Svētceļojumā uz Sibīriju
Šovasar kinorežisores un fonda “Sibīrijas bērni” dibinātājas Dzintras Gekas vadībā pieci Sibīrijas bērni – Gunārs Toms, Ilmārs Knaģis, Jānis Lauva, Astrīda Ruško, Vija Ķērpe, Sibīrijā dzimušie Nadežda Āriņa, Jānis Stadja, Sibīrijas bērnu bērni, filmēšanas grupa, mācītājs Guntis Kalme un komponists Pēteris Vasks devās uz Sibīriju. Šā ceļojuma mērķis bija uzstādīt piemiņas plāksnes Latvijas bērniem un mātēm, kuri palika mūžīgajā sasalumā. Ceļotāji veica 2500 km pa Sibīriju ar automašīnām un 1300 km ar kuģi pa Jeņiseju. Un bezgalīgus attālumus atmiņās. Es, šo rindu autors Ilmārs Knaģis, no izsūtījuma Tālajos Ziemeļos dzimtenē atgriezos 1954. gadā.
Laila Anna Kaca
Tas bija visspilgtākais ceļojums manā dzīvē. Šķita, ka mēs katrs maināmies kā cilvēks un citādi attiecamies viens pret otru. Tas bija labākais veids, kā līdzsvarot šo emocionāli grūto braucienu.
Latvieši nekad nevarēs pārrakstīt vēsturi, lai lielā krievu tauta saprastu. Sāpe par to mums paliek, bet svarīgāk ir jautāt, ko ar šo sāpi iesākt!? Ko darīt tieši man un katram, kuram tas rūp? Kā pieminēt visus, kas aizgājuši? Vai ar pieminēšanu tādā izpildījumā kā līdz šim pietiek?
Astrīda Ruško
Šovasar Arhangeļskas rajonā Baškortostānas Republikā pirmo reizi notika Krievijā dzīvojošo latviešu sadziedāšanās svētki. Pārsteidza, ka pirms vairāk nekā simt gadiem Latviju pametušie latviešu pēcteči turpina svinēt Līgo vakaru, runāt latviešu valodā, lai gan nekad nav bijuši Latvijā.
Prieks par lietuviešiem, kuri katru gadu brauc uz piemiņas dienām Krievijā un godina savus nomocītos tautiešus. Apbrīnojami, ka viņi ir sākuši pārvest uz Lietuvu savu tuvinieku mirstīgās atliekas.
Kopš biju izsūtījumā Krievijā, ir pagājis laiks. Bet tāpat kā toreiz nav ceļu, nav sakaru un cilvēkiem lielās Jeņisejas krastos ir tikpat noslēgta un vienkārša dzīve.
Atrodoties Sibīrijā, nespēju pārstāt brīnīties, kā mūsu mammas varēja izdzīvot. Cilvēki bija pamesti, izmocīti, likteņa varā atstāti pacietīgi gaidām savu nāvi.
Liveta Sprūde
Neizsakāmi emocionāls bija aizlūgums pie Nadeždas Āriņas mātes kapa Igarkā, kad katram no brauciena dalībniekiem bija sāpju kamols kaklā un asaras acīs. Mācītājs Guntis Kalme teica: “Toreiz Nadeždas mammu apraka, tagad mēs viņu apglabājam.” Tās uztvērām kā simboliskas bēres visām mātēm un vecmammām, visiem tuviniekiem, kuri bija jāgulda nesvētītā zemē. Vai kurus sniegā, salā un mūžīgajā sasalumā pat aprakt nevarēja cilvēka cieņai pienācīgi. Arī manu vecmāmiņu.
Gunārs Toms
Vēl līdz šai dienai neesmu atguvis dvēseles mieru pēc Sibīrijā redzētā un pārdzīvotā, gan tiekoties ar likteņbiedru Kārli Namnieku, gan veicot 120 kilometrus garo svētceļojumu no manas māmiņas Alvīnes Tomas apcietināšanas vietas Lielās Ketas sādžai līdz Jeņisejskas “varenās” čekas ēku pratināšanas telpai, nošaušanas pagrabam, cietuma kapsētai. Nespēju aizmirst vēl joprojām eksistējošā, ar dzeloņdrāšu žogu apvītā nāves cietuma apskati un visbeidzot – piemiņas plāksnes novietošanu muzejā.
Vija Ķerpe
Nespēju izdzēst no atmiņas pamesto kokzāģētavu Igarkā. Drāšu žogs ap to, pamestie dēļu krāvumi un Igarkas drūmais iespaids. Vēl aizvien redzamie sargtorņi, no kuriem uzraudzīja mūsu radiniekus, lai necilvēcīgos apstākļos viņiem liktu strādāt ar vislielāko atdevi. Uzreiz spilgtāk varu iztēloties, kā mana mamma strādā ar apledojušiem baļķiem. Bet tagad šie cilvēki ir miruši, šīs vietas ir pamestas, un viss joprojām paliek tāds pats kā pirms piecdesmit un vairāk gadiem – celts uz nepamatoti represēto kauliem.
Andrejs Muzikants
Dziļu ieskatu un paliekošu iespaidu deva pašu Sibīrijas bērnu stāsti – tajos ir skaidri redzama cilvēka gara uzvara pār ļaunumu.
Meklējām arī mūsu tautiešus. Izsūtīto bērni un mazbērni jau pārgājuši vietējā sabiedrībā. Vecā paaudze joprojām mēģina turēties. Tomēr ir latviskas saliņas. Maskavā, Latvijas vēstniecībā, mums stāstīja par gaidāmajiem latviešu dziesmu svētkiem Baškīrijā.
Jāņu dienā mūs lieliski uzņēma sādžā, kur vēl dzīvo Abrenes un Alūksnes apkārtnes ieceļotāju pēcteči. Kad kāpām autobusā, braši latgaliski skanēja vietējo sievu kvartets: “Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt…”
Utopiskā doma
Ja neskaita 1941. un 1949. gada ceļojumus konvoja pavadībā un vēlākos tūrisma pārgājienus pa Krieviju, vēl sešas reizes man ir nācies šķērsot Krievijas robežu, lai apsekotu vietas, kur liktenis bija lēmis tūkstošiem latviešu palikt uz mūžu. Liktenis? Visvieglāk ir vainot likteni… Kādreiz, ceļojot pa Sibīriju, spriedām – pensijā būs daudz laika, tad gan apmeklēsim visas latviešu izsūtījumu un apcietinājumu vietas. Viens no galvenajiem maršrutiem būtu Jeņisejas upes baseins. Krasnojarskā nofraktētu laivas un, peldot uz ziemeļiem, apsekotu vietas, kur tika izsēdināti latvieši. Tur mēs iekārtotu piemiņas zīmes. Šāds pasākums aizņemtu vairākas vasaras. Vietā, līdz kurai nokļūtu vienā vasarā, atstātu laivas, un nākamajā pavasarī turpinātu ceļojumu līdz pat Ledus okeānam. Spriedām, ka vajadzētu ceļot lielās grupās kopā ar mācītāju, iesaistot arī politiķus. Arī ārzemju politiķus, lai viņi redzētu un saprastu, kur viņu tēvu politika kādreiz noveda mūs un mūsu tēvus.
Nu tad – šovasar!
Braucot uz Maskavu, Krustpils stacijā mūsu ekspedīcijas dalībniekus sagaidīja manas dzimtās pilsētas Jēkabpils iedzīvotāji – jaunsargi ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un politiski represēto pulciņš. Dažas, bet ļoti emocionālas minūtes.
Maskavā mūs laipni uzņēma Latvijas vēstniecības darbinieki, baznīciņā mācītājs Guntis Kalme noturēja aizlūgumu par ceļojuma veiksmi. Kad “Aeroflote” mūs nogādāja Krasnojarskā, ar busiņiem pa Jeņisejas kreiso krastu devāmies 350 km ziemeļu virzienā uz Jeņisejskas pilsētu. Iegriezāmies Galaņino sādžā. Tur 1941. gadā Jeņisejas krastā no baržām tika izsēdināta liela grupa latviešu. Arī mūsu ekspedīcijas dalībnieks Gunārs Toms un viņa vienaudzis Kārlis Namnieks, kuru apciemojām sādžā Boļšaja Keķ. Pa ceļam mūsu mācītājs iesvētīja Gunāra Kļaviņa pagājušajā gadā mirušās sievas kapavietu. Pirms trim gadiem mēs apciemojām Kļaviņu pāri, bet šoreiz viņu mājas durvis bija aiznaglotas. Gunāra sieva – kapos, bet pats – veco ļaužu pansionātā. Svešā zemē, viens svešas tautas vidū!
Represiju vēsturē Jeņisejska ir iezīmīga kā nometināšanas vieta gan caru, gan padomju laikos. Jeņisejskas cietums esot bijis galvenā augstākā soda mēra izpildīšanas vieta plašā apkaimē. Tur 1941. gada decembrī nošāva mūsu ekspedīcijas dalībnieka Gunāra Toma māti. Jeņisejskā vēlējāmies uzstādīt pirmo piemiņas plāksni, veltītu izsūtījumā bojāgājušajām mātēm. Mūs laipni uzņēma pilsētas muzejā. Represiju tēma pašreiz Krievijā nav populāra. Tomēr mūs aizveda pat uz kādreizējo, tagad pussabrukušo čekas ēku, kuras pagrabos izpildīti nāvessodi. Ko Gunārs juta vietā, kur varbūt tika nošauta arī viņa māte? Ko jutu es, brienot pa Vjatlaga purviem un lipīgo glūdu – mana tēva pēdējo atdusas vietu?
Naktī ar pasažieru kuģi “Mihails Ļermontovs” turpinājām ceļu uz ziemeļiem – Igarku.
Jeņiseja
Jeņiseja – daudzu tautu likteņupe, arī latviešu, bet galvenokārt pašu krievu. 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, kad Padomju Savienībā veica piespiedu kolektivizāciju, zemniekus masveidā deportēja uz mazapdzīvotām Krievijas impērijas nomalēm, galvenokārt – Tālajiem Ziemeļiem. Cilvēkus izsēdināja neapdzīvotās vietās lielo Sibīrijas upju, arī Jeņisejas un tās pieteku krastos. Deportācijas pieņēmās spēkā 30. gadu beigās, bet it īpaši, sākoties Otrajam pasaules karam. Intensīvi “tīrīja” brālīgo republiku iedzīvotājus un represēja minoritātes pašā Krievijā. Katru nekrievu uzskatīja par ienaidnieku. “Tautas ienaidniekus” transportēja uz ziemeļiem arī visus pēckara gadus. Viena no galvenajām nometināšanas vietām bija Igarkas pilsēta un tās apkārtne. Uz Igarku veda arī mūsu ceļš šogad – pilsētas 80. jubilejas gadā.
Igarka
Igarkā bija Ziemeļu industrializācijas sākotne. Šeit 1929. gadā neapdzīvotā, akmeņainā krastā izsēdināja pirmos celtnieku tūkstošus – “kulaku” ģimenes no Sibīrijas vidienes. Jau rudenī pirmā rūpnīca sāka ražot zāģmateriālus. Uz Igarku pludināja baļķus no Jeņisejas augšteces un pietekām – Angaras, Podkamennajas Tunguskas… Uz Igarku turpināja peldēt arī baržu karavānas ar “baltajiem vergiem”, lai aizstātu tos, kuri jau bija atraduši pēdējo atdusas vietu mūžīgajā sasalumā. Puspilsēta ir uzcelta uz apbedījumiem. Krievu zemniekus aizstāja izsūtītie Krimas tatāri, čečeni, inguši, grieķi no Ziemeļkaukāza, vācieši no Pievolgas un Ļeņingradas, besarābi (moldāvi), kalmiki, tadžiki, somi un karēļi. Un latvieši. Pēc kara šo tautību “asorti” vēl papildināja ukraiņi un baltkrievi no kādreizējās Polijas teritorijas, vlasovieši, banderovieši. Un atkal latvieši – leģionāri, pretošanās kustības dalībnieki un Latvijas armijas virsnieki un instruktori pēc sodu izciešanas lēģeros. 1948. gadā uz Igarku atveda 5560 lietuviešus, 1949. gadā – vairākus simtus tā sauktos “otrreizējos” – dzīvi palikušos 1937./1938. gada Lielā terora upurus – krievus, bet galvenokārt ebrejus un arī bariņu latviešu jauniešu. Starp tiem biju arī es.
1949. gadā kokrūpniecība Igarkā palika otrajā plānā. Galveno vietu ieņēma “Ziemeļu pārvalde”, būve nr. 503 (tautā saukta par piecsimti jautro).
Par šo dzelzceļu (Lielo Transpolāro maģistrāli) vēl aizvien sabiedrībai zināms ļoti maz. Bija iecerēts, ka sliežu ceļam jādublē Lielais Ziemeļu jūras ceļš, kas tajos laikos vēl bija nedrošs un darbojās neregulāri. Par šā plāna grandiozumu var pārliecināties, ielūkojoties kartē. Bet par tā idiotismu var spriest tie, kuriem nācies iepazīties ar šīm vietām un to laiku tehniku. Ar šīs maģistrāles būvi saistīti daudzu latviešu likteņi, un ne viena vien latvieša kauli guļ šā purvos nogrimušā dzelzceļa uzbērumā. “Mirušais ceļš” – ar tādu nosaukumu pamestā Lielā Transpolārā dzelzceļa maģistrāle ir iegājusi Krievijas dzelzceļu vēsturē.
1951. gadā Ziemeļu pārvalde no Igarkas pārcēlās 65 km uz dienvidiem, kur kreisajā Jeņisejas krastā tieši Polārajā lokā tika uzcelta jauna pilsēta – Jermakova. 1953. gada martā nomira Staļins, un viņa lolojums, viņa gulbja dziesma – dzelzceļa būve – tika iekonservēta (kas Padomju Savienībā nozīmēja – pamesta). 1988. gadā mūsu ceļojums pa Mirušo ceļu un Mirušo pilsētu Jermakovu atgādināja fantastu Strugacku stalkeru klejošanu pa citplanētiešu atstāto noslēpumaino zonu.
Šķiet, neviena deportētā tauta netika tā izmētāta Sibīrijas plašumos kā latvieši. Latviešu kauliņi guļ Jeņisejas, tās pieteku un ezeru krastos no Krasnojarskas līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam. Un reti kuram kapam ir krusts. Kādi krusti toreiz! Labi, ja mūžīgajā sasalumā mirušo izdevās iekalt pāris pēdu dziļumā. Un cik noslīka ezeros un pazuda bez vēsts tundrā! Godinot visus šajā reģionā bojā gājušos, mēs atvedām uz Igarku piemiņas plāksni. Tās atklāšanas un iesvētīšanas ceremonijā piedalījās arī Igarkas muzeja un citi kultūras un izglītības darbinieki. Tālajā, puspamestajā ziemeļu pilsētā skanēja “Dievs, svētī Latviju!”.
Krasnojarska – Suhanoja
“Aeroflote” mūs vizināja atpakaļ uz dienvidiem – uz Krasnojarsku. Lidojām gar Jeņisejas labo krastu, no augšas ir labi redzams toreiz uzceltais Lielās Transpolārās maģistrāles posms no Igarkas līdz Jermakovai. Nu dzelzceļa trase ir nogrimusi atkusušajā mūžīgajā sasalumā. Mirušais ceļš, mirusī pilsēta Jermakova. Leģenda. Bet vēl daudziem, arī man – dzīves īstenība.
No Krasnojarskas lidostas ar busiņu taisnā ceļā devāmies 350 km austrumu virzienā uz Kansku – vecu Sibīrijas tirgoņu pilsētu, ar kuru saistās simtiem izsūtīto latviešu, arī manas atmiņas. No Kanskas ceļojām uz Abanu un Dolgij Most, kur arī savulaik cietuši daudzi latvieši. Abanas muzejā mūs uzņēma viemīlīgi. Piemiņas plāksni pagaidām novietojām telpā ar komunistisko atribūtiku – karogiem, plakātiem, fotogrāfijām un Ļeņina krūšutēlu. Sākumā tas šokēja. Bet, šķiet, pareizi vien būs – neprātīgo ideju autors un to upuri turpat līdzās. Dažus simtus kilometru uz ziemeļrietumiem no Kanskas arī bija daudzas latviešu izsūtījuma vietas. Tasejeva, kur dažus gadus atrados arī es, Dzeržinska, kur bērnību pavadīja mūsu ceļabiedrs Jānis Lauva. Imbežas sādžā mūs jau gaidīja veci paziņas – Sibīrijā palikušie 1941. gadā izsūtītie latvieši. Bija Jāņu diena ar priecīgu sagaidīšanu un pavadīšanu.
Un tad apmeklējām Suhanojas sādžu, kur puse iedzīvotāju bijuši latvieši, un arī visi krievi runājuši latviski. Aizkustinoši bija dzirdēt astoņdesmitgadīgās sieviņas runājam skaidrā latviešu valodā ar nelielu Tālavas, Alūksnes pieskaņu. Viņu senči Sibīrijā ieceļojuši 19. gadsimtā. Pirms dažiem gadiem šeit atvērta baznīciņa, kurā dievkalpojumu šoreiz noturēja mūsu mācītājs Guntis Kalme kopā ar vietējo mācītāju. Mūs pavadīja ar līgo dziesmām un asarām.
Un tad bija atvadu vakars kalnos, slaveno Krasnojarskas Stabu rajonā, kur latviešu meitenes, izsūtīto jaunākā paaudze, uzcēlušas vasarnīcas.
Mēs atgriezāmies Rīgā ar izpildīta pienākuma apziņu. Pienākuma pret tiem, kuri krita par upuri svešām varām un svešām idejām. Vienkārši tādēļ, ka tā vēsturiski bija sanācis. Vainīgo nav.
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/celojums/?doc=67611
Čehijā, atzīmējot komunistiskā režīma sabrukumu, aicina neaizmirst pagātni
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/arzemju.zinas/?doc=67560
Aicinājumi 1989. – 1991. gada revolucionāro notikumu Centrālajā un Austrumeiropā dalībniekiem stāstīt par vēsturiskajām norisēm nākamajām paaudzēm un neaizmirst komunistisko režīmu noziegumus pavadīja otrdien Prāgā Čehijas parlamenta augšpalātas – Senāta – rīkoto postkomunistisko Eiropas valstu parlamentu priekšsēdētāju konferenci, kurā piedalījās arī Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.
Jāturpina skaidrot vēsturi
Parlamentu vadītāji bija ieradušies Prāgā par godu 20. gadadienai kopš 1989. gada novembra ‘’samta revolūcijas”, kad studentu nemieri un nevardarbīgas masu akcijas Prāgas ielās noveda pie komunistiskā režīma sabrukuma Čehoslovākijā.
