Andris Šnē: vēsture Latvijā ir neskaidrā situācijā
Vēstures doktors, arheologs Andris Šnē jau gandrīz gadu vada LU Vēstures un filozofijas fakultāti – pietiekams laiks, lai gūtu atziņas par vēsturnieku un valsts attiecībām un nepieciešamību vēsturniekiem skaļāk atgādināt par sevi. Doktoru Šnē “Latvijas Avīzes” redakcijā iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.
– Esam dzirdējuši, ka Vēstures un filozofijas fakultātei esot grūti laiki, ka studentu skaits samazinās, ka mācībspēki nav ar algām apmierināti.
A. Šnē: – Grūti laiki ir. Bet tie jau attiecas uz visu augstākās izglītības sistēmu Latvijā kopumā. Viens no objektīvajiem iemesliem ir demogrāfiskā situācija. Samazinās gan vidusskolu beidzēju skaits, gan to daudzums, kuri pēc tam stājas augstskolās. Mēs studentu skaita samazināšanos fakultātē jūtam jau kādus trīs gadus. Patlaban pie mums četrās programmās mācās vairāk nekā 400 studentu – bakalauri un maģistri. Mācībspēku ir ievērojami mazāk – 29. No tiem 10 strādā filozofijā, 19 – vēsturē. Pārsvarā viņiem fakultāte ir pamata darba vieta. Bet viņiem ir iespēja veiksmīgi apvienot akadēmisko darbu ar studentiem un tīri zinātnisko darbu institūtos un muzejos.
– Tagad ir daudz visādu institūtu. Kas nosaka LU institūtu zinātnisko politiku, kas tur ieceļ direktorus?
– Varu teikt tikai par LU Latvijas vēstures institūtu (LVI), bet, domāju, modelis institūtiem LU aģentūrām ir viens. Direktoru LVI ievēl institūta zinātniskā padome, tātad pats institūts. Direktoru pēc tam apstiprina LU senāts. Kādā virzienā strādāt, to jau nosaka institūts pats un lielā mērā pieejamais finansējums.
– Dzirdēts par tāda sociālās atmiņas pētniecības centra dibināšanu.
– Pie tā strādā LU Sociālo zinātņu fakultātē (SZF), un, cik zinu, oficiāli tas vēl nav nodibināts. To veido pilnīgi no jauna, un šī centra pamatā ir pētnieku grupa ar profesori, vēsturnieci Vitu Zelči priekšgalā. Centrs būs SZF struktūrvienība.
– Šis centrs asociējas ar vēsturi, bet rodas iespaids, ka ir vēlme akadēmisko vēsturi it kā konfrontēt ar kādu “sociālo atmiņu” un to padarīt par “īsto” iepretim skolās mācītajai “oficiālajai” vēsturei. Iznāk tā: pie jums strādā tie “oficiālie” – profesori Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Antonijs Zunda, bet sociālās atmiņas vēsturnieki savukārt strādā citā fakultātē. Sanāk, ka piederība fakultātei veido arī skatu uz vēstures lietām.
– No vienas puses, man ir prieks, ka būs tāda atsevišķa struktūra, kas nodarbosies ar sociālo atmiņu.
Eiropā jau kopš 80. gadiem ir vesels sociālās atmiņas pētniecības bums. Ir arī mēģinājumi, izmantojot atmiņu un pieredzes veidošanos sabiedrībā, skatīties, kā tas ietekmē materiālo kultūru, kolektīvo pašuztveri.
Tiktāl tas nekādā veidā nekonfrontē ar akadēmisko vēsturi. Tomēr sociālās atmiņas pētniecība ir izteikti starpdisciplināra – tajā ietilpst socioloģija, psiholoģija, kultūrantropoloģija un vēl kādas desmit jomas. Ne visi vēsturnieki ar tām strādā ikdienā. Protams, mēs atbalstītu sadarbību ar sociālās atmiņas pētniecības centru.
– Tauta var redzēt citādi nekā akadēmiķi, bet vai tur nav viena bīstama lieta: kad tiek runāts par dažādiem uzskatiem, dažādiem pieņēmumiem, var aiziet līdz tam, ka ir “tāda” vēsture un “šitāda” vēsture. Un tad jau akadēmiskā viendabība vairs neder un vairs nevar politiski runāt par vienādu Latvijas vēstures uztveri! Zināmas aprindas būs ļoti apmierinātas.
– Personīgās atmiņas ir ļoti subjektīvs vēstures avots. Kā zināms, mēs paši mēdzam izvēlēties, ko atcerēties un ko ne. Bet tagad ir ļoti populāra antropoloģiska pieeja, kad caur konkrētas personas dzīvesstāstu parāda laikmeta dramatismu. To izmanto arī Timotijs Snaiderss “Asinszemēs”. Protams, tas jālieto kopā ar lielo statistiku, vēsturiskajiem procesiem. Ja to tā dara, man tas šķiet ļoti simpātiski. Ikvienam vēsturniekam droši vien ir savi politiskie uzskati, un noteikti mūsdienās ir kādi brīži, kādi zīmīgi datumi, kad vēsturniekam sabiedrībai kas jāsaka. Vai vēsturniekam jāreaģē uz visu, kas uzrakstīts kā Jāņa Urbanoviča, Jura Paidera un Igora Jurgena “Nākotnes melnrakstu” gadījumā? Tas ir divdabīgs jautājums. Grāmatnīcu plaukti pilni apcerējumu par Latvijas vēsturi. Bet mūsu sabiedrība tomēr ir pietiekami izglītota, lai atšķirtu kvalitatīvu lasāmvielu no iedomātas vai pasūtītas vēstures. Droši vien kvalificētu vēsturnieku reakcijai būtu jānāk tad, kad kaut kas plašāk izskan sabiedrībā. “Nākotnes melnraksti” Valtera un Rapas grāmatnīcā ir pirmajā vietā pārdošanā, taču es nezinu nevienu LVI izdevumu cietos vākos labā poligrāfijā, kas maksātu Ls 4,90! Pamatīgi pētījumi maksā astoņus, desmit, pat 20 latus! Protams, “Melnrakstu” popularitāti nosaka cena, taču pie tādas publikas atsaucības šis droši vien ir gadījums, kad vēsturniekiem būtu savs vārds jāsaka, un tāpēc jūnija vidū fakultātē paredzēta publiska diskusija par šo izdevumu.
– Teicāt, ka fakultātē studē ap 400 studentu. Cik no viņiem pēc tam paliek vēsturē?
– Vēstures zinātnē nepaliek daudzi, jo iespējas šajā jomā strādāt štata vietās ir ierobežotas. Latvijā nav lielu iespēju īstenot zinātnisku darbību, balstoties uz fondu, privāto uzņēmumu vai mecenātu atbalstu. Šādas tradīcijas pie mums tikai sāk veidoties. Nepietiek ar to, ka vēsture fascinē, cilvēkam taču vajag arī iztikai, tātad jāsaņem vismaz kaut kāds atalgojums. Ir diezgan liels daudzums “svētdienas vēsturnieku”, tas ir, tādu, kam vēsture ir hobijs, bet maizi dod kas cits.
– Un kur ierindosiet tādus kā Andris Tomašūns un Indulis Ķēniņš?
– Viņi ir skolotāji. Arī skolotājs var būt vēsturnieks. Nozīmīga daļa mūsu fakultātes beidzēju paliek skolās.
Vēsturnieks, no vienas puses, ir profesija, no otras – tas veido skatu uz dzīvi kopumā. Tas, ko dod fakultāte, ir zināšanas un reizē iemaņas domāt, analizēt, salīdzināt. Iemaņas strādāt ar informāciju mūsdienās ir ārkārtīgi svarīgas.
Daudzi vēsturnieki strādā ministrijās, ir žurnālisti. Tas, ka maz paliek strādāt vēstures zinātnē, savā ziņā pat ir normāli. Patiesībā tas ir atlases process.
– Vai jūs zināt, ko valsts no vēsturniekiem grib?
– Augstvērtīgas, kvalitatīvas studijas. Valsts savu attieksmi jau zināmā mērā pauž ar to, ka dod budžeta dotāciju studentiem, kas nāk uz LU Vēstures un filozofijas fakultāti. Par valsts līdzekļiem pie mums studē aptuveni 75%. Mums katru gadu pirmajā kursā ir 50 budžeta vietas vēsturniekiem un 20 filozofiem. Tas veido studētāju kodolu. Pirms dažiem gadiem maksas studētāju bija apmēram tikpat daudz, cik budžetnieku, tagad pašfinansētāju skaits ir ievērojami sarucis. Taču gribu uzsvērt, ka studiju programmu starptautiskajā izvērtēšanas procesā fakultātes īstenotās programmas ir atzītas par ilgtspējīgām; iekļautas pirmajā – augstākajā – programmu grupā. Vēsture Latvijā patlaban ir neskaidrā situācijā. Kad atjaunojām valstiskumu, tā bija ļoti populāra. Šobrīd tas, ko sabiedrība vēlas no vēstures, nav īsti definēts. Vēsture nav sava, kā saka, PR. Vēsture, protams, ir akadēmiska zinātne, bet, no otras puses, tā ir nacionāla zinātne, daļa valsts identitātes. Tāpēc vieta, kur valsts un sabiedrība saskaras ar zinātni, ir jāsabalansē.
– Jūs apmierina studētgribētāju pieplūdes tempi?
– Kā dekāns, bez šaubām, vēlētos vairāk studentu, bet valsts jau tāpat maksās tikai par to pašu noteikto studiju vietu skaitu. Pieļauju, ka šajos ekonomiskajos apstākļos ir daudz tādu, kas grib, bet vienkārši nevar atļauties studēt. Ņemot vērā, ka, samazinoties vidusskolēnu skaitam, mazinās arī potenciālo studētāju skaits.
Rudenī atjaunosim Jauno vēsturnieku skolu. Tas nozīmē, ka vidusskolēni, kam interesē vēsture, reizi mēnesī nāks uz fakultāti un iegūs plašāku priekšstatu par kādu noteiktu tematu. Tā ir iepazīšanās ar fakultāti, mācībspēkiem, un reizē vēstures ideja tiek nesta plašākā sabiedrībā.
– Vai nav tā, ka jūsu pašu fakultātes cilvēki nespēj radīt interesi par vēsturi? Skolotāji var šo interesi skolēnos radīt un var arī nokaut.
– Ja reiz cilvēks jau strādā par vēstures skolotāju, tad viņam tā lieta tomēr patīk. Skolotāji ir ļoti aktīvi – kaut vai Vēstures skolotāju biedrība. Tas, kas jādara, ir jāaktivizē sadarbība starp vēstures zinātniekiem un vēstures skolotājiem. Tā nav jauna ideja, tāpat kā doma par populārajiem vēstures izdevumiem. Ir profesori un akadēmiķi, kas raksta strikti zinātnisku vēsturi, monogrāfijas un publikācijas, ko tomēr lasa samērā mazs lasītāju skaits. Un tad ir tie, kas mēģina iepazīstināt sabiedrību ar vēsturi, padarot to populārāku, taču balstoties zinātniskajos principos. Arī skolu mācību grāmatas taču balstās “sausajos” zinātniskajos pētījumos.
– Tātad valsts dod vēsturniekiem pietiekami un tiem tikai atliek gādāt pašiem par sevi? Un kā ar mācībspēku algām? Tās ir pietiekamas?
– Neesmu dzirdējis, ka kāds gatavotos iet prom no darba fakultātē. Neskatoties uz to, ka samazinās studentu skaits un pašas fakultātes ieņēmumi, mācībspēku kodols mums palicis tāds pats kā pēdējos gados. Mācībspēku ieņēmumi gan krītas, jo samazinās pieprasījums pēc docējamiem kursiem. Tādos apstākļos varam veltīt vairāk laika zinātniskajai darbībai. Kolēģi darbojas zinātniskos projektos, ieņem amatus un veiksmīgi savieno to ar studentu mācīšanu. Bet tas, kā viņi to dara, jau ir atkarīgs no katra konkrētā vēsturnieka. Mēs nekādus šķēršļus viņiem neliekam.
– Vai jums no valsts vajag tikai naudu vai arī vēl ko citu, kādu attieksmi, noformulētas vēlmes?
– Redziet, ja jūs man tagad jautāsiet, vai fakultātei ir kāda vīzija nākamajiem desmit piecpadsmit gadiem, tad man ar nožēlu jāsaka, ka nav. Mēs patlaban tomēr esam aizņemti ar šā brīža aktualitātēm. Uz trim gadiem prognozēt vēl var, bet tālāk gan ne. Lielāks finansiāls atbalsts būtu vēlams noteikti, jo tas nepieciešams zinātniskās pētniecības attīstīšanai. Šobrīd mums atsevišķi Latvijas vēstures pētniecības virzieni ir pārstāvēti ļoti vāji. Piemēram, 16. – 17. gadsimtu pēta labi ja divi pētnieki. Pēdējos pārdesmit gados ir aizstāvēti tikai divi doktora darbi Livonijas vēsturē! Ar to ir stipri par maz. Otrs virziens būtu padarīt plašāku sabiedriski nozīmīgo jautājumu pētniecību – tajā skaitā Pirmo pasaules karu, Latvijas valsts dibināšanu, pēckara posmu.
“Būtu taisnīgi, ja Latvijā dzīvojošie krievi zinātu pamatnācijas valodu, vēsturi un kultūru.”
Ģirts Vikmanis, Latvijas Avīze
“Nepatīkams pārsteigums 9. maija svinībās Rīgā bija padomju patriotisma piegarša,” uzsver Krievijas nacionālistu partijas “Jaunais spēks” līderis Dmitrijs Savins, kurš nesen viesojās Rīgā kopā ar Krievijas Nacionāldemokrātiskās partijas līderi Dmitriju Pavlovu. Abi tikās ar partijas “Visu Latvijai” pārstāvjiem un nevairās kritizēt pašreizējo Krievijas eliti par pretdarbību krievu interesēm.
Bēdīga interpretācija
“Hitlera nežēlīgā politika okupētajās teritorijās noveda pie tā, ka liela daļa krievu sāka nepiespiesti cīnīties nepopulārā, daudziem nīstā staļiniskā režīma rindās. Tas, ka 1945. gadā beidzot tūkstošiem krievu beidza mirt frontē, saprotami kļuva par mūsu tautas svarīgāko vēstures pavērsienu,” stāsta D. Pavlovs. Viņš skaidro, ka latviešiem attiecīgā laika notikumi ieguvuši citu nokrāsu, atzīstot, ka nacistu karaspēka ienākšana Latvijā nevarēja neraisīt atvieglojuma jūtas, jo pirms tam no padomju puses tika represēta latviešu nacionālā elite. “Padomju varas atjaunošanu pēc vāciešu atkāpšanās par īstu atbrīvošanu nosaukt ir ļoti grūti,” stāstīja D. Pavlovs. Abi kungi apmeklējuši arī 9. maija svinības Rīgā, viņi uzskata, ka tās bija labi organizētas, taču nepatīkamu iespaidu radījusi “padomju patriotisma piegarša”. “Kaut kādi internacionālistiski saukļi, oficiālo vēsturnieku nolādēšana un citi solījumi cīnīties, nepieļaut, neatļaut… Šis vārdu mikslis, kas piestāv padomju mītiņam, ir ne tikai lieks, bet arī kaitīgs. Pateicoties tam, daudziem latviešiem rodas viedoklis, ka padomju ideoloģija un sistēma – tā ir krievu nacionālisma izpausme,” skaidro D. Savins, aicinot 9. maijā godināt krievu veterānus un lūgties par mirušo mieru, bet nevis izmantot to kā tribīni mūsdienu jautājumu risināšanai. D. Savinam radies iespaids, ka pie Uzvaras pieminekļa sapulcējušies cilvēki, kas ne tik daudz vēlējušies atzīmēt Otrā pasaules kara beigas, bet gan parādīt negatīvu vienotību attiecībā uz Latvijas valsts varas politiku pēdējos 20 gados. “Tas, ka Uzvaras diena padomiskā interpretācijā ir kļuvusi par vienīgo piemiņas dienu, kas vieno Latvijas krievus, ir bēdīgi,” teic D. Savins.
Pārmetumi baltiešiem – liekulība
Abu opozīcijas spēku pārstāvji ar izpratni izturas pret Latvijas vēsturi. D. Pavlovs uzskata, ka 1940. gadā notikusī Latvijas pievienošana PSRS bija “nelikumīgs agresijas akts no antinacionāla režīma puses, kuram bijis maz kopīga ar krievu tautas interesēm”. D. Savins atzīst Latvijas okupācijas faktu, taču arī aicina atcerēties, ka pirmais komunistiskās varas upuris bija krievi, un skaidro, ka gan latvieši, gan krievi ir tās pašas nelaimes brāļi. Viņi arī apstiprina daudz zināmo faktu, ka Krievijā Putina režīms izmanto pārmetumus pret baltiešiem, lai novērstu uzmanību no problēmām paša valstī. “Te periodiski izsludina boikotu Baltijas šprotēm, te stundām ilgi apspriež leģionāru gājienu Latvijā. Tā teikt, skatieties, kā Kremlis rūpējas par tautiešiem. Pašlaik etnisko krievu skaits Krievijā samazinās, valstī ieved neizglītotu imigrantu ordas no Vidusāzijas, notiek apmainīšanās ar notām par kādu izdomātu vēstures falsifikāciju. Tā ir liekulīga propagandas klaunāde,” teica D. Savins.
Viņam mūsdienu Krieviju grūti nosaukt par nacionālu krievu valsti un Latviju piesauc kā nacionālas valsts piemēru. Tikmēr D. Pavlovs uzskata – ja Krievija kļūs par nacionālu valsti, tad nešaubīgi daļa Baltijā dzīvojošo krievu atgriezīsies savā vēsturiskajā dzimtenē.
D. Pavlovs aicina palūkoties uz PSRS migrācijas politiku, kas, viņaprāt, sekmējusi krievu došanos pēc norīkojuma uz citām republikām. “Neredzu nekā laba, ka komunistu vadība cēla Latvijā PSRS nozīmes ražošanas uzņēmumus, kas prasīja jaunas darbarokas, tā vietā, lai attīstītu tradicionālo vieglo rūpniecību,” sprieda D. Pavlovs.
