Andropova dēls no pirmās laulības jaunībā sēdēja cietumā, bet vēlāk nodzērās un nomira. Meita no pirmās laulības dzīvoja Jaroslavļā un mazdēls turpat dienēja Federālajā drošības dienestā. Dēls Igors no otrās laulības bija diplomāts, bet nu jau ir miris. Meita no otrās laulības un mazmeita tiešām aizbrauca uz Ameriku.

Zinu, ka ir izplatīts uzskats, ka visi bijušās Padomju Savienības komunistiskās partijas politbiroja locekļu bērni ir Amerikā, bet tā patiesībā nav. Pirmais aizbrauca Sergejs Hruščovs. Mēs viņam esam pateicību parādā par tēva memuāriem. Viņš pierunāja Ņikitu Hruščovu nodiktēt savas atmiņas, kas saglabājās tāpēc, ka tika pārsūtītas uz Rietumiem. Savukārt Vjačeslavs Ņikonovs vada fondu, kuram ir liela nauda, un neraksta otro sējumu atmiņām par savu vectēvu Molotovu.

Leonīda Brežņeva mazdēls Andrejs neveiksmīgi mēģināja nodarboties ar politiku, bet ar ko nodarbojas mazmeita, nezinu. Meita Gaļina ir mirusi. Andreja Suslova dēls bija militāra institūta direktors Maskavā, Miera prospektā. Savukārt viens Anastasa Mikojana dēls Sergo ir vēstures doktors, žurnāla “Latīņamerika” galvenais redaktors, un raksta interesantas grāmatas. Otrs dēls Stepans ir ģenerālis, Padomju Savienības Varonis un visu mūžu bija lidotājs izmēģinātājs. Viņiem ir ļoti saprātīgs skatījums uz staļinisko pagātni.

Ģ. Kondrāts: – Lai gan Krieviju neviens pašlaik neapdraud, jūs pieminējāt, ka daļai tautas gribētos dzīvot tajos laikos, kad no Krievijas visi baidījās. Vai Rīgā, apmeklējot “Baltijas foruma” pasākumu, esat sajutis, ka šādas bailes tiešām pastāv?

– Jau kopš jaunības Rīgā esmu bijis diezgan bieži. Vietējos apstākļus pazīstu pietiekami labi un no visādām fobijām, kas piemīt maniem tautiešiem, es norobežojos. Drīzāk es gribētu, lai no Krievijas nevis baidītos, bet to uzskatītu par draugu. Diemžēl ir skaidrs, ka šādas draudzīgas jūtas pašlaik nav iespējamas. Gan Latvijai vēl ir kaut kas jāpadara, gan Krievijai būtu jātiek skaidrībā ar savu pagātni un ar vēsu prātu jāpaskatās uz tagadni. Kad pagātne vairs neuzdos neskaidrus jautājumus, tad arī nākotne būs paredzamāka. Diemžēl Krievijā šajā ziņā pūles netiek pieliktas. Cik nu ir manos spēkos, tik cenšos pavērt pagātnes priekškaru šo baiļu mazināšanai.

– Reiz kādā intervijā jūs esat sacījis, ka ir spēki, kam Tuvajos Austrumos miers nemaz neesot vajadzīgs. Varbūt šobrīd arī Krievijai nemaz nav vajadzīgas labas kaimiņattiecības ar Latviju?

– Es esmu daudz pētījis Tuvo Austrumu konflikta saknes. Konkrēto frāzi es neatceros, bet islāma pasaulei tiešām konflikta noregulējums nav nepieciešams, bet vajag, lai pretrunas starp Izraēlu un arābiem dažādu iemeslu dēļ vilktos tik ilgi, cik vien iespējams. Vienkārši arābu tautu neapmierinātība ar savu valdību politiku tad var tikt novirzīta uz Izraēlu.

Attiecības starp Latviju un Krieviju pasliktina drīzāk vēsturiski subjektīvi nekā objektīvi apstākļi. Ja mums, piemēram, nāktos dalīt ūdeni no vienas upes un kādam nepietiktu, tad būtu sarežģītāk. Taču psiholoģiskās slimības ir ārstējamas.

No otras puses, pastāv Maskavas tradīcija, ka ar lielajām valstīm, piemēram, ar ASV, mēs runāsim, bet mazās var pagaidīt. Tas nav pareizi. Pirmkārt, pasaulē jēdzieni, kas ir “liels” vai “mazs”, ir mainījušies, bet ar kaimiņiem noteikti jārunā.

V. Krustiņš: – Bet, ja Krievija sola nekad nepiekrist okupācijas skaidrojumiem un nepilsoņu statusam, tad par kādu vārda brīvību var būt runa? Un ja vēl lasām, piemēram, profesora Tretjakova rakstus, kuru virsrakstos vīd doma, ka impērija – tas nemaz nav slikti. Tam papildus nāk debates, vai Rīgā atkal nevajadzētu uzstādīt pieminekli caram Pēterim I.

– Vārda brīvība neatkarīgi no tā, ko mēs sakām, piemēram, par Hitleru vai Staļinu, lietas būtību nemaina. Tas, vai Latvijā ir jāatjauno piemineklis Pēterim I, ir jūsu darīšana. Pašā Krievijā reizēm jauni cilvēki spridzina pieminekļus, jo sabiedrībai nav puslīdz vienota skatījuma uz savu pagātni: Ļeņinu, pat nezinot, kas viņš bijis, spridzina, bet jūsmo par Ļeņina idejisko sekotāju Staļinu, kura ēnas jūtamas arī ārpolitikā. Mums vienlaikus pastāv gan monarhisti, gan komunisti, kas viens otru neieredz. Tā vēstures klātesamība sašķeļ sabiedrību. Katrs dzīvo savos mītos un, cīnoties ar simboliem, maksā meslus pagātnei.

– Kas vēl šajā saulē ir palicis no vecajiem padomju laika “sumbriem”?

– Dzīvs vēl ir bijušais PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs, PSKP CK politbiroja loceklis Jegors Ļigačovs, maršals Dmitrijs Jazovs, ģenerālis Valentīns Vareņņikovs. Nesen nomira Mihails Solomencevs.

Ja par atmiņu pierakstīšanu, tad, piemēram, ilggadējais PSRS ārlietu ministrs un Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Andrejs Gromiko par pagātni nerunāja ne ar vienu. Molotovam ļoti gribējās ar kādu parunāties, jo visi no viņa bija novērsušies. Tāpēc rakstnieks Ivans Stadņuks, balstoties uz Molotova atmiņām, varēja uzrakstīt romānu par karu. Ar presi negribēja runāt arī Staļina uzticamais līdzgaitnieks Lazars Kaganovičs.

Tiesas lēmums: “Voelkischer Beobachter” atkārtota izdošana ir legāla

http://www.thelocal.de/society/20090421-18781.html

Britu izdevējs, kurš izglītojošiem mērķiem bija atkārtoti izdevis nacistu ēras laikrakstus, Vācijā uzvarējis tiesas prāvā par to izplatīšanu

Augstākā reģionālā tiesa Minhenes pilsētā nolēma, ka Pīteram Makgī (Peter McGee) nav bijis nodoma uzkurināt rasu naidu, kad viņš izdevis tādu nacistu laikrakstu kā “Voelkischer Beobachter” faksimilus.

Tiesas spriedumā teikts, ka izglītojošiem mērķiem ir likumīgi drukāt oriģinālajos laikrakstos esošos nacistu kāškrustus, kas Vācijā ir aizliegti.

“Šajā lietā darbojas šis apstāklis, jo, raugoties uz komentētāju izvēli un citu papildinājumu atlasi, izdevējam acīmredzami ir mērķis izglītot cilvēkus ar savām publikācijām,” paziņoja tiesa.

Bavārijas federālās zemes valdība bija likusi izņemt no kioskiem laikrakstu sērijas “Zeitungszeugen” (“Laikrakstu liecinieki”), jo tie varēja kādu aizskart vai arī tos varēja izmantot neonacisti.

Janvārī tirdzniecībā nonākušo sēriju aizstāvji norādīja, ka klāt pievienotie vadošo vēsturnieku komentāri laikrakstus parāda pareizajā vēsturiskajā gaismā.

Tiesa pavēstīja, ka Bavārija spriedumu nevar pārsūdzēt. Tā Makgī bija jau otrā uzvara Vācijas tiesās mēneša laikā.

Martā reģionālā tiesa Minhenē nolēma, ka Makgī var turpināt pārdot līdz Otrā pasaules kara sākumam 1939.gadā iznākušo laikrakstu atkārtotus izdevumus.

Bavārijas valdība bija vērsusies tiesā, lai apturētu to pārdošanu, jo tai pieder tiesības uz visām galvenās nacistu izdevniecības publikācijām, un tā iesūdzēja Makgī par autortiesību pārkāpšanu.

Kinorežisore Dzintra Geka festivālā Maskavā saņem speciālbalvu un tiek aizturēta

Starptautiskā žūrija piešķīra Kinorežisores Dzintras Gekas veidotajai filmai “.. un Igarka, Cerība un Taurenis” speciālo balvu nominācijā “Noziegums un sods” piešķīrusi starptautiskā žūrija Maskavas festivālā “Likums un sabiedrība”, kas veltīts tiesību aizsardzības tematikai.

Taču piedalīšanās festivālā  un brauciens uz Maskavu režisorei nesis arī nepatīkamu piedzīvojumu – viņa un operators Aivars Lubānietis aizturēti, filmējot kadrus jaunai filmai.  “Festivālā “Likums un sabiedrība” es piedalījos trešo reizi. Tas ir vienīgais festivāls Krievijā, kurš ir izrādījis manas filmas, kuras stāsta par 1941.gada deportācijas sekām un aizvesto bērnu likteņiem. Iepriekšējos gados žurnālisti izturējās naidīgi un teica, ka viņi neko nav dzirdējuši par šādiem notikumiem,” atgriezusies stāsta Dzintra Geka, kuras filma “…un Igarka, Cerība un Taurenis” Maskavā tika izrādīta 18 aprīļa vakarā. Interesanti, ka pirms tam programma “Vremja” minēja, ka baltiešiem joprojām patīkot rakāties pagātnē un cilāt Staļina noziegumus.

Uz festivālu Maskavā režisore devusies kopā ar operatoru Aivaru Lubānieti, lai pie reizes filmētu materiālus jaunai filmai. “Aizbraucām uz Smoļenskas bulvāri, kur XX gs. trīsdesmitajos gados atradās latviešu biedrība “Prometejs”. Tagad tur atrodas dzīvokļi, bet pagalmā padomju gados iebūvēta jauna biroju ēka.  Pajautāju šīs mājas  apsardzei, vai drīkstam filmēt, un viņi atļāva. Tomēr pēc dažām minūtēm no mājas izskrēja vairāki vīrieši formās un privātās drēbēs, atņēma pases un mūs aizturēja. Vairāk kā stundu mums bija jāstāv uz ielas un jāgaida, kamēr atbrauca  cilvēki FSB formās” režisore stāsta par tikko Maskavā pieredzēto.

Dz.Geka un A.Lubānietis turpat uz ielas arī nopratināti un vesti uz autobusu. “Kad bijām pie autobusa, tad pratinātājs atdeva pases un teica, lai pazūdam, jo viņu cilvēki esot mazliet pārcentušies, mēs pēc spiegiem neizskatoties.  Lasot informāciju, ka Krievijā nav nekādi draudi demokrātijai, gribas apgalvot pretējo. Maskavā uz katra soļa ir cilvēki formas tērpos, vienmēr jānēsā līdzi pasi. Nekad nevari zināt, pie kura nama drīkst stāvēt un fotografēt, pie kura nedrīkst, un ikvienu var aizturēt uz trim diennaktīm,” uzsvēra Dz.Geka. Starptautiskās žūrijas piešķirto speciālbalvu režisore uztver kā zīmi, ka jāturpina pētīt pagātne.

http://www.diena.lv/lat/izklaide/filmas/filmu_zinas/kinorezisore-dzintra-geka-festivala-maskava-sanem-specialbalvu-un-tiek-aiztureta

«Divpadsmit vīri uz miroņa lādes…»

Ulda Neiburga raksts LA

Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Viņu vidū īpaši izceļas kapteinis MIERVALDIS ĀDAMSONS. Marokas Baigais. Bravūrīgs dēkainis un leģendārs cīnītājs. Par viņa izcilo drosmi un varonību, kā arī traģisko bojāeju vēl nesen izskanēja dažādi minējumi, par kuriem lielāka skaidrība radusies tikai nesen.

Dzīve ārzemnieku leģionā

Iesauku “Marokas Baigais” 1910. gada 29. jūnijā Poltavas apgabalā dzimušais Miervaldis ieguva pēc vairākiem gadiem Franču ārzemnieku leģionā. Tur viņš nonāca nelaimīgas mīlestības dēļ. Miervaldis mazotnē bija pazaudējis māti un zēna gadus pavadīja Ukrainā. Tur viņa tēvs strādāja par agronomu, bet 1919. gadā atgriezās Latvijā.

Jau agrā jaunībā Miervaldis, kura raksturs bija pilnīgi pretējs viņa vārdam, smagi strādā Dundagas mežos. Beidzis Cēsu ģimnāziju, 1928. gadā sāk studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kļūdams arī par vecākās latviešu studentu korporācijas “Lettonia” biedru. “Atceros Ādamsonu kā sirsnīgu, izpalīdzīgu, saticīgu un vienmēr dzīvespriecīgu cilvēku. Bija labs paukotājs un ātrs sitienos. Te parādījās viņa daba, jo viņš bija bezbailīgs, uzņēmīgs un drošsirdīgs,” tā viņu raksturojis kāds laikabiedrs.

Mācību gada vidū Miervaldis studijas pēkšņi pārtrauc un kļūst par matrozi. Ar jūras tvaikoni “Evermore” un tirdzniecības kuģi “Kandava” apceļo Āfriku, Dienvidameriku. Krustām šķērsām izbraukā Vidusjūru. Straujais Miervaldis pamanās sarīkot pamatīgu kautiņu Kalē publiskajā namā, nonākot policijas arestā. Pēc incidenta ar kuģa kapteini, kurš nokļūst Marseļas slimnīcā, Ādamsons izbeidz arī savu jūrnieka karjeru.

Nelegāli pārgājis Beļģijas un Francijas robežu, 1930. gada decembrī viņš divdesmit gadu vecumā ar pieņemtu vārdu – Briks Borns – iestājas Franču ārzemnieku leģionā.

Turpmākie seši gadi paiet sadursmēs ar nemierniekiem Sahārā, Tunisā un it sevišķi Marokā. Dienā jāiztur nepanesama svelme, naktīs ledus aukstums. Jāpierod pie mežonīgās dabas un bīstamajiem ienaidniekiem, kas “dunčiem, lokiem un bultām bruņoti, slēpās pat rīsa lauku ūdenī”. Viņa dienesta biedri nereti ir “baigi tipi”, pat kādreizējie noziedznieki. Nespējot izturēt dzelžaino disciplīnu un pārcilvēcisko piepūli, daudzi no leģiona dezertē vai pat izdara pašnāvību.

Miervaldis šajā laikā turpretī iemanto daiļrunīgo iesauku Marokas Baigais. Viņš pacieš visas grūtības, izpelnoties seržanta dienesta pakāpi un vairākus apbalvojumus. Kādā kaujā viņa vienībā dzīvi paliek tikai septiņi vīri. Kādā citā reizē viņš izdzīvo, pateicoties anamītu sievietēm, kuras viņu izglābj no drošas nāves kalnos.

Cīņu starplaikos Miervaldis apgūst franču, vācu, spāņu un arābu valodu un kļūst par lielisku kavalēristu. Vēlāk, jau cīnoties Otrajā pasaules karā, viņš bieži atcerēsies Āfrikā pieredzēto, uzdziedot “Divpadsmit vīri uz miroņa lādes un pudele ruma”, savas rotas vīrus draudzīgi dēvējot par “marokāņiem”.

Atgriešanās

Latvijā 1937. gadā Marokas Baigajam draud sods par izvairīšanos no karaklausības. Pateicoties krusttēva un arsenāla priekšnieka pulkveža Kārļa Ādamsona gādībai, no nepatikšanām tomēr izdodas izvairīties. Pēc karadienesta, ko tumši iedegušais un jau daudz pieredzējušais kareivis pavada 4. Valmieras kājnieku pulkā, Marokas Baigais pāris mēnešus nostrādā Latvijas radiofonā par ārzemju ziņu redaktoru. Šis darbs viņam lāgā nepatīk, jo tas jāveic noteiktā ritmā un laikā, ko grūti savienot ar Miervalža straujo un impulsīvo raksturu.

Kā instruktors viņš turpina virsdienestu 8. Daugavpils kājnieku pulkā. No ārzemnieku leģiona laikiem Marokas Baigais mantojis arī pārlieku aizraušanos ar alkoholu. Pēc kārtējā incidenta, kam seko pat kautiņš ar pulka komandieri, viņš dienestu Latvijas armijā pamet.

Neilgi pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā Miervaldis piepelnās, strādādams par krāvēju un grāvraci. Kā laukstrādnieks nonāk Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā. Te iepazīstas ar Lejasteteru māju saimnieka Siliņa meitu Katrīnu, kura drīz kļūst par viņa sievu.

Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā Miervaldis atsāk karavīra gaitas. Piedalās latviešu partizānu cīņās pret sarkanarmiešiem pie Raganas un Limbažiem.

Austrumu frontē

1941. gada 28. decembrī virsnieka vietnieks Ādamsons kopā ar 17. latviešu kārtības dienesta bataljonu dodas uz Austrumu fronti. Taču gaidīto kauju vietā viņam nākas pildīt sardžu dienestu un cīnīties pret padomju partizāniem Ļepeļas un Dņepropetrovskas apkārtnē.

1942. gada maijā Ādamsons kopā ar citiem buršiem, kuri dien 17. bataljonā, noorganizē komeršu, kurā piedalās ne tikai “Lettonia”, bet arī citu korporāciju biedri. Ignorēdams komandiera aizliegumu, Marokas Baigais sagādā pārtiku un dzērienus, bet citi karavīri saziedo tabaku un cigaretes. Svētki notiek kazarmās Dņepras krastā. Nākamajā dienā ukraiņu prese raksta, ka latvieši līdz rītam dziedājuši skaistas studentu dziesmas.

Vēlāk kādā “Lettonia” komeršā Rīgā Marokas Baigais atteiksies sēdēt pie viena galda ar latviešu drošības palīgvienības komandieri Viktoru Arāju, nosaucot viņu par “mīksto”.

1942. gada vasarā Miervaldis kopā ar 26. kārtības dienesta bataljonu nonāk Minskas apkārtnē. Tajā kā tulks iefiltrējies kāds spiegs Kocovs, kurš informē partizānus par katru bataljona plānoto pasākumu. Viņu atklāt izdodas tieši Miervaldim.

1943. gada februārī Ādamsons 15 vīru priekšgalā veic veiksmīgu reidu pāri Ilmeņa ezeram ienaidnieka dziļā aizmugurē, uzspridzinot artilērijas bunkuru un pārvedot gūstā saņemtu sarkanās armijas virsnieku.

Viņa komandētais vads atsit un pilnībā iznīcina lielāku sarkanarmiešu vienību, kas nakts aizsegā mēģina ielauzties latviešu pozīcijās.

Kad vācu ģenerālis Graffs grib piespraust viņam godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzskrustu, Ādamsons protestē, norādot, ka tas vispirms pienākas kādam citam viņa cīņu biedram.

