Svētceļojumā uz Sibīriju

Ilmārs Knaģis, Latvijas Avīzei

Šovasar kinorežisores un fonda “Sibīrijas bērni” dibinātājas Dzintras Gekas vadībā pieci Sibīrijas bērni – Gunārs Toms, Ilmārs Knaģis, Jānis Lauva, Astrīda Ruško, Vija Ķērpe, Sibīrijā dzimušie Nadežda Āriņa, Jānis Stadja, Sibīrijas bērnu bērni, filmēšanas grupa, mācītājs Guntis Kalme un komponists Pēteris Vasks devās uz Sibīriju. Šā ceļojuma mērķis bija uzstādīt piemiņas plāksnes Latvijas bērniem un mātēm, kuri palika mūžīgajā sasalumā. Ceļotāji veica 2500 km pa Sibīriju ar automašīnām un 1300 km ar kuģi pa Jeņiseju. Un bezgalīgus attālumus atmiņās. Es, šo rindu autors Ilmārs Knaģis, no izsūtījuma Tālajos Ziemeļos dzimtenē atgriezos 1954. gadā.

Laila Anna Kaca

Tas bija visspilgtākais ceļojums manā dzīvē. Šķita, ka mēs katrs maināmies kā cilvēks un citādi attiecamies viens pret otru. Tas bija labākais veids, kā līdzsvarot šo emocionāli grūto braucienu.

Latvieši nekad nevarēs pārrakstīt vēsturi, lai lielā krievu tauta saprastu. Sāpe par to mums paliek, bet svarīgāk ir jautāt, ko ar šo sāpi iesākt!? Ko darīt tieši man un katram, kuram tas rūp? Kā pieminēt visus, kas aizgājuši? Vai ar pieminēšanu tādā izpildījumā kā līdz šim pietiek?

Astrīda Ruško

Šovasar Arhangeļskas rajonā Baškortostānas Republikā pirmo reizi notika Krievijā dzīvojošo latviešu sadziedāšanās svētki. Pārsteidza, ka pirms vairāk nekā simt gadiem Latviju pametušie latviešu pēcteči turpina svinēt Līgo vakaru, runāt latviešu valodā, lai gan nekad nav bijuši Latvijā.

Prieks par lietuviešiem, kuri katru gadu brauc uz piemiņas dienām Krievijā un godina savus nomocītos tautiešus. Apbrīnojami, ka viņi ir sākuši pārvest uz Lietuvu savu tuvinieku mirstīgās atliekas.

Kopš biju izsūtījumā Krievijā, ir pagājis laiks. Bet tāpat kā toreiz nav ceļu, nav sakaru un cilvēkiem lielās Jeņisejas krastos ir tikpat noslēgta un vienkārša dzīve.

Atrodoties Sibīrijā, nespēju pārstāt brīnīties, kā mūsu mammas varēja izdzīvot. Cilvēki bija pamesti, izmocīti, likteņa varā atstāti pacietīgi gaidām savu nāvi.

Liveta Sprūde

Neizsakāmi emocionāls bija aizlūgums pie Nadeždas Āriņas mātes kapa Igarkā, kad katram no brauciena dalībniekiem bija sāpju kamols kaklā un asaras acīs. Mācītājs Guntis Kalme teica: “Toreiz Nadeždas mammu apraka, tagad mēs viņu apglabājam.” Tās uztvērām kā simboliskas bēres visām mātēm un vecmammām, visiem tuviniekiem, kuri bija jāgulda nesvētītā zemē. Vai kurus sniegā, salā un mūžīgajā sasalumā pat aprakt nevarēja cilvēka cieņai pienācīgi. Arī manu vecmāmiņu.

Gunārs Toms

Vēl līdz šai dienai neesmu atguvis dvēseles mieru pēc Sibīrijā redzētā un pārdzīvotā, gan tiekoties ar likteņbiedru Kārli Namnieku, gan veicot 120 kilometrus garo svētceļojumu no manas māmiņas Alvīnes Tomas apcietināšanas vietas Lielās Ketas sādžai līdz Jeņisejskas “varenās” čekas ēku pratināšanas telpai, nošaušanas pagrabam, cietuma kapsētai. Nespēju aizmirst vēl joprojām eksistējošā, ar dzeloņdrāšu žogu apvītā nāves cietuma apskati un visbeidzot – piemiņas plāksnes novietošanu muzejā.

Vija Ķerpe

Nespēju izdzēst no atmiņas pamesto kokzāģētavu Igarkā. Drāšu žogs ap to, pamestie dēļu krāvumi un Igarkas drūmais iespaids. Vēl aizvien redzamie sargtorņi, no kuriem uzraudzīja mūsu radiniekus, lai necilvēcīgos apstākļos viņiem liktu strādāt ar vislielāko atdevi. Uzreiz spilgtāk varu iztēloties, kā mana mamma strādā ar apledojušiem baļķiem. Bet tagad šie cilvēki ir miruši, šīs vietas ir pamestas, un viss joprojām paliek tāds pats kā pirms piecdesmit un vairāk gadiem – celts uz nepamatoti represēto kauliem.

Andrejs Muzikants

Dziļu ieskatu un paliekošu iespaidu deva pašu Sibīrijas bērnu stāsti – tajos ir skaidri redzama cilvēka gara uzvara pār ļaunumu.

Meklējām arī mūsu tautiešus. Izsūtīto bērni un mazbērni jau pārgājuši vietējā sabiedrībā. Vecā paaudze joprojām mēģina turēties. Tomēr ir latviskas saliņas. Maskavā, Latvijas vēstniecībā, mums stāstīja par gaidāmajiem latviešu dziesmu svētkiem Baškīrijā.

Jāņu dienā mūs lieliski uzņēma sādžā, kur vēl dzīvo Abrenes un Alūksnes apkārtnes ieceļotāju pēcteči. Kad kāpām autobusā, braši latgaliski skanēja vietējo sievu kvartets: “Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt…”

Utopiskā doma

Ja neskaita 1941. un 1949. gada ceļojumus konvoja pavadībā un vēlākos tūrisma pārgājienus pa Krieviju, vēl sešas reizes man ir nācies šķērsot Krievijas robežu, lai apsekotu vietas, kur liktenis bija lēmis tūkstošiem latviešu palikt uz mūžu. Liktenis? Visvieglāk ir vainot likteni… Kādreiz, ceļojot pa Sibīriju, spriedām – pensijā būs daudz laika, tad gan apmeklēsim visas latviešu izsūtījumu un apcietinājumu vietas. Viens no galvenajiem maršrutiem būtu Jeņisejas upes baseins. Krasnojarskā nofraktētu laivas un, peldot uz ziemeļiem, apsekotu vietas, kur tika izsēdināti latvieši. Tur mēs iekārtotu piemiņas zīmes. Šāds pasākums aizņemtu vairākas vasaras. Vietā, līdz kurai nokļūtu vienā vasarā, atstātu laivas, un nākamajā pavasarī turpinātu ceļojumu līdz pat Ledus okeānam. Spriedām, ka vajadzētu ceļot lielās grupās kopā ar mācītāju, iesaistot arī politiķus. Arī ārzemju politiķus, lai viņi redzētu un saprastu, kur viņu tēvu politika kādreiz noveda mūs un mūsu tēvus.

Nu tad – šovasar!

Braucot uz Maskavu, Krustpils stacijā mūsu ekspedīcijas dalībniekus sagaidīja manas dzimtās pilsētas Jēkabpils iedzīvotāji – jaunsargi ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un politiski represēto pulciņš. Dažas, bet ļoti emocionālas minūtes.

Maskavā mūs laipni uzņēma Latvijas vēstniecības darbinieki, baznīciņā mācītājs Guntis Kalme noturēja aizlūgumu par ceļojuma veiksmi. Kad “Aeroflote” mūs nogādāja Krasnojarskā, ar busiņiem pa Jeņisejas kreiso krastu devāmies 350 km ziemeļu virzienā uz Jeņisejskas pilsētu. Iegriezāmies Galaņino sādžā. Tur 1941. gadā Jeņisejas krastā no baržām tika izsēdināta liela grupa latviešu. Arī mūsu ekspedīcijas dalībnieks Gunārs Toms un viņa vienaudzis Kārlis Namnieks, kuru apciemojām sādžā Boļšaja Keķ. Pa ceļam mūsu mācītājs iesvētīja Gunāra Kļaviņa pagājušajā gadā mirušās sievas kapavietu. Pirms trim gadiem mēs apciemojām Kļaviņu pāri, bet šoreiz viņu mājas durvis bija aiznaglotas. Gunāra sieva – kapos, bet pats – veco ļaužu pansionātā. Svešā zemē, viens svešas tautas vidū!

Represiju vēsturē Jeņisejska ir iezīmīga kā nometināšanas vieta gan caru, gan padomju laikos. Jeņisejskas cietums esot bijis galvenā augstākā soda mēra izpildīšanas vieta plašā apkaimē. Tur 1941. gada  decembrī nošāva mūsu ekspedīcijas dalībnieka Gunāra Toma māti. Jeņisejskā vēlējāmies uzstādīt pirmo piemiņas plāksni, veltītu izsūtījumā bojāgājušajām mātēm. Mūs laipni uzņēma pilsētas muzejā. Represiju tēma pašreiz Krievijā nav populāra. Tomēr mūs aizveda pat uz kādreizējo, tagad pussabrukušo čekas ēku, kuras pagrabos izpildīti nāvessodi. Ko Gunārs juta vietā, kur varbūt tika nošauta arī viņa māte? Ko jutu es, brienot pa Vjatlaga purviem un lipīgo glūdu – mana tēva pēdējo atdusas vietu?

Naktī ar pasažieru kuģi “Mihails Ļermontovs” turpinājām ceļu uz ziemeļiem – Igarku.

Jeņiseja

Jeņiseja – daudzu tautu likteņupe, arī latviešu, bet galvenokārt pašu krievu. 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, kad Padomju Savienībā veica piespiedu kolektivizāciju, zemniekus masveidā deportēja uz mazapdzīvotām Krievijas impērijas nomalēm, galvenokārt – Tālajiem Ziemeļiem. Cilvēkus izsēdināja neapdzīvotās vietās lielo Sibīrijas upju, arī Jeņisejas un tās pieteku krastos. Deportācijas pieņēmās spēkā 30. gadu beigās, bet it īpaši, sākoties Otrajam pasaules karam. Intensīvi “tīrīja” brālīgo republiku iedzīvotājus un represēja minoritātes pašā Krievijā. Katru nekrievu uzskatīja par ienaidnieku. “Tautas ienaidniekus” transportēja uz ziemeļiem arī visus pēckara gadus. Viena no galvenajām nometināšanas vietām bija Igarkas pilsēta un tās apkārtne. Uz Igarku veda arī mūsu ceļš šogad – pilsētas 80. jubilejas gadā.

Igarka

Igarkā bija Ziemeļu industrializācijas sākotne. Šeit 1929. gadā neapdzīvotā, akmeņainā krastā izsēdināja pirmos celtnieku tūkstošus – “kulaku” ģimenes no Sibīrijas vidienes. Jau rudenī pirmā rūpnīca sāka ražot zāģmateriālus. Uz Igarku pludināja baļķus no Jeņisejas augšteces un pietekām – Angaras, Podkamennajas Tunguskas… Uz Igarku turpināja peldēt arī baržu karavānas ar “baltajiem vergiem”, lai aizstātu tos, kuri jau bija atraduši pēdējo atdusas vietu mūžīgajā sasalumā. Puspilsēta ir uzcelta uz apbedījumiem. Krievu zemniekus aizstāja izsūtītie Krimas tatāri, čečeni, inguši, grieķi no Ziemeļkaukāza, vācieši no Pievolgas un Ļeņingradas, besarābi (moldāvi), kalmiki, tadžiki, somi un karēļi. Un latvieši. Pēc kara šo tautību “asorti” vēl papildināja ukraiņi un baltkrievi no kādreizējās Polijas teritorijas, vlasovieši, banderovieši. Un atkal latvieši – leģionāri, pretošanās kustības dalībnieki un Latvijas armijas virsnieki un instruktori pēc sodu izciešanas lēģeros. 1948. gadā uz Igarku atveda 5560 lietuviešus, 1949. gadā – vairākus simtus tā sauktos “otrreizējos” – dzīvi palikušos 1937./1938. gada Lielā terora upurus – krievus, bet galvenokārt ebrejus un arī bariņu latviešu jauniešu. Starp tiem biju arī es.

1949. gadā kokrūpniecība Igarkā palika otrajā plānā. Galveno vietu ieņēma “Ziemeļu pārvalde”, būve nr. 503 (tautā saukta par piecsimti jautro).

Par šo dzelzceļu (Lielo Transpolāro maģistrāli) vēl aizvien sabiedrībai zināms ļoti maz. Bija iecerēts, ka sliežu ceļam jādublē Lielais Ziemeļu jūras ceļš, kas tajos laikos vēl bija nedrošs un darbojās neregulāri. Par šā plāna grandiozumu var pārliecināties, ielūkojoties kartē. Bet par tā idiotismu var spriest tie, kuriem nācies iepazīties ar šīm vietām un to laiku tehniku. Ar šīs maģistrāles būvi saistīti daudzu latviešu likteņi, un ne viena vien latvieša kauli guļ šā purvos nogrimušā dzelzceļa uzbērumā. “Mirušais ceļš” – ar tādu nosaukumu pamestā Lielā Transpolārā dzelzceļa maģistrāle ir iegājusi Krievijas dzelzceļu vēsturē.

1951. gadā Ziemeļu pārvalde no Igarkas pārcēlās 65 km uz dienvidiem, kur kreisajā Jeņisejas krastā tieši Polārajā lokā tika uzcelta jauna pilsēta – Jermakova. 1953. gada martā nomira Staļins, un viņa lolojums, viņa gulbja dziesma – dzelzceļa būve – tika iekonservēta (kas Padomju Savienībā nozīmēja – pamesta). 1988. gadā mūsu ceļojums pa Mirušo ceļu un Mirušo pilsētu Jermakovu atgādināja fantastu Strugacku stalkeru klejošanu pa citplanētiešu atstāto noslēpumaino zonu.

Šķiet, neviena deportētā tauta netika tā izmētāta Sibīrijas plašumos kā latvieši. Latviešu kauliņi guļ Jeņisejas, tās pieteku un ezeru krastos no Krasnojarskas līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam. Un reti kuram kapam ir krusts. Kādi krusti toreiz! Labi, ja mūžīgajā sasalumā mirušo izdevās iekalt pāris pēdu dziļumā. Un cik noslīka ezeros un pazuda bez vēsts tundrā! Godinot visus šajā reģionā bojā gājušos, mēs atvedām uz Igarku piemiņas plāksni. Tās atklāšanas un iesvētīšanas ceremonijā piedalījās arī Igarkas muzeja un citi kultūras un izglītības darbinieki. Tālajā, puspamestajā ziemeļu pilsētā skanēja “Dievs, svētī Latviju!”.

Krasnojarska – Suhanoja

“Aeroflote” mūs vizināja atpakaļ uz dienvidiem – uz Krasnojarsku. Lidojām gar Jeņisejas labo krastu, no augšas ir labi redzams toreiz uzceltais Lielās Transpolārās maģistrāles posms no Igarkas līdz Jermakovai. Nu dzelzceļa trase ir nogrimusi atkusušajā mūžīgajā sasalumā. Mirušais ceļš, mirusī pilsēta Jermakova. Leģenda. Bet vēl daudziem, arī man – dzīves īstenība.

No Krasnojarskas lidostas ar busiņu taisnā ceļā devāmies 350 km austrumu virzienā uz Kansku – vecu Sibīrijas tirgoņu pilsētu, ar kuru saistās simtiem izsūtīto latviešu, arī manas atmiņas. No Kanskas ceļojām uz Abanu un Dolgij Most, kur arī savulaik cietuši daudzi latvieši. Abanas muzejā mūs uzņēma viemīlīgi. Piemiņas plāksni pagaidām novietojām telpā ar komunistisko atribūtiku – karogiem, plakātiem, fotogrāfijām un Ļeņina krūšutēlu. Sākumā tas šokēja. Bet, šķiet, pareizi vien būs – neprātīgo ideju autors un to upuri turpat līdzās. Dažus simtus kilometru uz ziemeļrietumiem no Kanskas arī bija daudzas latviešu izsūtījuma vietas. Tasejeva, kur dažus gadus atrados arī es, Dzeržinska, kur bērnību pavadīja mūsu ceļabiedrs Jānis Lauva. Imbežas sādžā mūs jau gaidīja veci paziņas – Sibīrijā palikušie 1941. gadā izsūtītie latvieši. Bija Jāņu diena ar priecīgu sagaidīšanu un pavadīšanu.

Un tad apmeklējām Suhanojas sādžu, kur puse iedzīvotāju bijuši latvieši, un arī visi krievi runājuši latviski. Aizkustinoši bija dzirdēt astoņdesmitgadīgās sieviņas runājam skaidrā latviešu valodā ar nelielu Tālavas, Alūksnes pieskaņu. Viņu senči Sibīrijā ieceļojuši 19. gadsimtā. Pirms dažiem gadiem šeit atvērta baznīciņa, kurā dievkalpojumu šoreiz noturēja mūsu mācītājs Guntis Kalme kopā ar vietējo mācītāju. Mūs pavadīja ar līgo dziesmām un asarām.

Un tad bija atvadu vakars kalnos, slaveno Krasnojarskas Stabu rajonā, kur latviešu meitenes, izsūtīto jaunākā paaudze, uzcēlušas vasarnīcas.

Mēs atgriezāmies Rīgā ar izpildīta pienākuma apziņu. Pienākuma pret tiem, kuri krita par upuri svešām varām un svešām idejām. Vienkārši tādēļ, ka tā vēsturiski bija sanācis. Vainīgo nav.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/celojums/?doc=67611

Krievijā arestē vēsturnieku – Staļina deportēto vāciešu likteņu pētnieku

Krievijā pirms mēneša uz īsu brīdi bija arestēts vēsturnieks Mihails Supruns, kurš bija pētījis PSRS vadoņa Josifa Staļina Otrajā pasaules kara laikā deportēto, etnisko vāciešu likteņus, vēsta BBC.