Jāzina latviešu valoda
Mūsdienu Latvijas krievu un latviešu attiecības viņš vēlētos redzēt tādas, kādas valda starp somiem un zviedriem Somijā. “Būtu taisnīgi, ja Latvijā dzīvojošie krievi zinātu pamatnācijas valodu, vēsturi un kultūru. Savukārt latviešus viņš aicināja atcerēties ne tikai staļiniskās deportācijas, bet arī Krievijas impērijas mantojumu, kurā, viņaprāt, esot daudz laba, piemēram, Latvijas un Krievijas lepnums esot vecticībnieku kultūra Latvijā. “Latviešu strēlnieki, kas karoja cara armijā, ir varoņi gan mums, gan jums,” sprieda D. Pavlovs. Viņaprāt, jaunatnei jāstāsta par latviešu un krievu kopējo vēsturi Krievijas impērijā, Balto kustību un pretošanās kustību padomju laikā.
D. Savins pārstāv arī fondu “Tēvzeme un brīvība”, kas plāno augusta beigās sarīkot krievu disidenta, dzejnieka Nikolaja Brauna vizīti Latvijā, kurš no 1968. līdz 1978. gadam bijis politiskā izsūtījumā Mordvijā. Toreiz viņš draudzējies ar latviešu neatkarības cīnītāju un padomju disidentu Gunāru Astru un citiem nacionālajiem disidentiem. “Ceru, ka šāda vizīte varēs palīdzēt tās mākslīgās sienas iznīcināšanai, kuru starp mūsu tautām uzcēla komunistiskais režīms,” rezumēja D. Savins.
Kā izbeigt karu .
Saruna ar vēsturnieku Uldi Neiburgu
V. Krustiņš: – Valsts prezidents pievērsies sabiedrības izlīguma veicināšanai. LTV raidījumā “Sastrēgumstunda” jūs, Neiburga kungs, pavērsāt sarunu uz negaidīto pusi, uz pro- blēmu, par ko citi izvairās runāt un nosaukt, proti, kā cittautieši spēj saprast latviešus? Integrāciju daudzi saprot kā piemērošanos, taču pareizi, ka izlīgums nebūs iespējams, kamēr cilvēki nesapratīs, ka šeit ir Latvija un citādi nevar būt. Kā jūs domājat – pie kādiem apstākļiem varētu izlīgt?
U. Neiburgs: – Nav jau tā, ka visi cilvēki, kuri 9. maijā pulcējās pie zināmā pieminekļa Pārdaugavā, ir naidīgi Latvijai vai tikai krieviski orientēti. Slāņi ir dažādi, bet problēma ir, ka daudzi, kaut šeit dzimuši un kļuvuši par pilsoņiem, Latviju pārsvarā uztver citādi nekā latvieši. Izpratnes dažādība un šķirtne ir ne tikai par 8. un 9. maiju, bet arī par citām pamatvērtībām. Jautājums – kā izpratnes tuvināt?
– Lūdzu, kādas atšķirīgas izpratnes esat ievērojis? Un kā tās “tuvināt”?
– Latvija ir 1918. gada 18. novembrī proklamēta nacionāla valsts, kas tapusi, īstenojot latviešu tautas pašnoteikšanās centienus. Latvieši kopā ar atbalstītājiem no nacionālajām minoritātēm savulaik šo valsti ir izcīnījuši un izveidojuši. Esam spējuši pārdzīvot padomju–nacistu–padomju okupāciju un atjaunot savu neatkarību. Diezin vai tas būtu iespējams, ja latvieši savā identitātē būtu dzēsuši apziņu par savas valsts pamatiem. Turpretī daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kuri paši vai viņu senči šeit iebraukuši pēc kara, nav šādas sakņošanās pirmskara Latvijā. Daudz lielāks iespaids par Latvijas nacionālo vērtību – valodas, kultūras, latviskas vides – apzināšanos ir nostalģijai pēc padomju laikiem un arī mūsdienu Krievijas ietekmei. Atgriežoties pie 8./9. maija šķirtnes, manuprāt, ja tu dzīvo Latvijā, tev būtu jāsaprot, kas ar šo valsti noticis Otrā pasaules kara laikā un ko tās iedzīvotājiem nozīmēja 1940., 1941. vai 1945. gads. Nevis atbrīvošanu un uzvaru pār absolūto ļaunumu, bet gan neatkarības zaudēšanu un viena ļaunuma nomaiņu ar otru. Ieguldījums nacisma sakāvē nekādā veidā nepadara nebijušus vai mazāk baisus staļinisma noziegumus.
Atbrīvošana nozīmē brīvības atgūšanu, bet ne ar Latvijas valsti, ne tautu 1945. gada 8./9. maijā tas nenotika. Nedomāju, ka vairākums latviešu nesaprot, ka nacisma sagrāve bija pozitīvs notikums, taču Rietumeiropas valstis atguva neatkarību, Austrumeiropa piedzīvoja piespiedu sovjetizāciju, bet Baltijas valstis atkārtotu reokupāciju un inkorporāciju PSRS.
Daudzu krievvalodīgo apziņā ir kas cits, jā, viņi saka, bija Staļina noziegumi, deportācijas, taču lielā uzvara, ieguldījums cīņā pret fašismu atsver visu. Tas diemžēl neliecina par izpratni par savas valsts likteni, kurai šie cilvēki sakās esam piederīgi. Jāvaicā arī, vai Latvijas valsts un sabiedrība ir pievērsusi tam pietiekamu uzmanību un ko ir vai nav darījusi, lai situācija būtu citāda.
– Jūs iezīmējat sekas, bet ko iesakāt darīt, kā rīkoties?
– Mēs nevaram vairs atgriezties arī 90. gadu sākumā, kad atjaunojām savu valsti. Mazliet utopisks pieņēmums būtu, ka toreiz vajadzēja veikt “Uzvaras pieminekļa” demontāžu, bet tad šeit vēl atradās padomju armija. Cita iespēja, ka varēja noklāt šo laukumu ar “ļeņinekļiem” u. tml., padarot to par tūrisma objektu. Ja kāds gribētu tur slavināt “atbrīvotājus”, tad neizbēgami redzētu, ko šis režīms nesis līdzi un ko nodarījusi komunistiskā sistēma. Trešā iespēja būtu bijusi modelēt laukumā Latvijas vēstures stāstu, parādot abas totalitārās varas un ideoloģijas un to nesto postu, veidojot piemiņas vietu nacisma un komunisma upuriem. Tādējādi varbūt izdotos iedzīvināt 8./9. maiju kā kopīgu atceres dienu visiem Latvijas iedzīvotājiem. Bet šodien ir neiespējami iestāstīt latviešiem, ka viņiem Otrā pasaules kara beigas būtu jāsvin 9. maijā Pārdaugavā pie spilgtākā padomju okupācijas varas simbola, kas šķeļ, nevis vieno Latvijas sabiedrību. Kopā ar režisori Ināru Kolmani vairākus gadus tvērām mirkļus pieminekļa pakājē, veidojot dokumentālo filmu “Pretrunīgā vēsture”, jautājot klātesošajiem, ko viņiem nozīmē 9. maijs un ko tas varētu nozīmēt latviešiem? Parasti atbilde bija – kā, tā taču svarīgākā diena, svētki visā pasaulē, bet jautājuma otro pusi šie cilvēki pat lāgā nesaprata – kā, latvieši nesvin? Šie taču svētki priekš visiem, nav nozīmes, bija okupācija vai nebija.
Šodien “uzvara Lielajā Tēvijas karā” ir pieņemta par Krievijas ideoloģijas pamatvērtību, svinot uzvaru arī pašu izraisītā karā un notušējot PSRS noziegumus. Un arī Latvijas krieviem 9. maijs kalpo savas identitātes meklēšanai un demonstrēšanai, diemžēl neapzinoties vai nerēķinoties ar to, ka tas aizskar latviešus, kuru acīs tas arī balansē uz robežas ar nelojalitāti pret Latvijas valsti.
Ir jāsaprot, ka 9. maijs ir PSRS (Krievijas), nevis Latvijas svētki, un no tā izriet zināmas konsekvences. Pārdomātas valsts politikas līdz šim te ir trūcis, tā vietā iepriekšējos gados vērojam, kā “PCTVL” un “Saskaņas centrs” manipulē ar krievvalodīgo elektorātu, kara veterānu piemiņu pārvēršot pompozā festivālā. Politiķis Dolgopolovs diskusijā izteicās, ka latviešiem jāuzņemas vairāk atbildības un viņš nemācīšot, kuram kas jādara. Bet, manuprāt, tieši te ir vērojama politiskā bezatbildība, jo, ik gadu atkārtojot, ka sarkanā armija bija tikai atbrīvotāja un uzvarētāja, bet noklusējot, ka tā bija arī agresore un apspiedēja, ne pie kā laba novest nevar. “Uzvarētāju” mīts stiprina Latvijas krievu identitāti, bet vienlaikus tas nekādi neveicina viņu sapratni ar latviešiem un piederību Latvijas valstij. Un tad jājautā, kāds ir šādas “SC” īstenotās politikas mērķis? Saskaņa vai kaut kas pavisam cits? Valsts prezidents Bērziņš šogad nosūtīja apsveikumu “Uzvaras svētkos” tiem, kam tie ir svarīgi, – turēdams rūpi par visiem šeit dzīvojošajiem. Bet nākamgad varbūt būtu jāsper solis uz priekšu un arī precīzāk jāpaskaidro, ko kara beigas nozīmēja Latvijai. Varbūt tad cilvēki aizdomātos par to vairāk, nekā viņi to apzinās šodien.
– Vai šī rezonanse maijā tomēr nav tikai daļa no nosacīta procesa, kas sācies 18. februārī? Tas ir referendums, kurā pietiekami liels skaits krievvalodīgo ar attieksmi pret krievu valodu kā otru valsts valodu norādīja, ka viņiem ir citas politiskas simpātijas. Tas vis nenozīmē “sadzīvisku, sīku” protestu, kā grib iestāstīt. Un 9. maijs ir turpinājums konfrontējošai situācijai Latvijā! Manuprāt, Latvijai tas nevar būt vienaldzīgi.
– Lielāka vai mazāka konfrontācija bijusi visu laiku. Vai referendums to kāpinājis? No vienas puses, kādu daļu ir nomierinājis, jo skaitļi 75 pret 25 diezgan skaidri parāda tautas izvēli. No otras puses, var būt tā, ka attiecīgas struktūras izdarījušas zināmus secinājumus.
– Varas struktūras?
– Par varas struktūrām esmu visai skeptisks. Domāju – citas, t. sk. ārpus Latvijas esošas, ne tuvu draudzīgas struktūras, kas, iespējams, plāno konfrontāciju ievirzīt citā gultnē. Tā saucamie “Uzvaras svētki” ir tikai aisberga redzamā daļa. To, kas notiek apakšā, bieži vien jau neredzam, lai arī mūsu drošības iestādes kļuvušas par sprīdi atklātākas. Mēs dzīvojam demokrātiskā Latvijas valstī pie gandrīz vai nelimitētām brīvībām, un tas ir labi. Taču bieži vien, kad tiek runāts par vēstures, politikas tēmām, kas skar valsts pastāvēšanu, trūkst valstiska skatījuma, ekspertīzes, kur nu vēl nosodījuma, ja kāds medijos vai citviet publiski aizskar un apšauba Latvijas pamatvērtības. Cik dzīva diskusija izcēlās pēc savulaik vienā žurnālā “Kapitāls” publicēta raksta “Žīdi valda pasauli”, bet, kad “Čas” publicēja montāžu ar Brīvības pieminekli, kur Mātes Latvijas tēlam triju zvaigžņu vietā bija kāškrusti, tā skaitījās “demokrātijas izpausme”. Nevienu arī neuztrauc, piemēram, Saeimas deputāta Kabanova uzstāšanās holokausta konferencē Maskavā, klaji sagrozot vēstures faktus un apzināti nomelnojot Latviju un latviešus.
Bet, tikko kāds bijušais leģionārs “Radio Naba” dalās savos iespaidos par 1941. gada deportācijām, kuru īstenošanā piedalījušies arī ebreji, tā raidījumu pēc pāris vēstniecību prasības aiztaisa ciet.
Nesaku gan, ka šis raidījums bija augstvērtīgs, jo citi sižeti pat bija daudz diskutablāki par minēto. Runāju par reakcijas trūkumu, t. sk. uz tiem “brīnumiem”, ko par Latvijas vēsturi var izlasīt krievu presē, kuras redaktori saviem žurnālistiem tā arī teikuši, ka par vēsturi publicēsim vai nu tikai ko sliktu, vai neko. Mums trūkst struktūras, kas spētu ne tikai attaisnoties, bet arī analizēt situāciju un savlaicīgi paust savu pozīciju. Manuprāt, cerīgs ir nesen izveidotais Latvijas Universitātes Sociālās atmiņas pētniecības centrs, kas varētu piedāvāt risinājumus, kā lietot vēsturi nacionālās identitātes stiprināšanā.
– Mēs redakcijā pacietīgi aicinām izbeigt slapstīšanos un tieši jautājam – vai kādam ir pienākums idejiski aizsargāt šo valsti? Ja jūsu minētais centrs būs ar valstisku pieeju un spēs ieņemt minētās pozīcijas, tad tas ir jādara. No pagaidām izpaustā manifesta tā tas gluži neizriet. Tagad uzzinām, ka valdība ieplānošot pāri par miljonu latu konsolidācijas veicināšanai – iespējams, Sociālās atmiņas pētniecības centru vajag saturiski reorganizēt un dot arī tam daļu naudas. Bet tad tam jārīkojas praktiski, neaizejot vai nu literārismā, vai ķeksīšu vilkšanā – lūk, pierakstījām vienu stāstiņu no sarkanarmieša, otru – no leģionāra. Šajos procesos jāiet iekšā, un, reizēm nebaidoties arī rokas smērēt, kādam ir jādod pretspars Latvijas nomelnotājiem. Urbanovičs ar līdzstrādniekiem laidis klajā jau otro “melnrakstu” grāmatu, bet neviena prominence vēsturē, politoloģijā, politikā nav uzskatījusi par vajadzīgu pateikt – kas tas ir? Vai ir pētīts, kas bija tie, kuri balsoja “par” referendumā un kāpēc viņi tā darīja? Nav pasūtījuma, nav instances, kas vēlētos to darīt.
– Politiskā līmenī tikai pēdējos gados iezīmējas, ka politiķi sāk apjaust, cik svarīgi ir tajā virzienā darboties. Ka to nevar uzdot kādai ministrijai vai pāris ierēdņiem un izlāpīties ar kādu formālu rīkojumu. Jāatrod cilvēki, kuri šajās lietās kaut ko saprot un ir iedziļinājušies, lai viņi nopietnā darba procesā izstrādā stratēģiju par mūsu reaģētspēju, pretsparu vai piedāvājumu.
Ir vēsturnieki ar vārdu, kuri uzskata, ka nolaisties līdz Urbanovičam, Djukovam un viņu “pētījumiem” nav zinātnieka līmenim atbilstoši. Lai gan, piemēram, kolēģis Dr. Kārlis Kangeris nekautrējās paust publiski, ka Urbanoviča & Co grāmata liecina par tās autoru intelektuālo mazspēju.
Varbūt tas ir par maz apstākļos, kad šīs grāmatas tiek speciāli subsidētas, parādās tirgū par zemu cenu un ir viegli pieejamas. Tajā pašā laikā akadēmiskās vēstures izdevumi maksā dārgi, uzrakstīti nereti pagausi un sausi, izdoti mazā tirāžā, ko pat neizpērk. Atgriežoties pie Sociālās atmiņas centra, cik man zināms, tā sākotnējā ideja bija kalpot par starpposmu starp zinātni un politiku, pētījumu rezultātus piedāvājot valsts atmiņu politikas veidošanā, t. sk. sabiedrības saliedēšanā. Arī nesen izskanējušā Valsts prezidenta aicinājuma samierināt latviešu kara veterānus pamatā bija līdzīga iniciatīva. Bet diez vai tā lielākā problēma ir vienot latviešu leģionārus un sarkan armiešus. Tas drīzāk ir tāds nozīmīgs politisks un morāls žests, ka latviešu karavīri no pretējiem ierakumiem šodien spēj pateikt – mums un mūsu valstij karš ir beidzies.
E. Līcītis: – Šogad tā īsti vēl to neizdevās pavēstīt?
– Varbūt šī iniciatīva bija mazliet novēlota, taču tas neapšaubāmi bija solis uz priekšu. Ilgus gadus padomju veterāni skaitījās pareizie, tagad it kā ir otrādi, un latviešu sarkanarmieši jūtas aizmirsti no valsts puses. Bieži vien priekšplānā izvirzās, ka viņi bija padomju okupācijas režīma atbalstītāji, daļa pat piedalījās 1941. gada deportācijās u. tml., taču arī starp pretējā pusē karojošiem bija tādi, kas nevis karoja frontē, bet Arāja komandā vai atsevišķos policijas bataljonos darīja pavisam ko citu. Nereti aizmirsts ir arī fakts, ka 1944./1945. gadā PSRS mobilizēja 57 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kuri nebija padomju ideoloģijas piekritēji, bet piespiedu kārtā dienēja sarkanajā armijā. Viņi bija tādi paši upuri kā vairākums leģionāru, kuri bija spiesti karot Vācijas pusē. Valstiskā līmenī ilgu laiku par to klusējot, viņus savā paspārnē paņem Rubiks un Sociālistiskā partija, un citi tādi.
– Šī “šķirošana” patiešām nav viegla. Brīvprātīgi padomju armijai līdzi aizgājis majors Berklavs “krita” 1959. gadā.
– Jā, katram bijis savs liktenis. Manuprāt, lai kāds tas piemeklējis sarkanarmiešus, gan cilvēciski, gan politiski būtu daudz labāk, ja Latvijas valsts viņus tāpat kā leģionārus uztvertu kā savus pilsoņus, nevis kā “daļu no PSRS”, un vairāk rūpētos par saviem karavīriem, cik nu viņu ir palicis. Ja viņu vidū vēl ir kādi, kam tas nav pieņemami, tā ir viņu izvēle vai nu apzināties piederību Latvijas valstij, vai biedroties ar padomju frontiniekiem Maskavas namā vai citur.
V. Krustiņš: – Te būtu vietā uzdot jautājumu, kur ir vēsturnieki un politiķi, kuri dodas “apgaismot” krievvalodīgo auditoriju par Latvijas vēstures lappusēm? Tās “šķirsta” par vēsturniekiem uzmetušies tūrisma gidi un tamlīdzīgi speciālisti, kuri krievu presē to visu pasniedz savā mērcē. Nemaz nerunāsim par no Maskavas kultivēto vēstures pasniegšanu. Tam netiek dotas adekvātas, koordinētas atbildes.