”Mums, baltiešiem, bija svarīgi, lai neatkārtotos 1968. gada augusta notikumi (kad demokratizācijas mēģinājumus Čehoslovākijā vardarbīgi apspieda PSRS un citi Austrumeiropas komunistiskie režīmi), jo tas bija stimuls arī Baltijas tautām,” savā uzrunā aizrādīja Gundars Daudze. Tāpat kā kolēģi no Igaunijas un Lietuvas parlamentiem – Ene Ergma un Aļģis Kašeta, arī Daudze uzsvēra nepieciešamību postkomunistiskajām valstīm turpināt skaidrot savu vēsturi Eiropā un līdzdarboties tāda ES instrumenta veidošanā, kas nosodītu ne tikai nacisma, bet arī komunisma noziegumus.
Pagodināt pasākumu greznajā Čehijas Senāta mītnē Valdšteina pilī bija aicināti arī vairāki prominenti “samta revolūcijas” vadītāji, arī Vāclavs Havels. Izrādījās, ka noskaņas, ar kādām čehi atzīmē savas antikomunistiskās revolūcijas 20. gadskārtu, daudzējādā ziņā atgādina arī tās izjūtas, kas sastopamas Latvijā, atmodu atceroties. Vispirms tās ir skumjas par zaudēto tautas solidaritāti, kura, pēc 1989. gada studentu kustības organizatora Šimona Paneka vārdiem, Čehijā ‘’spēja pastāvēt vien dažus mēnešus”, tāpat vilšanās politiķos, neveiksmes pilsoniskās sabiedrības veidošanā, ekonomiskā krīze (Čehijā tā tomēr ne tuvu nav tik asa kā Latvijā) un skaidra mērķa trūkums sabiedrībā patlaban.
Mudina neslīgt pašapmierinātībā
Bijušie ‘’samta revolūcijas” vadītāji, uzstājoties konferencē, viens pēc otra uzsvēra, ka ”cilvēki aizmirst pagātni”, dzīvi komunistiskā totalitārisma apstākļos un tas var būt arī bīstami. ”Vecāki saviem bērniem neko nestāsta par mūsu vēsturi. Varbūt vajag vēl vienu paaudzi, lai kas mainītos. Atcerieties, ka brīvība ir trausla un netiek dota par velti,” konstatēja Čehijas Senāta loceklis, aktīvs 1989. gada notikumu dalībnieks Aleksandrs Vondra. Arī Čehijas Senāta priekšsēdētājs Pršemisls Slobodka uzsvēra: ”Mūsdienu vēsturnieki atzīst komunisma noziegumus, taču mums vēl būtu jāpēta komunisma daba, kādā veidā tas spēja valdīt pār cilvēkiem, kad cilvēki bija gatavi nepretoties, lai tikai nodrošinātu savu bērnu dzīvi un tiesības dažas dienas pavadīt PSRS kūrortos.”
Aplausus izpelnījās bijušais čehu trimdas aktīvists, nesenais ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs, kurš brīdināja no čehu un citu austrumeiropiešu ļaušanās ”ārējiem vilinājumiem”. ”Mums jādomā ne tikai par to, ko esam 20 gados paveikuši, bet arī par kļūdām, ko esam pieļāvuši. Citādi, ja šis ir tikai pasākums, lai mēs paši sev paglaudītu galvu un paslavētu, kādi bijām varoņi, tad tam nav jēgas,” norādīja Švarcenbergs.
Pasākuma noslēgumā tika pieņemta deklarācija, kurā konferences dalībnieki apelē pie “tām Eiropas valstīm, kuras nav piedzīvojušas totalitāro režīmu pēc Otrā pasaules kara, viņu pašu interesēs saprast mūsu valstu ārkārtīgo jūtīgumu”, aicinot pretoties “jaunām populisma un demagoģijas formām, kuras var negatīvi ietekmēt demokrātisko procesu jebkurā Eiropas valstī”. Minēta arī nepieciešamība konsekventi nosodīt komunisma noziegumus, tāpat kā tas noticis ar nacisma noziegumiem.
Sākusies ziedojumu vākšana Ulmaņa piemiņas zīmei Turkmenistānā
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=67534
Valsts svētku priekšvakarā Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonds sāka ziedojumu kampaņu. Tās mērķis – 2010. gada 4. septembrī uzstādīt Turkmenistānas pilsētā Turkmenbaši (bijušajā Krasnovodskā) piemiņas zīmi Ministru prezidentam Kālim Ulmanim.
Jau pērnruden, Turkmenistānas apmeklējuma laikā, Valsts prezidents Valdis Zatlers, tiekoties ar Turkmenistānas prezidentu Gurbanguldi Berdimuhamedovu, runāja par iespēju uzstādīt piemiņas zīmi bijušajā Krasnovodskas, tagad Turkmenbaši pilsētā. Tieši šeit, Kaspijas jūras ostas pilsētas cietumā 1942. gadā, visticamākais, pārtrūka ievērojamā Latvijas valstsvīra Kārļa Ulmaņa dzīves ceļš. Šo Latvijas puses vēlmi atbalstīja arī Turkmenbaši pašvaldība. (Savulaik pilsētā pie kādreizējās cietuma slimnīcas esot atradusies piemiņas plāksne Latvijas prezidentam Kārlim Ulmanim, taču ēka nojaukta un plāksne pazudusi.)
Izveidot piemiņas zīmi Kārlim Ulmanim rosinājis Valsts prezidents V. Zatlers. Šo ierosinājumu atbalstīja Rīgas Latviešu biedrība, kā arī Zaļo un zemnieku savienība. Savu artavu K. Ulmaņa piemiņas zīmei jau ziedojis V. Zatlers un ASV dzīvojošais K. Ulmaņa krustdēls Dainis Rudzītis. Taču ziedot aicināts ikviens, gan zvanot pa speciāli izveidoto tālruni, gan pārskaitot naudu īpašā ziedojumu kontā.
Piemiņas zīmes pamatā būs ievērojamā latviešu tēlnieka Kārļa Zāles veidotais Kārļa Ulmaņa krūšutēls. Viņš to darinājis pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Taču pieminekli veidos tēlniece Arta Dumpe. Kā, sākot ziedojumu akciju, uzsvēra Valsts prezidents, gan pieminekļa idejas, gan tēlnieka izvēlē pamatā ņemtas latviskās vērtības un pamatīgums – K. Zāle savulaik izveidoja Brīvības pieminekli un Brāļu kapus Rīgā, bet A. Dumpe ir autore brāļu kapu memoriālam Lestenē un Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklim Jelgavā. Piemiņas zīmes uzstādīšana Ulmanim Turkmenistānā, prezidentaprāt, būs mūsu pašapziņas apliecinājums un cieņas izrādīšana ievērojamajam Latvijas valstsvīram Ulmanim. Pašlaik tēlniece, piemērojoties laika garam, ir izveidojusi divus pieminekļa variantus, taču vēlāk apspriešanai tikšot nodoti četri. Janvārī tautai būšot iespējams nobalsot par piemērotāko piemiņas zīmi. Taču tas, kā izskatīsies K. Zāles iecerētā Ulmaņa tēla galīgais variants, gan būšot zināms tikai pēc tam, kad tēlniece un arhitekts Laimonis Šmits apmeklēs Turkmenbaši pilsētu. Tur tad arī ar vietējo pašvaldību būs jāvienojas, tieši kurā vietā piemineklis atradīsies. Esot skaidrs, ka tā nebūs Krasnovodskas vecā kapsēta, kur vairākus gadus pēc kārtas uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika meklēti K. Ulmaņa pīšļi. Jau pērn Turkmenbaši pilsētas vadītāji V. Zatleram sacīja, ka piemiņas zīmei vispiemērotākā vieta varētu būt kādā no pilsētas skvēriem. Savukārt pilsētas kapos, kur nesekmīgi tika meklētas K. Ulmaņa mirstīgās atliekas, palicis Joahima Zīgerista uzstādītais ozolkoka krusts. Pērn, godinot gan K. Ulmaņa, gan citu staļiniskā režīma svešumā bojāgājušo upuru piemiņu, V. Zatlers šo piemiņas zīmi neapmeklēja, bet nolaida vainagu Kaspijas jūrā.
Publicē kara gūstekņu datu bāzi
Vācijas federālās zemes Saksijas Zinātnes ministrija norāda, ka mājas lapās www.dokst.de (vācu valodā) un www.dokst.ru (krievu valodā) pieejami aptuveni 700 000 ierakstu ar padomju kara gūstekņu datiem, vairākums no kuriem gājuši bojā Vācijā.
Cita publicētā kartotēka ietver aptuveni 10 000 vāciešu datus, kurus notiesāja padomju kara tribunāli kara laikā un pēc tā.
Vairākums no šiem cilvēkiem ir reabilitēti, taču 85% gadījumu viņu tuvinieki par to nezina.
Katrā datu bāzes ierakstā ietverts vārds, dzimšanas un nāves vieta un datums. Nosūtot pieprasījumu, iespējams iegūt arī papildu informāciju.
Drēzdenes “Saksijas memoriālu” dokumentācijas centrs pie šī projekta strādājis kopš 2000. gada.
Regulāri atjaunojamā un pašlaik plašākā šāda veida kara gūstekņu datu bāze izveidota ar Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas valdību atbalstu.
Veido jaunu propagandas filmu par Latviju
Nākamā gada pavasarī Krievijā uz ekrāniem nonāks kārtējā propagandas filma par to, cik labi bija dzīvot Padomju Savienībā. Filma stāstīs par to, ka Krieviju nepatiesi apmelo Latvijas un pārējo Baltijas valstu okupācijā. Filmas nosaukums būs “Baltijas Gambīts“, svētdien vēsta raidījums “Nekā personīga”.
Filmas veidotāji no Maskavas kinostudijas “Master Film” Latvijā ieradās trešdien. Latvijā viņi iekļuvuši kā ceļotāji, izmantojot tūristu vīzas. Patieso brauciena mērķi – filmas veidošanu par Latviju viņi slēpuši.
Filmēšanas grupa vairāku cilvēku sastāvā iemūžināja 11.novembra svētku parādi pie Brīvības pieminekļa, svecīšu vakaru pie Rīgas pils un tikās ar kādu Latvijas medija vadītāju.
Raidījuma veidotājiem izdevies sastapt filmas veidotājus, kuri šonedēļ uz dažām dienām bija ieradušies Rīgā. Lai nepievērstu lieku uzmanību, viņi uzdevušies par tūristiem. “Nekā personīga” filmas veidotājus sastapa arī Okupācijas muzejā. Filmas režisore Jekatirina Toldunova un operators Valērijs Rjabins uzdevās par tūristiem, kurus dziļi interesē Latvijas vēsture, bet neesot izslēgts, ka nākamgad tāda tomēr tapšot.
Producentu kompānijas “Master Film” mājas lapā internetā atrodamā dokumentālās filmas “Baltijas Gambīts” pieteikumā minēts, ka kinolente tikšot pabeigta jau pēc četriem mēnešiem. Tās galvenā doma ir pierādīt, ka Latvijas un Baltijas okupācija nav notikusi, bet Krievija ir miermīlīgs un draudzīgs kaimiņš.
Kā atgādina raidījums, manipulatīvas filmas par Latviju Krievijā tapušas teju vai regulāri. 25.martā, kad Latvijā pieminēja uz Sibīriju izvestos, Krievijas televīzijas demonstrēja radošās apvienības Trešā Roma filmu “Baltija, kādas ,,okupācijas,, vēsture”. Arī tajā stāstīts, cik laba Latvijā bija dzīve Padomju Savienības sastāvā. Filmas veidotāji Rīgā bija intervējuši komponistu Raimondu Paulu, hokejistu Helmutu Balderi, ekonomisti Raitu Karnīti un daudzus citus. Nepatīkams bija filmas varoņu pārsteigums, ka viņu stāstīto filmas veidotāji izmantoja, lai slavinātu padomju laikus.
Filmas “Baltija, kādas ‘okupācijas’ vēsture” tapšanā aktīvi piedalījās arī apvienība PCTVL un Latvijas Antifašistu komiteja. Rīgā dažas nedēļas pirms Eiroparlamenta vēlēšanām filmas pirmizrādi sevis popularizēšanai izmantoja PCTVL līdere Tatjana Ždanoka. Filmas režisors Boriss Čertkovs gan uz savas filmas pirmizrādi Latvijā netika, jo viņam bija aizliegts iebraukt mūsu valstī. Filmas veidotāji neslēpa, ka tās tapšanā ļoti esot palīdzējusi Krievijas Ārlietu ministrija.
Uz neatgriešanos
Pirms 70 gadiem pa Rīgas, Liepājas un Ventspils ielām ostu virzienā brauca mantām piekrauti rati — Ribentropa—Molotova pakta rezultātā beidzās vairāk nekā 700 gadu ilgusī vācbaltiešu vēsture Latvijā.
Rūpju un bēdu pilni jau ir schie laiki, sevischķi, kur esam wiens no otra tik tālu schķirti, man jau ar būtu wieglaki schos grūtos laikus pārdsiwot ja būtu Jūsu tuwumā un waretu ar Jums dalities, bet kas to lai sin, kad waresim atkal redseties… — šīm latvietes, vācbaltieša Ludviga Rozenbauma sievas Marijas Rozenbaumas no Pozenes dzimtenē palikušajiem radiem sūtītajā vēstulē izteiktajām cerībām nebija lemts piepildīties.
1939.gada rudenī Marija kopā ar vīru un dēlu Reinholdu aizbrauca uz Vāciju, pareizāk sakot, uz Vācijas iekaroto Polijas daļu. Latviju viņa vairs neieraudzīja, sarakste ar Rozenbaumiem pārtrūka, kad fronte tuvojās Polijai. Pēc nesekmīgiem meklējumiem radi palikuši pie pieņēmuma, ka abi vecie Rozenbaumi kara beigās droši vien gājuši bojā aviouzlidojumā. Viņi bija vieni no tiem apmēram 60 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, Latvijas senākās minoritātes — vācbaltiešu —, kuri 1939.gada rudenī gandrīz visi faktiski pāris mēnešu laikā, no oktobra vidus līdz decembra vidum, uz neatgriešanos aizbrauca no zemes, kurā bija dzīvojuši un valdījuši 700 gadu un kuru viņu senči bija nosargājuši no Krievijas spiediena, bet tās pamatiedzīvotājus, gribēdami to vai negribēdami, pasargājuši no asimilācijas un apgādājuši ar Rietumu kultūru, rakstību un Bībeles tulkojumu. Vācbaltiešu likteni, tāpat kā latviešu likteni, izšķīra Ribentropa—Molotova pakts, taču Latvijas autoritārā vadība, izvēlējusies nevis tautas informēšanas un brīdināšanas, bet mierināšanas politiku, arī vācbaltiešu aizbraukšanu valsts kontrolētajā presē pasniedza nevis kā gaidāmās drāmas priekšvēstnesi, bet kā vēsturisku uzvaru: “Lai viņi brauc! Bet — uz neatgriešanos!” Vieta tukša nepalika.
Zaudētais intelekts
Neieguva neko — vaicāts, ko Latvija ieguva un ko zaudēja, vācbaltiešiem aizbraucot, vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis to vērtē kā ļoti lielu zaudējumu un kā sāpīgāko uzsver intelektuālā potenciāla zudumu. Vācbaltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, tai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs. “No nacionālām pozīcijām raugoties, Latvijas sabiedrība kļuva viendabīgāka, bet tikai uz neilgu laika posmu, jo vācbaltiešu vietu aizpildīja citi,” saka vēsturnieks. Jebkurai valstij ir labāk, ja tajā dzīvo vairākas minoritātes, nevis ļoti daudz vienas minoritātes iedzīvotāju. Vācbaltiešu aizbraukšana aizsāka negatīvo līniju Latvijas vēsturē — sekoja 1941.gada deportācijas, holokausts, 1949.gada izsūtīšana. Tās Latvijas intelektuālo potenciālu novājināja līdz minimumam. Turklāt piepildījās tas, ko bija rakstījis Vācijas sūtnis Latvijā līdz 1938.gada beigām Eberhards Šats: latvieši gribot labāk dzīvot nevis zem vāciešiem, bet zem krieviem, jo par tiem viņi jūtoties pārāki.
Līdz izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939.gada oktobrī rakstīja žurnāls Atpūta, 62 118 vāciešu, no tiem 3518 bija valstsvācieši — Vācijas pilsoņi. Latvijā vācbaltieši bija trešā lielākā minoritāte pēc krieviem un ebrejiem. Izceļošanu noteica 30.oktobrī ar Vāciju noslēgtais līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju, kuru savukārt bija radījis viens no 28.septembrī Maskavā noslēgtās PSRS un Vācijas vienošanās slepenajiem protokoliem un tai sekojušais Hitlera 6.oktobra aicinājums vāciešiem atgriezties reihā. 14.oktobrī no Rīgas atgāja pirmais kuģis ar izceļotājiem, un līdz 15.decembrim tā faktiski bija pabeigta. 1939.gada decembrī notika pēdējā galvenās vācbaltu organizācijas Vācu tautas apvienība Latvijā valdes sēde, un 13.decembrī iznāca Latvijas vāciešu avīzes Rigasche Rundschau pēdējais numurs ar virsrakstu “Vāciešu — Latvijas pavalstnieku vairs nav”.
Pirmajā vilnī neizbrauca 10 tūkstoši vācbaltiešu. Tie aizceļoja pēc Latvijas okupācijas — no 1941.gada 5.janvāra līdz 25.martam.
Brēmenes kuģos
Ulmaņa valdības kontrolētā prese vācbaltiešu izbraukšanu apsveica, tās kopējais tonis bija vācbaltiešiem nepārprotami nelabvēlīgs, pat naidīgs. Kā izņēmumu Inesis Feldmanis min Jāņa Lapiņa rakstu mēnešraksta latviskās dzīves veidošanai Sējējs 1939.gada decembra numurā, kurā autors aizbraukšanu novērtējis objektīvāk. “Divpadsmitā gadu simtenī ar Brēmenes kuģiem un karaspēku atbrauca vāci, lai kolonizētu mūsu zemi,” rakstīja Lapiņš. “Viņi kopā ar latviešiem atspieda krievus nost tur, kur tie bija ievainojuši mūsu valstu neatkarību, un septiņi simti piecdesmit gados vāci iemantoja neapšaubāmas pilsoņu tiesības. Šā gada novembrī ar tās pašas Brēmenes kuģiem, uz kuriem bija arī virsū Brēmenes vārds, no mūsu zemes aizbrauca vācu minoritate uz Poliju, lai kolonizētu poļu koridoru un Poznaņu (Pozeni)… Vācu repatriacija nāca mūsu minoritatei un arī Latvijas valstij kā pilnīgi negaidīts pārsteigums.” Tālāk Lapiņš apraksta ainas pēc izceļošanas līgumu noslēgšanas: “Jau oktobrī, bet it sevišķi novembrī pa Rīgas, Liepājas un Ventspils ielām sāka braukāt milzīgi mēbeļu rati. Tie bija salasīti vai visās Vācijas ostu pilsētās, un viņi veda uz muitas noliktavām baltvācu mēbeles, lai viņas aizvestu pa jūru uz Stetīnu vai Gdiņu (Gotenhavenu). Pēc tam sākās vācu pilsoņu atraisīšana no Latvijas pavalstniecības: ik dienas vairāki tūkstoši atteicās no tās. Un nepārredzamas kuģu rindas vācu iedzīvotājus aizveda atpakaļ uz Vāciju un Poliju.”
