http://www.nra.lv/zinas/22175-ii-pasaules-kars-cita-versija.htm
Intervija ar Latvijas Universitātes profesoru, vēstures zinātņu doktoru, akadēmiķi Inesi Feldmani par Otrā pasaules kara gaitu un rezultātiem, par vairākus gadu desmitus eksistējušo uzvarētāju versiju, kuras pamatā ir šķietamā aksioma – labā komunistiskā Padomju Savienība uzvarējusi ļauno nacistisko Vāciju. Taču ir arī cita versija.
– 1945. gada 8. maijā beidzās Otrais pasaules karš, kurā tika sakauta nacistiskā Vācija – tiktāl viss pareizi. Taču tā saucamā uzvarētāju versija, kas bijusi vienīgā un noteicošā daudzus gadu desmitus, ir izveidojusi pilnīgi neadekvātu skatījumu uz šo karu, arī šodien mūsu vēsturniekiem jācīnās ar šīs uzvarētāju versijas recidīviem daudzu valstu historiogrāfijā. Tāpēc ir radīta cita versija.
– Kādi, jūsuprāt, ir uzvarētāju versijas pamatpostulāti?
– Lai to izskaidrotu, mazliet jāatceras vēsture. Par Otrā pasaules kara sākumu mēs tradicionāli uzskatām 1939. gada 1. septembri, un šo karu izraisīja divas lielvalstis – komunistiskā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija. Bez Molotova–Ribentropa pakta, kas tika parakstīts tā paša gada 23. augustā, nebūtu iespējams Vācijas uzbrukums Polijai un pēc 16 dienām – PSRS uzbrukums šai pašai valstij. Pakts iezīmēja Vācijas un PSRS sadarbības periodu, kas ilga 22 mēnešus, un šajos mēnešos abas šīs agresīvās valstis pamanījās likvidēt 12 (!) Eiropas valstu nacionālo neatkarību, bet divām Eiropas valstīm atņemt ievērojamas teritorijas. Pēc 1941. gada 22. jūnija, kad Vācija uzbruka Padomju Savienībai, abu valstu attiecības ieguva jaunu dimensiju: Otrais pasaules karš pārvērtās par nedabisku parādību, jo Rietumu demokrātijas – Lielbritānija un ASV – vienojās sadarbībā ar Padomju Savienību, kas jau bija veikusi neskaitāmus starptautiskus noziegumus. Šo savienību vēsturnieki jau nodēvēja par dīvaino. Padomju Savienības sadarbība ar britiem un amerikāņiem gadu desmitiem pēc kara ļāva notušēt daudzus PSRS kara noziegumus, un Rietumu līderi nebija ieinteresēti bakstīt Staļinam acīs par viņa noziegumiem. Šāda dīvainās savienības izveide un esība ļāva stabilizēt uzvarētāju versiju. Viens no galvenajiem tās postulātiem bija tas, ka notikumi Otrajā pasaules karā jāskata tikai caur nacisma kā vienīgā ļaunuma prizmu, līdz ar to PSRS paveiktie kara noziegumi, kas bija ne mazāk šausmīgi kā nacistu noziegumi, tika notušēti un nolikti otrajā plānā – ar pamatojumu, ka PSRS devusi neatsveramu ieguldījumu nacisma sagrāvē. Diemžēl šī uzvarētāju versija atstājusi ļoti lielu ietekmi uz pasaules sabiedrisko domu, tāpēc to bija un ir grūti apstrīdēt. Turklāt katra uzvarētājvalsts vienmēr ir vēlējusies aizstāvēt savas pozīcijas un neatzīt savas kļūdas. Piemēram, Lielbritānija joprojām nevēlas atzīt, ka Vācijas pilsētu – Drēzdenes un Hamburgas – bombardēšana bija kara noziegums. Tāpat amerikāņi negrib atzīt, ka nebija nekādas vajadzības nomest atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki. Šie noziegumi bija vērsti pret civiliedzīvotājiem, līdz ar to kara noziegumu problēma joprojām ir aktuāla. Un visi kara notikumi jāskata caur nacisma un komunisma ļaunuma prizmu.
– Kurš ļaunums Latvijai bija mazākais?
– Vēsturnieku rīcībā ir pietiekami daudz faktu, lai secinātu, ka latvieši vāciešus uztvēra kā mazāko ļaunumu. Padomju Savienība latviešu acīs bija lielākais ļaunums, pretējā gadījumā būtu grūti izskaidrot latviešu stāšanos leģionā – viņuprāt, tā bija iespēja cīnīties pret PSRS, kas bija paspējusi Latvijā nodarīt daudz ļaunuma. Skaidrojot vēstures notikumus, vajag ņemt vērā latviešu tautas noskaņojumu, jo tas ir svarīgs izpratnes elements.
