Juščenko: komunisma elkus vēstures mēslainē!

Ukrainas prezidents Viktors Juščenko aicina atjaunot vēsturisko patiesību par Staļina valdīšanas laiku.

Prezidents piedalījās pasākumā, kas bija veltīts 20. gadadienai kopš komunistiskā terora upuru pārapbedīšanas Ivanofrankovskas apgabala Demjanovlazā. Šeit 1941. gadā Sarkanai Armijai atkāpjoties, notika masu apšaušanas.

Savā runā Juščenku uzsvēra, ka atklāt patiesību par staļinisma noziegumiem ir svarīgi ne vien Ukrainai, bet arī Eiropai un pasaulei.

“Posttotalitārai, postkolonialai un postgenocīda Ukrainai patiesība ir nepieciešama kā zāles un kā gaiss”, paziņoja Juščenko.

Viņš atgādināja, ka pasaule ir jau uzzinājusi par 1932-1933 g. Golodomoru un 1940-50-to gadu represijām un ka ir pieejami arhivi par ukraiņu nacionālās atbrīvošanās kustību.

Juščenko uzskata, ka ir pienācis laiks, lai atbrīvotos no komunisma elkiem.

“Laiks atbrīvot mūsu zemi no šiem sātaniskajiem simboliem
un tos nogādāt vēsturies mēslainē!”

Viņš pateicās biedrībai “Memorials”, kas vēl padomju laikos atklāja Demjanovlazā izdarītos noziegumus.

Juščenko atklāja upuriem veltīto memoriālu. Šeit, kompleksa centrā iekārtots arī brīvības cīņu muzejs.

---

Президент Виктор Ющенко выступает за восстановление исторической правды о периоде правления лидера СССР Иосифа Сталина. Об этом сказано в сообщении пресс-службы президента со ссылкой на выступление Ющенко в урочище Демьянов Лаз в Ивано-Франковской области.

“Виктор Ющенко подчеркнул, что правда о сталинизме и его преступлениях нужна не только Украине, но и всей Европе и миру. Он напомнил об инициативе Европейского парламента объявить 23 августа Всеевропейским днем памяти жертв всех тоталитарных режимов”, – сказано в сообщении.

В Демьяновом Лазу президент принял участие в мероприятиях по случаю 20-летия перезахоронения жертв коммунистических репрессий, расстрелянных здесь в 1941 году при отступлении советской Красной армии.

Ющенко призвал к восстановлении правды о том периоде. “Посттоталитарной, постколониальной и постгеноцидной Украине правда жизненно необходима, как лекарство, как воздух”, – заявил президент.

Он напомнил, что мир уже узнал о Голодоморе 1932-1933 годов, репрессиях 1940-50-х годов, по поручению президента рассекречены архивные документы об украинском освободительном движении.

Ющенко считает, что настала пора освободиться от “идолов” коммунистических вождей. “Время лишить нашу землю этих сатанинских символов, окончательно отправить кумиров на свалку истории… Мы очистимся от скверны, мы возродим истину и восстановим справедливость”, – сказал, в частности, Ющенко.

Он выразил благодарность членам сообщества “Мемориал”, которые еще в советские времена раскрыли преступление советского режима в Демьяновом Лазу.

Также Ющенко открыл Мемориал жертвам коммунистических репрессий в урочище Демьянов Лаз в Ивано-Франковской области. Открытие Мемориала состоялось около 13:00 при участии представителей власти Ивано-Франковского городского совета и областной государственной администрации.

В середине комплекса расположен музей освободительных сражений Прикарпатского края. В музее выставлены экспонаты частей тела, одежды, вещей жертв коммунистических репрессий, также вывешены списки с фамилиями и именами жертв.

По словам директора музея Юлиана Куйбиды, 29 октября 1989 года были перепохоронены 524 человек. “При раскопках 21 сентября 1989 г. были обнаружены три могилы. Установлено, что в одной было похоронено 212 человек, во второй – 204 и в третьей – 108″, – сказал инициатор раскопок Роман Круцик.

Мемориал построен за средства областного совета. Общая стоимость – от 300 000 гривен.

Отношения Украины и России не могут быть простыми – в этом убежден Виктор Ющенко. По его мнению, все дело в том, что это отношения двух соседних государств, у которых слишком много взаимных претензий.

“Это попытки восстановления суверенной державы. Не ловить себя на том, что отношения могут быть легкими и простыми. Этого никогда не было и не будет. Во-первых потому, что это соседские связи, это сотни вопросов. Чем дальше соседи и державы, тем более просто формировать спектр отношений и переговоров”, – сказал Ющенко.

---

Avots:

http://www.delfi.ua/news/daily/news/yuschenko-idolov-kommunizma—na-svalku-istorii.d?id=553049

---

Demjanovlaza:
http://www.poshuk-lviv.org.ua/ru/pomnik/ifrank/dem_laz.htm

14. jūnijā, 2009

Ne minūtes gaismas, ne prieka

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56332

Sibīrijā uzstādīs piemiņas plāksnes nobendētajiem Latvijas bērniem un mātēm

Koku mīkstums un skuju tēja vēdera tiesai, kā arī nelokāma ticība pārdzīvot to elli un atgriezties Latvijā ļāva izdzīvot tikai dažiem no nāvē izsūtītajiem latviešu bērniem un mātēm. Desmit izdzīvojušie un no izsūtījuma savulaik atgriezušies tagad dosies uz Sibīriju iemūžināt deportēto piemiņu. Rīt, 14. jūnijā, Sibīrijas bērnu fonda dibinātāja režisore Dzintra Geka, filmēšanas grupa, kā arī desmit Sibīrijas bērni, no Rīgas caur Maskavu dosies uz Krasnojarsku, lai turp aizvestu un uzstādītu trīs bronzas piemiņas plāksnes. Braucēju vidū būs Ilmārs Knaģis, kurš licis krustus Vjatlagā nobendētajiem tēviem, Gunārs Toms, kurš palika kā viens no četriem bāreņiem, kad viņu mammu nošāva 1941. gada decembrī Jeņisejskas cietumā, Jānis Lauva, Vija Ķerpe, Astrīda Ruško. Piemiņas plāksnes tiks liktas Igarkā – latviešiem, kuri palikuši mūžīgajā sasalumā, Jeņisejskā – latviešu mātēm, kuras glāba bērnus, un Abanas muzejā – Latvijas bērniem, kuri palika Sibīrijā.

“Sieviešu un bērnu sūtīšana bezjēdzīgā nāvē ir kā nežēlības kvintesence,” saka režisore Dzintra Geka.

Bads un tumsa

“Kad gāju uz Plahinu, es skaitīju Skalbes dzejoli – pa mežu staigā un bērniem eglītes cērt, un ticēju brīnumam. Gāju un domāju, ka eņģeļi sāks kaut ko bērt no gaisa. Ja nebūtu tās ticības, tad laikam neizdzīvotu,” atmiņās dalās Pēteris Bērziņš, kurš kopā ar citiem 700 likteņa biedriem, pamatā sirmgalvjiem, sievietēm un maziem bērniem, rudenī tika izmests Jeņisejas stāvajā krastā – Agapitovā. Pavasari šajā nāves salā dzīvi sagaidīja vairs tikai mazāk par simtu izmocītu cilvēku.

“Ja ēda tikai to, ko deva, tad nevarēja izdzīvot, bet mēs ēdām koku mīkstumu starp mizu un koksni, vārījām skuju tēju,” atceras P. Bērziņš. “Tie, kas lika miltiem klāt zāģu skaidas, tie mira lielās sāpēs, to nedrīkstēja darīt. Lielākā daļa bija vecu cilvēku un mazu bērnu. Ja nomira vecāki, tad arī bērni mira.”

“Mamma strādāja apglabāšanas brigādē. Miroņus ar virvēm vilka kalnā, apglabāja bez zārkiem. Vienu līķi vilka sešas sievietes,” atminas Biruta Kazaka. “Ar pavasara iestāšanos sākās tīrā elle. Zemnīcas peldēja. Ūdens zemē neiesūcās, jo tur ir mūžīgais sasalums. Ievilkām zemnīcā laivu un braukājām gar nārām. Cilvēki nosala, krāsnis vairs nevarēja kurināt. Pavasarī, kad sāka iet ledus, daudzi saslima ar cingu un nomira.”

