Latviešu students Igaunijā sanikno Krieviju, godinādams leģionārus
Topošais vēsturnieks un organizācijas „Nacionālais spēks” biedrs Oskars Krīgers igauņu leģiona veterānu saietā saniknojis Krievijas masu saziņas līdzekļus, skarbiem vārdiem nosodot krievus par Baltijas valstu okupāciju. Tālāk…
DELFI krievu versijā par šo notikumu plašāka informācija (arī video intervija):
Кригерс: мы готовы и сегодня воевать с Востоком и Западом и умереть, если хватит смелости
В минувшую субботу на слете ветеранов 20-й гренадерской дивизии Waffen SS в Синимяги (Эстония) член организации Национальных сил Латвии Оскарс Кригерс и его соратники заявили, что враги в лице русских и сегодня никуда не исчезли. Однако в интервью порталу Delfi Кригерс неожиданно уточнил, что воевать они готовы и с Западом, распространяющим “псевдолиберальную чуму”.
“Вы понимаете, Нюрнбергский процесс — это самый большой фальшивый процесс в истории 20 века. Какой это может быть справедливый процесс, когда просто победители осудили побежденных. А эти победители сами совершали ужасные преступления. Ну, скажем, преступления Советской армии в Восточной Европе, массовые убийства мирных жителей, изнасилования. Или американцы — как они варварски бомбардировали Германию, или, скажем, как они сбросили атомную бомбу на Хиросиму и Нагасаки. Или катыньский расстрел”, — сказал Кригерс в интервью порталу Delfi.
“Я не говорю, что нацистские войска были невинными, но это гораздо-гораздо меньшее зло… У нас своя земля, своя интерпретация истории, и мы смотрим на себя. Потому что у каждого народа была своя история в то время. И мы смотрим на себя, а мы — не весь мир”, — указал он.
Латышский националист Кригерс также подтвердил, что они готовы и сейчас воевать со своими врагами. Кто эти враги? “Если во Второй мировой войне у нас был один главный враг — это сталинский Советский Союз, то сейчас это в какой-то степени и Восток, и Запад, потому что с Запада сейчас тоже идет эта псевдолиберальная чума”.
“Maskavā droši vien dzēra šampanieti..”. Saruna ar A. Zundu
Drīz apritēs mēnesis, kopš profesors Antonijs Zunda vairs nav Valsts prezidenta padomnieks vēstures un mazākumtautību jautājumos. Atskatīties uz paveikto un vērtēt valsts politiku vēstures jautājumos LU Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēku Zundu lūdza žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.
– Jūsu aiziešana no Rīgas pils bija politologu un politiķu uzmanības lokā. Tas ir pilnīgi dabiski gandrīz pēc 12 gadu nostrādāšanas tādā amatā…
– Zināms satraukums tajā vidē, kas interesējas par vēsturi, jau bija. Ne gluži par manu personu, bet par to, ka tāds lēmums tika pieņemts. Trīs valsts prezidenti padomnieka amatu vēstures jautājumos kancelejā bija atstājuši, skaidri norādot, cik būtiski vēstures jautājumi ir gan Latvijas sabiedrībai, gan arī zināmā mērā signalizējot uz ārpusi, ka Latvijai 20. gadsimta vēsture ir svarīga, ka vēsture ir viens no šīs valsts identitātes nesējiem, un apliecinot to arī akadēmiskajām aprindām. Ja skatāmies tādā kontekstā, tad šoreiz Valsts prezidenta solis liecina par kaut kādām izmaiņām Latvijas valsts vēstures politikā. Tas ir signāls. Domāju, Maskavā zināmu aprindu cilvēki pēc padomnieka amata likvidēšanas varbūt pat dzēra šampanieti. Mans viedoklis – tur tas tika uzņemts ar atvieglojumu, kā zināma Krievijas uzvara. Turpmāk Latvijā sarežģītiem un aktuāliem 20. gadsimta vēstures jautājumiem vairs nebūs tāda statusa kā līdz šim. Bet labi zināms, ka Latvijas specifika ir tāda, ka vēsturei ir gan akadēmiskais, gan iekšpolitiskais, gan arī ārpolitiskais aspekts. Savulaik, veicot man uzticētos amata pienākumus, esmu to skaidrojis arī Valsts prezidentam Andrim Bērziņam.
– Tika sacīts, ka padomnieku funkcijas tikšot pārdalītas palikušajiem…
– Kā šā pienākumu pārdale notikusi, es konkrēti nezinu. Ar manu līdzdalību tas nav noticis. Tas būtu kancelejas vadītāja pienākums, un to viņš arī darīs, ja uzskatīs par vajadzīgu.
Man tikai rūp, ka mēs Latvijā padomnieka vietu vēstures jautājumos likvidējam, bet Krievijā vēstures jautājums tiek pacelts līdz šim nebijušā augstumā. Pats prezidents Vladimirs Putins kļuvis par Krievijas Vēsturiskās biedrības patronu un teic, ka, valsts ideoloģiju noformulējot, vēsturei jābūt pamatu pamatam.
– Līdz šim, ja vēsturniekiem bija kādas problēmas, viņi varēja vērsties pie jums. Vēsturnieku komisijas vadītājam Inesim Feldmanim jau nav tādu pilnvaru, viņš vairāk veic sabiedrisko pienākumu, par ko algu nesaņem. Bet komisija Rīgas pilī taču paliek?
– Jā. Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Daudzes kungs atvadu sarunā ar mani izteicās, ka Vēsturnieku komisija turpinās darboties. Ceru, ka ne tikai šogad, bet arī nākamgad. Visi līdzšinējie valsts prezidenti atzina, cik tas Latvijai svarīgi. Par šo gadu sirds mierīga tāpēc, ka komisijai ir iedalīts budžets, akceptēti seši līgumi par pētniecisko darbību, kas ir iestrāde komisijas rakstu nākamajam, 28. sējumam. Rakstu krājumi ir kā ķieģelīši, kas veido Latvijas 20. gadsimta vēstures mozaīku. Tur nav jābūt vēsturniekam, lai to saprastu.
– Cik bieži jums kā padomniekam vēstures lietās padoms tika vaicāts, uzklausīts un ņemts vērā?
– Tas bija atkarīgs no prezidenta personības. Trīs valsts prezidenti, ar kuriem strādāju kopā – Vaira Vīķe-Freiberga, Valdis Zatlers, Andris Bērziņš –, ir atšķirīgas personības, un viņu skatījums uz vēstures problēmām arī dažāds.
Zaļā gaisma vēstures problemātikā augstākā līmenī bija Vairas Vīķes-Freibergas laikā. Man palicis prātā, ka tad radās ideja nosūtīt ietekmīgu pasaules valstu vadītājiem vēstules ar lūgumu paust redzējumu par Otrā pasaules kara rezultātiem un Baltijas valstu likteni. Pat Zviedrijas tā laika premjers Jērāns Pēršons savā atbildē uzsvēra, ka Latvija tikusi okupēta.
Tas bija Latvijai svarīgs atzinums, jo Zviedrija 1940. gada jūlijā faktiski juridiski bija atzinusi, ka Baltijas valstis pieder PSRS. Man tas šķita kā revolūcija! Pozitīvi pārsteidza līdzīgā britu premjera Tonija Blēra vēstule. Arī tajā bija atzīts Latvijas okupācijas fakts. Tādējādi mēs no 29 valstu vadītāju vēstulēm izveidojām dokumentu krājumu, kurā ievietojām gan vēstules, gan attiecīgo ASV Kongresa rezolūciju, gan Krievijas Federācijas Domes paziņojumu. Domāju, tas bija labi paveikts darbs Latvijas sarežģītās vēstures skaidrošanā. Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā 600 Latvijas skolu bibliotēkas saņēma Vēsturnieku komisijas rakstu sējumu komplektu. Par Zatlera kungu – man palicis prātā, ka viņš vizītes laikā Turkmenistānā gan sarunās ar šīs valsts prezidentu, gan Turkmenbašī (Krasnovodskas) pilsētas mēru cēla jautājumu par piemiņas zīmes uzstādīšanu Kārlim Ulmanim. Kā zināms, tieši Krasnovodskā beidzās viņa šīszemes gaitas. Ulmanis tomēr ir personība, bez kuras Latvijas 20. gadsimta vēsture nav izprotama. Mulsina tas, ka pašreizējās prezidentūras laikā pieminekļa lieta nolikta uz bremzēm.
– Vēsture vismaz Latvijā neizbēgami ir neatņemama politikas daļa. Ko, savā pieredzē balstoties, varat teikt par Latvijas valsts vēstures politiku, ja tāda ir? Īpaši, Latvijas simt gadu jubilejai tuvojoties.
– Oficiāla amatpersona vairs neesmu, tāpēc paudīšu savu viedokli: zināma vēstures politika Latvijas valstī pastāv. Tā izpaužas Izglītības ministrijas redzējumā par Latvijas vēstures kā mācību priekšmeta nozīmi skolēnu apmācībā. Mēs Vēsturnieku komisijā trīs gadus cīnījāmies, lai skolās Latvijas vēsturi ieviestu kā atsevišķu mācību priekšmetu. Prezidenta Valda Zatlera laikā tas arī tika izdarīts. Otrkārt, vēstures politikas nozīmīga izpausme ir Vēsturnieku komisijas darbība, jo arī pētnieciskā darba nodrošināšana ir svarīga šīs politikas sastāvdaļa. Darbojas LU Latvijas Vēstures institūts, tāpat LU Vēstures un filozofijas fakultāte. Pētnieciskais un mācību process notiek arī Daugavpils Universitātē.
Arī Latvijas Zinātnes padomes atbalstītie projekti nodrošina vēstures zinātnes attīstību. Darbs notiek muzejos un arhīvu sistēmā. Tāpēc gluži zvanīt trauksmes zvanus, ka mums nav vēstures politikas, nevajadzētu.
Saeimas priekšsēdētājs, Valsts prezidents, valdības vadītājs katru gadu uzstājas oficiālajās piemiņas dienās Brāļu kapos un pie Brīvības pieminekļa. Arī tā ir vēstures politikas sastāvdaļa. Atcerieties, kad 2010. gada decembrī Valdis Zatlers bija vizītē Maskavā, darba kārtībā bija arī vēstures jautājumi. Tika pieņemts lēmums dibināt Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisiju. Tas viss veido kopainu.
– Kurš toreiz īsti ierosināja divpusējās komisijas dibināšanu?
– Zinu, ka pēdējos astoņus deviņus gadus Krievijas akadēmiķa Aleksandra Čubarjana personā, kad viņš šeit ieradās, pastāvīgi izskanēja, ka Krievija grib tādu komisiju. Mēs ilgu laiku centāmies viņam pierādīt, ka tas nav racionāli, jo Latvijai jau ir Vēsturnieku komisija un tās ietvaros varētu izveidot tikai darba grupu Latvijas un Krievijas vēstures jautājumiem. 2010. gada otrajā pusē, kad gatavoja prezidenta Zatlera vizīti Maskavā, Krievija atkal nāca ar tādu iniciatīvu.
Kad man prasīja viedokli, sacīju, ka lielu racionalitāti atsevišķā komisijā neredzu, jo var strādāt arī bez tās, taču, ja mums tādējādi paveras kādas iespējas brīvākai pieejai līdz šim slēgtiem arhīviem, tad to var akceptēt. Tam piekrita arī profesors Inesis Feldmanis. Tātad var sacīt, ka iniciatore bija Krievija, bet Latvija ideju atbalstīja.
– Kāpēc ne, ja nekas slikts no tā neceļas?
– Gluži ne tā, ka ”slikts”. Biju domājis, ka tā tomēr pavērs kādas papildu iespējas, bet, ja noraidīs, tādas iespējas neradīsies.
– Kā īsti ir, vai mūsu varas aprindas paliek pie tā, ka vajadzīga vienota Latvijas vēstures uztvere, vai tomēr ir pazīmes, ka notiek kāda pakāpeniska atteikšanās no šā principa?
– Jautājat, vai augstākajām politiskajām amatpersonām ir kādas priekšstatu atšķirības svarīgākajos vēstures jautājumos? Manā rīcībā nav tādu ziņu, ka augstāko amatpersonu priekšstati būtu atšķirīgi. Vienotā attieksme parādās pie tā sauktajām sarkanajām līnijām: vai visi vienādi saprot 1918. gada 18. novembra nozīmi, vai saprot, kas notika 1940. gada jūnijā un Otrā pasaules kara laikā Latvijā, pēc kara un 1990. gada 4. maijā. Ja attieksme pret šīm lietām ir vienota, gan uz iekšpusi, gan ārpusi mēs raidām pareizu signālu. Ja augstākās politiskās varas pārstāvji šajos priekšstatos un izpratnē par Latvijai būtiskiem vēstures jautājumiem nebūs vienoti, tad gan mēs savam valstiskumam varam radīt zināmus draudus, kuri ir kaut kas vairāk nekā ekonomiskā krīze, ko var pārvarēt divos vai trijos gados.
– Bet tagad pastāv gan akadēmiskā vēstures izpēte, gan sociālo atmiņu pētniecība. Negribas teikt, ka abas konkurē. Protams, katram cilvēkam var būt sava vēstures izpratne, taču, ja to mēģina pārnest uz valsts pozīciju, tad nākamais solis var būt vienotas valsts vēstures politikas apšaubīšana.
– Sociālo atmiņu pētniecība varētu būt vēstures zinātnes apakšnozare.
Akadēmiskā vēsture paredz pētnieka darbu arhīvā ar dokumentiem, presi, memuāriem, statistiku, vēsturisko literatūru. Ja cilvēks tikai vāc un analizē atmiņas, tās salīdzina, tā veidotam skatījumam uz vēsturi nevar būt akadēmiska rakstura! Tā ir socioloģija vai politoloģija. Viennozīmīgi.
Manas vai jūsu atmiņas nav vēstures zinātne, lai arī tās var būt interesantas. Sabiedrības atmiņu kultūra Latvijā pēdējos gados kļuvusi atsevišķu vēsturnieku un politologu modes lieta. Var jau secināt, ka par Otro pasaules karu Latvijā pastāv diezgan atšķirīgas atmiņu kultūras. Bet tā nav akadēmiskā vēsture.
Valsts vēstures politika jābalsta uz akadēmisko vēsturnieku veiktajiem pētījumiem. Sabiedrības sociālā atmiņa tikai parāda, kā sabiedrībā izprot un vērtē vēstures problēmu.
– Un cik vērā ņemamas ir, teiksim, bijušā sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa atmiņu grāmatas? Mums joprojām nav tāda apkopojoša darba, kas aptvertu gan to, kas bijis trimdā, gan te, Latvijā. Mums nav vēstures enciklopēdijas.
– Ja cilvēks ir konkrēta laikmeta liecinieks, tad viņa atmiņas ir avots, kura ticamība palielinās, ja to salīdzina ar citiem tā laika dokumentiem vai citu laikabiedru redzējumu. To pilnībā var attiecināt arī uz Alfrēdu Bērziņu un viņa atmiņām. Vēsturnieku komisijas 19. jūnija sēdē bija jautājums par Latvijas simt gadu jubileju un tika atzīts, ka viens no nepadarītajiem darbiem ir tas, ka nav pat izveidota enciklopēdijas redakcija. Tās izveidošana un finansējums būtu pats aktuālākais šobrīd. Tad varētu palēnām sākt inteliģences diskusiju, kādai šai enciklopēdijai jābūt.
Vēstures skolotāji man ir teikuši, ka viņi joprojām izmanto Latvijas padomju enciklopēdiju. Neapšaubāmi, ja 22 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas valsts tādai lietai nav spējusi atrast līdzekļus, tas ir nepiedodami.
Nezinu, varbūt Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājam Feldmaņa kungam jāraksta oficiāla vēstule valdības vadītājam, un jautājums iegūs risinājumu. No savas pieredzes varu teikt, ka man savulaik ar Dombrovska kungu kā Eiropas Parlamenta deputātu vēstures jautājumos bijusi vislabākā sadarbība.
– Vai laikā, kas atlicis līdz simt gadu jubilejai, iespējams sagatavot un izdot vēstures enciklopēdiju?
– Domāju, var tikai sākt. Vismaz gadu prasīs organizatoriski jautājumi. Ticiet man, nebūs vienkārši izveidot redakciju un padomi. Tur būs lieli strīdi. Arī tad, kad 2011. gadā organizējām pirmo Latvijas vēsturnieku kongresu, tur bija diskusijas un strīdi apmēram pusgada garumā.
– Jūs bijāt saistīts arī ar Mazākumtautību padomi, sakiet, pēc kādas loģikas tur pārstāvēti krievu vecticībnieki?
– Loģika ir tāda, ka tur pārstāvētas Latvijas mazākumtautības un to organizācijas. Vecticībnieki ir diezgan spēcīga krievu iedzīvotājus pārstāvoša grupa šeit, Latvijā, jau kopš 17. gadsimta. Laikam tāpēc viņi tika uzaicināti.
– Valsts prezidents Andris Bērziņš runā par ”samierināšanos” starp dažādās frontes pusēs karojušajiem latviešiem – sarkanajiem strēlniekiem, leģionāriem un nacionālajiem partizāniem. Bet kur paliks tie, kas 9. maijā iet pie Pārdaugavas pieminekļa?
– Pēdējos trīs četrus mēnešus, kamēr strādāju Rīgas pilī, ar šiem jautājumiem nodarbojās Valsts prezidenta preses padomniece Līga Krapāne. Es tur nebiju pieaicināts. Mans viedoklis: nav slikta ideja pretējos ierakumos sēdējušos nosēdināt pie viena galda, lai viņi, sacīdami, ka karš bija briesmīgs, ka latvieši karoja zem svešiem karogiem un gāja bojā gan pie nacistu, gan Staļina režīma, nonāk pie kopējas nostājas. Tādam solim varētu būt plašāka atbalss sabiedrībā.
Ja viņi pateiktu, ka abi režīmi nerēķinājās ar latviešu tautas interesēm un ka ne sarkanā armija, ne vācu režīms neatnesa brīvību un neatkarību Latvijai, tas būtu ļoti labi. Bet tas ir tikai mans priekšstats. Jāseko, uz kādiem principiem šī samierināšanās notiek.
Jau pirms pāris gadiem pirmo reizi notika Valsts prezidenta Valda Zatlera tikšanās ar 130. latviešu strēlnieku korpusa veterānu padomi, kuru tajā laikā vadīja Biruta Čaša. Man likās simpātiski, ka viņi tikšanās laikā neizspīlēja priekšā ideju, ka ”mēs jūs atbrīvojām” un ir tikai 9. maijs. Čašas kundze teica: mēs nācām ar Latviju sirdī un nedomājām par okupāciju, mēs jūtamies piederīgi šai valstij. Ar tādiem cilvēkiem varēja runāt.
– Ja šobrīd grib ko samierināt, nevar runāt tikai ar latviešiem.
– Mums ir jātiek ar to galā. Maza valsts nevar atļauties sašķeltu sabiedrību. Ceru, kādu pozitīvu kustību sabiedrībā iniciatīva tomēr izraisīs. Vismaz domājošo cilvēku vidū. Bet pie tā ir jāstrādā, nenododot pamatprincipus. Mēs varam daudz ko piedot, bet ne aizmirst.
Vēsturnieks Kostanda šaubās
“Latvijas Avīzē” viesojās vēsturnieks, bijušais Saeimas deputāts un politiķis ODISEJS KOSTANDA. Pašlaik viņš ir Latvijas Grieķu biedrības priekšsēdētājs. Par vēsturi un šodienu ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Pastāstiet, lūdzu, par darbošanos vietējās grieķu kopienas biedrībā!
O. Kostanda: – Biedrību nodibinājām pirms 13 gadiem, un pa šo laiku esam apzinājuši 423 grieķus Latvijā. Pirmie šeit ieradās Krievijas cara laikā, nākamie pamuka no Padomju Savienības nepa (“jaunās ekonomiskās politikas”) laikā, citus kā Staļinam kārtējo “slikto” tautu izsūtīja. Pēc tam viņi atbrauca uz Latviju, nevis atgriezās dzīvesvietā. Vēl viens slānis grieķu ieradās kā speciālisti 50. – 60. gados, Latviju industrializējot, un pēdējie ir klāt neatkarības gados – kurš studēt, kurš atvērt restorāniņu vai citu mazu uzņēmumu. Tā ka grieķu kopiena Latvijā ir kā vairākkārtu torte. Dažreiz runā tikai latviski, “padomju” grieķi – tikai krieviski, jaunākā “kārta” tādi, kas runā tikai grieķiski.
