Barikāžu lodes skartais

Atmiņas par barikāžu nedēļām šajā janvārī jau nāk no 18 gadu attāluma. Ir izaugusi jauna paaudze, kas par šo laiku uzzina, lasot vēstures mācību grāmatas, iztaujājot vecākus vai apmeklējot Vecrīgā barikāžu muzeju, kura direktors ir RENĀRS ZAĻAIS. Bijušais Bauskas milicis, kuru 1991. gada 20. janvārī smagi ievainoja OMON kaujinieku lode. Atceroties šos notikumus, viņam acīs sariešas asaras.

– Tajā naktī es biju jau atvadījies no dzīves, bet laimīgā kārtā tomēr izglābos.

Ar Renāru Zaļo tiekos janvāra sākumā viņa darba kabinetā muzejā, kad priekšā kārtējie barikāžu atceres pasākumi. Pirmā ziņa, ko Renārs grib vēstīt, ir par savu kolēģi aktīvu Latvijas Tautas frontes dalībnieku, atvaļināto majoru Robertu Milleru, kurš šogad 2. janvārī aizgāja mūžībā.

– Roberts bija kļuvis par barikāžu laika “dzīvo leģendu” un ieviesis vairākas tradīcijas. 17 gadus viņš cītīgi organizēja barikāžu atceres pasākumus Zaķusalā. Viņš aizgāja strauji, nepaspēja uzrakstīt uz papīra visus organizatoriskos un tehniskos apsvērumus, un tagad mums muzejā pašiem ar visu jātiek galā. Vēlos izteikt līdzjūtību visiem Roberta piederīgajiem.

Jautāju Renāram, par kādu Latviju viņš toreiz sapņoja, cīnoties uz barikādēm.

– Toreiz domājām tikai par to, lai Latvija kļūtu neatkarīga. Par tālāko daudz nesapņojām, pārāk svarīgs bija tas brīdis.

Vārds pa vārdam, un Renārs sāk stāstīt par sevi, lai gan jūtams, ka labprātāk viņš stāstītu par citiem.

Atbalstīšu, cik vien spēšu

Mana dzīve ir interesanta. Es piedzimu Dobelē, bet, kad tētis aizbrauca studēt žurnālistiku uz Ļeņingradu, arī mēs ar mammu un brāli pārcēlāmies dzīvot uz turieni. Tad visi kopā atgriezāmies Latvijā un dzīvojām Madonā. Tur sāku iet 1. klasē, bet pēc pusgada pārcēlāmies uz Valku. Valkā pasaulē nāca māsa Ilva. Mamma bija laba šuvēja, Valkā viņa strādāja par sadzīves pakalpojumu kombināta vadītāju.

Pēc Valkas vidusskolas absolvēšanas studēju jurisprudenci Omskas milicijas skolā, tad strādāju Latvijas Iekšlietu ministrijā. Atmodas laika sākumā aizgāju strādāt uz Bausku. Biju iecirkņa inspektors, vēlāk milicijas iecirkņa priekšnieks un vienlaikus jurists kolhozā “Uzvara”.

Kad aizgāju uz vietējās Tautas frontes nodaļas sanāksmi un mani aicināja iestāties TF, teicu, ka atbalstīšu, cik vien varēšu, bet par biedru nedrīkstu kļūt, jo esmu milicis. Tolaik attieksme pret miliciju bija slēpti nicinoša. Tāpēc uz TF manifestāciju krastmalā devos privātās drēbēs. Kad pa radio 13. janvārī dzirdēju aicinājumu nākt uz barikādēm, vispirms devos uz Iekšlietu ministriju ar domu, ka arī tur būs rosība un visi gatavosies barikādēm, bet ministrijas logi bija tumši. Aizgāju līdz toreizējai Ministru padomei, tur tauta jau pulcējās. Izstaigāju Doma laukumu, daži jau bija sākuši bruģi lauzt. Aizbraucu uz darbu Bauskā, un arī tur no pagasta sūtīja tehniku un organizēja ļaudis uz barikādēm.

