Kāpēc Krievija «politizē vēsturi»
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=57245
Andrejs Kavacis, prāv. emeritus.
Kā informē Viesturs Sprūde, Krievijas prezidenta administrācijas šefs Nariškins pārmet “citām” valstīm golodomora un genocīda muzeju uzturēšanu. Tagadējās Krievijas vadībai tas nepatīk. Jājautā: vai vēstures fakti kā objektīva realitāte ir lokāmi patikas un nepatikas dēļ? Vai Putins ar Medvedevu domā, ka patiesību var iebāzt maisā?
Šai problēmai ir vēl kāds cits aspekts. Abi minētie kungi savas tautas priekšā izliekas par pareizticīgiem kristiešiem un dievkalpojumos publiski met krustus un vismaz klausās, kā draudze nožēlo grēkus un lūdzas Dieva žēlastību. Paši no grēka atziņas tie stāv tālu, kaut gan kā varas pārmantotāji no padomju komunistiem un čekistiem viņi valstiska mēroga grēkiem un noziegumiem stāv vistuvāk un kā tiesību pārmantotāji ir mantojuši arī pienākumu atbildēt par savu priekšgājēju nedarbu sekām.
To, ka uz katru pareizticīgo attiecas arī bauslis “Tev nebūs melot” un ka bez grēku nožēlas nebūs piedošanas, saprot visi pareizticīgie, izņemot Putinu un Medvedevu… Viņi to vienkārši negrib saprast. Negrib saprast tāpēc, ka grib turpināt to pašu agresīvo impērisko politiku, kas ir Krievijas lāsts no tās pirmsākumiem. Pašreizējais krievu pareizticīgo baznīcas patriarhs Kirils, kas patiesi ir erudīts garīdznieks un viens no pārbūves pamatlicējiem, nav Putina un Medvedeva gribēts baznīcas virsgans un, labi zinot čekas tradīcijas, nedrīkst viņus pamācīt. Te vietā būtu Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju kopīga apelācija pie Krievijas valdnieku patiesi pareizticīgas lietu izpratnes. Neatzīstot vēsturisko patiesību, nedz arī ļaunumu, ko impērija nodarījusi pakļautajām tautām, Krievija manto vienīgi naidu un nicināšanu. Abi valdošie “krustu metēji” to acīm redzami neapzinās, jo grūti ticēt, ka viņu mērķis ir Krievijas posts. Bet, ja nu tā nav, tad ir laiks izbeigt objektīvas vēstures politisku regulēšanu.
Prezidents tiksies ar nacionālajiem partizāniem
Pirmo reizi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība saņēmusi ielūgumu apmeklēt Rīgas pili, lai tiktos un apspriestos ar Valsts prezidentu.
Tikšanās paredzēta 30. jūnijā, turklāt – ļoti kuplā lokā. Uz to ieradīsies 57 nacionālie partizāni un viņu domubiedri no dažādām Latvijas malām: Rīgas, Jēkabpils, Talsiem, Ogres, Jelgavas, Bauskas, Valmieras, Valdemārpils… Tā būs pirmā tikšanās, kas Rīgas pilī veltīta sarunai vienīgi ar nacionālās pretestības kustības dalībniekiem. Jāuzsver, ka līdzšinējie prezidenta amata pildītāji pret nacionālajiem partizāniem izturējušies ļoti vēsi un šī LNPA dalībnieku plānotā pieņemšana pilī iezīmē tautā sen gaidīto attieksmes maiņu pret nacionālo pagrīdi. Tiesa, nav gan tā, ka agrāk nacionālajiem partizāniem būtu bijis liegts spert kāju prezidenta pilī, tomēr tie bijuši atsevišķi gadījumi, kad partizāni aicināti tikai kā vieni no plašāka loka dalībniekiem.
Tiekoties ar partizāniem, Valdis Zatlers teiks nelielu uzrunu, stāstīja prezidenta preses sekretāre Ilze Rassa. Plānots pārrunāt trīs tēmas: Latvijas vēstures mācīšanu skolās, otrkārt, to, vai Latvijas skolēni tiek audzināti par savas valsts patriotiem un kādu pienesumu te varētu sniegt nacionālo partizānu organizācijas. Treškārt, partizāni vēlētos, lai tiktu izveidots īpašs apbalvojums nacionālās pretestības cīnītāju apbalvošanai.
Prezidents saņēmis arī uzaicinājumu apmeklēt nacionālo partizānu ikgadējo salidojumu, kas šogad notiks 18. jūlijā Jūrmalā. Pēc I. Rassas teiktā, prezidents uz to ierasties gan nevarēs, jo par spīti brīvdienām plānojis pievērsties valsts budžeta jautājumiem.
Krievijas telekanāls Poliju atspoguļo kā netiešu Otrā pasaules kara vaininieci
LETA/LENTA http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/article.php?id=598515
Polijas Ārlietu ministrija nosūtījusi Krievijai oficiālu vēstuli, kurā pauž protestu par Otrā pasaules kara sākuma traktējumu valsts telekanāla “Rossija” programmā “Vesti nedelji”, vēsta laikraksts “Kommersant”.
Kā uzskata Polija, Iļjas Kanavina veidotais sižets “Molotova-Ribentropa pakts: Atslepenotie materiāli”, kurš tika demonstrēts 21.jūnijā, Poliju atspoguļo kā netiešu Otrā pasaules kara izraisīšanas vaininieci.
Polijas diplomātu pretenzijas izraisījis apgalvojums, ka 1939.gadā pirms paša kara sākuma poļi, būdami pārliecināti par Vācijas atbalstu, “centušies visus pārspēt viltībā, piedāvājuši Japānai atklāt otru fronti pret PSRS. Vācija un Polija uzbruktu no rietumiem, Japāna – no austrumiem”.
Sižetā teikts, ka PSRS jau 1939.gada maijā zināja, ka Hitlers sagatavojis Polijas sagrābšanas plānu. Varšava savukārt centusies apspēlēt Vāciju, piedāvājot Japānai atvērt otru fronti pret PSRS. Polija uzskatījusi Hitleru par savu sabiedroto – 1934.gadā noslēgta līguma slepenā daļā Berlīne un Varšava apsolījušas viena otrai neuzbrukt, apgalvo sižeta veidotāji.
Poļu diplomāti norāda, ka sižeta autori ne tikai melo par Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas iemesliem, bet arī noklusē faktu, ka PSRS, kopā ar nacistisko Vāciju iebrūkot Polijā, lauza 1932.gadā noslēgto Polijas un PSRS neuzbrukšanas līgumu.
Polijas vēstniecības Maskavā nosūtītajā oficiālā vēstulē Kanavina sižets nodēvēts par “spilgtu vēstures falsifikācijas mēģinājumu, turklāt virspusēji un melīgi apgalvojumi, viennozīmīgi, neatstāj pozitīvu iespaidu uz attiecību uzlabošanu mūsu valstu starpā”.
Krievijas Ārlietu ministrija izteikusi neizpratni par Polijas rīcību.
“Televīzijas programmās izteiktiem viedokļiem nevajadzētu kļūt par jautājumu, kas jāskata oficiālām organizācijām. Pie kādiem laikiem mums piedāvā atgriezties? Mums ir vārda brīvība,” avīzei paziņoja krievu diplomāti.
Turklāt Krievijas Ārlietu ministrija pavēstīja, ka Polijai ir dubultstandartu politika.
“Ja mēs katru reizi pievērstu uzmanību tam, kas tiek adresēts Krievijai un PSRS vēsturei Polijas valsts kanālos, tad saruna būtu pavisam cita,” paziņoja ministrija.
Kā LETA jau ziņoja, jūnija sākumā izcēlās līdzīgs skandāls, kad Krievijas Aizsardzības ministrijas mājaslapā tika izvietots materiāls, kurā apgalvots, ka Otro pasaules karu izraisīja nevis Vācija, bet gan Polija, jo ietiepīgie poļi atteicās izpildīt Hitlera “pamatotās prasības” atdot daļu savas teritorijas un tāpēc tika iekaroti. Ministrija vēlāk bija spiesta steidzami publikāciju izņemt no savas mājaslapas.
Materiāls “Izdomājumi un falsifikācijas vērtējumos par PSRS lomu īsi pirms Otrā pasaules kara un tā sākumā”, kurā izklāstīts šis pārsteidzošais apgalvojums, parādījās ministrijas mājaslapā sadaļā “Vēsture pret meliem un falsifikāciju”.
Raksts izraisīja Polijas dusmas, kura pieprasīja Krievijas paskaidrojumus.
Polijas Ārlietu ministrijas preses pārstāvis Pjotrs Paškovskis paziņoja, ka reizēm Krievijā parādās eksotiskas vēstures interpretācijas, “taču šoreiz tas ir parādījies Krievijas Aizsardzības ministrijas oficiālajā mājaslapā”.
Aizsardzības ministrijas pārstāvis, bet vēlāk arī Krievijas armijas ģenerālštāba priekšnieks Nikolajs Makarovs paziņoja, ka šīs materiāls nav oficiālais viedoklis.
Centieni attaisnot Hitlera-Staļina paktu labi sasaucas ar pēdējā laika mēģinājumiem pasludināt padomju līderi par “efektīvu pārvaldītāju”.
Krievijas un Polijas attiecības pēdējos gados ir bijušas saspīlētas, īpaši pēc Varšavas iestāšanās NATO un plāniem Polijas teritorijā izvietot ASV pretraķešu vairoga daļas.
Arī vēsturiskie notikumi aizēno abu valstu attiecības. Krievijas Augstākā tiesa janvārī noraidīja prasību atsākt izmeklēšanu par 1940.gada Katiņas slaktiņu, kurā padomju režīms nogalināja vairākus tūkstošus Polijas armijas virsnieku un intelektuāļu.
No 1940.gada 3.aprīļa padomju armija nogalināja vairāk nekā 22 000 poļu armijas virsnieku, policijas virsnieku, ārstu, profesoru un priesteru, kas tika sagūstīti pēc padomju armijas iebrukuma Polijā 1939.gadā.
1943.gadā parādījās pirmās ziņas par poļu militārpersonu masveida apbedījumiem Katiņas mežā un ap to – netālu no Smoļenskas Krievijā.
Nacistiskā Vācija nekavējoties vainoja slepkavībā padomju spēkus, bet Padomju Savienība vēlāk uzvēla vainu nacistiem un gandrīz pusgadsimtu apgalvoja, ka par to esot atbildīga Vācija.
Slaktiņš bija aizliegts temats gan Padomju Savienībā, gan Polijā līdz komunisma sabrukumam 1989.gadā, kad padomju līderis Mihails Gorbačovs beidzot atzina, ka par noziegumu ir atbildīgs Staļins.
Sakārtota piemiņas vieta Baltezera šausmu stāstam
Raivis Bahšteins. Rīgas apriņķa avīze. 2009. gada 15. jūnijs
http://www.aprinkis.lv/rubrikas/pilsetas_pagasti/415373/
Baltezera kapos, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā atklāja pieminekli “Ciešanu vārti”. Zem sanākušo krāsainajiem lietussargiem lielākoties slēpās sirmas galvas. Skanot valsts himnai, dažiem noritēja pa asarai. Piemineklis bija ilgi gaidīts un kalpos par kapakmeni ne vien tiem vairāk nekā simt Baigajā gadā Baltezerā nonāvētajiem, bet arī kā atgādinājums visiem latviešiem par nemaz ne tik sen piedzīvoto milzu traģēdiju. Baltezerā atklātais piemineklis ir viena no skaistākajiem šāda veida piemiņas vietām Pierīgā.
Kas senatni pēta, tas nākotni svēta
Tēlnieces Vijas Dzintares un arhitektes Irēnas Rubauskas izlolotais piemineklis “Ciešanu vārti” simbolizē ģimeni – sakļāvušās bērna, mātes un tēva figūras, kuras sēro par zaudētajiem piederīgajiem. Figūras veido pusloku, kurā jaušami varavīksnes apveidi, attēlojot cerību loku.
Skulptūras simbolisko nozīmi veido akmenī kalti vārti. Skulptūras loka forma norāda, ka pastāv gan dzīve, gan nāve. Aizmugures daļa ir kā pretstats sērojošajam priekšplānam. Uz postamenta iekalti Kārļa Skalbes vārdi – “Aiz manis zeme, pilna sāpju”. Pieminekļa pakājē novietota plāksne ar vairāk nekā simt Baltezerā noslepkavoto komunistiskā terora upuru vārdiem.
Pieminekli iesvētīja vairākās luteriskajās Pierīgas draudzēs pazīstamais mācītājs Gundars Bērziņš. “Notikušajai traģēdijai nav nekāda izskaidrojuma, un nav atbildes, kāds ir bijis Dieva prāts tai brīdī. Padomju režīms, kurš sevi sauca par bezdievīgu, patiesībā bija dziļi reliģisks, jo vērsās pret ticīgajiem un veselām tautām. Pārvarot naida piepildītu pāri nodarījuma izjūtu, mēs atzīstam, ka neviena vara, neviens monstrs nevar pārspēt Dieva mīlestību,” norādīja G. Bērziņš.
“Šodien ir līdz asarām aizkustinošs brīdis. Visvairāk jaunatnei ir vajadzīgs šis brīnišķīgais piemineklis, jo – kas senatni pēta, tas nākotni svēta,” RAA pieminekļa atklāšanas pasākuma laikā sacīja rīdziniece Biruta Balande un Brigita Bērziņa no Jaunzēlandes, kuras tēvs tika nežēlīgi nogalināts padomju represiju dēļ.
Daudzi vēlas pārrakstīt vēsturi
Tēlniece V. Dzintare uzsvēra, ka viņai kā vecāka gadagājuma cilvēkam bijis vieglāk izveidot pieminekli padomju represijās cietušajiem, jo “izjūtas pret šiem notikumiem ir gluži personiskas un līdzi izdzīvotas”.