Ļevs Notarevičs aiz polārā loka pavadīto laiku raksturo kā nebeidzamu nakti: “Bads un tumsa. Tā tumsa – desmit mēnešus gadā – tā simbolizēja to stāvokli, kādā atradāmies mēs. Tur nebija ne minūtes gaismas, nebija ne minūtes prieka.”

Agapitova un izglābtie

Inta Prauliņa (Ruka) kā vienu no necilvēcīgākajiem darba posmiem atceras malkas sagatavošanu: “Bijām garā rindā iejūgti pa divi kā zirgi smagās koka ragavās un polārajā naktī, salā pa bezceļu bija jāiet uz mežiņu sagatavot malku cehu apkurei. Mēs bijām divatā ar Austru Gulbi, vēl nepieaugušas, nepaēdušas meitenes, pašdarinātos apavos, plāniem cimdiem un apģērbu – nevarējām izpildīt normu. Zāģis un cirvji bija neasi, un arī spēka nebija.”

Dramatiski pārdzīvojumi uz mūžu ierakstīti Valentīnas Priedeslaipas (Voicišas) atmiņā: “Mums bija tikai divas segas. Zem vienas gulēja lielās māsas un brālītis, un mēs ar mammu zem otras. Kad četrgadīgā māsiņa jau bija nomirusi, mamma teica: neraudi neko… māsiņa bija mirusi… lai viņa guļ ar mums, ja dabūs zināt, ka viņa ir mirusi, mums nedos viņas maizīti, bet tā mums būs vairāk maizītes.” Vēlāk Valentīna zaudēja arī māti, tad brāli: “Kad nomira brālītis, mēs jau bijām zemnīcā. Otrā stāva nārās. Viņš prasa ēst – nu nav ko dot, rādījām, kā putniņi skrien. Viņš apklusa un vārda tiešā nozīmē bada nāvē nomira.” Pēc dažām dienām medpunktā izdzisa arī 17 gadus vecā māsa, bet vēlāk pārgurusi, meža darbos nosalusi arī Valentīnas vecākā māsa.

“Sieviešu un bērnu sūtīšana bezjēdzīgā nāvē ir kā nežēlības kvintesence,” saka režisore Dzintra Geka, kura šobrīd pabeidz darbu pie filmas “Agapitova un izglābtie”, noslēdzot dokumentālo filmu ciklu par Sibīrijas bērniem. Filma tiks demonstrēta Latvijas televīzijā 14. jūnijā. “Pārciestās šausmas atstājušas šajos cilvēkos nedzēšamas pēdas,” teic Dz. Geka. “Kā paši Sibīrijas bērni man sacījuši, daudzi vēlāk nav gribējuši sev bērnus, jo zemapziņā baidījās no sāpēm, ko tiem var nākties piedzīvot. Vairākums pieļāva domu, ka kaut kas tāds varētu atkārtoties.”

Jau devīto reizi Rīgā kopā pulcēsies Sibīrijas bērni, lai atcerētos traģiskos notikumus un pieminētu tos, kuri palika izsūtījumā. Okupācijas muzejā norisināsies konference, kas veltīta 1941. gadā uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem. Būs arī ziedu nolikšana pie “Bārenītes” Pils laukumā, notiks arī Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” angļu valodas izdevuma atvēršana.  Kino muzejā norisināsies dokumentālās filmas “Agapitova un izglābtie” pirmizrāde, kā arī tikšanās ar filmēšanas grupu. Sestdienas vakarā Sv. Jāņa baznīcā tiks sniegts koncerts “Aizvestajiem”.

---

UZZIŅA
1941. gada 14. jūnija deportācijās cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.

Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

Par izsūtīto likteņiem vēstī grāmata “Sibīrijas bērni” divos sējumos, kuros apkopoti 670 dzīvesstāsti, kā arī Dzintras Gekas veidotais dokumentālo filmu cikls.

---

Atklās interaktīvo gulaga karti

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56379

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, 14. jūnija, rītā Okupācijas muzejā tiks atklāta interaktīvā gulaga karte, kas ir daļa no nākotnē paredzētās muzeja ekspozīcijas.

”Tas ir instruments gidam, kurš tagad varēs daudz vairāk parādīt: nometņu tīkla mērogus; kur ir Vorkuta, kur Noriļska, kur nometinājuma vietas, kurās latvieši visbiežāk nonāca,” stāsta Okupācijas muzeja vēsturniece un šī projekta vadītāja Ieva Gundare. Iekārta sastāv no mazāka un lielāka monitora, kā arī datora ar īpašu programmnodrošinājumu. Mazais, skārienjutīgais ekrāns domāts individuālajiem apmeklētājiem, lielais – grupām, kuras vada gids. Digitālā karte ir vairākās apakšnodaļās sadalīts stāsts par gulaga sistēmu un Latvijas ļaudīm tajā, par 1940. – 1949. gada represijām, dzīvi nometnēs un nometinājumos. Tā ir informācija par nometņu izvietojumu, deportācijas ceļiem, lielāko raktuvju atrašanās vietām un temperatūru, kāda valdīja šajos PSRS nostūros. Pieskaroties vienai vai otrai vietai uz ekrāna, apmeklētājs pats izvēlas interesējošo informāciju, kas pasniegta kā ilustrācijām bagātināts stāsts latviešu valodā. Iespējami arī subtitri angļu, vācu un krievu valodā. Līdzīgas interaktīvās sistēmas jau ir Ventspils un Turaidas muzejos.

Interaktīvo gulaga karti dizaina uzņēmumā ”Dd Studio” sagatavojuši mākslinieki Jānis un Miks Mitrēvici. Vairāk nekā puse interaktīvajai kartei nepieciešamo līdzekļu (39 tūkstoši eiro) ne bez pūlēm iegūti no Eiropas Kopienas programmas ”Eiropa pilsoņiem”, pārējais ir Okupācijas muzeja savāktie ziedojumi.

Uz atklāšanu svētdien aicināti pirmkārt jau visi tie, kas ar saviem stāstiem un dotajiem priekšmetiem palīdzējuši tapt šim projektam.

---

Ciešanu varavīksne Baltezerā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56378

Baltezera kapos atklās pieminekli “Ciešanu vārti”, kas veltīts aptuveni 130 komunistiskā terora upuriem, kurus Valsts drošības komiteja barbariski spīdzināja pagrabos un nošāva Baltezera krastā 1941. gada vasarā.

Piemineklī varavīksnes un vārtu formā ir savijušās trīs sērojošas figūras, bet zem tām ir rakstīti Kārļa Skalbes vārdi: “Aiz manis zeme, pilna sāpju.” Melnā granīta plāksnē ir ierakstīti Valsts drošības komitejas nomocīto un Baltezera krastā pie kādas vasarnīcas nošauto upuru vārdi, pastāstīja Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks un projekta “Ciešanu vārti” vadītājs Pēteris Balzāns. Uz plāksnes īpašas atzīmes ir pie upuriem, kuri ir bijuši Lāčplēša ordeņa kavalieri. “Tie bija augsta ranga politiskie darbinieki, virsnieki un policisti, robežsargi,” paskaidro P. Balzāns.

Pieminekli veidojusi tēlniece Vija Dzintare un arhitekte Irēna Rubauska. Konkursu par pieminekļa izveidi komunistiskā terora upuriem Baltezerā Ādažu novada dome izsludināja 2006. gadā. Kopumā projekts izmaksājis apmēram 60 000 latu. Līdzekļi nākuši no valsts, vietējās pašvaldības, Eiropas Savienības, kā arī Zaļo un zemnieku savienības, “Daugavas vanagu” Toronto nodaļas un citiem ziedotājiem.

---

Upuru piemiņas dienai veltītie pasākumi

13. un 14.jūnijā Okupācijas muzejā bērnu zīmējumu izstāde. 2009.gada labākie darbi. Rīko: Fonds Sibīrijas bērni

Rīgā Plkst. plkst. 11.00 Piemiņas pasākums komunistiskā genocīda upuriem Šķirotavā. Pasākumu vada: Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības priekšsēdētājs Andrejs Pūriņš. Pasākumu rīko:
Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrība, Rīgas Latgales priekšpilsētas izpilddirekcija

Plkst. 11 – Latvijas Okupācijas muzejā interaktīvās gulaga kartes atklāšana.