– Tā diemžēl ir, un neviens nav domājis, kā to mainīt.
Pozitīvs solis šajā virzienā bija pirms 16. marta un 9. maija Saeimas namā organizētie vēsturnieku lasījumi pašmāju politiķiem un ārvalstu diplomātiem. Pārdomātāks gan varēja būt to formāts, vairāk diskutējot ne tikai par pagātni, bet arī par tās ietekmi uz mūsdienām.
Trūka arī plašāka politiskā spektra un mediju pārstāvniecības, kā arī pietiekamas izpratnes, kā jāuzrunā citu valstu vēstnieki, kas tomēr ir specifiska un atšķirīga auditorija
E. Līcītis: – “Saskaņas centrs” taču ieinteresēts bloķēt šādu informāciju, jo balstīšanās uz padomju laika vēstures izpratni notur monolītu viņu vēlētāju loku. Tamdēļ pat izstumj no t. s. Uzvaras laukuma “PCTVL” konkurentus, lai nemaisās pa kājām! Grūti teikt, cik jāizdod valsts naudas un vēsturnieku spēku, lai pārliecinātu cilvēkus, kuri neatzīst un nevēlas atzīt okupāciju, neparko nepiekrīt pašām elementārākajām vēstures patiesībām, kas latviešiem ir pašsaprotamas.
– Gribu ticēt, ka visi tomēr nav vienādi domājoši arī šajā vidē, bet, ja sekojam līdzi kaut vai krievu medijiem, tad tajos Latvijas vēstures fakti regulāri tiek interpretēti diametrāli pretēji. Kā to ietekmēt? No laika gala ir bijuši zināmi pūliņi izdot avīzes vai veidot pārraides divās valodās, lai mēģinātu krievu cilvēkus padarīt integrētākus. Ir pagājuši 20 gadi, bet jaunais NEPLP priekšsēdētājs A. Dimants ir spiests runāt par latviešu valodas informatīvās telpas stiprināšanu vai pat atgūšanu. Varbūt beidzot jāsaprot, vai līdzšinējai piesaistīšanas politikai ir kādi rezultāti, un attiecīgi jārīkojas. Tikmēr LTV7 vai TV5 latviešu politiķi lauzītā krievu valodā vēl joprojām pūlas kaut ko stāstīt. Ja sākotnēji izvirzītie mērķi daudzmaz būtu sasniegti, tad šai auditorijai nebūtu problēmas uztvert to visu arī latviski.
– Urbanoviča kungs, un ne viņš vien, uztur teoriju, ka Latvijā vēl tikai veidojas vienota nācija un pašlaik ir tikai divas kopienas. Tad gan var pajautāt, kas tā bija par nāciju, kas 1918. gadā nodibināja nacionālo valsti.
– Nav šaubu, ka latvieši Latvijā ir pamatnācija, nevis kaut kāda kopiena. Drīzāk ir jāsaprot – tās ir vistiešākās okupācijas sekas, ka šodien mums ir salīdzinoši liela krievu minoritāte, kas tikai daļēji tāda ir tradicionāli vēsturiski. Cita lieta ir – ja ejam uz vienotu politisku nāciju, kas ir tas pamats, uz kura balstāmies?
Iespējams, jāapzinās, ka ir kāda sabiedrības daļa, kuru nekad nevarēs konsolidēt. Tad droši vien vairāk ir jādomā par Latvijas pilsoņiem un tiem, kuri vēlētos par tādiem kļūt, nevis jāizšķiež resursi to dēļ, kuri kļūt par Latvijas tautas daļu nemaz nevēlas.
V. Krustiņš: – Vai vismaz nevajadzētu tādiem krist ap kaklu.
E. Līcītis: – Pie pieminekļa 9. maijā pulkā gāja arī ģimenes ar bērniem, skolu jaunatne, un, piemēram, Mamikins psiholoģiski un mentāli to skaidro gauži vienkārši – krievi grib asociēties ar uzvarētāju garu, savukārt negrib asociēties ar latviešiem raksturīgo žēlošanos par 1945. gadā zaudēto neatkarību un atgriezušos okupāciju.
– Būs cilvēki, kas ieteiks meklēt vienojošo pozitīvo mītu, kas der gan latviešiem, gan krieviem, un es arī gribētu domāt, ka lielai daļai 9. maija svinētāju bez minētajām asociācijām ir vēl labticīga vēlēšanās “pieminēt vectēvus”. Bet vēl labāk būtu, ja sekotu izpratne, ka medaļai ir arī otra puse – tā, par ko visu laiku runājam. Un te atkal jāatgriežas pie politiskās atbildības. Nesen LNT ziņās izskanēja, ka var pienākt brīdis, kad t. s. Uzvaras laukums svinētājiem kļūtu par mazu, bet viņu dūša par lielu un varbūt jau citā virzienā vērsta. Diez vai vairākums saprātīgu cilvēku vēlētos piedzīvot nopietnus etniskus konfliktus vai ko tamlīdzīgu. Tāpēc es gribētu redzēt nopietnāku “Saskaņas centra” politiķu apzināšanos, par ko tas var pārvērsties, un lielākus pretsoļus iespējamā ļaunprātīga radikālisma virzienā. Jautājums ir, vai “SC” to saprot un spēj patiešām domāt valstiski, nevis tikai šauri partijiski. Izpratne par savas valsts pagātni un atbildība par tās nākotni nav realizējama tādā veidā kā iepriekšējās valdības sastādīšanas laikā – tagad par vēsturi nerunāsim, uz trim gadiem atliksim malā. Tas neesot svarīgi. Nē, tas ir svarīgi!
V. Krustiņš: – Tāpēc tā ir laba lieta, ko saliedēšanā uzsācis prezidents Bērziņš, lai cik nelīdzens ceļš ir viņa priekšā. Bet vēl labāk, ja iesaistītos un tālāk runātu vēsturnieki, politologi, politiķi – tad kaut kas būs un notiks. Un paskatīsimies, kas notiks 14. jūnijā, kas dosies godināt upuru piemiņu, it īpaši, ja aizvesto un nokauto vidū bija arī daudz krievu, ebreju un citu.
– Tikai jājautā, cik liela saikne ar šeit pirms kara dzīvojošiem krieviem ir pēc 1940. gada iebraukušajiem krievvalodīgajiem un viņu pēctečiem. Cik daudz šie ieceļotāji izjūt 14. jūniju? Baidos, ka šīs izjūtas ir minimālas, un nav vērojama arī konsekvence attiecībā pret vieniem vai otriem Latvijas vēsturē svarīgiem notikumiem. Ja premjers Dombrovskis izsaka prasību valsts amatpersonām nepiedalīties pasākumos 16. martā, tad tas pats būtu jāprasa arī no valsts un pašvaldību amatpersonām 9. maijā.
Tā vietā mēs mierīgi noskatāmies, ka Rīgas mērs Ušakovs, būdams Latvijas galvaspilsētas augstākā amatpersona, šajā datumā piedalās citas valsts svētku pompozās svinībās. Un nevajag stāstīt, ka tā ir piemiņas izrādīšana saviem tuviniekiem – kara dalībniekiem u. tml., jebkurš no mums to tad darītu privāti un neuzkrītoši, klusi noliekot ziedus, nevis eksponēdamies TV kameru priekšā un uzstājoties ar runu – ne valsts valodā.
Tā ir klaja politiskā bezatbildība. Atslēga uz sabiedrības saliedētību, vismaz attiecībā uz tās pagātni, kas bieži vien nosaka arī šodienas darba kārtību, ir meklējama nevis Latvijas sabiedrības dalīšanā “uzvarētājos” un “zaudētājos” vai “atbrīvotājos” un “fašistos”, bet gan patiesā vēlmē izprast savas valsts likteni Otrajā pasaules karā un korekti par to vēstīt arī tiem, kam šīs izpratnes līdz šim ir trūcis. Ja kāds patiešām vēlas panākt lielāku saskaņu, tad būtu jāsaprot, ka ir jādara pavisam kas cits, un pirmkārt tas būtu jāaptver “SC” politiķiem pašiem.
– Tātad nākamgad lai prezidents Bērziņš iet pie pieminekļa 9. maijā un tur runu Ušakova vietā?
– Tas būtu drosmīgi, atbildīgi, “ledu” kustinoši. Bet svarīgi, protams, ar kādu vēstījumu to darīt! Ja ir liela sabiedrības daļa, kas gluži neizprot problēmu, kas pastāv, – kā tai paieties pretī? Bet nevar sākt tirgoties ar vēsturi, sakot – jūs atzīstiet okupāciju, tad mēs piekritīsim, ka “okupantu nebija”. Nav arī pareizi izlikties neredzam to, kas 9. maijā Pārdaugavā notiek, – ir jādomā, kā uz šo sabiedrības daļu iedarboties.
Asinszemēs starp Berlīni un Maskavu
Aizvadītajā nedēļā ar divām vieslekcijām Rīgā viesojās amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders, kura Austrumeiropas likteņiem veltītā grāmata “Bloodlands: Europe between Hitler and Stalin (“Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu”) izraisījusi rezonansi kā vēsturnieku aprindās, tā sabiedrībā.
Jēlas universitātes profesora Timotija Snaidera uzstāšanās Okupācijas muzejā un Gētes institūtā bija saistīta gan ar to, ka Latvija ietilpst viņa grāmatā pieminētajās Asinszemēs, gan ar to, ka “Asinszemes” patlaban atrodas tulkošanas procesā. Nākamgad šo jau 20 valodās iztulkoto grāmatu saņems arī latviešu lasītājs. Augstā intelektuālā līmenī sarakstītā grāmata prasīs izprast autora filozofiju un vēstures skatupunktu, kuru raksturo spēja visu tvert kopsakarībās. “Šīs grāmatas temats ir 14 miljoni bērnu, sieviešu un vīriešu, kuri gāja bojā, īstenojot apzinātu masu slepkavību politiku, no 1933. līdz 1945. gadam tajā vietā, ko es saucu par Asinszemēm starp Berlīni un Maskavu,” ar savu darbu iepazīstināja profesors. Gētes institūta zāle bija klausītāju pilna. Publikā LU pasniedzēji un studenti, pa kādam Saeimas deputātam, Ārlietu ministrijas darbiniekam.
“Vēstures nesarunājas”
Amerikāņu vēsturnieks uzsvēra, ka milzīgajā teritorijā starp Atlantijas un Kluso okeānu, kuru kontrolēja divi režīmi, tie nogalināja aptuveni 17 miljonus cilvēku, taču 14 miljonus no tiem nonāvēja relatīvi nelielajā Asinszemju teritorijā, kas ģeogrāfiski atbilst Baltijas valstīm, Krievijas rietumdaļai, Baltkrievijai, Ukrainai un lielākajai daļai Polijas. Tā ir vieta, kur norisinājās arī holokausts, jo lielākā daļa nogalināto ebreju dzīvoja Asinszemēs. Snaiders uzsvēra, ka savā darbā runā par neapbruņotiem civiliedzīvotājiem, kas nekaroja armijās. Traģēdijas, kas tur notika, viņš skaidro ar faktu, ka Asinszemes bija vieta, kur saskārās un mijiedarbojās nacistu un komunistu varas. Tai katrai bija savi ekonomiskie un ideoloģiskie nodomi šajā reģionā. Nacisti vēlējās pakļaut Austrumeiropu kā savu agrāro “dzīves telpu”, bet komunisti šajā vietā redzēja nākamo revolūciju arēnu. Polija bija traucēklis abām vīzijām, un tādēļ abi slepkavnieciskie režīmi 1939. gadā spēja vienoties par tās iznīcināšanu. Taču tie nespēja vienoties par Ukrainu, kuru abi uzskatīja par savu maizes klēti.
“Grāmata nesalīdzina, tā pēta mijiedarbību,” bilda Snaiders, atzīstot, ka Rietumos joprojām dominē priekšstats par padomju varu un nacismu kā pretpoliem, kuri galu galā sadūrušies un viens otru neitralizējuši. Pēc Snaidera domām, tāds pieņēmums ir kļūdains.
Patiesībā Asinszemēs noticis šo režīmu darbības seku akumulācijas process, jo ir runa par teritorijām, kurās vācu un padomju okupācijas nomainīja viena otru. “Rietumeiropiešiem ir grūti iedomāties divkāršu, trīskāršu okupāciju. Bet tajos reģionos, kur tā notika, tas bija normāli,” norādīja vēsturnieks.
Snaidera misija ir mudināt saskatīt individuālu cilvēku likteņus aiz skaitļiem, saprast situācijas, kādās Asinszemēs dzīvojošajiem bija jāizdara izvēle par labu vieniem vai otriem. Piemēram, kādu izvēli varēja izdarīt ukrainis, sarkanās armijas karagūsteknis, kuru vācu nometnē mērdēja badā, ja reiz viņu jau bija mēģinājusi nomērdēt badā padomju vara golodomora laikā?
Timotijs Snaiders uzdeva retorisku jautājumu: kā iespējams, ka neviens agrāk nav pievērsis uzmanību tam, ka tieši Asinszemēs notikusi “vismilzīgākā morālā un demogrāfiskā katastrofa Eiropas vēsturē”? “Var izlasīt daudzas grāmatas par holokaustu un tā arī neuzzināt, ka tajās pašās teritorijās starp 1933. un 1945. gadu tika nogalināti astoņi miljoni neebreju,” saka vēsturnieks un šo paradoksu skaidro ar to, ka lielākoties tiek rakstītas vien atsevišķu tautu ciešanu vēstures. Grāmatās par padomju teroru nebūs minēts, ka tajā pašā vietā noticis arī holokausts un otrādi. Proti, “šīs vēstures nesarunājās viena ar otru”. Snaiders turas pie principa: “Ja gribat uzzināt vairāk paši par savu traģēdiju, jums jāuzzina vairāk par citu traģēdijām.” Viņa ieskatā, “nacionālā vēsture spēj uzdot pareizos jautājumos, taču nespēj sniegt atbildes, jo tur jau darbojas citi plaši politiskie, militārie, ekonomiskie spēki, kurus nacionālā vēsture vairs neaptver”.
Noziedzīgā alianse
“Asinszemju” autors, grāmatu rakstot, centies noskaidrot, kā režīmi kļūst slepkavīgi: “Ir viegli pateikt, ka tā vai cita ideoloģija ir slepkavnieciska, taču ne tik viegli noskaidrot, kā tās tādas kļūst. Idejas var pastāvēt ilgi, līdz kļūst slepkavnieciskas.” Snaiders vērš uzmanību, ka gandrīz visi padomju nogalinātie zaudēja dzīvību PSRS teritorijā, kad Padomju Savienība nebija kara stāvoklī. Savukārt vācu nacisti nogalināja lielākoties laikā, kad notika karš, un ārpus savas teritorijas.
Grāmatas nodaļas stāsta par padomju apzināti izraisīto badu Ukrainā 30. gadu sākumā, par 1937. – 1939. gada Lielo teroru un nacionālajām akcijām, par holokaustu. Par svarīgāko autors uzskata ceturto nodaļu, jo tajā runā par padomju–vācu mijiedarbību.
“1939. gada alianse ir svarīga, jo ļāva padomju varai virzīties uz rietumiem, ieiet Baltijā, Austrumpolijā un daļā Rumānijas, savukārt vācieši varēja virzīties uz austrumiem, un viņu politika kļuva patiesi slepkavnieciska – līdz tam nacistiskā Vācija bija nogalinājusi dažus tūkstošus cilvēku, bet pēc 1939. gada šis skaits palielinājās desmitos, simtos tūkstošu līdz miljonam 1941. gadā, kad sākās holokausts,”
stāsta Snaiders. Padomju–vācu alianses sekas bija valstu iznīcināšana, turklāt šis apstāklis, pierādot režīmu mijiedarbību, izrādījās traģisks minoritātēm, tajā skaitā ebrejiem. Ebrejiem, kas mita iznīcinātajās valstīs, kā Baltijā, iespējas izdzīvot nacistu okupācijas apstākļos bija minimālas. Tajā pašā laikā iespējas izdzīvot izrādījās lielākas tiem ebrejiem, kuri dzīvoja valstīs, kas bija nacistiskās Vācijas satelītes, taču saglabāja savu valstiskumu, – Ungārijā, Itālijā, Rumānijā. “Režīmi ļoti labi prata pārvērst cilvēkbūtnes skaitļos. Milzīgos skaitļus veido mazāki skaitļi. Arī viens ir neaizstājams indivīds, neaizstājama cilvēkbūtne. Mums būtu jāspēj kaut nelielu šo 14 miljonu daļu pārvērst atpakaļ cilvēkbūtnēs,” savas lekcijas noslēgumā uzsvēra profesors.
Briesmu zvans labticīgajiem Rietumiem
Krievi vienmēr ir nodarbojušies ar izlūkošanu un dara to joprojām, turklāt Krievijas izlūkošanas dienestu darbības stils, paņēmieni un mērķi kopš aukstā kara laikiem nav īpaši mainījušies. Par to savā jaunajā grāmatā (“Maldināšana. Spiegi, meli un kā Krievija krāpj Rietumus.” Edward Lucas: Deception. Spies, Lies and How Russia Dupes the West. Bloomsbury, Londona, 2012. 372 lpp.) brīdina angļu žurnālists Edvards Lūkass.
Protams, viņš apskata arī Rietumvalstu izlūkošanas darbību austrumos, tomēr galvenokārt stāsta par tās grūtībām, kļūdām un neveiksmēm. Atklāta sabiedrība ir viegls izlūkošanas objekts, un šāda sabiedrība savai ārējai izlūkošanai radījusi zināmus ierobežojumus. Noslēgtākai un nedemokrātiskākai sabiedrībai šajā ziņā ir ievērojamas priekšrocības.
Lūkasam ir gan savs viedoklis, gan pieredze. Kā žurnālists viņš kopš 1986.gada dzīvojis Berlīnē, Maskavā, Prāgā, Vīnē un Baltijas valstīs, bet šajā pavasarī, sasniedzis 50 gadu vecumu, pārcēlies strādāt uz Londonu.
Lūkass uzsver, ka viņš skandina briesmu zvanu un ka Rietumvalstu labticība ir bīstama. Patiesībā rakstniekam to nemaz nevajadzētu atkārtot – pietiek, ka viņš pārliecina lasītāju ar faktu palīdzību.