“Pieminekļi ir jāveido, jo šodienas politiskajā situācijā arvien vairāk cilvēku un politisko spēku vēlas pārrakstīt vēsturi. Bet, kamēr ir dzīvi tie, kas atceras, kāds bija 1941. gads, represijas un deportācijas, šie vēstures fakti ir jāceļ gaismā un par tiem jāstāsta mūsu bērniem, lai nekad mūžā nevienam neienāktu prātā kaut ko tamlīdzīgu atkārtot pret latviešu tautu,” sacīja N. Breidaks. Ādažu mērs pateicās tēlniecei un viņas komandai. Atklājot pieminekli, N. Breidaks vēlēja visiem Latvijas jauniešiem mūžīgi sargāt Latviju un latviešu tautu.
“Ik gadu 14. jūnijā ierodamies Baltezera kapsētā, lai pieminētu un atcerētos komunistiskā terora upurus un pagājušās represijas, bet šogad šī diena ir īpaša. Daudzus iepriekšējos gadus solīju, ka šeit būs skaists piemineklis bojāgājušajiem un atgādinājums dzīvajiem par to, ko mūsu tauta ir pārdzīvojusi,” pieminekļa atklāšanas laikā bija aizkustināts Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns, kurš pieminekļa idejai stāvējis klāt kopš tās rašanās brīža.
Kā pastāstīja P. Balzāns, 2006. gadā nākusi iniciatīva no Saeimas deputāta Leopolda Ozoliņa par to, ka jāveido piemiņas vieta Baltezerā – skaists piemineklis cietušo mūžīgai piemiņai. No Valsts budžeta tika iedalīta pirmā nauda, atsaucās arī vairāki Saeimas deputāti, daļu finansēja Ādažu dome, vēlāk arī Kanādas latvieši. Ādažu dome izsludināja konkursu, kurā par labāko atzina tēlnieces Vijas Dzintares projektu. Tā kā līdzekļu arvien bija par maz, radās ideja startēt programmā “Eiropa pilsoņiem” ar projektu “Ciešanu vārti”. Panākumi tajā deva nepieciešamo finansējumu pieminekļa izveidei.
Baltezera šausmu stāsts
Ādažos savāktajās vēstures liecībās lasāms, ka pēc dažādas informācijas Baltezera kapsētā apglabāti 113–130 1941. gada jūnijā un jūlijā nogalinātie VDK upuri, kas 1941. gada rudenī pārapbedīti no nošaušanas vietas Baltezera krastā. RAA jau ir rakstījusi, ka 1941. gada vasarā Padomju armija no mājām aizveda, čekas pagrabos spīdzināja un Baltezera krastos masveidā nežēlīgi nogalināja aptuveni 130 cilvēku. Lielākā daļa no tiem bija Latvijas virsnieki, robežsargi un arī civiliedzīvotāji. Vēlāk vasarnīcās nošautos un moku bedrē atrastos upurus iedzīvotāji pārapbedījuši Baltezera kapos. Domājams, upuri apglabāti pa desmit vienā rindā, tādējādi veidojot 11–13 rindas. No tām līdz šodienai pilnībā nav saglabājusies gandrīz neviena. Sākotnēji apbedījumam bijis kopīgs krusts un katram apbedījumam individuāla piemiņas zīme (koka krusts un uz tā koka plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un personas datiem). Kopš 1944. gada koka krusti pakāpeniski gājuši bojā un nav atjaunoti. Upuru piederīgie, lai iezīmētu kapu kopiņas, pie tām uzstādīja dažāda veida un materiāla krustus no Baltezera kapu vecās daļas.
Aprit 69.gadskārta, kopš Latvija tika okupēta
17. jūnijā aprit 69 gadi kopš 1940.gada 17.jūnija vēstures notikumiem, kad pēc Molotova-Ribentropa pakta, kas noslēgts 1939.gada 23.augustā, neatkarīgā Latvijas Republika tika iekļauta PSRS ietekmes sfērā.
Var uzskatīt, ka 69 gadus senie notikumi bija sākušies ar 1940.gada 15.jūniju, kad PSRS robežsargi uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3.Abrenes bataljona 2.sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos.
Tomēr tā uzskatīta tikai par militāru akciju, kas bija sākums slepeni un veiksmīgi izstrādātam plānam 1939.gada 23.augustā, kad starp PSRS un Vāciju parakstīts Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgums un pievienotais Molotova-Ribentropa slepenais protokols.
1939.gada 23.augustā noslēgto slepeno papildu protokolu vēsturnieki uzskata par prettiesisku darījumu uz sešu trešo valstu rēķina. Tas sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā.
Protokola 1.pants noteica, ka Latvija, Somija un Igaunija tiek “atdota” Padomju Savienībai: “Teritoriāli politiskas pārkārtošanās gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža.”
2.pants noteica agresīvo lielvalstu “interešu sfēru” robežas Polijā un fiksēja tās valstiskuma iespējamo izzušanu: “Jautājumu, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādām jābūt tās robežām, galīgi varēs noskaidrot tikai tālākās politiskās attīstības gaitā.”
Uzskatīts, ka padomju un vācu neuzbrukšanas līgums, kuru vēsturnieki bieži vien dēvē par uzbrukuma paktu, iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam. Vācija sāka karadarbību 1.septembrī un kopā ar Padomju Savienību, kura iesaistījās konfliktā septiņpadsmit dienas vēlāk, dažu nedēļu laikā iznīcināja Polijas neatkarību. 23.augusta līgumam nav analoga Eiropas 19. un 20.gadsimta vēsturē.
Slepenais papildu protokols tieši nemainīja Somijas, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, kas iekļautas padomju interešu sfērā 1939.gada 28.septembrī, starptautiski tiesisko statusu. Interešu sfēras liecināja par minēto valstu suverenitātes nerespektēšanu un neatkarības apšaubīšanu. PSRS ieguva no Vācijas brīvas rīcības iespējas turpmākajiem “teritoriāli politiskajiem pārveidojumiem” padomju ietekmes sfērā.
1939.gada 28.septembrī Igaunija, bet 5. un 10.oktobrī Latvija un Lietuva parakstīja PSRS uzspiestos palīdzības līgumus. Saskaņā ar tiem PSRS ieveda Baltijas valstīs noteiktu karaspēka kontingentu, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes. Vēsturnieki uzskata, ka, ņemot vērā Padomju Savienības agresīvos nolūkus pret Baltijas valstīm, līgumi bija nāves spriedums Latvijas, Lietuvas un Igaunijas suverenitātei.
Tomēr 1940.gada 15.jūnijā PSRS karaspēka vienības uzbruka Latvijas robežsargiem Masļenkos. Uzbrukums bija iecerēts vai nu kā provokācija, lai radītu ieganstu Latvijas okupācijai, vai arī kā staļinisma garā izteikts brīdinājums Latvijas valdībai nekādā gadījumā nepretoties.
16.jūnijā plkst.14 padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Fricim Kociņam safantazēto PSRS valdības ultimātu, kurā pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā un piebilsts: ja līdz plkst.23 netiks saņemta atbilde no Latvijas valdības, padomju bruņotie spēki ieies Latvijas teritorijā un apspiedīs jebkādu pretošanos.
Toreizējā Kārļa Ulmaņa valdība 16.jūnija vakarā izlēma ultimātu pieņemt un atkāpties. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja, jo uzskatīja, ka tā izraisīs asinsizliešanu, bet neglābs Latvijas valsti. Ulmanis, kas loloja zināmas ilūzijas par iespēju saglabāt Latvijas suverenitāti ierobežotā formā, neizšķīrās arī par simbolisku militāro pretošanos un neriskēja izteikt Maskavai pat diplomātisku protestu.
Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš nesaņēma nekādas instrukcijas par 1940.gada 17.maijā viņam piešķirto ārkārtas pilnvaru iedarbināšanu, lai varētu efektīvi politiski un diplomātiski turpināt cīņu par Latviju.
Nelikumīgi un prettiesiski valdības nomainītas 1940.gada 20.jūnijā. Ulmaņa kabineta vietā stājās padomju marionešu valdība ar Aleksandru Kirhenšteinu priekšgalā, kuru oficiāli dēvēja par Latvijas tautas valdību.
Valdība pārstāvēja PSRS intereses. Tās darbības aizsegā Maskava īstenoja savus plānus un gatavojās Latvijas aneksijai. PSRS aktīvi iejaucās Latvijas iekšējās lietās. Padomju iestādes izveidoja spēcīgu drošības aparātu, kurā noteicēji bija no PSRS iebraukušie darbinieki. Viņi pārņēma Latvijas politiskās pārvaldes iestādes un uzsāka iedzīvotāju novērošanu, apcietināšanu un deportāciju.
Vēlēšanās, kas notika 1940.gada 14. un 15.jūlijā, bija pieļauts tikai viens – Darba tautas bloka – kandidātu saraksts. Citi alternatīvie saraksti noraidīti. Oficiāli paziņots, ka par minēto sarakstu nodotas 97,5% vēlētāju balsis. Maskavā padomju ziņu aģentūra TASS sniedza informāciju par vēlēšanu minēto iznākumu jau divpadsmit stundas pirms balsu skaitīšanas Latvijā.
Lai gan publicētā Darba tautas bloka vēlēšanu platforma nesaturēja prasību nodibināt padomju varu Latvijā un iestāties PSRS, jaunā ievēlētā Saeima pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS. Bez debatēm pieņemtā deklarācija “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā” mainīja valsts iekārtu un likvidēja formālo neatkarību.
http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=25221349
Sibīrijas latviešu dziesmas
SIA, LV40003702796, Rīga, LV1002, Slampes iela 1, tālr. 29505543, fax 7226119, e-mail:iveta@upe.parks.lv
Mūzikas ierakstu izdevniecībā Upe tuviem un tāliem sadarbībā ar latviešu folkloras zinātājiem izdots unikāls ieraksts CD/DVD formātā
SIBĪRIJAS LATVIEŠU DZIESMAS
Tas ir stāsts par vērtībām un reizē cieņas apliecinājums latviešiem, kuri savu
valodu turējuši dzīvu, gadu simtiem esot tāltālu no dzimtajām senču mājām.
Latviešu valoda tīra un kopta dzīvo Sibīrijā joprojām.
Šajā izlasē apkopotas latviešu dziesmas, rotaļas un danči, kas ierakstīti vismaz 16 Sibīrijas latviešu ciemos gan pavisam nesen, gan arī pirms 20 un vairāk gadiem. Audio (CD) diskā ir 52 melodijas, video diskā (DVD) – ap 120, kopējais skanējuma laiks ir gandrīz 6 stundas.
Pirmie latvieši nokļuva Sibīrijā kā izsūtītie katordznieki (t.sk. Kauguru
nemiernieki) jau vismaz pirms diviem gadsimtiem. Viņiem vēlāk piepulcējās brīvprātīgie izceļotāji, kuri uz Sibīriju devās XIX gs. otrajā pusē, pārceļošanai turpinoties līdz pat I Pasaules karam. Daļai tautiešu izdevās atgriezties Latvijā 20. gs. 20. gados, citiem – pēc 1945. gada, bet vēl citi uz vectēvu dzimteni atgriežas pavisam nesen – jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tomēr vairums no latviešu izceļotāju pēctečiem tā arī paliks savā jaunajā dzimtenē Sibīrijā, jo pārāk tāla, atšķirīga un vēsa ir viņu Tēvzeme Latvija.
Daudzi Sibīrijas latviešu ciemi pazuduši no zemes virsas – tos varēs atrast tikai retais zinātājs. Bet citi, izzūdot tradicionālajai lauksaimniecībai, strauji zaudē darbaspējīgos iedzīvotājus un līdz ar to arī skolu, ātri vien pārvēršoties par pensionāru ciemiem. Savukārt nedaudzajos dzīvotspējīgajos, vēl nesen ekonomiski plaukstošajos ciemos latviešu skaits ir rēķināms uz vienas vai dažu roku pirkstiem, bet pēc pārdesmit gadiem nebūs arī to. Asimilācijas vilni diemžēl vairs neapturēs neviens (arī Latvijā), tomēr tikai mēs paši spēsim saglabāt savu kultūru dzīvu un ikdienai vajadzīgu.
Pirmie ledlauži neziņas tukšumā bija Ingvars Leitis un Uldis Briedis, kuri
1975. gadā Sibīrijas latviešu ciemu meklējumos, devās ceļā ar velosipēdiem. Kopš tā laika dažādos Sibīrijas ciemos ir pabijuši gan mācītāji un skolotāji, gan pašdarbības kolektīvi un žurnālisti, gan pētnieki un studenti, gan parasti interesenti un tūristi.
Esam ļoti pateicīgi Vairai Strautniecei, Ingai Utenai, Mārim Jurgensonam,
Ingvaram Leitim, Ernestam Spīčam, Lidijai Leikumai, Aleksejam Andronovam, Ilmāram un Jantai Mežiem, Sandim Laimem, Aigaram Lielbārdim, Latviešu Folkloras krātuvei, kā arī Igaunijas Folkloras arhīvam par laipno iespēju izmantot viņu ekspedīciju vākumu šajā apkopojumā. Lai atdzīvinātie ieskaņojumi palīdz mums pašiem iepazīt un iemīlēt savu dziesmu vēsturi, dod jaunus impulsus mūsu radošajā darbā! Īpaši gribas cerēt, ka šie diski lieti noderēs tiem Sibīrijas latviešiem, kuri vēlēsies atgūt savu vecvecāku mantojumu.
Iemācīsimies kaut dažas no šeit dzirdamajām dziesmām un mācīsim tās saviem bērniem. Tad latviešu dziesmas dzīvos!
Darbs izdots ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, bet Edgara Jansona vadītā LSF HOLDINGA sniegtais ziedojums, mums ļaus ierakstu dāvināt visiem interesentiem Sibīrijā.
Sibīrijas latviešu dziesmas skanīgi un svinīgi atvērsim Rīgas Centrālajā
bibliotēkā Rīgā, Brīvības ielā 49/53 (7. stāva lasītavas telpās) 2009. gada 18. jūnijā pl 14.00.