Plkst. 13 – Pieminot Komunistiskā genocīda upurus, ziedus pie Brīvības pieminekļa noliek Latvijas Politiski represēto apvienības valde, kā arī Saeimas vadība un deputāti, Ministru prezidents un valdība, Bruņoto spēku štāba virsniecība, Rīgas domes un izpilddirekcijas pārstāvji, ārvalstu vēstnieki.

Plkst.12 – 13 – Rīgas rātsnama zvani atskaņos speciāli sagatavotu, tematisku melodiju programmu.

Plkst. 16.00 Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē Garīgās mūzikas koncerts MŪZIKA DZIEDĒ UN PALĪDZ…    Piedalās koris TĒVZEME, diriģents Tālivaldis Gulbis, solisti: Māra Krauja – Reine (mecosoprāns), Aira Rūrāne (soprāns), Gunita Gulbe (vijole), Solvita Vanaga (ērģeles).

Plkst. 19.00 Rīgas Domā Koncerts LAMENTATION
Piedalās: Profesionālais pūtēju orķestris RĪGA, Rīgas kamerkoris AVE SOL, kamerkoris AUSTRUMS, soliste Aira Rūrāne, Diriģents Andris Poga.
Programmā: J. Brāmss – Divas daļas “Selig sind” un “Ihr habt nun Traurigkeit” no Vācu rekviēma; P. Vesenauers – Lamentation; M. Ellerbijs – Dona nobis pacem; Dž. Verdi – “Libera me” no Rekviēma; J. van der Rosts – Et in terra pax. Ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, kurus var saņemt Rīgas Doma kasē.

No 1. jūnija līdz 30. jūnijam Rīgas Centrālajā bibliotēkā un filiālbibliotēkās
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai 14. jūnijā veltītas literatūras izstādes

“Likteņdārzā” – uz salas Daugavas vidū pie Kokneses – plkst. 17 sākas brīvdabas piemiņas dievkalpojums, kuru vada luterāņu mācītājs Valdis Baltruks un katoļu mācītājs Viktors Stulpins.

Gulbenē un Litenē deportāciju upuru, tostarp represēto Latvijas armijas virsnieku, piemiņas pasākumus rīkos Nacionālie bruņotie spēki sadarbībā ar Gulbenes rajona pašvaldībām.

Liepājā piemiņas atcere paredzēta plkst. 11 Liepājas Centrālkapos pie represēto piemiņas akmens, bet plkst. 14 Liepājas Latviešu biedrības namā notiks pasākums “Liepājas politiski represēto klubam – 20″.

Cēsīs plkst. 11 dievkalpojums un svētbrīdis Svētā Jāņa baznīcā, plkst. 13.30 – piemiņas brīdis un ziedu nolikšana dzelzceļa malā pie piemiņas akmens 1941. gadā izsūtītajiem, vēlāk – Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas zālē Cēsu bērni sniedz koncertu, plkst. 17.15 – Amatas pamatskolā ar stāstījumu viesojas Ingrīda Lāce un koncertē dziesminiece Ieva Akurātere.

Tukumā restaurēta represēto piemiņas vieta, kas atrodas netālu no dzelzceļa stacijas “Tukums 2″, kur piemiņas brīdis sāksies plkst. 13.

Ventspilī piemiņas brīdis notiks plkst. 13 pie piemiņas akmens Tilta dārzā.

Kinomuzejā un Okupācijas muzejā notiks filmas “Agapitova un Izglābtie” pirmizrāde

Rīgas Kinomuzejā 13.jūnijā 13:00 un 15:00 notiks Dzintras Gekas dokumentālās filmas “Agapitova un Izglābtie” pirmizrāde, portālu “Delfi” informē muzeja pārstāvji.

Latvijas Okupācijas muzejs informē, ka filmas pirmizrāde sestdien, 13.jūnijā notiks arī 13.30 Latvijas Okupācijas muzejā

Plahina, Agapitova, Igarka, vēl citi milzu novadi ir ziemeļu zemes mala, kur Ilmārs Knaģis nokļuva 1941.gadā, kad kopā ar četriem tūkstošiem bērnu no Latvijas tika deportēts uz Sibīriju. Nāves salā Agapitovā 1942.gada rudenī nokļuva 700 dažādu tautību mātes ar bērniem, no kuriem izglābās ap 60 cilvēku, to skaitā seši latviešu bērni – Biruta Kazaka, Pavels Kliezbergs, Venta un Ilmārs Grāvīši, Pēteris Bērziņš, Valentīna Voiciša. Atmiņas ir skaudras, pat neticamas.

Filmas nesteidzīgajā ritējumā redzēsim Sibīrijā palikušos sirmgalvjus, kuriem sapnis par atgriešanos Latvijā ir zudis, dzīve pagājusi izsūtījumā.

Palicis jautājums – kāpēc tas notika un kāpēc neviens nav vainīgs?

“Varbūt šī nebeidzamā atgriešanās ir  atņemtā, pazudušā laika meklējumi? Uz ziemeļiem izsūtītā paaudze kļuvusi par sasalušu zemi Sibīrijas ūdeņos un ledū. Palikušie izzūd ar katru dienu. Es izmisīgi vēl cenšos apturēt laiku. Cerībā, ka mani vārdi neaiziet kopā ar mani. – Patiesībā es neko aizmirsis neesmu. Taču daudz kas jau šķiet kā kinofilmā redzēts. Pārāk neticami tas bija. Taču tūkstoši un tūkstoši, desmitiem miljonu ir te piedzīvojuši ko līdzīgu un vēl briesmīgāku. Visa mūsu šolaiku psihe ir tā izvarota un izkropļota, ka notikumus, kuriem līdzīgu nav cilvēces vēsturē, šodien uzskata par pašsaprotamiem un normāliem,” – tā Ilmārs Knaģis.

Dzintra Geka – latviešu kinorežisore un producente, savulaik strādājusi Stīvena Spīlberga veidotā holokausta SHOA projektā Latvijā, kurā filmējusi ebrejus un viņu atmiņas par notikušo. Tad radusies ideja, ka tāpat nepieciešams dokumentēt arī materiālus par represētajiem latviešiem. Kopš 1999. gada režisore vāc atmiņas par Sibīrijas bērniem. Uzņemtie materiāli pārvērtušies vairākās filmās – “… un Igarka”, “Cerība un Taurenis”,”Sibīrijas bērni”, “Sibīrijas dienasgrāmatas”, “600 stāsti”, “mums tas bija jāizstāsta” un citām.

Ieeja Kinomuzejā uz filmas seansiem – bez maksas.

Vieta, kur atcerēties un pieminēt

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=53698
“Ja nebūtu mūsu tautas sūrā liktens, latviešu būtu tikpat daudz kā norvēģu, somu vai dāņu”

8. maijā (2009) Kokneses pagastā sākās projekta “Likteņdārzs” perimetrālā ceļa būvniecība un atklāta ceļa zīme uz šo topošo piemiņas kompleksu. “Likteņdārzs” tiek veidots, lai pieminētu Latvijai zudušos cilvēkus, kuri gājuši bojā karos vai represijās, un to paredzēts atklāt 2018. gada 18. novembrī – Latvijas 100. jubilejā.

“Likteņdārzs” veidojas uz salas Daugavā pie Kokneses. Vakar uz tās darbojās celtnieki, kas sāka kompleksa perimetrālā ceļa būvi, bet 120 Latvijas Valsts meža dienesta darbinieki labiekārtoja teritoriju, lai salā izgrieztu krūmus un piešķirtu šai vietai parka izskatu. Pērn izveidota ābeļu aleja, kas ved uz dārza centrālo daļu – amfiteātri.

