gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

16.marts – pretestības diena pašmāju gļēvlatvismam

16.marts – pretestības diena pašmāju gļēvlatvismam.
Saruna ar mācītāju Kalmi Foto - Karīna Miezāja

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Augšāmcelšanās draudzes mācītājs, teoloģijas doktors Guntis Kalme gadu pēc gada ir sacījis sprediķi 16. martā un piedalījies leģionāru gājienā pie Brīvības pieminekļa. Viņš, būdams vairāku grāmatu autors, Lutera akadēmijas mācībspēks, arī “LA” komentāru autors, vienmēr ir iestājies gan par kristīgajām, gan nacionālajām vērtībām. Ar Gunti Kalmi sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.<

V. Krustiņš: – Kā kļuvāt par leģionāru mācītāju?
– Politrepresētie 1989. gadā mani lūdza būt par savu mācītāju. Izveidojās draudze. Starp represētajiem bija arī leģionāri. Mani sāka aicināt uz leģionāru, nacionālo partizānu pasākumiem. Manas ģimenes vēsturē vectēvs no mātes puses bija 19. divīzijas majora Ernesta Laumaņa komandētā bataljona rotas komandieris, par ko nonāca Vorkutas un Džezkazganas lēģeros. Otrs vectēvs bija Latvijas robežsargs un “sēdēja” Salaspilī no 1941. līdz 1944. gadam. Tāpēc man nav nekādas patikas ne pret vienu no okupantiem – ne komunistiem, ne nacistiem. Jā, vectēvs, kas bija leģionā, vācu laikā ir glābis kā latviešus, tā ebrejus no nacistu represijām.

– Tātad jūs arvien piedalāties leģionāru gājienos aiz pārliecības, tāpat kā ministrs Cilinskis, kuru Straujuma izmeta no valdības. Citus mācītājus amata tērpā tur neesmu redzējis.

– Arī citi mācītāji ir aicināti, ir piedalījušies un sacījuši uzrunas Domā un Lestenē. Katram mācītājam ir savas dotības, sava kalpošana, kurai Dievs viņu izredz; man acīmredzot nolikts kalpot šiem cilvēkiem. Uzskatu to par lielu godu.

– Šā gada notikumi ap leģiona gājienu bija savā ziņā summējoši. Līdz šim neviens varas pārstāvis nebija nokļuvis tādā situācijā kā Nacionālās apvienības ministrs, kuru izsvieda no valdības, vēl pirms viņš bija “apgrēkojies” – tikai par nodomu, nevis darīto.

Tiek runāts, ka leģionāru jau ir palicis maz, un kaut kad gājiens pie pieminekļa beigsies, jo pēc gadiem nebūs vairs kam iet. Vai domājat, ka šie gājieni, piemiņas pasākumi turpināsies arī pēc tam, kad leģionāru fiziskās klātbūtnes vairs nebūs?Esmu pārliecināts, ka tie nevar beigties. Jo runa nav par vienu kauju, bet gan par militāras pretošanās faktu, ko šie gājieni atgādina.

– 11. novembris nav beidzies ar to, ka visi Brīvības cīņu dalībnieki ir aizgājuši mūžībā. 16. marts nebeigsies tieši tāpat, jo tā ir mūsu militāras uzvaras svinēšana. Precīzāk būtu teikt – tā bija 18. martā, bet pavēle kaujai tika dota 16. martā, taču svarīga ir arī iedibinātā tradīcija.

Būtiski ir tas, ka 16. marts tikai no piemiņas pasākuma spontāni ir kļuvis par tautas patriotisma pasākumu, par sava veida nacionālās pretestības dienu pašmāju gļēvlatvismam, neļaujot pārveidot Latviju par “gļēvlatviju” un vienlaikus arī par pretestības dienu Krievijas imperiālisma tīkojumiem.

– Tātad gājieni un citi piemiņas pasākumi turpināsies, un teikt, ka notiekošais ir tikai politiķu manevrs, lai “piesmērētos” vēlētājam, ir banalizēšana.


– Jā, tā ir trivializēšana un banalizēšana, lai diskreditētu patriotus, pierakstītu viņiem zemus motīvus, vēlēšanos gūt “pīāru”, ievērību un reitingu spodrināšanu. Neesmu to manījis daudzajiem jauniešiem, pusmūža cilvēkiem, kuri ar katru gadu sāk nākt arvien vairāk, un vecajiem cilvēkiem. Viņiem ir svarīgi apliecināt vērtības, kas veido mūs kā Latvijas pamatnāciju, tās valstsnāciju.

– Ļoti būtiski, ka esat pamanījis jauniešu klātbūtni. Daži stāsta, ka tā ir “veču lieta” un ka līdz ar viņiem iet tikai kādi pievilināti, politizēti jaunieši… Jūs domājat, ka tā ir apzināta savu senču mantojuma pārņemšana?


– Piedalīšanās zināmā mērā ir jaunatnes reakcija uz to, ka Latvijas oficiālajā vēstījumā ir patriotisko vērtību vakuums. Tā ir atbilde uz valdošās elites pieglaimošanos, piekāpšanos, gļēvumu. Te skaidri redzama spontānā vēlme apliecināt vērtības, kas mums tiek atņemtas, izviltas, noklusētas. Cilvēki ar garīgu instinktu tās meklē un arī atrod.

VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT 

 

April 11, 2014 Posted by | 16.marts, Patriotisms | Leave a comment

G.Kalmes 16. marta sprediķis Doma baznīcā

 

Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi.  Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. Saule uzlec un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules (Sal māc 1, 4-7, 9.)

Ir aplami iedomāties, ka reliģija un tās vērtības ir garīgi anestezējošs pasākums, lai aizmirstos no grūtībām, tautas opijs. Tā domāt būtu sekot padomju ideoloģijai, ka reliģija ir māņi, aiziešana no dzīves īstenības, domāta neveiksminiekiem un arī tad tikai dievnama sienās.

 

Gluži pretēji: reliģija runā un aicina nopietni rēķināties ar realitāti – un vispirms ar augstāko – Dievu. Saistoties ar Viņu, uzklausot Dieva atklāsmi, cilvēkam ir iespēja iemantot pārikdienišķu pasaules skatījumu. Tāpēc ticēt nenozīmē izvairīties no pasaules, aizbēgot kādā iedomātā īstenībā, bet dievišķu svētību un redzējumu guvušam, doties ar tām dzīves cīņās un uzvarēt. Šāds redzējums nozīmē arī skatīt notiekošo garīgā dziļsaiknē, taujājot pēc pēdējā vadmotīva kāda rīcībā. Šādu attieksmi var saukt par kristīgo reālismu. Tas balstās 3 darbībās: saprašanā, atmiņā, cīņā par vērtībām un pret antivērtībām.

 

1)      Pazīšana notiek pēc rezultāta. Laiks, darbi, norises, īpaši tās, kas atkārtojas (dzirdējām, kā Sālamans par to izteiksmīgi runā), parāda kas ir kas un kurš ir kurš. “Nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā” (Lk 12, 2) “No viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Mt 7, 20). Saviem vajātājiem Kristus saka: “Jūs esat no sava tēva – velna, ..Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava .. viņš ir .. melu tēvs” (Jņ 8, 43-4). Reiz notiekušo sapratušiem, tas jāatceras un jāvēsta citiem. Tāpēc

 

2)      atmiņa nodrošina saikni ar savējiem pagātnē, tagadnē un nākotnē: “Bet sargies .., ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds .. dari to zināmu saviem bērniem un .. bērnu bērniem” (5 Moz 4, 9). Tas mūs sagatavo cīņai par saviem ideāliem.

 

3)      Apustulis Pāvils mudina garīgai pretestībai: “bruņojieties visiem Dieva ieročiem” (Ef 6, 11). Viņš rosina: “cīnies labo ticības cīņu” (1Tim 6, 12) Apustulis Jēkabs vēsta: “stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk 4, 7) Kristus velnam saka: “Atkāpies, sātan!” (Mt 4, 10).

 

Tātad, kristīgā reālisma principi ir: saprast, atcerēties, cīnīties. To uzzinājuši, ielūkosimies šobrīd notiekošajā:

 

Mēs tiekam intensīvi kušināti ar frāzēm, ka “šogad vairāk kā jebkad esam pakļauti provokācijām” (to esam dzirdējuši jau agrāk), baroti ar pseidogudrībām, ka patriotiski būtu šogad pie Brīvības pieminekļa neiet (arī to iepriekšējos gadus mums ieteica) utml. Tas tikai parāda, ka bailes ir kļuvušas stiprākas par savu pašapziņu un nacionālo lepnumu. Tā vietā, lai gada garumā būtu stiprinājuši savu valstiskumu un nacionālo drošību, piepeši izrādās, ka politiskas ērtības ir svarīgākas par nacionālām vērtībām. Saeimas 1998. gada deklarācija par leģionāriem Otrajā pasaules karā vēsta: “Latvijas valdības pienākums ir: rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.” Tas ir valdības tiešais uzdevums nodarboties ar pasaules apskaidrošanas darbu. Ja kāds atkārtos nodrāzto: “Eiropa mūs nesapratīs”, atcerēsimies, ka to pašu sacīja arī par mūsu vēlmi atgūt neatkarību. Eiropa tomēr saprata, ka gribam būt brīvi, kaut arī tad netrūka kušinātāju. Sapratīs arī šo mūsu vēstures dramatisko lappusi. Valsts institūcijām un amatpersonām vajag tikai darīt savu darbu.

 

Lūk, kā dažos teikumos to var veikt: “šodien, 16.martā, latviešu leģionāru atceres dienā,  mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi.”

 

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu par 1940.gadu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

 

Bet Baigais gads mums kaut ko iemācīja. Pēc tā vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

 

Šodienas starptautiskajā situācijā to saprast un atcerēties ir īpaši svarīgi.

 

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada pārliecību – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Ar satraukumu lasām par sadursmēm Doņeckā, Harkovā, par gatavošanās Donbasa okupācijai un Ukrainas Krimas kara bāžu ieņemšanai ar spēku, tās pārdēvējot par “bandītiskiem grupējumiem.” Patvaļīgi ieceltais Krimas premjerministrs Sergejs Aksjonovs ir jau aicinājis krievvalodīgos Ukrainas austrumu reģionus rīkot referendumus par pievienošanos Krievijai. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem.

 

Šī sajūtaesam to jau redzējuši! – tikai apstiprinās un pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš tā arī nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tas nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

 

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, „jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”[1]

 

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz laika. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

 

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un jau pat Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

 

Vēsturē ir norises, kas atkārtojas. Tāpēc no tām ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

 

Tik tālu mēs esam jautājumā par saprašanu un tālāk vēstīšanu. Nu iesākas cīņa. Atbilstoši laika garam, tā klasificējama kā mīkstais karš.