Aprakstījis vācu dziļās saknes Latvijā (nami, fabrikas (Šmita cementa fabrika, Slokas celulozes, Jesena porcelāna fabrika u.c.), veikali, lauku īpašumi, vācu grāmatveži ļoti daudzos Latvijas uzņēmumos, advokāti, ārsti, Plātes un Hekera drukātavas, kas iespiedušas arī latviešu grāmatas), Lapiņš min, ka atšķirībā no Somijas zviedriem vācbaltieši pēdējā laikā bija zaudējuši instinktus par Latviju stāvēt un krist. Vācu jaunatne raudzījusies pāri Latvijas robežām, izceļojusi uz Vāciju, kur jutusies kā savās mājās, un gara acīm redzējusi Lielvāciju, kas ir sakāvusi Angliju un Franciju un valda pār daudzām kolonijām, bet vācbaltieši kā Vācijas aģenti varēs saimnieciski darboties Krievijā — šim nolūkam vācbaltu skolās mācīta krievu valoda.
Lūkojās uz Krieviju
Lapiņš rakstā piemin arī 1939.gada rudenī cēlušās baumas, ka Latvijā nāks iekšā krievi, sarkanie sagrābs varu un vāciešus izkaus. Tās esot kliedējušas Ulmaņa un PSRS ārlietu ministra Molotova runas. Ekonomiski Lapiņš vāciešu repatriāciju salīdzina ar lielu krīzi: “Vienā pašā Rīgā paliek brīvi 8000 dzīvokļu, un līdz ar to krīt dzīvokļu cenas… Pārdaugavā veselas ielas paliek tukšas, jo tur dzīvoja vācu tautības iedzīvotāji… Bet mums par šiem tukšajiem namiem būs Vācijai jāmaksā milzīga kontribūcija. No šiem maksājumiem mēs netiksim vaļā tikai nākošajās paaudzēs.” Lapiņš arī atzīmē, ka 15 procenti izceļotāju ir latvieši.
Kāpēc Ulmanis veicināja vācbaltiešu izbraukšanu? Inesim Feldmanim gribas piekrist pagaidām nepierādītam viedoklim: saprazdams, ka Latvijai tuvojas grūti laiki, Ulmanis gribēja uz vācbaltiešu rēķina kāpināt latviešu nacionālismu. Tāpēc šis notikums tika pasniegts kā “700 gadu apspiedēju” aizbraukšana. Feldmanis stāsta: politpārvaldes priekšnieks bija izdevis priekšrakstu visu septiņu politpārvaldes nodaļu vadītājiem — ja kāds vācbaltietis negrib braukt prom, politpārvaldes ierēdnim jāierodas pie viņa un jānoskaidro, kāpēc viņš to negrib darīt, un jāpaskaidro, ka pēc 1939.gada 15.decembra, kā to paredzēja Latvijas un Vācijas līgums, vācietības Latvijā vairs nebūs un tai nebūs tiesību ne uz savu presi, ne izglītību.
Tomēr gandrīz desmittūkstoš vāciešu Latvijā palika arī pēc 15.decembra, kad izceļošanai oficiāli bija jānoslēdzas. Iemesli, kurus minēja Latvijā palikt gribētāji, bija interesanti, ieskaitot vācu valodas nezināšanu, nevēlēšanos braukt uz karojošu valsti, atstāt senču kapus, zaudēt īpašumu… “Tas liecināja, ka vācbaltiešu vecākā paaudze ir saaugusi ar Latviju,” saka Feldmanis. Turpretim jaunie vācbaltieši atradās lielā nacionālsociālisma iespaidā. Kad Feldmanis 1989.gadā Rietumvācijā pirmoreiz tikās ar dzīvi palikušajiem vācbaltiešiem, viņi apgalvojuši, ka 1939.gadā deviņi no desmit vācbaltiešiem, kam nebija vairāk kā 30 gadu, ir vēlējušies izbraukt, savu nākotni saredzēdami tikai Vācijā. Taču 1939.gada rudenī vācbaltieši atvadoties uz kuģiem dziedāja Dievs, svētī Latviju!.
Brombergas sindroms
Vācbaltiešu izceļošana bija Polijas kampaņas laikā un improvizācijas rezultātā radusies Vācijas tautiešu politikas maiņa, jo līdz tam Vācija centās nostiprināt “vācu elementa” pozīcijas Eiropas valstīs, bet pēc kampaņas sāka Heim ins Reich Politik (atpakaļ reihā).
Latvija daudz improvizēt nevarēja. Kad pēc Ribentropa—Molotova pakta noslēgšanas kļuva skaidrs, ka valsts neatkarība ir apdraudēta, Latvijas vadītāji, domājot par turpmāko ārpolitikas stratēģiju, izraudzījās divas līnijas. Viena līnija labi parādās Latvijas Ārlietu ministrijas dokumentos, stāsta I.Feldmanis: 1939.gada septembrī Latvijas ārpolitikas veidotāji domāja, ka pēc pakta vienīgais glābiņš varētu būt kaut kādā veidā joprojām kāpināt Vācijas interesi par Latviju, lai Vācija mēģinātu darboties pretī paktā ietvertajām norunām. Viens no šādiem iecerētajiem soļiem bija Vācijas intereses kāpināšana par vācbaltiešiem, ņemot vērā, ka Vācijai atbilstoši tās tautiešu politikai 30.gadu beigās būtu ļoti grūti atstāt vāciešus Padomju Savienības varā — vācbaltiešiem šī vara varēja nozīmēt ne tikai īpašumu, bet arī dzīvības zaudēšanu.
Kāpēc tā? Tāpēc, ka vācbaltieši uz iespējamo PSRS rīcību pret viņiem raudzījās, 1919.gada Stučkas valdības laikā piedzīvoto represiju iebiedēti. Kad 1939.gada 17.septembrī PSRS iebruka Polijā, vācbaltieši baidījās, ka sekos padomju iebrukums arī Baltijā. Viņi pat lūdza Vācijas valdību sūtīt viņiem kuģus un ieročus un gribēja Āgenskalna rajonā veidot nometni, kurā varētu aizsargāties, ja pēc padomju iebrukuma Latvijā pie varas nāktu kreisie, kas atkal vērstos pret vācbaltiešiem, stāsta I.Feldmanis. Līdz pat 26.septembrim situācija bija tik juceklīga, ka bija pat dota pavēle vācu kuģiem doties uz Rīgu, lai vācbaltiešus evakuētu. Taču 28.septembrī Ribentrops atkal viesojās Maskavā un šo jautājumu nokārtoja. Tad Vācijas politikas akcenti mainījās, vācbaltiešu glābšanas vietā par svarīgāko kļuva Posteinsatz — ieguldījums Vācijas iekaroto Polijas apgabalu apgūšanā; daļu Polijas teritorijas, galvenokārt Vartas novadu, ko Vācija uzskatīja par nelikumīgi zaudētu Pirmā pasaules kara rezultātā, tā gribēja iekļaut reiha sastāvā. Vācbaltiešu lielākā daļa tika nometināta tur.
Vācijai bija nācis klāt vēl kāds bīstams precedents, atgādina I.Feldmanis: kad sākās Vācijas uzbrukums Polijai, 1939.gada 3.septembrī Bidgoščā (vāciskais nosaukums — Bromberga) notika diezgan liels vietējo vāciešu slaktiņš. Bojā gāja ap pieciem tūkstošiem vāciešu — Polijas pilsoņu. Pēc Brombergas asiņainās svētdienas vācieši sāka runāt par Brombergas sindromu un, lai kaut kas līdzīgs nenotiktu citās valstīs, izšķīrās par vāciešu saukšanu mājās uz reihu.
Šī izšķiršanās līguma veidā tika noformēta Vācijas ārlietu ministra otrajā vizītē Maskavā 1939.gada 28.septembrī, noslēdzot līgumu par robežām un draudzību. Latviju par to informēja pēc astoņām dienām. 6.oktobrī reihstāgā ar runu uzstājās Hitlers. Latvijas Ārlietu ministrijas vadība uzreiz nesaprata, ka viņa aicinājums attiecināms arī uz vācbaltiešiem, bet jau nākamajā dienā Vācijas sūtnis Latvijā Ulrihs fon Koce ieradās pie ārlietu ministra Vilhelma Muntera un teica, ka izceļošanai ir pakļauti arī vācbaltieši. Munters jautāja, kāpēc Vācija grib izvest no Latvijas tautas daļu, kas te dzīvojusi gadsimtiem ilgi. Vācijas sūtnis zīmīgi atbildēja: “Lai nenotiek tādas lietas kā Brombergā…” — stāsta I.Feldmanis.
Nesamaksātais parāds
Aizbraukšanu no Butterland uz Vaterland daudzi izceļotāji vēlāk nožēloja. Vācijas propaganda gan publicēja aizbraucēju vēstules, kurās tika stāstīts, cik labi viņi Vācijā jūtas. Vācija solīja katram izceļotājam atkarotajā Polijas teritorijā radīt tādus pašus apstākļus, kādi viņam bijuši Latvijā. Kā izriet no vācbaltiešu publikācijām, īpašumu ziņā viņi uz Polijas un tās pilsoņu rēķina dabūja pat vairāk īpašumu, nekā viņiem bija Latvijā, bet tas netika kārtots ar civilizētā pasaulē pieņemtām metodēm.
Latvija par vācbaltiešu atstāto īpašumu maksāja nevis katram indivīdam, bet Vācijas valstij. Tā bija vēl viena Latvijas izvēlētā ārpolitiskās stratēģijas līnija, kuras mērķis bija panākt, lai Vācija atteiktos Baltijas valstis atdot PSRS, — ļoti liela ārējā parāda uzņemšanās pret Vācijas valsti par vācbaltiešu atstātajiem īpašumiem. Tam vajadzēja kompensēt vācbaltiešu faktora neesamību un saglabāt Vācijas interesi par Latviju. Ar Vāciju 1939.gada rudenī noslēgtie ekonomiskie līgumi tai bija ļoti izdevīgi, ap 70 procentiem Latvijas eksporta tika novirzīts uz Vāciju. Tas mazliet mainīja Vācijas vienaldzīgo attieksmi pret Baltijas valstu neatkarību. I.Feldmanis stāsta: vēl 1939.gada septembrī, kā ziņoja toreizējais Latvijas sūtnis Vācijā, vācu saimnieciskajās aprindās runāts, ka krievi vēl nav īsti pieprasījuši Baltijas valstis, bet, ja pieprasītu, tās būtu jāatdod, jo trīs vilcieni benzīna, ko Vācija saņem no Krievijas, atsver vienu Baltijas valsti. Pakāpeniski vācu attieksme tomēr mainījās, kara un Lielbritānijas īstenotās blokādes dēļ Baltijas valstu nozīme Vācijas saimniecībā pieauga, un vācu politiķi sāka domāt, ka Krievija gan varētu Baltijā dominēt politiskā un stratēģiskā ziņā, bet šo valstu neatkarība būtu jāsaglabā. Tāpēc 1940.gada jūnija notikumi Vācijai bija nepatīkams pārsteigums.
Krievijas ĀM: Latvija Kononova lietā cenšas visu apgriezt kājām gaisā
Šādi Krievijas ĀM pārstāvis komentēja Latvijas ārlietu ministra Māra Riekstiņa šonedēļ pausto viedokli saistībā ar Krievijas aktivitātēm attiecībā uz Kononova lietu.
“Ir acĪmredzami Latvijas varas iestāžu centieni visu apgriezt kājām gaisā un piesegt savu rīcību ar vispārējiem apvainojumiem otrai pusei,” teikts Krievijas ĀM preses sekretāra Andreja Ņesterenko komentārā, kas publicēts Krievijas ĀM interneta mājas lapā.
“Latvijas varas iestāžu nepamatotos mēģinājumus apvainot Krievijas Federāciju spiediena izdarīšanā uz neatkarīgu starptautiskās tiesas institūciju Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) personā var nosaukt par īpaši nepievilcīgiem kontekstā ar to, ka Latvijas puse par katru cenšas panākt, lai ECT Lielā palāta pārskata ECT lēmumu saistībā ar veterāna antifašista Kononova sūdzību pret Latviju,” uzsver Ņesterenko.
Riekstiņš norādīja, ka pēdējā laika dažāda līmeņa Krievijas amatpersonu aktivitātes saistībā ar sarkanā partizāna Vasilija Kononova lietu uzskatāmas par mēģinājumu ietekmēt spriedumu un ir nepieņemamas.
“Latvijas puse vienmēr gan šajā, gan citās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lietās ir ievērojusi vispārpieņemto tiesas neatkarības principu, nekādā veidā neiejaucoties tiesas procesā. Savukārt Krievijas Federācijas amatpersonu aktivitātes, īpaši pēdējā laikā, nevaram interpretēt citādi kā spiedienu uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu sprieduma sagatavošanas procesā,” aģentūrai BNS pirmdien uzsvēra Māris Riekstiņš.
“Krievijas Federācijas pārstāvji citiem nepamatoti pārmet vēstures politizāciju, taču līdz ar savām aktivitātēm rīkojas tieši pretēji,” atzina Latvijas ārlietu ministrs.
Jau ziņots, ka, uzstājoties Eiropas Krievu forumā pirmdien Briselē, Krievijas ārlietu viceministrs Grigorijs Karasins aicināja ECT nepieļaut netaisnīgu attieksmi sarkanā partizāna Vasilija Kononova lietā.
“Daudzas starptautiskas antifašistiskās un ebreju organizācijas, Otrā pasaules kara veterānu apvienības un pretošanās kustības jau ir vērsušās pie ECT priekšsēdētāja ar aicinājumu nepieļaut tiesas netaisnību pret sirmo veterānu [Kononovu],” pavēstīja Karasins.
Viņš uzsvēra, ka nav pieļaujama vēstures, jo īpaši pirmskara perioda un līdz ar to arī 1944.gadā Mazo Batu sādžā notikušās traģēdijas, pārrakstīšana.
“Esmu pilnīgi pārliecināts: mēģinājumi padarīt PSRS par šā kara attīstības vaininieku vai līdzdalībnieku ir ņirgāšanās par veselo saprātu un ciniska faktu falsifikācija. Bet no cilvēciskā viedokļa tā ir to 27 miljonu padomju pilsoņu nozākāšana, kuri atdevuši savu dzīvību cīņā pret fašismu,” sacīja Karasins.
“Vēstures politizācija noved tikai pie turpmākas mūsu kopējā kontinenta sašķelšanās. Pagātni nedrīkst aizmirst. Taču pagātnes mācībai ir jāļauj celt kopīgu nākotni, nevis kavēt to,” klāstīja Krievijas diplomāts.
Jau vēstīts, ka ECT pērnā gada jūnijā apmierināja 1923.gadā dzimušā Vasilija Kononova prasību pret Latviju par nelikumīga sprieduma paziņošanu 2000.gadā un noteica viņam izmaksāt 30 tūkstošu eiro (21 tūkstoša latu) kompensāciju.
Rudenī Latvijas valdība nolēma ECT spriedumu pārsūdzēt, un maijā Strasbūrā ECT Lielā palāta sāka apelācijas izskatīšanu. Lielās palātas spriedums tiks paziņots līdz šā gada beigām, un tas būs nepārsūdzams.
Kononovs sūdzību pret Latviju par necilvēcīgu izturēšanos un turēšanu apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā ECT iesniedza 2004.gadā. Viņam Latvijā bijušas sešas tiesas, ieskaitot Augstākās tiesas Senātā, kas 2004.gada septembrī atstāja nemainītu spriedumu, ar kuru Kononovam piespriests gadu un astoņus mēnešus ilgs cietumsods.
Savā prasībā Kononovs apgalvo, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.pantu darbības, par kurām viņš Latvijā notiesāts, to veikšanas brīdī nedz nacionālajos, nedz starptautiskajos likumos nav bijušas atzītas par noziegumiem.
Viņš apstrīd Krimināllikuma piemērošanu ar atpakaļejošu datumu, kā arī to, ka Latvijas tiesa atzina viņu par okupācijas spēku pārstāvi, lai gan Latvija tajā laikā jau esot atradusies PSRS sastāvā.
Lieta ir saistīta ar tiesas prāvu pret Kononovu saistībā ar kara noziegumiem, kas pastrādāti 1944.gadā, kad Latvija formāli atradās Padomju Savienības sastāvā, bet to bija okupējusi Vācija.
Saskaņā ar Latvijas Ģenerālprokuratūras un tiesu materiāliem Kononovs vadīja grupu, kas 1944.gada 27.maijā veica uzbrukumu Mazo Batu sādžai Ludzas rajonā, kura laikā gāja bojā astoņi cilvēki – pieci vīrieši un trīs sievietes, bet viens cilvēks tika smagi ievainots.
BNS
Ko BBC stāsta par latviešu nacionālismu
Neveiksmīgs mēģinājums astoņās minūtēs izstāstīt pēdējo 70 gadu Latvijas vēsturi.
Pirmdien no rīta britu radio BBC stāstīja par Latviju. Latvijā nesen viesojies žurnālists Alans Litls, kurš britu klausītājiem vēlējās viest skaidrību, kas ir latviešu nacionālisms, latviešu leģions un partija “TB”/LNNK, saistību ar kuru nesen britu leiboristu partija pārmeta konservatīvajai partijai.
A. Litls man godprātīgi atzina, ka “vidējais” brits par latviešu leģionu nezina neko, bet viņš pats gan neesot “kā no koka nokritis”, jo savulaik strādājis Maskavā, citur Austrumeiropā. Arī pēdējās dienās Latvijā viņš par leģionāriem daudz ko uzzinājis. A. Litls pie Brīvības pieminekļa intervēja Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāju Edgaru Skreiju, leģionāru Visvaldi Brinkmani, Jāni Ati Krūmiņu no Latvijas “Daugavas vanagiem”. Jautājumi bija korekti – galvenokārt par leģiona izveidi, latviešu puišu motivāciju karot tā sastāvā un sirmo leģionāru šo dienu izjūtām. Tiesa, nekas no tā, ko teica E. Skreija un J. A. Krūmiņš, sižetā neiekļuva… Arī braukt uz Lestenes Brāļu kapiem A. Litls nevēlējās – ar leģionāriem viņš gribēja runāt pie Brīvības pieminekļa.
Astoņu minūšu garo radiosižetu A. Litls sāk no Rumbulas: “Ja jūs nosauksiet šos divus vārdus – “Rumbulas mežs” –, gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs jums pateiks to nozīmi, tās ir vienas no tumšākajām lappusēm Latvijas vēsturē, jo 1941. gada novembrī un decembrī 25 000 ebreju, lielākoties sievietes un bērni, tika pārvesti no geto Rīgā, nošauti un aprakti masu kapos.”
Korespondents Rumbulā ir kopā ar Iļju Ļenski – ebreja mazdēlu, kura vectēvs izglābis vairākus ebrejus no sarkanās armijas rokām un kurš stāsta, ka ebrejus uz Rumbulu konvojējuši nacisti, bet cilvēkus šāvuši Latvijas policijas pārstāvji.
