Par Latvijas vēstures boļševistisko sānsoli

Dr.habil.hist., prof. Aivara Strangas raksts http://www.vestnesis.lv/?menu=doc&id=185985

Stučkas režīms

“Ātra padomju varas uzvara un tās ciešāka nodibināšana Latvijā būs drošs līdzeklis iemest jaunu degošu lāpu mūsu pretinieku revolucionārā pulvera tornī” (Pēteris Stučka, 1918.gada 17.decembris).

“Padomju Latvija krita no iekšējā sabrukuma, jo viņai izslīdēja no apakšas tas pamats, uz kura tā balstījās un uz kura tai bij vienīgā iespēja balstīties, t.i, darba tautas masu uzticība un atbalsts” (Linards Laicens, 1919.gada 8.augusts).

Neilgu laiku, 1919.gada maijā-jūnijā, Latvijā vienlaikus pastāvēja pat trīs valdības: Kārļa Ulmaņa, Andrieva Niedras un Pētera Stučkas valdība. Bet vien Ulmaņa valdībai un pašam K.Ulmanim Latvijas neatkarība, latviešu un citu Latvijas iedzīvotāju brīvība, neatkarība un uzplaukums bija vērtība pati par sevi, vienīgā un galvenā. A.Niedre bija vācu marionete, kurš galu galā nolaidās zemāk par zemo, kļuva par krievu un vācu bandu – bermontiešu – nožēlojamu pakalpiņu un kuram galvenais bija baltā Krievija, nevis Latvija.

Taču vislielāko himeru varā bija P.Stučka – viņam galvenais bija pat ne sarkanā Krievija, bet “…vispārējā sociālistisko padomju Republiku apvienība Eiropā”. Ja A.Niedra bija gatavs ziedot Latviju krievu un vācu reakcionāru labā, tad P.Stučka bija gatavs iet vēl tālāk – pārvērst Latviju par “degošu lāpu” un nodedzināt to Vispasaules revolūcijas vārdā.

Josifs Staļins – padomju Latvijas veidotājs

Padomju Krievijas Tautību lietu komisārs Josifs Staļins jau kopš 1917.gada oktobra lielinieku apvērsuma spēlēja ievērojamu lomu arī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas lielinieku politikas veidošanā. Piemēram, zīmīga ir viņa telegramma Igaunijas lieliniekiem 1917.gada beigās: pilnīgi atbalstot igauņu priekšlikumu izvērst teroru pret “kontrrevolucionāriem”, viņš vienlaikus neslēpa, ka ideja par koncentrācijas nometni ir izcila [(1) - skat. vēres], un ka igauņu lielinieki jau paši bija izvirzījuši valsts terora politiku, kura bija centrālā lielinieku (komunistu), neatkarīgi no viņu nacionālās piederības, ideoloģijas un prakses, sastāvdaļa. (Lai gan oficiāli koncentrācijas nometnes padomju Krievijā sāka veidot 1918.gada 8.septembrī, bet ideja par tām jau tad bija ļoti tuva Staļina personībai.)

Tomēr latviešu lielinieki fizisku teroru paspēja sākt arī īsajā laika posmā kopš 1917.gada novembra līdz visas Latvijas krišanai vācu rokās 1918.gada februārī. Burtiski pāris dienas pirms vācu ienākšanas, 20.februārī, Strenču mežā tika nošauti 7 cilvēki (no tiem – 6 latvieši); netālu aiz Valkas, pie Kaģeru Ezerkroga ceļmalā tika atrasti 9 sakropļoti līķi, pat ar izdurtām acīm; pie Alūksnes sarkangvardi nodūra grāfu Palenu… Šo baigo sarakstu var turpināt. Latviešu lielinieku darbībā un valodā jau 1918.gadā bija parādījies jauns “jēdziens”, kuru lielinieku Latvijas upuri iepazīs visā tā baigumā 1941. un 1949.gadā, – “lopu vagoni” lielinieku upuriem. (2)

Bet tad, sagrābuši varu Krievijā, lielinieku vadītāji uz laiku mainīja nacionālās politikas lozungus un paziņoja par “nekrievu tautu tiesībām uz nacionālo pašnoteikšanos, līdz pat tiesībām uz atdalīšanos no Krievijas”, – tieši Staļins to uzsvēra trešajā padomju kongresā 1918.gada janvārī. Un uzsvars pat tika likts gandrīz vai uz obligātu atdalīšanos!

Tam bija vismaz divi cēloņi. Pirmkārt, lielinieki vēlējās iegūt popularitāti nekrievu tautu vidū. Otrkārt, viņi vēlējās iespaidot sev par labu Centrālās un Austrumu Eiropas tautas, kuras atradās Vācijas okupācijā vai Austroungārijas varā. Tomēr būtībā ne V.Ļeņins, ne J.Staļins nebija atteikušies no tieksmes pakļaut visas bijušās cariskās Krievijas teritorijas un iedvesmot t.s. sociālistisko revolūciju Eiropā; viņi tikai mainīja taktiku.