 

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: „Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

 

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstsnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

 

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Latviešu leģiona atceres dienas nozīme. Atkal tas pats: saprast, atcerēties, cīnīties.

 

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns.

 

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

 

Noliegt latviešu leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

 

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: „Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”[2]

 

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim (uz kuru ir it kā pārcelta latviešu leģionāru pieminēšana, bet kas tā arī nenotiek). Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Latviešu leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

 

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

 

16. marta jautājums, lūkojoties katram pašam uz sevi, ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

 

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz „tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

 

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

 

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

 

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

 

Šodienas mācība ir kopsavelkama īsi, bet dziļi: saprast, atcerēties, cīnīties.

 

1) Saprast to, kas esam mēs paši un kas ir mūsu pretinieks,
2) atcerēties notikušo un vēstīt to nākamām paaudzēm,
3) cīnīties par Dieva mums dotajām vērtībām – mūsu Dzimteni un Latvijas valsti.

March 18, 2014 Posted by | 16.marts, krievu impērisms | Leave a comment

Leģionāriem sāp latviešu politiķu gļēvulība

Leģionāriem sāp latviešu politiķu gļēvulība 

Foto: Timurs Subhankulovs
Foto: Timurs Subhankulovs

Par spīti politiķu bailēm no Rietumu neizpratnes vai Kremļa dusmām, kā arī dažādiem aicinājumiem nerīkot 16. marta gājienu vai to boikotēt, leģionāru atceres pasākumi Rīgā un citviet Latvijā noritēja kā katru gadu un pat nedaudz mierīgāk nekā citkārt. Latvijas drošības dienesti kārtējo reizi apliecināja, ka ir gatavi nodrošināt gan leģionāriem un viņu atbalstītājiem, gan viņu pretiniekiem jeb tā sauktajiem “antifašistiem” viņu demokrātiskas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, vienlaikus novēršot jebkādas sadursmes atšķirīgi domājošo grupu starpā.

Apjukušie “antifašisti” 


Saspringta atmosfēra Brīvības pieminekļa apkārtnē jautās jau no paša rīta. Pieminekli, Bastejkalnu un daļu Doma laukuma iejoza gājēju plūsmu ierobežojošās barjeras, pie kurām dzīvo ķēdi veidoja Valsts un pašvaldības policisti, bet policijas specvienību kareivji dežurēja autobusos.

Atšķirībā no citiem gadiem, kad “antifašisti” leģionārus gaidīja pie Brīvības pieminekļa, šoreiz viņi bija pieteikuši pasākumu Doma laukumā. Akcijas dalībnieku skaits nebija īpaši liels – padsmit cilvēku ar Georga lentītēm un plakātiem krievu valodā bija saorganizējuši “antifašisti” Eduards Gončarovs un Aleksandrs Gapoņenko. Turpat tuvumā grozījās arī krievu radikālā flanga politiķi Vladimirs Buzajevs un Ilarions Girss. Vēl pāris desmitu “antifašistu” no Vācijas bija atgādājis Efraims Zurofs. Vācieši gan izskatījās krietni saguruši un apjukuši. Kā uzzināju, viņu autobuss ilgstoši nav laists pāri Latvijas robežai un pēc tam vairākas stundas aizturēts dokumentu noformēšanai. Pēc neoficiālas informācijas, šo aizkavēšanos Zurofa komandai “sarūpējusi” Drošības policija, kas šogad īpaši rūpīgi sekojusi “antifašistu” aktivitātēm.

Protesta vietu Doma laukumā rīkotāji, visticamāk, bija izvēlējušies ar mērķi konfrontēt leģionārus, kad viņi iznāks no tradicionālā dievkalpojuma Doma katedrālē. Taču šis nodoms īsti nepiepildījās, jo policija mainīja ierasto gājiena maršrutu, novirzot to pa Smilšu ielu. Tādējādi antifašistu svilpieni un lamas īsti netraucēja.

Gājiena priekšgalā gāja mācītājs Guntis Kalme, bijušie leģionāri un citi kara veterāni, kā arī biedrības “Daugavas vanagi” pārstāvji. Aiz viņiem soļoja Nacionālās apvienības politiķi – Raivis Dzintars, Imants Parādnieks, Vineta Poriņa, Jānis Dombrava, Inese Laizāne, Ināra Mūrniece, Kārlis Krēsliņš un citi. Vislielākā uzmanība gan tika pievērsta Eināram Cilinskim, kuram šis gājiens maksājis ministra amatu. Tālāk sekoja leģionāru atbalstītāji un domubiedri, kuru vidū netrūka arī jauniešu. Pēc policijas aplēsēm, leģionāru gājienā kopumā piedalījās ap 1500 cilvēku. Gājienam abās malās virzījās policijas kolonnas, kārtību uzturēja arī organizatoru nolīgta apsardzes firma “TM Security”. Kā novēroju gājiena sākumā, tam centās pievienoties nelielas cilvēku grupiņas ar nacistisko simboliku, bet policisti pēc pasākuma organizatoru lūguma viņus dzina prom. Paši gājiena dalībnieki nesa plakātus, kuros ar attēliem vai uzrakstiem dažādās valodās nosodīja gan komunistisko, gan nacistisko režīmu, gan lielvalstu imperiālās tieksmes.

Atšķirīgas pasaules izpratnes


Vīzentāla centra vadītāju Efraimu Zurofu, kurš arī šogad klātienē vēroja 16. marta pasākumus Rīgā, gan nepārliecināja šie plakāti. “Tā ir tikai maskēšanās. Viņi apgalvo, ka ir pret nacismu, bet soļo vienā kolonnā ar cilvēkiem, kuri karoja Trešā reiha pusē!” skaidroja “nacistu mednieks”. Viņaprāt, nav pareizi pielīdzināt leģionārus brīvības cīnītājiem, jo nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā brīva Latvija nebūtu iedomājama. Pēc Vīzentāla centra vadītāja domām, bijušie leģionāri drīkstētu pieminēt savus kritušos biedrus kaut kur nomaļos kapos, bet ļaut doties gājienā Rīgas centrā, nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa un rīkot viņiem karogu aleju – tā esot nacisma glorificēšana.

Vairākiem uzrunātajiem leģionāriem un viņu pēcnācējiem, kārtējo reizi dzirdot apvainojumus par nacisma atbalstīšanu, kaklā kāpa kamols. Turklāt vairāk sāpot nevis “antifašistu” lamas, bet gan latviešu politiķu vienaldzība un gļēvā vēlme izlikties, ka šim datumam nav nekādas nozīmes. “Ja nebūtu leģionāru, tad nebūtu arī daudzu mūsu politiskās un sabiedriskās elites pārstāvju. Daudzi, ieskaitot eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, varēja paglābties no padomju represijām un emigrēt tikai tādēļ, ka leģionāri upurēja savas dzīvības, noturot “Kurzemes katlu”,” teica sirmais gājiena dalībnieks Jānis Ķirsis, kurš pie pieminekļa atnācis pieminēt savu tēvu – leģionāru Mārtiņu Ķirsi. “Skumji, ka daži politiķi aiz vēlmes ieslīdēt siltos krēslos Eiropas parlamentā gatavi nodot pat savus senčus,” rūgtas mieles politiķu pēdējā laika retorika atstājusi arī biedrības “Daugavas vanagi Latvijā” vadītājam Jānim Atim Krūmiņam.

Brīvības laukumā gājiens tika sagaidīts ar svilpieniem, nicīgiem žestiem un ierastajiem saukļiem “Pozor!” (Kauns – krievu val.) un “Fašism neproidjot!” (“Fašisms netiks cauri! – krievu val.). Pat šos dažus vārdus “antifašisti” tā arī nav iemācījušies latviski vai arī uzskata valsts valodas lietošanu par kaut ko pazemojošu. Īpaši lielu troksni gan viņi nesacēla. Sākotnēji “Apvienība pret nacismu” bija iecerējusi rīkot pasākumu pašā laukuma malā, bet atbildīgās amatpersonas viņiem ierādīja vietu Bastejkalna pakājē un skaņu tehniku atļāva lietot tikai pirms gājiena ierašanās. Tādēļ “antifašisti” bija redzami, bet gandrīz nedzirdami. Troksni vairāk cēla atsevišķi krievvalodīgo bariņi pie norobežojošajām barjerām. Gājiena dalībnieki uz lamām atbildēja, dziedot strēlnieku dziesmas un “Daugav’s abas malas”. Pēc ziedu nolikšanas pasākuma dalībnieki netraucēti izklīda.

Septiņi aizturētie


“Kopumā pasākums noritēja salīdzinoši mierīgāk nekā citus gadus, kaut vai pērn, kad gandrīz notika fiziska konfrontācija un tika pieprasīta mana demisija. Vēlos pateikt lielu paldies policistiem, robežsargiem un visiem pārējiem iesaistītajiem iekšlietu dienestiem par labu darbu,” pēc gājiena žurnālistiem atzina iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Reformu partija). Zināms, ka pasākuma norises vietā Rīgā aizturēti septiņi cilvēki – trīs par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibumā, divi – par narkotiku reibumu un vēl divi par sīko huligānismu. Kozlovskis informēja, ka uz valsts robežas aizturētas un atpakaļ uz savām valstīm nosūtītas vairākas tā sauktajā melnajā sarakstā iekļautās personas. Pēdējās dienas iekšlietu dienesti strādājuši pastiprinātā režīmā. Taču to, cik daudz policistu bija iesaistīti kārtības nodrošināšanai pasākumu norises vietās, Iekšlietu ministrija neatklāj. Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz iekšlietu ministrs nevēroja 16. marta pasākumus klātienē, bet ieradās pie Brīvības pieminekļa tikai pēc to noslēguma. “Ministrs drošības pasākumus uz vietas nekoordinē. To dara atbildīgas policijas amatpersonas. Tādēļ mana klātbūtne neuzlabotu drošības situāciju, bet gan varētu to politizēt un pat pasliktināt,” paskaidroja Kozlovskis. Atgādināšu, ka pērn TV kameras nofilmēja kā “antifašistu” līderis Josifs Korens iekāpj mašīnā pie Kozlovska un ilgstoši ar viņu sarunājas. Pēc tam ministram par šo sarunu nācās ilgstoši skaidroties.