A. Litls stāsta, ka gandrīz visi 80 000 Latvijas ebreju tika nogalināti, daļu nošāva vācieši, daļu – latvieši. Tikai aptuveni 1000 ebreju Latvijā tajā laikā izdzīvoja. A. Litls jautā: kāpēc valsts, kuras vēsturē ir šādi asins traipi, katru gadu martā dara kaut ko tādu –16. martā Latvijas leģionāru kolonnas maršē pa Rīgas ielām? Šie latviešu leģionāri ilgu laiku bija Hitlera SS armijas sastāvdaļa. Starp tiem arī Visvaldis Brinkmanis: “Tas bija 1943. gadā, kad krievu armija tuvojās mūsu valsts robežām. Mūsu uzdevums bija nepieļaut viņu ienākšanu Latvijā. Mums nebija citas izvēles.”
“TB”/LNNK līderis Roberts Zīle: “Nav nekādu vēsturisko pierādījumu, ka leģionāri būtu SS sastāvdaļa. Tā bija neatkarīga no SS, un to legāli atzina tādas demokrātiskas valdības kā ASV un Lielbritānija.” Arī A. Litls saka, ka R. Zīlem ir taisnība. Reportieris piebilst, ka padomju okupācija tiek izmantota, lai mīkstinātu nacistiskā režīma nodarījumus – tas ir tas, ko Latvija nes sev līdzi Eiropā.
Uz A. Litla jautājumu: “Vai jūs uzskatāt, ka krieviem ir jāpamet Latvija?” V. Brinkmanis atbild: “Tiem, kas valstī ieradās kopā ar okupācijas spēkiem… Kāpēc mēs viņiem nevarētu teikt: “Brauciet mājās?”"
A. Litls aicina uzmanīgi ieklausīties šajos vārdos, jo tie esot kā aicinājums uz masu deportāciju – Latvijā ir vairāk nekā miljons krievu tautības iedzīvotāju, kas ir 40% no visiem iedzīvotājiem.
Man gan liekas, ka sasaistīt sirma leģionāra emocionālu izteikumu ar bažām, ka Latvijā varētu nopietni domāt par krievu masu deportāciju, ir nenopietni un no žurnālista puses – neprofesionāli.
Parlamenta deputāts Miroslavs Mitrofanovs: “Mani viņi nosauca par okupantu, kuram ir jābrauc mājās.(..) 90. gadu sākumā no latviešu labējām partijām mēs saņēmām ļoti skaidru ziņu, ka mums ir jāzina “sava vieta” un ka mēs esam vainīgi par padomju armijas nodarījumiem.”
Parlamenta labējās partijas “Jaunais laiks” pārstāvim Ainaram Latkovskim reportieris jautā, ko viņš domā par “TB”/LNNK šodien. “Tas ir joks. Nacionālisms ir joks vairākumam no latviešiem.” Te atkal varētu pateikt, ka man, piemēram, kā pastulbs joks liekas pats deputāts A. Latkovskis, kas Saeimā izceļas ar vulgāru un nepiedienīgu uzvedību, piemēram, pagājušās nedēļas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē, kurā runāja par bīstamu kravu transportēšanu, A. Latkovskis smīkņāja un irgājās, lasot anekdotes kādā žurnālā, bet pēc tam demonstratīvi žāvājās…
A. Litls: “90. gados Latvija piedzīvoja nacionālismu, kas apdraudēja Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Tā bija krīzes situācija. Un Latvija, lai tiktu Eiropas Savienībā, izvēlējās dot pieeju pilsonībai visiem, arī krieviem, tāpēc arī izņēma 16. martu no svinamo dienu saraksta. (..) Ironiski, ka “TB”/LNNK ir partija, kurai ir izdevies izvairīties no savu biedru atbildības par pagātnes nodarījumiem. Vēl vairāk – tā spēlēja ļoti nozīmīgu lomu Latvijas vēsturē, kad valsts no pagātnes – padomju režīma – tika ievesta nākotnē Eiropas Savienībā.”
Kopumā ņemot, sižets bija diezgan neveiksmīgs mēģinājums astoņās minūtēs izstāstīt pēdējo 70 gadu Latvijas nacionālisma vēsturi, un drūmi, ja šis stāsts sākas ar Rumbulas mežu… Britu laikraksts “Daily Telegraph” jau kritizējis BBC sižetu par Latviju, nodēvējot to par apmelojumu turpinājumu.
BBC sižets 0737 atrodams šajā lapā:
http://news.bbc.co.uk/today/hi/today/newsid_8349000/8349786.stm
Vai pārdēvēsim Džohara Dudajeva gatvi???
No 10.11.2009. ir sākta parakstu vākšanas kampaņa par nosaukuma saglabāšanu Džohara Dudajeva gatvei. Parakstīties var Rīgas domes 509.telpā. Akcija turpināsies līdz 30.11.2009.
Dāvis Stalts, Rīgas domes deputāts
/R.Blaumanis/
Tieši šie Blaumaņa vārdi ir attiecināmi gan uz mūsu tautu, gan tālo čečenu tautu. Tā vienmēr bijusi tāla un mums diezgan sveša, taču ir lietas, kas liek un ļauj mums sajust patieso savstarpējo tuvumu. Gan čečeni, gan mēs – Baltijas mazās tautas vienmēr esam cīnījušies par savu vietu zem Saules, savu pašnoteikšanos. Jāsaka, ka Latvijai un latviešiem ir salīdzinoši palaimējies, jo mēs neatrodamies Krievijas iekšienē, bet gan uz tās robežām ar Eiropu. Čečenijai ir nesalīdzināmi grūtāk, jo tā atrodas tālu no civilizētās Rietumu pasaules, un brīvajām arābu zemēm, kas tai varētu palīdzēt un stingri nostāties čečenu pusē tautas neatkarības centienos.
Džohars Dudajevs, fakti un patiesība.
Džohars Dudajevs (čečenu: Дуди Муса кант Джохар 1944. gada 15. februāris — 1996. gada 21. aprīlis) čečenu sabiedrisks un politisks darbinieks. Deviņdesmito gadu sākumā vadīja čečenu bruņoto kustību, kas cīnījās par neatkarīgas valsts izveidi, pirmais čečenu republikas Ičkērija prezidents. Pagātnē Sarkanās armijas ģenerālmajors. Vienīgais čečens, kurš ieguvis ģenerāļa pakāpi Sarkanajā armijā.
• 1987. līdz 1991. gadam dienēja Baltijas kara apgabalā (Tartu), kur komandēja stratēģisko bumbvedēju divīziju. Reizē izpildīja pilsētas komandanta pienākumus.;
• 1990.gadā atteicies ieņemt Igaunijas TV un parlamenta ēku, kā arī atteicies pacelt bumbvedējus virs Tallinas, nostājoties pret Padomju virspavēlniecību;
• 1991. gadā no dienesta atvaļinātais Džohars Dudajevs pieņēma uzaicinājumu atgriezties dzimtenē un kļūt par strauji augošās tautas kustības līderi. 9. jūnijā viņu ievēlēja par Čečenu tautas kongresa izpildkomitejas vadītāju. Līdz ar to sākās jaunu varas orgānu veidošanās paralēli jau pastāvošajiem Čečenijas-Ingušijas APSR varas orgāniem;
• 1991.gada 27. oktobrī Džohars Dudajevs tika ievēlēts par Čečenijas prezidentu. Viņa pirmais dekrēts pasludināja čečenu Ičkērijas republikas neatkarību no Krievijas, tomēr šo rīcību neatzina ne Krievija, ne arī kāda cita pasaules valsts. 7. novembrī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pasludināja ārkārtas stāvokli Čečenijā. Kā atbildi šai rīcībai Dudajevs izsludināja Čečenijā kara stāvokli. Jeļcina lēmumu par ārkārtas stāvokli tomēr neapstiprināja Krievijas Augstākā padome, jo tajā vairākums pret Jeļcinu bija opozicionāriem. Šī rīcība faktiski deva atbalstu čečeniem.
• 1996. gada 21. aprīlī Krievijas specdienesti fiksēja Dudajeva atrašanās vietu pēc viņa satelīttelefona signāla. Viņš atradās kādā ciematā netālu no Groznijas. Gaisā tika pacelti iznīcinātāji, kas līdz noteiktām koordinātām nogādāja raķetes, kuras tiešā trāpījumā iznīcināja Dudajeva mītni un viņu pašu.
Pirms vairākiem Rīgas domes sasaukumiem, 1996.gadā, bijusī Kosmonautikas iela (padomju mantojums) pēc toreizējā TB/LNNK biedra E.Cilinska ierosinājuma tika pārsaukta Čečenijas brīvības cīnītāja un pirmā valsts prezidenta Džohara Dudajeva vārdā, ar to akcentējot Latvijas atbalstu Čečenijas neatkarības tiecieniem un tām vērtībām, kuras šajā mazajā valstī centās ieviest lielais Baltijas draugs un vienīgais čečenu ģenerālis Dudajevs. Arī Saeimā tika izteikts atbalsts Čečenu tautai un tās tiecieniem pēc neatkarības, izveidojot Parlamentāro Čečenijas atbalsta grupu. Latvija nav vienīgā, kas vienmēr godinājusi šo varoni. Igaunijā Dudajevam veltīta piemiņas un pateicības plāksne pie mājas, kur viņš kādreiz dzīvojis, viņa vārdā nosaukta viesnīcas istaba, kas kādreiz bijusi viņa darba kabinets, Lietuvā Dudajeva vārdā nosaukts parks un notiek ikgadējas Čečenijas neatkarības atbalstam un piemiņai veltītas konferences, kurās piedalās Dudajeva atraitne Alla.
Še jāpiemin mums vissvarīgākais fakts, ka Dudajevs bija viens no pirmajiem Padomju ģenerāļiem, kas atklāti pauda savas simpātijas Baltijas valstu neatkarības tiecieniem un pateicoties viņam, Igaunija, barikāžu laikā, nepiedzīvoja asinsizliešanu, kāda bija Viļņā un Rīgā. Dudajeva vārds tiek godāts arī Bosnijā-Hercegovinā, Polijā, Turcijā un Ukrainā. Visa Pasaule ar šausmām noskatījās kā Lielais Lācis – Krievija apēd mazo Čečenijas valsti un kā tās brīvības cīnītāji nepagurstot cīnījās. Tieši Dudajeva iedvesmoti tie uzvarēja pirmajā Čečenijas karā. Diemžēl šobrīd Pasaule piever acis uz šiem notikumiem, un Latvijai nelojāli iekšējie un ārējie spēki mēģina panākt Dudajeva vārda dzēšanu no ļaužu atmiņas, taču tas nenotiks, jo Latvija ir latviešu kultūras un domu telpa, kurā primāras tiesības ir tieši latviešiem kā pamattautai un citām še dzīvojošām nācijām tās jārespektē. Neskaitāmie mēģinājumi mainīt šo ielas nosaukumu, tāpat kā atļaut vēlēt nepilsoņiem un pieņemt krievu valodu kā oficiālo valodu līdz šim izrādījušies velti un tikuši uzskatīti kā radikālu – promaskavisku spēku veicināti pasākumi Krievijas kontroles atgūšanai pār Latviju. Nekad neviena partija vai koalīcija Latvijā nav izstrādājusi plānu, kā rīkoties gadījumā, ja šie spēki nāktu pie varas Rīgā vai valstī. Tagad mēs redzam, ka Saskaņas centrs pozicionējas kā partija, kura vērsta uz sabiedrības saliedēšanu, nevis šķelšanu, vismaz vārdos. Arī Ušakova izteicieni līdz šim to apliecina, taču darbi…. Vai tiešām mēs turpināsim šķelt mūsu sabiedrību līdz līmenim, kad saliedēt to kļūs absolūti neiespējami? Kad beidzot mēs visi nostāsimies Latvijas pusē un sāksim bāzēties uz vienu vienotu ideoloģiju, kuras pamatā būtu Latvijas vēsture un kultūra, nevis kādas citas valsts vēstures izpratne un intereses?
Arī mēs – Baltijas valstis, sadevāmies rokās un izcīnījām neatkarību, kas mums tika laupīta gadu desmitiem ilgi, tāpēc ļoti labi saprotam citu mazu tautu un valstu tiecienus pēc brīvestības. Esam izjutuši PSRS politiku un nevēlamies to izjust nekad vairs, tāpēc sirds sažņaudzas skatoties, kā šī pati Komunistiski teroristiskā politika nu jau no “demokrātiskās” Krievijas puses tiek īstenota Čečenijā, kurā tiek slepkavoti simtiem tūkstošu čečenu vīriešu, sieviešu un bērnu tikai tāpēc, lai īstenotu savas imperiālistiskās tieksmes. Vienīgais, ko mēs pašreiz varam darīt, ir pieminēt čečenu tautas varoņus godam, noliekt galvas viņu priekšā par pārdrošo un nebeidzamo cīņu pret vērienīgu un naidīgu pārspēku savas valsts brīvības dēļ un atgādināt Pasaulei, ka vēsture ir jāvērtē objektīvi un Starptautiskā sabiedrība nav tiesīga novērst uzmanību ne no vienas vietas Pasaulē, kur tiek īstenots genocīds.
Aicinu Latvijas un Rīgas krievu – pilsoņu sabiedrību, izprast mūsu valsts attieksmi un, ja reiz Jūs še dzīvojat, tad pieņemat Latvijas intereses arī kā savas, jo šī ir tagad arī Jūsu valsts, ne kāda cita, un mums kopā jāveido tās nākotne un ideoloģija. Cienīsim viens otru un Latvijas pamatvērtības.
Mūris un neizrunātā pagātne
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=27964147
Šogad pasaulē tiek pieminēta Berlīnes mūra krišanas 20. gadskārta. Šķiet, tā ir komunisma kapitulācijas starptautiski atpazīstamākā ikona, lai gan tobrīd lielas pārmaiņas notika arī citviet Austrumeiropā. Par godu mūra krišanai ļaudis rīko dažāda mēroga konferences un diskusijas, vietējie un pasaules mediji aktīvi salīdzina, kā 20 gados ir mainījušās postkomunistiskās sabiedrības; iznāk grāmatas, tiek veidotas izstādes un dziedātas zīmīgas dziesmas – vienvārdsakot nesenā pagātne izrādās kā nu var šodienas apstākļos. Un tas ir labs fons, uz kura ne tikai izgaismojas konkrētais simboliskais notikums, bet arī kopīgās prakses, kā komunisma laika pieredze ir centusies iekārtoties šodienas publiskajā atmiņā.
// <![CDATA[
Galvenā loma, it īpaši Baltijas valstīs ir bijusi pieminēšanai. Mēs pieminām cilvēkus, kas gāja bojā padomju deportācijās, kurus nomocīja čekas pagrabos, kuriem liedza karjeras attīstība utt. Šajās sāpīgajās atmiņās dominē upura un/vai varoņa identitāte, kas, attiecīgi kairināta, izpaužas ne tikai samiernieciskumā, bet arī – vēl aizvien kūsājošā naidā un atriebības kārē. Latvijā, protams, to papildus saasina etniskais konteksts. Pieminēšana lielā daļā mūsu sabiedrības līdz ar to ir svarīgs kods, kuru neievērojot cilvēks, mazākais, tiek uzskatīts par nekompetentu, lai apspriestu padomju režīmu.
Sākot jau ar perestroiku, bet jo īpaši kopš 90.gadiem līdzās nepārprotamam nosodījumam komunisma pieredze Austrumeiropā ir ieguvusi ironiskus vaibstus, kas ieraugāmi dažnedažādu tematisko “sociālisma parku”, performanču, krogu, T-kreklu u. tml. veidolā. Cilvēki maksā naudu, lai varētu pasmieties par neseno pagātni, padomiskā gaisotnē iedzerot vodkas glāzi vai uzsitot knipi pa apsūbējušā Ļeņina degunu. Turklāt patērētājiem, kam šī pieredze ir absolūti sveša, komunisma simbolikas izmantošana kļūst par izteikti kičīgu nodarbi. Rezultātā totalitārās pagātnes kā plaša patēriņa preces iepakošana ir apvērsusi pieminēšanu. Tas gan nenozīmē, ka režīma upuri un varoņi pēkšņi ir pazuduši no publiskās atmiņas, taču pagātnes interpretācijas lauks neapšaubāmi ir paplašinājies.
Līdzās (paš)ironijai atsevišķu cilvēku grupās ir arī pamanāms nostalģisks atskats uz neseno pagātni. Tiesa, nostaļģija ir pārāk sarežģīts koncepts, lai to vienādi varētu piemērot visās postkomunisma sabiedrībās. Respektīvi, nostaļģija sevī glabā daudzveidīgus motīvus. Piemēram, viena nostaļģija pēc komunistiskās pagātnes ir Krievijā, bet cita Austrumeiropā. Jāteic, ka saskaņā ar dažādos gados veiktajām aptaujām Baltijas valstu sabiedrībā tikai saujiņa cilvēku (ne vairāk par 10%) mēdz ilgoties pēc vecajiem labajiem laikiem; varētu pat apgalvot, ka šīs sabiedrības ir izteikti antinostaļģiskas, ko pirmām kārtām veicina nacionālās atmiņas politikas veidotāji – vēsturnieki, skolotāji, masu mediji, politiskās partijas u. c., kas padomju laiku ir reducējuši līdz pieminēšanai. Taču šāda strikta politika ir piespiedusi izslēgt no publiskās komunikācijas lauka cilvēku adaptācijas pieredzi.
Latvijas un, spriežot pēc dažādu sabiedrības pētnieku ziņojumiem, arī citu Baltijas valstu publiskajā atmiņā viskuslāk ir parādījusies centieni reflektēt cilvēku pielāgošanos padomju režīmam un spēju attīstīties kā personībām. Un šeit nav runa tikai par tālaika inteliģenci, bet arī par citām sabiedrības grupām. Faktiski “vienkāršajam cilvēkam” šodien joprojām nav pat pieejams pieklājīgs vārdu krājums vai, ja vēlaties, diskurss, kādā ar pašcieņu komunicēt, teiksim, savu padomju laika pozitīvo pieredzi, un jebkurš mēģinājums to izveidot viņu stigmatizē un padara par koloborantu vai konformistu.
Ko es ar to visu vēlos teikt? Es, protams, Latvijas kontekstā neaicinu pārrakstīt vēstures mācību grāmatas vai fundamentāli izmainīt skatupunktu attiecībā uz padomju laiku. Jo jebkurš revizionisms sevī ietver draudus pārāk zemu novērtēt totalitārisma negantumu. Tomēr, manuprāt, pašlaik, kad ir pagājuši turpat vai 20 gadi kopš PSRS sabrukuma un kad Latvijas vēsturi apgūst tie, kuru atmiņās vairs nav saglabājusies nepastarpināta padomju pieredze, tieši pašlaik ir atbilstošs brīdis, lai runātu par pagātnes iztēles materiāla paplašināšanu un plurālistiskāku komunistiskās pagātnes izpratni. Prakse rāda – ja mēs paši padomju adaptācijas pieredzi savā sabiedrībā neizrunājam, tad to dara citi, piemēram, filmas “Baltija – kādas okupācijas stāsts” veidotāji. Rezultātā šī pagātnes epizode kļūst par ārējam spēkam pateicīgu politiskās manipulācijas resursu un turpina mūs vajāt arī 20 gadus pēc mūra krišanas.
