«Pretrunīgā vēsture» grib iziet pasaulē
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=86390
Filmu studijas “Deviņi” dokumentālā filma “Pretrunīgā vēsture” Latvijas pirmizrādi piedzīvoja šā gada maijā, taču šonedēļ kinoteātrī ”Rīga” ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvjiem un ekspertiem demonstrētajā starptautiskajā variantā ir vairāk diktora teksta, jo ārpus Latvijas skatītājam ir lielāka vajadzība pēc vēsturiskās pamatinformācijas. Televīzijas formāta dokumentālā filma tiks piedāvāta ar krievu vai angļu subtitriem.
Jāatgādina, ka režisores Ināras Kolmanes un vēsturnieka Ulda Neiburga veidotā stundu garā filma ir mēģinājums ar trim dažādiem dzīvesstāstiem pavēstīt par traģēdijām, ko Otrā pasaules kara laikā Latvijā piedzīvojuši kā latvieši, tā arī krievi un ebreji. Jau aizsaulē aizgājušais Kurts Grīnups stāsta par Baigajā gadā piedzīvoto un spīdzināšanām pēc kara padomju pretizlūkošanas dienesta ”Smerš” mītnes pagrabos Amatu ielā Vecrīgā. Krievs Vitālijs Ļeonovs un viņa māsa Faina vēsta par Salaspils nometnes šausmām. Bet bijušais liepājnieks, ASV pilsonis Edvards Anderss, kura tēvs, vecvecāki un radinieki gāja bojā holokaustā, mūža nogali veltījis 6400 bojāgājušo Liepājas ebreju piemiņas iemūžināšanai. Cilvēcisko pārdzīvojumu ziņā līdzīgie stāsti mijas ar ainām no 16. marta un 9. maija notikumiem Rīgā, lai parādītu, cik ļoti vēsture joprojām šķeļ Latvijas sabiedrību.
Jautāts, kādu vēstījumu par Latviju “Pretrunīgā vēsture” varētu nest ārzemēs, scenārija autors Neiburgs uzsvēra, ka radošā grupa vispirms vēlējusies pievērst pašas Latvijas publikas un arī politisko aprindu uzmanību tam, ka vēstures izpratnes dažādība sabiedrībā kļuvusi bīstama, jo katrai grupai apziņa, kas ar Latviju noticis, bieži ir pilnīgi pretēja, bet tas jau ir jautājums par saknēm, piederību nācijai. ”Esmu izbrīnīts, ka daudzi nesaprot, ka tā ir problēma. Latvija ir gājusi uz lieliem politiskiem mērķiem – ES un NATO, tagad risinām ekonomiskās problēmas, bet sabiedrības vienotības process ir nolikts dziļi dibenplānā,” norādīja vēsturnieks. Ārzemniekiem filma varētu vēstīt ne tikai par Latvijas vēsturi, bet arī to, ka valsts, neskatoties uz sabiedrības ārkārtējo sašķeltību, līdz šim tomēr ir spējusi pozitīvi attīstīties.
Filma jau saņēmusi uzaicinājumu piedalīties Austrumeiropas dokumentālo filmu festivālā Jihlavā, Čehijā.
Atzinīgi par filmu izteicās bijušais ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP): ”Filma skaidri parāda, ka attiecībā uz vēsturi viss nav tikai melns vai balts. Priekš starptautiskas versijas filma ir laba ziņa, ko sūtīt, jo Latvijas un Baltijas vēsture bieži tiek tverta ļoti virspusēji un primitīvi.”
Sociālantropologs Roberts Ķīlis atzina, ka filma arī cilvēkam, kurš nezina Latvijas vēsturi, “radot visai smeķīgu sajūtu” par to, cik tā ir sarežģīta. Komunikāciju zinātnieks Sergejs Kruks gan prātoja, ka autori mēģinājuši izmantot stāstus ”attiecīgā brīža identitātes konstruēšanas vajadzībām”. Izskanēja arī iebildes, ka no filmas nav īsti noprotams, ka Latvija bijusi okupēta. Bet vēsturnieks, muzeja ”Ebreji Latvijā” vadītājs Marģers Vestermanis izteicās, ka “Pretrunīgā vēsture” pārāk maz runā par latviešu kolaboracionismu kā vienu, tā otru okupantu pusē.
No 5. novembra filmas “Pretrunīgā vēsture” starptautiskā versija tiks izrādīta kinoteātrī “Rīga”.
Par Lidiju Lasmani-Doroņinu
Appūstot vēsturi mēs īpašu uzmanību pievēršam personām, kuras ir ietekmējušas notikumu gaitu. Tomēr reizēm vēsture klusē vai arī mēs neko nezinām par īpaši svarīgām personām. Viena no šādām personībām ir Lidija Lasmane-Doroņina. Ieguldījums ko viņa ir devusi Latvijas neatkarībai ir nenovērtējams.
Brokastu saruna ar Lidiju Lasmani-Doroņinu – dienu pēc filmas pirmizrādes par viņas dzīvi. Divu dažādu paaudžu pārstāves runā par to, vai laikmeti mēdz būt balti/melni. Domā atbildi, vai šobrīdējā brīvība nav pārāk pelēka un rosina pasivitāti – gan ikdienā, gan brīžos, kad jāizvēlas nākamā valdība.
Lidija Lasmanei-Doroņina lielāko daļu savas dzīves ir bijusi disidente. Padomju laikos viņa tika arestēta 1946., 1970. un 1983. gadā. Ieslodzījumā Lidija ir pavadījusi 14 savas dzīves gadus, lai gan viņas vienīgais noziegums bija sapnis par brīvu Latviju. Lidijai šogad aprit 85 gadi, un kinodokumentālists Zigurds Vidiņš pabeidzis filmu “Gaismas ceļā”, kuras pirmizrāde notika 14.septembrī. Brokastu saruna ar Lidiju Lasmani-Doroņinu – dienu pēc filmas pirmizrādes par viņas dzīvi. Divu dažādu paaudžu pārstāves runā par to, vai laikmeti mēdz būt balti/melni. Domā atbildi, vai šobrīdējā brīvība nav pārāk pelēka un rosina pasivitāti – gan ikdienā, gan brīžos, kad jāizvēlas nākamā valdība.
Sižetu par Lidiju Lasmani-Doroņinu no 21. septembra raidījuma skatieties šeit.
http://www.vissnotiek.lv/evas-saruna-ar-lidiju-lasmani-doroninu/
a
Rožkalns: Latviešiem jāceļ nacionālā pašapziņa
Latvijas valstiskā pastāvēšana šodien – 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas – ir ne mazāk apdraudēta kā padomju laikos. Būtībā mēs esam ceļā uz tādu pašu totalitāru iekārtu kā toreiz – tā uzskata Latvijas brīvības cīnītājs, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks un Latvijas Ordeņu brālības valdes priekšsēdētājs Jānis Rožkalns. Latvijas brīvības dēļ viņš savulaik izcieta vajāšanas, arestus, čekas cietumus un sevišķi stingra režīma Sibīrijas nometnes. Kopā ar Gunāru Astru, Lidiju Lasmani-Doroņinu un citiem brīvības cīnītājiem viņš bija tas, kurš nebaidījās nosaukt lietas un parādības īstajos vārdos arī tad, kad citus stindzināja bailes un viņi pakļāvās toreizējam režīmam.
Šajā podkastā var klausīties intervijas audio ierakstu (Latvijas Radio1, 26. 09.2010, plkst.8:15)
LR1 links
Mores kauju vieta ir svēta mūsu vēstures liecība
Aizsardzības ministrs Imants Lieģis Mores kauju 66.gadadienā nosūtījis vēstuli Latviešu virsnieku apvienības un Latvijas Nacionālo karavīru biedrības dalībniekiem, uzsverot kauju nozīmīgumu, portālu “Delfi” informēja Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta Preses nodaļā.
Savā vēstulē Lieģis norāda, ka pirms 66 gadiem notikušajās Mores kaujās latviešu karavīri vēlreiz apliecināja, ka kaujas iznākumu ne vienmēr nosaka skaitliskais pārākums, bet gan gudra taktika, drosme un motivācija.
“Mores kauju vieta ir svēta mūsu vēstures liecība un mums atgādina, cik daudzi latviešu karavīri savu dzīvību ir atdevuši par sapni redzēt Latviju brīvu. Tāpēc esmu gandarīts, ka 1944.gada septembrī Mores pagastā notikušās smagās kaujas, kurās latviešu karavīri varonīgi cīnījās ar skaitliski lielāko padomju armijas karaspēku, tiek turētas patiesā godā un par tām atgādina gan Mores kauju piemiņas parks, gan Mores muzejs. Pieminot Mores kaujas un tās dalībniekus, mēs pieminam visus Latvijas karavīrus, kuri cīnījušies par mūsu valsts brīvību un neatkarību,” teikts vēstulē.
Aizsardzības ministrs vēstulē pateicas Rolandam Kovtuņenko par nozīmīgo darbu, kas ieguldīts grāmatā “Mores kauja” sagatavošanā – spilgtā un precīzā to dienu notikumu dokumentālā aprakstā.
Saruna ar Edvīnu Šnori
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=86127
”Kad taisīju “Padomju stāstu”, nevarēju iedomāties, ka pēcfilmas periods – braucieni, tikšanās, sarunas – aizņems vairāk laika nekā pati filmas radīšana,” saka Edvīns Šnore.