– Atgādiniet sabiedrībai pazīstamākos grieķus.
– Kukuvasi: dziedātājs Adrians Kukuvass un viņa māsa Lia Guļevska, Monokandilosi, Drossakisi. Interesanti, ka tie, kas pirms gadiem simts te apmetās, nāca no Grieķijas salām Krētas, Kalimnas, arī mani vecvecāki no Kefalonijas salas, uzvārdā Kostandatosi.
– Kas jūs tur kopā šajā zemē?
– Kas tur grieķus kopā visā pasaulē? Kādreiz Čehovs teica – Grieķijai ir viss, bet to varētu papildināt – grieķi ir visur. Latīņamerikā un Āfrikā, Austrālijā un Somijā, Lietuvā un Kaukāzā, visos kontinentos.
Parasti pasaulē izklīdušie mēdz turēties kopā ar savu valodu. Tās daudziem grieķiem vairs nav. Vācijā, ASV vai Krievijā viņi pārsvarā māk tikai šo zemju valodu. Ja valoda pazūd, tad kopīga ir tēvija, taču dažs tikai atceras, ka senči tur dzimuši.
Trešais faktors būtu kopīga ticība, taču esmu sastapis virkni muhamedāņu zemēs dzīvojošu grieķu – viņi tic Allāham un nav pareizticīgie. Līdz ar to atliek vienīgā saite, kas mūs tur kopā, – vēsturiskā atmiņa. Tā vieno grieķus Latvijā un mūsu grieķus ar somu un citu pasaules valstu tautiešiem. Tas ir arī neaizmirstamais, bagātais kultūras mantojums, par ko turam lepnuma sajūtu. Latvijas Nacionālo kultūras biedrību apvienības telpās glabājam grieķu grāmatas, mūzikas krātuvi, tērpus, ir skoliņa. Grieķu valdība, cik varējusi, izvērtusi viesmīlības programmas, piedāvājot jauniešiem nometnes viņu tēvutēvu dzimtenē.
– Kā raugāties uz mazākumtautību politiku Latvijā? Tā ir pietiekama?
– Es neizjūtu šo politiku, vairāk ir parādiska runāšana, tiek savāktas komisijas, darba grupas, kur it kā noklausās viedokļus, bet pie grieķiem neviens nav vērsies. Diezin vai arī citiem ir liela jēga no parunāšanas. Prezidentam ir Mazākumtautību padome, taču tur aicinātas citas minoritātes, kurām laikam grūtāk klājas.
– Kostandas kungs, jūs esot vēsturnieks – kā raugāties uz prezidenta Bērziņa aicinājumu karotājiem izlīgt, tuvināties, samierināties?
– Teikšu godīgi – aicinājumu neuzskatu par nopietnu. Kāpēc? Pirmkārt, ja divi cilvēki, valstis vai sociālās grupas grib samierināties, tad nepieciešama abu pušu labā griba. Otrkārt, jābūt pamatiem, uz kuriem slēgt izlīgumu, piemēram, rast kopīgu skatījumu tais vēstures mezgla punktu jautājumos, kuri bija atšķirīgi.
Nevar aicināt – atliksim vēsturi malā, vienkārši par kaut ko samierināsimies. Vispirms it kā iecerēts tuvināt atlikušos kara veterānus abās ierakumu pusēs, bet, pat ja daži sirmi vīri izlīgtu, tad tas iznākumā nevestu uz sabiedrisko izlīgumu vai sekotu izlīgums valstiskā līmenī, jo pret okupētājvalsti Krieviju pretenzijas ir gan baltiešiem, gan poļiem.
Bet reālus pretimnākšanas soļus no Kremļa puses es neredzu. Katiņas lieta, kaut puslīdz atzīta, nav nokārtota līdz galam krievu un poļu starpā, un Latvijas gadījumā ne tuvu nav manāma vēlēšanās meklēt risinājumu. Kā var runāt par samierināšanos, ja skatījums uz 1940. gadu, uz kara gadiem un pēckara notikumiem joprojām ir diametrāli pretējs, no Maskavas puses bieži vien veco Staļina laiku pasaku garā.
– Prezidents saka – jāatgriežas punktā, kur sākās šķelšanās. Kas, jūsuprāt, ir šis punkts?
– Latvijas okupācija, un vēl agrāk iezīmējams punkts – 1939. gada vienošanās starp hitlerisko Vāciju un staļinisko Padomiju un tās traģiskie rezultāti, kas skāra daudzas tautas, ne latviešus vien. Tas, ka viens latvietis šāva no ierakuma uz otru latvieti un abi nēsāja dažādus formas tērpus, daudziem tā bija spiesta lieta, un šie svešās armijās mobilizētie pēc daudziem gadiem varētu arī sarokoties, bet tā ir zaldātu samierināšanās, nevis ģenerāļu izlīgšana, par kuru nav nopietnas sarunas.
– Bet prezidents ir ierosinājis tēmu, un vai nav jāiesaistās vēsturniekiem, politologiem, sabiedrībai, lai apspriestos, kas īsti būtu samierināms? Vecie paspiedīs rokas, bet citiem būs jādzīvo arī rītdien.
– Jārunā, kas Latvijā ir svarīgs, pirmām kārtām pamattautai latviešiem. Pagājuši vairāk nekā 20 neatkarības gadi, bet daudzviet latviešu valoda nav tā, kurā notiek komunikācija. Cilvēki pat iemācījušies latviski, bet daži tamdēļ, ka to darbā prasa, daži prot, bet principā negrib runāt. Otra lieta – vēsturisko notikumu izpratne, kādu politiku te īstenoja padomju vara un kādas tai sekas. Nupat aptaujātie cilvēki ļāva secināt, cik daudzi glorificē padomju laikus, netiek ņemts vērā, ka VDK ir pārdēvējusies, taču tās darbībā nekas nav beidzies.
Starptautiskajā arēnā aukstais karš ir secen, iestājies atslābums – VDK mantiniekiem labvēlīgs periods, lai taustekļus paplestu platāk, lai izmantotu organizācijas fantastiski bagāto pieredzi sev vēlamas politikas bīdīšanā. Viņu roka taču bija miera kustībā aukstā kara gados, tagad arī tā paslēpta un maskēta aiz dažādām izkārtnēm.
Jāraugās uz mūsu demokrātijas vājajām vietām, un šodien arī tur pavīdēs viņu āža kāja, tā “cīnīšanās par mieru visā pasaulē”, bet praktiski viņiem samierināšanās nav vajadzīga. Saknē otra puse to negrib.
– Āža kāja? Pie mums vairāk runā par Maskavas roku, taču iestājas klusums, kad veikli darbojas mazie pirkstiņi Latvijā. Daudzi politiķi pasmīkņā par Lindermana partiju, neuzskata par vajadzīgu pretdarboties, jo tā esot “sīka dīvainība”. Jūs tam piekrītat?
– Nevaru piekrist, sīki dīvainīši, skaitā 10 vai 20, sēdētu Uzvaras parkā uz soliņa un birdinātu asaras, ka viņus nesaprot un neatbalsta. Ja lindermanieši neafišē sevi kā masu partiju, tas nenozīmē, ka viņu darbība nebūtu patīkama pietiekami lielai noteiktai sabiedrības daļai. Tajā skaitā tūkstošiem Latvijas balsstiesīgo pilsoņu, un kas ir pats bīstamākais, viņi vēlē parlamentu, varu.
– Kā uz šā fona vērtēt 18. februāra referenduma rezultātus? Nešķiet, ka tie ir pietiekami izanalizēti, bet tie taču bija ap 280 tūkstošiem pilsoņtiesīgo, kuri labākajā gadījumā gribēja dublēt latviešu un krievu valodas kā valsts valodas.
– Es domāju, ka liela skaitļa sasniegšana bija ne vien otras puses augstas organizētības panākums, bet šajā gadījumā – arī latviešu politiķu nepareiza reakcija uz šo lietu. Pirmais prezidenta uzstādījums bija – es tādā referendumā nepiedalīšos! Manuprāt, lūk, pareizā reakcija, jo tā nebija mūsu lieta, kur jāpiedalās. Tad, redzot, ka latvieši negrasās iet pie urnām, jo viņus atklāti provocē, arī otra puse ņemtu vērā šo boikotu.
Ka latviešu valoda te ir vienīgā valsts valoda, par to nav jāspriež un jādiskutē. Tā tas ir, un nevajadzēja ielaisties provokācijā. Tad arī krievu valodas aizstāvjiem noplaktu enerģija, zustu mākslīgi uztaisītā sacensība un sportiskā interese, cik kurš savāks, kādus rekordus uzstādīs.
– Bez organizētas pretdarbības nebūtu tik daudz atbalstītāju krievu valodai?
– Jā, tas pielēja eļļu ugunī, bet, atklāti sludinot, ka tā ir provokācija, katrs referenduma dalībnieks tiktu uzlūkots kā Latvijas ienaidnieks. Tad iecirkņu slieksni pārkāptu pavisam maz ļaužu, nevis plūstu pulkiem, kā tas notika februārī.
– Tā nedrīkstot domāt, jo tie balsotāji nav mūsu pretinieki? Viņi tikai protestēja. Pret ko? Pret visu ko…
– Daļa – jā. Domāju, ka daudzus par krievu valodu balsot aizrāva ar vilni. Bet ievērojams skaits zināja, kurp viņi iet, un gribēja parādīt zobus. Tas ir līdzīgi kā 9. maija Uzvaras dienā, kur daudziem nav lāgā zināmi ne vēstures fakti, ne kara apstākļi, un galvenais nav arī svinēt, tusēt vai, kā tagad saka, apliecināt nacionālo identitāti. Nē, tur daudzu neslēpti paustais mērķis ir – panākt, lai valdība no mums baidītos, un arī latvieši bijātu. Referenduma rezultāti arī bija ļoti vāji otras valsts valodas piekritējiem, taču latvieši vienalga satrūkās, uzreiz ar tādu kā vainas apziņu sāka runāt par samierināšanos, par starpnacionāla dialoga uzsākšanu, par integrēšanās politikas uzlabošanu. Un pretējās puses cilvēki iekšēji smaida. Zaudētā referendumā savu tomēr sasnieguši, un ap viņiem sāk drudžaini ņemties. Tas gan ātri pāriet un kampaņveidā norimst, bet būs citi uzjundījumi, un atkal būs latviešu politiķi, kam acīs iemirdzēsies bailes.
E. Līcītis: – Vai nacionālajā politikā varēja darīt kaut ko vairāk? Tā proporcija arī neatkarīgas latviskas valsts noliedzējiem saglabājas apmēram tā pati, kas no LTF laikiem.
– Nevajag darīt ne vairāk, ne mazāk.
Vajag vienkārši darīt pašiem savu – operatīvi lemt valsts lietas un lēmumus nelokāmi izpildīt, nevis raustīties pie sīkākās pretdarbības. Otrkārt, jāsāk ticēt pašiem savam spēkam un savām spējām, nevis locīties un gausties – ko nu mēs, maziņie, pret lieliem. Trešā panākumu atslēga ir pēc iespējas lielāka savstarpējā uzticēšanās un vienošanās latvisko partiju starpā.
Ziniet, uz politiku ir attiecināmas interesantas vēsturiskas paralēles. Pie baroniem latvietim bija izvēle – iet un līst līdumu, sistiem pašam uz augšu vai iekārtoties uz ērtu palikšanu muižā. Tur vieglāka dzīve un labāka iztikšana. Ja nu vēl karjeras iespēja – kļūt par vagaru vai piķieri. Tādas divas iespējas latviešiem arvien bijušas, un tautieši izvēlas – vieni tādu, otri tādu ceļu. Manuprāt, šodien ir vairāk un virsroku gūst nevis tie, kuri grib būt patstāvīgāki, bet otra ceļa gājēji.
V. Krustiņš: – Tie, kas gatavi kļūt par piķieriem jeb suņu puišiem? Atgriežoties pie kopējas platformas meklēšanas – prezidents vēstulē rakstījis, ka izlīgums nepieciešams Latvijas nākotnes vārdā. Un tālāk – “ja pretējās pusēs karojušie ir gatavi respektēt pretējās puses karabiedru piemiņas dienas 16. martu un 9. maiju, kā arī 8. maiju kā vienotu Otrā pasaules kara piemiņas dienu un neapstrīdami atzīst Latviju par neatkarīgu valsti, tad solis izlīguma virzienā jau ir sperts”. Vai šī būtu tā loģiskā platforma?
– Es nelokāmi iestājos, ka izlīgums iesākas ar divu valstu – Latvijas un Krievijas – kopīgu izpratni, bet, ja otra puse apgalvo, ka nav īstais brīdis skatīt 1940. gada un vēlākos notikumus, ja saka – sāksim no baltas lapas, tad kāds var būt izlīgums?
Pat terorista Kononova darbības izmeklēšana sacēla milzu sašutuma vētru, un tas bija vienas iesūtītas diversantu grupas sakarā. Kur vēl runāt par plašāka mēroga notikumu izpratni. Nav sperts šis izšķirošais solis, lai pēc tam karavīri izlemtu, kurā dienā kopā iedzert pa graķītim, atcerēties kaujas, pieminēt karabiedrus.
– Kā vēsturnieks vēlaties, lai Krievija atzīst okupācijas faktu, bet vai nebūtu pareizi ne tik daudz gaidīt uz viņiem, cik šīs lietas kārtot valsts iekšpusē?
– Tās nevarēs tā kārtot, ticiet man. Saprotiet, nosacīti runājot, pusotrs miljons latviešu nekad nevarēs integrēt 200 miljonus krievu. Tie ir neaptverami mērogi. Šejienes krievvalodīgo daļa lielā mērā sevi neuzskata par Latvijas sabiedrības kārtu, bet nākošu no lielās Krievijas sabiedrības. Kamēr šī bāze neteiks saviem tautiešiem Latvijā – jā, jūs nākat no lielās dzimtenes, bet dzīvojat Latvijā, teritorijā, kuru savulaik bijām okupējuši, tika pastrādāti noziegumi pret Latvijas nāciju un valsti –, tikām nenotiks pozīcijas izmaiņa vietējo krievvalodīgo kopienā. Kamēr tā nav, tikmēr process izlīguma, samierināšanās vārdā nesāksies.
– Piekrītu tajā ziņā, ka viena daļa krievu atbalsta dažu “pētnieku” pausto, ka Latvija ir Krievijas sastāvdaļa, savā laikā 1940. gadā Staļins to “tikai” paņēma atpakaļ, un tāpēc tā nav nekāda okupācija, bet pazaudētas mantas savākšana. Bet vai neatzīstat, ka ir cita daļa, kas domā, ka okupācija bija gan un ka varam dzīvot šai valstī kopā – un tas dod pozitīvu elementu?
– Es neabsolutizēju procesu un, protams, ka ir atsevišķas krievvalodīgo grupas ar ļoti lojālu attieksmi pret Latviju. Pie šīs izpratnes viņi paši nonākuši, neviens viņus nav pakļāvis “treniņiem” vai “smadzeņu skalošanai”.
– Bet kurš ir šo lojālo krievu politiskais pārstāvis?
– Grūti teikt, bet ne tie, kuri uzbāzīgi deklarējas par “krievu pārstāvjiem”. Visticamāk, šādiem cilvēkiem nav savas politiskās pārstāvības
Magadanā uzstāda piemiņas plāksni represētajiem latviešiem
Otrdien, 24.jūlijā, Krievijas pilsētā Magadanā pie pieminekļa Sēru maska tika uzstādīta piemiņas plāksne represēto latviešu atcerei un godināšanai, portālu Diena.lv informēja Latvijas vēstniecības Krievijā pārstāve Maija Bišofa.
Pasākumā Latvijas vēstnieks Krievijas Federācijā Edgars Skuja kopā ar Magadanas pilsētas galvu Sergeju Pečoniju, Magadanas Baltiešu biedrības vadītāju Andreju Ozolu un Jelgavas pilsētas mēru Andri Rāviņu godināja Kolimā represēto personu piemiņu, noliekot ziedus pie Sēru maskas.
Ideja par piemiņas plāksnes ar uzrakstu “Represēto Latvijas dēlu un meitu, totalitārā režīma upuru, mūžīgai piemiņai” latviešu, krievu un angļu valodās uzstādīšanu tika aizsākta Latvijas vēstnieka darba braucienā uz Magadanu 2011.gada vasarā.
Latviešiem veltīta piemiņas plāksne tika izgatavota pēc Latvijas vēstniecības pasūtījuma un nosūtīta uz Magadanu uzstādīšanai pie pieminekļa Sēru maska sienas.
1996.gadā atklātais tēlnieka Ernsta Ņeizvestnija piemineklis Sēru maska veltīts dažādu tautību staļinisko represiju upuriem, kuri bija ieslodzīti Gulaga nometnēs Kolimā.
В Магадане появится табличка памяти репрессированных из Латвии
BNS
В российском дальневосточном городе Магадане у памятника “Маска скорби” появится табличка памяти репрессированных латышей. Об этом агентству BNS сообщили в пресс-службе Министерства иностранных дел.
Монумент “Маска скорби”
РИА Новости/Scanpix
Идея о мемориальной табличке с надписью “Вечной памяти репрессированных сынов и дочерей Латвии, жертв тоталитарного режима” на латышском, русском и английском языках появилась во время визита посла Латвии в Магадан весной 2011 года. Табличка изготовлена по заказу МИДа и уже отправлена в Магадан.
Монумент скульптора Эрнста Неизвестного “Маска скорби”, установленный в 1996 году, посвящен всем жертвам сталинских репрессий, которые были заключены в исправительно-трудовых лагерях ГУЛАГа на Колыме.
Интересно, что с 2006 года Магадан является городом-побратимом Елгавы.
Irma Jaunzeme – «talantīga kā velns»
Tas bija bēgļu laikā, 1916. gada 25. novembra vakarā. Uz Lielā teātra skatuves – Maskavas un Petrogradas latviešu apvienotais koris. Trīssimt koristu vidū arī Petrogradas konservatorijas studente Irma Jaunzeme.
”Lielais teātris bija pārpildīts. Neparasta sajūta: likās, ka jūs neesat Maskavā, jo visapkārt skanēja latviešu valoda, krieviski runājošo starp skatītājiem bija labi, ja desmitā daļa. Sapulcējušies teātrī, latvieši parādīja, kā viņi mīl savu dzimteni – koncerta laikā zālē pastāvīgi bija jūtama sasprindzināta uzmanība, klausītāji ar pietāti uztvēra katru latvieša sirdij tuvu dziesmas skaņu,” rakstīja aculiecinieks, krievu komponists, diriģents un muzikologs Juris Sahnovskis.
Kad kora priekšā nostājās Jāzeps Vītols, Irma pēkšņi atcerējās mirkli, kad viņu ieraudzīja pirmoreiz. Tas bija pirms gada, pirmajā mūzikas teorijas nodarbībā. Pēc lekcijas, pārliecinājies, ka viņa priekšā ir īsta latviete un izjautājis to, profesors uzzināja, ka Irma dzimusi baltkrievu zemē. Turīgie Gulbīši bija uzskatījuši, ka priekš meitas Evelīnas necilais Pēteris Jaunzems nav īstais. Mīlestība izrādījās stiprāka.
Jaunie sasparojās, pameta vecāku mājas un aizbrauca uz Minsku, kur apprecējās. Sīkstajam Pēterim Jaunzemam ar laiku izdevās izsisties uz augšu, ieņemt labu kroņa ierēdņa vietu. Jaunzemi nopirka zemes gabalu, uzcēla māju, iekopa dārzu. Uzradās atvases: 1897. gadā Irma, 1899. – Flora, 1901. – Evelīna un 1904 – Elfrīda. No mazām dienām meitiņas dzirdēja mātes dziedātas latviešu tautas dziesmas un piebalsoja. Irma izrādījās apveltīta ar absolūtu dzirdi. Mājās drīz vien jau stāvēja klavieres, nāca mūzikas skolotāja. Pēc tam daudz dziedāts ģimnāzijas korī, un vecāki nolēma: Irmai jāmācās konservatorijā.
