Attīrot pagātni no sārņiem
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/tuvplana/?doc=50393
Čehijā publicē bijušo slepeno dienestu ziņotāju un virsnieku vārdus
Pagātnes pētīšanā jāiet uz priekšu, attīrot vēsturi no puspatiesības un melu uzslāņojuma, saka Pāvels Žačeks, Čehijas Totalitāro režīmu pētīšanas institūta direktors. Ar P. Žačeku tikāmies Briselē, kur pēc Čehijas prezidentūras iniciatīvas Eiropas Parlamentā notika debates “Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem”. P. Žačeks un viņa vadītais institūts bija viens no šo debašu pīlāriem.
Čehijas Totalitāro režīmu pētīšanas institūts sācis darbu šā gada sākumā, un paveiktā ir daudz: izstādes, publikācijas, konferences, darbs ar jaunatni. Institūtu veido divas iestādes – pētniecības institūts un arhīvs, kas glabā StB (Statni bezpečnost) – bijušā valsts drošības dienesta (VDK līdzinieka) – dokumentus.
– Gads nav ilgs laiks, tomēr vaicāšu, cik lielā mērā izdevies sabiedrībā radīt izpratni par komunisma patieso dabu?
P. Žačeks: – Uzreiz gribu teikt, ka Čehijā tas ir jūtīgs un politisks jautājums. Pagātnes izvērtēšanas procesu ļoti ietekmējusi politiskā situācija un politiķu viedokļi. Čehijas parlamentā joprojām ir visai stipra komunistiskā partija, un daļēji viņu pozīciju atbalsta arī viņu vēlētāji. Komunistiskā partija netika aizliegta, un tai ļāva startēt pirmajās brīvajās vēlēšanās 1990. gadā. Pēc komunistiskā režīma krišanas mēs cenšamies sabiedrībā rosināt diskusijas par komunismu, cenšamies izskaidrot pagātni: to, kas valstī notika līdz 1990. gadam gan no vēsturiskā, gan morālā viedokļa. Pagātnes izvērtēšana nav ātrs process, un Čehija ir viena no pēdējām valstīm, kas izveidojusi totalitāro režīmu pētīšanas institūtu, – pēc Vācijas, Polijas, Slovākijas, Rumānijas, Ungārijas…
Čehijā joprojām aktīvi darbojas tie reformkomunisti un viņu idejiskie atbalstītāji, kas savulaik iestājās par “Prāgas pavasara” idejām. Te rodas pretruna: sociālisms “pēc padomju parauga” un “ar cilvēcīgu seju” – tas bija nesavienojami. Mēs zinām, kas notika pirms 1968. gadā un piecdesmitajos gados, cik stiprs bija komunistiskais režīms Čehoslovākijā padomju atbalsta dēļ. Šodien mums ir vairāk informācijas par pašiem tā dēvētajiem reformkomunistiem, kuri patiesībā iestājās pret demokratizāciju. Tā ka uz 1968. gada notikumiem jāskatās bez rozā brillēm.
Politieslodzītie, kas piecdesmitajos gados tika ieslodzīti cietumos vai kuriem bija piespriests noteikts laiks darba nometnēs, uz komunismu raugās ar citu skatienu nekā šodienas komunisti – tie, kuri savulaik palīdzēja celt prettautisku režīmu, bet šodien runā par demokrātiju… Tā kā te ir arī morāla problēma: trīskārtēja vai vairākkārtēja “mēteļa apmešana” uz otru pusi, pieskaņojoties valdošajiem vējiem. Viņu pozīciju var salīdzināt ar politisko cietumnieku ikdienu, kuri iestājās pret komunistisko režīmu arī pēc vajāšanām, arī pēc tam, kad bija izcietuši cietumsodus, un viņi čehu sabiedrībai uzdod jautājumu: kā jūs varat uzticēties šiem politiķiem, rakstniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri metuši ādas vairākas reizes pēc kārtas? Tā ka Čehijas sabiedrībā vēl notiek cīņa par morālo attīrīšanos un arī par to, lai pagātni attīrītu no nepatiesības un melu uzslāņojumiem.
– Tad ir nepieciešami spēcīgi morālie līderi. Vāclavs Havels ir bijušais politieslodzītais, kurš kļuva par valsts prezidentu. Vai viņa balss arī šodien ir stipra?
– Vāclavs Havels ir ievērojams cilvēks, ar savu īpašu lomu un nopelniem valsts vēsturē. Tomēr, kad viņš kļuva par prezidentu, Havels, manuprāt, vēsturiskās patiesības atjaunošanā izdarīja mazāk, nekā būtu varējis paveikt. Viņš varēja vairāk rīkoties saistībā ar komunistisko partiju, bet politisku iemeslu dēļ viņš to nedarīja. Lielā mērā arī tāpēc mēs Čehijā joprojām cīnāmies ar komunistiskās pagātnes sekām… Piemēram, Lustrācijas likums. Vairāku starptautisko institūciju pārstāvjiem, piemēram, tas šķita dīvaini, jo viņi nesaprata, kāpēc mums Čehijā vajadzētu veikt šādu procesu. Cilvēki, kuri nāk no Rietumu sabiedrības, nespēja īsti izprast, kādas problēmas atjaunotā valstī var radīt cilvēki, kas savulaik strādājuši komunistiskā režīma labā.
