Saeimas deputāte Irina Cvetkova Vašingtonā starptautiskās organizācijas „Pasaule bez nacisma” konferencē aizrunājās tiktāl, ka apgalvoja, ka Latvijā par neonacisma atdzimšanu liecinot tas, ka Latvijas pilsonība tiek piešķirta Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā dzīvojošajiem latviešu leģionāru pēctečiem.
Saeimas deputāte Irina Cvetkova uzskata, ka Latvijas demokrātijas celtnē parādījušās nacistiskas plaisas. Par to liecina, ka Latvijas pilsonības piešķiršana aizokeāna tautiešiem, gan padomju simbolikas aizliegšana, gan līvu un latviešu atzīšana par Latvijas pamatnācijām.
No „Saskaņas centra” Saeimā ievēlētā Cvetkova nesen atgriezusies no ASV galvaspilsētas Vašingtonas, kur piedalījusies starptautiskās cilvēktiesību organizācijas „Pasaule bez nacisma” konferencē. Tajā viņa pasaules sabiedrībai centusies stāstīt par nacisma ideju atdzimšanu Latvijā un aicināt Amerikas politiķus un likumdevējus izdarīt spiedienu uz mūsu valsts politiķiem, lai nepieļautu neonacisma izplatīšanos.
Intervijā portālam rubaltic.ru Cvetkova apgalvoja, ka par neonacisma atdzimšanu liecinot pat tas, ka Latvijas pilsonība tiek piešķirta Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā dzīvojošajiem latviešu leģionāriem un viņu pēctečiem. Jāatgādina, ka pavasarī Saeima pieņēma grozījumus Pilsonības likumā, kas pieļauj dubultpilsonību (Latvijas un savas mītnes zemes) saglabāt šajās trijās valstīs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem. Ja arī teorētiski kāds leģionārs varētu būt kara noziedznieks un nacisma ideju apsēsts, tad nav saprotams, kāpēc Latvijas pilsonības piešķiršana viņa bērniem vai mazbērniem tiek traktēta kā neonacisma atdzimšana?
Kasjauns.lv lūdza Cvetkovai argumentēt savus izteikumus. Viņa apgalvoja, ka „visiem labi zināms”, ka pēc 2. pasaules kara Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā no tiesas paglābās nacistiskie kara noziedznieki, tostarp arī leģionāri. Šīs trīs valstis viņus pasargāja un „neizdeva tiesāšanai”. Tādēļ Latvijas pilsonības piešķiršana viņiem esot nacistu atbalstīšana. To pierādot arī fakts, ka mūsu likumdevēji pavasarī pieņēma lēmumu dubultpilsonību atļaut tikai Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem. „Kāpēc ne Krievijā vai Izraēlā dzīvojošiem pilsoņiem,” sarūgtināta bija Cvetkova.
Konkrēti uz jautājumu, kā bērni un mazbērni varētu būt atbildīgi par tēvu grēkiem, ja tādi ir bijuši, deputāte gan neatbildēja. Vienīgi piebilda, ka pēc kara pāri okeānam aizbraukušie Latvijas pilsoņi vairs nevar būt lojāli Latvijas valstij un mūsu valsts pilsonību nedrīkst piešķirt „apšaubāmiem cilvēkiem”.
Jāpiebilst, ka Brazīlijā dzīvo ne tikai latviešu leģionāri un viņu pēcteči, bet arī ievērojama baptistu kopiena, kura radusies no latviešu ticīgajiem, kuri pagājušā gadsimta divdesmitajos gados devās uz Brazīliju sagaidīt „pasaules galu”. Vai Latvijas pilsonības piešķiršana šo ticīgo pēctečiem arī liecinātu par neonacisma atdzimšanu, Kasjauns.lv jautāja Cvetkovai. Atbildot uz šo jautājumu Cvetkova gan atzina, ka baptismu nu nekādā ziņā nevarētu asociēt ar nacismu. Viņa vienīgi teica, ka latviešu baptistu pēcteči Brazīlijā vairs „sevi neidentificē ar Latviju un nav virzīti uz saistību ar Latviju”. Tādēļ Latvijas pilsonības piešķiršana viņiem nebūtu loģiska.
Jāteic, ka Cvetkova vispār uzskata, ka Latvija pēc valstiskās neatkarības atgūšanas iegūšanas gājusi pa nepareizo ceļu un visu laiku centusies atdzīvināt neonacismu. Rubaltic.ru viņa saka: „Neonacisma atdzimšana Latvijā ir realitāte, kura novērojama pēdējos 20 neatkarības gados. Pat pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO daļā Latvijas sabiedrības nav izzudusi vēlme pārskatīt 2. pasaules kara vēsturi un latviešu sadarbību ar nacistisko Vāciju. Diemžēl Eiropas Savienība ignorē neonacisma atdzimšanu daudzās Eiropas valstīs, tostarp arī Latvijā.”
Vienlaikus deputāte Cvetkova sakās neizprotam Latvijas iedzīvotāju sociālo psiholoģiju – kā „pirms kara sākuma Latvijas iedzīvotāji ar ziediem varēja sagaidīt padomju varu un līksmot par Latvijas iekļaušanos Padomju Savienībā”, bet tagad atbalstīt neonacismu? Viņa uzsvērusi, ka Latvijas demokrātijas celtnē ir parādījušās bīstamas „nacistiskas plaisas”, par ko liecina ne tikai Latvijas pilsonības piešķiršana Austrālijas, Jaunzēlandes un Brazīlijas latviešiem, bet arī līvu un latviešu atzīšana par Latvijas valsts nācijām, padomju simbolikas aizliegšana un, protams, Leģionāru piemiņas diena – 16. marts.
Ar komunikācijas zinātņu doktoru, sociālās atmiņas pētnieku Mārtiņu Kaprānu sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.
Ģ. Zvirbulis: – Nupat kārtējo reizi piedzīvojām zīmīgu datumu – 9. maiju, kas ik gadus apliecina, cik sašķelta ir sociālā atmiņa Latvijā. Kā tas nākas, ka Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas jau uzaugušas divas paaudzes, mācījušās vietējās skolās, bet šo datumu vērtē tik atšķirīgi – vieni svin pie pieminekļa, otri par to sašutuši.
– Nu jau kādu laiku neesmu Latvijas Universitātes sociālās atmiņas pētnieku grupā. Mana pamatdarbavieta tagad ir Tartu universitāte. Visu cieņu manai alma mater Latvijas Universitātei, bet Tartu tīri profesionāli ir lielākas izaugsmes iespējas. Tur varu strādāt kopā ar zinātniekiem no visas pasaules, jo manā institūtā ir starptautisks kolektīvs. Neslēpšu – arī atalgojuma ziņā šis piedāvājums bija daudz izdevīgāks. Bet nekur tālu no Latvijas jau neesmu. Latvijas sociālās atmiņas pētnieki turpina darboties, piemēram, LU Filozofijas un socioloģijas institūtā un LU Latvijas vēstures institūtā, tomēr varam runāt par pienākumu sadali starp humanitāro un socioloģisko virzienu. Humanitārais virziens vairāk nodarbojas ar sāpīgo vēstures momentu pētniecību un upuru individuālās pieredzes apzināšanu, turpretī es un vēl daži cilvēki analizē to, kā vēsturiskie notikumi ietekmē Latvijas iedzīvotāju savstarpējās attiecības un kā šīs attiecības var palīdzēt noregulēt ar dažādām atmiņu politikas stratēģijām.
Atgriežoties pie jautājuma – nevar teikt, ka pie pieminekļa visi svin, daļa arī piemin. Lai nu kā – atskatoties vēsturē, redzam, ka deviņdesmitajos gados 9. maijs tik vērienīgi netika atzīmēts. Domāju, tas vairāk saistīts ar Krievijas vēstures un atmiņu politikas, kā arī ar tautiešu politikas intensificēšanos kopš Putina pirmās nākšanas pie varas.
Krievijai šķiet ļoti svarīgi bijušajā ietekmes sfērā saglabāt oficiālo Krievijas vēstures interpretāciju. Tas ļauj Krievijai stiprināt savu pozitīvo uzvarētāja un atbrīvotāja tēlu, kas ir izdevīga kārts arī Baltijas valstu okupācijas noliegšanā vai attaisnošanā. Jāņem vērā – lai saglabātu savu ietekmi, Krievija kaimiņvalstīs vienmēr ir izmantojusi “skaldi un valdi” principu. Tādēļ iekšēja sašķeltība par Otrā pasaules kara tēmu viņiem ir ģeopolitiski izdevīga.
– Vai ir pamats satraukumam, ka sociālās atmiņas atšķirības varētu izraisīt dziļākus konfliktus sabiedrībā?
– Mēs martā prezentējām Latvijas sociālās atmiņas pētījumu, kurā, balstoties uz pēdējo astoņu gadu sabiedriskās domas aptauju analīzi, centāmies parādīt, kā mainījušies Latvijas iedzīvotāju uzskati par 20. gadsimta vēsturi. Tas, ko diezgan skaidri varam ieraudzīt, ir sašķeltā attieksme pret Otro pasaules karu un tā dalībniekiem, turklāt sašķelta tā ir ne tikai starp latviešiem un krievvalodīgajiem, bet arī katras grupas ietvaros. Abās pusēs samērā liela cilvēku daļa kara dalībniekus uztver vai nu kā upurus, vai kā varoņus, vai vienlaikus gan kā upurus, gan kā varoņus.
Šāda interpretāciju daudzveidība, protams, mazina vēsturē sakņota konflikta iespējamību, jo nav vienas dominējošas saliedējošas pozīcijas. Taču vienlaikus jāatzīmē, ka radikālāki viedokļi un attieksme pret Otro pasaules karu vairāk raksturīga jaunākajai paaudzei vecumā līdz 30 gadiem, kuru varam uzskatīt par sašķeltās Latvijas sociālās atmiņas produktu.
Jaunās paaudzes radikalizācija liek nākotnē raudzīties ar nelielām bažām. Tādēļ 2011. gadā pieņemtās sabiedrības integrācijas pamatnostādnes ar akcentu uz nepieciešamību veicināt vienojošu sociālu atmiņu ir ļoti savlaicīgs dokuments, un es ceru, ka to saprot arī valdošās partijas, kurām ik gadu jālemj par pamatnostādņu rīcības plāna budžetu.
Mūsu monitorings atklāj, ka gan latviešu, gan krievvalodīgo vidū ir samazinājies atbalsts uzskatam, ka Latvija tika okupēta un ka pievienošanās PSRS ir negatīvi vērtējams fakts. Tomēr latviešu vidū vēl aizvien dominē vērtējums, ka PSRS okupēja Latviju, turpretī krievvalodīgo vidū – ka Latvija brīvprātīgi pievienojās PSRS. Tiesa, Glāzgovas universitātes pētnieka Amona Českina pirms dažiem gadiem iegūtie dati liek domāt, ka jaunākā krievvalodīgo paaudze, iespējams, ir daudz atvērtāka uzskatam, ka Latvija tomēr tika okupēta. Katrā ziņā aina ir visnotaļ raiba, turklāt vēl raibāka tā kļūst, kad runājam par tā saukto vēlīno padomju laiku – no 60. līdz 80. gadiem –, kas ir relatīvs stabilitātes un izaugsmes periods. Šeit vairs nedarbojās vienkāršots skatījums, kurā ērti iederas okupācijas vai totalitārisma jēdzieni. Šis laiks daudzu cilvēku biogrāfijās iegūst neitrālu vai pat pozitīvu vērtējumu.
Jāteic, ka gan vēsturniekiem, gan Latvijas sabiedrībai vēlīnā padomju laika apjēgšana ir sākusies tikai pavisam nesen. Paredzu, ka pēc šā procesa latviešu vidū nostiprināsies daudz pragmatiskāks skatījums uz padomju laiku, bet krievvalodīgo vidū nostiprināsies pēcpadomju nostalģija vai izteiktas simpātijas pret šo Latvijas vēstures periodu.
– Kādēļ Krievijai ar savu vēstures interpretāciju Latvijā dzīvojošos cittautiešu jauniešus izdodas sasniegt un uzrunāt efektīvāk nekā Latvijai? Pat par spīti tam, ka viņi dzīvo tepat Latvijā, mācās vietējās skolās…
– Viens ir Krievijas ietekme un samērā lielais finansējums, kas tam tiek atvēlēts, bet jāskatās arī kulturāli. Latvijas krievvalodīgajai kopienai īsti nav neviena cita vēstures pieturas punkta, uz kā balstīt pozitīvu identitāti, kā tikai 9. maijs. Es patiešām domāju, ka tas daudziem krievvalodīgajiem savā ziņā kļuvis par tādu notikumu kā “Praids” pasākums seksuālajām minoritātēm. Bez jebkādas ņirgāšanās. Angļu valodā “priede” nozīmē lepnums. Lepnums par savu identitāti, par savu esamību. Krievvalodīgajai kopienai 9. maijs ir izgājiens publiskajā telpā, sak, te mēs esam, mēs tādi esam, mēs lepojamies ar to, un jūs varat darīt, ko gribat, bet mēs ar to leposimies. Tā pirmkārt ir sevis apliecināšana, kas rada pamatu kolektīvai identitātei un pašapziņai. Šajā brīdī uzvaras svinēšana vai kara upuru pieminēšana pat kļūst sekundāra.
– Ko mēs tam varam likt pretim? Prezidenta aicinājumu veterāniem vienoties vienā datumā?
– Tas būtu viens ceļš, lai gan es to dēvētu par alternatīvu iespēju, nevis pretstatu. Nezinu, vai pamanījāt, bet mēs ar kolēģi Olgu Procevsku arī startējām ar līdzīgu aicinājumu – atzīmēt 8. maiju. Turklāt nevis atzīmēt ar svinēšanu, bet gan pieminēt kara upurus.
Mūsu oponenti, kas kritizēja šo aicinājumu, paštaisni lamāja mūs par spēlēšanu Krievijas interesēs. Tas manā uztverē ir absurds, jo Krievijas interesēs nav šeit veidot saliedētu, vienojošu interpretāciju par Otro pasaules karu. Bet mēs un prezidents aicinām uz pretējo – uz vienošanos kara upuru pieminēšanā. Tas ir 8. maija pamatuzdevums!
Uzvara pār nacismu – pats par sevi saprotams, ka tas tiek vērts pozitīvi daudzviet Eiropā. Taču šajās asinszemes teritorijās, tostarp Latvijā, kur abi divi totalitārie režīmi pastrādāja briesmīgus noziegumus pret cilvēci, runa ir pirmkārt par upuriem, nevis uzvarētājiem. Citiem vārdiem, stāsts ir par akcentiem, nevis par vēstures pārrakstīšanu. Mūsu aicinājumam galu galā atsaucās vairāk nekā 300 cilvēku, starp kuriem latvieši un krievvalodīgie, šķiet, bija līdzsvarā.
Bet ir arī daudz citu iespēju, kas pēdējos desmit gados vienkārši nav izmantotas. Ja mēs paskatāmies uz 2001. gadā apstiprināto integrācijas programmu, redzam, ka atšķirīga vēstures izpratne ir atzīta par būtisku faktoru, kas šķeļ sabiedrību, bet tik un tā nākamajos desmit gados nekas netika darīts vienojošu priekšstatu veidošanā par vēsturi.
Aizspriedumus un konfrontāciju labāk nekā jebkas cits mazina starpetniskais kontakts. Piemēram, latviešu un mazākumtautību skolu audzēkņi varētu rīkot kopīgus vēstures pētniecības un pilsoniskās izglītības projektus, kam valsts dotu nelielus grantus, piemēram, pāris tūkstošu latu apmērā.
Šādi viņi savā starpā veidotu dialogu, brauktu ekspedīcijās, censtos saprast abās pusēs karojošos cilvēkus, intervētu deportētos cilvēkus. Ziniet, daudzi krievvalodīgie jaunieši dzīvu izsūtīto, visticamāk, nav pat redzējuši, jo krievvalodīgie mediji vienkārši ignorē deportācijas. Starp citu, arī pedagogiem tā būtu vērtīga pieredze.
Ja valsts var atbalstīt Andreja Judina rosināto bērnu apmaiņas projektu, kāpēc mēs nevarētu nodrošināt papildu motivējošu atalgojumu vēstures skolotājiem, kuri, piemēram, būtu gatavi mazākumtautību skolās mācīt vēsturi vai regulāri uzstāties ar interesantām lekcijām gan latviešu, gan mazākumtautību skolās. Protams, būtu jāpievērš lielāka uzmanība tam, kā un cik kvalitatīvi tas tiek darīts.
Man diemžēl nav pārliecinošu pierādījumu, bet ir netieši mājieni, ka mazākumtautību skolās vēstures skolotāji līdztekus oficiālajai vēsturei pasniedz arī citādas interpretācijas. To atzīst arī paši skolēni.
Taču problēmas ar vēstures mācīšanu ir arī latviešu skolās, kur nepietiekama uzmanība tiek pievērsta skolēnu kritiskās domāšanas spēju un morālās apziņas attīstīšanai par Latvijas vēstures tumšākajiem posmiem. Piemēram, nacisma un padomju represijām tiek veltīta pārāk maza uzmanība. Bieži tiek ignorētas svarīgas tēmas, kā latviešu kolaboracionisms ar okupantiem, gan, tieši pretēji, stāsti par cilvēkiem, kas citus glāba no represijām, deportācijas un nāves. Starp citu, es piekrītu uzskatam, ka Latvijas valsts nepelnīti piemirsusi šos cilvēkus, kuri tolaik, riskējot ar savu dzīvību, glāba citus. Pat ja viņi tagad ir miruši, tad būtu pelnījuši kaut pēc nāves saņemt kādu atzinību, kā Izraēla, piemēram, piešķir ebreju glābējiem medaļu “Taisnais starp tautām”. Tā valsts stiprinātu pārliecību, ka pretošanās lielai necilvēcībai agri vai vēlu tomēr tiks novērtēta. Citiem vārdiem, stāsts ir par mūsu pašu neseno vēstures varoņu iepazīšanu un atzīšanu. Ceru, ka prezidents vai Okupācijas muzejs startēs ar šādu iniciatīvu. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka gan manis vadītā biedrība “Sociālās atmiņas pētniecības centrs”, gan citas nevalstiskās organizācijas šādu iniciatīvu atbalstītu.
– Kamēr prezidents un muzejs klusē, tikmēr runā otra puse. Eirodeputāts Alfrēds Rubiks paziņojis, ka 1949. gada deportācijas bijušas pamatotas, jo daudzi izsūtītie esot sadarbojušies ar fašistiem. Mums zināms, ka jūs esat lūdzis ģenerālprokuroru pārbaudīt šos izteicienus. Kāda ir lietas virzība, un kādēļ tāda reakcija?
– Manuprāt, tā bija pirmā reize, kad tik augsta līmeņa politiķis kā EP deputāts atļaujas publiski attaisnot padomju režīma veiktās represijas pret Latvijas civiliedzīvotājiem. Giļmana raksts salīdzinājumā ar to ir bērna šļupsti! Un šādus gadījumus nedrīkst atstāt bez ievērības.
Mani pārsteidza, ka ne no viena politiskā spēka uz karstām pēdām nebija nekādas reakcijas, tādēļ, lai nezaudētu laiku, izšķīros rakstīt iesniegumu pats. Pēc tam dabūju savā virzienā dzirdēt ne mazums pārmetumu. Piemēram, ka zinātniekam tā rīkoties neklājas.
Manuprāt, laikmetīgam zinātniekam nav sevi jāiesloga sava kabineta četrās sienās, bezgalīgi moralizējot un kā orākulam viedi norādot uz nepieciešamību sabiedrībā veicināt dialogu… Es dodu priekšroku rīcībai un pilsoniskajai aktivitātei. Bija arī tādi interesanti ļautiņi, ne no Latvijas, kas mani lamāja par “stukaču”. Tikai viņiem tā “stukača” definīcija laikam ļoti plaša, jo es jau neizpaužu nekādu iekšēju informāciju, bet gan lūdzu pārbaudīt amatpersonas publiski pausto.