Profesors atzinis, ka nedrīkst runāt par notikušo, jo tā viņam likuši drošības dienesti, kas vēsturniekam atņēmuši arī pētījumā jau iegūtos datus.

1941. gadā – laikā, kad nacistiskā Vācija uzbruka PSRS – tūkstošiem vāciešu bija izsūtīti uz valsts nostūriem Tālajos Ziemeļos. Tas notika par spīti tam, ka šie vācieši jau paaudzēm ilgi dzīvoja Dienvidkrievijā – Staļins tiem neuzticējās, norāda BBC.

Supruns savā pētījumā vēlējās noskaidrot izsūtīto, aptuveni 5000 vāciešu, likteņus. Viņš bija intervējis deportēto iedzīvotāju bērnus. Taču tagad viņa vairāk nekā 10 gadus vāktie materiāli un dators ar tur esošo informāciju ir konfiscēti.

Lai gan viņam ir liegts komentēt notikušo, Supruns pētījuma datu atņemšanu nosaucis par absurdu. Viņš piebildis, ka tādā veidā valsts cenšas nostiprināt savu interpretāciju par Otrā Pasaules kara notikumiem.

---

ФСБ раскручивает «дело историков»

Архангельск. Историк Михаил Супрун, работавший над книгой о репрессированных немцах, обвинен в разглашении их персональных данных

Сотрудники ФСБ задержали профессора Поморского государственного университета (ПГУ) Михаила Супруна, допрашивали его аспирантку Надежду Шалыгину и начальника Информационного центра УВД Архангельской области полковника Александра Дударева, предоставившего исследователям доступ к архивным материалам. Они совместно работали над проектом по составлению «Книги памяти» репрессированных в сталинские времена российских немцев и выявлению судеб иностранных военнопленных, находившихся в северных лагерях. Такие «беседы» были проведены с преподавателями и студентами университета, активистами музея российских немцев.

Профессор Михаил Супрун (известный исследователь истории сталинских репрессий) рассказал «Новой», что  13 сентября его машину перехватили на шоссе между Архангельском и Северодвинском. После того как Супруна остановила милиция, сотрудник ФСБ усадил его в машину и отвез к следователю. Тот объяснил, что кто-то сообщил ФСБ о своем нежелании видеть в «Книге памяти» данные его родственников, и чекисты заподозрили ученого в распространении информации, носящей личный характер. По словам профессора Супруна, обыск у него дома и на работе был «беззастенчивым»:

— Мне сказали — скажите спасибо, что половицы не ломаем. Унесли, помимо прочего, мой архив — документы по истории России XX века, которые я привез из Америки, материалы Поморского научного фонда (в его руководство входили ректоры местных университетов, губернатор области), который я возглавлял и который был закрыт три года назад. Мой сын подавал заявки на гранты, его материалы тоже унесли. Унесли вообще все, что было написано на иностранных языках. При этом постановление суда о проведении обыска ни дома, ни на работе мне не показывали.

В минувшую среду Супруна вызвали на допрос в областную прокуратуру. После того как профессор отказался давать показания без адвоката, он был отпущен под обещание являться к следователю. По словам следователя прокуратуры Владимира Шевченко, который ведет дело, профессор подозревается в нарушении первой части статьи 137 УК («Разглашение личной информации») и подстрекательстве должностного лица, а полковник Александр Дударев — в нарушении первой части статьи 286 УК («Превышение служебных полномочий»), именно он давал указы поднимать архивные дела и разрешал их копировать.

По мнению Михаила Супруна, сотрудники ФСБ приблизительно за месяц до задержания начали оперативную разработку «дела историков»:

— Мои аспиранты и студенты предупреждали меня, что их вызывают на беседы, интересуются мной и проектом «Этнические немцы». Но никаких проблем это не предвещало: есть договор между начальником УВД Архангельской области и ректором Поморского университета, согласно которому я упомянут в числе исполнителей работы. Поэтому я успокаивал своих аспирантов и студентов, никому не рассказывал об этом.

Следователь Шевченко рассказал «Новой»:

— Разрабатывать дело начало ФСБ. Кто-то, по всей видимости, им сообщил, что происходят такие нехорошие дела. Они начали проводить проверку, а когда заметили состав преступления, передали дело в прокуратуру.

По словам следователя, Супрун скопировал полные анкетные данные переселенцев и передал их за границу. «Первая часть книги, содержащая информацию о двух тысячах переселенцев, была отправлена туда. Родственники против, они утверждают, что их согласия никто не спрашивал, и они не хотели бы, чтобы об их отце кто-то что-то узнал. Некоторые скрывали национальность, фамилию: из немецких или еврейских делали русские», — заявил Шевченко.

По мнению Шевченко, еще не прошло 75 лет, по истечении которых эту информацию можно разглашать. Сейчас ее можно использовать для исследовательских работ, но передавать куда-то личные данные без согласия родственников нельзя. Сам Супрун полагает, что заявления родственников — подлог:

— В соответствии с условиями договора сведения, которые мы собираем, строго конфиденциальны, никто о них не знает, а «Книга памяти» должна быть подготовлена только через два-три года. Как узнал этот человек, что мы ее составляем, непонятно — никто, кроме участников проекта, об этом не знал.

По словам профессора, в архив УВД мог иметь доступ только один человек, и обычно там работала аспирантка Надежда Шалыгина, готовящая диссертацию по этой теме. Что касается передачи информации за границу, то согласно договору, «Книга памяти» готовится совместно с Обществом российских немцев в Германии и Красным Крестом, с одной стороны, и начальником УВД и ректором ПГУ — с другой. Финансирует издание книги немецкая сторона, и в соответствии с договором российская сторона обязана была передать данные партнерам. В договоре упомянуто о необходимости соблюдать конфиденциальность и не передавать информацию третьим лицам. Супруна задержали как раз тогда, когда он собирался пересылать вторую часть книги. Это задержание выглядит еще более странным в свете российско-германского договора 2007 года, после которого руководство МВД России инициировало, например, создание базы данных репрессированных.

Сам Супрун предположил, что таким образом пытаются наказать начальника архива УВД Архангельской областиАлександра Дударева, который помогал составлять «Книгу памяти» репрессированных поляков. Впрочем, эта версия также выглядит странной: проект, инициированный архангельской прокуратурой, существует уже десять лет, опубликованы семь томов «Книг памяти». По словам сопредседателя правозащитного общества «Мемориал» историка Яна Рачинского, само по себе издание «Книг памяти» не может быть правонарушением:

— Эти сборники публикуются почти во всех регионах России. Издание предусматривается Законом о реабилитации, который прямо предписывает по мере накопления информации публиковать эти списки. В зависимости от региона разные структуры власти (в том числе МВД и ФСБ) участвуют в подготовке этих книг, но прокуратура — всегда непосредственный участник: согласно Закону о реабилитации, пересмотр всех архивных дел возложен на прокуратуру, она должна вести эту работу вне зависимости от наличия заявления от родственников.

По мнению Супруна, теперь действия прокуратуры и ФСБ могут создать неприятности в отношениях с другими государствами. Это коснется не только Германиии, но и Польши (недавно Дударев совместно с «Мемориалом» составил шеститомный индекс репрессированных поляков); также шла работа над созданием индекса репрессированных греков.

Узнать мнение ректора Поморского университета о «деле историков» нам пока не удалось.

Лола Тагаева
Илья Кригер

02.10.2009

---

Архангельскому историку Михаилу Супруну предъявлено обвинение Категория: Происшествия Автор: Admin | 30 сентября 2009 13:50 | Просмотров: 567 Завкафедрой отечественной истории Государственного Поморского Университета (ГПУ) Михаилу Супруну и полковнику УВД Архангельской области Дудареву, работающим по научному проекту, посвященному немецким военнопленным в России, предъявлено обвинение в «сборе и распространении информации, носящей конфиденциальный, личный характер» (ст. 137 УК). Очередной допрос по этому делу состоится 30 сентября, сообщил «Полит.ру» Михаил Супрун. Михаил Супрун и полковник Дударев выступают исполнителями в совместном российско-немецком проекте «Этнические российские немцы, репрессированные в 40-е годы». В сентябре Михаил Супрун, его аспирантка и полковник Дударев были задержаны по обвинению в «сборе и распространении информации, носящей конфиденциальный, личный характер». ФСБ по Архангельской области провела обыски в их домах и на местах работы. «Понятно, что это абсурд. Такие книги памяти начали появляться еще в годы Перестройки и существуют практически в каждой области, причем их создание инициировалось, как правило, прокуратурой. Тогда прокуроров и всех, кто составлял эти «книги памяти», надо наказывать по этой статье», – сказал Супрун в интервью «Полит.ру». У ученого изъяли весь архив, все компьютеры и другие электронные носители, часть письменного архива, печатного архива, среди которых были документы по российской истории, которые Супрун вывез в 1999 году из архивов США и Европы. «Я думаю, что подобное произошло и с архивами других сотрудников, которые работали в этом проекте», – предположил историк, отметив общую нервозность обстановки. «Тридцатого сетнября я должен быть на допросе в Архангельске. Чем все это закончится, не знаю. Боюсь, что в связи с абсурдностью обвинений могут просто что-нибудь подкинуть»», – сказал он. Проект «Этнические российские немцы, репрессированные в 40-е годы» и его продолжение «Немецкие военнопленные на русском Севере» осуществляются на основе договора, подписанного председателем Красного Креста Германии, начальником УВД Архангельской области и ректором Поморского университета. В качестве исполнителей от каждой из сторон выступают соответственно председатель Общества российских немцев в Германии доктор Антон Бош, полковник Дударев и завкафедрой отечественной истории ГПУ Михаил Супрун.

Dižķibelē noder PSRS genocīda upuru izdzīvošanas pieredze

Ilze Kalniņa, Druva
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/regionos/article.php?id=610981

Cēsnieki, kuri pārcietuši Gulaga ceļus, interesentiem, kuri vēlas garšīgi, bet taupīgi paēst, piedāvās ēdienu receptes internetā.

Cēsu rajona politiski represēto biedrības biedri kādā pēcpusdienā sēdās pie pašu klāta galda, daudzi baudāmie ēdieni bija gatavoti ļoti vienkārši. Sievas un vīri, kuri Sibīrijā pavadījuši bērnību, daži pusaudžu gadus un jaunību, skaidroja, ka tik prastu zupu, kāda ēsta Sibīrijā, – balandas ūdenī -, neviens neēdīšot, tāpēc viņi izdomājuši, kā Sibīrijas receptes uzlabot, bet tā, lai tomēr sanāk ļoti lēti.

“Man liekas, ka mana bērnība promesot bija saulaina, bet vecākiem vajadzēja iemācīties izdzīvot. Un latvietis to prata – zivi noķēra, pagatavoja sēnes. Zinu, ka latvieši ēda arī briedinātus zirņus. Bet liels gardums bija iztecinātie cūku tauki, čurksti, kurus ēda gardu muti,” sacīja Cēsu rajona politiski represēto biedrības priekšsēdētāja Dace Jurciņa un piebilda, ka arī tagad tas daudziem varētu būt garšīgs aizdars.

“Čurkstiem var pielikt ķiploku. Pavisam vienkārši,” sacīja Dace. Citi bijušie sibīrieši kopējam cienastam bija sanesuši marinētas sēnes, rupjmaizes grauzdiņus, cidoniju čipsus, sakot, ka ne jau viss no lētajiem un gardajiem labumiem bijis pieejams aiz Polārā loka, mūžīgajā sasalumā vai taigā, bet Sibīrijas bērni iemācījušies dzīvot taupīgi. Lai nerodas pārpratumi, viņi saka, ka pārdzīvojuši smagu laiku, cietuši badu, bet, kad iedzīvojušies, kad paši turējuši kazu un, gadījies, arī gotiņu, tad mammas un vecmammas no mazumiņa gatavojušas maltītes.

“Ēdām ļepjoškas. Tādus sēnalu plācenīšus, ko cepa uz plīts. Tagad tā vietā var cept kartupeļu pankūkas. Vajag tikai nedaudz eļļas un garšvielas,” sacīja Laimonis Jaukulis, bet Aina Liepiņa stāstīja, ka cepeškrāsnī labi padodas cepti kartupeļi ar visu mizu, un smējās, ka kādu gaļas gabaliņu cēsnieki varot nopirkt lielveikalos vai tirgū. Sibīrijā pusaugu puikas ķēruši baltos zaķus cilpās un šmorējuši, bet aiz Polārā loka, Dudinkā bijusi Ziemeļu okeāna zivju bagātība.

“Mums zivis bija jēlas, vārītas un kūpinātas. Zivis, maize un sāls. Zivis vecāki lika galertā,” stāstīja Alvis Jansons, un tieši tajā brīdī represētie cilvēki atcerējās, ka cūkgaļas galerts, pērkot cūkas pusgalvu, stilbiņus, arī šodien iznāk samērā lēts un garšīgs. Jānis Marauskis, vaicāts, kā bērni našķējās, teica, ka kūku un visādu saldumu, kādi tagad bērniem pieejami ik uz soļa, viņa bērnībā nav bijis.

“Salds bija burkāns, kālītis. Ja kādu laiku salds nav ēsts, tad liekas, ka burkāns ir ļoti salds,” sacīja Jānis, bet sievietēm kā no pārpilnības raga atkal bira lētu plātsmaižu receptes, kur vajadzīgi vien milti, rūgušpiens, drusku margarīna, oliņa un āboli vai rabarberi virskārtai.

“Uzcepu šim galdam arī kūku. Tādas Sibīrijā, protams, nebija, bet daudz ēdām ievogas, to, ko mežā varēja uzmeklēt. Šo kūku dekorēju ar aronijām un mežrozītēm no dārza. Tas tāpēc, ka kūkai arī jābūt veselīgai,” sacīja Dace Jurciņa, bet Aina Liepiņa ieteica paspēt salasīt cidonijas, sagriezt plānās šķēlītēs, pārbērt cukuru, lai sasulojas, iesūcas. Tad sīrupu noliet, bet cidonijas izkaltēt cepeškrāsnī. Tā sanākot veselīgākie našķi no pašu dārza.

Sibīrieši domā, ka interneta recepšu grāmatā ierakstīs arī nātru un balandu zupas uzlabotās receptes, apspēlēs miltu un putraimu ēdienus. Pašlaik recepšu grāmata neesot pārāk bieza. Sibīrieši uzrakstījuši 22 receptes, bet būšot vairāk. Jāatgādina, ka šī ideja radīt interesantas lietas ne tikai priekš sevis, bet arī sabiedrībai, radās, iesniedzot projektu un tā realizēšanai saņemot līdzfinansējumu no Cēsu novada domes. Projektam bija zīmīgs nosaukums “Dabas spēks mūs stiprina.”

“Tas taču būs interesanti, ja cilvēki varēs izlasīt, kā pagatavot ēdienu gandrīz no nekā. Tas šodien arī ir aktuāli,” sacīja biedrības biedre un projekta līdzautore Anda Opoļska un bija pārliecināta, ka jau pavisam drīz sibīriešu recepšu grāmata atradīs savu vietu Cēsu novada domes mājas lapā, kur ar sibīriešu pavārmākslu varēs iepazīties visi interesenti.

Baudot vienu un atkal citu ēdienu, paši represētie, daudz cietušie cilvēki teica, ka, gatavojot pēc viņu receptēm, nevajadzēšot skaitīt kalorijas un domāt par pārēšanos, smagu pakrūti. Viņi uzsvēra, ka bargajos gados Sibīrijā izdevies izdzīvot, ēdot daudz mazāk nekā tagad – brokastīs, pusdienās un vakariņās. Bet nu dzīve ritot rimti, siltā istabā, bet tad nācies salt, smagi strādāt. Tāpēc represētie uzsver, ka ir vērts taupīt, gatavojot mājās garšīgas, bet lētas maltītes. Un, ja kāds santīms paliekot pāri, tad to atdot dvēselei, gara spēkam.

Krasnojarskas apgabalā uzstādīs piemiņas plāksnes no Latvijas izsūtītajiem

http://www.nra.lv/zinas/24549-krasnojarskas-apgabala-uzstadis-pieminas-plaksnes-no-latvijas-izsutitajiem.htm NRA, 15.jūnijs, 2009

Rīgas dzelzceļa stacijā pulcējās 19 cilvēku grupa, lai ar vilcienu no Rīgas dotos uz Maskavu, pēc tam ar lidmašīnu uz Krasnojarsku, tālāk ar autobusu uz Jeņiseisku un Abanu, bet pa Jeņisejas upi ar kuģi līdz Igarkai.

Braucēji galvenokārt ir gados vecākās paaudzes pārstāvji, kuri pirms 68 gadiem paši vai viņu tuvinieki piedzīvoja izsūtīšanu uz Sibīriju. Galvenais brauciena mērķis – uzstādīt trīs piemiņas plāksnes izsūtītajiem bērniem un mātēm.

“1941. gada 29. decembrī 36 gadu vecumā Jeņiseiskas apgabalā nošāva manu mammu Alvīni Tomu. Visus šos gadus mani nelika mierā doma, kāpēc neesmu uzstādījis viņai piemiņas akmeni. Tagad kopā ar citiem Sibīrijas bērniem dodamies garajā braucienā, lai to beidzot izdarītu,” par divarpus nedēļu iecerēm stāsta 80 gadus vecais Gunārs Toms. Viņa bagāžā – trīs apmēram desmit kilogramus smagas bronzas plāksnes, uz kurām ir uzraksti latviešu, krievu un angļu valodā. Uz vienas rakstīts Mūžīga piemiņa Latvijas bērniem deportāciju upuriem 1941 – 1949, uz abām pārējām par piemiņu mātēm.

Piemiņas plāksnes paredzēts izvietot trīs vietās Krasnojarskas apgabalā – Igarkas, Abanas un Jeņiseiskas muzejos. “Tur daudzu mātes tika nogalinātas, nobendētas, arī manējā, tāpēc beidzot ir pienācis laiks, lai godam pieminētu piederīgos,” norāda G. Toms.

