Komunisma upuru piemineklis Otavā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=64323&date=2009-09-30

Baltiešu un austrumeiropiešu kopienai Kanādā izdevies panākt, ka valsts galvaspilsētā Otavā tuvākajā nākotnē tiks uzcelts piemineklis totalitārā komunisma upuriem.

Neveiksmi cietuši mēģinājumi svītrot no pieminekļa teksta vārdu ”komunisma”. Debatēs par to, kādam uzrakstam vajadzētu būt piemineklī, no daļas Kanādas sabiedrības un politiķu izskanēja piesardzīgs viedoklis, ka komunisma pieminēšana būtu ”politnekorekta”. Tomēr, kā informēja viena no pieminekļa celšanas iniciatorēm, fonda ”Tribute to Liberty” valdes un reizē arī Kanādas latviešu federācijas priekšsēde Alīde Forstmane, par valstij piederošo zemes īpašumu un ēkām atbildīgā Kanādas institūcija “National Capital Commission” (NCC) devusi piekrišanu radikālākajam variantam. Līdz ar to piemineklī būs teksts “Memorial to Victims of Totalitarian Communism – Canada, a Land of Refuge” (”Piemineklis totalitāra komunisma upuriem – Kanāda, patvērumu zeme”). To var uzskatīt par Kanādas latviešu, baltiešu un citu Otrā pasaules kara bēgļu uzvaru ilggadīgajā cīņā par vietējās sabiedrības informēšanu par komunisma noziegumiem, norādīja A. Forstmane.

Pieminekļa projektā iesaistījušās ne tikai Kanādas baltiešu, bet arī čehu, ungāru, poļu, slovēņu, ukraiņu, ķīniešu, kubiešu, tibetiešu, vjetnamiešu kopienas. Pieminekļa celšanai nepieciešamos 1,5 miljonus kanādiešu dolāru fonds ”Tribute to Liberty” paredzējis savākt, piesaistot privātos ziedotājus. Pēdējos gados komunisma upuru piemiņas memoriāli jau atklāti Kanādas ekonomiskās dzīves metropolē Toronto, kā arī Vašingtonā ASV.

Modinot Eiropas sirdsapziņu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=51694

“Viena no būtiskākajām komunisma iezīmēm pavisam noteikti bija tā noziedzīgā daba, bet vēl būtiskāka tā iezīme man šķiet meli, kuru aizsegā varēja īstenot teroru,” atzīst ievērojamais Francijas vēsturnieks Nikolā Verts.

Nikolā Verts, Stefanu Kurtuā, Andžejs Pačkovskis, Žans Luī Margolēns un Karels Bartošeks ir “Komunisma melnās grāmatas” autori. Grāmata, kas Francijā pirmoreiz iznāca 1997. gadā, sacēla īstu viesuļvētru, un pār tās autoriem brāzās gan atzinības, gan ļoti smagas kritikas vārdi. Jāpiebilst, ka kritizēja galvenokārt kreisie, kuri komunistisko noziegumu atmaskojumu PSRS uztvēra kā vēršanos pret “ideālo komunismu”.

“Pagātne turpinās šodien, un, ja komunistiskā režīma noziegumus plaši nenosodīs, tad pie pirmās izdevības vecie ieroči atkal tiks likti lietā,” Eiropas Parlamenta publiskajās debatēs “Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem” atzina N. Verts.

– Kā jūsu vērtējumā virzās diskusijas par komunisma nosodījumu starptautiskajā līmenī? Vai jūtams, ka rietumeiropiešu izpratne pieaug?

N. Verts: – Jā, manuprāt, šajā ziņā ir jūtams neliels, bet visai stabils progress. Tomēr rietumvalstīs vēl joprojām komunisma nosodīšanai ir visai liela pretestība. Pirmkārt un galvenokārt tāpēc, ka mēs, rietumnieki, uz savas ādas neesam piedzīvojuši totalitāro komunismu. Otrkārt, tāpēc, ka komunisti no dažādām valstīm, piemēram, Francijas, Itālijas un citām, kur savulaik pastāvēja pretestība nacismam, no nacisma sagrāves guva morālu labumu, jo komunistu popularitāte līdz ar to auga. Tieši te vēstures izpratnē meklējama galvenā plaisa starp

Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīm.

Vienotākas vēstures izpratnes veidošana Eiropas austrumos un rietumos būs grūts uzdevums, jo visai atšķirīga ir cilvēku vēsturiskā pieredze un paaudžu atmiņas. Manuprāt, tas ir ilgāka laika posma jautājums, un saistībā ar to galvenokārt jādomā par jaunās paaudzes izglītošanu, darbu ar skolu jaunatni. Joprojām Rietumeiropas skolu vēstures mācību grāmatās nav iekļauti jautājumi par padomju totalitārismu, un te arī rodams izskaidrojums, kāpēc rietumnieku apziņā tas ir “baltais plankums”.