– Kara sākumā latviešu noskaņojums, šķiet, bija labvēlīgs pret vāciešiem.
– Un tomēr tas neturpinājās ilgi: vācieši diezgan brutāli realizēja savu politiku. Sākot ar 1942. gadu, latviešu attieksme mainījās. Tā bija nosacīta robežlīnija, jo kļuva zināms, kā nacisti rīkojas ar Latvijā palikušajiem ebrejiem, un tāda politika latviešu lielākajā daļā nekādas simpātijas neizraisīja. Latviešiem arī nebija pieņemama vāciešu ekonomiskā politika: zuda cerības, ka tiks atdoti krievu nacionalizētie īpašumi.
Bet pats galvenais, ko gaidīja latvieši – ka vācieši ļaus atjaunot Latvijas neatkarību. Latvieši bija gatavi sadarboties ar vāciešiem tikai šā mērķa dēļ.
– Rietumos daudzi nesaprot, kā baltieši varēja uztvert nacistus kā savus atbrīvotājus.
– Jā, piemēram, latvieši 1941. gada 1. jūlijā ar ziediem sagaidīja vāciešus pie Brīvības pieminekļa. To rietumniekiem tiešām grūti saprast, jo viņus iespaidojusi uzvarētāju versija. Taču, ja mēs paskaidrotu, kāds un kāpēc bija tautas noskaņojums, viss nostātos savās vietās.
– Kas vēl ietilpst jūsu versijā par karu?
– Runājot par Otro pasaules karu, tiek lietoti noteikti jēdzieni, piemēram, pretošanās kustība, kolaboracionisms. Bet nelaime ir tā, ka izpratni par šiem jēdzieniem ir noteikusi daudzus gadus valdījusī uzvarētāju versija, līdz ar to šo jēdzienu saturs ir pilnīgi neatbilstošs vēsturiskajai realitātei. Šodien nepieciešams šos jēdzienus precizēt, no jauna definēt. Latvija piedzīvoja vairākas okupācijas, tāpēc, ja skatāmies uz pretošanās kustību no Latvijas valsts un tautas viedokļa, mēs pretošanās kustībā drīkstam ietvert tikai tās grupas, kas cīnījās par Latvijas valsts neatkarības atgūšanu. Bet kāds gan sakars ar pretošanās kustību ir tām grupām, kuras cīnījās par padomju varas atjaunošanu Latvijā? Viens otrs gan iekļauj pretošanās kustībā, piemēram, tā sauktos padomju partizānus, no kuriem daudzi bija iesūtīti no PSRS pāri frontes līnijai un karoja pret vāciešiem. Šos partizānus jāsauc par diversantiem. Mēs no Latvijas valsts viedokļa nevaram vienādi novērtēt, piemēram, Konstantīna Čakstes grupu, kuras mērķis bija neatkarīga Latvija, un kaut kādu Sarkano bultu, kas cīnījās par pirmās – padomju – okupācijas atjaunošanu.
– Daudz apspriesta ir arī kolaboracionisma tēma – par latviešu sadarbību ar vāciešiem un krieviem.
– Attiecībā uz sadarbību ar vāciešiem es nelietotu šo terminu. Šķiet, 2005. gadā par to jau runāja Amerikā dzīvojošais vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Šis jēdziens nav piemērojams valstīm, kuras piedzīvojušas vairākas okupācijas. Tas tāpēc, ka kolaborācijas jēdziens ietver divas lietas: lojalitāti un nodevību. Ja mēs to gribam attiecināt uz Latviju, tad sanāk paradoksāla situācija. 1941. gadā daļa latviešu sadarbojās ar vāciešiem, bet tad rodas jautājums – pret ko tad latviešiem vajadzēja būt lojāliem? Tā kā kolaborācijas jēdziens bija nostiprinājies caur uzvarētāju versiju, tas nozīmēja, ka latviešiem vajadzētu būt lojāliem pret iepriekšējo varu, respektīvi – pret padomju varu. Kā gan var prasīt, lai latvietis būtu pret to lojāls? Tas ir absurds. Lielākā daļa latviešu bija saglabājuši lojalitāti pret padomju okupācijas rezultātā iznīcināto Latvijas valsti.
– Bet kā ar kolaboracionismu padomju laikā?