Darba grupas vārdā Iveta Mielava 2009. gada 12.jūnijā
Krasnojarskas apgabalā uzstādīs piemiņas plāksnes no Latvijas izsūtītajiem
http://www.nra.lv/zinas/24549-krasnojarskas-apgabala-uzstadis-pieminas-plaksnes-no-latvijas-izsutitajiem.htm NRA, 15.jūnijs, 2009
Rīgas dzelzceļa stacijā pulcējās 19 cilvēku grupa, lai ar vilcienu no Rīgas dotos uz Maskavu, pēc tam ar lidmašīnu uz Krasnojarsku, tālāk ar autobusu uz Jeņiseisku un Abanu, bet pa Jeņisejas upi ar kuģi līdz Igarkai.
Braucēji galvenokārt ir gados vecākās paaudzes pārstāvji, kuri pirms 68 gadiem paši vai viņu tuvinieki piedzīvoja izsūtīšanu uz Sibīriju. Galvenais brauciena mērķis – uzstādīt trīs piemiņas plāksnes izsūtītajiem bērniem un mātēm.
“1941. gada 29. decembrī 36 gadu vecumā Jeņiseiskas apgabalā nošāva manu mammu Alvīni Tomu. Visus šos gadus mani nelika mierā doma, kāpēc neesmu uzstādījis viņai piemiņas akmeni. Tagad kopā ar citiem Sibīrijas bērniem dodamies garajā braucienā, lai to beidzot izdarītu,” par divarpus nedēļu iecerēm stāsta 80 gadus vecais Gunārs Toms. Viņa bagāžā – trīs apmēram desmit kilogramus smagas bronzas plāksnes, uz kurām ir uzraksti latviešu, krievu un angļu valodā. Uz vienas rakstīts Mūžīga piemiņa Latvijas bērniem deportāciju upuriem 1941 – 1949, uz abām pārējām par piemiņu mātēm.
Piemiņas plāksnes paredzēts izvietot trīs vietās Krasnojarskas apgabalā – Igarkas, Abanas un Jeņiseiskas muzejos. “Tur daudzu mātes tika nogalinātas, nobendētas, arī manējā, tāpēc beidzot ir pienācis laiks, lai godam pieminētu piederīgos,” norāda G. Toms.
Uz Maskavu vakar devās arī 72 gadus vecā Astrīda Ruško, kura izsūtījumā bija gan 1941., gan 1945. gadā un tagad valda asaras, atceroties deportācijas notikumus. “To, ka vajag doties uz Krasnojarskas dienvidiem, domāju sen. Joprojām atmiņā ir palikuši bēdīgie notikumi, kā vienā naktī varēja salauzt cilvēkiem dzīvi, izšķirt ģimenes,” teic A. Ruško. Tālajā braucienā viņu pavada meita Laila Kaca. “Mūsdienās bērniem stāsta pasakas par mikipelēm, taču manā bērnībā bija stāsti par Sibīrijas lielo upi, taigu un lāčiem. Tagad došos uz turieni, lai redzētu šīs vietas,” stāsta Laila Kaca.
Kopā ar bijušajiem izsūtītajiem un viņu tuviniekiem ceļā devās arī režisore Dzintra Geka ar filmēšanas grupu un luterāņu mācītājs Guntis Kalme.
Katras piemiņas plāksnes izgatavošana izmaksājusi nedaudz vairāk par 500 latu. Nepieciešamie līdzekļi, arī ceļa izdevumiem, iegūti, pateicoties ziedotāju labvēlībai. Ventspils dome piešķīrusi 1000 latu, lai daļēji segtu vienas piemiņas plāksnes izmaksas un ventspilnieces Nadeždas Novosjolovas ceļa izdevumus braucienam uz Igarku.
1941. gada 14. jūnija deportācijās cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.
http://www.nra.lv/zinas/24500-uz-krasnojarskas-apgabalu-krievija-vedis-pieminas-plaksnes-izsutitajiem-latvijas-iedzivotajiem.htm
Grupa 19 cilvēku sastāvā no Rīgas dzelzceļa stacijas dosies ceļā Krieviju, lai tur izvietotu trīs piemiņas plāksnes izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem, informēja fonda “Sibīrijas bērni” dibinātāja un režisore Dzintra Geka.
Piemiņas plāksnes paredzēts izvietot trīs vietās Krasnojarskas apgabalā – Igarkas, Abanas un Jeņiseijskas muzejos. Uz divām plāksnēm būs uzraksti latviešu, krievu un angļu valodā – “Mūžīga piemiņa Latvijas bērniem deportāciju upuriem 1941-1949″, bet uz trešās plāksnes – līdzīgs teksts ar piemiņas veltījumu Latvijas mātēm.
Ceļā uz Igarku dosies gan režisore Geka ar filmēšanas grupu, gan bijušie izsūtītie un viņu tuvinieki, kā arī luterāņu mācītājs Guntis Kalme, kurš katras piemiņas plāksnes atklāšanā noturēs svētbrīdi.
Katras piemiņas plāksnes izgatavošana izmaksājusi nedaudz vairāk kā 500 latu. Nepieciešamie līdzekļi, tostarp ceļa izdevumiem, iegūti, pateicoties ziedotāju labvēlībai. Ventspils dome piešķīrusi 1000 latus, lai daļēji segtu vienas piemiņas plāksnes izmaksas un ventspilnieces Nadeždas Novosjolovas ceļa izdevumus braucienam uz Igarku.
Izsūtījumā Sibīrijā dzimusī Novosjolova, par kuras likteni stāsta režisores Gekas dokumentālā filma “…un Igarka, cerība un taurenis”, būs starp tiem brauciena dalībniekiem, kas 14.jūnijā sāks tālo ceļu uz Igarku. Braucēju vidū būs arī Ilmārs Knaģis, Gunārs Toms, Jānis Lauva, Vija Ķerpe, Astrīda Ruško un citi likteņa biedri.
Šodien viņi ar vilcienu no Rīgas dosies uz Maskavu, pēc tam ar lidmašīnu uz Krasnojarsku, tālāk ar autobusu uz Jeņiseijsku un Abanu, bet pa Jeņisejas upi ar kuģi līdz Igarkai. Rīgā plānots atgriezties 26.jūnijā.
Sibīrijas upuri dzīvo…
http://www.ogresvestis.lv/news.php?newsid=13081
Sibīrijā bojā gājušie, nomocītie upuri dzīvo palicēju atmiņās, stāstos, dzejās, vēstulēs, Valsts arhīvos un daudzās izdotās grāmatās gan mūsu zemē, gan citās valstīs.
Gribu pastāstīt par pagājušā gadā nogalē izdoto grāmatu «Kalupes sibīriešu stāsti». Par to zinu tālab, ka tajā stāstīts arī par manu māsīcu Sofija Baiks, kura ar ģimeni desmit cilvēku sastāvā 1941.gada 14.jūnijā tika deportēti, – tēvs Anufrijs Baiks uz Vjatlagas nāves nometni, bet māte Marija ar astoņiem bērniem uz Krasnojarskas apgabalu.
No nelielā Kalupes pagasta 1941.gadā izvesti 55 cilvēki, bet 1949.gadā – 169 cilvēki.
Māsīca Sofija pirms bojā ejas 30 gadu vecumā man novēlēja deviņas burtnīcas ar dzejām , tēlojumus un vēstules ar lūgumu darīt pasaulei zināmu netaisnību un mokas, kas piemeklējušas aizvestos Sibīrijā. Par to esmu daudz rakstījusi.
Pie manis ciemojās grāmatas izdevējas – Kalupes sieviešu kluba «Astras» pārstāves skolotājas Irēnas Mukānes vadībā. Viņām sniedzu daudzus Baiku ģimenes materiālus, stāstus, dzejas, fotogrāfijas un atmiņas. Grāmatā ievietota arī mana fotogrāfija un atzīmēts, ka godam pildu mīļās radinieces novēlējumu.
Daži atmiņu fragmenti
Gribu pastāstīt dažus fragmentus no Kalupes izsūtīto dzīves mokām.
«Uz Sibīriju ar bērniņu zem sirds,» – tas par Domiceļu Raščevsku. Lai nebūtu bērniņš jālaiž pasaulē zem klajas debess, abi ar vīru Leonu izraka dziļu bedri, tajā salika zarus, ar kājām samīcīja mālus un kūts mēslus un ar tiem pārklāja bedri. No vecu dēļu gabaliem uztaisīja durvis. Tā viņi dzīvoja. Leons bija dienējis sarkanajā armijā un, kad aizgāja pie komandanta prasīt normālākus dzīves apstākļus, tas sarkanarmieša apliecību iemeta krāsnī un noskaldīja: «Tu esi bandīts!»
Juzefa Mežraupe nomocīta smagos meža darbos. Dienas norma – 25 kubikmetri sagatavota materiāla, un 12 kilometri turp un atpakaļ bija jānoiet kājām līdz nometnei. No pienotavas palūdza piena trauku samazgas, tās sajauca ar miltu saslaukām un smalkām zāģu skaidām un cepa plāceņus. Niecīgs maizes gabaliņš tika vien darbā gājējiem, bet bērniem pārtika netika iedalīta. Viņi ēda zāli un dažādu nezāļu saknes. Daudzi mazuļi mira, jo bads bija neciešams un neaprakstāms. Vienā dienā nolīdzināja kapus, kas nepaspēja savējos pārapbedīt, tā mirušo bērnu kaulus vazāja suņi. Juzefai piedzima slimīga meitene Zentiņa.
Jadviga Motivāne izvesta ar sešus gadus vecu dēliņu, vīrs bija aizsargs un 1944.gadā tika nošauts. Mazais Vitolds katru dienu gāja pie vietējā kaimiņa prasīt, cik pulkstenis, jo tur uz galda bija karsta tēja un līdzi iedeva vienu ceptu kartupeli. Pēc gadiem viņš apprecēja Zentiņu.
Pēteris Kivlenieks kopa lopus, lielā salā govis piesala pie zemes, tās nebija iespējams piecelt un izslaukt. Kad viņš atteicās no šī darba, tika piesolīts nogādāt bedrē «pie baltajiem lāčiem». Vēlāk viņu norīkoja ar vērša pajūgu ceļa remontdarbos. Vienreiz bija jātiek pāri upei, kurā peldēja ledus gabali. Vērsis neparko negribēja iet upei pāri, tad Pēteris izģērbās veļā un peldot veda sev līdzi vērsi. Straume aiznesa virsdrēbes, un viņš krastā palika slapjš tikai veļā.Vai var iedomāties, ko tas nozīmēja šim cilvēkam? Pēc tam tika ievietots vietēja slimnīcā.
Vladislavs Bogdāns bija norīkots darbā zelta raktuvēs, gulēja caurās barakās uz plikiem dēļiem. Rītos mati ērkulī bija sasaluši, no drēbēm izpurināja sniegu, apēda maizes gabaliņu sērkociņu kastītes lielumā un uzdzēra pliku ūdeni. Palielinājās mirstība. Ja izsūtītais vairs nevarēja iziet darbā, viņu apdullināja ar sitienu galvā un prom uz «nāves ieleju» vilkiem un lāčiem par barību. Vēlāk viņu pārcēla uz virtuvi smagos darbos, uzturā deva tikai kartupeļu mizas, bet siltumā Vladislavs izdzīvoja. Iemanījās kartupeļus mizot ar biezu mizu un tās nesa citiem, lai paglābtu no nāves. Cilvēki ēda zirgu mēslus un bija laimīgi, ja varēja tos atrast, grauza priežu mizas, jebko, lai vilktu savu dzīvību. Pēc desmit gadiem pasludināja amnestiju. Kad Vladislavs pārbrauca mājās, vecāki viņu nepazina un raidīja prom. Kad nejauši ieraudzīja skrandaiņa roku, kurai trūka viena pirksta, atpazina savu dlu. Slaucējas nedrīkstēja lietot izslaukto pienu, bieži nāca kontroles un pārbaudīja, vai govis tīri izslauktas. Vienreiz odu atbaidīšanai uz ugunskura slepus izvārīja spainīti piena. Tūlīt ieradās komisija. Viena slaucēja uzmeta vāroša piena spainim lupatu un pati uzsēdās virsu, bet pārbaudītāji nesteidzās prom, sievai dega pēcpuse, bet celties nedrīkstēja, lai neiegāztu pārējās.
No Volgogradas izvestiem vāciešiem mūsējie iemācījās būvēt zemnīcas-būdas. Plēsa velēnas, lika starp žagariem, lipināja ar govju pļekām un māliem. Kad izžuva, būda bija gatava.
Izsūtīja arī Kalupes baznīcas prāvestu Pēteri Onckuli, kurš apbedīts dzimtenē.
Kalupes izsūtīto ciešanu stāstus varētu citēt vēl daudz, daudz.
Vēstī visai pasaulei
Sibīrijas mocekļi – kā mirušie, tā dzīvie – dzīvo ne tikai Kalupes, Ogres un visas Latvijas cilvēku, bet arī citu valstu un tautu atmiņās un izdevumos.
2006.gada 25.martā Ogres kultūras centrā represēto piemiņas saietā piedalījās Kanādas latviete Hilda E. Smeķis. Viņa vāca materiālus, personīgi tiekoties ar Sibīrijas izsūtītiem, lai izdotu grāmatu «Sāpju ceļš». Nesen saņēmu pa pastu biezu grāmatu, kurā H.E.Smeķis apstrādājusi izsūtītā Edgara Jasūna Sibīrijas moku stātus. Tās nosaukums «Aiz dzelzs vārtiem» (izdevuši Kanādas Daugavas vanagi). Šī grāmata pilnībā ir lasāma arī internetā. Tā vēstī visai pasaulei par izsūtīto latviešu mokām, pret viņiem vērstām zvērībām, badu, nāvi, čekistu patvaļu un daudz ko citu.
