Barikāžu laika brālība un ‘latvietības koda’ meklējumi. Saruna ar Dzintru Geku
Pirmā un pēdējā filma
Par Gvido Zvaigzni cilvēki zina maz – lielākoties zināms viņa traģiskais liktenis. “Anrijs Krenbergs filmā stāstīja, ka Jura Podnieka filmas veidojot, cilvēki nepiederēja ģimenēm, bet filmai. Tas bija svarīgākais. Kino cilvēki droši vien visi apliecinās, ka tā ir. Gvido dzīve, filmējot, tika izdzēsta. Sieva Daiga viena ir izaudzinājusi bērnus… Man svarīgi likās Gvido meitas teiktais, ka viņai nav svarīgi, cik izcils operators bija viņas tēvs, bet tas, cik ļoti tēvs un māte viens otru mīlēja,” stāsta Geka.
Viņa atzīst: “Manai paaudzei barikāžu laiks palicis atmiņā ar tautas vienotības sajūtu… ,ka mēs visi kopā varam stāvēt pretim nāvei, nezināmām briesmām. Kad nošāva Slapiņu, pēc divām nedēļām aizgāja Gvido Zvaigzne – tās bija nereālas sajūtas. Kaut kas bija beidzies.
Svarīgi par to runāt, lai saglabātu mūsu paaudzei un nodotu nākamajām barikāžu atmosfēru un traģiskos notikumus, kuri sekoja… Diemžēl, nekas nav atklāts, par šāvējiem ir tikai nojausmas. Kāpēc? Kā varēja tik cietsirdīgi to izdarīt? – Lai šie jautājumi nekad nepāriet.”
‘Latvietības koda’ meklējumos
Jautāta, vai viņai, veidojot filmas arī par latviešiem Sibīrijā, izdevies atklāt “latvietības kodu” un izprast kā cilvēki savu latvietību saglabā, esot tālu prom no savas un senču dzimtenes, Geka stāsta: “Latvieši saglabā latvietību, ja tas ir iespējams, bet Sibīrijā daudzviet arī nesaglabāja. Cilvēki tika izsūtīti ,lai viņus asimilētu vai iznīcinātu un tas ir jūtams. Pagājušajā gadsimtā mēs esam zaudējuši fizisko un garīgo spēku. No 1936. Līdz 1937.gadam Krievijā latvieši tika iznīcināti pēc nacionālā sastāva apmēram 50-60 tūkstoši,1941.gada deportācija, karš, 1944.gada bēgšana uz rietumiem,1949.gada izsūtīšanas…
Intervējot vairāk kā 700 cilvēkus, kuri kā bērni tika izsūtīti uz Sibīriju, varu vien citēt, ka būtu jāuzceļ pieminekļi Latvijas mātēm, kuras spēja savus bērnus glābt briesmīgākajos apstākļos, atdot pēdējo maizes kumosu, mirt badā ,lai bērni izdzīvotu. Stiprās latviešu sievietes – varbūt tas ir mūsu “latvietības kods”. Joprojām visur pasaulē dzīvi “velk” latviešu sievas.”
Komentējot mūsdienās vērojamo ainu, kad mātes nereti vairs savu bērnu dēļ neziedo dzīvību, bet savus mazuļus pamet vai pienācīgi nepieskata, Geka pauž uzskatu, ka “šodien,20 gadus pēc neatkarības atgūšanas sievietes dzer vai pamet bērnus, tās ir sekas tam, kas ar tautu izdarīts. Okupācija, deportācijas, emigrācija nebeidzas vienā dienā, droši vien 40 gadus pa tuksnesi būtu jāiet”.
Cerības toreiz un cerības pašlaik
Jautāta, vai cerības, kas bija aktuālas pirms 21 gada, ir piepildījušās, viņa atzīst: “Barikāžu laika cerības piepildījušās tādā ziņā, ka Latvija ir brīva. Tas ir vislielākais guvums, mēs ģimenē vienmēr par to runājam, stāstām bērniem, kā bija padomju laikos un viņi netic – tas ir lielākais prieks.” Tiesa, Geka arī atzīst, ka šodienas cerības ir citas.
