Kamēr kauja vēl nav beigusies…

Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks

Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Par diviem – kapteini Miervaldi Ādamsonu un leitnantu Alfrēdu Riekstiņu – “Mājas Viesis” jau rakstīja 2009. gada 17. aprīļa un 23. oktobra numuros. Tuvojoties latviešu leģionāru piemiņas dienai, šoreiz stāsts būs par kapteini ŽANI BUTKUS. Kara gados vairāk nekā simts tuvcīņās neuzvarēts, neskaitāmas reizes ievainots, viņš nopelnīja gandrīz visus iespējamos Vācijas bruņoto spēku apbalvojumus un līdz pēdējam aizstāvēja savu dzimteni.

1906. gada 29. jūlija rīts Mežmuižas pagasta Mazberķenes muižas kalpu Friča un Annas ģimenē atausa ar priecīgu vēsti – bija nācis pasaulē viņu dēliņš Žanis. Liktenis lēma, ka viņš jau pusotra gada vecumā zaudēja tēvu un bija šķirts arī no mātes, kura sameklēja darbu netālajā pagastā. Tāpēc pirmos bērnības gadus mazais Žanis pavadīja vecmāmiņas uzraudzībā. Astoņu gadu vecumā viņš pārcēlās uz dzīvi pie mātes un sava nākamā audžutēva Kristapa Beķepura Kalnamuižas pagasta “Lielstiļļos”.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņiem uz kādu laiku nācās doties bēgļu gaitās uz Rīgu. Tur Žanis apguva galdnieka mācekļa arodu, bet vēlāk mācījās Penkules un Kalnamuižas pagastskolā.

Bērnībā viņam par visu vairāk patika uzturēties mežā un ūdeņu tuvumā. Ar pašizgatavotu pistoli četrpadsmit gadu vecumā Žanis guva savu pirmo medījumu. Audžutēvs, to redzēdams, iegādājās viņam īstu mednieka vienstobreni. Nākamajā medību sezonā jaunā censoņa guvums jau bija 73 zaķi un sešas lapsas – viņam līdzi netika pat pieredzes bagātākie apkārtnes mednieki!

Pienāca laiks stāties karadienestā. Žanis nonāca 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Līdzās šaušanas nodarbībām viņš aizrāvās arī ar grieķu–romiešu cīņu un

boksu – uz nodarbībām pat nācās doties “brīvsolī”, pa vakariem slepus atstājot pulka kazarmas. Žanis sapņoja par virsnieka karjeru, tomēr bija jāklausa audžutēva uzaicinājumam pārņemt vadību 70 hektāru lielajā “Lielstiļļu” saimniecībā.

Pēc kara dienesta viņš aktīvi darbojās arī 16. Jelgavas aizsargu pulkā, piedalīdamies šaušanas sacensībās. 1937. gadā Butkus izcīnīja pirmo vietu šaušanā ar mazkalibra šauteni Baltijas valstu (tajās piedalījās arī Somija) meistarsacīkstēs Lietuvā. (Otrais toreiz palika somu šāvējs Klerihs, kurš vēlāk Ziemas kara laikā ar savu snaiperšauteni apstādināja 22 krievu tankus.) Liels Butkus panākums bija arī otrā vieta šaušanā ar somu kara šauteni pasaules meistarsacīkstēs Helsinkos.

“Ja kāds nostāsies par mērķi, tad iešu!”

Divdesmit sešu gadu vecumā Žanis apprecējās ar kaimiņu māju saimniekmeitu Mildu Jaunģerķēnu, kura drīz viņam dāvāja divas meitas – Margu un Mirdzu. Laimīgai nākotnei svītru diemžēl pārvilka Latvijas okupācija.

Butkus nepakļāvās padomju okupantu rīkojumiem nodot ieročus. Kad viņam – bijušajam Tērvetes pagasta aizsargu nodaļas priekšniekam – pārsteidzošā kārtā piedāvāja apmācīt šaušanā milicijas palīgdienesta vīrus, Žanis to bravūrīgi noraidīja, teikdams: “Ja kāds nostāsies par mērķi, tad iešu!”