– Situācija 1940. un 1941. gadā Latvijā bija visai sarežģīta, un attiecināt vārdu kolaborants ir daudz vieglāk, piemēram, uz iekšlietu tautas komisāru un rakstnieku Vili Lāci nekā uz prezidentu Kārli Ulmani. Ja katru no šiem cilvēkiem mēs analizējam pēc vienādiem principiem, lielākais 1940. gada kolaborants bija mūsu mīļais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Pret šo atzinumu grūti kaut ko iebilst, jo Kārlis Ulmanis palika Valsts prezidenta amatā, sadarbojās ar okupācijas varu, parakstīja vairāk nekā 50 likumu, kas iznīcināja Latvijas valsti. Kāds var iebilst, sak, daži latvieši sadarbojās ar okupācijas varu, piedalīdamies represijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Taču šie cilvēki nav kolaboranti, tie ir kriminālnoziedznieki. Ja mēs pilnībā gribam atteikties no uzvarētāju versijas, tad mums jāatsakās no kolaboracionisma un pretošanās kustības jēdzienu lietošanas nevietā.
– Krievijā grasās pieņemt likumu: draudēs kriminālatbildība par mēģinājumiem reabilitēt nacismu, turklāt tas attiekšoties ne tikai uz Krievijas, bet arī citu valstu pilsoņiem.
– Aiz šāda likuma bīdīšanas slēpjas vēlme padarīt uzvarētāju versiju par mūžīgu un neapstrīdamu. Tā vietā, lai Krievija brīvi atvērtu savus arhīvus, lai vēsturnieki beidzot pārliecinātos, kas ir kas, un uzrakstītu visu patiesību par Otro pasaules karu, viņi grib savu iedomāto vēsturi aizstāvēt ar kriminālkodeksa palīdzību. Otrā pasaules kara vēsturi var izvērtēt tikai no zinātniskās patiesības redzes viedokļa. Tas, ka šāds likums tiek virzīts, atspoguļo nopietnu problēmu, ar kuru netiek galā nedz Krievijas sabiedrība, nedz arī tie krievi, kas dzīvo Latvijā: jau kopš Staļina laikiem cilvēkos tikusi potēta uzvarētāju versija, cilvēki nemitīgi tikuši baroti ar puspatiesībām un klajiem meliem par Otro pasaules karu, tāpēc viņi svēti tic šiem murgiem. Krievu rakstnieks Viktors Astafjevs reiz teica: krievi izturēja Otrā pasaules kara pārbaudi, bet vai krievi izturēs visu patiesību par Otro pasaules karu?
– Šis likums acīmredzot nozīmēs: ja, piemēram, es Latvijā publicēšu kādu rakstu, kurā aizstāvēti latviešu leģionāri, kas – pēc krievu domām – ir nacisti, mani, iebraucot Krievijā, varēs arestēt.
– Jā, tā varētu būt. Esmu līdzīgā situācijā. Krievijā jūlijā tiek organizēta konference par Ribentropa–Molotova paktu, man arī tur vajadzētu būt, taču tagad domāju: vai ir vērts riskēt un uz turieni doties? Šāds likums ir pilnīga aizvēsture un barbarisms.
– Ja Krievijā šis likums tiek pieņemts, tad likumsargiem tūdaļ pat vajadzētu ķerties pie to tūkstošu neonacistu arestēšanas un tiesāšanas, kuri Krievijā šobrīd dzīvo, cepuri kuldami.
– Manuprāt, šis likums būs vairāk vērsts ne tik daudz pret neonacistiem, cik pret Krievijas vēsturniekiem. Viņi raksta ļoti dažādi, un viena otra vēsturnieka darbus tiešām prieks lasīt. Lai aiztaisītu muti progresīvajiem vēsturniekiem, kuri neseko Kremļa oficiālajai nostājai un propagandai par Otro pasaules karu, šāds likums būs īsti vietā. Tas apturēs vēstures pētījumu pozitīvo tendenci, bet oficiālā tendence ir skaidra jau kopš Putina nākšanas pie varas – jāatgriežas Staļina vēsturiskajās nostādnēs.
– Krievijas oficiālā propaganda allaž ir mētājusies ar milzīgiem, ne ar ko nepierādāmiem skaitļiem, kurus viņi parasti uzbur Otrā pasaules kara sakarā. Kas jauns šajā aspektā?