Ģenerālprokuratūra pārsūtījusi šo lietu Drošības policijai. Izmeklētājs ir ar mani sazinājies, un esmu saņēmis oficiālu vēstuli, ka DP ierosinājusi kriminālprocesu. Tātad virzība notiek un tas ir labi.
Taču Rubika izdarības jau nav vienīgā problēma. Es uzskatu, ka ilgtermiņā vēl svarīgāks jautājums ir par Latvijas pilsoniskās sabiedrības ignoranci pret represiju upuru pieminēšanu.
Piemēram, Igaunijā ik gadu, pieminot 1949. gada deportācijas, pēc nevalstisko organizāciju iniciatīvas, tiek aizdedzinātas svecītes – tik svecīšu, cik cilvēku tika izsūtīti konkrētajā datumā. Tas izskatās iespaidīgi, kad tumšā naktī Tallinas Brīvības laukumu piepilda 22 tūkstoši degošu svecīšu.
Bez cerību pilnā simboliskuma šī iniciatīvu arī parāda, ka upuru pieminēšana igauņu jaunajai paaudzei nesagādā neērtības sajūtu, ka viņi labprāt iesaistās svecīšu aizdegšanā. Bet vai kaut kas tāds līdzās oficiālajiem piemiņas pasākumiem notiek Rīgā? Ārpus Rīgas, esmu pārliecināts, notiek, bet par to pat nacionālie mediji, izņemot “Latvijas Avīzi”, reti kad stāsta. Un kā lai šeit neatceras iespaidīgo “Lauku Avīzes” organizēto Tautas vainaga izveidošanu un nolikšanu 1999. gadā 25. martā. Žēl, ka šī tradīcija izplēnēja… Mēs pārāk paļaujamies uz Latvijas Politiskie represēto apvienības spēju nodrošināt piemiņas tradīcijas ilgtspēju, taču, manuprāt, tas ir pašapmāns un ceļš uz mankurtismu.
V. Krustiņš: – Vēl tālāk ir gājis tāds Viktors Guščins, kurš savos rakstu darbos uzstāj, ka no 4. maija deklarācijas jāatsauc tēzes par PSRS okupāciju, Latvijas Republikas nepārtrauktību, kā arī jāatceļ visi likumi un deklarācijas, kas izriet no šīs deklarācijas. Vai uz to nevajadzētu reaģēt?
– No vienas puses, būtu jāreaģē, bet, no otras, ir jautājums, cik vispār liela ietekme uz krievvalodīgo sabiedrības viedokli ir Guščina grāmatai un rakstiem vai krievvalodīgajiem medijiem kopumā. It sevišķi uz jaunāko cittautiešu paaudzi, kas informāciju galvenokārt smeļas internetā. Domāju, ka šie raksti vairāk tendēti uz nelielu marginālu grupu.
– Mani tomēr vairāk uztrauc nevis Alfrēda Petroviča izteikumi, bet gan tas, ka mūsu vēsturnieki nav sašutuši, kad to pašu saka Krievijas akadēmiķi.
– Būsim precīzi. Krievijas akadēmiskajā vidē ir diezgan daudz cilvēku, kas ir pret šādu vēstures interpretāciju. To, piemēram, 2010. gadā uzskatāmi parādīja Krievijas Zinātņu akadēmijas locekļu atteikšanās par Krievijas vēstures institūta vadītāju apstiprināt bēdīgi slaveno vēsturnieku Aleksandru Daņilovu. Viņa vadībā savulaik tika sarakstīta skandalozā vēstures mācību grāmata, kurā faktiski tika aizstāvēta Staļina politika, attaisnojot gan Molotova–Ribentropa paktu, gan padomju represijas. Par spīti acīmredzamajam Zinātņu akadēmijas vadības un Krievijas prezidenta administrācijas atbalstam Daņilova kandidatūrai, viņš netika apstiprināts šajā amatā, ko var traktēt kā Krievijas zinātnieku pretestību ideoloģiski sagrozītas vēstures rakstīšanai.
Es pats pirms mēneša piedalījos konferencē Kazaņā, un arī tur bija runa par Staļina kultu Krievijā, par destaļinizāciju. Akadēmiskajā vidē arī tur ir liela pretestība tādam brutālam skatījumam uz vēsturi, no sērijas “Staļins – mūsu progresa tēvs” un tamlīdzīgi. Tādēļ nekādi nevaru piekrist tik primitīvam skatījumam, ka Krievijā viss ir vienos vārtos.
Diemžēl gan šī dažādība nekādi neprojicējas uz politiku. Tā ir Krievijas un citu postpadomju valstu raksturīga pazīme, ka tur pastāv ārkārtīgi milzīga plaisa starp inteliģenci, sabiedrību un tā sauktajiem reālpolitiķiem.
Ir veikti pētījumi par kaujas virsnieku mūža ilgumu. Interesants secinājums: vidējais izdzīvošanas ilgums frontē vada komandierim bija viena nedēļa, rotas komandierim divas nedēļas, bet bataljona komandierim trīs nedēļas. Tāda, lūk, statistika.
Protams, šeit nav runa par algotņiem kevlāra vestēs, kas, „nopakojušies” ar optiku, nakts redzamības ierīcēm un citiem „pribambasiem”, dzenā pa kalniem baskājainus iedzimtos un līdz ar mazāko pretestību izsauc aviācijas atbalstu. Runa ir par tiem, kas bija spējīgi stāties pretī desmitkārtīgam pārspēkam, noturot pozīcijas līdz atkāpšanās pavēles saņemšanai.
Kas bija tas, kas ļāva to paveikt? Varbūt tās bija bailes no vācu kara tiesas vai bailes no padomju gūsta? Varbūt viņi bija „no adrenalīna atkarīgie” un gāja karot garlaicības mākti? Varbūt, Sarkanā armija kara beigu posmā bija nemākulīgu karavadoņu vadīts neapmācītu „untermenšu” bars? Jeb varbūt tomēr „nepareiza” pārliecība par to, ka jāpasargā sava zeme un tuvākie?
Šodien pašmāju politologi, dažādi „sociologi-tehnologi” un tamlīdzīgi plānā galdiņa urbēji (par postpadomju vēstures viltotājiem nav runa), sēžot pie rakstāmgalda, spriedelē par to, vai leģionāriem bija apziņa, ka cīnās par neatkarīgu Latviju, vai nebija, ar kalkulatoru rēķina, cik procentuāli bija iesaukti piespiedu kārtā un cik iestājās brīvprātīgi, un beigās nonāk pie dzelžaini loģiska secinājuma, ka šādas apziņas viņiem nevarēja būt, jo, redz, bija zvērējuši uzticību Hitleram un tā plānos tāda neatkarīga Latvija nebija paredzēta, tādēļ labāk par visu to aizmirst.
Mores kaujās turējās pārspēka priekšā? Kurzemes katlā stāvēja līdz pēdējam vīram? Nu, tie jau ir pārspīlējumi un mīti. Kāda cienījama politiķe un jautājuma ”lietpratēja” spriež par to, kurš datums būtu piemērotāks karavīru piemiņai un secina, ka 16.marts tas nu nekādi nevar būt, jo traucēs sabiedrības saskaņai. Turklāt tā ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa var sabojāt auru izēšanās šovam, un kādam citam „saskaņas meklētājam” var rasties gremošanas traucējumi.
Vēl citas, visnotaļ cienījamas politiķes un cīnītājas par „latvisku Rīgu” dēliņš, par mammas naudu izglītojies ārzemēs un tāpēc arī „lietpratējs” visās lietās, ir paudis nostāju dotajā jautājuma savā 16.marta komentāra Twitter vietnē (citāts): „Tos cilvēkus par fašisteļiem saucu jau labu laiku, šodiena neko nav mainījusi.” (
https://twitter.com/krisselerts ). (Krišs Ēlerts gan ir precizējis, ka par fašisteļiem uzskatot Raivi Dzintaru un viņam līdzīgos, bet ne bijušos leģionārus – red.piez.)
Lai jau spriež, pie mums ir demokrātija. Ja kāds šaubās par to, tad lai pamēģina 9.maijā pie betona bluķa, kas nez kāpēc tiek dēvēts par „karavīru-atbrīvotāju”, uzstādīt skaļruņus un atskaņot „Mēs sitīsim tos utainos”. Tomēr vienu lietu noliegt un aizmirst būs grūti, un par to būs runa turpmāk.
Sarkanās armijas Baltijas operācija sākās 1944.gada 14.septembrī un turpinājās līdz 24.novembrim. Operācijas stratēģiskais mērķis bija sašķelt vācu armiju grupējumu Ziemeļi ar sekojošu tā iznīcināšanu pa daļām. Sākotnēji tika plānots veikt uzbrukumu vācu 16. un 18.armijas saskares līnijas virzienā Rīgas rajonā vienlaicīgi no trim pusēm – Valkas, Madonas un Bauskas (attiecīgi 3.,2. un 1. Baltijas frontes). 19.septembrī vācieši sāk atkāpties no Ziemeļvidzemes, 25.septembrī tiek atstāti Cēsis, Limbaži, un vācu armija ieņem Siguldas aizsardzības pozīcijas. Galvenais padomju uzbrukuma virziens ir vērsts virzienā Nītaure-Sigulda, kura smailē pie Mores pēc smagām atkāpšanās kaujām Lubānas klānos, pie Barkavas, Aiviekstes un citās Vidzemes vietās nonāk 19.divīzija.
Grenadieri pret tankiem*
Vada komandieris virsseržants Jānis Slaidiņš vēro tālskatī, ka no meža izbrauc trīs krievu tanki un izvēršas kaujas formācijā. Uz katras kaujas mašīnas var saskaitīt 10-12 kājnieku, un vēl apmēram tikpat pārvietojas ar kājām. Tātad uzbrukums viņa iecirknī gaidāms nepilnas strēlnieku rotas sastāvā ar tanku pastiprinājumu. Aizsardzības līnijas flangos ir izvietotas ložmetēju ligzdas, pie tam tā, ka nav saredzamas no frontes puses, toties var pārklāt ar flankējošu krustuguni visu priekšlauku. Raizes izraisa tanki. Rotas rīcībā ir divi prettanku lielgabali – 75mm Panzerjägerkanone 40 ar teorētisko bruņu caursitamību 90mm ir nopietns arguments krievu T-34, tomēr ir viena problēma – nav kumulatīvās munīcijas un ar šķembu-fugasa šāviņiem pret smago bruņutehniku nepakarosi. Atliek tanku dūres. Ir vēl arī rokas prettanku mīnas Hafthohlladung 3, bet tā jau ir „augstākā pilotāža“.
Viens T-34 ir pietuvjies pozīcijam 70m attālumā un groza torni meklēdams mērķi. Grenadieris ar savu Panzerfaust,izmantojot ierakumus mēģina no sāniem tam pietuvoties efektīva šāviena attālumā (30m), bet nav pietiekoši uzmanīgs un tiek pamanīts. Tanka stobrs noslīd par pāris grādiem uz leju un izspļauj uguns-dūmu mutuli. Tiešs trāpījums! Putekļu mākonis noplok, un tas, kas mirkli iepriekš ir bijis cilveks, tagad ir ar asinīm notriepts rumpis. Dīvainā kārtā šis gaļas gabals vēl kādu brīdi turpina kliegt, līdz norimst. Dižkareivim Jēkabam Alksnim no sava ierakuma viss ir redzams kā uz delnas. Pārņem izmisums un šausmas – izmisums no savas bezspēcības, bet šausmas no nāves draudiem, ko dveš metāla monstrs ar sarkano zvaigzni uz torņa, Tas, izvandījis dzeloņdrāšu nožogojumu, dodas taisni virsū Jēkaba pozīcijai. Mirt mokpilnā nāvē zem kāpurķēdem? Nē! Tad jau labāk lode.
„Uz kurieni!“ specīga roka norauj Jēkabu atpakaļ tranšejā. „Attopies, puis! Gļēvuļi mirs pirmie!“ – vada komandieris piespiež karavīru pie tranšejas dibena. Tad viss satumst. Kāpurķēdēm žvadzot, tanks pārbrauc ierakumu un dodas aizardzības pozīciju dziļumā. Abi karavīri ar zemi apbērti, bet sveiki un veseli raušas kājās. Pusmetru platais ierakums nav pilnībā sagrauts, un liekas, ka tāds arī nav bijis pretinieka mērķis. T-34 uz brīdi ir apstājies kādus 20 metrus tālak, acīmredzot, lai novērtētu situāciju. Tas ir pietiekami, lai sagatavotu mīnu kaujas gatavībā. Straujš pārskrējiens, un spridzeklis tiek novietots virs dzinēja. Gatavs! Detonatora aukla ir izrauta. Tomēr dubļu dēļ magnēti nenodrošina pietiekosu saķeri un mīna noslīd. Nākas to nostiprināt vēlreiz un tiek zaudētas dārgās sekundes – kad līdz ierakumam ir atlikuši daži metri, nogrand apdullinošs sprādziens. Augšstilba rajonā Jānis sajūt trulu tiecienu. „Nolādēts, laikam aizķēra,” sapīcis nodomā virsseržants, pārveļoties ierakuma malai. Tomēr sāpes nez kapēc nejūt. Varbūt pie vainas ir adrenalīns un prieks par paveikto – T-34 ir ietinies melnu dūmu makonī. Torņa lūka atveras, un kāds stāvs ausainā tankista cepurē mēģina pamest metāla zārku, pirms nav detonejusi munīcija. Īsa kārta no MP-40 un šim puisim karš ir beidzies.
*Šis fragments ir raksta autora literārs izdomājums un tur aprakstītie notikumi un personāži var neatbilst reālajiem.
Labi, pietiks fantazēt un pievērsīsimies notikumu dalībnieku liecībām. Stāsta bijušais 19.div.44.p.1. rotas komandieris atv.virsleitnants R.Kovtuņenko:
„19.divīzija Siguldas pozīcijās ieņēma 18km platu frontes iecirkni. Šajā iecirknī pirmajā kaujas līnijā tika iesaistīti divi latviešu pulki un viens vācu pulks (…) Izpētot vācu kaujas kartes, izlūkošanas ziņojumus, kā arī, pamatojoties uz 130. Latviešu strēlnieku korpusa štāba priekšnieka ģenerālmajora P. Baumaņa pētījumiem, var redzēt sekojošo: uz vienu tekošo frontes kilometru krieviem bija 100 artilērijas stobri, t.i uz 10 m viens lielgabals. Toties galvenā uzbrukuma strēles virzienā pretinieks iesaistīja 310 artilērijas stobru uz tekošo frontes kilometru. Uzbrukums tika veikts pēc maršala Timošenko masu taktikas parauga () Piemēram, 44.gren.pulka pirmās un daļēji trešās rotas iecirkņos uzbrukumus veica 23.stēlnieku divīzija ar trīs strēlnieku pulkiem un divām soda rotām, savukārt 4.rotas un daļēji 3.rotas iecirkņos uzbruka 55.stēlnieku divīzija trīs pulku sastāvā (…) Uzbrukums tika atbalstīts ar artilēriju, zalvju lielgabaliem, prettanku lielgabaliem, mīnmetējiem, ka arī ar tanku T-34 uguns atbalstu un pikējošiem bumbvedējiem. Apvidus tika apšaudīts nepārtraukti, dienu un nakti ar kaisītu ložmetēju uguni. Pirmās trīs kauju dienas mēs artilērijas atbalstu nesaņēmām sakarā ar munīcijas trūkumu. Mores kaujas laikā notika vislielākā tuvcīņa 19.divīzijas pastāvēšanas vēsturē. 28.sept. ap pusdienas laiku sākām saņemt artilērijas atbalstu, līdz ar to kaujas kļuva rezultatīvākas.”
Piecu dienu ilgās kaujas, kas bieži pārgāja tuvcīņā, Sarkanajai armijai nedeva plānoto rezultātu, neskatoties uz to, ka spēku samērs bija – 9 pretinieka bataljoni pret vienu 19.divīzijas bataljonu. Tā kā uzbrukums Rīgai no Dienvidu virziena arī cieta neveiksmi (uzbrukums tika apturēts 30km no Rīgas), Sarkanās armijas virspavēlniecība pieņēma lēmumu mainīt sākotnējo stratēģisko ieceri un galveno triecienu vērst Mēmeles virzienā. Vācu pavēlniecība saprata, ka Rīgu noturēt neizdosies tādēļ jau pirms padomju uzbrukuma sākuma sākās vācu karaspēka atvilkšana Kurzemes virzienā. 19.divīzija naktī no 6. uz 7.oktobri atstāja Siguldas pozīcijas un tika pārcelta uz Džūkstes rajonu. Pēdējās vācu vienības Rīgu atstāja naktī uz 13.oktobri, saspridzinot tiltus pār Daugavu. Šajā pat dienā pilsētā bez kaujas ienāca Sarkanās armijas vienības. Nelielas kaujas notika Pārdaugavā, līdz vācu sedzējvienības tika atvilktas uz Kurzemi.
Piecas dienas. It kā sīka epizode uz otrā pasaules kara dramatisko notikumu fona. Arī kritušo un ievainoto leģionāru skaits – 186 kritušie un 650 ievainotie – „neiespaido”, salīdzinot, piemēram, ar kaujām pie Veļikajas (to gan nevar teikt par pretējo pusi – Mores un Nītaures brāļu kapos apbedīti 2736 kritušie Sarkanās armijas karavīri). Un tomēr. Kā risinātos notikumi, ja Sarkanajai armijai izdotos pārraut Siguldas aizsardzības līniju un triecienā ieņemt Rīgu, neļaujot vāciešiem pabeigt plānveidīgu atkāpšanos? Nav jābūt stratēģim, lai saprastu, ka tad būtu ielu kaujas, civilo upuri un pilsēta drupās. Tāpat daudziem zustu iespēja doties bēgļu gaitās uz Vāciju. Šis ir atsevišķs jautājums, kam derētu pieskarties sīkāk. Kopumā Vācijā kara beigu posmā nonāca aptuveni 200 000 Latvijas iedzīvotāju. Turklāt ne jau visi tur nonāca labprātīgi (skat. pielikumā Ulda Neiburga rakstu „Bēgšana vai piespiedu evakuācija”). Vai tie, kas aizbrauca palika zaudētājos? Labāk to pavaicāt viņiem pašiem un viņu pēcnācējiem. Katrā ziņā priekšā vēl bija 1949.gads.
P.S. Rolands Kovtuņenko savas karavīra gaitas sāka 18 gadu vecumā pēc medicīnas skolas pabeigšanas kā rotas feldšeris Zemgales kartības dienesta 16.bataljonā. Drīzumā vienība tiek nosūtīta uz fronti, kur tā tiek iekļauta leģionā. Seko mācības instruktoru rotā un vācu junkurskolā Dembicā, tad dienests vada komandiera statusā 15. un vēlāk 19.divīzijā, kuras sastāvā tiek noiets kauju ceļš pie Holmas, Pulkovas un atkāpjoties jau Latvijas teritorijā – pie Barkavas, cauri Lubānas klāniem un visai Vidzemei līdz Morei. Tālāk seko Kurzemes 1. un 2.lielkauja, kur tiek gūts ievainojums. Pēc atveseļošanās – mācības kājnieku skolā Vācijā un 1945.gada februārī atkal Kurzeme. Pēc kara beigām izsūtījums 10 gadu garumā Urālos, Kazahstānā un Vorkutā. Latvijā Kovtuņenko atgriežas 1955.gadā. Apbalvojumi – Dzelzs krusta II un I šķira, Ievainojuma nozīme bronzā, Kājnieka trieciennozīme sudrabā, Tuvcīņas nozīme bronzā. Ir izdotas trīs R.Kovtuņemko grāmatas – Neatzītie karavīri (2005), Pēdējais bastions Vidzemē (2004) un Mores kauja (2009). Šo rindu autoram 90. gadu vidū bija izdevība tikties ar Rolandu Kovtuņenko Zemessardzes štāba bataljona OMD rotas mācību laikā. Sirmais veterāns atsaucās pirmajam uzaicinājumam un bija klāt līdz pat mācību beigām, neskatoties uz bargo salu. Mācību analīze no kaujas virsnieka puses bija interesanta un noderīga ne vien obligātā dienesta puišiem, kas klausījās atvērtām mutēm, bet arī instruktoriem. 2011.gada 21.martā kaujas virsnieks un laikam pēdējais „nepareizās puses” Mores kauju dalībnieks aizgāja mūžībā.