Čehija bija viena no pirmajām valstīm, kas sāka veikt lustrāciju. Vācija pieņēma Lustrācijas likumu pusotru mēnesi pēc Čehijas. Čehijas Lustrācijas likums paredz, ka personas, kas bijušas kompartijas nomenklatūrā, kā arī bijušā valsts drošības dienesta StB aģenti, informatori un virsnieki, nedrīkst ieņemt virkni svarīgu amatu.
– Kādi tieši ir amatu aizliegumi?
– Lustrācijas likums tika pieņemts, lai valsts varētu beidzot atvadīties no komunistiskā režīma. Likums neparedzēja nevienu bijušo StB virsnieku vai aģentu tiesāt, ieslodzīt vai jelkā sodīt; tas tikai liedza viņiem ieņemt augstus amatus. Piemēram, viņi šodienas Čehijā nedrīkst būt armijas pulkveži un ģenerāļi, nedrīkst strādāt valsts pārvaldes augstākajos amatos, piemēram, vadīt valsts banku, strādāt par ģenerālprokuroru, augstskolu rektoriem… Tajā pašā laikā likums šiem cilvēkiem neliedz strādāt, piemēram, valsts bankā kādā zemākā amatā. Jāpiebilst, likums tika rakstīts laikā, kad praktiski visas būtiskākās dzīves sfēras atradās valsts pārraudzībā, un kopš pieņemšanas nav grozīts, tāpēc tas neskar privāto sektoru.
– Vai, piemēram, bijušā drošības dienesta StB ziņotāji un slepenpolicijas virsnieki var būt parlamenta deputāti?
– Tas ir politisks jautājums un katras partijas ziņā. Ir partijas, kurās iestājoties to biedriem jādod paraksts, ka viņi nav strādājuši komunistiskās varas slepeno dienestu labā un bijuši kompartijas nomenklatūrā.
Saistībā ar komunistisko partiju situācija ir ļoti īpatnēja. Ir publiskota informācija, ka kāds tās biedrs savulaik bijis komunistu spiegošanas dienesta ziņotājs, turklāt daļa viņa aģenta lietas ir publicēta. Neraugoties uz to, viņš joprojām ir partijā…
– Kā bijušā slepenā dienesta StB kadru darbinieku un ziņotāju vārdi Čehijā tiek publicēti?
– Vispirms tika publicēti ziņotāju un aģentu vārdi. Informācija par viņiem ievietota institūta interneta vietnē – ar īstajiem vārdiem, uzvārdiem un fotogrāfijām. Tagad notiek darbs, lai tiktu publicēti arī dienesta darbinieku vārdi.
– Vai aģenta vārdu sabiedrībai paziņo arī tad, ja šī persona piesakās attiecīgajās institūcijās un ir gatava stāstīt par savu aģenta darbību?
– Jāsaka, ir arī gadījumi, kad kāda aģenta vārds netiek publiskots, bet šo lēmumu pieņem, balstoties uz lietas izvērtēšanu. Tomēr cilvēka gatavība stāstīt par savām kādreizējām gaitām nenozīmē “grēku atlaidi” – viņa vārdu publiskos jebkurā gadījumā.
– Cik zināms, sabiedrības reakcija uz šīm publikācijām ir ļoti dažāda: no atzinīgas līdz zobu griešanai.
– Kad sākām šo publiskošanas procesu, par to ļoti interesējās mediji. Bija diskusijas par tā laika notikumiem, personām. Tagad, kad izveidots Totalitāro režīmu pētīšanas institūts, tiek gaidīts, lai mēs medijiem visu informāciju pasniedzam gatavu, kā uz paplātes, un virkne rakstu un tēmu, kas tika sāktas, šķiet, palika nepabeigtas. Cilvēki, kas atbalsta institūtu, atzīst, ka šis pagātnes izvērtēšanas process sācies par vēlu – teju 20 gadus pēc komunistiskā režīma krišanas. Bet labāk vēlu nekā nekad. Ir skaidrs, ka šis iesāktais process jāturpina un jāiet uz priekšu.
Saistībā ar šo aģentu vārdu publiskošanu Čehijā notika apspriedes ar iestādi, kas rūpējas par personu datu aizsardzību. Viņu atbilde bija šāda: šīs personas savulaik strādājušas pretēji sabiedrības interesēm, un, ja vien netiek publiskota informācija, piemēram, par viņu ģimenēm vai informācija, kurai nav sakara ar viņu darbību StB, tad viss ir kārtībā. Protams, daži materiāli ir slepeni arī šodien, bet to ir ļoti maz. Tomēr ir īpaši gadījumi, kad nolemts neatklāt kādu noteiktu informāciju.
– Latvijā bieži dzirdēts arguments: jā, parakstījās, bet – “neziņoja, nesadarbojās!”. Vai arī “ziņoja niekus”.
– Ja kāda persona ir parakstījusi vienošanos, ka “strādās slepeno dienestu labā”, tad to var dažādi tulkot. Daži izdarīja maz ļaunuma, daži – nemaz, bet citi iesaistījās lielās StB operācijās. Otra problēma: intervējot cilvēkus un apkopojot atmiņas par to, kas notika pagātnē, jāsecina, ka daļa saka nepatiesību vai melo. Rodas jautājums: kuram un cik daudz katram no viņiem var ticēt? Cik daudz viņi vēlas atcerēties?