Bet latviešu lieliniekiem, kuri vienmēr bija bijuši ļoti lojāli Ļeņinam un bija pilnīgi pieņēmuši partijas agrāko politiku par to, ka maksimālais, kas ir vēlams – autonomija Krievijas sastāvā, Ļenina un Staļina oportūnisms bija negaidīts un sākotnēji pat nepieņemams. Kamēr visa Baltija 1918.gadā atradās Vācijas okupācijā, latviešu lielinieku negatīvajai nostājai pret nacionālo pašnoteikšanos atdalīšanās (formālas) veidā gan bija maza praktiskā jēga, bet tāda tā vairs nebija pēc Vācijas sakāves karā, pamiera 1918.gada 11.novembrī un padomju Krievijas lēmuma jau 13.novembrī sākt uzbrukumu Rietumu virzienā un atgūt visas kara laikā zaudētās teritorijas. Ļeņina priekšstatā t.s. pašnoteikšanās Baltijā varētu pat veicināt sociālistisku revolūciju pašā Vācijā (Cik maza gan viņam bija izpratne par stāvokli Vācijā!). Tāpēc, kad 18.novembrī Rīgā tika pasludināta neatkarīga un demokrātiska Latvija, bet latviešu lielinieki joprojām vilcinājās pieņemt lēmumu par alternatīvas Latvijas – padomju Latvijas – “neatkarības” pasludināšanu, Ļenins un Staļins kļuva nepacietīgi.

Un, lūk, 23.novembrī Staļins Maskavā sasauc LSD CK Krievijas biroja ārkārtas (tas liecina, cik lielā mērā viņš jau bija nemierā ar P.Stučkas neizlēmību) sēdi un paziņo: “…viņš …dzirdējis, ka Latvijas SD negribot dibināt revolucionāro pagaidu valdību…” (3) Un latviešiem tiek nodots Ļeņina rīkojums, lai valdība nekavējoši kā pirmo soli sper uz “neatkarīgu” padomju Latviju.

Tādējādi Staļins, kurš no augstākās lielinieku vadības tieši atbildēja par stāvokli Baltijā un Kaukāzā, precīzi pauž tā brīža Maskavas taktiku, kurai nespēj līdzi tikt P.Stučka. Un Staļins skaidri diktē, kā padomju Latvija jārada: pirmkārt, tā tiks izveidota padomju Krievijas agresijas rezultātā – “Krievija sūta uzbrukumā {latviešu strēlniekus} uz Latviju…”. Tas, ko viņš varbūt vēl nepateica, bija tas, ka uzbrukumā tiks sūtīta arī t.s. internacionālā brigāde, kuras sastāvā nospiedošā masa bija brīvprātīgie ķīnieši, kas bija aktīvi vairākās vietās padomju Krievijā un slaveni ar savu neaprakstāmo nežēlību (4). Otrkārt, Staļins noteica veidu, kurš kļūs par klasisku padomju agresijas īstenošanā turpmāk: tiklīdz padomju karaspēks sagrābs kādu pierobežas vietu Latvijā, tajā tiks pasludināta “revolucionārā valdība”, kura balstīsies uz iebrucēju armiju, bet pretendēs uz Latvijas iedzīvotāju gribas brīvu izpausmi; Staļins pat ieteica konkrētu vietu, kur šo valdību pasludināt – kādu nevienam nezināmu ciemu Torošino, Pleskavas guberņā…

Līdz ar to 1918.gada 4.decembrī Maskavā tika izveidota Staļina pieprasītā pagaidu padomju valdība Stučkas vadībā, bet tās nonākšana Latvijas tuvumā bija atkarīga no padomju armijas uzbrukuma, kurš sākās no Pleskavas divos galvenajos virzienos – uz Valku un uz Vecgulbeni. Laikam jau šā uzbrukuma gaitā tika atmests Torošinas variants, iespējams tāpēc, ka tas bija pārāk odiozs: Maskavā, nevis Latvijā, izveidotā “valdība” sevi pasludina kādā nevienam nezināmā miestā! Tāpēc, kad 17.decembrī 2.latviešu strēlnieku brigāde nonāca vācu atstātajā Valkā, tur arī tika pasludināts, ka no Maskavas ieradusies P.Stučkas padomju valdība pārņem visu varu Latvijā.

(Nepaies ilgs laiks, un tieši šāds modelis tiks pielāgots spēlē ar daudz lielākām likmēm. Iebrūkot Polijā 1920.gada jūlijā, no Maskavas tika atvesta 23.jūlijā izveidotā poļu pagaidu revolucionārā valdība (komiteja) Juliana Marhļevska vadībā un izvietota Belostokā – pirmajā kaut cik lielākā poļu pilsētā, kuru Krievija bija sagrābusi. Patriotiskajos poļos šī marionete izraisīja pilnīgi pretējo tam, ko Maskava gaidīja, – nelokāmu gribu pretoties Polijas neatkarības iznīcināšanai. Tas pats notika 19 gadus vēlāk, 1939.gada nogalē, kad, iebrūkot Somijā, Maskava izveidoja marionetisku Somijas t.s. valdību mazā Somijas pilsētiņā pašā PSRS pierobežā, Teriokos, kuru Sarkanā armija bija sagrābusi, Oto Kūsinena vadībā, un rezultāts bija tāds pats – somi ar gandrīz reliģisku fanātismu cīnījās pret iebrucējiem.)

… Bet 1918.gada novembrī latviešu lielinieki bija pārsteigti, kad Staļins viņiem lika dibināt “neatkarīgu” padomju Latviju. Un, kad gadu vēlāk Ļeņins saprata, ka iebrukums Latvijā ir izgāzies, un izteica gatavību sākt sarunas ar K.Ulmani un likvidēt padomju valdību, kuru pirms gada pats bija uzspiedis P.Stučkam, latviešu lielinieki bija burtiski šokēti. Tā bija laba mācība dogmatiķiem, un P.Stučka bija lielākais no viņiem. Un jau 1921.gada jūnijā, kad viņš aicināja Ļeņinu sākt jaunu iebrukumu Latvijā, kur atkal esot nobriedusi “revolucionārā situācija”, neviens viņā vairs neklausījās (5). Un, tikai pateicoties liktenim, viņam izdevās nomirt 1932.gadā paša gultā (tiesa, viņš gan tika izlikts no sava dzīvokļa Kremlī, kas bija viennozīmīgs signāls sagaidāmajam) – piecus gadus pirms tam, kad Staļins iznīcināja visus latviešu lieliniekus. Tos, kurus pats 1918.gada 23.novembrī bija akceptējis kā padomju Latvijas valdības locekļus (izņemot divus – F.Roziņu, kurš bija miris dabiskā nāvē 1919.gadā, un J.Šilfu-Jaunzemu, kuru par teroristisku darbību ar nāvi sodīja neatkarīgajā Latvijā 1921.gadā).