Tautasdziesmu ceļš
Petrogradā Irma ieradās iedvesmota: bija apskatīta Maskava, koncertā Lielajā teātrī dzirdēti latviešu – Vīgneres – Grīnbergas, Rebānes, Kaktiņa un Saksta dziedājumi. Konservatorijā sekmes bija labas, balss brīvi skanēja, Petrogradā latviešu korī un arī kā solistei, dziedot latviešu tautas dziesmas Vītola klavieru pavadījumā.
Konservatorija pabeigta. Bet Krievijas impērijas vairs nav, ir juku laiki. Neilgi pabijusi tēva mājās, Irma Jaunzeme pēc tam četrus gadus piedalījās jaunās varas kultūriestāžu un sarkanarmijas politdaļu rīkotajos koncertos Ukrainā, Krimā, pie Volgas. Dziedāja operu ārijas un romances.
1921. gada beigās, saņēmusi ziņu par tēva nāvi, Irma kopā ar vīru Grigoriju Vengerovski atgriezās Minskā.
Izrādījās, ka tēvam kā ”kontrrevolūcijas atbalstītājam” dzīvību atņēmusi čeka, jo jaunākās meitas Elfrīdas pielūdzējs bijis baltgvardu virsnieks, pretestības organizācijas vadītāja Borisa Savinkova adjutants. ”Apsūdzības” pamatā bijis čekas aģenta denuncējums. Mājās sēras un nabadzība.
Irma divatā ar māsu dodas uz laukiem mainīt atlikušās mantas pret pārtiku. Atgriežas ne tikai ar ēdamo, bet arī daudzās sādžās pierakstītām tautas dziesmām.
Kad kultūras dzīve Baltkrievijā atdzīvojās, Irma Jaunzeme uzstājas koncertos. Viņas repertuārā tagad pārsvarā tautasdziesmas. Izdodas izdot 60 savākto baltkrievu tautas dziesmu krājumu, uzsākt pasniedzējas darbu teātra institūtā. Nāk atzinība: Baltkrievijas nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukums.
1929. gadā Irma kopā ar ģimeni pārcēlās uz Maskavu, un drīz vien jau bija viena no vispopulārākajām dziedonēm Savienībā. Tautas dziesmu vākšana un mākslinieciska apgūšana tagad ir viņas mūža darbs. PSRS Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas nodaļa atbalstīja mākslinieces braucienus pēc dziesmām pie Ziemeļu, Tālo Austrumu, Vidusāzijas tautām. Viņa pirmā sāka dziedāt tautasdziesmas simfoniskā orķestra pavadīta. Sākās ārzemju koncertturnejas uz Ķīnu, Koreju, Japānu, kur viņas dziedāšanu klausījās imperatora ģimene, pēc tam uz Vāciju un Poliju.
1929. gada 7. maijā Maksim Gorkijs vēstulē rakstniecei Olgai Foršai par Jaunzemi rakstīja: ”Talantīga kā velns!” Tā paša gada beigās ”velns” pēc koncertiem Lietuvā ieradās vecāku dzimtenē un rakstīja uz Maskavu: ”Rīga, 1929. gada 5. decembrī. Mana dārgā, mīļā māmiņ! Man visu laiku liekās, ka es guļu un redzu brīnišķīgu sapni, un baidos uzmosties.
Pirmais koncerts notika 2. decembrī Nacionālajā operā. Vai es varēju iedomāties, ka dziedāšu tādā teātrī un publika tik jūsmīgi mani uzņems! Aiz kulisēm mani ielenca vesels pūlis, mani apskāva, skūpstīja, bija asaras. Saņēmu trīs ziedu grozus un daudz buķešu. Vakar PSRS vēstniecībā bija rauts, klāt bija Saeimas deputāti, diplomāti, žurnālisti, režisori un mūziķi. Es dziedāju un saņēmu daudz pateicību. Operā būs vēl divi mani koncerti, pēc tam brauksim uz Liepāju, Jelgavu un Daugavpili. Rakstiet man uz adresēm: Rīga, Nacionālā opera, Prandes kungam, Irmai Jaunzemei. Te būsim līdz janvārim.” Jānis Sudrabkalns ”Sociāldemokrātā” rakstīja: ”Tādu balsi mēs nebijām dzirdējuši”.
Staļins liedz ordeni
Latvijas apciemošana stiprināja saites ar Maskavas latviešiem. Pirmā līdzdalība latviešu mūzikas koncertā notika vēl 1923. gadā kopā ar Latviešu kluba kori, kuru vadīja jaunais paziņa, konservatorijas students Jānis Ozoliņš. Kad pēc desmit gadiem Irma Jaunzeme tika pagodināja ar Krievijas Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukumu, viņu apsveica Izglītības biedrība ”Prometejs”, teātris ”Skatuve”, Latviešu klubs, kur viņa bija vairākkārt uzstājusies.
1935.gada februārī Irma Jaunzeme saņēma no Teodora Reitera uzaicinājumu atkal dziedāt Latvijā. Bet varas attieksme pret mākslinieci bija mainījusies. Uz ārzemēm viņu vairs nelaida. Tika atteikts pat slavenajam impresārijam Solomonam Jurokam, kurš piedāvāja sešu nedēļu ilgu koncerttūri pa ASV.
1937. gadā nomira māte. Latviešu klubs slēgts. Pazīstamie latvieši pazuduši. Pēc diviem gadiem Maskavas un Ļeņingradas filharmonijas gatavojās atzīmēt Irmas Jaunzemes daiļrades 20 gadu jubileju un lūdza augstāko varu piešķirt viņai Krievijas Tautas skatuves mākslinieces nosaukumu, apbalvot ar ordeni, bet cieta neveiksmi, jo padomju tautām bija jāgodina lielais vadonis Staļins 60 gadu jubilejā. Tautu draudzību viņš bija nostiprinājis ar terora palīdzību. Pēc tautasdziesmu dziedātājas lielas vajadzības vairs nebija. Kaitināja arī viņas latviskais uzvārds.
Rīgā kā pasakā
Vajadzība tomēr uzradās. 1940. gada jūlija sākumā PSRS Mākslas lietu komiteja saņēma valdības uzdevumu: steidzīgi sakomplektēt koncertgrupas sūtīšanai uz okupētajām Baltijas valstīm, jo iezemiešiem jāparāda padomju mākslas pārākums un pie reizes jāuzmundrina okupanti – sarkanarmieši. Irmu Jaunzemi iekļāva grupā, kura devās uz Latviju. Maskavā, Gļinkas Centrālajā mūzikas kultūras muzejā glabājas viņas to dienu vēstules, rakstītas vīram uz Maskavu.
”Rīga, 1940. gada 15. jūlijs. Romas viesnīca, 7 no rīta. Vakar pusvienpadsmitos vakarā ieradāmies Rīgā. Mēs esam septiņi: Ļoļa Ļepešinska, Marina Kozolupova, Zlatogorova, Reizens, Kaminka un Zibcevs. Vilcienā satiku Reiteru, operas diriģentu, viņš atgriezās no makšķerēšanas (..) Rīga sagaidīja mūs ar lietu un negaisu. Vakariņas un neliels bankets bija pie Švarca, atgriezāmies vēlu naktī (..)
Rīga nav izmainījusies. Skaista pilsēta, tīra, mājīga. Visi veikali strādā, vitrīnas spīd un laistās, tajās – lieliskas preces. Te ir īstas ārzemes. Pret krieviem izturēšanās laba. Visur dzirdama krievu valoda.
Vakar sākās Saeimas vēlēšanas. Plīvo Latvijas un sarkanie karogi. (..) Šodien pusvienpadsmitos mums jābūt vēstniecībā uz pieņemšanu.”
”Tikko atnācām no vēstniecības. Vladimirs Konstantinovičs, mūsu vēstnieks, patīkams cilvēks, taču galvenais ir tas, ka šeit atrodas Višinskis Andrejs Januarjevičs. Grūti ir izteikt, cik viņš ir pievilcīgs: sēdēja kopā ar mums, izjautāja, uzmundrināja. Viņu interesēja mūsu programmas. Kad nosaucu savu, Viškinskis palūdza vēl nodziedāt ”Rīga dimd”.”
”Ķemeri, 17. jūlijs. Vakar dienā pēc Višinska rīkojuma mūs atveda uz šejieni. Te viss kā pasakā. Sanatorija – augstākās klases nekā Barvihā (Valdības sanatorija netālu no Maskavas. – Aut.). Katram tika atsevišķa istaba ar visām ērtībām un balkons, no kurienes skatāmi ziedi un mežs. Un tas viss – bez maksas. (..) Vakarā bija pirmais koncerts Nacionālajā operā. Mums pievienoja Maskavas Dailes teātra aktierus un Baltijas kara apgabala ansambli. Kad uznācu uz skatuves, sākās ovācijas. Pirmās dziedāju latviešu tautasdziesmas. Priekškaru atvēra trīs reizes. Saņēmu daudz ziedu. (..) Pēc koncerta mūs aizveda uz ”Lido”, Majoros, jūras krastā.”
Koncertgrupas vadītājs bija Mākslas lietu komitejas pārstāvis Metkeveli. Lielo teātri pārstāvēja baleta soliste Olga Ļepešinska, operas solisti Broņislava Zlatogorova un Marks Reizens, Maskavas Filharmoniju – dziedone Irma Jaunzeme, vijolniece Marina Kozolupova, daiļlasītājs Emanuils Kaminka un koncertmeistars Aleksejs Zibcevs. Uz pirmo koncertu no Maskavas kā Ļepešinskas partneris ieradās Lielā teātra baleta solists Asafs Meserers. Galvenais grupā, ne tikai lielā auguma dēļ, bija Reizens. Pirmajā pasaules karā – artilērists, apbalvots ar diviem Sv. Jura krustiem. Savu spēcīgo basu bija skolojis Ļeņingradas konservatorijā. Uz Lielā teātra skatuves iepaticies Staļinam un viens no pirmajiem 1937. gadā saņēma PSRS Tautas skatuves mākslinieka nosaukumu un Ļeņina ordeni. Viņš un Zlatogorova 1939. g. oktobrī – novembrī koncertgrupas sastāvā jau bija pabraukājuši pa okupētajām teritorijām Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā.
Irma uz balkona
”21. jūlijs. Vakarā bijām vēstniecībā, tāpēc ka notika demonstrācija. Cilvēku bija jūra, rokās sarkani karogi, lozungi ar prasību pievienot Latviju Padomju Savienībai. Mēs kopā ar Višinski stāvējām uz vēstniecības ēkas balkona un sveicām demonstrantus. Andrejs Januarjevičs sacerēja uzsaukumus, es tos tulkoju un skaļi izsaucu latviski. Reizens dziedāja ”Varen plaša mana zeme dzimtā”, mēs viņam pievienojāmies.”
22. jūlijā notika koncerta atkārtojums Nacionālajā operā, 23. un 24. jūlijā grupa uzstājās Liepājā, 25. jūlijā – atkal Rīgā, Operā.
”Rīga, 26. jūlijs. Kirhenšteins, Saeimas prezidents, uzaicināja Ļoļu, Marinu un Mani rīt pavizināties ar jahtu pa Daugavu. Tas būs brīnumaini!”
”27. jūlijs, 8 no rīta. Līst nepārtraukti, jahtas nebūs… Veikalos ārprāts: milzīgas rindas, jo sākusies nacionalizācija. Mēs par savu niecīgo naudiņu nevaram nopirkt neko, tāpēc, ka cenas pacēlušās 3 – 4 reizes. Laikam man ir lemts būt nelaimīgai”.
No rīta koncertgrupa devās uz Tallinu un Tartu. 9. augustā Rīgā notika atvadu koncerts, un nākamajā dienā grupa aizbrauca uz Maskavu.
Atgriezusies mājās, Irma Jaunzeme paņēma sakrājušās avīzes un ”Izvestija” 1. augusta numurā izlasīja braucienā iepazītā jaunā varasvīra Viļa Lāča rakstu, kas atstāja savādu iespaidu. ”Visa latviešu tautas dzīve bija kā šausmīgā murgā. Tajā pašā laikā neliela neliešu saujiņa laupīja un iztirgoja tautas mantu, kļūstot ar katru dienu asinskārāka un nekaunīgāka. Pāri Latvijai izpletās melna reakcijas nakts. Tā bija vakar. Bet šodien? Kā notika šis brīnums, šī lielā pārvērtība? Mēs zinām kā tas notika. Neaizmirstamajā 17. jūnijā no rīta uz Latvijas ceļiem parādījās sarkanās armijas karavīri, un vienas dienas laikā sabruka krāpšanas, liekulības un tirānijas kāršu namiņš. (..) Padomju valsts dēli atbrīvoja mūsu zemi no verdzības važām un atdeva darbaļaudīm brīvību. Pienāca jaunās dzīves rīts.”
Drosmīga palīdzība
1940. gada beigās pie Jaunzemiem atnāca nelaime: Irmas māsa Flora, kas dzīvoja Ļeņingradā, bija izsaukta uz ”lielo māju” – NKVD pārvaldi, un atgriezusies, savā istabā pakārās. Pēc tam Irmu Jaunzemi skāra arī Latvijas tautiešu traģēdija. 1942. gada janvārī, kad fronte vēl atradās netālu no Maskavas, pienāca vēstule. ”Ļoti cienītā Irma Petrovna! Vispirms lūdzu jūs atcerēties savu jaunības draugu Čarli. 1941. gada. 14. jūnijā Čarli un mani, viņa sievu un bērnu no mūsu mājas ”Lāči” aizveda uz Sibīriju katru savā ešelonā. No tā laika es vīru neesmu redzējusi. 1941. gada 26. septembrī Tihtetā, kur mūs atveda, dzemdēju viņam otru dēlu. Dārgā Irma Petrovna, piedodiet man par to, ka tā jūs uzrunāju, no vīra es zināju, cik augsti viņš vērtēja jūsu draudzību. Tagad es griežos pie Jūsu sirds: varbūt ir kāda iespēja uzzināt, kur atrodas mans vīrs. Es ar mazuļiem (vienam 2 gadi 2 mēneši, otram 3 mēneši) esmu palikusi bez eksistences līdzekļiem. Mani pieņēma darbā aptiekā uz pusslodzi, saņemu dienā 1,5 kg maizes un algu 100 rubļ. mēnesī. Tagad jūs varat spriest par manu dzīvi. Vēlreiz ļoti lūdzu Jūs: palīdziet man atrast vīru, citādi es aiziešu bojā. 1942. gada. 7. janvārī. Mana adrese: Krasnojarskas novads, Krasnojarskas rajons, Tihtetas ciems, aptieka Nr. 31. Ar sirsnīgu sveicienu Valija Krūmiņa.”
Pēc mēneša pienāca otra vēstule. ”Dārgā Irma Petrovna! Varbūt Jūs atļausiet man rakstīt Jums dzimtajā valodā, tāpēc ka krievu valodu iepazinu tikai šeit, Sibīrijā. Sūtu Jums vissirsnīgāko pateicību par siltām jūtām un palīdzību maniem bērniem!
Šeit visi pārdzīvojumi man ir asāki varbūt tamdēļ, ka viss jāpanes vienai: bēdas dziļākas, prieks lielāks. Tādu lielu prieku es piedzīvoju tad, kad saņēmu Jūsu vēstuli. Viņa man mazina to iznīcības sajūtu, kura tik bieži mani pārņem šeit svešumā un svešos ļaudīs. Man nav citas vēlēšanās kā vien saglabāt mazo dzīvībiņas.
Esmu darījusi visu, kas bijis manos spēkos. Līdz šim pārtiku, pārdodama savas līdzpaņemtās drēbes, bet nu arī tās ir izbeigušās un nākotne liekās draudošā un drūma, tādēļ nolēmu lūgt jūsu palīdzību atrast manu vīru, varbūt caur Maskavas NKVD. Mans vīrs nekad nekādās politiskās partijās nav sastāvējis. Viņš strādāja Rīgā par tiesnesi. Bija lojāls pret padomju varu, un tāpēc es ceru, ka viņš ir brīvībā. Ar daudz labām dienām, mieru un veselību! Jūsu Valija Krūmiņa. 1942. g. 10. februārī”.
Sarakstīšanās un Irmas Jaunzemes palīdzība turpinājās. ”Dārgā Irma Petrovna! Pieturos pie tik mīļās man, labi pazīstamās krievu uzrunas! Dīvains vakars: Sibīrijā jau 22. stunda, mani mazuļi guļ saldā miedziņā, mūsu istabiņa īsts svētdienas miers, es sēžu un atkal pārlasu Jūsu vēstuli. Te pēkšņi pa radio ziņo: dzied Irma Jaunzeme. Mani šī sagadīšanās satrauc, ka nolemju tūlīt rakstīt, un daru to, Jūsu dziedājumā klausoties. Dārgā Irma Petrovna, cik Jūs varat būt laimīga kopā ar savu ģimeni. Es personīgi par savu vīru arvien vēl neko nezinu. Aizrakstīju uz Maskavas NKVD, bet atbildi neesmu saņēmusi… Jūsu siltās jūtas, kuras Jūs veltiet maniem bērniem un man, dod lielāku izturību manās grūtās stundās. Ar vislabākajiem novēlējumiem Jums personīgi, Jūsu augsti godātam vīra kungam un meitai Irmas jaunkundzei. Jūsu Valija Krūmiņa. Tihtetā, 1942. g. 1. novembrī.”
Kad Valija Krūmiņa rakstīja šo vēstuli, Čarlija – Kārļa Krūmiņa mokām jau bija pienācis gals. Viņš nomira Sverdlovskas apgabalā, Sevurallagā 1942. gada 16. jūlijā, bet par to Valija Krūmiņa, un no viņas – Irma Jaunzeme, uzzināja pēc daudziem gadiem.
”Izsvītrotā” māksliniece
Kara gados Jaunzeme bija frontes koncertbrigāžu dalībniece. Kad 1944. gadā nodibināja medaļas par Maskavas un Ļeņingradas aizstāvēšanu, mākslinieci apbalvoja ar abām. Bet sirdī bija rūgtums. 1945. gada 19. aprīlī viņa ierakstīja dienasgrāmatā:
”Komiteja joprojām izturas pret mani kā pret pabērnu. Es esmu pilnīgi ”mirusi” kā aktrise. Tiek darīts viss, lai mani aizmirst, no visiem sarakstiem izsvītro. Plates – izsvītrot! Toņfilmu – izsvītrot! Koncerts valdībai – izsvītrot! Bet atkal ne pateicības, ne atzinības…”
1946. gada februārī. kad pēc ilgas un grūtas slimības nomira vīrs, pārvarējusi bēdas un nievas, māksliniece devās uz dzimto Minsku, no turienes uz Kēnigsbergu, Viļņu, Kauņu un Rīgu un atkal valdzināja klausītājus. Pēdējais brauciens uz Rīgu notika 1948. gadā. Koncerti bija 29. februārī LU aulā, 1. martā Krievu drāmas teātrī. Laikrakstos par to: ”Apbrīnojamas ir Irmas Jaunzemes spējas piemēroties katras tautas īpatnībām, sniedzot dziesmu tādā veidā, kā to dzied tauta. Koncertam bija lieli panākumi un publika mākslinieci atlaida tikai pēc daudzām piedevām.”
Koncertdarbība turpinājās, klāt nāca pedagoga darbs un prieks par daudzo audzēkņu panākumiem. Viena no audzēknēm bija pasaulslavena Ludmila Zikina. Toties vara atzinību izsniedza skopi: 60 gadu jubilejā Krievijas Tautas skatuves mākslinieces nosaukumu, pēc desmit gadiem – pirmo un pēdējo ordeni.
Irmas Jaunzemes balss apklusa uz mūžiem 1975. gada 17. aprīlī.
Atgriešanās izsūtījumā V: Imbeža un veclatviešu ciems Suhanoja
Represēto latviešu likteņstāsti un ceļojuma piezīmes Sibīrijā. Turpinājums. Sākumu sk. 10., 12., 16. un 18. jūlija “LA” .