Strādājot Čehijas Totalitārisma noziegumu izmeklēšanas un dokumentēšanas centrā, es runāju ar StB bijušajiem darbiniekiem un zinu, ka viņi bija profesionāļi un nav aizmirsuši to, ko darīja piecdesmitajos gados. Bet par to īsti runāt viņi nevēlas. Toties var pastāstīt par to, ko darījuši citi viņu biedri, piemēram, par nelegālām operācijām, PSRS padomniekiem. Ir dāmas, kas nevēlas stāstīt par to, kā savulaik spīdzinājušas cilvēkus. Tikai ļoti nedaudzi ir teikuši, ka stāstīšot visu, kā bijis, jo gribot parādīt, kāds patiesībā bijis režīms, kuram viņi kalpojuši.
– Šodien bijušie StB virsnieki veido kopīgus biznesa projektus ar bijušajiem VDK virsniekiem. Vai, jūsuprāt, tas nerada draudus valsts drošībai?
– Manuprāt, tā ir bijušo postkomunistisko valstu kopēja problēma, un ir jautājums: vai tika izdarīts viss, ko būtu vajadzējis darīt pēc 1990. gada? Piemēram, bijušais VFR valdības pilnvarotais “Stasi” lietās Joahims Gauka brīnījies, kā tas iespējams, ka tad, kad valstī ir sabrukums, bijušie “Stasi” vīri braukā lepnos auto, ekskluzīvi ģērbušies? Pretizlūkošanas dienestam bija sadarbība ar padomju VDK, un šie vīri darbību privātajā sektorā varēja sākt ļoti strauji. Daudziem bijušajiem StB vīriem ir biznesa kontakti ar Krieviju. Citi no bijušajiem StB darbiniekiem sāka sadarbību ar Rietumu uzņēmumu Čehijas filiālēm. Laikam rietumnieku izpratnē viņi bija īstie, kas var palīdzēt “nokārtot lietas”, cilvēki ar pazīšanos noteiktās aprindās.
Vienam no bijušajiem StB izlūkošanas aģentiem, kurš aizgājis biznesā, – Pāvelam Minarikam pirms dažām dienām tiesa piesprieda četrarpus gadu ieslodzījuma. (Čehijas prese raksta, ka pēc 1989. gada Minariks bija sācis biznesu kopā ar diviem saviem draugiem no KGB laikiem. Viņš apsūdzēts par paša piegādātās kravas ļaunprātīgu sadedzināšanu Ukrainā. Krava bijusi apdrošināta par summu, kas vairākkārt pārsniedz tās vērtību. Tiek ziņots, ka 1969. gadā Minariks centies “Radio Brīvā Eiropa” sarīkot sprādzienu. – I. M.) Tā ka ne visi šie biznesa projekti ir sekmīgi.
Tomēr ir skaidrs, ka daudziem bijušajiem StB virsniekiem un aģentiem nepatīk demokrātija, viņi neatbalsta konstitucionālo kārtību, iebilda pret stāšanos ES un NATO. Šo naidu viņi sarunās nespēj noslēpt. Ir skaidrs: ja viņiem būs iespēja kaut ko darīt pret jaunajām valsts struktūrām, tad viņi to darīs.
“Stūra māja” – kultūras pieminekļu sarakstā
Kultūras ministra pienākumu izpildītājs, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns parakstījis rīkojumu par komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vietas “Stūra mājas” iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, informē ministra preses sekretāre Dace Kārkliņa.
Ēka Rīgā, Brīvības ielā 61 ir starptautiskā un Latvijas mērogā nozīmīga vēsturiska vieta, informē ministrijā. “Tā ir unikāls objekts, kurā glabājas plašs liecību klāsts par notikumiem, kas saistās ar PSRS okupācijas politiskajām represijām un izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci”.
“Latvijas tautas apziņā šī vieta un apzīmējums “Stūra māja” saistās ar traģiskiem notikumiem. Latvijā nav otra šāda veida objekta, kas jau patreizējā veidolā var kalpot kā vēstījums nākamajām paaudzēm un brīdinājums, lai šādi noziegumi neatkārtotos,” savu lēmumu pamato Zalāns.
Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauta daļa no ēkas Brīvības ielā 61 pirmā stāva un pagrabstāva, un tai pieguļošā teritorijā esošie divi iekšpagalmi un caurbrauktuve. Ēka Brīvības ielā 61 laika posmā līdz 1940.gada rudenim darbojās Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija, Sabiedrisko lietu ministrija, kā arī Valsts Robežsardze.
No 1940.gada novembra līdz 1941.gada decembrim ēkā darbojās Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta Valsts drošības komiteja, kas savu darbību turpināja kā LPSR Valsts drošības ministrija (1944.-1954.gads) un vēlāk kā LPSR Valsts drošības komiteja (1954.-1991.gads). 2003.gadā pie ēkas fasādes tika atklāta piemiņas zīme “Melnais slieksnis” kā veltījums komunistiskā režīma upuru piemiņai. Ēkas atbilstību kultūras pieminekļu statusam ir izvērtējusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Savukārt VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, kuras īpašumā atrodas ēka, ir piekritusi tās iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
… režisoru nogalināt, vēstniecību nodedzināt!
Kremļa “vēsturnieks” Djukovs neslēpj savu vēlmi personīgi nogalināt filmas “The Soviet Story” režisoru un nodedzināt Latvijas vēstniecību !