Kopš pirmizrādes Eiropas Parlamentā Briselē pagājuši divi gadi, bet vēl jūlijā presē varēja lasīt, ka par ”putinjugendu” dēvētā Krievijas jauniešu organizācija “Naši” režisoru un politologu Šnori viņa padomju režīmu atmaskojošā darba dēļ pasludinājusi par ”Krievijas ienaidnieku”. Viņa no palielināta fotoportreta darināto ”ienaidnieka” galvu ”našisti” ”uzsprauda uz mieta” līdzās citu iedomāto krievu nācijas naidnieku, tādu kā Igaunijas politiķa Andrusa Ansipa un Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili galvām. ”Ir gandarījums, ka mans nelielais devums tiek novērtēts,” ironiski smaida Edvīns Šnore. Patlaban viņš spēkus velta studijām Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes doktorantūrā, lai arī bijuši piedāvājumi iesaistīties politikā. Tikmēr interese par ”Padomju stāstu”, sevišķi Rietumos, vēl ir diezgan liela. ”Lielā mērā pateicoties Krievijai, kura turpina ”atbildēt”,” paskaidro autors.
– Neesat mēģinājis doties ar filmu uz Krieviju?
E. Šnore: – Nē. Protams, man bija grūti paredzēt, ka tās izpausmes tur būs tādas, kādas tās bija. Bet katrā gadījumā tās ir tikai palīdzējušas filmai kļūt pazīstamākai, palielinājis interesi. Tajā skaitā pašā Krievijā.
– Lasīts, ka arī Gruzijas valsts televīzija ķērusies pie daudzsēriju dokumentālās filmas uzņemšanas par PSRS politiku 20. gadsimtā. Vai filmas veidotāji nav lūguši konsultāciju?
– Ir. Viņi bija Rīgā augustā. Iedevu dažus materiālus. Domāju, tā ir ļoti apsveicama iniciatīva, ka Gruzijā to dara. Būtu interesanti paskatīties, kas viņiem iznāks. Esmu redzējis dažus 1937. gada represijām veltītas gruzīnu dokumentālās filmas fragmentus, kur iekļauti arī vēsturisko notikumu inscenējumi ar aktieru piedalīšanos. Ļoti iespaidīgi. Un nebūtu slikti, ja arī pie mums valsts tādām lietām pievērstu uzmanību. Ir taču skaidrs, ka, skaidrojot mūsu vēsturi Rietumos, filmas ir ļoti būtiska lieta.
– Skaidrs, ka jūsu palīdzību lūdz vēsturisko dokumentālo filmu jautājumos. Bet vai pirmsvēlēšanu laikā sava veida palīdzību nav meklējušas arī politiskās partijas?
– Piedāvājumi ir bijuši. Es tomēr uzskatu, ka labāk lietas var ietekmēt, darot darbu, kas iznāk vislabāk. Nenoliedzami, jo sevišķi Latvijā, ja cilvēks ir politiskā partijā, tad tas ir kā zīmogs. Vari būt labs speciālists savā jomā, bet, ja esi partijā, attieksme automātiski ir aizdomīguma pilna. Man šķiet, Latvijā tas ir pārspīlēti.
– Tāds viedoklis sabiedrībā neradās no zila gaisa.
– Gluži saprotams, no kurienes tas nācis. Latvijas politiskās dzīves pieredze par to liecina. Cilvēks varēja nebūt speciālists, varēja nezināt angļu valodu, bet, ja viņš bija attiecīgajā partijā, tad vadīja finanšu sektoru, kas noveda pie galīga kraha. Vēl tagad vienam otram nav skaidrs, ka viņš būtu tā kā vainīgs. Neviens tāds nejūtas un turpina vēl pretendēt uz svarīgiem amatiem!
– Vai jums kā politologam ir kādas prognozes par Saeimas vēlēšanu iznākumu?
– Piekrītu tiem, kas saka, ka stāvoklis ir diezgan dramatisks un var izšķirties, pa kādu ceļu Latvija dosies. Ceru, vēlētāji būs kaut ko mācījušies, ka viņi redz, prot pareizi novērtēt politiķu darīto un izdarīt pareizos secinājumus. Tas gan raisa izbrīnu, ka tiem politiskajiem spēkiem, kuri noveduši Latviju pie tagadējā stāvokļa, zināms atbalsts ir joprojām. Pirmkārt, tas attiecas uz Tautas partiju (TP) un LPP/”LC” no ”Par labu Latviju” (“PLL”). Droši vien nekādi brīnumi nenotiks un diezgan daudz balsu dabūs ”Saskaņas centrs” (“SC”). Varbūt visvairāk. Taču, domāju, Jānis Urbanovičs (“SC”) par premjeru nekļūs, un stipri apšaubu, vai viņš noteiks valsts kursu tuvākajiem četriem gadiem. Koalīciju ar “SC” varētu veidot ”Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (“PCTVL”), taču viņi šajā Saeimā var arī neiekļūt. Atliek “PLL”. Neskatoties uz retoriku, kādu viņi izvērš, es šo partiju uzskatu par promaskavisku. Tagad viņi sauc 1920. gada Latvijas – Padomju Krievijas miera līgumu par pamatu mūsu attiecībām ar Maskavu, bet tajā pašā laikā tautpartijiešiem nebija nekādu problēmu atdot Krievijai Abreni. TP un “LC” valdīšanas laikā Krievijas ietekme Latvijā nevis samazinājās, bet, tieši otrādi, pieauga.
– Iznāk paradokss – ”Par labu Latviju” nav latviska partija…
– Cilvēki Latvijas pilsētās, kur TP ir pie varas, īpaši Kurzemē, kur nav tādu starpnacionālo attiecību problēmu kā Rīgā, tendēti ignorēt šo partijas politikas aspektu. Viņi uzskata “PLL” par latvisku. Bet būtiski saprast, ka latviešu esamība “PLL” vēl nenozīmē, ka tā ir latviska partija. Vilis Lācis arī bija latvietis.
– Par ko pats balsosit?
– Par ”Visu Latvijai”. Saka, ka viņiem nav pieredzes, zināšanu ekonomikā, bet tas varbūt pat ir labi. Domāju, ka ”Visu Latvijai” būs atklāti jauniem, svaigiem risinājumiem tām problēmām, kas Latvijā ir. Politiķu uzdevums ir piesaistīt speciālistus. Viņi tiktu ar to galā. Viena no problēmām ir integrācija, latviešu valodas lietošana. Situācija ar latviešu valodu 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir, maigi sakot, neapskaužama. Visu laiku tiek runāts par Latviju kā valsti ar vienu valodu, tajā pašā laikā 90% valsts ierēdņu, ja tos uzrunā krieviski, atbild krieviski. Tātad esam tomēr divkopienu valsts? Pat valsts iestāžu mājas lapas internetā ir krievu versijās. No vienas puses, valsts tērē naudu, lai izdotu bukletus krieviski, tulkotu mājas lapas un TV raidījumus, bet, no otras, organizē latviešu valodas kursus. Kam mācīties latviešu valodu, ja visu tāpat iztulko un atbild krieviski? Es pat nezinu, kādi ir argumenti tiem, kas šo procesu uztur.
– Ar integrāciju saistās arī jūsu pētījums ”Latvijas teritorijā esošo PSRS kolonistu loma valsts neatkarības atjaunošanā 1989. – 1991. gads. Mīti un realitāte”, kas publicēts žurnāla ”Latvijas Vēsture. Jaunie un Jaunākie Laiki” jaunākajā numurā.
– Tas bija darbs studiju kursa ietvaros. Ķēros pie tā tādēļ, ka, manuprāt, integrācijas politikas neveiksmes pamatā ir tās būvēšana uz kļūdainas tēzes. Proti, ka visi Latvijā dzīvojošie ļaudis atbalstīja un atbalsta valsts neatkarību, ciena valsts valodu un vēlas tajā runāt. Šo tēzi ielika integrācijas politikas pamatā pirms 20 gadiem. Bet tā neatbilst patiesībai. 1991. gada 3. marta aptaujā par Latvijas neatkarību ”par” nobalsoja labi ja 20% no Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo kolonistu skaita. 1991. gada 3. marta aptaujas un 17. marta referenduma par PSRS saglabāšanu rezultāti liecina, ka vairāk nekā 400 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju balsoja pret Latvijas neatkarību. 1991. gada 4. maijā, pieņemot Neatkarības deklarāciju, ”par” balsojušo AP deputātu vidū krievu īpatsvars bija tikai 1,4% jeb divi deputāti no 138. Tas ir neproporcionāli maz, ja salīdzina, ka krievu īpatsvars Latvijā 1989. gadā bija 34%.
– Dīvaini, ka mīts ”mēs taču visi bijām par” radies laikā, kad mums apkārt vēl tik daudz cilvēku, kuri atceras, kas un kā toreiz notika.
– Ironiski, bet stāstu par lielo krievvalodīgo atbalstu Latvijas neatkarībai lielā mērā radīja pati Latvijas Tautas fronte (LTF). LTF politiķi, lai de facto atjaunotu valsti, lai iegūtu Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina un Rietumu atbalstu neatkarības atjaunošanai, radīja mītu, ka neatkarību atbalsta ne tikai latvieši, bet arī no PSRS iebraukušie kolonisti.
– Toreiz tāds mīts bija nepieciešams, lai sasniegti mērķi – valsti. Taču kādēļ turpinājām dzīvot ar klapēm uz acīm?