Latviešu leģionā

Vislielāko slavu un apbrīnu Marokas Baigais iemanto, cīnoties Latviešu leģionā. Tur viņam īsā laikā izdodas kļūt no virsnieka vietnieka par kapteini. Pēc kaujām par Alkazāra cietoksni 2. latviešu brigādes 2. (40.) pulka rindās Volhovas frontē Ādamsonu 1943. gadā apbalvo ar 1. šķiras Dzelzskrustu.

Cīņu laikā viņu smagi ievaino galvā. Ar kreiso aci viņš vairs neredz un iemanto dziļu rētu pāri labajam vaigam. Kaut cik izārstējies, 1944. gadā Marokas Baigais atgriežas frontē kā 19. latviešu divīzijas 44. pulka 6. rotas komandieris.

Seko cīņas pie Opočkas un Kudeveras, kur viņu ievaino vēl divas – nebūt ne pēdējās – reizes. 1944. gada 30. augustā Ādamsonu paaugstina par kapteini. Pēc daudzajiem ievainojumiem Miervalda ķermenī palikušas tik daudzas sīkas šķembu atliekas, ka viņa kompass vairs pareizi nerāda ziemeļu virzienu.

1944. gada Ziemassvētku kaujās Lestenes apkārtnē Ādamsona rota 36 stundas bez pārtraukuma noturas pret ienaidnieka vairākkārtīgu pārspēku pie Vanagu mājām. Viņi atsit visus uzbrukumus un dodas trīspadsmit prettriecienos. Par izciliem kauju nopelniem Marokas Baigajam 1945. gada 21. janvārī piešķir augstāko apbalvojumu – bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu. Pēc tam viņu atkal ievaino. “Vajag tikai gribēt dzīvot un nebaidīties nāves, tad jau vienmēr izkulsies,” Miervaldis izsakās frontes laikrakstā “Latvijas Kareivis”.

Kaprālis Juris Vītiņš atceras, ka 1945. gada martā saticis Marokas Baigo, kurš tad gan vairs nav bijis bezbēdīgais “kara velns”. “Nerunājām par bijušo, bet par nākotni, kas mums abiem likās samērā bezcerīga. Tomēr norunājām, kaut abi bijām invalīdi, karot līdz pēdējam.”

Nedaudz apārstējies Stendes slimnīcā un izvairījies no evakuācijas uz Vāciju, Miervaldis pieprasa, lai viņu nosūta uz fronti, kaut arī oficiāli ir atzīts par tai nederīgu. 1945. gada marta kaujās Blīdenes–Remtes apkārtnē Marokas Baigais, bruņojies ar neliela kalibra pistoli un vairs labi neredzēdams, aktīvi piedalās kauju triecienos. “Tā ir vispatīkamākā laika pavadīšana krietnu vīru sabiedrībā,” viņš teic. Jau septīto reizi ievainots, Ādamsons Liepājas lazareti sasniedz, gandrīz neko neredzēdams, savus labākos draugus pazīstot tikai pēc balsīm.

Kara beigas Latvijā

Rožu laukuma lazaretē Miervaldis nonāk kāda slavena vācu ārsta ziņā, kurš apsola viņam atgriezt acu gaismu, ja pacients divas nedēļas mierīgi gulēs gultā. Marokas Baigajam gan tas ir neiespējami, jo Liepājā netrūkst draugu.

Operācija tomēr notiek, un viņa redzes spējas uzlabojas. Tālākā ārstēšanās paredzēta Vācijā, taču Ādamsons nevēlas atstāt dzimteni. Iespējams, tāpēc nepiekrīt ar vienu no pēdējām laivām doties pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Pazīstamais publicists un kara ziņotājs Uldis Ģērmanis apraksta epizodi, ko redzējis 1945. gada 8. maijā ceļā uz Liepājas ostu: “Ielas otrā pusē, divu žēlsirdīgo māsiņu balstīts un mazliet līgodamies, bija nostājies slaids un izskatīgs hauptšturmfīrers ar Bruņinieka krustu kaklā. Tagad viss bija galā, bet viņš, spītēdams bargā momenta prasībām un kārtīgu ogu nometis, visā savā bruņnieciskajā godībā bija iznācis bezrūpīgā pastaigā Liepājas ielās, daiļu zelteņu aprūpēts. Pamanījis aizbraucēju pulciņu, viņš salīgojās, izstiepa veselo roku un skaļā balsī izsaucās – tur aiziet tēvijas nodevēji! Gribējās uzkliegt: “Neāksties, Miervaldi, met un brauksim!” Taču tas laikam būtu briesmīgs apvainojums bezbailīgajam kaujiniekam.”

Pēc citām ziņām, Ādamsons hospitālī mēģina izdarīt pašnāvību, taču mediķi viņu izglābj.

Marokas Baigā sievai Katrīnai kara beigās kopā ar dēlu Andi izdodas atstāt Latviju un sākt jaunu dzīvi ASV.

Savu vīru Miervaldi viņai bija gadījies iepazīt arī kā pavisam citu cilvēku, aiz kura robustās dēkaiņa čaulas slēpās maiga un jūtīga sirds. Pirms došanās uz fronti viņi parasti apmeklējuši baznīcu. Kādā vakarā 1944. gada pavasarī, ejot pa Brīvības bulvāri, pār Marokas Baigā vaigiem tecējušas asaras. Viņš teicis, ka Rīga un Latvija ir skaistākās vietas pasaulē, ko nedrīkst atdot svešām varām. Miervaldis licis sievai apsolīt, ka viņa otrreiz neprecēsies, ja viņš neatgriezīsies, un kopā ar dēlu dzīva komunistu rokās nedosies. Šādam gadījumam pat atstājis divas rokasgranātas.

Padomju gūstā

Ilgus gadus trimdā par Miervalda tālāko likteni bija dzirdami dažādi nostāsti. Ieskaitot to, ka viņš karagūstekņu ierindas priekšā Liepājā zem sitieniem piespiests izrakt sev bedri un nošauts. Pēc citām ziņām, strādājis Kolas niķeļa raktuvēs. Iespējams, gājis bojā Baltās jūras kanāla celtniecībā.

Lielāku skaidrību par Marokas Baigā pēdējām gaitām sniedz padomju drošības iestāžu dokumenti, to vidū – arī viņa krimināllieta Nr. 38931.

Pēc Vācijas kapitulācijas Ādamsons no Liepājas nonāk ievainoto karagūstekņu nometnē Šauļos, vēlāk vācu karagūstekņu nometnē Mončegorskā pie Murmanskas. 1945. gada novembrī viņš kopā ar vairākiem vācu virsniekiem nolemj bēgt uz netālo Somiju. Bēgļiem pat sagādāti divi cirvji, karavīru pudeles ar dzeramo ūdeni, arī milti un speķis. Diemžēl viņu nodomu atklāj. Sākotnēji Ādamsonu soda ar desmit dienām karcerī un diviem mēnešiem izolatorā. Nodevības dēļ atklājas, ka viņš ir latvietis, nevis vācietis (par ko līdz tam bija uzdevies). Tāpēc viņu kā “PSRS pilsoni” nosūta uz Murmanskas cietumu.

Kā liecina čekas dokumenti, vienīgais, ko Ādamsonam varēja inkriminēt, bija tas, ka viņš “vairākkārtīgi ar savu rotu vadīja niknas kaujas pret sarkanās armijas daļām, kurās tika nogalināti daudzi sarkanarmieši”. Viņa prāvu iecerēja kā “atklātu tiesas sēdi”, ko gan vēlāk neatļāva. Daudzo pratināšanu laikā Ādamsons bija izturīgs un atbildēs skops. Pēdējā vārdā paziņoja, ka bijis karavīrs, kas līdz galam pildījis savu pienākumu. 1946. gada 16. maijā Murmanskas garnizona kara tribunāls viņam par “dzimtenes nodevību” piesprieda nāves sodu.

Nav gan skaidrs, kāpēc soda izpilde nenotika Murmanskā. Tieši Līgo vakarā viņš pa etapu caur Ļeņingradu un Tallinu nonāca čekas pagrabos Rīgā. Kaujas laukā neuzveikts, 1946. gada 23. augustā Marokas Baigais sagaidīja savu pēdējo lodi, kas izdzēsa viņa dzīvību. Šodien mūsu vidū vairs nav arī neviena no viņa četriem brāļiem (no viņiem vēl trijiem bija lemts cīnīties Latviešu leģionā). Kaut kur Amerikā mīt 1943. gadā dzimušais Miervalža dēls Andis, un, lai gan viņa tēva kapavieta tā arī ir palikusi nezināma, leģenda par Marokas Baigo joprojām ir dzīva.

Politikā iejauc pat vendus

Notikumi pirms 1000 gadiem itkā nebūtu attiecināmi uz gulagiem, kas ir 20. gadsimta tēma. Taču senatni izmantot savā labā cenšas okupantu ideoloģijas tālāknesēji. Tiem ir nepārvarama tieksme klāstīt, ka viņi ir bijuši pirmie jebkur, un tā ir sen zināma diagnoze. Īpaši ciniskā veidā tā tiek pausta vietnē http://rodina.lv/ – “… šī ir mūsu zeme, mēs šeit esam dzīvojuši tūkstošiem gadu”.

Gunta Zemīša raksts Latvijas Avīzē  http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=51914

Laiku pa laikam dažādos krievvalodīgos medijos tiek cilāts jautājums par vienu no 13. gadsimta vēstures avotos pieminētajām Latvijas maztautām – vendiem, apgalvojot, ka vendi ir slāvi. Šo spekulatīvo apgalvojumu parasti piesauc politisku mērķu labad, lai pamatotu, ka krievi bijuši Latvijas pirmtautu skaitā.

Tamlīdzīga satura raksti tiek pasniegti ar kliedzošiem virsrakstiem, piemēram, “Kādu vēsturi no mums slēpj?”. Autoriem pieticība nepiemīt – Livonijas Indriķa hronikās un pāvesta Inocenta III bullā 1208. gadā pieminētie vendi esot izveidojuši Rīgu; ar vendiem saistāms Daugmales pilskalns un kapu uzkalniņi pie Gaujas; Ventas vārds ir slāvu; sarkanbaltsarkanais karogs arī slāvu. Nav grūti pamanīt, ka rakstītājiem vienalga, vai runa par rietumslāviem vai austrumslāviem, pie kuriem pieder krievi. Galvenais, ka slāvi.

Par vendiem

Akadēmiskā līmenī par vendiem runāts diezgan, un diezin vai vērts recenzēt katru dzeltenās un tai līdzīgas preses murgu, tomēr, tā kā šī tauta Latvijas krievvalodīgajos medijos tiek piesaukta regulāri, gribu darīt zināmu, uz kādiem pierādījumiem balstās vendu slāviskuma teorija un ko mēs par viņiem īsti zinām no vēstures avotiem.

Etnonīmam “vendi” ir fonētiska līdzība ar etnonīmu “venedi”, ar kuru pirmā gadu tūkstoša avotos apzīmēja slāvus. Par Ventlandi (Wentlande) 13. gadsimtā sauca rietumslāvu venedu (obodrītu, ļutiču, pomorjanu u. c.) zemes Baltijas jūras dienvidu piekrastē. Laikā no 12. līdz 17. gadsimtam venedu ciltis pārvācoja.

Stāsts par Indriķa hronikā pieminētajiem vendiem ir cits. Līdz 12. gadsimta beigām vendi dzīvojuši pie Ventas Kurzemē. Uz dienvidiem no tiem dzīvoja kurši, uz ziemeļiem – Baltijas somi, domājams – lībieši. 12. gadsimta beigās vai 13. gadsimta sākumā vendi Kurzemi pameta un pārcēlās pie letiem (latgaļiem) Cēsu Riekstukalnā. Daži valodnieki uzskata, ka Ventas upes vārds ir slāviskas cilmes, taču par vārda izcelsmi nav vienprātības. Ir bijuši mēģinājumi šo hidronīmu atvasināt gan no lībiešu, gan kuršu, gan rietumslāvu valodas. Etnonīmu “vendi” un “venedi” līdzība jau 19. gadsimtā pamudināja krievu zinātniekus izteikt hipotēzi par to, ka vendi varētu būt slāvi. Taču pierādīt to bija grūti. Vēl bijuši mēģinājumi pamatot, ka vendi ir zemgaļi, kurši, lībieši vai voti. Spriežot pēc materiālās kultūras, vendi bijuši tuvi Kurzemes lībiešiem.

Ar vendiem saista līdzeno kapulauku Cēsīs, kur mirušie lielākoties apbedīti nesadedzināti. Šis kapulauks pēc apbedīšanas tradīcijām un mirušajiem līdzi dotajām senlietām līdzinās lībiešu kultūrai ar latgaļu kultūras elementiem. Jau 1930. gadā arheoloģe Elvīra Šnore nešaubījās, ka kapulauks attiecināms uz vendiem, kas padzīti no Kurzemes. To nav apšaubījuši arī Ēvalds Mugurēvičs un Roberts Spirģis, kuri vēlāk rakstīja par šo kapulauku.

Sedova teorijas

Nedomāju, ka tie, kas presē izmanto vendu jautājumu saviem mērķiem, rūpīgi studējuši vēsturnieku vai valodnieku darbus. Parasti par pamatu, šķiet, tiek ņemtas krievu arheologa Valentīna Sedova 1994. un 1995. gadā Maskavā izdotās grāmatas par austrumslāviem – “Slavjaņe v drevnostķe” (“Slāvi senatnē”) un “Slavjaņe v raņem sredņevekove” (“Slāvi agrīnajos viduslaikos”). Valentīns Sedovs (1924 – 2004) patiesi bija izcils krievu zinātnieks, kurš pētījis galvenokārt slāvu, baltu un somugru izcelsmes un senākās vēstures jautājumus. Sedovs bija tipisks padomju arheologu skolas pārstāvis, kura pētniecības metodes balstījās uz vācu arheologa Gustava Kossinnas 1911. gadā pausto, ka stingri norobežoti arheoloģisko kultūru apgabali visos laikos atbilst konkrētai tautai vai ciltij. Krievu zinātnieki pēc šāda principa centās sameklēt arī slāvu vēsturiskās saknes. Tomēr padomju laikā Sedova darbi nebūt neizraisīja krievu arheologu sajūsmu, jo disertācijā par slāviem Dņepras augštecē viņš pamatoja domu par baltiem kā senākajiem šī apgabala iedzīvotājiem, slāvus uzskatot par vēlākiem ienācējiem. Sedova pētījumi rādīja, ka pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus un laikā līdz 5. – 7. gadsimtam baltu apdzīvotā teritorija sniegusies no Daugavas līdz Okai, Desnai un Vislai. Tad slāvu ekspansijas dēļ tā pakāpeniski samazinājās, bet izolētas baltu saliņas – piemēram, senkrievu hronikās minētie Protvas galindi – saglabājās vēl 12. gadsimtā.

Sedovs cieši sadarbojās ar latviešu arheologiem. Viņa grāmata “Balti senatnē” 1992. un 2004. gadā izdota latviešu valodā. Ņemot vērā Sedova patiesi lielos nopelnus, viņš tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli. Tomēr pēc PSRS sabrukuma cienījamais krievu zinātnieks sāka krasi mainīt savus uzskatus. Grūti spriest, kas pamudināja sirmo arheologu tā rīkoties – bailes par savu vietu, nespēja samierināties ar Baltijas neatkarību, vispārējais nacionālisma vilnis Krievijā vai kas cits.

Kā Sedovs pamatojis savu teoriju par, viņa ieskatā, slāvu cilts – vendu – nokļūšanu Latvijā? Pēc arheologa domām, 6. gadsimtā Mazūru ezera rajonā, kur līdz tam dzīvojuši rietumbalti, ienākušas jaunas ciltis, starp kurām bijuši arī slāvi. Pēdējos Sedovs nosaka pēc loka jeb pirkstveidīgajām saktām arheoloģiskajos izrakumos iegūtajā materiālā. Lai gan ienācējus rietumbalti asimilēja, kāda slāvu grupa turpinājusi virzīties uz ziemeļiem un nonāca kuršu teritorijā. To pierādot divas slāviem raksturīgas loka saktas, kas atrastas Nemunas lejteces rajonā, un viena Vārves Strīķos, Ventas lejtecē. Vēl viena sakta atrasta sēļu teritorijā Ābeļu Boķu kapulaukā pie Daugavas.

Atskaitot šīs dažas saktas, nav nekā cita, kas pamatotu apgalvojumu, ka saktu lietotāji minētajos apvidos būtu piederējuši kādai īpašai kultūrai. Nav ne citu atradumu, ne kultūrai raksturīgas dzīvesvietas vai apbedīšanas veida. Toties, lai argumenti šķistu pārliecinošāki, Sedovs paziņoja, ka kurši 8. gadsimtā pārgājuši uz mirušo sadedzināšanu it kā slāvu iespaidā.

Divu saktu dēļ

Sedova versiju pamatoti kritizējis arheologs Andrejs Vasks. Pirmkārt, tas, ka minētās saktas saistāmas ar slāviem, ir tikai pieņēmums. Otrkārt, divu saktu atrašana Latvijas teritorijā, turklāt divās dažādās vietās – pie kuršiem un sēļiem – drīzāk liecina par maiņas sakariem. Treškārt, izmaiņas apbedīšanas veidā ir raksturīga iezīme 6. – 7. gadsimtā visā Austrumbaltijā.

Ja sekotu Sedova loģikai, tad būtu jārunā arī par skandināvu migrāciju Kurzemē pie Abavas un gar Daugavu, jo šeit taču atrastas skandināviem raksturīgās bruņurupuču saktas! Vai arī par baltu migrāciju uz Gotlandi, jo tur, sevišķi starp 10. gadsimta atradumiem, ir daudz baltiem raksturīgo pakavsaktu. Tā varētu turpināt bez gala.

Nekas no tā, ko apgalvojis Sedovs, nav bijis zināms arī Livonijas hronikas autoram Indriķim, kurš labi pazina Livonijā dzīvojošās tautas. Lūk, rindas, kuras hronikā viņš velta vendiem. Runa ir par 1206./1207. gadu: “Vendi tolaik bija pazemīgi un trūcīgi. Padzīti no Ventas, kas ir upe Kursā, viņi dzīvoja Senajā kalnā (Monte Antiquo), kuram līdzās tagad uzcelta Rīgas pilsēta. No šejienes viņus atkal padzina kurši un daudzus no viņiem nogalināja; pārējie aizbēga pie letiem, dzīvoja kopā ar viņiem turpat un priecājās par priesteru ierašanos.” 13. gadsimta beigu notikumus aprakstošajā “Atskaņu hronikā” vendi kā tautība jau vairs nav minēta. Palicis tikai vietas apzīmējums “Venden” (Cēsis). Jādomā, gadsimta laikā nelielo tautiņu pilnībā asimilēja senlatvieši – leti.

Tas, ko no pieminētajām hronikas rindām izsecina Sedovs, ir šokējoši. Proti, vendi esot dzīvojuši Rīgā, pirms bīskaps Alberts tai 1201. gadā piešķīra pilsētas tiesības. To it kā apliecinot daži slāviem raksturīgi priekšmeti, starp tiem koka dievu attēlojumi. Tiešām – šādus dievu attēlus tradicionāli saista ar dievu Sventovitu, bet līdzīgs dieva tēls zināms arī Skandināvijā. Rīgā kā tirdzniecības vietā šādu priekšmetu atradums nekādu izbrīnu nerada. Gar Daugavu taču uzieta arī virkne kristietības simbolu – gan pareizticīgo, gan Romas kristietībai atbilstošu. Tāpat Indriķa Livonijas hronikā ir ziņas, ka paši lībieši griezuši no koka tēlus, kurus uzskatīja par dievu atveidu.