Uz Maskavu vakar devās arī 72 gadus vecā Astrīda Ruško, kura izsūtījumā bija gan 1941., gan 1945. gadā un tagad valda asaras, atceroties deportācijas notikumus. “To, ka vajag doties uz Krasnojarskas dienvidiem, domāju sen. Joprojām atmiņā ir palikuši bēdīgie notikumi, kā vienā naktī varēja salauzt cilvēkiem dzīvi, izšķirt ģimenes,” teic A. Ruško. Tālajā braucienā viņu pavada meita Laila Kaca. “Mūsdienās bērniem stāsta pasakas par mikipelēm, taču manā bērnībā bija stāsti par Sibīrijas lielo upi, taigu un lāčiem. Tagad došos uz turieni, lai redzētu šīs vietas,” stāsta Laila Kaca.

Kopā ar bijušajiem izsūtītajiem un viņu tuviniekiem ceļā devās arī režisore Dzintra Geka ar filmēšanas grupu un luterāņu mācītājs Guntis Kalme.

Katras piemiņas plāksnes izgatavošana izmaksājusi nedaudz vairāk par 500 latu. Nepieciešamie līdzekļi, arī ceļa izdevumiem, iegūti, pateicoties ziedotāju labvēlībai. Ventspils dome piešķīrusi 1000 latu, lai daļēji segtu vienas piemiņas plāksnes izmaksas un ventspilnieces Nadeždas Novosjolovas ceļa izdevumus braucienam uz Igarku.

1941. gada 14. jūnija deportācijās cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

---

http://www.nra.lv/zinas/24500-uz-krasnojarskas-apgabalu-krievija-vedis-pieminas-plaksnes-izsutitajiem-latvijas-iedzivotajiem.htm

Grupa 19 cilvēku sastāvā no Rīgas dzelzceļa stacijas dosies ceļā Krieviju, lai tur izvietotu trīs piemiņas plāksnes izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem, informēja fonda “Sibīrijas bērni” dibinātāja un režisore Dzintra Geka.

Piemiņas plāksnes paredzēts izvietot trīs vietās Krasnojarskas apgabalā – Igarkas, Abanas un Jeņiseijskas muzejos. Uz divām plāksnēm būs uzraksti latviešu, krievu un angļu valodā – “Mūžīga piemiņa Latvijas bērniem deportāciju upuriem 1941-1949″, bet uz trešās plāksnes – līdzīgs teksts ar piemiņas veltījumu Latvijas mātēm.

Ceļā uz Igarku dosies gan režisore Geka ar filmēšanas grupu, gan bijušie izsūtītie un viņu tuvinieki, kā arī luterāņu mācītājs Guntis Kalme, kurš katras piemiņas plāksnes atklāšanā noturēs svētbrīdi.

Katras piemiņas plāksnes izgatavošana izmaksājusi nedaudz vairāk kā 500 latu. Nepieciešamie līdzekļi, tostarp ceļa izdevumiem, iegūti, pateicoties ziedotāju labvēlībai. Ventspils dome piešķīrusi 1000 latus, lai daļēji segtu vienas piemiņas plāksnes izmaksas un ventspilnieces Nadeždas Novosjolovas ceļa izdevumus braucienam uz Igarku.

Izsūtījumā Sibīrijā dzimusī Novosjolova, par kuras likteni stāsta režisores Gekas dokumentālā filma “…un Igarka, cerība un taurenis”, būs starp tiem brauciena dalībniekiem, kas 14.jūnijā sāks tālo ceļu uz Igarku. Braucēju vidū būs arī Ilmārs Knaģis, Gunārs Toms, Jānis Lauva, Vija Ķerpe, Astrīda Ruško un citi likteņa biedri.

Šodien viņi ar vilcienu no Rīgas dosies uz Maskavu, pēc tam ar lidmašīnu uz Krasnojarsku, tālāk ar autobusu uz Jeņiseijsku un Abanu, bet pa Jeņisejas upi ar kuģi līdz Igarkai. Rīgā plānots atgriezties 26.jūnijā.

Sibīrijas upuri dzīvo…

http://www.ogresvestis.lv/news.php?newsid=13081

Sibīrijā bojā gājušie, nomocītie upuri dzīvo palicēju atmiņās, stāstos, dzejās, vēstulēs, Valsts arhīvos un daudzās izdotās grāmatās gan mūsu zemē, gan citās valstīs.

Gribu pastāstīt par pagājušā gadā nogalē izdoto grāmatu «Kalupes sibīriešu stāsti». Par to zinu tālab, ka tajā stāstīts arī par manu māsīcu Sofija Baiks, kura ar ģimeni desmit cilvēku sastāvā 1941.gada 14.jūnijā tika deportēti, – tēvs Anufrijs Baiks uz Vjatlagas nāves nometni, bet māte Marija ar astoņiem bērniem uz Krasnojarskas apgabalu.

No nelielā Kalupes pagasta 1941.gadā izvesti 55 cilvēki, bet 1949.gadā – 169 cilvēki.

Māsīca Sofija pirms bojā ejas 30 gadu vecumā man novēlēja deviņas burtnīcas ar dzejām , tēlojumus un vēstules ar lūgumu darīt pasaulei zināmu netaisnību un mokas, kas piemeklējušas aizvestos Sibīrijā. Par to esmu daudz rakstījusi.

Pie manis ciemojās grāmatas izdevējas – Kalupes sieviešu kluba «Astras» pārstāves skolotājas Irēnas Mukānes vadībā. Viņām sniedzu daudzus Baiku ģimenes materiālus, stāstus, dzejas, fotogrāfijas un atmiņas. Grāmatā ievietota arī mana fotogrāfija un atzīmēts, ka godam pildu mīļās radinieces novēlējumu.

Daži atmiņu fragmenti

Gribu pastāstīt dažus fragmentus no Kalupes izsūtīto dzīves mokām.

«Uz Sibīriju ar bērniņu zem sirds,» – tas par Domiceļu Raščevsku. Lai nebūtu bērniņš jālaiž pasaulē zem klajas debess, abi ar vīru Leonu izraka dziļu bedri, tajā salika zarus, ar kājām samīcīja mālus un kūts mēslus un ar tiem pārklāja bedri. No vecu dēļu gabaliem uztaisīja durvis. Tā viņi dzīvoja. Leons bija dienējis sarkanajā armijā un, kad aizgāja pie komandanta prasīt normālākus dzīves apstākļus, tas sarkanarmieša apliecību iemeta krāsnī un noskaldīja: «Tu esi bandīts!»

Juzefa Mežraupe nomocīta smagos meža darbos. Dienas norma – 25 kubikmetri sagatavota materiāla, un 12 kilometri turp un atpakaļ bija jānoiet kājām līdz nometnei. No pienotavas palūdza piena trauku samazgas, tās sajauca ar miltu saslaukām un smalkām zāģu skaidām un cepa plāceņus. Niecīgs maizes gabaliņš tika vien darbā gājējiem, bet bērniem pārtika netika iedalīta. Viņi ēda zāli un dažādu nezāļu saknes. Daudzi mazuļi mira, jo bads bija neciešams un neaprakstāms. Vienā dienā nolīdzināja kapus, kas nepaspēja savējos pārapbedīt, tā mirušo bērnu kaulus vazāja suņi. Juzefai piedzima slimīga meitene Zentiņa.

Jadviga Motivāne izvesta ar sešus gadus vecu dēliņu, vīrs bija aizsargs un 1944.gadā tika nošauts. Mazais Vitolds katru dienu gāja pie vietējā kaimiņa prasīt, cik pulkstenis, jo tur uz galda bija karsta tēja un līdzi iedeva vienu ceptu kartupeli. Pēc gadiem viņš apprecēja Zentiņu.

Pēteris Kivlenieks kopa lopus, lielā salā govis piesala pie zemes, tās nebija iespējams piecelt un izslaukt. Kad viņš atteicās no šī darba, tika piesolīts nogādāt bedrē «pie baltajiem lāčiem». Vēlāk viņu norīkoja ar vērša pajūgu ceļa remontdarbos. Vienreiz bija jātiek pāri upei, kurā peldēja ledus gabali. Vērsis neparko negribēja iet upei pāri, tad Pēteris izģērbās veļā un peldot veda sev līdzi vērsi. Straume aiznesa virsdrēbes, un viņš krastā palika slapjš tikai veļā.Vai var iedomāties, ko tas nozīmēja šim cilvēkam? Pēc tam tika ievietots vietēja slimnīcā.

Vladislavs Bogdāns bija norīkots darbā zelta raktuvēs, gulēja caurās barakās uz plikiem dēļiem. Rītos mati ērkulī bija sasaluši, no drēbēm izpurināja sniegu, apēda maizes gabaliņu sērkociņu kastītes lielumā un uzdzēra pliku ūdeni. Palielinājās mirstība. Ja izsūtītais vairs nevarēja iziet darbā, viņu apdullināja ar sitienu galvā un prom uz «nāves ieleju» vilkiem un lāčiem par barību. Vēlāk viņu pārcēla uz virtuvi smagos darbos, uzturā deva tikai kartupeļu mizas, bet siltumā Vladislavs izdzīvoja. Iemanījās kartupeļus mizot ar biezu mizu un tās nesa citiem, lai paglābtu no nāves. Cilvēki ēda zirgu mēslus un bija laimīgi, ja varēja tos atrast, grauza priežu mizas, jebko, lai vilktu savu dzīvību. Pēc desmit gadiem pasludināja amnestiju. Kad Vladislavs pārbrauca mājās, vecāki viņu nepazina un raidīja prom. Kad nejauši ieraudzīja skrandaiņa roku, kurai trūka viena pirksta, atpazina savu dlu. Slaucējas nedrīkstēja lietot izslaukto pienu, bieži nāca kontroles un pārbaudīja, vai govis tīri izslauktas. Vienreiz odu atbaidīšanai uz ugunskura slepus izvārīja spainīti piena. Tūlīt ieradās komisija. Viena slaucēja uzmeta vāroša piena spainim lupatu un pati uzsēdās virsu, bet pārbaudītāji nesteidzās prom, sievai dega pēcpuse, bet celties nedrīkstēja, lai neiegāztu pārējās.

No Volgogradas izvestiem vāciešiem mūsējie iemācījās būvēt zemnīcas-būdas. Plēsa velēnas, lika starp žagariem, lipināja ar govju pļekām un māliem. Kad izžuva, būda bija gatava.

Izsūtīja arī Kalupes baznīcas prāvestu Pēteri Onckuli, kurš apbedīts dzimtenē.

Kalupes izsūtīto ciešanu stāstus varētu citēt vēl daudz, daudz.

Vēstī visai pasaulei

Sibīrijas mocekļi – kā mirušie, tā dzīvie – dzīvo ne tikai Kalupes, Ogres un visas Latvijas cilvēku, bet arī citu valstu un tautu atmiņās un izdevumos.

2006.gada 25.martā Ogres kultūras centrā represēto piemiņas saietā piedalījās Kanādas latviete Hilda E. Smeķis. Viņa vāca materiālus, personīgi tiekoties ar Sibīrijas izsūtītiem, lai izdotu grāmatu «Sāpju ceļš». Nesen saņēmu pa pastu biezu grāmatu, kurā H.E.Smeķis apstrādājusi izsūtītā Edgara Jasūna Sibīrijas moku stātus. Tās nosaukums «Aiz dzelzs vārtiem» (izdevuši Kanādas Daugavas vanagi). Šī grāmata pilnībā ir lasāma arī internetā. Tā vēstī visai pasaulei par izsūtīto latviešu mokām, pret viņiem vērstām zvērībām, badu, nāvi, čekistu patvaļu un daudz ko citu.

Anna Kudeiko

Liepna–Krasnojarska: ceļojums piespiedu kārtā

http://www.lv.lv/?menu=doc&id=193271

Ieva Gundare, Okupācijas muzeja vēsturniece

Jakoviču ģimene vēl kopā: Jānis Jakovičs (1902–1942) un Alīda Lidija Jakoviča (1904–1982) ar meitām Intu (1929) un Andu (1933). 1940. gada 21. jūnijs, Alūksne. Fotogrāfijā nav redzama jaunākā meita Astra, kura piedzima 1941. gadā.* Bezkaislīgā statistika vēsta, ka 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja 15 443 cilvēkus – 8275 vīriešus un 7168 sievietes. Starp deportētajiem bija 3741 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Deportēto etniskais sadalījums bija: 81,3% latvieši, 11,7% ebreji, 5,3% krievi, 1,7% vācbaltieši un citi. Pavisam no 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem miruši 6136 cilvēki jeb apmēram 40%, tai skaitā 43 cilvēki miruši ceļā, 700 cilvēki nošauti ieslodzījuma vietās, 3453 cilvēki miruši nometnēs, 1940 cilvēki miruši nometinājumā.

t

1941. gada 14. jūnija deportācija bija vērsta pret Latvijas sabiedrības eliti un iespējamiem pretošanās vadītājiem. Tāpēc deportējamo (viņus dēvēja par “pretpadomju un sociāli svešiem elementiem”) sarakstos iekļuva sabiedriski un politiski darbinieki, militārpersonas, policisti, uzņēmēji un intelektuāļi. Turklāt deportēja ne tikai konkrēto “sociāli svešo” personu, bet arī tās ģimenes locekļus. Liela deportāciju akcija notika armijas nometnē Litenē, kur dažus arestējamos nogalināja, bet pārējos – vismaz 430 karavīrus un virsniekus – deportēja. Ievērojot PSRS Valsts drošības tautas komisariāta izstrādātās instrukcijas, izsūtīšanu īstenoja Latvijas PSR Iekšlietu un Valsts drošības tautu komisariātu darbinieki ar karaspēka un vietējo partijas un padomju aktīvistu atbalstu. Aresta brīdī cilvēkiem neuzrādīja apsūdzību un neinformēja, kas viņus sagaida. Apjukušie ļaudis īsajā laikā, kas bija atvēlēts, lai sagatavotos ceļam, bieži nespēja savākt nepieciešamās lietas – apģērbu, pārtiku, traukus. Visu nemaz nebija ļauts ņemt līdzi, piemēram, vērtslietas, naudu, pasi, bet visu deportēto personu atstāto īpašumu konfiscēja. Stacijās no ģimenēm atšķīra vīrus un tēvus. Vēlāk bieži izrādījās, ka šī bija šķiršanās uz mūžu. Vīriešus (retāk – arī sievietes) aizveda uz nometnēm Pieurālos, Urālos, Tālajos Ziemeļos, pārējo ģimeni – sievietes, bērnus un sirmgalvjus – nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem. Nometnēs arestētajiem uzrādīja apsūdzību – par darbību neatkarīgās Latvijas Republikas laikā vai par “pretpadomju aģitāciju” jau padomju okupācijas gadā – un piesprieda dažāda ilguma ieslodzījumu vai nāvessodu. Savukārt nometinājuma vietās izsūtītajiem paziņoja, ka viņi ir nometināti uz 20 gadiem. Pēc kara politika pret nometinātajiem kļuva vēl bargāka un nometinājums bija domāts uz mūžu. Izsūtīto atgriešanās bija iespējama tikai pēc Staļina nāves un politiskajām pārmaiņām 20. gs. 50. gadu otrajā pusē. Jakoviču ģimene bija viena no daudzajām 1941. gada 14. jūnija naktī izsūtītajām ģimenēm. Okupācijas muzejā par šo ģimeni glabājas liecības, kas šo gandrīz 70 gadus seno notikumu atklāj spilgti un cilvēciski. Dokumenti rāda, kāda nelaime tā bija vienai konkrētai ģimenei, un liek aizdomāties par deportāciju sekām visas Latvijas tautas mērogā. Šīs sekas ir ne vien fiziskie zaudējumi (bojāgājušie izsūtītie, nedzimušie bērni), bet arī darbs, ko cilvēki būtu varējuši veltīt Latvijas labā. Turklāt jāņem vērā arī sekas, ko deportācijas vilnis atstāja uz Latvijā palikušajiem – bailes. 1941. gada 14. jūnija traģiskie notikumi atņēma izcilus Latvijas pilsoņus, un bailes no atkārtotas izsūtīšanas veicināja masveida izceļošanu kara beigās. Bijušo Liepnas pagasta vecāko, robežapsardzes posteņa priekšnieku un aizsargu vada komandieri Jāni Jakoviču ar sievu Alīdu Lidiju un trim meitām – 11 gadus veco Intu, 7 gadus veco Andu un pusotru mēnesi veco Astru – deportēja no dzimtas mājām “Bērziņiem” Abrenes apriņķa Liepnas pagastā. Līdzīgi kā citas izsūtīto ģimenes arī Jakoviči bija neizpratnē par notiekošo. Anda atminas: “Trijos naktī mūs modināja nepacietīgi sitieni pie ārdurvīm. Tur ar šautenēm rokās stāvēja divi vai trīs pamaza auguma čekas kareivji un vēl dažas personas. “Sataisieties, jums tūlīt jābrauc kopā ar mums,” pavēlēja ienākušais krievu čekists. “Paņemiet kaut ko sev vajadzīgu līdz!” Mēs bijām satraukti un apjukuši. Neviens jau neteica, kāpēc būtu jābrauc šiem nelūgtajiem svešiniekiem līdz un uz kurieni jābrauc, un uz cik ilgu laiku. Varbūt tepat līdz Liepnai vai uz Viļaku? Varbūt notiek kāds pārpratums? Mamma, apjukusi, ļaunu nojautu mocīta, steigā kaut ko ātri sameta somā. Paņēma nedaudz pārtikas dažām dienām. Paņēmām dažus vieglus vasaras apģērbus un piederumus mazās māsiņas apkopšanai. Tad mums lika iekāpt kravas automašīnā un aizveda uz Žīguru staciju. Uz sliedēm stāvēja garš, netīrs kravas vilciena sastāvs ar aizrestotiem logiem. Mēs ilgi sēdējām dzelzceļa malā un gaidījām – vai visu dienu! Mūs pat lāgā neapsargāja. Varēja mierīgi aiziet un paslēpties mežā. Bet mamma vienkārši nespēja paiet. Aiz pārdzīvojuma, aiz lielā pārbīļa viņai kājas bija kā atņemtas, kā pamirušas. Un tad pievakarē pie darba ķērās čekas operatīvais dienests. Neievērojot nekādus iebildumus, mūs kā dzīvniekus uz tirgu ātri sašķiroja atsevišķās grupās: sievietes ar bērniem un večukus sadzina pirmajos vagonos, spēcīgākos vīriešus ieslēdza atsevišķi ešelona beigu vagonos.” Oficiālu miršanas apliecību ar ierakstu par tēva nošaušanu meitas saņēma tikai 1990. gadā. Arī Jakoviču ģimenei šķiršanās no vīra un tēva stacijā bija uz mūžu. Gulbenes stacijā 15. jūnijā Jānis Jakovičs vēl izmeta zīmīti radiniekiem, kur rakstīja: “Pašlaik esam Gulbenē [..]. Lida ar bērniem jūtas labi, pats gan neesmu redzējis no Žīguriem. Cik dzirdams, tad brauksim uz Vissavienību, bet kur tieši – nav zināms. Ja variet, tad “Bērziņos” kaut ko nebūt no palikušajām pekelēm pievāciet. [..]” Jāni Jakoviču ieslodzīja Sevurallagā, kur PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede viņam “par piederību kontrrevolucionārai aizsargu organizācijai” piesprieda nāvessodu. Viņu nošāva. Ar to bojā gāja 40 gadus vecs Latvijas patriots, kas bija daudz darījis Latvijas labā un būtu bijis gatavs darīt vēl daudzus gadus. Deportāciju vagonā mirušajai Astrai Jakovičai (1941. gada 27. aprīlis-1941. gada 28. jūnijs) veltīta lūgšana. Lūgšana sākas ar vārdiem: “Ej, bērniņ, nu. Dievs pats Tevi aicina.” Savā zīmītē radiniekiem Jānis Jakovičs rakstīja, ka sieva ar bērniem jūtas labi, bet viņš nevarēja zināt patieso situāciju, jo ģimene bija šķirta. Par mātes emocionālo stāvokli, gaidot stacijā, liecina jau iepriekš citētās Andas atmiņas. Ceļā mātei no pārdzīvojumiem beidzās piens, un pēc divām nedēļām starp Sverdlovsku un Kurgānu divus mēnešus vecā Astra nomira. Viņas mirstīgās atliekas mātei bija jāatstāj Šadrinskas stacijas šķūnī, apmēram 2500 kilometru attālumā no Latvijas. Vēlāk vietējie to apraka. Alīda Lidija Jakoviča šķīrās no jaunākās meitas un kopā ar divām vecākām meitām aizrestotajā vagonā devās tālāk Sibīrijas vidienē, līdz nonāca Krasnojarskas novada Nazarovas rajonā – apmēram 4000 kilometru attālumā no mājām. Stacijā sovhozu un kolhozu priekšsēdētāji no izsūtītajiem izvēlējās sev darbiniekus. Vairāk nekā 20 cilvēku lielajai izsūtīto abreniešu grupai, arī bērniem, no stacijas kājām bija jādodas 25 kilometrus līdz nometinājuma vietai – Krasnopoļanskas sovhoza ciemam. 1941. gadā deportētās latvietes ar bērniem nometinājumā Krasnojarskas novada Nazarovas rajonā. 1946. vai 1947. gads. Pirmā no kreisās sēž Alīda Lidija Jakoviča, viņai līdzās – meitas. Vīriešu nav, jo viņi bija nošķirti no ģimenēm un ieslodzīti gulaga nometnēs. Par spīti visām grūtībām, Alīda Lidija Jakoviča ar divām meitām izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Viņas pieredzēja badu, kurā vienas meitenes dienas pārtika – viens kartupelis un cūku barība – šķita īsts gardums. Abas Jakoviču meitenes centīgi mācījās, guva izcilas sekmes un vēlējās turpināt izglītību, bet bieži saskārās ar netaisnīgu attieksmi. Piemēram, Inta vēlējās studēt medicīnu vai pedagoģiju, bet viņas izcilās sekmes un eksāmenu rezultātus neņēma vērā – varas pārstāvji uzskatīja, ka viņai kā deportētajai nav vēlams kļūt ne par ārsti, ne par skolotāju un neuzņēma studijām šajās specialitātēs. Rokassomiņa un Latvijas karodziņš, ko 1941. gada 14. jūnijā līdzi paņēma deportētā Alīda Lidija Jakoviča. Alīdas Lidijas Jakovičas līdzpaņemtā ādas rokassomiņa, kurā visu izsūtījuma laiku bija glabāts Latvijas karodziņš, atgādina par 14. jūnija nakti, par deportēto gatavošanos ceļam. Mēs nezinām, kas Alīdai Lidijai bija prātā, paņemot līdzi šo somiņu. Varbūt viņai svarīgs bija karodziņš? Varbūt viņa domāja par kaut ko praktisku un karodziņš aizceļoja uz Sibīriju pavisam nejauši? Skaidrs ir tikai tas, ka abi priekšmeti tika rūpīgi glabāti visu izsūtījuma laiku un pēc viņas atbrīvošanas 1956. gadā atvesti atpakaļ uz Latviju. Tas simbolizē gan atgriešanos un apļa noslēgumu, gan Latvijas valsts un tautas spēju izdzīvot. * Fotogrāfijas un citi materiāli no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma.