Faktu par to, kā Krievija maldina un dezinformē Rietumus, ir daudz. Jau lasot pirmo nodaļu, mati slejas stāvus, kaut arī tur tēlotais notikums ir zināms. Lūkass atgādina, kā un kāpēc 2009. gada rudenī Krievijas cietumā līdz nāvei spīdzināja juristu Sergeju Magņitski, kurš tika uz pēdām augstāko ešelonu korupcijai. Vismaz šo nodaļu vajadzētu izlasīt ikvienam, kam interesē Krievija.
Grāmatā no daudzām pusēm izklāstīta Krievijā valdošā sistēma. Piemēram: “Krievijas svarīgākā eksportprece nav nafta vai gāze. Tā ir korupcija.”
Šis pētījums varbūt atvērs acis tiem, kuri tic, ka Krievijas investīcijas un krievu miljonāru vilināšana uz Latviju nāk par svētību valstij un sabiedrībai. Lukass neuzskata par pārspīlētu pārliecību, ka Krieviju vada “siloviki” (spēka struktūras, ministrijas – red.), spēkavīri, ārzemniekiem naidīga zaglīga šķira (xenophobic kleptocrats), kura apdraud ne tikai savu, bet arī citas tautas.
Protams, autors, nav varējis nociesties, nepastāstot par pēdējo gadu interesantāko spiegu skandālu, kurā galvenajā lomā nokļuva Amerikas Savienotajās Valstīs aizturētā sarkanmatainā “ballīšu karaliene” Anna Čepmena (Anna Kuščenko). Pēc gūstekņu maiņas 2010.gadā Čepmena Maskavā satikās ar premjerministru Putinu, tika pie sava TV šova un tagad ir Krievzemes seksa simbols nr.1. Patiesībā Čepmena bija jaunākā un gluži nepieredzējusi locekle krievu “nelegāļu” citādi profesionālajā grupā.
Lūkass domā, ka šo gadījumu nevajadzētu novērtēt par zemu vai vienkārši izsmiet. “Nelegālis” ir aģents, kurš, aizslēpies aiz viltotas vai “nozagtas” personības, dzīvo ārzemēs, lai sagatavotos izlūkošanas darbībai.
Neapšaubāmi visnozīmīgākā ir grāmatas pēdējā nodaļa. Tā stāsta par aģentu Hermani Simmu, kura darbība “nodarīja vislielāko kaitējumu NATO vēsturē”. Īpaši atzīmējams tas, ka Lukasam bijusi iespēja intervēt pašu Simmu, kurš pašlaik izcieš sodu cietumā Tartu.
Simms ir bijušais Igaunijas policijas priekšnieks un vēlāk atbildēja par drošību Aizsardzības ministrijā. Grāmatā teikts, ka vairāku valstu ierēdņi iepriekš bija pētījuši viņa personību un acīmredzot nebija pamanījuši neko aizdomīgu. Nelegālis, kurš nodarbojās ar Simmu un satikās ar viņu dažādās valstīs, bija “Brazīlijā dzimušais un Spānijā dzīvojošais portugālis Antonio de Jezus Amorets Grafs”. Šī Jēzus īstais vārds ir Sergejs, un zināms, ka viņš bieži viesojies Latvijā. Viņš kaut kur pazuda, iespējams, pārgāja kalpot Rietumu pusē.
Savā grāmatā Lūkass daudz uzmanības pievērsis Baltijas valstīm un to vājumam iepretim Krievijas propagandai un dezinformācijai. Autors uzslavē igauņus par to, ka viņi 2008.gadā atmaskoja un notiesāja Simmu – tiesa, balstoties uz informāciju, ko piegādāja lietuvieši un amerikāņi. Simms bija arī Vācijas izlūkdienesta aģents, un Lūkasam šis fakts dod iemeslu atgādināt par Baltijas jūras gāzes vadu un kanclera Gerharda Šrēdera saistību ar to.
Igaunijas izlūkdienestu apmācīja angļi, taču Lūkass atklāj, ka nevis Anglija, bet gan Somija un Zviedrija savulaik bija pirmās valstis, kas savus izlūkdienesta pārstāvjus nosūtīja uz nupat neatkarību atjaunojušās Igaunijas galvaspilsētu.
Pārsteidzoši, ka Lūkass neizmanto iespēju pastāstīt par politisko bēgli Aleksandru Ļitviņenko, kurš 2006.gadā Anglijā kļuva par “polonija slepkavības” upuri, bet šo gadījumu viņš ir aprakstījis savā grāmatā “The New Cold War” (Jaunais aukstais karš), kas tulkota vairāk nekā 15 valodās.
Laiku pa laikam Lūkass atkāpjas vēsturē un ceļo pa 20.gadsimtu, pieminēdams mazāk zināmus krāpšanas un spiegošanas gadījumus. Vairāki no tiem saistās ar Latviju un latviešiem.
Sīkāk Lūkass analizē 20.gadu “Operāciju Trests”, ar kuras palīdzību Krievija Rietumu izlūkdienestus atstāja ar garu degunu. Viņš atgādina arī par Rietumvalstu iniciēto izlūkošanas un pretestības tīklu (operācija “Džungļi”), kurā VDK iefiltrēja savus aģentus un tīklu iznīcināja.
Sakarā ar šo operāciju autors asi kritizē Anglijas izlūkdienestu. Savulaik uz Baltiju nosūtīja vismaz 42 latviešus, igauņus un lietuviešus, bet neizdevušās operācijas dēļ “simtiem cilvēku aizgāja bojā un tūkstošiem cilvēku dzīve tika sagandēta”. Speciālistiem šie gadījumi ir zināmi, tomēr, pateicoties pētnieciskajai žurnālistikai un plašam sadarbības lokam, Lūkasam izdevies atklāt jaunus faktus.
Autors ir somu žurnālists un rakstnieks
Soči-2014 un genocīds pret čerkesiem
Soči, kur 2014. gadā notiks ziemas olimpiskās spēles, atrodas tajā pat reģionā, no kurienes pirms 150 gadiem krievi izdzina veselu tautu. Izdzīvojušo pēcnācēji to apzīmē par genocīdu un prasa pēc taisnības.
Krievu valodā. Oriģināls: Sochi 2014 Winter Olympics: The Circassians Cry Genocide
Сочи, где в 2014 году пройдет зимняя Олимпиада, находится том самом регионе, откуда русские 150 лет назад выгнали целый народ. Потомки выживших называют это геноцидом – и требуют справедливости.
Наверное, Владимир Путин считает, что ему хватает проблем на московских улицах и что беспокоиться о демонстрантах за пределами страны, ему не следует. Если так, то пусть подумает еще раз. На этой неделе протестующие в Стамбуле, Нью-Йорке, Брюсселе и других городах мира взяли под прицел его вожделенный проект: зимнюю Олимпиаду 2014 года. Хотя спортивные объекты в горах Кавказа и в курортном городе Сочи уже заслужили громкие похвалы со стороны приезжающих туда горнолыжников, тысячи разгневанных активистов твердо намерены испортить Путину праздник.
Протестуют черкесы, потомки народа, у которого когда-то была собственная страна на черноморском побережье между Крымом и сегодняшней Грузией. Они потеряли ее полтора столетия назад в результате жестокой военной кампании имперской российской армии, которая захватила весь кавказский регион. Черкесы оказывали сопротивление на протяжении сорока лет – до 21 мая 1864 года, когда они, наконец, сдались и были изгнаны с земель своих отцов. До недавнего времени их потомки отмечали эту дату лишь тихими церемониями памяти. Но в 2007 году Международный олимпийский комитет принял заявку России на проведение Игр 2014 года в Сочи – как раз в том месте, где в 1864 году сдались черкесы. С тех пор 21 мая стало днем гнева.
«Как ощущали бы себя вы, если бы атлеты со всего мира катались на коньках и на лыжах прямо на могилах ваших предков, даже не имея об этом никакого представления?» – спрашивает Даньял Мерза. 21 мая прошлого года этот 29-летний телефонный техник вместе с двумя своими друзьями-черкесами – Кларой и Аланом Кадкой – приехали из родного для них Нью-Джерси в Турцию, где сегодня проживает большая часть черкесской диаспоры. Протестная волна с антисочинскими плакатами прошла по стамбульской улице Истикляль и прорвалась через тройную линию оцепления полиции, стоявшей с дубинками и слезоточивым газом возле российского консульства.
Мерза в мегафон выкрикивал требования своей группы на английском языке: никакой Олимпиады в Сочи, признание геноцида черкесов, право вернуться на родину, которую русские отняли у них полтора века назад. Слушатели одобрительно закричали на турецком, и их голоса гулким эхом раздались на улице: «Мы не хотим Олимпиаду в Сочи!» – Алан, сжимая кулаки, кричал вместе с остальными. «Я впервые скандировал, не зная, что означают произносимые мною слова», – сказал он мне позднее. Его жена была воодушевлена точно так же. «Я такого не могла себе представить, – сказала она. – Мы не говорим по-турецки, но все заявляем одно и то же на разных языках».
Решение о проведении Олимпиады-2014 в Сочи стало для Путина личным триумфом. Сочи, где лесистые Кавказские горы круто обрываются в Черное море, где утром можно плавать, а после обеда кататься на лыжах, было идеальным местом для демонстрации всему миру, что Россия переболела и исцелилась от своих постсоветских проблем. Если и существует какая-то угроза Олимпиаде в Сочи, заявляли эксперты по вопросам безопасности, то исходит она с противоположного конца Кавказских гор, из Чечни. Поэтому, когда протестующие черкесы появились в 2010 году на Олимпиаде в Ванкувере, размахивая зелено-золотыми флагами и требуя переноса Олимпиады из Сочи, большинство комментаторов были озадачены. Черкесы? Кто они такие?
А еще полтора века тому назад таких вопросов не возникало. Черкесы были любимцами всего мира, борцами за свободу, баловнями западных дипломатов, которые считали российскую экспансию угрозой общемировой стабильности. Они сражались за свою родину, несмотря ни на что, продержались на пять лет дольше чеченцев. Их разгром стал катастрофой. Изгнанные из своих домов, черкесы бежали через Черное море в Турцию на опасно перегруженных судах. Счет жертвам никто не вел, но согласно оценкам одного современного историка, 400000 человек погибли и почти полмиллиона были депортированы. Лишь немногим разрешили остаться в России. И хотя их исход широко освещался западной прессой, вскоре черкесы “исчезли” из истории – и если их когда-то и вспоминали, то лишь как источник поставки наложниц для султанского гарема. Кажется, я – единственный представитель нечеркесской национальности, написавший об их трагедии книгу, которая вышла в 2010 году.
Документы того времени повествуют о том, как русские грузили на корабли сотни тысяч черкесов, а их дома отдавали ударным войскам империи – казакам. В одном из военных докладов говорится об оставленном в полях урожае, чтобы казаки могли его убрать и пользоваться им. В результате поиска в британских архивах я обнаружил письма, в которых описываются ужасающие условия черкесских беженцев. «Повсюду встречаются больные, умирающие и мертвые: на порогах лавок, посреди улиц, на площадях, в садах, возле деревьев», – писал инспектор по здравоохранению Османской империи из города Самсун, где в 1864 году ежедневно умирали 200 черкесов, о чем свидетельствуют письма русского консула того времени.
С окончанием холодной войны и появлением интернета черкесы начали складывать свою историю воедино. В 2005 году черкесский активист и владелец магазина Мурат Берзегов обратился в российский парламент с просьбой признать уничтожение его нации геноцидом. Эта просьба казалась вполне разумной: ранее законодатели признали в качестве геноцида сталинские депортации, когда со своих мест высылались целые народы – чеченцы, крымские татары, поволжские немцы и многие другие. А трагедия черкесов была не менее ужасной. Однако российский парламент голосовал по этому вопросу в то время, когда среди его депутатов были диссиденты советской эпохи. Но к 2005 году этих борцов за справедливость в составе Думы давно уже не было, их сменили партийные наймиты в дорогих костюмах, и петиция Берзегова не дала ему ничего, кроме угроз и преследований.
Однако его пример воодушевил других черкесов, которые начали протестовать все громче. Когда МОК в 2007 году выбрал Сочи, черкесы всего мира оспорили данное решение, однако пересматривать его олимпийский комитет отказался. Когда его руководство попросили объясниться, директор МОК по связям со СМИ ответил журналу Newsweek в электронном письме: «Наш подход заключается в том, что проведение Олимпийских игр помогает развитию позитивных событий в странах-организаторах, а также является катализатором конструктивного диалога. Роль МОК состоит в обеспечении проведения Олимпийских игр отличного качества, сохраняя их актуальность и делая так, чтобы они оставляли городам-организаторам долговременное наследие. Мы считаем, что можем многого достичь через спорт, но не в состоянии решить все те проблемы, с которыми сталкивается страна-хозяйка».
Тем не менее, сочинские Игры дали черкесам уникальный шанс мобилизовать свой разбросанный по всему свету народ. «Мы, чьи отцы подвергались геноциду, еще раз подчеркиваем, что решительно осуждаем решение МОК», – говорится в заявлении черкесской организации «Нет Сочи-2014». В состав этой организации входят активисты из Израиля, Турции, Иордании, Германии, Франции и Бельгии, а также из Соединенных Штатов. «Не отдавайте душительнице свобод России факел, зажженный в горах Кавказа свободолюбивым Прометеем», – отмечается далее в заявлении.
Когда это движение начало набирать силу, российское государство нанесло контрудар. Атаку возглавила одна из самых надежных кремлевских политтехнологов Маргарита Симоньян, работающая главным редактором англоязычного государственного телеканала Russia Today. В своем телешоу «Что происходит», которое показали в апреле прошлого года, она высмеяла эти общественные протесты. Симоньян перечислила настоящие проблемы Сочи, назвав дорожное движение и неочищенные сточные воды. Затем она показала график, якобы доказывающий, что Олимпийские игры проводить вообще нельзя, поскольку войны шли по всему миру. После этого она связалась через спутник с американским аналитиком по внешней политике – чтобы допросить его с пристрастием о погоде в Вашингтоне.
После своего выступления она написала возмущенное сообщение в одном из блогов. Противники сочинских Игр виновны в «явной, преднамеренной и хорошо продуманной антироссийской деятельности», написала она. «Мы говорим о международном лицемерии, об отвратительных попытках раскачать сначала одну, а потом другую этническую лодку России под маской обеспокоенности судьбой малых народов. Мне не нравится, когда бывшие агенты ЦРУ с опечаленными лицами повествуют о судьбе народа, название которого они услышали лишь за день до этого».
Нападки Симоньян лишь укрепили оппонентов Олимпиады. Видеозапись ее выступления распространили по всей черкесской общине, что вызвало шквал возмущения и неверия. На волне произведенного фурора нижняя палата российского парламента Государственная Дума согласилась, наконец, встретиться с тщательно отобранной группой черкесских активистов, а накануне прошлогодних протестов 21 мая небольшая группа депутатов официально приняла перечень черкесских требований. Участники кампании вновь призвали российские власти признать события 1864 года геноцидом. Более того, они потребовали отменить все законы, мешающие этническим черкесам возвращаться на земли своих предков, а также заявили российским властям, что те должны прекратить вмешательство в дела черкесских организаций. Должно быть, все причастные к этому делу поняли: встреча была пустой формальностью.
Беседуя со мной после встречи, думский депутат и историк Сергей Марков с готовностью признал, что «массовые убийства» гражданского черкесского населения имели место. Он рассказал мне, что изучил немало книг о их истории. И тем не менее, по его словам, любой верящий в геноцид черкесов либо безграмотен, либо является участником антироссийского заговора. «Этот вопрос поднимают те, кто хочет ослабить Россию, – заявил он. – Они хотят, чтобы Россия постоянно воевала на Кавказе, хотят взорвать черкесскую бомбу». Марков давно уже выслеживает и разоблачает антироссийские заговоры. Когда в 2008 году шла война между Грузией и Россией, он утверждал, что ее заказал Дик Чейни, дабы помочь Джону Маккейну в его президентской кампании.
На самом деле, черкесы уже находят союзников среди тех, у кого есть повод для недовольства Москвой. Год назад грузинский парламент единогласно признал захват Черкесии геноцидом. Грузия стала первой в мире страной, сделавшей это. В нынешнем году 21 мая грузины сделали еще один шаг в этом направлении, открыв мемориал геноцида черкесов в городе Анаклия, находящемся в 200 километрах южнее Сочи рядом с самопровозглашенной и пользующейся поддержкой Кремля Абхазией, что не случайно. А протесты самих черкесов усиливаются с каждым годом. «Многие наши друзья говорят, что прошло уже 150 лет, и что надо жить дальше, – сказал мне Алан. – Но они не понимают. Для нас это как вчера».
«Я это поддерживаю», – заявил Даньял.
«Я тоже», – сказала Клара.
Пусть им и не удастся остановить сочинскую Олимпиаду, но эти люди намерены воспользоваться данным случаем и рассказать всему миру историю своего народа. И тогда впервые за последние полтора века черкесы снова попадут на первые страницы газет.
Mamikins: Diemžēl karš joprojām notiek cilvēku dvēselē un prātā
Viņš ir provokators – taču nenoliedzami efektīgs un valdzinošs, maitasgabals… Viņš izdzinis no tiešraides tēvzemiešu ministru, kas atsakās runāt krieviski (taisnības labad jāpiebilst, ka no studijas patriecis arī Saeimas deputātu, kurš nemāk latviski).
Viņš tracina gan vienus, gan otrus, taču pārsvarā sirdsdrapes dzer latvieši. Šis cilvēks apbur ar plašajām zināšanām, lielisko latviešu valodu un profesionālismu. Tas ir TV5 žurnālists, autorraidījuma Bez cenzūras vadītājs Andrejs Mamikins.
– Andrej, kā nonācāt Latvijā? Vecāki ir vietējie krievi vai iebraucēji?
– Mani vecāki ir rīdzinieki, taču pašam gadījās piedzimt Ļeņingradā. Mamma tur studēja institūtā, kas bija saistīts ar aviāciju un kosmiskajiem lidaparātiem. Pa mammas radniecības līniju senči ir vietējie krievi, bet pēc otras – okupanti. Lietosim mūsu politiskajā vidē pieņemtus vārdus. Mamma vai nu nevēlējās, vai arī tas nebija viņas mērķis – pierādīt savu piederību pilsoniskajai sabiedrībai. Es naturalizējos. Vecāki ne.
– Jums ir lieliska latviešu valoda…
– Pats, būdams filologs, neuzskatu, ka mana latviešu valoda ir pietiekami bagāta. Nav ar ko padziļināti sarunāties latviski.