Vendiem Sedovs pieraksta arī lībiešu uzkalniņu kapulaukus Gaujas baseinā. Pēc viņa domām, “īstajiem” lībiešiem esot raksturīgi līdzenie kapulauki, kādi sastopami Daugavas lejtecē. Jāatzīmē, ka Daugavas lejtecē sastopami arī uzkalniņkapi no tā paša 10. – 13. gadsimta perioda. Gan līdzenie, gan uzkalniņkapi ir tāpat Gaujas lībiešu teritorijā. Apbedīšanas tradīcijas un kapa inventārs abu tipu kapulaukos ir līdzīgs. Sedovs to dīvainā kārtā izskaidro ar materiālās kultūras vienādošanos, abām tautām ilgstoši dzīvojot kopā. Bet, ja jau kultūru nivelēšanās sasniegusi tādu pakāpi, tad jājautā, vai šādi apstākļi neliecina, ka notikusi asimilācija? Lībiešu kultūra ar savu specifiku iezīmē noteiktu kultūras apgabalu, kas arī sakrīt ar rakstīto avotu ziņām. Neviens 12. – 13. gadsimta avots nemin divus etnosus pie Gaujas lībiešiem. Pat pats Sedovs savā darbā par baltiem un somugriem viduslaikos 1987. gadā nešaubījās par pieminēto kapu piederību lībiešiem. Turklāt – ja reiz, pēc Sedova domām, vendiem raksturīgi uzkalniņkapi, tad kā lai izskaidro to, ka vienīgajā nešaubīgi ar vendiem saistāmajā kapulaukā pie Cēsīm mirušie apbedīti līdzenajā kapulaukā?

Absurda ir arī doma Rīgas Seno kalnu meklēt Daugmales pilskalnā, kas atrodas apmēram 30 km no Daugavas ietekas jūrā. Daugmales pilskalns ir apdzīvots kopš 2. gadsimta pirms Kristus. Sākotnēji tur dzīvojuši zemgaļi un viņu senči, bet kopš 11. gadsimta pārsvaru ieguvuši lībieši. Senais kalns jeb Rīgas kalns atradās tagadējās Esplanādes vietā. No Kurzemes padzītie vendi tajā varēja dzīvot no 12. gadsimta vidus vai nedaudz agrāk.

Ja paskatās uz visu “pierādījumu” ķēdi, tad redzams, ka vendu slāviskuma teorija balstās vien uz dažu saktu atradumiem, turklāt pat šo saktu piederība slāviem ir apšaubāma. Būtībā ir runa par klasisku demagoģijas shēmu – vispirms aplama ziņa, tad seko jau atsaukšanās uz šo ziņu kā avotu. Ja Valentīns Sedovs būtu dzīvs, varētu, protams, ar viņu diskutēt kādā zinātniskā konferencē. Cita lieta, ja uz tādām liela zinātnieka vājuma brīdī tapušām hipotēzēm veido politiku. Tās vēstījums ir: mēs, slāvi, jums esam nesuši kultūru, viss te ir mūsu, bet jūs nezin kāpēc mūs pametāt, aizmukāt pie rietumniekiem! Sarkanbaltsarkanais karogs, pat tas ir slāvu, jo pirmo reizi minēts “Atskaņu hronikā” 1279. gadā, kad letu karaspēka vienība ar to no Cēsīm (Vendenes) devās uz Rīgu. Rau, ja Cēsīs dzīvoja vendi un vendi ir slāvi, tātad arī karogs – slāvu!

Nav šaubu, ka vēl ilgi mums līdzās būs tādi, kuri nespēs samierināties ar impērijas sabrukumu. Vienmēr tiks meklēti kaut kādi argumenti, izvirzītas “teorijas”, kas pamatos Latvijas vēsturisko piederību Krievijai. Bet jājautā arī cik stundas skolā tiek veltītas senlatviešu tautībām?

Krievijā vēlas izveidot muzeju vācu pusē karojušā ģenerāļa Vlasova dzimtajā mājā

Kāds Krievijas uzņēmums Ņižņijnovgorodas apgabalā iegādājies Otrajā pasaules karā vācu pusē karojušās Krievu atbrīvošanas armijas ģenerāļa Andreja Vlasova dzimto māju un vēlas izveidot tajā muzeju. Tomēr šī iecere izraisījusi kara veterānu sašutumu, kas vērsušies pie prezidenta Dmitrija Medvedeva ar aicinājumu nepieļaut “netīrās provokācijas” īstenošanu, ceturtdien raksta avīze “Ņezavisimaja Gazeta”.

Nams, kur 1900.gadā pasaulē nāca nākamais ģenerālis, joprojām ir saglābies Gaginas rajona Lomakino sādžā.

“Uzņēmējs, kas grib palikt inkognito, ir nopircis nodevēja māju. Mēs – kaujas laukos asinis lējušie – tādu zaimošanu nevaram pieļaut,” Medvedevam raksta veterāni.

Uzņēmums “Russkaja Siņ” vēlas namā atvērt muzeju par Vlasovu, kuru ieceres autori uzskata par svarīgu vēstures personību, raksta “Ņezavisimaja”. Uzņēmums nodarbojas ar tradicionālo porcelāna izstrādājumu izgatavošanu un jau agrāk atjaunojis vairākus vēsturiskus objektus.

Vlasovu, kuru padomju režīms tiesāja par valsts nodevību un 1946.gadā pakāra, Krievijā daudzi uzskata par nodevēju, bet emigrantu un monarhistu aprindās – par varoni antikomunistu.

Vlasovs bija padomju virsnieks un 1941.gadā piedalījās Maskavas aizstāvēšanā pret vāciešiem. Kad 1942.gadā viņa karaspēka daļu aplenca, viņš pārgāja vācu pusē un stājās Krievu atbrīvošanas armijas vadībā. Tās oficiālais mērķis bija izglābt Krieviju no Staļina diktatūras.

2001.gadā Krievijas armijas prokuratūra noraidīja kādas monarhistu grupas prasību, kurā bija lūgts Vlasovu atzīt par politisko represiju upuri.

Video par vlasoviešiem:

Vai Eiropa izprot savu pagātni?

Beidzoties Otrajam pasaules karam, Rietumeiropa uzņēma kursu demokrātijas un atvērtu tirgu virzienā, taču valstis aiz dzelzs priekškara tika pakļautas jaunam pārbaudījumam — komunistu diktatūrai. Nesen Parlamentā notikušās konferences dalībnieki apsprieda Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu rūgto pieredzi un Rietumu nepilnīgo izpratni par komunismu, TVNET informēja Eiropas Parlamenta Preses dienestā.

Eiropas Savienībai ir pašai sava vēsture, kas liek uzsvaru uz demokrātiju, vienotību un mieru. Taču, Savienībai paplašinoties un iekļaujot bijušās komunisma bloka valstis, paliek neskaidrs, vai šajā vēstures aprakstā pilnībā tiek ņemts vērā visu tās pilsoņu piedzīvotais. Viens no pasākumiem labākas Eiropas vēstures izpratnes veicināšanai bija Eiropas Parlamenta un Čehijas prezidentūras pagājušomēnes rīkotā konference par Eiropas totalitārajiem režīmiem, kurā piedalījās ES institūciju, ES dalībvalstu un NVO pārstāvji. Diskusija koncentrējās uz totalitārisma atstāto mantojumu.

Rietumos trūkst izpratnes
Igauņu deputāts Tunne Kelams (Eiropas Tautas partijas grupa) vērsa klātesošo uzmanību uz faktu, kas vēl joprojām „pārsteidz rietumeiropiešus” — ka pirmajos 10 gados pēc Otrā pasaules kara „Padomju Savienības atbrīvotajās Centrāleiropas valstīs un Austrumeiropā tika nogalināts viens miljons cilvēku”. Giorgijs Šopflins (György Schöpflin) (Eiropas Tautas partijas grupa, Ungārija) pauda bažas, ka Rietumi „šo jautājumu uzskata par nesvarīgu, jo tas traucē ikdienas darījumiem” un ka „komunistu noziegumi tiek uztverti kā mazāk svarīgi nekā nacistu veiktie”. Tas rada „netaisnības sajūtu” un „grauj Austrumu un Rietumu attiecības”. Institūta informācijai par komunisma noziegumiem pārstāve Kamilla Andersone (Zviedrija) iepazīstināja ar Zviedrijā 15-20 gadu vecu skolēnu un studentu vidū veiktās aptaujas rezultātiem. 90% aptaujāto nekad nebija dzirdējuši par Gulagu, kaut gan 95% bija labi informēti par Holokaustu. 40% turklāt pauda uzskatu, ka komunisms sniedzis ieguldījumu pasaules labklājības vairošanā.

Pagātnes mantojuma problēmas jārisina
„Nav iespējams veidot labu nākotni, neizprotot pagātni un netiekot tai pāri,” uzsvēra Čehijas vicepremjers Aleksandrs Vondra. „Izzināt mūsu pagātni ir tikpat svarīgi kā mācīt mūsu bērniem izvairīties no neiecietības, ekstrēmisma un totalitārisma nākotnē.” T. Kelams uzsvēra, ka patlaban Centrāleiropas valstīs un Austrumeiropā ir „10 miljoni iedzīvotāju, kuri cietuši paši vai kuriem cietuši vecāki un kuru taisnīguma izjūta vēl nav apmierināta. Ja tas nenotiks, tie meklēs neracionālas iespējas paust emocijas, atbalstot ekstrēmistu kustības.” Rumānis Mariuss Oprea (Institūts komunistu noziegumu izmeklēšanai) atgādināja, ka „Rumānijas drošības dienests bez jebkāda sprieduma nošāva 10 000 cilvēku” un ka „no 1 miljona politieslodzīto 10% tika nogalināti ieslodzījumā”. Viņš ierosināja upuru ģimenēm maksāt īpašas pensijas. Emanuels Zingeris (Starptautiskā komisija nacistu un padomju okupācijas režīmu noziegumu izvērtēšanai Lietuvā) norādīja, ka šis nav „kreiso vai labējo uzskatu jautājums, bet gan jautājums par mūsu nāciju un miljoniem upuru likteni.”

Aicina pasludināt atceres dienu
Aprīļa sākumā pieņemtajā rezolūcijā Eiropas Parlaments aicināja pasludināt 23. augustu, kad 1939. gadā tika parakstīts Hitlera-Staļina (jeb Molotova-Ribentropa) pakts, par Eiropas totalitāro un nedemokrātisko režīmu upuru atceres dienu. Rezolūcijā norādīts, ka „samierināšanos nevar panākt bez patiesības un pagātnes notikumu atceres”. Rezolūcija arī aicina dokumentēt pagātni, atvērt arhīvus un izveidot Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformu sadarbībai starp valstu vēstures pētniecības institūtiem.

Filmas pirmizrādē gāna Latviju

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=51861
Cenšas parādīt, cik laba Baltijas republikām bijusi dzīve PSRS

”Es uzskatu, ka Latvijas pilsonības piešķiršanas likumdošanā nav nekādas loģikas. Juridiskā līmenī tā atrodas vēl senākos laikos par seno Grieķiju. Tas ir alu laikmets. Tas, ka valsts ar tādu juridisko līmeni un likumdošanu nonākusi Eiropas Savienībā, ir kauns Eiropai!” otrdien, uzrunājot krievvalodīgo publiku Rīgā, paziņoja Krievijas Valsts domes deputāts Vladimirs Medinskis.

Deputāts no partijas ”Vienotā Krievija” Rīgā uzturējās kā viesis Krievijas producentu grupas ”Studija Trešā Roma” uzņemtās filmas ”Baltija, kādas “okupācijas” stāsts” pirmizrādē. To Pasaules tirdzniecības centra, agrākās Latvijas kompartijas centrālkomitejas ēkas zālē bija sagādājuši Latvijas krievvalodīgo sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Uzklausījis uz filmu sanākušās publikas žēlošanos par netaisnībām pilsonības un valodas jautājumos, kādas jāpārdzīvo Latvijā, Medin­skis deva padomu visas savas rūpes uzticēt uz Eiropas Parlamentu (EP) no partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) kandidējošajam itāļu komunistam un eirodeputātam Džuljeto Kjezam. Arī šis vīrs bija vietējās pirmizrādes goda viesu pulkā. Valsts domes deputāts skaidroja – ja Kjezu ievēlēšot, viņš ”pastāstīs par alu laikmeta praksi, kas apkauno valsts sistēmu, ierobežojot lielas valsts iedzīvotāju daļas tiesības”. No Medinska puses tāpat izskanēja apgalvojums, ka Latvijas vara, īstenojot dažādus ierobežojumus, ”nošķir pašu aktīvāko un atbildīgāko iedzīvotāju daļu [no politiskās darbības] un noturas pie varas”. To pateicis, deputāts saminstinājās, sakot, ka Rīgā uzturoties filmas konsultanta statusā, tātad ne kā oficiāla, bet privāta persona un tāpēc atļāvies izteikties atklātāk.

Ar Krievijas Ārlietu ministrijas palīdzību uzņemtā filma pirmo reizi tika demonstrēta Maskavas telekanālā ”TVC” 25. marta vakarā. Tās režisors ir Latviju apmelojošā ”Baltijas nacisma” autors Boriss Čertkovs, kurš šoreiz centies parādīt, cik laba Baltijas republikām bijusi dzīve Padomju Savienībā, kā plaukusi ekonomika un kultūra un kāds sabrukums sācies pēc atdalīšanās no PSRS un iestāšanās ES. Filmā izmantoti arī komponista un Saeimas deputāta Raimonda Paula, ekonomistes Raitas Karnītes, ekspolitiķa Alfrēda Čepāņa, hokejista Helmūta Baldera, Saeimas deputāta Kārļa Leiškalna un Jūrmalas domes deputāta Jāņa Kuzina kritiskie izteikumi.

Krievvalodīgā publika piepildīja gandrīz visas Pasaules tirdzniecības centra zāles sēdvietas un filmu ”Baltija, kādas “okupācijas” stāsts” uzņēma ar aplausiem. Vairākums sanākušo bija padomju nostalģijas mākti pensijas vecuma ļaudis. Kāda runātāja atklāti nožēloja, ka viņas 17 gadus vecā meita laikam esot vienīgā jauniete auditorijā.

Režisors Čertkovs uz pirmizrādi Rīgā ierasties nevarēja, jo vīza iebraukšanai Latvijā viņam atteikta. Laikrakstam ”Telegraf” viņš klāstījis, ka Latvijas ”melnajā sarakstā” droši vien nonācis pēc 2005. gada, kad uzņēma ”Baltijas nacismu”. Čertkovs atklāti paziņoja, ka abas filmas ir Krievijas varas institūciju pasūtījums: ”Es nekad neesmu slēpis, ka tas ir valsts pasūtījums.” Tās mērķis: ”Pastāstīt, līdz kādai pakāpei Baltijas republikas Padomju Savienības sastāvā bija dotējamas. No ekonomiskā viedokļa tās savu pastāvēšanu neattaisnoja.” Toreiz baltieši esot dzīvojuši no padomju dotācijām, tagad – no ES.

Pasākuma rīkotājiem gan izdevās saistīties ar Maskavā palikušo režisoru aptuveni 20 minūtes ilgā interneta sakaru seansā, tomēr izrādījās, ka auditorija nemaz nealkst apbērt viņu ar jautājumiem. Nesalīdzināmi lielāku uzmanību publika pievērsa Krievijas domes deputātam Medinskim un Kjezam, kuru klātesošie uztvēra kā ”laimes lāci”, kas atrisinās visas viņu problēmas Eiropas līmenī. Mudināti izteikties par filmu, klātesošie brīvo mikrofonu pārsvarā uztvēra kā iespēju pažēloties par ”netaisnībām”, ar kādām tiem jāsastopas Latvijā – ar ”fašisma atdzimšanu”, ”leģionāru maršiem”, ierobežojumiem nepilsoņiem, saukšanu par okupantiem un tamlīdzīgi. Par prieku publikai eirodeputāts Kjeza apsolīja, ka gādāšot, lai filmu parādītu Eiropas Parlamentā un pat Itālijā un Francijā. Viss, kas redzams filmā, Eiropai nemaz neesot zināms. Viņaprāt, ”acīmredzams ir fakts, ka šeit [Latvijā] tiek pārkāptas cilvēktiesības”.

Bet Krievijas domniekam Medinskim vairākkārt tika lūgts gādāt, lai taču Maskava beidzot noformulē savu politiku par tautiešu jautājumu Baltijā. Valsts domes pārstāvis atbildēja, ka filma ”Baltija, kādas “okupācijas” stāsts” par to jau liecinot. Dīvaini izskanēja Medinska izteikums, ka vienīgais, ko viņš vēloties, ”lai šajā pasaulē vairs nebūtu tādu politiķu, kas mums liktu aizsargāt mūsu [Krievijas] pilsoņus tā, kā to piespieda darīt [Gruzijas prezidents] Saakašvili”.

No vispārējā noskaņojuma nedaudz izkrita Latvijas Antifašistiskās komitejas pārstāvja Josifa Korena lūgums Medinskim palīdzēt iekļūt Krievijas arhīvos. Izrādās, ar to problēmas ir pat ”antifašistiem”, ne tikai par oficiālajiem sauktajiem latviešu vēsturniekiem. ”Šodien ir radusies situācija, ka nez kādēļ tiek ierobežota Latvijas iedzīvotāju pieeja Krievijas arhīviem. Tas, pirmkārt, dod pamatu mūsu oponentiem sacīt, ka Krievijai ir ko slēpt,” pieklājīgi bilda Korens. Viesis no Maskavas, pazīstams arī kā vēsturiskas ievirzes grāmatu cikla ”Krievijas mīti” autors, uz to atbildēja ar aicinājumu ”kopīgi padomāt par šo problēmu”.

---

Modinot Eiropas sirdsapziņu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=51694

“Viena no būtiskākajām komunisma iezīmēm pavisam noteikti bija tā noziedzīgā daba, bet vēl būtiskāka tā iezīme man šķiet meli, kuru aizsegā varēja īstenot teroru,” atzīst ievērojamais Francijas vēsturnieks Nikolā Verts.

Nikolā Verts, Stefanu Kurtuā, Andžejs Pačkovskis, Žans Luī Margolēns un Karels Bartošeks ir “Komunisma melnās grāmatas” autori. Grāmata, kas Francijā pirmoreiz iznāca 1997. gadā, sacēla īstu viesuļvētru, un pār tās autoriem brāzās gan atzinības, gan ļoti smagas kritikas vārdi. Jāpiebilst, ka kritizēja galvenokārt kreisie, kuri komunistisko noziegumu atmaskojumu PSRS uztvēra kā vēršanos pret “ideālo komunismu”.

“Pagātne turpinās šodien, un, ja komunistiskā režīma noziegumus plaši nenosodīs, tad pie pirmās izdevības vecie ieroči atkal tiks likti lietā,” Eiropas Parlamenta publiskajās debatēs “Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem” atzina N. Verts.

– Kā jūsu vērtējumā virzās diskusijas par komunisma nosodījumu starptautiskajā līmenī? Vai jūtams, ka rietumeiropiešu izpratne pieaug?