14. jūnijā, 2009

Ne minūtes gaismas, ne prieka

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56332

Sibīrijā uzstādīs piemiņas plāksnes nobendētajiem Latvijas bērniem un mātēm

Koku mīkstums un skuju tēja vēdera tiesai, kā arī nelokāma ticība pārdzīvot to elli un atgriezties Latvijā ļāva izdzīvot tikai dažiem no nāvē izsūtītajiem latviešu bērniem un mātēm. Desmit izdzīvojušie un no izsūtījuma savulaik atgriezušies tagad dosies uz Sibīriju iemūžināt deportēto piemiņu. Rīt, 14. jūnijā, Sibīrijas bērnu fonda dibinātāja režisore Dzintra Geka, filmēšanas grupa, kā arī desmit Sibīrijas bērni, no Rīgas caur Maskavu dosies uz Krasnojarsku, lai turp aizvestu un uzstādītu trīs bronzas piemiņas plāksnes. Braucēju vidū būs Ilmārs Knaģis, kurš licis krustus Vjatlagā nobendētajiem tēviem, Gunārs Toms, kurš palika kā viens no četriem bāreņiem, kad viņu mammu nošāva 1941. gada decembrī Jeņisejskas cietumā, Jānis Lauva, Vija Ķerpe, Astrīda Ruško. Piemiņas plāksnes tiks liktas Igarkā – latviešiem, kuri palikuši mūžīgajā sasalumā, Jeņisejskā – latviešu mātēm, kuras glāba bērnus, un Abanas muzejā – Latvijas bērniem, kuri palika Sibīrijā.

“Sieviešu un bērnu sūtīšana bezjēdzīgā nāvē ir kā nežēlības kvintesence,” saka režisore Dzintra Geka.

Bads un tumsa

“Kad gāju uz Plahinu, es skaitīju Skalbes dzejoli – pa mežu staigā un bērniem eglītes cērt, un ticēju brīnumam. Gāju un domāju, ka eņģeļi sāks kaut ko bērt no gaisa. Ja nebūtu tās ticības, tad laikam neizdzīvotu,” atmiņās dalās Pēteris Bērziņš, kurš kopā ar citiem 700 likteņa biedriem, pamatā sirmgalvjiem, sievietēm un maziem bērniem, rudenī tika izmests Jeņisejas stāvajā krastā – Agapitovā. Pavasari šajā nāves salā dzīvi sagaidīja vairs tikai mazāk par simtu izmocītu cilvēku.

“Ja ēda tikai to, ko deva, tad nevarēja izdzīvot, bet mēs ēdām koku mīkstumu starp mizu un koksni, vārījām skuju tēju,” atceras P. Bērziņš. “Tie, kas lika miltiem klāt zāģu skaidas, tie mira lielās sāpēs, to nedrīkstēja darīt. Lielākā daļa bija vecu cilvēku un mazu bērnu. Ja nomira vecāki, tad arī bērni mira.”

“Mamma strādāja apglabāšanas brigādē. Miroņus ar virvēm vilka kalnā, apglabāja bez zārkiem. Vienu līķi vilka sešas sievietes,” atminas Biruta Kazaka. “Ar pavasara iestāšanos sākās tīrā elle. Zemnīcas peldēja. Ūdens zemē neiesūcās, jo tur ir mūžīgais sasalums. Ievilkām zemnīcā laivu un braukājām gar nārām. Cilvēki nosala, krāsnis vairs nevarēja kurināt. Pavasarī, kad sāka iet ledus, daudzi saslima ar cingu un nomira.”

Ļevs Notarevičs aiz polārā loka pavadīto laiku raksturo kā nebeidzamu nakti: “Bads un tumsa. Tā tumsa – desmit mēnešus gadā – tā simbolizēja to stāvokli, kādā atradāmies mēs. Tur nebija ne minūtes gaismas, nebija ne minūtes prieka.”

Agapitova un izglābtie

Inta Prauliņa (Ruka) kā vienu no necilvēcīgākajiem darba posmiem atceras malkas sagatavošanu: “Bijām garā rindā iejūgti pa divi kā zirgi smagās koka ragavās un polārajā naktī, salā pa bezceļu bija jāiet uz mežiņu sagatavot malku cehu apkurei. Mēs bijām divatā ar Austru Gulbi, vēl nepieaugušas, nepaēdušas meitenes, pašdarinātos apavos, plāniem cimdiem un apģērbu – nevarējām izpildīt normu. Zāģis un cirvji bija neasi, un arī spēka nebija.”

Dramatiski pārdzīvojumi uz mūžu ierakstīti Valentīnas Priedeslaipas (Voicišas) atmiņā: “Mums bija tikai divas segas. Zem vienas gulēja lielās māsas un brālītis, un mēs ar mammu zem otras. Kad četrgadīgā māsiņa jau bija nomirusi, mamma teica: neraudi neko… māsiņa bija mirusi… lai viņa guļ ar mums, ja dabūs zināt, ka viņa ir mirusi, mums nedos viņas maizīti, bet tā mums būs vairāk maizītes.” Vēlāk Valentīna zaudēja arī māti, tad brāli: “Kad nomira brālītis, mēs jau bijām zemnīcā. Otrā stāva nārās. Viņš prasa ēst – nu nav ko dot, rādījām, kā putniņi skrien. Viņš apklusa un vārda tiešā nozīmē bada nāvē nomira.” Pēc dažām dienām medpunktā izdzisa arī 17 gadus vecā māsa, bet vēlāk pārgurusi, meža darbos nosalusi arī Valentīnas vecākā māsa.

“Sieviešu un bērnu sūtīšana bezjēdzīgā nāvē ir kā nežēlības kvintesence,” saka režisore Dzintra Geka, kura šobrīd pabeidz darbu pie filmas “Agapitova un izglābtie”, noslēdzot dokumentālo filmu ciklu par Sibīrijas bērniem. Filma tiks demonstrēta Latvijas televīzijā 14. jūnijā. “Pārciestās šausmas atstājušas šajos cilvēkos nedzēšamas pēdas,” teic Dz. Geka. “Kā paši Sibīrijas bērni man sacījuši, daudzi vēlāk nav gribējuši sev bērnus, jo zemapziņā baidījās no sāpēm, ko tiem var nākties piedzīvot. Vairākums pieļāva domu, ka kaut kas tāds varētu atkārtoties.”

Jau devīto reizi Rīgā kopā pulcēsies Sibīrijas bērni, lai atcerētos traģiskos notikumus un pieminētu tos, kuri palika izsūtījumā. Okupācijas muzejā norisināsies konference, kas veltīta 1941. gadā uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem. Būs arī ziedu nolikšana pie “Bārenītes” Pils laukumā, notiks arī Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” angļu valodas izdevuma atvēršana.  Kino muzejā norisināsies dokumentālās filmas “Agapitova un izglābtie” pirmizrāde, kā arī tikšanās ar filmēšanas grupu. Sestdienas vakarā Sv. Jāņa baznīcā tiks sniegts koncerts “Aizvestajiem”.

---

UZZIŅA
1941. gada 14. jūnija deportācijās cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.

Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

Par izsūtīto likteņiem vēstī grāmata “Sibīrijas bērni” divos sējumos, kuros apkopoti 670 dzīvesstāsti, kā arī Dzintras Gekas veidotais dokumentālo filmu cikls.

---

Atklās interaktīvo gulaga karti

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56379

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, 14. jūnija, rītā Okupācijas muzejā tiks atklāta interaktīvā gulaga karte, kas ir daļa no nākotnē paredzētās muzeja ekspozīcijas.

”Tas ir instruments gidam, kurš tagad varēs daudz vairāk parādīt: nometņu tīkla mērogus; kur ir Vorkuta, kur Noriļska, kur nometinājuma vietas, kurās latvieši visbiežāk nonāca,” stāsta Okupācijas muzeja vēsturniece un šī projekta vadītāja Ieva Gundare. Iekārta sastāv no mazāka un lielāka monitora, kā arī datora ar īpašu programmnodrošinājumu. Mazais, skārienjutīgais ekrāns domāts individuālajiem apmeklētājiem, lielais – grupām, kuras vada gids. Digitālā karte ir vairākās apakšnodaļās sadalīts stāsts par gulaga sistēmu un Latvijas ļaudīm tajā, par 1940. – 1949. gada represijām, dzīvi nometnēs un nometinājumos. Tā ir informācija par nometņu izvietojumu, deportācijas ceļiem, lielāko raktuvju atrašanās vietām un temperatūru, kāda valdīja šajos PSRS nostūros. Pieskaroties vienai vai otrai vietai uz ekrāna, apmeklētājs pats izvēlas interesējošo informāciju, kas pasniegta kā ilustrācijām bagātināts stāsts latviešu valodā. Iespējami arī subtitri angļu, vācu un krievu valodā. Līdzīgas interaktīvās sistēmas jau ir Ventspils un Turaidas muzejos.

Interaktīvo gulaga karti dizaina uzņēmumā ”Dd Studio” sagatavojuši mākslinieki Jānis un Miks Mitrēvici. Vairāk nekā puse interaktīvajai kartei nepieciešamo līdzekļu (39 tūkstoši eiro) ne bez pūlēm iegūti no Eiropas Kopienas programmas ”Eiropa pilsoņiem”, pārējais ir Okupācijas muzeja savāktie ziedojumi.

Uz atklāšanu svētdien aicināti pirmkārt jau visi tie, kas ar saviem stāstiem un dotajiem priekšmetiem palīdzējuši tapt šim projektam.

---

Ciešanu varavīksne Baltezerā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56378

Baltezera kapos atklās pieminekli “Ciešanu vārti”, kas veltīts aptuveni 130 komunistiskā terora upuriem, kurus Valsts drošības komiteja barbariski spīdzināja pagrabos un nošāva Baltezera krastā 1941. gada vasarā.

Piemineklī varavīksnes un vārtu formā ir savijušās trīs sērojošas figūras, bet zem tām ir rakstīti Kārļa Skalbes vārdi: “Aiz manis zeme, pilna sāpju.” Melnā granīta plāksnē ir ierakstīti Valsts drošības komitejas nomocīto un Baltezera krastā pie kādas vasarnīcas nošauto upuru vārdi, pastāstīja Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks un projekta “Ciešanu vārti” vadītājs Pēteris Balzāns. Uz plāksnes īpašas atzīmes ir pie upuriem, kuri ir bijuši Lāčplēša ordeņa kavalieri. “Tie bija augsta ranga politiskie darbinieki, virsnieki un policisti, robežsargi,” paskaidro P. Balzāns.

Pieminekli veidojusi tēlniece Vija Dzintare un arhitekte Irēna Rubauska. Konkursu par pieminekļa izveidi komunistiskā terora upuriem Baltezerā Ādažu novada dome izsludināja 2006. gadā. Kopumā projekts izmaksājis apmēram 60 000 latu. Līdzekļi nākuši no valsts, vietējās pašvaldības, Eiropas Savienības, kā arī Zaļo un zemnieku savienības, “Daugavas vanagu” Toronto nodaļas un citiem ziedotājiem.

---

Upuru piemiņas dienai veltītie pasākumi

13. un 14.jūnijā Okupācijas muzejā bērnu zīmējumu izstāde. 2009.gada labākie darbi. Rīko: Fonds Sibīrijas bērni

Rīgā Plkst. plkst. 11.00 Piemiņas pasākums komunistiskā genocīda upuriem Šķirotavā. Pasākumu vada: Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības priekšsēdētājs Andrejs Pūriņš. Pasākumu rīko:
Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrība, Rīgas Latgales priekšpilsētas izpilddirekcija

Plkst. 11 – Latvijas Okupācijas muzejā interaktīvās gulaga kartes atklāšana.

Plkst. 13 – Pieminot Komunistiskā genocīda upurus, ziedus pie Brīvības pieminekļa noliek Latvijas Politiski represēto apvienības valde, kā arī Saeimas vadība un deputāti, Ministru prezidents un valdība, Bruņoto spēku štāba virsniecība, Rīgas domes un izpilddirekcijas pārstāvji, ārvalstu vēstnieki.

Plkst.12 – 13 – Rīgas rātsnama zvani atskaņos speciāli sagatavotu, tematisku melodiju programmu.

Plkst. 16.00 Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē Garīgās mūzikas koncerts MŪZIKA DZIEDĒ UN PALĪDZ…    Piedalās koris TĒVZEME, diriģents Tālivaldis Gulbis, solisti: Māra Krauja – Reine (mecosoprāns), Aira Rūrāne (soprāns), Gunita Gulbe (vijole), Solvita Vanaga (ērģeles).