– Kā iemācījāties?
– Valodu apguvu padomju laikā pie skolotājas Svetlanas Anatoļjevnas, krievietes no Bauskas. Mani neviens nespēs pārliecināt, ka padomju skolās slikti mācīja latviešu valodu. Visi, kas gribēja, varēja iemācīties. Kad mamma apprecējās atkārtoti, viņas otrajam vīram bija daudz draugu vislatviskākajā Latvijas vietā, Dundagā. Es bieži tur pavadīju savas brīvdienas. Jaunībā domāju: vajag trenēt runas orgānus, līdz pilnībā būšu iznīcinājis savu krievu akcentu – tā, kā to, piemēram, māca valodniekiem Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūtā. Taču reiz gadījās izlasīt jaunākās rietumvalstu valodnieku atziņas, kurās bija uzsvērti citi principi. Mūsdienu lingvodidaktikā pieņemts, ka dzimtās valodas fonētiskā bāze var pārklāties ar svešvalodas fonētikas pamatiem. Man šī koncepcija iepatikās.
– Internetā atradu kādu asprātīgu komentāru par Daugavpils krieviem. Citēšu fragmentiņu: «…situācija, kad viņi pavisam droši gribēs būt latvieši, ir nonākot ārzemju kūrortā, līdzās īstiem Krievijas krieviem. Tad šie cilvēki mocīsies, ņemsies – ar akcentu, bez garumzīmēm, vienalga kā, bet runās savā starpā latviski. Kā saka: kaut asins pa degunu, bet tikai, nedod dievs, lai viņus nenotur par tiem pašiem krieviem, kas nāk no īstās Māteszemes.»
– Es darīju to pašu, būdams ar saviem kolēģiem Maskavā (Latvijā viņi nekad savā starpā nesarunājās latviski). Kad mums vajadzēja kaut ko nokomentēt, pārgājām uz latviešu valodu, lai citi nesaprastu. Jūs pat nevarat iedomāties, cik sašutuši bijām, kad sarunā reiz iejaucās kāds svešinieks, kas pārbāztajā Maskavas metro mums stāvēja aiz muguras. Izrādījās, viņš tīri labi saprata latviski.
– «Padzīvojot nedēļu Maskavā, pat viskaislīgākais mūsu valstiskuma ienaidnieks kļūs par vislielāko Latvijas fanu. Un ņemiet vērā, ka nekādi ierēdņi – parazīti integrācijas procesā nav jābaro. Nopērciet biļeti uz lidmašīnu, vilcienu, autobusu, un tālāk laiks un vieta paši piemērosies. Pēc nedēļas atgriežoties, ekskursanti skūpstīs Rīgas Centrālās stacijas peronu, viņiem pat latviski runāt sagribēsies.» Šķiet, esat pārdzīvojis īstu kultūršoku. Kas jūs Maskavā tā satrieca?
– Patiesību teikt vienmēr ir patīkami un ērti, jo tā ir taisnība. To arī uzrakstīju. Pats redzēju, kā policisti diskutē ar futbola komandas faniem. Viņu argumenti bija steki. Arī Latvijā piedzīvotas sadursmes ar Turcijas un Īrijas futbola komandu līdzjutējiem, bet mūsu policija kārtību tomēr ieviesa citādām metodēm.
– Pieļauju, ka pēc komentāra Tā ir Maskava, vecīt, ko gan tu gribēji? dabūjāt pa galvu no saviem tautiešiem.
– Protams. Tāpat kā par to 9. maija raidījumu, kurā piedalījās vēsturnieks, leģionārs Visvaldis Lācis, kas atklāti stāstīja par leģionu un karošanu. Man toreiz pārmeta – Mamikin, kāpēc tieši 9. maijā?! Tā ir provokācija! Nesaprotu, kāda problēma. Šī diena taču kalendārā nekādi nav atzīmēta. Kāpēc gan 9. maijā nevarētu runāt ar savas valsts deputātu par viņa biogrāfiju? Savukārt, kad televīzijas studiju pameta Gerhards, tad atkal krievi sauca Mamikinu par varoni, bet latvieši lamāja. Diemžēl karš joprojām notiek cilvēku dvēselē un prātā, tur tā nelaime.
– Pieminējāt bijušo satiksmes ministru, tēvzemieti Kasparu Gerhardu, kurš atteicās ar jums runāt krieviski un 2010. gada 31. augusta tiešraidē pameta studiju. Dans Titavs, kurš arī bijis jūsu studijas viesis, uzskata: «Skatoties, kā valsts amatpersonas kropļotā krievu valodā sniedz intervijas medijos, pārņem kauns. Latvijas amatpersonām, ieskaitot deputātus un ministrus, ir jārunā latviski. Ja krievu cilvēki redz, ka augstākās amatpersonas runā krieviski, kāpēc gan lai viņi mācītos latviski?»
– Ja cilvēks nāk uz studiju ar nosacījumu, ka runās tikai latviski, es respektēju to. Šīs ir viņa svētas tiesības. Darīsim visu, lai intervija notik tu – tulkosim, titrēsim. Diemžēl Gerhards pat mājienu nedeva, ka nerunās krieviski. Pārskatīju visu TV5 arhīvu – dieva vārds, nebija neviena citāta, kurā viņš runātu latviski. Visas intervijas bija tikai krieviski. Vaira VīķeFreiberga krieviski nerunā, taču vairākas reizes esmu viņu intervējis latviski. Arī Ģirtu Kristovski, Ingmāru Līdaku… Juris Dobelis, latviešu nacionālisma karogs – ar viņu runāju gan latviski, gan krieviski. Nav pretenziju pret to, kādā valodā cilvēki vēlas runāt. Nelaime tā, ka Raivis Dzintars, Valdis Zatlers vai premjers Dombrovskis nenāk pie manis un nerunā nekādā valodā. Saku – labi, saskaņosim jautājumus, un atbraukšu ar operatoru pie jums. Nē, atsakās runāt principā.
– Regulāri skatos jūsu raidījumu. Saprotu, ka daudzos jautājumos mēs abi nekad nespētu rast vienotu viedokli, bet štrunts par to… Mani šokē provokatīvie, ārkārtīgi tendenciozie interaktīvās aptaujas jautājumi. Tā ir nodeva auditorijai?
Protams, savu lomu spēlē komerctelevīzijas faktors un mana raidījuma reitingi. Tomēr viss, ko darām interaktīvajās aptaujās, ir likuma ietvaros. Jā, esmu tendenciozs un subjektīvs. Neslēpju. Nekad neesmu apgalvojis, ka esmu taisnības kalngals. Uzskatu, ka žurnālistam jābūt provokatoram. Lielākais grēks ir vienaldzība. Tā pazudina dvēseli.
Zilumi nepazūd. Tie vairojas
«Postpadomiskā identitātes grupa, kas sevi sauc par krievvalodīgajiem, pamazām izsīkst. Tas, ko mēs šeit redzam kā ekstrēmas izpausmes, ir nevis tāpēc, ka šī identitāte kļūst stiprāka, bet tieši otrādi – tā pamazām uzsūcas un pazūd,» uzskata Latvijas valsts galvenā integrētāja Sarmīte Ēlerte.
Politiķes iejūtīgi un daiļi izrunātā problēma, nevilšus salīdzināta ar zilumu, kas pamazām uzsūcas, tomēr nepārliecina: kaut vai acs jāizbaksta, taču neredzu, ka «krievvalodīgā identitāte» izsīkst, bet «ekstrēmās izpausmes» – pazūd.
Tieši otrādi: «atbrīvotāju» ekstrēmās orģijas pie t. s. uzvaras pieminekļa ar katru gadu paliek arvien jestrākas un apmeklētākas – ne tikai tāpēc, ka bajānistu pulciņus nomainījuši latviešu estrādes briljanti Ainara Mielava un Samantas Tīnas izskatā, bet arī tālab, ka šo pretvalstisko šļuru iebiezina politiskā atbalsta krējums – Saskaņas centrs atklāti un aktīvi lobē «atbrīvotāju» vēlmi svinēt savus svētkus tā, «kā viņiem pašiem patīk». Un ir taču jāpažēlo nabaga «atbrīvotāji»: viņiem taču nav nekādu citu «svētku», kas vienotu tik spēcīgi. Protams, latviskajiem aborigēniem, kā mūs dēvē aizkavējušies ciemiņi, ir augsts pacietības slieksnis un stabils tolerances līmenis, mēs esam līdzjūtīgi pret žēlabām, kuras vārgi dveš apdalītie ciemiņi, tāpēc atbildīgās personas regulāri iespringst, lai sacerētu visādas integrācijas programmas, ko pēc neilga laika uzspraust uz nagliņas.
Bet tās papīra lapiņas mums visiem būs dikti dārgas: maija beigās valdība lems par kārtējo integrācijai paredzēto naudu – kārtējai saliedēšanās programmai paredzēts izlietot 4,7 miljonus latu. Tur ietilpst gan latviešu valodas kursu organizēšana krievvalodīgajiem Latgales pierobežā, gan bukleti par vēsturi, gan koncerti, gan pastiprinātas jaudas Saeimas sēžu translācijas, gan premjera braucieni uz mazākumtautību skolām un citi absolūti efektīvi pasākumi. Gribētu gan redzēt, cik daudzi krieviski runājošie, piemēram, Krāslavā vai Zilupē, atnāks uz latviešu valodas kursiem, cik aizrautīgi viņi lasīs bukletus par Latvijas vēsturi, cik ausīgi klausīsies Saeimas sēdes un kā sveiks premjeru, kad viņš, ciemodamies kādā krievu skolā, stāstīs par Latvijas neparasti straujo augšupeju, ko veicina, protams, arī šo skolēnu papi un mammas. Klau, vai 4,7 miljoni latu nebūs par maz šīm prātam neaptveramajām aktivitātēm? Tur nepietiktu pat ar desmitkārt lielāku summu, jo makaronus kārt uz ausīm nav joka lieta. Bet te valstisko ideoloģiju, kam jābūt pamatā ikvienai sevi cienošai nacionālai valstij, aizstāj pēkšņo integratoru spontānie krievvalodīgo iesaistīšanas plāniņi. Sāpīgos vēstures punktus skaidrojošu bukletu izdošana un transnacionāli vietēja mēroga koncerti uzsit sīku, toties indīgu smiekliņu: kamēr Krievijas cars Putins jau kopš 2000. gada vieno savu nāciju kopīgā dziesmā par «krievu tautu, kas uzvarēja nacismu» (un šī dziesma rullē pat Latvijā!), tikmēr mēs niekojamies ar plācenīšiem valodas kursu izskatā.
Un tikmēr integrētkārie politiķi itin mierīgi norij faktu, ko pauž Drošības policija: mūsu valstī politiskās nestabilitātes radīšanai ieplūst nezināmas izcelsmes nauda, nerunājot nemaz par politiskās demagoģijas ieplūšanu, ko veiksmīgi realizē Krievijas TV kanāli. Mūsējie integrācijas monstri šajā situācijā dziļdomīgi klusē vai – labākajā gadījumā – ar mokām izspiež 11 lapu programmu, ko piedāvāt publikai – kaislību mazināšanai.
Fotoreportāža no Katiņas memoriālā kompleksa
Krievu valodā
http://www.nsad.ru/index.php?issue=13§ion=10031&article=2266#.T7QZOpjY388.vk
Русские жертвы Катыни |
||||
|
Катынь – болезненная тема для польского народа и почти не известная для русского. Хотя русских, в том числе православных, в Катыни вероятно было убито в два раза больше. Смотрите наш фоторепортаж из мемориального комплекса «Катынь». Согласно данным картотеки российской Ассоциации жертв политических репрессий, за период с 1917 по 1950 годы в Смоленской области было расстреляно более 8 тысяч 200 человек, репрессировано около 750 представителей черного и белого духовенства, а также людей, работавших при Церкви. Сколько из них лежат в катынском лесу, доподлинно неизвестно, т.к. полной эксгумации российской части захоронений никогда не проводилось, а в архиве УФСБ по Смоленской области в личных делах расстрелянных людей не указано место захоронения. По данным секретаря Смоленской епархии иеромонаха Серафима (Амельченкова), который исследует эту тему, в Катыни лежат тела более 70 священнослужителей. Совместный российско-польский мемориальный комплекс был открыт в катынском лесу в 2000 году, в 2012 году на соседнем участке земли закончено строительство православного храма в честь Воскресения Христова. Основным благотворителем выступила «Роснефть». Храм планируется освятить в конце июня этого года.
Справка: что такое Катынь23 августа 1939 СССР и Германия заключили договор о ненападении – «пакт Риббентропа-Молотова». К договору прилагалась секретная часть, которая разграничивала сферы интересов двух стран. По договору к СССР отходила восточная часть довоенной Польши, а к Германии – западная. Первого сентября Германия напала на Польшу. 17 сентября, в разгар боев за Польшу, СССР нарушил договор о ненападении и без объявления войны вторгся на территорию страны с востока. Наступление Красной Армии стало для поляков полной неожиданностью. Понимая обреченность Польши в войне на два фронта, командование польской армии издало приказ не вступать в бой с советскими войсками. К 1 октября СССР взял в плен не менее 240 тысяч польских граждан. После разоружения большинство рядового состава распустили по домам или передали Германии. Оставшихся в плену Красная Армия передала в десяток специально созданных лагерей военнопленных НКВД СССР. В лагерях оказалось около 25 тысяч солдат и унтер-офицеров, 8.5 тысяч офицеров, 6.5 тысяч пограничников, полицейских, жандармов, служащих теремной стражи и т.п. Одновременно начались массовые аресты по политическим мотивам служащих госаппарата, членов партий и общественных организаций, промышленников, землевладельцев и коммерсантов. 5 марта 1940 Политбюро ЦК ВКП(б) приняло решение о расстреле, в исполнение которого были расстреляны 14552 польских офицера и полицейских и 7305 арестантов. До начала девяностых Союз заявлял, что польских пленных расстреляла Германия. В девяностые Россия передала Польше документы, которые однозначно обличают советскую сторону как ответственную за расстрел. Как добраться до «Катыни»До мемориала «Катынь» можно добраться от Колхозной площади Смоленска (10 минут пешком от ЖД вокзала). Раз в час от площади отходят 101 и 102 маршрутные такси, проезд стоит около 20 рублей. Вход в мемориальный комплекс бесплатный. До освящения храма вход на его территорию будет закрыт Кирилл МИЛОВИДОВ |
||||
Kritizē Lietuvas plānus pārapbedīt dzimtenē 1941.gada pagaidu valdības vadītāju
Urna ar viņa pīšļiem tiks sagaidīta Viļņas Starptautiskajā lidostā, to iecerēts apbedīt Kauņas Kristus Augšāmcelšanās baznīcas dārzā. Notiks Brazaiša darbībai veltīta zinātniska konference.
Kā ziņu aģentūrai AFP izteicies Lietuvas Ebreju kopienas priekšsēdētājs Simons Alperavičs, oficiālajām Lietuvas institūcijām “nevajadzētu atbalstīt šo ceremoniju, jo tas diskreditē Lietuvu pasaules acīs”. Pēc viņa teiktā, ebreji cietuši no Lietuvas Pagaidu valdības politikas, jo tā “faktiski atbalstījusi nacistus”.
Lietuva Brazaiša un viņa vadītās Pagaidu valdības darbību vērtē kā centienus atjaunot Lietuvas suverenitāti, nacistu iebrukumam pārtraucot padomju okupāciju, tikmēr ebreju organizācijas uzskata, ka šī valdība nav centusies apturēt represijas pret ebrejiem. “Godināt šādas personas nozīmē pārrakstīt no jauna holokausta vēsturi Lietuvā un nomelnot tā upuru piemiņu,” paziņojis Simona Vīzentāla centra vadītājs Efraims Zurofs.
Apbedīšanas ceremonijā nepiedalīsies augstas Lietuvas valdības amatpersonas, tomēr premjerministra Andrjus Kubiļus kabinets aizstāvējis lēmumu piešķirt apbedīšanai 30 000 litus (6120 latus). “Ir jau viegli nosodīt Lietuvu par cieņas apliecināšanu Brazaitim, kuru, starp citu, arī aktīvi vajāja nacisti,” ziņu aģentūrai AFP sacījis premjera padomnieks Laimons Talat-Kelpša.
Tomēr, pēc viņa teiktā, Brazaiša mirstīgo atlieku pārapbedīšanu var uzlūkot arī kā “vēl vienu atgādinājumu par holokausta traģēdiju Lietuvā un iespēju turpmākam izlīgumam”. Kā atgādinājis premjera padomnieks, ASV Imigrācijas dienests 1975.gadā nav atradis nekādas liecības, ka Brazaitis būtu bijis iesaistīts antisemītiskā darbībā vai nacistu atbalstīšanā.
1940.gadā, kad Lietuvu okupēja Padomju Savienība, pazīstamais starpkaru laika literatūras zinātnieks un publicists Jozs Ambrazavičs, kas vēlāk bija spiests nomainīt uzvārdu un kļuva par Brazaiti, iesaistījās pagrīdes darbībā.
Sākoties karam, 1941.gada 23.jūnijā, Lietuvas Pagaidu valdība paziņoja par Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Par šīs valdības vadītāju bija paredzēts kļūt diplomātam Kazim Šķirpam, kas Berlīnē bija izveidojis Lietuviešu aktīvistu frontes kodolu un gatavoja sacelšanos Lietuvā, taču viņam netika atļauts izbraukt no Berlīnes, tādēļ Pagaidu valdības vadīšana tika uzticēta Ambrazavičam. Taču šī valdība noturējās tikai sešas nedēļas. 25.jūlijā Vācija Lietuvā ieveda civilo pārvaldi, un 5.augustā Pagaidu valdība, nesaskatot iespējas turpināt darbu kā suverēna Lietuvas valsts institūcija, savu darbību apturēja.
Līdz 1941.gada beigām Ambrazavičs izveidoja pagrīdes organizāciju – Lietuviešu frontes pretošanās kustību, bet 1942.gada pavasarī – Tautas padomi. Vēlāk viņš kļuva par 1943.gadā izveidotās Lietuvas atbrīvošanas galvenās komitejas ārlietu komisijas priekšsēdētāju. 1944.gada pavasarī Gestapo sāka izsekot šīs komitejas locekļus, un kā vienu no pretošanās kustības vadītājiem meklēja arī Ambrazaviču, bet viņam, nomainot uzvārdu, izdevās nokļūt Vācijā, kur viņš aktīvi turpināja aizsākto darbību.