“Es ļoti daudz ko atdotu, ja varētu Latvijas tautu vienot. Ko darīt? Barikādes, cerams, nekad neatkārtosies ,uz Sibīriju nevedīs, cilvēki paši aizbrauc… Varbūt tas izklausās naivi, bet es ticu, ka “latvietības kods” palīdzēs, cilvēki atgriezīsies un mūsu tēvu zeme ziedu laikus piedzīvos,” viņa teic.
Dzintras Gekas un scenārija autora Agra Redoviča 2011.gadā uzņemtā filma “Gvido Zvaigzne”, kas vēsta par 1991. gada 20. janvāra traģiskajiem notikumiem, kuros nošāva Andri Slapiņu un nāvīgi ievainoja Gvido Zvaigzni, kurš divas nedēļas vēlāk mira slimnīcā, televīzijas pirmizrādi piedzīvos 27.janvārī, pulksten 19.40 Latvijas Televīzijā. Īpašu noskaņu filmai piešķir Arvo Pērta un Pētera Vaska mūzika. Savukārt 25. janvārī, plkst.17:30 filmu varēs noskatīties Okupācijas muzejā.
Tās 1991.gada barikāžu gaišās naktis
| http://www.lvportals.lv//index.php?menu=doc&id=242982 |
| Barikādēs piedalījās dažādu tautību cilvēki, kuriem bija kopīgs mērķis. Un arī patlaban, nobīdot malā mākslīgi radīto ažiotāžu par valsts valodas problēmu, sabiedrības patiesie mērķi ir kopīgi – plaukstoša un demokrātiska Latvija. |
|
20.janvāris ir 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres diena. Ejot gadiem, vēsture par 1991.gada barikādēm daudz jaunu faktu neatklāj, taču ikreiz, kad tās atceramies, nozīmīgi kļūst jautājumi: kas mums bija barikādes, kāda bija to loma toreiz un tagad?
|
Cik cilvēku piedalījās 1991.gada janvāra barikādēs? Cik bija barikāžu dalībnieku? Precīzu skaitu ne toreiz, ne tagad neviens nenosauks. Kopš pirmās barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes pasniegšanas 1996.gada janvārī tās kopumā saņēmis 31 161 Latvijas neatkarības aizstāvis.
1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme ir Latvijas Republikas valsts apbalvojums, kas izveidots, lai godinātu aktīvos Latvijas neatkarības aizstāvjus par 1991.gada janvārī un augustā parādīto drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu, par ieguldījumu organizatoriskajā un apgādes darbā, kā arī tām personām, kuras barikāžu dalībniekus atbalstīja morāli un materiāli.
Dalībnieki – visa tauta
45 līdz 50 tūkstoši – tik pēc ļoti aptuvenām aplēsēm varēja būt cilvēku, kuri barikāžu aizstāvēšanā piedalījās tieši, lēš Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents un 1991.gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais.
Lai arī trauksmainajās janvāra dienās pirms 21 gada pie ugunskuriem, pie betona bloku grēdām un smagās tehnikas izveidotajiem nocietinājumiem, pie stratēģiski nozīmīgo objektu durvīm pulcējās tūkstošiem aizstāvju, īstais barikāžu dalībnieku skaits ir daudz lielāks – gandrīz visa tauta, izņemot interfrontes apoloģētus, uzskata rakstniece, 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes valdes locekle Marina Kosteņecka.
|
“Tie, kas uz barikādēm pavadīja savus tēvus, vīrus un dēlus, nezinot, vai viņi atgriezīsies; tie, kas palika mājās kopt lopus un uzturēt saimniecību, kamēr citi piederīgie devās uz Rīgu; tie, kas viņiem gādāja ēdienu un dzērienu; tie, kas nevarēja ierasties, bet dzīvoja līdzi – tie visi bija barikāžu dalībnieki,” uzsver rakstniece. Turklāt pie barikāžu aizstāvju loka neapšaubāmi piederot arī tie daudzie demokrātisko pārmaiņu atbalstītāji Krievijā, kuri šajās liktenīgajās dienās izgāja savas valsts ielās ar saukļiem: “Rokas nost no Baltijas!”