Krīze neizļoga stingras muguras
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=67124
“Latvijas Avīzē” viesojās filmas “Padomju stāsts” režisors, vēstures doktorants EDVĪNS ŠNORE. Redakcijā viņu apsveicām sakarā ar augsta Igaunijas valsts apbalvojuma saņemšanu. Intervēja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Jūs studējat doktorantūrā. Par ko būs izpētes darbs?
E. Šnore: – Disertācija saucas “Bads Ukrainā un Rietumu reakcija uz to 1932. – 1933. gadā”. Specifiska, maz pētīta, bet interesanta tēma. Pirmie secinājumi ir, ka Rietumi diezgan labi zināja par golodomoru, bet reaģēja visai pasīvi, jo saņemtā informācija bija pretrunīga. Lielbritānijā sociālisti, tajā skaitā Bernards Šovs, vai apzināti vai ne, maldināja sabiedrību, teikdami – bada tur nav. To skatīja arī parlaments, kur leiboristu līderis izsmēja šīs ziņas – uz baumu pamata nevarot sekot Anglijas valdības reakcija, un tad viss nobremzējās. Tas viss ir pamācoši arī mūsdienās.
E. Līcītis: – Vai tolaik Latvijas prese atspoguļoja traģēdiju Ukrainā?
– Jā, diezgan daudz – īpaši krievu un vācu avīzēs. Uz šīm publikācijām mēdza atsaukties ASV valdība. Britu “Times” korespondents par golodomoru ziņoja no Rīgas. Tas bija objektīvāk ziņots nekā no Maskavas, kur pārstāvniecību turēja otrs lielākais britu laikraksts “The Guardian” (tolaik “Manchester Guardian”). Lai arī Maskavā akreditēto ārvalstu žurnālistu informācija tika cenzēta, “Guardian” korespondents 1933. g. martā tomēr pamanījās aizsūtīt materiālus ar diplomātisko pastu. Tādējādi Rietumu lasītāji detalizēti varēja iepazīties ar Ukrainā notiekošās traģēdijas aprakstu.
V. Krustiņš: – Tajā laikā 20. – 30. gados pietiekami pazīstamus un kreisi noskaņotus Rietumu inteliģentus labprāt uzņēma Maskavā. Pat vēl pēc kara kāds Amerikā populārs sludinātājs, tur nokļuvis, priecājās, ka citur nekur, bet te gan jau no rīta var ēst melnos ikrus. Taču – Latvija sagaida valsts 91. gadadienu bez tās jūsmības, kā gaidīja apaļo jubileju pērn. Kā vērtējat notiekošo starp šīm gadskārtām?
– Daudziem – ne tikai man – vadības maiņa Rīgā likusies zīmīga un daudz ko ilustrējoša. Mēs iepazīstam jauno situāciju valsts 91. gadadienā, ka Rīgas mēra līmenī tā īsti un atklāti netiek atzīta Latvijas okupācija. Tas raisa pārdomas pirms nākamgad paredzētajām Saeimas vēlēšanām. Balsojums būs pietiekami nopietns, lai procesi, kas izvērtušies Rīgā, tajā līmenī arī pagaidām paliktu. Es Ušakova kungam uzrakstīju vēstuli par viņa sveicieniem 13. oktobrī, svinot padomju karaspēka iesoļošanu Latvijas galvaspilsētā.
– To lasījām. Atbildi saņēmāt?
– Savā ziņā “atbildēja”, ka “svinēsim kopā”, lai 11. un 18. novembris nebūtu tikai mononacionālie svētki. Iespējams, tur svinētāji tik tiešām pārsvarā arī ir latvieši, jo tikpat mononacionāla ir 9. maija vai 13. oktobra atzīmēšana, kur latvieši nepiedalās. Tas nav tāpēc, ka “Saskaņas centrs” nebūtu pietiekami izskaidrojis, kāpēc šajos datumos vajag svinēt. Datumus ikviens “pazīst” vairāk nekā 50. gadus. Tāpēc izskaidrojums ir vienkāršs. Latviešu tautai tie nav svētki, jo atnesa deportācijas un postu. Savukārt arī tam, ka “Saskaņas centrs” atzinis, ka 11. un 18. novembri nesvin krievvalodīgie, ir izskaidrojums. Ja neatzīst 1940. gada okupāciju, pirmās Latvijas Republikas bojāeju, tad šīs republikas dibināšanas gadaskaitlis un datums gluži tāpat nešķiet pieminams. Cik es saprotu, vienam otram krievu politiķim liekas pat atceļams no svinamo dienu klāsta. Lielai daļai šeit iebraukušo LR sagrāve 1940. gadā bija nevis beigas, bet jaunas dzīves iesākums. Tiem, kam okupācija deva iespēju pārcelties uz šejieni dzīvot, šis jaunās sākotnes datums patiešām saistās ar 1945. gada 9. maiju un nevis ar 1918. gada novembri.
– Ja reiz 18. novembris nav svētki visiem, vai ir iespējams, ka tie par tādiem varētu kļūt?
– Nav nekādu šķēršļu svinēt kopā, un man nav skaidrs, kas krievvalodīgos attur piedalīties svētkos, izņemot manis minēto pamatbūtību tur neredzēt neko svinamu. Taču no 18. novembra neviena sabiedrības daļa netiek atgrūsta.
E. Līcītis: – Laikam jau jājūtas par šai valstij piederīgiem, lai celtu karogus, svētītu šo dienu.
– Tāds interesants termins “Latvijas valsts piederīgie”…
– … “Saskaņas centrs” vienmēr saka – mēs piederam šai zemei un šai valstij, mēs – patrioti.
– Tas ir ļoti labi. Tāpēc vēl jo vairāk nav saprotams, kāpēc viņu piekritējiem šī valsts dibināšanas diena nav “īsti svētki”. Man nav pieņemams viņu sacītais, ka latviešu puse, latviešu politiķi otrai pusei par maz esot izskaidrojuši šīs dienas nozīmi Latvijas vēsturē. Ka netiekot “sperti soļi pretim”. Ko tad sagaida? Ka runas pie Brīvības pieminekļa teiks arī krieviski? Un tad tie kļūs par svētkiem?
V. Krustiņš: – Tomēr var runāt, ka mūsu vēsturnieki iedziļinājušies akadēmiskos pētījumos un varbūt tiešām ir “apgaismojuši” sabiedrību, bet nav dedzīgi pastāvējuši un cīnījušies par ideju. Tāpat politikā – Žirinovskis Maskavā izrunājies, ka jāpievāc krievu apdzīvotās Latvijas teritorijas, bet diplomātiski izvairīgā mūsu puses atbilde ir – ak, mēs ar “sīkumiem” tak nekrāmēsimies! Atbildes nav.
– Tas ir jautājums, vai Žirinovski turēt par ākstu vai tomēr par domes vicespīkeru? Ja šādas pakāpes politiķis runā bezkaunības, tad uz tām jāreaģē, vai tas būtu uzvārdā Žirinovskis vai vienalga kurš cits. Un viņš nav vienīgais, kurš Maskavā atļaujas naidīgus izteikumus mūsu virzienā.
– Mūsuprāt, aizbildināšanās ar Žirinovska “niecību” nav īstais iemesls reakcijas trūkumam. Drīzāk – oficiālajai Maskavai varētu nepatikt, ka mēs viņiem kaut ko pārmestu.
– Jā, esmu ievērojis, ka īpaši aktīvi vis neesam, lai atbildētu uz šāda veida paziņojumiem. Arī Rīgā mēs tikai uzklausām un “pieņemam zināšanai”, ka Ušakovam ir savs viedoklis par okupāciju. Atslābumu veicinājusi apziņa – ak, tagad taču esam NATO un ES. Tas vedis pie zināmas apātijas arī citās jomās. Ka kaut kas “salabos” mūsu ekonomiku, ka aizdos, cik tik eiro prasīsim, un varbūt pat atpakaļ neprasīs, ka bez maizes kumosa nepaliksim. Tāda veida attieksme tiek kultivēta vai “kultivējas”. Un arī ar Žirinovska izteikumiem ir tā – nu labi, nerunāsim neko pretim. Taču, lai cik jocīgs liktos viens vai otrs paziņojums, tas saglabājas vēsturē. Ja pretī nav otra, mūsu puses viedokļa, tad ilglaicīgā periodā tas var kaitēt un izrādīties neatbilstoši Latvijas interesēm. Kad pērn biju Gruzijā, sajutu apātijai pilnīgi pretēju atmosfēru. Labi, tur bija karš, kas uz daudz ko lika skatīties saasinātāk, tomēr satiktie cilvēki, parlamenta deputāti izmanto katru iespēju, lai publicētos Rietumu presē. Ne tikai attaisnojoties, kad uzbrūk, kā notika ar Zīles kungu pēc “TB”/LNNK apvainošanās britu avīzē, bet pašiem skaidrojot Gruzijas vēsturi, neatkarības centienus un šodienas pozīciju. Tā ir atzinīgi vērtējama vēlme darboties savas valsts labā, kas mūsu politiķiem nav pārāk raksturīgi.
E. Līcītis: – Šnores kungs, vai neesat ievērojis, ka pat dažas pilsoniskas partijas sāk pārorientēties, ka mums maizes kumoss drīzāk ir Maskavā, nevis Briselē?
– Jā, tā dzirdēts, ka tur dalīs naudu un pabaros. Tāda attieksme ir visai nožēlojama, un “augļi” ir redzami. Nevajagot kritizēt iebrukumu Gruzijā, jo Maskavai tas nepatiks. Vajadzēja atdot Abreni, jo tas gan Maskavai būtu tīkami. Šos mājienus pavada solījumi, ka patīkamais atmaksāšoties, būšot kvalitatīvi un kvantitatīvi uzlabojumi ekonomiskajās attiecībās. Reālajā dzīvē tas nav redzams. Igaunija nav noslēgusi robežlīgumu, novākusi “Aļošas” statuju un darījusi daudz ko citu, kas noturējis igauņu pašcieņu, bet varbūt nav paticis Krievijai. Lai gan zaudējusi pasūtījumus no Austrumiem, tomēr parāda saimniecībā kopumā ievērojami labākus rezultātus par “pakalpīgāko” Latviju. Tur ir sakarība. Tas nav nejauši. Pašcieņas saglabāšana varbūt skādē acumirklīgiem ieguvumiem, tomēr ilgtermiņā rada lielāku ekonomisko izdevīgumu. Skaitīt un taustīties gar mītiskiem Kremlī novietotiem naudas podiem priekš Latvijas, manuprāt, ir kļūdaina Tautas partijas politika, kas, kā redzam, nav devusi labumu līdz šim un, domāju, nedos arī turpmāk.
V. Krustiņš: – Šo Krievijas “nesanervozēšanu”, lai plūktu saimnieciskos ieguvumus, cenšas noformēt arī idejiski, pieaicinot, piemēram, vēsturniekus no zināmām aprindām, pēc pasūtījuma izpētot, ka latvieši neko daudz neiebilstu, ja visiem nepilsoņiem piešķirtu pilsoņu tiesības.
– Žirinovska plates īsti vairs nav tās, ar kurām atskaņot Kremļa viedokli, tāpēc piemēro smalkākus, it kā demokrātiskākus, Rietumiem pieņemamākus gājienus, izrādot, ka, lūk, zināma daļa sabiedrības tā domā. Interesanti, ka slēptā veidā ievieš arī rusifikāciju, uzstādot Rīgā, piemēram, pieminekli Puškinam. Interesanti, ka vācu okupācijas periodā Latvijas sabiedrību arī pastiprināti iepazīstināja ar to, cik dziļa un te iesakņojusies ir vācu kultūra. Cik rīdziniekiem tuvs un pazīstams ir Gēte vai Vāgners. Jājautā, nez kādēļ nacisti tā rūpējās, lai mēs apzinātos savu tuvību ar vācu dižgariem? Pieņemu, ka ar kultūru tam bija visai mazs sakars.
Tāpat kā mazs sakars ar kultūras mīlestību ir pēdējā laika aktivitātēm, godinot dižgaru Puškinu, liekot Pētera I vai Barklaja de Tolli pieminekli, kuri asociējas ar Krievijas impērijas simboliem.
– Kā vērtējat vēlmi atcelt Dudajeva ielas nosaukumu?
– Negatīvi. Pirmkārt, nav redzams nekāds pamats, lai to tagad darītu. Saka – nevajagot politizēt domes darbu. Un kamdēļ tad jārosina uz ideoloģisku pretnostatījumu, ja šī iela saņēma nosaukumu pirms vairāk nekā desmit gadiem? Celt to atkal ārā nozīmē sarīdīt rīdzinieku “pret” un “par” nometnes, nemaz nerunājot par iedzīvotājiem sagādātām neērtībām, mainot ielu nosaukumus. Kā tad Ušakovs grib turpmāk saukt šo ielu? Par Kadirova ielu?
E. Līcītis: – Cik “dzīvs”, jūsuprāt, ir nacionālisms latviešos, ja daudzi pamet šo zemi labākas dzīves meklējumos, ja daudzi atzīstas, ka jūtas kosmopolīti?
– Biju pārsteigts, cik atzinīgi daudzi novērtēja manas atklātajā vēstulē paustās domas Ušakovam. Tas liecina, ka ir pietiekami nacionāli noskaņoti latvieši, ka nebūt nav tā, ka šajos grūtajos laikos nacionālie jautājumi ir mazsvarīgi. Tieši otrādi! Jā, atskan balsis, sak, ko cilājat mūždien okupācijas vecās lietas, būtu labāk padomājuši, cik slikti klājas saimniecībā. Bet šīs, manuprāt, ir “štata” balsis ar ierunātiem tekstiem. Šīs ir balsis, kas gribētu, lai tā būtu, ka daudzi atsaucas “prātīgiem” priekšlikumiem – noslēgsim vienu, otru līgumiņu ar Krieviju, tirgosimies un dzīvosim uz nebēdu. Lai, nedod Dievs, nepaceltos citas balsis par okupācijas seku likvidēšanu un kompensācijas taisnīgumu prasību pret Krieviju. Nu, es neredzu, ka ekonomiskā krīze būtu izļodzījusi muguru tiem latviešiem, kuri līdz grūtībām to vienmēr turēja taisni. Mēs runājām, ka politiķi, izņemot prezidentu, ne sevišķi komentēja Ušakova uzstāšanos, Okupācijas muzeju apmeklējot, toties sabiedrībā gan viņa izteikumi raisīja iespaidīga sašutuma vilni. Tas ir ļoti svarīgi.
V. Krustiņš: – Vaimanā, ka neesot jaunu seju politikā. Vai neesat padomājis, ka jums vajadzētu iesaistīties politikā? Publikā esat pazīstams ar savu darbību, un tā ir diezgan skaidri saprotama.
– Ar filmu “Padomju stāsts” zināmā mērā jau esmu iesaistījies politiskajos procesos. Vai man stāties partijā, lai no kādas listes kandidētu uz Saeimu, neesmu domājis, jo pašlaik priekšroka ir studijām. Ja, piemēram, rastos idejas par kādas filmas uzņemšanu, tad ir pilnīgi iespējams, ka politiskā piederība šai lietai nemaz nenāktu par labu. Ja vienas partijas biedrs uztaisa filmu, tad daudzi nekavēsies rādīt – viņš taču nav neatkarīgs, viņš ir politikānis!
E. Līcītis: – Filmu uzņemšana taču arī pataisīta kā “partijiska” lieta. “Padomju stāsts” ir izpelnījies ievērību plašā pasaulē, taču Rīgā lielo “Kristapu” tam nevarot dot, aizbildinoties, ka tas ir pārāk “propagandistisks” stāsts.
E. Šnore: – Par to man grūti spriest, es neesmu labi pazīstams ar kinematogrāfisko vidi Latvijā un kā notiek naudas dalīšana, balvu dalīšana un tamlīdzīgas lietas. “Padomju stāstam” pāris tūkstošus piešķīra Aizsardzības ministrija no sava budžeta, un cita Latvijas nauda tamdēļ netika tērēta. Bet presē gan esmu pamanījis tās batālijas, kas skāra “Rīgas sargu” neizvirzīšanu galvenajai balvai, gan citas “nesaprašanās”, kas liecina, ka situācija šajā lauciņā ir itin sarežģīta.
– Tā stāsta, ka bēdīgās ziņas par ekonomisko stāvokli un iekšpolitiskām nepatikšanām esot pabojājušas mūsu valsts tēlu ārzemēs. Kā “Padomju stāsta” režisors esat devies uz citām valstīm ne reizi vien. Vai pamanāt negatīvāku attieksmi pret Latviju?
– Manu filmu neuztver kā “filmu no Latvijas”, ja iepriekš sīkāk par to neinteresējas. Internetā esmu pat lasījis komentārus no Krievijas, kur lamā un kritizē “sasodītos amerikāņus”, kuri, neko nejēdzot no Krievijas vēstures, uzņēmuši tādu filmu. Man liekas, ka to, kā tagad ārzemēs uzlūko Latviju, nevajadzētu pārspīlēt un dramatizēt, pastiprināti sev kaisot pelnus uz galvas. Tas neatbilst patiesībai, ka saimniecisku neveiksmju vai muļķīgas “meteorīta bedres” dēļ mūs tagad turētu par galīgiem “nesekmīgajiem”. Nav tik traki. Latvieši nav sliktāki par citiem. Dabiski, mūsu situācija ekonomikā nav nekāda spožā, bet šeit ir pārmēru izbīlis un “vai, vai, ko gan ārzemēs par mums domā”.
Kolaboracionisma atslēgas vārds
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/la_pielikumi/kulturzimes/?doc=66967
Saruna ar dramaturģi Māru Zālīti lugas “Lācis” pirmizrādes priekšvakarā Nacionālajā teātrī
14. novembrī Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Māras Zālītes luga “Lācis”. Tā balstīta uz patiesiem vēsturiskiem notikumiem. Darbība notiek no 1939. gada līdz 1949. gada jūnijam.
Vilis Lācis, rakstnieks, vēlāk LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs. Emīlija Benjamiņa, Latvijas preses karaliene, un viņas dzīvesbiedrs Antons Benjamiņš. Vikentijs Latkovskis, V. Lāča vietnieks 1940. gadā, PSRS izlūkdienesta aģents kopš 1921. gada. Ivans Čičajevs, PSRS vēstniecības Latvijā pirmais sekretārs no 1938. līdz 1940. gadam. Tā saucamā Lāča mednieku grupa, Ome u. c. – personas, kas darbojas lugā.
Moto 1. “Oskara stiprais raksturs, fiziskā izturība, morālā cildenība, neizsmeļamā dvēseles spēku pārbagātība un nesavtīgā, pašaizliedzīgā kalpošana darba cilvēku interesēm – tās taču ir paša Viļa Lāča īpašības. Tāpēc Oskars Kļava un Vilis Lācis nav šķirami, nav atdalāmi viens no otra.”