… после просмотра 2/3 фильма у меня было одно желание: лично убить режиссера и сжечь нахер латышское посольство.
http://a-dyukov.livejournal.com/385527.html
Bet nu pavisam jauna ziņa – The Soviet Story beidzot parādījies arī youtubē:
#1 http://www.youtube.com/watch?v=9C8_O66NB30
#2 http://www.youtube.com/watch?v=5MlPJUdpqgc
#3 http://www.youtube.com/watch?v=TTUxzgS-mpo
#4 http://www.youtube.com/watch?v=551BbbWrvHU
#5 http://www.youtube.com/watch?v=8aP1yg3Cm2I
#6 http://www.youtube.com/watch?v=dUzkI1LX6ws
#7 http://www.youtube.com/watch?v=NfN6eGeHypI
#8 http://www.youtube.com/watch?v=RxRZ2hZE118
#9 http://www.youtube.com/watch?v=BGkS8Ibv914
Parādījās un nozuda. Tagad nospiežot kādu no šiem linkiem, redzam uzrakstu: This video is no longer available due to a copyright claim by Labvakar
Latviešu filma pasaulei par padomju režīma ļaunumu
Internetā jau pieejams dokumentārfilmas ”The Soviet Story” (”Padomju stаsts”) publicitātes klips
Raksts Latvijas Avīzē
“The Soviet Story” is a story of an Allied power, which helped the Nazis to kill Jews and which slaughtered its own people on an industrial scale. Assisted by the West, this power triumphed on May 9th, 1945. Its crimes were made taboo, and the complete story of Europe’s most murderous regime has never been told. Until now…
FILM SYNOPSIS
The film tells the story of the Soviet regime.- The Great Famine in Ukraine (1932/33)
- The Katyn massacre (1940)
- The SS-KGB partnership
- Soviet mass deportations
- Medical experiments in the GULAG.These are just a few of the subjects covered in the film.“The Soviet Story” also discusses the impact of the Soviet legacy on modern day Europe. Listen to experts and European MPs discussing the implications of a selective attitude towards mass murder; watch a Russian MP giving a Nazi salute in the Parliament of Russia, and meet a woman describing the burial of her new born son in a GULAG concentration camp.
The Soviet Story is a story of pain, injustice and “realpolitik”.
Lasāmviela
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 11.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 12.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 13.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 14.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 15.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 16.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 17.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 18.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sējums
Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 20.sējums
Muzejs “stūra mājas” pagrabos?
Bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) namā Rīgā, Brīvības ielā 61, ko mēdz dēvēt par čekas “stūra māju”, varētu ierīkot Genocīda muzeju.
Latvijas Okupācijas muzeja rīcībā ir pietiekami daudz vēsturisku materiālu, ko varētu izmantot, lai pagrabstāva telpās atjaunotu čekas pagrabu vēsturisko vidi, norādīja Rīgas domes deputāte Maija Stefane.
“Tāpat savas vēsturiskās liecības varētu sniegt bijušie politiski ieslodzītie – Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Muzejs dotu iespēju dokumentāli iemūžināt mūsu valsts vēstures visdrūmākās patiesības, vienlaicīgi izveidojot piemiņas vietu visiem cīnītājiem par Latvijas neatkarību un brīvību, kuri piedzīvojuši okupācijas režīma šausmas čekas moku pagrabos.”
Stefane atzina, ka pagaidām neesot veikti nekādi aprēķini par iespējamajām muzeja izveidošanas izmaksām, jo nav apzināta ne esošā situācija, ne iespējamie muzeja apjomi.
Čekas pagrabos jau bija iekārtots muzejs vācu okupācijas laikā, tas darbojās no 1941.gada 8.decembra līdz 1944.gada 12.oktobrim. Kā pastāstīja Valentīns Silamiķelis, kas strādāja šajā muzejā, 1942.gadā vien bijušos “čekas pagrabus” apskatīja 12 400 apmeklētāji.
Jau ziņoja, ka pagājušā gadsimta 90.gados bija plānots bijušos “čekas pagrabus” remontēt un pielāgot Okupācijas muzeja vajadzībām. Toreiz tika lēsts, ka remonts varētu izmaksāt apmēram trīs miljonus latu.
19.februārī, plkst.12.30 Rīgas domē 601.telpā notiks JL frakcijas rīkota preses konference, kurā tiks apspriesta genocīda upuru piemiņai veltīta muzeja ierīkošanas iespējamība. Preses konferencē tiks pausts arī frakcijas viedoklis par mājas Brīvības un Stabu ielas stūrī turpmāko izmantošanu.
Preses konferencē piedalīsies JL frakcijas vadītājs Olafs Pulks, Stefane, Latvijas Okupācijas muzeja direktore Gundega Michele un citi muzeja speciālisti, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans, Latvijas Nacionālo karavīru apvienības priekšsēdētāja vietnieks Jānis Tīlmanis, Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais, Latvijas Virsnieku apvienības priekšsēdētājs Roberts Millers, fonda “Sibīrijas bērni” valdes priekšsēdētājs Gunārs Toms un biedrības Memoriāls priekšsēdētāja Ruta Ozoliņa.
Avots: LETA
No būra brīvībā, no brīvības būrī
Virspriesteris Jānis Kalniņš. Latvijas Pareizticīgā Baznīca. Vēstures komentārs. SIA San Estera. 2007, 175 lpp.