Rietumos pieaug izpratne


Viena lieta ir novērst draudus pasākuma laikā, bet ne mazāk būtiski ir samazināt tos draudus, ko rada vienpusīga 16. marta notikumu atspoguļošana ārvalstu, it īpaši Krievijas, plašsaziņas līdzekļos un diplomātiskajās aprindās. Interese par šo dienu ārzemju medijos joprojām saglabājas augsta. Šogad uz 16. marta pasākumiem bija akreditējušies vairāk nekā 150 žurnālistu, no kuriem aptuveni puse bija ārvalstnieki. Uzkrītoši liela daļa ārvalstu žurnālistu ir tieši no Krievijas. Tas apstiprina ekspertu novērojumus, ka rietumos pakāpeniski aug izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem. Neoficiāli avoti Valsts kancelejā informē, ka arī mūsu ārlietu dienesti pēdējās dienas strādājuši pastiprinātā režīmā, skaidrojot ārzemju partneriem šīs dienas patieso nozīmi. Sagatavotas un pa diplomātiskajiem kanāliem izplatītas faktu lapas par Latvijas vēstures jutīgajiem jautājumiem Otrā pasaules kara laikā. Esot bijis ieplānots uz 16. martu Rīgā izveidot arī īpašu preses centru ārvalstu žurnālistiem, kurā viņi varētu saņemt objektīvu informāciju no vēstures ekspertiem. Nezināmu iemeslu dēļ tas šogad netika realizēts, bet cerams, ka nākampavasar šāds centrs leģionāru dienai tiks veidots. Pretējā gadījumā skaidrotāja lomu ārvalstu žurnālistiem bieži vien uzņemas tādi “eksperti” kā Korens, Gapoņenko un Tatjana Ždanoka.

March 17, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Guntis Kalme: Politiskais déjà vu

Dr. Guntis Kalme, Lutera akadēmijas docents. 2014. gada 15. marts 

Par déjà vu (jau redzēts – franču val.) sauc sajūtu, ka notikums ir piedzīvots jau agrāk, neatkarīgi, vai tas ir bijis, vai nē.

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada déjà vu – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem. Bet déjà vu sajūta – esam to jau piedzīvojuši – nepamet.

Šī sajūta pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tā nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, “jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz vietas. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

Vēsturē ir parametri, kas atkārtojas. Tāpēc no tiem ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: “Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Leģiona atceres dienas nozīme. Mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi. Tas nozīmē, ka bijām ko iemācījušies. Vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns. Déjà vu.

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

Noliegt leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: “Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim. Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

16. marta jautājums ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz “tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

March 16, 2014 Posted by | 16.marts, krievu impērisms, Leģions, Okupācija, Okupācijas sekas | 2 Comments

Par Eiropu, drošību un varas ambīcijām

14.03.2014 Ritvars Jansons

Tuvojoties 16. martam, ir dīvaini vērot, ka valsts vadība par  galveno drošības apdraudējumu uzskata vēlmi godināt latviešu karavīru piemiņu, nevis pret sirmajiem vīriem un Latvijas valsti rīkotās provokācijas. Ja Eiropa nesapratīs, amatu nebūs?

Tā vietā, lai vērstos pret provokatoriem vai vismaz censtos starptautiski skaidrot Latvijas vēsturi, valsts amatpersonas izvirza  vispirms aizliegumus, pēc tam ultimātu ministram Eināram Cilinskim. Valdība ministram 16.martā aizliedz nolikt ziedus… pie Brīvības pieminekļa! Jo – „ko gan Eiropā par mums domās”? Premjerministre Laimdota Straujuma skaidro:  esot būtiski ņemt vērā Latvijas sadarbības partneru, Eiropas Savienības dalībvalstu reakciju par ministra piedalīšanos latviešu karavīru piemiņas godināšanā. “Uzskatu, ka ministru klātbūtne tur ir pilnīgi lieka, to nesaprot ne Austrumos, ne Rietumos,” piebalso ekspremjers Valdis Dombrovskis.

Iespējams, iemesls bažām par Eiropas līderu reakciju ir ne vien skaļi paustās rūpes par Latvijas valsts tēlu, bet arī savtīgāki apsvērumi. Šis ir arī laiks, kad noteikti Latvijā sevi izsmēluši politiķi trauksmaini cenšas iekļūt Eiroparlamentā un augstākos Eiropas amatos. Tāpēc Latvijas tendenciozā saistīšana ar nacismu Rietumeiropas acīs viņiem šobrīd vismazāk vajadzīga. Neveikla taisnošanās ar izteikumiem par Katalonijas neatkarību jau pieredzēta…

Vai mūs sapratīs Kremlis?

Otrkārt, bažām, ka „Eiropa mūs nesapratīs” spīd cauri bailes „kaitināt Krieviju”. Pēdējo gadu Latvijas ārpolitikas stratēģija atgādina zemnieciņa viltības: Latvijai kā NATO un ES dalībvalstij gūt papildus labumus no sadarbības ar Krieviju pat tur, kur tas ilgtermiņā kaitē Latvijas nacionālajām interesēm vai pat ir klajā pretrunā integrācijai Rietumu pasaulē. Tad politiķiem piemirstas par valsts pašcieņu arī tik svarīgajos vēstures jautājumos.

Rietumeiropā gadu desmitus valdījis koncepts, ka absolūtais ļaunums 20. gadsimta vēsturē bijis nacisms un nacistiskā Vācija. Līdz ar uz to PSRS, kura cīnījās pret nacistisko Vāciju, noziegumiem Rietumeiropa ir pievērusi acis. Acu pievēršana turpinās arī pret PSRS juridiskās mantinieces – Krievijas agresiju Ukrainā. Rietumeiropas līderu izpratni par Latvijas vēsturi politiķi varētu mazliet mainīt, sistemātiski skaidrojot vēstures faktus oficiālās un neoficiālās sarunās Rietumeiropā. Jo: kamēr vien Krievijā valdīs Putina režīms, Krievijas propaganda turpinās nomelnot Latviju. Piekāpšanās nav arguments cīņā ar propagandu. Pieņemsim: ja arī 16. martā cilvēki nepieminēs leģionārus  pie Brīvības pieminekļa, Kremļa finansētie un kontrolētie mediji var skaļi vēstīt, ka „nacisms atdzimst” Lestenes Brāļu kapos. Ja leģionāri tiks pieminēti 11.novembrī, Krievijas TV var atskanēt, ka Lāčplēša diena esot „nacistu svētki”. Jāsecina, ka nevis piekāpšanās propagandai, bet tikai godīga attieksme pret savu vēsturi radīs cieņu pret Latvijas valsti un arī tās vadītājiem.

Ar sarkanbaltsarkano karogu

Latvijā no 1935. gada ir vieta, kas kļuvusi par visu brīvības cīnītāju piemiņas vietu. Tas ir Brīvības piemineklis Rīgā. Vienlaikus Brīvības piemineklis simbolizē arī neatkarīgas Latvijas valsts ideju. Sevišķi svarīgi to bija saglabāt garajos okupācijas gados. Pretošanās okupācijai bija sākusies jau 1940. gada jūnijā. Pat Latvijas 20. gadsimta vēstures vistraģiskākajā – 1941. gadā valsts svētkos 18. novembrī pie pieminekļa gūlās ziedi. Latvijas iedzīvotāju vēlmi atjaunot valsti un attieksmi pret okupācijas režīmiem demonstrēja nacionālās pretošanās organizācijas – Latvijas Centrālās padomes (LCP) 1944. gada 17. marta iesniegums Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim par nepieciešamību atjaunot Latvijas valsts neatkarību. Dokumentā, kurš šobrīd pazīstams kā LCP memorands, organizācija aicināja atjaunot Latvijas valstisko suverenitāti un izveidot Latvijas armiju, aktīvi iesaistoties Latvijas aizstāvēšanā pret draudošo otrreizējo komunistisko okupāciju.

Memorandu parakstīja 189 pazīstamas personības, to vidū – pēdējās LR Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņs, vicepriekšsēži Kārlis Pauļuks un bīskaps Jāzeps Rancāns, Saeimas deputāti un bijušie Ministru kabineta locekļi, garīdznieki, augstskolu mācībspēki, literāti, Latvijas armijas ģenerāļi ārsti, lauksaimnieki, mūziķi un daudzi citi sabiedriski aktīvi cilvēki.

Tajā pat laikā 2. pasaules kara frontē cīnījās nacistiskās Vācijas armijā zem sveša karoga mobilizētie latviešu leģionāri.Navdokumentālu pierādījumu – leģionāru memoranda vai rezolūcijas par to, ka viņi būtu gatavojušies atjaunot Latvijas Republiku. Taču tas, ka arī okupācijas apstākļos Latvijas valsts pastāvēja de jure – Rietumvalstis neatzina Latvijas okupāciju, leģionāriem vairoja cerības, ka Latvijas valsts tiks izcīnīta nākotnē. Īpašā situācija komunistu, vēlāk – nacistu okupācijas apstākļos veicināja karavīru ilūzijas par neatkarīgas valsts atjaunošanu vai vismaz autonomijas iegūšanu Vācijas valsts sastāvā, cīnoties nacistiskās Vācijas armijā. Latvijas Republika de facto tolaik nepastāvēja un tā Otrajā pasaules karā nekaroja. Līdz ar to daļa leģionāru kaujas Latviešu leģionā saistīja ar cīņu par savu dzimteni, kas varētu novest pie neatkarīgas valsts izcīnīšanas. Vēsturē jau bija precedents, kad pirmajā pasaules kara rezultātā uz Krievijas un Vācijas impērijas drupām latviešu karavīriem izdevās izcīnīt Latvijas Republikas neatkarību.

Minēto precedentu gribēja atkārtot liels skaits no savām vienībām dezertējušo leģionāru, kuri 1944. gada nogalē, karadarbībai sākoties Kurzemē, pievienojās ģenerāļa Jāņa Kureļa ap 2000 vīru lielajai grupai. Kurelieši bija cieši saistīti ar LCP. Ap 500 vīru lielais kureliešu- Roberta Rubeņa vadītais bataljons 1944. gada novembrī un  decembrī Kurzemē cīnījās pret vācu spēkiem. Tā latviešu karavīru – kureliešu vienība (t.sk. bijušies leģionāri), kuras mērķis bija Latvijas Republikas atjaunošana, piedalījās reālās kaujās pret nacistiskās Vācijas vienībām.

1945. gada 8. maijā ap 4000 latviešu leģionāru Kurzemē nepadevās komunistiskajām režīmam un devās mežos, lai uzsāktu nacionālo partizānu gaitas. Viņi cīnījās par neatkarības atjaunošanu, cerot uz Rietumu Sabiedroto valstu militāru konfliktu ar PSRS. Tad Latvijas nacionālie partizāni karotu Sabiedroto pusē. Par bijušo leģionāru – nacionālo partizānu cīņas mērķiem liecina dokumenti. Partizānu deklarācijas vēsta, ka partizāni cīnījās  par brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latviju, latviešu tautas godu un vienotu latviešu tautu.