“Likteņdārza” idejas autors un Vītolu fonda padomes priekšsēdētājs Vilis Vītols stāsta, ka komplekss iecerēts, lai pieminētu aptuveni 600 000 latviešu, kuri ir zuduši Latvijai. Tie ir krituši 1905. gada revolūcijā, Pirmā pasaules karā, Otrā pasaules karā abās pusēs kritušie, represētie, 1937. gada Staļina represijās PSRS bojāgājušie latvieši. “Mūsu liktenis ir pat traģiskāks nekā citiem,” sacīja V. Vītols. Viņš arī uzsver, ka Latvijā pirms Pirmā pasaules kara bijuši 1,7 miljoni latviešu un, ja nebūtu mūsu tautas sūrā liktens, latviešu būtu varbūt tikpat daudz kā norvēģu, somu vai arī dāņu.

Valsts meža dienesta (VMD) ģenerāldirektors Jānis Kinna uzsvēra, ka projekts “Likteņdārzs” ir skaists, ideja ļoti laba, taču tas ir arī sarežģīts projekts. “Ar lielu prieku iesaistāmies šajos darbos. Man ir jādomā, kur ir mūsu jaunās alejas, jaunie parki. Lūk, šeit būs vieta, ko radām šajā gadsimtā,” sacīja J. Kinna.

Pašlaik kompleksā jau ir iestādītas pirmās ābelītes, taču, kā saka V. Vītols, masveidā to varēs darīt pēc vairākiem gadiem. Bet VMD Meža pētīšanas stacijas direktors Edgars Šmaukstelis stāsta, ka parkā tiks stādīti arī apmēram 11 000 dažādu koku stādu, uz katriem 100 kvadrātmetriem sanāks 13 koki. Pirmie stādījumi plānoti pēc gadiem trim četriem. Likteņdārzs tiek veidots pēc Japānas dzenbudista un ainavu arhitekta Šunmjo Masuno izstrādātā projekta. Dārzā būs arī savs amfiteātris un daudzfunkcionāla ēka. Parka projektu īsteno nodibinājums “Kokneses fonds”, kuru dibinājuši dažādi sabiedrībā pazīstami cilvēki un arī Kokneses pašvaldība. Kokneses pagasta padomes priekšsēdētājs un fonda padomes priekšsēdētāja vietnieks Viesturs Cīrulis teic, ka līdz ar šo projektu valsts iegūs jaunu nacionāla mēroga piemiņas vietu, tiks sakārtota sala un arī piesaistīti tūristi Koknesei.

Kokneses dome piešķīrusi 20 hektāru lielu teritoriju projekta īstenošanai. Fonda dibināšanas laikā zemes gabala tirgus vērtība bija 450 000 latu – tik lielu summu Vilis un Marta Vītoli ziedojuši projektam. Projekta tapšanai iespējams ziedot “Likteņdārza” mājaslapā, pa maksas tālruni, kā arī iegādājoties īpašas kartītes pastā par noteiktu summu. Pašlaik jau saziedoti 5000 latu. Kopumā projektu iecerēts īstenot desmit kārtās. “Likteņdārza” aizbildnis ir Valsts prezidents Valdis Zatlers. Projekta kopējās izmaksas tiek lēstas desmit miljonu latu apmērā.

Modinot Eiropas sirdsapziņu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=51694

“Viena no būtiskākajām komunisma iezīmēm pavisam noteikti bija tā noziedzīgā daba, bet vēl būtiskāka tā iezīme man šķiet meli, kuru aizsegā varēja īstenot teroru,” atzīst ievērojamais Francijas vēsturnieks Nikolā Verts.

Nikolā Verts, Stefanu Kurtuā, Andžejs Pačkovskis, Žans Luī Margolēns un Karels Bartošeks ir “Komunisma melnās grāmatas” autori. Grāmata, kas Francijā pirmoreiz iznāca 1997. gadā, sacēla īstu viesuļvētru, un pār tās autoriem brāzās gan atzinības, gan ļoti smagas kritikas vārdi. Jāpiebilst, ka kritizēja galvenokārt kreisie, kuri komunistisko noziegumu atmaskojumu PSRS uztvēra kā vēršanos pret “ideālo komunismu”.

“Pagātne turpinās šodien, un, ja komunistiskā režīma noziegumus plaši nenosodīs, tad pie pirmās izdevības vecie ieroči atkal tiks likti lietā,” Eiropas Parlamenta publiskajās debatēs “Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem” atzina N. Verts.

– Kā jūsu vērtējumā virzās diskusijas par komunisma nosodījumu starptautiskajā līmenī? Vai jūtams, ka rietumeiropiešu izpratne pieaug?

N. Verts: – Jā, manuprāt, šajā ziņā ir jūtams neliels, bet visai stabils progress. Tomēr rietumvalstīs vēl joprojām komunisma nosodīšanai ir visai liela pretestība. Pirmkārt un galvenokārt tāpēc, ka mēs, rietumnieki, uz savas ādas neesam piedzīvojuši totalitāro komunismu. Otrkārt, tāpēc, ka komunisti no dažādām valstīm, piemēram, Francijas, Itālijas un citām, kur savulaik pastāvēja pretestība nacismam, no nacisma sagrāves guva morālu labumu, jo komunistu popularitāte līdz ar to auga. Tieši te vēstures izpratnē meklējama galvenā plaisa starp

Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīm.

Vienotākas vēstures izpratnes veidošana Eiropas austrumos un rietumos būs grūts uzdevums, jo visai atšķirīga ir cilvēku vēsturiskā pieredze un paaudžu atmiņas. Manuprāt, tas ir ilgāka laika posma jautājums, un saistībā ar to galvenokārt jādomā par jaunās paaudzes izglītošanu, darbu ar skolu jaunatni. Joprojām Rietumeiropas skolu vēstures mācību grāmatās nav iekļauti jautājumi par padomju totalitārismu, un te arī rodams izskaidrojums, kāpēc rietumnieku apziņā tas ir “baltais plankums”.

– Jūs gan esat viens no tiem vēsturniekiem, kurš centies tos aizpildīt. Pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas jūs un citi grāmatas autori tika gan slavēti, gan pelti. “Knābāja” ne tikai Francijā un citur Rietumeiropā, kur ir spēcīgi kreisie, bet arī Krievijā, sevišķi pēc Putina nākšanas pie varas. Tiesa, daudzas kritiskās piezīmes tēmētas nevis pēc būtības, bet vairāk, lai demonstrētu attieksmi… Ja līdzīgu grāmatu publicētu šodien, vai kritika, jūsuprāt, būtu tikpat asa?

– Jā, pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas mums veltīja daudz atzinības vārdu. Bet bija arī kritika, pat ļoti asa, un Francijā tā nāca arī no prokomunistiskām aprindām, kurām bija stipras pozīcijas augstskolās, no tā sauktā komunistu loka. Viņi centās uzsvērt, ka ir jāizšķir vairāki komunisma veidi, arī “demokrātiskais komunisms”. Ja tāds, piemēram, pēc viņu teiktā, būtu izveidojies Francijā, tad gan cilvēki netiktu spundēti cietumos, nometnēs, netiktu sodīti un tamlīdzīgi. Šāds viedoklis ir visai stiprs arī šodienas Francijā, neraugoties uz to, ka politiskā situācija ir mainījusies.

Aizvadītajās prezidenta vēlēšanās Francijā par komunistisko partiju balsoja 1,5 procenti vēlētāju. Kad pirms 12 gadiem iznāca “Komunisma melnā grāmata”, šis skaitlis bija ap 10 procenti. Pēc Otrā pasaules kara tas bija apmēram 30 procenti. It kā, no vienas puses, komunistu pozīcijas sarukušas. Bet tradicionālās komunistiskās partijas nomaina tā sauktās trockistu virziena partijas: mētelītis cits, bet būtība paliek tā pati – komunistiskā. Francijā šī trockistu kustība kļūst arvien populārāka. Viens no tās līderiem ir gados jaunais, harismātiskais Olivjē Besanseno, kurš prezidenta vēlēšanās ieguva vairāk nekā četrus procentus balsu. Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka to popularitāte pieaug. Francijā veidojas jauns komunisma paveids, tā sauktajā Antikapitālistu partijā apvienojoties dažādām sīkām trockistu partijām, un te nevar runāt par “neievērojamu Francijas kreiso daļu”. Tāpēc, ja mēs šodien izdotu grāmatu, kas līdzīgi “Komunisma melnajai grāmatai” atklāj šā režīma represīvo, tumšo, noziedzīgo pusi, tad mēs, domājams, saņemtu daudzas uzslavas, bet neizbēgami arī daudz kritisku vārdu.