B. Gudriķe. Ievads grāmatai “Atmiņas par Vili Lāci”. R. “Liesma”, 1975.
Moto 2. “Ja tu neraudāsi, tad akmeņi raudās.” Ome
– Finks, Kaupēns, Indriķis – jūsu daiļradē. Citiem – Benjamiņa, Klāvs Elsbergs, Vadonis jeb Kārlis Ulmanis. Nu – Vilis Lācis. Tik blīva pievēršanās latviešu vēsturē nozīmīgām personībām patlaban, jūsuprāt, ir nejaušība, sakritība vai laika diktēta likumsakarība?
– Sagadīšanās tā noteikti nav. Laiks prasa runāt par mums kā nācijai eksistenciāli svarīgiem jautājumiem. Nepieciešama pašanalīze.
– Kādēļ Vilis Lācis un tieši tagad?
– Lācis manās darāmajās domās ir diezgan sen. Viņa personība mani interesē gan no vēsturiskās izziņas, gan psiholoģijas viedokļa un arīdzan kā liels brīdinājums.
– No kā?
– Ja vēsturi neizzina līdz galam, tā mēdz atkārtoties. Ir analizētas daudzas vēsturiskas personības, bet Vilis Lācis līdz šim no vētīšanas izsprucis. Pirmo reizi par viņa lomu Latvijas vēsturē mūsdienām atbilstošā un intelektuāli cienīgā līmenī tika runāts Lāča simtgadei veltītā konferencē pirms vairākiem gadiem. Kādēļ Lācim iets apkārt kā karstai putrai? Un atbilde ir – pieskaroties Lācim, sāpīgi jāsaduras ar pašu latviešu kolaboracionismu. To nevienam negribas. Smaga, skumja, traģiska tēma. Labāk izvairīties. Esam runājuši par okupāciju, cik no tās cietuši, par sekām, ko jūtam joprojām, bet dziļi zemapziņā esam paslēpuši pašu latviešu līdzdarbību un līdzvainību. Zemapziņa, it īpaši kolektīvā, vēlas izstumt no sevis nepatīkamo. Tomēr dziļi iekšā tas trūd, un tas ir ļoti neveselīgi. Šīs tēmas noklusēšanai bijuši arī objektīvi apstākļi.
Kad Norvēģijā beidzās vācu okupācija, tauta tiesāja savus kolaborantus. Neraugoties uz to, ka Knuts Hamsuns bija nācijas lepnums, visā pasaulē pazīstams rakstnieks, norvēģi viņu tiesāja. Neņemot vērā ne cienījamos gadus, ne milzīgo ietekmi pasaulē, Hamsunam piesprieda cietumsodu un mantas konfiskāciju. Ne talantīga rakstnieka slava, ne Nobela prēmija neattaisnoja to, ka rakstnieks bija nostājies pret tautas interesēm. Bet Lācis savā kolaboracionismā gāja daudz tālāk, izdarīja nesalīdzināmi lielākus noziegumus. Atšķirībā no Hamsuna, kurš nevienu nav aizsūtījis nāvē – viņš vienkārši simpatizēja Hitlera pārcilvēka ideoloģijai, tā likās pievilcīga viņa izpratnē –, Lāča pakalpīgās rīcības dēļ Sibīrijā gāja bojā tūkstošiem nevainīgu dvēseļu.
Ja pēc kara būtu atjaunojusies Latvijas Republika, tādi jēdzieni kā uzticība valstij un arī nodevība pret valsti tiktu aktualizēti un izvērtēti. Taču atšķirībā no Norvēģijas Latvijā pēc Otrā pasaules kara okupācija turpinājās un nekāda pagātnes vētīšana, katra cilvēka rīcības un atbildības analīze nevarēja notikt un nenotika. Tāpēc mēs tikai tagad sešdesmit piecus gadus pēc Otrā pasaules kara esam tajā situācijā, kur norvēģi bija jau pēc 1945. gada 8. maija. Mūsu apziņā joprojām ir tādi džungļi, kuriem neesam cauri izlauzušies. Domāju, tas ir ļoti kaitējis mūsu vērtību izpratnei. Vilis Lācis ir kā atslēgas figūra sarunas iesākumam par to, cik paši esam ietekmējuši savu likteni, palīdzot okupācijai īstenoties.
– Lugas nosaukums ir nevis “Vilis Lācis” bet – “Lācis”. Tajā laikam meklējama vēl kāda slēdzene uz līdz šim neatvērtām durvīm?
– Mitoloģijā lācis simbolizē dvēseles tumšo daļu, kas potenciāli mīt katrā cilvēkā, un noteiktos apstākļos tas lācis ierūcas, sit ar ķepu. Vēl ir lācis kā rotaļlietiņa, spēļu lācītis un jēdziens krievu lācis… Bet mans nolūks ir ne vien aicināt – mīļie latvieši, paskatīsimies, kā uzvedāmies toreiz –, bet rosināt domāt, kā rīkojamies patlaban, kā aizstāvam savas valsts vērtības un nācijas intereses, kādi lāči šodien lodā starp stropiem mūsu dravās. Diemžēl nevar neredzēt paralēles ar 1940. gadu.
– ?
– Kaut kādi slepenībā slēgti līgumi, atsevišķi valstsvīri dodas uz Maskavu nezin kā interesēs, nezin ko sarunāt… Kurš gan to nesaprot – Krievija mēģina atjaunot savu ietekmi šajā reģionā un Latvija kā vājākais punkts izjūt vislielāko spiedienu un centienus reintegrēt Latviju bijušajā PSRS telpā. Un netrūkst arī to, kuri patlaban šim procesam kalpo. Tā lāča lieta joprojām dzīva.
– Jūsu lugā arī ļoti neviennozīmīgi vērtētais Augusts Kirhenšteins lūdz Vili Lāci paglābt Emīliju Benjamiņu. Epizode balstīta uz dokumentālu liecību vai tā ir autores fantāzija? Droši vien tāpat kā man, izlasot lugu, ar vēsturi saistīti jautājumi radīsies arī izrādes skatītājiem.
– Minētās epizodes pamatā nav ne dokuments, ne arī fantāzija, bet laikabiedru atmiņas, nostāsti, varbūt leģenda. Ceru, skatītāji sapratīs, ka skatās lugas uzvedumu, nevis atnākuši uz vēsturnieka priekšlasījumu.
– Kaut arī esat radījusi literāru, Zālītei raksturīgi metaforās runājošu un nevis zinātnisku darbu, lugas beigās uzrādīto avotu, atsauču un pētījumu saraksts gandrīz tikpat garš kā lugas teksts.
– Jā, esmu balstījusies uz visai plašu faktu bāzi. Ne tikai tādēļ, lai aizsargātos no iespējamiem pārmetumiem, bet pirmkārt, lai pati būtu droša par uzrakstīto un sacīto. Smēlos jaunākajos
Reklāma
pētījumos – Valsts vēstures arhīva publikācijās, Vēstures komisijas rakstos, Okupācijas muzeja arhīvā, vēsturiskos izdevumos kā, piemēram, Heinriha Stroda grāmatās, kur publicēti agrāk slepeni dokumenti. Izlasīju Tālivalža Vilciņa “Skolu jaunatne nacionālā cīņā”. Blakus visdažādākās laikabiedru atmiņas. Bet ir arī dažas tīri literāras līnijas.
– Pazīstu sievieti, kura tika pie Viļa Lāča uz pieņemšanu un lūdza par savu izsūtīto tēvu, taču lielais vīrs skatījies grīdā. Pēc daudziem gadiem viņa man teica: es Lācim piedodu viena vienīga “Vanadziņa” dēļ. Vai jūs kā Latvijas pilsone, rakstniece, cilvēks Vilim Lācim piedodat?
– Nē. Manai attieksmei varbūt ir pastiprinoši iemesli: pati esmu Sibīrijā dzimusi. Taču personiskais nav izšķirošais.
Reiz, kad strādāju bibliotēkā, kāda cienījama kundze ierunājās: o, jūs par Vili Lāci rakstāt! “Vai!” viņa sacīja. “Cik brīnišķīgi, mēs ļoti mīlam viņu, bērniem tik ļoti patīk Lāča darbi, visi raudam, lasot “Vanadziņu”…” Bet kā ar politisko kontekstu? – jautāju. “Par to mēs nekā nemācāmies,” viņa, jautājuma pārsteigta, samulsa, “Par to mūsu mācību grāmatās nekas nav rakstīts.”
Man gribējās teikt, ka varbūt vairāk būtu jāraud par tiem desmitiem tūkstošu cilvēku, arī bērnu, ko “Vanadziņa” autors Vilis Lācis aizsūtīja nāvē. Protams, sagaidu pēc izrādes arī agresīvu reakciju, jo Lācis daudzus padomju gadus bija nacionālais lepnums. Lai uz kuru padomju republiku aizbrauktu, tūlīt – o, Viļis Lacis! Bet Anglijā un Francijā neviens neko tamlīdzīgu neteiks.
Manās rokās nesen nonāca relikvija – ielūgums. Tā jocīgi kļuva. Kā vēsta ielūgums, 1949. gada 27. martā pusastoņos vakarā Drāmas teātrī notika LPSR Tautas rakstnieka Viļa Lāča lugas “Zvejnieka dēls” pirmizrāde. Divas dienas pēc 25. marta deportācijām. Gan lugas autors, gan publika zālē uzvedusies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Cēlās kājās, aplaudēja, sveica ziediem lugas autoru.
– Izklausās baisi.
– Tas patiešām ir baisi. Tāpat kā tas, ka 1941. gada 15. jūnijā, dienu pēc izsūtīšanas, notika Padomju Latvijas Rakstnieku savienības kongress, kurā Vilis Lācis uzstājās ar runu, ne ar zilbi nepieminēdams iepriekšējās nakts notikumus.
– Kādi gļēvuļi izrādās latvieši…
– Nē, tā ir tikai viena puse. Lugā darbojas “Lāča mednieku” grupa, kura veica vismaz divus atentātus pret Vili Lāci kā pret tautas nodevēju. Šai grupai ir reāli prototipi – šie “Lāča mednieki” patiešām bija trīs brāļi, un starp viņiem patiešām bija sieviete, saistībā ar kuru vijas kā mīlestības, tā nodevības tēma.
Pirmo reizi par vienu no “Lāča medniekiem” – Tālrītu Krastiņu – izlasīju “Rīgas Laikā”. Izklausījās neticami. Atradu arī citas liecības – atmiņu krājumā “Uz ežiņas galvu liku”, arī Dzintras Gekas “Sibīrijas bērnos”. Daudzi teksti viņu mutēs nāk no nacionālo partizānu stāstiem. Lugas finālā ir autentiska vēstule no Sibīrijas. Piecdesmit gadus padomju ideoloģija bija potējusi, ka pēc kara mežos slapstījās nelietīgi bandīti, kas pretojās labajai padomju varai. Šie stereotipi diemžēl dzīvo joprojām. Man nav radies iespaids, ka pa šiem divdesmit neatkarības gadiem mēs kā tauta būtu pa īstam apguvuši savu vēsturi, nevis joprojām pakļāvīgi sekojuši iekarotāju versijām, kas figurē, jau sākot ar septiņsimt verdzības gadu mitoloģiju un kaitē mūsu mentalitātei līdz pat šodienai.
Maskava veiksmīgi uzturējusi melīgo leģendu par latviešu jūsmīgi uzņemtiem krievu tankiem un brīvprātīgo iesaistīšanos kolhozu veidošanā. Patiesībā labi organizēta pretošanās jeb nacionālo partizānu kustība sākās jau dažus mēnešus pēc 1940. gada 17. jūnija. Tās sācēji bija jaunatne, kā jau brīvajā Latvijā augusi un skolojusies vispatriotiskāk noskaņotā sabiedrības daļa. Atšķirībā no mūsdienām.
Cīņa ilga līdz pat piecdesmito gadu beigām, deviņpadsmit gadu garumā, prasīja daudz upuru. Tas bija īsts karš. Eiropa būtībā nepazīst tik neatlaidīgu pretošanos gandrīz bezcerīgos apstākļos pret tik milzīgu pārspēku. Tik varonīga bija mūsu tauta. 1949. gada 25. marta izsūtīto vidū deviņdesmit astoņi procenti bija latvieši, pārsvarā sievietes, sirmgalvji, bērni. Līdz ar kolektivizāciju šim neģēlīgajam aktam bija vēl viens mērķis – salauzt pretošanās kustības mugurkaulu, sagraut morāli latviešu vīrus mežos.
Parakstot dokumentu par izsūtīšanu, manā lugā Vilis Lācis sasvārstās. Un es pieņemu, ka viņš varēja jautāt – vai tiešām padomju varai jācīnās ar sievietēm, bērniem, sirmgalvjiem? Viņam atbild – jā, mēs viņus kvalificējam kā atbalsta bāzi.
– Bet varbūt Lāci kā svārstīgu un svārstāmu rotaļu lācīti var uzskatīt ne vien par vainīgo, bet arī upuri?
– Ja Lāci sauksim par upuri, tad kā lai saucam tos, kuri pēc viņa pavēles tika nolemti iznīcībai? Lācim bija izvēle, viņa represētajiem cilvēkiem tās nebija. Protams, visam pāri gūlās totalitārais krievu lācis Maskavā. Un tomēr – bez sabiedrotajiem ļaunums nevar īstenoties. Tā ir bijis, un tā ir.
Dzelzs aizkara krišana
Latvieši, kuri pirms 20 gadiem paši savām acīm redzēja, kā tiek sagrauts Berlīnes mūris, kas pasauli bija sadalījis divās daļās, visi kā viens bija pārliecināti — ja kritīs mūris, Latvija atgūs neatkarību. Tā arī bija
Nostājoties Berlīnē vietā, kur kādreiz atradās 3,60 metru augstais betona mūris, joprojām pārņem sirreālas sajūtas. Vienā pusē mājas, parki, kafejnīcas, berlīnieši un viņu viesi, otrā pusē — tas pats. Tomēr 28 gadus — no 1961. līdz 1989.gadam — mūris ne tikai Berlīni un Vāciju, bet faktiski visu pasauli sadalīja divās daļās — demokrātiskajos Rietumos un komunistiskajos Austrumos. Dzelzs aizkars bija reāls, un tas bija tur — Berlīnē.
Miruši pie Berlīnes mūra
Žurnālisti Verners Filmers un Heriberts Švāns bija pirmie korespondenti, kuriem 1990.gada decembrī kļuva pieejami militāro arhīvu dokumenti. Tos viņi padarījuši pieejamus grāmatā Opfer der Mauer (Mūra upuri) un no tiem secinājuši, ka pie Berlīnes mūra, mēģinot šķērsot robežu, gājuši bojā 216 cilvēki
Berlīnes prokuratūra savākusi informāciju par 169 nāves gadījumiem
Checkpoint Charlie muzejs 2004.gada 13.augusta preses konferencē ziņoja par 1065 nāves gadījumiem, bēgļiem mēģinot šķērsot robežu un pārvarēt mūri
Pirmais upuris pie Berlīnes mūra bija 58 gadus vecā Ida Zīkmane, kura 1961.gada 22.augustā lēca pa vienu no mājas logiem Berlīnes mūra tuvumā un no gūtajām traumām mira.
24.augustā tika nošauts bēglis Ginters Liftins
Rietumu medijos lielu satraukumu izraisīja 18 gadu vecā Pētera Fehtera nāve. Zēnu sašāva 1962.gada 17.augustā, kad viņš mēģināja bēgt pāri mūrim, un sabiedroto spēku karavīru un Rietumberlīnes policistu acu priekšā viņš noasiņoja līdz nāvei. Uzskata, ka viņam tika atļauts nomirt par biedinājumu citiem
Pēdējais cilvēks, kurš tika nošauts par mēģinājumu šķērsot Berlīnes mūri, bija 20 gadu vecais Kriss Gefrojs, 1989.gada pavasarī
Berlīnes mūris
Mūra robeža bija 155—160 km
Robeža starp Rietumberlīni un Austrumberlīni — 43,1 km
Robeža cauri apdzīvotajiem Berlīnes rajoniem — 37 km
306 m augstā betona mūra garums — 106 km
Nāves josla — 450 000 kvadrātmetru
To apsargāja vairāk nekā 10 000 robežsargu un virsnieku
Berlīnes mūra krišanas divdesmitgade ir lieli svētki arī mums, latviešiem. “Baltijas valstu nacionālās kustības, kas vērsās pret totalitāro okupācijas režīmu, bija viens no Berlīnes mūra krišanas cēloņiem. To nevajadzētu aizmirst. Savukārt Berlīnes mūra krišana paātrināja Baltijas valstu neatkarības atgūšanu,” uzsver Eiropas Kopienu Tiesas tiesnesis Egils Levits, kurš 1989.gadā strādāja Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā.
Mūri cēla, lai apturētu bēgļus
Pēc kara, kad PSRS un rietumvalstu sabiedroto spēki sadalīja Vāciju divās okupācijas zonās, 1949.gadā nodibinot Vācijas Federatīvo Republiku (VFR) un Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR), ļoti ātri kļuva skaidrs, ka ir vajadzīga stingri apsargāta robeža. Tā kā robeža bija viegli šķērsojama vairākās vietās, Berlīne bija gluži kā magnēts visiem, kas bēga no padomju lielvaras.
1952.gada aprīlī, kad Austrumvācijas komunistiskā režīma līderi tikās ar Padomju Savienības līderi Josifu Staļinu Maskavā, toreizējais PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs izteicis priekšlikumu “apstādināt rietumu aģentu brīvu kustību” uz VDR. Staļins piebildis, ka robežai starp VDR un VFR vajadzētu būt “nevis vienkāršai, bet bīstamai…Vācieši sargās drošību ar savām dzīvībām”. Pēc šīs tikšanās tika pieņemti jauni pārvietošanās kontroles un pasu likumi, kas būtiski ierobežoja, tomēr neapstādināja bēgļu plūsmu uz Rietumiem. Berlīne bija kā nāves cilpa, caur kuru Austrumu bloka iedzīvotāji varēja mēģināt izbēgt. Pēc aptuveniem aprēķiniem, līdz 1961.gadam Austrumvāciju pameta 3,5 miljoni cilvēku.
Lai apstādinātu bēgļus, bija nepieciešama būtībā nepārvarama robeža. Vēl 1961.gada jūnijā toreizējais VDR līderis Valters Ulbrihts starptautiskā konferencē teica, ka “nevienam nav nolūka celt mūri”. Taču jau 1961.gada 13.augustā robeža tika slēgta. Pēc E.Levita stāstītā, tika ierīkots dzeloņstiepļu žogs, uzstādīts betona mūris, noteikta aizliegtā zona. Jau mūra celtniecības laikā to apsargāja karavīri, kas draudēja nošaut ikvienu, kas tuvotos. Mājas, kas atradās starp mūri un drošības zonu, iedzīvotājiem bija jāpamet, un tās tika izsludinātas par teritoriju, kurā neviens nedrīkst spert kāju. Vēlāk robežu tehniski uzlaboja — uzstādīja šaušanas mašīnas, kas, reģistrējot kustību, automātiski sāka šaut. Tauta to nosauca par Nāves joslu.