Anna Kudeiko
Liepna–Krasnojarska: ceļojums piespiedu kārtā
http://www.lv.lv/?menu=doc&id=193271
Ieva Gundare, Okupācijas muzeja vēsturniece
|
||||||||||||||
|
||||||||||||||
14. jūnijā, 2009
Ne minūtes gaismas, ne prieka
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56332
Sibīrijā uzstādīs piemiņas plāksnes nobendētajiem Latvijas bērniem un mātēm
Koku mīkstums un skuju tēja vēdera tiesai, kā arī nelokāma ticība pārdzīvot to elli un atgriezties Latvijā ļāva izdzīvot tikai dažiem no nāvē izsūtītajiem latviešu bērniem un mātēm. Desmit izdzīvojušie un no izsūtījuma savulaik atgriezušies tagad dosies uz Sibīriju iemūžināt deportēto piemiņu. Rīt, 14. jūnijā, Sibīrijas bērnu fonda dibinātāja režisore Dzintra Geka, filmēšanas grupa, kā arī desmit Sibīrijas bērni, no Rīgas caur Maskavu dosies uz Krasnojarsku, lai turp aizvestu un uzstādītu trīs bronzas piemiņas plāksnes. Braucēju vidū būs Ilmārs Knaģis, kurš licis krustus Vjatlagā nobendētajiem tēviem, Gunārs Toms, kurš palika kā viens no četriem bāreņiem, kad viņu mammu nošāva 1941. gada decembrī Jeņisejskas cietumā, Jānis Lauva, Vija Ķerpe, Astrīda Ruško. Piemiņas plāksnes tiks liktas Igarkā – latviešiem, kuri palikuši mūžīgajā sasalumā, Jeņisejskā – latviešu mātēm, kuras glāba bērnus, un Abanas muzejā – Latvijas bērniem, kuri palika Sibīrijā.
“Sieviešu un bērnu sūtīšana bezjēdzīgā nāvē ir kā nežēlības kvintesence,” saka režisore Dzintra Geka.
Bads un tumsa
“Kad gāju uz Plahinu, es skaitīju Skalbes dzejoli – pa mežu staigā un bērniem eglītes cērt, un ticēju brīnumam. Gāju un domāju, ka eņģeļi sāks kaut ko bērt no gaisa. Ja nebūtu tās ticības, tad laikam neizdzīvotu,” atmiņās dalās Pēteris Bērziņš, kurš kopā ar citiem 700 likteņa biedriem, pamatā sirmgalvjiem, sievietēm un maziem bērniem, rudenī tika izmests Jeņisejas stāvajā krastā – Agapitovā. Pavasari šajā nāves salā dzīvi sagaidīja vairs tikai mazāk par simtu izmocītu cilvēku.
“Ja ēda tikai to, ko deva, tad nevarēja izdzīvot, bet mēs ēdām koku mīkstumu starp mizu un koksni, vārījām skuju tēju,” atceras P. Bērziņš. “Tie, kas lika miltiem klāt zāģu skaidas, tie mira lielās sāpēs, to nedrīkstēja darīt. Lielākā daļa bija vecu cilvēku un mazu bērnu. Ja nomira vecāki, tad arī bērni mira.”
“Mamma strādāja apglabāšanas brigādē. Miroņus ar virvēm vilka kalnā, apglabāja bez zārkiem. Vienu līķi vilka sešas sievietes,” atminas Biruta Kazaka. “Ar pavasara iestāšanos sākās tīrā elle. Zemnīcas peldēja. Ūdens zemē neiesūcās, jo tur ir mūžīgais sasalums. Ievilkām zemnīcā laivu un braukājām gar nārām. Cilvēki nosala, krāsnis vairs nevarēja kurināt. Pavasarī, kad sāka iet ledus, daudzi saslima ar cingu un nomira.”
Ļevs Notarevičs aiz polārā loka pavadīto laiku raksturo kā nebeidzamu nakti: “Bads un tumsa. Tā tumsa – desmit mēnešus gadā – tā simbolizēja to stāvokli, kādā atradāmies mēs. Tur nebija ne minūtes gaismas, nebija ne minūtes prieka.”
Agapitova un izglābtie
Inta Prauliņa (Ruka) kā vienu no necilvēcīgākajiem darba posmiem atceras malkas sagatavošanu: “Bijām garā rindā iejūgti pa divi kā zirgi smagās koka ragavās un polārajā naktī, salā pa bezceļu bija jāiet uz mežiņu sagatavot malku cehu apkurei. Mēs bijām divatā ar Austru Gulbi, vēl nepieaugušas, nepaēdušas meitenes, pašdarinātos apavos, plāniem cimdiem un apģērbu – nevarējām izpildīt normu. Zāģis un cirvji bija neasi, un arī spēka nebija.”
Dramatiski pārdzīvojumi uz mūžu ierakstīti Valentīnas Priedeslaipas (Voicišas) atmiņā: “Mums bija tikai divas segas. Zem vienas gulēja lielās māsas un brālītis, un mēs ar mammu zem otras. Kad četrgadīgā māsiņa jau bija nomirusi, mamma teica: neraudi neko… māsiņa bija mirusi… lai viņa guļ ar mums, ja dabūs zināt, ka viņa ir mirusi, mums nedos viņas maizīti, bet tā mums būs vairāk maizītes.” Vēlāk Valentīna zaudēja arī māti, tad brāli: “Kad nomira brālītis, mēs jau bijām zemnīcā. Otrā stāva nārās. Viņš prasa ēst – nu nav ko dot, rādījām, kā putniņi skrien. Viņš apklusa un vārda tiešā nozīmē bada nāvē nomira.” Pēc dažām dienām medpunktā izdzisa arī 17 gadus vecā māsa, bet vēlāk pārgurusi, meža darbos nosalusi arī Valentīnas vecākā māsa.
“Sieviešu un bērnu sūtīšana bezjēdzīgā nāvē ir kā nežēlības kvintesence,” saka režisore Dzintra Geka, kura šobrīd pabeidz darbu pie filmas “Agapitova un izglābtie”, noslēdzot dokumentālo filmu ciklu par Sibīrijas bērniem. Filma tiks demonstrēta Latvijas televīzijā 14. jūnijā. “Pārciestās šausmas atstājušas šajos cilvēkos nedzēšamas pēdas,” teic Dz. Geka. “Kā paši Sibīrijas bērni man sacījuši, daudzi vēlāk nav gribējuši sev bērnus, jo zemapziņā baidījās no sāpēm, ko tiem var nākties piedzīvot. Vairākums pieļāva domu, ka kaut kas tāds varētu atkārtoties.”
Jau devīto reizi Rīgā kopā pulcēsies Sibīrijas bērni, lai atcerētos traģiskos notikumus un pieminētu tos, kuri palika izsūtījumā. Okupācijas muzejā norisināsies konference, kas veltīta 1941. gadā uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem. Būs arī ziedu nolikšana pie “Bārenītes” Pils laukumā, notiks arī Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” angļu valodas izdevuma atvēršana. Kino muzejā norisināsies dokumentālās filmas “Agapitova un izglābtie” pirmizrāde, kā arī tikšanās ar filmēšanas grupu. Sestdienas vakarā Sv. Jāņa baznīcā tiks sniegts koncerts “Aizvestajiem”.
UZZIŅA
1941. gada 14. jūnija deportācijās cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.
Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.
Par izsūtīto likteņiem vēstī grāmata “Sibīrijas bērni” divos sējumos, kuros apkopoti 670 dzīvesstāsti, kā arī Dzintras Gekas veidotais dokumentālo filmu cikls.
Atklās interaktīvo gulaga karti
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56379
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, 14. jūnija, rītā Okupācijas muzejā tiks atklāta interaktīvā gulaga karte, kas ir daļa no nākotnē paredzētās muzeja ekspozīcijas.
”Tas ir instruments gidam, kurš tagad varēs daudz vairāk parādīt: nometņu tīkla mērogus; kur ir Vorkuta, kur Noriļska, kur nometinājuma vietas, kurās latvieši visbiežāk nonāca,” stāsta Okupācijas muzeja vēsturniece un šī projekta vadītāja Ieva Gundare. Iekārta sastāv no mazāka un lielāka monitora, kā arī datora ar īpašu programmnodrošinājumu. Mazais, skārienjutīgais ekrāns domāts individuālajiem apmeklētājiem, lielais – grupām, kuras vada gids. Digitālā karte ir vairākās apakšnodaļās sadalīts stāsts par gulaga sistēmu un Latvijas ļaudīm tajā, par 1940. – 1949. gada represijām, dzīvi nometnēs un nometinājumos. Tā ir informācija par nometņu izvietojumu, deportācijas ceļiem, lielāko raktuvju atrašanās vietām un temperatūru, kāda valdīja šajos PSRS nostūros. Pieskaroties vienai vai otrai vietai uz ekrāna, apmeklētājs pats izvēlas interesējošo informāciju, kas pasniegta kā ilustrācijām bagātināts stāsts latviešu valodā. Iespējami arī subtitri angļu, vācu un krievu valodā. Līdzīgas interaktīvās sistēmas jau ir Ventspils un Turaidas muzejos.
Interaktīvo gulaga karti dizaina uzņēmumā ”Dd Studio” sagatavojuši mākslinieki Jānis un Miks Mitrēvici. Vairāk nekā puse interaktīvajai kartei nepieciešamo līdzekļu (39 tūkstoši eiro) ne bez pūlēm iegūti no Eiropas Kopienas programmas ”Eiropa pilsoņiem”, pārējais ir Okupācijas muzeja savāktie ziedojumi.
Uz atklāšanu svētdien aicināti pirmkārt jau visi tie, kas ar saviem stāstiem un dotajiem priekšmetiem palīdzējuši tapt šim projektam.
Ciešanu varavīksne Baltezerā
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56378
Baltezera kapos atklās pieminekli “Ciešanu vārti”, kas veltīts aptuveni 130 komunistiskā terora upuriem, kurus Valsts drošības komiteja barbariski spīdzināja pagrabos un nošāva Baltezera krastā 1941. gada vasarā.
Piemineklī varavīksnes un vārtu formā ir savijušās trīs sērojošas figūras, bet zem tām ir rakstīti Kārļa Skalbes vārdi: “Aiz manis zeme, pilna sāpju.” Melnā granīta plāksnē ir ierakstīti Valsts drošības komitejas nomocīto un Baltezera krastā pie kādas vasarnīcas nošauto upuru vārdi, pastāstīja Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks un projekta “Ciešanu vārti” vadītājs Pēteris Balzāns. Uz plāksnes īpašas atzīmes ir pie upuriem, kuri ir bijuši Lāčplēša ordeņa kavalieri. “Tie bija augsta ranga politiskie darbinieki, virsnieki un policisti, robežsargi,” paskaidro P. Balzāns.
Pieminekli veidojusi tēlniece Vija Dzintare un arhitekte Irēna Rubauska. Konkursu par pieminekļa izveidi komunistiskā terora upuriem Baltezerā Ādažu novada dome izsludināja 2006. gadā. Kopumā projekts izmaksājis apmēram 60 000 latu. Līdzekļi nākuši no valsts, vietējās pašvaldības, Eiropas Savienības, kā arī Zaļo un zemnieku savienības, “Daugavas vanagu” Toronto nodaļas un citiem ziedotājiem.
Upuru piemiņas dienai veltītie pasākumi
13. un 14.jūnijā Okupācijas muzejā bērnu zīmējumu izstāde. 2009.gada labākie darbi. Rīko: Fonds Sibīrijas bērni
Rīgā Plkst. plkst. 11.00 Piemiņas pasākums komunistiskā genocīda upuriem Šķirotavā. Pasākumu vada: Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības priekšsēdētājs Andrejs Pūriņš. Pasākumu rīko:
Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrība, Rīgas Latgales priekšpilsētas izpilddirekcija
Plkst. 11 – Latvijas Okupācijas muzejā interaktīvās gulaga kartes atklāšana.
Plkst. 13 – Pieminot Komunistiskā genocīda upurus, ziedus pie Brīvības pieminekļa noliek Latvijas Politiski represēto apvienības valde, kā arī Saeimas vadība un deputāti, Ministru prezidents un valdība, Bruņoto spēku štāba virsniecība, Rīgas domes un izpilddirekcijas pārstāvji, ārvalstu vēstnieki.
Plkst.12 – 13 – Rīgas rātsnama zvani atskaņos speciāli sagatavotu, tematisku melodiju programmu.
Plkst. 16.00 Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē Garīgās mūzikas koncerts MŪZIKA DZIEDĒ UN PALĪDZ… Piedalās koris TĒVZEME, diriģents Tālivaldis Gulbis, solisti: Māra Krauja – Reine (mecosoprāns), Aira Rūrāne (soprāns), Gunita Gulbe (vijole), Solvita Vanaga (ērģeles).
Plkst. 19.00 Rīgas Domā Koncerts LAMENTATION
Piedalās: Profesionālais pūtēju orķestris RĪGA, Rīgas kamerkoris AVE SOL, kamerkoris AUSTRUMS, soliste Aira Rūrāne, Diriģents Andris Poga.
Programmā: J. Brāmss – Divas daļas “Selig sind” un “Ihr habt nun Traurigkeit” no Vācu rekviēma; P. Vesenauers – Lamentation; M. Ellerbijs – Dona nobis pacem; Dž. Verdi – “Libera me” no Rekviēma; J. van der Rosts – Et in terra pax. Ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, kurus var saņemt Rīgas Doma kasē.
No 1. jūnija līdz 30. jūnijam Rīgas Centrālajā bibliotēkā un filiālbibliotēkās
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai 14. jūnijā veltītas literatūras izstādes
“Likteņdārzā” – uz salas Daugavas vidū pie Kokneses – plkst. 17 sākas brīvdabas piemiņas dievkalpojums, kuru vada luterāņu mācītājs Valdis Baltruks un katoļu mācītājs Viktors Stulpins.
Gulbenē un Litenē deportāciju upuru, tostarp represēto Latvijas armijas virsnieku, piemiņas pasākumus rīkos Nacionālie bruņotie spēki sadarbībā ar Gulbenes rajona pašvaldībām.
Liepājā piemiņas atcere paredzēta plkst. 11 Liepājas Centrālkapos pie represēto piemiņas akmens, bet plkst. 14 Liepājas Latviešu biedrības namā notiks pasākums “Liepājas politiski represēto klubam – 20″.
Cēsīs plkst. 11 dievkalpojums un svētbrīdis Svētā Jāņa baznīcā, plkst. 13.30 – piemiņas brīdis un ziedu nolikšana dzelzceļa malā pie piemiņas akmens 1941. gadā izsūtītajiem, vēlāk – Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas zālē Cēsu bērni sniedz koncertu, plkst. 17.15 – Amatas pamatskolā ar stāstījumu viesojas Ingrīda Lāce un koncertē dziesminiece Ieva Akurātere.