Jau Latvijā biju uzzinājusi, ka arī mūsu valstī dzīvojošām Krievijas pilsonēm mātēm pēc otrā bērna piedzimšanas pienākas prāva naudas summa. Sibīrijā kāds jauns tētis, kura sētā esam iegājuši palūgt ūdeni, izstāsta par šo ģimeņu atbalsta programmu. Kad pagājuši trīs gadi pēc otrā bērna piedzimšanas, valsts ģimenei dod “māmiņas kapitālu” – 360 000 rubļus (apmēram 6120 latu). Skaidrā naudā gan to izņemt nevar, bet pārskaitījumu drīkst izlietot trim mērķiem – mājokļa iegādei vai paplašināšanai, ieguldījumam mātes pensijas fondā vai arī bērna izglītībai. Laimīgais tētis, kam ratiņos guļ šī “naudas pelnītāja” – otrā atvasīte meitiņa, rosās, remontējot māju. Ratiņiem pāri smalks pretodu tīkls, lai bērnu nesadzeļ mošķi.
Sibīrieši ir laipni un izpalīdzīgi ļaudis. Bet dzīves apstākļos un attieksmē pret darbu redzami jo lieli kontrasti. Kad braucam meklēt Peņkovu un Zaimku, piestājam Kohā vaicāt ceļu. Pretim nāk muskuļots vīrelis, kura krūšu daļas tetovējums, kā noprotams, adresēts sievietēm: “Jesļi hočeš mnogo gore, poļubi meņja” (“Ja vēlies daudz bēdu, iemīli mani” – krievu val.). Vīriņš stāsta, ka zemes te visapkārt daudz, ja kāds gribot saimniekot, lai tik braucot šurp! Šajā sādžā redzam, ka vietējie sevi neapgrūtina ne ar nātru pļaušanu, ne ar cūkaploku žogu darināšanu. Rukšķu bars ganās savā vaļā pa sādžu, un vakarā katrs dzīvnieks pats atrod saimnieka mājeli.
Viesmīlīgā Selgas ģimene
Zapasnojimbeža – tā sauc ciemu, kur dzīvo Selga Jankovska un viņas bērni. Vietvārds “Imbež” esot cēlies no vārdiem “inostranniji beženci” (ārzemju bēgļi – krievu val.). Selga no Latvijas izsūtīta kā piecgadīga meitene 1941. gadā. Dzintra Geka viņai ved dāvanu – savu filmu, un pēc iepriekšējās tikšanās reizes Selga “Sibīrijas bērnu” radošo grupu un pārējos ceļotājus sagaida kā labus draugus. Karstajā Sibīrijas vasaras dienā Selgas meita Tamāra un vīra radiniece Nadežda visiem ciemiņiem ir pagatavojušas brīnumgardu, atsvaidzinošu auksto zupu – okrošku uz sūkalu bāzes – un pasniedz to kopā ar vārītiem kartupeļiem. Saimnieces izcepušas pankūkas, kam klāt ēdams aveņu, melleņu vai upeņu ievārījums.
Selgai ir divas mazmeitas, kas studē Krasnojarskā, cerot kļūt par juristi un menedžeri. Ir arī divi mazmazdēli. Meita Tamāra padomju laikos strādājusi par enerģētiķi, znots Vladimirs bijis sporta pedagogs, bet tagad abi kļuvuši par uzņēmējiem un nodarbina 12 cilvēkus. Tamārai ciemā pieder pārtikas veikals un bārs, kur notiek diskotēkas. Vladimira bizness – mežizstrāde. Viņa firma zāģē kokus un pēc tam vietā stāda priedes un ciedru priedes.
Pajautāju, kam pieder lielās siltumnīcas, ko redzējām, ciemā iebraucot. Tamāra atbild, ka tur zeme uz 15 gadiem iznomāta ķīniešiem, kuri audzē tomātus, gurķus un kāpostus vietējam tirgum.
Selgas dēls Jurijs savulaik bijis veterinārārsts, bet nu jau ceturto reizi ievēlēts par vietējās pašvaldības vadītāju. Viņa rūpju lokā ir Zapasnojimbeža, Malijimbeža un vēl divu ciemu teritorijas. Kādreiz vietējiem darba vietas bijušas lielā cūkkopības kompleksā, Selga ilgus gadus nostrādājusi par zootehniķi. Bet nu viņa jau 22 gadus ir pensijā un arī komplekss vairs nepastāv. Jurijs stāsta, ka tagad apkaimē ir nelielas zemnieku saimniecības, kas audzē miežus un kviešus. Ar piena un gaļas lopkopību gan neesot izdevīgi nodarboties, jo tuvumā nav lielu pārstrādes uzņēmumu, turklāt šajā – Partizanskas – rajonā piena un gaļas pietiekot. Valsts lauku rajoniem palīdzot attīstīties, stāsta Jurijs, uzsverot, ka darba vietas rada privātais kapitāls. Viņš uzskata: “Kas grib strādāt, tas meklē darbu, bet, kas nevēlas, meklē problēmas.”
Nadežda gan nav tik optimistiska par darba iespējām. Taču viņa jau ir pensionāre un, lai arī saņem mazāku pensiju, nekā ir valstī vidējā, nosaka – “razģetaja ņe hožu, golodnaja ņe sižu!” (“Plika nestaigāju un badā neesmu” – krievu val.)
“Mūsu dzimtene ir šeit”
Pašvaldība dotē autobusu satiksmi un lepojas ar kultūras namu, kur dzied divi kori. Jaunam speciālistam, piemēram, ārstam, kas ar mieru praktizēt laukos, iespējams saņemt vienu miljonu rubļu (apmēram 17 000 latu) dzīvokļa iegādei, un tad vismaz pieci gadi šajā vietā jānostrādā.
Jurijam kā pašvaldības vadītājam jārūpējas arī par teritorijas labiekārtošanu, bērnu spēļu laukumu iekārtošanu un atkritumu savākšanu, lai tie nonāktu tikai oficiāli atļautās izgāztuvēs.
Pajautāju, ko Jurijs domā par mammas dzimteni Latviju. Viņš atbild: “Es vēlētos aizbraukt uz Latviju, paskatīties, kā dzīvojat, taču – tikai paskatīties. Jo mūsu un mūsu bērnu dzimtene ir te.”
Ko parasti latvietis dara viesībās? Protams, dzied! Uzraujam dažas latviešu ziņģes un arī “Pūt, vējiņi!”, savukārt Selga, Tamāra un Nadežda – smeldzīgas krievu melodijas par mīlestību. Vēlāk Tamāra stāsta, ka meita Laura pagājušogad Krasnojarskā 300 dziedātāju konkurencē izcīnījusi titulu “Zelta balss”, un piemetina: “To labo balsi viņa laikam pārmantojusi no manas vecmāmiņas Lauras.”
… Zapasnojimbeža pagājušogad svinēja dibināšanas 110. gadadienu.
Kad Vilberta Krasnā grāmatā “Latviešu kolonijas” meklēju ziņas par citu Sibīrijas ciemu Suhanoju, kur dzīvo brīvprātīgi no Latvijas izceļojušo ļaužu pēcteči, atrodu arī Imbežas vārdu. “Dienvidus grupā Sib. Alūksnei vistuvāk stāv Imbeža, nodibināta 1900. g. ar 60 viensētām, daļa igauņu. Skolas ziņā apvienota ar Alūksni. Varu maiņu laikos galīgi nopostīta,” rakstīja V. Krasnais 1938. gadā.
Veclatviešu ciemā
Suhanojā mūs sagaida ar latviskām līgodziesmām un stipru dzērienu, kam ciedru riekstu aromāts. Suhanoja ir tā pati V. Krasnā pieminētā “Sibīrijas Alūksne”. Pēc viņa ziņām, laikā no 1896. līdz 1914. gadam latviešu izceļotāji Sibīrijā nodibinājuši pāri par 200 lielāku un mazāku koloniju.
“Mammas vecāki Puriņi no Veclaicenes uz Sibīriju atbrauca 1897. gadā,” atceras suhanojiete Zenta Nazarova. Šajā veclatviešu ciemā vēl piecdesmitajos gados darbojās latviešu skola, bet vēlāk te ieprecējušies krievi un ukraiņi, un tad jaukto laulību ģimeņu bērni mācījās krievu valodā.
Zenta ir bijusi uz Dziesmu svētkiem Rīgā, un par tiem viņai ir jaukas atmiņas. Viens no Zentas dēliem dzīvo Latvijā.
Vallija Markuza (Ruduša), kam tagad jau pāri astoņdesmit gadiem, Suhanojā nodzīvojusi visu mūžu. Kādreiz pašai piederējis zirgs, gotiņa. “Bet tagad lieliem darbiem vairs nav spēka,” nosaka Vallija. Taču, kā jau cilvēks, kas arvien čakli strādājis un nespēj sēdēt, rokas klēpī salicis, vasarā Vallija rosās dārzā, bet ziemā vērpj dziju vai ada cimdus un zeķes.
Nobeigums sekos.
Igaunijas ministrs sadusmo Maskavu
Maskava kārtējo reizi nav laidusi garām iespēju nozākāt Baltiju par “nacistiska noskaņojuma vairošanu sabiedrībā”. Šoreiz Krievijas dusmas izpelnījies Igaunijas aizsardzības ministrs Urmass Reinsalu, kurš, nedēļas nogalē apmeklējot Igaunijas leģionāru kongresu Sāmsalas lielākajā pilsētā Kuresārē, atzina, ka leģionāri aizsargāja igauņu tautas godu.
Uz kongresu pulcējās igauņu 20. ieroču SS grenadieru divīzijas veterāni un citi leģionāri.
Reinsalu uzrunā leģionāriem sacīja, ka viņu darbībām bija izšķiroša loma Igaunijas Republikas pēctecības nosargāšanā. “Brīvības cīnītāju piemērs arī tagadējai paaudzei pierāda, ka Igaunija ir spējīga pasargāt sevi un savus sabiedrotos,” kongresā paziņoja Igaunijas aizsardzības ministrs. “Skaidrs, ka lielākais igauņu tautas aizstāvis ir neatkarīga Igaunijas valsts. Tāpēc igauņu tauta ir galvenā mūsu nacionālās drošības garantēšanai.” Aizsardzības ministrs arī uzteica gada sākumā parlamenta pieņemto ziņojumu, kurā pausta pateicība tiem cilvēkiem, kuri darīja visu Igaunijas neatkarības atjaunošanai.
Ministra klātbūtne leģionāru saietā un viņiem veltītie atzinības vārdi nokaitinājuši Krieviju. Tās Ārlietu ministrijas pārstāvis Aleksandrs Lukaševičs apsūdzēja Reinsalu nacisma atbalstīšanā, informē Igaunijas raidsabiedrība “ERR”.
“Pasākums, kurā glorificēti bijušie esesieši un vietējie kolaboracionisti, uzskatāms par pronacistiska noskaņojuma vairošanu sabiedrībā,” sarunā ar Krievijas medijiem spriedelēja Lukaševičs. “Saistībā ar Otrā pasaules kara notikumiem Tallina joprojām dzīvo mītos,” klāstīja Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis.
“Nav pieņemami, ka Igaunijas amatpersonas, izmantojot pseidopatriotisku retoriku, nacistu sabiedrotos sauc par nacionālajiem varoņiem,” turpināja Lukaševičs.
“Ministra atrašanās brīvības cīnītāju pasākumā Sāmsalā nekādi nevar būt saistīta ar nacisma vai fašisma atzīšanu,” ziņu aģentūrai “BNS” sacījis Igaunijas Aizsardzības ministrijas pārstāvis, atbildot Lukaševiča apvainojumiem. “Igaunija nepārprotami ir nosodījusi kā nacistiskās Vācijas, tā Padomju Savienības pastrādātos noziegumus un to ideoloģijas.”
Atgriešanās izsūtījumā IV: Tasejeva un Rešoti
Represēto latviešu likteņstāsti un ceļojuma piezīmes Sibīrijā . Turpinājums. Sākumu sk. 10., 12. un 16. jūlija “LA” .
Zviedrijas latvietis Pēteris Iniņbergs stāv Austrumsibīrijā Tasejevas ciemā uz Novodzeržinska ielas, fotografē guļbaļķu mājiņas un spriež: “Domāju, kā lai šo ceļojumu pa izsūtījuma vietām izstāstu saviem Zviedrijas draugiem – filozofijas un reliģijas profesoriem.” Ieminos Pēterim par “samainīto dzīvju” metodi – lai iesaka draugiem iztēloties, ka liktenis viņu dzīvi samainījis ar represēto mūžiem…
Pārdeva drēbes, pirka pienu
Tasejeva atrodas 340 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Krasnojarskas. Tagad ciemā dzīvo mazliet vairāk par piecpadsmit tūkstošiem cilvēku. Tasejevā vairākus bērnības gadus ir pavadījis ārsts Juris Vidiņš un inženieris Dedzis Andrejs Broders. Dedzis rāda – tur, kur tagad slejas Iekšlietu ministrijas Tasejevas policijas nodaļas trīsstāvu ēka, atradās NKVD komandantūra. Tajā izsūtītajiem bija jāierodas reģistrēties divreiz mēnesī. Vietā, kur tagad veikals, arī toreiz bija pārtikas tirgotava, un agri no rīta bija jāiestājas garumgarā rindā, lai nopirktu klaipu ķieģelīša, vairāk vienam cilvēkam nepārdeva. Kādreizējā pasta ēka ir tukša un pamesta. Bet četrdesmitajos un piecdesmitajos gados tur izsniedza paciņas no piederīgajiem Latvijā. “Vecāmāte mums sūtīja no Latvijas arī avīzes. “Cīņu”, kad bija izlasīta, nesu uz tirgu pārdot. Vīri to pirka labā papīra dēļ – plēsa strēmelēs, lai tītu pīpēšanai mahorku,” atceras Dedzis.
… Tasejeva arī man ir īpaša vieta, jo tieši tur 1941. gada jūlijā pēc izsēdināšanas Kanskas stacijā nokļuva mana tēvamāsa Ilga, vecmamma Minna un vectēvs Kārlis Dišlers. “Profesors Dišlers?” pārjautā Dedzis un vēlāk rāda ielu, kur mani piederīgie kādu laiku dzīvojuši.
Tasejevā ainavas pie Usoļkas upītes mazliet atgādina Gaujas krastus; mēģinu iztēloties, kā vecvecāki tās krastos atcerējās savus “Sauleskalnus” un Pērsi pie Kokneses. Klucīšu zāģēšana gāzģeneratoru automašīnām, sarga pienākumi kolhozā un mežizstrādes iecirknī bija darbi, ar kuriem vectēvs, kādreizējais Pēterburgas Juridiskās fakultātes absolvents un viens no Latvijas Universitātes dekāniem, pelnīja naudu pirmajos izsūtījuma gados. Vēlāk dabūja rēķinveža vietu, bet pēc tam – vācu valodas skolotāja vietu Tasejevas dzelzceļnieku skolā. Ilga savulaik atcerējās, ka “galvenais iztikas avots jau nebija darba alga, kas pret milzīgajām tirgus cenām bija niecīga, bet gan līdzpaņemto drēbju pārdošana. Ja izdevās ko pārdot, varēja nopirkt kādu spaini kartupeļu vai ripiņu sasaldēta piena”.
Par drēbju pārdošanu un piena ripiņām atminas arī tagadējā ceļojuma biedrene Astrīda Ruško, kuras ģimene no Kanskas stacijas aizsūtīta uz citu pusi – Ilansku.
Astrīdas mamma par vīra vilnas mēteli un uzvalku 1944. gadā iemainījusi no dzelzceļnieku ģimenes gotiņu Varju, lai būtu piens gan bērniem, gan pārdošanai. Astrīdas ģimene, tāpat kā mani vecvecāki, nelegāli atgriezusies Latvijā 1947. gadā un tāpat 1950. gadā izsūtīta uz Sibīriju otro reizi.
“Latvietes kolhozā bija pašas labākās slaucējas,” stāsta Astrīda. Gotiņas, no kurām iepriekš iegūti trīs līdz pieci litri dienā, labā kopšanā atžirgušas un devušas 15 litrus. Tāpēc pirmrindniekos tikušā kolhoza priekšsēdētājs čaklās darbinieces negribējis laist prom laikā, kad jau bija atļauta atgriešanās dzimtenē.
“Kas tā par skaistuli sievu!”
Vaicāta par latviešiem Tasejevā tagad, novadpētniecības muzeja vadītāja Jekaterina Titova atbild, ka nevienu nepazīst. Taču, kad tirgū iztaujājusi citus vietējos, Dzintra Geka uzzina, ka Surikova ielā dzīvo Latvijā dzimusī Maija Lidovska, Jekaterina brauc līdzi rādīt ceļu. Izrādās, viņa Maiju satiek bieži, taču par latvisko izcelsmi neesot zinājusi.
Maijai ir 63 gadi. Viņu un māsu no Latvijas uz Sibīriju atvedis tēvs, kurš labprātīgi devies ceļā, lai būtu kopā ar dzīvesbiedri un bērnu mammu Spodru, kura 1953. gadā uz Sibīriju izsūtīta otrreiz, pie savas represētās mātes Olgas “ģimenes apvienošanas vārdā”. Maija stāsta, ka viņas tēvs bija Tulas apgabalā dzimis krievs, kurš cietis jau 1937. gada represijās: “Taču par to es tikpat kā neko nezinu, par šo tematu viņa dzīves laikā nebija pieņemts runāt.” Vecāki satikušies un apprecējušies Sovgavaņā, bet 1946. gadā aizbraukuši uz Latviju. Tur mātes radinieki palīdzējuši iekārtoties, un Maijas dzimšanas vieta ir Bauskas rajona “Kauķi”. Tēvs Latvijā bijis pat kolhoza priekšsēdētājs. Kad izsūtītāji ieradušies pēc Maijas un Zojas mammas, viņš atradies komandējumā. “Mēs ar māsu bijām palikušas auklītes pieskatīšanā, “saka Maija. “Tēvs pārradies uzzināja, ka mamma prom, pateica: “Tad mēs arī brauksim pie viņas!” Kad mēs sākumā dzīvojām Tasejevas mežrūpniecības saimniecības kantorī, cilvēki nāca skatīties, “kāda izskatās tā skaistule sieva un kas tas par dīvainu vīru, kurš labprātīgi atbraucis pie viņas uz Sibīriju!” Viņiem bija skaista mīlestība, un tēvs arī mani ļoti mīlēja.”"
Maija savai meitai Jevgeņijai bērnībā latviski lasījusi priekšā “Grāfu Monte Kristo”. Tagad viņa latviešu valodas vārdus vēl atceras, taču, lai ko pateiktu, vispirms izdomā krieviski un tulko. Jevgeņija tagad strādā Kanskā par nodokļu inspektori. Maijai ir arī dēls un pavisam četri mazbērni.
Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmitajos, kad dzīve kļuvusi vieglāka, Maija trīs reizes bijusi Latvijā. Tagad vairs necer apciemot dzimteni, jo diabētiskās retinopātijas dēļ ļoti vāji redz. Arī ceļš maksā dārgi. Mamma kā politiski represētā persona saņēmusi reabilitācijas apliecību, taču Maija par vēlu attapusies lūgt šo statusu: “Vajadzēja iesniegt dokumentus, ka esmu dzīvojusi kopā ar mammu viņas nometinājuma vietās. Bet kādus dokumentus varēju sadabūt pēc 50 gadiem, ja ciema arhīvs bija nodedzis…”
Meža un pļavu ceļi
Krasnojarskas rajonā braucienos ar īrēto autobusu ik dienu piedzīvojām kādu dramatisku situāciju. Tā reiz autobusam saplīsa dzesēšanas sistēma meža vidū, kur vietējais pavadonis brīdināja tālu neiet, jo apkaimē esot nikni lāči – trim cilvēkiem jau uzbrukuši. Cits brīdis, ko visi mūsējie atcerēsies vēl ilgi, ir mirklis starp domām “Nu ir ziepes!” un “Pateicība Dievam!” jo uz šosejas pretimbraucošo smago furgonu apdzina neprātīgs džipa vadītājs, bet mūsu pusē ceļmalā stāvēja vieglā mašīna, un tikai Dieva prāts un šofera Igora izveicība paglāba no smagas avārijas.