Lielākais cietums
“Daudziem cilvēkiem Austrumu blokā, arī Latvijā, kuri, par spīti ideoloģiskajam spiedienam, bija saglabājuši neatkarīgu domāšanu, mūris gan tiešā, gan pārnestā nozīmē nozīmēja ieslēgtību visaptverošā, totalitārā režīmā, nogriešanu no attīstības modernajā Rietumu pasaulē,” stāsta
E.Levits. “Savukārt komunistiskā režīma piekritējiem mūris bija nepieciešams norobežojums no brīvas, demokrātiskas sabiedrības, lai varētu uzturēt savu represīvo totalitāro režīmu. Tā oficiālais nosaukums Austrumvācijā bija “antiimperiālistiskais aizsardzības valnis”.”
Bruno Rubess, kurš 1972.gadā tika iecelts par Volkswagen pārstāvniecības Kanādā prezidentu, atminas, ka 1976.gadā vedis Kanādas labākos autopārdevējus ekskursijā uz Volkswagen ražotni Volfsburgā, kas atradās netālu no austrumu robežas: “Saviem kolēģiem teicu — es jums parādīšu pasaulē lielāko cietumu, un aizvedu paskatīties mūri, kas norobežoja Austrumu un Rietumu Vāciju. Teicu — tā ir cietuma siena, kas ved līdz pat Vladivostokai. Kā latviešu leģionārs, kurš kādu laiku pabijis arī karagūstekņu nometnē, biju daudz dažādu sienu redzējis, bet šādu mūri arī es pats redzēju pirmo reizi.”
“Pārvarēt mūri, par spīti mazajām izredzēm, bija daudzu austrumvāciešu ilgas. Mūra pastāvēšanas laikā Austrumvācijā par mēģinājumu pārvarēt mūri tika notiesāti apmēram 75 000 cilvēku. Oficiālajā valodā — notiesāti par “bēgšanu no republikas”,” stāsta E.Levits. “70.gados Rietumvācija daudzus šos cilvēkus esot sākusi izpirkt no cietuma, par katru samaksājot 40 000—100 000 marku. Tādā veidā Austrumvācija ar šo savdabīgo cilvēku tirdzniecību pelnīja valūtu.”
Gatavojoties mūra krišanas divdesmitgadei, Vācijā ir mēģināts saskaitīt, cik cilvēkiem izdevies sekmīgi pārbēgt mūra otrajā pusē. Saskaitīti 5057, no tiem 574 bijuši karavīri, kuri izmantojuši situāciju, lai pārbēgtu. Taču nav skaidri zināms, cik daudz cilvēku gāja bojā, mēģinādami pārvarēt robežu. Checkpoint Charlie muzejs, kas vāc materiālus un veido izstādes par Berlīnes mūri, uzskata — aptuveni 200. Salīdzinošās vēstures pētniecības centrs Potsdamā ir pārliecināts par 136 nāves gadījumiem. Oficiāli reģistrēti 98. Pēdējais bēglis pāri mūrim Berlīnē tika nošauts 1989.gada martā, dažus mēnešus pirms mūra krišanas. E.Levits stāsta, ka pēc Vācijas apvienošanās vairāki atbildīgi Austrumvācijas augstākie vadītāji tika notiesāti par to, ka devuši pavēli šaut uz bēgošajiem. Notiesāti arī vairāki robežsargi šāvēji. Šo spriedumu apstiprinājusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa.
Robeža bija stingri slēgta tikai Austrumu bloka iedzīvotājiem. No Rietumiem šķērsot robežu varēja diezgan vienkārši, atceras žurnālists Dainis Mjartāns, kurš 80.gadu otrā pusē studēja Berlīnes Universitātes Komunikācijas zinātņu institūtā. “Ne bieži, bet reizi mēnesī, divos es devos paskatīties, kas notiek Berlīnes otrā pusē,” stāsta D.Mjartāns. “Kāda bija sajūta? Pilnīgi sirreālistiska. Cilvēki ar mani nerunāja. Vairākas reizes mēģināju nodibināt kontaktus, bet man neviens neatbildēja. Pēc apģērba redzēja, ka ārzemnieks, un nerunāja. Austrumvācieši bija ideoloģiski apstrādāti un iebaidīti.”
Mēs gribam ārā!
Kamēr reformas Padomju Savienībā 80.gados jau sāka pāraugt revolūcijā, komunistiskais režīms Austrumvācijā, kura priekšgalā atradās Ērihs Honekers, palika pilnīgi sastindzis, stāsta E.Levits. Tomēr kopš 1989.gada sākuma — arī Baltijas tautu nacionālo kustību panākumu iespaidā — Austrumvācijā tautas spiediens uz režīmu pieauga.
Sākotnēji tūkstošiem austrumvāciešu meklēja iespēju emigrēt. 1989.gada 23.augustā Ungārija atvēra robežu ar Austriju, un septembrī vairāk nekā 13 000 austrumvāciešu caur Ungāriju aizbēga uz Austriju un Rietumvāciju. Rietumvācijā skolās, sporta zālēs un citās vietās tika izveidotas bēgļu nometnes, kurās tika uzņemti, reģistrēti un aprūpēti tūkstošiem cilvēku. Kad ungāri mēģināja apturēt bēgļu plūsmu un piespieda daudzus austrumvāciešus no robežpārejas punktiem atgriezties Budapeštā, viņi ieradās VFR vēstniecībā un atteicās atgriezties Austrumvācijā. Līdzīgi incidenti notika Čehoslovākijā. Austrumvācijas valdība formāli atļāva pamest valsti, taču paredzēja, ka bēgļi izmantos vilcienu, kas ved caur Austrumvāciju. Ar to arī sākās masu demonstrācijas, un cilvēki izgāja ielās ar plakātiem “Mēs gribam ārā!”.
Pēc E.Levita stāstītā, 1989.gada rudenī galvenokārt baznīcai tuvi grupējumi sāka pieprasīt reformas Austrumvācijā pēc Padomju Savienības un Baltijas valstu parauga. Oktobrī Leipcigā notika vairākas masu demonstrācijas, kurās tika prasītas brīvas vēlēšanas. “Gan valdošais komunistu režīms, gan tauta saprata, ka šoreiz politiskajā drudzī eksistējošā “draudzīgā” Padomju Savienība režīmu vairs neglābs. Lai arī režīma drošības spēki bija jau diskrēti sagatavojušies asiņainai demonstrantu izklīdināšanai, tomēr pavēle netika dota,” stāsta E.Levits. “Režīms sāka grīļoties. Sapratuši, ka pilnīgi bez kompromisiem iztikt nevarēs, Austrumvācijas valdošās Komunistu partijas politbiroja locekļu vairākums 18.oktobrī gāza stūrgalvīgo Honekeru un viņa vietā iecēla Egonu Krencu, kurš mēģināja uz tautas izaicinājumu reaģēt elastīgāk.” Tomēr protesta pasākumi turpinājās, un 4.novembrī tie sasniedza kulmināciju — Aleksandra laukumā Austrumberlīnē bija sapulcējies aptuveni miljons cilvēku.
9.novembra misēklis
E.Krenca ideja bija ļaut tautai “nolaist tvaiku”, dodot iespēju aizbraukt pašiem neapmierinātākajiem, stāsta E.Levits. 9.novembra pēcpusdienā politbirojs pieņēma lēmumu dot plašākas iespējas atstāt Austrumvāciju legālā ceļā. Bija paredzēts, ka bēgļi varēs šķērsot robežu tieši robežpārejas punktos Vācijā, arī Berlīnē. “Šo lēmumu tā paša 9.novembra vakarā politbiroja loceklim Ginteram Šabovskim, kurš pats sēdē nebija piedalījies, vajadzēja izskaidrot preses konferencē,” stāsta E.Levits. “Lēmums tomēr nebija formulēts galīgi, par detaļām vēl bija domstarpības. Krencs Šabovskim ceļā uz preses konferenci bija iedevis tikai ar roku rakstītu zīmīti, kurā lēmums aprakstīts vispārējos vilcienos.” Jaunajai kārtībai it kā vajadzēja stāties spēkā 1989.gada 17.novembrī, par to gan G.Šabovskis nebija informēts. Tādēļ preses konferencē viņš vispirms izklāstīja, ka politbirojs nupat pieņēmis lēmumu atļaut Austrumvācijas pilsoņiem izbraukt no valsts un, atbildot uz jautājumu, kad šis lēmums stāsies spēkā, apjucis nomurmināja: “Tūlīt.”
“Zibens ātrumā Berlīnē — arī rietumvācu radio un televīzijā — izplatījās ziņa, ka politbirojs atvēris robežu,” stāsta E.Levits. “Jau pēc stundas pie robežpārejas punktiem pulcējās tūkstošiem cilvēku un uztraukti skaidroja dežurējošajiem robežsargiem, ka politbirojs nupat pieņēmis lēmumu atvērt robežu. Apjukušie robežsargi, redzot šo ziņu rietumvācu televīzijā (austrumvācu televīzija par to vēl neko neziņoja), sāka laist cilvēkus pāri. Sākumā viņi vēl kontrolēja pases, bet, pūlim pieaugot, atmeta ar roku. Robežkontroles punkti drīz vairs visus nevarēja izlaist cauri, un cilvēku tūkstoši sāka vienkārši rāpties mūrim pāri uz Rietumberlīni.”
Liktenīgā diena
“Mēs bijām trīs latviešu studenti, visi beiguši Minsteres Latviešu ģimnāziju un studējām Rietumberlīnes Universitātē katrs savā fakultātē. Tajā liktenīgajā dienā mēs visi steidzāmies pie mūra,” stāsta D.Mjartāns un pieļauj, ka 9.novembrī, ko vācieši sauc par liktenīgo dienu, viņš ar saviem draugiem Raineru un Anitu bija vienīgie latvieši, kas piedzīvoja Berlīnes mūra sabrukuma sākumu. “Uzzinājām, ka Bornholmas ielā it kā esot atvērts mūris. Lecām metro — pulkstenis jau bija ap desmitiem vakarā — un laidām uz Bornholmas ielu. Tiešām pavērās vārti, un ap pulksten vienpadsmitiem cilvēku masas vēlās pāri robežai. Cilvēki nāca un nāca. Pārgāja pāris metru pāri robežai, varēja redzēt, ka viņi apstājās un samulsuši skatījās pāri. Bija grūti aptvert viņu pārdzīvojumus, jo, dzīvojot Austrumvācijā, viņi varēja dzirdēt Rietumvācijas radio, skatīties Rietumvācijas TV, dzīvot visam līdzi, bet nekā no tā nevarēja piedzīvot. Un pēkšņi — iespēja nokļūt otrpus mūrim. Cilvēki skūpstījās, lēkāja, dažiem pat bija šampanietis līdzi. Vēlāk lasīju, ka starp pusdivpadsmitiem un vieniem robežu pārgāja aptuveni 20 tūkstošu cilvēku. Mēs tajā vakarā izlēmām aiziet paskatīties, kas notiek Austrumberlīnē. Izspraucāmies garām robežsargiem un nokļuvām Austrumberlīnē, kur aizgājām līdz Aleksandra laukumam. Redzējām, ka daudzi cilvēki vienkārši guļ — viņi nebija dzirdējuši par lēmumu atvērt robežu. Laukums bija tukšs, un devāmies atpakaļ, lai kopā ar austrumvāciešiem dotos uz Rietumberlīnes pusi.
Kad ar visu pūli stūmāmies uz galveno Berlīnes ielu, tur notika neticamas lietas — bija sanākuši austrumberlīnieši, rietumberlīnieši ar šampanieša pudelēm. Bija tāda sajūta, ka trīs Jaungadi iekrituši vienā dienā. Tas bija kaut kas! Vienkārši neticami!”
Pēc E.Levita stāstītā, mūra atvēršanu 9.novembra vēlā vakarā daudzi bija “nogulējuši”. 10.novembra rītā par to uzzināja visi 16 miljoni austrumvāciešu, un ļoti daudzi no viņiem tūlīt pat devās ceļā. “Tajā dienā miljoniem cilvēku pārgāja robežu uz Rietumvāciju vai Rietumberlīni,” atminas E.Levits. “Tikko vakarā redzēju televīzijā, ka robeža ir atvērta, sapratu, ka šajā vēsturiskajā brīdī jābūt tur klāt. Nākamajā rītā agri braucot pa autostrādi uz Berlīni, biju gandrīz viens — toties autostrādes pretējā josla, kas veda no Austrumvācijas uz Rietumvāciju, 200 km garumā no vienas vietas pilna ar austrumvācu trabantiem (mini automašīnām) — cilvēki devās prom no valsts. No rīta Berlīnē bija neaprakstāma aina: simtiem tūkstošu cilvēku, austrumberlīnieši un rietumberlīnieši, sēdēja uz mūra, kala to ar kaltiem un āmuriem. Jau vakarpusē mūris bija caurumots kā Šveices siers. Cilvēki dziedāja, dejoja, apskāvās. Rietumberlīnes krogi bija atvērti un deva alu par brīvu. Austrumberlīnieši jutās, kā pēkšņi atbrīvoti no cietuma. Rietumberlīnieši saprata, ka Vācijas dalīšana ir beigusies. Redzēju, kā bijušais kanclers Villijs Brants pie Šēnebergas rātsnama cilvēku tūkstošu priekšā teica slavenos vārdus: “Tagad saaug kopā tas, kam jāsader kopā.”
Ļāvos šim pacilātības mirklim, nojaušot, ka mūra krišana Berlīnē nozīmē visa Austrumu bloka totalitārā režīma — arī tobrīd vēl okupētajā Latvijā — sabrukumu. Arī es izkalu sev gabaliņu mūra par piemiņu no šīs dienas. Cilvēkiem bija kopēja sajūta, ka totalitārajai komunistiskajai sistēmai vairs nav nedz gribas, nedz spēka pagriezt vēstures ratu atpakaļ. Ka režīms ir uzvarēts. Ka tagad sāks valdīt brīvība.”
Pakāpeniskā nojaukšana
Dainis Mjartāns gan atceras, ka ne uzreiz pēc 9.novembra Austrumvācijas valdība pieļāva mūra demontēšanu. Tūkstošiem rietumberlīniešu pulcējušies uz mūra pie Brandenburgas vārtiem, pieprasot nojaukt mūri. “Mēs tur pavadījām vairākus vakarus un kādā dienā arī uzrāpāmies uz mūra,” stāsta D.Mjartāns. “Mums toreiz šķita svarīgi tur būt, jo Berlīnes mūra krišana nozīmē Latvijas neatkarību. Simboliski šī vieta bija Eiropas dalīšanas vieta. Es stāvēju starp cilvēkiem, kuri aicināja Austrumvācijas karavīrus pievienoties un stāvēt uz mūra. Karavīru bija ļoti daudz, plecu pie pleca. Bet mēs sēdējām, izkliedzām dažādus saukļus, bija jaunieši, kuri bija paņēmuši līdzi āmurus un dauzīja mūri. Mums likās, ka Austrumvācijas politiskā spice cerēja, ka ļaudis būs paskatījušies rietumpuses veikalu izkārtnes, saņems Rietumvācijas apsveikumu katram austrumvācietim — 100 marku —, nopirks banānus, bet dzīvot un strādāt viņiem vajadzēs aiz mūra. Mēs sapratām — kamēr nekritīs vadība, nekas nemainīsies.
Kādā trešajā dienā pie mūra piebrauca mašīnas un tika pavēlēts, lai cilvēki kāpj nost no mūra, tā ir VDR teritorija. Mūs brīdināja — ja mēs nerāpsimies no mūra lejā, tiks lietots spēks, bet mēs tikai smējāmies. Tad uz mums sāka šaut ar ūdensmetējiem. Tik inteliģenti viņi bija, ka šāva gaisā, un ūdens mums nāca virsū no augšas. Ja ūdens strūklas būtu tēmētas tieši virsū, baidos, to spēks nogāztu cilvēkus, daudzi lēktu un būtu guvuši smagas traumas.”
BRĪVĪBU BALTIJAI
Šogad vairākos Vācijas laikrakstos, aprakstot Berlīnes mūra krišanas notikumus, tika publicēta fotogrāfija, kurā uz mūra redzami jaunieši ar sarkanbaltsarkanu karogu. Apakšā uzraksts — Freedom for the Baltic States. Par šiem un līdzīgiem saukļiem uz mūra sienas laikā no 1987. līdz 1989.gadam bija gādājis tagadējais Latvijas vēstnieks Īrijā Pēteris Elferts, kurš toreiz strādāja Minsteres Latviešu ģimnāzijā un kopā ar citiem latviešu jauniešiem nakts aizsegā zīmēja politiskos grafiti uz mūra sienas. “Tā bija daļa no mūsu nevardarbīgās pretošanās kustības,” paskaidro P.Elferts. “Saukļi bija dažādi — atsaukt Ribentropa—Molotova paktu, dot brīvību Baltijas valstīm. Iepriekš noskatītā vietā — pie Brandenburgas vārtiem, Potsdamas laukumā — tos zīmējām. Gribējās, lai tie ir mākslinieciski skaisti, piemēram, vienā bija redzama roka ar sirpi un āmuru, kas apkampj Baltijas valstis.”
Kad Austrumvācijas valdība pieņēma lēmumu atvērt jaunu robežpārejas punktus, pirmā vieta, kur 12.novembrī buldozers izlauza mūri, bija pie Potsdamas laukuma tieši tajā vietā, kur P.Elferts ar draugiem bija uzrakstījis prasību anulēt Ribentropa—Molotova paktu un kur bija uzzīmēts sirpis ar āmuru un kāškrusts. “Pirmo izplēsa mūra daļu ar sirpi un āmuru, un tas bija ļoti nozīmīgs brīdis,” atceras Latviešu kopības Vācijā valdes priekšsēdis Nils Ebdens. “Eiforija bija milzīga — rietumberlīnieši solidarizējās ar austrumberlīniešiem un bija laimīgi par viņu iegūto brīvību.”
N.Ebdens apstaigājis mūri novembra beigās un redzējis, ka teju visās vietās cilvēki ar āmuriem, kaltiem un veseriem mēģināja atsist kādu mūra gabalu. Daži pat bija sākuši ar tiem gluži kā ar suvenīriem tirgoties. “Mēs vēl atradām vietas, kur bija rakstīts “Latviju latviešiem” un “Freedom for Baltic States”,” atceras N.Ebdens.
Bruno Rubess ar kundzi Birutu 1989.gada 28.decembrī bija devušies uz Berlīni, lai paši savām acīm redzētu, kā tiek demontēts mūris. “Mēs toreiz gatavojāmies braukt uz Toronto, un es sievai teicu — mēs jau nu mūra gabalu uz Kanādu līdzi neņemsim,” atceras B.Rubess. “Bet, kad mēs piegājām pie mūra, mana dārgā sieviņa no rokassomiņas izvilka mazu kaltiņu ar plastmasas rokturīti un mēģināja kādu gabaliņu nodrupināt. Kad kāds bavārietis, kurš tur darbojās ar veseri, to ieraudzīja, skaļi un sirsnīgi smējās! Sieviņa teica — man laikam nepareizi rīki. Bavārietis kā lika ar veseri, tā vesels gabals mūra bija lejā.”