– To ir grūti izvērtēt. Tas bija melīgs pieņēmums, un kā jebkas, ko būvē uz meliem, īstermiņā varbūt arī palīdz, taču ilgtermiņā neko neatrisina, pat vēl sarežģī. Runājot par Latvijas nelaimēm, bieži dzird vaicājam: nu visi taču bijām tik vienoti, gājām uz barikādēm, bet kāpēc tagad viss izzagts, kurā brīdī viss aizgāja šķērsām? Manā uztverē, šķērsām viss aizgāja pašā sākumā, kad tika atstumts Latvijas Pilsoņu kongress un neatkarības atjaunošanu monopolizēja LTF. Pilsoņu kongresa un AP uzskati atšķīrās ne tikai pilsonības jautājumā. Pilsoņu kongress jau 1990. gadā, piemēram, aicināja nepieļaut, lai bijusī kompartijas nomenklatūra sagrābj savās rokās Latvijas lielākos uzņēmumus. Igaunijā AP sadarbojās ar Igaunijas Pilsoņu kongresu. Tur pār valstī notiekošo saglabājās tiesiska kontrole.
– Gribat sacīt, ka visas nelaimes sākās ar konjunktūristu tikšanu pie varas?
– Kad LTF ar harismatisko Daini Īvānu priekšgalā uzvarēja vēlēšanās, Īvāns nevis pats kļuva par parlamenta priekšsēdētāju, bet atdeva posteni bijušajam Latvijas kompartijas ideoloģiskajam sekretāram Anatolijam Gorbunovam. Tas stiprināja kompartijas un komjaunatnes nomenklatūras – cilvēku, kas pirms tam bija nodrošinājuši okupācijas režīma darbību Latvijā, – pozīcijas. Mēs šodien diezgan daudzās vietās amatos redzam bijušos komjaunatnes funkcionārus. Ne jau ierindas komjaunatnes biedrus, bet tos, kuri saņēma algu. Ko tur slēpt, viņi bija visīstākie kolaboracionisti.
– No politoloģijas esat stabili pārgājis uz 20. gadsimta vēstures jomu?
– Patlaban strādāju pie vēstures doktora darba, kura temats ir Rietumu attieksme pret Ukrainas golodomoru 1932./1933. gadā. Golodomors neapšaubāmi bija genocīds pret ukraiņu tautu nolūkā iznīdēt vienu tautas daļu – pārsvarā zemniecību un inteliģenci, kurā bija spēcīgs nacionālais gars, lai ukraiņiem nekad vairs nerastos potenciāls pretdarboties padomju varai vai, nedod Dievs, atdalīties no PSRS. Tam ir daudz pierādījumu.
– Un kādi ir secinājumi par Rietumu attieksmi?
– Golodomors sakrita ar pasaules ekonomisko krīzi, Lielo depresiju. Rietumi pievēra acis uz genocīdu PSRS, lai atrisinātu savas ekonomiskās problēmas. Ar PSRS pasūtījumu palīdzību tika risināts bezdarba jautājums. Tā kā arī tagad ir krīze, no tādiem momentiem jāuzmanās.
Meklējot materiālus savam doktora darbam, Kanādas Valsts arhīvā Otavā uzgāju arī kādu visai interesantu dokumentu, kas attiecas uz Latviju. Tas ir ar 1945. gada 30. oktobri datēts kāda britu vēstniecības Maskavā darbinieka ziņojums par iespaidiem, nedēļu uzturoties Rīgā 1945. g. rudenī. Zīmīgi, ka diplomāts uzsver – neredz nekādu prieku iedzīvotājos par ”atbrīvošanas” gadadienu: ”Sarkanās armijas veiktās Rīgas atbrīvošanas pirmā gadskārta 12. oktobrī (tā tekstā. – Aut.) netika izmantota kādām masu manifestācijām, atskaitot ielu dekorēšanu ar parastajiem karogiem un politiskajiem plakātiem.” Viņš raksta, ka visu slāņu latvieši izskatās nospiesti un neapmierināti.
Manuprāt, šis dokuments ir būtiska liecība par rīdzinieku attieksmi pret 13. oktobri, datumu, ko “SC” politiķi mūsdienās svin kā lielus svētkus. Toreiz cilvēki ne tuvu neuzskatīja to par atbrīvošanu. Bija skaidrs, ka atjaunots Staļina režīms un gestapo nomainījusi čeka. Vienīgie, kas pēc kara svinēja šo datumu, bija PSRS militārpersonas un atbraukušie kolonisti. Tā tas bija toreiz un tā tas lielā mērā ir arī tagad. Rīgas ”atbrīvošanas” svinēšana pie Uzvaras pieminekļa rada traģikomisku iespaidu – tur centrā ir krievvalodīgie armijas veterāni, kas stāsta, kā ”atbrīvojuši” šo zemi; tad ir liels gados jaunu krievvalodīgo klausītāju pūlis, kas viņiem pateicas. Bet procesā nekur nav manāmi atbrīvotie latvieši. Viņi jau vairāk nekā 60 gadus tam visam met lielu līkumu. Un izskatās, ka ”atbrīvotājus” tāds fakts īpaši nemulsina. Skumji, jo tas liecina par sabiedrības daļas, kura te iebrauca pēc 1944. gada, attieksmi pret vietējo tautu, ka arī to, ka savstarpējās cieņas un tolerances līmenis sabiedrībā ir zems.
– Ne jau velti tā iedzīvotāju daļa, kas pulcējas pie “uzvaras” pieminekļa, tik nikni reaģē, ja piemin vārdu ”okupācija”…
– Ir diezgan interesanti lasīt dažādas konstrukcijas, kas radītas gan krievvalodīgo vidē šeit, gan Krievijā, lai tikai nebūtu jāpiemin vārds ”okupācija”. Rodas iespaids, ka viņi gatavi lietot jebkuru citu terminu, tikai ne okupāciju. Tas izbrīna, jo, piemēram, aneksija, pret ko tie neiebilst, pēc būtības ir vēl smagāks starptautisko tiesību pārkāpums nekā okupācija. Aneksijas gadījumā agresors daudz brīvāk izmanto pakļauto teritoriju un tajā dzīvojošos, maina etnisko sastāvu. Domāju, ja padomju režīms nebūtu sabrucis, 20 gadus vēlāk latvieši pavisam droši kļūtu par minoritāti savā zemē.
Kā Čigāne sargāj’ tēvu zemi
……
Kaut gan bijusī “Delnas” priekšsēdētāja, “lietussardze” Lolita Čigāne, pirkdama meža ogas no romiem, regulāri nopelna daudz piekritēju balsu ar aģitāciju Centrāltirgū, tomēr izretis viņu ielaiž “glamūrīgākās” vietās, piemēram, “Daugavas vanagu” skubinātā diskusijā, vai nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss attiecināms uz latviešu leģiona cīnītājiem, kamdēļ sirmie vīri saņemtu kādus atspaida latus pie pensijas.
Pats būdams no avīžnieku “šlakas”, ar grūtībām noticu tam, kas kuro reizi drukāts laikrakstos un ko panesis papīrs, tāpēc uzreiz mani māca šaubas, vai ir taisns “NRA” rakstītais, it kā ne vien nacionāļi vai zemsavieši bijuši par statusa piešķiršanu, bet arī Buzajevs ar Pimenovu neko pretī nav bilduši, un kritiskā, svārstīgā par “politiski sensitīvo” lietu bijusi vienīgi Čigāne, kura piekritusi palīdzēt tikai, ja “leģionāri cietuši represijās”. Ja nepārtrauktu pusvārdā, tad par jaunās dāmas izteikumiem būtu iemesls justies pārsteigtiem nacionālāk noskaņotajiem “vienotībniekiem” Šadurskim, Kristovskim vai “Lietussargu grupas” kolēģes Rasmas Kārkliņas tēvam, sabiedriskajam darbiniekam Ādolfam Šildem, kurš bija liels patriots. Tomēr leģiona vēsture atgādina, ka daudzi latvju puiši samukuši mežmalās, noslēpušies līgavas tēva māju vāgūzī un gubenī, vienvārdsakot, dezertējuši, aizgājuši čigānos un atteikušies karot zem kāškrusta zīmes, tā arī neizplaucēdami ne šāviņu uzbrūkošo sarkano virzienā. Noteikti, ka Čigānes kdze gribējusi pārliecināties un nošķirt, vai katrs leģiona jauniesauktais der pretošanās dalībnieka statusam. Vai pirmāk šī nozīme nepienākas vīriem, kuri ar “Panzerfaust”, šo draudīgo ieroci – tanku dūri, sašāvuši vismaz piecus krievu tankus un kuri ar mašīnpistoli izretinājuši daudz skrajākas triecienam cēlušās sarkano rindas. Acīmredzot Lolita uzskata, ka gods jādod 19. divīzijas varonīgajiem cīnītājiem, kuri līdz pēdējam aizstāvēja Kurzemes cietoksni, lai glābtu teitan patvērušos 500 000 latviešu civilistus, ļaujot daudziem evakuēties drošībā. Tāpat kā Čigāne dzīrusies uz Saeimu, tā leģionāri toreiz – sargāj’ savu tēvu zemi.
Pirms vēlēšanām leģionāriem atbalstu sola pat krievu partijas
Ikmēneša pabalstu leģionāriem vismaz vārdos pirms vēlēšanām apsolījušas sešas no 13 kandidējošām partijām.
Līdz šim šāds ierosinājums ir cietis neveiksmi, kaut arī grozījumi likumā Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu vairākkārt iesniegti izskatīšanai Saeimā. “Krievu partijas laikam nesaprata, ko sola,” brīnījās organizācijas Daugavas vanagi (DV) centrālās pārstāvniecības Latvijā vadītāja Solvita Sekste.