Vairāku grāmatu, dokumentu krājumu un zinātnisku rakstu autors par Latvijas pareizticības vēsturi, virspriesteris Jānis Kalniņš publicējis darbu, kurā apskatītas Latvijas pareizticības likteņgaitas XX gadsimtā. Vērība pievērsta Latvijas Pareizticīgās baznīcas (LPB) stāvoklim Latvijas Republikas laikā, pirmās padomju okupācijas un vācu okupācijas laikā, kā arī pareizticīgo garīdznieku piespiedu emigrācijai un gaitām trimdā. Galveno uzmanību autors pievērš LPB likteņgaitām pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1918.gadā. Grāmata atstāj visai profesionāla no Pareizticīgās baznīcas skatu punkta analizēta pētījuma iespaidu, ja neskaita dažas autora piezīmes pielikumā, kas tieši neattiecas uz pētāmo tēmu un uzskatāms par citu darbu.
Pēc patriarha Tihona nāves Pareizticīgā baznīca Krievijā kļuva par vispadevīgāko totalitārā komunisma impērijas un boļševiku partijas valsts kalpu. Kur bija Krievijas pareizticība toreiz, kad miljonus sūtīja specnometinājumā uz mūžu, uz gulaga koncentrācijas nometnēm, nošāva, bet, lai lasītu evaņģēliju, bija nepieciešama atļauja strādāt bibliotēkas specfondā. Saprotams, ka Latvijas Republikas Pareizticīgajai baznīcai 1920.—1930.gadā nebija pa ceļam ar šo baznīcu un tā pēc paša patriarha Tihona atvēles, tāpat kā jau agrāk Igaunijas pareizticīgie 1936.gadā, pievienojās Konstantinopoles patriarhātam. J.Kalniņa grāmatā spilgti parādīti PSRS Ie TK ietekmētās Maskavas patriarhijas soļi arī pret LPB suverenitāti un LPB pretsoļi un pasākumi Konstantinopols patriarhāta patvērumā.
“Brīvprātīgā” pakļautība
Stāvoklis mainījās pēc Sarkanās armijas ienākšanas Baltijā 1939.—1940.gadā. Latvijas autonomās pareizticības atgriešanās Maskavas Patriarhijas pakļautībā acīmredzot bija tikpat brīvprātīga kā Latvijas valsts “brīvprātīgā iestāšanās PSRS”. Latvijas autonomās pareizticīgās baznīcas subversija Maskavas patriarhātam notika Maskavas patriarhāta eksarha Dmitrovas arhibīskapa Sergija (Voskresenskis) vadībā, kurš bija PSRS VDTK aģents ar segvārdu Boženka. Sergijs nacistu okupācijas laikā savā kabinetā līdz ar Hitlera portretu novietoja arī Trešā reiha valsts karogu, par ko brīnījās pat gestapo. Taču garīdzniecība pildīja savus pienākumus. Blakus desmitiem tūkstošu pareizticīgo krievu un baltkrievu kara bēgļu un karagūstekņu garīgajai aprūpei Latvijā daudzi Latvijas pareizticīgie garīdznieki devās uz vācu okupēto Krieviju un Baltkrieviju. Žēl, ka autors nav paskatījies Latvijas Valsts arhīvā noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto lietas, kur šie garīdznieki pēc kara kvalificēti par “vācu fašistisko iebrucēju līdzskrējējiem” un nosūtīti uz gulagu nomiršanai vai nošauti uzreiz.
Latvijā ievestā minoritāte, ievestie kaujinieki, ievestais sociālisms bija okupācijas gados ik uz soļa novērojama parādība. Ievestās minoritātes parasti ir uzticīgas savas impērijas informācijas telpai. Impērija uzspieda tautai arī tās sadomāto vēsturisko atmiņu, kas neatzina okupāciju. Migrantu lielākā daļa pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kļuva par pareizticīgajiem. “Pareizticīgie garīdznieki gandrīz visi ir krievi, pat Krievijas pilsoņi, kuri neprot latviešu valodu,” raksta Kalniņš. “Tātad “mēs”, pareizticīgie, esam tikai krievi… latviešus nevajag iesvētīt par priesteriem, jo viņi domā savādāk nekā krievi.” Vai te neatklājas šo krievu pareizticīgo šovinisms? Saprotams, ka etniski tik asimetriskās impērijas bijušajā teritorijā (150 tautības, bet 25 miljoni krievu dzīvo ārpus Krievijas), palielinoties nacionālā faktora īpatsvaram, visām tautām un krievu mītnes zemēm pieņemamas un vienlaikus īstenībai tuvas vienas pareizticības vēstures uzrakstīšana ir pat neiespējams darbs arī Latvijā. Kamēr krievi nejūtas atbildīgi par IV Krievijas impērijas izrīcībām arī Latvijā, acīmredzot pareizticības vēsturei jāveidojas no pareizticības nacionālo vēsturu kopuma. Daudzi Latvijas gara darbinieki, ja viņi neemigrēja, tika garīgi un fiziski iznīcināti. Arī Pareizticīgās baznīcas garīdzniecība sastāda ievērojamu šīs boļševiku krustā sistās inteliģences daļu, jau sākot ar arhibīskapu Jāni Pommeru, uz Vāciju izsūtīto metopolītu Augustīnu u. c.
J.Kalniņa grāmata ir patiess pārliecināta latviešu pareizticīgā stāsts nākamībai par LPB gaitām triju valsts okupāciju 50 gados attiecībās ar Maskavas patriarhiju.