Tuvojas 9.maijs ar kārtējām nicinošas attieksmes izpausmēm pret savu mītnes zemi no zināmas iedzīvotāju daļas puses. Kādi mērķi ir šī saieta organizētājiem priekšstats, apmēram ir, un veterānu godināšana tur nav primāra. Ir iespaids, ka ar katru gadu gan 16.marta „antifašistu” – provokatoru ar Rīgas domes svētību rīkotās akcijas, gan 9.maija pasākumi pieņem arvien agresīvāku un nekaunīgāku nokrāsu proporcionāli tam, kā pieņemas spēka Kremļa imperiālistiskā retorika. Turklāt, kas interesanti, nosodīti tiek nevis tie, kas rīko un atbalsta provokācijas, bet gan tie, kas pauž savu pamatoto sašutumu par to un vidusmēra latviešu mietpilsonis tam piebalso: „Jā, jā, taisa sev politisko kapitālu un baro tautu ar bubuli „krievi nāk”.”
Dažs „saskaņas meklētājs” aicina spert pirmo soli izlīgumam un 9.maijā doties uz Pārdaugavu „izrādīt cieņu”. Arī es aicinu turp doties, bet ne jau tāpēc, lai izradītu cieņu noļukušās treniņbiksēs tērptiem subjektiem, kas nēsāsies ar Putina ģīmetnēm, vicinās komunistu un KF karogus. Tāpat neaicinu rīkot jandāliņu pēc „antifašistu” – provokatoru parauga, kas dos dividendes pretējai pusei. Bet aicinu fotografēt, filmēt un dokumentēt tur notiekošo ar sekojošu materiālu publicēšanu medijos un nodošanu no LV ievēlētiem Eiropas parlamenta deputātiem, lai pēdējie Briselē rīko informatīvus pasākumus par tēmu „Pilsonība un lojalitāte” līdzīgi tam, kā to cītīgi dara Ždanoka un Rubiks, aizstāvot šeit „vajāto” un „apspiesto” intereses.
Pretinieks ir viltīgs un ar nesalīdzinoši lielākiem resursiem, kurus izmanto pēc pilnas programmas savā propagandas un ideoloģiskajā karā. Tādēļ uz viņa viltību ir jāatbild ar dubultīgu viltību, un kļūdas šeit nav pieļaujamas. To der atcerēties tiem , kas mēģina šūpot valdību, pieprasot ministru demisijas. Tā ir medus maize Urbanovičam & Co, kas, noraugoties uz NA aktivitātēm, paliek vērīgs, runā par „savu atbildību vēlētāju priekšā” un „štuko”, kā izsist no tā visa sev maksimālas dividendes. Kas tā par atbildību un ko šie vēlētāji vēlas, nav noslēpums.
IZMANTOTIE AVOTI
R.Kovtuņenko „Mores kauja. Kaujas līdzdalībnieka kaujas virsnieka stāsts.” Timermanis un Vējiņš, Rīga, 2009
D.Bleiere, I.Butulis,I.Feldmanis, A.Stranga, A.Zunda „Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945) Jumava, 2008.
Iepazīstoties ar plašsaziņas līdzekļos pausto viedokli par Rīgas domes ierobežotajām tiesībām un Valsts policijas bezspēcīgumu ietekmēt «Apvienības pret nacismu» (turpmāk – protestētāji) pasākuma norisi, nolēmu iepazīties ar tiesību aktiem, lai rastu skaidrību – vai tiešām tā ir un tika izdarīts viss iespējamais, lai novērstu 16.martā notikušo nihilisma ārprātu pie Brīvības pieminekļa. Varu jau tagad pateikt, ka gan Rīgas domes, gan Valsts policijas pārstāvju atrunas ir «pupu mizas» un viss notikušais vairāk šķiet kā tīša sazvērestība vai rupji pavirša attieksme pret normatīvajos aktos noteiktajiem pienākumiem, par ko var nākties atbildēt politiskā vai disciplinārā līmenī. Šajā gadījumā nav emociju, kā tas tika pārmests leģionāru atceres pasākuma dalībniekiem, bet gan elementāra notikušā juridiskā analīze.
Foto:Evija Trifanova/LETA
Piebildīšu, ka leģionāru atceres diena agrāk tika noteikta par oficiālu piemiņas dienu, tādēļ, apskatot konkrēto notikumu pie Brīvības pieminekļa, var uzskatīt, ka leģionāru atceres dienas pasākums ir uzskatāms par galveno jeb prioritāro pasākumu. Piebildīšu, ka tajā netiek slavināts nacisms vai cildināts tā ieguvums, bet pieminēti cīņu biedri, leģionāri, kuri galvenokārt vēlējās neatkarīgas Latvijas turpinājumu (līdzīgi, kā mēs šobrīd vēlamies atbrīvoties no «kampējiem»). Abi režīmi bija nežēlīgi pret cilvēci un vienmēr paliks kā nosodāmi.
Sākšu ar faktiem. Rīgas domes pārstāvji apgalvo, ka protestētāju pasākums noritēja iepriekš saskaņotajā laikā un vietā – tātad tika pieļauts, ka abi pasākumi notiek viens otram blakus. Policijai jau pirms 16.marta bija skaidrs, ka «atsevišķi pasākumu dalībnieki izmantos spilgtus izteiksmes līdzekļus (provokatīva rakstura plakāti, saukļi un simbolika, attiecīgas formas apģērbs, skaņu pastiprinošas aparatūras izmantošana), kas ir aizskaroši citām personām».
Ķeroties klāt analīzei, sākšu ar likumu «Par policiju» – vienkāršā valodā sakot, tur krustu šķērsu noteikts, ka policijas galvenais uzdevums ir aizsargāt personu likumiskās tiesības un novērst likumpārkāpumus, kas, spriežot pēc šī sagatavotā raksta, 16.martā netika izdarīts. Tādēļ nav nekas pārsteidzošs, ka iniciatīvu sāka pārņemt leģionāru atceres pasākuma dalībnieki un pat Saeimas deputāti. Tālāk sekos tikai likuma «Par sapulcēm, gājieniem un piketiem» tiesību normu analīze.
Vērtējot Rīgas domes ierēdņu atbildību, var atsaukties uz likuma normu, kas nosaka – «pēc pieteikuma saņemšanas pašvaldība pārliecinās, vai ir ievērotas visas šā likuma prasības.» Otrā daļā teikts, ka «papildus [...] pašvaldība pārliecinās, vai: 1) pasākums netraucēs citus publiskus pasākumus, valsts vai pašvaldības rīkotus pasākumus vai iepriekš pieteiktas sapulces, gājienus vai piketus».
Zinot iepriekšējo gadu pieredzi, ir skaidrs, ka protestētāju galvenais mērķis vienmēr būs traucēt leģionāru atceres pasākumu. Ierēdņu pienākums bija ņemt vērā gan agrāko gadu pieredzi, gan Drošības policijas vērtējumu, lai izmantotu piešķirtās tiesības un «noteikt pasākuma norisei tādus ierobežojumus, lai netiktu apdraudēti attiecīgā pasākuma dalībnieki un tiktu novērsti šā panta otrajā daļā minētie apdraudējumi» jeb traucēts cits publisks pasākums. Likums arī piešķir ikvienam cilvēkam tiesības uz netraucētu pasākuma norisi.
Iespējas nodrošināt, ka leģionāru atceres dienas gājiens noritētu netraucēti ierēdņiem bija ļoti daudzas un pamatotas. Šajā gadījumā protestētāju pasākuma norises vietu varēja noteikt ievērojami tālāk no Brīvības pieminekļa. Ja to pamatotu ar iepriekš minētajiem argumentiem, tiesai nebūtu pamata tos atzīt par nepamatotiem. Tā kā Rīgas domes ierēdņu atrunas, ka viņiem nav bijušas tiesības ierobežot konfrontāciju pie Brīvības pieminekļa, ir drūmi nepatiesas un gļēvas.
Likums pasākumu organizatoram uzliek par pienākumu nodrošināt, lai paša rīkotais «pasākums netraucētu [...] iepriekš pieteiktas sapulces, gājiena vai piketa norisi.» Todien protestētāju atskaņotās sirēnas, padomju mūzika un audioieraksti būtiski iedragāja gājiena atmosfēru, traucējot tā mierīgu norisi. Protestētāju pastiprinošs vainas faktors noteikti ir apzinātas, ar iepriekšēju nodomu veiktas kaitnieciskās darbības, lai izjauktu leģionāru atceres pasākumu – tas visiem bija skaidrs kā diena, bet atbildīgās amatpersonas neuzskatīja par vajadzīgu rīkoties. Iespējams vēlējās atainot valsts vidējo līmeni un attieksmi pret pienākumiem.
Kritika nav uzpūsta. Iekšlietu ministrijas amatpersonām par pārsteigumu atklāšu, ka likums piešķir plašas pilnvaras policijai apstākļos, kādi izveidojās 16.martā pie Brīvības pieminekļa. Likums atļauj organizēt miermīlīgas sapulces, gājienus un piketus, nosakot, ka «tos nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas ir noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu sabiedrības veselību un tikumību, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības». Izskatās, ka Iekšlietu ministrijas amatpersonas no tā ir spējušas izlobīt primitīvāko un likušas uzsvaru tikai uz sabiedrisko kārtību, neizprotot uzlikto pienākumu nodrošināt, lai «pulcēšanās netiktu traucēta». Vai varbūt pašas nejutās traucētas, tādēļ viss likās kārtībā. Neatkarīgi no tā, protestētāju tiesības izmantot skaņu pastiprinošās ierīces, nedod tiesības traucēt leģionāru atceres pasākumu, kā dēļ policijas pienākums bija reaģēt nekavējoties.
Atrunas, ka šādu iespēju tai nebija, ir trula nepieciešamās izglītības vai profesionalitātes trūkums, jo likums skaidri pasaka, ka «atklātās sapulcēs, gājienos un piketos šā likuma noteikumu ievērošanu kontrolē pašvaldības pārstāvji, kā arī policijas darbinieki. Policijas darbinieks ir tiesīgs dot saistošus norādījumus pasākuma organizatoram, vadītājam, dalībniekiem un kārtības uzturētājiem, lai nodrošinātu šajā likumā noteikto prasību ievērošanu atbilstoši pasākuma norises vietas konkrētajiem apstākļiem. Ja pasākuma dalībnieki nepakļaujas policijas darbinieka vai pašvaldības pārstāvja norādījumiem par šā likuma prasību ievērošanu, policijas darbinieks vai pašvaldības pārstāvis paziņo pasākumu par slēgtu un pieprasa, lai tā dalībnieki nekavējoties atstāj pasākuma vietu». Atrunas, ka policijai nebija iespēju mainīt pastāvošo situāciju nekavējoties, kad sākās likumpārkāpumi no protestētāju puses, traucējot leģionāru atceres pasākumu, ir nevietā.
Tas viss liek aizdomāties, kas slēpjas patiesībā aiz visu iesaistīto amatpersonu attieksmes, tēlojot beztiesiskus muļķīšus. Vai vispār valsts struktūrās ir nepieciešami šādi nevarīgi cilvēciņi, kuri nespēj stingri izpildīt tiem uzdoto un pašu uzņemto atbildības nastu?
Gaudojošās sirēnas 16.marta leģionāru piemiņas pasākuma laikā vislabāk raksturo laiku, kādā gatavojamies atzīmēt Tautas frontes (TF) dibināšanas 25.gadadienu.
Gadadienas, kurā varēsim novērtēt kādu valsti gribējām atjaunot un kas patiesībā ir izdevies. Svešas valsts intereses pārstāvošu provokatoru grupas nesodīta ākstīšanās pie Brīvības pieminekļa Latvijas iekšlietu ministra tiešā uzraudzībā ir tikai neliela epizode mūsu valsts ikdienā. Tas, ka Borisa Špīgela vadītā Kremļā propogandas organizācija «Pasaule bez nacisma» necīnās pret nacismu (jo citādi būtu jānovērtē gandrīz divus gadus ilgais padomju un nacistu medusmēnesis), bet nodarbojas ar sabiedrības šķelšanu postpadomju telpā ar mērķi stiprināt Krievijas ietekmi, ir zināms neko nedarošajiem ierēdņiem gan SAB, gan Drošības policijā, gan pašam iekšlietu ministram. Tomēr, tā vietā, lai Kremļa kantora vietējie provokatori kuzini, koreni un lindermani sēdētu minimāli vismaz piecus gadus, ja, ne par valsts nodevību, tad vismaz par apmelošanu un nacionālā naida kurināšanu, mūsu liekēži no daudzajiem drošības kantoriem gudri skaidro, ka sirēnas jau tik skaļas nebija, bet, ja bija tad likums nenosaka decibelu līmeni no kura policijai būtu jārīkojas. Iekšlietu ministrs Kozlovskis, pat, sajutis sviluma smaku, steidz stāstīt, ka rakstīšot jaunu likumu, it kā ar esošajiem, kas aizliedz traucēt pieteiktus gājienus, vai valstij liek aizsargāt leģionāru godu un cieņu, jau nepietiktu.
Tomēr visādu korenu māžošanās jau ir tikai virspusējas putas tai zupai, ko paši un kopā ar mūsu Rietumu draugiem esamam savārījuši neatkarības 22 gados. Ja flāmiem, valoņiem, kataloņiem serbiem, albāņiem ir savas vēsturiskās teritorijas, kurās šīs tautas simtiem un tūkstošiem gadu ir dzīvojušas, tad Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur uz vienas teritorijas dzīvo pamattauta, saukta par «latviešu kopienu», (pat no bijuša premjera Godmaņa mutes) un tikai nedaudz mazāka, kulturāli un mentāli pilnīgi atšķirīga, krieviski runājoša, vietējas un padomju okupācijas gados iebraukušu PSRS pilsoņu veidota, tā sauktā «krievvalodīgo kopiena».
Atcerēsimies, ka dzīvojam valstī, kurā 411 374 (24,68%) iedzīvotāju 1991.gada 3.martā atbildēja ar «nē» uz jautājumu vai ir par neatkarīgu un demokrātisku Latvijā, bet vēl 12,4 % no 1,5 miljoniem balsotāju tas bija vienalga, viņi pat neatnāca izteikt savu viedokli. Tātad trešdaļai iedzīvotāju nekāda neatkarīga valsts nebija un, neizliksimies, arī tagad nav vajadzīga. Lai gan Latvija ratificēja divas Eiropas Padomes konvencijas – par ārvalstnieku statusu un bēgļiem, un abās apņēmās «pēc iespējas veicināt iebraucēju brīvprātīgu asimilāciju», nekad un nekas šajā jomā netika darīts. Tieši otrādi, valsts finansēja padomju laikos izveidoto izglītības sistēmu krievu valodā, turpinot rusificēt baltkrievus, ukraiņus, poļus un citu tautību skolēnus, bet latviešu jauniešus diskriminējot darba tirgū pašu dzimtenē. Latvieši savā zemē pastāvīgi izjūt diskomfortu ne tikai pie Brīvības pieminekļa vai mikroautobusā, klausoties sarkanarmiešu dziesmas, vai neveiksmīgi mēģinot iepirkties latviski kādā no Imantas veikaliem. Desmitiem TV kanālu krievu valodā katru vakaru mūs bombardē ar seriāliem par varonīgajiem padomju čekistiem un, pārkāpjot likumu, slavē komunistu asiņainos varoņdarbus. Regulāri radio un TV krieviski raidošajos kanālos dzirdam Kremļa ekspertu pārdomas par Krievijas impērijas atdzimšanu un drīzo Pribalķikas atgriešanos Maskavas apskāvienos.
TV5 kanāls 8.martā sniedza lielisku naida paraugstundu pret latviešiem, intervējot Krievijas Aizsardzības ministrijas sabiedriskās padomes priekšsēdētāju, no Igaunijas izraidīto žurnālistu Igoru Korotčenko, kurš nāca ar atklāsmi, ka latvieši apšāvuši ne tikai cara ģimeni, bet arī krievu inteliģenci un virsniecības ziedu. Intervētājs Mamikins, labi zinot Latvijas – Krievijas miera līgumu, kurā noteikts, ka latviešu sarkanie strēlnieki nav Latvijas un pat ne karaspēka daļa ar latviešu vairākumu, bet tikai viena no Krievijas karaspēka vienībām, protams, neiebilda un tikai labsajūtā berzēja rokas. Infantilā NEPL padome, kā parasti, ne šajā, ne iepriekšējos gadījumos neiejaucās. Visskandalozākā situācija vēl nesen bija ar PBK, kuram sodu par Latvijas vēlēšanu likuma pārkāpumu piesprieda Lielbritānijas medijus uzraugoša iestāde, pilnīgā vienaldzībā no Latvijas ierēdņu puses.
Nepārsteidz, ka to nemana valdības koalīcijas pārstāvji, starp kuriem ir gan Abrenes atdevēji, gan tie, kuri ne tikai aicināja neatbalstīt vienotu izglītības sistēmu latviešu valodā, bet pat brauca svinēt 9.maiju uz Maskavu.
Gan »antifašisti», gan Krievijas valdība labi zina, ko par latviešu leģionāriem ir teikušas ASV un britu iestādes. Leģionāri apsargāja Nirnbergas cietumu, tomēr, provokatoriem tas netraucē viņus saukt par esesiešiem. Dīvaina, šajā kontekstā izklausījās Saeimas deputāta Ata Lejiņa runa – tā vietā, lai godīgi atzītu leģionāru nopelnus cīņā pret otrreizējo padomju okupāciju, viņš gari izrunājās par neīstiem formas tērpiem un sliktiem sabiedrotajiem Otrajā pasaules karā, nedaudz aizmirstot, ka «īstie» sabiedrotie Baltijas valstis Teherānā jau bija atdevuši Staļinam.
Patiesībā jau mums nevienam nebūtu jātaisnojas, kāpēc godinām karavīrus, kas cīnījās pret padomju iebrucējiem, tāpat kā to nedara krievi Krievijā vai ebreji Izraēlā svinot savus svētkus. Mums, vienkārši, jāatgādina, ka nav pieņemts ar savu dziesmu grāmatu līst svešā baznīcā, bet tiem, kas to nesaprot, pieklājīgi, bet stingri, parādīt virzienu uz viņu īstajām mājām.
Kas attiecas uz «antifašistiem», tad, paldies, viņiem par atgādinājumu pārdomāt, kā rīkosimies tālāk, lai būtu patiesi saimnieki savā zemē!.
Leģionāru atceres dienā Latvijas Republikas Valsts policija negribēja nodrošināt kārtību pie Brīvības pieminekļa un ar savu attieksmi tiešā veidā veicināja antifašistu huligānu grupas provokācijas. Elementāra pieklājība prasa paklusēt mirklī, kad cilvēki noliek ziedus, pieminot savus bojā gājušos tuviniekus. Tā ir pieņemts civilizētā pasaulē. Tā vietā Valsts policija labvēlīgi noskatījās, kā antifašisti izvieto aizskarošus plakātus, uzstāda skaļruņus un nepārprotami gatavojas huligāniskām provokācijām. Vēl vairāk – mirklī, kad vecie vīri gribēja nolikt ziedus, antifašistu huligāni sāka dārdināt griezīgas sirēnas un atskaņot skaļu mūziku. Citiem vārdiem sakot, viņi apzināti apgānīja gan kritušo piemiņu, gan Latvijas simbolu Brīvības pieminekli. Policija nevis nekavējoties pārtrauca ālēšanos, bet aizstāvēja apgānītājus un neļāva atvienot skaļruņus no strāvas.
Pat distancējoties no politikas, skaidri redzams – likuma sargi aizstāv huligānus un provokatorus. Neviens kritušo un bojāgājušo piemiņas brīdī neālējas, nemēdās un nespļaudās. Pārtraukt šādas darbības ir katra audzināta cilvēka pienākums. Tam, ka to darīja Nacionālās apvienības deputāti, nav nekādas politiskas nozīmes. Viņi vienkārši rīkojās godīgi.