Cīnītāji pret okupācijas varām nacistu un staļinistu laikā saglabāja Latvijas neatkarības ideju. Viņi šo ideju arī nodeva nākamajām paaudzēm. Bez šī procesa mums nebūtu tādas Atmodas, kāda mums bija, un varbūt nebūtu arī atjaunota Latvijas Republika, bet valsts, kura atdalījusies no PSRS. Arī bijušie leģionāri arī bija Latvijas neatkarības idejas saglabātāji ne tikai pēckara gados. Arī viņu dēli un meitas atjaunoja Latvijas Republiku, rodot spēku no saviem vecākiem. Tādēļ neapspļaudīsim cilvēkus, kuri leģionāru piemiņas dienā -16. martā vēlas nolikt ziedus pie neatkarības simbola – Brīvības pieminekļa. Cilvēki, kuriem pašapziņa liek pieminēt kritušos upurus, droši skatoties acīs savai vēsturei, to darīs – neskatoties ne uz aizliegumiem, ne nopēlumiem.

Tomēr šogad īpašu nozīmību pelnījusi LCP Memoranda 70 gadskārta. Tā parakstīšanas dienā š.g. 17. martā 18.00 pie Brīvības pieminekļa notiks piemiņas pasākums “Latvijas Centrālās Padomes Memorandam – 70″.  Pieminekļa pakājē tiks iedegtas 189 sveces.

Visi iepriekš minētie cilvēki ir lolojuši Latvijas neatkarības ideju, tādēļ pelnījuši piemiņu un mūsu cieņu.

March 14, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Ritvars Jansons: 16. marta pretinieku pasākumos ir ieguldīta liela nauda

Intervija ar vēstures zinātņu doktoru, Okupācijas muzeja direktora vietnieku Ritvaru Jansonu – par valdošo aprindu «16. marta histēriju», par šodienas un vēstures paralēlēm ar Ukrainu, par «nacistiem» un nacistiem.

– Parīt 16. marts, un Latvijas sabiedrība sadalījusies divās daļās: vieni uzskata, ka jāparāda nacionālā stāja un jādodas pie Brīvības pieminekļa kopā ar latviešu leģionāriem nolikt ziedus, otri ir pārliecināti, ka nevajag kaitināt nedz Austrumus, nedz Rietumus. Kā, jūsuprāt, izturēties pret šo dienu? Piekrist «antifašistiem», kas uzskata šo dienu par apkaunojumu, vai ar cieņu izturēties pret latviešu karavīriem?

– Mēs nevaram runāt ne par kādu apkaunojumu. Domāju, ka lielākā Latvijas sabiedrības daļa 16. martu uztver kā piemiņas dienu. Valstiskā līmenī visus latviešu karavīrus piemin 11. novembrī, bet tas ir mazliet abstrakti. Savukārt 16. marts jau ir tradīcijām bagāts datums: to sākotnēji akcentēja latviešu pēckara trimda, konkrēti – organizācija Daugavas vanagi, pirmoreiz Latvijā šo dienu atzīmēja 1993. gadā, bet Saeima 1998. gadā pieņēma deklarāciju Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, kurā pauda oficiālo nostāju pret šiem latviešu karavīriem.

– Piebildīsim, ka šī nostāja bija pozitīva un skaidrojoša. Taču tūdaļ arī sākās Krievijas propagandas kampaņa ar mērķi – diskreditēt Latviju pasaules acīs, apgalvojot, ka tā glorificē nacistus. Pakļaujoties Krievijas spiedienam, Saeima 2000. gadā svītroja 16. martu no oficiāli atzīmējamo dienu saraksta.

– Uzskatu, ka mēs savā valstī varam izvēlēties piemiņas dienas atzīmēšanu tad, kad mēs to vēlamies, un neviens nedrīkst mums norādīt, kad pieminam savus karavīrus. Mēs simto reizi varam runāt par leģionāru juridisko statusu Otrā pasaules kara laikā, un ir starptautiski atzīts, ka viņi nebija kara noziedznieki, līdz ar to mums ir tiesības pieminēt karavīrus, kas ir vardarbīgi ierauti kara darbībā (tikai 15% atzina, ka ir brīvprātīgi aizgājuši karot). Rīgas dome (RD) atļāva rīkot alternatīvus pasākumus, kas vērsti pret leģionāriem, un no RD puses tā ir izdabāšana leģionāru pretiniekiem. No otras puses, policijai ir vieglāk kontrolēt situāciju, ja pasākums ir atļauts. Acīmredzot tā nauda, kas tiek ieguldīta šajos pretleģiona pasākumos, ir tik liela, ka tie notiktu arī tad, ja tiktu aizliegti. Kā liecina «antifašista» Josifa Korena izteicieni – ja viņš var piedāvāt viesnīcai 62 000 eiro par viena pasākuma norisi, tad iedomājieties, kādas summas kopumā tiek ieguldītas šajā pasākumā. No kurienes gan šī nauda nāk? Visticamāk, ka ne no ES struktūrfondiem…

– Vēlreiz precizēsim, kāpēc 16. marts ir latviešu leģiona piemiņas diena.

– Kā jau minēju, šo piemiņas dienu pēc kara ieviesa bijušo leģionāru un trimdinieku organizācija Daugavas vanagi, un tas notika Cedelgēmas nometnē Beļģijā. 1944. gada 16. marts ir diena, kad plecu pie pleca pret sarkano armiju cīnījās abas – 15. un 19. – latviešu leģiona divīzijas. Kaujas notika Krievijā, Veļikajas upes krastos, un latvieši uzvarēja. Latviešiem ir senas un dziļas tradīcijas mirušo piemiņas saglabāšanā, un šī diena patiesībā ir mirušo piemiņas diena. Jāatzīst, ka 16. marts pēdējos gados ir iekļāvis sevī arī protesta akcijas iezīmes, ņemot vērā mūsu valdošo aprindu duālo attieksmi pret 16. martu un Krievijas propagandistu melus. Atcerēsimies, ka bija arī reizes, kad ap Brīvības pieminekli bija žogi un policistu ķēdes, lai nelaistu ziedu nolicējus pie pieminekļa. Valdība ir lēmusi, ka ministri nedrīkst šajā dienā piedalīties leģionāru piemiņas gājienā, bet Einārs Cilinskis apgalvo, ka tomēr to darīs, un viņu par to, iespējams, atstādinās no amata – arī tas cilvēkos izraisa protestu. Bet tajā visā es redzu arī ko citu. Visu laiku ir uzsvērts, ka leģionāri cīnījās pret boļševikiem un viņu realizēto represiju atgriešanos Latvijas teritorijā, tāpēc 16. marts šobrīd, manuprāt, iegūst tādu pretimpērisku raksturu. Mēs redzam, kas patlaban notiek Ukrainā – arī tur vietējos iedzīvotājus Krievija dēvē par nacistiem…

– …apzināti kļūdaini jaucot jēdzienus «nacionālists» un «nacists»…

– …un, jo vairāk Krievija vērsīsies pret nacionālām izpausmēm, jo vairāk cilvēku savas valsts vēsturē akcentēs tos momentus, kuros var saskatīt vēršanos pret impēriju. Runa pat nav par latviešiem vai krieviem, runa ir par impēriju, jo 16. marta gājienā, cik zinu, piedalīsies ne tikai latvieši, bet arī ukraiņi, igauņi, lietuvieši…

– Jūs pavisam nesen apmeklējāt Ukrainu. Kādu noskaņojumu tur jutāt?

– Biju Kijevā, runāju ar cilvēkiem Ukrainas vēsturnieku un muzejnieku vidē. Tur Eiropas Savienību uzskata par glābiņu daudzējādā ziņā, ne tikai kā glābiņu no impērijas. Viņi domā, ka ES atrisinātu arī viņu pašu iekšējās problēmas. Ukraina tiešām ir viens liels problēmu mezgls, un tas nav tikai jautājums – Eiropas Savienība vai Eirāzijas savienība. Ukrainā ir lielas klanu, korupcijas un tiesiskuma problēmas, vēsturiskās atmiņas problēmas. Tā ir jārisina viņiem pašiem, un kļūdaini ir domāt, ka ES tās atrisinās. Protams, Maidans bija ceļa meklējums, lai atbrīvotos no Krievijas spiediena, bet to varēja uzskatīt arī par iekšējo problēmu risināšanas iespēju. Kijevas Maidans nebija krievu un ukraiņu sadursme, redzēju, ka uz Kijevu ar speciāliem autobusiem ved cilvēkus no citiem Ukrainas apgabaliem, lai viņi atbalstītu Jaunukoviču – tā dēvēto Janukoviča gvardi, kas bija ar rungām bruņota un ķiverēs. Tur bija ne tikai krievi, bet arī ukraiņi. Citādi ir ar Krimu, tur izšķiršanās starp brīvību un impēriju jau ir notikusi. Viens otrs saka: paskatīsimies, kādi būs referenduma rezultāti. Nu, nebūsim naivi. Krievija jau ir pieņēmusi lēmumu šo teritoriju pievienot sev, izmantojot tos pašus līdzekļus un shēmas, ko savulaik izmantoja, okupējot Baltijas valstis. Toreiz nenotika militāra pretdarbība, jo Padomju Savienības militārais pārspēks bija tik milzīgs, lai valsti okupētu gandrīz bez neviena šāviena.

– Latvijas robežpunktā Masļenkos 1940. gada 15. jūnijā bija pretošanās provokatīvam uzbrukumam no PSRS puses.

– Jā, bija – kā atsevišķs izņēmums. Viss sagatavošanās process, lai pievienotu Krimu Krievijai, liecina, ka Baltijas valstu okupācijas scenārijs tiek efektīvi atkārtots Krimā, sākot no provokācijām uz robežas un armijas ievešanas, turpinot ar pakļāvīgas vietējās administrācijas norīkošanu, «vēlēšanām» armijas klātbūtnē un vietējās «Kirhenšteina valdības» došanos uz Maskavu – ar lūgumu iekļaut valsti Padomju Savienības sastāvā. Krimas gadījumā – ar pievienošanu Krievijai. Viss ir tāpat kā Baltijas valstīs 1940. gadā – augsnes sagatavošana, ideoloģiskā apstrāde, melīga propaganda. Sākumposmā PSRS apgalvoja, ka ienācēji (okupanti) atbrīvo darbaļaudis no kaklakungiem un buržuāziskajiem plutokrātiem, bet vēlāk padomju ideoloģijā skaidri parādījās tas, ka PSRS glāba Latvijas iedzīvotājus no «Ulmaņa fašistiskā režīma». Jēdzienu «nacionālsociālisms» nebija ērti izmantot, jo tā sastāvā ir vārds «sociālisms». Krimā patlaban notiek tāda pati augsnes sagatavošana: Krievijas propagandas rupori Krimā skandina, ka Kijevā nodibinājies nelikumīgs, nacistisks režīms.