N. Verts: – Jā, manuprāt, šajā ziņā ir jūtams neliels, bet visai stabils progress. Tomēr rietumvalstīs vēl joprojām komunisma nosodīšanai ir visai liela pretestība. Pirmkārt un galvenokārt tāpēc, ka mēs, rietumnieki, uz savas ādas neesam piedzīvojuši totalitāro komunismu. Otrkārt, tāpēc, ka komunisti no dažādām valstīm, piemēram, Francijas, Itālijas un citām, kur savulaik pastāvēja pretestība nacismam, no nacisma sagrāves guva morālu labumu, jo komunistu popularitāte līdz ar to auga. Tieši te vēstures izpratnē meklējama galvenā plaisa starp

Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīm.

Vienotākas vēstures izpratnes veidošana Eiropas austrumos un rietumos būs grūts uzdevums, jo visai atšķirīga ir cilvēku vēsturiskā pieredze un paaudžu atmiņas. Manuprāt, tas ir ilgāka laika posma jautājums, un saistībā ar to galvenokārt jādomā par jaunās paaudzes izglītošanu, darbu ar skolu jaunatni. Joprojām Rietumeiropas skolu vēstures mācību grāmatās nav iekļauti jautājumi par padomju totalitārismu, un te arī rodams izskaidrojums, kāpēc rietumnieku apziņā tas ir “baltais plankums”.

– Jūs gan esat viens no tiem vēsturniekiem, kurš centies tos aizpildīt. Pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas jūs un citi grāmatas autori tika gan slavēti, gan pelti. “Knābāja” ne tikai Francijā un citur Rietumeiropā, kur ir spēcīgi kreisie, bet arī Krievijā, sevišķi pēc Putina nākšanas pie varas. Tiesa, daudzas kritiskās piezīmes tēmētas nevis pēc būtības, bet vairāk, lai demonstrētu attieksmi… Ja līdzīgu grāmatu publicētu šodien, vai kritika, jūsuprāt, būtu tikpat asa?

– Jā, pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas mums veltīja daudz atzinības vārdu. Bet bija arī kritika, pat ļoti asa, un Francijā tā nāca arī no prokomunistiskām aprindām, kurām bija stipras pozīcijas augstskolās, no tā sauktā komunistu loka. Viņi centās uzsvērt, ka ir jāizšķir vairāki komunisma veidi, arī “demokrātiskais komunisms”. Ja tāds, piemēram, pēc viņu teiktā, būtu izveidojies Francijā, tad gan cilvēki netiktu spundēti cietumos, nometnēs, netiktu sodīti un tamlīdzīgi. Šāds viedoklis ir visai stiprs arī šodienas Francijā, neraugoties uz to, ka politiskā situācija ir mainījusies.

Aizvadītajās prezidenta vēlēšanās Francijā par komunistisko partiju balsoja 1,5 procenti vēlētāju. Kad pirms 12 gadiem iznāca “Komunisma melnā grāmata”, šis skaitlis bija ap 10 procenti. Pēc Otrā pasaules kara tas bija apmēram 30 procenti. It kā, no vienas puses, komunistu pozīcijas sarukušas. Bet tradicionālās komunistiskās partijas nomaina tā sauktās trockistu virziena partijas: mētelītis cits, bet būtība paliek tā pati – komunistiskā. Francijā šī trockistu kustība kļūst arvien populārāka. Viens no tās līderiem ir gados jaunais, harismātiskais Olivjē Besanseno, kurš prezidenta vēlēšanās ieguva vairāk nekā četrus procentus balsu. Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka to popularitāte pieaug. Francijā veidojas jauns komunisma paveids, tā sauktajā Antikapitālistu partijā apvienojoties dažādām sīkām trockistu partijām, un te nevar runāt par “neievērojamu Francijas kreiso daļu”. Tāpēc, ja mēs šodien izdotu grāmatu, kas līdzīgi “Komunisma melnajai grāmatai” atklāj šā režīma represīvo, tumšo, noziedzīgo pusi, tad mēs, domājams, saņemtu daudzas uzslavas, bet neizbēgami arī daudz kritisku vārdu.

Par komunisma noziedzīgo būtību es detalizētāk rakstu savā pēdējā grāmatā, kas iznākusi pavisam nesen un kas veltīta teroram Padomju Savienībā 1937. – 1938. gadā. Tās nosaukums ir “Dzērājs un puķu pārdevēja: masu noziegumu autopsija”. Šos divus tēlus kā centrālos es izvēlējos tāpēc, ka gribēju parādīt, cik vienkārši režīms varēja samīdīt cilvēka dzīvi. “Dzērājs” ir strādnieks, kurš bija aplam aizrāvies ar grādīgo un, reibumā kādā dzelzceļa stacijā plašu roku vēzēdams pudeli ar atlikušo šņabi, nejauši apšļakstījis Kaļiņina portretu. Viņš “par terorismu” sodīts ar nāvi. Otrs tēls ir pensionāre, kura cenšas izdzīvot, pie kapsētas pārdodot puķes. Nelaimīgā kārtā viņa sarunājusies ar cilvēkiem, kas rakuši kapus, un viens no puišiem izteicies: nenes rīt puķes, jo šonakt mēs vedīsim simtiem nošauto. Sieviete par to izpļāpājusies kādā sarunā, un tas nonācis līdz NKVD ausīm. Viņa arestēta, jo izpļāpājusies par “slepenu operāciju”, un vēlāk pati nošauta kādā no slepenajām masu apšaušanām 1937. gadā. Tā kā grāmatā apkopoti stāsti nevis par skaļiem notikumiem, par ko runāja un zināja visi, bet par slepenām masu operācijām, kurās arestēja ap 1 500 000 cilvēku, no tiem 750 līdz 800 tūkstošus nošāva 15 mēnešu laikā. Grāmatā sniedzu arī ieskatu telegrammu sarakstē starp Staļinu un PSRS iekšlietu komisāru Ježovu.

– Virkne vēsturnieku bijušo PSRS apraksta kā “cilvēkēdāju valsti” – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viena no jūsu nesenajām grāmatām “Kanibālu sala” aprakstīts kanibālisms uz Sibīriju deportēto vidū, kuri tikuši iemesti necilvēcīgos apstākļos.

– “Kanibālu sala” – tā man šķita spilgta metafora šausminošajiem 1933. gada notikumiem Sibīrijā. Turp tika aizvesti ap 6000 Staļina tīrīšanu upuri, kuri bez ēdiena un pajumtes burtiski tika izsviesti Nazino salā. Vairāk nekā 4000 no viņiem gāja bojā aptuveni četru nedēļu laikā. Ir ziņas par vairākiem desmitiem kanibālisma gadījumu, kā arī par to, ka cilvēki tika nogalināti, lai viņus ēstu. Komunisms un marksisms, kā pierādījies, spēja noārdīt cilvēkos visu cilvēcīgo līdz pamatiem. Bēdīgākajos gadījumos apstākļi bija tādi, ka cilvēki regresēja līdz galējai robežai – kanibālismam.

Manuprāt, viens no komunistiskā režīma baisākajiem noziegumiem ir mākslīgi izraisītais bads, un šai tēmai plānoju tuvāk pievērsties savā nākamajā grāmatā par Padomju Savienību. Tieši bads bija vainojams pie lielākā upuru skaita PSRS, sevišķi trīsdesmito gadu sākumā. Jārunā arī par pēckara laika badu 1946. – 1948. gadā, kas ir mazāk zināms fakts, bet arī tas nopļāva ap miljonu. Tie nav vienīgie, bija arī citi gadījumi. Nesen man nācās ar saviem kolēģiem vēsturniekiem diskutēt par Ukrainas golodomoru, kad pirms pāris mēnešiem savā lekcijā Hārvardā es pierādīju, ka tas jāuzskata par genocīdu.

– Krievijā gatavojoties pieņemt likumu, kas liegtu “pārrakstīt vēsturi” un ļautu sodīt tos, ka neatzīst Krievijas uzvaru “Lielajā Tēvijas karā”. Jūs laiku pa laikam braucat uz Krieviju. Kā vērtējat to, kas vēstures jomā notiek Krievijā? Vai tur grib redzēt īsto vēsturi?

N. Verts: – Ar Krievijas vēstures pētnieku biedrību “Memoriāls” (Kremļa aprindas uz šo grupu, kas pauž no oficiālajām nostādnēm atšķirīgu viedokli, skatās šķībi. – I. M.) sadarbojos jau 15 gadus un tieši viņiem esmu veltījis savu pēdējo grāmatu. Pēdējo gadu laikā notikumu attīstība Krievijā bijusi ļaunu vēstoša, nepatīkama. Es Krievijā saskatu arvien straujāku nacionālisma, lielkrievu šovinisma attīstību, un daudzi notikumi un izteikumi raisa bažas. Piemēram, par to, ka jaunajās mācību grāmatās arvien mazāk un mazāk, līdz pat minimumam samazināta informācija par gulagu, par staļinistu melnajiem darbiem. Tieši pretēji – Staļins tiek dēvēts par lielisku, efektīvu vadītāju! Jaunajās grāmatās pausts uzskats, ka staļinisms kopumā jāuzskata par pozitīvu, jo tas veicinājis PSRS pārtapšanu par starptautiska līmeņa lielvaru un ļāva uzvarēt Otrajā pasaules karā. Protams, nevar noliegt PSRS ieguldījumu nacisma sagrāvē, bet tad jāvaicā, par kādu cenu iegūta šī uzvara? Par to vara bez lielas nožēlas maksāja ar miljoniem padomju armijas karavīru dzīvībām.

– Latvijas vēsturnieki sūdzas, ka Krievijā arvien vairāk arhīvu kļūst nepieejami.

– Priecājos, ka man ir iespēja sastrādāties ar Krievijas vēsturniekiem, kuriem savulaik bijusi visai laba pieeja arhīviem. Lai arī jūtams, ka pēdējā laikā arhīvi ierobežo pieeju lietām un šajā ziņā situācija noteikti ir sliktāka nekā pirms desmit gadiem, joprojām ir cerības, ka ne jau visas mapes saliktas “ārpus vēsturnieku pieejamības robežas”.

– Viena no Latvijas nelaimēm ir joprojām jūtamās okupācijas sekas. Latvijas sabiedrībā ir divas pretrunīgas vēstures izpratnes, jo tie, kas garīgi jūtas padomju ļaudis, noliedz Latvijas okupācijas faktu. Tāpat mūs dažkārt neizpratnē atstāj dažādu starptautisko ekspertu ieteikumi: sak, nelūkojieties tik daudz pagātnē, vairāk domājiet par nākotni! Jautājums ir, cik drošu nākotni var būvēt uz ļodzīgiem pamatiem?

– Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vienotu sabiedrību uz pamatiem, kas ļogās un drūp, uzcelt nevar – pagātne ir jāzina. Te gan jums laikam jācer uz jauno paaudzi – uz tiem, kas šodien sēž skolas solā, un izglītošana ir valsts uzdevums. Mēs, vēsturnieki, gan labi zinām, cik daudz laika tas prasa.

Baltos plankumus vēstures izpratnē var atrast vai katrā valstī. Un pēc kāda laika – 20, 30 vai 40 gadiem – šī vēsturiskā amnēzija sabiedrībai dod spēcīgu prettriecienu. Piemēram, Francijā sāpīgās tēmas ir karš Alžīrijā, kolaborācija ar nacistiem un citas. Vai ikviena valsts iet cauri līdzīgiem procesiem, kad uz kādu laiku tā nevēlas uzlūkot savas vēstures tumšākos laukumus.

Vēsturisko karogu liktenis vēl nezināms

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=51687

Maskavas muzeja darbinieki pieļauj, ka tie meklējami Sanktpēterburgā

Neskatoties uz vairāku dienu darbu un krievu kolēģu atsaucību, 1940./1941. gadā nozudušo Latvijas armijas karogu likteni Krievijas Federācijas Bruņoto spēku centrālajā muzejā Maskavā tomēr nav izdevies noskaidrot, atzina Kara muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Juris Ciganovs (attēlā).

Ciganovs marta beigās Krievijas Bruņoto spēku centrālā muzeja krātuvē pavadīja trīs dienas, mēģinot atrast jelkādas norādes par vairāk nekā 40 pirmskara Latvijas armijas daļu un aizsargu pulku karogu likteni. Šo karogu pēdas pēc Latvijas armijas izformēšanas pagaisa austrumu virzienā padomju okupācijas sākumā. Iespējams, tie kā sarkanās armijas trofejas nogūla kādā no muzejiem, jo fakts ir tas, ka Latvijā šie simboli nepalika. Vairāk par apstākļiem, kādos karogi nozuda, jau rakstījām ”LA” 18. februāra numurā.

Pētnieciskais brauciens uz Maskavu varēja notikt, pateicoties Latvijas Ārlietu ministrijas atbalstam, kura jautājumu par Kara muzeja zudušajām kolekcijām aktualizēja Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijā. ”Cilvēki bija ļoti atsaucīgi, šķēršļus man neviens nelika, un īpaši gribētos pateikties muzeja priekšniekam Aleksandram Ņikonovam,” iespaidos dalījās Ciganovs. Lieku reizi pierādījies, ka liela nozīme Latvijas un Krievijas vēsturnieku sadarbībā ir personīgajai attieksmei. Proti, vēsturnieks pulkveža pakāpē Ņikonovs padomju laikos, izrādījās, beidzis padomju aviācijas kara skolu Daugavpilī.

”Nekādas mantas, kas attiektos uz Latviju, es faleristiskas (karogu) kolekcijā tur nekonstatēju. Starp citu, viņu ekspozīcijā par 1939./1940. gadu minēts, ka Baltijas notikumi bijuši nevis ”brīvprātīga iekļaušanās”, bet gan ”PSRS veikta aneksija”. Tas mani pozitīvi pārsteidza,” bilda Ciganovs.

Sarunā ar muzeja darbiniekiem izskanējis pieļāvums, ka karogi varēja iet bojā 1941. gada rudenī Maskavas evakuācijas gaitā. Daļa Bruņoto spēku centrālā muzeja krājuma tolaik liellaivās pa Volgu vesta uz Kuibiševu, tagadējo Samaru. Transportēšanas laikā divas liellaivas sabombardējusi vācu aviācija, un tās nogrimušas. Bojāgājušās vērtības tā arī nekad neviens neapzināja, jo evakuācijas haosa apstākļos trūka jebkādas uzskaites. ”Viņi pieļāva – ja 1941. gadā muzeja krājumos kaut kas no Latvijas armijas bijis, tad tas varēja atrasties tur. Versiju par karogu sadedzināšanu aiz pārskatīšanās 1945. gada 24. jūnija Uzvaras parādē Maskavā gan viņi atmeta uzreiz,” norādīja vēsturnieks. Vēl padomju laikos Latvijas muzejnieku aprindās cirkulēja baumas, ka Latvijas armijas karogi latīņu alfabēta burtu uzrakstu un stilizēto ugunskrustu dēļ līdz ar uzvarētās Vācijas karogiem un simboliem toreiz samesti Sarkanajā laukumā vienā kaudzē un sadedzināti. Izrādās, stāsts par uzvarēto karogu dedzināšanu ir kārtējais padomju gados sacerētais mīts, jo neviens no kinohronikās redzamajiem nacistu standartiem nemaz netika sadedzināts. Visi 60 parādē izmantotie Vācijas bruņoto spēku simboli, kas atvesti no kādas noliktavas Austrumprūsijā, sveiki un veseli joprojām glabājas Krievijas Federācijas Bruņoto spēku centrālajā muzejā.

Maskavas muzeja darbinieki pieļāvuši, ka savulaik no Latvijas izvestās vērtības drīzāk meklējamas Sanktpēterburgā (bij. Ļeņingradā). Tam pamatā ir vairāki apsvērumi. Pirmkārt, Latvijas okupāciju 1940. gada vasarā lielākoties īstenoja no Ļeņingradas kara apgabala nākušās sarkanarmijas daļas. Otrkārt, tieši Ļeņingradas Artilērijas, inženieru un sakaru kara vēstures muzeja vadība 1940. gada 24. jūlijā nosūtīja vēstuli Latvijas Tautas armijas politiskās daļas priekšniekam Bruno Kalniņam, pieprasot atsūtīt Latvijas armijas karogus, formu un cita militārā aprīkojumu paraugus. No tāda viedokļa lietderīgi būtu ielūkoties minētajā, kā arī Ļeņingradas blokādes un aizstāvēšanas memoriālajā muzejā un Ļeņingradas kara apgabala vēstures muzejā. Ciganovs atzina, ka ar šiem muzejiem Kara muzejam pagaidām nav nekādu kontaktu. Tas gan būtu mazākais. Būtiskāk ir, vai nosauktie piekritīs ekspertus no Latvijas ielaist savās krātuvēs. Un, protams, vai tālākajiem meklējumiem atradīsies finansējums, ar kuru Aizsardzības ministrijai pakļautajam Kara muzejam šobrīd klājas tāpat kā visām valsts iestādēm Latvijā.

Grāmatas “Dumpis Rīgas ostā” prezentācija

Grāmata ir veltīta satricinošam, rūpīgi noklusētam mūsu nesenās vēstures notikumam – dumpim uz karakuģa Storoževoj.

1975. gadā pēc kārtējās revolūcijas gadadienas parādes karakuģa Storoževoj zampoļits Valērijs Sabļins arestēja kapteini un izveda kuģi no reida Daugavā pretim Rīgas pilij Baltijas jūrā. Maskavas varas iestāžu pavēle jūras un gaisa spēku flotei – panākt un nogremdēt kuģi ar visu tā komandu. Ārvalstu flotes radisti, uztvēruši nepārprotamus kaujas signālus, jau domāja, ka PSRS uzsākusi kodolkaru…

Dumpja mērķis bija pievērst padomju tautas uzmanību tam, cik korumpēta ir padomju valdība un ka nepieciešama komunistiskā režīma nomaiņa. Sabļinu spārnoja cerība, ka izdosies atkārtot bruņukuģa Potjomkin vēsturisko sacelšanos  un gāzt pastāvošo valsts iekārtu.

BORISS GINDINS – notikuma aculiecinieks, 1975. gadā bija vecākais leitnants un galvenais mehāniķis uz padomju pretzemūdeņu karakuģa Storoževoj.  Savulaik devis klusēšanas zvērestu VDK, tagad, būdams ASV pilsonis, viņš uzdrošinās pastāstīt par 1975. gada notikumiem Rīgā.

DEIVIDS HEGBERGS vairāk nekā trīsdesmit gadus pētījis ASV un PSRS attiecības Aukstā kara periodā, kura kulminācijas laikos bijis ASV Gaisa spēku kriptogrāfs. Viņš sarakstījis vairāk nekā divdesmit izcilus spriedzes romānus, to skaitā bestselleru The Kremlin Conspiracy, par kuru saņēma Amerikas Grāmatu balvu.

Grāmatu sagatavoja apgāds “Kontinents” un tās prezentācija paredzēta 16.aprīlī 16:00 Latvijas Kara muzejā.

---

Dumpis Rīgas ostā

Grāmata ir veltīta vienreizējam, līdz šim nezināmam mūsu nesenās vēstures notikumam – dumpim uz karakuģa „Storoževoi”.