Terora režīms

Stučkas atnestais komunisms bija “perfekts latviešu komunisms”, kurš nepieļāva pat zemes sadalīšanu zemniekiem privātīpašumā un vēlējās parādīt krieviem, kā var uzcelt īstu, “tīru” komunismu – “pareizāku” par to, kas tika uzspiests Krievijas iekšienē (Latvijā ir jārada, kā teica Stučka, “..maza parauga šūniņa pārējai Krievijai”). Tas nozīmēja postu visiem Latvijas iedzīvotājiem un teroru, bez kura komunisti nevarēja dzīvot ne brīdi.

Jau 1918.gada 18.decembrī Vecgulbenē tika nodibināts pirmais revolucionārais tribunāls, kurš ātri kļuva par vienu no visasiņainākajiem visā padomju Latvijā: tikai pirmo divu nedēļu laikā, līdz 1919.gada 6.janvārim, tas, savas sēdes noturot vietējā baznīcā, kura bija pārvērsta par komunistisko klubu, bija noturējis trīs sēdes, 144 cilvēki tika arestēti, 98 – ieslodzīti cietumā un 14 – nošauti. Pats P.Stučka atzina, ka Malienas tribunāls ir bijis visnežēlīgākais visā padomju Latvijā, un gandrīz puse no visiem nošautajiem pienācās uz tā rēķina. Tam sekoja daudzi citi, burtiski dzenot komunismā ar laidni un pārklājot visu zemi ar karātavām un koncentrācijas nometnēm.

Galvenie terora ieroči bija trīs: revolucionārie tribunāli, izmeklēšanas komisijas un politiskās nodaļas – Stučkas režīma čeka, kuru vadīja Indriķis Voits. Viņš bija padomju Latvijas “Džeržinskis”, atsūtīts no Jaroslavļas, kur jau bija pierādījis savu asiņaino māku. Tieši komunistiskajā Latvijā savu pilnīgu piepildījumu guva arī čekista Mārtiņa Lāča iecerētais: 1918.gada 23.augustā laikrakstā “Izvestija” viņš pirmo reizi izteica paša radīto terminu “Sarkanais Terors” (abi vārdi – ar lielo burtu). Tas postulēja: izvēršot masveida teroru, nemeklē vainas pierādījumus, bet meklē sociālo izcelsmi – jo buržuāzija vai muižniecība ir vainīga pēc definīcijas, tāpēc ka ir buržuāzija, nevis proletariāts. Un visi čekisti padomju Latvijā bija vienīgi latvieši; nebija nekādu “žīdu – čekistu”. (6)

Ar 1919.gada februāri sarkanais terors ieguva masveida raksturu. Plaši aresti Rīgā notika 14.martā – tieši tajā dienā, kad landesvērieši bija guvuši nopietnus panākumus Kurzemē, ieņemot Talsus, un Stučkas režīmu sāka pārņemt satraukums. Līdz ar to 14.-15.martā Biķernieku mežā tika nošauti aptuveni 60 cilvēki, un asiņains laiks iestājās Rīgas cietumos. Diemžēl nepilnīgi saglabājušos dokumentu dēļ kaut cik precīzi noteikt lielinieku upuru kopējo skaitu nav iespējams, taču tas noteikti mērāms tūkstošos. Terors ļoti apzināti pļāva vācbaltiešus, ieskaitot sievietes – tā bija baigākā Stučkas režīma iezīme. Pēc Rīgas ieņemšanas izveidotā landesvēra Pārvaldes un palīdzības komisija sastādīja sarakstu par Rīgā represētajiem (tajā bija arī vairāku Jelgavā represēto vārdi): pāri par 520 cilvēku, galvenokārt vāciešu, tika nošauts un aptuveni 200 vācbaltiešu, ieskaitot ļoti vecas sievietes, tika aizvests uz Krieviju par ķīlniekiem. Bet šaušalīgas ziņas ir arī par latviešiem: 15.martā nošauts Georgs Dukāts, kuram bija palikuši 7 bērni; naktī uz 16.martu – mācītājs Pauls Treijs, kuram palika pieci bērni; Jānis Stuberovskis – astoņu bērnu tēvs. Pat 22.maija rītā, jau bēgot no Rīgas, lielinieki bija paspējuši Centrālcietumā nošaut vairākus desmitus latviešu un vācbaltiešu, ieskaitot 9 vācbaltu sievietes (Marija Rozen, Marija Klodt, Helēna Jordan un citas). Vēl ilgāk sarkanais terors plosījās Latgalē…

Tāda lielnieciskā/boļševistiskā bilance.