Par komunisma noziedzīgo būtību es detalizētāk rakstu savā pēdējā grāmatā, kas iznākusi pavisam nesen un kas veltīta teroram Padomju Savienībā 1937. – 1938. gadā. Tās nosaukums ir “Dzērājs un puķu pārdevēja: masu noziegumu autopsija”. Šos divus tēlus kā centrālos es izvēlējos tāpēc, ka gribēju parādīt, cik vienkārši režīms varēja samīdīt cilvēka dzīvi. “Dzērājs” ir strādnieks, kurš bija aplam aizrāvies ar grādīgo un, reibumā kādā dzelzceļa stacijā plašu roku vēzēdams pudeli ar atlikušo šņabi, nejauši apšļakstījis Kaļiņina portretu. Viņš “par terorismu” sodīts ar nāvi. Otrs tēls ir pensionāre, kura cenšas izdzīvot, pie kapsētas pārdodot puķes. Nelaimīgā kārtā viņa sarunājusies ar cilvēkiem, kas rakuši kapus, un viens no puišiem izteicies: nenes rīt puķes, jo šonakt mēs vedīsim simtiem nošauto. Sieviete par to izpļāpājusies kādā sarunā, un tas nonācis līdz NKVD ausīm. Viņa arestēta, jo izpļāpājusies par “slepenu operāciju”, un vēlāk pati nošauta kādā no slepenajām masu apšaušanām 1937. gadā. Tā kā grāmatā apkopoti stāsti nevis par skaļiem notikumiem, par ko runāja un zināja visi, bet par slepenām masu operācijām, kurās arestēja ap 1 500 000 cilvēku, no tiem 750 līdz 800 tūkstošus nošāva 15 mēnešu laikā. Grāmatā sniedzu arī ieskatu telegrammu sarakstē starp Staļinu un PSRS iekšlietu komisāru Ježovu.

– Virkne vēsturnieku bijušo PSRS apraksta kā “cilvēkēdāju valsti” – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viena no jūsu nesenajām grāmatām “Kanibālu sala” aprakstīts kanibālisms uz Sibīriju deportēto vidū, kuri tikuši iemesti necilvēcīgos apstākļos.

– “Kanibālu sala” – tā man šķita spilgta metafora šausminošajiem 1933. gada notikumiem Sibīrijā. Turp tika aizvesti ap 6000 Staļina tīrīšanu upuri, kuri bez ēdiena un pajumtes burtiski tika izsviesti Nazino salā. Vairāk nekā 4000 no viņiem gāja bojā aptuveni četru nedēļu laikā. Ir ziņas par vairākiem desmitiem kanibālisma gadījumu, kā arī par to, ka cilvēki tika nogalināti, lai viņus ēstu. Komunisms un marksisms, kā pierādījies, spēja noārdīt cilvēkos visu cilvēcīgo līdz pamatiem. Bēdīgākajos gadījumos apstākļi bija tādi, ka cilvēki regresēja līdz galējai robežai – kanibālismam.

Manuprāt, viens no komunistiskā režīma baisākajiem noziegumiem ir mākslīgi izraisītais bads, un šai tēmai plānoju tuvāk pievērsties savā nākamajā grāmatā par Padomju Savienību. Tieši bads bija vainojams pie lielākā upuru skaita PSRS, sevišķi trīsdesmito gadu sākumā. Jārunā arī par pēckara laika badu 1946. – 1948. gadā, kas ir mazāk zināms fakts, bet arī tas nopļāva ap miljonu. Tie nav vienīgie, bija arī citi gadījumi. Nesen man nācās ar saviem kolēģiem vēsturniekiem diskutēt par Ukrainas golodomoru, kad pirms pāris mēnešiem savā lekcijā Hārvardā es pierādīju, ka tas jāuzskata par genocīdu.

– Krievijā gatavojoties pieņemt likumu, kas liegtu “pārrakstīt vēsturi” un ļautu sodīt tos, ka neatzīst Krievijas uzvaru “Lielajā Tēvijas karā”. Jūs laiku pa laikam braucat uz Krieviju. Kā vērtējat to, kas vēstures jomā notiek Krievijā? Vai tur grib redzēt īsto vēsturi?

N. Verts: – Ar Krievijas vēstures pētnieku biedrību “Memoriāls” (Kremļa aprindas uz šo grupu, kas pauž no oficiālajām nostādnēm atšķirīgu viedokli, skatās šķībi. – I. M.) sadarbojos jau 15 gadus un tieši viņiem esmu veltījis savu pēdējo grāmatu. Pēdējo gadu laikā notikumu attīstība Krievijā bijusi ļaunu vēstoša, nepatīkama. Es Krievijā saskatu arvien straujāku nacionālisma, lielkrievu šovinisma attīstību, un daudzi notikumi un izteikumi raisa bažas. Piemēram, par to, ka jaunajās mācību grāmatās arvien mazāk un mazāk, līdz pat minimumam samazināta informācija par gulagu, par staļinistu melnajiem darbiem. Tieši pretēji – Staļins tiek dēvēts par lielisku, efektīvu vadītāju! Jaunajās grāmatās pausts uzskats, ka staļinisms kopumā jāuzskata par pozitīvu, jo tas veicinājis PSRS pārtapšanu par starptautiska līmeņa lielvaru un ļāva uzvarēt Otrajā pasaules karā. Protams, nevar noliegt PSRS ieguldījumu nacisma sagrāvē, bet tad jāvaicā, par kādu cenu iegūta šī uzvara? Par to vara bez lielas nožēlas maksāja ar miljoniem padomju armijas karavīru dzīvībām.

– Latvijas vēsturnieki sūdzas, ka Krievijā arvien vairāk arhīvu kļūst nepieejami.

– Priecājos, ka man ir iespēja sastrādāties ar Krievijas vēsturniekiem, kuriem savulaik bijusi visai laba pieeja arhīviem. Lai arī jūtams, ka pēdējā laikā arhīvi ierobežo pieeju lietām un šajā ziņā situācija noteikti ir sliktāka nekā pirms desmit gadiem, joprojām ir cerības, ka ne jau visas mapes saliktas “ārpus vēsturnieku pieejamības robežas”.

– Viena no Latvijas nelaimēm ir joprojām jūtamās okupācijas sekas. Latvijas sabiedrībā ir divas pretrunīgas vēstures izpratnes, jo tie, kas garīgi jūtas padomju ļaudis, noliedz Latvijas okupācijas faktu. Tāpat mūs dažkārt neizpratnē atstāj dažādu starptautisko ekspertu ieteikumi: sak, nelūkojieties tik daudz pagātnē, vairāk domājiet par nākotni! Jautājums ir, cik drošu nākotni var būvēt uz ļodzīgiem pamatiem?

– Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vienotu sabiedrību uz pamatiem, kas ļogās un drūp, uzcelt nevar – pagātne ir jāzina. Te gan jums laikam jācer uz jauno paaudzi – uz tiem, kas šodien sēž skolas solā, un izglītošana ir valsts uzdevums. Mēs, vēsturnieki, gan labi zinām, cik daudz laika tas prasa.

Baltos plankumus vēstures izpratnē var atrast vai katrā valstī. Un pēc kāda laika – 20, 30 vai 40 gadiem – šī vēsturiskā amnēzija sabiedrībai dod spēcīgu prettriecienu. Piemēram, Francijā sāpīgās tēmas ir karš Alžīrijā, kolaborācija ar nacistiem un citas. Vai ikviena valsts iet cauri līdzīgiem procesiem, kad uz kādu laiku tā nevēlas uzlūkot savas vēstures tumšākos laukumus.

Latkolonijas

Jauns profils youtubē ar šādu nosaukumu. Paredzēts filmām par Austrumu latviešu diasporu.  Šobrīd šeit ievietotas divas filmas. Tajās runāts arī par 1937. gada genocīdu pret latviešiem.