16. janvārī Bauskas milicijā izsludināja trauksmes stāvokli un sapulcināja visus darbiniekus. Mūs aicināja doties uz Rīgu apsargāt valstij svarīgus objektus. Arī es pieteicos. Ar katru notika individuālas pārrunas, izskaidroja, ka pasākums var būt bīstams. Tovakar pieteicās daudzi, bet otrajā dienā uz autobusu ieradās tikai puse. Otra puse pa nakti bija pārdomājuši vai sievas viņus bija atrunājušas.

Ministrijas logi tumši

Uz galvaspilsētu bija atbraukuši milicijas darbinieki no malu malām. Aizkustinošs bija brīdis, kad mainījās tautas attieksme pret miličiem, jo arī mēs taču bijām daļa no tautas. Līdz tam Rīgā bija pierasts miličus uzrunāt tikai krieviski un izturēties distancēti. Kad izgājām Doma laukumā – apbruņoti miliči bruņu vestēs, kas runāja latviski un bija gatavi cīnīties par savu Latviju, – mūs visur aicināja pie ugunskuriem un cienāja ar tēju kā savējos.

Bauskas miličiem uzticēja apsargāt Iekšlietu ministriju, un mūsu maiņai dežūra iekrita tieši liktenīgajā dienā – 20. janvārī. Par šo datumu es vienmēr izvairos stāstīt, jo tas joprojām man ir pārāk smagi. Tajā naktī jau biju atvadījies no dzīves, bet laimīgā kārtā tomēr izglābos. Mēs visi astoņi (Jasēvičs, Simanavičus, Kociņš, Markuns, Kļaviņš, Traumanis, Bergs un es), kas tolaik bijām vienā maiņā, tikām cauri ar ievainojumiem, bet uzbrukuma mirklī šķita, ka viss ir cauri. Pa caurlaižu biroja logu redzēju, ka mums uzbrūk liels OMON kaujinieku pārspēks, bet es zināju, ka rokas nepacelšu un ar labu nepadošos. Kad mums beidzās patronas, devos ārā, un tad mani ievainoja – lode vēderā. Pirmajā mirklī to pat nejutu, sāpes sākās pēc tam. Lodes spindza man gar ausīm, no trokšņa un nervu saspīlējuma biju apdullis. Skrēju un gandrīz uzskrēju virsū omoniešiem, tad aši nokāpu pagrabtelpās un tur zaudēju samaņu. Kādu laiku skaitījos pazudis bez vēsts. Kad atjēdzos, OMON kaujinieki jau bija prom.

Tovakar pa radio daudzreiz pieminēja ma-nu vārdu, un gadījās, ka kļūdas dēļ mani nosauca pie bojā gājušajiem. Latvijā visi klausījās radio, arī mana meita dzirdēja šo ziņu… Tikai mājās tā pa īstam sajutu ievainojumu vēderā un

devos pie ķirurga. Nā-

kamais lielais pārdzīvojums bija, uzzinot par bojā gājušajiem Bastejkalnā. Pirmā doma – ja nu manis raidītā lode bija kādu nogalinājusi? Atviegloti uzelpoju, kad šaubas neapstiprinājās.

Līdz tam OMON visur bija gājuši kā uzvarētāji, bet 20. janvārī mēs viņus pamatīgi atvēsinājām. Vienu kaujinieku mēs, iespējams, nogalinājām. Ievainojām vairākus. Redzēju, kā omonieti iemeta bobikā, bet kājas viņam palika ārā kūļājamies. Vēlāk ziņoja, ka viņš pats esot nošāvies. Vispār ļoti daudz kas nav vēl līdz galam izpētīts un noskaidrots.

No miliča par kultūras darbinieku

1991. gada 25. janvārī Universitātes Lielajā aulā tauta atvadījās no barikādēs kritušajiem – Andra Slapiņa, Sergeja Konoņenko un Edija Riekstiņa. Mēs, pieci no astoņiem maiņas miličiem, kuri nebijām slimnīcā, devāmies uz bērēm. Man ļoti sāpēja ievainojums, tāpēc kolēģi izveidoja tādu kā aizsargjoslu ap mani, lai neviens burzmā nejauši nepieskartos brūcei. Dzīvoju kā autopilotā, īsti pilvērtīgs bērinieks tobrīd gan nebiju. Vēlāk aizgāju darbā uz robežsargu brigādes štābu Rīgā, Viļānu ielā, kas bija Aizsardzības ministrijas pakļautībā.