Gļēvuļi parasti tinas demagoģijas bruņās. Policijas pārstāvji televīzijā nevainīgi mirkšķināja actiņas un skaidroja, ka antifašistu pasākums bija saskaņots Rīgas domē un provokatoriem bija atļauts lietot skaņas pastiprinātājus un atskaņot mūziku. To, cik skaļi tas notiek, likums nenosakot.
Tāpēc kārtības sargiem nebija ne mazākā iemesla apklusināt huligānus un, izlaužot rokas, bija jāsavalda tie, kas piemiņas pasākuma apgānītājus gribēja patriekt. Tā ir vistīrākā demagoģijas paraugstunda, ko Latvijas iedzīvotājiem demonstrēja Valsts policijas pārstāvis.
Uzskatu, ka policija ir sevi diskreditējusi. Katru gadu provokatori šajā dienā ķengājas, nēsā kautu cūku galvas, tērpjas kamuflāžā vai tēlo klaunus. Ar katru pavasari viņu nekaunība auga augumā, līdz beidzot ir izaugusi tiktāl, ka aizskar katra normāli audzināta cilvēka jūtas. Policija nekad nav ierobežojusi antifašistu ālēšanos, bet šogad atklāti nostājās provokatoru pusē. Atbildība par notikušo jāuzņemas iekšlietu ministram, un valdības vadītājam Valdim Dombrovskim ir jāpieprasa Kozlovska demisija.
Tikai 3 dienas pēc 16.marta, bet tendences kā to novērtet jau iezīmējas. Pāri visam – saliedētība. Bet kur valsts līdzdalība provokācijā? Nu ko jūs,nekā tāda, tik tie likumi tādi… Likumi, ta likumi, bet veselais saprāts jau būtu varējis vienkārši novērst provokāciju. Būtu, bet ministrs un policijas vadība ierodoties uz pasākumu, laikam to būs atstājuši mājās.
Tagad jau par provokāciju no valsts puses nerunā vairs. Tiek gan pieļauta no RD kaut kāda līdzdalība. Tas saprotami „Vienotība” grib tikt Domē un vārgi pozicionējas kā labais ,saprātīgais spēks.
Un notiek, kā bija paredzams, atkal pie vainas tie „lāpneši”. Tie tagad ir „idioti”, „zaļknābji”, „huligāni” u.c. „nejauceņi”. Tiek virzīta pat doma, ka NA sarunājusi ar ar antifašistiem uzrīkot izrādi pie pieminekļa. Lai gūtu lētu popularitāti uz „veco vīru” rēkina. Un aizgājuši tik tālu, ka prasa iekšlietu ministra demisiju. Labā ministra, kas pats personīgi uzraudzīja kārtības nodrošināsanu pasākuma laikā. Un tak nekā slikta tur neredzēja. Jā esot bijis, varbūt, bišķi par skaļu, bet tie nacionalisti sākuši uzbrukt kārtības sargiem… Arī Ēlerte tik par to Domi vien, un, arī tā pabailīgi. Pa ausu galam padzirdēju (ieraudzīju ziņu teksta slejā), ka DP esot brīdinājusi tos kam teikšana par kārtību, ka labi nebūs. Kā tur nu bijis kā ne, to vairs neuzzināt.
Jo, nu visi cenšas nepieļaut, ka „starpgadījums” kļūst par skandālu ar tālejošām sekām. Nedod, Dievs, ka atklāti tiks atzīta Valsts palīdzība latviešu tautas apmelotājiem un nomelnotājiem sarīkot vērienīgu provokāciju. Un vainu par to uzkraut NA, jo muļķi tādi iekrituši uz prastu provokāciju un tagad nu tēlos varoņus, kaut paši palaiduši rokas, ne kā miermīlīgie „antifašisti”, T.s. Demokrātiskie patrioti, laikam cerēdami kopā ar V dabūt kādu benķīti Domē, aicina savējo laicīgi pamest NA. Laikam domā ka NA nolemta nežēlastībai.
Visi sagrupējušies, vainīgie atrasti, provokāciju var aizmirst un nav tur ko urķēties. Aizmirstiet. Noteikti aizmirstiet. Lai varam talāk tēlot „saliedētību-integrāciju”. Jā, šī lieta tiks nodota aizmirstībai un es tur īpaši neko nevaru darīt. Tomēr provokācija ar IeM un RD gādību bija neapšaubāmi, kaut tieši to pieradīt nevarēs, jo iesaistītie tēlos enģelīšus.
Man, kā savulaik kārtības sargam, ir bijis japiedalās daudzu pasākumu apsardzē un kārtības nodrošināšanā. Zinu kā izvairīties no provokācijām (neatbildot), kā atrast un neitralizēt tos provokatorus, kas „ielīduši” pasākuma dalībniekos u. c. Tie laiki nu ir garām, par kārtību rūpējas profesionāļi – policija, kurus arī apmāca arī tā lai laikus novērstu provokāciju pirms tā īstenota. Un tapēc te neapšaubāmi ir policijas „nopelns” lai notiktu provokācija. Policijai bija zināms, ko darīs „antifašisti” un jānodrošina to apsardze.
Ja tā nebūtu, tad atskanot skaļalām sirēnām, kārtības sargiem nostrādatu reflekss un tie censtos atrast traucējuma cēloni un to neitralizēt. Tā vietā tika šis provokatīvais troksnis rūpīgi sargāts. Un formāli tika izpildīts likums, ka viens pasākums nedrīkst traucēt citu. Un Latvijas valsts policija, iekšlietu ministram un policijas priekšniekam jautri noskatoties bija nolēmusi ka svarīgakais ir 5. Kolonas, Latviju nomelnojošais un apmelojošais „muzikālais uzvedums”. Tātad faktiski tika sargāti Krievijas meļi un provokatori. Ne Latvija, ne latvieši.
Es nevaru vainot NA par nesavaldību un iekrišanu uz provokāciju. No provokācijas, kurā iesaistīti tie, kam būtu jāsargā nav principā iespējams izsargāties. Šis ir nāvīgs slazds. Pat brīdinājuma no sargiem nebija, ka tūlīt būs troksnis, neuztraucieties, tas arī ir saskaņots ar Domi, un, atvainojiet mēs nevaram te neko darīt. Ministrs un policijas taču bija klāt, un paiet dažus soļus pretī gajienam un brīdināt varēja. Varēja gan…
Tas, ka NA deputāti pa savam mēģināja kaut ko darīt un, loģiski, sadūrās ar likumsargiem diez vai būtu īpaši karams pie lielā zvana. Emocionāls šoks. Kā es uz to būtu reaģējis nezinu, drosi vien tāpat kā vīrietim pienākas, ja rafinēti, ar valsts varas līdzdalību, tiek pazemota Latvija un latvieši.
Es tomēr ieteiktu neaizmirst šo 2013.g. 16.martu. Dienu, kad valsts „uzmeta” tautu. Un, kas to darījis vienreiz darīs atkal.
«Es neko nedzird, ko jus sak,» lauzītā latviešu valodā atbild policists. Protams, nedzird: pāri visam Brīvības pieminekļa laukumam uz visskaļāko dārd tā dēvēto antifašistu rīkotās sapulces un piketa krievniecisks armijas maršs, pēc kura uz karstām pēdām seko tikpat skaļās bazūnēs iepakoti meli par latviešu leģionu.
Josifs Korens un pārējie antifašisti slēpjas aiz policistu mugurām un nožogojuma. Un šis absolūti miermīlīgais pasākums notiks tieši tajā laikā, kad ziedus pieminekļa pakājē liks leģionāri un viņu atbalstītāji, un tieši blakus piemineklim, jo antifašistu pļerkšķi jādzird visiem. Tā kā ausis ir aizķepētas ar decibelotajiem mēsliem, likumsargs nesaklausa manu jautājumu: «Kāpēc policija neko nedara, lai apklusinātu šo ārprātu?» Nesaklausa, jo nevēlas saklausīt?
Tas viss notika 16. martā. Mierīgu, ziedu un atmiņu pilnu gājienu antifašists Korens un viņa līdzskrējējs Jānis Kuzins mēģināja pārvērst par kārtējo propagandas puvekļa ieēdināšanu, kam tolerantais latvietis mīļā miera labad parasti pakļaujas klusējot vai – drosmīgākajā gadījumā – fonā klusi purpinot. Bet Korens&Co nav muļķi, arī viņi ļoti labi zina, ka meli par leģionāriem ir tikai meli, jo jau sen vēsturnieki noskaidrojuši, ka latviešu leģions nav slepkavu banda, bet gan karavīri, kuriem ar daudzkārt tiražētajām masu slepkavību bildēm nav absolūti nekāda sakara. Taču melīgās provokācijas vajadzīgas, lai vēl vairāk sašķeltu latviešus un krievus, bet – galvenais – pašus latviešus. Cik tas ir tradicionāli: pareizie latvieši acīgi pamana, ka NA Saeimas deputāti mēģina pārtraukt dārdošo melu gūzmu, kas gāžas no Korena uzstellētajām kastēm, un aizrāda nacionāļiem, ka viņi, raugi, uzvedas «nepiedienīgi», bet acīgums un dzirdīgums tikpat strauji izzūd, kad jāvērtē nelietība no antifašistu puses vai mūsu pašu bāleliņu gānīšanās, apsaukājot nacionāli noskaņotus cilvēkus par «fašisteļiem», kā to sociālajos tīklos atļāvies kādas pazīstamas un tautā iemīļotas politiķes dēls…
Korenveidīgo taktika un stratēģija jau sen zināma, tāpēc pārsteigumu nav. Pārdomas ir par ko citu. Pirmkārt, Rīgas dome bija informēta, ka antifašistu kompānijai rīkot savu «mītiņu un sapulci» no pulksten 10 līdz 13, un saskaņā ar likumu sapulces laikā drīkst izmantot skaņu pastiprinošas iekārtas. Tā norādīja Rīgas domes sabiedrisko attiecību projektu vadītājs Uģis Vidauskis, piebilstot, ka pasākumi «nepārklājās». Vai ir problēmas ar pulksteņa pazīšanu? Vai leģionāru pasākums «nepārklājās» ar antifašistu perversajām orģijām no pulksten 11 līdz 13? Vai kādam nebija skaidrs, ka korenveidīgo provokācija būs kā smirdbumbas sprādziens? Tā bija nelietīga emocionāla vardarbība pret tiem, kuru vēstures un dzīves uztvere nav pielīdzināma antifašistisko provokatoru meliem. Publiski izteikts viedoklis var tikt traktēts kā naida runa, savukārt emocionāla vardarbība – arī pagājušajā sestdienā realizētā – ir vien demokrātijas izpausme?
Diemžēl esam pieraduši norīt apvainojumus, kas mums acīmredzot pienākas gluži kā zāles sirdzējiem, un tās mums kā ikgadējos murgus 16. martā piedāvā antifašisti. Tādi bija arī Saeimas deputāta Nikolaja Kabanova (SC) jaunākajā garadarbā – it kā dokumentālajā filmā Ostland. Nakts zem svastikas, ko publiski izrādīja 14. martā, acīmredzot īpaši gatavojoties 16. martam. Par šo darbu nav daudz sakāmā – melu un puspatiesību grods savijums ar propagandas indi piedevās. Bet mēs to pieļaujam – demokrātijas (?) vārdā. Un šādi kabanovi, koreni un kuzkini izmanto mūsu letarģisko miermīlību, lai krautu uz mūsu galvām arvien jaunus melus.
Tas, kas notika 16. martā pie Brīvības pieminekļa, ir valstiska mēroga provokācija, gala pietura dažādu antifašistu mērkaķošanās braucienam pēdējo gadu laikā, ko iespējamu padara mūsu pašu Drošības policijas, dažādu sabu un neskaitāmu spēka struktūru remdenā vienaldzība, «pētot» iespējamos riskus šādos datumos. Vai jāsecina, ka drošībnieki labākajā gadījumā tikai izseko ārvalstu vēstniecību kultūras atašejus, bet nepievērš uzmanību pašmāju provokatoriem, kas reāli apdraud valsts drošību, tādā gadījumā esot ar viņiem uz vienu roku? Šīs aizdomas paspilgtināja interneta vietnēs izplatītie fotoattēli, kuros redzams, kā Korens, pienācis pie mikroautobusa, kur, kā ziņo kompromat.lv, atradušies iekšlietu ministrs Kozlovskis, Valsts policijas šefs Ķuzis un Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre PētersoneGodmane, smaidīgs kaut ko stāsta. Iespējams, to, cik efektīvi ir izdevusies provokācija. Varbūt Korena pārstāvētā antifašistu kūniņa no ebreju organizācijām saņēmusi solījumus par dāsnu finansējumu pēc sestdienas notikumiem tāpēc laimīgs smaids? Ne velti Rīgā bija saspietojuši starptautiski antifašisti, lai spriedelētu par to, ka šeit atdzimstot fašisms.
Bet kas jādara mums? Pirmkārt, jārada likums par Brīvības pieminekļa un citu tautai svarīgu svētvietu aizsardzību. Lai nekad un ne ar kādām atļaujām šajās latviešu tautas svētvietās nekādi antifašisti vai viņiem līdzvērtīgi ākstoņas nemēģinātu sniegt savus priekšnesumus. Tas – sasniedzamo uzdevumu un Nacionālās apvienības darāmo darbu sarakstā. Otrkārt, bet tas jau velk mazliet uz fantastiku: izglītot policijas un Iekšlietu ministrijas vadību attiecībā uz Latvijas vēsturi un šodienu. Lai nesanāktu kā sestdien, kad priekšnieki vienkārši nolūkojās, kā antifašistiskie provokatori zaimo Brīvības pieminekli, latviešu tautu un tās vēsturi – tā vietā, lai stingri pavēlētu Korenam un viņa līdzskrējējiem aizvērt žaunas savām skaņas kastēm.
Un treškārt pārdomām. Kas notiktu, ja mēs 9. maijā aizietu uz Pārdaugavas t.s. uzvaras pieminekli un, piepalīdzot skaņu iekārtām, sāktu lasīt lekciju par Staļina un padomju armijas noziegumiem pret latviešu un citām tautām? Diez vai ar nedēļu pietiktu. Bet ir tikai viena nelaime: mēs netiktu pat līdz otrajam teikumam. Jo atbrīvotāji mūs ātri vien atbrīvotu no skaņu iekārtām un droši vien arī no veselības. Viņi nesāktu dziedāt Bēdu manu lielu bēdu. Un arī policija neko nepaspētu izdarīt mūsu aizstāvībai: nebūtu vēl tiktāl izglītojusies.
Publiski Jūs esat izteicies, ka saprotat Nacionālās apvienības biedru emocijas, bet demisijas prasījums esot nepamatots. Diemžēl šķiet, ka Jūs tomēr nesaprotat. Es ticu Jūsu kolēģu vārdiem par to, ka esat Latvijas patriots ar nopelniem 3. Atmodas laikā. Par to Jūs cienu, bet šobrīd nav runa par Rihardu Kozlovski kā personību. Runa ir par ministru, kurš izdarīja konkrētu izvēli konkrētā situācijā.
Pēc tam, kad Nacionālās apvienības biedri centās pārtraukt nežēlīgu emocionālās vardarbības un zaimošanas aktu, mums pārmeta politiskā rūdījuma trūkumu. „Provokācijām nevajag ļauties,” – skan no simtiem politkorektumā rūdītām mutēm. Dažreiz šķiet, ka politiski rūdīts ir vien tas politiķis, kuram ir akmens sirds. Kurš spēj mierā noraudzīties, kā tiek piesmieta tautas svētvieta un bezspēcībā pazemoti karavīri. Kurš sirmu cilvēku asaras par apgānīto tuvinieku piemiņu spēj uztvert kā „normālu viedokļu dažādību”, kur visas puses ir vienlīdzīgas.
Kozlovska kungs, ja tā arī bija provokācija, tad vienlaikus tā bija arī vardarbība. Troksnis bija tāds, ka vairāki mazi bērni sāka raudāt, cilvēki viens otru nedzirdēja runājam, trauksmes sirēnas veciem cilvēkiem radīja izbīli. Tā bija nežēlīga emocionāla spīdzināšana, ņirgājoties par to, kas ir svēts. Un visbeidzot tas bija pārkāpums ikviena piemiņas pasākuma dalībnieka likumā noteiktajām tiesībām uz pasākuma netraucētu norisi.
Nacionālās apvienības juristi ir pārliecināti, ka bija skaidrs tiesisks pamats apturēt emocionālo vardarbību pret piemiņas pasākuma dalībniekiem. Bet pat, ja nebūtu, es paspiestu roku ministram, kurš dotu pavēli rīkoties veselā saprāta robežās. Kaut vai pēc tam būtu jātiesājas, jāpierāda sava taisnība un jāatbild uz pārmetumiem. Toties tie karavīri, no kuriem kāds varbūt veselības vai gadu dēļ ziedus pie pieminekļa lika pēdējo reizi, justos gandarīti, ka viņi ir savā valstī, par ko kādreiz cīnījušies ar ieročiem. Un ka valsts vara spēj nodrošināt vismaz absolūtu minimumu cieņas pret viņiem.
Nacionālās apvienības deputāti darīja tikai to pašu, ko daudzi citi latviešu patrioti. Devās aizstāvēt leģionāru godu un novērst zaimojošo akciju. Kādam jaunietim uz mirkli izdevās apklusināt skaļruņus. Taču ne uz ilgu laiku, jo pavēli sargāt troksni bija jāpilda specvienības kaujiniekiem. Ministrs atradās tur pat līdzās… Ne mirkli nenožēloju, ka reaģējām uz situāciju asi un cilvēcīgi. Leģionāru un viņu laikabiedru rūgtumu vismaz daļēji mazināja apziņa, kāds par viņiem gatavs cīnīties, aizstāvēt, pat ja kopējā politiskā sistēma vērsta citā virzienā.
Ļoti nožēloju vien to, ka ar policistiem bijām dažādās pusēs. Viņi pildīja pavēles, darīja savu darbu un atsevišķu pasākuma dalībnieku, tai skaitā NA biedru, pret policistiem vērstā retorika bija pilnīgi lieka, par ko vēlos no sirds viņiem atvainoties. Tā nebija policistu izvēle. Tā bija Jūsu izvēle, ministra kungs.
Gan jau neuzticības balsojumā „Saskaņas centra” balsis būs Jūsu pusē. Ticu, ka būs Jums pārdomas kā ministram par to, kas notika un kā vajadzēja notikt. Ja valsts varas pārstāvji neuzņemas atbildību likuma burtu interpretēt atbilstoši veselajam saprātam, tad nekas cits neatliek kā likumos atrunāt visu no A līdz Z. Tas arī ir šā brīža svarīgākais uzdevums. Un diez vai būs līdzēts vien tikai ar Jūsu ideju par divu vienlaicīgu pasākumu nepieļaušanu. Tad sanāktu, ka antifašistiem, piesakot pasākumu pirmajiem, leģionāru gājiens vispār nebūtu iespējams. Jāparedz likumā, kas tieši ir un kas nav pieļaujams pie Brīvības pieminekļa. Ceru uz Jūsu partijas atbalstu, lai vismaz ar skatu nākotnē kompensētu to, kas ir noticis.
Leģionāru atceres dienas piemiņas gājiena laikā sestdien pie Brīvības pieminekļa izcēlies konflikts starp biedības „Apvienība pret nacismu” aktīvistiem un vairākiem leģiorāru gājiena dalībniekiem, kuru vidū bija arī Nacionālās apvienības Saeimas deputāti Jānis Dombrava un Raivis Dzintars. Iesaistoties policijas specvienībai, konfliktu izdevies novērst un trīs konflikta dalībnieki aizturēti.
Kā ir.lv teica Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins, policijas darbs sestdien kārtības nodrošināšanai 16.marta pasākumos vērtējams atzinīgi. Grišins teica, ka policija, kā ierasts, rēķinājusies ar verbāliem konfliktiem starp abām pusēm, taču uzdevums bijis nepieļaut, lai tie pāraugtu fiziskos konfliktos.
Kopā aizturēti četri cilvēki, kas visi bijuši leģionāru atceres gājiena dalībnieki, informēja Grišins. Trīs aizturētie bijuši konflikta dalībnieki, savukārt kāda kundze aizturēta par mēģinājumu izraut lentes no sēru vainaga, ko „Apvienība pret nacismu” bija novietojusi Brīvības pieminekļa pakājē.