Pilnu interviju lasiet 14. marta Neatkarīgajā Rīta Avīzē.

March 14, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Nevienam ne no viena nevajag baidīties

Intervija ar Eināru Cilinski. Nevienam ne no viena nevajag baidīties

Einārs Cilinskis

16. marts, gluži kā ikgadējais pasaules gals, tuvojas. Taču šoreiz līdzi nesot vēl lielākas kaislības, nekā ierasts. Maidans, Ukraina, Krievija… kara draudi. Iemeslu doties pie Brīvības pieminekļa ir vairāk, nekā stāvēt malā.  Par to saruna ar Eināru Cilinski.

Šodien vara un nauda ir sabiedrības vērtību piramīdas virsotnē, godīgums un nesavtīgums nav cieņā. Ir redzams, ka tu pēc varas neraujies, bet ideoloģiju bez varas taču nav iespējams realizēt.

Jautājums, kur vispār atrodas vara?

Jā, un kur tā atrodas?

Katra ziņā ne parlamentā.  Varbūt Ukrainā vara šobrīd atrodas Maidanā, bet Latvijas vara atrodas ārvalstu vēstniecībās, pie bagātniekiem, lielajās pašvaldībās, pie preses, pie ierēdņiem un ļoti ierobežota daļa pie politiķiem.

Vai to ir iespējams mainīt?

Ne tik vienkārši. Protams, var mainīt proporciju. Un kaut kādās krīzes situācijās visu var mainīt radikālāk – kā tas notiek Ukrainā.

Vai tev liekas, Latvijā kaut kādā veidā Ukrainas notikumi atbalsosies, ka tie liks varai transformēties? Mūsu ārpolitiku nosaka Eiropas Savienība, un šobrīd tā nespēj krasi reaģēt, pieņemt iespaidīgus lēmumus, viss notiek novēloti.

Ukraina, protams, jau šobrīd maina savu politisko dienaskārtību un tāda veidā tā ietekmē un ietekmēs arī Latviju. Šeit ir pārāk daudz scenāriju, lai es pateiktu, kā tieši tas notiks.

Ko tu pats esi ieguvis no politikas, un ko politika no tevis, kamēr tu tajā darbojies?

Vai vispār ir iespējams formulēt, ko ir ieguvusi politika? Kas ir politika – tas ir kaut kāds process. Vai process ir kaut ko ieguvis, vai zaudējis – nezinu, bet es esmu ieguvis iespēju zināmā ierobežotā apmērā īstenot savas idejas.

Šīs idejas skar arī Latvijas reģionu problēmas un piedāvā tām risinājumus.

Latvijas reģioni arī paši ir piedāvājuši savus risinājumus, un es piekrītu valsts prezidentam, ka pašvaldību vara šobrīd ir attīstītāka un spēcīgāka par valsts varu. Attiecīgi ministra uzdevums ir nevis kaut kā traucēt un kaut ko sabojāt, bet gluži otrādi – palīdzēt tām visdažādākajos procesos. Diemžēl iepriekš Vides ministrija pašvaldībām daudz kur nepalīdzēja.

Tu pārņēmi ministriju laikā, kad tai jārisina lērums problēmu. Vai un kā tu visu paspēj?

Tāpēc strādāju arī sestdienās. Svarīgākais ir saprast prioritātes un nenodarboties ar lietām, ko var risināt vēlāk, nešķiest laiku bezjēdzīgās sarunās. Jā, un vēl – nepieņemt apmeklētājus. Atzīstu, tas ir zināmā mērā bezkaunīgi, bet neļauju ar sevi manipulēt.

Atgriežamies pie jautājuma par varu. Vēl pirms 20 gadiem cilvēki sadevās rokās, lai sasniegtu kopīgu mērķi – neatkarību. Šodien…

Blefs. Nekad nekas tāds nav bijis! Arī toreiz Latvijas spēki bija sadrumstaloti. Vieni skatījās uz padomju pusi, citi skatījās uz Brežņeva laika Somijas modeli, citiem vēl kaut kas bija padomā. Attiecības starp LNNK un Tautas Fronti nebija labākas par tagadējām Vienotības un Nacionālās apvienības attiecībām.

Vai, tavuprāt, mēs glorificējam tos laikus?

Mēs glorificējam kopības sajūtu, vienotību mērķu sasniegšanā. Politiķu vidū tādas nebija. Protams, cilvēki gāja barikādēs, un tas ir pavisam cits stāsts – stāsts par milzīgu vienotību.

Viņi gāja barikādēs, cīnoties par kādiem ideāliem. Mūsdienās cilvēki, šķiet, vairāk grūstās ar elkoņiem, nekā sadodas rokās. Vai, tavuprāt, ideālisma laikmets palicis pagātnē?

Īstenībā sadarbība dod daudz lielāku efektu, nekā savstarpēja cīņa. Vienmēr un visās situācijās. To es redzu arī pašvaldībās. Vissliktākās pašvaldības ir tās, kurās pozīcijai tikai vienas balss pārsvars. Pozīcija un opozīcija ik pa brīdim mainās, kā tas bija ilgāku laiku Jūrmalā. Tā ir visneefektīvākā pārvaldība. Bet, ja priekšsēdētājs spēj saliedēt komandu, pašvaldība strādā labāk. Un – kaut vai pie varas ir visu lamāts oligarhs vai mikro oligarhs, viņš tiek ievēlēts atkal un atkal. Sabiedrība redz un novērtē rezultātus šīs pašvaldības darbā.

Vai tev kā politiķim noder akadēmiskajā vidē gūtās zināšanas un pieredze?

Tas bija tikai tāds iesācēja zinātnieka līmenis, kas beidzās ar Atmodas laiku. Es mēģināju kaut ko paralēli darīt, bet zinātnē tā nevar. Tā prasa visu laiku.

Bet vai ir kāda eksaktās zinātnes teorija, ko var attiecināt uz politiku?

Jā, tā ir sistēmanalīze. Metode, kas tiek izmantota gan zinātnē, gan sabiedrības veidošanā un politikas plānošanā. Sistēmas jāanalizē visur, jo viss ir savstarpēji saistīts. Sistēmu struktūra.

Arī 16. marts?

Ar 16. martu viss ir ļoti vienkārši. Krievijas režīmam ir vēlme noteikt dienaskārtību Latvijā, un nav nozīme, vai tas ir 16. marts, vai kāds cits datums.

Ja 16. martu piepeši svītrotu, tad visi šie paši ļautiņi izvēlētos citu datumu, pret kuru protestēt – vai tas būtu 18. novembra lāpu gājiens, vai kāds cits pasākums. Piekāpšanās nenovestu ne pie kāda ieguvuma. Lietuvā protesti notiek valsts svētku gājiena laikā un atbrauc tās pašas krievu organizētās protestētāju organizācijas.

Vai 16. marta piemiņas pasākumos nevajadzētu piedalīties visiem trim mūsu ministriem? Savu lēmumu Tu esi pieņēmis, bet, vai Tev līdzās nevajadzētu iet arī tieslietu ministrei un kultūras ministrei?

Tas ir katra individuāls lēmums. Par sevi varu pateikt, ka noliecu galvu karavīru priekšā.

Esmu godinājis par Latviju kritušos, kad nebiju partijā, arī – kad biju ierindas biedrs, un godināšu tos tagad, kad esmu politiķis! Un punkts! Mani nebiedē citu politiķu draudi padzīt mani no valdības.

Taču vienlaikus es apzinos, ka Nacionālajai apvienībai ir būtiski palikt šobrīd valdībā. Personālijas pat nav būtiskas.  Arī tas jāvērtē.

Kā tad mēs izskatīsimies, ja no mums viens ministrs ies, bet divi neies. Citi teiks – re, kā viņiem tur iekšienē – domstarpības…

Domāju, nevienam ne no viena nevajag baidīties. Nevajag baidīties iet un nevajag baidīties neiet. Nekas nav jādara piespiedu kārtā.

Bet Tava pārliecība ir tā, ka mums ir tiesības atzīmēt tos datumus, kurus gribam?

Tas ir galvenais. Ja godīgi, tad es uzskatu, ka 17. marts ir pat svarīgāks datums – gadadiena Latvijas Centrālās padomes Manifestam, kas bija vērsts pret abiem okupācijas režīmiem. Ir labi, ka mēs šogad sāksim to atzīmēt. Taču neatkarīgi no tā, kā mēs kuru datumu vērtējam, neviens no ārpuses nedrīkst noteikt, kur mums un ko būs darīt.

Premjerministre Straujuma un Ministru kabinets pieņēma lēmumu, ka neviens no valdības nedrīkst iet… Tu tik un tā iesi?

Varu izstāties no valdības, ja vajag. Es ļoti augsti vērtēju Straujumas kundzi, viņa droši vien rūpējas par to, lai Latvija starptautiski labi izskatītos, bet domāju, tas, kas notiek Ukrainā, var būtiski izmainīt notikumus līdz 16. martam.

Piemēram, kas tāds varētu notikt?

Neesmu pareģis, bet, ja notikumi Ukrainā attīstās nelabvēlīgi, kā tas izskatās šobrīd, tad tas atstās iespaidu uz Latviju un arī uz politiskajiem procesiem. Krievijas darbība ir absolūti prognozējama jau no Staļina laikiem – un šī brīža plāns šobrīd ir Krimas „anšluss” [aneksija – red. piez.] bez tālākas izvēršanās Ukrainas teritorijā. Tas ir tas, ko ir iecerējusi Krievija. Taču kumoss var izrādīties pārāk liels, un tad viss var izvērsties neprognozējami.

Katrā ziņā šogad 16. marts nebūs tikai datums, kurā pieminam kritušos par Latviju. Tas būs protests pret agresori Krieviju, un tas nozīmē, ka nepieciešamība piedalīties 16. marta pasākumos ir daudz lielāka nekā citus gadus. Sabiedrības piedalīšanās ir ļoti būtiska, nacionālo minoritāšu piedalīšanās ir ļoti būtiska. Politiķu piedalīšanās varbūt ir pārspīlēta. Bet lielākais pārspīlējums ir apstāklī, ka politiķi ir kaut kas būtisks. Ja palasām presi, palūkojam TV, tad politiķi visu dara nepareizi. Nu, kurš cilvēks Latvijā ieredz politiķus?