20. janvāris mums astoņiem bija kļuvis par visiem kopīgu otro dzimšanas dienu, kuru kopš 1991. gada sagaidām kopā. Kad pāris gadus pēc barikādēm likās, ka valstī šie notikumi sāk piemirsties, radās ideja izveidot barikāžu dalībnieku atbalsta fondu. Meklējām iespējas finansiāli atbalstīt bojā gājušo piederīgos, un laika gaitā tas mums izdevās. Saeimā tika pieņemts likums par pabalstiem barikādēs bojā gājušo bērniem. Izcīnījām Latvijas pilsonību Konoņenko un Gomanoviča ģimenes locekļiem, jo viņu tēvi, vīri bija atdevuši dzīvību par Latviju, paši nebūdami latvieši.

Barikādes ir brīvas un demokrātiskas Latvijas atjaunošanas simbols. Tā iedzīvināšanai 1996. gadā tika nodibināta “1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme”. Ar Latvijas Republikas Saeimas 1999. gadā pieņemto likumu šī zīme no sabiedriskās organizācijas apbalvojuma pārtapa par valsts apbalvojumu. Šī piemiņas zīme ir vienīgais mūsu valsts apbalvojums, kurš radīts atjaunotajā Latvijā. Sākumā Rīgā, Krāmu ielā 3, izveidojām barikāžu piemiņas centru, bet manā 46. dzimšanas dienā, 2001. gada 24. maijā, tas pārtapa par muzeju.

Kādu laiku strādāju bez atalgojuma, alga krietni vēlāk sekoja darbiem. Kad sāku strādāt muzejā, Kultūras akadēmijā ieguvu maģistra grādu mākslā un beidzu muzeoloģijas kursu, lai labāk iepazītu muzeja darbu. Kultūras akadēmijā biju visvecākais students un vienīgais bijušais milicis.

2007. gadā muzeja jaunā ekspozīcija ieguva Kultūras ministrijas gada balvu kā labākā ekspozīcija. Visvairāk, protams, muzeju apmeklē skolēni katru gadu janvārī. Esam izveidojuši ekspozīciju arī vecā, dzeltenā ikarusā, kādi tolaik braukāja pa Rīgas ielām. Varam doties pie interesentiem uz ikvienu Latvijas malu, ja vien mūsu braucienam atrodas sponsors.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/liktena.paversieni/?doc=45208

Vēl var pieteikt apbalvošanai barikāžu dalībniekus

Vēl tikai līdz šī gada 31. decembrim var iesniegt pieteikumus apbalvošanai ar 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi.

Tāpēc tiek aicinātas visas pašvaldības, bijušie LTF vadītāji un aktīvisti, kā arī organizāciju vadītāji iesniegt pieteikumus barikāžu dalībnieku apbalvošanai. Piemiņas zīme ir vienīgais mūsu Valsts apbalvojums, kuru piešķir arī pēc nāves un nodod glabāšanai tuviniekiem.

Pieteikumi rakstāmi brīvā formā un sūtāmi pa pastu vai nododami 1991. gada barikāžu muzejā Rīgā, Krāmu iela 3, LV-1050, vai arī sūtāmi uz Latvijas Republikas Saeimu. Papildinformācija atrodama vietnē www.barikades.lv vai pa tālruni 67213525.

Barikādes ir brīvas un demokrātiskas Latvijas atjaunošanas simbols. Tā iedzīvināšanai 1996. gadā tika nodibināta «1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme».

Ar Latvijas Republikas Saeimas 1999. gadā pieņemto likumu šī zīme no sabiedriskās organizācijas apbalvojuma pārtapa par Valsts apbalvojumu. Līdz šā gada novembrim apbalvojums piešķirts vairāk nekā 21 tūkstotim cilvēku. Uz barikādēm varēja būt apmēram 35 līdz 45 tūkstoši cilvēku.

Lai gan 1991. gada notikumos iesaistīto vārdi tolaik bija zināmi, augusta puča dienās daudzus sarakstus iznīcināja, jo pastāvēja draudi, ka padomju varas noturēšanās gadījumā pret šiem cilvēkiem varētu īstenot represijas.