Berlīnes mūra nojaukšana turpinājās līdz pat 1990.gada vidum. Kad to demontēja, jau bija skaidrs, ka ir sperts solis pretim Vācijas atkalapvienošanai, kas formāli beidzās 1990.gada 3.oktobrī.
Simbolisks pagrieziena punkts
“Šī gandrīz neasiņainā revolūcija līdz 1991.gada beigām aizslaucīja totalitāro komunistisko sistēmu kopā ar trim valstīm (Austrumvācija, Dienvidslāvija, PSRS). 27 valstīs, tajā skaitā 20 valstīs, kas tika izveidotas no jauna vai atjaunotas (trīs Baltijas valstis), tā noveda pie vairāk vai mazāk demokrātiskas sistēmas. Dažās arī pie autoritāru vai pusautoritāru diktatūru izveidošanās,” rezumē E.Levits. “Kā pēc katras revolūcijas sekoja politiskie un emocionālie atplūdi, vilšanās. Arī austrumvācieši šodien ne tuvu nav apmierināti ar savu situāciju apvienotajā Vācijā. Latviešu nācija pašreiz pārcieš dziļu politisko un ekonomisko krīzi, daudzi ir vīlušies savā neatkarīgajā valstī. Taču 1989.—1991.gada Austrumeiropas revolūcija — un Berlīnes mūra krišana pirms 20 gadiem ir redzams un simbolisks tās pagrieziena punkts — neapšaubāmi ir liels solis progresa virzienā šo tautu un visas pasaules vēsturē. Jo pat vissliktākā demokrātija ir pārāka par vislabāko diktatūru.”
30. gadu Latvija čekas skatījumā
Iepazinies ar Maskavā iegādāto bij. čekas ģenerāļa Ļeva Sockova sastādīto dokumentu krājumu “Pribaltika i geopolitika 1935 – 1945 gg.”, nolēmu nedaudz papildināt Voldemāra Krustiņa komentāru (“LA”, 21.09.) par šo grāmatu, kurā atklātu melu un puspatiesību ir vairāk nekā sunim blusu.
Tās sākās jau ar sastādītāja ievadvārdiem, kuros apgalvots, it kā Baltijas valstis 30. gados esot bijušas pilnīgi orientētas uz Vāciju, ka ģermanofili bijuši Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs Vilhelms Munters, ka pēdējais 1939. gadā aicināts uz Maskavu, lai pārliecinātu spert vajadzīgos soļus Latvijas neatkarības saglabāšanai (piebildīsim – lai nodiktētu pazemojošo t. s. 5. oktobra bāzu līgumu). 30. gadu beigās Latvijā, Lietuvā un Igaunijā arvien lielāku ietekmi esot ieguvušas kreisās partijas un organizācijas, un parlamentu vēlēšanas uz “demokrātiskiem pamatiem” (sic? – R. T.) tur varējušas notikt tikai 1940. gadā. Leģitīmi (sic? – R. T.) izraudzītie valsts varas orgāni tad griezušies pie PSRS ar iestāšanās lūgumu, kuru tās Augstākā Padome apmierinājusi. Punkts un āmen. Kā padomju propagandisti rakstīja tolaik, tā viņu pēcteči dara to šolaik.
Visādus brīnumus var lasīt pirmajā aģenta “specziņojumā” no Rīgas, kas datēts ar 1938. gada 28. novembri. Oktobrī esot atklāta pret Ulmani vērsta sazvērestība, kuras priekšgalā stāvot prezidents Kviesis. 19. novembrī netālu no Ulmaņa dzīvokļa noticis spēcīgs sprādziens, par kuru un tā cēloņiem varas iestādes klusējušas. Diplomātiskās aprindas un iedzīvotāji baumo, ka šo atentātu gatavojusi Kvieša grupa. Savukārt Ulmaņa grupa domājot gāzt Kviesi un nosūtīt viņu par vēstnieku uz Ameriku.
Protams, nevarēja rakstīt tikai niekus. Rīgas izlūks informēja Maskavas priekšniecību, ka pēdējā laikā pieaugusi ļaužu neapmierinātība ar valdības politiku. Viņi prasa 15. maija apvērsumā solīto konstitūciju un atcelt karastāvokli. Un gluži tālredzīgi – prasot turpmāk apvienot prezidenta un premjera amatu, uz šo posteni izvirzot Ulmani. Kā zināms, 1936. gadā tā arī notika.
Pats par sevi saprotams, ka Kremlis, kura vadītājiem Staļinam, Molotovam, Ježovam un citiem parasti nosūtīja ziņojumu kopijas, sevišķi daudz gribēja zināt par Munteru, kas 1936. gada jūlijā bija iecelts par Latvijas ārlietu ministru. 14. novembrī Maskava saņēma vērtējumu no Rīgas: Munters ir “vecs vācu aģents un realizē politiku, kas palielina vācu ietekmi Latvijā”. Pēc izcelsmes vācietis un izpelnījies lielu, bet nepelnītu autoritāti pie Valsts prezidenta Ulmaņa.
Kādā citā informācijā tika citēts Rīgā iegūtais (nozagtais? nopirktais? – R. T.) Čehoslovākijas sūtņa Berāčeka ziņojums, kurā Munters tika raksturots skarbiem, bet lielā mērā nepelnītiem vārdiem: “Skandalozs, bezrakstura, intrigants. [..] Vācu neveiksmes gadījumā vai angļu–franču kombinācijas pārsvara gadījumā, pēc manām domām, MUNTERS tikpat uzticīgi kalpos šai kombinācijai. Šim gadījumam viņš cita starpā sadabūjis krievu sievu.” Pārspīlēts bija arī apgalvojums, ka latviešu tauta izturas pret Munteru ar dziļu neuzticību un ar nepacietību gaida viņa atkāpšanos. Taču prezidenta ietekmīgā protekcija ir stiprāka par sabiedrisko domu.
Acīmredzot līdzīgi tika iegūts, pārtulkots un nogādāts Kremlim Somijas sūtņa Rīgā Polina 1937. gada 19. jūlija ziņojums par Muntera braucienu uz Maskavu. Šis dokuments bija samērā korekts, jo balstījās uz ministra stāstījumu somu diplomātam par sarunām ar padomju ārlietu tautas komisāru Ļitvinovu un Staļinu. Sevišķi par tikšanos ar pēdējo, ar kuru neesot pārrunāti politiski jautājumi, bet Latvijas stāvoklis. Staļins vaicājis, ko Latvijā domā par muižniekiem “pelēkajiem baroniem”. Pēc Muntera slēdziena, Kremļa diktators un arī Ļitvinovs nezinot par agrāro reformu Latvijā un joprojām uzskatot, ka tur lielu lomu spēlē vācu baroni.
Gribot vai negribot jādomā, ka padomju aģentiem bija izveidojušies labi nelegāli kontakti ar Somijas sūtniecības darbiniekiem, jo no tiem varēja iegūt pat Polina 1936. gada 18. septembra ziņojumu “Latvijas pašreizējā iekšpolitiskā situācija un ārpolitiskās attiecības”. Pēc somu diplomāta ieskata, kamēr Ulmanis bija tikai premjers, kara ministrs Balodis, kuru atbalstīja Kviesis, nevarēja iebilst viņam. Par to liecināja fakts, ka Ulmanis ilgi nav varējis panākt Muntera iecelšanu par ārlietu resora vadītāju. Somijas sūtnis vienlaikus korekti konstatēja, ka ir uzlabojies Latvijas ekonomiskais stāvoklis – strauji attīstījies eksports, ievērojami pieauguši valsts ienākumi un apgrozāmie līdzekļi, bankām ir daudz brīvas naudas, ievērojami atdzīvojusies celtniecība utt.
Aplūkotais dokumentu krājums ir jāvērtē visnotaļ kritiski kā gandrīz vai visi mūsdienu Krievijas vēsturnieku darbi, kuri veltīti 20. gadsimta problēmām. Taču grāmatā ir arī savs neliels racionālais kodols. Pie augstāk sacītā var piemetināt, ka tajā rodami maz vai tikpat kā nepazīstami materiāli par latviešu diplomātu un politiķu aktivitātēm Rietumu pasaulē Otrā pasaules kara laikā un tam beidzoties. Unikāls dokuments ir kādas no Rīgas uz Zviedriju 1944. gada rudenī aizbēgušas ebreju meitenes apjomīgs (grāmatā uz 42 lappusēm!) raksts par viņas tautiešu vajāšanām Latvijā nacistu okupācijas laikā. Šķiet, ka mūsu holokausta pētnieki šo materiālu nav vēl izmantojuši.
Bijušo Lietuvas iekšlietu ministru apsūdz genocīdā
http://zinas.nra.lv/pasaule/7268-bijuso-lietuvas-iekslietu-ministru-apsudz-genocida.htm
Pirmajam atjaunotās neatkarīgās Lietuvas Republikas iekšlietu ministram Marijonam Misjukonim izvirzītas apsūdzības genocīdā par dalību VDK operācijā, kurā 1965. gadā tika iznīcināts viens no pēdējiem Lietuvas nacionālajiem partizāniem, vēsta avīze “Lietuvos rytas”.
Lietas izmeklēšana tika sākta jau 1998. gadā, un tās gaitā prokurori noskaidrojuši desmit personas, kas savulaik, strādājot padomju tiesībsargāšanas struktūrās, “īstenojušas genocīdu un ar aktīvu bruņotu uzbrukumu lēmušas šo partizānu nāvei”. Sešu apsūdzēto vairs nav starp dzīvajiem. Līdz ar Misjukoni apsūdzības izvirzītas arī bijušajam Utenas VDK nodaļas priekšniekam Sergejam Tihomirovam un vēl divām Lietuvā dzīvojošām personām.
Tagad Panevēžas apgabala prokuratūra nodevusi šo lietu tiesai. Lietuvas likumdošana par piedalīšanos genocīdā paredz brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divdesmit gadiem vai mūža ieslodzījumu.
VDK operācija pret vienu no pēdējiem Lietuvas nacionālajiem partizāniem – Antanu Kraujeli – notika 1965. gadā Anīkšču rajonā. Māju, kurā viņš slēpās, aplenca drošībnieki, un viņš, nevēlēdamies padoties, nošāvās.
Uzzinot par lietas nodošanu tiesā, 70 gadus vecais Misjukonis sacījis, ka viņam tas neesot nekas jauns, jo šai sakarā viņš tiekot vajāts jau 18 gadus. Bijušais ministrs savu vainu neatzīst, norādot, ka Kraujelis nošāvies pats, nepieņemot piedāvājumu padoties un pirms tam nošaujot savas slēptuves saimnieku un divus miličus.
Misjukonis bijis gan Lietuvas PSR, gan neatkarīgās Lietuvas iekšlietu ministrs. Internetā atrodamas norādes, ka valstiskās neatkarības atgūšanas laikā viņš pasargājis iekšlietu struktūras no šķelšanās un bruņotas konfrontācijas, īstenojis milicijas depolitizāciju, likvidējot tajā komunistiskās partijas organizācijas.
2000.gadā Lietuvas prezidents Valds Adamkus viņu apbalvoja ar Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina 3.pakāpes ordeni. Tai reizē Misjukonis pats stāstīja avīzei “Lietuvos rytas”, ka pēc kara noslepkavota viņa ģimene, taču darbā Lietuvas PSR Valsts Drošības komitejā viņš nav iestājies pēc savas ierosmes – pēc Tieslietu fakultātes ceturtā kursa beigšanas viņam un vēl dažiem studentiem piedāvāts darbs drošības struktūrās, un viņš norīkots uz Anīkščiem, kur kļuvis par VDK operatīvo darbinieku.
Lietuvas pretošanās cīņu dalībnieks Antans Kraujelis (1928-1965) pirmajos pēckara gados bija partizānu sakarnieks, bet vēlāk pats kļuva par partizānu. 1998.gadā viņš pēc nāves apbalvots ar Vīša Krusta III pakāpes ordeni.
Igaunijas ordenis filmas «Padomju stāsts» autoram
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=66809
Līdz šim neviena latviešu filma nav tulkota un izplatīta tik daudzās – 28 – valodās
Izsakot atzinību par dokumentālās filmas ”Padomju stāsts” nozīmīgumu vēsturiskās patiesības paušanā un Latvijas un Igaunijas draudzības stiprināšanā, vakar Igaunijas vēstnieks Latvijā Jāks Jērīts pasniedza filmas režisoram Edvīnam Šnorem Māras Zemes krusta ceturtās šķiras ordeni.
”Filma runā par lietām, kas svarīgas visām tautām, bet zināmu apstākļu dēļ īpaši skar visas trīs Baltijas valstis,” svinīgajā ceremonijā teica Igaunijas vēstnieks.
Māras Zemes krusts ir augstākais apbalvojums, kuru ar valsts prezidenta rīkojumu pasniedz ārvalstniekiem par īpašiem nopelniem Igaunijas valsts un tautas labā.
1995. gadā dibinātajam ordenim ir piecas pamatšķiras un vēl augstākā – Māras Zemes krusts ar ķēdi, ko parasti piešķir valstu galvām un monarhiem. Iepriekšējos gados ordeņa ceturtās pakāpes saņēmēju vidū Latvijā bijuši, piemēram, Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas preses sekretāre Aiva Rozenberga un Jelgavas pilsētas galva Andris Rāviņš.
Edvīnam Šnorem šis ir pirmais ārvalstu apbalvojums, ko nesusi staļinisma noziegumus atmaskojošā ”Padomju stāsta” starptautiskā rezonanse. Pagājušajā gadā režisors tika apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Šnore norādīja, ka abi apbalvojumi tam ir vienlīdz nozīmīgi, jo katrs no tiem pauž sava veida atzinību.
Par ievērību no igauņu puses jāpateicas Igaunijā cienītajam un pazīstamajam padomju laika disidentam Martam Niklusam, kurš pirmais aizsūtījis attiecīgo ierosinājumu Igaunijas prezidentam Tomasam Hendrikam Ilvesam. ”Es, bijušais komunisma gūsteknis un lēģeru ieslodzītais, pats esmu saņēmis vairākus ārzemju apbalvojumus, tad iedomājos, kādēļ gan Igaunijas Republika nevarētu apbalvot latviešu režisoru, kurš radījis tādu filmu, kura skar visas tautas, Baltijas valstis it sevišķi?” sarunā vēstniecībā Rīgā bilda Nikluss.
Ar Edvīna Šnores dokumentālo filmu jau iepazinušies skatītāji ASV, Slovēnijā, Igaunijā, Lietuvā, Gruzijā, Polijā un Ukrainā. Paredzams, ka gada nogalē filma atkārtoti tiks izdota DVD formātā ar subtitriem 28 valodās. Līdz šim neviena latviešu filma nav tulkota un izplatīta tik daudzās valodās.
Pētīt drīkst, bet tikai līdz arhīva durvīm
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=66744
Krievijā pret vēsturniekiem ierosināta krimināllieta
Pretēji Kremļa apgalvojumiem, ka “vēsture ir vēsturnieku ziņā”, un pavisam nesenajām Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva atziņām, ka “staļiniskajiem noziegumiem nav un nevar būt piedošanas”, darbojas spēki, kas rūpējas par to, lai “vēsture netiktu viltota” un jaunāko laiku vēstures pētnieki arhīvos neatrastu to, ko varai nevajag.
Vairāk nekā 100 Krievijas, Ukrainas, Vācijas, Izraēlas, ASV, Somijas, Lietuvas un citu valstu vēsturnieki un kultūras darbinieki – Latviju šajā sarakstā pārstāv vēstures doktors Aivars Stranga – parakstījuši aizstāvības vēstuli Krievijas vēsturniekam Mihailam Suprunam un Iekšlietu ministrijas ierēdnim Aleksandram Dudarevam. Pret Pomorskas Valsts universitātes tēvzemes vēstures katedras vadītāju vēstures doktoru Mihailu Suprunu un Arhangeļskas apgabala iekšlietu pārvaldes informācijas centra priekšnieku Aleksandru Dudarevu šā gada 13. septembrī tika ierosināta krimināllieta. Krievijas Federācijas prokuratūras Arhangeļskas apgabala izmeklēšanas komitejas īpaši svarīgu lietu izmeklētājs Ševčenko apsūdzējis M. Suprunu par mēģinājumu savtīgos mērķos vākt ziņas un veidot elektronisko datu bāzi par PSRS pilsoņiem – etniskajiem vāciešiem un poļiem –, kas, beidzoties Otrajam pasaules karam, administratīvā kārtā laikā no 1945. līdz 1956. gadam tika nometināti Arhangeļskas apgabalā. Šim nolūkam Supruns pierunājis A. Dudarevu atļaut viņam piekļūt Arhangeļskas apgabala Iekšlietu ministrijas informācijas centra arhīvā speciāli pārvietoto personu filtrācijas lietu materiāliem. Dudarevs arī devis atļauju Suprunam netraucēti šajos arhīvos strādāt.
Varas orgāni reaģējuši, atjaunojot jau pārdesmit gadus pārtrauktu praksi – ar kratīšanām un rūpīgu pašmāju un ārvalstu arhīvos tapušu pētījumu materiālu izņemšanu, un pārtraucot pētījumus, kurus atbalstīja Vācijas Sarkanais Krusts. Vēl vairāk izbrīna, ka lieta pret Suprunu un Dudarevu tika ierosināta vēl pirms pētījuma beigām, lai gan Krievijas Federācijas likumi paredz regulāru reabilitēto personu sarakstu un biogrāfisko datu publicēšanu presē. Šāda vēršanās pret vēstures pētniekiem atgādina pašus drūmākos PSRS pastāvēšanas laikus, kad tika salauzts katra varai nevēlama zinātnieka liktenis, sacīts aizstāvības vēstulē. Tāpat tur sacīts, ka “mēģinājumi reglamentēt un cenzēt vēstures pētījumus ir pretrunā ar Krievijas Federācijas konstitūciju un starptautiskajām cilvēktiesību normām”. Zinātniekiem nav vajadzīgi ierēdņu un partiju norādījumi, no kuriem ir atkarīga personiskā viedokļa izklāstīšana, pilnvērtīgas diskusijas un kas ietekmē brīvu piekļūšanu arhīvu dokumentiem. Akadēmiskās iestādes ir pietiekami zinošas un patstāvīgas, lai kā eksperti piedalītos zinātniskos disputos, kurus tikai diskriminē dažādas komisijas, kas radītas ar mērķi “cīnīties pret vēstures viltošanu”. “Patiesībā īsta tēvzemes vēstures viltošana notiek tad, ja aiz atslēgas tiek turēti vērtīgi arhīvu materiāli un notiek nesenās pagātnes mitoloģizēšana,” teikts protesta vēstulē.
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