Nobeigumā, kopsavilkumā

1. Bez jau minētā terora, kuram regulāri bija masveida raksturs (piemēram, kad 1919.gada janvāra beigās Valkai, lai to atbrīvotu, tuvojās Igaunijas karaspēks, lielinieki pilsētā nošāva 70 civiliedzīvotājus (7)), nekas tā nenoskaņoja iedzīvotājus pret Stučkas režīmu kā tā agrārā politika: nevienai valdībai Latvijā, kura nebija gatava dot zemniekiem zemi, nebija iespējas izdzīvot. Bet Stučkam pat prātā nebija dot zemi – to, ko vēlējās latviešu absolūtais vairākums. 1919.gada 1.martā visa zeme tika nacionalizēta, pat vairāk, tika izveidoti 239 sovhozi – pilnīga anomālija latviešu agrārajā vēsturē (visvairāk – 49 – Valmieras apriņķī); zemnieki atbildēja ar “zaļo partizānu” kustību, bēgšanu no padomju armijas un pat ar sacelšanos, piem., Malienā.

2. Latvieši nebija īpaši reliģiozi, bet terors pret mācītājiem un baznīcas pazemošana izraisīja augošu sašutumu; piemēram, visbriesmīgākajā sarkanās Latvijas vietā, Malienā, 1919.gada 13.aprīlī Vecgulbenes baznīcā tika atklāts Centrālais strādnieku klubs, uz altāra izvietoti Marksa, Ļeņina un Ļ.Trocka portreti un sarkanie karogi; 11 baznīcas Malienas apriņķī tika atņemtas draudzēm un pat tika izsludināta pieteikšanās uz to ēkām un īpašumu. (6)

3. Nekas nebija tik pretīgs un pat perverss kā komūnu izveide: pretēji jebkuriem cilvēka cieņas likumiem privātā dzīve tika sabiedriskota – piemēram, kāda no komūnām bija Rīgā, Nikolaja ielā 17. Kā tajā ritēja dzīve, pat grūti iedomāties, taču šo komūnu dalībnieki nebija īpaši runīgi, kad tika intervēti vēlāk; skaidrs viens – komūnu izveidē aktīvas bija sievietes – komunistes, plintnieces, nereti sadistes un uzdzīvotājas. “Tā bija komūna” – tik skopa savos vārdos bija kāda komunāre Lidija Bitce, intervēta 20.gs. 60.gados. (7)

4. Padomju Latvija bija komunistiskās partijas birokrātu un viņu privilēģiju Latvija – tikai tāda var būt komunistu vara: komunisti izmantoja “..patīgos nolūkos visus iespējamos apstākļus, tādējādi demoralizēja ne vien tautu, bet arī pašu partiju. Rīga īsā laikā bija palikusi par lielu vareni ierīkotu kanceleju…” (8) (Skaidrs, ka to pilnīgi var attiecināt arī uz mūsdienām. – A.S.)

Vēres:
1. Robert Service. Stalin. A Biography. – London, 2005, p.158.
2. V.Blūzma. Dokumenti par pirmajām lielinieku organizētajām deportācijām no Baltijas valstīm 1918.gadā. – “Latvijas Vēsture”, 1992, 40.-42.lpp.
3. Latviešu strēlnieki par un pret lieliniekiem. 1915-1920. Dokumenti un materiāli. Sastādītājs Dr.habil.hist. V.Šalda. – Daugavpils, 2006, 105.-106.lpp.
4. 1917.gadā Krievijā dzīvoja un strādāja aptuveni 75 000 ķīniešu, liela daļa no kuriem tika uzaicināti dienēt lielinieku armijā par naudu – kā algotņi (samaksa bija 10-15 rubļi dienā); nezinot krievu valodu, viņi dienēja savās speciālās vienībās, kuras sēja šausmas ar savām zvērībām; valodas nezināšana, par laimi, neļāva viņiem kaut cik ievērojamā skaitā kalpot Valsts ārkārtējā komisijā. – M.Veller, A.Burovskij. Graždanskaja istorija bezumnoj voini. – Moskva, 2007, s.210-211.
5. A.Stranga. Latvijas un padomju Krievijas miera līgums 1920.gada 11.augustā. – Rīga, 2000, 114.-115.lpp.
6. Skat. sīkāk – A.Stranga. Ebreji Baltijā. – Rīga, 2008, 390.lpp.
7. “Cīņa”, 1919, 29.apr.
8. “Cīņa”, 1919, 19.apr.
9. Z.Eiduss. Dzimšanas gads – 1919. – Rīga, 1968, 47.lpp.
10. L.Laicens. Kāpēc krita Padomju Latvija. – Ziemeļ-Latvijas kalendārs 1920.gadam. J.Rauskas izdevums, 46.lpp.

Pēc referāta starptautiskajā konferencē “Latvijas neatkarība: ideja un īstenošana” Latvijas Kara muzejā 2008.gada 13.novembrī

---

Stučkas “zvēru dārzi”

… režisoru nogalināt, vēstniecību nodedzināt!

Kremļa “vēsturnieks” Djukovs neslēpj savu vēlmi personīgi nogalināt filmas “The Soviet Story” režisoru un nodedzināt Latvijas vēstniecību !