Plkst. 19.00 Rīgas Domā Koncerts LAMENTATION
Piedalās: Profesionālais pūtēju orķestris RĪGA, Rīgas kamerkoris AVE SOL, kamerkoris AUSTRUMS, soliste Aira Rūrāne, Diriģents Andris Poga.
Programmā: J. Brāmss – Divas daļas “Selig sind” un “Ihr habt nun Traurigkeit” no Vācu rekviēma; P. Vesenauers – Lamentation; M. Ellerbijs – Dona nobis pacem; Dž. Verdi – “Libera me” no Rekviēma; J. van der Rosts – Et in terra pax. Ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, kurus var saņemt Rīgas Doma kasē.

No 1. jūnija līdz 30. jūnijam Rīgas Centrālajā bibliotēkā un filiālbibliotēkās
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai 14. jūnijā veltītas literatūras izstādes

“Likteņdārzā” – uz salas Daugavas vidū pie Kokneses – plkst. 17 sākas brīvdabas piemiņas dievkalpojums, kuru vada luterāņu mācītājs Valdis Baltruks un katoļu mācītājs Viktors Stulpins.

Gulbenē un Litenē deportāciju upuru, tostarp represēto Latvijas armijas virsnieku, piemiņas pasākumus rīkos Nacionālie bruņotie spēki sadarbībā ar Gulbenes rajona pašvaldībām.

Liepājā piemiņas atcere paredzēta plkst. 11 Liepājas Centrālkapos pie represēto piemiņas akmens, bet plkst. 14 Liepājas Latviešu biedrības namā notiks pasākums “Liepājas politiski represēto klubam – 20″.

Cēsīs plkst. 11 dievkalpojums un svētbrīdis Svētā Jāņa baznīcā, plkst. 13.30 – piemiņas brīdis un ziedu nolikšana dzelzceļa malā pie piemiņas akmens 1941. gadā izsūtītajiem, vēlāk – Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas zālē Cēsu bērni sniedz koncertu, plkst. 17.15 – Amatas pamatskolā ar stāstījumu viesojas Ingrīda Lāce un koncertē dziesminiece Ieva Akurātere.

Tukumā restaurēta represēto piemiņas vieta, kas atrodas netālu no dzelzceļa stacijas “Tukums 2″, kur piemiņas brīdis sāksies plkst. 13.

Ventspilī piemiņas brīdis notiks plkst. 13 pie piemiņas akmens Tilta dārzā.

Kinomuzejā un Okupācijas muzejā notiks filmas “Agapitova un Izglābtie” pirmizrāde

Rīgas Kinomuzejā 13.jūnijā 13:00 un 15:00 notiks Dzintras Gekas dokumentālās filmas “Agapitova un Izglābtie” pirmizrāde, portālu “Delfi” informē muzeja pārstāvji.

Latvijas Okupācijas muzejs informē, ka filmas pirmizrāde sestdien, 13.jūnijā notiks arī 13.30 Latvijas Okupācijas muzejā

Plahina, Agapitova, Igarka, vēl citi milzu novadi ir ziemeļu zemes mala, kur Ilmārs Knaģis nokļuva 1941.gadā, kad kopā ar četriem tūkstošiem bērnu no Latvijas tika deportēts uz Sibīriju. Nāves salā Agapitovā 1942.gada rudenī nokļuva 700 dažādu tautību mātes ar bērniem, no kuriem izglābās ap 60 cilvēku, to skaitā seši latviešu bērni – Biruta Kazaka, Pavels Kliezbergs, Venta un Ilmārs Grāvīši, Pēteris Bērziņš, Valentīna Voiciša. Atmiņas ir skaudras, pat neticamas.

Filmas nesteidzīgajā ritējumā redzēsim Sibīrijā palikušos sirmgalvjus, kuriem sapnis par atgriešanos Latvijā ir zudis, dzīve pagājusi izsūtījumā.

Palicis jautājums – kāpēc tas notika un kāpēc neviens nav vainīgs?

“Varbūt šī nebeidzamā atgriešanās ir  atņemtā, pazudušā laika meklējumi? Uz ziemeļiem izsūtītā paaudze kļuvusi par sasalušu zemi Sibīrijas ūdeņos un ledū. Palikušie izzūd ar katru dienu. Es izmisīgi vēl cenšos apturēt laiku. Cerībā, ka mani vārdi neaiziet kopā ar mani. – Patiesībā es neko aizmirsis neesmu. Taču daudz kas jau šķiet kā kinofilmā redzēts. Pārāk neticami tas bija. Taču tūkstoši un tūkstoši, desmitiem miljonu ir te piedzīvojuši ko līdzīgu un vēl briesmīgāku. Visa mūsu šolaiku psihe ir tā izvarota un izkropļota, ka notikumus, kuriem līdzīgu nav cilvēces vēsturē, šodien uzskata par pašsaprotamiem un normāliem,” – tā Ilmārs Knaģis.

Dzintra Geka – latviešu kinorežisore un producente, savulaik strādājusi Stīvena Spīlberga veidotā holokausta SHOA projektā Latvijā, kurā filmējusi ebrejus un viņu atmiņas par notikušo. Tad radusies ideja, ka tāpat nepieciešams dokumentēt arī materiālus par represētajiem latviešiem. Kopš 1999. gada režisore vāc atmiņas par Sibīrijas bērniem. Uzņemtie materiāli pārvērtušies vairākās filmās – “… un Igarka”, “Cerība un Taurenis”,”Sibīrijas bērni”, “Sibīrijas dienasgrāmatas”, “600 stāsti”, “mums tas bija jāizstāsta” un citām.

Ieeja Kinomuzejā uz filmas seansiem – bez maksas.

Bauskā atceras notikumus pirms 60 gadiem

http://www.bauskasdzive.lv/portals/vietejas/raksts.html?xml_id=7284

Pie pieminekļa komunistiskajā režīmā cietušajiem un bojā gājušajiem Bauskā 25. martā pulcējās represēto kluba «Rēta» biedri, citi komunisma režīma laikā cietušie, viņu piederīgie un jaunieši.

Aukstais, vēsais un skaidrais laiks ne tikai saldēja sanākušos, bet arī ļāva saklausīt skaidri katru vārdu, kas tika teikts, atceroties šo skarbo un nežēlīgo laiku. Uz pieminekļa gūlās ziedi, mirdzēja svecītes, pieminot aizgājušos un atgādinot šī notikuma 60. gadskārtu.

Šādos pasākumos zīmīga vienmēr ir mācītāja uzstāšanās, jo ticība Dievam bija tas, kas daudziem bija pēdējā cerība Sibīrijas trimdā. Bauskas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Aivars Siliņš aicināja neaizmirst šos drūmos laikus, lai vienmēr atminētos, uz ko ir spējīgs režīms, kurš nodibināts tikai kādas idejas vārdā.

Par šīm nežēlīgajām represijām katru gadu kļūst zināmi jauni fakti. Stāsta Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja galvenais speciālists Raitis Ābelnieks: «Represijas un vietējo iedzīvotāju deportācija uz Sibīriju tika plānota jau desmit gadu iepriekš – 1939. gada oktobrī -, kad Latvija bija vēl brīva valsts. Par to liecina direktīvas, kuras tika sastādītas Maskavā un paredzēja kārtību, kāda tiks nodibināta Baltijas valstu teritorijā.»

Pie pieminekļa pulcējās arī jaunieši – jaunsargi un Bauskas pamatskolas skolēni. Ar dziesmām par tiem laikiem atgādināja Jānis Bukšs, Bauskas pamatskolas zēni un Bauskas pamatskolas 8. klases skolēni. Bērnu dziedātās latviešu tautasdziesmas atsauca atmiņā šo notikumu skarbo seju: «Tur staigāja Dieva dēli, dvēselītes lasīdam’. Atraduši dvēselīti, ietin baltā villainē.»

Bauska mūsdienās var lepoties ar piemiņas vietas represētajiem izveidi. Cilvēku, kas piedzīvojuši šos grūtos laikus, ar katru gadu kļūst aizvien mazāk. Tā laika jaunieši mūsdienās ir vīri un sievas ar sirmām galvām, kuru rūgtums sirdī, atminoties tos laikos, nerimsies nekad. Bijušie represēti cer, ka tie, kas klausās, arī nākotnē pieminēs šos notikumus, lai no šīm atmiņām gūtu mācību, kas nepieļautu šo notikumu atkārtošanos.

Pirms 60 gadiem bija cilvēki, kas mēģināja brīdināt, ka notiks šīs represijas. Vairāki jaunieši no Bauskas līmēja lapiņas un arī citādāk mēģināja izplatīt informāciju par šiem notikumiem. Cīnītāju grupu pret padomju varu vadīja Gunārs Zemtautis.

Stāsta viņa brālis Jānis Zemtautis: «Mēs nojautām, ka kaut kas notiks. Ķirbaksala bija pilna ar krievu karaspēku. Pieredze jau bija – atcerējāmies, kas bija 1941. gadā. Lapiņas rakstījām ar drukātiem burtiem, izlīmējām Uzvaras ielā, vecajā tirgus laukumā mēģinājām nemanīti ielikt zemnieku somās.

1949. gada 25. marta nakti pavadījām mežā netālu no Codes. No rīta dzirdējām, kā pa šoseju mašīnas brauca Rīgas virzienā. Devos uz Bausku un no turienes uz Sviteni – pie mājiniekiem, kurus padomju vara bija saudzējusi.

Diemžēl mūsu vidū bija arī ziņotāji, un visu grupu savāca 1950. gada 21. jūnijā – skolu izlaiduma dienā. Dažus tā arī arestēja – izveda no zāles svinīgā pasākuma laikā un aizveda. Manam brālim un Arvīdam Kļaugam piesprieda nāvessodu. Pats pavadīju 15 gadu ieslodzījumā.»

Jāņa Zemtauta stāstījums par arestu un ieslodzījumu 1.d. 2.d.

«Nekādus puspasākumus» – 1949. gada 25. marts

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=50465

Igaunijas un Latvijas kompartijas vadība cerēja novilcināt kolektivizācijas un deportāciju brīdi

Laikam ritot, tiek apzināti arvien jauni materiāli, kas ļauj paplašināt zināšanas par Latvijas tautai traģiskajiem 1949. gada 25. marta notikumiem. Raksta autoram Krievijā izdevies atrast vairākus līdz šim nezināmus dokumentus, kuri apstiprina, ka iniciatīva deportācijām nāca no Maskavas.

Dokuments, ko pētnieki uzskata par atskaites punktu deportācijas organizēšanā, ir PSRS Ministru padomes (MP) 1949. gada 29. janvāra lēmums ”Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”. Zīmīgi, ka lēmuma pirmajā punktā teikts, ka tas pieņemts pēc Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kompartiju un valdību priekšlikuma, savukārt Latvijas PSR MP 1949. gada 17. marta lēmumā ”Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR” norādīts, ka tas pieņemts saskaņā ar PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu. Abas institūcijas atsaucas viena uz otru, bet atbildību par ”iniciatīvu” neuzņemas.

Par Latvijas PSR varas iestāžu lomu deportācijas gatavošanā dokumentālu liecību trūkst. Plašāk zināms, ka Igaunijas PSR vadība centās nepieļaut savu iedzīvotāju izsūtīšanu ārpus republikas teritorijas, 1948. gada 21. oktobrī piedāvājot PSRS vadībai Igaunijas robežās organizēt tā sauktos kulaku ciematus. Kad PSRS vadība ideju principiāli noraidīja, Igaunijas kompartijas vadītājs Nikolajs Karotamms steidzīgi labojās, 1949. gada 17. janvārī Staļinam piedāvājot ”izdarīt pagriezienu šajā politikā, izsūtot kulakus un viņu ģimenes”. Karotamms vēl tālredzīgi norādīja, ka ”izsūtīšanu vajag rūpīgi sagatavot un veikt vēl līdz 1949. gada pavasara sējai. Ļoti būtiski ir tas, lai šis pasākums notiktu vienlaicīgi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR”. Nākamajā dienā, 1949. gada 18. janvārī, Staļins tikās ar visiem trim Baltijas republiku kompartiju vadītājiem. Tikšanās ilga tikai 45 minūtes. Tā bija pēdējā reize, kad baltiešu komunistu vadoņiem bija gods tikties ar Staļinu. Ap šo laiku arī dzima vajadzīgie Baltijas vadības ”priekšlikumi” iedzīvotāju izsūtīšanai, kas liek domāt, ka tie jau bija sagatavoti Kremlī.

…ja kulaks ir mierīgs

Ir vairāki Vissavienības komunistiskās (boļševiku)partijas (VK(b)P) Centrālās komitejas (CK) lauksaimniecības nodaļas dokumenti, kuri liecina par Latvijas PSR vadības noskaņojumu un apliecina Maskavas stingro kontroli pār visu, kas skāra kolektivizāciju.

1948. gada oktobrī un novembrī nolūkā iepazīties ar situāciju Latvijā uzturējās VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas instruktors P. Ļeļikovs. Gada beigās viņa ziņojums nonāca uz partijas lauksaimniecības nodaļas vadītāja A. Kozlova un pēc tam arī VK(b)P CK sekretāra Georgija Maļenkova galda. Dokuments liecina, ka Latvijas kompartijas vadība ne tikai nebija deportācijas iniciatore, bet pat centās novilcināt viensētu likvidāciju. Lūk, fragments no Ļeļikova atreferētās sarunas ar Latvijas kompartijas vadītāju Jāni Kalnbērziņu: ”Biedrs Kalnbērziņš mums paziņoja, ka, pēc viņa aprēķiniem, kolektivizācija var beigties 1951. – 1952. gadā. Tālāk viņš teica, ka kulakam Latvijā ir savas īpatnības. Tas nozīmē – viņš ir cieši saistīts ar inteliģenci – skolotājiem, ārstiem, agronomiem, advokātiem utt. Inteliģence – tie ir kulaku bērni vai bagāto zemnieku radi. Tāpēc kulaku izsūtīšana neglābjami skars inteliģenci. Pie tam Kalnbērziņš atsaucās uz Lietuvas PSR, kur, pēc viņa vārdiem, daļu kulaku jau izsūtīja, bet lietas nevis uzlabojās, bet pasliktinājās. ”Lietuvā,” saka Kalnbērziņš, ”CK sekretārs pa galvaspilsētu brauc bruņumašīnā, bet es savā pilsētā kājām staigāju.” Citā sarunā Kalnbērziņš teica, ka tad, kad kolektivizācija sasniegs 30 – 40%, viņš ierosinās jautājumu par kulaku izsūtīšanu ārpus republikas teritorijas republikas valdībai. Patlaban Latvijas PSR gandrīz netiek būvēti kolhoznieku ciemati. Pēc Latvijas Komunistiskās partijas sekretāru domām, jautājums par kolhoznieku ciematu būvi nav jāstāda kā prioritārs uzdevums. Šis jautājums, pēc viņu domām, tiks risināts pakāpeniski un aizņems ilgāku laiku.”

Bet Ļeļikovs Latvijā atrada arī deportāciju piekritējus: ”Talsu apriņķa partijas sekretārs biedrs Sēja uzskata: ”Lai labāk cīnītos ar bandītiskām grupām un vācu buržuāziski nacionālistisko pagrīdi, kā arī stabilizētu situāciju kolhozos, nepieciešams likvidēt bandītisko grupu un citu naidīgo elementu bāzi. Kulaku pārvietošana no pagasta uz pagastu, pārbraukšana uz pilsētu – tie ir tikai puspasākumi (????????), nepieciešams tos izsūtīt ārpus republikas.” Jelgavas apriņķa partijas sekretārs biedrs Tropņikovs šajā jautājumā teica: ”Liekas, Latvijas PSR apstākļos pienācis laiks pieņemt stingrākus mērus pret kulakiem, pēc veco republiku pieredzes tos izsūtīt no Latvijas, ar to atrisināsies arī otrs jautājums – viņu nebūs kolhozu masīvos.”"

Izturēšanās pret padomju ekonomiskās politikas izputinātajiem kulakiem – faktiski vienkāršajiem zemniekiem – nepakļāvās nekādai loģikai. Šie cilvēki nemaz nedrīkstēja kļūt par kolhozu biedriem. Tiesiski viņi bija izsludināti ārpus likuma, kas atbilst genocīdam pēc visiem starptautiskajiem standartiem. Situācijas absurdumu nespēja izprast pat daudzi vietējās varas darbinieki. Ļeļikovs ziņoja: ”Partijas, padomju un lauksaimniecības organizācijas pieļāvušas kulaku un citu šķiru ziņā naidīgu elementu iekļūšanu kolhozos. Sakarā ar kolektivizācijas sākumu, zemnieku kulaku un turīgā daļa mainījusi taktiku, kulaki paši bieži izrāda aktivitāti kolhozu dibināšanā. Kulaki ir iniciatīvu grupu priekšgalā, (..) ieņem amatus. Tas notiek tāpēc, ka partijas, padomju un lauksaimniecības organizācijās nav pareiza attieksme pret kulakiem, kur uzskata, ka, ja kulaks ir mierīgs attiecībā pret padomju varu, tad šādu saimniecību var paturēt kolhozā un neuzskatīt par kulaku saimniecību.”

Jāatzīst, ka, tiklīdz atslāba spiediens no Maskavas, tā Baltijas republiku vadības, kaut kadri tām bija rūpīgi atlasīti, centās realizēt patstāvīgāku politiku. 1944. gadā, pirms atgriešanās Latvijā, Latvijas kompartijas sekretārs Kalnbērziņš VK(b)P CK ar lielu entuziasmu rakstīja par kolhozu veidošanas perspektīvām, taču 1946. gadā jau bija atturīgāks. Tikai aktīva VK(b)P CK Latvijas biroja vadības iejaukšanās šīs tendences uz laiku apturēja. Taču pēc minētā biroja izformēšanas 1947. gadā atkārtojās iepriekšējais – Latvijas PSR vadība atkal tiecās novirzīties no partijas ģenerālās līnijas, pat cenšoties atjaunot 1946. gadā par buržuāzisko nacionālismu no amata atlaistā LK(b)P CK 3. sekretāra J. Jurgena ietekmi. Bija nepieciešama īpaša vizīte pie Staļina, kā arī tīrīšanas Igaunijas PSR vadībā 1949. – 1950. gadā, lai piespiestu Latvijas PSR vadību atkal kļūt paklausīgai.