Tikmēr Nacionālā apvienība „Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK”, kuras deputāti iesaistījās konfliktā, pavēstījusi, ka pirmdien pieprasīs iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (RP) demisiju, jo policija pieļāvusi, ka pie Brīvības pieminekļa vairākus simtus gājiena dalībnieku pretējās nometnes pārstāvji – biedrības „Apvienība pret nacismu” aktīvisti – sagaidīja ar skaļām sirēnām un ausīs griezošu mūziku krievu valodā, vēsta LETA.
Kā teica Grišins, „Apvienība pret nacismu” atskaņojošo aparatūru izmantojusi likumīgi, jo iepriekš saņemta atļauja mūzikas atskaņošanai. Tādēļ neesot pamata vainot policijas darbiniekus, ka tie ļāvuši atskaņot mūziku.
Arī Kozlovskis norādījis, ka policija izdarīja to, kas tai bija jāizdara, neatkarīgi no savas politiskās pārliecības vai emocijām, kā rezultātā neviens cilvēks necieta un fiziski konflikti netika pieļauti.
16. marta notikumi
Neilgi pirms pulksten desmitiem Brīvības pieminekļa tuvumā jau atradās liels policijas darbinieku skaits, tomēr īpaša rosība nebija vērojama. Ceļš līdz piemniekliem no abām pusēm norobežots ar barjerām, tomēr nekādu pārvietošanās ierobežojumu gājējiem nebija. Sekot līdzi notiekošajam bija ieradusies arī policijas vadība ar Valsts policijas priekšnieku Intu Ķuzi priekšgalā.
„Apvienības pret nacismu” aktīvisti Bastejkalna pusē ieprietim piemineklim uzslēja improvizētas karātavas, uz kurām novietoja fotoattēlus no vācu koncentrācijas nometnēm. Vairāki ārvalstu tūristi tikmēr izrādīja interesi par notiekošo, uzrunājot policistus un jautājot, kas 16.martā noticis un kādēļ apkārt tik daudz policistu. Policijas pārstāvji centās sniegt īsu skaidrojumu, norādot, ka „tas saistīts ar Otro pasaules karu”.
Neilgi pirms pusvienpadsmitiem „Apvienības pret nacismu” biedri sapulcējās pie viesnīcas „Royal fg Hotel” pretim “Laimas” pulkstenim, lai dotos gājienā līdz Brīvības piemineklim ar sagatavotajiem sēru vainagiem. Pie viesnīcas ieejas viņus ar plakātiem sagaidīja trīs protestētāji, kuri nosodīja Krievijas propagandas ietekmi un „KGB darboņu” aktivitātes Latvijā, norādot uz „Apvienības pret nacismu” biedriem.
„Apvienība pret nacismu gājiens” noritēja mierīgi. Pieminekļa pakājē tika novietoti divi vainagi ar sēru lentēm nacisma upuru piemiņai. Kopā ar antinacistiem, kā ierasts, bija arī Eiroparlamenta deputāte Tatjana Ždanoka.
Pulksten 11 Doma laukumā pēc dievkalpojuma sāka pulcēties Leģionāru atceres gājiena dalībnieki. Visa gājiena laikā cauri Vecrīgai viņus ieskāva policistu veidots koridors. Tikmēr pie antinacistu uzslietajām karātavām starp vairākiem Leģionāru dienas atbalstītājiem un antinacistu biedriem risinājās asa diskusija par vēstures izpratni.
Leģionāru gājiena dalībniekiem tuvojoties piemineklim, „Apvienība pret nacismu” novietotajos skaļruņos atskaņoja skaļu sirēnu troksni, pēc tam sāka skanēt dziesma krievu valodā. Tikmēr leģionāru pieminētāji ar ziediem bija pilnībā pārklājuši iepriekš novietotos sēru vainagus, un sākās ziedu novietošana pieminekļa pakājē.
Lielākās nekārtības izcēlās brīdī, kad skaļruņos sāka skanēt runa latviešu valodā, kas vēstīja par vācu armijas kara noziegumiem. Paužot neapmierinātību par notiekošo, kāds aktīvists centās izraut vadus aparatūrai, pēc tam viņš tūlīt tika aizturēts.
Pēc brīža sākās nopietnāki asumi – vairāki leģionāru gājiena dalībnieki devās pie antinacistu uzstādītajā karātavām, cenšoties izraut vadus atskaņojošajai aparatūrai. Sākās neliela grūstīšanās ap norobežojošajām barjerām. Vārdu pārmaiņā ar antinacistiem iesaistījās arī žurnāliste Elita Veidemane, kura centās apturēt atskaņojošās aparatūras darbību.
Konflikta norisēs bija iesaistīti arī divi Saeimas deputāti – Nacionālās apvienības biedri Raivis Dzintars, kurš centās nomierināt konflikta dalībniekus, un Jānis Dombrava. Divi policijas darbinieki Dombravu pat uz brīdi veda projām no konflikta vietas, taču pēc vairākkārtējiem deputāta aicinājumiem laist viņu vaļā policisti Dombravu atbrīvoja.
Pēc notiekošā policijas specvienība norobežoja aparatūras atrašanās vietu un izveidoja koridoru iepretim antinacistu izvietotajiem attēliem. Tikmēr turpinājās asas diskusijas starp gājiena dalībnieku atbalstītajiem un pretiniekiem. Pēc brīža pretim antinacistu štābam nostājās vairāki aktīvisti ar Staļina un Hitlera noziegumus nosodošiem plakātiem. Taču, tā kā specvienība neļāva viņiem tuvoties norobežojošajai barjerai, konflikti vairs neizcēlās.
Tūlīt pēc pulksten 12 antinacistu biedri devās prom, noslēdzies bija arī leģionāru gājiens. Pieminekļa apkārtnē joprojām uzkavējās vairāki desmiti cilvēku. Nelielos bariņos turpinājās jau salīdzinoši mierīgas diskusijas par strīdīgajiem jautājumiem, leģionāri savukārt atcerējās un pārsprieda kara laika notikumus, vairāki gājiena dalībnieki dziedāja patriotiskas dziesmas.
Pēc pulksten vieniem lielākā daļa cilvēku jau bija izklīdusi, arī policijas darbinieki pamazām devās projām un sākās norobežojošo barjeru novākšana.
Šogad savāds 16. marts. Rīgas dome ļauj visiem piedalīties pasākumos pie Brīvības pieminekļa. Drošības iestādes teic, ka viss būs mierīgi, un tātad arī “antifašisti” ir pārbaudītī un atzīti par nekaitīgiem. Bet pēkšņi sirēnas, tāds troksnis, ka pasākums draud izjukt. Provokācija. Bet policija neko, viss kārtībā. Valsts policija. Tad jau iznāk, ka valsts atbalsta provokatorus.
Nuja. Valsts ar savu cimperlīgo, nenoteikto attieksmi pret vēsturi ir ļāvusi Krievijai diktēt dienaskārtību Latvijas politikā, ļaujot krievu kopienai kļūt par pārliecinātiem Latvijas pretiniekiem. Tam klāt nāk krieviski – aziatiskā necieņa pret kritušiem pretiniekiem, pat to kapiem. Un tas, ne jau izfantazētais „antifašisms” būs cēlonis „aktivitatēm” 16.martā.
Necieņa, ienaids pret tiem, kas uzdrošinājās pretoties. Pretoties un mirt, nevis padoties krievu gūstā. Jo „antifašisti” nav dauņi un labi zina, ka latvieši ir latvieši un nav ne nacisti ne komunisti. Latvieši. Un tajos kara beigu gados izmantoja to vienīgo iespēju lai cīnitos pret krievu okupantiem. Sabiedroto nodoti, pamesti, cīnījās un nebēga no pretinieka pārspēka. Nezinu, kā es tajos apstākļos rīkotos, bet akmeni leģionāru virzienā nu nemetīšu. Atšķirībā no vikmaņiem, nullēm, un citiem Iršiem. Kritis karavīrs ir svēts. Vai tai tautai, kas to neievēro!
Un tur šīs provokācijas sāls un pretīgums. Situācija analoga tādai, ka, piemēram, bēru laikā blakus kapam darbotos būvnieki ar pneimatiskiem āmuriem un neko tur nevarētu padarīt, jo tiem būtu likumīga darba atļauja. Cik nožēlojamiem savā naidā pret latviešiem jābūt tiem ,kas to pieļāva. Un kas šo provokāciju iecerēja un īstenoja.
Te nenoliedzami ir valsts „labvēlīga” attieksme. Jo šo provokāciju varēja īstenot tikai ar pašvaldības un valsts policijas palīdzību. Un ar īpašu nodomu. Ja policija nebūtu iepriekš zinājusi par gaidāmo, tad momemtā būtu noslēgusi skaļruņus, tīri veselā saprāta dēļ, jo provokācija kā uz delnas.
Tātad, provokācijas anatomija diezgan skaidra, to kopīgi izstradāja „antifašisti” Rīgas Dome un Valsts policija. Un šis „triumvirāts” tad izstrādāja detaļas tā lai viss būtu likumīgi – papīros.
Bet dvēselē. Provokācija izdevās. Krievu interneta mediji līksmo un slavē policiju, ka tā ir beidzot viņu pusē un parādīja tiem „naciķiem” kur pīlēm kājas…, pat tikai kādi 10 aicināja, kā parasti, nošaut Dzintaru un &. Bet dvēselē spļāva savējiem – latviešiem. Spļāva pašu valsts. Pirmo reizi pēc 22 gadiem. Nu tad saliedējāmies gan. Braši. Potjomkina sādžai nobruka stūris.
Nevainosim Latviju – tā ir tikai Potjomkina sādža, kas dzied krievu meldiņus un nicina savu tautu. Kā pravietisks ir Ievas Dāboliņa blogs „16.marts” , tepat , nedaudz zemāk. Par naidu un sāli rētās. Nu dabūjām rētu un sāli. Dabūjām, bet tā ir sūra skola, kas dara mūs stiprākus. Un jāievēro, ka atkal, kā padomju laikos, valdība nav ar mums, bet pret mums. Ko lai dara? Nu tāpēc jau plinti neviens krūmos nemetīs.
Brīdī, kad sestdien Brīvības piemineklim tuvojās vairāki simti leģionāru atceres gājiena dalībnieku, pretējās nometnes pārstāvji – biedrības Apvienība pret nacismu aktīvisti – skaļruņos sāka atskaņot ļoti skaļu, ausīs griezošu mūziku krievu valodā, novēroja aģentūra LETA.
Gājienu pie pieminekļa sagaidīja jaunieši ar Latvijas karogiem. Gājiena dalībnieki spēlēja dūdas un citus instrumentus. Uz brīdi skaļā mūzika aprāvās, bet pēcāk atkal sāka dārdēt skaļruņi.
Kad gājiena dalībnieki sāka likt ziedus pie pieminekļa, protestētāju mūzika atkal apklusa un skaļrunis sāka atskaņot uzrunas. Tās gan bija latviešu valodā.
Kāds aktīvists mēģina skaļruņiem izraut vadus, taču viņu aizturēja policija. Aizturēti vēl vairāki pretējo nometņu pārstāvji, kopumā četri cilvēki. Savukārt kādam pasākuma dalībniekam izdevās aizmukt no vairākiem viņam pakaļ skrienošiem policistiem.
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins žurnālistiem teica, ka aizturētie ir no leģionāru atbalstītāju vidus, taču vēl nevarēja pateikt, kā tiks kvalificēti aizturēto personu pārkāpumi. Kāda sieviete aizturēta, jo no biedrības Apvienība pret nacismu pie Brīvības pieminekļa noliktā vainaga izrāva lenti.
Pēc Grišina teiktā, lielākie riski pasākuma laikā, kā jau paredzēts, bija saistīti ar verbālām sadursmēm.
Lielāko neizpratni leģionāru atbalstītāju vidū izraisīja biedrības Apvienība pret nacismu atskaņotā skaļā mūziku un uzrunas. Grišins uzsvēra, ka šādu pasākuma norisi saskaņojusi Rīgas dome.
Ne visi to saprata, tāpēc daži pat mēģināja apgāzt barjeras, norādīja policijas pārstāvis. Lai izvairītos no fiziskiem konfliktiem, policijai dažus cilvēkus nācies aizturēt. Kopumā, policijas vērtējumā, 16.marta pasākumi noritējuši nedaudz saspringtākā gaisotnē nekā iepriekšējos gadus.
Raiņa bulvārī noticis arī kāds fizisks konflikts starp divām personām, apliecināja policijā. Pēc aģentūras LETA rīcībā esošās informācijas, tajā bijis iesaistīts dažādu nelielu nevalstisku organizāciju, tostarp Apvienības pret nacismu, aktīvists Jānis Kuzins.
Pie protestētājiem mēģināja nokļūt arī Saeimas deputāti Jānis Dombrava (NA) un Raivis Dzintars (NA), bet policija viņus atturēja no šāda soļa. Vēlāk Dzintars, nu jau kopā ar Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas konsultantu Jāni Iesalnieku mēģināja atkārtot manevru, taču – atkal nesekmīgi.
Pasākuma dalībnieki aicināja policiju izslēgt skaļruņus. Pretējā gadījumā, viņuprāt, policija palīdzot “cūkām un okupantiem”. Kā atbildi skaļruņiem gājiena dalībnieki sāka dziedāt dziesmu Šeit ir Latvija. Gājienu uzmanīja daudz policistu, daži arī ar suņiem.
Kā ziņots, vairāki biedrības Apvienība pret nacismu aktīvisti sestdienas rītā pie Brīvības pieminekļa nolika vainagus nacisma upuru piemiņai. Savukārt leģionāru atceres pasākuma dalībnieki pie pieminekļa sanesa daudz ziedu, ar tiem nosedzot biedrības atnestos vainagus.
Pretēji iepriekšējos gados novērotajai klaigāšanai un dažādiem savstarpējiem apvainojumiem, leģionāru atceres pasākumi un to pretinieku aktivitātes šorīt pie Brīvības pieminekļa sākās klusi. Vienīgais izņēmums bija biedrības Apvienība pret nacismu mehāniski atskaņotās ausīs griezošās skaņas.
Nacionālā apvienība Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK (NA) pirmdien plāno prasīt iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (RP) demisiju, jo policija pieļāvusi, ka pie Brīvības pieminekļa vairākus simtus leģionāru atceres gājiena dalībnieku pretējās nometnes pārstāvji – biedrības Apvienība pret nacismu aktīvisti – sagaidīja ar skaļām sirēnām un ausīs griezošu mūziku krievu valodā.
Savukārt iekšlietu ministrs uzskata, ka policija leģionāru piemiņas pasākumā bijusi savu uzdevumu augstumos.
Saeimas deputāts Jānis Dombrava (NA) pauda viedokli, ka no iekšlietu ministra puses ir nolaidība pieļaut, ka pie Brīvības pieminekļa notiek “šāda griezīga krievu marša skaļa skandināšana”, uz ko policija nereaģē, bet rīkojas pat pretēji. Ja ministrs nav ticis galā, acīmredzot amats būs jāatstāj, sprieda Dombrava.
Vaicāts, vai politiskais spēks neplāno vērsties pret Rīgas domi, kas saskaņoja pasākumus, un mēru Nilu Ušakovu (SC), politiķis teica, ka to arī var darīt, taču svarīgāks ir uzdevums Ušakovu nomainīt. Dombrava norādīja, ka pagaidām to nevar izdarīt, ja vien Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija viņu neatlaiž, bet līdz pilnīgai nomaiņai esot jāpagaida apmēram 2,5 mēneši. Dombrava atzina, ka liela daļa atbildība jāuzņemas arī Rīgas domei, bet iekšlietu ministram – par situāciju ar kārtību.
Vaicāts, vai policijai vajadzēja liegt mūzikas un tekstu atskaņošanu, politiķis norādīja, ka pie lielākā svētuma – Brīvības pieminekļa – šādas lietas nav pieļaujamas.
Kozlovskis savukārt vērtēja, ka policija pasākumā ir bijusi savu uzdevumu augstumos un nodrošinājusi sabiedrisko kārtību. Ministrs atzīmēja, ka visi pasākumi bija pieteikti un saskaņoti, un to organizētāji nekādus pārkāpumus nepieļāva.
Ministrs gan atzina, ka “Apvienības pret nacismu” atskaņotā mūzika un teksti raisīja klātesošajos sakāpinātas emocijas. Viņš teica, ka arī pagājušajā gadā leģionāru pretinieki bija plānojuši atskaņot skaļu mūziku, taču, iespējams, tehnisku iemeslu dēļ tā nebija tik labi dzirdama.
Policija izdarīja to, kas tai bija jāizdara, neatkarīgi no savas politiskās pārliecības vai emocijām, teica ministrs un norādīja, ka tā rezultātā neviens cilvēks necieta un fiziski konflikti netika pieļauti.
Jau ziņots, ka pretēji iepriekšējos gados novērotajai klaigāšanai un dažādiem savstarpējiem apvainojumiem, leģionāru atceres pasākumi un to pretinieku aktivitātes šorīt pie Brīvības pieminekļa sākās klusi. Tomēr brīdī, kad piemineklim tuvojās vairāki simti leģionāru atceres gājiena dalībnieku, pretējās nometnes pārstāvji skaļruņos sāka atskaņot sirēnu skaņu, ļoti skaļu, ausīs griezošu mūziku krievu valodā, kā arī uzrunas.
Vairāki VL-TB/LNNK politiķi mēģināja nokļūt pie biedrības aktīvistiem, kas atradās aiz barjeras, taču policija viņus apturēja.
Autors: Oskars Krīgers, Latvijas Universitātes vēstures maģistrants. Diena.lv
Ikreiz, tuvojoties 16. martam, Latvijai nedraudzīgie spēki izvērš asu kritiku pret leģionāriem un to atbalstītājiem. Latviešu karavīri tiek saukti par “kara noziedzniekiem”, “esesiešiem” un “nacistiem”. Diemžēl cilvēki, kuri pietiekoši labi neorientējās Latvijas vēsturē, ļoti bieži uztver šos apmelojumus kā taisnību un pārmet Latvijai “nacisma atdzimšanu”. Lai gan visasāk pret leģionāru piemiņas pasākumiem vēršas Krievija, tomēr tie izraisa ne mazu sašutumu arī rietumos.
Tāpēc, lai spētu turēt godā savu vēsturi un karavīru piemiņu, mums ir argumentēti un strikti jāatspēko šī dezinformācija. Ir vērts kārtējo reizi pievērst uzmanību četriem galvenajiem mītiem par Latviešu leģionu, kurus parasti izmanto 16. marta pretinieki un pierādīt to neatbilstību vēsturiskajai patiesībai.
Pirmais mīts: Latviešu leģionāri bija nacisti. Šis apgalvojums skan nemitīgi un balstās uz šādu argumentu: leģionāri deva zvērestu Ādolfam Hitleram un līdz ar to viņi atbalstīja vācu nacismu.
Pirmkārt, leģionāru dotais zvērests Hitleram nebija tas pats, ko deva vācu zaldāti. Vācu karavīri savā zvērestā primāri solīja uzticību fīreram kā Vācijas valsts un tautas vadonim (tādā veidā akceptējot nacistu ideoloģiju), un tikai sekundāri bruņoto spēku (der Wermacht) virspavēlniekam. Turpretim latviešu karavīri zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram tikai un vienīgi kā bruņoto spēku virspavēlniekam, tādā veidā norobežojoties no nacistiskās ideoloģijas. Par to var pārliecināties, salīdzininot abu zvērestu tekstus. Tos var atrast arī latviešu vēsturnieka Induļa Ķēniņa rakstā „Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?”
Protams, oponenti teiks: „Tas tomēr bija zvērests Hitleram”, bet šajā gadījumā jānorāda, ka citas izejas vienkārši nebija. Jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlera vara tobrīd bija vienīgā.