Tukumā restaurēta represēto piemiņas vieta, kas atrodas netālu no dzelzceļa stacijas “Tukums 2″, kur piemiņas brīdis sāksies plkst. 13.
Ventspilī piemiņas brīdis notiks plkst. 13 pie piemiņas akmens Tilta dārzā.
Kas bija 1940. gada 17. jūnija «varoņi»
Asiņainie notikumi Rīgas Stacijas laukumā pirmajā Latvijas okupācijas dienā
Ap plkst. pieciem 1940. gada 17. jūnija rītā sarkanās armijas vienības vairākās vietās šķērsoja Latvijas robežu. Desmit stundas vēlāk Rīga piedzīvoja līdz tam nepieredzētu huligānisma uzliesmojumu, kam policija nebija gatava.
Rīgu jau no plkst. 10 vairākkārt pārlidoja padomju kara lidmašīnas, gatavas pakļaut pilsētu bombardēšanai gadījumā, ja tomēr tiktu izrādīta pretestība okupantiem, kā tas jau bija noticis PSRS agresijas laikā pret Somiju 1939. gada rudenī. Uz Rīgu virzījās 3. armijas 121. un 126. strēlnieku divīzijas tanku daļas. Citas 3. armijas vienības okupēja pārējo Latviju. Vienos dienā padomju karaspēks sasniedza Latvijas galvaspilsētu un izvietojās pilsētas stratēģiski svarīgākajās vietās. Latvijas varas iestādēm pilnīgi negaidīti sākās brutālas masu nekārtības Stacijas laukumā, kur izvietojās padomju tanki, kas bija šķērsojuši Zemgales tiltu un ienākuši no Pārdaugavas puses.
Akmeņi policistiem
Pirmie, kas sveica okupantu tankus, ap plkst. 13 bija strādnieks, acīmredzot vecticībnieks, Teodors Borisovs ar sievu un ebrejs Jedelis Jofe, arī strādnieks. Jānorāda, ka samērā daudzi vecticībnieki bija aktīvi okupantu sagaidītāji, taču vēlāk vairāki ievērojami vecticībnieku vadītāji tika represēti (1940. gada 8. oktobrī tika arestēts un ar astoņiem gadiem gulagā sodīts ievērojams vecticībnieku vadītājs ne tikai Latvijā, bet visas Baltijas mērogā, rēzeknietis Ivans Zavoloko).
Ap plkst. 14 policija jau sāka aizturēt pirmos aktīvākos tanku sveicējus – pie Zemgales tilta aizturēja strādnieku Aleksandru Pjanko, kurš meta uz tankiem ziedus, un strādnieku Aleksandru Kaļiņinu. Abi, kā redzam, bija krievi.
Ap pusdiviem dienā PSRS karaspēks jau bija izvietojies Stacijas laukumā, ieņēmis pasta ēku, kur atradās telegrāfs, telefona centrāle un radiofons, bija pārtraucis radiofona raidījumus. Līdz plkst. 15.30 stāvoklis Stacijas laukumā bija vēl samērā mierīgs, bet tad, kā vēlāk liecināja Rīgas prefekts Kārlis Jaunarājs, ”pie stacijas ēkas sāka parādīties daudz iereibušo, pa lielākai daļai žīdu jaunieši un daži pazīstami Latgales priekšpilsētas nekārtību cēlāji, kuri sāka aizskart un uzmākties kārtības sargiem”. Pūlis auga, kļuva arvien agresīvāks, un sākās asas sadursmes ar policiju, kas acīmredzami neko tamlīdzīgu nebija gaidījusi. Pūlis sāka uzbrukt policistiem, sākotnēji izmantojot akmeņus. Daļa sarkanās armijas sveicēju sakāpa uz tankiem. Viens no tanku sagaidītājiem, Latgales priekšpilsētas komunists krievs Makars Jakovļevs savās atmiņās rakstīja: ”Redzēju, kā policistam tieši pa pakausi trāpīja bruģakmens.” Ap plkst. 16 cits huligāns, krievu strādnieks Mihails Sivoha tika ievainots sadursmē, ko pats izprovocēja. Pirmais, kuru policija aizturēja, bija ebrejs Šoloms Kaplans. Sākotnēji pūļa savaldīšanai norīkoja tikai Rīgas prefektūras 6. iecirkņa kārtībniekus Kārļa Zelmiņa vadībā. Tas bija krietni par maz. Jau ap plkst. 16 PSRS sūtniecība pieprasīja prefektam Jaunarājam, lai tiek atbrīvots laukums no pūļa, kurš uzmācās padomju tankistiem. Kā vēlāk pēc Latvijas aneksijas PSRS prokuratūrai liecināja bijušais Rīgas prefektūras 2. iecirkņa uzraugs I. P. Kalniņš, viņš saņēmis no prefekta rīkojumu tikt galā ar pūli, turklāt Jaunarājs piebildis, ka PSRS vēstniecība uzsvērusi: ja policija pūli nesavaldīs, padomju armija pati ņems visu varu savās rokās. Tā ir ļoti būtiska liecība – iespējams, okupanti patiešām cerēja, ka Latvijas varas iestādes netiks galā ar brutālo pūli un padomju armija tieši un pilnīgi pārņems visu varu savās rokās jau 17. jūnijā. Tad turpmākā notikumu gaita okupētajā Latvijā būtu varējusi iegūt kaut ne satura, bet formas ziņā atšķirīgāku veidu un tempu.
Huligānu svētki
Taču atgriezīsimies pie notikumiem 17. jūnija pēcpusdienā Stacijas laukumā Rīgā. Pēc plkst. 16 pūlis jau kļuva tik agresīvs, ka sāka uzbrukt policistiem ar nažiem. Kārtības sargus apmētāja akmeņiem arī no viadukta pāri Gogoļa ielai. Prefektūras jātnieku nodaļas priekšnieks A. Martinsons nolēma iesaistīt jātnieku policiju, lai izklīdinātu pūli, taču policistiem bija aizliegts lietot šaujamieročus un bija jāiztiek tikai ar gumijas rundziņām. Trīspadsmit jātnieki nespēja tikt galā ar jau burtiski trakojošo pūli. Vairākkārt, 1933. gadā pat par ļoti smagiem kriminālnoziegumiem, sodītais Teodors Grigorjevs, kurš bija vēl arī piedzēries, smagi sadūra kārtībnieku Bernhardu Zaprausku un mēģināja sadurt jātnieku policistu Jāni Poli. Tādi kā Grigorjevs bija šīs netīrās dienas simboli. Vieglākus nažu ievainojumus guva kārtībnieki Arturs Krenbergs un Konstantīns Krūmiņš. Tikmēr huligānu un bandītu vidū parādījās arī daži komunisti. Te jāpiemin Ansis Kadiķis, kādas Vecmīlgrāvja kokzāģētavas strādnieks; Pēteris Garancis, četras reizes sodīts par zādzībām; ”revolucionārs” un LU mehānikas fakultātes ”mūžīgais students” Pauls Priede. Sadursmēs ar policiju nāvīgi tika ievainots pusaudzis, vecticībnieks Iļja Tihomirovs, bet ap plkst. 17 nāvīgi ievainoja arī krievu pareizticīgo Pāvilu Krišu. Abu nejaušajā bojāejā bija vainojami vienīgi agresīvie huligāni un dauzoņas, kas bija izraisījuši asiņaino haosu Stacijas laukumā.
Aptuveni plkst. 18 pūlis ar akmeņiem apmētāja prefektūras virskārtībnieku Eduardu Lauri, kurš pilnīgi mierīgi stāvēja satiksmes regulēšanas postenī pie pasta. Tikai ap plkst. 18 policijas inspektors J. Ķīselis, kad pats jau tika apmētāts ar akmeņiem, nolēma, ka prefektūras aizsardzības rota un jātnieki netiks galā ar trakojošo pūli un ka jāizsauc armija. Iekšlietu ministrijā laikam uz kādu brīdi bija valdījis apjukums, jo ministrs Kornelijs Veidnieks, kurš uzturējās prefektūrā, tieši blakus Stacijas laukumam, izteicās, ka policisti, iespējams, rīkojušies pārāk enerģiski un tāpēc izraisījuši incidentus. Tas bija nepamatots secinājums, kuru var izskaidrot vienīgi ar to, ka Veidniekam nebija ienācis prātā, ka kaut kas tamlīdzīgs var norisināties parasti tik civilizētajā Rīgā, kurā, kā izrādījās, diezgan daudz bija arī neatkarīgās Latvijas ienaidnieku.
Vēl vismaz trīs stundas – no plkst. 18 līdz 21 – savaldīt pūli neizdevās. Ap plkst. 20 ebreju jauniešu grupa ar B. Floru priekšgalā mēģināja uzbrukt prefektūras 11. iecirkņa kārtībniekam Jūlijam Puķītim. Latgales priekšpilsētas jeb ”maskačkas” pazīstamais dauzoņa krievs Konstantīns Juhanovs, ar iesauku Kostja, vispirms apmētāja policistus ar akmeņiem, bet tad sadūra kārtībnieku Arturu Kolkovski. Cits ”maskačkas” bandīts krievs Teodors Grigorjevs arī ar nazi uzbruka policistiem. Dauzoņas ielauzās arī K. Sīpola ieroču veikalā K. Barona ielā 14, un nu viņu rīcībā bija šaujamieroči, lai arī, pēc visa spriežot, 17. jūnija “varoņu” rokās tie bija bijuši arī pirms tam. Veidniekam beidzot nekas neatlika kā aicināt kārtības ieviešanai armiju – štāba bataljonu un 4. un 5. pulka karavīrus. Tāds lēmums noteikti bija jāpieņem jau agrāk.
Saskrēja no visurienes
Vispretīgākā diena Latvijas vēsturē – jo līdzās traģikai, kuru nesa okupantu armijas ierašanās, pretīguma nokrāsu tai deva dauzoņas – beidzās tikai ap deviņiem vakarā, kad izklīdināt trakojošo pūli izdevās vien ”pēc vislielākām pūlēm un ņemot palīgā karaspēka grupas un ugunsdzēsējus”. Sadursmēs ar pūli bija cietuši 57 policijas darbinieki, 16 no viņiem bija spiesti ārstēties kara slimnīcā. Trijiem bija durtas brūces. Vakarā Veidnieks nekavējoši izdeva rīkojumu, kurš stājās spēkā tūlīt un aizliedza Rīgā ”privātpersonām atklāti pulcēties ielās, laukumos un apstādījumos vienkopus vairāk par četrām personām”. No plkst. 22 vakarā līdz plkst. 4 rītā bija aizliegts vispār atstāt dzīvokli, lai dotos uz ielas. Aizliedza tirgot alkoholu, tika slēgti ieroču veikali. 18. jūnijā Rīgā izsludināja aplenkuma stāvokli, bet iepriekšminētie aizliegumi tika attiecināti uz visu valsti. Uz trim dienām Latvijā burtiski iestājās klusums. Ja valstī noteicēji jau nebūtu okupanti, kārtība un miers tiktu nodrošināts arī turpmāk. Dauzoņas slapstījās vai slēpās; aizsargi un armija kontrolēja stāvokli, bet 18. jūnija rītā Rīgas prefekts Jaunarājs sāka administratīvi sodīt aktīvākos huligānus. Viņš nepaspēja iesākto pabeigt līdz 21. jūnijam, kad okupanti un Augusta Kirhenšteina marionešu valdība prefekta darbību pārtrauca.
Jaunarājs pasludināja sodu 26 huligāniem, taču nav īsti skaidrs, vai viņus visus aizturēja vai tikai identificēja. Tas īpaši attiecas uz pirmo sodīto – Ansi Kadiķi. Viņš netika notverts. Sarakstā Kadiķim sekoja Genohs Kreiness no Avotu ielas 53/55, Dāvids Goldbergs no Stabu 46, Iciks Helbarts no Visvalža 3a, Haims Kļackins no Stabu 51, Terentijs Minovs no Brīvības 239, Lietuvas pavalstnieks Giršs Kantors no Katoļu 17, Staņislavs Maslovskis no Akmeņu 8, Šoloms Kaplāns no Krasta 39, Fjodors Avanesovs no Kapseļu 14, Augusts Pauders no K. Barona 90, Eduards Skadulis no Baznīcas 34, Pēteris Lūsis no Stabu 46/48, Pauls Priede no Krāsotāju 11, Aizenajs Jezdovskis no Katlakalna pagasta, Ichoks Drotli no Elijas 17, Jānis Bērziņš no Tvaika 15, Grigorijs Vanuškins no Buru 9, Jānis Tomsons no Vilku 3, Pēteris Vasiļjevs no Latgales 89, Ābrams Semjonovs no Lazdonas 11, Leiba Meierovics no K. Barona 2, Pavels Kapkovs no Dzirnavu 169, Jānis Smaišs un Dmitrijs Kalimovs abi no Līves 18, Jūlijs Frīdlenders no Šampētera 1.
Atzīmēsim trīs lietas: pirmkārt, starp 26 sodītajiem bija deviņi ebreji. Tas nav maz, bet nav arī vairākums, jo krievu bija tieši tikpat. Latvieši bija astoņi – Kadiķis, Pauders, Skadulis, Lūsis, Priede, Bērziņš, Tomsons, Smaišs. Tātad galveno nemiera organizētāju pēc nacionālās piederības bija gandrīz vienādā skaitā – krievi, ebreji, latvieši. Protams, zīmīgi ir tas, ka krievu un ebreju kopiena tobrīd Rīgā katra bija tikai ap 10% pilsētas iedzīvotāju. Vēlreiz jāatzīmē – ne visus dauzoņas paspēja aizturēt. Krievu un latviešu skaits noteikti būtu audzis, ja jaunā vara nepārtrauktu Jaunarāja darbību 21. jūnijā.