VIETNE JURA ZIEMEĻA PIEMIŅAI

Veltīta atmiņām par mūsu tautas brīvības cīnītāju Juri Ziemeli, kurš savas pārliecības, nostājas un rīcības dēļ par brīvu Latviju samaksāja ar 24 gadiem Sibīrijas čekas nometnēs un izsūtījumā. Glabāt atmiņas – tas ir mūsu kopējais parāds aizgājušajiem.

Pārāk piesardzīgi pret tuvo vēsturi

Pirms 20 gadiem, 1988. gada 7. oktobrī, visu Latviju saviļņoja grandiozā Mežaparka manifestācija, 8. un 9. oktobrī notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. Šo gadadienu vēsturnieki un pat notikumu līdzdalībnieki sagaida ar mulsinošu atzinumu: izsmeļošas LTF vēstures uzrakstīšanas brīdis vēl nav pienācis; jautājumu ir pārāk daudz; subjektīvisms vēl pārāk liels. Klasiskais atzinums, ka kārtīga vēstures pētīšana var sākties tikai 50 gadus pēc notikuma, izrādās, saglabā spēku. Tomēr vēsturnieki uzskata, ka pie 80. gadu vēstures jāķeras tagad.

”Tie cilvēki, kas toreiz bija klāt, bieži arī šobrīd ietekmē lietas. Ja viņiem nepatiks tā vai cita versija, tie ļoti aktīvi centīsies visu ”nolīdzināt līdz ar zemi”. Daudzi nav laimīgi par tām nostājām, kādas viņi ieņēma toreiz. Vai nu 1988. gadā visi gluži tā zināja, ka Latvija būs brīva, un uz to konsekventi gāja.   Lasīt…

Raits Valters: «Kungiem nepatika dūmu smārds…»

……………………
– Arī Atmodas gados tu nebiji no skaļajiem patriotisko saukļu izkliedzējiem, tavs spēks un pārliecība bija notikumu dokumentēšanā un to saglabāšanā. Desmit gadus pēc barikādēm tu radīji filmu Mūsu barikāžu laiks. Kādu tu šodien atceries šo laiku?

– Sākumā man šķita, ka barikādes – tas ir nenopietni. Bet pēc tam, trešajā dienā, es sapratu, ka, patiesību sakot, nav nekā nopietnāka. Interfronte sarīkoja mītiņu, kas bija vērsts pret mūsu neatkarību. Pēc tam uz Rīgas izpildkomiteju tika uzaicināti Gorbunovs, Ķezbers un citi. Interfrontiskā izpildkomiteja un Baltijas kara apgabala veči mēģināja no viņiem izspiest solījumu, ka barikādes tiks nojauktas. Tā gandrīz arī notika – kungiem Augstākās padomes namā nepatika dūmu smārds, aizkari melnēja… Barikāžu cilvēki tagad neatceras, ka pie viņiem būtu iznākusi parlamenta augstākā vadība, viņi atceras tikai Tālavu Jundzi, Odiseju Kostandu, Juri Dobeli, varbūt vēl kādu… Tad, kad pats biju ticis iekšā parlamenta namā, redzēju, ka tur atrodas tikai kādi desmit, piecpadsmit deputāti no vairāk nekā simta tautas kalpu. Viņiem bija līdzi gāzmaskas, viņi tur dzīvoja. Bet pārējie? Pārējiem laikam bija bail.

– Triju Zvaigžņu ordeni vēlāk gan saņēma arī tie, kuriem bija bail. Taču daudzi tika aizmirsti.