Pieredzē dalās notikuma aculiecinieks, kā 1975.gadā, kad komanda, pēc kārtējās revolūcijas gadadienas svinēšanas, sagrāba varu un izveda kuģi no reida Daugavā, pretim prezidenta pilij, uz Rīgas jūras līci, kur tika vajāti no kara flotes un aviācijas puses, līdz pat Baltijas jūrai.

Dumpja mērķis bija pievērst padomju tautas uzmanību tam, cik korumpēta ir padomju vara, un tam, ka nepieciešama komunistiskā režīma nomaiņa.

BORISS GINDINS

Lasītājiem ir tiesības zināt, kāpēc es pēc trīsdesmit divu gadu klusēšanas esmu nolēmis pavēstīt šo stāstu. Tas nebija viegls lēmums. Vēl tagad es baidos, kā uz to reaģēs jaunā VDK. Mana vienīgā cerība ir tāda, ka Krievijas politikā notiek virzība uz demokrātiju, kur atklātība nav tikai tukši vārdi.

Es domāju, ka rīkojos pareizi, izstāstot patiesību par dumpi uz kuģa Storoževoj 1975. gada novembrī. Tā bija tikai viena epizode ilgā dažādu notikumu ķēdē, kas izraisīja vecā padomju režīma sabrukumu, līdz ar tā ideoloģisko teroru, gulagiem un nemitīgajām bailēm, ka konfrontācija ar ienaidnieku – Savienotajām Valstīm – izraisīs globālu kodolkaru.

Turklāt man ir pienākums komandas biedru priekšā izstāstīt patiesību.

Es esmu dzimis vidusšķiras ģimenē, kas ar lielām pūlēm centās nopelnīt pienācīgu iztiku un izglītot bērnus. Uzaugu kopā ar vecāko māsu Hruščova – Brežņeva laikos, kad krievu vidū valdīja rūgtums un vilšanās. Mums šie laiki bija kā tumšie viduslaiki. Cilvēkiem jau bija apnikuši valdības meli, ka labāka dzīve būs jau pavisam drīz. Maskava tērēja mūsu naudu par armijas bruņojumu, kamēr pārtikas veikali gandrīz vienmēr bija tukši!

Tomēr es septiņpadsmit gadu vecumā iestājos Sanktpēterburgas Kara inženieru akadēmijā, jo noticēju meliem. Gribēju kalpot savai valstij, aizstāvēt to un veidot sev labāku nākotni. Vēlējos, lai vecāki ar mani lepotos. Šī akadēmija toreiz bija viena no prestižākajām mācību iestādēm visā Krievijā, un es vēlējos uzsākt karjeru flotē.

Studijas man veicās labi, un beidzu akadēmiju kā viens no labākajiem savā kursā, tāpēc mani nosūtīja uz Baltijas floti, kur divdesmit četru gadu vecumā mani iecēla par virsnieku uz jaunā Krivak klases karakuģa Storoževoj.

Tas bija liels gods. Taču tajā laikā es pat nespēju iedomāties, ka viens no maniem komandas biedriem uzsāks dumpi, ka Maskava pavēlēs vajāt un nogremdēt mūsu kuģi, ka VDK nošaus ideālistisko jauno virsnieku, dumpja ierosinātāju – cilvēku, kurš tikai vēlējās panākt labāku dzīvi sev un visiem saviem tautiešiem –, un daudzu krietnu vīru karjeras tiks neglābjami sagrautas, bet amerikāņu rakstnieks gūs panākumus ar dumpja notikumu iedvesmotu romānu.

Kad incidents bija beidzies un mēs visi – arī tie, kuri pretojās dumpim, jo Maskava to neņēma vērā, – bijām apcietināti, es sāku saskatīt patiesību. Un sāku uzdot jautājumus. Kāpēc valdība nevēlējās saskatīt patieso varonību? Kāpēc sodi bija tik bargi un netaisnīgi? Kā Politbirojs uzdrīkstējās dot pavēli nogremdēt kuģi ar visu komandu? Kāpēc valdība lika mums visiem zvērēt saglabāt visu noslēpumā, piedraudot ar izrēķināšanos un nāvi?

Neko nedrīkstēja izpaust. Aizliegts bija runāt par notikušo, lai gan tas palīdzētu pārciest sāpes. Nebija nekādas iespējas novelt no sirds šo smago nastu, pastāstīt pat tuvākajiem radiniekiem, pat sievām ne.

Vai es nožēloju, ka studēju kara akadēmijā un vēlējos veltīt dzīvi kalpošanai savai valstij un tautai? Nē, nenožēloju.

Vai nožēloju savu aklo uzticību pienākumam un stingro paklausību pavēlēm, ko padomju ideoloģija iedzina visiem galvā jau kopš dzimšanas? Jā, nožēloju.

Pēc dumpja Storoževoj komanda parakstīja VDK dokumentu, apņemoties nekad neko nestāstīt par notikušo. Viss tika noslēpts un noklusēts. Vecajai Padomju Savienībai patiesība vienmēr ir bijusi liels ienaidnieks. Savā ziņā man šķiet, ka šāda attieksme Maskavā saglabājusies vēl joprojām.

Kāpēc tad esmu sarakstījis šo grāmatu? Un – varbūt vēl svarīgāk – vai man vajadzēja atklāt visu patiesību?

Esmu atstājis Krieviju, un man vairs nav jātur slepenpolicijai dotais solījums. Tagad esmu Amerikas pilsonis.

Šis dumpis bija svarīgs notikums, un tādi vēstures fakti nedrīkst pazust aizmirstībā.

Smagas sekas bija jāpārcieš arī tiem matrožiem un virsniekiem, kuri, tāpat kā es, pretojās dumpim. Maskava netaisnīgi vainoja viņus līdz ar dumpiniekiem, un viņu dzīve un nākotne bija neglābjami sagrauta.

Ceru ar šīs grāmatas palīdzību beidzot pateikt skaidru patiesību un attaisnot šo cilvēku godīgos vārdus un reputāciju.

RĪGA
1975. GADA 8. NOVEMBRIS

Prāta ledainie brīdinājumi un sirdssāpju atmiņas.
ALEKSANDRS PUŠKINS, “JEVGEŅIJS OŅEGINS”

RĪGA
UPE
Dumpja rītā pūš salts ziemeļvējš, nesot no jūras puses īsti ziemīgu aukstumu. Eksporta ielā un Daugavas krastmalā nav daudz cilvēku. Vakar šeit pulcējās ļaužu pūļi vērot padomju flotes kuģu parādi par godu boļševiku revolūcijas piecdesmit astotajai gadadienai, bet šajā vēsajā, agrajā rīta stundā visa Rīga šķiet vēl aizmigusi.
Upes vidū noenkuroti četrpadsmit padomju karakuģi – zemūdenes, eskadras mīnu kuģi, kreiseri, peldošās bāzes un fregates – visi parādes ierindā, cienot likumu un kārtību, mieru un labklājību, ko garantē kalpošana Rodinai – Dzimtenei. Tā ir kā drosmīga, jauna pasaule, pār kuru plešas rīta krēsla ar malkas un ogļu dūmiem no to māju skursteņiem, kuru iemītniekiem vēlā rudenī ir laimējies atrast kurināmo siltumam.
Uz fregates Storoževoj, kas noenkurota gandrīz tieši virs Alfa klases zemūdenes, jau atskanējusi rīta junda. Pienācis laiks divsimt matrožiem un virsniekiem celties, vilkt bikses un teļņaškas – zili balti svītrainos garpiedurkņu apakškreklus, ko jūrnieki valkā visos gadalaikos –, un pulcēties uz klāja rīta rosmei. Taču vakar bija svētki, tāpēc šorīt gandrīz visus pārņēmusi vienaldzība pret dienas režīmu, tomēr jaušama arī savāda gaidpilna spriedze, kuras iemesls gan ir zināms tikai diviem vīriem.
Storoževoj ir zems, garš karakuģis, kas pat noenkurots atgādina strauju medību suni, kas gatavs zibenīgi traukties cīņā. Kuģis ir vairāk nekā četrsimt pēdas garš, par trešdaļu garāks nekā futbola laukums, bet šaurs – tikai četrdesmit sešas pēdas, ar izteiksmīgu priekšgalu, zemu pakaļējo klāju, masti kuģa vidusdaļā bagātīgi aprīkoti ar radara un elektroniskās novērošanas detektoriem, kas slejas septiņdesmit piecas pēdas virs ūdens. Kuģa kopskats ir slaids un agresīvs. Un bīstams.

Fragments no grāmatas
DUMPJA VAKARS
Vakariņas ir pienākušas un pagājušas, debesīs zvaigznes nav redzamas, pūš vēss vējš, un satiksme krastmalā ir niecīga. Svētki beigušies, un rīdzinieki atgriezušies pie savām ikdienas nodarbēm – apciemo radus, spēlē šahu vai skatās televīziju – tiek rādīta Lielā teātra dienas izrāde “Žizele”. Rīt Storoževoj dosies uz kuģu būvētavu, kur divu nedēļu laikā tiks salabotas visas tā sistēmas un aprīkojums. Ieroču munīcija – raķetes, mīnas, torpēdas un atlikusī urāna munīcija lielgabaliem – jau aizvesta no kuģa klāja, un degvielas tvertnes ir gandrīz, bet vēl ne gluži tukšas. Kuģa remonta laikā augumā mazākajiem matrožiem būs pa apkopes lūkām jāielien tvertnēs, lai tās no jauna izkrāsotu. Jo mazāk degvielas pirms tam jāizsūknē, jo ātrāk varēs to paveikt.

Gindins atgriežas savā kajītē pēc jaunas cigarešu paciņas – viņi pavadīja jūrā sešus mēnešus, Marlboro ir izbeigušās, un tagad līdz nokļūšanai bāzē jāiztiek ar pretīgajiem krievu smēķiem – Prīmu bez filtra. Taču Gindinu tas pārāk neapbēdina. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņš sāka smēķēt daudz dārgākās amerikāņu cigaretes, bija vēlme palielīties civilistu priekšā, cik lepni dzīvo padomju flotes virsnieki.

– Mēs aizstāvējām viņu dzīvības, – viņš paskaidro. – Tāpēc bijām pelnījuši kaut nelielu greznību un bagātību.

Kad viņš bāž kabatā cigarešu paciņu, ienāk kajītes biedrs Vladimirs Firsovs, kura platajā, sirsnīgajā sejā rotājas viegls smaids.

– Nu, Boris, kāda muša tev iekodusi? – viņš grib zināt. Šķiet, it kā pusei kuģa komandas būtu apsāpējies vēders vai sazin kas lēcies. Gandrīz neviens nesmaida.

Gindinam nav ne jausmas. Viņš papurina galvu. – Nezinu, – viņš atbild. – Kaut kas. – Visu laiku ir tāda sajūta, it kā kaut kas uzglūnētu vai draudētu briesmas. Viņam jau sāk likties, ka no bailēm mati ceļas stāvus.

Vladimirs un Boriss iziet no šaurās kajītes, atgriežas uz klāja un nostājas pie margām uzsmēķēt. Vējš ir pieņēmies spēkā, un tagad, pēc saulrieta, ir vēl aukstāks nekā no rīta. Laikam pēdējās stundas laikā pietuvojusies kāda no atmosfēras frontēm, kas bieži virzās no Arktikas pāri Baltijas jūrai, jo tagad var redzēt elpu gaisā kā mākonīti.

– Auksti, – pēc ilga klusuma brīža nopūšas Firsovs, bet Gindins netic, ka draugs tieši tagad grib tērzēt par laiku.

– Havanā bija labāk, – Gindins atbild. Saruna ir samocīta, gluži kā brienot pa biezu sīrupu. It kā viņi bezmērķīgi, bezpalīdzīgi dreifētu jūrā bez stūres. Gindins vēl nekad nebija tā juties.

Viņi runā par to, ka brauciens beidzot ir galā, par grūtajiem remontdarbiem ceļā uz Kubu. Dokos būs daudz ko darīt, bet pēc divām nedēļām viņi jau būs mājās pie ģimenēm.

Vladimirs ir precējies, un viņam ir mazs dēlēns. Katru gadu Boriss kopā ar Vladimiru atzīmē viņa kāzu jubileju un sievas un dēla dzimšanas dienu. Tā ir jauka krievu tradīcija, kas īpaši izplatīta jūrnieku vidū. Šādas mazas svinības palīdz labāk pārciest vientulību jūrā.

Boriss iedomājas, ka viņš nevarēs svinēt tēva dzimšanas dienu ne nākamgad, ne aiznākamgad, bet tad kuģa skaļruņos ierunājas Nikolajs Bogomolovs. Viņš šajā maiņā ir dežurējošais virsnieks. Pulkstenis ir gandrīz 19:00, un Nikolajs paziņo, ka visiem virsniekiem un kursantiem uniformās jāierodas kursantu ēdamzālē.

Boriss un Vladimirs steidzas lejā. Viņiem bija brīvais laiks, tāpēc tagad jāpārģērbjas ikdienas uniformās. Visi vienkāršie matroži, kuriem pašlaik nav dežūra, ēdamzālē skatās filmu. “Bruņukuģi Potjomkinu” – visu flotes zampoļitu iecienītāko kinolenti.

Leitnants Sergejs Kuzmins, kurš ir atbildīgs par BCH-3 sonāru sistēmām, grib zināt, kas, ellē, te notiek. Viņš domā, ka tas ir kārtējais Sabļina gājiens. Šis kretīns pēdējās piecas dienas nepārtraukti bāza degunu svešās darīšanās.
Sergejs Bogoņecs, kas pierunāja Borisu izjokot Bogomolovu, izskrien no kajītes ar niknu grimasi melnīgsnējā sejā. – Tas mērglis grib mums atspēlēties par dušas jociņu, – viņš paziņo. – Gan redzēsiet – tikko būsim saģērbušies un tiksim līdz ēdamzālei, izrādīsies, ka nekādas sapulces nav.
Taču šādi izjokot kuģa virsniekus sešu mēnešu reisa beigās ir bīstami. Pārāk daudzi to ņems ļaunā un nākamajā braucienā var atriebties. Lai nu kas, bet virsnieku naidošanās nepavisam nav vajadzīga nevienam kuģim jūrā, un jo sevišķi karakuģim. Kuģa drošība ir atkarīga no visas komandas vienprātības un saskaņotas darbības.

Bet ja šo pulcēšanos sasauc Sabļins, tad nekas cits neatliek, kā vien disciplinēti ierasties, kā pienākas krietniem komunistu jūrniekiem, un vismaz izlikties, ka ar prieku uzklausa lekciju. Zampoļits ir otrs augstākais virsnieks uz katra padomju karakuģa. Tas nozīmē, ka viņš ir pakļauts tikai kapteinim un nevienam citam. Bet politikas jautājumos zampoļitam pieder augstākā autoritāte.

Savādi ir tas, ka virsniekiem Sabļins ne pārāk patīk, bet matroži viņu ciena, jo zampoļits tiešām uzklausa viņus un, šķiet, izrāda patiesu interesi par dienestā iesaukto puišu labklājību. Lai gan virsnieks, viņš tomēr nav liekulis. Turpretī labāk izglītotie virsnieki prot atšķirt neliekuļotu attieksmi no izskalotām smadzenēm.

– Politikas lekcijas bija mūsu ikdiena, – atceras Gindins. – Tās mums šķita kā tukša skaņa, jo bijām to visu dzirdējuši neskaitāmas reizes visu mūžu. Meli, ko mums centās iestāstīt, neskāra ne mūsu sirdis, ne prātus. Šīs lekcijas bija atrautas no dzīves, tās bija tikai kārtējais pienākums.
Lielākā daļa kuģa komandas, tāpat kā vidusskolu audzēkņi un augstskolu studenti, jutās pazemoti, piespiedu kārtā kaļot galvā tādas aplamības.
Visi zina, ka tie ir meli.

Tomēr tajā pašā laikā visi dzīvo saskaņā ar šiem meliem, jo tā ir vienīgā dzīve, ko viņi pazīst. – Cilvēks kaut kam tic, – skaidro Gindins. – Viņš ir gatavs ziedot savu dzīvību šiem ideāliem, tomēr sirds dziļumos, varbūt neapzināti, viņš saskata to visu citādā gaismā. Tomēr viņš nespēj neko mainīt, tāpēc turpina dzīvot tāpat, kā tas ir pavēlēts.

Turpretī Sabļins tiešām tic partijas propagandai. Viņš ir ideālists un nešaubīgi pārliecināts, ka visiem pavisam drīz gaidāma labāka dzīve. Ja vien viņi pieturēsies pie pamatprincipiem, turpinās čakli strādāt, uzticēsies Maskavai, visus gaida spoža nākotne.

– Klau, Boris, kas, ellē, te notiek? – brīnās vecākais leitnants Oļegs Sadkovs. Viņš ir ārsts un nāk tieši no medpunkta. Viņš ir gandrīz Gindina vienaudzis, ap divdesmit sešiem gadiem, precējies, mazas meitiņas tēvs. Sadkovs nekad nav teicis ļaunu vārdu ne par virsniekiem, ne matrožiem, un visiem viņš patīk, jo ir sirsnīgs, atklāts un godīgs. Turklāt Sadkovs ir kārns kā maikste, ar tumšiem matiem un kuplām ūsām un izskatās pēc pusaudža. Pilnīgi nekaitīgs.

Pirms Gindins pagūst atbildēt, no savas kajītes iznāk vecākais leitnants Dmitrijs Smirnovs ar kārtīm rokā un platu smaidu sejā. Viņš ir galvenais stūrmanis un BCH-1 komandieris un parasti turas savrup, bet šovakar ir tikpat apjucis kā pārējie virsnieki. Smirnovs nemaz nešaubās, ka sapulci izziņojis Sabļins, un viņš neļaus tam ķēmam sabojāt visiem svētkus.
Smirnovs rāda kārtis. – Varbūt labāk uzspēlēsim, un drīz vien izrādīsies, ka nekādas sapulces nav.

Uz Storoževoj klāja ir astoņpadsmit virsnieki, kapteinis un vienpadsmit kursanti, taču, ieskaitot tos, kuriem 19:00 ir dežūra, un tos nedaudzos, kuriem ir brīvais laiks, uz sapulci var ierasties tikai kapteinis, astoņi virsnieki un četri kursanti. Neviens no viņiem nav sajūsmā.

– Man nav nekas pretī, – atbild Boriss. – Pēc divām nedēļām es būšu mājās pie ģimenes. Ja tādēļ man jānosēž garlaicīgā zampoļita lekcijā un ar lielu sajūsmu jānoklausās viņa muldamais, tad man tas nav grūti.

Protams, neviens nedrīkst nepakļauties tiešai pavēlei. Varētu jau izlikties par slimu, bet padomju virsnieki tā nerīkojas. Disciplīna ir tāda pati kā jebkuras citas valsts flotē. Taču kurnēt gan visi kurn līdzīgi, arī padomju flotē.

– Tam nav jēgas, – klusi nomurmina kapteiņleitnants Viktors Vinokurovs.
Gindins gaiteņa drūzmā pienācis pietiekami tuvu, lai to dzirdētu. – Tas ir Sabļins.

– Varbūt, taču katras sapulces sasaukšanai nepieciešams kapteiņa apstiprinājums, – atbild Vinokurovs, kas ir BCH-2 komandieris un atbildīgais par artilēriju. Viņš ir gara auguma, gaišmatains vīrs, ļoti stingrs pret saviem virsniekiem. – Šodien ir svētki. Nav nekā steidzama. Nekas ārkārtējs nav noticis, lai būtu jāsasauc šāda sapulce. Tam nav jēgas, es tev saku.