Šodien, kad sabiedrību šķeļ valodas referenduma asmens, pieminot 1991.gada janvāri, svarīgākais ir atcerēties un saprast, ka barikādes nebija latviešiem pret krieviem, bet visiem pret totalitāro režīmu, norāda M.Kosteņecka. Barikādēs gāja dažādu tautību cilvēki, kuriem bija kopīgs mērķis. Un arī patlaban, nobīdot malā mākslīgi radīto ažiotāžu par valsts valodas problēmu, sabiedrības patiesie mērķi ir kopīgi – plaukstoša un demokrātiska Latvija. “Mums patlaban nevajadzētu aizmirst tās gaišās naktis – ne tikai no ugunskuriem, bet arī no cilvēku sirds siltuma,” saka rakstniece.
Ar Atmodas enerģiju
Barikādes nebeidzās 1991.gada 20.janvārī Rīgā. To turpinājums ir tā paša gada augusts Maskavā. Daudzi to tagad nezina, bet augusta puča barikādes Maskavā būvēja pēc Latvijas parauga, atgādina M.Kosteņecka. “Pēdējie trīs cilvēki, kuriem piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu, bija šajās barikādēs kritušie. Un, kad biju viņu bērēs, šo barikāžu aizstāvji teica: bez barikādēm mēs būtu zaudējuši,” atceras rakstniece, kura tolaik par Latvijas neatkarību cīnījās, būdama PSRS Augstākās padomes deputāte no Latvijas.
|
Ne viss ir pasakāms, gluži pareizi apgalvojot, ka Trešā atmoda izraisīs un izraisīs jautājumus, kā arī ietekmēs mūsu ikdienu vēl ilgi, barikāžu laika tālejošo dimensiju uzsver arī toreizējais Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns, kurš 13.janvāra rītā pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā.
“Atmodas brīvības ilgās un barikāžu ugunskuros rūdījies ne vien tautas raksturs tā labākajās izpausmēs, bet dzimis kopējais, vārdos neizsakāmais un Satversmē neaprakstāmais priekšstats par Latvijas nākotni. Tādi vienoti, patriotiski, pat svēti kā toreiz mēs labprāt dzīvotu šodien arī sadzīvisko raižu pasaulē, bet nesanāk,” iesaistoties Trešās atmodas notikumu liecības apkopojošā Barikadopēdijas fonda valdes darbā, pauž D.Īvāns. Viņš norāda: “Līdz Atmodas garīgam pietuvinājumam vēl garš, nogurdinošs ceļš ejams, un tagad svarīgākais ir tajā neapstāties. Tādēļ tik svarīgi joprojām izmantot Atmodas kodolreaktorā akumulēto enerģiju, meklēt jaunus ceļus, lai piekļūtu barikāžu laikā uzkrātajiem tautas garīgā un morālā spēka krājumiem.”
Par tēvzemi – vienmēr!
Pieminot barikādes, teju ik gadu līdztekus to dienu notikumu atcerei izskan arī vilšanās par nepiepildītajām cerībām, kas lolotas, Latvijai atgūstot neatkarību. Domājams, nevienam nav svešs šādās reizēs paustais viedoklis: ja šodien būtu jāaizstāv valsts neatkarība, uz barikādēm vairs neietu.
