Kāpēc izčibēja sapnis par “Latvijas PSR bruņotajiem spēkiem”

Jānis Riekstiņš, Latvijas Avīze

Drēgns 1962. gada novembra rīts. Jauniesaucamo ešelons lēnām atstāja Rīgas staciju. Neviens no mums nezināja, kur paies trīs obligātā dienesta gadi. Viens bija pilnīgi skaidrs – kā Latvijas iedzīvotājus Latvijā dienēt mūs neatstās. Kāpēc gan Padomju Savienībā tika piekopta tāda prakse?

***

1944. gada janvāris. Fronte katru dienu aprija desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību. Kara turpināšanai cilvēkresursi PSRS bija ārkārtīgi nepieciešami. Tajās dienās pirmo reizi kara laikā Kremļa varasvīri Maskavā sasauca Vissavienības komunistiskās partijas centrālkomitejas (VK(b)P CK) plēnumu. Darba kārtība bija raiba, taču būtiskākais ir tas, ka tika atbalstīti likumprojekti par pilnvaru piešķiršanu savienotajām republikām ārējo sakaru jomā un republikānisko militāro formējumu izveidošanā. Likumprojekts par aizsardzības tautas komisariātu izveidošanu savienotajās republikās noteica, ka “savienotās republikas organizē republikāniskus karaspēka formējumus”, kā arī papildināja PSRS Konstitūcijas 18. pantu ar atzīmi: “Katrai savienotajai republikai ir savi karaspēka formējumi.” Likumprojektus 1944. gada 1. februārī pieņēma PSRS Augstākās padomes (AP) sesijā, un tie ieguva likuma spēku.

“Latvijas divīzija”

Minētajā plēnumā piedalījās arī Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LK(b)P CK) 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš. Viņam bija labi zināms, kā republiku karaspēka formējumu jautājums tika risināts jau 1940./1941. gadā un kas notika ar Latvijas armijas vietā izveidoto 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, kura daudzi virsnieki un kareivji kā padomju režīmam neuzticamas personas tika atvaļināti vai apcietināti. 24. strēlnieku korpusa paliekas kara sākumā izšķīda Ziemeļrietumu frontes nestabilajās pozīcijās.

Aptuveni tajā pašā laikā LK(b)P vadībā radās ideja organizēt jaunu karaspēka vienību. Pēc norunas ar sarkanās armijas politpārvaldes priekšnieku Ļevu Mehlisu Kalnbērziņš sagatavoja VK(b)P CK lēmuma projektu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu. Tā kā stāvoklis sarkanajai armijai bija kritisks, priekšlikumu ātri pieņēma un 1941. gada 3. augustā PSRS Valsts aizsardzības komitejas (VAK) priekšsēdētājs Josifs Staļins parakstīja VAK lēmumu, kurš noteica: “Pieņemt Latvijas K(b)P CK priekšlikumu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu ar tās iekļaušanu Ziemeļrietumu frontes sastāvā. Uzdot Latvijas K(b)P CK un Latvijas PSR Tautas komisāru padomei kopā ar Ziemeļrietumu frontes štābu uzsākt Latvijas strēlnieku divīzijas formēšanu no bijušās strādnieku gvardes, milicijas, partijas – padomju darbinieku un citu Latvijas PSR pilsoņu sastāva, kuri evakuēti uz KPFSR teritoriju.”

Jaunās karaspēka daļas ar nosaukumu “Latvijas divīzija” formēšana notika Maskavas kara apgabala Gorohovecas nometnē. Nobažījušies par brīvprātīgo lēno pieplūdumu, LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un Jānis Kalnbērziņš 1941. gada 21. augustā PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam Jefimam Ščadenko rakstīja: “Lūdzam Jūsu rīkojumu Jaroslavas, Ivanovas, Kirovas, Molotovas, Penzas, Gorkijas, Sverdlovskas, Omskas, Novosibirskas apgabalu un Tatārijas, Čuvašijas, Baškīrijas autonomo republiku un Altaja novada kara komisariātiem sniegt daudz aktīvāku palīdzību mūsu pilnvarotajiem par Latvijas PSR pilsoņu (ne tikai latviešu, bet arī krievu, ebreju un citu no Latvijas teritorijas), kā karaklausībai pakļauto, tā arī brīvprātīgo, kurus SZSA [Strādnieku – zemnieku sarkanās armijas] rindās savervējuši un atlasījuši K(b)P CK un Latvijas PSR TKP pilnvarotie, savākšanā un nosūtīšanā uz Latvijas divīzijas formēšanas vietu Gorkijā ne vēlāk par š. g. 25. augustu.” Līdz 1941. gada oktobra sākumam Latvijas divīzijā savāca 10 877 karavīrus.