Boriss arī nesaskata jēgu, taču pavēle paliek pavēle, un kopā ar pārējiem virsniekiem viņš dodas uz kursantu ēdamzāli. Tā ir viena no lielākajām telpām uz visa kuģa, kur var sapulcēties virsnieki. Tā atrodas pie kreisā borta, tuvāk pakaļgalam, tieši zem augšējā klāja un pretī Sekretkai – slepenajai bibliotēkai pie otra borta, kur virsnieki izskata slepenos dokumentus, shēmas un rokasgrāmatas ieročiem un aprīkojumam, par ko viņi ir atbildīgi.

Un atkal Gindinu pārsteidz neparastais klusums uz kuģa. Nav motoru trokšņa, jo kuģis stāv uz enkura, taču arī matroži neskraida apkārt, jokodami, skaļi sarunādamies, varbūt pat strīdēdamies. Arī virsnieki vairs nav savās kajītēs, kur tie pie atvērtām durvīm dzertu spirtu, stāstītu anekdotes, smietos vai debatētu, vai spēlētu šahu, kas arī var izvērsties visai skaļi.

Kapteiņleitnants Nikolajs Prošutinskis, kas ir atbildīgs par visu BCH-3 akustisko sistēmu sektoru, joņo šurp pa gaiteni no savas kajītes. Viņš ir Kuzmina priekšnieks un uzsit tam pa muguru.

– Sūdi vagā, kas te, ellē, notiek? – viņš noprasa.
– Nezinu, leitnant, – atbild Kuzmins. Viņš ar priekšnieku satiek labi. – Varbūt Sabļins grib teikt patriotisku runu tāpat kā pagājušajā gadā.
Prošutinskis bēdīgi pašūpo galvu. – Ja tas ir viss, tad neliksim krietnajam zampoļitam gaidīt. – Viņš paraugās uz Gindinu un plati pasmaida. – Bet, kad tas būs galā, Boriss mūs visus uzaicinājis iedzert spirtiņu, vai ne?

Viņi nogriežas ap stūri, un tieši pretī ir kursantu ēdamzāles atvērtās durvis. Šo brīdi Gindins atcerēsies visu mūžu, lai gan pašlaik viņš vēl to nezina, taču nelāgā priekšnojauta pieņemas spēkā. Un, šķiet, ka tāda pārņēmusi arī pārējos virsniekus. Un nezin kāpēc tajā brīdī viņš ilgojas, kaut varētu parunāt ar tēvu, pavisam īsu mirkli. Boriss grib lūgt tēvam padomu. Taču, pat ja brīnumainā kārtā viņš spētu runāt ar Josifu, Boriss nezinātu, ko īsti jautāt.

Lai kāda arī būtu viņa nākotne, tā tiks izlemta aiz šīm atvērtajām durvīm.

Kad Boriss tūlīt pēc karoga pacelšanas rīta ceremonijas dodas uz dežūru, viņš kursantu ēdamzālē sapulcē savu komandu – septiņus matrožus un vienu kursantu, pasaka tiem dažus vārdus un dodas kopā ar tiem lejā uz mašīntelpām. Viņa komandā ir divi dīzeļu speciālisti, kuri uzrauga motorus, kas ražo elektrību kuģim, viens elektriķis, kurš gādā, lai strāvas sadales iekārtas un paneļi būtu darba kārtībā, viens tvaika speciālists, kurš rūpējas par tvaika ražošanas iekārtām un cauruļvadiem, kas nodrošina ūdens sildīšanu un kuģa telpu apkuri, viens degvielas speciālists, kurš ne tikai uzrauga kuģa degvielas patēriņu un atlikušo daudzumu, bet arī gādā, lai degvielas sūkņi būtu darba kārtībā; vēl ir arī viens kursants, kurš gatavojas virsnieka amatam.

Divi pēdējie Gindina komandas locekļi ir gāzes turbīnu speciālisti, kuru pienākums ir gādāt, lai darbotos abi gaitas motori un abi papildu motori. Ieejot mašīntelpā, abi šie speciālisti vēl pirms iepriekšējās maiņas aiziešanas pārbauda reģistrus. Katram motoram ir savs reģistrācijas žurnāls, kurā gāzes turbīnu speciālisti ieraksta eļļas spiedienu, temperatūru, apgriezienu skaitu minūtē, gaisa spiedienu un daudzus citus rādītājus, kā arī problēmas, ja tādas radušās viņu maiņas laikā. Pēc tam speciālisti apskata pašas turbīnas, pārliecinās, ka tām viss ir kārtībā, nav noplūžu, visi mēraparātu rādījumi ir normas robežās, un tikai tad paraksta reģistrus. Tas nozīmē, ka tagad šie abi puiši Gindina vadībā uzņemas atbildību par motoriem un iepriekšējā maiņa var doties rezervē uz nākamajām četrām stundām.

Protams, šī ir viena no tām pirmdienām, kad virsniekam kopā ar savu komandu jādodas augšā uz kubriku stāstīt par Marksu un Ļeņinu, par lielo padomju eksperimentu, kas ir paraugs visai cilvēcei. Tas nekas, ka vīri visu maiņu smagi strādājuši, viņi ir netīri, notriepušies ar motoreļļu un ilgojas kaut mazliet pagulēt – Markss un Ļeņins ir svarīgāki.

Visļaunāk ir tad, kad Potuļnijs iedomājas rīkot uniformu pārbaudi. Tieši tad Boriss, notriepies ar eļļu, steidzas augšā uz savu matrožu kubrikiem palūkoties, vai viņi ir sakopušies un saveduši kārtībā uniformas, un saskrienas ar kādu citu virsnieku – spodru un tīru.

– Nu, Boris, kā sokas? – viņš ironiski apjautājas, ļoti labi zinādams, kā sokas vai drīzāk nesokas. Viņš pats arī vēl nesen bija tikpat netīrs un droši vien drīz būs atkal. Tas ir tikai tāds jociņš dienesta biedru starpā.

– Ej dirst! – Boriss nīgri, bet miermīlīgi atrūc.

Dežūra var paiet bez jebkādiem notikumiem, ja neskaita to, ka ik stundu jāpārbauda mēraparāti un jāreģistrē rādījumi. Sevišķi klusas ir vēlās nakts un agrā rīta maiņas. Ja iekārtas nesāk niķoties vai no komandtiltiņa nepienāk pavēle mainīt apgriezienu skaitu minūtē, Gindins un viņa komandas biedri var pat kādu brīdi nosnausties. Vai arī izdomas bagātie puiši var uzrīkot kādu izklaidi, piemēram, nočiept un uzcept kartupeļus. Vai arī piesavināties kādu mēriņu no iekārtu tīrīšanai izsniegtā spirta un paslēpt to ugunsdzēšamajā aparātā. Šad un tad, brīvajā laikā, kad Boriss neskatās, matroži var uz īsu brīdi apstāties pie ugunsdzēšamā aparāta un ieraut mazu malciņu. Tā nakts paiet kaut mazliet ātrāk.

Borisam ir ne tikai jāuzrauga matrožu darbs, bet arī katru stundu jāveic apgaita, kuras laikā viņš ieklausās katras turbīnas skaņā, izmantojot stetoskopam līdzīgu ierīci, lai pārliecinātos, ka motori darbojas bez traucējumiem.

Mašīntelpā nav atļauts smēķēt, tāpēc laiku pa laikam kāds no brīvajiem virsniekiem uz dažām minūtēm nomaina Borisu. Viņš iziet uz klāja ātri uzvilkt kādu dūmu. Citreiz viņš tāpat izpalīdz pārējiem virsniekiem. Tā ir vēl viena sistēma, kas nav ierakstīta reglamentā, bet ir visai noderīga.

Turklāt apmācības notiek gandrīz nepārtraukti. Gindina pienākums ir gādāt, lai visi viņa sektora jūrnieki pārzinātu savu darbu. Tas nozīmē, ka līdztekus gāzes turbīnu un citu iekārtu uzturēšanai viņam ir katram matrozim soli pa solim jāierāda visas procedūras – no motoru iedarbināšanas līdz to izslēgšanai un viss, kas notiek starplaikā. Tas nozīmē arī, ka Borisam visos sīkumos jāpārzina katra skrūve, uzgrieznis, svira un slēdzis visā savā sektorā. Tas ir ļoti svarīgs pienākums, un Boriss tam pievērsies ļoti nopietni uzreiz pēc akadēmijas beigšanas. Viņa darba laiks ir visu diennakti, un līdztekus matrožu apmācīšanai viņš arī nemitīgi papildina savas zināšanas.
Ja neskaita kapteini Potuļniju, iespējams, Boriss Gindins pazīst kuģi tik labi kā neviens.

Virs Daugavas savelkas viegla migla, apvijot ar bālajiem taustekļiem noenkurotos karakuģus. Uz pārējiem kuģiem no dežūrām brīvie matroži un virsnieki atpūšas savos kubrikos un kajītēs, lasa grāmatas vai varbūt ēdamzālē skatās televīziju. Rīgas jūras līcis atrodas tajos pašos platuma grādos kā ziemeļu Ņūfaundlenda, un no atklātās Baltijas jūras to pasargā tikai Sāremā sala, tāpēc novembrī šeit ir ļoti auksts. Šī nav Gindina dzimtene, un kopš tēva nāves viņam arvien biežāk sirds sažņaudzas vientulībā. Viņš vēlas, kaut šī sapulce ātrāk beigtos, kaut drīzāk varētu aizvest kuģi uz rūpnīcu remontēt, pēc tam uz bāzi, lai beidzot varētu doties uz mājām apciemot māti, māsu un pārējos radus. Vēlāk, ja viss izdosies, kā cerēts, viņš ar solīto Potuļnija palīdzību atradīs darbu krastā, apprecēsies, nodibinās ģimeni, audzinās bērnus un dzīvos pats savu dzīvi.

Tās ir patīkamas nākotnes izredzes, taču viņš nespēj atbrīvoties no drūmās priekšnojautas, kas vajā viņu kā briestoša Atlantijas vētra.

Latvija atteikusi vīzu padomju laikus slavinošas filmas veidotājam no Krievijas

Latvija ir atteikusi vīzu Krievijā tapušās filmas “Baltija, kādas “okupācijas” vēsture” režisoram Borisam Čertkovam, kurš nākamnedēļ bija plānojis apmeklēt Latviju, lai piedalītos filmas prezentācijā Rīgā.

Krievijas Ārlietu ministrija oficiālā paziņojumā pauž izbrīnu par šādu Latvijas puses rīcību. “Ar ko gan ir saistīta tika asa Latvijas puses reakcija? Varbūt ar to, ka filmā ir atspoguļoti daudzu ievērojamu Baltijas sabiedrisko politisko un zinātnes darbinieku viedokļi par dzīvi padomju valstī 70. un 80.gados, kas parādīja reālās izmaiņas šo valstu ekonomikā, kultūrā un izglītībā,” teikts Krievijas paziņojumā.

“Filma nepiedāvā vienpusēju skatījumu, bet gan drīzāk ir aicinājums uz diskusiju par šo tēmu. Taču Latvijas puse, acīmredzot, nav gatava atklātai viedokļu apmaiņai, ja šie viedokļi nesakrīt ar oficiālo nostāju par padomju laiku Baltijas valstu vēsturē, ja reiz tiek atteikta iebraukšana Krievijas televīzijas žurnālistam,” turpina Krievijas Ārlietu ministrija.

Krievijas Ārlietu ministrijas skatījumā, vīzas atteikums uzskatāmi parādot, kā praksē izpaužas “oficiālās Rīgas paziņojumi par turēšanos pie “vārda brīvības” principiem un gatavību sarunāties ar mums par jebkurām “sarežģītām” vēstures tēmām”.

Iepriekš telekompānijas TV3 raidījums “Nekā personīga” ziņoja, ka filmā tiek stāstīts par to, cik Baltijas valstīm bijis labi Padomju Savienībā un ko tās zaudējušas pēc atdalīšanās no PSRS.

Padomju dzīves labumus filmā komentē virkne sabiedrībā pazīstamu personību – komponists Raimonds Pauls, ekonomiste Raita Karnīte, hokejists Helmuts Balderis, bijušais politiķis Alfrēds Čepānis un citi, kuri pēc filmas noskatīšanās gan pauda sašutumu par to, ka viņu stāstītais esot sagrozīts un pasniegts nepareizi.

Savukārt ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP), komentējot filmu “Baltija, kādas “okupācijas” vēsture”, vērtēja to kā klaju propagandu un norādīja, ka Maskavai ir raksturīga vēlme bijušās Padomju Savienības republikas, tostarp Latviju, “iezīmēt noteiktā mērcē”.

Ministrs uzskata, ka Latvijai un Krievijai ir atklāti jārunā par vēstures jautājumiem, lai gan atzīst, ka panākt vienotu izpratni tuvāko gadu laikā abām pusēm varētu neizdoties.

Tāpat Riekstiņš aicināja cilvēkus, kas sniedz komentārus filmas veidotājiem, sākotnēji pārliecināties, kādēļ intervija sniedzama un kāds būs materiāla mērķis, lai pēc tam nenāktos paust izbrīnu par gala rezultātu.

14.aprīlī plkst.14 Rīgā, Pasaules tirdzniecības centrā, notiks Krievijas radošās apvienības “Trešā Roma” veidotās filmas “Baltija, kādas “okupācijas” vēsture” prezentācija. Tajā plānoja piedalīsies filmas veidotāji – filmas producents un producentu centra “Trešā Roma” prezidents Valērijs Šehovcovs un Čertkovs, kā arī filmas varoņi – grāmatu cikla “Krievijas mīti” autors, Krievijas Valsts domes deputāts Vladimirs Medinskijs un publicists, Eiropas Parlamenta deputāts Džuljeto Kjeza.

Rīga, 10.apr., LETA.

Izstāde “1949.gada 25.marta deportācijas Latvijā” Igaunijas Okupāciju muzejā

Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, klātesot Igaunijas Republikas prezidentam Tomasam Hendrikam Ilvesam un prezidentu dzīvesbiedrēm, valsts vizītes laikā Igaunijā 7.aprīlī Igaunijas Okupāciju muzejā atklāj Latvijas Okupācijas muzeja un Latvijas vēstniecības Igaunijā sagatavoto izstādi “1949. gada 25.marta deportācijas Latvijā”.

Atklāšanā, uz kuru aicināti ievērojami Igaunijas valsts, valdības, ministriju, politiskie un sabiedriskie darbinieki, ārvalstu vēstnieki, diplomāti, kultūras un preses pārstāvji, piedalās arī Latvijas Valsts prezidenta dzīvesbiedre Lilita Zatlere, Igaunijas Republikas prezidenta dzīvesbiedre Evelīna Ilvesa, Igaunijas vēstnieks Latvijā Jāks Jeerīts (Jaak Jõerüüt), Latvijas vēstnieks Igaunijā Kārlis Eihenbaums, Igaunijas Okupāciju muzeja direktors Heiki Ahonens (Heiki Ahonen), izstādes autors, Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas kurators Ojārs Stepens.

Šogad aprit 60 gadu kopš 1949.gada deportācijām ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā, un šī izstāde ir atgādinājums par traģiskajiem notikumiem Latvijas valsts vēsturē.

Izstāde “1949.gada 25.marta deportācijas Latvijā”, kas veidota no Latvijas Okupācijas muzeja savāktajiem materiāliem, vēsta par konkrētu latviešu ģimeņu likteņiem. Ir iespējams apskatīt dažādus unikālus dokumentus un foto materiālus, kā arī līdzi atvestos priekšmetus no izsūtījumu vietām.

Ekspozīcija “1949.gada 25.marta deportācijas Latvijā” Igaunijas Okupāciju muzejā būs apskatāma līdz 26.aprīlim.

Latvijas vēstniecība Igaunijā www.am.gov.lv

Edvīns Šnore: «Krievija tagad melo mazāk»

Elitas Veidemanes raksts NRA   http://www.nra.lv/zinas/20039-edvins-snore-krievija-tagad-melo-mazak.htm

Nepārspīlēšu, ka tieši pirms gada ļoti daudzi cilvēki bija gaidās saspringuši: tūlīt uz ekrāna vajadzēja iznākt Edvīna Šnores dokumentālajai filmai Padomju stāsts. Vieni gaidīja jaunas atklāsmes vēstures līkločos, otri baiļojās, ka tā būs parasta propagandas filmiņa.

Kad pēc pirmizrādes, kas notika kinoteātrī Rīga, skatītājiem bija ļauts uzdot jautājumus filmas veidotājiem, vismaz minūti valdīja klusums. Un ne jau tāpēc, ka cilvēki būtu sakautrējušies. Vienkārši – filma atstāja stindzinošu iespaidu. Pēc stundas un divdesmit minūtēm, kas pagāja kā viena elpa, no kinoteātra dziļā sēdekļa piecelties bija gandrīz neiespējami: viss bija smaguma pielijis, i prāts, i locekļi. Nu filmu redzējuši tūkstošiem cilvēku – ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī citās valstīs. “Kaut kas ir mainījies cilvēku izpratnē par Padomju Savienības lomu Otrajā pasaules karā,” teic Edvīns Šnore. Protams, viņš nelolo cerības, ka līdz ar to krasi mainīsies arī attieksme pret to dienu un gadu notikumiem, taču viss nāks ar laiku. Par to Edvīns ir pārliecināts.

Filma nevarēja neiedarboties uz skatītājiem. Tas ir dramatisks un pat traģisks stāsts par to, kāda asiņaina loma bija Padomju Savienībai, Staļinam un viņa satrapiem pagājušā gadsimta vidū, pārdalot Eiropas karti. Padomju stāsta kadri paliek atmiņā, katrs stāsta fragments ir kā atsevišķs mozaīkas stikliņš, kas, savienojoties ar pārējiem, dod pārliecinošu tā laika ainu.

Lūk, valstsvīri smaida un aplaudē, viņu sejas mirdz labklājībā. Citā kadrā NKVD formās tērpušies vīri met seklās bedrēs kailus un sakropļotus līķus. Valstsvīri atkal aplaudē, un prožektoru gaismā mirdz viņu veselīgie mati. Militārists padomju armijas frencī, nevērīgi pacēlis ieroci, iešauj upurim pakausī, un viņš, ķēmīgi sarāvies, krīt uz priekšu, šļakstīdams asinis un smadzenes. Un valstsvīri atkal aplaudē… Ir 2005. gada 9. maijs, Maskava, Kremlis. Eiropas valstu galvas sapulcējušies Sarkanajā laukumā, starp viņiem, kaut arī mēs viņu neredzam, atrodas arī mūsu Vaira Vīķe-Freiberga. Sarkanajā laukumā savulaik cirta galvas dumpinieku vadoņiem, tur pēcnāves apskatei un ekskursantu neveselīgajai ziņkārei izlika visu laiku lielākos masu slepkavas – Staļinu un Ļeņinu. Pēdējais vēl joprojām, vaskā cirsts, guļ un biedē pionierus…

Tādi ir daži kadri trīsdesmit četrus gadus vecā Edvīna Šnores divarpus gadus lolotajā filmā Padomju stāsts (The Soviet Story). Jauna cilvēka izsāpēts darbs: šķiet, viņš ir bijis tieši tur un tieši tad. Tad, kad komunistu režīms uzsāka savus asiņainos darbus, no kuriem cītīgi pēc tam mācījās nacisti. Edvīns savā filmā mierīgi un loģiski sagrauj vienu no pagājušā gadsimta mītiem, kas vēsta par labo komunistu uzvaru pār ļauno nacismu.