Pēc revolūcijām vienmēr ir kādi, kas jūtas vīlušies, norāda M.Kosteņecka. “Taču katrai tautai asinīs ir ierakstīts kaut kas tāds, kas tai vienmēr un jebkādos apstākļos liks iet aizstāvēt savu zemi tai bīstamā brīdī. Tas ir vēsturiski pierādījies,” uzsver rakstniece. Latviešiem 20.gadsimtā tādi brīži bijuši vairakkārt, un ikreiz tauta ir cēlusies cīņai – Ziemassvētku kaujas, Brīvības cīņas, arī Atmoda ar tās kulmināciju 1991.gada janvāra barikāžu dienās.
|
1918.-1920.gada Latvijas Brīvības cīņām barikāžu laiku pielīdzina arī 1991.gada barikāžu muzeja direktors R.Zaļais. Viņš nešaubās: lai gan ļaužu prātus māc ikdienas rūpes, neatkarība un demokrātija kā vērtības nekur nav zudušas, un, ja valstij rastos patiesi nopietns apdraudējums, tas sabiedrību spētu saliedēt pretsparā. Ja rastos tāda nepieciešamība, ļoti daudzi Latvijas ļaudis nekavētos doties uz barikādēm, un jaunā paaudze, kura pati nav pieredzējusi barikādes, visticamāk, būtu pirmie, kas turp aizietu, ir pārliecināta M.Kosteņecka. D.Īvāna vārdi šo viedokli apstiprina: “Laiks apzināties, ka jau pasenie notikumi uz mūžiem ierakstījušies Latvijas valstiskajā apziņā.”
Nespējot samierināties ar Baltijas valstu neatkarības centieniem, 1991.gada janvārī PSRS mēģināja pārņemt tās savā kontrolē. Pirmo triecienu saņēma Lietuva, kad 12.janvāra naktī padomju militārās vienības, nogalinot 14 un ievainojot vairāk nekā 100 cilvēku, uzbruka televīzijas tornim Viļņā. Reaģējot uz šiem notikumiem, Rīgā un Tallinā parlamenta un valdības un svarīgāko iestāžu aizstāvībai cilvēki sāka celt barikādes. Cilvēku upuri Viļņā un pēc tam arī Rīgā izraisīja plašu sašutuma vilni pasaulē un padomju vadībai nācās atkāpties no saviem nodomiem varu Baltijas valstīs pārņemt vardarbīgā ceļā.
Mūsu uzdevums ir parūpēties par leģionāriem
Igaunijā iecerēts meklēt veidus, kā likumos atzīt un godināt cilvēkus, kuri cīnījušies par Igaunijas neatkarības atgūšanu, arī bijušos leģionārus. Latvijā līdzīgu priekšlikumu gatava rosināt Nacionālā apvienība.
Igaunijas sabiedriskās raidorganizācijas ERR interneta versijā ziņots, ka Marta Lāra vadītā AM plāno “atdzīvināt ieceri, kura atzītu karavīrus, kas cīnījās pret sarkano armiju Igaunijā Otrā pasaules kara laikā, kā nācijas brīvības aizstāvjus”. Rakstā atgādina, ka Lāra pārstāvētā partija “Pro Patria” un arī partija “Res Publica” mēģināja pieņemt līdzīgu ieceri 2005. gadā, taču 2006. gadā tieslietu ministrija šo jautājumu atlika, skaidrojot, ka tas radītu pārāk lielu šķelšanos Igaunijas sabiedrībā. Nākamais mēģinājums bija 2010. gadā, taču arī tas netika novests līdz galam. Apņemšanās ierakstīta arī Igaunijas pašreizējās valdības koalīcijas līgumā, gan ar diezgan nekonkrētu formulējumu – “atrast veidu, kā atzīt personas, kuras cīnījušās par Igaunijas neatkarības atjaunošanu”. Aizsardzības ministrijai uzticēts sagatavot ziņojumu par šo jautājumu valdībai un parlamentam, uzsvēra Igaunijas AM Komunikācijas departamenta vadītājs Hanness Konts. Viņš sacīja, ka ministrijā topošajā ziņojumā būs skaidrojums, kuras grupas varētu saņemt sevišķu atzīšanu kā cilvēki, kas cīnījušies par Igaunijas neatkarību. Ziņojuma teksts tiks sagatavots pavasarī. Jautāts par to, vai leģionāri vai nacionālie partizāni ietilptu šajās grupās, H. Konts atbildēja, ka pagaidām par to ir pāragri runāt, jo darbs pie ziņojuma vēl nav sācies. Tomēr, pēc viņa vārdiem, cīņa pret nacistu un padomju totalitārajiem režīmiem bija daļa no Igaunijas cīņas par brīvību. “Tātad valdības un parlamenta griba godināt cīņu par Igaunijas neatkarību ir dabiska un nepārprotama,” uzsver ministrija.