Politiķi ir cūkas un mērkaķu krustojums – tā tu rakstīji savā Twiterkontā.

Ja politiķis ko dara, tad mediji raksta, ka viņš dara to savās savtīgajās interesēs, ka tās ir vērstas pret valsti. Ja politiķis neietu 16. martā, tad medijos būtu tāda pati retorika – ka viņš neiet savās gļēvulīgajās interesēs, lai saglabātu savu amatu un turpinātu zagt.

Faktiski iznāk, ka politiķis pēc dabas ir kaut kas slikts un viņa rīcība jebkurā gadījumā ir kaut kas slikts.

Intervēja Laila Ozoliņa

March 13, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Vēsturnieks Neiburgs: “Latvijā karš ir beidzies”

Intervija ar Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku, vēstures zinātņu doktoru Uldi Neiburgu.

– Kāds šobrīd ir stāvoklis latviešu leģiona vēstures pētniecībā? Pirms kāda laika taču tika iegūts leģiona arhīvs. Vai ir kas mainījies vēsturnieku un sabiedrības attieksmē pret leģionāriem?

– Mūsdienās visi dokumenti, kas saistīti ar leģiona cīņām Otrajā pasaules karā, ir pieejami gan Vācijas Federālajā un militārajā arhīvā, gan dažādos Latvijas arhīvos, kur glabājas vācu, latviešu, padomju izcelsmes dokumenti par leģionu. Arī savulaik trimdā izveidotā t.s. Latviešu leģiona (DV CV ģenerālsekretāra) arhīva materiāli šodien ir nodoti Latvijas Valsts arhīvā, bet daļa Okupācijas muzejā. Kritušo leģionāru kartotēka ir Kara muzejā. Kad 2006. gadā no kāda holandiešu kolekcionāra tika nopirkta 15. latviešu divīzijas štāba dokumentu kolekcija, presē bija milzīga ažiotāža, sak, kas nu tur būs, droši vien liecības par leģionāru kara noziegumiem. Bet nekas tāds neapstiprinājās, un ar šiem dokumentiem ikviens var iepazīties Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Nesen kopā ar doktoru Kārli Kangeri bijām arī Hūvera institūtā Kalifornijā, kur ekspertējām arī t.s. līdz šim slēgto fondu – policijas bataljonu un leģiona dokumentus, kuru izmantošanai ir nepieciešama ASV Daugavas Vanagu atļauja. Taču arī šie dokumenti nesatur nekādus faktus par leģionāru represīvām darbībām.

– Tas nozīmē, ka cilvēki, kuri vēlas nevis truli bļaustīties uz ielām par leģionāru «noziegumiem», bet iegūt objektīvu ainu par viņiem, to arī var izdarīt?

– Protams. Vienīgā problēma, ar ko var saskarties, ir Krievijas arhīvi. Ir dažādas publikācijas un dokumentu krājumi, kas atsaucas, piemēram, uz Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva dokumentiem, nenorādot ne konkrētus fondus, ne lietas, turklāt tie plašākai publikai nemaz nav pieejami. Ja mēs gribam objektīvi vērtēt leģionu, mums vajadzētu brīvi izmantot un kritiski analizēt visus dokumentus un arī aculiecinieku liecības. Taču mūsdienās nereti diemžēl notiek tā, ka leģiona vēsture, it īpaši Krievijas un pašmāju propagandistu sacerējumos, tiek atspoguļota, balstoties tikai uz fragmentāru vai speciāli atlasītu tendenciozu informāciju un nemaz neizmantojot Latvijas vēsturnieku jaunākos pētījumus. Piemēram, tas pats Kangeris ir skrupulozi izpētījis gan leģiona veidošanas politiskos aspektus, gan latviešu policijas bataljonu līdzdalību pretpartizānu akcijās Baltkrievijā 1942./1943. gadā. Nākotnē vēl būtu jāpēta latviešu policijas un robežapsardzības pulku cīņas Krievijas teritorijā 1944. gadā, par ko ir arī atsevišķas pretrunīgas liecības.

– Demagoģijas apsēsti vēstures «pētnieki» parasti jauc vienā zupā gan latviešu leģionu, gan policijas bataljonus.

– Tas ir vispārzināms fakts, ka kara laikā tika izveidoti 42 latviešu un septiņi Latvijas krievu policijas bataljoni. Sākotnēji tikai seši (pēc tam vēl pieci) no šiem bataljoniem tika iekļauti leģiona sastāvā. Ir 1943. gada 26. maija Himlera rīkojums, kas aptver gan leģionu, gan visus policijas bataljonus, tas ir, visas SS un policijas pakļautībā izveidotās vienības. Taču ir skaidri redzams, ka šis rīkojums tapis resorisku interešu dēļ, jo Himleram vajadzēja nodefinēt, kas tās ir par struktūrām, kas atrodas viņa pakļautībā. Turklāt, ja arī gribētu ņemt vērā šo Himlera leģiona definīciju, to nevar piemērot ar atpakaļejošu datumu, respektīvi, attiecināt uz laiku, pirms tā tapusi.
– Kā atbildēsim uz šo jautājumu: leģionāri piedalījās vai nepiedalījās represijās?

– Pretpartizānu akcijas pamatā ir izpētītas, mēs zinām, kuri policijas bataljoni tur piedalījās, zinām arī, ka daži policijas bataljoni piedalījās represijās pret civiliedzīvotājiem, bet tas nenozīmē, ka mēs varam šo mazākuma vainu vai atbildību vispārināt uz vairākumu.

– Cik liels bija šis mazākums?

– Vācijas bruņoto spēku sastāvā – vērmahtā, leģionā, policijas bataljonos – bija aptuveni 110 000 līdz 115 000 Latvijas iedzīvotāju. No tiem 52 000 bija Ieroču SS divīzijās un citos mazākos veidojumos. Mūsu pieminētais mazākums būtu kopā kādi daži tūkstoši, vai Ieroču SS vienībās varbūt daži simti vīru, kas tur nonāca vēlākā laika posmā.

– … kas piedalījās represijās?

– Jautājums atkal – kādās represijās? Par «Arāja komandu», kas nodarbojās ar ebreju slepkavošanu un veica citus noziegumus, viss ir skaidrs. 20. policijas bataljons apsargāja Rīgas, bet 22. un 272. policijas bataljoni Varšavas geto, kas ir kaut kas cits. Bija bataljoni, kas cīnījās arī frontē, un nevaram vispārināt arī visu bataljonu darbību, kas cīnījās pret padomju partizāniem, kas no starptautisko tiesību viedokļa vēl nav nekāds kara noziegums, tāpat kā militāru objektu, dzelzceļu vai pat karagūstekņu nometņu apsardze. Protams, ir jāatzīst, ka tie policijas bataljoni, kas piedalījās operācijās Purva drudzis un Ziemas burvība, bija iesaistīti represijās pret civiliedzīvotājiem, tomēr viņu tiešais uzdevums nebija cilvēku slepkavošana.

– Kārlis Kangeris intervijā Neatkarīgajai teica, lūk, ko: «Operācija Ziemas burvība notika 1943. gadā, tajā piedalījās astoņi policijas bataljoni. Taču policijas bataljoni cilvēkus nešāva, pienākumu sadalījums tur bija skaidrs: policijas bataljoniem vajadzēja ielenkt sādžas, sadzīt kopā cilvēkus, pēc tam nāca SD vienības, kas visus izšķiroja – kurus uzskatīja par partizāniem, tos nošāva, darbspējīgos savāca un aizsūtīja uz Salaspils nometni. Vēl notika operācija Purva drudzis, kurā piedalījās četri policijas bataljoni – tā arī bija partizānu apkarošana. Ziemas burvībā sagūstīja apmēram 7000 cilvēku, ieskaitot bērnus. No 1942. līdz 1944. gadam vācieši Baltkrievijā veica 55 partizānu apkarošanas operācijas, un latvieši piedalījās tikai dažās. Bet krievu propaganda mēģina visu vainu uzvelt latviešu policijas bataljoniem. Un nevajag arī aizmirst, ka Baltkrievijā bija stacionēta Arāja viena komanda, kas piedalījās soda akcijās.» Krievijas propagandisti gan sagāž vienā kaudzē leģionārus, policijas bataljonus un to pašu Arāja brigādi.

– Krieviski iznākošajā laikrakstā Vesti segodņa nesen bija raksts par operāciju Ziemas burvība, kurā piedalījās policijas bataljoni. Izklāsts bija visumā korekts, taču pievienotie foto… Uz viena – cilvēku nošaušana, kam klāt pielikts leģionāru sarkanbaltsarkanais vairodziņš, uz cita parāde 1943. gada martā Doma laukumā, pēc kuras pirmos mobilizētos leģionārus nosūtīja uz fronti. Bet zem bildes paraksts, ka viņi taisnā ceļā dodas uz Baltkrieviju ķert vergus…

– Ar propagandu nodarbojas ne tikai vietējie «vēsturnieki», tādu ir daudz arī mūsu draudzīgajā Krievijā.

– Propagandas izdevumus par vēsturi es sašķirotu trijās daļās: pirmajā būtu Urbanoviča/Paidera tipa grāmatas ar faktiem neatbilstošiem diletantiskiem spriedelējumiem, tad pētījumi, kas balstās arhīvu dokumentos, taču tajos tomēr ir pārāk daudz padomju propagandas klišeju un imperiālisma ideoloģijas (Jūlijas Kantoras grāmata Pribaltika: voina bez pravil – Baltija: karš bez noteikumiem, krievu val.), trešajā – apzināti propagandistiski, neobjektīvi sacerējumi, kam ir visai maz sakara ar vēstures zinātni. Tādi ir bēdīgi slavenie propagandisti Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs, kuri pirms kāda laika publiskoja arī tādu kā pārskatu par to, ko noklusē vai nepareizi skaidro latviešu vēsturnieki par leģionāriem. Tā, piemēram, viņi runā par Nirnbergas kara tribunāla gala spriedumu, kas pasludināja par noziedzīgu SS un tās apakšstruktūras, arī Ieroču SS. Taču to neattiecināja uz personām, kas bija iesaistītas piespiedu kārtā un nav izdarījušas kara noziegumus. Un tādi ir absolūtais vairākums latviešu leģionāru. Savukārt Djukova/Simindeja interpretācija ir tāda, ka šo nevainīguma principu var attiecināt tikai uz latviešu leģionāru mazākumu.

– Kā viņi to pamato?

