Atklāj Baltijas ceļam veltītu fotoizstādi
Latvijas Ārlietu ministrijā atklāta Baltijas ceļam veltīta ceļojošā fotoizstāde The Baltic Way that moved the world, ziņo Ārlietu ministrija.
Līdz 25.augustam izstāde būs skatāma Rīgā, bet jau augusta beigās tā ceļos uz Parīzi, kur tiks izstādīta Francijas Senāta un Baltijas valstu vēstniecību rīkotajos pasākumos, kā arī mākslas galerijā Le Pont-Neuf. Pēc tam tā būs aplūkojama arī Londonā un Stokholmā.
Izstādi sagatavojusi Ārlietu ministrija sadarbībā ar fotogrāfu Ilmāru Znotiņu.
Ekspozīcijā ietvertas Baltijas valstu fotogrāfu 40 fotogrāfijas un foto kolāžas, kas vienlaikus ir gan vēsturiskā notikuma liecības, gan emocionālo pārdzīvojumu atspoguļojums. Katra fotogrāfija ir stāsts par atsevišķu cilvēku un veselu tautu likteņiem.
1939.gada 23.augustā PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops parakstīja neuzbrukšanas līgumu, kas ietekmēja Eiropas un visas pasaules turpmāko vēsturi. Līguma slepenais papildprotokols – Molotova-Ribentropa pakts – paredzēja Austrumeiropas sadali starp PSRS un Vāciju, Baltijas valstīm nonākot Padomju Savienības interešu sfērā.
Pēc piecdesmit gadiem – 1989.gada 23.augustā – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas tautas pārsteidza pasauli, sadodoties rokās un izveidojot vairāk nekā 600 kilometru garu cilvēku ķēdi, tādējādi parādot spēcīgo tautu gribu atjaunot Baltijas valstu neatkarību.
Šajās dienās Barbadosā notiekošajā UNESCO programmas Pasaules atmiņa Starptautiskajā ekspertu padomē ir pieņemts lēmums akciju Baltijas ceļš iekļaut Starptautiskajā reģistrā, tādējādi apliecinot šīs akcijas nozīmīgumu un piederību visas cilvēces kolektīvajai atmiņai. Iekļaujot dokumentu kopumu Starptautiskajā reģistrā, Baltijas ceļam kā fenomenālai masu nevardarbīgajai kustībai tiek apliecināts starptautiskās sabiedrības novērtējums, kā arī uzsvērta vienotības, solidaritātes un brīvības ideju vērtība Baltijas valstīs un visā pasaulē.
“Baltijas ceļš” iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā
Baltijas valstu kopīgi sagatavotā nominācija “Baltijas ceļš – cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības” UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajam reģistram tika iesniegta 2008. gadā, un tajā apkopota virkne materiālu, kas liecina par 1989. gada 23.augusta notikumiem Baltijā – dokumenti, fotogrāfijas, video un citas dokumentāras liecības, kas stāsta par šīs akcijas sagatavošanu, norisi un rezultātiem.
UNESCO ekspertu padomes sanāksmē, kas notiek no trešdienas līdz piektdienai Bridžtaunā, Barbadosā, piedalās arī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) prezidents, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks.
“Akcijas Baltijas Ceļš dokumentārā mantojuma iekļaušana UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā ir apliecinājums tam, ka pasaules līmenī šis fenomens – triju valstu spēja apvienoties masveidīgā, bet miermīlīgā akcijā, lai paustu savu nostāju un sasniegtu mērķi – neatkarību no padomju varas, ir atzīts par kaut ko ļoti īpašu. Starptautiskā sabiedrība ir apliecinājusi šīs akcijas nozīmi un ietekmi ne tikai uz nākotni un attīstību Baltijas valstīs, bet visā pasaulē. Kā zināms, tieši pēc akcijas Baltijas valstīs krita Berlīnes mūris, notika Samta revolūcija Čehijā – Austrumeiropa atbrīvojās no uzspiestā režīma, turklāt miermīlīgi,” stāsta Andris Vilks.
“Pasaules atmiņa” ir viena no UNESCO komunikācijas un informācijas programmām, kas izveidota ar mērķi saglabāt nozīmīgāko pasaules dokumentāro mantojumu. UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā no Latvijas jau ir viena nominācija. 2001. gadā tajā tika iekļauts Dainu skapis. Starptautiskais UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” reģistrs ir veidots uz UNESCO Pasaules mantojuma saraksta bāzes, tikai tajā tiek apkopoti pārvietojami dokumentārā mantojuma objekti, kas arī ir vēstures pieminekļi un kultūras mantojuma daļa. Programmas galvenais uzdevums ir, veicinot šī mantojuma aizsardzību, izziņu, popularizēšanu un pieejamību visplašākajai sabiedrībai, nodrošināt cilvēces atmiņas saglabāšanu, pārmantošanu un apziņu visā pasaulē.
UNESCO LNK pauž gandarījumu, ka šis starptautiskās UNESCO ekspertu padomes lēmums pieņemts tieši šogad, kad aprit 20 gadi kopš akcijas Baltijas Ceļš norises, tādējādi pastiprinot visaugstāko pasaules atzinību šim notikumam.
Atzīmējot akcijas Baltijas Ceļš 20. gadadienu, šā gada augustā notiks vairāki dažādu institūciju un organizāciju rīkoti pasākumi, tajā skaitā arī ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) atbalstu.
Baltijas Ceļa atceres pasākumi sāksies jau 31.jūlijā ar fotoizstādi Ārlietu ministrijā, kas tapusi sadarbībā ar fotogrāfu Ilmāru Znotiņu. Ceļojošā izstāde “The Baltic Way that moved the world” tiks atklāta plkst. 12:00 Ārlietu ministrijas foajē. Līdz 25. augustam tā būs skatāma Rīgā, pēc tam ceļos uz Parīzi, Londonu un Stokholmu.
Represētie pulcēsies Ikšķilē
Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) informē, ka Latvijas politiski represēto salidojums šogad notiks 8. augustā plkst. 13 Ikšķiles brīvdabas estrādē. LPRA valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais stāsta, ka šoreiz atšķirībā no iepriekšējiem gadiem salidojums būs nedaudz vairāk politizēts, jo represētie aicināti izteikties un vērtēt pensiju samazinājumu. Šāds pret daudzcietušajiem cilvēkiem vērsts valdības solis izraisījis sašutumu, turklāt nav pārliecības, ka arī turpmāk, veicot likumu grozījumus, netiks aizmirstas represēto tiesības.
Salidojumā aicināti piedalīties Valsts prezidents Valdis Zatlers, Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kā arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča un Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ingrīda Circene. Tradicionāli salidojumā būs arī koncerts. Dziedās pazīstamais solists, politiski represēto likteņbiedrs Jānis Sproģis un vīru koris “Baltie bērzi” no Valmieras. Pēc koncerta salidojuma dalībnieki atpūtīsies zaļajā pļaviņā blakus estrādei. Vasarīgo noskaņu pie atmiņu ugunskura papildinās “Zeļļu” spēlētā deju mūzika.
Maskavai tīkamais «vēsturnieks»
Līdz šim maz zināmais Viktors Guščins izvirzījies par Krievijas “tautiešu” kustības līderi Latvijā
Nesen Latvijas krievu valodā rakstošajā presē parādījās ziņa, ka pāris cilvēku, tostarp arī “vēsturnieks no Jelgavas” Viktors Guščins, Latvijas vārdā Maskavā apspriedis “netaisnos Molotova–Ribentropa pakta interpretējumus”. Guščina vārds presē izskanējis arī saistībā ar Krievijas “tautiešu” kustības aktivizēšanos, kur viņš ir viens no līderiem. Nesenajā konferencē Maskavas namā V. Guščins gandrīz vienbalsīgi tika ievēlēts par Baltijas valstu pārstāvi Vispasaules Krievijas “tautiešu” koordinācijas padomē.
Bet kas ir šis Guščins? Cita starpā, Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs (tagad jau no “Saskaņas centra”, bet agrāk no apvienības “PCTVL”), kurš arī mīl izteikties par vēstures jautājumiem, savu bijušo partijas biedru Guščinu nosauca par “vienīgo krievu valodā rakstošo Latvijas vēsturnieku”. Tas gan ir krietni pārspīlēts. Taču lielākā daļa valsts iedzīvotāju – īpaši jau tā, kura ikdienā lieto latviešu valodu – par šo “personu” nezina tikpat kā neko.
Jaunībā gandrīz vai disidents
Tā kā Latvijas pilsonis Viktors Guščins mēģinājis startēt vēlēšanās uz vietu Saeimā, deputāta kandidāta anketā viņš norādījis, ka dzimis 1958. gadā Jelgavā, nav precējies, protot krievu, latviešu un angļu valodu. 1984. gadā ieguvis Sanktpēterburgas Valsts universitātes vēstures fakultātes absolventa diplomu. Vēlāk Guščins ir bijis aspirants Latvijas Universitātē. Kā noskaidrojās – PSKP vēstures katedrā. Universitātei tas bija laiks, kad, piemēram, mata galā karājās Filozofijas fakultātes liktenis un cieņā bija citās PSRS augstskolās pastudējuši jauni cilvēki, kas uzticīgāk par vietējiem kadriem kalpotu sociālisma ideāliem. Profesors Aivars Stranga vispār šaubās, vai Guščinam ir izdevies universitātē disertāciju aizstāvēt, jo aspirants, kā viņš atminoties, vienkārši pazudis. Cits vēstures korifejs Leo Dribins atminējās, ka Guščins saķīvējies ar kādu atvaļinātu pulkvedi, bet tas jauno censoni no augstskolas “izēdis”. Guščins uz brīdi iemantojis tādu kā sava ceļa gājēja, tādu kā vietējā disidenta slavu.
Liecības par sava veida “disidentismu” no Guščina puses nākas uzklausīt arī apvienības “PCTVL” vecbiedra Jakova Plinera stāstā. Guščins ir “PCTVL” kopš 2005. gada, esot radikālāks par lielāko daļu partijas biedru. “PCTVL” parasti prasot tikai to, lai nepilsoņiem būtu vēlēšanu tiesības, bet Guščins uzskatot, ka vēlēšanas Latvijas Republikā kopš brīža, kad valsts iedzīvotāji tika sadalīti pilsoņos un nepilsoņos, ir nelikumīgas un to rezultāti nav vērā ņemami. Vēl Saeimas deputāts Pliners bilda, ka Guščinam, kā jau visiem “PCTVL” biedriem, esot tiesības nākt uz apvienības valdes sēdēm un kritizēt līderus. “Taču viss, ko mēs savā starpā runājam, saskaņā ar partijas ētikas kodeksu paliek iekšienē,” uzsvēra Pliners, “bet Guščins to visu tūdaļ pa avīzēm…”
V. Guščins norādījis vairākas agrākās darba vietas – Rīgas Politehnisko institūtu, Rīgas Aviācijas universitāti, Baltijas Krievu institūtu jeb tagadējo Baltijas Starptautisko akadēmiju un Ekonomikas un kultūras augstskolu, kurā viņš māca konstitucionālās tiesības. Šobrīd viņš naudu pelna, Baltijas Starptautiskās akadēmijas paspārnē izdodot nelielu avīzīti “Izglītība un karjera”, kas iznāk reizi divās nedēļās. Guščina spalvai pieder arī dažas lielākas un mazākas grāmatas. Jau pieminētais vēstures doktors Aivars Stranga atceras kādu 1993. gadā izdotu brošūriņu, kurā Guščins (viņš pats Jelgavas vēstures pētīšanu sauc par savu vaļasprieku) godprātīgi apkopojis Valsts drošības komitejas darbinieku uzvārdus un ziņas, kā šie Maskavas iesūtītie cilvēki Jelgavā darbojušies. “Taču visiem pārējiem Guščina rakstiem un darbībām ar vēsturi nav nekā kopīga. Piemēram, grāmatā “Latvija nacisma jūgā Otrā pasaules kara laikā” Guščins “atražojis” čekas murgus par latviešiem kā ebreju šāvējiem, proti, vēstures viltojumus, kas bija tik izplatīti PSRS laikā.” Ar vēsturi nav nekā kopīga arī Guščina darbībai “PCTVL”, Krievu skolu aizsardzības štābā un Krievu kopienu apvienības kongresā (OKROL). Tie, kas Guščinu pazīst tuvāk, uzsver, ka pēdējos divos varbūt pat trijos gados viņa sabiedriskās darbības karjera esot strauji gājusi uz augšu. Iespējams, kāds viņu sācis pabalstīt materiāli, spriež citi. Tāpat viņš gluži kā savās mājās jūtas pieņemšanās, kuras rīko Krievijas vēstniecība Latvijā.
Paši jelgavnieki uzskata, ka Guščina publikācijas par Jelgavas vēsturi parasti izcēlušās ar orientāciju uz carisko Krievijas impēriju. Turklāt tajās bijis daudz profesionālam vēsturniekam netipisku neprecizitāšu un pat faktu sagrozījumu. Tādēļ savulaik viņš nav bijis gaidīts viesis ”Zemgales Ziņu” redakcijā un varējis publicēties tikai izdevumos, kas raksta krievu valodā. Arī nesenās skolu reformas laikā viņa argumenti veidojušies, atgremojot baumas, ko piegādāja Jelgavas krievu skolu skolēni un vecāku pārstāvji, kuri slikti pārvaldīja latviešu valodu un pretojās Izglītības ministrijas programmai, kas paredzēja palielināt latviešu valodas īpatsvaru šajās skolās.
Guščina internacionālā publicistika
Ielūkojoties dažādos laikos iznākušos preses izdevumos vai interneta lapās, var atrast ne vienu vien liecību par to, kas sirdī un prātā dažkārt par OKROL ideologu sauktajam Viktoram Guščinam.
“Nevar spekulēt ar vēsturiskiem faktiem, tas neveicina integrāciju. Ar vēstures pētīšanu jānodarbojas vēsturniekiem, bet ne politiķiem,” kādā no savām uzrunām deklarējis Guščins, piebilstot, ka “integrācijas – asimilācijas process ir novedis pie acīm redzamām sekām demogrāfiskā situācijā, bet tas savukārt pie ilglaicīga demokrātijas deficīta Latvijā”.
Likteņa ironijas dēļ, ka ar vēsturi labāk būtu nodarboties profesionāļiem, bet ne politiķiem, tieši Guščina spalvai pieder apgalvojums, ka “krievi ir Latvijas pirmiedzīvotāji, tikai nevarot skaidri pateikt, vai krievi apdzīvojuši Latvijas teritoriju no 6. vai no 10. gadsimta”. Tā, protams, tikai tāda “rozīnīte”. Vairāk izskatās, ka V. Guščina ikdienas darbs ir skandināt, ka “atjaunotajā Latvijas Republikā krievi padarīti par otrās šķiras cilvēkiem un krievu valoda – par svešvalodu”. Tur iederas arī apgalvojumi, ka viņu neapmierinot, ka “Latvijas varas veidotā nacionālā politika neņem vērā nelatviešu intereses”, proti, neatceļ izglītības reformu krievu skolās un nepiešķir nepilsoņiem lielākas politiskās tiesības. Guščinaprāt, likumīgu vēlēšanu kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas nav bijis. 1991. gada 15. oktobra iedzīvotāju sadalīšanu pilsoņos un nepilsoņos viņš salīdzina ar 1934. gada 15. maija apvērsumu. Lūk, arī iemesls, kāpēc “patlaban Ulmanis ir nomazgāts balts”. Un tas esot tikai tāpēc, ka latvieši jau otro reizi mēģinot atjaunot latvisku Latviju, kur “latviešu tautas intereses ir pārākas par nacionālo minoritāšu interesēm”.
Lielas cerības OKROL censonis liek uz “tautiešu” nacionālā gara celšanu, gatavojoties atzīmēt Latvijas un Baltijas “atbrīvošanas” no fašisma 65. gadskārtu šogad un 65. uzvaras gadskārtu Lielajā tēvijas karā nākamgad. Vēl viņš piedāvā rūpīgi uzraudzīt, kā tiek ievērotas mazākumtautību tiesības un kāda ir izglītības kvalitāte krievu skolās, un par to ziņot starptautiskajām organizācijām. Būtiski esot arī veidot arvien jaunas krievu biedrības un kultūras centrus; veidot to savstarpējās saziņas tīklu un īstenot sociālus, kultūras, zinātnes projektus kopīgi ar dažādiem Krievijas reģioniem.
Franks Gordons: “Briesmoņi bija abi”
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=59021
Skaidri vārdi Telavivas laikrakstā
Izraēlas apmēram septiņu miljonu iedzīvotāju vidū ir kāds miljons krievvalodīgo. Šai lasītāju saimei domāts vienīgais dienas laikraksts krievu valodā – “Vesti”, kuras galvenais politiskais komentētājs ir Jakovs Šauss. Nupat šajā avīzē parādījies visai pārliecinošs Šausa raksts par nacismu un staļinismu. Raksta nosaukums ir “Buridana ēzelis starp diviem briesmoņiem” – metafora ņemta no romiešu fabulas par ēzeli, kas nevarēja izšķirties starp diviem vienādiem siena kušķiem un tā arī neēdis nosprāga… Padomju propagandas stereotipi diemžēl iestrēguši dažu krievvalodīgo izraēliešu galvās, konstatē Šauss un nu tiecas ieviest skaidrību, vērojot zināmu apjukumu, ko šīs avīzes lasītāju vidū radījusi EDSO Parlamentārās asamblejas rezolūcija, kas pielīdzina staļinisko režīmu nacistiskajam.
Staļins nevar attaisnot Hitleru un Hitlers nevar attaisnot Staļinu, uzsver Šauss.
Katram diktatoram vajadzīga armija. Iekarojumu, karagājienu labad Staļins 1939. gadā noslēdza līgumu ar Hitleru. Staļins ilgi pirms Hitlera uzbrukuma Padomju Savienībai izmantoja savu armiju bandītiskai agresijai pret Somiju, Poliju, Baltijas valstīm, Rumāniju, raksta Šauss.
Joprojām nav izskausts uzskats, ka Hitlers tiecās iznīcināt visus ebrejus, bet Staļina zemē viņi izdzīvoja. Jakovs Šauss te ievieš skaidrību, norādot, ka padomju lēģeros ebreji gāja bojā kā meņševiki un eseri, kā trockisti un buharinieši, kā kaitnieki un spiegi, kā kosmopolīti un indētāji. Jā, gulagā viņus nesūtīja uz gāzes kamerām. Padomju Savienība bija daudz nabadzīgāka par Vāciju. Kolimā un Vorkutā cilvēki sadega salā vienā ziemā – kāpēc bija jātērējas dārgai tehnikai vai munīcijai? Šauss raksta: “Sešus miljonus ebreju nogalināja Hitlers, bet Staļins, kas parakstīja ar viņu papildus paktam par neuzbrukšanu arī draudzības līgumu, vairāk nekā visi pārējie sekmēja šā drausmīgā skaitļa parādīšanos. Padomju robežsargi šāva uz bēgļiem no Polijas, kur ebrejus jau sadzina geto.”
Maz ir tādu, kas gatavi izprast Baltijas valstu dramatisko vēsturi, konstatē Šauss un atgādina, ka “vispirms tās okupēja Padomju Savienība, un tur jau 1940. gadā sākās drausmīgas represijas, simttūkstošu cilvēku deportācijas. Diez vai Baltijas valstu iedzīvotāji, ja tās būtu joprojām neatkarīgas, apsveiktu 1941. gadā nacistu iebrukumu”.
Baltijas valstīs, norāda Šauss, nedrīkst slavināt Hitleru, un skolās pēta holokausta vēsturi. Neviens no viņu vadītājiem nenoliedz PSRS uzvaru pār Vāciju, bet viņi ir tiesīgi paust nožēlu par savu valstu otrreizējo okupāciju pēc šīs uzvaras un neapbrīnot padomju armiju, kas iznīcināja milzīgu viņu tautiešu daļu ne jau kaujas laukā. Abi totalitārie režīmi bija briesmoņi, un Jakova Šausa nopelns ir tas, ka viņš tiecas apgaismot prāva lasītāju pulka prātus.
Nu gluži kā Krievijā
27. jūlijā plaši tiks atzīmēta Daugavpils atbrīvošanas diena
10/07/09 http://www.daugavpils.lv/?load=1&newsId=7074
1944. gada 27. jūlijā Daugavpils tika atbrīvota no fašistiskajiem iebrucējiem. Daugavpilī katru gadu atzīmē šo dienu un sveic 2. pasaules kara veterānus. 10. jūlijā Daugavpils Domes priekšsēdētājs Rihards Eigims tikās ar Krievijas ģenerālkonsulu Daugavpilī Nikolaju Vihļajevu un konsulu Viktoru Jevsejevu.
Sarunas tēma bija 27. jūlija pasākumu organizēšana. Krievijas ģenerālkonsulāts šobrīd strādā pie pasākumu scenārija. Atbrīvošanas dienas pasākumi šogad norisināsies Vienības laukumā. Plānota kara virtuve, koncerts. Uz pasākumiem Daugavpilī aicinās Krievijas vēstniecības Latvijā militāro atašeju.
Daugavpils mērs Rihards Eigims uzsvēra, ka atbrīvošanas diena Daugavpilī ir ļoti svarīga. Pilsētas Dome vienmēr ir atbalstījusi šos pasākumus. Rihards Eigims Krievijas ģenerālkonsulam solīja atbalstu arī turpmāk. Daugavpils mērs pats piedalīsies 27. jūlija pasākumos, jo uzskata, ka kara veterāniem uzmanība ir ļoti svarīga. Rihards Eigims nozīmēs Domes atbildīgo personu, lai kopā ar ģenerālkonsulātu strādātu pie pasākumu organizēšanas.
Daugavpilī dzīvi palikuši ir tikai 4 veterāni, kuri piedalījās pilsētas atbrīvošanā un viņiem šajā nozīmīgajā dienā tiks izrādīts īpašs gods.
Informāciju sagatavoja Daugavpils Domes preses sekretāre Līga Korsaka, 65404374
Sarkano okupantu steiga – 1941
Uldis Lasmanis, Latvijas Avīze http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=58871
Kara pirmajās dienās Latvijā lielā steigā tika arestēti vai nošauti ap 600 cilvēku
Kad 1941. gada 22. jūnija agrā rītā nacistiskā Vācija sāka uzbrukumu PSRS no Baltijas līdz Melnajai jūrai, izrādījās, ka teju vienīgie, kas tādos apstākļos spēja zibenīgi reaģēt, bija staļiniskā režīma represīvie orgāni.
Nepagāja ne 24 stundas kopš pirmajiem šāvieniem, kad visas Padomju Savienības rietumu robežas republikas pa valdības sakaru kanāliem saņēma pavēli evakuēt ieslodzītos. Acīmredzot uz šā rīkojuma pamata tajā pašā dienā Baltijas kara apgabala komandiera vietnieks J. Safronovs parakstīja pavēli “aizturēt un nodot Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) darbiniekiem jebkuru aizdomīgu, šaubīgu personu”.
Pirmais ieslodzīto ešelons ar 50 vagoniem ceļā no Rīgas devās jau 23. jūnijā plkst. 18. 24. jūnijā sekoja otrs ar tikpat vagoniem ieslodzīto. Kā toreizējās Latvijas PSR čekas vadība ar Semjonu Šustinu un Alfonu Noviku priekšgalā nepilnās divās dienās spēja aprīkot ar restēm, nārām, apsardzi un visu pārējo 100 vagonu? Vai šis pasākums netika gatavots jau pirms kara sākuma un te nav runa par otro izsūtīšanu vilni, kam vajadzēja sekot 14. jūnija šausmām?
Padomju gados represēto uzvārdu sarakstā grāmatā “No NKVD līdz KGB” pie krimināllietu motivācijām atrodami arī īsi ieraksti: “Arestēti sakarā ar kara stāvokli.” Ar šo formulējumu 22. jūnijā apcietināja un “iekrāva” steigšus organizētajos ešelonos arī Latvijā plaši pazīstamos tabakas fabrikantus Solomonu un Georgu Maikaparus. Abus tiesāja Sevišķā apspriede Astrahaņā. Šis fakts un apcietināšanas motīvs pamudināja mani mēģināt atrast visus no 1941. gada 22. jūnija līdz 8. jūlijam apcietinātos Latvijas pilsoņus, t. i., no kara sākuma līdz vācu karaspēka ienākšanai. Atklājās, lūk, kas.
Ilūkstes apriņķī no 22. līdz 25. jūnijam apcietina un izved 17 vīrus, to skaitā Prodes pagasta aizsargu Arnoldu Šveifertu – kā “sociāli bīstamu elementu”. Viņu arestēja 24. jūnijā. Pēc divām dienām Šveiferts jau bija Daugavpils cietumā, no kurienes ešelonā, kas pienāca no Rīgas, tālāk uz Astrahaņu.
Jēkabpils apriņķī tajā paša laika periodā apcietināja trīs iedzīvotājus. Dignājas kūdras purva mašīnu mehāniķi Jāni Ūbeli – kā pretpadomju elementu. Divas klases beigušo zasieti apcietināja darba vietā – kūdras purvā. Atkal – Daugavpils cietums, un preču vagonā caur Kuibiševu prom uz Astrahaņu. Tikai 20. oktobrī par Ūbeli tiek formēta lieta. Izmeklētājam viņš atkārto: nezinu, par ko esmu apcietināts. Pratinātājs beidzot ierosina: tā kā pierādījumu nav – izsūtīt Ūbeli uz specnometni, kā to paredz direktīva. 1942. gada 5. maijā lietu izbeidza, jo Jānis Ūbelis nomira Astrahaņas 2. cietuma slimnīcā. Tādu no mūsdienu cilvēktiesību viedokļa šausminošu likteņu ir simtiem.
“Baltgvardi” un rakstvedes
Kopumā padomju varas arestēto skaits atainoja vācu armijas virzību. Jo vēlāks datums, jo lielāks apcietināto skaits.
Jēkabpilī tūlīt pēc kara sākuma tika organizēta sarkangvardu komanda, lai gūstītu nelojālos iedzīvotājus. 28. jūnijā šī grupa no Jēkabpils cietuma izveda septiņus arestantus, kurus transportēja Krustpils aerodroma meža virzienā. Sākās vācu aviācijas uzlidojums, un viens no nāvei lemtajiem veiksmīgi aizbēga. Pārējie seši: Ābeļu pagasta rakstvedis Voldemārs Kārkliņš, aizsargu pulka komandieris Jānis Kudrašs, Jaunjelgavas ārsts Mārtiņš Kazerovskis, Jēkabpils ģimnāzijas audzēknis Jānis Strautiņš, Jēkabpils slimnīcas pārzinis Mārtiņš Rugājs, slimnīcas rakstvede Alma Kalniņa tika nošauti. Izbēgušais Rūdolfs Bārbals kļuva par policistu, kas nu šāva sarkanos. Bārbalu arestēs Kurzemē 1950. gadā un, pēc tribunāla sprieduma, nošaus 1952. gadā.
1941. gada jūnijā nogalinātie jēkabpilieši padomju gados netika iekļauti nevienā cilvēkzudumu sarakstā. Tāpat kā noslepkavotie Ludzas apriņķī un droši vien arī citos apriņķos, pilsētās un pagastos.
Bauskas apriņķī, ko vācu armija sasniedza ātri, 22. un 23. jūnijā paspēja apcietināt tikai trīs vīrus. Talsu apriņķis zaudēja divus vīrus, viens bija Ansis Birkenšteins no Kandavas. Viņš bija dienējis Deņikina un Vrangeļa armijās. Čekisti to bija izskaitļojuši pat pēc 30 gadiem.
Jelgavas apriņķī līdz 26. jūnijam apcietināti seši. Aizputes apriņķis 23. jūnijā zaudēja četrus iedzīvotājus. Ventspils apriņķim bija pieci pirmskara upuri. Latvijas armijas virsnieku Ernestu Buševicu arestēja Bulduru stacijā it kā par dezertēšanas mēģinājumu.
Tukuma apriņķa sešu apcietināto vidū bija tukumnieks Žanis Jomerts, agrākais ģenerāļa Judeņiča karaspēka virsnieks, pēc tam Latvijas armijas pulkvedis.
Jelgavas apriņķis un pilsēta cilvēku tvarstīšanas kampaņā zaudēja sešus vīrus, arī Kārļa Ulmaņa sekretāru Jāni Rudumu, kura lietā ieprotokolēta “nepārtraukta cīņa pret padomju varu”.
Liepājas apriņķī un pilsētā divu dienu laikā paspēja apcietināt 19 pilsoņus. Par ostas dispečeru Heronīmu Freimani izziņā rakstīts “īsts piektās kolonnas pārstāvis”.
Vidzemes, Latgales “raža”
Iepriekš minētajās vietās, atskaitot Liepāju un Ilūksti, centīgie pagastu miliči un rajonu čekisti līdz vācu ienākšanai paspēj sagrābt divus līdz sešus nelaimīgos, bet Rīgā, Vidzemē un Latgalē arestu raža bija nesalīdzināmi lielāka.
No Rīgas pilsētas un rajona paspēj izraut 115 “sociāli bīstamus elementus”, to skaitā Jogitu Saksi – par it kā sadarbošanos ar vācu izlūkdienestu; Ernestīni Šnoriņu – kā aizsardzi kontrrevolucionāri; Ariadni Lindgrēns-Saksi par saderināšanos ar vācu virsnieku, ko tā veikusi, būdama čekas aģente…
Pirmskara cilvēkzudumus Latgalē plaši pētījusi vēstures doktore Irēne Šneidere. Viņas uzrādītais represēto skaits nedaudz atšķiras no šeit atklātajiem, taču tas lietas būtību nemaina.
Daugavpils pilsēta un apriņķis zaudēja 60 personas (Šneideres variantā – 42). Rēzeknes apriņķī laika intervālā no 22. līdz 26. jūnijam arestēja 45 personas (Šneideres variantā – 42). Agneša Kurčina no Atašienes pagasta neesot ziņojusi par kontrrevolucionārām sarunām. Gaigalavas pagasta aizsargs Antons Stiuriņš bez visa pārējā vēl piedalījies 1934. gada 15. maija apvērsumā.
Ludzas rajons zaudē 41 vīru (Šneideres pētījumā 46). Nautrēnu pagasta zemkopis Aleksandrs Bambals, mūsdienu Latvijas Valsts arhīva darbinieka vēsturnieka Aināra Bambala vectēva brālis, par “naidīgu pretpadomju aģitāciju” tika arestēts 27. jūnijā. Viņam Sevišķā apspriede piešķīra piecus gadus Kemerlagā. 1882. gadā dzimušais vīrs nomira 1943. gada pavasarī.
Īsta drāma atklājas Mērdzenes pagasta zemnieka Jāņa Lipska krimināllietā. Lipsku arestēja tikai 28. jūnijā it kā pie govju pārdzīšanas Pasienes mežā. Viņu vairs nekur nepārsūtīja, bet 20 cilvēku lielas vienības sastāvā nošāva netālu no Ludzas tā saucamajā Velna jeb Greizajā kalnā. Fronte tuvojās, vagonu trūka. Kā aizdomās turamos vēl noslepkavoja: Aleksandru Mieriņu, Ādamu un Antonu Patmalniekus, Kārli un Jāni Probukus, Eduardu un Kazimiru Turkus, Alfonu un Antonu Frančenko, Antoņinu Vazecki, Jāzepu, Daniēlu un Apolonāriju Dubrovskus, Ivanu Daņilovu, Modestu Ņekutinu, Pēteri Uzulēnu, Baltmani, Aleksandru Mieriņu, Marjanu Kibortu. Viņi nav fiksēti nekādās tā gada krimināllietās. Notikušo eksekūciju kādā čekas izmeklēšanā 1949. gadā atklāja Jāņa Lipska brālis pieminētais Česlavs.
Vazecku ģimenes piemērā atspoguļojās divu okupāciju drausmīgās sekas. Antoņinu Vazecku arestēja kopā ar dēlu Donātu. Donātam izdevās bēgt. Mātes zvērīgās nāves satracināts, viņš kļuva par vācu okupācijas varas policistu; 1944. gadā pēc padomju armijas ienākšanas pārgāja nacionālos partizānos un krita meža kaujā 1945. gada 11. februārī.
Latvijai zudušajā Abrenes apriņķī arestēja 10 (Šneiderei – četrus) cilvēkus, kas “risinājuši kontrrevolucionāras sarunas” un “aktīvi aģitējuši pret padomju varu”.
Tālāk Vidzeme. Valmieras apriņķī – 14 vīri, viņu vidū valmierieši Udo Maldavs un Felikss Muše. Abus apcietināja 28. jūnijā. Jau 1. jūlijā abus aizmuguriski tiesāja Kara tribunāls turpat Valmierā. Nošaut paspēj līdz vāciešu ienākšanai. Maldavs bija agrākais Siguldas policijas priekšnieks, bet Muše – bijušais pērkoņkrustietis.
Cēsu apriņķī atrada 11 “sociāli bīstamus elementus”, to skaitā Juri Eizu, apriņķa policijas priekšnieku, kurš nez kā bija paglābies no 14. jūnija izsūtīšanām.
Valkā līdz 30. jūnijam apcietināja 11 vīrus un vienu sievieti – aizsardze Herta Reinerte esot noklausījusies sarkanās armijas telefonsarunas…
Madonas apriņķī apcietināja 19 iedzīvotājus. Gandrīz visi – aizsargi, kā tas vērojams arī citos novados. Marija Īvāne bija “aģitējusi Cesvaines skolā”, kur pasniegusi svešvalodas.
Augstākās instrukcijas
Nav iespējams kaut īsumā atainot visu 1941. gada jūnija beigās arestēto un uz Padomju Savienības dziļumiem aizvesto likteņus. Viņu kopskaits ir 391 nelaimīgais. Ja pievienojam 26 Jēkabpilī un Ludzā nošautos, iegūstam skaitli 417. Vēl būtu jāpievieno Centrālcietumā, Baltezerā, Litenes, Liepnas, Raganas un Pierīgas mežos, kā arī citur Latvijā 1941. gada jūnijā un jūlijā bez tiesas nošautie “nedokumentētie upuri”, bet tas jau ir stāsts, kas iesoļotu sešos simtos.
Jāuzsver, ka no gandrīz četriem simtiem apcietināto 90% gāja bojā bez nāves soda piespriešanas – mira cietumos, ceļa mokās vagonu antisanitāros apstākļos un ūdens trūkumā; Astrahaņas un citu cietumu pārpildīto kameru bezgaisā un badā.
Lai konstatētu nelaimīgo likteņus, nemaz nav jāiedziļinās krimināllietās, jo lielākajai daļai uzskaites numurs sākas ar burtu “P” – “Pārtraukta”. Ārkārtīgi reti aiz šā burta slēpjas atbrīvošanas fakts. Parastā nozīme – miris.
Ne visi jūnija beigu upuri nonāca Astrahaņas cietumā. Cik var secināt, tur nokļuva 22. un 23. jūnijā arestētie. Viņus Rīgā vai Daugavpilī paspēja sasēdināt apcietināto ešelonos, kas no Rīgas Centrālcietuma atgāja 1941. gada 23. un 24. jūnijā. Vēl netiesātajiem ešelonu galamērķis primāri bija Astrahaņa vai Soļiļeckas cietums Orenburgas apgabalā.
No 25. jūnija līdz 4. jūlijam Latvijā arestētie nokļuva Jeņiseiskas (galvenokārt no Daugavpils), Vologdas un Permas (no Madonas), Novosibirskas, Uļjanovskas, Daņilovas cietumā Jaroslavas apg. (Liepāja), Saranskā (Rēzekne), Noriļskā (Rīga), Igarkā (Valmiera).
Pēc kara sākšanās latviešus tvarstīja arī Krievijā. Pulkvedi Žani Jomertu 24. jūnijā arestēja Maskavā, kur viņš no latviešu 24. teritoriālā korpusa bija nosūtīts kursos. Jomerts nomira Noriļskā 1942. gada 27. septembrī.
Skatot un analizējot padomju represīvo orgānu rīcību pēckara dienās, rodas jautājums: vai arestu simti ir spontāna vai ar speciāliem rīkojumiem organizēta akcija? Instrukcijas bija visaugstākajā līmenī.
1941. gada 22. jūnijā PSRS Augstākās Padomes (AP) Prezidijs izdeva dekrētu, kurā teikts: “Vietās, kur izsludināts kara stāvoklis, kara instancēm dotas tiesības: administratīvā kārtā no šīm teritorijām jeb atsevišķiem punktiem izsūtīt personas, kuras atzītas par sociāli bīstamām kā noziedzīgas darbības dēļ, tā arī par sakariem ar noziedzīgu vidi (..). Par nepakļaušanos kara instanču rīkojumiem un pavēlēm, par pārkāpumiem teritorijā, kurā izziņots kara stāvoklis, vainīgie tiek saukti pie atbildības pēc kara laika likumiem.”
1941. gada 4. jūlijā sekoja IeTK un Valsts Drošības tautas komisariāta (VDTK) direktīva, kurā paģērēts: “Atbilstoši PSRS AP Prezidija 1941. gada 22. jūnija dekrētam kara instancēm ir tiesības lemt par sociāli bīstamu personu izsūtīšanu. Šāda lēmuma pieņemšanas gadījumā šīs kategorijas personu izsūtīšana tiek uzdota IeTK un VDTK orgāniem. Šai sakarā veicama atbilstoša sagatavošanās, ņemot uzskaitē visas personas un to ģimenes, kuru uzturēšanās kara stāvokļa teritorijā var tikt atzīta par nevēlamu.”
Kas lai zina, kādēļ direktīva, faktiski sankcionējoša jau notiekošās represijās, tika parakstīta tikai 4. jūlijā. Vai Staļins līdz šim datumam bijis rīcībnespējīgs? Pēc 22. jūnija direktīvas, saskaņā ar kuru Lietuvas, Baltkrievijas, Rietumukrainas apgabalos, nepaspējot organizēt evakuāciju, apšāva tūkstošiem ieslodzīto. Vai apjēdza, ka steigā nogalināto līķus atklās ienaidnieks?
Primitīvi izdomājumi par Baltiju Lielajā krievu tautas enciklopēdijā
Visādīgus gan izziņas līdzekļus mūsdienās var izdot «vispareizākās patiesības paudēju» kompānijas! Arī, lūk, tādus.
Jau septiņos sējumos publicētajā, bet pavisam divdesmit sējumos iecerētajā Lielās krievu tautas enciklopēdijā, kas iznāk Krievu civilizācijas institūta (www.rusinst.ru) direktora, ekonomisko zinātņu doktora Oļega Platonova redakcijā, uzmanību piesaista paša šī direktora spalvai piederošs, pagarš raksts par «Piebaltiju» («Pribaltika»). Autors tajā centies «iemūžināt» sadomātus, primitīvi pseidovēsturiskus «faktus» par baltiem, trim Baltijas valstīm un to vadītājiem.
Enciklopēdijā iekļauti arī citi Krievijas sabiedrībai, un it īpaši jaunajai paaudzei mērķtiecīgi adresēti teksti ar neslēpti pretbaltisku raksturu.
Sākotnēja priekšstata veidošanai par šā pompozā, jaunā un «lielā krievu tautas» leksikona raksturu, manuprāt, pietiks jau tikai vien ar citātiem, kuros to autors O.Platonovs pretendē uz «galīgi patiesu» Baltijas vēstures būtības un virzības atklāsmi.
«PIEBALTIJA, teritorija Krievijas ziemeļrietumos, kas piekļaujas Baltijas jūrai, viens no vēsturiskajiem Krievu valsts areāliem. (…)
… 1240.gadā radās Lietuvas lielkņaziste, kuras pagāniskie augstmaņi kultūras un ticības ziņā atradās zemākā līmenī par tautu, kuru pārvaldīja. Šis mākslīgais un dzīvotnespējīgais valstiskais veidojums (kas pastāvēja no 13. līdz 18.gadsimtam! – B.D.) bija pat bez savas pašas valsts valodas un izmantoja krievu valodu. (…)
Pirmā pasaules kara laikā vācu ģenerālštābs izstrādāja plānu Piebaltijas atdalīšanai no Krievijas un tās pievienošanai Vācijai.
Par starpposmu kļuva marionešu republiku (Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) izveidošana Piebaltijas zemēs, to priekšgalā stāvēja vācu aģenti un politiskie avantūristi.
Šie marionetiskie prorietumnieciskie režīmi pastāvēja divus gadu desmitus un bez īpašu pūļu pielikšanas krita un sagruva 1940. Baltija atgriezās Krievijas sastāvā.
Piecdesmit gadu garumā Rietumu specdienestu dzīlēs tika izskatīti dažādi projekti Piebaltijas atšķelšanai no Krievijas. Tie tika īstenoti PSRS sairuma posmā, 1991.
Atkal, tāpat kā pēc Pirmā pasaules kara Piebaltijā izveidojas marionešu valstis, ko vada CIP un citu Rietumu specdienestu kadru virsnieki.
ASV un to Rietumeiropas satelīti ir pārvērtuši Piebaltiju par militāri stratēģisku centru pretīmstāvēšanai pret Krieviju, par pārkraušanas punktu tās ekonomiskai aplaupīšanai.
Faktiski Piebaltija ir kļuvusi par Rietumu koloniju, vienu no galvenajiem starptautiskās organizētās noziedzības centriem – te zeļ ieroču un narkotiku tirdzniecība, izplatīta prostitūcija un sodomija.
Tik bīstama kaimiņa pastāvēšana rada nopietnus draudus Krievijas nacionālajai drošībai…» (Pēdējo rindkopu tulkojums presē ir pazīstams arī nedaudz citā redakcijā.)
Lietuviešu vēsturnieki un žurnālisti, piemēram, Vigants Vareikis, Petrs Katins – jau ir pamatoti norādījuši uz šī separātā rakstījuma primitīvi propagandistisko, nezinātnisko dabu.
Piezīmēšu, ka «tautiskais krievu vēsturnieks un publicists», nereti «staļiniskās pareizticības» izcilāko adeptu skaitā nosauktais Oļegs Platonovs jau pasen ir pazīstams ne tikai kā atklāts Baltijas tautu nonievātājs, bet arīdzan kā apmāts citu mistisku Krievijas «ienaidnieku» meklētājs un it kā pastāvošu, pret to vērstu vispasaules sazvērestību «atklājējs». Nikns censonis vienai savējo grupai pierakstītas civilizācijas mērogā.
Jaltas gara izsaukšana
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=58767
Krievijas parlaments pārmet “pastāvošās starptautisko attiecību sistēmas graušanu”
Maskavas oficiālajos paziņojumos attiecībā uz vēstures pārskatīšanu, kurā tiek vainotas “dažas Eiropas valstis un starptautiskās parlamentārās struktūras”, parādās jaunas vērā ņemamas iezīmes – Krievijas parlamenta augšpalāta jeb Federācijas padome 18. jūlijā, starp citu, deklarēja, ka šī “revīzija” kalpo arī “pastāvošās starptautisko attiecību sistēmas graušanai” un noder “par instrumentu šodienas cīņā par ietekmi pasaulē”.
Izplūdušais jēdziens “vēstures revīzija” jeb “pārskatīšana”, kāda tomēr vienmēr notikusi un notiks, ir ļoti parocīgs manipulēšanai. Lai gan pavisam konkrēti ir runa par totalitāro režīmu, tajā skaitā staļiniskā režīma, noziegumu nosodījumu Eiropas “parlamentārajās struktūrās”, kas Krievijas Federācijas padomes locekļiem, un ne tikai viņiem vien, nepatīk un tiek uzdots par “Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu”. Sava veida variācija par tēmu “Uzvaras neatzīšana”, ko grūti izmantot pret Eiropas organizācijām. Tā galvenokārt bija pielāgota Baltijas valstīm. Šī apsūdzība gan ir viegli apgāžama, kaut vai uzšķirot kalendārā 8. maiju, taču no propagandas viedokļa iedarbīga. Jo vedina salīdzināt “uzvaras noliedzējus”, normālās aprindās grūti sameklējamus, ar gluži reāliem holokausta noliedzējiem un antisemītiem. Pašu redzamāko no viņiem Maskava nesen uzņēma viesos un apsveica ar pārvēlēšanu Irānas prezidenta amatā.
Tostarp nekas jauns Eiropā nav pateikts. Savulaik Georgs Andrejevs, būdams Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē, presē atgādināja par dažiem Eiropas organizācijās jau agrāk pieņemtiem dokumentiem, tajā skaitā Eiropas Parlamentā 1983. gada janvārī Baltijas valstu sakarā pieņemto rezolūciju, kura “nosoda Padomju Savienības īstenoto šo agrāk neatkarīgo un neitrālo valstu okupāciju, kas iesākās 1940. gadā Molotova–Ribentropa pakta rezultātā”. PSRS varai tamlīdzīgi nosodījumi nelikās īpašas atbildes vai atsevišķas kontrpropagandas kampaņas vērti.
Ir savi iemesli, kāpēc tā izvērsta šobrīd, pārdesmit gadus pēc Austrumu bloka sabrukuma un Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, ko var uzskatīt par Otrā pasaules kara rezultātu visīstāko pārskatīšanu. Sociālisma nometne vairs nav atpakaļ uzslejama, bet, ja reiz “cīņa par ietekmi” turpinās, arvien ir panākams kāds reālpolitisks izkārtojums. Piemēram, Krievijas uzstājīgi piedāvātā kolektīvās drošības līguma veidā, kura nepieciešamība tagad ir pamatota, velkot vēsturisku paralēli – pirms kara rietumvalstis nespēja izveidot efektīvu drošības sistēmu, jo negribēja tajā iesaistīt PSRS, un redz, kas iznāca… Turpretī “pēc 1945. gada” – Staļinam bija atvēlēta viņa pieprasītā daļa – stājās spēkā “uz demokrātijas un savstarpējās cieņas pamatprincipiem” balstītas attiecības. Šo kārtību gan ieviesa pavisam šaurs lielvaru loks, nevis “cilvēce”, kā apgalvo Krievijas KF deklarācijas sacerētāji, un “savstarpējā cieņa” lāgā nepaguva izpausties, jo to aizstāja aukstais karš, ko viņi aizmirsuši pateikt. Tāpat kā daudz ko citu, kas tomēr tiks atgādināts.
Runājiet skaļāk. Ir, kas klausās
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=21821&ins
Telefona un citu elektronisko sazināšanās līdzekļu sarunu noklausīšanās tradīcijas Latvijā ir. Turklāt dziļas
Vai tas būtu stāsts par “Jūrmalgeitu”, grāmatu “Tiesāšanās kā ķēķis”, kārtējais Rīgas domes amatpersonu korupcijas skandāls vai organizētās kriminalitātes pārstāvju izsekošana – atkal un atkal izrādās, ka visu šo publikas uzmanību izpelnījušos “netīro” lietu pamatā ir telefonsarunu noklausīšanās. Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka par drošības iestāžu noklausītām telefonsarunām arī nākotnē nāksies dzirdēt ne vienu reizi vien. Bet, kā sacījusi kāda pazīstama radiobalss: ”Nav nekā jauna šajā pasaulē.”
”Rīgā slepena telefona sarunu noklausīšanās nepastāv” – tas ir virsraksts ne mūsdienu avīzē, bet 1927. gada laikrakstā ”Pēdējā Brīdī”. Togad sabiedrībā paklīda baumas, ka ”attiecīgas iestādes noklausoties telefoniskas sarunas starp aizdomīgiem pilsoņiem, ka iestādēs ietaisītas sevišķas ierīces sarunu noklausīšanai, pie aparāta dienu un nakti dežurējot speciālierēdņi, tāpat pastā uzplēšot vēstules”. Ļaudis jau toreiz satraucās, ka ”šāda parādība, kura atgādina cara laiku tumšākos laikmetus tautu apspiešanā, demokrātiskā valstī nav ciešama un nosodāma”.
Spiegu darbi
Patiesībā telefonsarunu noklausīšanos un telegrāfa signālu pārtveršana nav diez ko vecāka par pašām minētajām ierīcēm. Aleksandrs Bells telefonu vēl nebija izgudrojis, kad ASV pilsoņu karā 19. gadsimta 60. gados prezidenta Ābrama Linkolna vadītie ziemeļnieki jau ķērās pie savu pretinieku dienvidnieku telegrāfa sakaru kontroles un līniju postīšanas. Par telefonsarunu noklausīšanās sākumu uzskata tā paša gadsimta 90. gadus, jo tad minimāli nepieciešamo līmeni sasniedza skaņu ierakstu tehnoloģijas. Visbiežāk noklausīšanās tika sankcionēta valsts drošības vārdā un vērsās pret spiegiem un vietējiem ekstrēmistiem. Tā tas lielā mērā bija arī neatkarīgajā pirmskara Latvijā.
Pasaulē slavenākās noklausīšanās parasti saista ar gadījumiem, kad viena valsts centusies izspiegot citu. Vienīgais – te parasti vairs nav runa par telefonsarunu uzmanīšanu, bet jau par vienkāršu sarunu, apspriežu noklausīšanos. Ja neskaita Votergeitas skandālu, kad politisko pretinieku noklausīšanās 1974. gadā maksāja amatu ASV prezidentam Ričardam Niksonam, klasisks ir stāsts par kokā griezto ASV ģerboni, kuru 1945. gadā padomju skolēni pasniedza ASV vēstniekam Averelam Harimanam kā ”draudzības zīmi”. Tikai pēc septiņiem gadiem atklājās, ka dāvanā ieslēpta noklausīšanās ierīce. Plaši izdaudzināts arī gadījums ar amerikāņu vēstniecības jaunbūvi Maskavā 70. gados. Vēl celtniecības laikā padomju aģenti to pieslānīja ar mikrofoniņiem tik lielā mērā, ka 80. gadu sākumā Vašingtona uzskatīja par vienkāršāku ēku nojaukt un uzbūvēt jaunu. Noklausīšanās ierīces ir atrastas Eiropas Savienības un ANO birojos. Amerikāņi tās paslēpa pat lidmašīnā ”Boeing 767”, kuru speciāli pēc pasūtījuma gatavoja Ķīnas prezidenta Dzjana Dzemina vajadzībām. Viens no pēdējiem skandāliem ir tā saucamā Grieķijas telefonsarunu noklausīšanās lieta, kas attiecās uz 2004. – 2005. gadu. Tad negaidīti atklājās, ka nezināmi ārvalstu specdienesti vesela gada garumā nelikumīgi noklausījušies vairāk nekā 100 Grieķijas augstāko amatpersonu sarunas. Pieņem, ka tas bija saistīts ar drošības jautājumiem attiecībā uz 2004. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm, kuras notika Atēnās.
Tehnika par vāju
Bet kā ar 20. – 30. gadu Latviju? Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons pieļauj, ka Latvijas puse uzmanījusi padomju delegācijas saziņu ar priekšniecību 1921. gadā, kad Rīgā tika parakstīts Polijas – Padomju Krievijas miera līgums. Katrā ziņā poļi no latviešiem saņēmuši itin specifisku informāciju. Kā jau minēts, 1927. gada beigās presē izplatījās baumas par kādu mistisku slepenpoliciju, kas visu noklausoties un izsekojot, lasot vēstules un tamlīdzīgi. Parādījās pat nosaukums – ”politpārvalde nr. 2”. Tā paralēli oficiālajai Politiskajai policijai jeb Politpārvaldei atsevišķu augstu valsts amatpersonu uzdevumā kontrolējot Saeimas deputātus un citu valsts ļaužu telegrammu un vēstuļu saturu, it kā arī telefonsarunas. Runāja, ka aiz slepenās struktūras stāvot sociāldemokrāti un to militarizēti sportiskā organizācija ”Strādnieku sports un sargs” (SSS). Jautājumu no paša ”augstā nama” tribīnes aktualizēja Demokrātiskā centra deputāts Pēteris Juraševskis. Viņš arī apgalvoja, ka Pasta – telegrāfa virsvaldes direktors Auziņa kungs tika tāpēc zaudējis darbu, jo pretojies tādai spiegošanai. Tika stāstīts, ka īpaši uzmanīti aktīvie nacionālisti no labējā spārna. ”Jau šogad kādā sapulcē nacionālistu vadonis Jānis Priede izteicās, ka spiegi neļaujot pa telefonu sarunāties. Viņš zvanījis uz laukiem savai mātei, lai tā ejot parakstīties pret ”žīdu likumu” (likums, kas ļāva paplašināt Latvijas pilsoņu loku), bet vienmēr esot bijis savienots ar Akas vai Antonijas ielu, kur atrodas sociāldemokrātu strādnieku partijas centrālkomiteja,” vēstīja ”Pēdējā Brīdī”.
Šodien tas skan komiski, bet toreiz dažām politiskajām aprindām tas pavēra ceļu, kā likt par sevi runāt. Aktīvo nacionālistu savienības priekšsēdētājs Priede nevarēja vien rimties, presei žēlojoties par tobrīd pie varas esošās sociāldemokrātu valdības slepenajiem ”darbiem”: ”Aktīvie nacionālisti ir manījuši, ka notiek slepena izlūkošana, vēstuļu un telegrammu cenzēšana tām personām, kas noskaņotas pret kreiso valdību. Aktīviem nacionālistiem ir zināms, ka bez vēstuļu cenzēšanas cenzētas arī telefona sarunas. Man ir zināmi vairāki gadījumi, kur aktīvo nacionālistu sarunas noklausījusies trešā persona un šo sarunu temats vēlāk dzirdēts tādās aprindās, kuras to nevarēja zināt.” Avīžnieki atcerējās, ka pēc Pirmā pasaules kara beigām kreisie bijuši naski uz politisko pretinieku izspiegošanu Vācijā un Francijā. Sociāldemokrāti drošības dienestus tur sākotnēji veidojuši, lai nodrošinātos pret nedraugu iefiltrēšanos, bet vēlāk uzdevumi mainījušies.
Skaidrojot baumu nepatiesumu, Satiksmes ministrijas Pasta, telegrāfa un telefona nodaļas vadītājs Andrejs Jagars atklāja, ka telefona sarunas kopš 1920. gada 11. augusta miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju ”ne reizi nav kontrolētas” un ”neviena iestāde sarunas nenoklausās”. Sarunas starp diviem telefona automātiem noklausīties vispār nebija iespējams, jo tie ‘’savienojas un atvienojas automātiski”. Lai tādu sarunu kontrolētu, bija vajadzīgi īpaši tehniskie līdzekļi, kādi, pēc Jagara vārdiem, tobrīd Rīgā nebija nevienai iestādei. Pat paši telefonisti automātiski savienotas sarunas, kaut gribēdami, nevarot noklausīt. Savukārt sarunas starp vecās, manuālā savienojuma sistēmas telefoniem un automātu teorētiski varot dzirdēt vien tehniķi, ja tie strādā uz attiecīgās līnijas, taču patvarīga klausīšanās tiem bija stingri aizliegta un varēja maksāt atlaišanu no darba. ”Sarunu starp diviem veciem aparātiem noklausīties var tikai telefonistes. Sarunas noklausīties ir viegli, bet telefonistēm, kuras aizņemtas no sava darba, tas nav iespējams, jo pastāvīgi jāsavieno runātāji. Bet ja telefonistu kontrole pieķer noklausīšanos, tad vainīgo bargi soda: pazemina vai atlaiž,” tā Pasta, telegrāfa un telefona nodaļas vadītājs Jagars apgalvoja, ka līdz tam neviena valsts iestāde arī neesot pieprasījusi Satiksmes ministrijai noklausīšanos.
Jāpiebilst, ka Saeimas laikos ko tādu ļaut varēja tikai ar prokurora atļauju. Kārtību, kādā notiek personas sarunu, sarakstes, telegrammu kontrole, noteica 1921. gadā Satiksmes ministrijas apstiprinātie noteikumi.
Vēsturnieks Artūrs Žvinklis lēš, ka deputātu un marginālo politisko aprindu 20. gados apgalvotais tiešām bijis muļķības: ”Jāņem vērā, kāda toreiz bija telefonsakaru kvalitāte. Nav nekāds brīnums, ka, parādoties domai par sarunu noklausīšanos, daudzus varēja apsēst tāda pārliecība.”
Istaba Aspazijas bulvārī
Politiskās policijas darbība ir Artūra Žvinkļa pētījumu lokā. Zināms, ka lielāku vērību specdienesti tad veltīja vienkāršai izspiegošanai, skatoties, kas pie kā un kur iet. Turklāt partiju laikos nereti viens otru spiegoja politiskie pretinieki. ”Tā bija tāda noskatīšanās caur atslēgas caurumu un prasīja vismazākos kapitālieguldījumus. Tehniskai pusei kā telefonsarunām toreiz pievērsa mazāku uzmanību,” spriež vēsturnieks. Īpaši labi lieta bijusi nostādīta Latviešu zemnieku savienībā (ZS), kur tā sauktā akadēmiskā sekcija informāciju ‘’solīdā” līmenī vākusi arī par pašu partijas biedriem. Sociāldemokrātu nometnē par drošības dienestu varēja uzskatīt ‘’siseņus”, tas ir, agrāk minētās SSS locekļus. Šis dienests gan nav darbojies īpaši veiksmīgi, jo ”zociķu” niknākajiem ienaidniekiem – komunistiem – diezgan bieži izdevās iekļūt partijas rīkotajos pasākumos, sarīkojot tur provokācijas un nekārtības. Jā, arī toreiz bija ļaudis, kas nodarbojās vienkārši ar kompromata vākšanu peļņas nolūkā, nepārstāvot konkrēti nevienu no politiskajiem spārniem. Taču viņi nevarēja pretendēt uz tik izsmalcinātu spiegošanas veidu kā telefonsarunu noklausīšanās.
Zināms, ka Kārļa Ulmaņa autoritārās varas apstākļos 30. gadu beigās sankciju izdarīt telefonsarunu noklausīšanos un attiecīgās instrukcijas deva iekšlietu ministrs. Pēc 1939. gada oktobra Latvijas – PSRS ”bāzu līguma” parakstīšanas telefonsarunu noklausīšanās notikusi līnijā Rīga – Maskava. Par to nopratināšanas protokolos čekistiem 1940. gada septembrī stāstīja apcietinātais Politpārvaldes šefs Jānis Fridrihsons. Pēc viņa sacītā, atļaujas devis iekšlietu ministrs Kornēlijs Veidnieks. ”Sarunas noklausījās ierēdņi [Bruno] Pintelis un [Roberts] Grāvels. Viņiem bija uzdots nenoklausīties mūsu valdības un padomju sūtniecības sarunas, tomēr dažas reizes viņi man paziņoja, ka tās noklausījušies,” dokumentu citē vēsturnieks. Uz lapas malas kāds čekists krieviski komentāra veidā pierakstījis, ka ”biedrs Vorošilovs” (viens no PSRS kompartijas vadītājiem, ciešs Staļina līdzgaitnieks) reiz sarunas laika ar Rīgu izmetis: ”Kāds lops mūs noklausās. Un dara to ļoti nemākulīgi.” Noklausīšanas notika no atsevišķas istabas Pasta ēkā, Aspazijas bulvārī 5, kur tagad LU Ekonomikas un vadības fakultāte.
Politpārvalde uzmanīja arī vācbaltiešu iekšzemes telefonsarunas repatriācijas laikā. Pēc Ārlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktora Teodora Anševica iniciatīvas policija tāpat kontrolējusi kāda ministrijas ierēdņa sievas telefonu, jo viņa turēta aizdomās par darbu ”kādas ārvalstu sūtniecības labā”. Vēl noklausītas sarunas līnijā Igaunija – Lietuva, bet ar piekodinājumu, lai aģenti neklausītos atkal jau ”valdības un sūtniecību sarunās”, tomēr gadījies, ka policisti ”grēkojuši” arī šajā virzienā. Zīmīgs fakts – noklausoties PSRS ziņu aģentūras TASS korespondenta sarunās 1940. gada 16. Jūnijā, Politpārvalde uzzināja par sarkanās armijas iesoļošanu Lietuvā.
Valstiskuma bojāejas priekšvakarā atļauju noklausīties telefonsarunas līdzās Politiskajai policijai saņēma Latvijas armijas Informācijas daļa. Te der pieminēt Latvijas armijas Radioizlūkošanas dienesta veikumu PSRS – Somijas Ziemas karā 1939./1940. gadā. Šajā laikā Latvijas armija gar PSRS robežu bija ierīkojusi vairākas radiopeilēšanas stacijas, kas spēja noklausīties arī karadarbībā iesaistīto sarkanās armijas daļu šifrēto sazināšanos. Sākoties Ziemas karam, Radioizlūkošanas daļas virsnieks Kārlis Porietis ar ģenerāļa Krišjāņa Berķa ziņu apkopoja pārtvertās radiogrammas, un tās nonāca Somijas kara atašeja Erki Hallakorpi rokās. Tādā veidā ar latviešu palīdzību somi uzzināja svarīgu informāciju par sarkanās armijas daļu pārvietošanos. Ir liecības, ka uz Helsinkiem slepenā informācija, atkal jau šifrētā veidā, caur somu izlūkdienesta virsnieku rokām ceļojusi no Rīgas raidītāja Šampēterī.
Vienoti patriotisma garā
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=58691
Cer, ka pret leģionāriem un partizāniem valsts vara attieksies vienādi
Patriotisma garā vienoti, nacionālie partizāni un leģionāri sestdien pulcējās saietā pie atbrīvošanas cīņu dalībnieka kapteiņa Pauļa Zolta pieminekļa Kaugurciemā. Pasākuma dalībnieki izteica cerību, ka kādreiz pret leģionāriem un partizāniem valsts vara attieksies vienādi.
Latvijas Nacionālo partizānu apvienības 19. un Latvijas Nacionālo karavīru biedrības 11. saiets sākās ar svinīgu aizlūgumu Slokas evaņģēliski luteriskajā baznīcā un turpinājās pie pieminekļa kapteinim P. Zoltam. Šī varonīgā kapteiņa rota 1919. gadā ar durkļiem no Kaugurciema padzina sarkanās armijas bataljonu. Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans uzrunā sacīja, ka pasākuma vieta nav nejauši izvēlēta: “Latviešu leģionāri un partizāni ir vēstures turpinātāji. Šeit notika viena no ievērojamākajām Latvijas atbrīvošanās kaujām. Kapteinis Zolts iznesa smagu kauju pret komunisma pārspēku. Tāpat kā viņš, leģionāri un nacionālie partizāni cīnījās pret vienu ienaidnieku.”
Uz pasākumu bija pulcējušies vairāki desmiti nacionālo partizānu, leģionāru un viņu dzīvesbiedres, kā arī viesi no Igaunijas un Lietuvas. Sirmie vīri, kuriem lielākajai daļa jau ir pāri 80 gadiem, pavadīja šo dienu, kavējoties atmiņās un baudot vienotības sajūtu, kuras netrūkst šādās kopā būšanas reizēs, bet, pēc viņu domām, reti jūtama ikdienā. “Šī tikšanās ir svarīga. Nekas tā nevieno kā kopīgi pārciestas cīņu gaitas. Mēs esam kā brāļi,” sacīja leģionārs Alfons Valters Gremze no Mārupes.
Jāpiebilst, ka sirmie kungi nešķiro cits citu pēc tā, vai viņi ir dienējuši leģionā, bijuši partizāni vai arī bijuši abi reizē, taču viņi atzīst, ka mēdz atšķirties sabiedrības un varas attieksme pret leģionāriem un nacionālajiem partizāniem. Lielajā Īles bunkurā sēdējušais partizāns liepājnieks Modris Zihmanis ir priecīgs, ka nacionālos partizānus nesen uz pieņemšanu bija uzaicinājis Valsts prezidents Valdis Zatlers. “Ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas, un prezidenta uzaicinājums parāda nākotnes perspektīvu. Sabiedrības attieksme pret mums ir pozitīva, un lepojamies, ka pasākumus apmeklē ar armiju saistīti ļaudis – Gaidis Zeibots, Juris Vectirāns un Juris Dalbiņš. Aizsardzības ministrija tur par mums īkšķi un atbalsta,” vērtē M. Zihmanis. Tikmēr A. V. Gremze cer, ka kādreiz arī leģionārus pieņems Valsts prezidents: “Mēs neesam atzīti no oficiālās varas.” Kritisks ir arī Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija: “Mēs (leģionāri. – Ģ.V.) esam bīstami. Sanāk, ka nav svarīgi, par ko esam cīnījušies, bet gan kādas formas mums bija mugurā.”
Partizāni un karavīri vai visi kā viens uzsvēra, ka skolās nepieciešams mācīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu un jāieklausās arī sirmo vīru atmiņu stāstījumos. “Redz, valstī nav patriotisma. Ja valsts ieklausītos tautā, šādas krīzes nebūtu un arī Rīga tagad nebūtu sarkana,” sacīja talsenieks un leģionārs Miervaldis Pakalns.
Nemiera cēlāji no Latvijas
Trīs Latvijas vēsturnieki atgriezušies ar pretrunīgiem iespaidiem no Maskavā Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūtā rīkotās konferences ”Eiropas traģēdija: no 1939. gada līdz nacistiskās Vācijas uzbrukumam PSRS”.
Labi, ka drūmākās prognozes nav apstiprinājušās. Pirmā plaša mēroga starptautiskā vēsturnieku konference, kopš šogad izveidota Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva administrācijas komisija cīņai pret ”Krievijas vēstures falsificēšanu” un Valsts dome gatavojas skatīt likumprojektu, kas par ”Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu” draud saukt pie kriminālatbildības, 9. – 10. jūlijā ritējusi brīvā un akadēmiskā garā. Vienam no Latvijas dalībniekiem, profesoram Heinriham Strodam, Molotova–Ribentropa pakta 70. gadskārtai veltītā konference tomēr atstājusi ”ķeksīša” iespaidu, jo vairums sanākušo stāstījuši visiem sen zināmas lietas vai pat nerunājuši pēc būtības. Strodam radies iespaids, ka tādu pasākumu iespējamais mērķis ir dabūt Latvijas un citu valstu vēsturniekus ”zem savas cepures”.
”Es neesmu tādā depresijā, lai sacītu, ka tur nebija nekā jauna. Man liekas, ka tas tomēr ir liels sasniegums, ka konferencē, kur piedalījās kādu sešu valstu vēsturnieki, mums brīvi ļāva izteikt savu skatījumu, argumentus, un es dzirdēju tādas nianses, kuras agrāk nebiju dzirdējis,” pretojās profesors Antonijs Zunda. Bet trešajam Latvijas delegātam, profesoram Inesim Feldmanim, šķitis dīvaini no augsta ranga krievu vēsturnieku mutes dzirdēt, ka slepenā pakta oriģināli nemaz neesot atrasti. ”Tādas muļķības tiek teiktas pastāvīgi, lai arī visi dokumenti vēl 1993. gadā tika publicēti žurnālā ”Novaja i noveišaja istorija”,” norāda Latvijas Universitātes profesors.
Tā kā uz konferenci neieradās lietuviešu vēsturnieks Česlovs Laurinavičs un igaunis Magnuss Ilmjervs, sanāca, ka galvenie baltiešu pozīciju aizstāvētāji bijuši tieši trīs latviešu profesori. Ar diviem no tiem – Inesi Feldmani un Antoniju Zundu – sarunājās žurnālists Viesturs Sprūde.
– Lietuvas Vēstures institūta direktors Alvīds Nikženaitis apgalvoja, ka konference notikusi ”Medvedeva komisijas ēnā”…
A. Zunda: – Nepiekrītu. Manuprāt, tas bija labi, ka ziņa par šīs komisijas izveidošanu bija guvusi diezgan plašu rezonansi pasaulē. Konferences beigās vācu vēsturnieks Horsts Mellers uzsvēra, ka tāda komisija traucēs akadēmisko darbu, jo radīs politisko spiedienu. Tad konferences saimnieks, Krievijas Vispārējās vēstures institūta direktors Aleksandrs Čubarjans cēlās un paziņoja, ka vēl nevienas komisijas sēdes nav bijis, bet jau pirmajā viņš ziņošot par šādu ārvalstu attieksmi, cīnīšoties par akadēmisko brīvību un arhīvu atvēršanu.
I. Feldmanis: – Tas bija labi, ka vācieši atzinās, ka šaubījušies, vai tā likumprojekta un komisijas dēļ vispār uz Maskavu braukt. Arī mēs apsvērām iespēju nebraukt tāda ”tribunāla” dēļ.
– Jūs, vēsturnieki no Latvijas, Maskavā esot bijuši lielākie ”nemiera cēlāji”…
– Sākumā negrasījos uz Maskavu braukt, jo nedomāju, ka man iedos vīzu. Bet vīzu tomēr iedeva un mani nolasīt referātu komandēja Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM). Pirmajā dienā radās iespaids, ka pasākumu grib laķēt, jo pats konferences vadītājs Čubarjans savā priekšlasījumā runāja tikai par otršķirīgām lietām. Viņš, piemēram, apgalvoja, ka 1938. gada Minhenes vienošanās par Sudetijas atdalīšanu no Čehoslovākijas radījusi Maskavā šoku un pabīdījusi PSRS uz Vācijas pusi. Bet mēs taču zinām, ka Staļins pirms tam tikai ārēji demonstrēja, ka meklē sadarbību ar sabiedrotajiem, kamēr izlūkdienestu līmenī kontaktiem ar vāciešiem vienmēr turēja atvērtas durvis! Manuprāt, akadēmiķa Čubarjana referāts nebija zinātnieka cienīgs. Arī aicinātie vācu vēsturnieki pārstāvēja to daļu, kam joprojām patīk kaisīt pelnus uz galvas, nesaprotot, ka Krievija to ļoti labi izmanto. Es vācu historiogrāfijai sekoju jau 25 gadus un šoreiz dzirdēju tikai nodrāztas frāzes. Bet vēlētos atzīmēt Sergeja Sluča referātu, kas bija veltīts jautājumam, kāpēc Hitleram bija vajadzīgs pakts. Slučs parādīja, ka bez PSRS atbalsta Vācija neko nebūtu varējusi izdarīt. Tikai jūtot, ka austrumu robeža droša, Hitlers varēja visu karaspēku koncentrēt pret Franciju un 1940. gada jūnijā to sagraut.
A. Z.: – Es tomēr gribētu iebilst, lai nerastos iespaids, ka Čubarjana uzstāšanās konferences sākumā bijusi propaganda. Es piekrītu viņam, ka Molotova–Ribentropa pakts jāskata kompleksā ar tā laika starptautiskajām attiecībām, realitātēm un to nevar izraut no kopējā notikumu fona. Tas, kam es iebilstu, ir mēģinājums pilnībā likt vienlīdzības zīmi starp Minhenes vienošanos un paktu.
I. F.: – Man gan likās, ka Čubarjans ļoti nopūlējās, lai nebūtu nekādu norāžu par Molotova–Ribentropa pakta noziedzību, ka tas saistīts ar kara sākumu. Tā tendence bija šausmīgi skaidri saskatāma. Manuprāt, vispār izpalika daudz asu tematu, kas attiecās uz to laiku. Nevar jau prasīt, lai divās dienās iekļautu tematiskā ziņā pilnīgi visu, bet konferencē tomēr pilnībā bija apietas tādas lietas, kā, piemēram, Vācijas un PSRS okupācijas politika, Molotova vizīte Berlīnē 1940. gada novembrī, PSRS – Somijas Ziemas karš. Arī Staļina kara plāni tika pieminēti ļoti uzmanīgi, kaut Čubarjans atzina, ka Padomju Savienība gatavojusies karam ar Vāciju.
– Vai jūsu referāti izraisīja diskusijas?
– Jautājumi bija diezgan asi. Taču atklāti apvainojumi mums netika izteikti. Parādījās, ka, kaut ne visi, tomēr vairākums krievu vēsturnieku atgriežas pie padomju laika skaidrojumiem. Mani visvairāk sadusmoja Čubarjana replika, kad norādīju, ka Minhenes vienošanās skārusi tikai vienu valsti – Čehoslovākiju, bet Molotova–Ribentropa pakts – veselas sešas. Čubarjans izmeta, vai tad tas neesot vienalga, uz cik valstīm attiecies dotais nolīgums. Tā ir viena no mūsdienu Krievijas vēstures pamatkoncepcijām – parādīt, ka pirmā bija Minhene, bet Molotova–Ribentropa pakts neesot pat uz pusi tik noziedzīgs! Es gan domāju, ka pakts bija kādas simts reizes noziedzīgāks par Minhenes vienošanos. To arī centos parādīt. Minhenes vienošanās mērķis bija nodrošināt mieru Eiropā, bet Molotova–Ribentropa vienošanās taču bija īsts kara pakts, jo deva rīcības brīvību karam gan PSRS, gan Vācijai!
A. Z.: – Pēc mana referāta viens no vācu vēsturniekiem jautāja, kāda bijusi sabiedriskā doma Latvijā 1939. gada vasarā un vai sabiedrība bijusi par Anglijas, Francijas un PSRS garantijām Baltijai. Atbildēju, ka valstis, uz kurām šīs garantiju sarunas attiecās, nemaz netika informētas, ka lielvalstis par tām spriež. Kad 1939. gada jūnijā tomēr parādījās informācija, ka lielvaru garantijas var tikt dotas pat bez sargājamo piekrišanas, tad, bez šaubām, zināma nervozitāte parādījās.
I. F.: – Zundam tika sacīts, ka Latvija, noslēdzot 1939. gada jūnijā neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, esot traucējusi pieminētajām Anglijas, Francijas un PSRS sarunām. Bet tas taču skaidrs – ja lielvalstis nonāk pie vienošanās, tādiem sīkumiem tās vairs nepievērš uzmanību. Vai tad 23. augustā, noslēdzot Molotova–Ribentropa paktu, kāds ieminējās, ka Vācijai ir neuzbrukšanas līgums ar Latviju un Igauniju?! Kad ”lielā politika” sāk darboties, tādiem sīkumiem vairs nav nozīmes. Krieviem ir tā: ja kāds nepieņem viņu izvirzītos noteikumus tajās vai citās sarunās, tad tas uzreiz tiek pasludināts par galveno sarunu izjaucēju, nekam citam nemaz nepievēršot uzmanību.
– Konferencē izskanēja doma, ka Molotova–Ribentropa pakts galu galā novedis pie PSRS sabrukuma 80. gadu beigās…
– Tas bija Čubarjana referātā. Viņš izvirzīja tēzi, ka pakts morāli ”uzspridzinājis” Padomju Savienību. Pastāv arī viedoklis, ka Hitlera uzbrukums PSRS 1941. gadā Staļinam bijusi ”dieva dāvana”, jo tā ļāva viņa režīmam noturēties vēl krietnu laiku. Citādi tas būtu sagruvis no iekšpuses represiju dēļ vai arī nonācis karastāvoklī ar visu Rietumeiropu kā pats noziedzīgākais režīms. Somijas Ziemas konflikta laikā jau daudz netrūka.
– Zundas kungs, jūs minējāt, ka latviešu vēsturnieki varētu braukt uz Maskavu lasīt lekcijas.
A. Z.: – Krievijas Vispārējās vēstures institūta direktors Čubarjans ir apsolījis, ka septembrī LU rektors un Vēstures un filozofijas fakultāte saņems vēstuli, kurā ielūgs uz Maskavu vienu lektoru lekciju kursa nolasīšanai. Tematu izvēlēsies pats mācībspēks. Neviens tur neko netaisās koriģēt. Lūk, mums ir Otrā pasaules kara historiogrāfijas speciālists, profesors Feldmanis.
– Brauksiet uz Maskavu, Feldmaņa kungs?
I. F.: – Čubarjanam jau teicu, ka manu Otrā pasaules kara koncepciju viņiem būs grūti saprast. Nez vai nākamajā gadā, kad Krievija gatavojas savas uzvaras 65. gadadienai, viņi gribēs to dzirdēt. Es studentiem parasti vaicāju: kā jums šķiet, cik ilgi var svinēt uzvaru pašu izraisītā karā? Otrais, ko es viņiem jautāju: vai, ņemot vērā barbarismu pret civiliedzīvotājiem, kādu sarkanā armija parādīja 1945. gadā Vācijā, no morāles viedokļa tai ir tiesības svinēt uzvaru? Nedomāju, ka kāds krievs tur tādas idejas gribēs pieņemt. Pat te nākas lasīt internetā, ka kāds jau mani grasās pakārt. Pat Latvijā dzīvojošiem krieviem ir grūti iestāstīt, kādēļ 1941. gadā viņus uzskatīja par lielāku ļaunumu nekā vāciešus. Kur tad vēl Maskavā!
A. Z.: – Bet nav jau nevienam nekas jāiestāsta. Jānolasa lekcijas, un viss! Esmu gatavs viņiem nolasīt lekciju kursu par Baltijas jautājumu starptautiskajās attiecībās pēc kara!
I. F.: – Kad Strangam piedāvāju, viņš pateica, ka uz Krieviju braukt vairs negrasās.
A. Z.: – Bet man šķiet, ka iespēja ir jāizmanto! Nevar te sēdēt ierakumos un sūdzēties, ka neviens nesaprot!
– Ja jau no vēstures viedokļa konferencē Maskavā nebija nekā jauna un pasākumā roku pielika arī Krievijas un Latvijas Ārlietu ministrijas, varbūt drīzāk tas bija politisks sarīkojums?
– Labi vien, ka Latvijas ĀM piedalījās. Citādi profesors Feldmanis tur nebūtu aizbraucis. Universitātei nebija naudas komandējumam. ĀM mums nokārtoja arī vīzas un nevajadzēja pazemoties, stundām stāvot rindās. ĀM patiešām uzskata, ka dialogs un viedokļu apmaiņa ir labākais. Es vēl vēlētos uzsvērt, ka Čubarjans atbalsta ideju par Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes 150 gadu jubilejai veltīta simpozija sarīkošanu šā gada rudenī Maskavā. Čakste 19. gadsimta beigās mācījās Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē. Tur tika likti viņa juridisko zināšanu pamati, bet Čakste, kā zināms, ir viens no Latvijas Satversmes autoriem. Maskavas universitātes rektors ir piekritis piemiņas plāksnes izvietošanai. Tas ir liels solis uz priekšu apstākļos, kad sabiedriskā doma Krievijā nav Latvijai labvēlīga.
– Tad jau jūs drīzāk braucāt kā diplomāti!
– Tā gan nevarētu teikt! Man no ĀM neviens nenorādīja, kā tur uzvesties.
I. F.: – Nekādu vēstures sensāciju konferencē patiešām nebija, taču mēs dzirdējām arī šo to jaunu un uzzinājām mūsdienu Krievijas vēsturnieku uzskatus.
P.S. Kad intervija jau bija gatava, tika saņemta ziņa, ka Krievijas Valsts domē drīzumā nonāks likumprojekts, kas pavairos birokrātiskos šķēršļus ārzemju pasniedzēju darbam Krievijas augstskolās. Kā ziņoja avīze ”Kommersant”: ”Pēc Krievijas valdības domām, daži pasniedzēji izplata ”ekstrēmistisku ideoloģiju”, ”kurina nacionālo un rasu naidu studentu vidū” un īsteno citas darbības, ”kas ir pretrunā Krievijas nacionālās drošības interesēm”.”
Krievijas likumdevēji nosoda “mēģinājumus pārskatīt Otrā pasaules kara vēsturi”
Deklarācijā apgalvots, ka kara priekšvakarā vairākas vārdā neminētas “ietekmīgas Eiropas valstis” stājušās ceļā tādas “efektīvas kolektīvās drošības sistēmas” radīšanai, kas “nebija iespējama bez PSRS līdzdalības, kā tagad tas ir bez Krievijas līdzdalības”.
Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs pagājušajā gadā ierosināja radīt jaunu Eiropas drošības sistēmu, taču līdz šim šī iecere Eiropā radusi vēsu atsaucību.
18 июля 2009 года на 251-м заседании Совета Федерации принято Заявление Совета Федерации Федерального Собрания Российской Федерации в связи с 70-летием начала Второй мировой войны.
На сессии Парламентской ассамблеи ОБСЕ 3 июля была принята резолюция «Объединение разделенной Европы: защита прав человека и гражданских свобод в 21-ом веке в регионе ОБСЕ». В этом документе сталинский режим, приравнивается к гитлеровскому, обвиняется в геноциде и военных преступлениях против человечности. Пересмотр итогов Второй мировой войны со стороны некоторых европейских стран и международных парламентских структур вызвали крайне негативную реакцию у членов Совета Федерации.
В этой связи Комитетом Совета Федерации по международным делам был подготовлен проект заявления Совета Федерации Федерального Собрания Российской Федерации. Как отметил председатель Комитета Совета Федерации по международным делам Михаил Маргелов, «предполагается, что подобные исторические и политические спекуляции усилятся в Европе в канун 70-летия начала Второй мировой войны.
Решительно осуждая попытки тенденциозного толкования исторических фактов, Совет Федерации на 251-м заседании принял Заявление Совета Федерации Федерального Собрания Российской Федерации в связи с 70-летием начала Второй мировой войны.
В принятом заявлении говорится:
«Совет Федерации Федерального Собрания Российской Федерации в канун 70-летия начала Второй мировой войны призывает мировое сообщество честно и непредвзято подойти к оценке причин и последствий этого исторического события.
Вторая мировая война, начатая 1 сентября 1939 года, стала величайшей трагедией ХХ века. Она унесла жизни десятков миллионов человек. Память о них должна оставаться чистой, не запятнанной всевозможными искажениями в угоду политической конъюнктуре.
История вынесла свой вердикт – главными виновниками этой трагедии являются руководители нацистской Германии. Международный военный трибунал в Нюрнберге квалифицировал их действия по развязыванию агрессивной войны как тягчайшее преступление против человечества. Мировое сообщество признало этот приговор окончательным, не подлежащим пересмотру.
Вторая мировая война явилась результатом нараставших с начала 1920-х годов непримиримых противоречий между рядом государств мира, их эгоистичных амбиций и агрессивных, устремлений.
В то же время нельзя, не отметить, что, преследуя собственные цели, политические силы, находившиеся у власти в некоторых влиятельных европейских государствах, вплоть до самого начала Второй мировой войны препятствовали созданию на европейском континенте действенной системы коллективной безопасности, которая как тогда без участия СССР, так и сейчас без участия России немыслима. Внешней политике Москвы 1930-х годов можно давать различные оценки – это вопрос интерпретаций, но неоспоримым фактом является то, что СССР последовательно выступал за создание общеевропейской системы взаимных обязательств и гарантий, призванной предотвратить возникновение полномасштабного военного конфликта. К сожалению, эта позиция не получила поддержки у других государств ни во время одностороннего демонтирования гитлеровской Германией версальско-вашингтонской системы международных отношений, сложившейся по итогам Первой мировой войны, ни после аншлюса Австрии, ни тогда, когда, «умиротворяя» Гитлера, ему дали право определять дальнейшую судьбу Чехословакии – суверенного европейского государства.
Вторая мировая война стала не только тяжелейшим испытанием, но и уроком для всего человечества, которое, пережив эту трагедию, после 1945 года построило систему международных отношений на базовых принципах демократии, взаимного уважения, отказа от использования силы, заложенных в основу ООН и других международных организаций.
Однако в канун скорбной даты в некоторых европейских странах, в том числе и воевавших на стороне гитлеровской Германии, и международных парламентских структурах предпринимаются активные попытки пересмотреть реальные причины Второй мировой войны, возложить на СССР равную с гитлеровской Германией ответственность за ее начало, а заодно оправдать тех, кто стал пособником гитлеровцев, совершал злодеяния на территориях оккупированных нацистами стран и был повержен вместе с третьим рейхом.
Совет Федерации Федерального Собрания Российской Федерации решительно заявляет, что такие попытки являются прямым оскорблением нашего многонационального народа, который заплатил самую высокую цену за завоеванный мир. Шаги, направленные на ревизию истории, имеют далеко идущие политические цели, направленные на пересмотр итогов Второй мировой войны. В результате это становится источником подрыва сложившейся системы международных отношений и возникновения новых очагов напряженности между народами и государствами европейского континента, что идет вразрез с ключевыми принципами международных отношений и интересами безопасности и глобальной стабильности.
Совет Федерации Федерального Собрания Российской Федерации решительно осуждает попытки тенденциозного толкования исторических фактов, используемого в качестве инструмента в сегодняшней борьбе за влияние в мире.
Совет Федерации Федерального Собрания Российской Федерации рассчитывает на понимание и поддержку со стороны всех, кому небезразлична историческая истина, мирное будущее Европы и всего мира».
Aicina izmainīt uzrakstu uz padomju karavīru pieminekļa Tartu
http://www.delfi.lv/news/world/baltics/article.php?id=25738931
Bijušo Igaunijas mežabrāļu apvienība Tartu mērijai pieprasa izmainīt uzrakstu uz pieminekļa padomju karavīru piemiņai vai vispār pārvietot šo monumentu uz citu vietu, vēsta “Postimees.ee”.
Uz pilsētas centrā novietotā pieminekļa ir piestiprināts uzraksts “1941. Lielas Tēvijas karš 1945. Pateicīgā Tartu savus aizstāvjus un atbrīvotājus, visu PSRS tautu dēlus, atcerēsies mūžam”.
Nekomerciālā apvienība “Mälestusfond Ristideta Hauad SA” nosūtījusi Tartu mērijai vēstuli, kurā lūgts uzrakstu nomainīt pret tekstu “Padomju okupācijas upuri, lai jums vieglas smiltis” vai arī pieminekli pārvietot uz citu vietu.
Iepriekšējo Tartu mēru pilnvaru laikā nekādi ierosinājumi šī pieminekļa sakarā nav iesniegti. Pašreizējais mērs Urmass Krūze norāda, ka piemineklis atrodas netālu no vietas, kur tiks būvēta jaunā Nacionālā muzeja ēka, taču viņš nekādu konfliktu šajā situācijā neredz.
“Es uzskatu, ka nav prātīgi radīt jaunu sasprindzinājumu, izmantojot mūsu vēstures atšķirīgos slāņus. Esmu pārliecināts, ka sociālās saiknes starp mūsu iedzīvotājiem ir ievainojamas, un neuzskatu par pareizu ar tām manipulēt,” izteicās Krūze.
“Mums ir jābūt pietiekamai pašcieņai, lai neuzvestos ienaidnieka cienīgi. Līdzīgu vietu Igaunijā ir ļoti daudz, tātad tas nav viena pieminekļa jautājums, un sākt krusta gājienu mēs nevaram.”
Igaunijas Senatnes pieminekļu aizsardzības departamenta galvenais inspektors Ilme Mesalu norādīja, ka Tartu monuments ir padomju perioda kara piemineklis, kas kalpo kā tālaika pompozitātes un tradīciju paraugs.
“Tas ir darbs, kuram ir mākslinieciska vērtība, un kā eksponātam tam ir jāpaliek pašreizējā veidolā,” norādīja Mesalu.
“Cīņa pret pieminekļiem ir beigusies. Mēs nevaram likvidēt visas pēdas, jo tad mums nepaliks piemēri, ar kuru palīdzību mēs varēsim skaidrot un nodot savu vēsturi jaunajām paaudzēm,” viņa piebilda.
Kā ziņots, Tenismē apbedījumu vietā Tallinā paredzēto izrakumu sagatavošanas darbi, kuru gaitā tika demontēts un pārvietots uz citu vietu piemineklis padomju kareivjiem, ko Igaunijā pazīst kā “Bronzas kareivi”, 2007.gada 26.aprīlī izraisīja masu nemierus, kas pārauga grautiņos un uzbrukumos policijai.
«SC» ņirgājas par Ulmani
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=58587
Krieviskās partijas iebilst pret 23. augusta atceri
Saeima šonedēļ pēc karstām diskusijām galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, iekļaujot atceres dienu sarakstā arī 23. augustu – Staļinisma un nacisma upuru atceres dienu.
Šo ierosinājumu atbalstīja visas valdošās koalīcijas frakcijas, kā arī LPP/”LC” deputāti. Kā jau bija gaidāms, pret balsoja gan “PCTVL”, gan “Saskaņas centrs”. “PCTVL” galvenais runātājs Vladimirs Buzajevs uzstāja, ka sēru dienu jau tagad esot pārāk daudz. Viņaprāt, ar šādas atceres dienas ieviešanu valdošā koalīcija tikai vēlas novērst uzmanību no saviem lēmumiem par pensiju un bērnu pabalstu samazināšanu. Savukārt deputāts Nikolajs Kabanovs centās attaisnot Molotova–Ribentropa paktu, mēģinot iestāstīt, ka tā bija tikai vienošanās starp divām suverēnām valstīm par neuzbrukšanu.
“Divas suverēnas valstis savā starpā vienojas par to, ka neuzbruks viena otrai un tolaik neviens pret to neiebilda. Vai jūs domājat, ka labāk, lai Eiropā karš būtu sācies 24. augustā? Jūs domājat, ka Latvijai no tā būtu labāk? Bez tam, par slepeniem protokoliem, manuprāt, šajos slepenajos protokolos nav nekādas ziņas par to, ka Latvijai jābūt pievienotai PSRS,” no Saeimas tribīnes teica N. Kabanovs. Viņš arī ierosināja 23. augustu dēvēt ne tikai par staļinisma un nacisma upuru atceres dienu, bet arī “Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma neslavas dienu”. Pēc N. Kabanova vēstures izpratnes, Kārlis Ulmanis Latvijas okupācijā vainojams ne mazāk kā Hitlers un Staļins.
Šādi apgalvojumi, protams, izraisīja nacionālo deputātu sašutumu. Jānis Strazdiņš (ZZS) uzsvēra, ka K. Ulmaņa lēmums nepretoties agresīvajām lielvarām paglāba daudzu nevainīgu iedzīvotāju dzīvības. Savukārt Juris Dobelis (“TB”/LNNK) norādīja, ka N. Kabanovs ar savu priekšlikumu apzināti cenšas aizvainot latviešus un paņirgāties par vēsturi. Visbeidzot Pilsoniskās savienības deputāte Ilma Čepāne atgādināja ANO konvenciju par noilguma termiņa nepiemērošanu kara noziegumiem un citēja pērn Eiropas Parlamentā pieņemto deklarāciju, kurā teikts, ka “staļinisma un nacisma agresijas ietvaros veiktās masu deportācijas, slepkavības un apspiešana ir klasificējami kā kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci”.
Deputātes Čepānes minēto deklarāciju, kurā 23. augusts pasludināts par staļinisma un nacisma upuru atceres dienu, EP pieņēma jau 2008. gada septembrī, bet Latvijai bija nepieciešams gandrīz gads, lai oficiāli ierakstītu šo datumu mūsu atceres dienu sarakstā. Kad šai lietai uzmanību sāka pievērst “Latvijas Avīze”, pozīcijas partiju pārstāvji atrunājās, ka Saeimai jau tā bijis daudz, par ko lemt. Viens otrs pat neoficiāli ņēmās audzināt žurnālistus – sak, nav ko ekonomiskās krīzes laikā kaitināt Krieviju, atgādinot par okupāciju. Ceturtdien gan viņi atbalstīja atceres dienas ieviešanu.
Pērnā gada septembrī EP pieņēma deklarāciju par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu, lai paturētu atmiņā masu deportāciju un iznīcināšanas upurus, vienlaikus nostiprinot demokrātiju, mieru un stabilitāti Eiropā. 1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un Vācija parakstīja Molotova–Ribentropa paktu, ar kura slepenajiem papildprotokoliem Eiropa tika sadalīta padomju un nacistu ietekmes zonās un nodrošināja arī Latvijas okupācijas iespējamību.
Saeima 23.augustu nosaka par staļinisma un nacisma upuru atceres dienu
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=601973
Saeima 16.jūlijā, ārkārtas sesijā steidzamības kārtā grozot likumu „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, 23.augustu noteica par staļinisma un nacisma upuru atceres dienu.
Kā TVNET pavēstīja Saeimas Preses dienestā, par likumprojektu otrajā galīgajā lasījumā balsoja 65 deputāti, savukārt 21 bija pret.
Eiropas Parlaments, 2008.gada septembrī pieņemot un izsludinot attiecīgu deklarāciju, aicinājis Eiropas Savienības valstu parlamentus pasludināt 23.augustu par staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Tā ir diena, kad tika noslēgts Molotova – Ribentropa pakts, ar kura slepenajiem papildprotokoliem Eiropa tika sadalīta divās interešu sfērās.
„Abu režīmu agresijas ietvaros veiktās masu deportācijas, slepkavības un paverdzināšana ir klasificējamas kā kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci,” uzsvēra par likuma projekta virzību atbildīgās Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ingrīda Circene. Latvija ir viena no Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas no Molotova – Ribentropa pakta ir cietusi visvairāk, un tādēļ nav pieļaujami, ka liktenīgie augusta notikumi un to izraisītās sekas tiktu aizmirstas, norāda likumprojekta autori.
Mēģinājumi ierobežot Latvijas PSR rusifikāciju cieta sakāvi jau 1947. gadā
Jānis Riekstiņš, Latvijas Avīze
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=58437
Latviešu valodas apdraudēšana pašu zemē, izspiešana no oficiālās lietvedības un ikdienas bija Latvijas padomizēšanas būtiska sastāvdaļa, kas nekavējoties aizsākās līdz ar atkārtoto padomju armijas ierašanos mūsu zemē 1944. gadā.
Pirmajos okupācijas gados no Maskavas atsūtītie ”atbildīgie darbinieki” – Latvijas sovjetizācijas organizētāji, tāpat kā tūkstošiem iebraucēju, kuri šeit ātri atrada darbu un dzīvokļus, ar kaut kādām ”nacionālajām īpatnībām” un vietējo valodu rēķināties pat nedomāja. Iebraucēju rupjā darbošanās latviešu tautā radīja neapmierinātību, ar ko tā laika LPSR vadītāji gluži nerēķināties nevarēja. Šā iemesla dēļ Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LK(b)P CK) birojs 1944. gada decembrī bija spiests pieņemt lēmumu ”Par Latvijas PSR iestāžu, organizāciju un uzņēmumu darbinieku, kuri nepārvalda latviešu valodu, latviešu valodas mācīšanos”. Tas noteica: ”Ņemot vērā, ka iestāžu, organizāciju un uzņēmumu darbinieku latviešu valodas nezināšana ir nopietns šķērslis ikdienas saskarsmē ar masām, viņu vajadzību un pieprasījumu zināšanai, Latvijas K(b)P CK uzdod iestāžu, organizāciju un uzņēmumu vadītājiem organizēt vadošo darbinieku un kalpotāju, kuri nepārvalda latviešu valodu, latviešu valodas mācīšanos. Reizē Latvijas K(b)P CK birojs uzskata par katra partijas un padomju darbinieka svarīgāko pienākumu apgūt Latvijas PSR vēsturi un latviešu literatūras un mākslas darbus.” Varēja šķist, ka nu ielikts stiprs pamats latviešu valodas stāvokļa saglabāšanai un nostiprināšanai. Taču turpmākie notikumi parādīja, ka šovinistiski noskaņotajiem ”biedriem” pat vietējās centrālkomitejas rīkojums ir tikai tukša skaņa.
Atmīnētāju traģēdija
1945. gada 13. jūnijā, kad LK(b)P CK plēnums apsprieda ”partijas iekšējā darba stāvokli un tā uzlabošanas pasākumus”, debatēm pieteicās LPSR Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās rūpniecības veicināšanas biedrības centrālās padomes priekšsēdētājs pulkvedis Eduards Kusins. Ilūkstes apriņķa Bebrenes pagasta Dignājas muižas kalpa dēls bija dienējis Pēterburgas gvardes kavalērijas pulkā, 1914. gadā nosūtīts uz fronti, saņēmis vairākus Jura krustus. 1917. gadā viņš pieslējās boļševikiem un organizēja ‘’sarkano kavalēriju”. 1927. gadā Kusins darbojās kā partijas funkcionārs PSRS smagās rūpniecības sektorā. Lielā terora represijas viņu neskāra, un 1940. gadā VK(b)P Centrālā komiteja Kusinu kā ”nacionālo kadru” komandēja uz Latviju, kur viņš vispirms strādāja par LK(b)P CK 1. sekretāra Jāņa Kalnbērziņa palīgu, pēc tam – par LK(b)P CK kara daļas vadītāju.
Kara sākumā šis vīrs vadīja ”aizsprosta vienības” Austrumlatvijā. Latvijas Valsts arhīvā glabājas interesants Kusina 1941. gada 2. jūlija ziņojums Kalnbērziņam no Apes: ”Sakarā ar latviešu demobilizāciju noskaidrojās šāda aina. Kad latviešu daļas saņēma pavēli iet uz fronti, visi sarkanarmieši mundri saposās doties gājienā. Taču pirms iziešanas tika sarīkota krievu komandējošā sastāva apspriede ar poļitrukiem bez latviešiem un pieņemts lēmums par [teritoriālā] korpusa atlaišanu. Jau gājiena laikā sākās latviešu piespiedu atvaļināšana, t. i., sarkanarmiešiem – latviešiem sāka atņemt šautenes un dzīt viņus mežā.”
1944. gadā Kusins vadīja ārkārtīgi bīstamo un nepieciešamo Latvijas atmīnēšanas darbu.
Atmīnēšanai organizēja īpašas komandas, taču pavirši sagatavotie atmīnētāji – vietējie lauku jaunieši – nereti paši saspridzinājās. Iepriekš pieminētajā LK(b)P CK plēnumā Kusins runāja tieši par šo nenormālo situāciju: ”Man jāpasaka, ka mūsu lietā ne maza vaina par nelaimes gadījumiem, saspridzinoties atmīnēšanas laikā, ir latviešu literatūras trūkumam. Piemēram, tāda atbildīga brošūra kā atmīnēšanas instrukcija izdota Maskavā krievu valodā un mēs nekādi nevaram panākt tās pārtulkošanu. Mūsu aktīvs, atmīnētāju padomju jaunatne, vairākumā nesaprot krievu valodu, tātad atmīnēšanas tehnika viņiem grūti izskaidrojama. Pasniedzēji – krievu virsnieki, kuri apmāca, rādot ar mīmiku, latviski nesaprot. Vadošās instrukcijas un brošūras arī ir krievu valodā, un jaunieši, izejot uz lauka, nevar saprast visas atmīnēšanas īpatnības. Nezinot atmīnēšanas disciplīnas detaļas, viņi neapzinās briesmas, kādas tiem draud nevērīgās attieksmes dēļ.”
Kusins neaprobežojās tikai ar atmīnēšanas ”krieviskuma” kritiku. Viņa runa vērsās pret rusifikācijas tendencēm kopumā. Bargi nokritizējis tos ”uz šejieni atbraukušos latviešus, kuri jau sen aizmirsuši dzimto valodu un, neraugoties uz partijas CK direktīvām, nerūpējās par latviešu valodas mācīšanos”, viņš teica: ”Kad cara Krievija Aleksandra III laikā ar apmānu nolēma rusificēt latviešus, apsolot viņiem zemi, ievērojama daļa latviešu no luterticības pārgāja pareizticībā, bet latviešu valoda tomēr netika atcelta un pat pareizticīgo dievkalpojumi notika latviešu valodā. Te no prezidija tika sacīts: ”Šeit daži kautrējās un neuzstājās tamdēļ, ka neprot krieviski.” Biedram Kalnbērziņam bija jāpasaka, lai uzstājas, kādā valodā prot. Es uzskatu, ka nepieciešams visiem latviešiem būt īstiem partijas politikas realizētājiem latviešu valodā!”
Par tādām runām Kusinu, saprotams, bargi nokritizēja.
Atļaujas par daudz
Lai nu kā, LK(b)P CK birojs 1945. gada 31. jūlijā, izskatot jautājumu ”Par nacionālo īpatnību ignorēšanas faktiem dažu padomju iestāžu un organizāciju darbā”, bija spiests atzīt, ka dažas apriņķu izpildkomitejas un citas organizācijas saraksti ar pagastiem un ciemu padomēm, kur dzīvojot latvieši un latgaļi, veicot tikai krievu valodā, kā arī krievu valodā pieprasot ziņojumus un informāciju. Birojs nolēma: ”Nosodīt kā politiski nepareizu praksi, kura pieļāvusi augstāk minētos un līdzīgos nacionālo īpatnību ignorēšanas faktus lietvedībā, vietējo padomju iestāžu un citu resoru oficiālajā sarakstē un sarakstē ar iedzīvotājiem. Ieteikt partijas apriņķu komitejām, pilsētu komitejām un rajonu komitejām, apriņķu, pilsētu un rajonu izpildu komitejām pārbaudīt līdzīgu faktu esamību un tos nekavējoties novērst.” Kā jau varēja sagaidīt, arī šis lēmums palika tikai uz papīra. Tāpat kā LPSR Tautas komisāru padomes 1945. gada 4. novembra lēmums ”Par darbvedības kārtību Latvijas PSR iestādēs, uzņēmumos un organizācijās” un LK(b)P CK biroja 1945. gada 2. – 3. decembra lēmums ”pieprasīt no partijas apriņķu, pilsētu un rajonu komitejām un republikānisko pārvalžu un organizāciju vadītājiem pieņemt stingrus mērus, lai novērstu nacionālo īpatnību ignorēšanu iestāžu un organizāciju darbā”.
Visi minētie lēmumi patiesībā bija neizpildāmi, jo neviens tos izpildīt negribēja un netaisījās. 1946. gadā 60% LK(b)P biedru un kandidātu latviešu valodu neprata un nemācījās. 1947. gadā LK(b)P Rīgas organizācijā latviešu bija tikai 21,7%, Liepājā – 14%, Ilūkstes apriņķī – 13%. Viļakas apriņķī no 17 atbildīgiem darbiniekiem latviešu valodu zināja tikai trīs. ”Diženās Krievzemes” dēlu domāšanu un attieksmi kaut kādi vietējās varas lēmumi nespēja ietekmēt, turklāt pati vara savās pozīcijās bija nekonsekventa. To apliecināja arī notikumi LK(b)P CK 1947. gada 29. – 30. maija plēnumā. Tajā ”par darbu ar kadriem” referēja LK(b)P CK kadru sekretārs F. Titovs. Kusins plēnumā piedalījās kā partijas centrālkomitejas locekļa kandidāts. Kolēģa teikto viņš komentēja šādi: ”No biedra Titova ziņojuma redzams, ka lieta ar nacionālajiem kadriem perifērijā ir nelabvēlīga: tas – aizsargs, tas – nodevējs, tas – vācu spiegs vai latviešu nacionālists.” Tālāk Kusins atkal runāja par latviešu valodu: ”Ņemot vērā Latvijas partijas organizācijas mazo skaitu, VK(b)P CK komandēja pastāvīgā darbā uz Latviju lielu skaitu komunistu ar partijas un padomju darba praktisko pieredzi. Var teikt, ka tika atlasīti labākie no Padomju Savienības labākajiem, pārsvarā krievu biedri. Bet biedri necenšas un negrib apgūt pašu iedarbīgāko instrumentu. Neraugoties uz VK(b)P CK direktīvām un Latvijas K(b)P CK vairākkārtējiem lēmumiem, viņi latviešu valodu nemācās. Bet šiem mūsu biedriem, kuri atsūtīti uz Latviju nopietni un uz ilgu laiku, varbūt pat uz visu dzīvi, latviešu valoda jāmācās. (..) Bet latviešu valodu var iemācīties mazāk kā gada laikā. Pie mums to necenšas darīt pat redzami vadošie darbinieki, kuriem valoda ir jāmācās. Viņi sev apkārt salikuši krievu sekretārus, lai būtu izolēti un lai tur neiekļūtu latviešu skaņas. Atklāti runājot, jāsaka, ka arī pēc CK lēmuma šajā jautājumā no redzamiem darbiniekiem bija dzirdami tādi izteikumi: kāda velna pēc man tā Latvija, kamdēļ man būtu jāmācās latviešu valoda, mani komandēja VK(b)P CK un tamlīdzīgi.”
Tādas runas Kusinam vairs nepiedeva. Par ”atkārtotu antipartijisku uzstāšanos” plēnuma dalībnieki vienbalsīgi izslēdza Kusinu ne tikai no plēnuma, bet arī no CK locekļu kandidātu skaita.
Kalnbērziņš šaustās
Pēc šā gadījuma runas par nepieciešamību iebraucējiem mācīties latviešu valodu apklusa uz vairākiem gadiem. Tās atsākās tikai pēc Staļina nāves, kad 1953. gada jūnijā PSKP CK prezidijs izskatīja jautājumu ”Par lieliem trūkumiem un kļūdām politiskajā darbā, saimnieciskās un kultūras celtniecības vadīšanā Latvijas PSR”. Pieņemtā lēmuma 3. punkts norādīja: ”Atcelt visās Latvijas PSR partijas, valsts un sabiedriskajās organizācijās lietvedības kārtošanu ne latviešu valodā. Latvijas PSR Ministru padomes, Latvijas komunistiskās partijas CK biroja un plēnuma sēdes un tāpat arī partijas pilsētu un rajonu komiteju un darbaļaužu deputātu padomju izpildu komiteju sēdes noturēt latviešu valodā.” Tagad līdzīgu lēmumu bija spiests pieņemt arī 1953. gada jūnijā sasauktais LKP CK plēnums, bet, atbildot uz jautājumu ”Kā noturēt sēdes un plēnumus, ja ne visi sekretāri pārvalda latviešu valodu?”, Kalnbērziņš paskaidrojis: ”Izeja ir viena – nomainīt sekretārus, kas nepārvalda latviešu valodu. Visas sēdes, visa darbvedība ir jākārto latviešu valodā. Biedriem, kas paliek strādāt un nezina latviešu valodu, latviešu valoda jāmācās, lai cik tas ar grūti būtu.”
Nacionālo republiku kolonizācija un rusifikācija bija viena no režīma pamatdogmām, kuras tikai nelielā mērā ietekmēja pašu Kremļa varas vīru intrigas. Jau 1953. gada 26. jūnijā PSRS iekšlietu ministru Lavrentiju Beriju, pēc kura iniciatīvas PSKP CK prezidija sēdē bija pieņemts lēmums par latviešu valodu, arestēja, pasludināja par ”ārvalstu imperiālistu aģentu” un nošāva. Kalnbērziņa un citu funkcionāru solījumi gādāt par latviešu valodas statusa nostiprināšanu un paplašināšanu tāpat kā agrāk palika tikai tukša skaņa bez seguma. Neliels izņēmums bija vien daži ”nacionālkomunistu” gadi.
Pulkvedis Kusins kaujā par latviešu valodu zaudēja. Taču viņa nopelns, manuprāt, ir tas, ka par savu dzimto valodu viņš iestājās ne Maskavas varasvīru mudināts, bet sirdsapziņas dēļ.
Vienojas par 23. augustu
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=58249
23. augusts, Molotova–Ribentropa noziedzīgā pakta parakstīšanas gadadiena, Latvijā būs atceres diena, ļauj cerēt koalīcijas padomē panāktā vienošanās.
Koalīcijas padome vienojusies šo ilgi iesaldēto jautājumu atsaldēt un iekļaut Saeimas sēdes darbakārtībā. Saeima par to varētu lemt jau ceturtdien.
Pērn Eiropas Parlaments pieņēma deklarāciju “Par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu”, aicinot Eiropas Savienības dalībvalstu parlamentus to pasludināt par atceres dienu. Saeimā par šo jautājumu ilgu laiku valdīja klusums, līdz vēstuli parlamentam nosūtīja Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere, mudinot parlamenta priekšsēdētāju Gundaru Daudzi to iekļaut Saeimas darbakārtībā, un par to sāka interesēties “Latvijas Avīze”.
Aizbildinoties, ka tas traucētu ekonomisko sadarbību ar Krieviju, neoficiāli tika izteikti iebildumi pret to, lai 23. augusts kļūtu par atceres dienu. Tomēr pēc premjerministra preses sekretāres Līgas Krapānes teiktā, īpašu diskusiju par 23. augusta iekļaušanu svētku un atceres dienu sarakstā vismaz koalīcijas padomes sēdē neesot bijis. 23. augusta kā atceres dienas pieņemšanu atbalsta arī premjerministrs Valdis Dombrovskis, kurš, būdams eiroparlamentārietis, pats minēto deklarāciju parakstīja. “Manuprāt, kritiku neiztur neviens pretarguments tam, lai Latvijā kā valstī, kas ir cietusi no abiem šiem noziedzīgajiem režīmiem, netiktu atzīmēta upuru piemiņas diena. Vēsture tieši tādēļ ir vēsture, lai to neaizmirstu un lai no tās mācītos,” ar preses sekretāres starpniecību paziņoja V. Dombrovskis.
Pēc “Jaunā laika” priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas teiktā, šobrīd jādara viss iespējamais, lai jau pirms zīmīgā datuma tiktu izdarīti grozījumi likumā par svētku un atceres dienām, tajā iekļaujot 23. augustu. Jau vairāk nekā desmit gadu tā ir atceres diena Lietuvā un nesen par tādu kļuva arī Igaunijā. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc Latvijā tas tik ilgi vilcināts un kāpēc par to jālemj tik sasteigti.
Sašutums par EDSO lēmumu
Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Parlamentu Asambleja (PA) piektdien, 3.jūlijā, Viļņā notiekošajā sesijā pieņēma rezolūciju „Sadalītā Eiropa atkal apvienota” (Divided Europe Reunited). Rezolūcijā staļinisma un nacisma totalitārie režīmi novērtēti kā vienlīdz noziedzīgi.
Viens no to, kam šī lēmums izraisījis sašutumu, viedokļiem (krievu valodā):
С кем сводят счеты “историки” ОБСЕ?
07.07.2009 Правда.Ру
Госдума готовит ответ на резолюцию, принятую Парламентской ассамблеей Организации по безопасности и сотрудничеству в Европе (ПА ОБСЕ) 3 июля. В этой резолюции на одну доску поставлены нацизм и сталинизм, осуждаются преступления обоих режимов. Ответственность за развязывание Второй мировой войны возлагается на СССР и нацистскую Германию.
В документе под названием «Объединение разделённой Европы: защита прав человека и гражданских свобод в XXI веке в регионе ОБСЕ» говорится об учреждении общеевропейского Дня памяти жертв сталинизма и нацизма.
Он должен отмечаться 23 августа – дата, когда в 1939 году был подписан пакт Молотова–Риббентропа. (Следствием стало вхождение в состав СССР стран Прибалтики, Западной Украины, Западной Белоруссии и большей части Молдавии. Спустя неделю Гитлер напал на Польшу, и началась Вторая мировая война). Собственно, к 70-летию этой даты и был приурочен документ.
Авторами резолюции стали депутаты от Литвы (Вилия Алякнайте-Абрамикене) и Словении (Роберт Бателли). В тексте констатируется, что в XX веке Европа пережила два тоталитарных режима – нацистский и сталинский. Оба они были отмечены геноцидом, военными преступлениями, нарушениями прав человека.
Антироссийский подтекст данного заявления очевиден. От России авторы резолюции требуют отказаться от «демонстраций во славу советского прошлого». Помимо этого, Россия, дескать, должна избавиться от структур, «приукрашивающих историю».
Похоже, что имелась в виду недавно созданная Комиссия при Президенте РФ по противодействию фальсификациям истории в ущерб интересам России.
Кроме того, России было указано на недопустимость прославлений сталинизма (Очевидно, подразумеваются малочисленные демонстрации коммунистов, участники которых носят портреты Сталина). Помимо прочего, государства-члены ОБСЕ, включая Россию, должны открыть свои архивы и сделать всё возможное для борьбы с ксенофобией.
Реакция России была крайне жёсткой. “Оценку пакту Молотова-Риббентропа уже дал в 1992 году съезд народных депутатов, и новые меры избыточны”, – заявил замглавы департамента информации МИДа России Игорь Лякин-Фролов. Он указал, что Россия тем самым уже осудила заключение пакта и дальнейшие спекуляции на данную тему излишни.
Глава российской делегации в ПА ОБСЕ Александр Козловский назвал резолюцию попыткой приравнять к нацистской Германии Советский Союз, внесший решающий вклад в победу над «коричневой чумой».
«Это попытка переписать историю Второй мировой войны, возложив равную ответственность за нее на гитлеровскую Германию и бывший Советский Союз», – вторил ему глава комитета Госдумы по международным делам Константин Косачёв.
“Есть общепринятые, строгие, с точки зрения международного права, определения, что такое фашизм. Есть решения Нюрнбергского трибунала. Есть итоги Второй мировой войны, которые никто не вправе ставить под сомнение. И совершенно другая тема – это вопрос о том, что представляет собой Сталин, его наследие, режим, который им был создан.
Это тема, которая заслуживает самого внимательного отношения. Но это принципиально разные вопросы”, – подчеркнул первый вице-спикер Госдумы Олег Морозов.
В свою очередь, в интервью «Правде.Ру» депутат Государственной Думы РФ Геннадий Гудков также раскритиковал решение ОБСЕ: «Связывать воедино преступления нацизма и сталинизма в корне неправильно. Тем самым кое-кто в Европе пытается очернить Россию. Это конъюнктура времени.
Не надо думать, что я сталинист. У меня очень негативное отношение к сталинизму, который осуществлял геноцид живущих в России народов, тогда как нацизм виновен в истреблении других наций.
Конечно, нужно бичевать пороки сталинизма. Из-за идиотизма, допущенного при Сталине, погибли миллионы наших людей. Но говорить об этом стоит в отрыве от нацизма. В противном случае получается, что кое-кто мешает острое с пресным.
О том, что это задуманная политическая акция, направленная в одну сторону, говорит то, господа европейцы забыли добавить в один список с нацизмом другие режимы, виновные в гибели миллионов людей. Например, тот же маоизм, несущий ответственность за истребление миллионов китайцев.
Почему-то они не упомянули в одном ряду с этим и деяния режимов Пол Пота, Муссолини, Франко и Пиночета, а также геноцид армян в Турции 1915 г.
И как ни странно, они почему-то не упомянули в одном ряду среди преступлений против человечества действия американцев во Вьетнаме в 1960-е и 70-е гг. Или преступления французских колонизаторов в Алжире, которые за время войны 1954–62 гг. истребили там каждого шестого жителя страны, что превысило цифру в миллион погибших.
Я вижу первопричину появления подобных заявлений в том, что сегодня ряд малых стран, в своё время заглядывавших нам в рот, пытается раскручивать на волне разоблачений сталинизма антироссийский маятник.
Тем самым их националистически настроенная политическая элита пытается нам отомстить. Правда, получается у них это очень мелко. Жаль только, что на их призывы поддались большие европейские страны», – подытожил парламентарий.
http://www.pravda.ru/world/europe/european/07-07-2009/316508-obse-0.
Bosnija piemin Srebrenicas slaktiņu
http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/article.php?id=599961
Bosnijas musulmaņi piemin Srebrenicas slaktiņa 14.gadadienu, kas šogad pirmo riezi tiks pieminēta arī visā Eiropā.
Eiropas Parlaments janvārī 11.jūliju pasludināja par Srebrenicas genocīda piemiņas dienu visā Eiropā, aicinot valstis visā kontinentā atbalstīt šo soli.
Desmitiem tūkstošu Bosnijas musulmaņu sestdien ieradās piemiņas ceremonijā Srebrenicā, kur tiks apglabāti 534 identificētie slaktiņa upuri.
Upuri, kuru vecums bija no 14 līdz 72 gadiem, tiks apbedīti memoriālā ārpus pilsētas. Viņu mirstīgās atliekas tika atrastas masu kapos pēc 1992.-1995.gada kara Bosnijā un identificētas ar DNS analīžu palīdzību.
Līdz šim šajā 2003.gadā celtajā memoriālā apglabāti 3200 Srebrenicas upuru. Tūkstošiem citu vēl jāizrok un jāidentificē šajā rajonā, kurā atrasti vairāk nekā 60 masu kapi.
Bosnijas kara beigās serbu spēki ieņēma ANO administrēto anklāvu un nogalināja aptuveni 8000 musulmaņu vīriešu un zēnu.
Starptautiskā tiesa un ANO kara noziegumu tribunāls Hāgā kvalificējuši Srebrenicas asinspirti kā genocīda formu.
Srebrenicas slaktiņa un Sarajevas aplenkuma plānotājs – Bosnijas serbu kara laika līderis Radovans Karadžičs tika aizturēts 2008.gada 22.jūlijā, bet otrs galvenais apsūdzētais, Bosnijas serbu armijas komandieris Ratko Mladičs – joprojām ir brīvībā.
Sarajevas aplenkums un Srebrenicas slaktiņš tiek uzskatīti par šausminošākajiem notikumiem Bosnijas kara laikā un par asiņainākajiem kara noziegumiem Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām.
Srebrenicas asinspirts mērķis Bosnijas kara pēdējā vasarā bija izbeigt musulmaņu pretestību šai apvidū un gādāt, lai neviens nevarētu atprasīt serbiem viņu ieņemto zemi un mājas.
Pirms kara Srebrenicā bija aptuveni 36 tūkstoši iedzīvotāju un 75% no viņiem bija musulmaņi. Serbu spēku ofensīvas dēļ pilsēta tika pilnīgi nodalīta no pārējās musulmaņu apdzīvotās teritorijas un palika dziļi serbu ieņemtajā Bosnijas daļā. Tur patvērās musulmaņi no plašas apkaimes, un iedzīvotāju skaits pilsētā pieauga līdz 60 tūkstošiem. Trūka pārtikas, ūdens un medikamentu.
1993.gada aprīlī Apvienoto Nāciju Organizācija pasludināja Srebrenicu par “droša patvēruma joslu” un izvietoja tur ANO aizsardzības spēkus (UNPROFOR). Serbu spēku uzbrukumi pilsētai izbeidzās, tomēr turpmāko divu gadu laikā to izdevās sasniegt tikai nedaudzām kolonnām ar palīdzības sūtījumiem.
1995.gada pavasarī Bosnijas serbu prezidents Radovans Karadžičs pavēlēja pilnīgi bloķēt ceļus uz Srebrenicu, un palīdzību pilsētā vairs nevarēja saņemt.
9.jūlijā Karadžičs deva rīkojumu pilsētu ieņemt. Serbu spēki aplenca Srebrenicu, uzbruka nīderlandiešu miera uzturētāju posteņiem un saņēma gūstā aptuveni 30 viegli bruņotus ANO karavīrus. Dienu vēlāk serbi sāka pilsētu apšaudīt. Nīderlandes spēku vadība piedraudēja dot aplencējiem NATO aviācijas triecienus, ja viņi neatkāpsies.
11.jūlijā NATO lidmašīnas sāka bombardēt serbu tankus pie Srebrenicas, bet serbu pavēlniecība piedraudēja nogalināt gūstā saņemtos nīderlandiešus, un uzlidojumi tika pārtraukti. Vakarā Bosnijas serbu spēku pavēlnieks Ratko Mladičs iegāja pilsētā.
Tai naktī aptuveni 15 tūkstoši musulmaņu vīriešu – gan karavīri, gan civiliedzīvotāji – pameta pilsētu un devās pāri kalniem, cerot sasniegt musulmaņu teritoriju. Ceļā daudzi no viņiem tika nogalināti apšaudēs, citi krita gūstā un tika nošauti.
Tikmēr pašā pilsētā serbu spēki nošķīra sievietes un bērnus un autobusos un kravas mašīnās nosūtīja uz musulmaņu teritoriju. Vīrieši – galvenokārt vecumā no 16 līdz 70 gadiem, taču arī vecāki un jaunāki – tika paturēti “pārbaudei attiecībā uz dalību kara noziegumos”. Viņus sadzina noliktavās, skolās un šķūņos ap Srebrenicu, apšāva un apraka masu kapos.
Serbi ilgu laiku centās savus noziegumus slēpt, tāpēc nereti cilvēku mirstīgās atliekas tika izraktas no masu kapiem un pārraktas citā vietā.
Pēc kara Srebrenica palika Serbu Republikā, kas līdz ar Musulmaņu un horvātu federāciju veido pēckara Bosniju.
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