… после просмотра 2/3 фильма у меня было одно желание: лично убить режиссера и сжечь нахер латышское посольство.
http://a-dyukov.livejournal.com/385527.html

---

Bet nu pavisam jauna ziņa – The Soviet Story beidzot parādījies arī youtubē:

#1 http://www.youtube.com/watch?v=9C8_O66NB30
#2 http://www.youtube.com/watch?v=5MlPJUdpqgc
#3 http://www.youtube.com/watch?v=TTUxzgS-mpo
#4 http://www.youtube.com/watch?v=551BbbWrvHU
#5 http://www.youtube.com/watch?v=8aP1yg3Cm2I
#6 http://www.youtube.com/watch?v=dUzkI1LX6ws
#7 http://www.youtube.com/watch?v=NfN6eGeHypI
#8 http://www.youtube.com/watch?v=RxRZ2hZE118
#9 http://www.youtube.com/watch?v=BGkS8Ibv914

Parādījās un nozuda. Tagad nospiežot kādu no šiem linkiem, redzam uzrakstu: This video is no longer available due to a copyright claim by Labvakar

Lasāmviela

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 11.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 12.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 13.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 14.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 15.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 16.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 17.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 18.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 20.sējums

Krustakarā pret boļševismu

Šogad aprit 65 gadi kopš Hitlera pavēles sākt Latviešu SS brīvprātīgo leģiona formēšanu. Ieroču SS sastāvā pakāpeniski tika izveidota 15. (1. latviešu) un 19. (2. latviešu) divīzija. Abas tās uzlūkoja par kaujas spējīgākajām SS karaspēka nevācu vienībām. Lasīt…

Gulags pirms Gulaga

www.easyget.lv aplūko kādu visai drūmu lappusi Latvijas vēsturē, kuru mūsu vēsturnieki pieminējuši nelabprāt un it kā garāmejot. Tālāk…

Muzejs “stūra mājas” pagrabos?

Bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) namā Rīgā, Brīvības ielā 61, ko mēdz dēvēt par čekas “stūra māju”, varētu ierīkot Genocīda muzeju.

Latvijas Okupācijas muzeja rīcībā ir pietiekami daudz vēsturisku materiālu, ko varētu izmantot, lai pagrabstāva telpās atjaunotu čekas pagrabu vēsturisko vidi, norādīja Rīgas domes deputāte Maija Stefane.

“Tāpat savas vēsturiskās liecības varētu sniegt bijušie politiski ieslodzītie – Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Muzejs dotu iespēju dokumentāli iemūžināt mūsu valsts vēstures visdrūmākās patiesības, vienlaicīgi izveidojot piemiņas vietu visiem cīnītājiem par Latvijas neatkarību un brīvību, kuri piedzīvojuši okupācijas režīma šausmas čekas moku pagrabos.”

Stefane atzina, ka pagaidām neesot veikti nekādi aprēķini par iespējamajām muzeja izveidošanas izmaksām, jo nav apzināta ne esošā situācija, ne iespējamie muzeja apjomi.

Čekas pagrabos jau bija iekārtots muzejs vācu okupācijas laikā, tas darbojās no 1941.gada 8.decembra līdz 1944.gada 12.oktobrim. Kā pastāstīja Valentīns Silamiķelis, kas strādāja šajā muzejā, 1942.gadā vien bijušos “čekas pagrabus” apskatīja 12 400 apmeklētāji.

Jau ziņoja, ka pagājušā gadsimta 90.gados bija plānots bijušos “čekas pagrabus” remontēt un pielāgot Okupācijas muzeja vajadzībām. Toreiz tika lēsts, ka remonts varētu izmaksāt apmēram trīs miljonus latu.

19.februārī, plkst.12.30 Rīgas domē 601.telpā notiks JL frakcijas rīkota preses konference, kurā tiks apspriesta genocīda upuru piemiņai veltīta muzeja ierīkošanas iespējamība. Preses konferencē tiks pausts arī frakcijas viedoklis par mājas Brīvības un Stabu ielas stūrī turpmāko izmantošanu.

Preses konferencē piedalīsies JL frakcijas vadītājs Olafs Pulks, Stefane, Latvijas Okupācijas muzeja direktore Gundega Michele un citi muzeja speciālisti, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans, Latvijas Nacionālo karavīru apvienības priekšsēdētāja vietnieks Jānis Tīlmanis, Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais, Latvijas Virsnieku apvienības priekšsēdētājs Roberts Millers, fonda “Sibīrijas bērni” valdes priekšsēdētājs Gunārs Toms un biedrības Memoriāls priekšsēdētāja Ruta Ozoliņa.

Avots: LETA

Nosodīs genocīdu Ukrainā

13.februārī (2008), Saeimas Ārlietu komisija vienbalsīgi atbalstīja virzīt izskatīšanai Saeimā komisijas izstrādāto paziņojuma projektu par 1932.-1933.gada lielo badu (Golodomoru) Ukrainā.
Komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (LPP/LC) uzsvēra, ka staļiniskā režīma plānotās un īstenotās politikas rezultātā Ukrainā 1932. un 1933.gadā, konfiscējot iedzīvotājiem labību, tika izraisīts bads, kura dēļ bojā gāja piektā daļa Ukrainas tautas. „Neko tādu nedrīkst aizmirst un tam jābūt kā atgādinājumam cilvēcei,” sacīja komisijas priekšsēdētājs.
Jautājuma par Golodomora izskatīšanu iniciēja Saeimas sekretārs Dzintars Rasnačs (TB/LNNK). Sadarbība ar Ukrainu ir viena no Latvijas ārpolitikas prioritātēm, un Ārlietu komisija reaģēja uz Ukrainas valdības aicinājumu starptautiskajai sabiedrībai publiski nosodīt Golodomoru.

Pauls Dauge čekistu ķetnās

Naktī uz 1938. gada 3. februāri no Maskavas Tagankas cietuma uz bēdīgi slaveno Butovas poligonu čekisti aizveda nošaušanai pirmo Maskavas latviešu grupu. Tie bija cilvēki, kurus 1937. gada decembrī aizrāva “latviešu operācijas” vilnis. Kamēr Butovā skanēja šāvieni, uz pratināšanu no kameras izsauca Paulu Daugi, izcilo mediķi… Lasīt…

Krievijā pārraksta vēsturi

Krievijā apstiprināta jauna modernās vēstures mācību grāmata, kas…tālāk…

---

Staļinu attaisnojošā Krievijas vēstures mācību grāmata ir atbilde “kaimiņvalstu rusofobijai”.