(Youtubes specifika atļauj filmas garumu tikai līdz 10 minūtēm, tādēļ filmas sadalītas mazākos posmos)

Filma par Sibīrijas latviešiem, 1975-78.

Pirmo reizi pēc 1937. gada genocīda Krievijas un Sibīrijas latviešu stāvokļa apzināšana tika puslegāli uzsākta 1975. gadā. Pašu pirmo 1976. gadā uzņemto filmu konfiscēja VDK (KGB). Materiāli šeit skatāmai filmai tika iegūti no 1975 – 1978.gados, taču to samontēt un sākt izrādīt varēja tikai Gorbačova laikā, kad šādu informāciju drīkstēja paust un par to vairs nesodīja. 1986. gadā tā parādījās ar nosaukumu “Populārzinātniska lekcija par kādu vēstures tēmu”. Dziesmotās Revolūcijas laikā tā kopā ar citām filmām par Sibīriju un Gulagu tika izrādīta viscaur Latvijā daudzos pasākumos, kuri aicināja tautu cīņā par neatkarības atgūšanu.

# 1    http://www.youtube.com/watch?v=dfus4AEl3_Y
# 2    http://www.youtube.com/watch?v=-v3ARjQAleY&feature=related
# 3    http://www.youtube.com/watch?v=F8Ziec16h-M&feature=related

Lejas Bulānas hronika. 1987.

Sibīrijas latviešu ciems Lejas Bulāna 1987. gadā. Par šo un citiem latviešu ciemiem informācija atrodama vietnē: http://www.iclub.lv/life/bulana.htm

# 1     http://www.youtube.com/watch?v=_PqvmsgCF-E
# 2     http://www.youtube.com/watch?v=m_zjl-Oz2qs
# 3     http://www.youtube.com/watch?v=h1yfB6r1TOQ

Vēl viena filma no šī cikla  – Ciemošanās Balajā skatāma: http://www.youtube.com/watch?v=0TVhhSvDJiI&feature=related

Jāpiezīmē, ka filmēšana notika ar kameru “Krasnogorsk”, kuru bija jāgriež ar roku, un labi, ka tāda vēl bija…

Ukraina pateicas Vaiderei

EP deputātei no Latvijas izdodas Eiropā izskaidrot patiesību par Golodomoru

Eiropas Parlamenta deputātei Inesei Vaiderei piešķirts Ukrainas ordenis “Par nopelniem”. Deputāte bija ielūgta Ukrainas vēstniecībā, lai no Ukrainas vēstnieka Latvijā Raula Čilačava rokām saņemtu augsto apbalvojumu kā pateicību par Vaideres neatlaidību, informējot ne tikai Eiropas Parlamentu, bet arī sabiedrību ārpus tā par patiesajiem vēsturiskajiem notikumiem Ukrainā 1932. un 1933. gadā, kad no staļiniskā režīma īstenotā genocīda jeb Golodomora bojā aizgāja miljoniem cilvēku. I. Vaidere bija arī viena no iniciatorēm Latvijas parlamentā pieņemtajai deklarācijai “Par 1932. un 1933. gada Ukrainas lielo badu”, kurā komunistiskā režīma īstenotā politika Ukrainā ir atzīta par genocīdu pret Ukrainas tautu.

I. Vaidere atzina, ka šis apbalvojums ir viens no saviļņojošākiem brīžiem viņas politiskajā karjerā. Ordenis “Par nopelniem” dibināts 1996. gadā prezidenta Leonīda Kučmas laikā. Tam ir trīs pakāpes, un ar to apbalvo ārvalstu pilsoņus par būtisku ieguldījumu Ukrainas ekonomikā, zinātnē, sociālajā un kultūras jomā, valsts aizsardzībā, pilsoniskajā un citās jomās. 2000. gadā jau piecas personas bija kļuvušas par pilntiesīgiem šā ordeņa kavalieriem, jo saņēmušas visu trīs pakāpju ordeņus. Viņu vidū, piemēram, ir lidmašīnu konstruktors Pjotrs Balabujevs un olimpisko spēļu čempions, kārtslēcējs Sergejs Bubka. Trešās pakāpes ordeni piešķir ārvalstu vēstniekiem, pazīstamiem sabiedriski politiskajiem darbiniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem un citu profesiju ļaudīm.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=46760

“Soviet Story” dažu citu zemju TV sižetos

Edvīna Šnores vizīte Gruzijā

Gruzijas TV intervija ar Edvīnu Šnori

Estonian minister of Education about “Soviet Story”

Slovak TV about SOVIET STORY

У Вашингтоні презентовано фільм «Радянська історія»

Atzinība no Ukrainas

Inese Vaidere saņems Ukrainas apbalvojumu par ieguldījumu Golodomora patieso faktu atklāšanā

Eiropas Parlamenta (EP) Nāciju Eiropas grupas deputāte Inese Vaidere no Ukrainas prezidenta saņems trešās pakāpes ordeni “Par nopelniem”, informēja Vaideres pārstāvētā partija “Pilsoniskā savienība”.

Ar apbalvojumu Ukrainas valsts vēlas pateikties Vaiderei par viņas personīgo ieguldījumu, informējot pasaules sabiedrību par patiesajiem notikumiem Ukrainā 1932. un 1933. gadā, kad Krievijas totalitārais komunistiskais režīms izraisīja Ukrainā mākslīgo badu jeb Golodomoru. Vaidere ir ieguldījusi daudz darba, lai Eiropas Parlaments pieņemtu nosodošu nostāju par šo faktu. Tas arī tika panākts – 23. oktobrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par Golodomora jeb mākslīgi izraisītā bada Ukrainā (1932. – 1933.) upuru piemiņu.

“Ukrainas Golodomors ir viens no lielākajiem noziegumiem pret cilvēci pasaules vēsturē,” uzskata Vaidere.  EP deputāte ir stingri pārliecināta, ka šis noziegums pret ukraiņiem atbilst genocīda definīcijai, tomēr šādu definīciju EP rezolūcijā neizdevās iekļaut Eiropas Parlamenta kreiso spēku un sociālistu iebildumu dēļ.

Savā vēstulē, kurā Ukrainas vēstnieks Rauls Čilačava informē Vaideri par šī augstā valsts apbalvojuma saņemšanu, viņš arī izsaka viņai pateicību par Latvijas un Ukrainas draudzīgo saišu stiprināšanu.

Genocīda pret latviešiem upuru piemiņas diena

Šodien (7. decembrī) tiek atzīmēta pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.

Lēmumu atzīmēt šo piemiņas dienu katru gadu decembra pirmajā svētdienā Saeima pieņēma 1998.gada 17.jūnijā. Tādējādi tiek godināta 1937.-1938.gada genocīda pret Krievijas latviešiem upuru piemiņa.

Precīzs upuru skaits nav zināms, bet tiek uzskatīts, ka tika iznīcināta 1/3 no PSRS latviešiem, ap 70 000 cilvēku.

1937.-1938.gadā Krievijā tika slēgta 121 latviešu skola, daudzas kultūrizglītības iestādes, izdevniecība “Prometejs”, teātris “Skatuve”, kā arī latviešu teātri Smoļenskā un Omskā.

Tika slēgti arī latviešu klubi un bibliotēkas, bet latviešu valodā izdotās grāmatas sadedzināja vai nodeva makulatūrā. Laukos tika likvidētas 372 latviešu kolonijas un kopsaimniecības, kurās bija ap 12 000 latviešu sētu.

Šodien Latvijā iestāžu, uzņēmumu un organizāciju ēkām, kā arī pie dzīvojamām mājām jāizkar valsts karogi sēru noformējumā.

Tuvāk vietnes nodaļā “Krievijas etnisko latviešu iznīcināšana”: http://vip.latnet.lv/LPRA/krievilatviesi.htm

… režisoru nogalināt, vēstniecību nodedzināt!

Kremļa “vēsturnieks” Djukovs neslēpj savu vēlmi personīgi nogalināt filmas “The Soviet Story” režisoru un nodedzināt Latvijas vēstniecību !