Starptautiskā nozīme
Virspriestera J.Kalniņa mēģinājums taisnīgi atspoguļot Latvijas pareizticības XX gs. vēsturi saduras ar Krievijas mūsdienu jauno patriotisko vēsturnieku mēģinājumu atspoguļot Krievijas pareizticības vēsturi kā nepārtrauktu skaistu virzību uz augšu arī no 1917. līdz 1990.gadam.
Neskatoties uz sabrukušās impērijas vienmēr piedzērušās daļas raudām, šī melu piramīda turpina grūt arī Latvijas importētās minoritātes vēsturiskajā apziņā. Žēl, ka šīm raudām piekāpjas LPB sinode. Ar LPB Garīgās tiesas 2007.gada 27.jūnija lēmumu aizmuguriski un slepeni, sekojot Staļina troiku labākajai tradīcijai, virspriesteri Jāni izslēdza no klēra, atņemot viņam garīgo amatu. Pēc 70 gadiem no būra izkļuvušās Latvijas autonomās pareizticības pārstāvja balss acīmredzot tiek slāpēta vecajā būrī administratīvi, nevis publiski diskutēts par Latvijas pareizticības vēsturi XX gadsimtā.
Krievijas impērija vienmēr bija pret visu, ko Rietumi dara Baltijā, bet vai arī Latvijas pareizticības vadība šodien apkaro patiesības atjaunošanu mūsdienu Latvijā pat savā vēsturē, kas ir Latvijas vēstures sastāvdaļa, to mēs līdz šim nezinājām. Ja LPB vadība apkaro Latvijas vēstures daļas totalitārisma demitoloģizāciju un pieturas pie jaunā patriotiskā viļņa Krievijā, tad Latvijas pareizticība šodien ir Krievijas valsts reliģijas sastāvdaļa, jo viņu uzskati sakrīt.
Heinrihs Strods, vēsturnieks. Diena, 2007. gada 28. decembris.
Krievijā pārraksta vēsturi
Krievijā apstiprināta jauna modernās vēstures mācību grāmata, kas…tālāk…
Staļinu attaisnojošā Krievijas vēstures mācību grāmata ir atbilde “kaimiņvalstu rusofobijai”.
Jaunā Krievijas vēstures mācību grāmata, kurā slavināts pašreizējais prezidents Vladimirs Putins un attaisnota Staļina diktatūra, ir atbilde ārzemēs izplatītajai pretkrieviskajai tendencei, ceturtdien laikraksta “Kommersant” publikācijā apgalvo pretrunīgi vērtētās grāmatas redaktors Aleksandrs Fiļipovs.“Esmu analizējis kaimiņvalstīs izdotās Krievijas vēstures grāmatas un secinājis, ka mūsu kaimiņiem ir panākumi rusofobijas mācīšanā,” norādīja Fiļipovs. “Krievi tiek attēloti kā visa ļaunuma avots. Bija nepieciešams tam atbildēt.”Jaunā grāmata izsakās atzinīgi par Staļina un Brežņeva laikmetiem, attaisnojot autoritārismu un represijas, raksta “Kommersant”. Savukārt prezidenta Borisa Jeļcina valdīšanas laiks deviņdesmitajos gados raksturota kā krīze, bet Putina prezidentūras gadi kā efektīvs laika posms.
“Mēs neattaisnojam Staļina tīrīšanas, bet arī nekauninām viņu katrā lappusē,” skaidro viens no grāmatas autoriem, prokremliskā Efektīvās politikas fonda pētnieks Pāvels Daņilins.
Grāmatnīcās jaunais izdevums nav pieejams, bet 1000 nodrukātie eksemplāri nosūtīti skolām, kur grāmatu sāks izmantot jau 2008.gadā, raksta avīze “Ņezavisimaja Gazeta”.
Maskava, 27.dec., LETA–AFP.
Ar «laimīgā padomju pilsoņa» identitāti
Ja Krievijas žurnālistiem nepieciešams komentārs kādā ar 1937./1938. gada “Lielo teroru” saistītā jautājumā, tie parasti vispirms zvana autoritātei – A.Roginskim. tālāk…
Krievijas nespēja izvērtēt pagātni
Atskatīties, ieraudzīt un nošausmināties. V. Sprūdes (Latvijas Avīze) saruna ar vēsturnieku Juriju Afanasjevu.
Grib dzīvot ielā, kas nes slepkavas un sadistes vārdu
To rāda Madonas „Domes Vēstnesī” publicētā aptaujas anketa iedzīvotājiem par Martas Riekstas ielas nosaukuma maiņu. Pavisam tikušas saņemtas 26 atbildes no iedzīvotājiem, kuri dzīvo šajā ielā, kā arī no uzņēmējiem un organizācijām, kas atrodas šajā ielā, no kuriem neviens neatbalsta ielas nosaukuma maiņu.
Taču Saeimas deputāts Visvaldis Lācis kategoriski pieprasa nomainīt ielas nosaukumu.
Martas Riekstas iela nedod mieru Lācim
ĢIRTS ZVIRBULIS
Kaut vairākums madoniešu nemaz nevēlas, lai tiktu mainīts nosaukums Martas Riekstas ielai, tomēr Saeimas deputāts Visvaldis Lācis mierā nelikšoties.