Jaunā Krievijas vēstures mācību grāmata, kurā slavināts pašreizējais prezidents Vladimirs Putins un attaisnota Staļina diktatūra, ir atbilde ārzemēs izplatītajai pretkrieviskajai tendencei, ceturtdien laikraksta “Kommersant” publikācijā apgalvo pretrunīgi vērtētās grāmatas redaktors Aleksandrs Fiļipovs.“Esmu analizējis kaimiņvalstīs izdotās Krievijas vēstures grāmatas un secinājis, ka mūsu kaimiņiem ir panākumi rusofobijas mācīšanā,” norādīja Fiļipovs. “Krievi tiek attēloti kā visa ļaunuma avots. Bija nepieciešams tam atbildēt.”Jaunā grāmata izsakās atzinīgi par Staļina un Brežņeva laikmetiem, attaisnojot autoritārismu un represijas, raksta “Kommersant”. Savukārt prezidenta Borisa Jeļcina valdīšanas laiks deviņdesmitajos gados raksturota kā krīze, bet Putina prezidentūras gadi kā efektīvs laika posms.
“Mēs neattaisnojam Staļina tīrīšanas, bet arī nekauninām viņu katrā lappusē,” skaidro viens no grāmatas autoriem, prokremliskā Efektīvās politikas fonda pētnieks Pāvels Daņilins.
Grāmatnīcās jaunais izdevums nav pieejams, bet 1000 nodrukātie eksemplāri nosūtīti skolām, kur grāmatu sāks izmantot jau 2008.gadā, raksta avīze “Ņezavisimaja Gazeta”.
Maskava, 27.dec., LETA–AFP.

Pārdzīvojis deportāciju, skan pasaulei

BBC Radio latviešu valodā skanēs korālis no deportācijas nometnes apsveikumu kartītes tālāk…

---

Skatāms šeit latviski un angliski, 17. un 18. lpp.

---

Ar «laimīgā padomju pilsoņa» identitāti

Ja Krievijas žurnālistiem nepieciešams komentārs kādā ar 1937./1938. gada “Lielo teroru” saistītā jautājumā, tie parasti vispirms zvana autoritātei – A.Roginskim. tālāk…

Okupācijas upuru memoriāla metu konkursā uzvarējis darbs ‘Vēstures taktīla’

DELFI ziņa

Svētdien jāpaceļ valsts karogs sēru noformējumā

Svētdien, 2.decembrī – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīmā genocīda upuru piemiņas diena – 70-tā gadadiena, kopš Kremlī tika pieņemts lēmums iznīcināt Padomju Savienības latviešus pēc nacionālās pazīmes kā tādus.
Materiāli par Padomju Savienības latviešu iznīcināšanu

---

Latvietis? Nošaut!
Svētdien Liepājas muzeja nodaļā “Liepāja okupāciju režīmos” notika tradicionālais pasākums – “Lielā terora piemiņai”. Tas bija veltīts 1937.–1939.gada komunistiskā režīma organizētajai genocīda akcijai pret Krievijā dzīvojošo minoritāšu tautām, īpaši pret latviešiem. Tā dalībnieki lielākoties bija Politiski represēto kluba biedri.Muzeja nodaļas vadītāja Aina Burija klātesošajiem atgādināja, ka pēc PSRS Iekšlietu tautas komisāra, valsts drošības ģenerālkomisāra Nikolaja Ježova 1937.gada 30.novembra šifrotelegrammas par latviešu arestu veikšanu, 3.decembrī Krievijā sāka arestēt, bet 1937.gada 4. un 5.decembrī masveidā nogalināt latviešus.
Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Arnolds Treide aicināja klātesošos ar klusuma brīdi godināt komunistiskā terora upurus, bet to dienu aculieciniece Termija Sproģe, kuras tēvu un māti Ļeņingradā arestēja 5.decembrī un pēc tam nobendēja, dalījās atmiņās par savu tuvinieku sāpju ceļiem. Par radinieku bojāeju Krievijā pēc čekas akcijas “Latviešu operācija” ar asarām acīs stāstīja arī Kitija Pagraba.
Pasākums izskanēja kā baiss skaidrojums par to, kāpēc decembra pirmajā svētdienā pie Latvijas mājām plīvo karogi sēru noformējumā.
3. decembris, 2007. www.liepajniekiem.lv

Krievijas nespēja izvērtēt pagātni

Atskatīties, ieraudzīt un nošausmināties. V. Sprūdes (Latvijas Avīze) saruna ar vēsturnieku Juriju Afanasjevu.

Grib dzīvot ielā, kas nes slepkavas un sadistes vārdu

To rāda Madonas „Domes Vēstnesī” publicētā aptaujas anketa iedzīvotājiem par Martas Riekstas ielas nosaukuma maiņu. Pavisam tikušas saņemtas 26 atbildes no iedzīvotājiem, kuri dzīvo šajā ielā, kā arī no uzņēmējiem un organizācijām, kas atrodas šajā ielā, no kuriem neviens neatbalsta ielas nosaukuma maiņu.
Taču Saeimas deputāts Visvaldis Lācis kategoriski pieprasa nomainīt ielas nosaukumu.