“Lielstiļļos” vairākas reizes meklēja ieročus, bet neveiksmīgi. Bailēs no māju saimnieka Jelgavas miliči izlikās tos neredzam, pat sataustot noliktus pa tvērienam zem platās laulības gultas matračiem – galu galā ar ieročiem prata rīkoties ne vien Žanis, bet arī viņa dzīvesbiedre. Okupanti tomēr turpināja sekot Butkus gaitām – pēc nonākšanas aresta telpā Jelgavas milicijā viņš vairākus mēnešus slēpās pie draugiem Rīgā. Sākoties pavasara darbiem, Žanis atgriezās “Lielstiļļos”, bieži vien nakšņojot ārpus mājām.

Liktenīgā 1941. gada 14. jūnija nakts pienāca ar vēsti, ka tuvākajā apkārtnē sākušās apcietināšanas. Žanis gan bija skaidri pārliecināts, ka vajātāji par mērķi izraudzīsies tikai viņu, nevis viņa ģimeni. Arī sieva Milda uzskatīja – nav vērts nakts vidū modināt aizmigušās meitenes, viņas visas pievienosies Žanim mežā agri no rīta. Taču, atgriezies savā slēptuvē, Butkus pa gabalu bija spiests noraudzīties, kā viņa sievu un tikai piecus un astoņus gadus vecās meitiņas aizved smagā mašīna bruņotu čekistu un miliču pavadībā. Nokavēts izrādījās arī viņa izmisīgais skrējiens uz mājām, lai to aizkavētu.

No Krasnojarskas novada Partizanskas rajona Margai un Mirdzai izdevās atgriezties tikai 1946. gada beigās. Spītējot briesmām un aizliegumam, pēc gada nelegāli uz Latviju devās arī viņu māte Milda. Līdzīgi kā citus izsūtītos 1949. gadā viņu apsūdzēja par bēgšanu un nosūtīja atpakaļ uz Sibīriju – atbrīvoja tikai 1954. gadā.

Jau vēlāk, nonācis Rietumos trimdā, Butkus uzzināja, ka viņa sieva un meitas ir pārdzīvojušas izsūtījumu un atgriezušās Latvijā. Viņš tad jau bija nodibinājis jaunu ģimeni. Arī gaitas leģionā atgriešanos dzimtenē

padarīja neiespējamu. Satikties ar sievu un meitām Žanim vairāk nebija lemts.

“Vecīt, pagaidi, nav laika!”

Kā rīkojas cilvēks, kuram ar varu atņemts viss, kas viņam dārgs? Viņš atriebjas. Arī Žanis Butkus darīja visu, lai atdarītu naidīgajai komunistu varai, un aktīvi iesaistījās nacionālo partizānu cīņās.

Viņa komandētā vienība uzbrūk Tērvetes pagasta izpildkomitejai un vietējai mašīnu traktoru stacijai. 1941. gada 27./28. jūnija naktī Butkus partizāni izcīna sekmīgas kaujas ar divām sarkanās armijas vienībām pie Meķiem un Kroņauces.

1942. gada jūnijā 26. (Tukuma) latviešu kārtības dienesta bataljona sastāvā Butkus dodas uz Austrumu fronti. Tur piedalās kaujās pret sarkano armiju un padomju partizāniem pie Ilmeņa ezera un Minskas un Sluckas. Pēc vairākiem pārdrošiem izlūkgājieniem Žani no kaprāļa paaugstina par virsnieka vietnieku.

Par 1. šķiras Dzelzskrusta kavalieri Butkus kļūst 1943. gada augustā Volhovas frontē jau pēc viņa bataljona ieskaitīšanas latviešu leģionā. Septiņas reizes viņš dodas pāri frontes starplaukam, stundām ilgi atrazdamies pretinieka pusē, un, spītēdams nāves briesmām, veic izlūkošanu. 1943. gada beigās kādā kaujā Žani tik smagi kontuzē, ka savā vienībā viņš atgriežas 34 stundas nogulējis bezsamaņā, kad viņa cīņu biedri jau sākuši spriest par varoņa cienīgu apbedīšanu.

Ar īpašu drošsirdību Butkus izceļas, arī komandēdams 19. latviešu divīzijas 43. grenadieru pulka 3. bataljona 10. rotu 1944. gada 16. – 19. marta kaujās pie Veļikajas upes. To dalībnieks kapteinis Vilis Hāzners savā kara dienasgrāmatā piemin, ka uz jautājumu, kā izskatās krievu pusē, Jānis vien atbildējis: “Vecīt, pagaidi, nav laika,” sarunu turpinot tikai pēc tam, kad padarījis nekaitīgu pretinieka snaiperi frontes otrā pusē.