Pēc Maskavas

spiediena

Pēc Ļeļikova ziņojuma saņemšanas VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļa Maskavā turpināja deportācijas un kolektivizācijas jautājuma tālāku virzību. 1948. gada 21. decembrī nodaļas vadītājs Kozlovs nosūta VK(b)P CK sekretāram Maļenkovam dokumentu ar nosaukumu ”Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”. Vienā no punktiem teikts, ka lauksaimniecības nodaļa ”uzskata par mērķtiecīgu” ”realizēt kulaku un aktīvo vācu atbalstītāju izsūtīšanu ārpus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR uz PSRS attāliem rajoniem.”

Vadoties no darbinieku ziņojumiem, Kozlovs informācijā Maļenkovam konstatēja, ka ”galvenā kļūda, kuru pieļāvuši Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR partijas, padomju un zemes orgāni, ir kulaku un citu šķiru ziņā naidīgu elementu iekļūšanas kolhozos nepamanīšana”. Noklusējot iebildumus par kulaku diskriminēšanu un izsūtīšanu, Kozlovs secināja: ”Daudzi partijas un padomju apriņķu un pagastu darbinieki uzskata, ka kulaku pārvietošana no vienas vietas uz otru pagasta vai apriņķa robežās nedod vēlamo rezultātu, jo kulaki turpina saglabāt zināmu politisko ietekmi zemnieku vidū un turpina būt dažādu bandītisku grupu rezerve. Pie tam ar kolektivizācijas pieaugšanu kulaku pārvietošana pagastu un apriņķu robežās turpmāk kļūs neiespējama.” Tādējādi okupācijas vara atzina par liekiem un kaitīgiem apmēram 40 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kā pamatkritēriju nosakot sociālo izcelsmi, nevis naidīgumu pret pastāvošo iekārtu. Lielākā daļa latviešu ”kulaku” neapšaubāmi būtu pieņēmusi okupācijas varas spēles noteikumus, taču pat šī izvēle tika liegta.

Kozlovs analizēja arī tā saukto igauņu iniciatīvu par kulaku atstāšanu Igaunijas teritorijā: ”Viņi piedāvā ieviest kulakiem, vācu atbalstītājiem un viņu ģimenes locekļiem pasu ierobežojumus, lai laupītu tiem iespēju nokļūt aizliegtos rajonos un pierobežā. Aizliegt kulakiem un vācu atbalstītājiem nekustāmā īpašuma, liellopu, zirgu un lauksaimniecības inventāra pārdošanu, uzliekot kriminālatbildību par šo noteikumu neievērošanu. Turpmāk, kolektivizācijai pieaugot, veikt kulaku un vācu atbalstītāju piespiedu pārvietošanu uz noteiktiem Igaunijas PSR rajoniem, kur tiem tiks izveidoti speciāli ciemati ar Valsts Iekšlietu ministrijas noteiktu komandanta režīmu.

VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļa uzskata šos Igaunijas K(b)P CK un Igaunijas PSR MP priekšlikumus cīņai pret kulakiem par nepietiekamiem. Šie priekšlikumi neatrisina tādus uzdevumus kā vienlaicīgu triecienu pa kulakiem un viņu izolēšanu no darba zemniekiem. Šādos apstākļos kulaks vēl spēj saglabāt savu politisko ietekmi uz zemniekiem, bet republikas iekšienē izveidoti kulaku ciemati var kļūt par dažādu provokatīvu baumu un pretpadomju baumu avotiem.”

Galvenais Kozlova secinājums bija: ”Pašreiz Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR ir nobrieduši labvēlīgi apstākļi kolektivizācijas attīstībai.”

No VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas 1948. gada decembrī sagatavotā VK(b)P

CK lēmumprojekta ”Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR” vēlāk tapa abi deportācijām izšķirošie PSRS vadības lēmumi – 1949. gada 28. janvāra PSRS MP lēmums ”Par palīdzības pasākumiem Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR lauksaimniecībai”, kā arī rakstu sākumā minētais PSRS MP 1949. gada 29. janvāra lēmums. Maļenkovam 1948. gada 21. decembrī iesniegtajā lauksaimniecības nodaļas lēmumprojektā abi vēl bija apvienoti vienā. Dokumenta pirmajā daļā runa bija par kolhozu celtniecības veicināšanu un papildu līdzekļu piešķiršanu, bet piektais skanēja: ”Ņemot vērā, ka kulaki pretojas kolhozu veidošanai, apmelo kolhozus un sabotē partijas un valdības pasākumus, kas traucē kolhozu veidošanu, atzīt par nepieciešamu veikt kulaku un viņu ģimenes locekļu izsūtīšanu ārpus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR, veicot šo pasākumu vienlaicīgi visās šinīs republikās pirms šā gada pavasara sējas.”

Iniciatīva par 25. marta deportāciju nepārprotami nāca no centrālajām PSRS varas institūcijām Maskavā, kas pirms tam, nosūtot VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas darbiniekus uz Baltiju, izlūkoja situāciju. Kaut vismaz sākotnēji Baltijas padomju republiku vadība centās no iedzīvotāju izsūtīšanas izvairīties vai vismaz novilcināt, pēc Maskavas spiediena un vizītes pie paša Staļina tās bez ierunām piekrita. Pētniekiem nākotnē vēl būtu jāmeklē atbildes uz daudziem jautājumiem, viens no tiem – nacionālo partizānu pasivitāte deportācijas laikā, lai arī informācijas noplūde par plānoto akciju bija ievērojama.

Daina Kļaviņa: “Esmu no deportēto cilts”

http://www.nra.lv/zinas/19381-daina-klavina-esmu-no-deporteto-cilts.htm

“Es piedzimu Sibīrijā. Pēdējā rudenī pirms braukšanas uz Latviju mums pirmo reizi ienācās āboli: mamma bija iestādījusi pundurābelītes, kuras pa ziemu jānoliec pie zemes. Visa sādža nāca skatīties uz šo brīnumu. 1956. gadā atgriezāmies tēvzemē, un tā gada Ziemassvētki bija pirmie, ko atceros Latvijā.

Vecā Rīgas dzelzceļa stacija, liela, tumša pobeda, ar ko mūs sagaidīja radi un aizveda uz laukiem. Bet Latvija man asociējas ar ābolu smaržu – vecaistēvs glabāja ābolus lielās kastēs starp zāģu skaidām… Visus mūsējos izsūtīja jau 1941. gadā, un 1949. gadā vairs nebija ko sūtīt.

Jā, esmu no deportēto cilts,” teic Daina Kļaviņa, Latvijas Valsts arhīva direktore kopš 1991. gada.

– Šodien aprit 60 gadu kopš 1949. gada 25. marta nežēlīgajām deportācijām. Ar kādām izjūtām sagaidāt šo dienu?

– Ja var tā teikt, mūsu sajūtas ir labas. Ir gandarījums par to, ka esam pabeiguši savu lielo darbu – projektu par deportācijām. Kopā ar kolēģiem esam darījuši visu, lai saglabātu deportēto cilvēku piemiņu un lai uz dokumentu pamata atklātu totalitārā režīma būtību, kā arī lai izprastu veidu, kā šīs deportācijas tika realizētas. Esam apkopojuši, apstrādājuši un ievietojuši datu bāzē visu informāciju, kas atrodas mūsu arhīvā, un tas ir ļoti liels apjoms. Protams, mēs nevaram pretendēt uz to, ka esam izpētījuši visus vēstures jautājumus, taču ir sagatavots pamats, lai vēstures pētnieki varētu sākt to darīt. Ir apkopots materiāls par 1941. gada 14. jūnija, 1949. gada 25. marta un citām deportācijām, kas nebija tik plašas.

– Par cik cilvēku likteņiem ir apkopoti dati jūsu lielajā divsējumu izdevumā Aizvestie?

– Par 44 275 cilvēkiem. Tie ir specifiski skaitļi. 1949. gadā – laikā no 25. līdz 30. martam – no Latvijas izveda 42 125 cilvēkus. Bet pa ceļam dzima bērni, pa ceļam vagonos uzņēma cilvēkus, kuri bija atradušies ārpus savas dzīvesvietas, šajā skaitlī iekļauti arī tie cilvēki, kuri bija arestēti un izsūtīti un kuru ģimenes līdz ar to arī deportēja.

– Kāds bija jūsu pamatsecinājums, vērtējot dokumentus?

– Deportācijas bija specifiska politisko represiju forma: būtībā visi šie cilvēki tika sodīti bez tiesas. Un tas nebija likumīgi pat pēc tā laika PSRS likumiem.

– Daudzus satrauc jautājums par to, cik liela bija vietējo cilvēku loma deportāciju sagatavošanā, citiem vārdiem runājot – kāds bija kolaboracionisma līmenis?

– Dokumenti, kas ir mūsu rīcībā, skaidri parāda, kuri bija galvenie deportāciju organizētāji un sarakstu veidotāji. Tagad zinām, ka sarakstus veidoja Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieki – vietējie cilvēki. Viņi strādāja Latvijas arhīvos un izmantoja 1939. gada tautsaimniecības skaitīšanas materiālus, fiksējot visas kaut cik nozīmīgās saimniecības. Viņi arī veica aptaujas un izzināja visas tā saucamās politiski neuzticamās personas. Kā redzam no dokumentiem, 25. marta deportācijas tika vērstas lielākoties pret lauku cilvēkiem. Akcija sākās ar Valsts drošības ministrijas sarakstiem, bet nebija nekādu likumdošanas aktu, kas paredzētu šādas darbības, – tie bija tikai politiski lēmumi, un tas viss ir raksturīgi totalitāriem režīmiem. Uz politisko lēmumu pamata tika virzīti visi procesi. Un kā mēs redzējām – daudzos gadījumos vissvarīgākie lēmumi bija ļoti noslepenoti, un par vissvarīgākajiem dokumentiem, kas raksturo 1949. ga-da deportācijas, mēs uzzinājām tikai 2004. gadā, kad pirmo reizi tika publicēts 1949. gada janvāra lēmums. Daudzos gadījumos rakstisku rīkojumu vispār nebija.

– Jūs gribat teikt, ka tikai 2004. gadā šie dokumenti tika atslepenoti?

– Jā. Tos publicēja paši krievi.

– Vai mēģinājāt tikt klāt šiem dokumentiem?

– Diemžēl mums ir ļoti sarežģīta sadarbība ar Krievijas arhīviem. Faktiski sadarbības nav tikpat kā nekādas. Domāju, ka tā ir Krievijas valsts politika, jo ne jau paši arhīvi regulē pieejamības jautājumus… Šobrīd tās arhīvu durtiņas tiek slēgtas ciet cita pēc citas. Tas viss tiek darīts legāli – ar likumiem, ar pieejas tiesībām.

– Iespējams, Krievijas arhīvi sniegtu vairāk ziņu arī par tiem, kuri te uz vietas centās izkalpoties sarkanajai varai.

– Pētot, kā notika deportācijas, redzam, ka uz vietām tiešām piesaistīja vietējos cilvēkus. Mēs gan nevaram pateikt, kāda bija viņu motivācija piedalīties šajās akcijās. Iespējams, tās bija bailes, kolaboracionisms vai pārliecība.

– Vai varat pateikt, cik apmēram bija šo vietējo pakalpiņu?

– Pagaidām to ļoti grūti konkretizēt. Katrā pagastā bija konkrētas cilvēku grupas, kas to darīja. Tādas aplēses var veikt, izejot cauri pagastu un apriņķu partijas komiteju lēmumiem. Tā apzināti veidota politika, lai parādītu, ka šajās akcijās piedalījušies daudzi vietējie. Ir arī daudzu cilvēku atmiņas, jo viņi, protams, atceras, kas un ko darījis. Taču atmiņām ir tā īpatnība, ka dažkārt vēlamais pārvēršas par esošo, tāpēc viss ir jāpārbauda. Cilvēki arī sūta mums vēstules un jautā, kas viņus ir izsūtījis, un tad ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ne jau Jānis, Pēteris vai Miķelis bija tie, kas pieņēma lēmumus.

– 1941. gada deportācijās viens no latviešu antivaroņiem bija rakstnieks Vilis Lācis, kuram bija tas gods parakstīt deportāciju dokumentus. Vai viņš izcēlās arī 1949. gadā?

– Nē, viņam vairs nebija tik izteiktas lomas. Viņš kaut ko parakstīja, taču tie nebija pamatdokumenti. Toreiz galvenais parakstītājs bija Alfons Noviks.

– 1949. gada 25. marta deportācijas bija nežēlīgākas par izsūtīšanām 1941. gada 14. jūnijā.

– Jā. Katrs ceturtais no izsūtītajiem bija bērns līdz 16 gadiem: vairāk nekā 11 000 bija bērni. Katrs sestais izsūtītais bija vecāks par 60 gadiem. Pēc tā laika PSRS likumdošanas bērnus vispār nebija paredzēts represēt. Tāpat tā neparedzēja izsūtīt cilvēkus uz mūžu. Taču cilvēkiem lika parakstīt dokumentus, ka viņi ir uz mūžu izsūtīti. PSRS totalitārais režīms ignorēja pats savus izdotos likumus. Ar savu izpētes materiālu mēs gribējām pateikt, ka šī akcija bija vērsta tieši pret latviešiem.

– 1941. gada 14. jūnija deportācijās padomju okupanti mēģināja nocirst galvu Latvijas inteliģencei. 1949. gadā mēģināja iznīcināt zemniecību. Kāpēc tieši tāda secība?

– Tāpēc, ka darbīgie un čaklie latviešu zemnieki bija liels šķērslis vienlaidu kolektivizācijai – kolhozu veidošanai, kas sākās pēc kara. Pirms dažiem gadiem bija izdevība pabūt Omskas un Tomskas arhīvos – ar mērķi papētīt, kāda bija situācija Sibīrijā šo deportāciju laikā, kādi tur bija dzīves apstākļi. Izrādījās, ka jau 1949. gada janvārī šie Krievijas apgabali tika informēti par to, ka gaidāms liels cilvēku pieplūdums. Latvijā vajadzēja atbrīvot teritorijas no tiem cilvēkiem, kas potenciāli varētu darboties pret jauno varu. Tas pats jau bija noticis arī Krievijā. Piemēram, no Altaja novada tūkstošiem cilvēku pārvietoja uz Omskas un Tomskas apgabaliem, atņemot pilnīgi visu. Būtībā Latvijā varmākas izdarīja to, kas jau bija izmēģināts Krievijā.

– Jūs kopā ar kolēģiem paveicāt lielu darbu. Manuprāt, ļoti svarīgi ir ne tikai arhivāriem un vēsturniekiem apzināt vēsturi, bet arī to nodot tiem, kas veidos šo valsti – jaunajai paaudzei.

– Taisnība. Mūsu cilvēki strādāja, neskaitot ne stundas, ne dienas, ne mēnešus. Tas bija īsts sirdsdarbs. Katru lietu skatot, būtībā mēs iegājām katra konkrētā cilvēka dzīvē. Un tas bija ļoti grūti gluži psiholoģiski. Bet ir darba joma, kas nav popularizēta, tāpēc ir maz zināma. Jaunais darba virziens, ko attīstām, ir arhīvu pedagoģija. Un mums ir veiksmīgi izdevies atrast nišu Latvijas skolēnu, skolotāju un studentu vidē. Mūsu mērķis un galvenais uzdevums ir izvērst tieši šīs tēmas, tostarp arī par Latvijas iedzīvotāju represēšanu, jo cilvēkus ne tikai deportē-ja – viņus arī arestēja. Esam sākuši projekta otru etapu – apzināt pārējos represētos Latvijas cilvēkus. Tā būs ļoti liela cilvēku grupa. Mēs gribam apjaust, cik daudz cilvēku ir cietuši no padomju režīma. Un tātad – ko mēs darām šajā jomā, ko sauc par sabiedrības informēšanu? Ir gandarījums par to, ka Latvijas vēstures skolotāji ir ārkārtīgi labi mūsu sabiedrotie. Mēs regulāri organizējam viņiem mācības, kurās darām zināmus dažādus vēstures faktus, palīdzam saprast, kā strādāt ar arhīva dokumentiem un kā mācību procesā izmantot to informāciju, kas atrodama arhīvā. Skolotāji ir apbrīnojami atsaucīgi, un tas attiecas gan uz latviešu, gan krievu skolām. Esam gandarīti, ka cilvēku piemiņa tiek ne tikai iemūžināta, tā tiek arī darīta zināma citiem.

– Ir tautas, kas uzskata, ka ir cietušas nesalīdzināmi vairāk par citām tautām. Kā tad ar latviešu ciešanām? Vai tās mazsvarīgākas? Vai padomju fašisma represijās bojā gājušo skaits ir nenozīmīgs?

– Ja rēķināsim procentuāli pret mūsu iedzīvotāju skaitu, iegūtais skaitlis būs visai nozīmīgs. Pagaidām nevaru konkrēti nosaukt šo skaitli, jo mēs vēstures zinībās pieturamies pie dokumentālas konkrētības. Kad projekts būs pilnībā pabeigts, mēs varēsim šo skaitli nosaukt. Šā gada rudenī gribam organizēt lielu starptautisku konferenci ar vēsturnieku un politologu piedalīšanos par vēsturisko atmiņu un vēsturiskās atmiņas kultūru dažādās pasaules valstīs. Pie mums ļoti maz tiek runāts par šo vēsturisko atmiņu, par to, ka sabiedrība gandrīz nemaz netiek gatavota izlīgumam un samierināšanās jautājumam – var piedot, bet nevar aizmirst, bet varbūt var aizmirst, bet nevar piedot? Šajā aspektā tiek skarts arī kolaborācijas jautājums: vispirms vēsture jāizzina, un tikai tad mēs varēsim pateikt, cik lielā mērā šajā procesā bija iesaistīti vietējie iedzīvotāji.

– Izlīgt un samierināties ir iespējams vien tad, ja agresors – šajā gadījumā PSRS mantiniece Krievi-

ja – no sirds atvainosies un nožēlos izdarītās nelietības. Taču no Krievijas to diezin vai varēs sagaidīt.