Oktobra beigās publicējām Saeimas deputāta un vēsturnieka Visvalža Lāča rakstu, kurā viņš norāda uz nepieciešamību pārdēvēt padomju aktīvistes Martas Riekstas vārdā nosaukto ielu Madonā. Ne Madonas pašvaldībā, ne valdošo partiju vidū V. Lācim nav izdevies atrast dzirdīgas ausis, tādēļ viņš apņēmies gatavot īpašu likumprojektu un meklēt domubiedrus ārpus Saeimas.
Saeima vai premjers ielu nevar pārdēvēt
V. Lācis apgalvo, ka jau kopš pagājušā gada janvāra vairākkārt lūdzis Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāju Māri Kučinski aktualizēt jautājumu par ielas nosaukuma maiņu. Taču atbildes esot bijušas diezgan izvairīgas.
“Es Kučinski godīgi brīdināju, ka mierā nelikšos un cīnīšos līdz galam. To pašu žurnālistu klātbūtnē pateicu arī premjeram,” teic V. Lācis, piebilstot, ka, viņaprāt, šis ir latviešu pašcieņas jautājums. Tādēļ viņš ticies gan ar Madonas domes priekšsēdētāju Andreju Ceļapīteru, gan ar Martas Riekstas ielas iedzīvotājiem. Šo tikšanos gan viņš atceras nelabprāt, jo vairākums madoniešu, kā izrādās, nemaz nevēlas mainīt ielas nosaukumu. V. Lācis tagad spriež, ka, iespējams, viņi tikuši iebaidīti ar to, ka nosaukuma maiņa nesīs līdzi lielus izdevumus un piņķerīgu formalitāšu kārtošanu: “Patiesība jau tik bagātai pilsētai kā Madona vajadzētu spēt kompensēt cilvēkiem šīs neērtības.”
Pagājušonedēļ deputāts telefonsarunā par Martas Riekstas ielas problēmu informēja arī Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti. Taču premjers savus savas partijas biedru Madonā nevarot ietekmēt.
Arī Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece juridiskajos jautājumos Vineta Reitere apstiprināja, ka likuma “Par pašvaldībām” 21. panta 20. punkts dod pašvaldībām ekskluzīvas tiesības “piešķirt nosaukumus ielām, parkiem un laukumiem, kā arī pārdēvēt tos”. “Ja Saeimas deputāts raksta domei vēstuli ar kādu lūgumu, tai šis lūgums ir jāizskata un jāatbild tāpat kā uz ikvienu iesniegumu. Taču ielu nosaukumi noteikti nav tas jautājums, ko varētu regulēt ministrijas vai parlaments,” skaidro V. Reitere.
Gatavos likumprojektu
Ar juristiem konsultējies arī V. Lācis, kurš nolēmis sagatavot īpašu likumprojektu, kas uzliktu par pienākumu novākt “komunisma un nacisma ideologiem” veltītus pieminekļus un pārdēvēt viņu vārdā nosauktās ielas un laukumus. Par paraugu viņš ņemšot Polijas Kultūras ministrijas gatavo likumprojektu par nacionālajiem pieminekļiem, to nedaudz mīkstinot.
V. Lācis apzinājis arī citus padomju aktīvistu vārdā nosauktos pieminekļus. Piemēram, Cēsu rajona Kaives pagastā joprojām atrodas piemineklis sarkanajam partizānam Otomāram Oškalnam. Ieceres autors paskaidroja, ka likums attiekšoties tikai uz personu vārdos nosauktajiem pieminekļiem, tādēļ tā saukto Uzvaras pieminekli Rīgā tas neapdraudēšot. Tāpat tas neattieksies uz kapu pieminekļiem. Pēc V. Lāča ieceres, likuma izpilde būtu jākontrolē Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai.
LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis deputāta ieceri vērtēja skeptiski: “Manuprāt, pašvaldības tīri veiksmīgi tiek galā ar ielu un laukumu nosaukumiem, kā arī ar neiederīgo pieminekļu novākšanu. To tās pierādīja jau 90. gadu sākumā, atdodot ielām vēsturiskos nosaukumus.” Viņaprāt, katrā apdzīvotā vietā ir sava specifiska situācija un decentralizētā lēmumu pieņemšanas kārtība ļauj to ņemt vērā.
Satversme paredz, ka likumprojektu Saeimā var iesniegt Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī viena desmitā daļa vēlētāju. V. Lācis nešaubās, ka viņam izdosies atrast pietiekami daudz domubiedru deputātu vidū, taču viņu vārdus gan pagaidām nevēlējās atklāt. Tajā pašā laikā viņš bija skeptisks par iespēju, ka šādu likumprojektu varētu atbalstīt plenārsēdē: “Visticamāk jau es zaudēšu. Un ne tikai es. Zaudēsim mēs visi. Tas būs trieciens latviešu tautas pašapziņai.”
Tuvinās “VL”
To, kad šāds likumprojekts varētu nonākt Saeimā, deputāts neņēmās prognozēt. Sagatavošana esot jāveic rūpīgi un tā aizņemšot vismaz mēnesi.
obrīd Saeimas deputāts meklē atbalstītājus ārpus parlamentāriešu rindām un visatsaucīgākos domubiedrus atradis partijā “Visu Latvijai!”. Viņus arī nemulsina apstāklis, ka vairākums madoniešu vēlas paturēt līdzšinējo nosaukumu. “Mēs tāpat kā Lāča kungs uzskatām, ka šis ir visas tautas pašcieņas jautājums, ko nevar atstāt tikai pašvaldības ziņā,” teica partijas pārstāvis Raivis Dzintars. Dienā, kad likumprojekts tiks skatīts parlamentā, “vislatvieši” sola pie Saeimas nama rīkot piketu, lai pievērstu uzmanību šim jautājumam.