– Jā. Piemēram, grupas Helsinki–86 dalībnieki, kas, patiesību sakot, bija tie, kuri sāka atbrīvošanās procesus un bija daudz drosmīgāki par vienu otru deputātu. Pilnībā ir aizmirsts, piemēram, Ārijs Tomsons, kurš nabadzībā dzīvo Kūdrā. Aizmirsts arī Mārtiņš Bariss, Alfrēds Zariņš, Heino Lāma, Edmunds Cirvelis, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Konstantīns Pupurs…

– Grupas Helsinki–86 darbu kontā ir ne tikai pirmā un leģendārā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, kad kompartijas vadoņi nomocīto latviešu piemiņas dienu mēģināja aizkrāsot ar velosipēdistu svētkiem, un ne tikai 1988. gada pirmais gājiens ar sarkanbaltsarkano karogu…

– Mēs izzāģējām kokus alejā, kas veda uz Jāņa Čakstes pieminekli. Koki bija sastādīti krievu laikā, lai piemineklim neviens netuvotos. Cilvēki indēja tos kokus, lēja ar sālsskābi. Bet vajadzēja taču aleju iztīrīt. Un tā 1988. gada oktobra sākumā mēs paņēmām cirvjus un zāģus un devāmies strādāt. Izzāģējām. Mūs gribēja apsūdzēt sociālistiskā īpašuma iznīdēšanā. Izrādījās, bijām radījuši zaudējumus 40 000 rubļu apmērā. Zāģēšanu nofilmējām, bet pirms tam gājām pie miliča, kas sēdēja būdiņā un novēroja, vai nacionālisti neiet uz pieminekli nolikt svecītes. Milicis bija armēnis un nezināja, kas tas Čakste tāds ir. Mēs viņam jautājām – jūs taču gribat redzēt to pieminekli, vai ne? Nu jā, viņš atbildēja. Mēs sakām – tad mēs izcirtīsim tos kokus. Viņš saka – nu labi. Kad bija palikuši divi koki, tad atskrēja kapu pārvaldniece un sāka kliegt. Tomēr savu darbiņu pabeidzām…

– Kā gan jūs neapcietināja?

– Mēs ātri dabūjām aizstāvību. Atsaucām no Cēsīm Andreju Jansonu, tēlnieka Kārļa Jansona dēlu, un viņš izstāstīja, kā šo ansambli bija iztēlojies viņa tēvs. Rīgas Kapu pārvaldes darbiniece sāka meklēt arhīvos ziņas par to, kas un kāpēc licis sastādīt alejā kokus. Un atklājās, ka savulaik piezvanījis kompartijas pirmais sekretārs Augusts Voss un pieprasījis aizstādīt aleju. Tikai telefonsaruna, bez projekta? Tad nav ko runāt! Nozāģēts īsti laikā un taisnīgi!

– 1991. gadā bija barikāžu laiks. Kādu vārdu no tiem laikiem tu gribētu izcelt?

– Toreiz bija tāds Mārtiņš Zilberts. Viņš 20. janvārī nozaga omoniešiem bobiku. Viņi bija izlēkuši ārā no auto, lai skrietu šaudīties uz Iekšlietu ministriju, un aizmirsuši aizdedzē atslēgu. Mārtiņš aizbrauca auto līdz Ministru kabinetam, bet tur ļaudis no viņa kratījās vaļā kā no spitālīgā, sak – tu te atved omoniešu auto, viņi nāks un apšaus mūs visus! Savākt šo trofeju cilvēki baidījās. Jau vēlāk, kad tika izmeklēts uzbrukums Iekšlietu ministrijai, Rita Aksenoka pratināja arī Mārtiņu, silti ieteikdama viņam aizmirst par šo gadījumu, citādi varot “sanākt nepatikšanas”. Tad, kad mēs vēlāk devāmies uz Tjumeņu, lai intervētu uz turieni palaistos omoniešus, viņi mums apliecināja, ka bobiks patiešām bija nosperts. Omoniešus no Latvijas izsūtīja 1991. gada augusta beigās, jo Godmanis baidījās, ka tauta viņus vienkārši nolinčos. Jura Podnieka studija mums finansēja šo braucienu – tas izmaksāja trīs tūkstošus rubļu. Mēs omoniešus sameklējām, un viņi ārkārtīgi brīnījās par to, jo pirms tam bija atteikuši visas intervijas. Mēs viņus uzklausījām, un tas bija interesanti. Mēs vēlējāmies uzzināt viņu rīcības motivāciju, un viņi pateica, ka tikuši provocēti ieņemt Iekšlietu ministriju. Omonieši apgalvoja, ka uz viņiem kāds šāvis no Bastejkalna, tāpēc viņi atklājuši pretuguni. Viņi pateica, ka pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai viņi devušies uz kompartijas centrālkomiteju, un komandieris Parfjonovs pirmajam sekretāram Alfrēdam Rubikam uzbraucis, teikdams: “Gad, ti nas predal!” (Nelieti, tu mūs nodevi! – krievu val.).