DV vēlme ir piešķirt leģionāriem, tāpat kā nacionālajiem partizāniem, nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, tādējādi nodrošinot arī Aizsardzības ministrijas (AM) maksātu pabalstu. VL/TB/LNNK deputāta kandidāts Dzintars Rasnačs uzreiz atgādināja, ka tēvzemieši šo priekšlikumu esot iesnieguši reizes piecas, bet atbalsts nav gūts. Zaļo un zemnieku savienības pārstāvis Kārlis Seržants atzina, ka “valstij tas nebūtu slogs”. Pat Igors Pimenovs (SC) un Vladimirs Buzajevs (PCTVL) nesāka kritizēt ierosinājumu. Viens teica, ka pabalsts vajadzīgs ne tikai leģionāriem, bet arī padomju armijas karavīriem, jo viņi visi ir kara upuri, otrs pieminēja tos, kas karoja Hiltera pusē, un tos, kuri bija pret. Tikai Vienotības pārstāve Lolita Čigāne attapās, ka šis līdz šim bijis politiski sensitīvs jautājums, un piekrita, ka “var palīdzēt, ja leģionāri cietuši represijās”, tomēr apšaubīja DV pieprasītā statusa nepieciešamību. Kaut arī Vēlēšanu reformas rīkotajā pirmsvēlēšanu diskusijā, kuras gaitā tika rosināts
šis jautājums, valdīja apbrīnojama vienprātība, S. Sekste par rezultātiem neņēmās spriest. Piemēram, 2007. gadā bija aprēķināts, ka leģionāru pabalstiem vajadzētu 1,2 miljonus latu. Pašlaik DV palīdz nepilnam tūkstotim leģionāru, maksājot katram 80 latu gadā un piešķirot medikamentus par brīvu.
Krievijas tieslietu ministra apsūdzības latviešiem par kara noziegumiem – populisms
Krievijas tieslietu ministra Aleksandra Konovalova izteicieni par iespēju vērsties Strasbūras tiesā ar apsūdzībām kara noziegumos, ko pret PSRS pilsoņiem varētu būt pastrādājuši Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji, ir lēts, populistisks gājiens, šādu viedokli pauda politologi Nils Muižnieks un Kārlis Daukšts.
Abi politologi intervijās norādīja, ka Konovalova izteicieni ir tikai centieni “atspēlēties” par zaudējumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), minot, ka latviešu vai igauņu iedzīvotāju apsūdzēšanai kara noziegumos nebūtu ne vēsturiska, ne tiesiska pamata, tāpēc Krievija nemaz nevarētu vērsties ECT šādā jautājumā.
“Krievija spēlē ļoti sarežģītas politiski tiesiskās spēles, kurās pati var sapīties,” sacīja Daukšts.
Savukārt Muižnieks skaidroja, ka latviešu vai igauņu apsūdzēšana kara noziegumos pret PSRS pilsoņiem ir absurda un nekad nematerializēsies ārpus Krievijas valdības ēku sienām. “Krievijas politiķi cenšas atrast veidus, kā “ieriebt” Latvijai vai Igaunijai, bet ar šai līdzīgām apsūdzībām viņiem to diez vai izdosies panākt,” sacīja Muižnieks.
Kā ziņots, pēc tam, kad ECT sarkanā partizāna Vasīlija Kononova lietā Krievija zaudēja, Konovalovs norādīja, ka Krievijai nekas neliedz vērsties Strasbūras tiesā ar “simetriskām prasībām” par kara noziegumiem, ko pret PSRS pilsoņiem pastrādājuši Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji.
Ministrs apsūdzēja ECT, ka tā, izskatot Latvijā par kara noziegumu – deviņu mierīgo iedzīvotāju slepkavību – notiesātā Kononova lietu, pieņēmusi politisku lēmumu. Konovalovs atzina, ka aizstāvības pusei nav nopietnas iespējas lēmumu pārsūdzēt, un ar zaudējumu nāksies samierināties. “ECT Kononova lietas lēmumā bija maksimāli daudz politikas un populisma,” norādīja ministrs.
Tomēr Krievijai nekas netraucē ar simetriskām prasībām vērsties pret Igaunijas un Latvijas iedzīvotājiem, kas piedalījušies padomju pilsoņu masveida apšaušanā, sacīja Konovalovs. Nav izslēgts, ka šie cilvēki tagad “piedalās bijušā SS gājienos”, norādīja ministrs.
Jau ziņots, ka Latvija uzvarējusi ECT Lielajā palātā lietā “Kononovs pret Latviju”. ECT Lielā palāta lēmumu pieņēmusi ar 14 balsīm “par” un trīs balsīm “pret”. Līdz ar to tiesa atzina, ka Latvija nav pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.pantu, kas noteic, ka nav pieļaujama sodīšana bez tiesas.
ECT Lielās palātas spriedums nav pārsūdzams.
LETA
«Kā būtu, ja būtu…»
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=85586
Prokurors ir par ”Freimaņa lietas” izbeigšanu
Kriminālprocess par gājiena organizēšanu 1. jūlijā saistībā ar nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu Rīgā 1941. gadā būtu izbeidzams, uzskata kriminālprocesu uzraugošais Rīgas tiesu apgabala prokuratūras prokurors Jānis Ievītis.
Šā gada 19. jūnijā šo gājienu Rīgas domē pieteica Uldis Freimanis, tomēr Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs (LPP/”LC”) sākotnēji pasākumu aizliedza. Administratīvā rajona tiesa 29. jūnijā atzina Rīgas domes lēmumu par nelikumīgu un gājienu atļāva, tomēr tas no policijas puses tik un tā tika aizliegts, jo nebija ieradies pasākuma organizators U. Freimanis. Viņu tieši tobrīd Drošības policija bija uzaicinājusi ”uz pārrunām”. Lai arī gājiens nenotika, Drošības policija ierosināja kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 74.1. panta – ”Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara noziegumu attaisnošana”.
”Administratīvā rajona tiesa savā spriedumā atzina, ka nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas atceres pasākuma mērķis nav bijis fašisma slavināšana. Gājiena pieteikumā tā rīkotājs bija norādījis, ka pasākuma mērķis ir “atzīmēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS”. Bet Rīgas domes varbūtības formā izteikto aizlieguma motivāciju tiesa atzina par nepamatotu un nelikumīgu. Man kā privātpersonai var būt savs subjektīvs viedoklis par tiesas spriedumu, bet kā amatpersona es nevaru komentēt vai dot citu vērtējumu par šo spriedumu, kas, lai arī ir pārsūdzams, tomēr bija izpildāms nekavējoši no tā pasludināšanas brīža. Arī ”Likums par tiesu varu” nosaka, ka valsts iestādēm, sabiedriskajām un politiskajām organizācijām, citām juridiskajām un fiziskajām personām ir pienākums respektēt un ievērot tiesu neatkarību,” uzskata prokurors J. Ievītis.
Gājiena pieteikumā bija norādīts, ka pasākuma organizētāji vienādi nosoda gan padomju, gan hitleriešu okupantu noziegumus, un, Administratīvās tiesas vērtējumā, pasākuma organizatora norādītais mērķis – godināt Latvijas patriotus, kuri cīnījās pret padomju varu, – neapdraud demokrātisko valsts iekārtu, kā arī citu cilvēku tiesības. Tiesa konstatējusi, ka pašvaldība lēmumā nav norādījusi, kādā veidā tā nonākusi pie secinājuma, ka pasākuma mērķis ir nacionālā naida kurināšana, turklāt lēmumā nav pieminēti un vērtēti kādi vēsturiskie notikumi, piemēram, 1941. gada 1. jūlija notikumi Latvijā, tāpat nav izdarīti nekādi secinājumi, kas būtu balstīti uz vēsturisku notikumu analīzi. Tāpat tiesa kritiski vērtēja Rīgas pašvaldības viedokli, ka tā var aizliegt gājienu, pamatojot to vienīgi ar teorētisku iespējamību, ka gājiena laikā var tikt kurināts nacionālais un rasu naids, publiski pausta nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģijas propaganda.
Lai arī tiesa pasākuma norisi atļāva, organizēts gājiens galu galā tā arī nenotika, jo no dalības tajā Drošības policija izolēja tā pieteicēju U. Freimani. Sapulcējušies cilvēki tomēr pa vienam devās uz Brīvības pieminekļa pusi. ”Ja gājiens būtu noticis, ja Freimanis būtu tajā piedalījies un slavinājis fašismu vai citādi pārkāpis likumu, varētu lemt jautājumu par viņa saukšanu pie kriminālatbildības, bet nevar saukt personu pie kriminālatbildības pēc principa ”kā būtu, ja būtu”. Ja atklātos kādi jauni fakti par to, ka 1. jūlijā gājiena dalībnieki slavinājuši fašismu, un tas noticis ar klāt neesošā Freimaņa ziņu, vainīgās personas būtu saucamas pie atbildības. Ja ne – kriminālprocess būtu izbeidzams,” savu nostāju pauž prokurors.
Drošības policija pagaidām gan vēl nesteidz kriminālprocesu izbeigt. Tās pārstāve Kristīne Apse-Krūmiņa pastāstīja, ka izmeklēšana joprojām turpinās un būtiski procesuāli lēmumi vēl nav pieņemti. U. Freimanis joprojām ir tikai liecinieka statusā.
Kā pastāstīja Administratīvās rajona tiesas pārstāve Kristīne Novikova, Rīgas dome spriedumu ir pārsūdzējusi Augstākās tiesas Senātā.
Augstskolu vēstures mācību grāmata Krievijā attaisno Staļina laiku represijas
Krievijā asas debates izraisījusi jauna augstskolu vēstures mācību grāmata, kas jau saņēmusi kritiku par staļinisku un antisemītisku PSRS un Krievijas vēstures traktējumu.
Mācīt studentus pēc šīs grāmatas nozīmētu “sabotēt Krievijas civilizēto, demokrātisko un tiesisko attīstību”, avīzē “Novaja gazeta” publicētā recenzijā raksta Krievijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta eksperti Vladimirs Lavrovs un Igors Kurļandskis.
Oponenti norāda, ka grāmata “Krievijas vēsture. 1917-2009″ ietver nopietnas kļūdas un rupju vēstures notikumu falsifikāciju, un līdztekus apšaubāmiem datiem tajā atrodami arī apzināti izdomājumi.
Grāmatas autori – Maskavas Valsts universitātes vēstures profesori Aleksandrs Barsenkovs un Aleksandrs Vdovins – attaisno gan piespiedu kolektivizāciju, gan politisko oponentu sodīšanu ar nāvi, gan Gulaga sistēmu, gan veselu etnisko grupu izsūtīšanu, gan valsts līmeņa antisemītismu – tie visi viņuprāt bijuši nepieciešami soļi ceļā uz “gaišo nākotni”.
Staļina loma valsts terora izvēršanā šai grāmatā konsekventi notušēta un viņa darbība vispār netiek tieši saistīta ar represiju kampaņām.
Pieminot pilsoņkara laiku, Krievijas pareizticīgo baznīcas garīdzniecībai piedēvēta “aktīva dalība pretestības organizēšanā boļševismam”. Cita starpā, apgalvots, ka “viens no Pilsoņkara eskalācijas faktoriem bija konflikts starp boļševikiem un ticīgajiem”, kas šai darbā traktēti kā līdzvērtīgas “konflikta” puses.
Piespiedu kolektivizācijai, kas metodiski iznīcināja zemniekus kā šķiru, industrializācijai un kultūras revolūcijai autori veltījuši nodaļu “PSRS forsētā modernizācija. 1928—1941″, prāvu uzmanību pievēršot “kultūras modernizācijai un iedzīvotāju patriotiskajai sagatavošanai karam”.
Kā pieļauj Lavrovs un Kurļandskis, lietojot Staļina iekšpolitikas raksturošanai prezidenta Dmitrija Medvedeva iecienīto terminu “modernizācija”, autori cenšas piešķirt vēsturisku leģitimitāti kādreizējam komunisma eksperimentam un vienlaikus vedina pašreizējo Krievijas modernizāciju uzlūkot neostaļinskās noskaņās.
Rakstot par trīsdesmito gadu represijām, autori tās skaidro ar pamatotām bailēm no iekšējiem ienaidniekiem. “Visi šie cilvēku miljoni, kam padomju iestāžu politika nodarījusi pāri, veidoja potenciālu “piektajai kolonnai”, un tas nebūt nav izdomāts,” apgalvo vēsturnieki.
Kā iemeslu Staļina rīkojumiem izsūtīt uz Sibīriju un Vidusāziju veselas tautas – Krimas tatārus, čečenus, ingušus un kalmikus – viņi min šo tautu “pastiprināto gatavību sadarboties ar okupantiem vai aizdomas par to”, atkārtodami apgalvojumus, ko atspēkojuši daudzi vēsturnieki ne vien Rietumos, bet arī Krievijā.
Lavrovs un Kurļandskis savā recenzijā pauduši viedokli, ka šādas grāmatas iznākšana saistīta to, ka Krievijā juridiski nav izvērtēti “Ļeņina un Staļina partijas noziegumi pret cilvēci”. Viņi izteikuši bažas par to “gaišo nākotni”, kāda Krieviju varētu gaidīt XXI gadsimtā, ja varas pozīcijās nostiprināsies Staļina un Ļeņina apoloģēti.
Pagājušajā nedēļā kritisku vērtējumu par šo grāmatu publicēja Sabiedriskā palāta – konsultatīva institūcija, kuras uzdevums ir uzturēt saikni starp pilsonisko sabiedrību un varas pārstāvjiem. Kā atzina palātas loceklis Nikolajs Svanidze, grāmatā daudzviet atrodamas nacionālā naida kurināšanas pazīmes. Taču nekādi konkrēti soļi pret šo mācību līdzekli vai tā autoriem pagaidām nav sperti.
Savukārt pilnvarotais Čečenijas cilvēktiesību jautājumos Nurdi Nuhažijevs solījis par šo mācību grāmatu iesniegt prasību tiesā, norādot, ka tā satur izdomātus apmelojumus pret čečenu tautu.
Politiski represētie: pašvaldības represēto statusu piešķir «pa blatu»
http://diena.lv/lat/politics/hot/politiski-represetie-pasvaldibas-represeto-statusu-pieskir-pa-blatu
Pašvaldības, lemjot par politiski represētā statusa piešķiršanu, bieži vien šo statusu piešķir cilvēkiem, kam tas nepienākas, uzskata Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA). Statusu piešķir personām, kam vācu laikā nošauts brālis vai tādiem, kas padomju laikā pārvietoti uz ciematiem, ierīkojot militārās bāzes. Šiem cilvēkiem piešķirti dzīvokļi, tāpēc viņi nevar tikt uzskatīti par represētajiem.
«Pēdējā laikā ik gadu represētā statusu piešķir 150 – 200 cilvēkiem. Taču jaunas represijas nenotiek, kur tad tie cilvēki rodas? Mums tā ir goda lieta, lai patiesi uz Sibīriju izsūtītos nepielīdzinātu tādiem, kas reāli nav represēti. Jo vairāk šādu nepamatotu gadījumu ir, jo lielāks slogs tas ir valsts budžetam,» uzskata LPRA priekšsēdētājs Gunārs Resnais. Viņaprāt, vai nu politiski represētā statusu vajadzētu paŗtraukt piešķirt pavisam, vai arī piešķiršanas tiesības uzticēt tikai Tieslietu ministrijas speciāli izveidotai komisijai, kura jau šobrīd lemj par represētā statusa piešķiršanu ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem.
«Kopš izveidoti 109 novadi, katrā no tiem jābūt komisijai, kas lemj par represētā statusa piešķiršanu, un katrā komisijā jābūt represēto pārstāvjiem, bet to mēs nespējam nodrošināt. Pašvaldību darbinieki nepārzina situāciju, ir daudz jaunu juristu, kam nav mācīts, ko nozīmē politiskās represijas, tāpēc viņi piešķir statusu arī cilvēkiem, kam tas nepienākas,» norādīja LPRA valdes loceklis Tālivaldis Pētersons. Viņš kā satriecošu piemēru minēja gadījumu, kad darbojas, pēc viņa teiktā «blatu sistēma». Kādai labai pagasta pastniecei brālis kritis vācu laikā, tāpēc viņa prasa, lai piešķir represētā statusu un to arī viņai piešķir.
LPRA iesniegums izskatīts Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā. Komisijas priekšsēdētāja Ingrīda Circene (JL) uzskata, ka to personu skaits, kas vēlas iegūt politiski represētā statusu, nav tik liels, lai šos iesniegumus nespētu izskatīt viena centralizēta komisija. Tomēr Iekšlietu ministrija šo priekšlikumu nav atbalstījusi. I.Circene pieļauj, ka pie šā jautājuma varētu atgriezties nākamā Saeima.
Likums nosaka, ka politiski represētajām personām saskaņā ar normatīvajiem aktiem tiek garantēti atvieglojumi nodokļu un nodevu maksāšanā. Savukārt atvieglojumi pensijas piešķiršanā, bezmaksas medicīniskā aprūpe, sociālā rehabilitācija un atvieglojumi sabiedriskā transporta izmantošanā tiek segti no valsts pamatbudžeta kopējiem ienākumiem. Politiski represētajām personām, kuras reabilitētas, ir tiesības saņemt kompensāciju, dzēšot par atņemto mantu piešķirtos īpašuma kompensācijas sertifikātus.
Par politiski represētās personas statusu
Gunārs Resnais, LPRA priekšsēdētājs, Tālivaldis Pētersons, LPRA valdes loceklis.
Ierosinām statusa piešķiršanu beigt 2010. gada 31. decembrī
No tiem tālajiem gadiem, kad bojā gāja un represijās cieta cilvēku tūkstoši, mūsu vidū Latvijā šā gada 1. janvārī bija vairs tikai 20 543 politiski represētās personas, no kurām komunistiskajā režīmā represētās – 18 345, bet nacistiskajā režīmā – 2198 personas. Pēdējā pusgada laikā arī šie skaitļi samazinājušies, jo lielākā daļa minēto personu ir vecāki par 70 – 80 gadiem. Represētās personas ir 1941. un 1949. gadā par izdomātu it kā padomju valsts nodevību izsūtītie, gulagos un cietumos ievietotie nacionālās pretošanās kustības dalībnieki un citi.