“Igauņi ir malači, un mēs viņus atbalstām,” saka Latvijas Nacionālās apvienības deputāts Saeimā Imants Parādnieks. Pēc organizācijas “Daugavas vanagi” ierosinājuma Nacionālā apvienība izstrādājusi likumprojektu “Par Otrā pasaules kara pretpadomju cīnītāja statusa noteikšanu”, kuru iedvesmojušas arī līdzīga likumprojekta vēsmas Igaunijā.
Par pretpadomju cīnītājiem varētu atzīt Latvijas pilsoņus, kuri 1940. gada 17. jūnijā un laika posmā no 1941. gada 22. jūnija līdz 1945. gada 8. maijam Latviešu leģiona vai citu regulāro militāro vienību sastāvā piedalījās bruņotā cīņā pret Padomju Savienības militārajiem formējumiem.
Likumprojekts paredz, ka pretpadomju cīnītājiem tiktu izsniegta apliecība, krūšu nozīme, būtu tādas pašas tiesības kā politiski represētajiem, turklāt no Aizsardzības ministrijas viņiem izmaksātu ikmēneša pabalstu. “Mūsu uzdevums ir parūpēties par leģionāriem. Atbalstu vēlamies no koalīcijas partijām un Zaļo un zemnieku savienības,” piebilda I. Parādnieks. Aptaujātie koalīcijas partiju pārstāvji gan pagaidām ir atturīgi. Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere (ZRP) teica, ka šo likumprojektu varētu apspriest frakcijas sēdē, pēc kā varētu formulēt partijas pozīciju. “Leģionāri ir cilvēki, kuriem esam parādā pateicību, un viņi jāgodā. Man gribas zināt, ko leģionāri par šo ieceri domā, lai nesanāk, ka viena partija uz ieceres rēķina ceļ savus reitingus,” teica I. Lībiņa-Egnere. Arī “Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis teica, ka jautājums par likumprojektu vispirms jāapspriež frakcijā. “Mēs izturamies ar vislielāko cieņu pret cilvēkiem, kas cīnījās par Latvijas neatkarību gan vienā, gan otrā ierakumu pusē. Pret sirmgalvjiem, kas cīnījušies par Latviju, jābūt labākajai attieksmei,” uzsvēra Dz. Zaķis.
Atsevišķas vācu avīzes turpina tendenciozi aprakstīt Baltijas valstis
Kreisi orientētie Vācijas laikraksti “Taz. die Tageszeitung” un “Frankfurter Rundschau” atkal izcēlušies. Tās turpina sev ierasto un tendenciozo stilu – runāt par Baltijas valstīm kā vietu, kur plaukst nacisms. Šoreiz tajos publicēti materiāli par Igaunijas valdošās koalīcijas ieceri atbalstīt cilvēkus, kas cīnījušies par Igaunijas neatkarību.