– Padomju varas iestādes fabricēja dokumentus par vācu okupācijas laiku arī Latvijā – tas galvenokārt attiecās uz upuru skaitu. Pēc kara Latvijā darbojās ārkārtējā komisija. Tās uzrādītie skaitļi ir nenormāli pārspīlēti. Kāpēc jāapgalvo, ka gājuši bojā tik daudzi cilvēki, ja viņu ir nesalīdzināmi mazāk? Vienā otrā Krievijā iznākušā grāmatā, kas balstās uz šiem ārkārtējās komisijas pārspīlētajiem skaitļiem, rakstīts, ka Latvijā nogalināti vairāk nekā 313 000 civiliedzīvotāju un plus vēl arī 330 000 karagūstekņu. Piedodiet, bet kur tad atrodas šie milzīgie masu kapi? Kam bija vajadzīgi šādi meli? Atbilde ir skaidra: Nirnbergas procesā vajadzēja parādīt, cik briesmīgi bija vācieši. Krievu tendence: pieckāršot, desmitkāršot vācu nogalināto cilvēku skaitu.
– Tad jau sanāk, ka Nirnbergas procesā tika izmantoti arī falsificēti dokumenti.
– Protams, tika. Tas attiecās uz padomju puses meliem par noziegumiem Katiņā un citviet, par nogalināto civiliedzīvotāju skaitu un citiem pieņēmumiem.
– Arī Rīgā 1946. gadā bija paraugprāva, kurā tika notiesāti vairāki vācu armijas ģenerāļi.
– No viņiem vienīgais, ko varēja un vajadzēja tiesāt, bija ģenerālis Jekelns, uz kura sirdsapziņas bija ebreju masveida slepkavības Rīgā. Pārējie bija sīki gariņi, kurus nenotiesātu neviena Rietumu tiesa. Piemēram, pēc Nirnbergas procesa, kurā uz nāvi tika notiesāts ģenerālpulkvedis Alfrēds Jodls, kurš nepieņēma nevienu politisku lēmumu, tikai štābā zīmēja kartes, 1953. gadā Vācijā tika sarīkots vēl viens tiesas process, kurā Jodlu pilnībā attaisnoja. Taču Jodlam nāvessods tika izpildīts jau Nirnbergā. Šodien jau daudzi vēsturnieki sāk ļoti atklāti runāt par Nirnbergas prāvu, kas viennozīmīgi bija uzvarētāju prāva. Tajā notiesāja un pēc tam pakāra arī kādu austriešu antisemītu Jūliusu Štreiheru. Un interesanti ir palasīt, ko propagandēja Štreihers un ko – padomju militārais propagandists Iļja Ērenburgs. Vācu pētnieks Hofmans raksta: ja Štreiheru notiesāja par kūdīšanu pret ebrejiem, tad būtu nepieciešams Ērenburgu nosaukt par galveno kūdītāju pret vāciešiem. Tiešām – Ērenburga naids pret vāciešiem daudzviet pārspēja Štreihera izpaudumus. 1942. gadā padomju armijas avīzēs tika publicēts Ērenburga uzsaukums Nogalini: “Vācieši nav cilvēki. No šā brīža “vācietis” mums skan kā lāsts. No šā brīža “vācietis” mums liek strādāt šautenes aptverei. Nerunāsim, nav vērts. Nesatrauksimies. Nogalināsim. Ja neesi dienā nogalinājis kaut vienu vācieti, tā tev ir zudusi. (..) Ja tu esi nogalinājis vienu vācieti, nosit arī otru. Mums nav nekā uzjautrinošāka par vācu līķiem.” Un tā tālāk. Tieši šādi aicinājumi uzkurināja padomju armijnieku zemiskākos instinktus, un tad, 1944. gada oktobrī, kad padomju armija ienāca Austrumprūsijā, kas bija pirmā Vācijas zeme, šī armija veica prātam neaptveramus noziegumus pret civiliedzīvotājiem, no kuriem lielākā daļa bija sievietes, bērni un sirmgalvji. Šo zvērību priekšā nobālētu pat mongoļu ordu izdarības 12. un 13. gadsimtā. Vairāki amerikāņu militārie vadītāji un politiķi, piemēram, diplomāts Džordžs Kenans, savās atmiņās padomju karaspēka rīcību pret vācu civiliedzīvotājiem salīdzina tieši ar aziātisko ordu darbību. Tikpat tiešs ir britu karaspēka komandieris feldmaršals Bernards Montgomerijs, kura memuāros varam lasīt, ka “krievi tik tiešām bija necivilizēti aziāti”, kuru “rīcība izsauca mūsos riebumu”. Bet tas jau ir cita raksta temats.