Dienā, kad dodamies uz Rešotu kapsētu, kur apbedīti vergu nometnē Kraslagā mirušie, autobuss iestieg meža ceļa pančkā. Optimisti metas stumt, bet pārējiem skaidrs, ka bez nopietnas palīdzības tālāk netiksim.
Taču notiek brīnums, pēc minūtēm piecpadsmit parādās mežinieku glābēju auto. Vīri gan nobrīdina: “Nefilmējiet, mēs strādājam meža dienestā un citiem oficiāli nedrīkstam palīdzēt!” Taigā pieņemts nevienu nelaimē neatstāt un dažu minūšu laikā autobuss tiek izvilkts.
Ceļu uz kapiem mums rāda Kaņifoļskas ciemā sastapts lietuvietis. No Šauļiem atbraukušie lietuvieši lielu krustu un piemiņas plāksni saviem staļiniskā režīma nomocītajiem brāļiem ir uzlikuši jau 1992. gada 10. augustā. Tagad šeit ārste Marija Krūmiņa atstāj Latvijā tapušo piemiņas plāksni savam tēvam, mācītājam Jānim Rumbam, kurš nometnē miris 1943. gadā. Marija iededz divas sarkanas un vienu baltu svecīti, un visi lūdzam Dievu.
Simbolisko sauju Sibīrijas zemes Marija paņem līdzvešanai uz Latviju.
1. daļa Atgriešanās izsūtījumā I: Blagoveščenska
2. daļa Atgriešanās izsūtījumā II: Vozžajevka un Berezņaki
3. daļa Atgriešanās izsūtījumā III: Belogorska un Tigda
Atgriešanās izsūtījumā III: Belogorska un Tigda
“Es bērnībā apskaudu Jāni, jo, kad mamma un kaimiņienes māsas Rozenštrauhas spieda mani runāt latviski, iebildu – kāpēc Jānis drīkst runāt krieviski, bet es ne!” atminas aktieris Kaspars Pūce. Viņš un Jānis Dūnis Belogorskā (toreiz pilsēta saucās Kuibiševka Vostočnaja) divas dienas meklē, līdz atrod vietu, kur piecdesmito gadu sākumā atradies ķieģeļceplis. Tajā, kā atceras J. Dūnis, strādāja apmēram 70 izsūtītie latvieši.
No Blagoveščenskas 109 kilometrus attālā Belogorska tagad ir liels Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles mezgls. Pilsētā dzīvo vairāk nekā 75 tūkstoši cilvēku, ir Amūras mašīnbūves rūpnīca, gaļas kombināts, graudu pārstrādes kombināts, makaronu fabrika un citi uzņēmumi. Ķieģeļu ražotnes vairs nav.
Septiņus mēnešus vecs “angļu spiegs”
Kinorežisors Voldemārs Pūce un dzīvesbiedre aktrise Daile Kukaine-Pūce 1946. gadā no Vācijas bēgļu nometnes izlēma atgriezties Latvijā. Viņi noticēja padomju aģitatoriem, ka dzimtenē gaida darbs un mierīga dzīve. 1948. gada augustā piedzima dēls Kaspars. Bet tad padomju vara nosprieda, ka ģimene nav uzticama un no Latvijas izsūtāma. Voldemāru arestēja filmas “Rainis” uzņemšanas laukumā. Viņš nokļuva Vorkutā, bet, kā rakstīts apsūdzībās – “angļu spiegus” Daili un septiņus mēnešus veco Kasparu 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem.
Kaspara Pūces atmiņās ir daudzas spilgtas epizodes, arī no 1953. gada, kad ķieģeļcepļa strādnieces uzzināja par Staļina nāvi:
“Latvietes vēlāk teica, ka šī ziņa, paldies Dievam, viņas pārsteidza pirtī, jo tad nevarēja saredzēt prieka asaras… Pēc tam pamazām politiski beztiesīgo dzīves apstākļi sāka uzlaboties. Visai drīz dažus no baraku ciemata pārcēla uz tuvējo sādžu un ievietoja atsevišķās mājās. Protams, to būdu, kur iemitināja mūs, saukt par māju varēja tikai ķertie.
Tomēr kaut vai būdā, bet ārā no kolhoza! Tad beidzot beztiesīgie cepļa strādnieki varēja savā brīvajā laikā doties uz pilsētu bez komandanta atļaujas.”
Kad vaicāju, ko Kaspars tagad, pēc 60 gadiem, ieraudzīja savās bērnības vietās, viņš teic: “Es zināju, ka viss būs ļoti izmainījies. Tad, kad mēs tur dzīvojām, bija trīsreiz mazāk māju un piecreiz vairāk platības. No ķieģeļcep- ļa un no toreizējās elektro-stacijas nekas nav palicis pāri. Tās barakas, kur dzīvojām mēs ar mammu, vairs nav. Mājas, kur atradās četrklasīgā sākumskola, arī nav, bet citā vietā uzcelta trīsstāvu ķieģeļu skolas ēka.”
Ar kādām domām viņš atgriežas vietā, kur klājies grūti? Kaspars teic, ka grūti bija pieaugušajiem, viņa vecuma bērni dzīvoja savu dzīvi, citādu nezinādami. Viņš salīdzina: “Tagad vecāki savas atvases ļoti uzmana – neej tur, nekāp, nokritīsi, bet mēs tādu sargāšanu nepazinām, tikām galā paši. Divas reizes kritu tā, ka degunu nobrāzu un gāju pie mammas, asinīm tekot. Sadzija; tikai vēl ilgi pēc tam, kolīdz nokļuvu saulē, deguns ātri kļuva sarkans.” Viņš atminas, ka netālu dzīvojušas no Rietumukrainas deportētās ukraiņu ģimenes, kuru tēvi nebija šķirti no piederīgajiem. Kaimiņi aicinājuši puiku ciemos ēst vareņikus, bet – kā iesi, ja māte mācījusi no svešiem neko neņemt… Pēc piektās aicināšanas reizes vairs neatsacījies un vēl tagad atceras, cik kāri tos baudījis: “Gardums neaprakstāms! Mūsu ģimenes racionā nebija tādu vareņiku. Atminos – ēdām rupjmaizes ķieģelīti, margarīnu, bija arī kāds sīpols.”
Kad 1956. gadā Pūcēm bija ļauts atstāt Kuibiševku, vajadzēja gādāt ceļanaudu. Aktrise Daile, asprātīga sieviete būdama, sapulcināja pašdarbnieku grupu, ko nosauca par “Nepilnīgo ansambli”. Kaspars stāsta: “Milda Klētniece no Latvijas bija atsūtījusi mammai grima kasti, visi nogrimējās kā ķekatnieki un gāja pa mājām ar dziesmām un joku uzvedumu “Dona Kihota jājiens uz Tālajiem Austrumiem” un vēl otru tamlīdzīgu ēverģēlību, un vāca kolekti aizbraucējiem.” Māte un dēls brauca nevis uz Rīgu, bet gan pie ģimenes galvas uz Vorkutu. Voldemārs Pūce drīkstēja atgriezties Latvijā tikai 1959. gadā.
Bet Kaspars atminas, ka skolas laikā kā Krievijā, tā tēvzemē bijis atšķirīgais, ar ko citi puikas metās kauties – Krievijā tāpēc, ka latvietis, bet vēlāk Latvijā – tāpēc, ka “krievs”.
Atmiņas par padomjlaikiem
Gide mūs ved pusdienot uz Belogorskas garnizona virsnieku nama kafejnīcu. Taču 30 cilvēku grupai silts ēdiens būšot ilgi jāgaida. Tāpēc vēlāk piestājam ceļmalas ēdnīcā, kuras iekārtojums raisa atmiņas par padomjlaikiem. Biešu zupa ir laba, taču, pirms ķerties pie ēšanas, mūsu vairāk pieredzējušie ceļotāji palūdz ēstuves darbiniecei ūdens bļodu un lupatu un paši nomazgā galdus.
Laukumā pie virsnieku nama atrodas Ļeņina piemineklis un militārā tehnika kā armijas varenības simbols. Afiša vēsta, ka šoruden tiks svinēti 75 gadi kopš Belogorskas garnizona dibināšanas.
Bet divas dienas vēlāk, kad braucam vilcienā no Blagoveščenskas uz Kansku, tajā iekāpj vairāki puiši, kuri nupat atvaļinājušies no dienesta armijā un laimīgi dodas mājās. Viens stāsta mums, ka viņa dzimtajā pusē runāts – ja var samaksāt 80 000 rubļu (apmēram 1300 latu), tad iespējams no iesaukšanas armijā atpirkties.
Viņa ģimene esot trūcīga, tāpēc vajadzējis dienēt. “Kad atgriezīšos mājās, turpināšu strādāt par šoferi,” puisis nosaka. “Bet vispirms pamatīgi piedzeršos, jo tik daudzi svētki bijuši, ko neesmu kārtīgi nosvinējis!”
Pēdējā lieciniece
Pasažieru vilciens no Blagoveščenskas līdz Maskavai brauc gandrīz sešas diennaktis. Mēs ar to veicam ceļa posmu no Blagoveščenskas līdz Krasnojarskas rajona Kanskai, un vagonā pavadām 67 stundas jeb gandrīz trīs diennaktis. Stacijas, kurās vilciens piestāj – Svobodnaja, Sivaki, Tigda, Rešoti, Taišeta un daudzas citas – ir vietas, kur kādreiz atradās izsūtīto nometnes.
Lai apskatītu savu kādreizējo sādžu, Anna Gaigule ir izbraukusi no Blagoveščenskas dienu agrāk nekā pārējie ar Čitas vilcienu, izkāpusi Čalganos un tad nogājusi 25 kilometrus līdz Tigdai. Čalganos Annu un “Sibīrijas bērnu” filmēšanas grupas režisoru un operatoru Armandu sagaidīja Oļa, ar kuras vecāku Berjozu ģimeni piecdesmitajos gados draudzējās Annas vecāki. Vēl ilgi pēc viņu atgriešanās Latvijā sarakste turpinājās. Oļa piedāvājusies aizvest Annu līdz Tigdas stacijai ar mašīnu. Viņa atteicās, vēlēdamās kājām noiet to ceļu, ko kādreiz gājis tēvs, kad bez komandanta atļaujas devies 14 kilometru ceļā līdz Tigdai, lai aptiekā izlūgtos penicilīnu. Tā viņš toreiz izglāba dzīvību ar plaušu karsoni slimajai meitiņai.
“Mēs 1949. gadā bijām nomitināti kopā ar vēl 40 ģimenēm no Kraukļu, Dzelzavas, Kārzdabas un Oļu pagasta Amūras apgabala vietā, kas saucās Tigdas rajona 265. kilometrs, vēlāk Gorki sādžā Transsibīrijas dzelzceļa malā,” atceras Anna. “Vienu brīdi tur bija arī rakstnieka Saulieša ģimene, pēc tam viņus pārsūtīja uz kolhozu. Sādžā bija kokapstrādes uzņēmums, kurā gatavoja dzelzceļa gulšņus un šahtām stutes. Sevišķi smagi bija sievietēm, nācās lādēt materiālus vagonos, strādāt ar zāģi “Družba”. Ziemā gateris strādāja nepārtraukti. Nakts maiņā, lai neapsaldētu seju, tā bija jāaizsedz. Sādžas iedzīvotāji galvenokārt bija 1929. gada izsūtītie krievi, baltkrievi un ukraiņi. Vēl tur pirms mums bija bijuši japāņu gūstekņi, kuru mītnēs pēc tam latvieši turēja kazas. Taigā bija vēl redzami aizauguši japāņu gūstekņu kapu kalniņi.”
Anna saka, viņa ir “pēdējā lieciniece no sava izsūtīto vagona”, bet ar citām represētajām likteņa biedrenēm tiekas. Pārējās lūgušas, lai nofotografē to upīti, kur bērnībā peldējušās, un ezeru, kuram otrā pusē atradās vieta, ko latvieši iedēvējuši “Pārdaugavas” vārdā.
Anna ieraudzīja, ka upīte izžuvusi, ezers aizaudzis, bet bijušā gatera vietā joprojām rēgojas lieli skaidu kalni, pa kādiem bērni toreiz ziemā laidās lejā ar ragaviņām. Kapavietas aizaugušas, bet dažas dzelzs sētiņas saglabājušās. “Sirds nojauta, ka tur apglabāti mūsējie,” teic Anna. Pašā jaunākajā apbedījumā vietā – piemineklis Oļas vecākiem, kurus 1991. gadā nogalinājuši bandīti, mājās meklēdami zeltu un vērtslietas.
… Pirms brauciena Anna atmiņu stāstā rakstīja, ka visu dzīvi jutusies kā koks, kam izrautas saknes. Piecdesmitajos gados atgriežoties no Krievijas, vecāku priekšzīmīgi apsaimniekoto māju citi bija sakurinājuši malkā un vietējā vara ģimenes apmešanos šajā vietā uzskatīja par nevēlamu.
Tagad pajautāju Annai, ko viņa saka par to dzīvē gūto garīgo traumu, ko daži Latvijas sociālās atmiņas pētnieki uzsver kā paaudzēs pārmantotu un joprojām pastāvošu. “Visu laiku jau šo pāridarījuma sajūtu sirdī neturu,” atbild Anna. “Esmu vaicājusi arī meitai, ko viņa domā. Līga sacīja – viņai ir apziņa, ka dzimta ir ļoti stipra un spējusi visu izturēt.”
Patiesība par karu karavīra acīm
Pēdējā laikā mūsu lielais austrumu kaimiņš Krievija vēstures mūzai Klio liek pakārtoties savu politisko vēlmju mērķiem. Īpaši tas attiecas uz laiku, ko Krievijā apzīmē kā Lielo Tēvijas karu, bet mūspusē vairāk kā PSRS un Vācijas karu, kas ir Otrā pasaules kara daļa.
Tā glorifikācijas process, kas sācies vēl Brežņeva laikos un kuru PSRS sabrukums mazliet piebremzēja, atkal iet vaļā ar jaunu sparu. Rakstniecībā, kinematogrāfā, laikrakstos, globālajā tīmeklī, diemžēl arī akadēmiskajā literatūrā atkal sāk dominēt varonīgais tēls – padomju karavīrs atbrīvotājs no vācu fašistiskā jūga, bet pats karš tiek zīmēts melnbaltos toņos: ”mūsējie” – visi kā viens varoņi un cēlie bruņinieki un ”sliktie fašisti” – visi kā viens izdzimteņi un nelieši. Par laimi, arī Krievijā ir cilvēki, kas saprot, ka vēsture, sevišķi militārā vēsture, nekad nav melnbalta. Karā jēdzieni ”labais” un ”ļaunais” ir ļoti nosacīti. Tas labi redzams, iepazīstoties ar parasta krievu karavīra, Otrā pasaules kara dalībnieka Nikolaja Ņikuļina atmiņām, kuras tulkojumā latviešu valodā nesen izdevis apgāds ”Jumava”. ”Atmiņas par karu” ir skaudrs kara redzējums parasta karavīra acīm.
Pirms dažiem gadiem aizsaulē aizgājušais mākslas zinātnieks, ilggadējais Pēterburgas Ermitāžas muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Nikolajs Ņikuļins līdz mielēm izbaudījis dzīvi ierakumos. Viņa atmiņās nav vietas frontes romantikai, tur nav ”cēlo padomju karavīru” un nav ”fašistisko asinssuņu”.
”Manas piezīmes nebija domātas publicēšanai. Tās bija tikai mēģinājums atbrīvoties no pagātnes: kā rietumu valstīs cilvēki iet pie psihoanalītiķa un stāsta tam savas bēdas, savas rūpes un savus noslēpumus cerībā izdziedināties un atrast sirdsmieru, tā es pievērsos papīram, lai no atmiņu apcirkņiem izmēztu tur iesēdušos draņķību, duļķes un cūcību, lai atbrīvotos no atmiņām, kas mani bija mocījušas. (..)
Šajās piezīmēs nav secīga notikumu apraksta. Tie nav memuāri, kurus raksta pazīstami karavadoņi un kas aizpilda mūsu bibliotēku plauktus. Kauju un varoņdarbu aprakstu šeit ir ļoti maz. Varoņdarbi un varonība karā ir mums zināmi, tie ir daudzkārt apdziedāti. Tomēr īstenā kara atmosfēra oficiālajos memuāros nav jūtama. Memuāristus parasti neinteresē, ko karā jūt parasts karavīrs,” tā N. Ņikuļins raksta savu atmiņu ievadā.
Autors apraksta to, ko pats redzējis un jutis: bezjēdzīgos sarkanās armijas uzbrukumus, mūžīgi piedzērušos padomju virsniekus. Un uzbrukuma laikā neskanēja: par Staļinu! Par Dzimteni! Skanēja nāvei nolemto karavīru izmisuma kliedzieni. Autors apraksta, kā veidojas imunitāte pret nāves bailēm, to, ka frontē karavīram galvenais ir nevis ideoloģiski saukļi, bet gan centieni kaut kur paēst un mēģināt nodzīvot lieku stundu. Vācieši brīnījās par sarkanās armijas karošanas metodēm. N. Ņikuļins atstāsta sarunu jau pēc kara ar kādu bijušo vācu armijas virsnieku. Vācietis stāstījis: ”Mēs no jūsējo līķiem salikām divus metrus augstu valni, bet viņi vēl lien un lien uz lodēm, rāpjas pāri līķu kaudzei, mēs viņus šaujam un šaujam, bet viņi tik lien un lien… Bet ko jūsējie darīja Kurzemē?” Viņš turpina: “Reiz krievu karaspēka masa devās uzbrukumā. Mēs to sagaidījām ar saskaņotu ložmetēju un prettanku lielgabalu uguni. Dzīvi palikušie uzbrucēji pagriezās atpakaļ. Bet tad no krievu ierakumiem sāka šaut desmiti ložmetēju. Mēs redzējām, kā neitrālajā joslā skraidīja no šausmām prātu zaudējušais jūsu karavīru pūlis!”
Autors nebaidās palūkoties uz sarkanās armijas karavīru ”varonīgo veikumu” ”atbrīvotajā” Polijā un Vācijā. Dzeršana, izvarošanas, atklāta laupīšana bija padomju karavīra atbrīvotāja ikdiena.
Neviens vācu tēvs nevarēja būt drošs par savas sievas vai meitas nekrišanu ”atbrīvotāju” nagos, un tad goda laupīšana bija mazākais ļaunums, kas ar vācu sievietēm pirmajos pēckara mēnešos varēja notikt. N. Ņikuļins atceras, ka tas notika ar visām (!) vācu sievietēm, kas bija atrodamas. Rets bija dzīvoklis vai māja, kas netika izlaupīta.
N. Ņikuļins atzīst, ka atmiņas par karu viņam nav devušas mieru visus pēckara gadus: ”Šajā manuskriptā es risināju tikai savas personiskās problēmas. Es uzreiz nevarēju samierināties ar to, ka no kara atgriezos savainots, kontuzēts un nospiests. Tajā laikā nebija jēdzienu “Vjetnamas sindroms” vai ”Afganistānas sindroms” un mūs neārstēja psihologi. Katrs glābās, kā mācēja. Viens dzēra šņabi, cits, zaudējis savu morālo stāju, kļuva par bandītu… Bija arī tādi, kas plēsa sev uz krūtīm kreklu un prasīja taisnību. Tos ātri aizsūtīja uz gulagu ārstēties. (..) Es glābos darbā, taču, kad briesmīgie nakts murgi man neļāva gulēt, savu neizturamo sirdssāpi izliku uz papīra.”
Tā tapušas atmiņas, kas nav līdzīgas citām līdz šim lasītajām. Protams, jebkuras atmiņas ir subjektīvas, taču N. Ņikuļina grāmatu der izlasīt visiem, kas interesējas par šo vēstures posmu.
Izvirzīta jauna versija par Staļina nāvi
Foto: Bundesarchiv
Kā savā jaunākajā, pagaidām tikai slovēņu valodā pieejamajā grāmatā apgalvo vēsturnieks Jože Pirževecs, Staļina insults varēja būt saistīts ar indi, ko viņam piegādājis slepkava, kas darbojās pēc Tito pavēles (pētījums balstīts uz arhīvu materiāliem, kas atrodas bijušās Dienvidslāvijas teritorijā).