Vācu avīžniekiem nepatīk, ka par tādiem varētu atzīt arī bijušos leģionārus. “FR” politikas redaktors Folkers Šmits komentārā piemin, ka “Waffen SS” veterānu kā antikomunistisko cīnītāju godināšana esot tas pats kas Vācijā teikt pie galda, ka “pie Ādolfa vismaz nebija bezdarbnieku”. Šo laikrakstu aizraušanās ar Baltijas vēstures strīdīgajām lappusēm liek atcerēties “FR” iepriekš rakstīto, ka Latvijas valdībā pie valdīšanas ir neonacisti. Izskaidrojums šādiem rakstiem ir minēto avīžu kreisās pozīcijas. Ja palūkojas uz ietekmīgiem izdevumiem, kuri ir labēji vai konservatīvi, piemēram, “Frankfurter Allgemeine Zeitung”, “Sueddeutsche Zeitung”, “Die Zeit” un pētnieciskās žurnālistikas citadeli “Der Spiegel”, to slejās nevar atrast šādus stāstiņus par iespējamo nacisma heroizāciju Baltijā. Pēdējās ziņas par Latviju tajos vēsta par paniku pie “Swedbank” bankomātiem, un arī iepriekš bieži bijuši raksti par Latvijas ekonomisko situāciju un finanšu krīzes pārvarēšanu.
Pieminētos labēji orientētos laikrakstus lasa vācu vidusslānis – cilvēki ar augstāku izglītību, vadītāji, intelektuāļi. Svarīgākās tēmas Vācijas medijos pašlaik ir skandāls par Vācijas prezidenta draudiem dzeltenās preses izdevumam “Bild”. Par klasiku kļuvušas eirozonas problēmas, kuru risināšanā vadoša loma ir Vācijai. Būtisks temats ir arī politiskā situācija Zārlandes federālajā zemē, kas pašlaik ir bez vadības, un, nākot jaunai, kristīgie demokrāti var zaudēt pārsvaru Bundesrātā.
Pēc komunikācijas zinātnes teorijām, plašsaziņas līdzekļi, veidojot saturu, ņem vērā cilvēku individuālo, politisko un sabiedrības dienaskārtību un pēc tam jau rada savu dienaskārtību un šādi konstruē sociālo realitāti.
Praksē tas nozīmē, ka vācu kreisie laikraksti, iespējams, ir noguruši no eirokrīzes un valsts iekšējo problēmu aprakstīšanas, tādēļ Baltijas jautājumu apspriešana negatīvā gaismā ir veids, kā tie veido sociālo realitāti, kas uz Vācijas notikumu fona izceļas un piesaista uzmanību.
Jāņem vērā arī valsts vēsture un īpaši jūtīgā attieksme pret šīm tēmām. Jāatceras, ka arī Krievijas mediju propaganda attiecībā uz Baltiju kā vietu, kur “netiek ievērotas cilvēktiesības”, visam piemet papildu žulti. Tāpat Vācijas sabiedrības dienaskārtībā jautājums par Otro pasaules karu, tā mantojumu un neonacismu ir tēmas, kur emocijām ir liela nozīme. Vācieši saprot vienkārši – leģionāri bija “Waffen SS” sastāvā, bet nav iespējams runāt par labu “Waffen SS”. “Velns paliek melns, un nevar runāt, ka viņam ir arī gaišās puses,” sarunā ar mani atzina Vācijas mediju kritiķis Verners Lange. Tāpat ļoti liela iespēja, ka kreisie laikraksti turpinās partiju “Visu Latvijai” dēvēt par “neonacistiem” un “nacionālajiem radikāļiem”, lai kā viņiem skaidrotu patieso situāciju. Šo nostāju būs grūti mainīt, jo ar objektīvu informāciju tai nav sakara.
-
Komentāri
lelde on Lietuvā publicē bijušo VDK rez… Pretošanās kustības … on Pretošanās kustības likvi… Gija Kreice on Maskavas propaganda par latvie… Gija on Maskavas propaganda par latvie… Baiba on Maskavas propaganda par latvie… Stasis on Vilina represēto privilēģ… Anonymous on Vai Latvijā ir fašisti? gulags on Krievijas Ārlietu ministrija p… Anonymous on Vai Latvijā ir fašisti? Anita Morvant on Izpildot savus dienesta p… Anonymous on Palūkoties uz vēsturi plašāk u… dairis90 on Latviešu Leģions, studijas DEV… ertyui on Leģendārais mežabrālis Jānis… Anonymous on Leģendārais mežabrālis Jānis… genocids on Zināt Katiņu, neaizmirst …
Atbalsta ALA