– Samierināšanās jāskata gan globālā, gan lokālā mērogā. Pirmais etaps būtu jāveic šeit, uz vietas, jo lokālais mērogs nereti nav vienkāršākais. Otra lieta – samierināšanās un izlīgums starpvalstu līmenī. Neticu, ka jelkad tiks risinātas materiālās lietas, taču morālā lieta – tā ir galvenā, kas cilvēkiem vajadzīga. Ir svarīgi arī tas, cik lielā mērā valdības politiķi būs vērsti uz to, lai šīs lietas nekad nenozustu no vēstures lappusēm. Mēs taču zinām, ka padomju represiju tēma mācību grāmatās ir ļoti maz aplūkota, un tas nav tikai Latvijā vien.

– Ne tikai grāmatās vien: faktiski nav arī mākslas filmu par laikposmu.

– Labs piemērs bija filma Rīgas sargi – varbūt nebija tik nozīmīgi tas, ka vēstures fakti netika precīzi attēloti, taču filmā bija patriotisms un dzimtenes mīlestība. Ar jauniešiem svarīgi par vēsturi runāt vienkārši, arī par deportācijām. Arhīvā ir ļoti daudz lietu, kurās ieraugām tā laika jauniešus: viņi ir izrauti no ierastās vides, viņi sarakstās, viņi mēģina saglabāt savu mīlestību… Bērni un jaunieši deportācijas uztvēra citādi nekā pieaugušie, kuri jau zināja tās šausmas, kas notiks, – viņiem bija atmiņas no 1941. gada deportācijām, un bailes tāpēc bija daudz lielākas. Ja kāds radītu labu scenāriju, iznāktu arī laba filma par to laiku. Un tāda filma neapšaubāmi ir vajadzīga.

– Grāmata Aizvestie ir gan latviski, gan angliski. Vai neesat domājusi arī par tulkojumu vācu un krievu valodā?

– Iespējams, ka Vācijas vēstniecība sniegs kādu atbalstu, tad šo darbu izdosim arī vāciski. Jo arī Vācijas skolēni komunistiskā perioda vēsturē ir tikpat lieli analfabēti kā mūsējie.

– Lai izdotu grāmatu krieviski, vajadzētu palūgt naudiņu Krievijas Federācijas vēstniecībai.

– Nu, diez vai šī vēstniecība tam piekritīs… Interesanti, ka krieviem ir daudz šāda veida grāmatu: viņi ir rūpīgi pētījuši faktus par saviem represētajiem, turklāt viņi mūsu izdevumu izmanto kā rokasgrāmatu. Mūsu grāmatu Krievijas vēstniecība, protams, neatbalstīs, jo viņi uzskata, ka šī grāmata – Aizvestie – vērsta pret Krieviju. Te nu krievi runā paši sev pretim: viņu vēsturnieki uzsver, ka Staļins krievu tautai nodarījis daudz ļaunuma, savukārt, ja par Staļina nodarīto postu runājam mēs, tā jau ir vēstures falsifikācija.

* * *

…Rēzeknē jau dažas dienas ļaudis runāja, ka notikšot izvešanas. Atkal. Runāja klusi, ar bailēm, ar smagu nolemtību. Saimniece, pie kuras Marija īrēja gultasvietu, 24. marta vakarā pateica, ka redzējusi daudzas smagās mašīnas iebraucam pilsētā. 25. martā Marija aizgāja uz skolu – viņa bija Rēzeknes

1. vidusskolas 11. klases audzēkne. Todien klase jau bija pustukša. Tiem jauniešiem, kuri vēl sēdēja klasē, uz soliem bija nolikti cimdiņi – ja nu gadījumā jāceļas un jāiet prom, bet Rēzeknes pavasaris togad bija auksts un sniegots…

Tobrīd Marija vēl nezināja, ka viņas mamma Eleo-nora agrā 25. marta rītā no Tuču sādžas jau bija aizvesta uz Maltas staciju, kur līdz ar citiem rēzekniešiem viņu gaidīja ceļš lopu vagonā – uz Sibīriju. Pirms kara, kad krievi okupēja Latviju, Eleonora bija palielas saimniecības īpašniece, tāpēc 1949. gadā tika ieskaitīta budžos, kas kavē kolektivizāciju. No saimniecības gan bija palikušas vairs tikai atmiņas, jo krievi bija atņēmuši gandrīz visu – zemi, lopus, kuļmašīnu… Krieviski runājošais zaldātiņš, kas 25. marta rītā ar pajūgu piebrauca pie Eleonoras mājas un pavēlēja taisīties prom, mierināja izmisušo sievieti, teikdams, lai viņa neraud, jo TUR būšot labāk, jo ŠEIT viņu tik un tā neviens mierā neliks…

Todien skolā pirmā bija vēstures stunda, kuru vadīja skolotājs Leopolds Purviņš. Bet ko nu vadīja… Viņš pateica audzēkņiem, lai tie dara, ko grib, jo viņš nespējot vadīt stundu: šorīt aizvests viņa labākais draugs Askolds. Pēc mirkļa skolas pārzine skolotājam Purviņam paziņoja jaunumus, kurus viņam nācās pateikt skaļi: “Marija, pēc jums ir atnākuši.”

Kad Marija izgāja gaitenī, Purviņš klusi un steidzīgi nobēra: “Ejiet prom pa sētas durvīm! Es pateikšu, ka šodien neesat ieradusies skolā.” Marija, sabijusies un satraukta, aizskrēja uz savu īres vietu. Un tad skolotājs attapās, ka arī tur viņa nedrīkst palikt: krievi taču nāks viņu meklēt! Klasesbiedrene, vārdā Vilhelmīne Svikle – priekšzīmīga komjauniete un aktīviste, pieteicās aizskriet pie Marijas un viņu pabrīdināt. Labi, lai notiek. Taču cita klasesbiedrene – Genovefa Kudore, sapratusi, ka Vilhelmīne varētu “nejauši” nenokļūt līdz Marijai, izprasījās ārā no klases, lai ātrāk nokļūtu līdz apdraudētajai klasesbiedrenei.

…Un tā Marija bēguļoja desmit dienas – tieši tik ilgi, kamēr pilsētā ik nakti notika dokumentu kontrole. Dzīvoja skolotāja Purviņa ģimenē, pie radiem. Slēpās arī Marijas māsa Tonija, bēguļoja viņu brālis Edvards. Vēlāk Marija aizbrauca uz Jēkabpili, kur kāds gādīgs radinieks piezvanīja uz čeku un pateica, ka Marija ir uz Sibīriju deportētās Eleonoras meita. Čekisti savāca jauno meiteni un nosūtīja viņu atpakaļ uz Rēzekni, piekodinot, ka tur atkal jāpiesakās čekā. Rēzeknes čekas priekšnieks, melnīgsnējs aziātiskas izcelsmes sveštautietis, ieskatījies Marijas dokumentos, priecīgi iesaucās: “Ja veģ za vami prihoģil!” (Es taču biju atnācis jums pakaļ! – krievu val.) Ja šī “tikšanās” būtu notikusi skolā, tajā drausmajā

25. marta rītā, uz Sibīriju aizvestu arī Mariju.

…Eleonora Tuče no Sibīrijas atgriezās 1956. gada pavasarī. Viņas meita Marija jau bija apprecējusies un pabeigusi Rīgas Pedagoģisko institūtu. Taču ne bez grūtībām: kaut arī Marija bija teicamniece, viņu varēja atskaitīt no studentu skaita, jo viņas kursabiedrene – tā pati Vilhelmīne – čekistiem bija nosūdzējusi Mariju par “ideoloģisku krāpšanos”, proti, iestāšanās anketā Marija savulaik ierakstīja, ka abi viņas vecāki ir miruši: ja viņa atklātu, ka māte atrodas Sibīrijā, augstskolu Marija neredzētu kā savas ausis. Pārsteidzošā kārtā viņai palīdzēja fakultātes partijas sekretārs biedrs Tuhs, un izcilnieci Mariju neizslēdza no institūta.

Eleonora tajā pavasarī pirmo reizi ieraudzīja savu mazmeitu – Elitu. Kaut arī vecāmāte sen jau bija aizmirsusi raudāt, viņas sausajās acīs sariesās ilgajos izsūtījuma gados krājies maigums.

Man toreiz bija tikai trīs mēneši.

Jaunieši izdzīvo 25. martu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50412

“Valsts nākotne ir tagadējo jauniešu rokās – lielā mērā daudz kas būs atkarīgs no tā, kā šodienas skolēni saprot mūsu kultūrvēsturi, mūsu tautas traģismu, turklāt ne tik daudz no grāmatās izlasītā, bet vairāk no personiskām izjūtām, izzinot un sevī izdzīvojot vecvecāku un citu radinieku vai viņu draugu izsūtījumu gados pārciesto,” teic Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Vanags, kura vecvecāki Minna un Pēteris Matisoni 25. martā no Liezēres pagasta “Grūslēniem” izsūtīti uz Amūras apgabalu, bet mātesbrālis izsūtījumā Sibīrijā bijis pat divas reizes.

1949. gada 25. marta lielās deportācijas 60. gadadienas priekšvakarā Balvu kultūras un atpūtas centrā četru rajonu – Alūksnes, Gulbenes, Madonas un Balvu – skolēni zinātniski praktiskajā konferencē “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” iepazīstināja ar saviem pētnieciskajiem darbiem par savu pagastu un pilsētu politiski represēto cilvēku likteņiem. Profesors J. Vanags ir šā kultūrvēstures projekta koordinators un konferences idejas autors.

Latvieši aizbrauca dziedot

Tiekoties un no sirds izrunājoties ar cilvēkiem, kas 25. martā izsūtīti uz Sibīriju vai Tālajiem Austrumiem, kā arī saņemot atbildes uz anketas 88 jautājumiem, desmitiem skolēnu saviem pētnieciskajiem darbiem ieguvuši gan plašu izziņas materiālu, gan emocionālus pārdzīvojumus un atziņas.

Madonas rajona Cesvaines vidusskolas 11.b klases audzēknis Mārtiņš Urbāns centies izdzīvot sava vectēva Valda Kamarūta dzīvesstāstu, kas samezglojies 1949. gada 25. martā 17 gadu vecumā. Pētniecisko darbu caurauž skaudras rindas. Lūk, dažas rindkopas: “Uz Gulbenes staciju no laukiem, kur vēl bija sniegs, cilvēkus veda ar zirgu pajūgiem. Sinoles pagastmājā piepulcināja no Lizuma skolas un Rīdūžu skolas atvestos audzēkņus. Tajā dienā sniegs sāka stipri kust, zirgi piekusa, tāpēc čekisti Krapā un Galgauskā pavēlēja zirgus mainīt.”, “No 12 izbēgušajiem dzīvi palika tikai divi cilvēki – Pēteris Kamarūts un Jānis Sebris. Bet viņus ieslodzīja cietumā uz 25 gadiem. Pārējie tika apšauti.”, “Vecāki cilvēki vagonos paši nevarēja iekāpt, viņus uz nestuvēm ienesa jaunākie. Latvieši aizbrauca dziedot. Dažos vagonos skanēja “Dievs, svētī Latviju”, dažos – “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. “Otrā rītā Staraja Rusā cilvēkus palaida nokārtot dabiskās vajadzības. Tūkstotis pliku dibenu sliežu malā…”

Lapiņa ar izsūtītā vēlējumiem

Valda Kamarūta vecākiem Sinoles pagasta Aizpurvē piederējusi vecsaimniecība “Strēbeles” ar piecām govīm, diviem zirgiem, zāles pļaujmašīnu, labības pļāvēju, zirgvilkmes grābekli, graudu tīrāmo mašīnu, kūtī un tīrumos strādājuši tikai ģimenes locekļi, bet tik un tā padomju vara lauku sētu ierakstījusi kulaku saimniecību sarakstā. Tikai tagad, iesaistoties projektā “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, M. Urbāns pa īstam sapratis, ka viņa vectēva ģimene ieskaitīta kulakos un izsūtīta ne jau to piecu govju un divu zirgu dēļ, bet gan tāpēc, ka tā ar individuālo saimniekošanas veidu traucējusi vispārējās kolektivizācijas plāniem un ka bijusi partizānu atbalstītāja. Puisis atzīst, ka viņam tagad pavisam cits skatījums uz tādiem jēdzieniem kā “kulaki”, “dzimtenes nodevēji”, “bandīti”, “pretpadomju elementi”.

Mārtiņš no sava vectēva saņēmis atbildes uz visiem 88 anketas jautājumiem, kuri bijuši ļoti dažādi, piemēram, “Kādos apstākļos Jūs dzīvojāt izsūtījumā?”, “Vai Jūs domājāt bēgt atpakaļ uz Latviju?”, “Kā pret Jums izturējās darba devēji un priekšnieki?” u. c.

Vairāki jaunieši atzinās, ka agrāk viņi ne sevišķi interesējušies par politiski represēto cilvēku pasākumiem un tajos runāto. Bet nu, kad paši pielikuši roku vēstures izpētē, ikviena izsūtītā cilvēka uzstāšanās atstājot dziļu iespaidu. Kāds no puišiem man parādīja lapiņu ar pierakstītiem Mārtiņa vectēva vārdiem: “Iesaku turpināt vēstures pirmavotu izpētē piesaistīt skolu jaunatni – viņi ir patiesību izzināt alkstoši un būs atsaucīgi, ja vien mēs paši pratīsim izmantot viņu spējas un enerģiju. Lai latvieši paaudžu paaudzēs caur vēsturi un likteņstāstiem uzzina patiesību par Staļina impēriskās lielvaras agresiju pret Latvijas valsti, par represijām pret latviešu tautu!”

Maratons desmit gadu garumā

Konferencē apbalvoja skolēnu pētījumu konkursa uzvarētājus. Pirmās vietas tika vairākiem jauniešiem, piemēram, Balvu pilsētas ģimnāzijas 12.b klases skolniecei Ievai Šaicānei, kuras darbā viena no nodaļām veltīta izpētei par 14 Balvu vidusskolas audzēkņiem, kas 1949. gada 25. martā aizvesti svešumā, un Viļakas Valsts ģimnāzijas 10. klases skolniecei Līgai Bricei, kura izpētījusi sava vectēva Ērika Briča likteņgaitas.

Atzinīgi vērtējot skolēnu paveikto, Saeimas deputāts Juris Dalbiņš, Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis Edmunds Būmanis, Latvijas Valsts arhīva sabiedrisko attiecību un dokumentu popularizēšanas daļas vecākā eksperte, projekta “Aizvestie” vadītāja Iveta Šķiņķe, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes locekle, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēde Lauma Vlasova, profesores Janīna Kursīte un Lidija Leikuma, profesors J. Vanags un citi uzsvēra, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tik vērienīgs skolu jaunatnes pētnieciskais darbs veikts pirmo reizi, un izteica pārliecību, ka tam būs tāds pats turpinājums.

Balvu pilsētas domes priekšsēdētāja Ināra Ņikuļina, kas vadīja konferenci, teica, ka pašvaldības nolēmušas turpināt atbalstīt skolu jaunatnes iesaistīšanos vēstures izzināšanā un ka notiks pētījumu maratons desmit gadu garumā. Nākamās konferences paredzēts sarīkot aptuveni ik pēc diviem gadiem. Pētījumos skarto jautājumu loks paplašināsies, par ko liecina arī Balvu konferences rezolūcijā ierakstītie vēlējumi un ieteikumi, piemēram, “Uzskatīt par nepieciešamu turpināt vēstures notikumu pētīšanu par izsūtītajiem ne tikai Latvijas novados, bet arī izsūtījuma vietās Sibīrijā” “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” iekļauto pasākumu – ekspedīciju uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem 2009. gada vasarā”, “Ieteikt Latvijas Saeimai un valdībai sekmēt Krievijā un citās ārvalstīs dzīvojošo latviešu atgriešanos Dzimtenē”.

Vēstule
Sibīriešiem, kuru viesmīlība izsūtījumā glāba dzīvību mūsu tautiešiem

Ar pateicību rakstām jums šo vēstuli un lūdzam to nodot arī citiem jums zināmiem cilvēkiem, kuru līdzdalība glāba dzīvību izsūtījumā mūsu tautiešiem.

1949. gada 25. martā komunistiskā režīma organizētajās masveida deportācijās 42 975 Latvijas iedzīvotāji tika izrauti no ikdienas dzīves, no darba, no skolas sola un izsūtīti uz Sibīriju, Tālajiem Austrumiem un Galējiem Ziemeļiem. Lielai daļai no viņiem nebija lemts atgriezties dzimtenē.

Šodien, pieminot traģisko notikumu 60. gadadienu, visu izsūtīto vārdā izsakām visdziļāko cieņu un pateicību tām plašās Krievzemes ģimenēm, kuru atbalsts, atvērtās māju durvis un sirds siltums palīdzēja izdzīvot, atrast pajumti svešumā un vēlāk – atgriezties dzimtajā Latvijā.

Noliecam galvu jūsu priekšā, izsakām pateicību un vislabākos novēlējumus jums, jūsu tuviniekiem un pēctečiem. Lai mūžam mūsu tautas dzīvo mierā un saticībā!

Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonu zinātniski pētnieciskās konferences “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” dalībnieki

Balvos, 2009. gada 20. martā

(Vēstuli nosūtīs tām apzinātajām Krievzemes ģimenēm, kuras izsūtījumā atbalstīja mūsu tautiešus, un Krievijas latviešu biedrību vadītājiem)

---

Pēta radinieku likteņstāstus

http://www.aluksniesiem.lv/portals/jauniesiem/raksts.html?xml_id=3673

Iepazīt vēstures notikumus no cilvēkiem, kas paši tos piedzīvojuši, ir pavisam citādāk, nekā klausīties par tiem mācību stundās vai lasīt grāmatās. Vēsture atklājas pavisam citā gaismā, ja uzzina par emocijām un sajūtām, kas slēpjas zem faktiem.