Otrkārt, latviešu leģionāri nebija nacisti arī tā iemesla dēļ, ka viņi nemaz nevarēja iestāties nacistu partijā. Ļoti precīzu viedokli par šo jautājumu ir sniedzis vācu vēsturnieks Bernds Vegners, kurš vēsturnieku aprindās tiek uzskatīts par ekspertu Waffen – SS (Ieroču SS) lietās. Viņš akcentē to, ka tikai vācu izcelsmes cilvēkiem bija atļauts būt par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) biedriem. Līdz ar to ir pilnībā skaidrs, ka latviešu leģionāri nevarēja būt nacistu partijas biedri, nemaz jau nerunājot par latviešu mierīgajiem iedzīvotājiem.
Otrais mīts: Latviešu leģiona divas divīzijas (15. un 19.) atradās ieroču SS sastāvā un līdz ar to piederēja pie noziedzīgās SS organizācijas. Līdz ar to leģionāri ir pielīdzināmi vācu esesiešiem. Ja ir runa par visu ieroču SS karaspēku, tad jāakcentē tas, ka pretēji plaši izplatītajam uzskatam, piederība pie šīs armijas vēl nenozīmēja automātisku saistību ar SS organizāciju vai nacistu partiju. Tas pats attiecas uz „ģermāņu brīvprātīgajiem”, kuri tika pakļauti diezgan nopietnai ideoloģiskajai apstrādei. Pauls Hausers, kurš bija viens no ievērojamākajiem ieroču SS komandieriem, savos memuāros akcentē – lai gan ideoloģiskajai sagatavotībai bija visai liela nozīme vācu SS vienībās, tomēr tā, salīdzinot ar militāro apmācību, atradās otrajā plānā.
Patiesībā Ieroču SS lielākoties bija bruņots karaspēks, kas karoja vērmahta sastāvā. Pats fīrers vienmēr atdalīja tos, kuri tika uzņemti ieroču SS armijā no tiem, kas dienēja tajās SS vienībās, kuras tieši pakļāvās nacistu partijai. 1942. gada 27. jūlijā, kad norisinājās kārtējā apspriede, Hitlers izteicās sekojoši: „Tos, kas ir uzņemti ieroču SS karaspēkā, pirmām kārtām ir jāuzskata par karavīriem. Tāda pieeja saglabāsies arī nākotnē un tā tam, acīmredzot, ir jābūt. Ja ieroču SS kaujinieks parāda izcila zaldāta kvalitāti, bet ideoloģiskajā ziņā izrādīsies ne tik kompetents, tad noteiktos apstākļos neviens viņu par to nevainos.”
Latviešu leģionāri nebija SS organizācijas locekļi. Lai gan leģiona divīzijas atradās ieroču SS sastāvā, tomēr tās ļoti būtiski atšķīrās no vācu SS divīzijām, kā to norāda Latvijas vēsturnieku komisija. Viens no būtiskākajiem apliecinājumiem ir 1950. gada 13. aprīļa ziņojums ASV valsts sekretāram, kuru parakstīja ASV augstākā amatpersona Vācijā ģenerālis Frenks Maklojs. Tajā ir izskaidrota „Baltijas leģionu” pozīcija: latviešu un igauņu SS nav jāuzskata par vāciešu SS, jo 1) viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību; 2) viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas; 3) viņi nedeva SS zvērestu; 4) viņi nebaudīja SS privilēģijas; 5) viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.
Latviešu leģiona būtisko atšķirību no vācu ieroču SS vienībām ir atzinuši arī vairāki ārzemju autori. Piemēram, ievērojamais britu militārais vēsturnieks Kriss Bišops savā darbā „Ārzemju brīvprātīgie SS karaspēkā.” norāda, ka leģionāri nēsāja SS formu, taču par cik viņi nebija ne „tīrasiņu ārieši”, ne brīvprātīgie (vairākuma karavīru mobilizācijas dēļ), tad viņus arī neuzskatīja par īstiem SS karavīriem.
Trešais mīts: Latviešu leģionāri ir kara noziedznieki. Krievvalodīgo prese nemitīgi mēģina pielīdzināt Latviešu leģionu nežēlīgam slepkavu grupējumam, kurš pārsvarā to vien darīja kā nogalināja mierīgos iedzīvotājus vai piedalījās holokaustā.
Tomēr šādiem apgalvojumiem nav nekāda pamata, jo neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darības kontekstā. Tieši otrādi – laikā pēc Otrā pasaules kara, kad rietumvalstīs notika daudzu redzamāko nacistu noziedznieku sodīšana, latviešu leģionāri gan Amerikā, gan Rietumeiropā pilnīgi brīvi rīkoja savus atceres pasākumus un neviens no viņiem netika tiesāts.
Vienlaikus ir jāatzīst, ka Latviešu leģionā ieplūda personas no policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kuras bija veikušas kara noziegumus, taču tas nekādā ziņā nepadara visu leģionu par noziedzīgu, kā to mēģina iestāstīt 16. marta oponenti. Pēc šādas „loģikas” iznāk, kad arī visa Sarkanā armija ir noziedznieku grupējums, jo padomju karaspēks Austrumeiropā 1944./1945. gadā pastrādāja vienas no visšaušalīgākajām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet tas nenozīmē, ka visa Sarkanā armija ir noziedzīga.
Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946.gada 1. oktobrī, visai precīzi tika noteikts to personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā – liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Un ja latviešu leģionāri tik tiešām bija „nacisti” un „slepkavas”, kā to mēģina iestāsīt Krievijas masu mediji, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze? Diezin vai…
Ceturtais mīts: Latviešu leģions karoja par Nacistisko Vāciju. Arī šīs apgalvojums neiztur kritiku, jo latviešu leģionāri cīnījās nevis par Trešo reihu, vai pat pret krieviem kā tautu, bet tieši pret komunistisko režīmu. Pašā leģionāru zvērestā ir skaidri un gaiši teikts: “cīņā pret boļševismu”. Un tikai. Neviena no leģiona vienībām nepiedalījās kaujās pret rietumu sabiedrotajiem. Visas cīņas norisinājās Austrumu frontē, jo leģionāri negribēja pieļaut otreizējās padomju okupācijas atgriešanos. Tas arī bija motīvs, kas mudināja latviešus karot vācu armijas rindās, bet nevis simpātijas pret nacistisko ideoloģiju. Ko Latvijai no 1940. līdz 1941. gadam atnesa padomju režīms, šķiet, nav jāstāsta.
Lai gan lielākā daļa leģionāru tika mobilizēti, tomēr pastāvošajā situācijā daudzi no viņiem to pieņēma, jo tā bija vienīgā iespēja cīnīties pret ienīsto padomju varu.
Ja salīdzina Latviešu leģionu ar citiem nevācu ieroču SS formējumiem, tad jāakcentē, ka tūkstošiem rietumeiropiešu, kuru valstis nemaz nebija pārcietušas staļinismu, gāja karot pret PSRS tikai tāpēc, ka viņus vadīja antikomunistiskā pārliecība. Ko tādā gadījumā var runāt par latviešiem, kuri boļševimu bija izjutuši pilnībā.
Rīgā 16.martā kārtības nodrošināšanā iesaistīto policistu skaits šogad būs mazāks nekā iepriekšējos gados, lai gan vietām arī tikšot izvietotas barjeras.
Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas priekšniece Sigita Pildava aģentūrai LETA pastāstīja, ka arī šogad policija lielāko pasākumu norises vietās un Rīgas pilsētā strādās pēc atsevišķa sabiedriskās kārtības nodrošināšanas plāna.
Līdzīgi kā iepriekšējos gados, Rīgā vienuviet ir pieteikti pasākumi ar pretēju viedokli, tāpēc policijas galvenais uzdevums būs nepieļaut fizisku agresiju.
Lai policija efektīvāk varētu organizēt darbu, Rīgā pasākuma norises vietā būs izvietotas arī barjeras. Barjeru norobežojums lielākoties netraucēs gājēju kustību Brīvības pieminekļa laukumā, izņēmums būs tikai atsevišķi brīži atbilstoši pieteikto pasākumu norisei.
Šobrīd, izvērtējot visus prognozējamos riskus, pasākuma drošības nodrošināšanā iesaistīto policijas darbinieku skaits plānots mazāks nekā iepriekšējos gadus, bet pietiekams, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību.
Jau ziņots, ka Rīgas dome neplāno šogad noteikt ierobežojumus pasākumu organizēšanai 16.martā. Pašvaldība neizsniedz sapulču, piketu vai gājienu atļaujas, taču tai ir tiesības lemt par ierobežojošiem pasākumiem, ja domē pieteiktais pasākums var radīt drošības riskus.
Iepriekšējos gados Rīgas dome visus 16.marta pasākumus aizliedza, tomēr tiesa šos lēmumus atcēla un pasākumi notika.
Drošības policija paziņojusi, ka tai pašlaik nav informācijas par ievērojamiem draudiem sabiedriskajai kārtībai un drošībai saistībā ar 16.martā pieteiktajiem pasākumiem.
Jau vairākus gadus galvenie 16.marta pasākumi notiek Rīgā, kad pēc dievkalpojuma Rīgas Doma baznīcā bijušie leģionāri un viņu atbalstītāji dodas gājienā uz Brīvības pieminekli, lai noliktu ziedus. Šajā vietā viņus parasti, protestējot pret šādu gājienu, sagaida antifašistisko organizāciju pārstāvji.
Šogad 16.martā pieteikti vairāki pasākumi, kuros dažādas organizācijas paudīs pretējus viedokļus par leģionāru piemiņas godināšanu, savukārt biedrība “Paspēlēsimies!” gatavojas šajā dienā uzrunāt jauniešus, lai mudinātu tos iesaistīties latviešu tautai nozīmīgu dienu svinēšanā.
Kopumā pašvaldībā 16.martā dažādus pasākumus pieteikušas četras organizācijas. Organizācijas “Daugavas Vanagi Latvijā” Limbažu nodaļas domubiedri pēc latviešu leģionāriem veltītā piemiņas dievkalpojuma Doma baznīcā dosies gājienā cauri Vecrīgai uz Brīvības pieminekli, lai tur noliktu ziedus. Plānots, ka gājienā piedalīsies aptuveni 300 cilvēku.
Otrdien, 12. martā pulksten 17.00 Nacionālās apvienības birojā, Kaļķu ielā 11 (3. stāvs) notiks atklātā diskusija “Latviešu leģionāru cīņas mērķi. Ieceres un to īstenošana”.
Diskusiju vadīs vēsturnieks Ritvars Jansons, Latvijas Okupācijas muzeja kurators un direktora vietnieks.
Par “Atklātām diskusijām”
Nacionālās apvienības “Atklātās diskusijas” ir regulāri pasākumi, kurus var apmeklēt ikviens interesents – vienīgais ierobežojums ir telpu ietilpība. “Atklātās diskusijas” norisinās OTRDIENU vakaros plkst. 17:00 NA birojā (Kaļķu ielā 11, 3.stāvs)
Saskaņā ar tiesas lēmumu Rīgas dome piektdien vairākos laikrakstos publiski atvainojusies biedrībai Daugavas Vanagi Latvijā par prettiesisko lēmumu aizliegt rīkot gājienu 16.martā, Leģionāru piemiņas dienā.
Sludinājumos norādīts, ka Rīgas dome publiski atvainojas par pilsētas izpilddirektora rīkojumiem, ar kuriem tika aizliegti Daugavas Vanagu pieteiktie gājieni 2011.gada un 2012.gada 16.martā.
Sludinājumi publicēti laikrakstos Diena, Neatkarīgā, Latvijas Avīze un Vesti segodņa.
Kā ziņots, Augstākās tiesas Senāts pagājušajā nedēļā izskatot Rīgas domes iesniegtās kasācijas sūdzības par Administratīvās rajona tiesas spriedumiem, nolēma atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību biedrības Daugavas Vanagi Latvijā un biedrības Daugavas Vanagi Latvijā Limbažu nodaļa pieteikumu lietās, informēja AT preses sekretāre Baiba Kataja.
Līdz ar to stājas spēkā Administratīvās rajona tiesas pērnā gada 22.novembra spriedums, ar kuru Rīgas domei uzlikts par pienākumu publicēt atvainošanos laikrakstos Diena, Neatkarīgā, Latvijas Avīze, Telegraf, Čas, Vesti segodņa par prettiesisko Rīgas pilsētas izpilddirektora 2011.gada 8.marta lēmumu, atvainošanos publicējot mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās brīža. Laikraksta Čas gan vairs nav.
Ar otru AT Senāta rīcības sēdes lēmumu stājas spēkā Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu nama 2012.gada 12.decembra spriedums, ar kuru Rīgas domei uzlikts par pienākumu publiski atvainoties biedrībai Daugavas Vanagi Latvijā Limbažu nodaļa par prettiesisko Rīgas domes izpilddirektora 2012.gada 7.marta lēmumu, atvainošanos publicējot iepriekšminētajos laikrakstos.
AT Senāta rīcības sēdes lēmumi nav pārsūdzami.
Biedrība Daugavas Vanagi Latvijā un biedrība Daugavas Vanagi Latvijā Limbažu nodaļa ar pieteikumiem tiesā vērsās 2011. un 2012. gadā, lūdzot atcelt Rīgas domes lēmumus, ar kuriem aizliegts rīkot gājienus 16.martā.
AT Senāts, vērtējot Rīgas domes kasācijas sūdzības pērn septembrī, atcēla pirmās instances tiesas spriedumus un nodeva lietas jaunai izskatīšanai Administratīvajā rajona tiesā.
Pirms izlemt šo jautājumu, AT Senāts abās tiesu lietās bija apturējis tiesvedību un atjaunoja to pēc tam, kad stājās spēkā Satversmes tiesas spriedums.
Ar pieteikumu Satversmes tiesā AT Senāts vērsās, lai Satversmes tiesa izvērtētu Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma atbilstību Satversmei.
16.marts – Leģionāru piemiņas diena – ir neoficiāla piemiņas diena, kad latviešu leģiona veterāni un citi cilvēki piemin Latvijas iedzīvotājus, kuri cīnījās hitleriskās Vācijas bruņotajos spēkos latviešu leģiona sastāvā.
Pirmoreiz to kā piemiņas dienu 1952.gadā ierosināja svinēt bijušo leģiona karavīru organizācija Daugavas Vanagi, jo 1944.gada 16.martā abas Latviešu leģiona divīzijas pirmoreiz darbojās kopīgi Austrumu frontē pie Veļikajas upes pret Sarkano armiju.
Jau vairākus gadus galvenie 16.marta pasākumi notiek Rīgā, kad pēc dievkalpojuma Rīgas Doma baznīcā bijušie leģionāri un viņu atbalstītāji dodas gājienā uz Brīvības pieminekli, lai noliktu ziedus. Šajā vietā viņus parasti, protestējot pret šādu gājienu, sagaida antifašistisko organizāciju pārstāvji.
Krievijā sašutuši par Stankeviča ideju apvienot 16.marta un 9.maija pasākumus LETA. 2012. gada 12. aprīlis Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) ir sašutusi par Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča pausto ideju organizēt kopīgu piemiņas dienu tiem, kas Latvijā pulcējas Leģionāru piemiņas dienā jeb 16.martā un Uzvaras dienā jeb 9.maijā.
Stankevičs intervijā laikrakstam Neatkarīgā Rīta Avīze norādījis: “Mana ideja varētu šķist ķecerīga, tomēr to pateikšu. Kāpēc gan neuztaisīt vienu piemiņas dienu tiem, kas atzīmē 16.martu, un tiem, kas svin 9.maiju? Tātad – abām pusēm kopā. Mums taču ir Brāļu kapi – tur nāve izlīdzina un samierina visas karojošās puses. Karavīri tur guļ blakus cits citam un vairs nestrīdas. Tas ir labs izlīguma variants. Un tādu izlīgumu varētu pieņemt arī dzīvie, un mēs visi kopā aizlūgtu par viņu mūžīgo mieru.”
Krievijas ĀM pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārākuma jautājumos Konstantīns Dolgovs aģentūrai RIA Novosti norādījis, ka pēc būtības Stankeviča ideja paredz pielīdzināt esesiešu piemiņas dienu Uzvaras dienai, kas zaimo to miljonu piemiņu, kas krituši no nacistu un viņu līdzgaitnieku rokām.
Dolgovs pauž pārliecību, ka šai iniciatīvai nav nekā kopīga ar īstenām rūpēm samierināt Latvijas sabiedrību un tā tikai veicina rasistiskus un ksenofobiskus noskaņojumus un pastiprina starpetniskos pretnostatījumus Latvijā.
“Rēķināmies, ka Latvijas varas institūcijas atradīs sevī vīrišķību un veselo saprātu norobežoties no šādiem ierosinājumiem,” norāda Dolgovs.
Jevgeņijs Osipovs ir veikls orators ar diezgan lielām suģestijas spējām, savaldzinājis pat augstas policijas amatpersonas. FOTO: Aigars Prūsis
Nav pat pagājuši daži mēneši, kopš Latvijas valsts ienaidnieku izgudrotais referendums par otro valsts valodu ar skaļu blīkšķi izgāzās, kad sabiedrību jau sāk kacināt jauni notikumi.
Tagad naidu cenšas sēt ar mēģinājumiem mainīt māju numurzīmju plāksnītes.
Šī šķietami nevainīgā nodarbe patiesībā ir ļoti bīstama tieši ar to, ka skaidri norāda uz Latvijas valsts tiesisko mazspēju, lai gan neatkarība atgūta vairāk nekā pirms 20 gadiem. Valstī joprojām nav skaidru un striktu normu, kas noteiktu robežas, kuras pārkāpt ir tabu. Daudzās valstīs par šaubīgiem mēģinājumiem grozīt konstitucionālus pamatus pat neuzdrošinātos runāt, ja grozījumi patiešām nav saistīti ar kaut ko ārkārtēju. Piemēram, dodot balstiesības sievietēm 20.gs. sākumā vai segregācijas jautājumi, ar kuriem saskārās Dienvidāfrikas Republika tā paša gadsimta astoņdesmitajos gados. Jebkādi mēģinājumi izraisīt sabiedrības reakciju ar politiskām nakcijām pieprasot revidēt valstiskos pamatus, ir bīstami. It īpaši, ja šīs reakcijas katalizators ir margināļi ar atklātu noslieci uz vardarbību. Viņu darbības ir vienīgi tieksme uz destrukciju: aicinājumu nemaksāt nodokļus, atklāts atbalsts Krievijas iebrukumam Gruzijā, aicinājums ieviest citu valsts valodu un citas darbības, kas ir pretrunā ar Latvijas pastāvēšanas pamatnosacījumiem.
Lai lasītāji izprastu, kas ir cilvēki, kuri iniciēja referendumu par otro valsts valodu Latvijā un kas tagad, izmantojot likumdošanas distrofiju, izvērš namu numurzīmju (ar ielas nosaukumu arī krievu valodā) mainīšanu, piedāvājam faktus un notikumus, kas apkopoti vairāku gadu garumā.
Liepāja – ērta vietiņa bīstamiem kaujiniekiem un Krievijas nacionālšovinistiem augstu policijas amatpersonu aizsegā
Aģentūra LETA 2002. gadā ziņoja, ka liepājnieks Jevgeņijs Osipovs ievēlēts par LNDP priekšsēdētāju pēc tam, kad vismaz 80 nereģistrētās organizācijas “Krievu nacionālā vienotība Latvijā” jeb tā saukto barkašoviešu iestājās LNDP. Ko tad barkašovieši tādu bija nodarījuši, ka Uzņēmumu reģistrs līdz tam atteicās to reģistrēt? Lūk, dažas liecības.