Otrkārt, lietā būtiskas ir aizturēto dzīves vietas. Tās liecina, ka dauzoņas nenāca tikai no Stacijas laukumam tuvējām ielām. T. Minovs bija atskrējis pat no Brīvības ielas 239, citi – no Pārdaugavas, Sarkandaugavas! Protams, dienas laikā līdz Stacijas laukumam varēja nokļūt no jebkuras Rīgas vietas, tomēr rodas iespaids, ka brutālie nemieri nebija tikai stihiski, bet arī organizēti. Jo, un tā ir trešā lieta, kuru gribu atzīmēt, visbargāko soda mēru – trīs mēnešus aresta bez tiesībām to aizstāt ar naudas sodu – prefekts Jaunarājs bija piespriedis latviešu komunistam Ansim Kadiķim.
Staļina projekts Baltijai
Krievijas vēsturnieces Jeļenas Zubkovas lekcija par Baltijas valstu anektēšanu 1940.gadā “Сталинский проект для Прибалтики“. Krievu valodā.
Lekcijas teksts: http://www.polit.ru/lectures/2009/01/13/pribalt.html
Lekcijas videoieraksts: http://www.polit.ru/lectures/2009/01/14/videon_zubkova.html
Komentāri pazīstamā baltiešu ienaidnieka Djukova blogā par šo lekciju: http://a-dyukov.livejournal.com/447654.html
Kinomuzejā un Okupācijas muzejā notiks filmas “Agapitova un Izglābtie” pirmizrāde
Rīgas Kinomuzejā 13.jūnijā 13:00 un 15:00 notiks Dzintras Gekas dokumentālās filmas “Agapitova un Izglābtie” pirmizrāde, portālu “Delfi” informē muzeja pārstāvji.
Latvijas Okupācijas muzejs informē, ka filmas pirmizrāde sestdien, 13.jūnijā notiks arī 13.30 Latvijas Okupācijas muzejā
Plahina, Agapitova, Igarka, vēl citi milzu novadi ir ziemeļu zemes mala, kur Ilmārs Knaģis nokļuva 1941.gadā, kad kopā ar četriem tūkstošiem bērnu no Latvijas tika deportēts uz Sibīriju. Nāves salā Agapitovā 1942.gada rudenī nokļuva 700 dažādu tautību mātes ar bērniem, no kuriem izglābās ap 60 cilvēku, to skaitā seši latviešu bērni – Biruta Kazaka, Pavels Kliezbergs, Venta un Ilmārs Grāvīši, Pēteris Bērziņš, Valentīna Voiciša. Atmiņas ir skaudras, pat neticamas.
Filmas nesteidzīgajā ritējumā redzēsim Sibīrijā palikušos sirmgalvjus, kuriem sapnis par atgriešanos Latvijā ir zudis, dzīve pagājusi izsūtījumā.
Palicis jautājums – kāpēc tas notika un kāpēc neviens nav vainīgs?
“Varbūt šī nebeidzamā atgriešanās ir atņemtā, pazudušā laika meklējumi? Uz ziemeļiem izsūtītā paaudze kļuvusi par sasalušu zemi Sibīrijas ūdeņos un ledū. Palikušie izzūd ar katru dienu. Es izmisīgi vēl cenšos apturēt laiku. Cerībā, ka mani vārdi neaiziet kopā ar mani. – Patiesībā es neko aizmirsis neesmu. Taču daudz kas jau šķiet kā kinofilmā redzēts. Pārāk neticami tas bija. Taču tūkstoši un tūkstoši, desmitiem miljonu ir te piedzīvojuši ko līdzīgu un vēl briesmīgāku. Visa mūsu šolaiku psihe ir tā izvarota un izkropļota, ka notikumus, kuriem līdzīgu nav cilvēces vēsturē, šodien uzskata par pašsaprotamiem un normāliem,” – tā Ilmārs Knaģis.
Dzintra Geka – latviešu kinorežisore un producente, savulaik strādājusi Stīvena Spīlberga veidotā holokausta SHOA projektā Latvijā, kurā filmējusi ebrejus un viņu atmiņas par notikušo. Tad radusies ideja, ka tāpat nepieciešams dokumentēt arī materiālus par represētajiem latviešiem. Kopš 1999. gada režisore vāc atmiņas par Sibīrijas bērniem. Uzņemtie materiāli pārvērtušies vairākās filmās – “… un Igarka”, “Cerība un Taurenis”,”Sibīrijas bērni”, “Sibīrijas dienasgrāmatas”, “600 stāsti”, “mums tas bija jāizstāsta” un citām.
Ieeja Kinomuzejā uz filmas seansiem – bez maksas.
Okupācija un luterāņu baznīca
Garīgās literatūras grāmatnīcā, kas atrodama Rīgā, Lāčplēša ielā posmā starp K. Barona un A. Čaka ielu, iegādājos Helsinku universitātes filozofijas un teoloģijas doktora profesora Jouko Talonena grāmatu “Baznīca staļinisma žņaugos. Latvijas Evaņģeliski luteriskā baznīca padomju okupācijas laikā no 1944. līdz 1950. gadam” (2009.). Tās izdevējs ir Luteriskā mantojuma fonds Rīgā.
Profesora J. Talonena grāmata, kas ir viņa jau 1997. gadā uzrakstītās doktora disertācijas populārzinātnisks izdevums, var būt interesanta gan profesionāliem vēsturniekiem, gan luterāņu baznīcai tuvām aprindām. Jau pirms divpadsmit gadiem veiktais pētījums mani pārsteidza ar pamatīgumu, ar pārliecinoša faktu materiāla klātbūtni, kas, apskatāmā laikmeta (staļinisma patvaļa, 1944. – 1950.) noslēgtību zinot, pat pārsteidz.
Tie, kas iepazīsies ar J. Talonena grāmatu, atvērs dramatiskākās un sāpīgākās lappuses baznīcas vēsturē – tajās uzzināsit gan par mācītājiem patriotiem, kas tika nežēlīgi vajāti, gan citiem, kuru darbību autors zīmē nosodoši, aprakstot sadarbību ar padomju okupācijas režīmu. Gan jāpiebilst, ka profesors Talonens šos pārmetumus nedaudz atsver gan ar tālaika arhibīskapa Gustava Tūra zināmiem centieniem glābt baznīcu no pilnīgas iznīcināšanas. Te nu būtu vērā ņemams, ka profesors grāmatā aplūkojis pat ne gluži visu staļinisma periodu, ārpus pētījuma paliek turpmākie pārmaiņu gadi, bet 2009. gadā mēs vēlamies jau plašāka laikmeta vērtējumu. Īpaši jau tāpēc, ka patlaban modīga kļūst latviešu kolaborācijas tēma, un, to pētot, nevar apiet ne baznīcas dzīvi, nedz garīdzniecības lomu. Iespējams, ka dažs labs 1997. gada secinājums mūsu dienās var būt vērtējams citādi, jau pati dzīve pēc Staļina nāves pārgrozījās. Tālab šajā visnotaļ vērtīgajā publikācijā cerēju lasīt kādu mūsdienīgu pēcvārdu, baznīcas oficiālo skatu pagātnē. Būtu tikai loģiski arī, ka prof. dr. J. Talonena darbam sekotu visa padomju okupācijas laika baznīcas izvērtējums un varbūt pat dažu faktu pārvērtējums.
Otro pasaules karu izraisīja Polija
Otro pasaules karu izraisīja nevis Vācija, bet gan Polija, jo ietiepīgie poļi atteicās izpildīt Hitlera “pamatotās prasības” atdot daļu savas teritorijas un tāpēc tika iekaroti, teikts Krievijas Aizsardzības ministrijas mājaslapā publicētā materiālā.
Materiāls “Izdomājumi un falsifikācijas vērtējumos par PSRS lomu īsi pirms Otrā pasaules kara un tā sākumā”, kurā izklāstīts šis pārsteidzošais apgalvojums, parādījies ministrijas vietnes sadaļā “Vēsture pret meliem un falsifikāciju”.
Materiāla autors ir Aizsardzības ministrijas Kara vēstures institūta līdzstrādnieks pulkvedis S. Kovaļovs.
“Visi, kas objektīvi pētījuši Otrā pasaules kara vēsturi, zina, ka tas sākās tādēļ, ka Polija atteicās apmierināt vācu pretenzijas,” raksta Kovaļovs. “Tostarp Vācijas prasības bija visai mērenas – iekļaut Dancigas brīvpilsētu Trešā reiha sastāvā, atļaut būvēt eksteritoriālas šosejas un dzelzceļu, kas Austrumprūsiju savienotu ar Vācijas pamatteritoriju. Pirmās divas prasības grūti nosaukt par nepamatotām.”
Krievijas pulkvedis faktiski atkārto pirms kara sākuma izplatīto vācu propagandu.
“Saskaņā ar Versaļas līgumu no Vācijas atrautajā Dancigā lielum lielais vairums iedzīvotāju bija vācieši, kas no sirds vēlējās apvienošanos ar vēsturisko dzimteni (..). Starp citu, atšķirībā no rietumu robežām Vācija nekad brīvprātīgi nebija atzinusi Versaļas līgumā ietvertās teritoriālās izmaiņas austrumos,” norāda pulkvedis.
1938.gada 24.oktobrī Vācija piedāvājusi “problēmu noregulēt”, tomēr saņēmusi noteiktu Varšavas atteikumu. Kā skaidro Kovaļovs, šādi Polija rīkojusies, “cenšoties iegūt lielvaras statusu”, bet Varšavas “nepamatotās ilūzijas” atbalstījušas valstis, kas uzvarēja Pirmajā pasaules karā.
Tālāk autors izklāsta jau par tradicionālu kļuvušo versiju, ka Staļinam neesot atlicis nekas cits kā noslēgt paktu ar Hitleru, lai kaut nedaudz atvirzītu kara sākumu.
Centieni attaisnot Hitlera-Staļina paktu labi sasaucas ar mēģinājumiem pasludināt padomju līderi par “efektīvu pārvaldītāju”. Tagad Aizsardzības ministrija, kā šķiet, gatava par efektīvu menedžeri izsludināt arī Ādolfu Hitleru – viņa iekarotās Austrumeiropas valstis taču pašas bija vainīgas, ka gadījušās viņam ceļā.
http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/article.php?id=595988
Polija pieprasa Krievijas paskaidrojumus
Kad Polijas Ārlietu ministrija pieprasīja Krievijas vēstnieka Polijā paskaidrojumus par pretrunīgi vērtēto Otrā pasaules kara traktējumu, kurā kara izraisīšanā vainota Polija, šis materiāls pazudis no Krievijas Aizsardzības ministrijas vietnes. Krievijas sūtnis ministrijai apgalvojis, ka šie izteikumi nav Krievijas oficiālā nostāja. Krievijas Aizsardzības ministrijas pārstāvis Aleksandrs Drobiševskis paziņojis, ka šo materiālu nevajadzētu uzskatīt par ministrijas oficiālo viedokli, taču pats raksts esot “diskutējams”.
Krievijas cilvēktiesību grupas “Memorial” vadītājs, vēsturnieks Arsēnijs Roginskis laikrakstam “Vremja novostei” norādīja, ka šādu viedokļu paušana ir Krievijai kaitīga.
Materiāla autors ir Aizsardzības ministrijas Kara vēstures institūta līdzstrādnieks pulkvedis Sergejs Kovaļovs, kurš nodēvējis Vācijas prasības Polijai par “visai mērenām”.
Krievijas pulkvedis faktiski atkārto pirms kara sākuma izplatīto vācu propagandu.
Lapa Krievijas Aizsardzības ministrijas vietnē ” История: против лжи и фальсификаций
http://www.mil.ru/940/25260/index.shtml
Минобороны включилось в борьбу с “фальсификацией истории”: оказывается, Вторую мировую развязала Польша
|
 |
   |
Министерство обороны РФ неожиданно активно включилось в борьбу с фальсификацией истории “в ущерб интересам России”, провозглашенную президентом Медведевым. Сражаясь за историческую справедливость, военные объявили, что в начале Второй мировой войны виновата не Германия, а Польша. Оказывается, упрямые поляки отказались выполнить “обоснованные” требования Гитлера и отдать фашистам часть своей территории, за что и были завоеваны.
Текст “Вымыслы и фальсификации в оценках роли СССР накануне и с началом Второй мировой войны”, где звучит это поразительное утверждение, появился на сайте Минобороны несколько дней назад в разделе “История против лжи и фальсификаций”. Материал подписан начальником научно-исследовательского отдела военной истории Северо-Западного региона РФ Института военной истории Министерства обороны, кандидатом исторических наук полковником Сергеем Ковалевым, сообщает газета “Время новостей”.
- Пояснения учителям: восток Польши освободили, а расстрел в Катыни был оправданным
“Все, кто непредвзято изучал историю Второй мировой войны, знают, что она началась из-за отказа Польши удовлетворить германские претензии, – пишет Ковалев. – Между тем требования Германии были весьма умеренными: включить вольный город Данциг в состав Третьего рейха, разрешить постройку экстерриториальных шоссейной и железной дорог, которые связали бы Восточную Пруссию с основной частью Германии. Первые два требования трудно назвать необоснованными”.
Российский полковник фактически вторит немецкой пропаганде, имевшей место перед началом войны, утверждая: “Подавляющее большинство жителей отторгнутого от Германии согласно Версальскому мирному договору Данцига составляли немцы, искренне желавшие воссоединения с исторической родиной… Кстати, в отличие от западных границ Германия никогда добровольно не признавала внесенных Версальским договором территориальных изменений на востоке”.
24 октября 1938 года Германия предложила “урегулировать” проблему, однако Варшава ответила решительным отказом. По словам Ковалева, Польша делала это, “стремясь получить статус великой державы”, а ее “необоснованные иллюзии” поддерживали страны, победившие в Первой мировой.
Дальше в статье излагается вполне традиционная версия о том, что Сталину не оставалось ничего другого, кроме как заключить с Гитлером пакт о ненападении, чтобы отсрочить войну с Германией хоть ненадолго и заранее занять новые оборонительные рубежи к западу от старой советской границы. Автор напоминает, что до заключения пакта Молотова-Риббентропа Советский Союз пытался создать систему коллективной безопасности в Восточной Европе, но не преуспел в этом.