Pie šāda secinājuma nonākuši četri Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas jaunieši: Megija Tarvane (7.a klase), Reinis Riekstiņš (8.b klase), Artis Zēmelis (8.d klase) un Dace Rauze (12.a klase). Piedaloties Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonu skolēnu pētniecisko darbu konkursā „Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, kas veltīts1949.gada 25.martā deportēto Latvijas iedzīvotāju piemiņai, viņi veidoja darbus par savu radinieku piedzīvoto. Lai gan piektdien Balvos notikušajā konkursa noslēguma pasākumā visu minēto jauniešu veikums novērtēts ar augstāko diplomu, viņu ieguvums darba tapšanās gaitā ir daudz vērtīgāks – tā ir priekšstatu maiņa gan par sešdesmit gadus atpakaļ notikušo, gan vēsturi kopumā.

Balstās uz atmiņām

„Dzirdēt dzīva cilvēka stāstījumu, kas tur ir pabijis, to visu redzējis pats savām acīm un izjutis uz savas ādas, ir tomēr savādāk, nekā lasīt par to pašu grāmatās vai kaut kur internetā,” atzīst Reinis. Veidojot darbu, viņš pamatā balstījies uz savas vecmāmiņas Annas Bērziņas stāstījumu, aprakstot viņas izsūtīšanu, dzīvi svešumā un atgriešanos mājās. Vienlaikus sniegts tā brīža laikmeta raksturojums Latvijā un pasaulē, izmantojot grāmatas un interneta resursus. Pēc līdzīgiem principiem tapuši arī pārējo jauniešu darbi, kur materiālu vākšanas metodes būtiski neatšķiras. Vienīgi Dace kā papildus informācijas avotu izmantojusi sava vectēva Ulda pierakstītās atmiņas, kas nodotas Mārkalnes pagasta muzeja krājumā, kā arī vectēva māsas Vizmas atmiņu stāstījums, kas, pateicoties Alūksnes rajona politiski represēto kluba „Sarma” aktivitātēm, iemūžināts videolentē.

Dodas vēsturiskā ekskursijā

Visi jaunieši atzīst, ka grūtākais esot bijis apkopot savāktos materiālus vienā darbā. Tajā pašā laikā iegūt plašāku informāciju par 1949.gada notikumiem bijusi galvenā motivācija piedalīties konkursā. Lai gan pirms tam tie pārrunāti vēstures stundās un ģimenēs, tieši caur šiem pētnieciskajiem darbiem atklājies pilnīgāks iespaids par notikušo. „Varēja redzēt, ka par to runāt ir sāpīgi,” atklāj Megija, atceroties daudzās intervijas ar sava vectēva māsīcu Valiju Tarvani. Artim nozīmīga likusies iespēja apjaust, ka pat drūmajos dzīves apstākļos gadījies arī pa kādam gaišākam atmiņu mirklim, par kuru pasmaidīt. „Tas man likās svarīgi, ka nebija tikai negatīvas atbildes, bet arī kāds pozitīvs moments joku veidā,” viņš saka. Savukārt Reinis kā interesantāko momentu darba tapšanās atceras ekskursiju pa Mālupes pagastu kopā ar vectēvu Andreju, kurš izstāstījis gan par mājām, no kurām izsūtīti cilvēki, gan vietas, kur savulaik bijušas mājas, bet kara laikā nopostītas.

Dzīvs cilvēks – vērtīgāks par grāmatu

To, ka jaunieši ieguldījuši milzīgu darbu savu pētījumu veikšanā, atzīst arī viņu pedagogi – Ingūna Vilemsone, Lāsma Jaunozoliņa, Aija Kļaviņa un Inese Marķitāne. Lai gan darba vadītājas vairāk pildījušas padomdevēju funkciju, garām nav paslīdējusi interese un aizrautība, raksturojot to kā darbu „ar sirdi un dvēseli”. Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas metodiķe Ilona Riekstiņa atklāj, ka būtiskākais ieguvums ir gan teorētiskais materiāls par tā laika situāciju, bez kura jaunieši nevarēja ķerties pie dzimtas koka pētīšanas, gan arī iespēja tikties ar cilvēkiem, kuru liktenis saistīts ar šiem notikumiem. „Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka prakse dod vairāk nekā teorija. Ja vēsturei iet cauri ar reāla cilvēka palīdzību, tas dod daudz vairāk, nekā grāmatas vai publikācijas presē,” viņa uzskata.

… režisoru nogalināt, vēstniecību nodedzināt!

Kremļa “vēsturnieks” Djukovs neslēpj savu vēlmi personīgi nogalināt filmas “The Soviet Story” režisoru un nodedzināt Latvijas vēstniecību !

… после просмотра 2/3 фильма у меня было одно желание: лично убить режиссера и сжечь нахер латышское посольство.
http://a-dyukov.livejournal.com/385527.html

---

Bet nu pavisam jauna ziņa – The Soviet Story beidzot parādījies arī youtubē:

#1 http://www.youtube.com/watch?v=9C8_O66NB30
#2 http://www.youtube.com/watch?v=5MlPJUdpqgc
#3 http://www.youtube.com/watch?v=TTUxzgS-mpo
#4 http://www.youtube.com/watch?v=551BbbWrvHU
#5 http://www.youtube.com/watch?v=8aP1yg3Cm2I
#6 http://www.youtube.com/watch?v=dUzkI1LX6ws
#7 http://www.youtube.com/watch?v=NfN6eGeHypI
#8 http://www.youtube.com/watch?v=RxRZ2hZE118
#9 http://www.youtube.com/watch?v=BGkS8Ibv914

Parādījās un nozuda. Tagad nospiežot kādu no šiem linkiem, redzam uzrakstu: This video is no longer available due to a copyright claim by Labvakar

Vēsturnieku komisija atver jaunu dokumentu krājumu

”Tā ir kā palīggrāmata, kurā ieskatīties, ja kādreiz rodas šaubas par to, kas Latvijā noticis laikā no 1940. līdz 1968. gadam,” vakar Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 22. sējuma svinīgajā atvēršanā Rīgas pilī sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Sējums ar nosaukumu ”Ārvalstu arhīvu dokumenti par okupācijas režīmu politiku Latvijā 1940 – 1968” atšķiras no iepriekšējiem Vēsturnieku komisijas izdevumiem jo ir tieši dokumentu, nevis rakstu vai pētījumu krājums. Ik gadu pieci seši komisijas locekļi dodas komandējumos uz ārzemēm, lai strādātu arhīvos un vāktu Latvijas 20. gadsimta vēstures izpētei nepieciešamos materiālus. Strādāts ASV, Lielbritānijas, Krievijas un Vācijas arhīvos, un šajā sējumā iekļauti 85 dokumenti, kas, pēc krājuma veidotājas vēsturnieces Irēnes Šneideres vārdiem, uzskatāmi par interesantākajiem. Atlasot materiālus publicēšanai, ievēroti trīs principi. Proti, šie dokumenti parāda ne vien pašu attiecīgo lēmumu, bet arī kā un kāpēc tas pieņemts, kas bija autori un kāds bijis lēmuma pieņemšanas mehānisms. Otrkārt, daļa dokumentu raksturo ASV un Lielbritānijas attieksmi pret Baltijas valstu okupāciju un ”lielās politikas” aizkulises. Treškārt, tajos ir runa ne tikai par Latviju, bet arī Igauniju un Lietuvu. Protams, visas publicētās vēstures liecības agrāk lepojušās ar atzīmi ”Slepeni”. Šneideres kundze starp tām izceļ, piemēram, PSRS Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas Politbiroja locekļa Andreja Andrejeva 1940. gada ziņojumu par situāciju Baltijas valstīs pēc to iekļaušanas Padomju Savienībā. Tas ir vienīgais līdz šim zināmais tik augsta ranga padomju funkcionāra ziņojums, kurā situācija Baltijā raksturota pragmatiski, bez liekas ideoloģiskās ”bagāžas”, pieminot arī kļūdas. Dokuments, kas glabājas Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures arhīvā, nosprauž Baltijā veicamos uzdevumus 1941. gadam un parāda, kā Kremlis steidzās pēc iespējas ātrāk panākt, lai Igaunija, Latvija un Lietuva pilnībā atbilstu PSRS valdošajai ekonomiskajai un sociālpolitiskajai kārtībai.

Krājumā ”Ārvalstu arhīvu dokumenti par okupācijas režīmu politiku Latvijā 1940 – 1968” publicētie dokumenti tāpat skar Latviešu SS brīvprātīgo leģiona veidošanos, vācu attieksmi pret zemes pašpārvaldi Latvijā, nacionālo pretošanās kustību pēc kara, baznīcas politiku PSRS un rietumvalstu nostāju Igaunijas, Latvijas un Lietuvas statusa lietās 50. – 60. gados.

Jāatzīmē, ka sējumu tomēr nevar uzskatīt par ”vieglu literatūru”, jo visi dokumenti publicēti oriģinālvalodās – vācu, krievu, angļu, tātad prasa no lasītāja svešvalodu zināšanas. No otras puses, tas darīts ar nodomu, lai komisijas 22. sējums noderētu arī vēstures interesentiem ārvalstīs. Jāpiebilst, ka tradicionāli uz sējuma atvēršanu bija aicināti ārvalstu diplomāti, kas saņēma pa grāmatai.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-04-18&id=3447573&type=la

---

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 11.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 12.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 13.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 14.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 15.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 16.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 17.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 18.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 20.sējums

Asa reakcija uz «Padomju stāstu»

Filma “Padomju stāsts” izpelnījusies ievērību

Pēc filmas ”The Soviet Story” (”Padomju stāsts”) publicitātes klipa parādīšanās internetā un par to informējošā raksta ievietošanas ”Latvijas Avīzē” (“LA”) 31. martā krievvalodīgie masu informācijas līdzekļi izrādījuši negaidītu aktivitāti, pārpublicējot “LA” raksta tulkojumu.

”Krievu cilvēkus šī tēma nav atstājusi vienaldzīgus,” spriež ”Padomju stāsta” scenārists un režisors, politologs Edvīns Šnore. Portāla ”Delfi” krievu valodas versijā komentāru skaits pie attiecīgās ziņas pārsniedza 900, kas negadās bieži. Aktīvi par to runāts arī Krievijas portālā “inosmi.ru”, kurš ievieto savās slejās ārvalstu preses rakstus par Krieviju un pasaules notikumiem.

Jāatgādina, ka ”Padomju stāsts” ir par Eiropas Parlamenta (EP) līdzekļiem apvienībā ”Labvakar” uzņemta, par staļiniskā režīma noziegumiem vēstoša dokumentālā filma. Galvenie sižeta punkti ir 1932./1933. gada mākslīgi izraisītais bads Ukrainā jeb golodomors, poļu virsnieku noslepkavošana Katiņā 1940. gadā, SS un čekistu sadarbība, masu deportācijas Padomju Savienībā un medicīniskie eksperimenti, kas tika veikti ar gulaga sistēmā ieslodzītajiem. Ekrānā redzamo pavada gan krievu, gan rietumvalstu ekspertu komentāri. To vidū Kembridžas universitātes profesors, vēsturnieks Normans Deiviss, Sorbonnas universitātes profesore Fransuāza Toma, pēdējais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs un daudzi citi. ”Padomju stāsts”, pirmkārt, ir domāts Rietumu publikas izglītošanai. Tomēr sākotnējā reakcija liek domāt, ka visvairāk pamanīta šī filma varētu tikt tieši Maskavā. Edvīns Šnore pavēstīja, ka pēc “LA” publikācijas līdz vakardienas rītam uz filmas interneta lappusē ‘’sovietstory.com” atrodamo adresi bija pienācis ap 300 vēstuļu. Savdabīgi, ka latviski rakstītie komentāri ir pozitīvi, kamēr krievu valodā rakstītie pārsvarā satur rupjības un pārmetumus ”fašistiem”, ar to domājot latviešus un filmas autorus. Tajā pašā laikā interesi par ”The Soviet Story” jau esot izrādījusi Azerbaidžānas televīzija un par iespējām to iegūt taujājis Igaunijas goda konsuls ASV Pauls Raidna. Bet, kā jau minēts, filmas pirmizrāde vēl nav notikusi. Tā paredzēta 9. aprīlī EP namā Briselē, un pirmie skatītāji būs eirodeputāti.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-04-04&id=3433258&type=la

В Латвии сняли фильм о СССР

В интернете уже доступен рекламный клип снятого на средства Европарламента документального фильма The Soviet Story (“Советская история”), а также открыт посвященный этой ленте сайт sovietstory.com. “Советская история” ориентирована главным образом на западного зрителя и рассказывает о преступной сути сталинского режима.

Премьера документального фильма, автор сценария которого Эдвинс Шнере, а продюсер Кристапс Валдниекс из объединения Labvakar, состоится в здании Европарламента в Брюсселе 9 апреля.

Зрителей, в частности, ждет рассказ о сотрудничестве сталинского и немецко-фашистского режимов и об их сходствах, а также о том, как СССР “помогал нацистам в убийствах евреев и сам убивал собственных граждан в промышленных масштабах”.

Когда европарламентарии Гиртс Валдис Кристовскис и Инесе Вайдере обратились к депутатам группы Европейских наций с просьбой о финансировании данного фильма, первоначальной реакцией были опасения, не окажется ли картина в конечном итоге слишком направленной против преемника СССР – России.

Однако цель создателей фильма – только и единственно помочь западноевропейцам разъяснить историческую правду. С Латвией сюжет связан только косвенно. Главные опорные пункты “Советской истории” – искусственно созданный голод на Украине в 1923-1933 годах, или Голодомор, убийство польских офицеров в Катыни в 1940 году, сотрудничество СС и чекистов, массовые депортации в Советском Союзе и медицинские эксперименты, которые проводились над заключенными системы ГУЛАГа.

Об этом рассказывают уникальные архивные кадры, к созданию фильма было привлечено несколько десятков экспертов, в том числе и переживших советские репрессии. Состав экспертов действительно заслуживает уважение – известный профессор Кембриджского университета, историк Норман Дейвис, последний руководитель СССР Михаил Горбачев, бывший полковник Главного разведывательного управления СССР Владимир Карпов, профессор Сорбоннского университета Франсуаза Тома, русские историки Наталия Лебедева, Борис Соколов, Сергей Случ, один из первых разоблачителей сталинской внешней политики Виктор Суворов и еще целый ряд лиц, среди которых и депутаты Европарламента. Речь идет не только о прошлом, но и том, как замалчивание советских преступлений повлияло на современную Европу.

Автор “Советской истории” политолог Эдвинс Шнере собирал материалы для фильма десять лет. Стоит отметить, что взяться за дело творческую группу побудило стремление дать отпор продемонстрированной в России ленте московской компании “Третий Рим” “Нацизм по-прибалтийски”, который латвийские историки признали образцом лживой антилатвийской пропаганды с целью показать якобы возрождающийся в Балтии нацизм”.

Liegs plātīties ar asinsdarbiem

Nedēļā pirms Lieldienām, kā to vēstīja Latvijas ziņu aģentūras, Valsts sekretāru padomē tika izsludināti grozījumi Krimināllikumā, ka par genocīdu notiesātu personu publisku slavināšanu, attaisnošanu vai īstenotā genocīda noliegšanu draudēs kriminālsods. Lasīt…

Latviešu filma pasaulei par padomju režīma ļaunumu

Internetā jau pieejams dokumentārfilmas ”The Soviet Story” (”Padomju stаsts”) publicitātes klips

---

Raksts Latvijas Avīzē

---

“The Soviet Story” is a story of an Allied power, which helped the Nazis to kill Jews and which slaughtered its own people on an industrial scale. Assisted by the West, this power triumphed on May 9th, 1945. Its crimes were made taboo, and the complete story of Europe’s most murderous regime has never been told. Until now…
FILM SYNOPSIS
The film tells the story of the Soviet regime.- The Great Famine in Ukraine (1932/33)
- The Katyn massacre (1940)
- The SS-KGB partnership
- Soviet mass deportations
- Medical experiments in the GULAG.These are just a few of the subjects covered in the film.“The Soviet Story” also discusses the impact of the Soviet legacy on modern day Europe. Listen to experts and European MPs discussing the implications of a selective attitude towards mass murder; watch a Russian MP giving a Nazi salute in the Parliament of Russia, and meet a woman describing the burial of her new born son in a GULAG concentration camp.
The Soviet Story is a story of pain, injustice and “realpolitik”.

Dokumenti apliecina

Tā droši vien nav nejaušība, ka tieši 25.martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) saņēma dāvanu no Krievijas Valsts ārzemju literatūras bibliotēkas — septiņos sējumos apkopotu dokumentu krājumu Staļiniskā Gulaga vēsture un enciklopēdiju Holokausts.

Notikuma nozīmīgumu akcentē fakts, ka dāvinājuma pasniegšanā piedalījās Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis un viens no pazīstamākajiem Krievijas cilvēktiesību aizstāvjiem Sergejs Kovaļovs.

Gulaga vēsture aptver to laika posmu, kad Josifs Staļins jau bija kļuvis par neierobežotu PSRS diktatoru, par tādu paliekot līdz pat savai nāvei. Turpmāk katrs interesents LNB varēs pats iepazīties ar Staļina radītā “šķiriskā” nāves konveijera “tiesisko” pamatojumu un funkcionēšanas priekšnoteikumiem.

Gulags vienlaikus ir gan Latvijas, gan Krievijas vēstures sastāvdaļa, kuram, kā jau kopīgai traģēdijai, it kā vajadzētu būt saprašanos veicinošam faktoram. Tikai Latvijai Gulags ir nesaraujami saistīts ar okupāciju, kuras fakta atzīšanu no oficiālās Krievijas tik drīz nesagaidīt. Kur nu vēl atvainošanos.

A. Rodins, Diena

«Sibīrijas bērniem» jābūt skolu bibliotēkās

Klajā nācis grāmatas “Sibīrijas bērni” 2. sējums “Mums bija tas jāizstāsta…”, kurā apkopotas intervijas ar 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtītajiem ļaudīm, kuri tolaik nebija vecāki par 16 gadiem… Lasīt…

---

Zatlers: par komunistisko genocīdu jāstāsta arī mūsu nelabvēļiem

Memoriāls izraidītajiem

Vācijas valdība trešdien vienojās par memoriāla izveidošanu vāciešiem, kas Otrā pasaules kara beigās tika padzīti no savas dzimtenes Centrālajā un Austrumeiropā. Lasīt…