1998. gada jūnijā vietējā laikrakstā “Kurzemes Vārds” atrodams Līvijas Leines raksts “Krievu nacionālisti? Arī Liepājā”. Raksta autore savu rakstu iesāk sekojoši: “Viņu štābs ir neliela istabiņa. Iekārtojums askētisks. Divi rakstāmgaldi. Pie viena no tiem sēd puisis Oļegs zaļbrūni raibā armijas formastērpā. Pie otra pats Krievijas Federācijas partijas “Русское Национальное Единство” (“Krievu nacionālā vienība”) Liepājas organizācijas priekšnieks Jevgeņijs Osipovs. Viņam aiz muguras karogs: uz sarkana fona balts aplis, kurā savdabīgs kāškrusts. Sarkana lente ar kāškrustu baltā aplī arī Oļegam ap piedurkni”. Intervijas laikā J. Osipovs stāsta, ka viņš galīgi neesot vienisprātis ar to, kas pašlaik notiekot Krievijā, tas ir, bijušajā PSRS teritorijā, attiecībā pret krieviem. Krievijā, viņaprāt, tiek veikts genocīds pret krievu tautu. Tas gan notiekot slēptā, maskētā formā. Bet krievu tautu žņaudzot nost. Turpinājumā J. Osipovs saka: “mēs situāciju mainīsim pašos pamatos [..]. Partijā ir pusmilitāra kārtība un disciplīna.” No raksta izriet, ka vietējo organizāciju pēc viņu partijas statūtiem sauc par rotu. Tāpēc arī viņi iet uz “Dinamo” stadionu mācīties šaut. Varbūt sīka nianse, bet toreiz tā bija Liepājas policijas sporta kluba šautuve – Zvejnieku alejā 4/8.
Barkašovieši Jevgeņija Osipova vadībā Liepājas Karostā militārās nodarbības rīko kopš 1997. gada. Liepājas Drošības policijas priekšnieks jau toreiz tos dēvēja par “nekaitīgiem timuriešiem”, neskatoties uz to, ka 1997. gada oktobrī divi oispovieši sašāva Valsts policijas darbinieku.
Pārlapojot vairākus gadus vēlāk iznākušo laikraksta numuru (2000. gada 6. janvārīis), lasāms raksts “Aizturēts vīrietis, kurš Liepājā sašāva policistu”. Rakstā stāstīts par satraucošu atgadījumu, kurā bija iesaistīts kāds vīrietis no Osipova organizācijas. Proti, Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā vietējā milicija aizturējusi Aleksandru Kobusu, kuru meklēja par policista slepkavības mēģinājumu Liepājā. Ja lasītājiem nav īsti skaidrs, kas tas bija par atgadījumu, tad paskaidrošu, ka tas notika 1997. gada 22. oktobrī, Ezerkrastā. Aleksandru Kobusu kopā ar Romānu Barančikovu policija mēģināja aizturēt par jaunas sievietes izvarošanu. Kobuss sāka šaut uz policistiem ar pistoli un smagi ievainoja vienu kārtības sargu. Tika ierosināta krimināllieta par policista slepkavības mēģinājumu, kā arī par izvarošanu.
Mazliet vēlāk aģentūra LETA ziņoja, ka Kobuss paralēli tam bijis arī viens no Baltkrievijā aizliegtās apvienības “Krievu nacionālā vienotība” Minskas nodaļas vadītājiem. Šeit gribētos izdarīt nelielu atkāpi un paskaidrot, ka Baltkrievijā pret šādām organizācijām tradicionāli izturas ārkārtīgi nopietni. Un ne jau tādēļ, ka Baltkrievijas prezidents zināms kā autoritārs valsts vadītājs, bet gan tādēļ, ka šajā valstī, tāpat kā citur, pret valsts apdraudējumu izturas ārkārtīgi nopietni.
Diemžēl, Latvijā ar valsts drošības lietām līdz šim vedies diezgan savādi. Diezgan spiltā atmiņā daudziem liepājniekiem palicis 2001. gada februārī laikrakstos lasāmais, ka Liepājas policijai izdevies notvert bruņotu bandu, kas dažu mēnešu laikā aplaupījusi vairākas tirdzniecības vietas. Toreizējais Liepājas pilsētas un rajona Kriminālpolicijas priekšnieks Arturs Vaiteiks laikrakstiem atklāja, ka gados jaunie vīrieši bija nereģistrētās organizācijas “Krievijas nacionālā vienotība” biedri un atbalstītāji. Aizturēto vīriešu dzīvesvietās bija uzieti lieli šaujamieroču un munīcijas krājumi: pistoles ar un bez klusinātājiem, arbalets ar optisko tēmekli, automāts ar maināmu stobru, naži, karabīne, patronas, detonatori, kaujas granāta un citi ieroči, ar kuriem kopumā bija iespējams apbruņot nelielu kaujas spējīgu vienību. Aizturēto mājās tika atrasti arī dažādi priekšmeti ar barkašoviešu simboliku. Vienā slēpnī uzieta arī beisbola nūja ar organizācijas “Krievijas nacionālā vienotība” simbolu. Kad lieta tika skatīta tiesā, viens no apsūdzētajiem atklāja, ka pirms noziegumu izdarīšanas bija nepieciešams ierocis, tāpēc prasījuši atbalstu no barkašoviešu līdera Jevgeņija Osipova, kurš noziegumam nepieciešamo ieroci pat apsolījis. Laikrakstā pat bija atspoguļota neliela šā dialoga daļa, kas liek domāt, ka noziedzniekiem ar Osipovu bijušas draudzīgas attiecības.
Kad kāda Liepājas korespondente iztaujāja Drošības policijas Kurzemes reģionālas nodaļas priekšnieku Aleksandru Bogdanovu, mēģinot uzzināt viņa viedokli par barkašoviešu – osipoviešu aktivitātēm Liepājā, Bogdanovs organizācijas biedrus nosauca par “nekaitīgiem timuriešiem”, no kuriem nav īpaši jābaidās. Iespējams, tā varētu būt sakritība, jo var taču pieļaut, ka Bogdanovs bija noguris, un nepamanīja diezgan labi redzamas sakarības starp Liepājā aktīvu rosību demonstrējošajiem osipoviešiem un kriminālnoziegumiem, kas tajā laikā uztrauca vai katru pilsētnieku. Aplūkojot internetā atrodamos video, ko Bogdanova kungs varbūt arī nav redzējis, šo “nekaitīgo timuriešu” aizraušanās ar šaujamieročiem šķiet biedējoša (video aplūkojams te:
).
Taču pārlapojot tā laika presi, uzmanīgu dara kādi citi fakti. Proti, visus turpmākos gadus Drošības policija Liepājā pārsteidzošu centību izrādīja tieši pret liepājniekiem, kuri 16. martā lika ziedus Centrālkapos, publicēja rakstu par leģendārā liepājnieku Herberta Cukura dzīves gaitām un līdzīgos gadījumos. Vienvārdsakot, Aleksandrs Bogdanovs skurpulozi “pieskatīja” osipoviešu pretiniekus, jeb citādi sakot, vaktēja latviešu jauniešus. Savu reizi tos izsauca un pratināja teju par katru sīkumu. Spilgts un uzskatāmas netaisnības piemērs bija 2006. gada februāris un marts, kad Liepājā un Rīgā tika lemts: atļaut vai neatļaut leģionāru piemiņas gājienus. Tā paša gada 23. februārī Liepājas dome izveidoja darba grupu, lai izskatītu Liepājas pilsētas pašvaldībā saņemtos pieteikumus par sapulcēm, gājienu vai piketu rīkošanu un nodrošinātu likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15. panta prasības. Darba grupas vadītājs bija Liepājas pilsētas pašvaldības izpilddirektors Edgars Rāts. Grupas sastāvā darbojās neviens cits kā Drošības policijas Liepājas reģionālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Bogdanovs. Kopā ar citiem darba grupas locekļiem, uzklausot Jevgaņija Osipova draudus par asinsizliešanu, ja tiks atļauts leģionāru atceres gājiens Liepājā, tika pieņemts lēmums – gājienu aizliegt.
Veselais saprāts teiktu, ka bija jāsauc pie atbildības tie, kas draud rīkot asinspirti, tomēr Liepājas policisti ar Aleksandru Bogdanovu un Arturu Vaiteiku priekšgalā domāja un rīkojās citādi. Kapus, kur ļaudis gribēja likt ziediņus, ielenca, bet pie galvenajiem vārtiem izveidotās vienīgās šaurās ieejas policisti nācējiem prasīja dokumentus, leģionārus ar ziediem cītīgi uzmanīja, kamēr barkašovieši, kurus agrāk turēja aizdomās par līdzdalību noziegumos, Jevgeņija Osipova vadībā stāvēja blakus policistiem ar zvaigžņotiem uzplečiem un neslēpa gandarījumu.
Liepājas policijas priekšnieks Artūrs Vaiteiks un Jevgeņijam Osipovam simpatizējošais Aleksandrs Bogdanovs 2006. gada 16. martā. Viens izvēlējās neredzēt Osipova pornobiznesu un bīstamas organizācijas rosību pilsētā, un nodevās uzdzīvei, kas beidzās ar visiem zināmajiem dramatiskiem notikumiem, proti, cīkstēšanos ar dzīvesbiedri, otrs pilnīgi atklāti Osipovu atbalstīja politiski un, iespējams, tam pat visādi palīdzēja.
Toreiz laikraksts “Kurzemes Vārds” gan īpaši necentās meklēt osipoviešu darbībās kādus draudus, jo lielāks uzsvars tika likts dažādu aicinājumu publicēšanai pret 16. marta gājienu. Kas zina, kādas politiskās konjunktūras diktētu iemeslu dēļ tas notika, taču 2006. gads daudzu liepājnieku acīs palicis kā kauna traips, kad Latvijā pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas leģionāri tika padzīti no kapiem, kamēr Jevgeņijs Osipovs kopā ar Liepājas domes deputātu Andreju Boboško pozēja žurnālistiem. Tikpat apmierināts un gandarīts izskatījās Drošības policijas priekšnieks Aleksandrs Boganovs, kurš 2006. gada 16. martā kopā ar Liepājas policijas priekšnieku Arturu Vaiteiku draudzīgi tērzēja, kamēr astoņdesmit un vairāk gadus vecie vīri stāvēja aiz kapu žoga Klaipēdas ielā.
Kāpēc tā notika? Politikāņi, kuri kā ierasts toreiz izvairījās no jebkādas atbildības, minēja ticamus un neticamus iemeslus. Vieni teicās, ka esot bijis ļoti spēcīgs signāls no ASV un Eiropas, citi runāja par iespējamām provokācijām. Bet citi bija pārliecināti, ka šos notikumus tā saukto krievvalodīgo partiju interesēs veikli ļāva izmantot tieši augstas drošības iestāžu amatpersonas. Kad pats prsonīgi toreiz šo argumentāciju minēju gan žurnālistiem, gan tiesībsargājošām iestādēm, neviens par to negribēja pat dzirdēt. Par to, ka šīs aizdomas tomēr nebija no zila gaisa, varēja pārliecināties tieši pēc pusotra gada, kad 2007. gada 24. novembrī Latvijas plašsaziņas telpu pāršalca ziņa, ka Latvijas Nacionāli demokrātiskās partijas kongresā partijas biedru rindās, kuras vada Jevgeņijs Osipovs, uzņemts bijušais Drošības policijas Liepājas reģionālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Bogdanovs. Tika atklāts, ka A. Bogdanovs pat nebūšot ierindas biedrs, bet viņš būšot šīs organizācijas centrālkomitejā.
Starp citu, par pietiekami piemērotu saviem uzskatiem Osipova grupējumu atzina arī kāds cits bijušais augsta ranga Liepājas puses policijas darbinieks- Vladimirs Morozovs, bijušais Iekšlietu ministrijas Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes vecākais inspektors ar 22 gadu stāžu policijā. Būdams nepilsonis Morozovs nav varējis vai vēlējies naturalizēties un kļūt par lojālu Latvijas pilsoni. Pēc dienesta policijā kļuva par LNDP analītiskā dienesta vadītāju un krievu presē tika dēvēts par “pretošanās analītiķi”. Tālākie notikumi skaidri liecina, ka Morozova apgūtā pieredze policijā Osipovam lieti noderēja.
Jevgeņijs Osipovs nekad nav slēpis, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados no “Krievu nacionālā vienības” (Русское Национальное Единство) centra Maskavā saņēmis gan materiālu atbalstu, gan instrukcijas savai darbībai Latvijas teritorijā. Pēc referenduma, kad pat SAB pieļāva, ka bēdīgi slavenajam referendumam naudu devušas organizācijas, kas atrodas ārpus Latvijas, Osipova ciešie sakari ar Krieviju reti kuru pārsteigtu. Jevgeņijs Osipovs Liepājā organizēja militārās nometnes, jauni cilvēki apguva kaujas iemaņas. Tuvcīņas nodarbības vadīja valsts policijas darbinieks, bet policijas rīcība nesekoja. Vēlāk šie cilvēki, apguvuši kaujas iemaņas, sāka laupīt un šaut uz pašiem policistiem. Arī pēc tam nekāda rīcība no Drošības piolicijas nesekoja, jo militārie treniņi ar ieročiem Liepājā turpinājās līdz pat 2007. gadam. Tas bija laikā, kad par Drošības policijas darbu Liepājā atbildēja tieši Aleksandrs Bogdanovs, kurš Jevgeņija Osipova militāristus nosauca par “nekaitīgiem timuriešiem”.
Vārna vārnai acīs neknābj
2004. gada 1. maijs Liepājā bija silta un patīkama pavasara diena. Vairums liepājnieku bija labs noskaņojums ne tikai tādēļ, ka ir brīvdiena un Darba svētki, bet valstī tika svinēta Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Cilvēki svinīgi sapulcējās pie 1.Rokkafejnīcas Zivju ielā, kur par godu šim notikumam tika pacelts Eiopas Savienības karogs. Lai viss būtu mierīgi, pasākumā savos labākajos mundieros bija uzpucēti valsts policisti. Bet mazliet vēlāk notika kas pilnīgi negaidīts – iespaidīgs cilvēku pūlis savācās kopā un cauri pilsētas centram devās uz Jāņa Čakstes laukumu, skandējot saukļus – “Krievi nāk”, “Krievu valodai būt”, “Krievu skolām būt” utt. Kad pūlis nonāca Čakstes laukumā, uz vienas no puķu domes apmalēm uzkāpa Jevgeņijs Osipovs, lai noturētu kvēlu runu visai augstos toņos, žestikulējot un izkliedzot saukļus. Kad notikuma vietā ieradās pašvaldības policija, kas runātāju centās aizturēt, sākās ielu cīņas vistiešākajā nozīmē (Osipova partijas propagandas video par šo pasākumu var aplūkot te:
). Vairāku simtu cilvēku lielais pūlis uzvedās agresīvi, bet viens no Osipova domubiedriem, kas acīmredzot pildīja kaut kāda sarga funkcijas, pat uzbrukuka pašvaldības policistam, nogāžot to zemē. Ievēroju arī kādu visai komisku skatu, kad palīgā dažiem pašvaldības puišiem steidzās tās pašas sapucētās valsts policijas meitenes no Zivju ielas augstpapēžu kurpēs.
2004. gada 1. maijs Liepājā. Jevgeņija Osipova sakūdīts, pūlis uz Alejas ielas uzbrūk pašvaldības policijas mašīnai.
Tā kā policistu uz laukuma bija maz vai precīzāk sakot, visa pūļa dusmas un agresiju uz sevi iznesa burtiski uz divu roku pirkstiem saskaitāmi pašvaldības policisti, sākās vēl trakākas lietas. Lielākos nemiera cēlājus pašvaldības policisti tomēr bija iedabūjuši savā mikroautobusā, kad pūlī kāds sāka kūdīt, ka vajag “smirdošo mentu mašīnu apgāzt”. To arī centās izdarīt, bet vairākiem policistiem diezgan veiksmīgi izdevās atbrīvot ceļu un mašīna aizbrauca. Pēc tā pūlī izskanēja aicinājums doties uz Rakstvežu ielu, kur toreiz atradās Liepājas valsts policija, lai atbrīvotu aizturētos biedrus. Tā arī notika. Uz to brīdi Rakstvežu ielā jau bija savāktas visas iespējamās policijas rezerves, sākot no ceļu policijas, beidzot ar valsts policijas specvienību, bet acīmredzot uzbrukt policijas ēkai neviens vairs nevēlājās. Šis atkal bija īpaši labs brīdis, lai Jevgeņijs Osipovs savu domubiedru ielenkumā nodarbotos ar pozēšanu fotokameru priekšā. Uz jautājumu, kādēļ neviens Osipovu neaiztur, man atbildēja, ka esot bažas par to, ka pūlis metīsies viņu atbrīvot, varbūt sāks pat dauzīt policijas ēkas logus. Tā tas varēja būt un, iespējams, šī taktika bija pareiza, taču joprojām neesmu sapratis, kādēļ tādam agresīvam pūlim vispār izdevās sapulcēties, lai sāktu diktēt savus noteikumus un policistiem būtu jāsāk uztraukties par sava nama drošību? Vai tad Drošības policija neveic nekādu monitoringu par iespējamiem draudiem un noskaņojumiem? Kad pienāca 2006. gada 16. marts, pats uz savas ādas izjutu un arī sapratu, ka Drošības policija monitorē visu un visus, tikai ne Jevgeņiju Osipovu.
2004. gada 3. jūlijs, kad pēc dažu mēnešu pavadīšanas Liepājas cietumā par pretošanos policijai, Osipovs kā varonis (ar toreiz sev tik raksturīgu sveicienu!) pamet ieslodzījumu. Zīmīgi, ka prokuratūra pret Osipovu visas apsūdzības atcēla.
Tieši tādu cilvēku dēļ kā Aleksandrs Bogdanovs 2004. gada 1.maijā ar savu dzīvību riskēja vienkāršie Liepājas pašvaldības policisti, jo diezgan labi zināms, ka Osipova un viņa domubiedru tieksmes uz ieročiem nekad nav zudušas. Pietiek atgādināt par 2007. gada 10. jūnijā notikušo profilaktisko reidu 14. novembra bulvārī, kad policija aizturēja piecus 1982., 1987., 1988.un 1985.gadā dzimušus vīriešus, kuru rīcībā bija apjomīgs pneimatisko ieroču arsenāls – trīs pneimatiskās pistoles, sešas pneimatiskās šautenes, sprāgstpakete un citi priekšmeti. Policija toreiz apstiprināja, ka konfiscētiem pneimatiskiem ieročiem ir saistība ar LNDP un Jevgeņiju Osipovu. Arī pats Osipovs bija spiests atzīt, ka trīs no aizturētajiem esot viņa vadītās partijas biedri. Viņš gan uzskatīja, ka nekāds pārkāpums neesot izdarīts – pneimatiskie ieroči iegādāti pakāpeniski desmit gadu laikā, un tikpat ilgi ar tiem notikuši šaušanas treniņi.
Kādu mācību guva Latvijas drošību sargājošās iestādes?
Lai arī sabiedrību ciešās saiknes starp Osipovu un Bogdanovu satrauca, viss diezgan ātri pieklusa. Tā arī palika neatbildēts jautājums: vai Drošības policijas Liepājas puses darbinieki bijuši informēti par sava bijušā priekšnieka politiskajiem uzskatiem un par to savukārt informējuši savu priekšniecību Rīgā? Ja nē, rodas jautājums: cik lojāli viņi ir valstij? Ja Bogdanova pakļautībā strādājošie Drošības policijas darbinieki neko nezināja par sava priekšnieka nodarbēm, rodas jautājums: par ko viņiem maksā algu?
Nav dzirdēts vai lasīts, ka kādas sankcijas būtu vērstas pret Aleksandru Bogdanovu, lai arī visi zina, ka viņa, rīcībā ir bijusi visai konfidencionāla informācija, kas varēja nonākt gan Osipova, gan Latvijas kaitnieku rīcībā Krievijas pusē, no kuras, kā atzina pats Osipovs, reiz jau esot saņēmis palīdzību. Drīzāk gan otrādi, Drošības policija visādi centās notušēt faktu, ka tāds Bogdanovs jebkad vispār ir bijis.
Daudzu atmiņā palicis visai kuriozais notikums, kā Osipovs nakts aizsegā meža vidū dibināja jaunu partiju, piešķirot tai sava uzvārda nosaukumu. Arī toreiz šī klaunāde nebeidzās viss ar veselā saprāta diktēto Osipova politisko nodarbju aizliegšanu, bet gan ar viņa partijas reģistrāciju.