– Kas notika ar Tjumeņā nofilmēto materiālu?

– Nekas. Televīzija atteicās to pārraidīt, tur redaktori atrunājās, ka tas nevienu neinteresējot un vairs nav aktuāli. Televīzija neņēma arī materiālu par to, kā omonieši pa ceļam uz bāzi izpostījuši noslepkavotā Mūrnieka piemiņas vietu. Tāpat atteicās pārraidīt materiālu par piecu mūsu brīvprātīgo kārtības sargu aizturēšanu un nogādāšanu čekā. Viņus nezin kāpēc aizsūtīja uz Baltkrieviju, kur viņi tika pazemoti un mocīti. Nesaprotu, kāpēc šo materiālu nedrīkstēja rādīt.

– Varbūt kāds bija ļoti ieinteresēts, lai tas tiktu noklusēts… Daudziem esmu vaicājusi – ko darīt tagad, lai cilvēki būtu tikpat vienoti un patriotiski kā toreiz?

– Droši vien kārtīgi jāiedod pa muguru ar mietu… Ja nopietni – tā nebūs vairs nekad. Cilvēkiem jādomā, kā pārveidoties. Arī es domāju, ka jāmaina profesija. Cik tad ilgi varu skatīties uz pasauli caur filmēšanas kameras lodziņu? Es gribu darīt fizisku darbu, kaut ko celt un būvēt… Negribu vairs redzēt tās negodīgās, melīgās un izvairīgās politiķu sejas. Es šiem cilvēkiem vairs neticu. Vienīgā izeja – iet uz laukiem, no zemes gūt spēku, celt māju no koka un akmeņiem, veidot zedeņu žogu… Vismaz tā es varu sevi un savu būtību saglabāt.

Viss raksts: http://www.nra.lv/zinas/8851-raits-valters-kungiem-nepatika-dumu-smards.htm

Roberts Klimovičs: Karoga stāsts

Izlasot, 2008. gada 29. augustā “Delfos” publicētās Bena Latkovska atmiņas un 2008. gada 25. augusta Konstantīna Pupura interviju laikrakstā NRA, radās šis raksts. Paldies par iedvesmu!

Sarkanbaltisarkanā karoga pacelšana 1988. gada 14. jūnijā joprojām neizprotamu iemeslu dēļ ir pilnībā neatspoguļots un, manuprāt, nenovērtēts notikums – tāpat kā cilvēki, kas to paveica – nepateicībā aizmirsti.

Ar lepnumu un pagodinājuma sajūtu par likteņa sagādāto iespēju, atceros, kā tas notika.

Jau ilgāku laiku pirms 1988. gada 14. jūnija demonstrācijas organizēšanas VAK, H-86 un citas organizācijas apsprieda karoga jautājumu. Tā kā toreiz biju VAK Jaunatnes sekcijas vadītājs un Domes loceklis, biju pašā procesa centrā. Manis vadītajai nodaļai bija jānodrošina kārtība mītiņa un gājiena laikā. Varu piekrist Pupuram , ka Valdis Turins, kuru toreiz viņa harizmas dēļ ļoti augsti vērtēja daudzi, tai skaitā arī es, bija pret Karoga pacelšanu, un viņam pievienojās arī citi “neformāļu” līderi.

Taču neliela un slēgta cilvēku grupa dziļā slepenībā gatavoja karoga pacelšanu par to nevienu ārpus sava loka neinformējot. Tās sastāvā bija Konstantīns Pupurs, Anta Bergmane, Miervaldis Krims, Jānis Alberts Mucenieks un šo rindu autors.