… после просмотра 2/3 фильма у меня было одно желание: лично убить режиссера и сжечь нахер латышское посольство.

http://a-dyukov.livejournal.com/385527.html

---

Bet nu pavisam jauna ziņa – The Soviet Story beidzot parādījies arī youtubē:

#1 http://www.youtube.com/watch?v=9C8_O66NB30
#2 http://www.youtube.com/watch?v=5MlPJUdpqgc
#3 http://www.youtube.com/watch?v=TTUxzgS-mpo
#4 http://www.youtube.com/watch?v=551BbbWrvHU
#5 http://www.youtube.com/watch?v=8aP1yg3Cm2I
#6 http://www.youtube.com/watch?v=dUzkI1LX6ws
#7 http://www.youtube.com/watch?v=NfN6eGeHypI
#8 http://www.youtube.com/watch?v=RxRZ2hZE118
#9 http://www.youtube.com/watch?v=BGkS8Ibv914

Parādījās un nozuda. Tagad nospiežot kādu no šiem linkiem, redzam uzrakstu: This video is no longer available due to a copyright claim by Labvakar

Vēsturnieku komisija atver jaunu dokumentu krājumu

”Tā ir kā palīggrāmata, kurā ieskatīties, ja kādreiz rodas šaubas par to, kas Latvijā noticis laikā no 1940. līdz 1968. gadam,” vakar Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 22. sējuma svinīgajā atvēršanā Rīgas pilī sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Sējums ar nosaukumu ”Ārvalstu arhīvu dokumenti par okupācijas režīmu politiku Latvijā 1940 – 1968” atšķiras no iepriekšējiem Vēsturnieku komisijas izdevumiem jo ir tieši dokumentu, nevis rakstu vai pētījumu krājums. Ik gadu pieci seši komisijas locekļi dodas komandējumos uz ārzemēm, lai strādātu arhīvos un vāktu Latvijas 20. gadsimta vēstures izpētei nepieciešamos materiālus. Strādāts ASV, Lielbritānijas, Krievijas un Vācijas arhīvos, un šajā sējumā iekļauti 85 dokumenti, kas, pēc krājuma veidotājas vēsturnieces Irēnes Šneideres vārdiem, uzskatāmi par interesantākajiem. Atlasot materiālus publicēšanai, ievēroti trīs principi. Proti, šie dokumenti parāda ne vien pašu attiecīgo lēmumu, bet arī kā un kāpēc tas pieņemts, kas bija autori un kāds bijis lēmuma pieņemšanas mehānisms. Otrkārt, daļa dokumentu raksturo ASV un Lielbritānijas attieksmi pret Baltijas valstu okupāciju un ”lielās politikas” aizkulises. Treškārt, tajos ir runa ne tikai par Latviju, bet arī Igauniju un Lietuvu. Protams, visas publicētās vēstures liecības agrāk lepojušās ar atzīmi ”Slepeni”. Šneideres kundze starp tām izceļ, piemēram, PSRS Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas Politbiroja locekļa Andreja Andrejeva 1940. gada ziņojumu par situāciju Baltijas valstīs pēc to iekļaušanas Padomju Savienībā. Tas ir vienīgais līdz šim zināmais tik augsta ranga padomju funkcionāra ziņojums, kurā situācija Baltijā raksturota pragmatiski, bez liekas ideoloģiskās ”bagāžas”, pieminot arī kļūdas. Dokuments, kas glabājas Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures arhīvā, nosprauž Baltijā veicamos uzdevumus 1941. gadam un parāda, kā Kremlis steidzās pēc iespējas ātrāk panākt, lai Igaunija, Latvija un Lietuva pilnībā atbilstu PSRS valdošajai ekonomiskajai un sociālpolitiskajai kārtībai.

Krājumā ”Ārvalstu arhīvu dokumenti par okupācijas režīmu politiku Latvijā 1940 – 1968” publicētie dokumenti tāpat skar Latviešu SS brīvprātīgo leģiona veidošanos, vācu attieksmi pret zemes pašpārvaldi Latvijā, nacionālo pretošanās kustību pēc kara, baznīcas politiku PSRS un rietumvalstu nostāju Igaunijas, Latvijas un Lietuvas statusa lietās 50. – 60. gados.

Jāatzīmē, ka sējumu tomēr nevar uzskatīt par ”vieglu literatūru”, jo visi dokumenti publicēti oriģinālvalodās – vācu, krievu, angļu, tātad prasa no lasītāja svešvalodu zināšanas. No otras puses, tas darīts ar nodomu, lai komisijas 22. sējums noderētu arī vēstures interesentiem ārvalstīs. Jāpiebilst, ka tradicionāli uz sējuma atvēršanu bija aicināti ārvalstu diplomāti, kas saņēma pa grāmatai.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-04-18&id=3447573&type=la

---

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 11.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 12.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 13.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 14.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 15.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 16.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 17.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 18.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 20.sējums

Latviešu priesterim piešķir taisnīgā titulu

Latviešu priesterim Kazimiram Vilnim ir piešķirts Izraēlas valsts goda tituls “Taisnīgais starp tautām”, pastāstīja katoļu baznīcas Zviedrijā preses sekretāre Marija Haselgrena.

Tēvs Kazimirs otrā pasaules kara laikā glāba ebreju dzīvības, riskējot ar savējo. Viens no šādiem cilvēkiem, kas devis liecību par priesteri, ir Deivids Pačkins, kurš vēlāk aizbēga uz ASV.

Kara laikā priesteris bija Kristus Karaļa draudzes prāvests Rīgā, bet īsi pirms Latvijas okupācijas priesteris Vilnis devās uz Zviedriju, kur uzturējās līdz dzīves beigām 1988. gadā. Zviedrijas katoļi Vilni piemin ar siltu vārdu, izceldami viņa labo sirdi un humora izjūtu, stāstīja Haselgrena. Visu šo Zviedrijā pavadīto gadu laikā viņš uzturēja attiecības arī ar radiniekiem Latvijā un latviešiem visā pasaulē.

Savas dzīves laikā viņš nevienam īpaši nestāstīja par to, ka ir palīdzējis izglābties ebrejiem. Tikai gadu pirms nāves Latvijas ebreju kopiena ASV viņu apbalvoja ar medaļu, un tā tas nāca gaismā.

Pierādījumus tam, ka priesteris Vilnis ir palīdzējis izglābties ebrejiem, savāca Stokholmas diecēze. Organizācija “Jadvašem” šā gada 27. martā nolēma viņam piešķirt goda nosaukumu “Taisnīgais starp tautām”, kas ir augstākā atzinības zīme, ko Izraēlas valsts piešķir citu valstu pilsoņiem. Tā kā priesteris Vilnis ir miris, goda diplomu un medaļu Izraēlas vēstniecībā Rīgā saņems viņa tuvākie radinieki. Datums pagaidām vēl nav noteikts.

Tēva Kazimira vārdu organizācija “Jadvašem” arī ierakstīs “Taisnīgo starp tautām” goda plāksnē. Latvijā ir 111 cilvēki, kas ieguvuši šo “Taisnīgā starp tautām” apbalvojumu. Zviedrijā šo titulu ieguvuši deviņi cilvēki.

LETA

Asa reakcija uz «Padomju stāstu»

Filma “Padomju stāsts” izpelnījusies ievērību

Pēc filmas ”The Soviet Story” (”Padomju stāsts”) publicitātes klipa parādīšanās internetā un par to informējošā raksta ievietošanas ”Latvijas Avīzē” (“LA”) 31. martā krievvalodīgie masu informācijas līdzekļi izrādījuši negaidītu aktivitāti, pārpublicējot “LA” raksta tulkojumu.

”Krievu cilvēkus šī tēma nav atstājusi vienaldzīgus,” spriež ”Padomju stāsta” scenārists un režisors, politologs Edvīns Šnore. Portāla ”Delfi” krievu valodas versijā komentāru skaits pie attiecīgās ziņas pārsniedza 900, kas negadās bieži. Aktīvi par to runāts arī Krievijas portālā “inosmi.ru”, kurš ievieto savās slejās ārvalstu preses rakstus par Krieviju un pasaules notikumiem.