Борьба с фальсификациями пока идет “в ущерб России”
Попытки обвинить Польшу в начале Второй мировой войны – очередное проявление циничного отношения к истории с российской стороны, уверен обозреватель “Времени новостей”. Российские официальные лица обычно вспоминают об истории, когда необходимо раскритиковать соседние страны. Так, автор припоминает “истерику” по поводу переноса Бронзового солдата на мемориальное кладбище в Таллине и указывает, что в это же время в России военные памятники сносили ради выгоды застройщиков.
Заподозрить Москву в лицемерии позволяют и заявления по поводу голодомора на Украине: “Пострадала не только Украина, с голоду вымерла половина Поволжья, поэтому попытка учредить по этому поводу день национального траура – это явный разгул русофобии”.
Попытка оправдать пакт Сталина с Гитлером хорошо состыкуется с недавними попытками объявить советского вождя “эффективным управленцем”. Теперь Министерство обороны, похоже, готово объявить эффективным менеджером и Адольфа Гитлера: ведь завоеванные им страны Восточной Европы были виноваты сами, что оказались на дороге.
В самой Германии за отрицание главной роли немцев в развязывании Второй мировой положено как минимум жесткое административное взыскание, напоминает газета. На попытки оправдать Гитлера в ФРГ немедленно обращает внимание ведомство по защите конституции. В России теперь есть комиссия по противодействию фальсификации истории, но пока непонятно, обратят ли там внимание на скандальные слова ученого из Минобороны.
Президент Дмитрий Медведев неоднократно заявлял о недопустимости фальсификации истории, в том числе Великой Отечественной войны. В записи в своем видеоблоге накануне Дня Победы он отметил, что попытки фальсификаций в последнее время “становятся все более жесткими, злыми, агрессивными”.
Ссылки по теме:
Правозащитники: деятельность Комиссии по противодействию фальсификации истории может быть прямо антиконституционной
// NEWSru.com // В России // 26 мая 2009 г.
// NEWSru.com // В России // 21 мая 2009 г.
Медведев создал “историческую комиссию” для борьбы с фальсификацией прошлого страны
// NEWSru.com // В России // 19 мая 2009 г.
Медведев в своем видеоблоге потребовал не искажать историю Великой Отечественной войны
// NEWSru.com // В России // 8 мая 2009 г.
Asinsbrāļi NKVD-Gestapo
Filma par NKVD un Gestapo sadarbību. Krievu valodā.
Filma skatāma onlainā un arī lejuplādējama: http://megafilm.net.ru/news/2009-05-16-3590
НКВД – Гестапо: Братья по крови (2009)
Продолжительность: 32 мин.
Режиссер: Владимир Самойлов
Описание: Фильм основывается на невыдуманых судьбах людей и исторических документах о сотрудничестве НКВД и Гестапо в разных сферах – в частности, в обмене узниками. СССР отправлял в Германию антифашистов и евреев, которые там подвергались уничтожению. Взамен немцы выдавали Москве людей, которые до этого эмигрировали в Германию и выступали против Советского Союза. В основном, эти люди погибли в ГУЛАГе. Методика работы с заключенными были также похожей. Про все это мы узнаем в музее геноцида в Вильнюсе и в музее Гестапо в Кёльне. Однако, если в Литве и Германии деятельностих обеих этих организаций признана преступной, то в Беларуси высокие чиновники до сих пор заявляют, что “наши чекисты” не несут даже моральной ответственности за репресии сотен тысяц и миллионов невиновных людей во время правления Сталина. Даже те, кто собственноручно пытал и расстреливал людей – не за преступления, а по “разнарядке”.
Talkā ņem «baltiešu sazvērestību»
Absurdi mēģinājumi attaisnot Molotova–Ribentropa paktu
Jo tuvāk nāk Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas 70. gadadiena, jo dīvainākas formas pieņem mēģinājumi šo 1939. gada 23. augustā noslēgto noziedzīgo vienošanos attaisnot. Jauno teoriju avots meklējams Maskavā, bet ne cienījamu akadēmisko vēsturnieku aprindās. Bija jau dzirdēts, ka, rau, angļi un franči esot tādi paši “nelieši” kā Staļins un Hitlers, ja ne vēl lielāki, jo 1938. gadā ar Minhenes vienošanos ļāvuši pēdējam atraut Čehoslovākijai Sudetus. Staļins skatījies, kas notiek, un darījis pakaļ. Bet šī teorija un mēģinājums salīdzināt nesalīdzināmas lietas (Minhenes vienošanās slepeni nesadalīja Eiropu ietekmes sfērās; nelikvidēja veselas virknes zemju neatkarību) tagad nobāl jauno “atklājumu” priekšā. To autors ir Kremļa favorīts un ideoloģizētās vēstures frontes galvenais cīnītājs Aleksandrs Djukovs, kurš pozicionējis sevi kā nikns Edvīna Šnores filmas “Padomju stāsts” kritizētājs un cilvēks, kura spējas bez mazākās aizķeršanās klāstīt absolūti melīgas lietas liek matiem celties stāvus. Vēl pagājušā gada vasarā šis indivīds nāca ar atklāsmi, ka patiesībā pirmās paktu ar nacistisko Vāciju parakstījušas Latvija un Igaunija un “bez [Igaunijas ārlietu ministra] Seltera–Ribentropa un Muntera–Ribentropa paktiem nebūtu bijis Molotova–Ribentropa pakta”. PSRS neesot varējusi mierīgi noskatīties, kā Baltijas valstis noslēdz neuzbrukšanas līgumu ar nacistiem, it kā ļaujoties to ietekmei, un tādēļ spērusi pretsoli. Citiem vārdiem sakot, baltieši pirmie sadraudzējušies ar Hitleru un “tautu tēvam” nekas cits nav atlicis kā rīkoties. Tāds notikumu traktējums ar liberālu smaidu vēl būtu uzklausāms, ja to teiktu 5. klases skolēns. Taču nu šīs muļķības pārceļojušas arī Latvijas krievvalodīgajā presē, turklāt apaugušas ar apgalvojumiem, ka 1939. gada 7. jūnija Vācijas–Latvijas un drīz pēc tam noslēgto Vācijas–Igaunijas neuzbrukšanas līgumu it kā pavadījuši slepenie papildu protokoli par savstarpēji koordinētu darbību karā pret Padomju Savienību!
Kaut kā nepārsteidz, ka Latvijas vēsturnieki nav uzgājuši norādes par šādām baltiešu “sazvērestībām” un slepeniem līgumiem nevienā dokumentu vai pat atmiņu stāstā. Kā saka profesors un Valsts prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda: “Tās ir lielas blēņas.” Un skaidrs, ka Molotova–Ribentropa pakts nekādā ziņā nav salīdzināms ar Latvijas–Vācijas paktu. Pirmais pavēra ceļu uz Otro pasaules karu, kas sākās devītajā dienā pēc pakta noslēgšanas un sadalīja Austrumeiropu ietekmes sfērās starp Vāciju un PSRS, skāra Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Rumānijas likteni, bet Latvijas–Vācijas līgums bija vien izmisīgs mēģinājums no Latvijas puses neiesaistīties topošajā konfliktā un saglabāt neitralitāti. Lai kā kādam Maskavas iedvesmotā “vēstures kara” cīnītājam to gribētos, Latvija nekad nav plānojusi agresiju pret citu valsti.
Citēšu profesoru Aivaru Strangu: “Vienīgais, kas toreiz tika izrunāts Berlīnē, bija, ka Vācija kara gadījumā solīja netraucēt Latvijas tirdzniecību Baltijas jūrā ar trešajām valstīm, ko vēlāk tomēr neizpildīja. Skaidrs, ka Vācija neoficiāli solīja Latvijai palīdzēt, ja Krievija uzbruks. Vienīgais, ko Latvijai var pārmest, ir ticība, ka Vācija mums palīdzēs PSRS iebrukuma gadījumā. Taču viena lieta ir ticēt, ka mums palīdzēs agresijas gadījumā, un otra – pašiem gatavot agresiju un to īstenot! Nekādu militāru līgumu – ne slepenu, ne atklātu – Latvijai ar Vāciju nebija. Ir milzīga starpība starp noticēšanu solījumiem un Molotova–Ribentropa paktu, kurš pavēra ceļu agresijai pret Poliju, Somiju, Baltiju, Rumāniju, Katiņas slaktiņam.” Lūk, tās arī ir lietas, kuras kādam ļoti gribētos paslēpt melu un tukšas muldēšanas saduļķotajos ūdeņos.
Ukrainā piedāvā nomainīt apdzīvoto vietu padomju nosaukumus
www.DELFI.lv ziņa
Ukrainas Augstākajā Radā iesniegts likumprojekts, kura autors aicina visām valsts apdzīvotajām vietām piešķirt to vēsturiskos nosaukumus, otrdien vēsta “lenta.ru”.
Ar šādu iniciatīvu nācis klajā premjerministres Jūlijas Timošenko bloka deputāts Jurijs Gnatkevičs. Pēc viņa viedokļa, saistībā ar Ukrainas neatkarības pasludināšanas 20. gadadienas tuvošanos valsts kartē būtu jāaizvieto visi padomju nosaukumi.
Pēc Gnatkeviča vārdiem, dažos gadījumus ģeogrāfisko objektu nosaukumos redzami to cilvēku vārdi, kuriem ir “tiešas saites ar Ukrainas valsts neatkarības un ukraiņu fizisko iznīcināšanu”. Kā piemēru viņš minēja Polupanova ielu Kijevā, kura matrožu vienība galvaspilsētas ielās nošāvusi tūkstošiem ukraiņu par to, ka viņi runājusi ukraiņu valodā un valkājuši tautas tērpus.
Deputāts piedāvāja pārsaukt kopumā 25 pilsētas un divus apgabalus. Pēc viņa viedokļa, Dzeržinskas pilsēta Doņeckas apgabalā jāpārsauc par Ščerbinovku, Dņeprodzeržinsku Dņepropetrovskas apgabalā – par Kamjansku, bet pašu Dņepropetrovskas pilsētu – par Sičeslavu.
Kirovogradai būtu jākļust par Jeļisavetgradu, Kirovskai – par Golubejevsku, Krasnoarmejskai – par Grišinu, bet Novomoskovskai – par Samaru.
Attiecīgi Dņepropetrovskas apgabals jāpārsauc par Sičeslavas apgabalu, bet Kirovogradas apgabals – par Jeļisavetgradas apgabalu.
Iepriekš atbrīvoties no padomju mantojuma aicināja Ukrainas prezidents Viktors Juščenko. Pēc viņa viedokļa Ukrainā nepieciešams nojaukt visus komunistiskos pieminekļus, jo tie “atgādina par miljoniem nevainīgu ukraiņu upuru”.
Kononovs pret Latviju: otrais cēliens
Stāsts, kurā ir tik daudz nezināmu, sarežģītu un diskutējamu juridisku un vēsturisku jautājumu, tuvojas noslēgumam. Pagājušajā nedēļā, 20. maijā, Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) Lielā palāta izskatīja lietu “Kononovs pret Latviju”. Kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2007. gadā Vasilija Kononova pieteikumu skatīja pirmo reizi, Latvija šo politiski nozīmīgo lietu diemžēl zaudēja, tādēļ spriedumu pārsūdzēja.
1944. gadā Mazo Batu ciema teritorijā vācu armija iznīcināja majora Čugunova vadītu sarkano partizānu grupu. Uzskatot, ka ciema iedzīvotāji bija informējuši vāciešus par partizānu atrašanās vietu, V. Kononova vadītā partizānu grupa 1944. gada 27. maijā Vācijas armijas formastērpos ieradās Mazo Batu ciemā un nogalināja deviņus iedzīvotājus – sešus vīriešus un trīs sievietes, tai skaitā grūtnieci. Pats V. Kononovs tieši nepiedalījās iedzīvotāju nogalināšanā. Daļa no upuriem tika nošauti, daļa sadedzināti dzīvi.
Vasilija Kononova tiesāšana Latvijā
Sakarā ar 1944. gada 27. maija notikumiem Ģenerālprokuratūra 1998. gada 21. augustā V. Kononovam izvirzīja apsūdzību kara noziegumos saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksa 68.3 pantu.
Sākotnēji lietu iztiesāja Rīgas apgabaltiesa. Tās spriedums tika pārsūdzēts apelācijas kārtībā AT Krimināllietu tiesu palātā, kura nosūtīja krimināllietu papildu izmeklēšanai. Lietas papildizmeklēšanas laikā tika grozīta lietas piekritība, un lietu izskatīja Latgales apgabaltiesa.
Ar Latgales apgabaltiesas 2003. gada 3. oktobra spriedumu V. Kononovs tika attaisnots viņam izvirzītajā apsūdzībā kara noziegumos, bet atzīts par vainīgu bandītismā, vienlaikus atbrīvojot viņu no kriminālatbildības noilguma dēļ. Tiesa atzina, ka celtā apsūdzība pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68.3 pantu ir nepamatota, jo V. Kononovs neesot atzīstams par šī nozieguma subjektu. Viņš neesot bijis okupācijas varas pārstāvis, un notikuma laikā Mazo Batu ciems esot atradies vācu okupācijas varā. V. Kononovs, būdams PSRS bruņoto spēku sastāvā, neesot karojis pret Latviju, bet cīnījies pret fašistisko diktatūru un tās atbalstītājiem. Sešiem Mazo Batu ciema iedzīvotājiem bijuši izsniegti ieroči, un viņi sadarbojušies ar okupācijas varas iestādēm. Pēc kara likumiem viņi jāuzskata par bruņotiem ienaidniekiem un nodevējiem, kuri saskaņā ar militārās doktrīnas noteikumiem ir zaudējuši imunitāti un atzīstami par kombatantiem.
Spriedumu pārsūdzēja gan V. Kononovs, gan Ģenerālprokuratūra. 2004. gada 30. aprīlī AT Krimināllietu tiesu palāta atcēla Latgales apgabaltiesas spriedumu un taisīja jaunu spriedumu, atzīstot V. Kononovu par vainīgu kara noziegumos – kara vešanas noteikumu pārkāpšanu, kas izpaudusies okupētās teritorijas civiliedzīvotāju slepkavošanā, aplaupīšanā, neattaisnojamā ēku postīšanā.