---

Martas Riekstas iela nedod mieru Lācim
ĢIRTS ZVIRBULIS
Kaut vairākums madoniešu nemaz nevēlas, lai tiktu mainīts nosaukums Martas Riekstas ielai, tomēr Saeimas deputāts Visvaldis Lācis mierā nelikšoties.
Oktobra beigās publicējām Saeimas deputāta un vēsturnieka Visvalža Lāča rakstu, kurā viņš norāda uz nepieciešamību pārdēvēt padomju aktīvistes Martas Riekstas vārdā nosaukto ielu Madonā. Ne Madonas pašvaldībā, ne valdošo partiju vidū V. Lācim nav izdevies atrast dzirdīgas ausis, tādēļ viņš apņēmies gatavot īpašu likumprojektu un meklēt domubiedrus ārpus Saeimas.
Saeima vai premjers ielu nevar pārdēvēt
V. Lācis apgalvo, ka jau kopš pagājušā gada janvāra vairākkārt lūdzis Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāju Māri Kučinski aktualizēt jautājumu par ielas nosaukuma maiņu. Taču atbildes esot bijušas diezgan izvairīgas.
“Es Kučinski godīgi brīdināju, ka mierā nelikšos un cīnīšos līdz galam. To pašu žurnālistu klātbūtnē pateicu arī premjeram,” teic V. Lācis, piebilstot, ka, viņaprāt, šis ir latviešu pašcieņas jautājums. Tādēļ viņš ticies gan ar Madonas domes priekšsēdētāju Andreju Ceļapīteru, gan ar Martas Riekstas ielas iedzīvotājiem. Šo tikšanos gan viņš atceras nelabprāt, jo vairākums madoniešu, kā izrādās, nemaz nevēlas mainīt ielas nosaukumu. V. Lācis tagad spriež, ka, iespējams, viņi tikuši iebaidīti ar to, ka nosaukuma maiņa nesīs līdzi lielus izdevumus un piņķerīgu formalitāšu kārtošanu: “Patiesība jau tik bagātai pilsētai kā Madona vajadzētu spēt kompensēt cilvēkiem šīs neērtības.”
Pagājušonedēļ deputāts telefonsarunā par Martas Riekstas ielas problēmu informēja arī Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti. Taču premjers savus savas partijas biedru Madonā nevarot ietekmēt.
Arī Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece juridiskajos jautājumos Vineta Reitere apstiprināja, ka likuma “Par pašvaldībām” 21. panta 20. punkts dod pašvaldībām ekskluzīvas tiesības “piešķirt nosaukumus ielām, parkiem un laukumiem, kā arī pārdēvēt tos”. “Ja Saeimas deputāts raksta domei vēstuli ar kādu lūgumu, tai šis lūgums ir jāizskata un jāatbild tāpat kā uz ikvienu iesniegumu. Taču ielu nosaukumi noteikti nav tas jautājums, ko varētu regulēt ministrijas vai parlaments,” skaidro V. Reitere.
Gatavos likumprojektu
Ar juristiem konsultējies arī V. Lācis, kurš nolēmis sagatavot īpašu likumprojektu, kas uzliktu par pienākumu novākt “komunisma un nacisma ideologiem” veltītus pieminekļus un pārdēvēt viņu vārdā nosauktās ielas un laukumus. Par paraugu viņš ņemšot Polijas Kultūras ministrijas gatavo likumprojektu par nacionālajiem pieminekļiem, to nedaudz mīkstinot.
V. Lācis apzinājis arī citus padomju aktīvistu vārdā nosauktos pieminekļus. Piemēram, Cēsu rajona Kaives pagastā joprojām atrodas piemineklis sarkanajam partizānam Otomāram Oškalnam. Ieceres autors paskaidroja, ka likums attiekšoties tikai uz personu vārdos nosauktajiem pieminekļiem, tādēļ tā saukto Uzvaras pieminekli Rīgā tas neapdraudēšot. Tāpat tas neattieksies uz kapu pieminekļiem. Pēc V. Lāča ieceres, likuma izpilde būtu jākontrolē Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai.
LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis deputāta ieceri vērtēja skeptiski: “Manuprāt, pašvaldības tīri veiksmīgi tiek galā ar ielu un laukumu nosaukumiem, kā arī ar neiederīgo pieminekļu novākšanu. To tās pierādīja jau 90. gadu sākumā, atdodot ielām vēsturiskos nosaukumus.” Viņaprāt, katrā apdzīvotā vietā ir sava specifiska situācija un decentralizētā lēmumu pieņemšanas kārtība ļauj to ņemt vērā.
Satversme paredz, ka likumprojektu Saeimā var iesniegt Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī viena desmitā daļa vēlētāju. V. Lācis nešaubās, ka viņam izdosies atrast pietiekami daudz domubiedru deputātu vidū, taču viņu vārdus gan pagaidām nevēlējās atklāt. Tajā pašā laikā viņš bija skeptisks par iespēju, ka šādu likumprojektu varētu atbalstīt plenārsēdē: “Visticamāk jau es zaudēšu. Un ne tikai es. Zaudēsim mēs visi. Tas būs trieciens latviešu tautas pašapziņai.”
Tuvinās “VL”
To, kad šāds likumprojekts varētu nonākt Saeimā, deputāts neņēmās prognozēt. Sagatavošana esot jāveic rūpīgi un tā aizņemšot vismaz mēnesi.
obrīd Saeimas deputāts meklē atbalstītājus ārpus parlamentāriešu rindām un visatsaucīgākos domubiedrus atradis partijā “Visu Latvijai!”. Viņus arī nemulsina apstāklis, ka vairākums madoniešu vēlas paturēt līdzšinējo nosaukumu. “Mēs tāpat kā Lāča kungs uzskatām, ka šis ir visas tautas pašcieņas jautājums, ko nevar atstāt tikai pašvaldības ziņā,” teica partijas pārstāvis Raivis Dzintars. Dienā, kad likumprojekts tiks skatīts parlamentā, “vislatvieši” sola pie Saeimas nama rīkot piketu, lai pievērstu uzmanību šim jautājumam.
***
UZZIŅA
Kas bija Marta Rieksta.
Marta Rieksta dzimusi toreizējā Madonas apriņķa Adulienas pagastā 1919. gadā. Pēc Cesvaines ģimnāzijas pabeigšanas pievienojusies komjauniešiem. Otrā pasaules kara laikā darbojās strādnieku gvardes rotā, kas apspieda tautas sacelšanos. “Padomju presē viņa slavināta kā aktīva cīnītāja pret bandītiem. Kā mēs visi šodien labi zinām, par bandītiem tolaik tika dēvēti latviešu nacionālie partizāni. Vai tiešām kāds uzskata, ka latviešu slepkavai būtu jāizrāda tāds gods, saucot ielu viņas vārdā?” retoriski jautā V. Lācis.
Vēsturnieks un Madonas domes deputāts Indulis Zvirgzdiņš (“TB”/LNNK) turpretī norādīja, ka vācu okupācijas laikā M. Rieksta arestēta un nošauta, tādēļ būtu uzskatāma par ideoloģiju sadursmes upuri. Līdzīgu viedokli nesen televīzijā pauda arī Madonas mērs. Turpretī V. Lācis uzskata, ka šādi argumenti neiztur kritiku: “Pret nacistisko okupāciju cīnījās arī īsti Latvijas patrioti. Es aicinātu pašvaldību šo ielu nosaukt viņu, nevis komunistu līdzskrējējas vārdā.
“Latvijas Avīze, 24.nov., 2007