Taču pēdējā laikā atkal ik gadu politiski represētās personas statusu piešķir 150 – 200 personām. To veic pašvaldības. Likums par politiski represētās personas statusu nosaka, ka pašvaldību komisijās, kuras izskata iesniegumus, jābūt arī vairākiem politiski represēto organizāciju pārstāvjiem. Diemžēl daudzās vietās to neievēro. Komisiju pārējie locekļi, pat juristi bieži nezina par politiskajām represijām. Nevienā atjaunotās Latvijas augstākajā mācību iestādē, kur zināšanas apgūst nākamie juristi, nav speciāla mācību kursa par politiskajām represijām. Protams, arī padomju gadu juristi to nav mācījušies un nezina. Tādēļ bieži par politiski represētām personām uzskata un šo statusu piešķir cilvēkiem, kas dažādi cietuši, taču nav represēti. Piemēram, ģimenē nošauts tēvs, bet bērni uzskata, ka viņi ir represētie. Ģimeni izsūta uz Sibīriju, bet vienam ģimenes loceklim izdodas izbēgt un izvairīties no izsūtīšanas. Taču arī šī persona uzskata, ka ir represēta. Politiski represētās personas statusu pieprasa cilvēki, kuri pēckara gados kolhozu un sovhozu organizēšanas dēļ tika pārvietoti ne tikai uz blakus pagastu, bet arī tā paša pagasta teritorijā. Neizpratne bijusi par personām, kuru vecāki atgriezušies Latvijā gada laikā pēc izsūtījuma un te piedzimis bērns. Taču politiski represētās personas statusam atbilst vienīgi tie bērni, kas dzimuši izsūtījumā. Otrā pasaules kara laikā darbā uz Vāciju sūtīja 1942. un 1943. gadā. Šīs personas atbilst minētajam statusam, taču tie, kuri kā bēgļi Vācijā ieradās 1944. un 1945. gadā, nav politiski represētie. Šeit minēti tikai nedaudzi juridiskie fakti. Statusa piešķiršana jāpierāda ar arhīva, Iekšlietu ministrijas un citām izziņām. Ja tādu nav, tad nepieciešams tiesas spriedums – nolēmums. Taču ne visi dokumentu iesniedzēji bijuši godīgi. Konstatēti viltus dokumenti, tiesās ieradušies liecinieki, kuri tolaik bijuši četrus piecus gadus veci.
Represēto apliecības izsniegtas gandrīz 15 gadus. Tā ka vairāk pretendentu uz šādu statutu būt nevar. Diemžēl parādās laimes meklētāji, pat tādi, kas jau reizi vai vairākas ir saņēmuši atteikumu. Tādēļ Latvijas Politiski represēto apvienības valde ierosinājusi politiski represētas personas statusa piešķiršanu beigt 2010. gada 31. decembrī. Pastāv vēl otra iespēja – piešķiršanas tiesības uzticēt tikai Tieslietu ministrijas speciāli izveidotai komisijai, kurā jābūt vienam vai vairākiem LPRA pārstāvjiem. Tad politiski represētas personas statusu nesaņems cilvēki, kuriem uz to nav ne juridisku, ne morālu tiesību. Uzskatām, ka politiski represētas personas statuss un apliecība ir cieņas un goda jautājums par izciestajām represijām izsūtījumos, gulagos, cietumos, čekas pagrabos un filtrācijas nometnēs.
Pirmizrāde filmai par Lidiju Lasmani-Doroņinu
Kinodokumentālists Zigurds Vidiņš jau vairāk nekā divdesmit gadus seko Lidijas Lasmanes-Doroņinas liktenim – viņa, ko filmas autori sauc par „sirdsapziņas cietumnieci”, padomju laikos tika arestēta 1946., 1970. un 1983. gadā, kopumā ieslodzījumā pavadot 14 gadus, lai gan viņas vienīgais noziegums bija sapnis par brīvu Latviju.
1988. gada maijā Lidija Lasmane-Doroņina tika izlaista no cietuma, drīz vien Zigurds Vidiņš uzņēma dokumentālo filmu DAŽI STĀSTI BEZ EPILOGA, no filmas četriem varoņiem viena bija arī Lidija. Filma tolaik izraisīja aktīvu pretdarbību no VDK un kompartijas darboņiem, bet Zigurds Vidiņš kopš tā laika turpināja vākt kinomateriālus par Lidiju.
Šogad, kad Lidijai Lasmanei-Doroņinai aprit 85 gadi, Zigurds Vidiņš pabeidzis filmu GAISMAS CEĻĀ, pie kuras intensīvi strādājis pēdējos divus gadus. Filmas radošā grupa – komponists Mārtiņš Brauns, skaņu režisors Normunds Deinats, videomontāža – Mati Kustavus, operatora asistente – Anna Vidiņa. Filma tapusi Studijā 2, pabeigta ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
„Latvija ir mūsos pašos. Cik lepni un cēli mēs būsim, tik skaista un stipra būs Latvija,” saka filmas varone – Lidija Lasmane-Doroņina.
Ieeja uz pirmizrādi – bez maksas!
Piemineklis Kārlim Ulmanim un «Pikšām»
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=84665
4. septembrī, Dobeles novada Bērzes pagastā “Pikšās” atklās pieminekli Kārlim Ulmanim. Nenoliedzami, šis tēls vēl vairāk uzsvērs K. Ulmaņa un viņa muzeja nozīmību latviešu sabiedrības acīs. Bet nav nemaz ilgs laiks, kad ”Pikšas” svārstījās starp būt vai nebūt.
Faktiski ”Pikšām” ir bijis lemts piedzīvot atdzimšanu divas reizes. Pirmskara preses izdevumi liecina, ka Latvijas valsts dibinātāja un vēsturnieku bieži pretrunīgi vērtētā, tomēr mūsu valsts ievērojamākā politiķa Kārļa Ulmaņa dzimtā sēta pagājušā gadsimta 20. gados bija nonākusi ļoti bēdīgā stāvoklī. Pēc K. Ulmaņa tēva Indriķa nāves radu apsaimniekotās mājas nolaistas. 1927. gadā ”Pikšas” ieguva valstsvīra brāļa Jāņa dēls Vilis, kurš pamazām vien izveidoja īstenu paraugsaimniecību. Pie turības Viļa Ulmaņa vadītā saimniecība tika galvenokārt ar lopkopības palīdzību, jo zeme bijusi visai liesa. ”Vecā Pikšu no koka celtā dzīvojamā ēka vēl atrodas, ar maz izņēmumiem, tādā pat stāvoklī, kādā tā bijusi Prezidenta tēva un tēvatēva laikā. Tikai gala kambari tagad pārtaisīti mazliet citādi. Tur arī galā mātes kambaris, kur Prezidents piedzimis un karājies tā šūpulis,” 1935. gada 30. jūnijā atzīmēja avīzes ”Rīts” korespondents. Guļbaļķu būve, kurā K. Ulmanis 1877. gada 4. septembrī bija piedzimis, ”Rīta” žurnālista vizītes laikā jau skaitījās ap 100 gadu veca un saimnieks grasījās to noplēst. Dažus gadus iepriekš bija tapusi tiem laikiem ļoti moderna kūts, un 1940. gadā kopumā ”Pikšas” veidoja 11 ēku. Mūsdienās ir atjaunotas sešas.
Posta laiki valstij nozīmēja postu ”Pikšām”. 1941. gada pavasarī padomju okupācijas vara atņēma mājas saimniekam, tās nacionalizējot. Kā teikts tā gada 21. martā sastādītajā Jelgavas apriņķa izpildkomitejas aktā: ”Ar visām dzīvojamām un saimniecības ēkām, lauksaimniecības mašīnām un inventāru, transportlīdzekļiem, aizjūgiem, darba un produktīviem lopiem un jaunlopiem.” Vietējie komunisti izlēma, ka saimniecība jāpārvērš zirgu un mašīnu iznomāšanas punktā. Dokumentos fiksēts, ka Vilis Ulmanis un viņa ģimene ”Pikšas” atstāja 23. martā, 1941. gadā plkst. 19.
Pēckara perioda padomju saimniekošanas stila likumsakarīgās sekas bija tādas, ka saimniecības ēkas bez pienācīga remonta pamazām gāja bojā. Lieki sacīt, ka Ulmaņa vārds tad nebija piesaucams. Kad atmodas laikos sāka izskanēt drosmīgas balsis, ka ”Pikšas” būtu jāatjauno, dzīvojamā ēka jau bija nolaista un nojaukta. No bijušās lielsaimniecības izrādījās fragmentāri saglabājušās vien piecas saimniecības ēkas.
Tomēr tautiskās atmodas apstākļos K. Ulmaņa dzimtās sētas atjaunošana kļuva par vienu no daudzajām protesta un pašapziņas atgūšanas formām, veidu, kā parādīt uzticību neatkarīgās Latvijas idejai. Galvenais dzinējspēks šajā lietā bija Dobeles rajona lauksaimnieku biedrības un kopsaimniecības ”Silaine” vadītājs Kārlis Vilsons. ”Pikšu” atjaunošana kļuva par daļu no 1990. gadā izveidotā Kārļa Ulmaņa piemiņas fonda uzdevumiem. Kustībā iesaistījās arī atjaunotā Latvijas Zemnieku savienība (LZS). Atmodas pacēlumā naudu vēlākā Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa vadītajā fondā ziedoja daudzi. Kā septiņus gadus vēlāk ”Lauku Avīzē” (“LA”) atminējās Kārlis Vilsons: ”Pašā sākumā līdzekļus ziedoja gandrīz vai visas Dobeles rajona saimniecības. Kolhozi, sovhozi un arī citas organizācijas. Tas bija tas, ar ko mēs pirmo gadu sākām. Un vēlāk jau iesaistījās arī viens otrs cits rajons. Šim darbam atsaucība bija liela. Toreiz valdība ”Pikšām” neko nedeva. Tie visi bija saziedoti līdzekļi. Tāpēc var teikt, ka ”Pikšas” atjaunoja tauta. Arī ”Lauku Avīzes” redakcijas savāktā nauda ļoti jūtami un īstā laikā palīdzēja. Es, šeit būdams, vienmēr atceros – toreizējais meža ministrs Šļakotas kungs, te stādot piemiņas ozolu, zināja, ka mums viss draud apstāties. Viņš gandrīz vai slepeni piešķīra no Mežsaimniecības ministrijas trīssimt tūkstošus ”repsīšu” un teica, lai to nevienam nesaka.” Deviņdesmito gadu sākumā tika atjaunota kalpu klēts un dzīvojamā ēka. Par ”Pikšu” saimnieku kļuva no Krasnojarskas trimdas dzimtenē pārbraukušais K. Ulmaņa brāļa mazdēls Gunārs Ulmanis. ”Pikšas” viņš vada joprojām, lai arī brīžiem šķitis, ka viss jāmet pie malas.