***
UZZIŅA
Kas bija Marta Rieksta.
Marta Rieksta dzimusi toreizējā Madonas apriņķa Adulienas pagastā 1919. gadā. Pēc Cesvaines ģimnāzijas pabeigšanas pievienojusies komjauniešiem. Otrā pasaules kara laikā darbojās strādnieku gvardes rotā, kas apspieda tautas sacelšanos. “Padomju presē viņa slavināta kā aktīva cīnītāja pret bandītiem. Kā mēs visi šodien labi zinām, par bandītiem tolaik tika dēvēti latviešu nacionālie partizāni. Vai tiešām kāds uzskata, ka latviešu slepkavai būtu jāizrāda tāds gods, saucot ielu viņas vārdā?” retoriski jautā V. Lācis.
Vēsturnieks un Madonas domes deputāts Indulis Zvirgzdiņš (“TB”/LNNK) turpretī norādīja, ka vācu okupācijas laikā M. Rieksta arestēta un nošauta, tādēļ būtu uzskatāma par ideoloģiju sadursmes upuri. Līdzīgu viedokli nesen televīzijā pauda arī Madonas mērs. Turpretī V. Lācis uzskata, ka šādi argumenti neiztur kritiku: “Pret nacistisko okupāciju cīnījās arī īsti Latvijas patrioti. Es aicinātu pašvaldību šo ielu nosaukt viņu, nevis komunistu līdzskrējējas vārdā.
“Latvijas Avīze, 24.nov., 2007
Cesvaines vidusskolas skolotāja I. Holste avīzē “Stars” rakstīja: “Kad Cesvaines vidusskolā pirmoreiz pēckara laikā izveidoja ievērojamāko absolventu fotostendu, pret Riekstas portretu protestēja vairāki pirmskara laika skolas beidzēji, piesaucot dažādus Riekstas grēkus: citi stāstīja, ka viņa bijusi ļoti nežēlīga, pat sadistiska pret Madonas cietumā nonākušajām sievietēm. No Madonas cietuma 1941.gadā sākās nāves ceļš citai Cesvaines vidusskolas absolventei un skolotājai Marijai Ivānei. Un ne tikai viņai. Vēl citi iebilda pret viņas darbību pionieru organizācijas vadīšanā Madonas rajonā.
Saņemtas arī liecības, ka 1941.gada jūnijā, kad Madonas stacijā vēl stāvējis izsūtāmo ešelons, rajona partijas komitejai lūgts, lai no ešelona atbrīvo radinieka bērnus – mazuļus. Partijas komitejā bijusi arī Rieksta, kura asi iebildusi pret šādu iespēju un teikusi, ka šie mazuļi vispār neesot pelnījuši, lai dzīvotu.
Iela jāpārdēvē
Jānis Lapiņš, RPRB valdes priekšsēdētājs
Rīgas Politiski represēto biedrība apsprieda “Latvijas Avīzes” 29. oktobra numurā publicēto Visvalža Lāča rakstu “Cildinājums komunistu teroram”, kā arī turpat un arī nesen televīzijā publicētos komentārus šajā jautājumā. Atbalstu V. Lāča viedokli, ka ielas nosaukumu nepieciešams mainīt.
Madonā joprojām dzīvo M. Riekstas izraisītajās represijās cietušo cilvēku pēcteči un radinieki, kuriem minētās ielas nosaukums ir sāpīgs atgādinājums par viņas sagādātajām ciešanām.
Kā praktiski vienīgais arguments pret ielas nosaukuma maiņu (ja neskaita to, ka “šajā ielā dzīvojošie madonieši to negrib”) diskusijā izskanēja praktiskas dabas apsvērumi – nosaukuma maiņa madoniešiem nozīmē papildu izdevumus un laika patēriņu, kārtojot dažādas formalitātes.
Ir saprotams, ka vēl lielāki izdevumi bijuši, pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas mainot veselas virknes Rīgas ielu nosaukumus; tomēr ne reizi nav dzirdēts, ka rīdzinieki līdzīgu apsvērumu dēļ būtu pret to iebilduši, kaut gan Rīgas ielas ir daudz garākas par Madonas ielām, bet ar pārdēvēšanu saistītās izmaksas daudzkārt lielākas.
Vēl viens ielas nosaukuma maiņas oponentu arguments, kas atstāstīts “Latvijas Avīzē”, mums liekas galīgi nesaprotams. M. Riekstas ielas nosaukumu it kā nevajadzētu mainīt, jo M. Rieksta ir mūsu pagātnes daļa. Kā zināms, rīdzinieki nolēma nesaglabāt ne Ļeņina, ne P. Stučkas ielas nosaukumu, lai gan šie abi valstsvīri arī ir uzskatāmi par mūsu pagātnes daļu. Mēs gan nosodām viņu darbību, tāpat kā mēs nosodām M. Riekstas mums zināmo darbību.
Tādēļ mēs uzskatām, ka madoniešiem būtu jāmācās no rīdziniekiem arī šajā jautājumā.
Latvijas Avīze, 3.dec., 2007
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