1951.gadā Brazaitis pārcēlās uz ASV un aktīvu politisko darbību vairs neturpināja, tomēr joprojām aizstāvēja Lietuvas neatkarības ideju un piedalījās sabiedriskajā darbībā. Brazaitis miris 1974.gadā ASV Ņūdžersijas štatā. Pēc nāves apbalvots ar Vīta krusta ordeņa Lielo krustu.
Melnraksts paliek melnraksts
No kvalitātes viedokļa labāk, lai vispirms taptu grāmatas manuskripts un tikai pēc tam tiktu lūkots pēc naudas drukāšanai, nevis otrādi – tāda izjūta neatstāja, iepazīstoties ar Rīgas grāmatnīcās ieceļojušo Jāņa Urbanoviča, Igora Jurgena un Jura Paidera grāmatu “Nākotnes melnraksti. Latvija 1941. – 1947.”.
Šķita, ka šoreiz bijis tā: izdevējs – “Baltijas forums” – devis naudu projektam, taču autoriem radušās grūtības, ar ko sējumu aizpildīt, kādas oriģinālas idejas paust. Teikšu, kā ir: biju vīlies, jo šie “Nākotnes melnraksti” ir vēl lielāka haltūra par pirmo “dokumentālās publicistikas” stilā visu triju autoru ieturēto darbu “Nākotnes melnraksti. Latvija 1934. – 1941.”, kas iznāca pirms gada. Lasītājam solīto Latvijas, Krievijas un ASV arhīvu materiālu, “neērtu un noklusētu faktu” vietā paveras no Latvijas Nacionālās bibliotēkas interneta resursiem izķeksēti avīzes “Tēvija” un “Cīņa” raksti, un turpat internetā uzietu, citu sen zināmu dokumentu atreferējumi. Ja taisnība, ka drukājamā atlasi veicis Juris Paiders, tad viņam jau nu vajadzētu saprast, ka gadiem pazīstamu materiālu uzdošana par kaut ko agrāk lasītājam nepieejamu un atmaskojošu, mazākais, nozīmē demonstrēt, ka gadījies darbs, kas nav pa spēkam, jo trūkst sajēgas par Latvijas vēstures pētniecībā notiekošo. Nav nopietnu kungu cienīgi izvirzīt idejas, balstoties gandrīz tikai izvilkumos no nacistiskās propagandas piesātinātās “Tēvijas” vai komunistisko melu pilnās “Cīņas”. Iespaidu par labā poligrāfijā ieturēto sējumu tāpat sabojā kļūdas, kādas varētu rasties, drukājoties ārpus Latvijas (tipogrāfija nav norādīta), nebaudot pienācīgu redakciju. Lietuviešu vēsturnieka Nikžentaiša vārds ir Alvīds, nevis Alvils, “LA” ārštata komentētājs Gordons ir Franks, nevis Frenks, Lietuvas armijas ģenerālis Povils ir Plehavičs, nevis Plehavičus. Tāpat latvieši Lielbritānijas karali sauc par Džordžu, nevis Georgu un saka, ka 1945. gada martā amerikāņi izcīnīja niknas kaujas Ivodzimas salā, nevis Iodžimā. Jāpiebilst, ka Latvijas militārais atašejs Vācijā bija pulkvedis Aleksandrs Plensners, nevis Plensuers un 285. lappusē fotoattēlā redzamajos karavīros pēc formastērpa ir skaidri atpazīstami itālieši, nevis vācieši.
Palasot, kādas hipotēzes savstarpējās debatēs ar grāmatas palīdzību publikai piedāvā autoru trijotne, no dažām vēsturniekiem noteikti atkārtos žoklis. Raugi, 1939. gada rudenī neitrālajai Latvijai uzspiestais bāzu līgums patiesībā esot bijis Kārļa Ulmaņa un “Latvijas elites pārdomāts lēmums”, jo PSRS garantējusi drošību pret Vāciju. Turklāt Ulmanis izmantojis PSRS karaspēka klātbūtni, lai atbrīvotos no vācbaltiešiem! Līdz šim gan šķita, ka vāciešu izceļošanas un bāzu iekārtošanas lēmums tika pieņemts ne jau nu Rīgā…
Tikpat savāda ir spriedelēšana, ka Latviju gaidītu Austrumprūsijas liktenis, ja tā nostātos Vācijas pusē. Bet Ulmanim tāda pozīcija, šķiet, pat karsoņa murgos prātā neienāktu!
Grāmatas noskaņa daudzviet sakrīt ar krievvalodīgajos medijos popularizēto domu par padomju okupācijas varu kā “labāko” variantu, jo vācieši, raugi, visus latviešus būtu iznīdējuši. Juris Paiders 247. lpp. prāto: “Ja salīdzina vācu totalitārisma sodu sistēmu, tad padomju sistēmas režīms (..) savās izpausmēs Latvijas teritorijā līdz 1947. gadam bija maigāks.” Hm, vācu okupācijas laika režīms bija briesmīgs, taču tas bija KARA laiks, kamēr staļiniskā vara savu melno darbu pret Latviju lielākoties pastrādāja MIERA laikā. Un nav korekti padomju varai par labu argumentēt, ka vācu okupētajā Latvijā iedzīvotājiem trūcis pārtikas un malkas, ja “piemirst”, ka PSRS tajā pašā laikā aizmugures cilvēki mira no bada ne tikai bloķētajā Ļeņingradā.
Ignorējot, kādā veidā padomju totalitārisms iekļuva Latvijā, tiek deklarēts, ka 1941. gada jūnijā/ jūlijā un pēc 1945. gada Latvijā esot risinājies “pilsoņu karš”. Attiecīgi, latviešu leģiona izveidei “Nākotnes melnrakstu” prātnieki piepin šķiru cīņas iezīmes, dodot mājienu, ka leģiona tapšanu veicinājis mantīgo latviešu atbalsts vāciešiem, bet pēc kara nemantīgie gribējuši mantīgajiem par to atriebties. Juris Paiders, lūkodams būt oriģināls, pasludina, ka 1944. gadā Latvijas iedzīvotāju vairākums nostājies sarkanās armijas pusē (464. lpp.). Tāpat būtu interesanti uzzināt, kur Jānis Urbanovičs pasmēlies faktus paziņojumam: “Tagad ļoti bieži varam lasīt atziņas un gaušanos, ka tas ir slikti, ka Hitlers neuzvarēja,” (634. lpp.). Īsta “smagā artilērija” Urbanovičam ir tēze, ka pašreizējās Latvijas valsts ideoloģija esot ” atriebe Krievijai”.
Vai “Nākotnes melnrakstus” pirks? Protams. Tos jau pērk un autori priecājās, ka viņu iepriekšējais ražojums “Nākotnes melnraksti: Latvija 1934. – 1941.” strauji izķerts un vajadzējis papildmetienu. Taču šo grāmatu pieprasījums slēpjas nevis savārstītajā saturā, bet cenā – 751 lappuse, uz laba papīra, ar fotoilustrācijām un tikai nepilni Ls 5! Latvijas izdevniecībās tapušas tāda veida grāmatas lētāk par Ls 10 nemaksātu. Latviešiem patīk lasīt, tomēr tie spēj arī kritiski izvērtēt izlasīto.
«1945. gadā mēs nebijām uzvarētāji»
«1945. gadā mēs nebijām uzvarētāji»
Juris Ciganovs, LA
Pavisam nesen bijām negribēti liecinieki vienas sabiedrības daļas svinībām kāda Pārdaugavas pieminekļa pakājē. Arī citās valstīs šie datumi nav viennozīmīgi vērtējami. Laikrakstā “Polska” ir publicēta intervija ar Polijas Zinātņu akadēmijas vēsturisko pētījumu institūta līdzstrādnieku, vēsturnieku Voicehu Roškovski.
Poļu vēsturnieks runā par Otrā pasaules kara noslēguma datumiem, par to, cik šo datumu atcerēšanās ir Polijai nozīmīga un vai ir nepieciešams mūsdienās rīkot svinības par godu šiem notikumiem.
“No vienas puses, Polija bija starp 2. pasaules kara uzvarētājvalstīm, mēs bijām antihitleriskās koalīcijas dalībnieki, un tātad uzvarai mums bija jābūt ar pluszīmi. Es nesaku, ka Padomju Savienības uzvara pār Vāciju mums nekā nav devusi – tā atnesa atbrīvošanu no Hitlera jūga. Taču vienlaikus šī padomju uzvara mūs paverdzināja. Es pat teiktu, ka karā mēs patiesībā zaudējām, kaut arī bijām antihitleriskajā koalīcijā. Nedrīkst aizmirst, ka pēc kara beigām mūsu valsts zaudēja krietnu daļu savas teritorijas un šīs teritoriālās izmaiņas paveica kara uzvarētāji. Tāpat vieni kara uzvarētāji ļāva citiem uzspiest mums savu politisko režīmu un pakļaut sev,” tā saka poļu vēsturnieks, atbildot uz jautājumu par to, kā Polijā jāuztver Otrā pasaules kara beigas.
Runājot par to, vai Polija pēc kara tika atbrīvota, Roškovskis atzīst:
“Pēc kara mēs bijām PSRS vasaļvalsts. Mums, protams, bija savi valstiskie atribūti, sava valdība – kaut arī nevis vēlējama, bet ieceļama, tomēr tā bija poļu valdība. Mūsu valsts bija atzīta starptautiski, tomēr, neskatoties uz to visu, Polija bija nedemokrātiska, nepilnvērtīga PSRS vasaļvalsts. Kas to pārvaldīs, tika lemts Kremlī.
Kāda būs mūsu politiskā iekārta – arī par to lēma Kremlī. Vai par tādu Poliju karoja poļi Otrā pasaules kara frontēs? Laikam jau ne.”
Tāpat šajā intervijā tiek runāts par to, vai Otrā pasaules kara atceres dienai (vai dienām) Polijā ir jākļūst par valsts svētkiem. “Laikam jau ne. Mums, protams, ir svētki, kas saistās ar nebūt ne jautriem notikumiem, taču kā tādiem šiem datumiem mūsu atmiņā arī ir jāpaliek. 1. augusts, piemēram – 1944. gada Varšavas sacelšanās gadadiena. Šajā dienā pieminam tos poļus, kas, neatkarības ideālu vadīti, ziedoja sevi dzimtenes labā. Kara beigu gadadienā vajag atcerēties kritušos poļus, taču vajag atcerēties arī, ka šos cilvēkus pazudināja pasaules vareno ģeopolitiskās spēles. Kurā datumā pieminēt kara beigas: 8. vai 9. maijā? 8. maijā sabiedrotie parakstīja aktu par Trešā reiha bezierunu kapitulāciju, taču PSRS izteica protestu, jo kapitulācijas parakstīšanā esot piedalījies pārāk zema ranga padomju pārstāvis. Tāpēc pēc PSRS pieprasījuma parakstīja vēlreiz – 9. maijā. Rietumos atzīmē 8. maijā, Krievijā to dara dienu vēlāk. Polijā es ieteiktu Otrā pasaules kara noslēgumu atzīmēt 8. maijā, tā kā šinī dienā pirms daudziem gadiem Trešais reihs kapitulēja, bet 9. maijs ir Padomju Savienības triumfa diena.”
Visbeidzot, atbildot uz jautājumu, vai Polijas amatpersonām būtu jāpiedalās Uzvaras dienas svinībās Krievijā, poļu vēsturnieks atbild, ka, viņaprāt, tas ir ļoti jūtīgs, politiskas dabas jautājums. Oficiālo delegāciju vizītes ir politiska lieta, it sevišķi apstākļos, kad starpvalstu attiecības pasliktinās. Taču, ja runā par vēsturisko piemiņu, tad, kā uzsver Roškovskis, atceroties padomju uzvaru, kas atnesa verdzību pusei Eiropas, šajos Krievijas svētkos piedalīties nevajadzētu.
Krievijas puse pagaidām kūtra sadarbībā ar Latvijas vēsturniekiem
Abu valstu vēsturnieku sadarbība ir uzsākta ar mazāk sāpīgām tēmām, piemēram, par Latvijas un PSRS attiecībām starpkaru periodā. Augustā uz Krievijas arhīviem dosies trīs Latvijas vēsturnieku komisijas dalībnieki, bet novembrī paredzēta komisijas otrā sēde un zinātniskais kolokvijs Rīgā, lai varētu izvērtēt padarīto. Divpusējās komisijas darba rezultātā taps pirmais dokumentu krājums par Latvijas un PSRS attiecībām no 1918. līdz 1939.gadam, pētot valstu politiskās un ekonomiskās attiecības un kultūras saiknes.
Feldmanis uzskata, ka ir priekšlaicīgi prognozēt, kā abu valstu sadarbība turpināsies, vien skaidrs, ka straujus tempus tā neuzņems Krievijas puses dēļ. Viņš atgādina, ka lietuvieši līdzīgā sadarbībā sešu gadu laikā spēja izdot vienu dokumentu krājumu. “Krievijas puse ir ieinteresēta faktā, ka komisija ir, un viss. Krievijas puse nesteidzas, bet domāju, ka mēs nedaudz pasteidzināsim,” saka Feldmanis, tomēr piebilst, ka pārlieku spiedienu uz sadarbības partneri neizdarīs.
Latvijas sabiedrībai sensitīvajiem okupācijas jautājumiem plānots ķerties klāt nākamgad. Feldmanis jau iepriekš sarunā ar “Neatkarīgo” ir norādījis, ka Latvijas vēlme ir Krievijas arhīvos pētīt mūsu valsts iedzīvotāju deportācijas 1941. un 1949. gadā. Tāpēc būtiski ir bijis panākt vienošanos, ka vēsturniekiem ir iespēja strādāt arhīvos bez ierobežojumiem, nevis izmantot Krievijas puses atlasītos arhīvu materiālus.
Vita Zelče: Latvijai ir savas kara beigas
Par klaunu dejām uz kritušo kauliem kāds nosauc ikgadējos 9.maija jandāliņus. Par fašisma atdzimšanu kāds cits nodēvē latviešu leģionāru gājienu līdz Brīvības piemineklim 16.martā. Vēsturei nav iespēju būt objektīvai, jo tā ir cilvēku interpretēta, apgalvo trešais. Patiesību atrast nav viegli, un varbūt vienas patiesības nemaz nav.
Par vēstures interpretācijām saruna ar profesori Vitu Zelči.
- Jūsu un Ulda Neiburga redakcijā veidotā un Frīdriha Eberta fonda (Friedrich Ebert Stiftung) atbalstītā grāmata (Divas) puses. Latviešu kara stāsti vienā mirklī kļuva par bestselleru. Mūsu pašu Kultūrkapitāla fonds noraidīja jūsu lūgumu par šīs grāmatas finansējumu, tomēr autoru neatlaidība uzvarēja, un grāmata tika izdota. Kas cilvēkus tā uzrunāja, ka tā iekļuva populārāko grāmatu galvgalī?
- Uz grāmatas vāka ir fotomontāža: pa vidu ar baļķēniem izliktais Volhovas mežu ceļš, tā abās pusēs kā veļi stāv latviešu karavīri – vienā pusē leģionāri, otrā pusē sarkanarmieši. Turpat liela viņu daļa arī palika – tajos Krievijas purvos. Mūsu uzdevums bija veidot cilvēcisku stāstu par tiem, kuri armijā nokļuva dažādu iemeslu un motivāciju dēļ. Nokļūt karā – tā vienmēr ir traģēdija, bet lasītājiem vienmēr būs interesanti un no morāles viedokļa svarīgi uzzināt, kā dzīvo un rīkojas cilvēki, kas nonākuši ekstrēmos apstākļos. Mūsu rīcībā nonāca sešas karavīru dienasgrāmatas, no kurām trīs bija leģionāru rakstītas, trīs – sarkanarmiešu. Četri no rakstītājiem krita kaujās, un šī grāmata ir unikāla, jo šādu dienasgrāmatu ir ļoti maz: Sarkanajā armijā nebija atļauts rakstīt šādas piezīmes, bet leģionāriem – īpaši padomju gūstā – tās saglabāt bija grūti vai pat neiespējami. Viena dienasgrāmata nāk no Ineses Spuras (sarkanarmijas veterāne – E.V.) privātkolekcijas, un tas bija pirmais grūdiens šīs grāmatas tapšanai. Mazajā piezīmju grāmatiņā varēja izlasīt fantastisku stāstu par vīrieti, kurš vērtē sevi gan karā, gan ģimenes dzīvē. Kad naktī skenēju dienasgrāmatas lappuses, man nejauši atšķīrās šā vīrieša, vārdā Alberts Dāboliņš, stāsts par zirgu. Lūk, ko viņš raksta: „[Man] atņēma radio uztvērēju. Nevaru vēl aizmirst džezu, kas caurām naktīm neļāva man domāt par miegu. Ievainoja sirmo zirgu, ko nogādāju ambulancē. Dziļa šķembas brūce. Mans sirmis tik ātri neatgriezīsies. Zirgam liktenis tāds pats kā cilvēkam. Nezinu tikai, kam šo karu pārciest grūtāk. Zirgi mirst tāpat kā cilvēki. Man liekās, ka zirgam tomēr nav ne mazākās jausmas, par ko viņam jālej asinis šajā slaktiņā.” Tas ir aspekts, par ko mēs neesam iedomājušies: karā piedalās arī dzīvnieki. Valsts arhīvā atradām foto, kur redzams, ka ievainotos tādās kā vannītēs velk suņi.
- Kara ikdiena ir baiga, nevis romantiska. Un šādas dienasgrāmatas, iespējams, bija vienīgais veids, kā saglabāt sevī cilvēcību.
- Padomju Savienībai – īpaši Brežņeva laikā – bija raksturīga kara vēstures laķēšana. Tā sākās, nomirstot pirmajai karavīru paaudzei, kas bija gados vecāka un ar vājāku veselību, un kara vēsturei pārtopot par Brežņeva komandas autoritātes stiprināšanas instrumentu. Bet šobrīd Eiropā un citviet notiek mēģinājumi izprast kara laika cilvēcisko aspektu, tiek izdotas grāmatas, kas ļauj paskatīties uz savu vecāku un vecvecāku dzīvi tiešākā veidā. Un pagātnes morālā misija šajā gadījumā ir – būt mācību stundai, kuras uzdevums ir parādīt realitāti, kurā nekad vairs nedrīkstētu atgriezties.
- Vai šīs grāmatas mērķis ir tuvināt abas karojošās puses samierināšanās robežai?