– Pagājis gads kopš filmas Padomju stāsts pirmizrādes. Edvīn, kas mainījies tevī, kā esi dzīvojis šo laiku?
– Mana dzīve, pateicoties filmai, mainījusies diezgan nopietni. Filma tika izrādīta Eiroparlamentā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Gruzijā, Slovēnijā, ASV, šo filmu jau iepirkusi Zviedrija, Izraēla, Polija. Filmas izplatīšana nolikta uz diezgan nopietnām sliedēm. Pēdējais lielākais notikums sakarā ar filmu ir tas, ka izdots DVD. Unikāli ir tas, ka filmas titri tulkoti piecpadsmit valodās: mājaslapā bija aicinājums to darīt, un lielākoties cilvēki tulkot pieteicās paši. DVD veidošana paņēma dažus pēdējos mēnešus, tas bija nopietns darbs. Filmas diskam klāt ir arī neliels bukletiņš, kas palīdz skatītājam vienkāršā veidā izskaidrot filmu.
– Vai atceries kādu īpašu noliegumu vai īpašu komplimentu saistībā ar savu filmu?
– Īpašais noliegums, protams, bija Krievijas reakcija uz filmu – Maskavā publiski tika sadedzināta lelle, vārdā Edvīns Šnore. Biju gatavojies, ka Krievijā būs negatīva reakcija, visticamāk – agresīva, bet tas jau bija kaut kas nedzirdēts. Turklāt tas viss notika Krievijas Valsts domes deputāta vadībā. Tas liecināja par to, ka akadēmiski argumenti Krievijai beigušies. Taču lelles dedzinātāji pārrēķinājās: šī akcija piesaistīja Rietumu mediju uzmanību un interesi. Par šo filmu uzrakstīja izdevumi The Economist, New York Times un citi. Internetā skatījos, ko par filmu saka krievi. Tur bija kāda Krievijas TV kanāla sižets ar Valsts domes deputātu Miščenko, kurš organizēja dedzināšanas pasākumu pie Latvijas vēstniecības Maskavā. Viņam jautāja: pret ko tad protestējat? Viņš atbildēja: pret grāmatas Soviet story autoru.
– Bet tā ir laba doma: tiešām varētu uzrakstīt grāmatu par šīs filmas tapšanu. Pieņemu, ka palika vēl daudz materiāla, kas netika iekļauts filmā.
– Tas tiesa. Šajā sakarā filmas DVD ir vērts pirkt arī tāpēc, ka diskā ir bonusa intervijas 25 minūšu garumā. Piemēram, sadaļā Gestapo – NKVD agreement (Gestapo un NKVD vienošanās – angļu val.) runā eksperts, Krievijas Valsts arhīva direktors apskata video sižetu un dod savu vērtējumu par to. Vēl, runājot par noliegumiem, par oficiālu Krievijas reakciju varēja nosaukt partijas Jedinaja Rossija prezidija pārstāves Irinas Jarovajas pausto sašutumu par to, ka Igaunijas vēstniecība rādīja manu filmu Somijā. Viņa teica, ka “filma heroizē igauņu fašistus un tos, kas šāva Hatiņā un Pleskavas apgabalā”. Tas ir tiešām apbrīnojami, cik daudz nepatiesību var ietvert vienā teikumā. Pirmkārt, igauņi Hatiņā un Pleskavas apgabalā nevienu nav šāvuši, otrkārt, filmā nav runa par igauņiem. Tas nav nekāds brīnums: šādi filmas kritiķi mēģina to pārvērst par farsu, lai nevarētu saprast, par ko īsti ir runa.
– Bet kā paliek ar lielāko komplimentu?
– Lielākais kompliments ir…
– …Triju Zvaigžņu ordenis.
– Jā, katrā ziņā – tas man bija liels gods un patikšana. Vēl man liels prieks par to, ka tik nopietns izdevums kā The Economist slavēja filmu. To nevar par zemu novērtēt, jo mēs taču gribējām, lai Rietumi mums pievērš uzmanību. Žurnāla The Economist Austrumeiropas korespondents un grāmatas Jaunais aukstais karš autors Edvards Lūkass teica, ka dedzināšanas akcija Maskavā ir gluži kā Oskara balva jaunam režisoram un tas viņam pašam arī būtu pagodinājums, ja Maskavā dedzinātu arī viņa grāmatu. Vēl pie komplimentiem… Tā bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas represēto attieksme pret filmu. Viņi uzskatīja, ka tas laiks filmā atspoguļots adekvāti. Šī atzinība man ir vissvarīgākā, jo represēto paliek arvien mazāk, bet, ja viņi teic, ka filmā ir patiesība, tad nevienam nebūs iespēju pateikt, ka filmā ir meli. Represētajiem ir morālas tiesības vērtēt manu skatījumu uz vēsturi. Ar mani kontaktējās cilvēki, kas savulaik bija notiesāti uz 25 gadiem, un šis sods faktiski līdzinājās nāvessodam. Šie cilvēki bija latvieši, ieslodzītie kādā no gulagiem Krievijas ziemeļos. Viņi man jautāja: kā vēl varētu paust pasaulei, ka tas, kas redzams filmā, ir patiesība? Vēlāk viņi aizsūtīja vēstuli ASV Senātam, aicinot aktīvāk nosodīt Krieviju, kas noliedz Baltijas valstu okupāciju. Šie cilvēki vēstuli parakstīja ne tikai ar saviem vārdiem un uzvārdiem, bet arī ar ieslodzīto numuriem – TUR viņiem savu vārdu nebija…

– Bet mēdz teikt, ka vēsturi var interpretēt dažādi.
– Interpretēt jau var, vienīgi – ko par to teiks tie, kuri reāli, bez interpretācijām bijuši gulagā?
– Edvīna Šnores lelles dedzināšana zināmā mērā bija reklāma – gan krievu nacionālhuligāniem, gan tev. Bet vai bija arī kāda vēsturnieka vai politologa objektīva un gudra kritika?
– Krievijā ir tāds vēsturnieks Aleksandrs Djukovs…
– Jā, viņu sauc arī par Kremļa vēsturnieku. Diez vai viņu var pieskaitīt objektīviem kritiķiem…
– Jā. Viņš piedalījās arī tajā bēdīgi slavenajā dedzināšanas mītiņā. Viņš tajā laikā deklarēja, ka grib “ļično ubiķ režisora, sžeč naher latiškoje posoļstvo” (personīgi nogalināt režisoru, nodedzināt nafig vēstniecību – krievu val.). Vēsturnieks Antonijs Zunda šo cilvēku neuzskata par nopietnu vēstures pētnieku un uzskata zem sava goda tikties ar šādu cilvēku. Tā vai citādi, bet Djukovs sarakstīja veselu grāmatu – angliski un krieviski – par manu filmu.
– Kādus vēstures faktus viņš mēģināja šajā grāmatā atspēkot?
– Visus pēc kārtas! Piemēram, viņš apgalvoja, ka filmā melo visi intervētie varoņi un ka meloju arī es. Viņš mēģināja apstrīdēt arī faktu, ka Padomju Savienība bijusi galvenā izejvielu piegādātāja Vācijai.
– Bet to jau pierādījuši vairāki vēsturnieki!
– Protams. Manā filmā ir minēts fakts, ka Staļins atļāva šaut bērnus no 13 gadu vecuma. Sākumā Djukovs man bruka virsū, apgalvodams, ka tie ir meli. Taču viņa grāmatā šādus pārmetumus vairs neatrodu. Tas nozīmē, ka šo faktu viņi nevarēja noliegt.
– Vienā no interneta portāliem lasīju, ka Djukovs izvirza jaunu versiju arī par tiem čekas nobendētajiem Latvijas pilsoņiem, kurus pēc tam atrada izkropļotus un apraktus Baltezerā.
– Jā, tas rakstīts viņa grāmatā. Djukovs apgalvoja, ka nesen FSB arhīvā atrasti dokumenti, kas liecinot par to, ka šos noziegumus neesot veikusi čeka. Djukovs gan vairāk pievēršas tēmai par līķu kropļošanu: kropļotāji esot bijuši paši latvieši, kas šo darbiņu veikuši gestapo vadībā. Djukovs piemetina vēl vienu “absolūti drošu” faktu, kas gan līdzinās slima suņa murgiem: kopā ar latviešiem šos līķus esot kropļojušas arī ebrejietes, kas paņemtas no Rīgas geto. Viņas pēc tam esot nošautas un apglabātas Baltezerā.
– Kā sauc šo grāmatu?
– The Soviet Story. Mehaņizm lži (Melu mehānisms – krievu val.).
– Tā jau ir viņu metode – melot bez šaubīšanās. Vai esi redzējis krievu propagandistu pēdējo filmu – Baltija. Kādas “okupācijas” vēsture?
– Pietika ar nelielu daļu, lai saprastu, par ko tur ir runa. Ja filmas autori ir sakrājuši pozitīvās lietas, kas bijušas padomju okupācijas periodā, tikpat labi varētu nosaukt arī nacistu okupācijas labās lietas. Kaut kāds ķīmijas kombināts Olainē, Pļaviņu HES vai Straumes kafijas dzirnaviņas, kuras pārdeva Padomju Savienībā – vai kāds domā, ka tas mums atsver desmitiem tūkstošu cilvēku bojāeju gulagos, tūkstošiem pazemoto un nomocīto cilvēku?… Filmā rādīja VEF ēdināšanas kompleksu, kur roboti savulaik esot dalījuši porcijas, bet tad jau filmas veidotāji varētu pievērsties, piemēram, arī Polijai, kur Hitlers taisīja labus ceļus. Pie Aušvicas koncentrācijas nometnes, piemēram, bija uzbūvēts lielisks sliežu tīkls. Tas viss viņiem palika, bet vai tas kaut kādā veidā kompensēja tās nelietības, ko Hitlers paveica pret poļiem? Domāju, ka ne. Jāņem vērā arī tas, ka krievi atļāvās šo filmu rādīt 25. martā – latviešu sēru dienā. Tā ir klaja ņirgāšanās. Krievija atkārtoti uzsver, ka 9. maijs viņiem ir svēta diena un pret to jāizturas ar respektu, bet tajā pašā laikā viņiem ir pavisam vienkārši ņirgāties par citu tautu svētajām dienām.
– Zinu, ka tu biji arī Gruzijā ar savu filmu. Kā tevi tur uzņēma?
– Lieliski. Tbilisi filmu rādīju vairākās vietās. Izrādījās, ka arī prezidents Mihails Saakašvili vēlas redzēt filmu. Tad braucām arī pie viņa. Gruzijā bijām pēc piecu dienu kara – pērnā gada decembrī. Gruzīniem tā lieta ir skaidra, viņiem nekas nav jāpierāda par abu varu asiņaino būtību.
– Un kā tagad ir ar Eiropu? Tai noteikti ir vienkāršāk un mierīgāk, ja vēstures interpretācijā viss paliek pa vecam: labie komunisti uzvarēja ļaunos nacistus.
– Daļēji tā arī ir, taču, pateicoties filmai un dažādām publikācijām, attieksme pamazām mainās.
– Dzirdēju, ka tagad tu pēti Ukrainas golodomoru, kas bija pagājuša gadsimta 30. gados.
– Tas ir mans doktorantūras darbs. Darba nosaukums ir Bads Ukrainā un rietumvalstu attieksme pret to. Esmu savācis jau diezgan daudz materiālu, biju arī Vašingtonā, Kongresa bibliotēkā.
– Toreiz, kad tas notika, Rietumu attieksme, manuprāt, bija stipri vienaldzīga.
– Jā, taisnība. No vienas puses – daudzi zināja, ka bads ir radīts apzināti un plānveidīgi, lai iznīcinātu ukraiņus, bet, no otras puses – daudzi žurnālisti ziņoja, ka tur viss ir kārtībā, sak, ukraiņi badojas, taču nemirst. Protams, to izmantoja tie, kuri nevēlējās redzēt šo Staļina noziedzīgo mērķtiecību. Rezultātā Ukrainā no bada nomira septiņi miljoni cilvēku.
– Vēl viena traģiska tēma, kurai tev droši vien būtu interesanti pieķerties – Katiņas traģēdija: padomju čekisti nošāva vairāk nekā 20 000 poļu virsnieku, karavīru un inteliģences pārstāvju. Katiņā tika nogalināts arī poļu režisora Andžeja Vajdas tēvs. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Vajda radīja filmu par šiem mocekļiem. Krievi sākumā neatzina, ka šīs slepkavības ir viņu darbs.
– Jā, līdz pat 1990. gadam Krievija to neatzina, atkārtojot, ka šādi apgalvojumi ir nelietīgi meli. Tā ir ļoti interesanta epizode Nirnbergas tribunālā: krievi paši ierosināja tajā izskatīt šo lietu, paši gatavoja falsificētus materiālus – pastkartes, dokumentus un tamlīdzīgi, kā arī gatavoja lieciniekus, lai viņi sniegtu viltus liecības. Kaut ko tādu pasaule vēl nebija pieredzējusi: vesela valsts falsificē pierādījumus! Ir aizdomas, ka PSRS falsificējusi arī citus materiālus: vietās, kur šāva un apraka poļus, jau bija aprakti NKVD 1937. gadā nošauto padomju pilsoņu tūkstoši. Savulaik bija tāda Burdenko komisija, kas braukāja apkārt ar nolūku izmeklēt “fašisma noziegumus”. Tāpēc iespējami arī citi noziegumi, kurus šie izmeklētāji norakstīja uz nacistiem.
– Tas nav nekas neparasts, ka toreiz PSRS, bet tagad Krievija melo bez mitas.
– Tagad jau ir cits piegājiens: Krievija tagad melo mazāk. Tagad grūti kaut ko noliegt: krievi atzīst – jā, šāvām, arī citus noziegumus pastrādājām, taču toreiz nebija citas izejas, tā vajadzēja darīt! Poļi, pēc krievu domām, arī neesot bijuši bez vainas: viņi 1920. gadā kaut ko izdarījuši ar krievu gūstekņiem – tie esot toreiz pazuduši. Tāpēc 1940. gadā Katiņā notikušais slaktiņš esot bijusi atmaksa.
– Tā jau ir ideoloģijas sastāvdaļa – mēģināt visiem iestāstīt, ka valsts, lai arī ko tā darītu, vienmēr rīkojas pareizi – tā sacīt, savu interešu un savu pilsoņu aizstāvībai.
– Krievijai raksturīgi ir arī tas, ka tā redz skabargu svešā acī, savējā pat baļķi nepamanot. Krievija vienmēr atkārtojusi, ka tie latvieši, kas karojuši vācu pusē, ir teju vai kara noziedznieki. Bet kā tad skaidrot to, ka Nirnbergas kara tribunālu apsargāja tieši latviešu leģionāri? Esmu pētījis Nirnbergas kara tribunāla materiālus, bet nekur es neatradu kaut vai piebildi par to, ka latviešu leģionāri būtu veikuši kādu kara noziegumu. Bet kas tur savukārt ir pieminēts, tā ir krievu SS 29. divīzija un tās pastrādātās zvērības kara laikā. Šīs divīzijas komandieris bija krievs Kaminskis, un viņa slavenie karotāji slepkavoja gan Krievijā, gan Polijā. Sevišķi šis Kaminskis un viņa varoņi izcēlās 1944. gadā Varšavas sacelšanās laikā. Šī divīzija nodarbojās galvenokārt ar slepkavošanu, tā nebija kaujas vienība, par kādu uzskatām abas latviešu divīzijas. Kāpēc par šiem krievu malačiem neko nedzirdam un nelasām? Tas ir pilnīgi skaidrs: ja ir kara noziedznieki, viņi jātiesā, lai arī kādai tautai viņi piederētu. Krievu propagandisti un politiķi ne reizi vien teikuši, ka Latvijā esot nacisms un neonacisms. Bet mati ceļas stāvus, palasot par to, kas notiek pašā Krievijā. Kas ir neonacists? Tas ir skūtgalvis, kas iet uz ielas un, balstīdamies uz rasu pazīmēm, sit un dauza tos, kas nav līdzīgi viņam. Krievijā tas notiek katru dienu. Pie mums tā nav. Arī antisemītisms Krievijā zeļ un plaukst. Bet kas ir tie antifašisti, kas nemitīgi reklamējas Latvijā? Viens no viņu vadoņiem ir tāds Gončarovs, kurš vienlaikus vada organizāciju Roģina; un aizpērn, kad notika tā sauktais krievu maršs, šo pasākumu kopā pieteica divas organizācijas – Gončarova vadītā plus osipovieši, kas ir krievu neonacisti. Izrādās, mūsu antifašistiem nav nekādu problēmu čupoties ar neonacistiem, ja vien tas vajadzīgs kopīgu mērķu sasniegšanai.
– Nav nekāds brīnums: savulaik gestapo un NKVD arī draudzējās.
– Jā, un man kļuva skaidrs, ka tie nav nekādi antifašisti, bet gan krievu nacionālisti, kuri gatavi iet kopā ar jebko, lai cīnītos par savām prasībām.
– Varbūt taisīsi filmu par kādu no tevis pieminētajām tēmām?
– Vēl nezinu. Iespējams. Neesmu māņticīgs, taču par to pagaidām labāk skaļi neteikt.

Izstāde „Prāgas pavasara un Hartas–77 atskaņas Latvijā/Baltijā”

Latvijas Universitātes Vēstures muzeja zālē atklāta Latvijas Valsts arhīva veidotā ceļojošā izstāde „Prāgas pavasara un Hartas–77 atskaņas Latvijā/Baltijā”.

LU muzejā, Raiņa bulv. 19, 4.stāvā, 415.telpa
(vēlams saskaņot apmeklēšanas laiku ar muzeja vadītāju pa tel. 67034566)

Foto no izstādes

Gaļas afēra jeb Rjazaņas «brīnums»

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=51099

Nodrošinājis savus pavalstniekus ar maizi, PSRS līderis Hruščovs pirms 50 gadiem mēģināja viņiem sagādāt arī gaļas pārpilnību un bija gatavs uzklausīt jebkuru afēristu, kurš solīja drīzus panākumus. Šie notikumi ir vēl viens atgādinājums mūžīgajai patiesībai par to, kas notiek, kad valstsvīri paļaujas uz blēžiem.

Daudzu pasaules vareno dzīvē atgadās nelaimīgas dienas, kad pretēji saprāta balsij viņi pastrādā neglābjamas muļķības. Hruščovam par tādu kļuva uzstāšanās kādā mazsvarīgā sanāksmē, kas pulcēja Krievijas ziemeļu apgabalu kolhozu priekšsēdētājus. PSRS līderim toreiz labpatika paziņot, ka tuvāko gadu laikā padomjzeme sasniegs ASV lauksaimnieciskās ražošanas līmeni un vienas paaudzes laikā uzcels komunismu. Pēc neilga laika pilsētu ielas un laukumi jau bija izgreznoti ar plakātiem, kas aicināja “panākt un apdzīt ASV”.

Reāli domājošs politiķis to visu uzskatītu par propagandas kampaņu bez tālejošām sekām, taču Hruščovs, kuram tobrīd bija visai aptuvens priekšstats pat par Amerikas atrašanās vietu, uzņēma šo pašpieteikto cīņu personiski. Viņš bija apņēmības pilns nodrošināt saviem pavalstniekiem ASV līmeņa ēdienkarti.