Jāatgādina, ka ”Padomju stāsts” ir par Eiropas Parlamenta (EP) līdzekļiem apvienībā ”Labvakar” uzņemta, par staļiniskā režīma noziegumiem vēstoša dokumentālā filma. Galvenie sižeta punkti ir 1932./1933. gada mākslīgi izraisītais bads Ukrainā jeb golodomors, poļu virsnieku noslepkavošana Katiņā 1940. gadā, SS un čekistu sadarbība, masu deportācijas Padomju Savienībā un medicīniskie eksperimenti, kas tika veikti ar gulaga sistēmā ieslodzītajiem. Ekrānā redzamo pavada gan krievu, gan rietumvalstu ekspertu komentāri. To vidū Kembridžas universitātes profesors, vēsturnieks Normans Deiviss, Sorbonnas universitātes profesore Fransuāza Toma, pēdējais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs un daudzi citi. ”Padomju stāsts”, pirmkārt, ir domāts Rietumu publikas izglītošanai. Tomēr sākotnējā reakcija liek domāt, ka visvairāk pamanīta šī filma varētu tikt tieši Maskavā. Edvīns Šnore pavēstīja, ka pēc “LA” publikācijas līdz vakardienas rītam uz filmas interneta lappusē ‘’sovietstory.com” atrodamo adresi bija pienācis ap 300 vēstuļu. Savdabīgi, ka latviski rakstītie komentāri ir pozitīvi, kamēr krievu valodā rakstītie pārsvarā satur rupjības un pārmetumus ”fašistiem”, ar to domājot latviešus un filmas autorus. Tajā pašā laikā interesi par ”The Soviet Story” jau esot izrādījusi Azerbaidžānas televīzija un par iespējām to iegūt taujājis Igaunijas goda konsuls ASV Pauls Raidna. Bet, kā jau minēts, filmas pirmizrāde vēl nav notikusi. Tā paredzēta 9. aprīlī EP namā Briselē, un pirmie skatītāji būs eirodeputāti.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-04-04&id=3433258&type=la

В Латвии сняли фильм о СССР

В интернете уже доступен рекламный клип снятого на средства Европарламента документального фильма The Soviet Story (“Советская история”), а также открыт посвященный этой ленте сайт sovietstory.com. “Советская история” ориентирована главным образом на западного зрителя и рассказывает о преступной сути сталинского режима.

Премьера документального фильма, автор сценария которого Эдвинс Шнере, а продюсер Кристапс Валдниекс из объединения Labvakar, состоится в здании Европарламента в Брюсселе 9 апреля.

Зрителей, в частности, ждет рассказ о сотрудничестве сталинского и немецко-фашистского режимов и об их сходствах, а также о том, как СССР “помогал нацистам в убийствах евреев и сам убивал собственных граждан в промышленных масштабах”.

Когда европарламентарии Гиртс Валдис Кристовскис и Инесе Вайдере обратились к депутатам группы Европейских наций с просьбой о финансировании данного фильма, первоначальной реакцией были опасения, не окажется ли картина в конечном итоге слишком направленной против преемника СССР – России.

Однако цель создателей фильма – только и единственно помочь западноевропейцам разъяснить историческую правду. С Латвией сюжет связан только косвенно. Главные опорные пункты “Советской истории” – искусственно созданный голод на Украине в 1923-1933 годах, или Голодомор, убийство польских офицеров в Катыни в 1940 году, сотрудничество СС и чекистов, массовые депортации в Советском Союзе и медицинские эксперименты, которые проводились над заключенными системы ГУЛАГа.

Об этом рассказывают уникальные архивные кадры, к созданию фильма было привлечено несколько десятков экспертов, в том числе и переживших советские репрессии. Состав экспертов действительно заслуживает уважение – известный профессор Кембриджского университета, историк Норман Дейвис, последний руководитель СССР Михаил Горбачев, бывший полковник Главного разведывательного управления СССР Владимир Карпов, профессор Сорбоннского университета Франсуаза Тома, русские историки Наталия Лебедева, Борис Соколов, Сергей Случ, один из первых разоблачителей сталинской внешней политики Виктор Суворов и еще целый ряд лиц, среди которых и депутаты Европарламента. Речь идет не только о прошлом, но и том, как замалчивание советских преступлений повлияло на современную Европу.

Автор “Советской истории” политолог Эдвинс Шнере собирал материалы для фильма десять лет. Стоит отметить, что взяться за дело творческую группу побудило стремление дать отпор продемонстрированной в России ленте московской компании “Третий Рим” “Нацизм по-прибалтийски”, который латвийские историки признали образцом лживой антилатвийской пропаганды с целью показать якобы возрождающийся в Балтии нацизм”.

Liegs plātīties ar asinsdarbiem

Nedēļā pirms Lieldienām, kā to vēstīja Latvijas ziņu aģentūras, Valsts sekretāru padomē tika izsludināti grozījumi Krimināllikumā, ka par genocīdu notiesātu personu publisku slavināšanu, attaisnošanu vai īstenotā genocīda noliegšanu draudēs kriminālsods. Lasīt…

Dokumenti apliecina

Tā droši vien nav nejaušība, ka tieši 25.martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) saņēma dāvanu no Krievijas Valsts ārzemju literatūras bibliotēkas — septiņos sējumos apkopotu dokumentu krājumu Staļiniskā Gulaga vēsture un enciklopēdiju Holokausts.

Notikuma nozīmīgumu akcentē fakts, ka dāvinājuma pasniegšanā piedalījās Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis un viens no pazīstamākajiem Krievijas cilvēktiesību aizstāvjiem Sergejs Kovaļovs.

Gulaga vēsture aptver to laika posmu, kad Josifs Staļins jau bija kļuvis par neierobežotu PSRS diktatoru, par tādu paliekot līdz pat savai nāvei. Turpmāk katrs interesents LNB varēs pats iepazīties ar Staļina radītā “šķiriskā” nāves konveijera “tiesisko” pamatojumu un funkcionēšanas priekšnoteikumiem.

Gulags vienlaikus ir gan Latvijas, gan Krievijas vēstures sastāvdaļa, kuram, kā jau kopīgai traģēdijai, it kā vajadzētu būt saprašanos veicinošam faktoram. Tikai Latvijai Gulags ir nesaraujami saistīts ar okupāciju, kuras fakta atzīšanu no oficiālās Krievijas tik drīz nesagaidīt. Kur nu vēl atvainošanos.

A. Rodins, Diena

Par genocīda noliegšanu – kriminālsods

Valsts sekretāru sanāksmē izsludināts Krimināllikuma grozījumu projekts, kurā cita starpā paredzēta kriminālatbildība par genocīdu veikušo režīmu vai par genocīdu notiesātu personu publisku slavināšanu, attaisnošanu vai īstenotā genocīda noliegšanu.

Tieslietu ministrijā (TM )informē, ka patlaban Krimināllikumā nodaļa par noziegumiem pret cilvēci, mieru, kara noziegumiem, genocīdu paredz kriminālatbildību par genocīdu. Pašlaik Krimināllikumā nav normas, kas paredz kriminālatbildību par genocīdu veikušo režīma attaisnošanu vai par genocīdu veikušo personu slavināšanu.

TM norāda, ka Eiropas Padomes Ietvarlēmuma “Par rasisma un ksenofobijas apkarošanu” projekts, nosaka, ka dalībvalstīm jāparedz kriminālatbildība par publiskas attaisnošanas, noliegšanas vai rupjas banalizēšanas Starptautiskās krimināltiesas statūtos definētajiem genocīda noziegumiem. Līdz ar to pēc grozījumu apstiprināšanas Saeimā Krimināllikumā būs noteikts kriminālatbildība par genocīdu veikušo režīmu vai par genocīdu notiesātu personu publisku slavināšanu, attaisnošanu vai īstenotā genocīda noliegšanu.

Jau vēstīts, ka apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kuru pārstāv arī tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, pagājušā nedēļā skatīšanai Saeimā bija iesnieguši grozījumus Krimināllikumā, kas paredzēja kriminālatbildību par okupācijas fakta noliegšanu. Lai arī šos grozījumus, neskaitot “tēvzemiešus”, atbalstīja arī daļa “Jaunā laika” un Zaļo un zemnieku savienības deputātu, šis priekšlikums neguva Saeimas vairākuma atbalstu un netika virzīts tālākai skatīšanai Saeimā.
http://www.delfi.lv/archive/article.php?id=20554921