- Mēs kā Universitātes struktūra neveidojam politiku. Mēs mēģinām rādīt abas puses. Nekad nav iespējams iegūt objektīvu vēstures ainu. Vēsturnieki dažkārt objektivitāti dēvē par “cildenu sapni”, ko nav iespējams pārvērst realitātē. Mēs apkopojam zināšanas un analizējam situācijas, pēc tam savu pieredzi piedāvājam varai un sabiedrībai, lai tālāk veidotos samierināšanās politika.
- Maz ticams, samierināsies latviešu leģionāri un sarkanarmieši, jo viņu karošanai bija dažādi mērķi. Varbūt uzskatāt, ka samierināšanās laiks ir pienācis?
- Samierināšanās politikai ir vairāki līmeņi. Ja skatāmies uz Latvijas pirmskara iedzīvotāju sabiedrību, par to ir mūsu grāmata: latvieši karoja gan leģionā, gan 130.latviešu strēlnieku korpusā. Šīs plaisas vēsturiski nav nolīdzinātas: ļoti daudzos dzimtu stāstos ir noklusējuma laukumi, kas rada smagas un nesamierināmas problēmas – cilvēki to dēļ nespēj sanākt kopā pat bērēs. 20.gadsimts ir vājinājis latviešu pašapziņu un nacionālo identitāti, bet, lai valsts būtu stipra, stiprai jābūt arī pašapziņai un identitātei, pārliecībai par jēgu un vietu šajā pasaulē. Laika posms no 1939. līdz 1949.gadam cilvēkos ir atstājis smagus nospiedumus, jo Latvija šajā laikā pārtapa drausmīgā varmācības zonā, kurā cilvēki tika ierauti: viņiem vajadzēja pārdzīvot divas okupācijas, spējo sovjetizāciju un integrāciju padomju sabiedrībā. Bija uzstādījums: ja gribi palikt dzīvs, tad totalitārās sistēmas ietvaros tev ir jāpieņem šīs sistēmas spēles noteikumi. Vienlaikus šie desmit gadi ir bijuši morāli degradējoši, jo katra piekāpšanās un meli, lielākas vai mazākas nodevības atstājušas cilvēkos nogulsnes, un viņiem nebija iespēju iziet cauri šim laikam baltam, tīram un neskartam. Tāpēc atklāta saruna par to, kas ar mums notika, būtu ļoti attīroša. Jo cilvēki kļūst nedroši un viņos vājinās identitātes tad, kad viņos paliek noslēpumi. Tas nav mūsu uzdevums – meklēt cilvēkus un teikt viņiem: jūs bijāt nelieši.
- Latvieši – kā vienmēr – būtu gatavi uzklausīt, izrunāties, piedot. Taču diez vai krievi, izlasījuši jūsu labi domātās un humānās grāmatas, pārstās iet 9.maijā pie t.s. uzvaras pieminekļa un tur vairs nevicinās savus Staļina karogus.
- Pasākums, kas notiek pie uzvaras pieminekļa, nav traktējams kā Latvijas vēstures atcere. 9.maijā Krievija svin savu uzvaru lielajā tēvijas karā, un šeit, Latvijā, to svin tie cilvēki, kuri savu pagātni un vērtības saista ar Padomju Savienības, nevis ar Latvijas vērtībām. Integrācijas politika paredz, ka tiem Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem, kas te ieradušies pēc Otrā pasaules kara, iedot zināšanas un radīt sasaiti ar Latvijas vērtību sistēmu.
- Teorētiski skan ārkārtīgi skaisti.
- Šis uzdevums ir grūts, jo šie cilvēki ir sevi identificējuši ar Krieviju un tās pagātnes stāstiem. Uzvara Otrajā pasaules karā ir galvenā Krievijas galvenā pozitīvā pašidentitāte, kuru Krievijas vara uztur, konstruē un atražo masu medijos un mākslā, izmantojot ļoti lielus līdzekļus un daudzu kultūras cilvēku talantus. Putina administrācija ir izvēlējusies tieši šo kursu, kurā Otrais pasaules karš kalpo kā varas un tautas kopības veidošanas instruments. Ļoti bieži tieši pagātnes vērtības un slavas stāsti ir visiedarbīgākais mehānisms, kā konsolidēt Krievijas sabiedrību. Levada Center* profesionālie pētījumi liecina, ka „uzvara lielajā tēvijas karā” apmēram 80% cilvēku skatījumā ir galvenais svarīgākais Krievijas pagātnes notikums. Taču Krievijas attiecības ar savu pagātni nav viennozīmīgas. Tad, kad Padomju Savienībā sākās perestroika, vēstures izmantošanu iekļāva valsts demokratizācijas procesā. Atmaskojot staļinismu, Gorbačova komanda cerēja iegūt atbalstu savai reformu politikai. Tas, ka informācija par staļinisma noziegumiem nonāca medijos, lielā mērā bija galvenais faktors, kas sagrāva PSRS. Atņemot galvenos ideoloģijas balstus, valsts izplēnēja. Ļoti daudziem vienkāršajiem Padomju Savienības iedzīvotājiem tā bija milzīga trauma, zaudējot pārliecību, ka viņi ir šīs milzīgās, vispareizākās un taisnīgākās valsts pilsoņi. Izrādījās, ka šī valsts nemaz nav tik humāna, kā tika sludināts, un ka PSRS ir noziedzīga impērija, kas realizējusi savas zemes iedzīvotāju iznīcināšanas un iekarošanas politiku. Tad, kad deviņdesmito gadu sākumā sabruka PSRS un veidojās jaunā Krievija, cilvēki ārkārtīgi ātri un viegli atkāpās no sarunām par pagātni, jo tā bija pārāk smaga. Jeļcinam un citiem demokrātiem tika pārmests, ka viņi ir pārvērtējuši Krievijas iedzīvotāju destaļinizācijas līmeni un ka viņi ne līdz galam veikuši sabiedrības attīrīšanu no staļinisma. Tāpēc tagad Putina jaunais kurss, kas negatīvo identitāti pārkonstruē uz pozitīvo, guva lielu sabiedrības atbalstu. Daudzi cilvēki tam pakļāvās, jo, atjaunojot padomju laika vērtības un pieliekot tām klāt izteiktu nacionālismu, šī ideoloģija labi darbojās, un Putins varēja iedibināt savu autoritāti sabiedrībā. Šī jaunā koncepta iedzīvināšanā tika ieguldīti milzīgi līdzekļi: saruna ar sabiedrību nenotiek ar zinātniskas literatūras palīdzību, tā notiek ar populāru kultūras produktu starpniecību. To varam vērot, atrodoties Krievijas informācijas telpā: ir daudz patriotisko seriālu, ir raidījumi, koncerti, šovi, grāmatas. Pamatā ir stāsti par krievu tautas varonību kopā ar pārpakotiem padomju ideoloģijas uzstādījumiem. Krievu sociologi tagad atzīst, ka Putinam lieliski izdevies apvienot gan staļinisko otrā pasaules kara koncepciju, gan Brežņeva koncepciju, gan arī salikt nacionālos akcentus.
- Krievija radījusi savu valstisko ideoloģiju – tā nu ir tāda, kāda ir. Latvijas koncepcija gan nav radīta. Prāta pietrūkst? Varbūt motivācijas?
- Latvija kā daudzas postpadomju valstis ir pārvērtējusi cilvēku prasmi dzīvot demokrātijā. Turklāt Latvija ir pieņēmusi par patiesu uzskatu, ka ideoloģija un propaganda ir absolūtas totalitāro režīmu sastāvdaļas un ka demokrātija nav jāpropagandē. Bet demokrātiskās vērtības nav ieaudzināmas vienas dienas laikā – cilvēki piecdesmit gadus dzīvojuši totalitārismā, viņi nevar pēkšņi kļūt par demokrātiem! Posttotalitārajām sabiedrībām ārkārtīgi svarīga ir personību loma, ļoti bieži ir vajadzīgs autoritātes atbalsts, lai būtu pārliecība un drošība par saviem uzskatiem, rīcību. Tas, kas Latvijai ļoti vajadzīgs, ir vienkārši, pašapziņu veidojoši stāsti par sevi. Piemēram, tādi kā Andreja Ēķa producētā filma Rīgas sargi. Šī filma iekustināja daudzus procesus: jaunieši sākuši iet uz Brāļu kapiem, runājuši par vēsturi. Pozitīvs piemērs ir arī seriāls Likteņa līdumnieki – tas sāka sarunu par mūsu pagātni kopš 20. gadsimta 20.gadiem. Un tomēr jāatzīst, ka latviešu identitāte atjaunotās valsts gados nav kļuvusi izteiktāka un spēcīgāka. Savukārt krievu identitāte, pateicoties krievu masu medijiem, daudzu Krievijas sponsorētu organizāciju aktivitātēm un filmām, ir mērķtiecīgi veidota un nostiprināta. Līdz ar to dialogs starp latviešiem un krieviem ir grūti veidojams, jo pozīcijas nav vienādas. Bet Latvija ir nacionāla valsts, un latvieši ir savulaik uzņēmušies atbildību par nacionālas valsts veidošanu, tāpēc vispirms jāveido gudra un pašapzinīga latviešu sabiedrība. Es nesaku, ka latviešiem jābūt nacionālistiem…
- Nacionālisms jau nav nekas slikts. Šo jēdzienu par „sliktu” ir padarījuši dažādi kosmopolīti un „pilsoniskās sabiedrības” veidotāji.
- Es domāju – galējā, ekstrēmā formā. Mums pašiem ir svarīgi atbildēt uz jautājumu: kas mēs esam? Latviešiem bijusi prasme izdzīvot par spīti nelabvēlīgiem apstākļiem un daudzās dramatiskās situācijās saglabāt mugurkaulu – ir daudzi pozitīvi piemēri, kas cilvēkiem palīdzētu justies lepniem par savu pagātni. Deviņdesmitajos gados mēs sevi esam vairāk akcentējuši kā upurus, taču ilglaicīgs upura tēls ir pašapziņu graujošs elements.
- Protams, bāreņu tauta un tamlīdzīgi.
- Jā. To visu veicināja arī Staļina režīms, kas pieprasīja daudzu tēmu noklusēšanu un falsifikāciju. Cilvēki iemācījās, ka klusēt ir daudz izdevīgāk nekā runāt. Padomju periodā izauga bērnu paaudze, kurus vecāki, labu nodomu vadīti, rosināja izteikties padomju ideoloģijas valodā, bet viņi nerunāja ar saviem bērniem ne par Latvijas brīvvalsts sasniegumiem, ne par okupāciju, ne par deportācijām. Tas ir milzīgs mūsu kultūras zaudējums: mēs esam pazaudējuši veselu atmiņas slāni un iemācījušies melot. Protams, daži cilvēki tomēr uzrakstīja savus stāstus, un tā ir liela vērtība.
- Latvieši, kas karoja sarkanarmijas sastāvā – faktiski tikpat traģisks stāsts kā par latviešu leģionāriem. Atšķirība gan tā, ka leģionāri – kaut arī svešas armijas sastāvā – cīnījās par Latvijas atbrīvošanu no sarkanajiem okupantiem.
- Skatoties Okupācijas muzeja video krātuves arhīvus, nāca daudzas atskārsmes par cilvēku dzīves vērtējumu. Viens no cilvēkiem, ko vēlos pieminēt, ir 43.gvardes divīzijas majors Pauls Pihels – atzīts, prasmīgs sapieris. Pēc Otrā pasaules kara viņš strādāja padomju saimnieciskajās struktūrās. 1949.gadā Pihelu norīkoja piedalīties pagasta ļaužu izsūtīšanā. Viņš atteicās to darīt. Drīz pēc tam Pihelu apvainoja saimniecisku noziegumu izdarīšanā, kurus viņš nebija veicis. Uz vairākiem gadiem Pihels nokļuva cietumā. Tas ir jautājums par sadarbību ar režīmu: Pauls Pihels nevēlējās sadarboties. Taču pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas šāda atteikšanās no sadarbības nav guvusi pozitīvu publisku vērtējumu. Pihels Okupācijas muzeja pētniekiem par šo notikumu stāsta negribīgi, padomju varas sodu vērtējot kā kaunu. Vēl viens stāsts ir par Krievijas latvieti Valdi Oldbergu, kura vecāki tika represēti 1937.gadā, bet viņš pats nonāca tautas ienaidnieku bērnunamā. No viņa tika mērķtiecīgi deldēta ārā latviešu valoda, un beigu beigās valodas prasme viņu arī atstāja… Oldbergu iesauca armijā, viņš nonāca 130.latviešu strēlnieku korpusā, un tad dzimtā valoda pie viņa atgriezās, un kopā ar to veidojās arī māju atgūšanas sajūta. Pēc kara viņš strādāja milicijas pasu galdā. Pie viņa vērsās nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, kuriem vajadzēja legalizēties, saņemot pasi. Oldbergs sacīja, ka pieredzētais staļiniskajā Krievijā viņam kā godīgam cilvēkam liek cīnīties pret padomju varu Latvijā. Savu iespēju robežās Oldbergs to arī darīja, taču pēc pāris gadiem viņu arestēja, un viņa dzīvē bija garš gulaga posms. Lūk, stāsti par diviem sarkanarmiešiem, un mēs nevaram vērtēt, vai cilvēks ir bijis tikai labs vai tikai ļauns, būdams vienā vai otrā armijā.
- Domāju, ar šādiem cilvēkiem izlīgums ir iespējams. Taču ir desmitiem tūkstošu prastu okupantu, slepkavnieku un izvarotāju, kas savus „varoņdarbus” veica okupētajās teritorijās. Tā, piemēram, Austrumprūsija tika noslaucīta no zemes virsas: padomju armija sagrāva šo teritoriju, izvaroja un nogalināja tūkstošiem sieviešu. Tas pats notika Berlīnē, kad to okupēja padomju karaspēks. Diez vai ar šādiem noziedzniekiem iespējams izlīgums. Savukārt padomju armijas veterāniem un viņu atbalstītājiem piemīt selektīva atmiņa: ja viņiem atgādina asinsdarbus Austrumprūsijā un Vācijā, viņi tos nekādi nevar (nevēlas) atcerēties.
- Šajā gadījumā mēs varam runāt par sociālo atmiņu, un tās izzināšana ir jauns pētniecības virziens, kura centrā nav vēstures stāsti un vēstures rakstīšana, bet gan vēstures lietošana cilvēku ikdienā, proti, kādas vērtības, notikumi un rituāli viņiem svarīgi, veidojot savu identitāti. Krievijas situācija, runājot par sociālo atmiņu, ir ļoti sarežģīta. Krievu sociologs Boriss Dubins raksta, ka Krievijas vara vērtējošas, analītiskas atmiņas un kritiskas pagātnes izvērtēšanas vietā ir izvēlējusies “monumentu”. Krievija nevēlas runāt par savu lomu kara izraisīšanā, par veidu, kā šis karš tika uzvarēts, iznīcinot pašiem savas valsts iedzīvotājus, tā nevēlas atcerēties, kā krievu karavīri uzvedās Eiropā un kādu postu padomju uzvara nodarīja daudzām Eiropas tautām. Ja Krievija kļūs demokrātiska, tai agrāk vai vēlāk nāksies ieskatīties savā staļiniskajā pagātnē. Vara nevar eksistēt, ja tai nav sabiedrības lielākās daļas atbalsta. Un Krievijai vajadzēs domāt, kāpēc staļinisms turienes sabiedrībai tik ilgi bijis pieņemams. Diemžēl Krievijā arī tagad daudzkārt tiek atbalstīts viedoklis, ka staļinisma noziegumi ir attaisnojami, jo „toreiz tā vajadzēja darīt”, kā mēdz teikt, tāda bija vēsturiskā nepieciešamība.
- „Uzvarētāju” orģijas, ko ik gadu 9.maijā redzam pie tā saucamā uzvaras pieminekļa, patiesībā ir staļinisma atraugas, tāpēc ir tik ļoti aizskarošas daudziem cilvēkiem. Savukārt daļai Latvijas iedzīvotāju tie karātavu laukuma pasākumi gan šķiet pieņemami.
- Tas, kas tur notiek, daudziem tiešām ir aizvainojoši. Turpat blakus taču ir Torņakalna stacija, kur atrodas simboliskais atmiņas vagons, kas atgādina par deportācijām četrdesmitajos gados.
- Grūti iedomāties, ka tie okupanti, kuri joprojām dievina savu Staļinu (skat. 9.maiju fotogrāfijās!), varētu meklēt izlīgumu ar latviešu leģionāriem. Un otrādi. Taču nav noliedzams, ka izlīgums iespējams ar latviešiem, kas bijuši 130.latviešu korpusā un citās latviešu daļās.
- Esam uzrakstījuši vēstuli Valsts prezidentam ar ierosinājumu mainīt 8.maija rituālu. 130.latviešu korpusa karavīri iet uz Brāļu kapiem 8.maijā – viņi kā organizācija kara beigas atzīmē 8., nevis 9.maijā. Taču līdz šim kopā ar sirmgalvjiem ir gājuši arī Saskaņas centra (SC) un Sociālistiskā partijas, kā arī Krievijas Federācijas vēstniecības pārstāvji.
- Izskatās, ka SC un Sociālistiskā partija pagaidām bauda latviešu korpusa politiskās privatizācijas augļus. Taču šobrīd ir tapis Valsts prezidenta aicinājums uz izlīgumu, kas sabiedrībā gan tiek vērtēts dažādi. Varbūt minēto partiju monopols uz šiem karavīriem reiz beigsies?
- Tiešām, kāpēc latviešu karavīri pie Mātes Latvijas nevarētu doties kopā ar Valsts prezidentu? Mēs šos veterānus varam ielikt Latvijas, nevis Krievijas vēstures stāstā. Jautājums šajā gadījumā ir par saliedēto atmiņu un nacionālo pašapziņu: darot spēcīgāku 8.maiju, mēs varam padarīt nespēcīgāku 9.maiju. Latvijai ir savas kara beigas, un PSRS uzvara karā mums nav un nevar būt emocionāli svarīga.