Ja nemaldos, tieši Anta bija noorganizējusi karoga izgatavošanu, un Konstantīns nogādāja to Albertam, kurš dzīvoja nelielā jumta istabiņā Tērbatas ielā. Nelielā apspriedē vienojāmies, ka tieši Alberts ienesīs karogu pūlī, bet karoga kātu, šķiet, bija jānogādā Miervaldim. Baidījāmies, ka čeka ieraugot pliku karoga kātu, kaut ko nojautīs un izjauks visu operāciju. Tāpēc tas tika izgatavots saliekams, un Miervaldim kāds to palīdzēja ienest pūli pa daļām. Mans uzdevums bija nodrošināt to lai jaunieši sargā Jāni Albertu brīdī, kad karogs tiek pacelts. Konstantīns pievienojās Albertam jau gājiena laikā. Viņam ienest karogu būtu bijis pārāk riskanti, jo viņš bija ciešā KGB redzeslokā un varēja tikt pēkšņi aizturēts un pārbaudīts.

Kad bijām beiguši mītiņu pie Kongresu nama, demonstrācija pa Valdemāra ielu devās līdz tagadējam Basteja bulvārim, Es ar saviem kolēģiem ātri – pusskriešus gājām uz Brīvības pieminekļa pusi lai sagatavotu koridoru gājienam, kurš virzījās pa Basteja bulvāri uz pieminekli. Mirklis bija ārkārtīgi satraucošs, jo zināju, kam jānotiek! Bija bail, ka čeka ar miličiem kaut ko uzsāks, bet tajā pat laikā jutu neizskaidrojamu pārliecība par mūsu spēku, jo demonstrācijā piedalījās vairāki tūkstoši ļoti motivētu cilvēku. Kaut kur Bastejkalna apkaimē tas notika. Varēja dzirdēt sajūsmas pilnus izsaucienus, kas ziņoja – karogs ir pacelts! Pirmais to nesa Jānis Alberts Mucenieks. Tik tiešām, cilvēki saslēdzās dzīvā ķēdē ap viņu, un neviens ments vai čekists neiedrošinājās tuvoties. Karoga iespaids bija šokējošs – mūs tas pacēla spārnos un dāvāja Lāčplēša drosmi, bet ienaidnieku paralizēja. Šodien ir zināms, ka tajā brīdī Ādažos varēja iedarbināt kara ratu motorus, bet vietējie vietvalži neuzdrīkstējās spert šo soli, kaut arī gribēja. KGB ģenerālis Johansons smalki apraksta šo mirkli savā grāmatā “Čekas ģenerāļa piezīmes”.

Konstantīns pārņēma karogu no Jāņa Alberta un piegāja ar to pie pieminekļa. Tas bija kaut kas neticams un fantastisks! Piekrītu, Benam Latkovskim kurš raksta, ka “… Pupurs bija pilnīgā transā…”. Visa notiekošā spārnoti, nolēmām turpināt gājienu uz Raiņa pieminekli un Brāļu kapiem. Mums šķita, ka karogam ir jāiziet cauri pilsētai līdz citai nācijas Svētvietai – Brāļu kapiem. Lai labāk raksturotu varas apjukumu, jāsaka, ka šis – gājiena turpinājums nebija saskaņots vai apstiprināts ar kaut kādām atļaujām. Mītiņam bija jānotiek tikai pie Kongresu nama, bet gājienam jāvirzās tikai līdz Brīvības piemineklim.

Centos noorganizēt visus jauniešus, kas bija iesaistīti kārtības sargāšanā būt maksimālā karoga tuvumā un tā drošības nodrošināšanā, kaut gan, protams, tas bija naivi – domāt, ka spēsim noturēt miliču uzbrukumu. Taču – ja tāds būtu – mēs bijām gatavi cīņai. Vairāk par miličiem, baidījāmies provokatoru no mūsu vidus. Tāpēc vērojām kārtību arī savās rindās.

No šodienas skatupunkta saprotu, ka tas bija pareizs lēmums, izmantot varas apjukumu un iznest karogu cauri visai pilsētai. Tas iedarbojās, kā dzirkstele gāzei. Karogs iededza dusošo tautas “svabado garu”. Tas nostrādāja, kā savdabīgs “paātrinātājs” Atmodas kustībai. ..