“Ar Butkus vēl labu laiku sitāmies kopā. Viņam patika atrasties tur, kur “kaut kas notiek”. Neviens no visiem mūsu frontes vīriem laikam nemācēja tā darboties tuvcīņās kā viņš. Bet man tas nav jāstāsta; tas nemaz arī nav izstāstāms, tas vienkārši jāredz! Butkus tieši kaujas laukā pēdējo reizi satiku 26. martā, kad viņš, jau nezin kuru reizi ievainots, nebija aizdabūjams uz pārsiešanas punktu, kamēr kauja nav beigusies. Viņu pārsietu uz savu bunkuru ataicināja pulka komandieris pulkvedis Lobe un tikai ar pavēli piespieda uzmeklēt ārstu un slimnīcu,” atceras Vilis Hāzners.

“Man liekas, ka šodien dabūšu pa kātiem…”

Pēc atkāpšanās uz Latviju Butkus ar savu rotu izceļas 1944. gada augusta cīņās pie Lejasbultām starp Lubānu un Cesvaini. Vairāk nekā 20 stundas viņi atvaira ienaidnieka uzbrukumus, kā arī iebrūk tā izejas pozīcijās. Kopā ar sešiem rotas karavīriem Butkus sedz atkāpšanos, nokļūstot ienaidnieka ielenkumā. Te viņu smagi ievaino ar mīnmetēja šķembu kājā, plecā, vēderā un pat galvā. Butkus tomēr nepadodas, kopā ar astoņiem vienības vīriem izlaužoties no ielenkuma. Iespējams, viņa dzīvību izglābj tas, ka, nelāgu nojauzdams, viņš todien atteicies no ziņneša atnestajām pusdienām, teikdams: “Man liekas, ka šodien dabūšu pa kātiem…”

24. augustā Butkus saņem kapteiņa zīmotnes un uzplečus – tas ir rets gadījums kara laikā, kad nākas “pārlēkt” virsleitnanta dienesta pakāpei. Pats 19. latviešu divīzijas komandieris SS brigadenfīrers Bruno Štrekenbahs 21. septembrī viņam pasniedz godam nopelnīto Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu.

Pēc tam Butkus ārstējas Liezēres un Jaunpiebalgas lazaretēs, kā arī 19. latviešu divīzijas pārsiešanas punktā Lestenes Deģos. Leģionārs Aldis Hartmanis atceras, ka tur viņš nav ļāvis vāciešiem atņemt kādam latviešu zemniekam pēdējo zirgu. Pēc Butkus uzstāšanās un iespaida, kādu izraisīja viņa augstie apbalvojumi, vācieši bez vārda runas atstājuši mājas pagalmu.

Žanis visvairāk vēlas atgriezties pie savas vienības Kurzemes frontē, tomēr smagie ievainojumi dzīst pārāk lēni. Viņu nosūta ārstēties uz Vāciju. Jau pēc kara Butkus draugu lokā stāstīs, ka juties neērti, kad formastērpā ar apbalvojumiem tramvaja vagonā braucis pa Berlīni, un pārējie pasažieri cēlušies kājās, lai dotu vietu Bruņinieka krusta kavalierim. Dzirdēts nostāsts, ka Žanim piedāvāts tikties ar pašu Ādolfu Hitleru, bet viņš izvairījies. Butkus toreiz teicis, ka ir jau saņēmis visus “krustus” un neko, izņemot vienu – koka krustu –, viņš no fīrera sagaidīt nevarot, taču pēc tā vēl nekārojot.

1945. gada martā Butkus no Gotenhāfenas pārsūta uz Svinemindi, bet kara beigas viņš sagaida veselības uzlabošanas rotā Dānijā. Tur Butkus nonāk angļu gūstā, bet vēlāk pievienojas saviem cīņu biedriem latviešu karagūstekņu nometnē Cedelghemā, Beļģijā.