* Levada Center – viens no Krievijas nozīmīgākajiem socioloģisko pētījumu centriem
9.maija svinības – revanša un pseidoreliģijas sajaukums
Krievu tauta no noziedzīgā Kremļa režīma šai dienā neatbrīvojās, bet tās rokas tikpat lielā mērā kā vāciešiem apkaunojoši mirka gan savas pašas, gan citu tautu asinīs (karš nesākās ar nacistiskās Vācijas vienpusēju lēmumu par tās iebrukumu demokrātiskajā Polijā – par to Vācija vienojās un to kopīgi uzsāka ar padomju Krieviju, abām vienlaicīgi veicot izplānotu “agresiju sēriju” visā Eiropas teritorijā – no Baltijas līdz Francijai)! Visa šī pašu izraisītā kara rezultātā totālam teroram tika pakļauta vēl lielāka Eiropas brīvo tautu daļa. PSRS iekarojumu centieni nebeidzās un nekāds miers patiesībā neiestājās. Pat Staļins, vairījās svinēt šo datumu pārāk pompozi, baidoties, ka krievu tauta varētu sākt saprast, kas patiesībā lika tai ciest mokas tik nejēdzīgā karā. Pēc kara veselas nācijas PSRS kontrolētajā teritorijā tika fiziski iznīcinātas, asimilētas vai pakļautas tālejošam degradācijas procesam, kurš nav beidzies joprojām. Atšķirībā no Vācijas Krievija nekādu atbildību par to nav uzņēmusies.
Pamācoša “plašās dvēseles tautas” izpratne: kamēr Krievija uzbrūk pati un iznīcina vienu valsti pēc otras – karš, masveida slepkavības un posts no tās viedokļa nemaz nepastāv un viss ir kārtībā, bet tiklīdz tā saņem pretim ( “pļauj iesēto ražu” ) – sākas cildenais “ Lielais Tēvijas Karš” …
Dmitrijs Ragozins ir augstākā līmeņa Krievijas valstsvīrs un uzticams Putina līdzgaitnieks. Savu impērisko domāšanu viņš neslēpj: “Cildenais krievu nacionālisms no mazu tautu etniskā nacionālisma atšķiras ar to, ka tiek īstenots projekts – Krievijas impērija.” Tieši tāda domāšana piemīt arī “Saskaņas centra” Saeimas deputātiem. Nikolajs Kabanovs 2008. gada avīzē “Vesti” sludināja: “Jebkurš krievs zina, ka viņa saknes atrodas Krievijas impērijā no Varšavas līdz Vladivostokai un no Helsingforsas līdz Kuškai.” Un piebilda: “Impērijas atkalapvienošanai nav īstais laiks.” Deputāts Sergejs Mirskis: “Latviešu nacionālisms ir liels ļaunums.” Boriss Cilēvičs ir nosodījis Eiropas parlamentārās asamblejas rezolūciju, kas pielīdzina staļinismu nacismam. Atbilstošāk būtu- boļševismu nacismam.
Krievijai ir jāīsteno “tērauda dūres smalkādas cimdā” politika, ir paziņojis Krievijas vicepremjers Dmitrijs Rogozins: “Galvenais secinājums – mums ir jāatgūst spēks, jāatgūst, tostarp, armijas un flotes rupjais spēks. Mūsu politikai ir jābūt tērauda dūres smalkādas cimdā politikai. Nevienam nav jāšaubās, ka zem cimda ir tērauda dūre,” sacīja Rogozins 2012.gadā Brīvprātīgās kustības armijas, flotes un aizsardzības rūpniecības kompleksa atbalstam dibināšanas kongresā Maskavā, kurā piedalījās apmēram 4000 delegātu.
Avīzē “Rossijskaja gazeta” nesen publicēto Krievijas premjerministra Vladimira Putina rakstu par aizsardzības jautājumiem Rogozins nosauca par “nacionālo doktrīnu”.
“Tas nav vienkārši raksts – tā ir jauna doktrīna par valsts atjaunošanu ar aizsardzības rūpniecības kompleksa starpniecību,” sacīja Krievijas vicepremjers, kura pārziņā ir militāri rūpnieciskais komplekss.
Rogozins arī teica, ka par 20 triljoniem rubļu (350 miljardiem latu), kas piešķirti Krievijas armijas un flotes bruņojuma modernizācijai, “mums ir jāizgatavo 400 starpkontinentālās raķetes, kas bāzējas uz zemes un jūrā, astoņas stratēģiskās atomzemūdenes, 20 daudzfunkcionālās zemūdenes, 100 kosmiskie aparāti, 600 lidmašīnas, vairāk nekā tūkstotis helikopteru, 28 zenītraķešu kompleksi S-400 “Triumf” un cita tehnika”.
Vsevolods Čaplins, kurš tiek uzskatīts par vienu no patriarha Kirila tuvākajiem padomdevējiem un par vienu no ietekmīgākajiem viedokļa paudējiem Krievijas pareizticīgo baznīcā, intervijā Maskavas radio norādīja, ka masu mītiņi, kurus nesen piedzīvoja Maskava, ļaudīm izejot ielās, lai protestētu pret parlamenta vēlēšanu rezultātu viltošanu, rada nopietnus sociālos riskus. Viņš arī aicināja nodrošināt «spēcīgu Krievijas militāro klātbūtni» kaimiņos esošajās bijušās PSRS valstīs.«Mums nav no tā jābaidās, pat ja tas nozīmē Krievijas iesaistīšanos karos,» ceturtdien pārraidītajā intervijā uzsvēra Čaplins. «Ir laiks armijai dot īstu uzdevumu.» «Aktīvajā dienestā varētu iesaukt arī sociālo tīklu kāmīšus,» piebilda baznīcas pārstāvis. «Tie, kuri no viņiem izdzīvos, domājams, kļūs par cilvēkiem.» Jau iepriekš Čaplins ir aicinājis pareizticīgos nepiedalīties protesta akcijās, kuras, pēc viņa domām, tiek vadītas no «zināmiem globāliem centriem
Krievijas Federācijas 2007. gada ārpolitiskajā pārskatā uzsvērts, ka tās Ārlietu ministrija veicinās Krievijas nevalstisko organizāciju resursu bāzi, kas darbosies ārpolitiskajā virzienā. Pakāpeniski ticis izveidots vesels nevalstisko organizāciju tīkls Krievijas kaimiņvalstīs. Krievijas Federācijas 2009. gada Nacionālās drošības stratēģijā ir noteikts, ka NVS un pārējās kaimiņvalstis (ar tām, šķiet, domātas Baltijas valstis) ir jāpatur vienotā informatīvi humanitārajā laukā. Šiem mērķiem arī vēsturei tiek atvēlēta nozīmīga loma, ko var saukt par īpašu “vēstures politiku”, lai gan šādas oficiālas “vēstures politikas” īstenošanu fonds “Vēsturiskā atmiņa” pārmet Latvijai, ka tās varas iestādēm esot “oficiāls viedoklis” par Latvijas 20. gadsimta vēstures jautājumiem. Salīdzinoši nesen, 2011. gada novembrī fonds prezentēja grāmatu par Latvijas “vēstures politiku”, tās ideoloģisko saturu un realizācijas mehānismiem.
Pēc 2007. gada februārī Maskavā notikušā apaļā galda konferences “Krievija un Baltija: kompetentas atbildes uz limitrofu vēsturiskajām pretenzijām” tika izveidota vēsturnieku darba grupa. Tajā kopā ar impēriski noskaņoto Krievijas vēsturnieci un politoloģi, “Vēsturiskās perspektīvas fonda” prezidenti N. Naročņicku un bijušo Krievijas vēstniecības Latvijā diplomātu M. Demurinu piedalījās arī Djukovs. N. Naročņickas vadībā tika izstrādātas rekomendācijas Baltijas valstu 20. gadsimta vēstures pētījumu virzieniem Krievijā. Viņa paudusi uzskatu, ka nekādas likumīgas Baltijas atdalīšanās no Krievijas impērijas nav bijis, bet bija teritorijas zaudēšana uz laiku, pilsoņkara un revolūcijas rezultātā. Sekojot Ārlietu ministrijas vadlīnijām, fonda “Vēsturiskā atmiņa” darbības viena no mērķauditorijām ir Krievijas tautieši ārvalstīs. Djukovs piedalījies Krievijas t.s. “tautiešu projektos”, sadarbojoties ar Latvijā dzīvojošajiem Krievijas tautiešu organizāciju aktīvistiem.
Sabiedrības šķelšana ar vēstures palīdzību- impēriskās idejas uzturēšanai.
Arī Latvijā darbojas Krievijas tautiešu nevalstisko organizāciju vietējie aktīvisti – vairāki Latvijas krievu “vēsturnieki” pilda politisko pasūtījumu, kas ļauj uzturēt dzīvas impēriskās idejas. Viens no protesta vēstules parakstītājiem pret Latvijas Ārlietu ministrijas lēmumu ir Viktors Guščins – Vispasaules Krievijas tautiešu koordinācijas padomes loceklis pie Krievijas Ārlietu ministrijas, Krievijas tautiešu koordinācijas padomes koordinators pie Krievijas vēstniecības Latvijā, Latvijas (krievu) Sabiedrisko organizāciju padomes koordinators.
Šodien Latvijā atsevišķi politiķi un masu mediji aizvien uzstājīgāk runā, ka latviešiem būtu jāizlūdzas samierināšanās, ar kādu jāizlīgst vai jāsaliedējas. Par to nav šaubu, ka bez izlīguma nevar rasties cilvēkmīlestība, bez mīlestības nebūs labklājības! Taču kāds ceļš ved uz patiesu izlīgumu un vai ir vajadzīga viltus saliedēšanās? Par to zīmīgi runā šādi vādi:
“ Reiz Budas brālības locekļi sākuši strīdēties, un Svētītais viņus pametis. Daļa ziedotāju novērsusies no ķildniekiem, un viņi noslēguši mieru, ieradušies pie budas un lūguši visu aizmirst, bet nav pieminējuši strīda iemeslus. Tad Buda teicis: “Šāda samierināšanās nebūs noturīga. Ir bezbailīgi jāatsedz strīda un ienaida cēloņi. Tikai tad iespējams patiess izlīgums.” (Nikolajs Rērihs. “Altajs – Himalaji”)
Vaidere: Baltijā Otrais pasaules karš īsti vēl nav beidzies
Kamēr netiks pilnībā nosodīti Padomju Savienības noziegumi, Otrais pasaules karš Baltijas valstīs īsti nebūs beidzies, Briselē starptautiskā konferencē sacīja Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere.
“Atļaušos apgalvot, ka Baltijā šis karš vēl īsti nav beidzies. Kamēr PSRS okupācijas varas noziegumi nav pilnībā atklāti un nosodīti, kamēr noziedznieki nav sodīti un kamēr upuri nav saņēmuši vismaz morālu gandarījumu, mums šis karš nav beidzies,” sacīja deputāte.
Eiroparlamentāriete klātesošajiem norādīja, ka Latvijā notikušais referendums par krievu kā otro valsts valodu bija neslēpts mēģinājums grozīt valsts pamatus un likvidēt līdzšinējo Latvijas Republiku jeb Vācijas EP deputāta Bernda Poselta vārdiem – mēģinājums Eiropas Savienībā nodibināt mazu Krieviju.
“Lai arī Latvijas tauta šai iecerei pateica skaidru nē un 75% referendumā nobalsoja pret, mēs redzam, ka problēma nav pazudusi. Tiek organizēts jauns referendums par pilsoņu tiesību automātisku piešķiršanu PSRS okupācijas laikā iebraukušajiem kolonistiem, kuriem jau piešķirts nepilsoņa statuss, bez latviešu valodas apgūšanas un bez integrācijas,” sacīja Vaidere.
Viņa atgādināja, ka ikviens nepilsonis jau tagad var kļūt par Latvijas pilsoni, ja vien iemācās latviešu valodu un naturalizējas. “Tomēr 300 000 PSRS kolonistu Latvijā nevēlas izmantot šo iespēju, jo nevēlas zaudēt priviliģēto nepilsoņa statusu, kas dod iespēju, piemēram, bez vīzas brīvi ceļot pa visu Eirāziju no Gibraltāra līdz Vladivostokai. Latvijas pilsoņiem nav šādu privilēģiju. Tādēļ nedaudz dīvaini ir mēģinājumi Eiropas sabiedrībai attēlot Latvijas nepilsoņus kā beztiesiskus cietējus.”
Vaidere uzsvēra: gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā nepieciešama kopīga izpratne par smagajām Padomju Savienības okupācijas sekām.
Arī EP deputāts no Igaunijas Tunne Kelams sacīja: “Igauņi, latviešu un lietuvieši, kuri brīnumainā kārtā pārdzīvoja divu totalitāro režīmu terorus, lūdz pēc līdzsvarotas un saskaņotas pieejas jaunākajai vēsturei. Tas ieviesīs taisnīgumu divu 20.gadsimta teroristisko režīmu upuriem.”
Kelams uzsvēra, ka mūsdienu Eiropai jāpievērš uzmanība šim vēstījumam pretējā gadījumā bez dažādo vēsturisko pieredžu izpratnes nebūs iespējama īsta integrācija.
Arī Eiropas Tautas partijas grupas priekšsēdētājs Džozefs Dauls savā uzrunā norādīja, ka Austrumeiropā Otrā pasaules kara beigas nenesa mieru, bet gan nacistu okupāciju nomainīja padomju okupācija. Vienlaikus 2004.gada un 2007.gada ES paplašināšanās parādījusi, ka Eiropa ir vienota un tai ir kopīgas vērtības.
Dauls uzsvēra, ka Eiropai nepieciešams iesaistīties pilnīgi atklātā dialogā ar Krieviju, lai tiktu celti gaismā un ieviests taisnīgums par Staļina un komunistu režīma pastrādātajiem noziegumiem.
Kā ziņots, šodien Briselē pēc Vaideres iniciatīvas tika rīkota starptautiska konference, lai spriestu par Austrumeiropas valstu okupāciju pēc Otrā pasaules kara beigām un izvērtētu Padomju Savienības armijas izvietošanas radītās sekas šajā reģionā.
Ziņu aģentūra LETA
Anonīmā. Sieviete Berlīnē
Šajā video filma dublēta krievu valodā.
Filma veidota no anonīmām dienasgrāmatām, ko atstāja sieviete, kura kopā ar citām sievietēm slēpās pussabrukušā mājā, kad Sarkanā armija ienāca Berlīnē. Lai izvairītos no sarkanarmiešu izvarošanām, viņa meklē karavīru, kurš spētu viņu aizsargāt...
Gads: 2008. Valstis: Polija, Vācija
Nosaukums oriģinālvalodā: A Woman In Berlin
Galvenajās lomās: Nina Hoss, Yevgeni Sidikhin, Irm Hermann, Rudiger Vogler, Ulrike Krumbiegel, Rolf Kanies, Jordis Triebel, Roman Gribkov, Juliane Kohler, Samvel Muzhikyan, Viktor Zhalsanov, Aleksandra Kulikova, Oleg Chernov, Anne Kanis, August Diehl
Filmas režisors: Max Färberböck
Inese Vaidere Eiropas Parlamentā rīko konferenci „Okupācija pēc atbrīvošanas – Austrumeiropa”
Pēc Eiropas Parlamenta (EP) deputātes Ineses Vaideres (Vienotība, ETP grupa) iniciatīvas EP Briselē 8. maijā notika starptautiska konference, kurā tiks runāts par Austrumeiropas valstu okupāciju pēc Otrā pasaules kara beigām un izvērtētas Padomju Savienības armijas izvietošanas radītās sekas šajā reģionā.
Inese Vaidere uzsver, ka konferences mērķis ir vērst starptautiskās sabiedrības uzmanību uz faktu, ka 8.maijs, ko Eiropā atzīmē kā Otrā pasaules kara beigu datumu, nenesa atbrīvošanu Latvijai un vairākām citām Austrumeiropas valstīm. Tieši pretēji – ar kara noslēgumu sakās padomju armijas masveida ievešana un militāro objektu izvietošana okupētajās teritorijās. Deputāte uzskata, ka ir svarīgi par šiem jautājumiem runāt, lai palīdzētu ne tikai labāk iepazīt sarežģīto Austrumeiropas valstu vēsturi, bet arī izprast tās ietekmi uz šo valstu sabiedrībām šodien.
Konferenci atklāja lielākās EP politiskās grupas ETP priekšsēdētājs Džozefs Dauls un tajā līdzās Inesei Vaiderei uzstāsies Vītauts Landsberģis (Lietuva), Tunne Kelams (Igaunija), Giorgijs Šopflins (Ungārija), Peters Štastnijs (Slovākija) un citi. Savu vērtējumu konferencē sniegs arī atvaļinātais flotes admirālis Andrejs Mežmalis.
Konferences laikā tika prezentēta Latvijas vēsturnieku Ilgoņa Upmaļa, Ērika Tilgasa, Jāņa Dineviča un Anatolija Gorbunova angliski izdotā grāmata „Latvija – PSRS karabāze 1939-1998”, kas aplūko PSRS armijas izvietojumu Latvijā, tās izvešanu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, armijas atstāto mantojumu un tā ietekmi uz Latvijas ekonomiku, politiku un vidi.
May 8th Conference in the EP: Occupation after Liberation
Prof. Inese Vaidere (EPP Group, Latvia) is organizing a conference titled “Occupation after Liberation” on May 8th, from 17.00-18.30, in the European Parliament, meeting room JAN 6Q1.
In the context of the date of May 9th approaching, Ms.Vaidere would like to turn her colleagues and guests attention to the fact that the end of WW II did not bring liberation from an aggressor to a large part of Europe. This conference will also focus on the long military presence of the Soviet Army and the consequences of its withdrawal the eastern and central European countries after the end of Soviet domination.
Among other speakers, history researchers and MEPs from Estonia, Lithuania, Hungary and former Czechoslovakia will participate.
Additionally, a book by Ilgonis Upmalis ”Latvia- 1939-1999 USSR Military Base” will be presented at the conference.
Austrumprūsija. 1945
East Prussia. This documentary tells the story of the advance in to East Prussia by the Soviet army, using interviews with the participants.
Komentāri
zz on Viltus veterāni aivars on Vēsturnieki: Kritušo skaita ne… Kloons on Piemineklis sarkanajam teroris… Boyce on Leģendārais mežabrālis Jānis… gulags on Meli, ar kuriem Kremļa propaga… Kā tad... on 16.marta notikumu juridiskā… Kā tad... on 16.marta notikumu juridiskā… Kā tad... on Krievija nosoda Vaideres rīkot… Ed on Leģendārais mežabrālis Jānis… gulags on Valstiska provokācija Mr.Eric Jefferson on Kremlis atkal mobilizē Špīgelu… Uldis Segliņš on Patiesība par karu karavīra… Anonymous on Kamēr kauja vēl nav beigu… katrina on Krievijas komunisti īpašā orga… Artis Inka on Padomju laika krievvalodīgie i…
Atbalsta ALA