1953. gada 28. janvāra naktī Staļins bija sapulcinājis pietuvinātos cilvēkus savā vasarnīcā, un tikšanās ilga līdz četriem rītā. Pēc tam viesi aizbrauca, un, kā viņi vēlāk liecināja, vadonim nav bijušas manāmas nekādas nespēka pazīmes. Staļins atlaidis apsardzi un pavēlējis viņu nemodināt.
Viņa istabā gaisma ieslēgta tikai pulksten 18:30, bet tajā ieiet apsardzes darbinieki sadūšojušies tikai pulksten 10 vakarā. Staļins gulējis uz grīdas urīna peļķē, un, spriežot pēc sadauzītā pulksteņa, viņš nokritis tieši pusseptiņos.
Ārstus neizsauca uzreiz, turklāt vairākums vēsturnieku ir vienisprātis, ka tā darīts ar nodomu. Kad beidzot ieradās mediķi, viņi diagnosticēja plašu insultu. Staļins bijis daļēji paralizēts un vēmis asinis. Agonija turpinājās vairākas dienas, bet 5. martā viņš nomira.
Zināms, ka pēc Staļina pavēles tika izdarīti 22 atentāta mēģinājumi pret Tito, tostarp “ar dārglietu kastītes palīdzību, kuru atverot, izplūda neiroparalītiska gāze.”
Saskaņā ar Pirževeca rīcībā esošo informāciju Staļina nāves dienā starp viņa papīriem atrada vēstuli no Tito, kura bija teikts, ka viņam nebūs vajadzīgi tik daudzi mēģinājumi – pietikšot ar vienu.
No otras puses, ir arī pietiekami daudz pierādījumu versijai, ka Staļins nomiris dabīgā nāvē, jo viņš jau iepriekš pārcietis vairākus mazāk nopietnus insultus.
Slovēņu vēsturnieka grāmatas recenzents Noa Černi arī atsauc atmiņā izplatīto viedokli, ka Staļins savulaik noindējis Ļeņinu.
1923. gadā rakstītā vēstulē Staļins informē politbiroju, ka Ļeņins lūdzis viņam piešķirt ciankāliju, bet Staļinam, kā viņš pats rakstīja, “pietrūks spēka izpildīt Vladimira Iļjiča lūgumu,” tāpēc viņš “spiests atteikties no šīs misijas, lai cik humāna un nepieciešama tā nebūtu.”
Nesenā šai tēmai veltītā konferencē eksperti secināja, ka Staļinam bijusi izdevīga Ļeņina nāve. Ja abas versijas ir patiesas, var runāt par “zināmu augstāko taisnīgumu,” piebilst recenzijas autors.
Atgriešanās izsūtījumā II: Vozžajevka un Berezņaki
Represēto latviešu likteņstāsti un ceļojuma piezīmes Tālo Austrumu Amūras apgabalā. Turpinājums.
“Viņas aizbraukušas makšķerēt. Nav ne sazvanāmas, ne atrodamas,” ar tādu ziņu par māsām Elzu un Mirdzu Belogorskas rajona Vozžajevkas ciemā mūs sagaida vietējās varas pārstāvji. Tā kā no Blagoveščenskas esam braukuši vairāk nekā pusotra simta kilometru, lai satiktu māsas Hincenbergas, kuras dzimušas Valmieras pusē un Tālajos Austrumos nokļuvušas kā mazas meitenes, režisore Dzintra Geka neatlaižas un lūdz: “Pasakiet, kur viņas makšķerē, dosimies meklēt paši!” Pēc brīža varasvīri apsola sameklēt māsu radiniekus. Uz tikšanos atnāk Mirdzas meita Jeļena, kura strādā par skolotāju vietējā skolā un kurai drīz jāatgriežas pieskatīt bērnus vietējā vasaras nometnē.
“Mēs, protams, atceramies par savām latviešu saknēm,” viņa teic. “Bet, kopš nomira vecmāmiņa, ģimenē latviešu valodā vairs neviens nerunā. Atceros, kā viņa dziedāja: “Kur tu teci, gailīti manu!”"
Pēc sarunas ar Jeļenu mūsu grupa kaut kādu uzticību vietējos lēmējos ir ieguvusi un uzzinām, ka māsas tomēr ir sazvanītas, pārtraukušas karūsu makšķerēšanu un ieradīsies pašvaldības namā…
“Latviešus te cienīja”
“Sākumā izsūtījumā mums klājās grūti,” atceras Mirdza. Tēvs 14 gadus atradies citā vietā, nometnē tālu ziemeļos, un, kad beidzot ticis pie ģimenes, ilgi slimojis. Māte Emma aizgājusi mūžībā pirms pieciem gadiem 93 gadu vecumā. Abas māsas studējušas Blagoveščenskas pedagoģijas institūtā, tad apprecējušās, audzinājušas bērnus un tā kopš bērnības gadiem Latvijā nav bijušas ne reizi. Viņas bilst, ka “latviešus te cienīja, uzskatīja par strādīgiem, kulturāliem” un ka daudzi viņu kādreizējie paziņas latvieši atgriezušies tēvzemē. Māsas televīzijā skatoties raidījumus, kur Krievijas mākslinieki uzstājas Jūrmalā.
Mirdza Demčenko bijusi ģeogrāfijas un bioloģijas skolotāja: “Mācīju bērniem mīlēt zemi, zvēriņus, putnus.” Elza arī strādājusi skolā par krievu valodas skolotāju un bibliotekāri. Tagad abas ir pensionāres, kopj savus mazdārziņus. Krievijā vidējā pensija ir 9800 rubļu (apmēram 170 lati), un tieši tik daudz ik mēnesi saņem Mirdza. Kompensācija kā politiski represētai personai ir 501 rublis (apmēram astoņarpus lati) mēnesī. Sarunā iesaistās mūsu pavadonis Politiski represēto asociācijas pārstāvis Leonīds Žuravļovs, atgādinot, ka represētie reizi gadā var bez maksas braukt uz jebkuru vietu Krievijā.
Vozžajevkā gan daudzdzīvokļu namos, gan savās mājiņās dzīvo pavisam sešarpus tūkstoši cilvēku. Mirdza dārzā audzē kartupeļus, bietes, burkānus. Zemenes jūnija vidū tikai zied, bet ēdamo sausseržu tumši zilās skābenās ogas jau ienākušās. Būšot arī ķirši, jāņogas, smiltsērkšķi.
… Pa ciema ielu gans, jādams zirgā, dzen pusdienlaikā no ganībā mājās vairākas govis. Mirdza arī tur gotiņu un pienu pārdod. Tepat ciemā par 35 rubļiem (apmēram 58 santīmiem) litrā, bet sestdienās abi ar vīru Georgiju ved pienu uz rajona pilsētu Belogorsku un tirgo tur par 40 rubļiem litrā. Puskilogramu biezpiena vai puslitru krējuma pilsētnieki pērkot par 90 rubļiem (pusotru latu). Mirdza pārdod arī sūkalas – par 10 rubļiem litrā. Tās saimnieces labprāt pērk rauga mīklas pagatavošanai, tad maize ilgi saglabājoties mīksta.
“Cilvēkam jāstrādā visu laiku, tad mazāk jāprāto,” nosaka Mirdza. “Bet ziemā, kad mazāk darba, visādas domas šaujas prātā. Arī par to, ka būtu varējušas dzīvot savā zemē…” Ziemā viņa, kā jau vecmāmiņai pienākas, ada cimdus un zeķes kuplajai dzimtai, kurā ir trīs mazmeitas un viens mazmazdēls.
Kad kopīgi nodziedam “Pūt, vējiņi!”, māsas jautā, vai protam dziesmu “Balta roze ezerā”, un izskan arī tā. Māsas svin visus svētkus – ij krievu, ij latviešu, tāpēc ceru, ka viņām pēc dažām dienām Līgovakarā noderēja arī “LA” izdevums “Jāņu dziesmu pase”, ko uzdāvināju kā suvenīru.
Piemiņas aizlūgums
Māra Grāvele no Latvijas aizveda krustu, lai uzliktu kā piemiņas zīmi vecmāmiņai, kuras mūžs aprāvās 1949. gada nogalē Tālo Austrumu Berezņaku ciemā. Tur atradās Belogorskas (līdz 1957. gadam pilsētu sauca Kuibiševka Vostočnaja) rajona sovhoza 7. nodaļa. Māras dzimtu deportēja no Alojas pagasta Ungurpils. Kopā ar vecākiem izsūtīja četrus nepilngadīgus bērnus, bet jaunākie – Māra pati un brālis Egons – piedzima jau Amūras apgabalā. Pie Māras mammas Alvīnes kā pie labas meistares šūdinājušas kleitas arī virsnieku sievas, kas braukušas 16 kilometrus no Vozžajevkas.
“Es piedzimu cūkkūtī uz lāvas,” par savu nākšanu pasaulē saka Māra, izstaigājot vietas, kur aizritējusi bērnība. Viņas Ziemassvētkos mirusī vecmāmiņa toreiz apbedīta tikai pavasarī, jo ziemā neviens nejaudājis izcirst sasalušajā zemē kapu. Vietējie iedzīvotāji rāda vietu, kur sakuplojuši baltie un melnie bērzi, un stāsta, ka tur kādreiz apglabāti daudzi cilvēki. Taču kapu kopiņas sen aizaugušas, un aizgājēju piemiņai uzzied tikai baltās maijpuķītes pavasaros un sārtās mežrozītes un dzeltenās pļavu lilijas vasarā.
Vēlāk atrodam arī jaunākus kapus, kur saglabājies krusts ar jumtiņu, kādus saviem tuviniekiem lika latvieši un lietuvieši. Māra zina, ka Berezņakos apglabāti 104 latvieši. Mācītājs Guntis Kalme iesvēta krustu, un aizlūdzam par Māras vecmāmiņu un visu citu šeit mūžībā aizsaukto dvēselēm. Kapavietu apmeklējums ir viena no fonda “Sibīrijas bērni” misijām, un ir izpildīts svēts pienākums.
Dzīve Belocerkovkā
Uz kapiem mūs pavada vietējās pašvaldības – Belocerkovkas administrācijas priekšniece Svetlana Ļebedeva. Īsā brīdī Svetlana izstāsta visu savu dzīvi. Vēl nesen viņai bijušas četras govis, bet pērn tās likvidējusi, jo lopkopībai vairs nav laika. “Pirms vēlēšanām te brauca deputātu kandidāti no pilsētas, bet es noskaitos – ko viņi saprot no lauku dzīves! Sasparojos pati kandidēt un tiku ievēlēta,” teic Svetlana. Viņai galvenās rūpes par ciema skolu, kur pašlaik mācoties tikai 32 bērni, tāpēc priekšniecība biedējot ar skolas slēgšanu. Ieminos, ka pie mums Latvijā notiek līdzīgi, mazās lauku skolas ar 30 skolēniem likvidē un bērnus ved uz citurieni. “Nē, šeit tā nevar darīt, kaimiņu ciema skolā nav ēdnīcas!” Svetlana ir pārliecināta, ka viņas mazdēla skola turpinās pastāvēt. Visas Ļebedevas meitas pārcēlušās uz pilsētām – Vladivostoku, Sočiem, Omsku. Tikai viena dzīvojot netālu Belogorskā, kuras dēlēnu pieskata Svetlana. Viņa meitai tā arī pateikusi: “Mazdēlu tev neatdošu, viņam jāpaliek manā tuvumā.”
No Svetlanas uzzinu, ka Krievijā lauksaimniecības zemi iznomā cilvēkiem uz 49 gadiem un pēc tam valsts kontrolē, vai šīs platības tiek apsaimniekotas. Ja divus gadus tur nekas netiek darīts, tad ņem nost un iznomā citam.
Turpinājums sekos
Atgriešanās izsūtījumā 1: Blagoveščenska
Pēc ceļojuma uz Tālajiem Austrumiem un Sibīriju kopā ar Dzintras Gekas fondu “Sibīrijas bērni” man visvairāk bija jādomā par ceļabiedrenes Astrīdas un Amūras apgabalā sastaptās Mirdzas sacīto.
Astrīda Ruško, kura 1941. gada represijas piedzīvoja kā mazs bērns, apskatījusi ģimenes kādreizējā izsūtījuma vietas Ilanskas apkaimē, secināja: “Labi, ka māte mūs ar māsu toreiz, kad varēja, pārveda mājās.” Bet Vozžajevkas iedzīvotāja Mirdza Hincenberga, pavadot uz latviešu apbedījuma vietu Berezņakos, klusi noteica: “Es pēc šīs tikšanās jūtos tā, it kā būtu izrauta daļa dvēseles, kura tiecas jums līdzi…”
Robežupes krastos
Padomju laikā daļu latviešu puišu sūtīja dienēt armijā tālu no mājām – uz Amūras apgabalu, bet vēl agrāk – četrdesmitajos un piecdesmitajos gados – tur nokļuva staļiniskajās deportācijās cietušie cilvēki. Ceļabiedrene Anita Amūras apgabala centrā ir atradusi sporta organizatorus, kas vēl atceras viņas tēva, izsūtītā taigas atsveķotāja Ērika Kehra izcilos startus vieglatlētikā un Blagoveščenskas “Dinamo” stadionā sasniegtos rekordus.
Aktierim Kasparam Pūcem, kurš, pēc padomju varas ieskata, jau septiņu mēnešu vecumā bija “angļu spiegs”, un likteņbiedram Jānim Dūnim bērnības atmiņas saistās ar Amūras apgabala pilsētu Belogorsku, bet Berezņaku ciemā dzimusī valmieriete Māra Grāvele ved no Latvijas krustu savas tālumā apglabātās vecmāmiņas piemiņai. Es savukārt Blagoveščenskā ceru atrast vietas, kurās bijis vecāsmātes brālēns Kārlis Irbe. Viņš bija Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa vietas izpildītājs no 1944. gada 27. septembra līdz aresta brīdim 1946. gada 21. februārim, kad tika arestēts, un pēc Karagandas nometnes 1955. gadā nosūtīts pie represētās ģimenes uz Amūras apgabalu.
No Maskavas līdz Blagoveščenskai ir 7985 kilometri. Blagoveščenska izvietojusies Amūras kreisajā krastā, un upe ir Krievijas un Ķīnas robeža. Pāri 800 metrus platajai Amūrai redzami Ķīnas pilsētas Heihes debesskrāpji.
Modernākā Blagoveščenskas viesnīca ir 16 stāvus augstā “Āzija”, un vietējā tirdziņā rosās daudzi pārdevēji ķīnieši. Turīgākie vietējie iedzīvotāji ar kuģīšiem brauc uz Heihi iepirkties un pasēdēt krodziņos. “Krievija Ķīnai pārdod elektroenerģiju, bet pērk – apģērbu,” stāsta gide Jeļena Rudakova.
Atceroties, ko pirms vairākiem gadiem Rīgā teica Krievijas politiķe T. Poloskova – “krievietes labprāt precas ar ķīniešiem, jo viņi vairāk strādā un mazāk dzer alkoholu”, citēju to Jeļenai, un viņa apstiprina – tā arī esot. Bet divas kāzinieku grupas, ko ieraugām Blagoveščenskā, fotografējas pie Ļeņina statujas un pie pieminekļa ģenerālgubernatoram N. Muravjovam, kurš 1858. gadā parakstījis ar Ķīnu vēsturisko līgumu par Amūras kreisā krasta teritorijas piederību Krievijas impērijai. 1858. gadā Blagoveščenskā dzīvoja 3500, bet 2010. gadā – 219 861 cilvēks.
Amūras apgabalā ir viss attīstībai nepieciešamais – auglīga, dāsna zeme, skaista daba. Gide stāsta, ka cara laikos Blagoveščenska ar 17 graudu dzirnavām bijusi trešā lielākā Krievijas maizes klēts aiz Saratovas un Ņižņijnovgorodas, un piebilst, ka joprojām nav sasniegtas tāda lieluma ražas, kādas bijušas pirms simt gadiem. Kāpēc tā, kļūst saprotams, kad Krievijas politisko represiju upuru asociācijas Amūras reģionālās nodaļas valdes priekšsēdētājs Leonīds Žuravļovs nosauc baisus skaitļus –no 1920. līdz 1960. gadam nelikumīgi tika represēti vairāk nekā 100 000 Amūras apgabala iedzīvotāju. Salīdzinājumam viņš min, ka Otrajā pasaules karā gāja bojā 40 000 amūriešu, tātad staļinisms nobendēja vairāk cilvēku nekā karš.
“Kulaku” sodīšanas operācijās nīdēja uzņēmīgos un strādīgos. Represīvās organizācijas, kuru, kā saka L. Žuravļovs, trīsdesmitajos gados bijis tik daudz, ka “vienā grāmatas lappusē pat visas neuzskaitīt”, pildīja cilvēku nošaušanas plānus un uz nometnēm nosūtīšanas plānus.
Žuravļova veidotajā Blagoveščenskas politisko represiju upuru piemiņas grāmatas 1. sējumā, kas izdots 2000. gadā, rakstīts, ka dažreiz pat vienā dienā, kā 1938. gada 31. oktobrī, Iekšlietu tautas komisariāta pārvaldes “troika” tiesājusi 720 cilvēkus, no kuriem 700 nošauti. Tā gada rudenī nebijis kam novākt “kulaku laukos” izaugušo ražu. Amūras apgabalā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā atradušies septiņi bērnunami, kuros audzināja “kulaku” bērnus, cenšoties iepotēt viņiem jauno ideoloģiju un naidu pret vecākiem, stāsta Leonīds.
Viņa piemiņas grāmatas 1. sējumā ir represēto krievu, ķīniešu, ukraiņu, ebreju, vāciešu, latviešu un citu tautību cilvēku, kopskaitā 2128 personu, vārdi un īsas biogrāfijas. Viņu vidū ir 1897. gadā Rīgā dzimušais Eduards Kārļa dēls Upītis, kurš strādājis par zemes mērnieku Blagoveščenskā un pēc “troikas” sprieduma nošauts 1938. gada 10. augustā…
1903. gadā Mītavā (Jelgavā) dzimušajai Martai Hegermanei, kura bijusi mašīnrakstītāja apgabala patērētāju biedrībā, 1931. gadā piespriesti pieci gadi koncentrācijas nometnē. 1926. gadā Rīgā dzimušais Reinholds Stumbenis, kas strādājis Blagoveščenskas sporta biedrībā “Dinamo”, 1951. gadā notiesāts uz 11 gadiem. Koncentrācijas nometņu tīkls Blagoveščenskas apkaimē bija plašs – Bamlags, Raičihlags, Burželdorlags, Daļlags un vēl citas represiju vietas, kurās vergoja patvaļīgi un nelikumīgi notiesātie, jo staļiniskajās represijās loģikas nebija. “Kad cilvēkiem nav Dieva, tad sabiedrībā valda nevis sirdsapziņa, bet bailes,” saka gide Jeļena.
Cietums un dievkalpojumi
Leonīds Žuravļovs mūs aizved pie bāli zilzaļā krāsā nokrāsotās Amūras apgabala cietuma ēkas. Mēģinu iztēloties, kā te izskatījās 1955. gadā, kad tajā satikās tēvs un dēls Irbes. Latvijā luterāņu baznīcas galvu K. Irbi arestēja par ideoloģisku nepakļaušanos padomju varai. Viņš bija atteicies rakstīt rakstu ārzemju žurnālam par baznīcas dzīvi padomju laikos, nevēlējās skubināt zemniekus pildīt vairāk nodevu un atteicās aicināt ārā no mežiem tur sabēgušos. “Pēc uzvedības viņš ir netverami nekaunīgs,” noskaitās reliģisko lietu pilnvarotais Šeškens un 1946. gada sākumā saņēma no Maskavas priekšniecības rīkojumu izolēt Irbi no pārējās garīdzniecības. Sekoja apcietinājums, “troika” piesprieda desmit gadus, Kārli Irbi aizsūtīja uz nometni Karagandā, bet sievu Irmu un dēlus Jāni un Pauli 1949. gada martā deportēja uz Amūras apgabalu.