Pēc Raiņa pieminekļa apmeklējuma, gājām uz Brāļu kapiem. Man likās, ka esmu pelnījis paņemt karogu arī savās rokās, un uz mirkli Kostjiks to man iedeva. Atceros to it kā vakar notikušu – ieslīgu jau minētajā “transā” un nesu karogu pa Miera ielu līdz Brasas tiltam. Cilvēki no māju logiem vēroja notikušo ar izbrīna, apbrīna un sajūsmas pilnām sejām. Paldies, Dievam Rīgas centrā pārsvarā dzīvoja latvieši!

Kad bijām aizgājuši līdz Mātes Latvijas tēlam devāmies atpakaļ, bet nu bija radies vēl sarežģītāks uzdevums – kā lai šo karogu nogādājam drošībā pēc gājiena beigām un ļaužu izklīšanas. Zinājām, ka čeka mums rūpīgi seko, un mēģinās kaut ko pret mums iesākt pēc tam, kad ļaudis izklīdīs. Izmantojot pūļa priekšrocības, karogu salocījām un, šķiet, kāds no mazāk zināmajiem mūsu biedriem nogādāja to līdz norunātajai vietai.

Aprakstītais notikums mums atgrieza simbolu, un radīja iedvesmu tā laika nacionālā hegemona LNNK dibināšanai, jo jau nedēļu pēc tam sanāca LNNK dibināšanas sapulce, bet jūlijā, Mežaparkā “Karoga” mītiņā virs desmitiem tūkstošu latviešu galvām plīvoja desmitiem nacionālo karogu. Karogs bija atgūts.

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=21853822

---

16. jūlijs, 1988. Karoga manifestācija

«Radošie» atskatās pagātnē

”Laiks, uz kuru atskatāmies ar plaukstu virs acīm,” par vēsturisko Latvijas Radošo savienību 1988. gada 2. jūnija plēnumu saka publiciste Anda Līce. Pagājušās nedēļas nogalē Rīgas Latviešu biedrībā (RLB) notika šim Latvijas atmodā būtiskā notikuma 20 gadu atcerei veltīts simpozijs. Lasīt…

…Tas notika tieši pirms 20 gadiem

…Tas notika tieši pirms 20 gadiem – 1988. gada 21. jūlijā. Pie Brīvības pieminekļa sanāca cilvēki ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, kam piestiprināta sēru lentīte, lai protesta akcijā pieminētu Latvijas vardarbīgo pievienošanu Padomju Savienībai.

Kad Rīgas milicija šo sapulci izklīdināja, cilvēki devās uz Komjaunatnes krastmalu. Tika izsludināta trauksme, un Rīgas milicijas priekšniecību izsauca iekšlietu ministra Bruno Šteinbrika vietnieks Jurijs Astahovs. Viņš pavēlēja aplenkt demonstrantu grupas, sarkanbaltsarkanos karogus noraut, cilvēkus aizturēt, sadzīt milicijas mašīnās un aizvest uz iecirkni, lai tur attiecīgi izlemtu, ko ar viņiem darīt. Taču virsnieki, kuriem vajadzēja realizēt šo pavēli, atteicās to pildīt. Bez vārdiem – atteicās. Demonstrantu acīs esot bijis tik izmisīgs prieks, ko neatļāvās nogalināt pat padomju milicijas virsnieki. Lasīt visu rakstu

---

Video ar notikumiem 1988.g. 21. jūlijā (otrajā daļā, aiz metro demonstrācijas)

Baiļu robežu pārvarot

1988. gada 1. un 2. jūnijs. Divas dienas, kuras pasaulei skaidri pierādīja, ka, neraugoties uz garajiem padomju okupācijas gadiem, ir modusies brīvās Latvijas dvēsele, skaļi piesakot – Kārļa Skalbes vārdiem runājot, \”Latvijas tiesu un daļu\”, pieprasot noteikt valsts valodas statusu latviešu valodai, ierobežot līdz tam nekontrolēto migrāciju, skaļi – pirmo reizi PSRS – no oficiālas tribīnes paziņojot, ka 1940. gadā Latviju okupēja padomju armija, un tas notika Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu rezultātā. Lasīt…

Lasāmviela

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 11.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 12.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 13.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 14.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 15.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 16.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 17.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 18.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 20.sējums