Nāve no lodēm un bada

Asiņainajās kaujās Ziemeļrietumu frontē 201. latviešu strēlnieku divīzija, kā to nosauca, cieta ļoti lielus zaudējumus. Papildināt to ar Latvijas iedzīvotājiem nācās arvien grūtāk. 1943. gada 8. martā Kalnbērziņš un Lācis Ziemeļrietumu frontes pavēlniekam maršalam Semjonam Timošenko rakstīja: “Ar katru dienu papildināt latviešu divīziju mums kļūst arvien grūtāk, jo visi LPSR evakuētie pilsoņi, kuri derīgi kara dienestiem, atrodas divīzijā vai rezerves pulkā. Patlaban no 1. atsevišķā Latvijas rezerves strēlnieku pulka uz divīziju papildinājumam nosūtīti 3000 cilvēki, kuru vidū daudz citu Padomju Savienības tautību pārstāvju.” 1942. gada 21. maijā ziņojumā Kalnbērziņam divīzijas komandieris pulkvedis Jānis Veikins žēlojās: “Uzņemts pārāk straujš kurss uz divīzijas rusifikāciju. Cilvēki aizmirsuši, ka tā ir Latvijas divīzija. Sevišķi stipri tas ietekmē vadošo kadru izraudzīšanu.”

Tikai no 1942. gada 28. novembra līdz 16. decembrim vien 201. (no 1942. gada 5. oktobra – 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzija zaudēja 4000 kritušo un ievainoto. Tie nebija tikai kauju zaudējumi. LK(b)P CK sekretārs Žanis Spure kādā ziņojumā Kalnbērziņam un Lācim rakstīja: “Pēc ziņām, kuras ienākušas Ziemeļrietumu frontes Politpārvaldē, Latvijas strēlnieku divīzija ļoti nepietiekoši tiek apgādāta ar pārtiku. Divīzijas politiskās nodaļas vadītājs b. Zutis ziņojumos Politpārvaldei ziņo, ka no 1942. gada 23. līdz 30. maijam divīzijas medicīniskajā punktā reģistrēti 332 cilvēki ar diagnozi – stipra novājēšana. To skaitā 112 cilvēki pilnīgi bezspēcīgi un 18 no vājuma nomira. Katru dienu divīzijas medicīniskajā punktā tiek reģistrēti no 20 līdz 40 novājēšanas gadījumiem (aiz pārtikas trūkuma).”

Ar sarkanās armijas ģenerālštāba 1944. gada 30. maija direktīvu tika uzsākta 308. latviešu strēlnieku divīzijas formēšana. Uz šīs un 43. gvardes divīzijas pamata izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu. Kad sarkanā armija iebruka Latvijā 1944. gadā, aizsākās tās iedzīvotāju mobilizācija. Padomju Latvijas varasvīriem bija pamats uzskatīt, ka vietējā Aizsardzības tautas komisariāta izveidošanai nekādu šķēršļu nebūs. Šo jautājumu iekļāva LPSR AP sesijas darba kārtībā. Sesija 1944. gada 5. – 6. oktobrī notika Daugavpilī. Tās laikā Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Lācis norādīja: “Šodien mums vairs nav viena divīzija vien, šodien plecu pie pleca kopā ar lielās krievu tautas un visu pārējo tautu dēliem Tēvijas kara frontēs cīnās vairākas latvju daļas. Sarkanās armijas rindās atrodas vairāk par desmit ģenerāļiem – latviešiem, liels skaits oficieru, kas savas zināšanas smēlušies staļiniskajā kauju skolā.”

Apmānītā republika

1944. gada 6. oktobrī LPSR AP vienprātībā pieņēma likumu “Par Latvijas PSR Koprepublikāniskā Aizsardzības tautas komisariāta nodibināšanu” un papildināja republikas konstitūciju ar punktu: “Latvijas Padomju Sociālistiskai Republikai ir savas karaspēka daļas.” Par piemērotu pretendēšanai uz LPSR aizsardzības tautas komisāra posteni atzina ģenerālmajoru Jāni Dzenīti, kura personas lietā tieši šajā laikā parādījās dokuments “Piezīmes par kandidāta izpēti”. Tajās sacīts: “Pēc savām lietišķajām un politiskajām īpašībām piemērots Latvijas republikas aizsardzības tautas komisāra amatam. Latvijas K(b)P CK sekretārs b. Kalnbērziņš Dzenīša kandidatūrai piekrīt.”

Par LPSR aizsardzības tautas komisāru Dzenītis tomēr nekļuva. Iespējams, par kandidātu uzskatīja arī ģenerālpulkvedi Maksi Reiteru, kurš Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas 3. sējuma 148. lapā minēts kā LPSR aizsardzības tautas komisārs 1945. gadā. Šī informācija ir uzmanības vērta, jo šķirkļa autors bija agrākā 130. latviešu strēlnieku korpusa štāba priekšnieks, ģenerālmajors Pēteris Baumanis. Tomēr drīzāk minētais amats nemaz nav pastāvējis.

Ne Kremlis, ne PSRS militāristi lēmumu par republiku aizsardzības tautas komisariātiem un nacionālajām karaspēka daļām patiesībā nemaz nedomāja pildīt. PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija kādā sarunā ar maršalu Georgiju Žukovu izteicās, ka nacionālajām karaspēka daļām labākajā gadījumā būtu jābūt tikai militārajām parādēm domātām “dekorācijām”. Ja tām dotu ieročus un patstāvību, atzina sarunu biedri, PSRS gals būtu neizbēgams.

Karam beidzoties, PSRS milzīgā karaspēka masa no Latvijas nevis izvācās, bet notika pretējais. Jau 1945. gada jūnijā atjaunoja Baltijas kara apgabalu ar štābu Rīgā. Iekšlietu tautas komisariāta un armijas daļu skaits Latvijā palielinājās ar katru dienu. PSRS Aizsardzības tautas komisariāta pretizlūkošanas pārvalde “Smerš” ķērās pie Latvijas iztīrīšanas no “vācu pakalpiņiem” un “pretpadomju elementiem”. Paciest sev blakus kaut kādu vietējo “aizsardzības komisariātu” PSRS militāristiem nenāca ne prātā. Karš bija beidzies, un vajadzība spēlēt “‘internacionālismu” atkrita. Tika izformēta 308. latviešu strēlnieku divīzija un 130. latviešu strēlnieku korpuss.

43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju pagaidām atstāja, bet ne kā nacionālo republikas karaspēka daļu, bet Baltijas kara apgabala apakšvienību. Viļa Lāča cerētos “latviešu tautības ģenerāļus” komandēja nevis uz Latviju, bet citiem PSRS reģioniem.

Izlems Maskavā…

1946. gada 26. martā LPSR AP prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins un AP prezidija sekretārs K. Prūže Lācim rakstīja: “Ar PSRS AP prezidija 1946. gada 25. februāra dekrētu PSRS Aizsardzības tautas komisariāts pārveidots par Bruņoto spēku tautas komisariātu (tagad – Bruņoto spēku ministriju). Bruņoto spēku ministrija ir koprepublikāniska (tekstā pasvītrots. – Aut.) ministrija, tāpēc nepieciešami attiecīgi pārveidot arī koprepublikānisko Latvijas PSR Aizsardzības tautas komisariātu (ministriju).” Uz dokumenta LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Lācis uzrakstīja rezolūciju: “Šarapovam (D. Šarapovs – LPSR Ministru padomes kara daļas priekšnieks. – Aut.). Kopā ar centrālkomitejas kara daļu triju dienu laikā sagatavot priekšlikumus par šo jautājumu.”

Šarapova atbilde 1946. gada 2. aprīlī: “Sakarā ar Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas jautājumu Latvijas K(b)P CK kara daļa izdarīja pieprasījumu VK(b)P CK militāro kadru daļā, no kurienes paskaidroja, ka sakarā ar PSRS Aizsardzības tautas komisariāta un PSRS Jūras karaflotes tautas komisariāta apvienošanu kā PSRS Bruņoto spēku ministrijā, tā visos kara apgabalos tiekot veikts liels organizatoriskais darbs. Jautājums par republiku bruņoto spēku ministriju organizēšanu esot atlikts uz nenoteiktu laiku. VK(b)P CK militāro kadru daļa rekomendēja no Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas praktiskiem pasākumiem uz laiku atturēties, kamēr šo jautājumu izlems Maskavā.”

Patiesībā jautājums par Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas izveidi tika atlikts “uz visiem laikiem”. Vērā netika ņemtas ne latviešu cīņas sarkanās armijas sastāvā, ne milzīgie zaudējumi kara laukos. Pārlieku ilgs nebija arī 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas mūžs – piecdesmito gadu vidū to klusām izformēja. Iespējams, Gruzijas 1956. gada pavasara nemieru, Polijas un Ungārijas notikumu dēļ.

VK(b)P CK plēnuma un PSRS Augstākās padomes 1944. gada lēmumi par nacionālo republiku tiesībām turēt savas karaspēka daļas un veidot savas aizsardzības ministrijas formāli palika spēkā līdz pat jaunās PSRS Konstitūcijas pieņemšanai 1977. gadā. Tomēr nekad nevienam nebija ļauts šīs tiesības izmantot.