Kad K. Irbem Karagandā paziņoja, ka sūtīšot pie ģimenes, viņš, konvoja pavadībā braucot vilcienā, saprata – tas ved uz austrumiem, nevis Latviju. Jāņa Irbes atmiņās lasāms: “Latviešus ik pa divi gadiem pārsūtīja uz citu apvidu, kur visa saimniecības dzīve bija jāsāk no jauna. Pēdējā vieta – Blagoveščenskas pilsēta, kur strādājām pilsētas nama celtniecībā. Tā, apmēram 1955. gadā, vēl bija sniegs, komandants darba pusdienas laikā lika iet tēvam pretī, sagaidīt. Domāju, ka tieku kārtējo reizi muļķots, bet aizgāju uz apgabala cietumu.” Saticis sirmu vīru, kuru ieraugot sākumā nepazinis, jo kopš 1946. gada abi nebija ne redzējušies, ne sarakstījušies.
Jānis atceras: “Blagoveščenskā tēvs kopā ar mums dzīvoja barakas tipa mājā, apmēram 12 kvadrātmetru istabā, kur latviešiem arī noturēja dievkalpojumus. Katrai latviešu ģimenei iedalīja vienu istabu neatkarīgi no ģimenes lieluma.”
Piemiņas plāksne muzejā
G. S. Novikova-Daurska vārdā nosauktā Amūras apgabala novadpētniecības muzeja direktore Jeļena Pastuhova teic, ka pirmo reizi sastop cilvēkus, “kuri no pavisam citas planētas vietas ieradušies Amūras apgabalā, lai godinātu represēto piemiņu”. Viņa pieder pie Krievijas vēsturnieku jaunās paaudzes un dalās pārdomās par godīgumu attiecībā pret vēsturi, uzsverot: “Apziņai jāmainās, un šodien cilvēki arvien vairāk sāk runāt par cilvēktiesībām, vārda brīvību un sirdsapziņu. Esam kļuvuši nobriedušāki, esam iemācījušies vēsturi izvērtēt un saglabāt cietušo piemiņu.”
Jeļena piemin, ka pirms 20 gadiem, kad Krievijā pirmo reizi tika atvērtas represiju vēstures lappuses, bija grūti izprast to mērogu, jo nebijis dokumentu par ļaužu likteņiem, bet tikai skaitļi. Vēlāk cilvēki uz laiku iedevuši ģimeņu fotogrāfijas, arhīvu dokumentu kopijas, un tā izveidotas divas izstādes – “Cilvēki un likteņi” un otrā, tagad apskatāmā ekspozīcija “Sods bez nozieguma”.
Fonds “Sibīrijas bērni” katrā braucienā pa bijušajām izsūtījuma vietām atstāj muzejos piemiņas plāksnes, uz kurām ir atainots Bārenītes tēls un trijās valodās rakstīts “Mūžīga piemiņa Latvijas bērniem deportāciju upuriem 1941. – 1949.”. Šoreiz piemiņas plāksni muzejam pasniedza Amūras apgabalā bērnību pavadījušie Kaspars, Jānis un Māra.
Pateicos Pasaules brīvo latviešu apvienībai par atbalstu ceļam.
Turpinājums sekos
Mīts par «brālīgo palīdzību»
Viens no padomju laika mītiem ir apgalvojums, ka Latvija ne tikai atbrīvota no nacistiskajiem iebrucējiem, bet pēc kara arī saņēmusi dāsnu un nesavtīgu PSRS saimniecisko palīdzību. PSRS Latvijas attīstībā esot ieguldījusi aptuveni divus miljardus rubļu piecu gadu laikā, tā vismaz apgalvots Latvijas PSR laika vēstures grāmatās.
Padomju gadu mītu par “nesavtīgo palīdzību” 1946. – 1950. gadā, kā arī to, ka Baltijas valstis no PSRS budžeta regulāri saņēmušas dotācijas līdz pat neatkarības atgūšanai, diemžēl nekritiski kā neapstrīdamu lietu pieņem arī liela daļa mūsdienu pētnieku. Vācot materiālus topošajai grāmatai, kas būs veltīta 40. gadu notikumiem Latvijā un tos salīdzinot ar joprojām dzīvo versiju par dāsno pēckara palīdzību, nespēju atrast atbildi uz jautājumu: kur atrast dokumentālus pierādījumus šādai palīdzībai. Pēckara gados padomju režīms Latvijā taču saimniekoja kā okupētā teritorijā, to nežēlīgi ekspluatējot un apspiežot jebkādas pašnoteikšanās tieksmes.
To, ka Latvijā ar sovjetizāciju “šauts pār strīpu”, atzina pat daži no Krievijas iesūtītie latvieši, piemēram, nākamais Latvijas Universitātes rektors Jānis Jurgens. Par mutes palaišanu pēc Maskavas ierēdņu pieprasījuma viņš augsto Latvijas PSR kompartijas centrālkomitejas sekretāra amatu drīz zaudēja. Savukārt tā laika Latvijas komunistiskās partijas līderis Jānis Kalnbērziņš pēc tam, kad 1948. gada rudenī atļāvās apšaubīt ātras lauksaimniecības kolektivizācijas un represiju nepieciešamību, pat tika uzaicināts “uz pa-klāja” pie Josifa Staļina kopā ar pārējiem Baltijas kompartiju vadītājiem, kas bija atļāvušies līdzīgas vaļības. Sekas – 1949. gada marta deportācija un strauja “sociālisma uzvara” laukos. Vai tiešām tāda politika gāja roku rokā ar ekonomisku palīdzību?
Jautājums “kas kam un par ko parādā” pirmo reizi aktualizējās 1990. gadā, kad kļuva skaidrs, ka Baltijas valstis apņēmušās izstāties no PSRS. Toreiz Maskava piestādīja rēķinu. Arī Latvijā īpaši izveidota darba grupa veica aprēķinus un nāca pie gluži pretējiem secinājumiem. Šo rezultātu apkopojumu 90. gadu sākumā publicēja ekonomists Modris Šmulders.
Savos aprēķinos piedāvāju ne tikai Latvijas PSR budžeta ieņēmumu un izdevumu analīzi (vadoties pēc kuras patiesi var nākt pie maldīgiem secinājumiem, ka Latvija tika finansiāli atbalstīta), bet gan vispārējās finanšu plūsmas analīzi. Tas nozīmē, ka aprēķinos iekļauti arī visi ieņēmumi, kas iegūti no Latvijas teritorijas, kā arī izsekots to tālākajam liktenim – cik palika Latvijā, cik aizplūda Maskavā.
“Sociāli kulturāli mērķi”
Lielākā daļa finanšu lietvedības dokumentu, kur apkopoti dati par PSRS un Latvijas budžetu izpildi un naudas sadali, padomju laikā tika mērķtiecīgi iznīcināti. Tomēr daļa papīru, kas nomaldījušies dziļāk finanšu lietvedībā, ir saglabājušies un pietiekami precīzi ataino kara un pēckara finanšu politiku. Nav noliedzams, ka Latvijas teritorijā pēckara gados rūpniecības izaugsme notika. PSRS režīms gan ievērojami pārspīlēja izaugsmes tempus, bet daudzās ražošanas nozarēs, īpaši mašīnbūvē un metālapstrādē, 1950. gadā jau tika pārsniegti neatkarīgās Latvijas pirmskara rādītāji. Tika paplašināti un apvienoti daudzi uzņēmumi, ievērojami pieauga rūpniecībā strādājošo skaits, taču aktuāls ir jautājums kas izaugsmi finansēja.
Ja ticam PSRS oficiālajai versijai, finansējums nāca no Maskavas, no PSRS budžeta. Dokumentu kopsavilkumi patiešām apstiprina, ka no tā Latvijas teritorijā tērētas ievērojamas summas, krietni lielākas par sākumā pieminētajiem diviem miljardiem piecu gadu laikā. Lielākā daļa tēriņu kopsavilkumos norādīti kā “sociāli kulturāli mērķi”. Mazāk naudas tērēts tautsaimniecības finansēšanai.
Pirmajā mirklī šķiet, ka apstiprinās PSRS laika oficiālā versija, bet, ieskatoties, kas bija “sociāli kulturālie mērķi”, rezultāts iegūst citu nokrāsu. Izrādās, ka pārliecinoši lielāko daļu savu izdevumu Latvijā PSRS virzīja militāriem mērķiem.
Summa, ko Maskava tērēja militāro un represīvo ministriju finansēšanai Latvijā pēckara gados, bija lielāka par visu kopējo Latvijas PSR budžetu. Piemēram, 1946. gadā PSRS izdevumi Latvijā bija 1,6 miljardi rubļu, no tiem 1,2 miljardi veidoja militāro un represīvo iestāžu izdevumi (PSRS bruņoto spēku, PSRS Iekšlietu ministrijas, PSRS Valsts drošības ministrijas izdevumi). Kopumā no PSRS budžeta Latvijā 1946. – 1950. g. tika iztērēti 11 miljardi rubļu, no tiem vairāk nekā 7,5 miljardi bija saistīti ar militāri represīviem mērķiem.
Lielāka daļa “nemilitāro” izdevumu tika novirzīti Latvijas PSR budžeta sabalansēšanai. Taču realitātē tā bija nauda, kas iegūta no Latvijas nodokļu maksātājiem. Tāpat kā tautsaimniecības finansēšanai no PSRS budžeta 1946. – 1950. g. it kā atvēlētie kopumā 774 miljoni rubļu. Pēc brīža to pierādīšu ar skaitļiem.
Tā kā no PSRS budžeta līdzekļiem Latvijas teritorijā tika tērētas ievērojamas summas, tad, neraugoties uz lielo militāro izdevumu īpatsvaru, var rasties iespaids, ka zināmu finansiālu palīdzību no Maskavas esam pēckara gados tomēr saņēmuši. Bet šo pieņēmumu apgāž aina nodokļu ieņēmumos no Latvijas teritorijas un to sadalē.
Latvija maksā
PSRS budžetā galvenais ieņēmumu avots bija nodokļi. Pārliecinoši pirmo vietu tajos ieņēma apgrozījuma nodoklis. Ar to aplika visu saražoto un realizēto produkciju. Pirmajos pēckara gados vislielākās summas tika iekasētas no alkohola un tabakas, vēlāk pieauga arī citu produkcijas veidu – pārtikas un tekstilrūpniecības – apgrozījuma nodokļa īpatsvars.
Līdz 1947. gada nogalei valsts kasi ievērojami papildināja komercveikali. 1945. gadā vien par 253 miljoniem rubļu. Lielas summas tika iekasētas arī no tieši iedzīvotājiem uzliktiem nodokļiem – ienākuma nodokļa, lauksaimniecības nodokļa un tā sauktā vecpuišu nodokļa.
1945. gadā kopā ar kara nodokli PSRS režīms no Latvijas iedzīvotājiem iekasēja vairāk nekā pusmiljardu rubļu. Vēl tajā pašā gadā iedzīvotāji bija spiesti iegādāties valsts parādzīmes 165 miljonu rubļu vērtībā un ziedot ievērojamas summas PSRS armijas fondam, kā arī lidmašīnu, tanku ražošanai.
Arī turpmākajos gados nodokļu likmes bija augstas, īpaši pieauga nodokļi lauciniekiem kolektivizācijas priekšvakarā, 1947. gadā lauksaimniecības nodoklī iekasēja 316 miljonus rubļu, bet 1948. gadā – 362 miljonus. Puse no lauksaimniecības nodokļa pienācās Maskavai, kuras apetīte auga. 1949. gada plānā tika ierakstīts lauksaimniecības nodokļa iekasējums jau 390 miljonu rubļu apmērā, kuru nevarēja izpildīt, jo Latvijā tika realizēta lauksaimniecības kolektivizācija.
Uz Latvijas PSR vadības lūgumu ņemt vērā zemniekiem solītās nodokļu atlaides pēc iestāšanās kolhozos Maskava stingri norādīja, ka Latvijas PSR vadībai ir jāatrod citi nodokļu iekasēšanas avoti, ja lauksaimniecības nodokļa iekasēšanas plāns nepildās. Budžetu papildināja arī uzņēmumu maksājumi un atskaitījumi no peļņas. Dokumenti apliecina, ka pēckara gados Latvijas PSR budžetā tika novirzīta tikai aptuveni ceturtā daļa no Latvijas teritorijā iekasētajiem nodokļiem un citu veidu maksājumiem.
PSRS donors
Iegūstot datus par ieņēmumiem un izdevumiem no Latvijas teritorijas, varam aprēķināt, kāda bija patiesā Latvijas teritorijas finansiālā bilance PSRS tautsaimniecībā. Realitātē ieņēmumi no Latvijas teritorijas nosedza pat visus PSRS militāros izdevumus un okupācijas karaspēka uzturēšanos Latvijā. Pat pieskaitot PSRS militāros izdevumus Latvijas teritorijā, no Latvijas 1945. – 1950. g. aizplūda aptuveni seši miljardi rubļu. Tomēr nebūtu korekti, ja mēs okupācijas karaspēka tēriņus pieskaitītu Latvijas izdevumiem, tāpēc kopsavilkumā PSRS armijas tēriņus no bilances izslēdzu. Patiesībā izslēgšanu būtu pelnījušas arī Iekšlietu un Valsts drošības ministrijas, jo tās vairāk nodarbojās ar tiesiskuma apkarošanu, nevis nodrošināšanu, bet pieņemsim, ka tās vismaz daļēji darbojās iedzīvotāju interesēs, cīnoties arī pret noziedzību.
Skaitļi apliecina, ka no Latvijas tika ievērojami vairāk ņemts, nekā tai dots. Neraugoties uz kara postījumiem un abu okupācijas režīmu politiku, iedzīvotāju turība pēckara gados Latvijā saglabājās augstāka nekā PSRS kopumā. Loģiski, ka Latvija šādā situācijā bija PSRS tautsaimniecības donors. Latvijā tika saimniekots kā okupētā teritorijā, un viens no ekspluatācijas veidiem bija mērķtiecīga finanšu līdzekļu izsūknēšana.
Pirmajos pēckara gados pilsētās, īpaši Rīgā, glābjoties no bada, ieradās milzīgs daudzums ekonomisko bēgļu no citiem PSRS reģioniem. Līdzīgi procesi notika laukos – Krievijas un Baltkrievijas kolhoznieki bēga uz Latviju un pieteicās par kalpiem pie mūsu zemniekiem. Tomēr atšķirības dzīves kvalitātē strauji saruka, kad Latvijas iedzīvotāji tika pakļauti ļoti smagam nodokļu slogam.
Nodokļu politika nebija vienīgais veids, kā mazināt Latvijas iedzīvotāju labklājību. 1947. gada konfiscējošās naudas reformas laikā Latvijas iedzīvotāji pazaudēja 413,6 miljonus rubļu skaidrā naudā un 15,9 miljonus krājkasēs. 152 miljonu rubļu vērtībā tika konfiscēta manta un īpašumi 1949. gada martā represētajiem.
Ļoti smags trieciens bija arī deportācijai sekojošā kolektivizācija.
Tikai pēc Staļina nāves Latvijas ekonomika sāka atkopties, proporcionāli mazinoties to līdzekļu apjomam, kas aizplūda uz PSRS. 50. gadu otrajā pusē ievērojami pieauga republikāniskā budžeta nozīme kopējā naudas plūsmā. 50. gadu beigās Latvija atgriezās PSRS līmeņa labklājības līderpozīcijās, sasniedzot labākos fiskālos rādītājus starp PSRS republikām, gan ne uz ilgu laiku. 1959. un turpmāko gadu notikumi pielika punktu daudzām labām iecerēm, kurām nebija lemts piepildīties.
Ieņēmumi no Latvijas teritorijas 1945. – 1950. g. (miljonos rubļu) un to sadalījums
| Gads | Kopējie ieņēmumi | Summa, kas novirzīta uz PSRS budžeta ieņēmumiem |
Summa, kas novirzīta uz Latvijas PSR budžeta ieņēmumiem |
| 1945. | 2 438 | 1 701 | 737 |
| 1946. | 3 601 | 2 799 | 802 |
| 1947. | 4 594 | 3 315 | 1 279 |
| 1948. | 4 458 | 3 286 | 1 172 |
| 1949. | 4 397 | 3 119 | 1 278 |
| 1950. | 4 634 | 3 527 | 1 107 |
Latvijas teritorijas finansiālā bilance 1945. – 1950. g. (miljonos rubļu)
| Gads | Kopējie ieņēmumi no Latvijas teritorijas |
Kopējie izdevumi Latvijā (bez PSRS bruņoto spēku izdevumiem) |
Reālais pārpalikums, ko tērēja armijas vajadzībām un kas aizplūda uz PSRS |
| 1945. | 2 438 | 737 | +1 701 |
| 1946. | 3 601 | 1 646 | +1 955 |
| 1947. | 4 594 | 2 056 | +2 538 |
| 1948. | 4 458 | 2 313 | +2 145 |
| 1949. | 4 397 | 2 346 | +2 051 |
| 1950. | 4 634 | 2 455 | +2 179 |
| KOPĀ | 24 122 | 11 553 | +12 569 |
Ukrainas spīkers: Esat malači, jo spējat saglabāt vēsturisko piemiņu
“Cilvēkam sava dzimtā valoda jāizmanto sadzīvē un tam, lai izpaustu savu kultūru. Taču ar vienu noteikumu – ne uz valsts valodas rēķina,” ekskluzīvā intervijā “LA” atzīst Ukrainas Augstākās Radas spīkers Volodimirs Litvins.
– Vizītes laikā jūs tikāties arī ar ukraiņu kopienas pārstāvjiem. Kā vērtējat viņu dzīvi Latvijā?
– Mums bija auglīgas tikšanās ar Latvijas pārstāvjiem un iespējas savienot patīkamo ar lietderīgo. Kā rakstīja kāds ukraiņu dzejnieks: “Rozes un vīnogas – patīkamais un lietderīgais.” Mums ir augsts politiskā dialoga līmenis, starp mūsu valstīm valda uzticības pilnas attiecības. Latvijā dzīvo 46 000 ukraiņu, un tā ir ceturtā lielākā nacionālā kopiena. Mums ir patīkami, ka Latvijas iestādes pievērš uzmanību un ir sniegušas palīdzību Rīgas Ukraiņu vidusskolas atjaunošanā. Priecē, ka tā ir pilnībā rekonstruēta. Man bija iespēja parunāties ar bērniem, kas dosies pirmajā klasē. Viņi ir jauni Latvijas iedzīvotāji, taču tajā pašā laikā labi pārvalda ukraiņu valodu un zina Ukrainas kultūras mantojumu. Bija patīkami akadēmiskajā bibliotēkā aplūkot retus izdevumus, kuros parādās ukraiņu dzīve Latvijā iepriekšējos gadsimtos. Ukraiņu literatūras nodaļa tiek veidota ar īpašu siltumu. Es saņēmu latviešu un ukraiņu zinātnieku kopdarbu par latviešiem Harkovā. Kad ir sapratne tādās smalkās jomās, būs arī laba sadarbība ekonomikā.
– Ja runājam par Ukrainas ekonomiku, kādu labumu tai ir devis Eiropas čempionāts futbolā?
– Manuprāt, tā vērtēšana ekonomiskajā ziņā tagad būtu nepareiza un nepilnīga. Tā ir ilglaicīga investīcija. Ukrainai bijuši lieli tēriņi, ņemot vērā, cik lēni notika gatavošanās process. Pēc varas maiņas Ukrainā UEFA vadība pat piedāvāja mūsu valstij atteikties no čempionāta īstenošanas, jo viņiem nebija ticības, ka mums izdosies paveikt visus darbus. Mums izdevās, un tam tika atvēlēti lieli budžeta līdzekļi, protams, būtu bijis labāk, ja procesā vairāk būtu iesaistījušies uzņēmēji. Tagad mums jādomā, kā izmantot stadionus labuma gūšanai. Mums ir svarīgi, ka čempionāts notika Ukrainā.
Eiropa un cilvēki no dažādām valstīm pārliecinājās, ka mūsu valsts ir droša un tajā ir labvēlīgi cilvēki. Un tas ir galvenais. Mēs arī pārliecinājāmies: kā Eiropas valsts varam īstenot liela apjoma Eiropas projektus. Tie ir atslēgas aspekti.
– Vai Latvijā sajutāt atbalstu jūsu valsts asociācijas līgumam ar ES?