V. Kononovs ar kasācijas sūdzību vērsās AT Senāta Krimināllietu departamentā, kas ar 2004. gada 28. septembra lēmumu lietā Nr. SKK-408/20041 to noraidīja.
ECT Palātas spriedums
2004. gada 27. augustā V. Kononovs iesniedza pieteikumu ECT, sūdzoties par vairāku Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) pantu iespējamo pārkāpumu. Tomēr ECT atzina par pieļaujamu tikai pieteikumu attiecībā uz 7. pantā noteikto atpakaļejošas kriminālatbildības aizliegumu. V. Kononovs uzskata, ka ir ticis notiesāts par nodarījumiem, par kuriem to izdarīšanas brīdī nebija paredzēta kriminālatbildība ne starptautiskajos, ne nacionālajos tiesību aktos.
Ņemot vērā, ka pieteikuma iesniegšanas brīdī V. Kononovs jau bija kļuvis par Krievijas Federācijas pilsoni, Krievija iestājās ECT lietā kā trešā persona. Arī Lietuva lietā tika pielaista kā trešā persona.
2007. gada 20. septembrī ECT pirmo reizi izskatīja lietu “Kononovs pret Latviju”, savukārt 2008. gada 24. jūlijā tika pasludināts spriedums. Ar četrām balsīm pret trijām ECT atzina V. Kononova pieteikumu par pamatotu un konstatēja Konvencijas 7. panta pārkāpumu.
ECT uzskatīja, ka notikumu risināšanās brīdī V. Kononovs nevarēja paredzēt, ka veiktās slepkavības un māju dedzināšana varētu būt sodāmas kā kara noziegumi. ECT noraidīja Latvijas argumentu, ka upuri bija civiliedzīvotāji. Attiecībā uz nogalinātajiem vīriešiem ECT norādīja, ka daži no upuriem bija informējuši vācu spēkus par Čugunova grupu, visiem upuriem mājās bija vācu izsniegtie ieroči un ka tādējādi viņi bija uzskatāmi par kolaboracionistiem, kas nebaudīja civiliedzīvotāju tiesisko aizsardzību no uzbrukuma. Attiecībā uz nogalinātajām sievietēm ECT uzskatīja, ka viņas vai nu arī bija zaudējušas aizsardzību no uzbrukumiem saistībā ar Čugunova grupas iznīcināšanu, vai arī viņu nogalināšana bija izpildītāju ekscess, par ko V. Kononovs nevarēja būt atbildīgs.
Spriedumam tika pievienotas trīs tiesnešu atsevišķās domas. Tajā tiesneši norāda, ka, pārvērtējot V. Kononova krimināllietas faktus, ECT Palāta pārkāpa savas kompetences robežas. Turklāt vairākuma viedoklis nonāk pretrunā ne tikai ar līdzšinējo ECT praksi, bet arī ar humanitāro tiesību un starptautisko krimināltiesību, kā arī plašāko starptautisko publisko tiesību nodibinātiem pamatprincipiem. Tiesneši norāda, ka kara noziegumu aizliegums vienlīdzīgi attiecas uz visām konflikta pusēm un ka simpātijas pret kādu konflikta pusi neatņem civiliedzīvotājiem humanitāro tiesību sniegto aizsardzību. Tiesneši norāda arī uz iespējamo dubultstandarta piemērošanu vairākuma viedoklī, kritizējot tēzi, ka par Otrā pasaules kara laikā pastrādātiem kara noziegumiem var tiesāt tikai nacistiskās Vācijas pusē karojošos. Papildus tam tiesnesis no Īslandes akcentē Latvijas vēsturisko situāciju 40. gados un to, ka iespēja V. Kononovu saukt pie atbildības Latvijai radās tikai pēc neatkarības atgūšanas, kā arī uzsvēra plašo starptautiski tiesisko kontekstu, kurā divi totalitāri režīmi veica savstarpēju cīņu Latvijas teritorijā kā divi Latvijai naidīgi okupācijas spēki.
Lietas izskatīšana ECT Lielajā palātā
2009. gada 20. maijā ECT Lielā palāta izskatīja lietu “Kononovs pret Latviju”. Tiesas sēdē tika uzklausīti pieteicēja V. Kononova un atbildētājas Latvijas pārstāvji, kā arī trešās personas Krievijas pārstāvis. Lietuvas pārstāvis tiesas sēdē nepiedalījās, jo Lietuva bija iesniegusi rakstisku viedokli.
Latviju pārstāvēja Inga Reine un prof. Viljams Šabass (William Schabas), kas šobrīd ir Īrijas Cilvēktiesību centra direktors, pazīstams cilvēktiesību eksperts un vairāku monogrāfiju par starptautiskajām cilvēktiesībām autors.
Pieteicēja pārstāvis savu uzstāšanos galvenokārt balstīja uz vēstures un 1944. gada 27. maija notikumu Mazo Batu ciemā analīzi, pamatojumam izmantojot arī Latgales apgabaltiesas 2003. gada 3. oktobra spriedumā minētos argumentus. Galvenie akcenti tika likti uz to, ka V. Kononovs nav Latvijas Kriminālkodeksa 68.3 panta un starptautisko konvenciju attiecīgo normu subjekts, jo par kara noziegumu subjekts var būt tikai okupācijas varas pārstāvis, bet V. Kononovs tāds nebija. 1940. gadā Latvija iestājās PSRS sastāvā, un 1944. gadā Vācija bija okupējusi tagadējās Latvijas teritoriju, kas toreiz bija PSRS teritorija. Tādējādi V. Kononovs nepiederēja pie okupācijas varas, jo aizstāvēja dzimteni un cīnījās pret tās okupāciju. Pēc V. Kononova pārstāvja domām, nogalinātās personas nebija civiliedzīvotāji, jo bija zaudējuši civiliedzīvotāja statusu. Tie atbalstīja nacistiskos spēkus – pierunāja Čugunova grupu apmesties Mazo Batu ciema teritorijā, informēja vācu karspēku par tās atrašanās vietu un grupas izkārtojumu un līdz ar to piedalījās 13 partizānu iznīcināšanā, par ko no vāciešiem saņēma ieročus, cukuru un spirtu. Ņemot vērā šo sadarbību, V. Kononova vadītā grupa izpildīja partizānu vienības tribunāla lēmumu par nodevēju iznīcināšanu. V. Kononova pārstāvji arī uzskatīja, ka Latvijas valdības sniegtie fakti ir izdomāti. Neatbilst patiesībai, ka iedzīvotāji ir dedzināti dzīvi. Latvijas tiesas nolēmumos esot atrodams, ka personas tika nošautas un tikai tad dažas no tām sadedzinātas. Patiesībai neatbilstot arī tas, ka partizāni apzaga upuru mājas. Viņi esot paņēmuši tikai ieročus, kas atbilstoši kara likumiem un paražām ir kara trofejas. Tādējādi Latvijas valdība pasniedzot faktus, lai nomelnotu partizānus.
V. Kononova pārstāvis piekrita, ka saskaņā ar 1907. gada Hāgas konvencijas “Par kara uz sauszemes likumiem un paražām” 23. c pantu kara gūstekņi, kas nepretojas, būtu jāņem gūstā. Tomēr šajā gadījumā šie noteikumi neesot piemērojami, jo partizāni darbojās nacistu okupētajā teritorijā un tika vajāti. Partizāniem nebija iespēju konkrētās personas saņemt un turēt gūstā atbilstoši konvencijai. Tie būtu bijuši kavēklis militārām operācijām un ārkārtējs drauds partizānu drošībai. Līdz ar to, pēc pārstāvja domām, komentārus neprasa pārmetumi, ka iedzīvotāji tika nošauti bez objektīvas un taisnīgas tiesas. Esot jāņem vērā fakts, ka partizāni cīnījās nežēlīgā ienaidnieka aplenkumā, kas neatzina kara likumus un paražas. V. Kononova pārstāvis sniedza detalizētu Latvijas tiesu nolēmumu analīzi. Viņš neuzskata, ka Latvijas prokuratūra un tiesas ir objektīvi un visaptveroši izmeklējušas un izskatījušas V. Kononova lietu. V. Kononova pārstāvjiem arī ir izdevies atrast pierādījumus, attiecībā uz kuriem Latvijas prokuratūra norādījusi, ka tie vairs neeksistē.
Tika arī uzsvērts, ka nacionālajām un starptautiskajām krimināltiesību normām nevar piešķirt atpakaļejošu spēku, kas pasliktina apsūdzētā stāvokli. Veicot savas darbības, V. Kononovs, neesot varējis saprast, ka veic noziedzīgu nodarījumu.
Lietuvas sniegtie argumenti, pēc V. Kononova pārstāvja domām, ir noraidāmi, jo no tiem izriet, ka prettiesiska ir gan karošana nacistiskās Vācijas, gan arī PSRS pusē. Neesot bijis nekādas Latvijas vai Lietuvas armijas, bijusi tikai viena iespēja – karot nacistiskās Vācijas vai PSRS pusē.
Savukārt Latvijas valdības pārstāve norādīja, ka ECT palātas 2008. gada 24. jūlija spriedumā ir ignorēta virkne fundamentālu starptautisko publisko tiesību un cilvēktiesību principu, turklāt nav ņemti vērā vēstures fakti.
Reaģējot uz V. Kononova pārstāvja runu, kas galvenokārt tika balstīta uz pierādījumu vērtējumiem, Latvijas pārstāve savā uzstāšanās vairākkārt atgādināja, ka ECT nav ierosinājusi lietu par visiem V. Kononova pieteikumā minētajiem Konvencijas panta pārkāpumiem. ECT ir ierosinājusi lietu tikai par Konvencijas 7. panta iespējamo pārkāpumu. Proti, lieta netika ierosināta par Konvencijas 6. panta pārkāpumu – tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Līdz ar to nav pamata diskutēt par Latvijas tiesu nolēmumos pārbaudīto pierādījumu eksistenci un atbilstību. ECT nevar iestāties nacionālās tiesas vietā un pārvērtēt pierādījumus. Tai ir jāņem vērā lietas apstākļi, kuri ir konstatēti spēkā stājušos Latvijas tiesu nolēmumos. Turklāt nav pamatota V. Kononova pārstāvja atsauce uz Latgales apgabaltiesas 2003. gada 3. oktobra spriedumu, jo tas nekad nav stājies spēkā.
Latvijas pārstāve arī norādīja, ka nogalinātie iedzīvotāji bija civiliedzīvotāji, kā arī tika pārkāpti cilvēktiesību principi un humanitāro tiesību pamatprincipi. ECT Palātas spriedumā nepareizi esot novērtēts tas, vai V. Kononovs varēja saprast savas darbības noziedzīgo dabu. Turklāt, lai arī viņš pats tieši nepiedalījās uzbrukumā, viņam kā grupas vadītājam bija iespēja apturēt notiekošo. Tiesneši tika aicināti atbildēt uz jautājumu: vai ir tiesības, kas atļauj piespriest nāves sodu bez tiesas un nošaut, un sadedzināt personas, kas nepretojas.
Latvijas pārstāvji norādīja arī uz sarežģīto Latvijas vēsturi: PSRS 1940. gadā okupēja Latviju un veica iedzīvotāju deportācijas. Tika norādīts arī uz dubulto – PSRS un nacistiskās Vācijas – okupāciju. Latvijas pārstāvji minēja arī argumentus par Nirnbergas tribunāla praksi un tās piemērošanu šajā lietā, izklāstīja apstākļus, kāpēc V. Kononovs tika tiesāts tikai pēc 50 gadiem, analizēti jus in bello un jus ad bellum principi un kombatanta statuss.
Tiesas sēdē uzstājās arī trešās puses – Krievijas – pārstāvis. Viņš norādīja, ka Krievija pilnībā atbalsta un par pareizu uzskata ECT Palātas spriedumu. Krievijas pārstāvja runa galvenokārt bija saistīta ar vēstures un politisku jautājumu analīzi. Viņš norādīja, ka šajā lietā nav nozīmes Lietuvas pozīcijā minētajiem apsvērumiem par Baltijas valstu statusu Otrā pasaules kara laikā no starptautisko tiesību viedokļa un par Padomju Savienības rīcību pret Baltijas valstu iedzīvotājiem no cilvēktiesību un starptautisko krimināltiesību aspekta. Tika analizēta Baltijas valstu inkorporācija PSRS. Krievijas pārstāvis atsaucās uz vairākiem vēstures faktiem, kas saistīti ar Baltijas valstu atrašanos PSRS sastāvā, kā, piemēram, uz ANO 1970. gada Deklarāciju par starptautisko tiesību principiem un Helsinku nobeiguma aktu. Tika norādīts, ka ECT kompetencē nav vēstures faktu pārvērtēšana. Krievijas pārstāvis vērsa uzmanību uz kombatanta statusa izpratni un to, ka nošautajiem iedzīvotājiem šāds statuss bija piemērojams.
Pēc visu pušu noklausīšanās ECT Lielā palāta devās taisīt spriedumu. Pašlaik ECT sprieduma pasludināšanas datums nav zināms, tomēr, ņemot vērā V. Kononova vecumu, prognozējams, ka salīdzinājumā ar citām lietām4 šajā lietā spriedumu varētu pasludināt ātrāk nekā parasti. Līdz ar to vēl kāds brīdis jāgaida līdz šī stāsta iespējamām beigām, par kurām noteikti informēsim “Jurista Vārda” lasītājus.
……………………………………………
1 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2004. gada 28. septembra lēmums lietā Nr. SKK-408/2004. Pieejams: http://www.at.gov.lv/files/archive/department2/2004/kd280904.doc
2 Eiropas Cilvēktiesību tiesas lieta: Kononov v. Latvia, application No. 36376/04, 24 July 2008. Pieejams: http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/portal.asp?sessionId=23863261&skin=hudoc-en&action=request
3 Sk.: Webcasts of public hearings http://www.echr.coe.int/ECHR/EN/Header/Press/Multimedia/Webcasts+of+public+hearings/webcastEN_media?&p_url=20090520-1/lang/
4 Piemēram, pēc lietas izskatīšanas lietā “Ždanoka pret Latviju” spriedumu pasludināja gandrīz pēc gada, lietā “Andrējeva pret Latviju” – pēc 8 mēnešiem.
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