Grūtie gadi
Diemžēl pirmajiem neatkarības atgūšanas gadiem raksturīgā atkrišana no atmodas sajūsmas sūrajā ikdienā ietekmēja arī ”Pikšas”. Interese par veidojamo muzeju strauji noplaka. Iestājās bezcerības laiks un atklāsme, ka vienam otram Kārļa Ulmaņa vārda daudzināšana bijusi vien mirkļa konjunktūras un pirmsvēlēšanu reklāmas lieta. 1993. gads bija laiks, kad muzeja direktors Gunārs Ulmanis, uz “LA” žurnālista jautājumu, kā ”Pikšās” klājas, atbildēja ar skarbu tiešumu: ”Sūdīgi.” ”Muzeja kārtošanas vietā jādomā, kā nenomirt badā,” toreiz atzinās vīrs, kurš pats šajās mājās bija dzimis un dzīvojis līdz piecu gadu vecumam. Darbi bija apstājušies. Ēkas stāvēja tukšas. Muzejam un tā saimniekam nācās iztikt vien ar niecīgu K. Ulmaņa fonda finansējumu, kurš bijis ”mazāks, nekā saņem bezdarbnieks”. Situāciju sākotnēji nemainīja arī tas, ka ”Pikšas” savā pārraudzībā ņēma Latvijas Zemkopības ministrija. 1994. gada 4. martā rūgtuma pilnā intervijā “LA” Gunārs Ulmanis atzina, ka, neskatoties uz visu, viņš apzinās – rokas nolaist nedrīkst: ”Bet kurš tad cits to darīs? Ja Kārļa Ulmaņa radiniekiem būs vienalga, ko no pārējiem gaidīt? Turklāt – kā es varu pamest ”Pikšas”, zinot, ka daudziem cilvēkiem Latvijā šī vieta nenozīmē tikai muzeju, bet kaut ko daudz vairāk? Aiziet – tā būtu vienkārši cūcība no manas puses.”
Tā nebūs dižošanās sacīt, ka palīgā saucienam līdzīgajai intervijai izrādījās liela nozīme. Politiķi beidzot reaģēja un Zemkopības ministrija iedalīja muzeja personāla algošanai nepieciešamos līdzekļus. Nepārspīlējot, ”Lauku Avīze”, kas jau no sākta gala bija rosinājusi un atbalstījusi Kārļa Ulmaņa piemiņas pasākumus, šoreiz palīdzēja iedvest jaunu dzīvību ”Pikšās”. ”Es, zināt, vienu brīdi jau vairs neticēju, ka te vispār kaut kas būs. Taču pēc tās sarunas pie jums redakcijā vairs nejutos tik vientuļš un bezpalīdzīgs, jo sapratu, ka ne tikai mani vienu interesē šo māju tālākais liktenis. Cilvēki rakstīja vēstules, piedāvāja dažādus priekšmetus,” 1994. gada 10. septembrī atklāja K. Ulmaņa muzeja direktors. Prese parādīja, ka ir ”ceturtā vara”. ”Pikšas” sāka saņemt atbalstu ne tikai no iedzīvotājiem, bet arī citiem muzejiem, uzņēmējiem. Līdz 1994. gada augustam avīzē publicētajiem aicinājumiem ziedot K. Ulmaņa fondam, kā arī muzejam pirms 1940. gada izdotas grāmatas un interjera priekšmetus bija atsaukušies ap 3000 ziedotāju. Tādā ceļā ”Pikšās” no Tomes, piemēram, nonāca bufete un dīvāns, kas ilgus gadus bija saglabāti mājās, kurās Ķeguma HES būvniecības laikā kādu brīdi bija uzturējies K. Ulmanis. Par nožēlu, daļa saziedotās naudas ”sadega” ”Bankas Baltija” bankrotā 1995. gadā.
Cilvēkam, ne vadonim
Kopš 90. gadu beigām K. Ulmaņa muzejs ar Zemkopības ministrijas starpniecību sāka regulāri saņemt finansējumu, kas ļāva ķerties pie ”Pikšu” saimniecības ēku atjaunošanas. Lai arī muzejā viss joprojām nav rožaini, tomēr nevienam vairs nerodas šaubas par tā nepieciešamību. Ar 2005. gada 1. janvāri ”Pikšas” oficiāli ir valsts aģentūra, kas pakļauta Zemkopības ministrijai.
Muzeja ekspozīcija veltīta ne tikai K. Ulmanim, bet arī Latvijas lauksaimniecības vēsturei. Tiek piedāvātas tematiskas ekskursijas un izstāžu zāle dažādiem pasākumiem. ”Pikšas” ir dzīvas. Pēdējos gados piemiņas sarīkojumos septembra sākumā tradicionāli piedalās Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) studenti un mācībspēki. Tur tiek pasniegtas arī LLU Kārļa Ulmaņa stipendijas.
Bet balsis par pieminekļa nepieciešamību K. Ulmanim viņa dzimtajā sētā skanējušas jau kopš 90. gadu beigām, kad Rīgā, laikam jau politisku iemeslu dēļ, ilgāku laiku nespēja un nespēja atrast vietu tādam monumentam. ”Pikšas” kā piemērotu vietu pieminēja arī 2003. gadā, kad ritēja debates par to, kur uzstādīt Rīgai domāto K. Ulmaņa tēlu, kas nu aplūkojums iepretī Ārlietu ministrijai. Tagad Latvijas dibinātājs par sevi atgādinās gan dzimtajās mājās, gan galvaspilsētā.
Kā daudzas lietas, kas saistās ar ievērojamā Latvijas valstsvīra piemiņu, piemineklis, kuru rīt atklās ”Pikšās”, tapis par ziedojumiem. Šoreiz ziedotāji ir LZS biedri. Tēlniece Arta Dumpe savā darbā izmantojusi tēlnieka Kārļa Zāles 30. gadu beigās izgatavoto K. Ulmaņa krūšu tēlu. Iesārtais laukakmens, kurā tas iekalts, simbolizē ”Latvijas laukakmens spēku, kas piemita Ulmanim”. Autore uzsvērusi, ka apzināti izvairījusies no pompozitātes. Piemineklis ir cilvēkam, nevis vadonim.
***
Kārļa Ulmaņa piemiņas vietas Latvijā
Piemiņas plāksne pie Dzelzavas–Lubānas šosejas, kur 1920. gada 15. aprīlī notika atentāta mēģinājums pret K. Ulmani (uzstādīta 1939. gadā, atjaunota 1988. gadā).
Muzejs atjaunotajās K. Ulmaņa dzimtajās mājās Bērzes pagasta ”Pikšās” (1993).
Piemiņas zīme Bērzes kapos, kur atdusas daudzi Ulmaņa dzimtai piederīgie un vēlējies tikt apglabāts arī pats K. Ulmanis. Tā veidota kā improvizēts kaps, kurā guldīta urna ar zemi no Krasnovodskas kapsētas, kurā, kā uzskata, tika apglabāts 1942. gada 20. septembrī Krasnovodskas cietumā mirušais valstsvīrs.
Piemiņas zīmes Priekuļos ”Vadoņa birzī” un pie Priekuļu selekcijas stacijas (uzstādītas attiecīgi 1989. gadā un 1997. gadā).
Tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukšēvica veidotais piemineklis Rīgā, iepretim Latvijas Ārlietu ministrijas ēkai (2003).
Zatlers sola atbalstīt Okupācijas muzeju
http://diena.lv/lat/politics/riga/okupacijas-muzejs-ludz-atbalstu-zatleram
Okupācijas muzeja delegācija devās pie Latvijas prezidenta Valda Zatlera, lūdzot viņa atbalstu muzeja pastāvēšanai. Muzejs esot vērsies arī pie politiskajām partijām, lai tās atbalstu muzejam iekļauj savās politiskajās programmās, taču atsaucība esot ļoti maza.
Kaut gan prezidents materiāli muzejam palīdzēt nevarot, no viņa esot gūts morālais atbalsts. “Tas, ka mēs saviem ziedotājiem ārzemēs varam pateikt, ka mums ir prezidenta atbalsts, mums ļoti daudz ko nozīmē,” Diena.lv skaidroja muzeja direktore Gundega Michele.