Latvijā notika piecas mobilizācijas akcijas, pirmā no kurām tika uzsākta 1943. gada 1. martā, sākotnēji pieļaujot nosacītu izvēli starp nonākšanu vācu vērmahtā, leģionā vai darba dienestā. Kad vācieši redzēja, ka vairākums izvēlas leģionu, jo tā tomēr bija latviešu formācija, jau nedēļu vēlāk 8. martā šādu izvēles iespēju atcēla, jo nevarēja piepildīt kvotas citām formācijām. Šo faktu Djukovs/Simindejs nemaz nav pamanījuši un uzskata, ka iespēja izvēlēties dienesta veidu piespiedu mobilizētos padara par brīvprātīgajiem. Vēl absurdāks ir apgalvojums, ka līdz 1944. gada janvārim ir bijušas visas iespējas izvairīties no mobilizācijas, jo par to esot draudējis tikai salīdzinoši neliels sods – 6 mēnešu ieslodzījums.

– Kādi vēl «pamatoti argumenti» parādās šo «vēsturnieku» darbos?

– Ir tāds Krievijas Atbrīvošanas armijas (POA) poručika Baltiņa 1944. gada 26. maija ziņojums, kurš apmeklējis Austrumu fronti, respektīvi, Vitebskas un Pleskavas apgabalus, un bijis vietās, kur latviešu leģiona vienības nogalinājušas tūkstošiem civiliedzīvotāju. Viņu līķi mētājušies sādžu apkārtnē, kādā akā samestas nogrieztas vīriešu galvas. Tāpat atrastas zvērīgi nogalinātas sievietes, kuras Baltiņam palīdzējis apglabāt kāds vācu leitnants, uz katra kapa uzliekot pareizticīgo krustu ar uzrakstu, ka šīs sievietes esot dzīvas sadedzinājuši krievu tautas ienaidnieki – latviešu esesieši.

– Vācu leitnants, kas uzliek piemiņas zīmes, kas vērstas pret SS, latviešu leģionāri, kas griezuši galvas… Izklausās pēc propagandas. No kurienes vispār radies tāds «dokuments»?

– Vispirms tas tika publicēts piecdesmito gadu otrajā pusē krievu emigrantu žurnālā Časovoj, ko izdeva Briselē. Mūsdienās šis dokuments ir pieejams Vācijas militārajā arhīvā Freiburgā, un interesanti, ka uz tā nav nekādu POA kancelejas atzīmju vai zīmogu, kas apliecinātu, ka tas tapis kara laikā. Ir publicēta arī leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska vēstule žurnāla redakcijai, kurā viņš paskaidro, ka tas ir visai dīvaini: kaut kāds Baltiņš, par kuru neviens neko nezina un tādu vispār nepazīst, bez jebkādām militārās virspavēlniecības atļaujām ir varējis apmeklēt piefrontes joslu, kurā uzturēties ir bijis bīstami, jo tajā 1943.–1944. gadā aktīvi darbojušies padomju partizāni. Bangerskis uzskatīja, ka šāda «poručika Baltiņa» ziņojuma parādīšanās ir tapusi, lai nomelnotu paša Bangerska reputāciju krievu emigrantu vidē. Arī bēdīgi slavenais Nikolajs Kabanovs savulaik Vesti segodņa rakstīja, ka zvērības Baltkrievijā esot izdarījis 3. Cēsu policijas pulks, gan aizmirstot, ka šī pulka karavīri nēsāja vācu policijas, nevis SS uniformas. Vēl ir satopami nepamatoti apgalvojumi, ka 19. latviešu divīzija no 1943. gada decembra līdz 1944. gada aprīlim esot iznīcinājusi 23 sādžas un nošāvusi 1300 cilvēku. Bet 2. latviešu brigādes pārformēšana par 19. divīziju notika tikai 1944. gada marta kauju laikā, un tās karavīri visu laiku cīnījās frontē, nevis veica kādas soda akcijas! Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā 2004. gadā pat bija teikts par kaujām 1944. gada 6. augustā pie Lubānas ezera, kuru laikā 19. divīzijas 43. grenadieru pulka karavīri zvērīgi nogalinājuši 14 gūstā kritušos ievainotus sarkanarmiešus, izgriežot viņiem uz pieres zvaigznes, izdurot acis u.tml. Ir dokumenti, kas apstiprina, ka īstenībā šī 65. gvardes pulka karavīru vienība bija nonākusi pretinieka tiešā artilērijas uzbrukumā un no viņiem maz kas bija palicis pāri. Propagandas nolūkā pēc tam gan tika radīta leģenda par «fašistu zvērībām».

– Ir vēl viens kara stāsts par it kā slepkavniekiem latviešiem – tas ir Podgajas – Fledebornas notikums, par ko vēl salīdzinoši nesen bija konceptuāls troksnis.

– Jā, arī to piemin Djukovs/Simindejs. Tas ir stāsts par 32 Polijas Tautas armijas karavīriem, kurus, saņemtus gūstā, esot dzīvus sadedzinājuši latviešu leģionāri. Jau pirms kādiem desmit gadiem kopā ar vēstures doktoru Ēriku Jēkabsonu mums bija publikācija, kurā norādījām uz šī pieņēmuma nepareizību, ko apstiprina arī 15. divīzijas 32. grenadieru pulka bataljona komandiera majora Jūlija Ķīlīša dienasgrāmata. Nesen amerikāņu pētnieki Eduards Anderss un Jirgens Frics ir secinājuši, ka 1945. gada 31. janvārī, kad notikusi šo poļu karavīru sagūstīšana, latviešu leģionāri aizvadīja smagas kaujas un tikai pašā vakarā sasniedza Podgaju. Latvieši saņēmuši gūstā pavisam citu gūstekņu grupu, ko pēc standartprocedūras nodevuši vāciešiem. Poļu gūstekņu nošaušanu veica nevis latvieši, bet gan nīderlandiešu 48. SS grenadieru pulks vai kāda no vācu Ieroču SS kaujas grupām. Turklāt viņi nav sadedzināti dzīvi, bet to līķi atradušies šķūnī, kas aizdedzies divas dienas vēlāk sekojošās kaujas darbības laikā. Lai to apstrīdētu, Djukovs/Simindejs ņirgājās par Andersa un Frica vēsturnieku kvalifikāciju un pārmet profesoram Andersam (viņam tikai brīnumainā kārtā izdevās izglābties no ebreju nošaušanas Šķēdes kāpās 1941. gada decembrī!), ka viņš spējis vācu laikā mainīt tautību, adaptēties antisemītu vidē un kļūt par kolaborantu, periodiski piedaloties padomju karagūstekņu apsargāšanā. Tas viss ir izsecināts no Andersa atmiņām par to, ka viņš strādājis Liepājā kantorī, kura pagalmā nodarbināti arī krievu karagūstekņi, un Andersa priekšnieks vienu reizi uz īsu brīdi (!) viņam iedevis šauteni, lai viņš uzmana pagalmā strādājošos. Tā kā Djukova/Simindeja skatījumā Anderss tā ir kļuvis par kolaborantu, viņa pētījumi tiek noraidīti.

– Vēl viens mīts par leģionāriem ir tāds, ka leģionā bijuši tikai un vienīgi latvieši. Bet bija arī citu tautību vīrieši.

– Par to nav absolūti precīzu datu. 1993. gadā tapa bijušā leģionāra, vēsturnieka un sociologa Tālivalža Vilciņa pētījums Latviešu leģionārs 50 gadu pēc kara. Tolaik dzīvi bija vēl bija vismaz 11 500 leģionāru, un, veicot izlases anketēšanu, tika iegūti skaitļi, kurus lieto arī šodien: līdz 15% bija brīvprātīgie un 98% latviešu. Daudzi iesaukšanas dokumenti liecina, ka leģionā dienējuši arī poļi, lietuvieši, krievi. Bet ir septiņi policijas bataljoni, kuros mobilizēti lielākoties Latgales krievi. Pirms šie bataljoni tika izveidoti, jau 1943. gada vasarā ģenerālkomisāra Rīgā sarakstē parādās interesants fakts: saņemti 600 pieteikumi no Latvijas krieviem ar lūgumu uzņemt viņus leģionā. Esmu dažiem no viņiem jautājis: kā bija – karot pret tautas brāļiem frontes līnijas otrajā pusē? Atbilde bija, ka par krieviem viņi uzskatījuši drīzāk vlasoviešus, nevis padomju karavīrus.

– Ieroču SS leģioni bija ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Baltkrievijā, Ukrainā…

– Kad izsludināja totālo mobilizāciju, Latvija un Igaunija bija vienīgās teritorijas, kurās tā notika tik masveidīgi, jo Himlers bija noteicis, ka Baltijai jākļūst par SS papildinājumu un rezervātu, un latviešiem neviens neprasīja, vai viņi grib dienēt leģionā vai ne. Bet ne jau visi PSRS iedzīvotāji bija padomju patrioti, kas gaidīja padomju varas atgriešanos. Rietumukrainā, piemēram, ļoti daudzi bija noskaņoti pozitīvi pret vāciešiem.

– Aktuāls ir likums par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu. Kāds ir jūsu skatījums uz to?

– Būtu vērts meklēt to, kas abās frontes pusēs karojošajiem bija atšķirīgs un kopīgs kara laikā, kā arī vērtēt atšķirīgo pieredzi pēckara periodā. Kā piemēru var minēt divus tagadējo karavīru biedrību vadītājus. Ir Alberts Pāže, kas pārstāv sarkanarmiešus, un ir Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs, leģionārs Edgars Skreija. Starp viņiem ir milzīga atšķirība. Pāže vēl 60. gadu sākumā, būdams augsta ranga PSKP nomenklatūras funkcionārs, bija atbildīgs par represīvo iestāžu darbību, cīnījās pret «buržuāziskajiem nacionālistiem». Vēlāk viņš bija tieslietu ministra vietnieks. Bet Skreijam tādu karjeras iespēju nebija. Viņš bija spiests iziet filtrācijas nometnes, vēlāk izjust ierobežojumus izglītības, darba un sociālā nodrošinājuma ziņā. Domāju, ka ir vajadzīgs likums, kas sakārto Otrā pasaules kara dalībnieku dzīvi, taču likumam jāattiecas uz LR pilsoņiem, nevis uz nepilsoņiem, bijušās PSRS vai citu ārvalstu pilsoņiem. Ir jābūt sietam, kas izsijā likuma priekšrocību baudītājus, proti, tas nedrīkst attiekties uz represiju veicējiem, uz «Arāja komandas» locekļiem, uz tiem, kuri piedalījās deportācijās vai SMERŠ vienībās. Mums ir svarīgi pateikt, ka Latvijā karš ir beidzies, un, ja mēs spējam par kaut ko vienoties Latvijas neatkarības vārdā, tad mēs parādām, ka ne iekšpolitiski, ne ārpolitiski šā Otrā pasaules kara tēma mums nav problēma.
***

ULDA NEIBURGA ATZIŅAS

Mūsdienās nereti diemžēl notiek tā, ka leģiona vēsture tiek atspoguļota, balstoties uz fragmentāru informāciju vai izceļot sev vēlamus uzstādījumus.