Kukurūza un liellopi

Šodien grūti noticēt, ka par Hruščova lauksaimniecības padomnieku un vienu no nedaudzajiem ļaudīm, kuru aizdomu pilnais Ņikita patiešām uzklausīja, kļuva kāds amerikāņu uzņēmējs. Rosvelam Garstam Aijovas štatā piederēja milzīga kukurūzas ferma. Ātri sapratis, ar ko viņam darīšana, Hruščova klātbūtnē Garsts izlikās par apķērīgu, bet mazizglītotu zemnieku ar lielu dzīves pieredzi. Viņš izmantoja labās attiecības ar Hruščovu, lai, sākot ar 1955. gadu, pārdotu PSRS šķirnes kukurūzas stādus. Garsts acīmredzami pildīja ASV valdības uzdevumu iegalvot Hruščovam maldīgus priekšstatus par lauksaimniecību. Vairākus gadus sarakstījies ar Garstu, 50. gadu beigās Hruščovs jau stingri turējās pie pārliecības, ka lauksaimniecība daudz neatšķiras no rūpniecības un, pārvarot kolhoznieku kūtrumu, ar nelieliem tehniskiem jauninājumiem būtu iespējams paveikt brīnumus. Hruščova maldus palīdzēja uzturēt neparasti augstās ražības eksperimentālo šķirņu labības paraugi, ko īpaši šim nolūkam audzēja ASV vēstniecības dārzā Maskavā. Amerikāņi tos uzdeva par parastām, plaši lietotām šķirnēm.

PSRS atpalicību labības audzēšanā Hruščovs vēl spēja pieciest. Pēc “neskarto zemju” sākotnējiem panākumiem viņš uzskatīja, ka var pārspēt amerikāņu kvalitāti ar lielākām sējumu platībām. Taču līdz ar industrializāciju un tai sekojošo pilsētu izaugsmi valstī bija vērojams aizvien lielāks gaļas trūkums. 50. gados tas vēl nekļuva par krīzi tikai iedzīvotāju zemās pirktspējas dēļ. Uzskatot sevi par ievērojamu pašmācītu graudkopības speciālistu, Hruščovs nespēja un arī nevēlējās izprast lopkopību. Izmantojot līdera vienaldzību pret statistiku, Kremļa propagandisti 1958. gadā pasludināja, ka PSRS izdevies panākt ASV piena ražošanā. Viņi noklusēja, ka amerikāņi atsakās no piena par labu augļu sulām un ka izslaukumus PSRS nav grūti palielināt ar ūdens palīdzību. Pat ar visiem statistikas trikiem 1958. gadā oficiālais gaļas ražošanas pieaugums bija tikai pieci procenti. Hruščovam atlika vienīgi paļauties uz brīnumu, un tas arī notika.

Larionova spēle

Neraugoties uz tuvumu Maskavai, Rjazaņas apgabals, kur pietrūka īpašu resursu un ražotņu, nebija labākā vieta, kur veidot partijas karjeru. Apgabala partijas vadītāji parasti klausīja pavēlēm un neizrādīja iniciatīvu ne uz vietas, ne Maskavā. Tādēļ jo lielāks bija Hruščova pārsteigums 1958. gada oktobrī, pirmo reizi tiekoties ar Rjazaņas partijas komitejas pirmo sekretāru Alekseju Larionovu. Ieradies Kremlī uz nopietnāku sarunu, Larionovs sāka stāstīt par novada lopkopības rezervēm. Viņš izrādīja gatavību trīskāršot nākamā gada gaļas iepirkuma plānu. Staļina varas gados apgabals gan bija spējis ar pūlēm nodot 20 tūkstošus tonnu un arī 1958. gada plānu izpildīja ar grūtībām.

Hruščovam tomēr bija tik ļoti vajadzīgs risinājums gaļas problēmai, ka viņš padarīja Larionovu par nacionālo varoni, pat neuzdodot jautājumus. 1959. gada sākumā izsludināja valsts mēroga sociālistisko sacensību, aicinot kolhozus sekot Rjazaņas piemēram.

Cūkkopība toreiz Krievijā bija vāji attīstīta nozare, un Rjazaņas apgabala kolhozi galvenokārt audzēja liellopus. Lai nodrošinātu trīskāršā plāna izpildi, pēc Larionova pavēles nokāva gandrīz visu gaļas lopu ganāmpulku un pat daļu piena lopu. Kolhozos veica zemnieku ganāmpulku “pagaidu” rekvizīciju. Kad kļuva skaidrs, ka ar to nepietiks, Larionovs slepus izsūtīja pa kaimiņu apgabaliem sagādniekus, kuri iepirka lopus par lauku celtniecības fondu naudu.

Tuvojoties gada beigām, Larionovs bija spiests pat pārmērīgi izmantot tā laika PSRS samērā iecienīto triku, kad iedzīvotāji iepirka gaļu veikalos un tūlīt atkal nodeva to sagādes kantorim. Izmantojot līdzgaitnieku klusēšanas zvērestu, Larionovam izdevās panākt, ka Maskavā neko nenojauta par viņa bīstamo spēli. Tā turpinājās vairāk nekā gadu. 1959. gada 16. decembrī svinīgi izskanēja, ka Rjazaņas apgabals savas saistības ir izpildījis.

Cinītis komunisma vezumam

Pēc dažām dienām pār Rjazaņas apgabalu nolija īsts ordeņu lietus. 1959. gada vasaras sākumā kļuva skaidrs, ka līdzīgus “varoņdarbus” prasa arī no pārējiem apgabalu un republiku līderiem. Sverdlovskas un Kirovas apgabali, kuriem bija iespējas iepirkt “kreisos lopus” no nomaļu ciemu iedzīvotājiem, piegādāja dubultu gaļas daudzumu. Līdzīgi izcēlās arī vairāki Ziemeļkrievijas un Sibīrijas apgabali. Ukrainas un Baltkrievijas vadītājiem Podgornijam un Mašerovam pietika prāta šajā afērā nepiedalīties.

“Rjazaņas brīnums” pavisam negaidīti izrādījās viens no svarīgākajiem faktoriem mūsdienu Uzbekijas vēsturē. 1959. gadā šeit izvērsās cīņa par varu, kurā autoritārais nacionālists Šarafs Rašidovs uzvarēja vietējo Maskavas frakciju. Viņš bija apsolījis Hruščovam 1960. gadā ne tikai dubultot gaļas ražošanu, bet arī strauji paplašināt kokvilnas sējumu platības. Tieši no šā brīža Uzbekija sāka pārvērsties par vienas lauksaimnieciskās kultūras zemi, pār kuru Rašidovs netraucēti valdīja turpmākos divdesmit gadus.

1960. gadā Larionovs cerēja nodot valstij jau 180 tūkstošus tonnu gaļas – pat ja būtu nepieciešams aplikt ar attiecīgu nodevu pilsētu iedzīvotājus. Viņam par nelaimi, atkārtot vecos trikus nebija iespējams. Iepirkt lopus citviet vairs nevarēja, jo arī kaimiņu apgabali, cerot uz Hruščova labvēlību, bija iesaistījušies plāna pārpildes shēmās. Rjazaņas apgabalā ganāmpulks gada laikā bija sarucis par 35 procentiem. Tālāka tā samazināšana draudēja ar lopkopības sabrukumu. Zemnieki, kuru lopi bija rekvizēti, atteicās pildīt kolhoza darbus, līdz nesaņems tos atpakaļ. Lietot represijas Larionovs nevarēja. Tad ieinteresētos Maskava un afēra nāktu gaismā. Visu laiku nopietnākā PSRS kolhoznieku streika rezultātā lielākā daļa Rjazaņas kolhozu lauku tā arī palika neapsēti. Galu galā apgabals neizpildīja arī labības plānu.

1960. gada vasaras beigās afēra nāca gaismā. Septembrī Larionovu padzina no amata. Pēc mēneša viņš izdarīja pašnāvību.

Gaļas afēras sekas bija graujošas – gan Hruščovam, gan arī valstij kopumā. Liela daļa lauksaimniecības attīstībai paredzēto resursu divus gadus bija šķērdēti padomju līdera kaprīžu apmierināšanai. Novārtā pameta pat “neskartās zemes”. PSRS graudkopība saņēma triecienu, no kura neatguvās līdz impērijas sabrukuma brīdim.

Lai veicinātu lauksaimniecisko lielražošanu, 1959. gadā kārtējo reizi apspieda kolhoznieku piemājas saimniecības, atstājot Krievijas pilsētu tirgus bez produktiem. No 1962. līdz 1963. gadam izraisījās valsts mēroga pārtikas krīze ar cenu celšanos un strādnieku nemieriem.

Bekons komunisma cēlājiem

Pat ja nebūtu jācīnās ar “berklaviešiem”, Latvijas KP CK 1. sekretārs Arvīds Pelše parasti deva priekšroku intrigām, nevis saimnieciskām kampaņām. Viņš apzinājās, ka pie labākās gribas nespēs paveikt neko, ko pamanīs Maskavā. Pelšem bija skaidrs, ka kāroto vietu Politbirojā viņš var iegūt tikai ar sunisku uzticību un labi nostādītu mēli. Tāpēc Latvijas pēckara lopkopības “melnais gads” drīzāk bija 1955. Toreiz lopbarības trūkuma dēļ nobeidzās 100 tūkstoši govju. Dažos apvidos zaudēja pat pusi ganāmpulka.

Pirms 50 gadiem Latvijā varas iestādes daudz vairāk uzmanības pievērsa cūkgaļas ražošanas paaugstināšanai, izmantojot gandrīz tās pašas viltīgās metodes, ko Krievijā. Jāsaka gan, ka Baltijai toreiz paveicās. Gaļas plānu paaugstināšanas šausmas lielā mērā pagāja tai secen.

Atšķirībā no mūsu austrumu kaimiņiem pat kara izpostītajā un tikko kolektivizētajā Latvijā lauksaimnieciskie resursi bija ievērojami lielāki. 1959. gadā zemnieki joprojām ražoja tikpat daudz gaļas un piena kā valsts subsidētajā un tehnoloģizētajā kolhozu un sovhozu sistēmā. Tādēļ, tiklīdz radās nepieciešamība pārpildīt plānu, gaļas lopus vienkārši iepirka no privātajiem audzētājiem. 1960. gadā par vienu no galvenajām sarunu tēmām Latvijas laukos kļuva gaļas uzpircēju krāpnieciskā rīcība, aizkavējot samaksu. Problēma samilza tiktāl, ka tā bija jāapspriež pat partijas centrālkomitejā Rīgā.

“Rjazaņas brīnuma” kampaņa faktiski sasniedza Latviju tikai 1959. gada decembrī. To risināja samērā vienkārši – uzdodot iepirkt lopus piemājas saimniecībās un nokaujot daļu no kolhozu ganāmpulka.

Larionova afēras galvenās sekas pie mums tomēr bija lēmums turpmāk kolhozniekiem atļaut turēt ne vairāk kā vienu govi. Lopkopības industrializācijas veicināšanas nolūkā to pieņēma 1959. gada 8. decembrī. Latviešu zemniekam nākamajos trīsdesmit gados tas nozīmēja patukšu kūti ar vienu pašu govi un teliņu, kas bija uz laiku paņemts no kolhoza izaudzēšanai. Par laimi, atšķirībā no Krievijas, kur kolhoznieki rakstīja pateicības vēstules Hruščovam, ka viņiem vairs nav savu lopu un rīta agrumā nav jāiet uz kūti, atradināt latviešus no lopkopības nevienam tā arī neizdevās.

• Rjazaņas apgabals apņēmās 1959. gadā palielināt ražošanas apjomus no 50 uz 150 tūkstošiem tonnu.

• Vēl 1960. gadā PSRS eksportēja septiņus miljonus tonnu graudu. 1964. gadā tā bija spiesta sākt graudus ievest.

• Larionova afēras iespaidā 1962. gadā liellopu gaļas kilograma cena PSRS veikalos pieauga no 1,60 līdz 2 rubļiem.

EP aicina veicināt izpratni par totalitāro režīmu noziegumiem

http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/article.php?id=589080

Eiropas Parlaments aicina atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir labāk izprast pagājušā gadsimta Eiropas vēsturi. Tāds viedoklis pausts šodien pieņemtajā rezolūcijā „par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu”, ziņo Eiropas Parlamenta Preses dienests.

Deputāti cita starpā aicina izveidot platformu Eiropas pētnieku sadarbībai, stiprināt profesionālai izpētei paredzētos ES finanšu instrumentus un noteikt 23. augustu par Visu totalitāro un nedemokrātisko režīmu upuru atceres dienu.

Atkalapvienotā Eiropa 2009. gadā svinēs 20. gadadienu kopš Centrāleiropas un Austrumeiropas komunistisko režīmu sabrukuma un Berlīnes mūra nojaukšanas. Eiropas Parlamenta deputātu skatījumā šī iespēja jāizmanto, lai uzlabotu informētību par visu totalitāro un autoritāro režīmu noziegumiem un panāktu izlīgumu.

Parlaments uzsver: „(..) ir jāatbalsta Eiropas nemierīgās pagātnes dokumentēšana un liecību vākšana, lai palielinātu Eiropas informētību par noziegumiem, kas pastrādāti totalitāro un nedemokrātisko režīmu laikā, jo nav iespējams panākt samierināšanos bez pagātnes notikumu atceres.”

Šajā nolūkā deputāti prasa izveidot Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformu sadarbībai starp valstu pētniecības institūtiem, kā arī Eiropas mēroga dokumentācijas centru/memoriālu visu totalitāro režīmu upuriem. Parlaments arī aicina stiprināt profesionālas vēstures izpētei domātos ES finanšu instrumentus un visas dalībvalstis pielikt pūles, lai nodrošinātu piekļuvi atbilstošajiem arhīviem, vienlaikus garantējot, lai šis process netiek ļaunprātīgi izmantots politiskiem mērķiem. Parlaments arī atkārto aicinājumu visā Eiropā pasludināt 23. augustu par Visu totalitāro un nedemokrātisko režīmu upuru atceres dienu.

Rezolūciju, kas balstīta uz iepriekšējās plenārsēdes debatēm 25.martā, Parlaments pieņēma ar 553 balsīm par, 44 pret, un 33 atturoties.

---

Eiropas sirdsapziņa mostas, lai arī lēni

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=51141

Tā ir necerēta to spēku uzvara, kas gadiem centušies panākt komunistiskā totalitārisma noziedzīgās dabas atzīšanu un tā pielīdzināšanu nacismam.

Kad šis rezultāts ir sasniegts, varbūt var rasties priekšstats, ka “Eiropa mostas”, tā plaši atver acis un beidzot ierauga to, ko totalitārā komunisma un autoritārisma gados piedzīvojušas Austrumeiropas tautas.

Taču vēl pirms nedēļas, notiekot tā dēvētajām kompromisa sarunām, kurās dažādu politisko grupu pārstāvji meklēja kopīgu pozīciju, bija sajūta, ka EP sociālisti un “sarkanzaļie komunisti” balsojumā gatavojas rezolūciju izgāzt. Sarunu vadītājs, kurš pārstāvēja sociālistus, protestējot pret rezolūciju, pat pameta sarunu telpu. Pirms gada kreisajiem jau izdevās panākt tās atlikšanu uz nenoteiktu laiku.

Tomēr Eiroparlaments vienā no savām pēdējām šī sasaukuma plenārsēdēm beidzot bija gatavs paust savu nepārprotamo politisko viedokli. Lūk, daži minētās rezolūcijas punkti:

Eiropa nekļūs vienota, ja nespēs panākt kopīgu viedokli par savu vēsturi, atzīt komunismu un nacismu par kopīgu mantojumu un veikt godīgas un pilnīgas debates par visiem totalitārajiem noziegumiem pagājušajā gadsimtā;

EP uzskata, ka, lai pienācīgi saglabātu atmiņas par vēstures notikumiem, jāveic visaptverošs atkārtots Eiropas vēstures izvērtējums un Eiropas mērogā jāatzīst visi jauno laiku Eiropas vēsturiskie aspekti, tādējādi sekmējot Eiropas integrāciju;

EP izsaka līdzjūtību visiem totalitārisma un nedemokrātisko režīmu upuriem Eiropā un apliecina cieņu tiem, kas cīnījās pret tirāniju un apspiešanu.

Gandarījumu par panākto īpaši jūt tie Latvijas deputāti, kuri parakstīja EP kopīgo “Eiropas sirdsapziņas un totalitārisma” rezolūciju – Inese Vaidere un Ģirts Kristovskis no Pilsoniskās savienības un Roberts Zīle no “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Jo vairāk tāpēc, ka šo piecu gadu laikā bija jāpārvar milzīga sākotnējā pretestība, kas Eiroparlamentā bija pret visu, kas saistījās ar komunismu – bažījoties, ka tas kaut kā aizskartu ne tikai Krievijas, bet arī to Eiropas kreiso spēku jūtas, kas sajūt radniecību ar komunismu. Kristovska organizētā darba grupa “Vienota Eiropa. Vienota vēsture”, Vaideres un viņas četru kolēģu iniciatīva – rakstiskās deklarācijas pieņemšana par 23. augustu kā visu totalitāro un nedemokrātisko režīmu upuru atceres dienu Eiropā, jauno ES valstu deputātu veiktā pagātnes notikumu nepārtraukta skaidrošana – tas ir neredzamais ikdienas darbs, kurš novedis līdz tam, ka Eiroparlaments beidzot bija gatavs izteikt savu politisko viedokli. Vēl nav izdevies nonākt līdz tam, ka tiek atrasti mehānismi, kā totalitārā komunisma veiktos noziegumus tiesāt – tas ir jautājums, par ko iestājas Kristovskis, un jācer, ka nākamajam EP sasaukumam būs politiskā griba šo darbu turpināt.

Bet ir cits jautājums: vai Latvijā vēl ir interese par šādu rezolūciju, kas beidzot, gandrīz 20 gadus pēc PSRS sabrukuma, ir sagaidīta? Vai arī spēcīgāks ir viedoklis, ka tas tik tāds “latviešu mazohisms”, kas “brēc pēc atriebes” – turklāt laikā, kad ekonomika pasaulē brūk, kad rūp nevis pagātne, bet tas, kā izdosies izdzīvot nākamo dienu? Pa kuru laiku arvien lielāku spēku guvis uzskats, ka atskatīšanās vēsturē traucē virzīšanos uz priekšu, bet totalitārā komunisma noziegumu atklāšana – vien lēts populisms? Kas un kāpēc to veicinājis?

EP negaidīti drosmīgā nostāja mums atkal uzliek par pienākumu skatīties pagātnē. Ticu, ka tur ieraudzīsim arī daudzu skarbās šodienas notikumu cēloņus

Vēl par Maskavas melu filmām

Videosižeti ar Maskavas propagandas filmu atspēkojumiem: http://www.youtube.com/user/mediakeep

Kā TV “Zvezda” Latvijā meklē fašistus.  ТВ «Звезда» ищет «фашистов» в Латвии
http://www.youtube.com/watch?v=w_3Vn7sI8dQ&feature=channel_page

29. marta TV3 sižets par filmu “Прибалтика – история одной оккупации  Baltija – kādas okupācijas stāsts”, partulkots  krievu valodu saprotošai auditorijai 2 daļās:
http://www.youtube.com/watch?v=Z_d5DdkiRtI&feature=channel_page

http://www.youtube.com/watch?v=JfvjpBgvvc8&feature=channel_page