Valda Zatlera preses sekretāre Ilze Rassa informē, ka prezidents solījis arī turpmāk atbalstīt Okupācijas muzeju. “Šis atbalsts ir izpaudies tā, ka viņš vienmēr ir slavējis Okupācijas muzeju kā vietu, kas ir ļoti būtiska, skaidrojot smagos Latvijas vēstures jautājumus. Šis ir viens no nozīmīgākajiem objektiem, kas dod ārvalstniekiem iespēju izprast Latviju,” skaidro I. Rassa. Viņa arī norādīja, ka “prezidentam nav krājkasītes, no kuras viņš var sniegt palīdzību Okupācijas muzejam, bet viņš ir runājis ar premjeru par dotāciju Okupācijas muzejam”.
Muzejs arī esot informējis V.Zatleru par saviem attīstības plāniem, kuros ietilpst interneta un ceļojošu izstāžu pastiprināta lietošana Latvijas vēstures skaidrošanai, piebilda I.Rassa.
Pašlaik Okupācijas muzejs finanses rod no ziedojumiem un naudas, kas tiek maksāta par atsevišķiem projektiem. “Valsts atbalsts šogad ir gandrīz 27 000 latu, un no Rīgas domes ir 20 000 latu. Diemžēl, tas ir mazāk nekā mūsu budžetam vajadzīgs pat pēc tā samazināšanas. Atklāti sakot ikdienas izdevumu segšanai pietrūkst 52 000 latu un, lai šo “caurumu” aizlāpītu, mums būs jāķeras arī pie uzkrājumiem vai arī jāaizņemas nauda,” skaidroja muzeja vadītāja.
Pēdējā laikā esot samazinājušies ziedojumi plānotajai muzeja piebūvei. G.Michele atzīst, ka pašlaik tās celtniecības plāni neoficiāli ir apturēti, jo budžetā līdzekļu vienkārši nepietiek.
Kononovs, bez šaubām, ir kara noziedznieks
Tas rakstīts Krievijas “Specnaz” vietnē
Vai tagad apklusīs Vasilija Kononova aizstāvji un aizgādņi Maskavā un Rīgā?
Reizi mēnesī tīmekļa vietnē http://www.specnaz.ru nāk klajā žurnāls “Specnaz Rossiji”. Tur lasāmie raksti ieturēti viscaur padomju impēriskā garā, tiek atmaskoti amerikāņu imperiālisti u. tml. Nav arī brīnums, jo šo vietni veido gan padomju, gan mūsdienu Krievijas specvienību veterāni, kas darbojušies gan Afganistānā, gan Čečenijā.
Jo nozīmīgāks un ievērības cienīgs ir Sergeja Ivanova raksts šī žurnāla šā gada augusta numurā: autors kategoriski uzsver, ka “sarkanais partizāns” Vasilijs Kononovs neapšaubāmi ir kara noziedznieks un ka gan Latvijas tiesas instanču, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi šajā lietā ir taisnīgi.
Sergejs Ivanovs sīki, netaupot lasītāja nervus, apraksta, kā ar Mazo Batu iedzīvotājiem izrēķinājās Vasilija Kononova partizāni, tā dēvētie atriebēji, kā grūtnieci nošāva un iemeta ugunī.
No LR tiesas 2000. gada sprieduma izriet, raksta Sergejs Ivanovs, ka Kononova ļaudis, zvēriski izrēķinoties ar mierīgajiem iedzīvotājiem, “ne ar ko neatšķiras no vāciešiem”.
Rezumējot Sergejs Ivanovs raksta: “Ja padomju tauta cēlās uz karu pret nacistiskajiem izdzimteņiem, tad tai nav morālu tiesību uz vāciešu un “policiju” zvērībām atbildēt ar analoģiskām zvērībām.”
Ivanovs tālāk plaši raksta par Vasilija Kononova uzvārda brāli – Ivanu Kononovu, kurš karoja Lielvācijas pusē un arī vainojams zvērībās. Bet tas jau ir cits temats. Mūs interesē Vasilija Kononova asinsdarbu izvērtējums, ko pauž neapšaubāms Krievijas diženuma apoloģēts.
Vai, lasot Sergeja Ivanova bargos vārdus par Vasiliju Kononovu, apklusīs Kremļa vārtturi, kas šo partizānu apmīļojuši un apbalvojuši, Vasilija Kononova Maskavas advokāts Joffe, kurš joprojām nerimstas, un Rīgas krievvalodīgie žurnālisti, kuriem Kononovs joprojām ir varonis?
Vēstures jautājumos strādājam efektīvi
Uzmanība tiek veltīta arī krievu valodas mediju auditorijai
Iepazīstoties ar publikāciju “Latvijas Avīzē” (“Apšauba EPIB vadītāja profesionalitāti un neitralitāti” 31.08.2010.), EP Informācijas birojs izsaka nožēlu, ka rakstā minētas vairākas faktu kļūdas un neprecizitātes, kas sagroza biroja darba būtību un nepareizi atspoguļo biroja vadītāja viedokli. Birojs turpinās ievērot demokrātisko diskusiju pamatprincipus, pieaicinot referentus, kas pārstāv dažādus viedokļus. Jaunatne spriež, uzklausot dažādus viedokļus, nevis saņemot faktu lavīnu no viena viedokļa.
Runājot par Starptautisko studentu konferenci, tā bija EPIB ideja rādīt filmu “Padomju stāsts”. EPIB pats vērsās pie Vaideres kundzes biroja, lai saņemtu filmu. Vēstures konferences dalībniekiem, it īpaši krievu tautības studentiem, vērtīgi bija uzklausīt Krievijas demokrāta D. Nečiporuka uzskatus, kas atbilst EP un Latvijas Republikas nostājai pretstatā pašmāju krievu valodas žurnālista traktējumiem. Tomēr jāpiebilst, ka arī žurnālista I. Vatoļina komentāri nenoliedza okupācijas faktu! Arī krievu tautības jaunatne stingri nosodīja staļinisma noziegumus Latvijā un citur, tomēr paturot savu skatījumu par 9. maiju.
“LA” minētie 29. marta pasākumi ar EP Saharova balvas laureātu Krievijas “Memorial” pārstāvjiem pievērsa plašu uzmanību staļinisma, kā arī mūsdienu Krievijas cilvēktiesību pārkāpumiem. Uzaicinājums uz diskusijām un preses konferenci, kurā piedalījās deputātes S. Kalniete un I. Vaidere, tika izsūtīts visiem medijiem, un kā vienmēr līdzdalība tajos bija atvērta jebkuram žurnālistam. Mūsu biroja preses daļas efektīvas interviju koordinācijas iespaidā tapa LTV “Panorāmas” ziņojums un sižeti raidījumā “Viss notiek”, TV3 un Latvijas radio, kā arī publikācijas “LA”. Īpašs TV5 raidījums ar “Memoriāla” pārstāvjiem skāra staļinisma tēmu krievu auditorijai. Atbilstoši mūsu EP Komunikācijas direktorāta apstiprinātai programmai uzmanība tiek veltīta arī krievu valodas mediju auditorijai, kas nereti neizprot Baltijas valstu vēstures jautājumus. Krievu valodas mediji ir vidutāji šajā darbā. Tomēr mūsu uzdevums nav ietekmēt žurnālistu. Tas ir politiķu darbs. Mēs informējam par EP darbu. Tādēļ arī nesen apbraukājām 33 Latvijas pilsētu skolas ar ceļojošo izstādi, akcentējot procesus pirms 20 gadiem, atjaunojot demokrātiju Latvijā. Ikreiz skolēni tika informēti par EP atzīmēto gadskārtu šiem notikumiem un to, ka divi EP deputāti (A. Rubiks, T. Ždanoka) oponēja LR neatkarībai.
Rakstā mani uzskati par pilsonības jautājumiem ir neprecīzi atspoguļoti. Neesmu nekad aizstāvējis automātisku pilsonības piešķiršanu, nedz visiem vēlēšanu tiesības.
Vēlos uzsvērt, ka visi deputāti tiek informēti par EPIB aktivitātēm. Visbiežāk aicinām visus deputātus, jo aizņemtības dēļ ierašanās bieži ir apgrūtināta. Atsevišķos gadījumos aicinām vienu EP deputātu, ņemot vērā jautājumu loku, ar kuru deputāts strādā. Izvērtējot deputātu līdzdalību (I. Vaidere piedalījusies 6 pasākumos, S. Kalniete – 3, K. Kariņš – 4, R. Zīle – 2, T. Ždanoka – 1, A. Rubiks – 1), uzskatām, ka biroja darbs ir politiski līdzsvarots. Ievērojot Eiropas Parlamenta bij. prja H. G. Poteringa aicinājumu dibināt Eiropas vēstures māju, turpināsim izvērst dialogu par “atmiņām un nākotni”, īpašu uzmanību veltot jaunatnei un krievvalodīgajai minoritātei, kur socioloģiskās aptaujas atklāj vislielāko neizpratni par vēstures notikumiem.
Komentāri
zz on Viltus veterāni aivars on Vēsturnieki: Kritušo skaita ne… Kloons on Piemineklis sarkanajam teroris… Boyce on Leģendārais mežabrālis Jānis… gulags on Meli, ar kuriem Kremļa propaga… Kā tad... on 16.marta notikumu juridiskā… Kā tad... on 16.marta notikumu juridiskā… Kā tad... on Krievija nosoda Vaideres rīkot… Ed on Leģendārais mežabrālis Jānis… gulags on Valstiska provokācija Mr.Eric Jefferson on Kremlis atkal mobilizē Špīgelu… Uldis Segliņš on Patiesība par karu karavīra… Anonymous on Kamēr kauja vēl nav beigu… katrina on Krievijas komunisti īpašā orga… Artis Inka on Padomju laika krievvalodīgie i…
Atbalsta ALA