Kad izsludināja totālo mobilizāciju, Latvija un Igaunija bija vienīgās teritorijas, kurās tā notika tik masveidīgi, jo Himlers bija noteicis, ka Baltijai jākļūst par SS papildinājumu un rezervātu, un latviešiem neviens neprasīja, vai viņi grib dienēt leģionā vai ne.

Daudzi iesaukšanas dokumenti liecina, ka leģionā dienējuši arī poļi, lietuvieši, krievi.

Bet ir septiņi policijas bataljoni, kuros mobilizēti lielākoties Latgales krievi.

March 12, 2014 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, Apmelojumi, Vēsture | Leave a comment

Edvīns Šnore: Histēriskā vēršanās pret 16. martu ļoti kontrastē ar klusēšanu par 9. maiju

 

Foto - Timurs Subhankulovs


http://goo.gl/VA9pXL

1939. gada 1. septembrī Latvijas prese pārpublicēja Hitlera paziņojumu: “Stāvoklis attiecībās starp Vāciju un Poliju pašlaik ir tāds, ka katrs tālākais starpgadījums var novest pie abās pusēs savilkto bruņoto spēku saduršanās… Šīs attiecības cēloņi ir, pirmkārt, neiespējamā robežu nospraušana, kādu devis Versaļas diktāts, un, otrkārt, neiespējamā apiešanās ar vācu minoritāti no Vācijas atdalītajos apgabalos”.

Ja Polija šos saspīlējuma “cēloņus” likvidēs, atdos Vācijai Dancigas koridoru un sāks tolerantāk izturēties pret vācu minoritāti, tad Hitlers Poliju liks mierā. Tā toreiz vācu propaganda attēloja lietu stāvokli un atradās pietiekoši daudz “pragmātiķu” gan Rietumos, gan Austrumos, kuri poļus mēģināja pierunāt nelekt Hitleram acīs un piekāpties šīm it kā visnotaļ saprotamajām vācu prasībām.

Izskatās, ka arī šodienas Latvijas politiskā elite 1939. gada Polijai būtu ieteikusi to pašu, naivi cerot, ka šī piekāpšanās jel ko mainītu Hitlera uzsāktajā cīņā par vācu dzīves telpu. Visādā ziņā tā var secināt, lasot atbildīgu personu ieteikumus Latvijas ministriem 16. martā neiet pie Brīvības pieminekļa. Poļi, starp citu, sekoja ieteikumiem un “nedeva trumpjus” nacistu propagandai. Nacisti tad vienkārši pārģērba savus cilvēkus poļu formās, uzbruka vācu radio stacijai un, izmantojot to kā ieganstu, uzsāka plānoto karu. Izskatās, ka cienījamie ieteicēji patiesi tic, ka piekāpjoties Krievijas propagandas priekšā mēs spēsim jel kā ietekmēt vai kavēt Putina uzsākto cīņu par krievu dzīves telpu rietumos. Ukrainā nebija nedz 16.marta, nedz “pazemojošu” naturalizācijas eksāmenu, nedz nepilsoņu un vienalga Krievija atrada iemeslu, lai ievestu tur savu karaspēku. Pie tam skandējot to pašu, ko vienmēr – cīņu pret fašismu.

Kas attiecas uz Rietumu reakciju, tad Rietumi, atšķirībā no Krievijas, nenosoda latviešu leģionārus. Ja arī kaut kur Eiropas un ASV kreisajā presē parādās Maskavas sponsorētas publikācijas par šo tēmu, tad Latvijas amatpersonām vajadzētu nevis līst pagultē, bet lūgt, piemēram, ASV vēstnieku izskaidrot savas valsts sabiedrībai, kādēļ tad ASV uzņēma latviešu leģionārus pēc kara, kādēļ uzticēja viņiem apsargāt Nirnbergas tribunālu un kādēļ uzskata, ka šie cilvēki nav neko sliktu darījuši. Tā vietā, lai vienatnē cīnītos ar Kremļa propagandu, Latvijai 16. marta pasākumos būtu jāiesaista arī rietumvalstu pārstāvji, kā pirmo uzaicinot Vācijas vēstnieku, kura valsts nelikumīgi mobilizēja Latvijas pilsoņus savā armijā un kura ir tieši atbildīga par to, ka tūkstošiem mūsu tautiešu vācu dienestā tika nogalināti un sakropļoti. Ir pilnīgs absurds, ka tagad šiem cilvēkiem un tiem, kas godina viņu piemiņu, ir jāslapstās kaut kur pa kaktiem, gluži tāpat kā padomju okupācijas laikā!

Mīkstčaulība un mazdūšība – ir īpašības, kuras nicina gan Rietumos, gan (jo sevišķi) Austrumos. Arī liekulība neraisa cieņu. Histēriskā vēršanās pret 16. martu tik ļoti kontrastē ar atbildīgo personu klusēšanu 9. maija sakarībā, ka dažbrīd liekas, darīšana ir nevis ar neatkarīgas Latvijas valdību, bet ar LPSR pašpārvaldi. Ja bailes no ārvalstu reakcijas nekādi neļauj pārtraukt izaicinošo 9. maija balagānu ar Latvijas galvaspilsētas vadītāja piedalīšanos, tad vajadzētu vismaz cienīt pašiem sevi un neizvirzīt apkaunojošus ultimātus tiem, kuri 16. martā pie Brīvības pieminekļa grib nolikt puķes.

 

March 12, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Valdības nostāja – ministriem 16. martā sēdēt mājās!


Foto - LETA

Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (RP) pēc valdības sēdes slēgtās daļas par 16. martā gaidāmajiem drošības izaicinājumiem izteicās kodolīgi: “Pastāv risks, ka verbāli konflikti pāraugs fiziskā konfrontācijā.” Jautāts, vai ministru dalība pasākumā šādu risku palielinās, viņš atbildēja noliedzoši. “Tas vairāk ir valdības nostājas un ārpolitikas jautājums. Ministra klātbūtne nenozīmē, ka tur uzreiz ietu rokas un kājas pa gaisu. Neiešana ir valdības pozīcija, kas ir 18 gadus konsekventi uzturēta. Šogad situācija ārpolitiski ir īpaši jutīga un noteikti nav īstais brīdis mainīt šo valdības politiku,” teica Kozlovskis. Viņš arī paskaidroja, ka aizliegums ministriem piedalīties pasākumos attiecas tikai uz tradicionālo “Daugavas Vanagu” gājienu ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Piemiņas pasākumos Lestenē valdības pārstāvji varot piedalīties bez kādiem ierobežojumiem.

Vides un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis (NA) balsojis pret šo lēmumu un, visticamāk, gatavojas to ignorēt. Viņš leģionāru piemiņas gājienā uz Brīvības pieminekli piedalījies 16 gadus un nedomā šo tradīciju pārtraukt. Tomēr pēc valdības sēdes viņš par saviem plāniem bija nerunīgs, solot piektdien sasaukt īpašu preses konferenci. Cilinski atbalsta arī NA Saeimas frakcija. “Tas, kā godināt karavīrus, ir katra pilsoņa brīvprātīga izvēle. Uzskatu, ka valdība, mēģinot noteikt, kāda godināšana ir pareiza un kāda nav, iziet ārpus savas kompetences,” teica NA Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars.

Vēl daiļrunīgāk izsakās NA parlamenta deputāts Jānis Dombrava. “Šis būtu ierindojams vēstures grāmatās kā muļķīgākais MK lēmums,” viņš ironizē sociālās saziņas vietnē “Twitter” un pauž varbūtību, ka vides ministra profesionālā darbība patraucējusi kādam grupējumam, kas tagad vēlas no viņa atbrīvoties.

Kopā ar Cilinski 16. marta gājienā, visticamāk, piedalīsies vairākums NA Saeimas deputātu, kā arī vairāki pašvaldību deputāti. Kultūras ministre Dace Melbārde (NA) pie Brīvības pieminekļa neies, bet piedalīsies piemiņas pasākumā Lestenē.

Savdabīgu vērtējumu leģionāru gājienam pirmdien sniedza Ministru prezidente Laimdota Straujuma (“Vienotība”): “Valdības pozīcija nav piedalīšanās gājienos, ko var traktēt kā atbalstu fašismam vai, no otras puses, citā datumā – atbalstu komunismam.” Ja jau valdības vadītāja atzīst, ka 16. martu var traktēt kā “atbalstu fašismam”, tad vējā visi vēsturnieku un ārlietu dienesta pūliņi ieskaidrot ārvalstu partneriem, ka leģionāri nav fašisti un šis datums ir kritušo karavīru piemiņa, nevis nacisma glorificēšana.

“Krievijas propagandas aparāts pēdējā laikā uzņēmis tādus apgriezienus, ka fašismam var pielīdzināt ikvienu nacionālu kustību vai aktivitāti citās valstīs,” vērtēja vēsturnieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis. Taču arī viņš uzskata, ka ministriem nevajadzētu demonstratīvi piedalīties 16. marta gājienā. Vēsturnieks arī pauda nožēlu, ka 16. marta troksnis pilnībā aizēnojis citus brīvības cīnītājus, kuru liktenis bijis ne mazāk traģisks, piemēram, Latvijas Centrālo padomi un tās 1944. gada 17. marta memorandu, kurā pieprasīts atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. Savukārt vēsturnieks Bonifācijs Daukšts norādīja, ka Rietumos ļoti lēnām, bet neatlaidīgi pieaug izpratne par Otrā pasaules kara noklusēto vēsturi. “Lai cik tas traģiski būtu, bet domāju, ka Krimas notikumi Rietumu sabiedrībai palīdz labāk izprast situāciju Austrumeiropā,” sprieda vēsturnieks.

Drošības dienesti brīdinājuši, ka šogad jārēķinās ar iespējamām provokācijām gan 16. martā, gan dienās pirms un pēc tam. Tādēļ Valsts policija pastiprinātā režīmā strādāšot vairākas dienas. Kā ik gadu ap Brīvības pieminekli tiks uzstādītas norobežojošās barjeras un policistu dzīvā ķēde. “Apvienības pret nacismu” (tā saukto antifašistu) pasākums pārcelts nedaudz tālāk. Turklāt Rīgas dome aizliegusi viņiem izmantot skaņu pastiprinošās ierīces. “Antifašisti” gan abus lēmumus pārsūdzējuši tiesā.

http://goo.gl/xAxXuT

March 12, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: