«Esam latvieši, nevis krievi…»

Uldis Neiburgs, Latvijas Avīze

Viņi nejutās piederīgi Padomju Savienībai, tomēr nereti tika uzskatīti par krieviem. Šis stāsts būs par tiem latviešiem, kuri kopā ar 24. teritoriālo strēlnieku korpusu 1941. gada jūlijā bija spiesti piedalīties kaujās Latvijas–Krievijas pierobežā. Piedzīvojot sarkanās armijas haotisko atkāpšanos, daudzi no viņiem izmantoja iespēju pāriet frontes līniju. Kaut arī vācieši neuzskatīja latviešus par ienaidniekiem, viņu atgriešanās dzimtenē bija ilga un raibu piedzīvojumu pārpilna.

Jau 1941. gada 8. jūlijā visa Latvijas teritorija bija nonākusi vācu karaspēka kontrolē. No tās bija spiests atkāpties arī 24. teritoriālais korpuss kura 181. un 183. strēlnieku divīzijas bija novietota Litenes–Ostroviešu un Carnikavas–Lilastes apkārtnē. Jau jūnija beigās tās bija saņēmušas pavēli doties uz Opočku un Ostrovu Krievijā.

Pēc padomju veiktajām represijām un demobilizācijām korpusā uz šo brīdi bija palikuši mazāk nekā trīs tūkstoši latviešu karavīru.

Latvieši – futbola stadionā

Jau 1941. gada rudenī izdotajā Vācijas armijas virspavēlniecības slepenajā instrukcijā par apiešanos ar padomju karagūstekņiem bija uzsvērts, ka boļševisms ir Vācijas nesamierināms ienaidnieks. Tāpēc pret pretinieka karagūstekņiem jāvēršas ar vislielāko bardzību.

Vienlaikus bija noteiktas arī atsevišķas gūstekņu kategorijas, kuras pēc pārbaudēm ātri jāsūta atpakaļ uz dzimteni. Vāciešu, ukraiņu, baltkrievu, igauņu, lietuviešu, rumāņu un somu vidū bija arī latvieši.

Kāds bija vācu sagūstīto 24. teritoriālā korpusa karavīru ceļš? Vispirms tas veda uz Rēzekni, kur bija iekārtota liela padomju karagūstekņu filtrācijas nometne. Sākumā tā atradās klajā laukā, kam apkārt bija sadzīti mietiņi ar novilktām auklām. Apsardzes tur vispār nebija. Latvieši varēja gulēt futbola stadiona tribīnēs, bet krievus sadzina kādā tenisa laukumā. Pēc tam latviešu karavīrus pārsūtīja uz gūstekņu nometni Daugavpils cietoksnī, kur viņus novietoja Artilērijas kazarmu zirgu staļļos. Te kareivjus reģistrēja pēc dienesta pakāpēm, karaspēka vienībām un vietas, kur viņi bija padevušies gūstā.

Diemžēl vācu gūsts izrādījās traģisks vairākiem ebreju tautības karavīriem. Pēc aculiecinieku stāstītā, viens no viņiem nācis no Jelgavā pazīstamās Feldhūnu ģimenes. Viņš bijis karavīru grupā, kurai kāds nometnē ieradies vācu apakšvirsnieks skaļi paziņojis par vietējo ebreju iznīcināšanu. To izdzirdējis, jaunais Feldhūns strauji piesarcis. Šī pēkšņā reakcija līdz ar viņa ārējo izskatu un uzvārdu devusi pamatu karavīru tūlīt apcietināt.

Latviešu karavīrus vēlāk pārsūtīja uz karagūstekņu nometni Šauļos. Tur baltiešus atdalīja atsevišķi no pārējiem sarkanarmiešiem. Vēlāk jau viņi nonāca dažādās nometnēs Austrumprūsijā.

Tās ir Latvijas karoga krāsas!

Lielākā nometne atradās Štablakas apkaimē. Kā atceras bijušais karagūsteknis Voldemārs Rakstiņš, tā bijusi milzīga. Katrā tās barakā iekārtotas guļvietas trīs stāvos un mazgātava ar aukstu ūdeni. Karagūstekņu tomēr bijis tik daudz, ka nācies dzīvot ļoti saspiesti. Kopā te novietoti baltieši un somi no Karēlijas apgabala. Gūstekņu vidū bijuši arī poļi un francūži. Pēdējie dzīvojuši lepni, staigājuši glītās drēbēs un par īpašiem kuponiem vietējā veikaliņā pat varējuši pirkt cigaretes un šokolādi.

Kāda dzīve tur bija latviešiem? Voldemārs Rakstiņš atceras, ka viņi “mazo pumperniķeļa kukulīti izmērīja ar kociņu un dalīja piecās daļās. Vienreiz dienā bija zupa. Tajā lielākoties bija kartupeļi un zivis, sakapātas ar visām spurām un asakām”.

Oficiāli Vācija tomēr uzskatīja latviešus par sarkanarmiešiem un Latviju par okupētu PSRS teritoriju. Tā kā Padomju Savienība nebija pievienojusies Hāgas un Ženēvas konvencijām par apiešanos ar karagūstekņiem, tad arī Vācija varēja tās neievērot. Tieši tāpēc atšķirībā no vācu gūstā kritušajiem poļu, beļģu, franču un citu Rietumeiropas tautu karavīriem latvieši nevarēja saņemt Starptautiskā Sarkanā Krusta sūtītās paciņas un palīdzību.

Latvieši bija izvietoti arī gūstekņu nometnēs Ebenrodē, Pogēgenā un citur Austrumprūsijā. Te nācās dzīvot gan uz klaja lauka izraktās bedrēs un alās, kas, sākoties lietum, nereti iebruka, gan barakās ar matračiem un segām.

Bijušais ieslodzītais Auseklis Zaļinskis atceras, ka Ebenrodes nometnē latvieši no auduma gabaliņiem izgatavojuši mazus Latvijas karodziņus un piestiprinājuši tos pie savām karavīru laiviņām. To redzot, divi vācu sargi otrpus žogam teikuši viens otram: “Re, daži krievu gūstekņi vēl nav norāvuši savas sarkanās lupatas!” To izdzirdējis, Dobeles baltvācu atvase Bruno Vilsons meties pie žoga un perfektā vācu valodā ar putām uz lūpām centies vāciešiem ieskaidrot, ka “mēs esam latvieši, nevis krievi, un tās ir Latvijas karoga krāsas”.

Kādā no gūstekņu nometnēm pie Landsbergas pilsētas bija nonākuši daudzi 181. strēlnieku divīzijas 195. pulka (bijušā 3. Jelgavas kājnieku pulka) karavīri. Viņu vidū – arī pulka orķestris ar visiem instrumentiem un vēlāk leģendārais Eduards Rozenštrauhs. Daudziem par pārsteigumu te atradies arī Krievijas latvietis, pulka komisārs Bisenieks, kurš tagad mēģinājis uzdoties par bijušo Latvijas armijas virsnieku. Patiesība tomēr atklājusies, un viņš pārvietots uz atsevišķu “poļitrukiem” domātu nodalījumu, kur citi ieslodzītie viņu vēlāk nosituši.

Šādai rīcībai toreiz bija arī politisks segums. Jau 1941. gada 6. jūnijā izdotajā vērmahta virspavēlnieka, ģenerālfeldmaršala Vilhelma Keitela direktīvā par apiešanos ar politiskajiem aktīvistiem un komisāriem bija teikts, ka “viņi netiks uzskatīti par karavīriem. Noteikumi par karagūstekņiem uz viņiem neattieksies”.

Speķis un papirosi latviešu karavīriem

Palīdzību latviešu karavīriem centās sniegt bijušais Latvijas Sarkanais Krusts, kura vietā vācieši bija atļāvuši izveidot organizāciju “Tautas Palīdzība”. Tās darbinieki veica lielu darbu vācu iestādēs, cenšoties panākt ātrāku latviešu karagūstekņu atbrīvošanu. Arī Rīgas Radiofons aicināja pieteikties cilvēkus, kuru tuvinieki kara sākumā bija atradušies krievu armijā un tagad varēja būt nonākuši vācu gūstā.

1941. gada oktobrī Latvijā notika plaša dāvanu vākšanas akcija latviešu karagūstekņiem. Paciņu kopskaits pārsniedza tūkstoti, turklāt ziedoja ne tikai viņu radinieki, bet arī daudzi citi Latvijas iedzīvotāji. Otra lielākā ziedojumu vākšanas akcija latviešu karavīriem, kuri vēl atradās gūstekņu nometnēs Austrumprūsijā, norisinājās, tuvojoties 1941. gada Ziemassvētkiem. Nedrīkstēja sūtīt vēstules un naudu, bet bija ieteikts paciņās likt speķi, dūmdesu, maizi, sausiņus, saldumus, cepumus, sieru, cukuru, konservus, sviestu, siltu veļu, dvieli, kabatas lakatiņus, segu, zeķes, cimdus, ziepes un papirosus.

Latvieši nometnēs nebija aizmirsti. Jau 1941. gada augustā uz Vāciju devās agrākais Liepājas prāvests Visvaldis Sanders un bijušais notārs G. Stengrēvics. Viņiem izdevās uziet kādu nometni Austrumprūsijā, kurā bija ieslodzīti 102 latviešu karavīri. Oktobra sākumā latviešus vairākās nometnēs Austrumprūsijā apmeklēja pulkvedis – leitnants Kārlis Tirzītis, laikraksta “Tēvija” žurnālists Viktors Baltkājis un LSK pārstāve Margrieta Buša. Pēdējā vēlāk atcerējās, ka kādai “nometnei apkārt bija apsargāts žogs un ārpusē divas mūra ēkas”. Sākumā latviešu pārstāvjus pie gūstekņiem nepielaida. Vēlāk viņiem tomēr izdevās atbrīvot no gūsta un ar savu transportu pārvest uz Rīgu ap 40 latviešu karavīru. Citi šajā laikā atgriezās dzimtenē arī pa dzelzceļu.

“Vāciešu izturēšanās pret mums bija ļoti humāna. Bijām paēduši un nevarējām žēloties arī par zināmām neērtībām. Latviešu karavīriem izsniedza segas guļvietām. Uz pirti varējām iet pēc vēlēšanās, vismaz reizi nedēļā. Gūstekņu darbos latviešiem nebija jāiet. Sāpīga bija vienīgi neziņa par Latvijā palikušajiem tuviniekiem,” laikrakstā “Tēvija” liecināja Jānis Liepiņš no Skrīveru pagasta “Jaunārēm”, kurš arī bija viens no atbraucējiem.

Tā paveicās tomēr ne visiem, jo daudzi vai nu vēl atradās gūstā, vai arī bija nosūtīti darbos uz Vāciju.

Ilgais mājupceļš

Ne visu karavīru gūsta laiks bija tik patīkams, kā attēlots tā laika oficiālajā presē. 1941. gada septembra beigās dzimtenē atgriezās Vilhelms Valters no Vecpiebalgas pagasta “Buļļiem”.

Gūstā viņš bija stipri novājējis. Karavīra ķermenis bija klāts ar augoņiem, kaut arī uzturs gūstekņu nometnē esot bijis samērā labs un bijusi pat iespēja papildus iegūt iztiku, strādājot lauku darbos.

Savukārt bijušajam Latvijas armijas Topogrāfijas daļas kapteinim Aleksandram Augulim dzimtenē izdevās atgriezties ātrāk. Izrādās, vāciešus interesējuši Latvijas trigonometriskā tīkla dati, un viņa bijusī priekšniecība Rīgā ne bez pamata apgalvoja, ka lielākais speciālists šajā jomā ir tieši Augulis.

Krietni raibāku mājupceļu nācās mērot virsnieka vietniekam Jānim Reinbergam. Latvijas armijas karavīra grāmatiņā pirms sava uzvārda viņš bija ierakstījis titulu “fon” un uzdevies par vācbaltu. Šādi viņš cerēja ātrāk atgriezties dzimtenē, tomēr vietā saņēma piedāvājumu turpināt dienestu vācu armijā. Noraidījums varēja beigties ar nonākšanu koncentrācijas nometnē. Izgājis apmācības Vācijas Gaisa spēku izpletņlēcēju virsnieku kursos, Jānis Reinbergs nonāca Zagrebas apkārtnē Dienvidslāvijā. Tur viņu ar izpletni nometa Alpu kalnos cīnīties pret Tito partizāniem. Kauju laikā Reinbergu paaugstināja par leitnantu. Pēc tam viņu atzina par derīgu tikai kājnieku dienestam, jo pēc kādas neveiksmīgas nosēšanās klintīs, sapinoties izpletnī, viņš bija savainojis kājas. Sekoja norīkojums doties uz Staļingradas fronti.

Pa ceļam Reinbergam tomēr izdevās atstāt kara ešelonu. Pateicoties paša atjautībai un līdzpaņemtajiem cigarešu un konjaka krājumiem (ar tiem varēja piekukuļot dzelzceļniekus), 1943. gada sākumā viņš kā bijušais “karagūsteknis” atgriezās Latvijā.

Daļu latviešu pēc atbrīvošanas no gūsta nosūtīja darbā Vācijā. Uz dzimteni viņi varēja doties tikai atvaļinājumā. Daudzi tos izmantoja, lai paliktu dzimtenē pie tuviniekiem, kam nereti sekoja dienests leģionā.

Divi simti bijušo latviešu karagūstekņu līdz pat kara beigām strādāja “Hermann Goering Werke” dzelzs lietuvēs. “No mājām man sāka sūtīt rupjmaizi. Tā parasti pienāca sapelējusi, jo pasts gāja lēni. Sūtīt bija atļauts 500 gramu maizes. Vēlāk māte sacepa maizi taukos. Tad maize nepelēja. Tajā laikā es nesmēķēju un savas cigaretes sūtīju brālim un tēvam uz Latviju. Vēlāk mums sūtījumus uz Latviju aizliedza,” atceras bijušais karavīrs Alfrēds Siļķe. Par viņa likteni vecāki uzzinājuši tikai 1942. gada februārī, kad drīkstēja sākt ar viņiem sarakstīties. Vienīgo reizi viesoties dzimtenē viņam izdevās tikai 1943. gada maijā, jo pēc kara liktenis viņam bija lēmis palikt trimdā Rietumos.

Kara pirmajos divos gados Vācijas armijas gūstā pabija vairāk nekā tūkstotis 24. teritoriālā strēlnieku korpusa latviešu tautības virsnieku un karavīru. Vēl par viņu likteņiem daudz kas ir nezināms. Iespējams, atminējums slēpjas pagaidām vēl neizpētītajos Krievijas un Vācijas arhīvos.

***

• 1941. gada vasarā vācu karaspēka gūstā nonāca vairāk nekā tūkstotis Sarkanās armijas 24. teritoriālā korpusa latviešu virsnieku un karavīru.

• Pēc īslaicīgas filtrācijas Rēzeknē, Daugavpilī un Šauļos viņus pārsūtīja uz karagūstekņu nometnēm Štablakā un citur Austrumprūsijā.

• Ar bijušā Latvijas Sarkanā Krusta atbalstu 1941. gada rudenī un 1942. gada pavasarī lielākā daļa latviešu karagūstekņu atgriezās dzimtenē.