“Daugavas vanagu” meistaršāvējs

Tur viņš bija viens no aktīvākajiem organizācijas “Daugavas vanagi” veidotājiem. Atbrīvojies no gūsta, Butkus aktīvi darbojās latviešu trimdas sabiedriskajā dzīvē Augsburgā, Vācijā. Apguva sudrabkaļa amatu un nodibināja jaunu ģimeni, apprecoties ar bijušo Tērvetes sanatorijas medmāsu Veltu. Vēlāk jau viņiem pievienojas arī meitas Inta un Ulla. 1956. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Milvokos, ASV. Tur viņš ilgus gadus pildīja “Daugavas vanagu” ASV zemes valdes goda tiesas priekšsēža pienākumus un vadīja arī šīs organizācijas šaušanas sekciju.

Savu pirmo tikšanos ar Butkus spilgti atceras Korejas kara veterāns Ivars Švānfelds. 1963. gadā pēc dienesta ASV armijā viņš piedalījās “Daugavas vanagu” Vidējo rietumu apvienību šaušanas sacīkstēs, kur nācās mēroties spēkiem arī ar Milvoku komandu ar Butkus priekšgalā. Švānfelds startēja arī individuālās sacensībās par īpašu balvu – zelta pulksteni, par ko sacentušies pa vienam labākajam pārstāvim no katras komandas.

Būdams 24 gadus vecs labs šāvējs, viņš nopriecājies, ka konkurenti ir tikai jau gados vecāki vīri. Tomēr izrādījās, ka precīzākais bija tieši viens no “vecajiem” – Žanis Butkus, slavenais Bruņinieka krusta kavalieris. Švānfelds viņu atceras kā taisnīgu un labestīgu cilvēku, kurš baudījis sabiedrības cieņu un nekad nav lielījies ar savām varonīgajām kara gaitām.

Medījot lāčus Aļaskā

Mūža otrajā pusē Butkus dzīvi sarūgtināja PSRS un tās propagandas ietekmē nonākušo rietumvalstu organizāciju uzbrukumi, nepamatoti apvainojot viņu kara noziegumos. Tā bija plašākas LPSR VDK organizētas kampaņas daļa ar mērķi šķelt latviešu trimdas sabiedrību. 1979. gadā čekas paspārnē klajā nākušajā propagandas brošūrā “No SS un SD līdz…” Butkus raksturots kā “brutāls zaldāts, kas dievināja tikai ieroci un zvēriski trakoja, šāva un šāva”.

Lai izvairītos no apmelojumiem, kā arī sniegtu atbalstu mazbērnu audzināšanā, 1985. gadā Žanis kopā ar sievu Veltu pārcēlās uz dzīvi pie meitas ģimenes Aļaskā. Līdz sirmam vecumam Butkus palika uzticīgs savai senajai kaislībai, medījot briežus Viskonsinā un lāčus un aļņus Aļaskā, vilka arī lielus foreļu un lašu lomus.

Mūža nogalē viņš pārcieta vairākas sirdslēkmes un operācijas, cīnījās ar sāpēm ķermenī, ko mocīja tajā palikušās kara laika šķembas. Beigās tās gandrīz pilnībā viņam laupīja acu gaismu. 1997. gada jūlijā Klīvlendā “Daugavas vanagu” centrālā valde apstiprināja Butku par savas organizācijas goda biedru.

Aizsaules pulkam Žanis Butkus pievienojās 1999. gada 15. maijā Aļaskā deviņdesmit divu gadu vecumā kā pēdējais no vēl dzīvajiem latviešiem – Bruņinieka pakāpes Dzelzskrusta kavalieriem. “Veci karavīri nemirst, viņi tikai izbālē mūžībā…” šis senais teiciens, šķiet, tik ļoti ir par viņu.

---

Kapteinis ŽANIS BUTKUS:

• latviešu leģiona kapteinis, apbalvots ar kājnieku trieciennozīmi sudrabā, tuvcīņas nozīmi sudrabā un zeltā, ievainojuma nozīmi zeltā, Vācu krustu zeltā, 2. un 1. šķiras un Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu un citām goda zīmēm.
• Komandējis rotu 26. latviešu kārtības dienesta bataljonā, latviešu leģiona 43. grenadieru pulka 3. bataljonā un snaiperu rotu 19. divīzijas fizilieru bataljonā.

• Organizācijas “Daugavas vanagi” nozīmes zeltā laureāts un goda biedrs.