Redzot šādu bezspēcību, osipovieši, Saskaņas centra biedri un citi divvalodības ieviesēji pat izdomājuši, ka ielu nosaukumus vajadzētu arī tulkot. Jo redziet, Liepājas krievs taču varot nesaprast, ka iecienītais veikals, kur tiek pirkts tualetes papīrs vai sardeles, atrodas “на улице Пастбища”, nevis uz Ganību ielas. To, ka Osipovs un Lindermans savā neprātā nav vientuļi, apliecina kaut vai tas, ka agrākais Liepājas krievu biedrības līderis, Saskaņas centra biedrs un bijušais Saeimas deputāts Valērijs Kravcovs atvēlēja Osipova partijai vietu sava uzņēmuma telpās, bet pirms pagājušajām pašvaldību vēlēšanām noorganizēja izstādi par osipoviešu “varoņdarbiem”.
Joprojām dienas kārtībā ir jautājums: kā Osipovs un viņam līdzīgie varēja rasties Liepājā, kur vienmēr valdījusi starpnacionālo attiecību harmonija? Atšķirībā no citām valstīm un pat pilsētām, Liepājai raksturīga korekta divu kopienu līdzpastāvēšana bez konfliktiem. Taču Osipovs tos nemitīgi cenšas uzjundīt ar apbrīnojamu regularitāti. Saka jau: nekustini s…, lai nesmird. Taču šoreiz šis teiciens nebūs īsti vietā, jo runa ir par cilvēku, kurš gandrīz 15 gadu garumā nesodīti nodarbojas ar atklātu pretdarbību Latvijas valstij.
Guntis Kalme, mācītājs, teoloģijas doktors, vairāku publikāciju par leģionāriem autors. Intervijas Latvijas Radio 1, 16.martā, 7:09 transkripts.
16.marts – Leģionāru atceres diena. Skaidrojam gan vēsturiskos aspektus šī datuma izraudzīšanai, gan to, kāpēc būtiski šo sarežģīto vēsturi nevis ignorēt, bet pieminēt.
Kāpēc tieši 16.martā pieminam leģionārus?
- 16.marts ir vienīgā diena Latviešu leģiona vēsturē, kad 15. un 19. latviešu divīzijas, (15. divīzijas 32. kājnieku pulka I bataljona un 19. divīzijas 43. kājnieku pulka III bataljons un 44. kājnieku pulka II bataljons) cīnījās kopā latviešu virsnieka virspulkveža Artura Silgaiļa vadībā par augstieni 93,4 pie Veļikajas upes. Tāpēc Daugavas vanagi šo datumu 1952.g. izvirzīja kā svinamu dienu (zīmīgi, ne Leģiona dibināšanas dienu!). Augstieni ieņēma (18. marts) un noturēja pret pretuzbrukumiem. Tas bija viens no leģiona kaujas prasmes paraugiem. Frontālajā uzbrukumā ir visvairāk upuru, bet šajā kaujā to bija pavisam maz. Tas bija labi plānots, sagatavots un īstenots.
- Leģions – brīvprātīgi vai piespiedu kārtā?
- Pirmkārt un vienmēr – nedrīkst aizmirst notikušā mērogus un spēku attiecības. Mēs šo karu nesākām! Mēs (un daudzas citas tautas) bijām cietušie – četros gados trīs okupācijas! Šajā karā Vācija un PSRS, īstenie agresori, 22 mēnešus bija aktīvi militārie sabiedrotie, un bija tādi politiski un ekonomiski kopš 1922.g. Rapallo līguma. No 1927.g. Vācija attīstīja PSRS smago rūpniecību, tā savukārt ļāva savā zemē Vācijai būvēt tankus (Kazaņā), apmācīt lidotājus, būvēt lidmašīnas (Ļipeckā), ražot kaujas ķīmiskās vielas (Tomkā). Mūsu pretošanās iespējas kaut vienam no agresoriem bija niecīgas. PSRS kara sākumā vienai pašai bija 28 600 tanku – vairāk kā visām citām pasaules valstīm kopā! Hitlers un Staļins – abi bija intensīvi gatavojušies karam. Tas vienmēr jāņem vērā, kad runājam par Latvijas vietu šajā karā. Hitlers 1943.g. 10.februārī izdeva pavēli formēt Latviešu brīvprātīgo SS leģionu. Lai arī cik prasmīgi vācieši cīnījās Austrumu frontē (vidējā zaudējumu attiecība 1 vācu : 10,1 padomju karavīrs), taču zaudējumi bija pietiekoši, lai mainītu sākotnējo uzstādījumu, ka tikai vācietis drīkst nest ieroci. Par “brīvprātīgo” leģionu nosauca, lai piešķirtu leģitimitāti, jo Hāgas 1907.g. konvencija liedz iesaukt okupētas zemes iedzīvotājus okupētājvalsts karaspēkā. Pirms leģiona bija policijas bataljoni, kuros tiešām neliels skaits sākumā iestājas brīvprātīgi, kam Baigais gads bija īpaši pāri nodarījis. Pēc tam brīvprātība ātri apsīka, jo 1943.g. bija skaidrs, ka vācieši neuzvarēs. Leģionā Latvijas iedzīvotāji tika mobilizēti. Par neierašanos iesaukšanas punktā – Salaspils, bet dezertierus nošāva. Mobilizēto skaits ir ap 164 100 (no tiem 7 krievu bataljoni, – 7671 karavīrs). Skaitlis (un tātad – pāridarījums) mūsu nācijai ir ļoti liels. Kāpēc latvieši, kas tika iesaukti, tomēr cīnījās drosmīgi? – Lai Sarkanā armija neatgrieztos Latvijā un neatkārtotos Baigais gads. Kad šī vara atgriezās, Baigais gads tiešām atkārtojās jau daudzskaitļa formā. Joprojām neesam apzinājuši 50 gadu komunistu režīma okupācijas baisās sekas. Visjūtamākās ir masīvā civilokupantu klātbūtne un Latvijas valstiskumam kaitnieciskā darbība, ko inspirē Krievija (SAB atskaite saka: „Krievijas ārpolitikas slēptie mērķi ir diskreditēt Latviju, pārmetot fašisma atdzimšanu Latvijā, vēstures pārrakstīšanu, piedēvējot Latvijai izputējušas valsts tēlu, uzsverot krievvalodīgo iedzīvotāju mērķtiecīgu diskrimināciju.”).
Mani saistīja mūsu karavīru pašuzupurēšanās, drosme un virsnieku profesionālisms (lielākie zaudējumi mūsu vienībām bija, kad tās komandēja vācieši, piem., Jastrovas kaujas). Izcilākais no latviešu komandieriem, manuprāt, ir pulkvedis Vilis Janums (1894 – 1981), “Daugavas Vanagu” (1946) dibinātājs un vadītājs. No latvju virsnieku rakstītā viņa ”Mana pulka kauju gaitas” (1953) Leģiona kauju taktiskā apraksta kvalitātes ziņā vērtējama visaugstāk. Latvijas kara skola kopumā izaudzināja labu virsnieku paaudzi. Latviešu leģionāri bija patrioti. Nepilnu divdesmit gadu laikā Latvijas valsts prata izaudzināt patriotu paaudzi, kas bija izveidojusies uz iepriekšējās paaudzes pleciem, – tiem, kas Brīvības cīņās izkaroja Latviju. Tas uzdod jautājumu mums – ko esam paveikuši savos 20 gados? Vai esam izaudzinājuši patriotu paaudzi? Vai esam spējuši, varējuši, gribējuši to veikt?
-Vēsturiskā pieredze ļauj vilkt paralēles ar mūsu pašreizējo patriotiskās audzināšanas stāvokli.
- Šobrīd valstiskuma apziņas un patriotisma audzināšanas programmas valstī nemaz nav. Lietas notiek pašplūsmā. Kāpēc to, ko zinām kā pašsaprotamu, nedarām? Jautājums adresējams valdošajiem. Laikam ne velti ir parādījies jurista, politologa Egila Levita jēdziens ”gļēvlatvisms”. Pēc viņa domām, „iemesli šādam “gļēvlatviskam kaunīgumam” ir .. – padomju okupācijas režīma latviešu tautai uzspiestās mankurtizācijas sekas, ar to saistītie latviskās mazvērtības kompleksi, neizpratne par to, kas ir un kas nav leģitīmi demokrātiskā, tiesiskā un nacionālā valstī, atpalicība no politiskās un juridiskās domas attīstības citās Eiropas valstīs, pārprasts politkorektums.”
– Vai tiesa, ka latviešu leģionāri ir kara noziedznieki, piedalījušies masu slepkavībās?
- Leģions radās 1943.gadā. 1942.gada sākumā Latvija jau bija pasludināta Judenfrei, tāpēc Latviešu leģions kā karaspēka vienība nav saistāms ar holokaustu. Latviešu Wafen-SS leģions, kā vārds (Ieroču SS) saka, bija frontes cīņas vienība. 1950.g. 12.septembrī ASV Pārvietoto personu komisija secināja: “Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tāpēc komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.” Līdz ar to uz leģionāriem kopumā nav attiecināms kara noziedznieka statuss. Nacistiskos kara noziedzniekus Nirnbergā apsargāja tieši latviešu leģionāri – Viestura rota, kuras karogs bija Latvijas karoga krāsās. Tos, kas individuāli bija veikuši kara noziegumus, PSRS tiesāja pēc kara. Mēģinājums nomelnot leģionu ir politiskās propagandas manipulācijas, kas iesākās 90gadu beigās. Tās dzirdot, jāatceras, ko sacīju par kara izraisītājiem un kara mērogiem.
Ārzemnieku WSS bija der SS, kas nozīmēja – ar leģionu asociētais. Pēc Vācijas likumiem par īstu esesieti varēja kļūt tikai vācietis. Tāpēc, stingri ņemot, latviešu leģionāri nebija esesieši. Jāmin arī, ka WSS bija internacionāls karaspēks. Dažādu tautu karavīri cīnījās divīziju apmērā: horvāti, holandieši, ukraiņi (Nr. 14), igauņi (Nr. 20), albāņi, ungāri, franči, flāmi, valoņi, krievi (Nr. 29), baltkrievi (Nr.30.), itāļi un internacionāļi (ar vācu pārsvaru). Mazākās vienības cīnījās bulgāri, rumāņi, zviedri, somi, norvēģi uc. Britu brīvprātīgo korpusu (58 vīri) izmantoja propagandas mērķiem, Indiešu leģions dalību kaujās neņēma.
– Bet propaganda ir izdevīga. Paņemt ko vienkāršotu un izlikt priekšplānā.
- Sensacionālisma princips. Vēstij jābūt vienkāršai (lai saņēmējam nevajadzētu domāt, dot viņam visu gatavu), pēc iespējas viennozīmīgākai, melnbaltai. Tam sakars ar iespaidošanu, ne patiesību. Tāpēc svarīgi pašam zināt, saprast, spēt izdarīt secinājumus. Ne velti I.Kants teica: “Selbst denken!” (Domā pats! – vāc.)
- Ko te var darīt? Skaidrot tā kā skaidrojam? Kā, Jūsuprāt, būtu jāturpina 16.marta piemiņa un nozīmīguma skaidrojums?
- Var un daudz! Mācīt un skaidrot, bet tiešām to arī darīt! Šis datums mums tikpat svarīgs kā 14.jūnijs vai 25.marts. Leģionāri līdzīgi tiem upuriem, kas tika deportēti. 1949.gadā daudzi no tiem, kas bija leģionā vai nacionālajos partizānos, tika izsūtīti. Abi bija lielvaru upuri, bet ar starpību, ka leģionāri bija arī cīnītāji. Ja veltam līdzcietību vieniem, kāpēc ne otriem? Tāpēc, ka ārzemēs mūs norej? To dara impērija, kas mums uzbruka. Propagandai pretī jāliek patiesība, veselais saprāts, vispārcilvēciskās vērtības. Ir sens teiciens: “Ja jūs nepārtrauksiet melot par mums, mēs pateiksim patiesību par jums”. Par NKVD, SMERŠ, krievu fašistiem, par Vlasova armiju un krievu (!) 29. WSS divīziju, kas tiešām veica kara noziegumus, apspiežot Varšavas sacelšanos 1944.g. utt. Vai tiešām to kāds vēlas? Vēsturē daudz no tā jau sen zināms, interesenti var daudz atrast un secināt, bet patlaban notiekošais ir propagandas karš pret Latviju.
– Vai tie, kas šos secinājumus izdara, nezina vai neapzinās faktus?
- Protams, ka zina. Piemēram, par to, vai leģionā iesauca vai iestājās brīvprātīgi 1943.g. 24. jūlijā PSRS valsts drošības komisārs V.Merkulovs LKP sekretāram J.Kalnbērziņam rakstīja: “Formāli tika pasludināts, ka leģions tiek veidots uz brīvprātības pamatiem, tomēr faktiski formēšana notika noteiktu vecuma grupu vīriešu piespiedu mobilizācijas kārtībā.” Vienkārši šobrīd pret mums tiek vērsts informatīvi psiholoģiskais karš. Militārā kaujā pret jums raida aviāciju un tankus, šeit – melus, nelietības, nekrietnības, demokrātijas satricinājumus utml.
- Vai iespējama godīga cīņa pret šo informatīvo karu? Es domāju par iedzīvotāju grupām, kas dzīvo citā informatīvajā telpā. Kā varētu skaidrot to, ko, iespējams, klausoties latviešu medijus, viņi zina un apzinās? Vismaz mums tā šķiet.
- “Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi”. Vēstures tiesa apstiprinājusi: neviena no impērijām, kas karu iesāka un iegrūda cilvēci traģēdijā, nepastāv – nedz Trešais reihs, nedz PSRS, bet Latvija ir! Ja no humora puses, lasiet Mamikina rakstu TVNET. Viņš iesaka krievvalodīgos vest ekskursijā uz Maskavu (uz Stavropoli būtu pārāk nežēlīgi): „Padzīvojot nedēļu Maskavā, pat viskaislīgākais mūsu valstiskuma ienaidnieks kļūs par vislielāko Latvijas fanu. Viņš sāks mīlēt mūsu valsti .. patiesi un no visas sirds. Pēc nedēļas atgriežoties, ekskursanti skūpstīs Rīgas Centrālās stacijas peronu, viņiem pat latviski runāt sagribēsies.”
– Vai varam runāt par šo jautājumu arī no garīgā viedokļa?
- Kristīgā ticība atzīst Dieva doto Dzimteni kā Viņa dāvanu. Ja himnā sakām ”Dievs, svētī Latviju!”, tad esam veikuši šo ticības apgalvojumu. Ja Dievs mums kā Savu dāvanu ir Latviju dāvājis, tad mums tā kā dāvana ir jāvērtē, nepieciešamības gadījumā jāaizstāv. Leģionāri aizstāvēja šo Dieva doto dāvanu. Dzīvojot Austrumu un Rietumu krustcelēs, katrai latviešu paaudzei par savu valsti ir jāpastāv. Patriotu paaudze, kas bija leģionāri, izauga no Brīvības cīņu cīnītāju paaudzes. Viņi redzēja, ko tēvi, vectēvi, vecākie brāļi bija izcīnījuši, viņi to augsti novērtēja. Paldies Dievam, vārda vistiešākajā nozīmē, šie cilvēki, atrodoties mums līdzās pat komunistu režīma laikā, pat ar savu klusu ciesto stāju, liecināja, ka mums bija sava valsts. Pēc leģionāriem nāca nacionālie partizāni, tad tautas nevardarbīgā pretošanās, garīgā rezistence – pretošanās caur kultūru. Leģionāri bija posms brīvības alku ķēdē, kas ļāva sasniegt 1991.gadu. Viņos ieraugām tās vērtības, kuras mums ir jāmanto, ja kā tauta gribam pastāvēt – patriotisms, valstiskuma apziņa, pašaizliedzība, varonība.
– Un pretī tam gļēvlatvisms.
- Pakļaujoties Krievijas spiedienam, vara 1998.g. noteikto Leģiona dienu 2000. gadā svītroja no atzīmējamo dienu saraksta. Militār- un amatpersonas, kuras uzdrīkstējās 16. martā doties gājienā, represēja un kaunināja par „Latvijas starptautiskā tēla diskreditēšanu”. Tika veikts spiediens uz Latvijas Nacionālo karavīru biedrību, tāpēc 2002.g. tā atteicās no oficiālu gājienu rīkošanas pie pieminekļa. 2006.g. 16. martā ap Brīvības pieminekli tika uzcelts žogs, policija apturēja gājienu un aizturēja desmitus latviešu un ārzemju nacionālistu, kuri atbrauca atbalstīt latviešu patriotus. Šoreiz piedraudēja, ka ministri, kas ies, tiks atcelti. Vai tas attieksies arī uz 9. maiju?
– Runā par patriotisma trūkumu, bet vienlaikus redzam valsts varas necienīgu attieksmi pret leģionāriem, kas klaji pretrunā ar 1998.g. Saeimas deklarāciju par Latviešu leģionu.
- Un diemžēl augstākajos slāņos. Kādēļ? Kam mums jāizdabā? Kas mums jāpierāda? Mums saka: Eiropa jūs nesapratīs! Bet ja nu sapratīs? 15. martā NA deputāte I.Mūrniece Saeimā aicināja ārvalstu vēstniekus, diplomātus. Viņiem nolasīja lekcijas par Latviešu leģionu. Pēc tam lasījām ziņās, ka ārzemēs ir pieaugusi izpratne par leģionu. Lūk, cik vienkārši!
– Jūs domājat, ka tam būtu progresīva nozīme?
- Jā. To vajadzēja darīt jau sen. Tā jārīkojas ne tikai līdzīgos datumos, tas jāveic nemitīgi. Tas ir valsts amatpersonu uzdevums. Par to mēs, nodokļu maksātāji, viņus uzturam. Mēs maksājam par to, lai viņi ar savu stāju, rīcību, ar darbiem, vārdiem, rakstiem apliecinātu mūsu valsts neatkarības centienus.
– Bet 16.marts tik un tā ir karsts kartupelis, kas tiek viļāts no gada uz gadu.
- Būtiski, ka aizvien vairāk jaunu cilvēku sāk nākt. Esmu dzirdējis tautā, ka, no vienas puses, ņemot vērā Krievijas imperiālisma tīkojumus, no otras puses oficiālo gļēvlatvismu, 16. marts veidojas kā tautas pašapziņas spontāns protests, kā nacionāla pretestības diena.
- Kā Jūs ieteiktu izturēties tiem, kuri nav caur piederīgajiem vai tuviniekiem iesaistīti leģionāru pieminēšanā, bet kas ir vienkārši guvuši informāciju no medijiem?
- Ar līdzjūtību un empātiju ieskatīties šo dažu simtu vēl esošo, veco leģionāru sejās. Tā ir mūsu nacionālā bagātība, mūsu tautas daļa, kas aiziet un atpakaļ nenāks. Tie ir mūsējie.
– Kritušo piemiņa.
- Jā, bet ne tikai. Viņi savu karu ir izkarojuši un savu ieguldījumu cīņā pret sarkano mēri devuši. Šī viņu liecība ir uzdevums nākamajai paaudzei. Katrai paaudzei ir jāizcīna sava cīņa, kas kā karogs nododams nākošai. Kur vien mums kā savas tautas pārstāvjiem un valsts pilsoņiem ir iespējams apliecināt savu pamatnācijas statusu, tas jādara. Neviens mūsu vietā par mūsu kā tautas tiesībām nerūpēsies. Tāpēc mums jāpauž, ka mēs kā tauta nevēlamies samierināties ar esošo faktisko civilokupāciju, kas „neizdevušās integrācijas” (tā tagad to sauc) dēļ reāli apdraud mūsu valsts konstitucionālos pamatus. Referendums ir trauksmes zvans, citu var nebūt. Mūs ar leģionāriem saista ne tikai tas, ka viņi ir mūsu tautieši un piederīgie, bet arī tas, ka viņi gribēja cīnīties par tām pašām vērtībām, kas joprojām ir svarīgas mums – kā tautai un valstij. Un mēs būsim tik ilgi, cik ilgi būs šīs vērtības. Jo cilvēks vispirms ir vērtību nesēja būtne.
Ex-seržants (literārs pseidonīms)
Otrdien, 12. martā pulksten 17.00 Nacionālās apvienības birojā, Kaļķu ielā 11 (3. stāvs) notiks atklātā diskusija “Latviešu leģionāru cīņas mērķi. Ieceres un to īstenošana”.