---

Cesvaines vidusskolas skolotāja I. Holste avīzē “Stars” rakstīja: “Kad Cesvaines vidusskolā pirmoreiz pēckara laikā izveidoja ievērojamāko absolventu fotostendu, pret Riekstas portretu protestēja vairāki pirmskara laika skolas beidzēji, piesaucot dažādus Riekstas grēkus: citi stāstīja, ka viņa bijusi ļoti nežēlīga, pat sadistiska pret Madonas cietumā nonākušajām sievietēm. No Madonas cietuma 1941.gadā sākās nāves ceļš citai Cesvaines vidusskolas absolventei un skolotājai Marijai Ivānei. Un ne tikai viņai. Vēl citi iebilda pret viņas darbību pionieru organizācijas vadīšanā Madonas rajonā.
Saņemtas arī liecības, ka 1941.gada jūnijā, kad Madonas stacijā vēl stāvējis izsūtāmo ešelons, rajona partijas komitejai lūgts, lai no ešelona atbrīvo radinieka bērnus – mazuļus. Partijas komitejā bijusi arī Rieksta, kura asi iebildusi pret šādu iespēju un teikusi, ka šie mazuļi vispār neesot pelnījuši, lai dzīvotu.

---

Iela jāpārdēvē
Jānis Lapiņš, RPRB valdes priekšsēdētājs

Rīgas Politiski represēto biedrība apsprieda “Latvijas Avīzes” 29. oktobra numurā publicēto Visvalža Lāča rakstu “Cildinājums komunistu teroram”, kā arī turpat un arī nesen televīzijā publicētos komentārus šajā jautājumā. Atbalstu V. Lāča viedokli, ka ielas nosaukumu nepieciešams mainīt.

Madonā joprojām dzīvo M. Riekstas izraisītajās represijās cietušo cilvēku pēcteči un radinieki, kuriem minētās ielas nosaukums ir sāpīgs atgādinājums par viņas sagādātajām ciešanām.

Kā praktiski vienīgais arguments pret ielas nosaukuma maiņu (ja neskaita to, ka “šajā ielā dzīvojošie madonieši to negrib”) diskusijā izskanēja praktiskas dabas apsvērumi – nosaukuma maiņa madoniešiem nozīmē papildu izdevumus un laika patēriņu, kārtojot dažādas formalitātes.

Ir saprotams, ka vēl lielāki izdevumi bijuši, pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas mainot veselas virknes Rīgas ielu nosaukumus; tomēr ne reizi nav dzirdēts, ka rīdzinieki līdzīgu apsvērumu dēļ būtu pret to iebilduši, kaut gan Rīgas ielas ir daudz garākas par Madonas ielām, bet ar pārdēvēšanu saistītās izmaksas daudzkārt lielākas.

Vēl viens ielas nosaukuma maiņas oponentu arguments, kas atstāstīts “Latvijas Avīzē”, mums liekas galīgi nesaprotams. M. Riekstas ielas nosaukumu it kā nevajadzētu mainīt, jo M. Rieksta ir mūsu pagātnes daļa. Kā zināms, rīdzinieki nolēma nesaglabāt ne Ļeņina, ne P. Stučkas ielas nosaukumu, lai gan šie abi valstsvīri arī ir uzskatāmi par mūsu pagātnes daļu. Mēs gan nosodām viņu darbību, tāpat kā mēs nosodām M. Riekstas mums zināmo darbību.

Tādēļ mēs uzskatām, ka madoniešiem būtu jāmācās no rīdziniekiem arī šajā jautājumā.
Latvijas Avīze, 3.dec., 2007

Kanādas igaunis veidos virtuālo komunisma muzeju

Kanādas igaunis veidos virtuālo komunisma muzeju (LETAS ziņa)