– Protams, es sajutu šeit atbalsta vēsmas. Tas mums ir ļoti nepieciešams dažādu apstākļu dēļ. Ukrainā ir konsenss attiecībā uz tās ES izvēli, uz to koncentrējas visi mūsu politiskie spēlētāji. To labvēlīgi atbalsta Ukrainas sabiedrība. Kad iedzīvotājiem jautā, kāds dzīves līmenis viņiem šķiet tuvāks, atskan atbilde – tāds, kāds ir Eiropā. Tā ir politiska Ukrainas izvēle – gan asociācijas līgums, gan padziļinātās un aptverošās brīvās tirdzniecības sfēras līgums ar ES. Asociācijas līgums disciplinēs Ukrainas politiķus, un viņu darbība kļūs mērķtiecīgāka.
– Kāda ir Ukrainas ārpolitikas orientācija, ja ņem vērā, ka no vienas puses jūsu valsts robežojas ar ES, bet no otras – ar Krieviju?
– Orientācija ir pareiza. Latvijas piemērs parāda, ka, esot ES dalībvalsts, nedrīkst ignorēt Krieviju. Mēs lieliski apzināmies, ka mums vienmēr vajag praktiskas, savstarpēji izdevīgas un reālas attiecības ar Krieviju. Tā mums ir trešais lielākais tirdzniecības partneris, un apgrozījums ir tikpat liels kā ar visu ES. Ignorēt šo faktu būtu pašnāvnieciski un noziedzīgi. Spriežot pēc Krievijas paziņojumiem, tā pieņem Ukrainas Eiropas izvēli. Vairāk ar piesardzību tā attiecas pret Ukrainas un NATO attiecībām. Ukrainas ārpolitikas doktrīna ir ES integrācija un ārpusmilitāro alianšu valsts. Šādi esam līdzsvarojuši attiecības ar vēsturiskajiem kaimiņiem un līdzsvarojuši arī noskaņas Ukrainā. Esam saņēmuši sabiedrības atbalstu.
– Mērķis ir kļūt par ES dalībvalsti?
– Kad tas notiks, vairāk atkarīgs no ES. Mēs taču nenostātos uz šā ceļa, ja nevēlētos tur būt.
– Prezidenta Viktora Juščenko laikos tika runāts, ka Ukrainai jāvirzās uz NATO, bet tagad, šķiet, šī virzība noklususi…
– Pastāv labas uzvedības noteikumi, ka nevajag klauvēt tur, kur tev neatvērs. Lai cik Juščenko runāja par Ukrainas eiroatlantisko izvēli, te ir iesaistīti spēcīgi pretspēki. Jāņem vērā cilvēku noskaņojums, jo tikai ceturtā daļa iedzīvotāju atbalsta dalību NATO. Neņemt vērā iedzīvotāju vairākuma viedokli būtu pašnāvnieciski.
Mūsu ES izvēle un Ukraina kā ārpusmilitāro bloku valsts nodrošina līdzsvaru sabiedrībā. Ar NATO mēs sadarbojamies visos virzienos, pat vairāk nekā dažas dalībvalstis. Svarīga ir kustība, nevis galapunkts.
– 1995. gadā jūs aizstāvējāt doktora disertāciju par Ukrainas politiskajiem spēkiem. Ko jūs tagad tajā uzsvērtu?
– Darba tēma bija “Sabiedriski politiskā kustība. Pēdējais 20. gadsimta ceturksnis: darbojošās personas un izpildītāji”. Monogrāfijās mēģināju cilvēciskot vēsturi, jo tā tobrīd bija kļuvusi par sausu disciplīnu. Es mēģināju dot vērtējumu tā laika līderiem. Tolaik tas bija drosmīgs solis. Kad notikumi risinājušies nesen, tad par to kā vēsturi ir grūti spriest. Tagad es dažus vērtējumus disertācijā padziļinātu. Vairāk argumentētu, kāpēc Ukraina PSRS sabrukumā nospēlēja katalizatora lomu. Tas saistīts ar Černobiļas traģēdiju, kas bija virzītājspēks. Tajās dienās cilvēki apzinājās, ka no viņiem slēpj patiesību, un tas lika viņiem paļauties uz saviem spēkiem. Domāju, ka bez šādas Ukrainas pozīcijas PSRS momentāni neizjuktu.
– Bet kādas personas jūs uzsvērtu tagad?
– PSRS graušanas nometnē spēcīgi bija nacionālpatrioti, piemēram, Vjačeslavs Černavols, taču viņi bija uzlādēti graušanai, nevis radīšanai. Katram vēstures posmam nepieciešami savi cilvēki – vieni, kas iznīcina veco sistēmu, un citi, kas zina, kā būvēt jauno valsti un vienot sabiedrību. Pirmajā piecniekā es liktu galvenokārt prezidentus, jo mums ir ļoti personificēta politika, kurā viņi ar savu lielo lomu noteikuši notikumu attīstību. Vai tas bija ar plusa vai mīnusa zīmi, varēs pateikt pēc vairākiem desmitiem gadu. Piecniekā es lieku Leonīdu Kravčuku, Leonīdu Kučmu, Viktoru Juščenko, Viktoru Janukoviču un neapšaubāmi – bijušo premjerministri Jūliju Timošenko, klāt var pieskaitīt arī jau pieminēto Černavolu.
– Kādi būtiski likumi pašlaik ir Augstākās Radas darba kārtībā?
– Grūti izcelt īpašus likumus, kad valsts atrodas pārmaiņu posmā. Ekonomisko reformu jomā mums ir aptuveni 100 likumprojektu. Sabiedrībā jūtīga tēma ir likums par nodokļiem luksusa lietām. Sabiedrība ir ekonomiski sašķelta, jo mums ir daudz ne tik bagātu cilvēku un ap 100 ģimeņu, kuru bagātība ir līdzvērtīga valsts budžetam. Pirms vēlēšanām uzvirmojusi valodu tematika. Vēsturiski Ukrainā aktīvu lomu informācijas telpā, sadzīvē un politiskajā jomā spēlē krievu valoda.
– Kāds ir jūsu viedoklis par valodas jautājumu?
– Līdz laikam, kad politiķi nenodarbojās ar valodu jomu, bija radusies dabiska vide, kurā neviens neuzbruka ukraiņu valodas statusam. Valodu jomā jābūt profesionālam un delikātam regulējumam.
Cilvēkam sava dzimtā valoda, kas iedota ar mātes pienu, jāizmanto sadzīvē un tam, lai izpaustu savu kultūru. Taču ar vienu noteikumu – ne uz valsts valodas rēķina. Tāpēc, ka ukraiņu valoda ir būtiska konstitucionālās kārtības daļa. Par valodu jautājumiem jābūt mierīgam dialogam.
– Vai tiek pieļauta iespēja, ka krievu valoda varētu būt valsts valoda Ukrainā?
– Tad jāmaina konstitūcija, un to sadaļu var mainīt tikai ar referendumu. Jūs saprotat, ja runa ir par referendumu, tad jādomā nevis par rezultātiem, bet kā tikt ar tiem galā. Mums ir svarīgi valstī saglabāt dialogu un valsts veselumu.
– Jūs mēdz dēvēt par politisko ilgdzīvotāju Ukrainā. Atklājiet savu noslēpumu!
– No 1994. gada palīdzēju politiķiem ar savām vēstures zināšanām. Augstākajā Radā mani ievēlēja 2002. gadā un uzreiz kļuvu par parlamenta spīkeru. No 2006. līdz 2008. gadam esot ārpus parlamenta, varēju sev dot vērtējumu un apzināt paveikto. Politika iztukšo cilvēku. Politiķis bieži izmanto standarta frāzes un kļūst banāls, ja nopietni ar sevi nestrādā. Ukrainas politikā, kur iet karsti, tam atliek maz laika. Kopš 2008. gada atkal vadu Ukrainas parlamentu, un mani ievēlēja laikā, kad tas bija paralizēts. Es piekritu, kaut arī apzinājos, ka reitingu ziņā zaudēšu. Ukrainas parlamentam nav būtiskas cieņas sabiedrībā, un ukraiņiem ir par ko nemīlēt savus politiķus.
– Kā jums patika Rīga?
– Kā vēsturniekam man ir svarīga atmosfēra. Tu ej pa Rīgu un jūti laikmetu aromātu un domā – kādi bruņinieki šeit bija, kādas sadursmes. Jūsu vēsturiskā pilsēta labi noder nācijas audzināšanai. Nevar būt nācijas bez sava lepnuma par vēsturi. Nevar būt tautas bez tradīcijām un jēgas, bez leģendām. Tad tas būs iedzīvotāju kopums un teritorija. Jūs esat malači, jo ar lielām rūpēm glabājat vēsturisko piemiņu. Biju muzejā “Rīgas birža” – tur veikta skaista rekonstrukcija, taču es jūtu, ka tas izdarīts ar dvēseli un izstaro siltumu. Varbūt esmu ideālists, bet tā es jūtos.
Sarkanie noziedznieki ārpus izlīguma
Vakar Valsts prezidents Andris Bērziņš tikās ar leģionāru un nacionālo partizānu pārstāvjiem, tā turpinot savu iesākto Labas gribas manifesta ideju, kurai būtu jābeidzas ar izlīguma sasniegšanu starp Otrā pasaules kara abās frontēs karojošajiem un likumu “Par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu”.
Iepriekš ar sarkanarmiešu un sarkano partizānu organizāciju pārstāvjiem sarunas noritēja gludi, bet jau “Daugavas vanagi” un Virsnieku apvienība iebilda pret izlīgšanu ar tiem, kas kara laikā pastrādāja noziegumus, atradās represīvās struktūrās. Līdzīga nostāja vakar bija arī Nacionālo karavīru biedrībai, tikai ar piebildi, ka sarkanās armijas karavīram līdz Latvijas okupācijas brīdim – 1940. gada 17. jūnijam – bija jābūt Latvijas Republikas pilsonim, kā arī par Otrā pasaules kara dalībniekiem nevar atzīt personas, kas piedalījušās komunistiskā vai nacistiskā režīma politiskajās represijās, darbojušās šo režīmu represīvajās iestādēs, tām pakļautajās diversantu vai partizānu vienībās vai sadarbojušās ar šīm iestādēm, dienējušas Padomju Savienības iekšlietu karaspēkā, iznīcinātāju bataljonos, strādnieku gvardē vai kā kadru virsnieki, bijušas komunistiskās partijas sastāvā vai sodītas par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem un nav reabilitētas.
“Pret parastajiem frontiniekiem mums nav iebildumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzus leģionārus notvēra un piespieda karot sarkanajā armijā. Bet nekā speciāli ar sarkanarmiešiem brāļoties negrasāmies, nav viņi mums vajadzīgi, lai nožēlo, ka pusgadsimtu barojās specveikalos…
8. maijā kopā ar Valsts prezidentu aiziesim uz Brāļu kapiem. Tas ir vienīgais pasākums, kur mēs – leģionāri – varam būt kopā ar sarkan-armiešiem,” saka Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija.
“Par karavīriem nav jautājumu, bet ar sarkanajiem partizāniem nekādas brāļošanās nebūs – to es Valsts prezidentam pateicu skaidri un gaiši,” kategorisks ir Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans. “Kad Valsts prezidents ieminējās par nākotnes vīziju, kuras dēļ nepieciešama izlīgšana, es atbildēju, ka nacionālie partizāni savu vīziju – brīvu Latviju – ir sasnieguši, mēs esam jau veci un ar Latviju sirdī pamazām nomirsim, kādu mums vēl kopīgu nākotnes vīziju vajag kopā ar sarkanajiem partizāniem… Tie taču bija cilvēki, kas slepkavoja latviešu tautu, to kodols bija no Padomju Savienības iesūtītie diversanti.”
Sarkanarmija ebrejus nav glābusi
Franks Gordons
Krievijas prezidenta Vladimira Putina vienas dienas vizītes laikā Izraēlā tika atklāts piemineklis padomju karavīriem, kas krita kaujās pret hitlerisko Vāciju. Šajā sakarā ievērību pelna divi raksti, kas publicēti lielajā Telavivas krievvalodīgajā dienas laikrakstā “Vesti”.
Šīs avīzes slejinieks, publicists Jakovs Šauss dzēlīgi atgādina, ka oficiālā Krievija ignorē faktu, ka Otrais pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī, atzīstot tikai tā saucamo Lielo tēvijas karu un noklusējot, ka Otrajā pasaules karā no 1939. gada 1. septembra līdz 1941. gada 22. jūnijam PSRS piedalījās hitleriskās Vācijas pusē.
Pēc Berlīnes krišanas, turpina Šauss, Staļins pārvērta Austrumeiropas valstis par Maskavas satelītiem, pateicoties antihitleriskās koalīcijas sabiedroto cinismam.
Beigās Šauss vēl uzsver, ka sarkanarmija nekad nav saņēmusi norādījumus glābt ebrejus. Šī armija sakāva hitlerisko karaspēku, bet neizglāba nedz trīs miljonus ebreju, kas tika noslepkavoti okupētajās PSRS teritorijās (ieskaitot Polijas austrumu novadus, Baltiju un Besarābiju), nedz miljoniem Eiropas ebreju. Šauss norāda, ka lielāko daļu koncentrācijas nometņu atbrīvoja amerikāņu karaspēks. Telavivas publicists jautā: “Interesanti, kuras tautas, pēc Putina domām, tad izglāba Padomju Savienība? Nacisti fiziski iznīcināja tikai ebrejus un čigānus (..). Bet bende Staļins noslepkavoja vairāk cilvēku nekā fanātiķis Hitlers.”
Tajā pašā Telavivas avīzes numurā savu viedokli pauž arī radio “Liberty” vadošais komentētājs Vitālijs Portņikovs. Viņš atsakās izteikt sarkanarmijai pateicību par glābšanu no holokausta, jo holokausts taču ir noticis… Portņikovs raksta: ja nebūtu bijis Staļina un Hitlera darījuma, ja nebūtu notikusi Polijas okupācija, varbūt nemaz nebūtu noticis “žīdu jautājuma galīgais atrisinājums”?
Tiem, kas joprojām uzskata Molotova–Ribentropa paktu par atelpu, Portņikovs atgādina, “ka par šo atelpu ar savām dzīvībām samaksāja Eiropas ebreji – tik vien”.
Pieminēs Tērvetes lazaretē mirušos karavīrus
Aldis Hartmanis, BKK Jelgavas nodaļas priekšsēdis
No 1944. gada janvāra līdz jūlija beigām Tērvetes sanatorijā atradās lazarete, kur ārstējās 365 dažādu tautību vācu armijas karavīri. 39 slimnieki nomira. Tos ar militāru godu apbedīja Tērvetes Jaunajos kapos. 1944. gada augustā viņu apbedījumu vietu barbariski iznīcināja. Turpmākajos padomju varas gados tur apbedīja vietējos iedzīvotājus.
1990. gadā, vadoties pēc liecinieku norādījumiem, svinīgā ceremonijā mācītājs iesvētīja balto krustu. Dažus gadus vēlāk krustu pārvietoja citā vietā. Tērvetes kapu pārzine Laima Buķevica kopā ar vīru Imantu beidzot atradusi pareizo apbedījuma vietu, kur Tērvetes novada pašvaldība uzliks jaunu, staltāku krustu.
Pateicoties Latvijas Brāļu kapu komitejas, 1944. gada 4. jūlijā mirušā Kārļa Pfeifera dēla Pētera un citu vācu karavīru piederīgo finansiālajam atbalstam, izveidota metāla piemiņas plāksne ar 25 latviešu, no kuriem daļa apbedīta dzimtas kapos, 11 vācu, diviem igauņu un viena holandiešu karavīra uzvārdiem. Plāksne piestiprināta baznīcas priekštelpā pie sienas.
Plāksni iesvētīs mācītājs G. Lūsītis svinīgā ceremonijā 8. jūlijā pēc dievkalpojuma Tērvetes baznīcā, kas sāksies plkst. 11. Uzaicināti piedalīties Aizsardzības ministrijas un Vācijas vēstniecības pārstāvji. Publicējot sanatorijā mirušo latviešu karavīru sarakstu, lūgums atsaukties arī sanatorijā mirušo karavīru piederīgajiem.
Tērvetes sanatorijā mirušie latviešu leģionāri
| Uzvārds, vārds | Dzimšanas gads | Miršanas datums |
| 1. Brūniņš Vulfrīds | 1944. 06. 20. | |
| 2. Ezorskis Arvīds | 1915. | 1944. 05. 15. |
| 3. Grabovskis Vitolds | 1922. | 1944. 02. 28. |
| 4. Fīdlers Jēkabs | 1944. 06. 25. | |
| 5. Firstovs Viktors | 1922. | 1944. 03. 17. |
| 6. Fruvalds Jānis | 1921. | 1944. 03. 01. |
| 7. Januška Edvards | 1923. | 1944. 06. 12. |
| 8. Kalniņš Juris | 1924. | 1944. 04. 09. |
| 9. Kazāks Ilmārs | 1923. | 1944. 02. 13. |
| 10. Kļaviņš Elmārs | 1923. | 1944. 04. 28. |
| 11. Krēsliņš Pēters | 1909. | 1944. 05. 22. |
| 12. Loginovs Nikolajs | 1923. | 1944. 06. 07. |
| 13. Mešniko Voldemārs | 1924. | 1944. 05. 17. |
| 14. Miķelsons Ādolfs | 1923. | 1944. 03. 27. |
| 15. Pankrašs Ādams | 1912. | 1944. 02. 27. |
| 16. Predzinskis Bruno | 1923. | 1944. 05.14. |
| 17. Siliņš Roberts | 1908. | 1944. 06. 23 |
| 18. Smirnovs Pēteris | 1907. | 1944. 07.02. |
| 19. Šturms Voldemārs | 1922. | 1944. 03.19. |
| 20. Timofejs Jānis | 1922. | 1944. 05.10 |
| 21. Veinbergs Jānis | 1911. | 1944. 06. 20 |
| 22. Vīgups Jāzeps | 1922. | 1944. 04.26. |
| 23. Voronickis Jānis | 1922. | 1944. 07. 19. |
| 24. Zaltstirs Johans | 1893. | 1944. 02. 26. |
| 25. Zeips Arnolds | 1923. | 1944. 05. 24. |
Meklē kritušo piederīgos
Brāļu kapu komiteja ar “Latvijas Avīzes” starpniecību ļoti lūdz atsaukties piederīgos zemāk minētajiem 1944. gadā Austrumu frontē kritušajiem latviešu leģionāriem.
Tāpat lūdzam atsaukties tos, kam ir kara laikā uzņemts attiecīgās personas apbedījuma vietas foto. Zvanīt Brāļu kapu komitejai pa tālruni 67611640, 29489076 vai rakstīt: Krustabaznīcas ielā 9, Rīgā, LV-1006.
Sarakstu var apskatīt šeit.
Sibīrijas bērni atgriežas Latvijā pēc bērnības vietu apmeklējuma
Pirms divām nedēļām pavadīti ceļā, no Staļina represijām cietušie Sibīrijas bērni atgriezušies Latvijā. Dažs teic – braukšana uz vietām, kur aizvadīti bērnības gadi ir kā svētceļojums. Izjūtas, kas pavada grūtā brauciena laikā nav aprakstāmas, bet tikai izdzīvojamas, stāsta Latvijas Televīzijas raidījums Panorāma.
Komentāri
zz on Viltus veterāni aivars on Vēsturnieki: Kritušo skaita ne… Kloons on Piemineklis sarkanajam teroris… Boyce on Leģendārais mežabrālis Jānis… gulags on Meli, ar kuriem Kremļa propaga… Kā tad... on 16.marta notikumu juridiskā… Kā tad... on 16.marta notikumu juridiskā… Kā tad... on Krievija nosoda Vaideres rīkot… Ed on Leģendārais mežabrālis Jānis… gulags on Valstiska provokācija Mr.Eric Jefferson on Kremlis atkal mobilizē Špīgelu… Uldis Segliņš on Patiesība par karu karavīra… Anonymous on Kamēr kauja vēl nav beigu… katrina on Krievijas komunisti īpašā orga… Artis Inka on Padomju laika krievvalodīgie i…
Atbalsta ALA