– Jūs gan esat viens no tiem vēsturniekiem, kurš centies tos aizpildīt. Pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas jūs un citi grāmatas autori tika gan slavēti, gan pelti. “Knābāja” ne tikai Francijā un citur Rietumeiropā, kur ir spēcīgi kreisie, bet arī Krievijā, sevišķi pēc Putina nākšanas pie varas. Tiesa, daudzas kritiskās piezīmes tēmētas nevis pēc būtības, bet vairāk, lai demonstrētu attieksmi… Ja līdzīgu grāmatu publicētu šodien, vai kritika, jūsuprāt, būtu tikpat asa?

– Jā, pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas mums veltīja daudz atzinības vārdu. Bet bija arī kritika, pat ļoti asa, un Francijā tā nāca arī no prokomunistiskām aprindām, kurām bija stipras pozīcijas augstskolās, no tā sauktā komunistu loka. Viņi centās uzsvērt, ka ir jāizšķir vairāki komunisma veidi, arī “demokrātiskais komunisms”. Ja tāds, piemēram, pēc viņu teiktā, būtu izveidojies Francijā, tad gan cilvēki netiktu spundēti cietumos, nometnēs, netiktu sodīti un tamlīdzīgi. Šāds viedoklis ir visai stiprs arī šodienas Francijā, neraugoties uz to, ka politiskā situācija ir mainījusies.

Aizvadītajās prezidenta vēlēšanās Francijā par komunistisko partiju balsoja 1,5 procenti vēlētāju. Kad pirms 12 gadiem iznāca “Komunisma melnā grāmata”, šis skaitlis bija ap 10 procenti. Pēc Otrā pasaules kara tas bija apmēram 30 procenti. It kā, no vienas puses, komunistu pozīcijas sarukušas. Bet tradicionālās komunistiskās partijas nomaina tā sauktās trockistu virziena partijas: mētelītis cits, bet būtība paliek tā pati – komunistiskā. Francijā šī trockistu kustība kļūst arvien populārāka. Viens no tās līderiem ir gados jaunais, harismātiskais Olivjē Besanseno, kurš prezidenta vēlēšanās ieguva vairāk nekā četrus procentus balsu. Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka to popularitāte pieaug. Francijā veidojas jauns komunisma paveids, tā sauktajā Antikapitālistu partijā apvienojoties dažādām sīkām trockistu partijām, un te nevar runāt par “neievērojamu Francijas kreiso daļu”. Tāpēc, ja mēs šodien izdotu grāmatu, kas līdzīgi “Komunisma melnajai grāmatai” atklāj šā režīma represīvo, tumšo, noziedzīgo pusi, tad mēs, domājams, saņemtu daudzas uzslavas, bet neizbēgami arī daudz kritisku vārdu.

Par komunisma noziedzīgo būtību es detalizētāk rakstu savā pēdējā grāmatā, kas iznākusi pavisam nesen un kas veltīta teroram Padomju Savienībā 1937. – 1938. gadā. Tās nosaukums ir “Dzērājs un puķu pārdevēja: masu noziegumu autopsija”. Šos divus tēlus kā centrālos es izvēlējos tāpēc, ka gribēju parādīt, cik vienkārši režīms varēja samīdīt cilvēka dzīvi. “Dzērājs” ir strādnieks, kurš bija aplam aizrāvies ar grādīgo un, reibumā kādā dzelzceļa stacijā plašu roku vēzēdams pudeli ar atlikušo šņabi, nejauši apšļakstījis Kaļiņina portretu. Viņš “par terorismu” sodīts ar nāvi. Otrs tēls ir pensionāre, kura cenšas izdzīvot, pie kapsētas pārdodot puķes. Nelaimīgā kārtā viņa sarunājusies ar cilvēkiem, kas rakuši kapus, un viens no puišiem izteicies: nenes rīt puķes, jo šonakt mēs vedīsim simtiem nošauto. Sieviete par to izpļāpājusies kādā sarunā, un tas nonācis līdz NKVD ausīm. Viņa arestēta, jo izpļāpājusies par “slepenu operāciju”, un vēlāk pati nošauta kādā no slepenajām masu apšaušanām 1937. gadā. Tā kā grāmatā apkopoti stāsti nevis par skaļiem notikumiem, par ko runāja un zināja visi, bet par slepenām masu operācijām, kurās arestēja ap 1 500 000 cilvēku, no tiem 750 līdz 800 tūkstošus nošāva 15 mēnešu laikā. Grāmatā sniedzu arī ieskatu telegrammu sarakstē starp Staļinu un PSRS iekšlietu komisāru Ježovu.

– Virkne vēsturnieku bijušo PSRS apraksta kā “cilvēkēdāju valsti” – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viena no jūsu nesenajām grāmatām “Kanibālu sala” aprakstīts kanibālisms uz Sibīriju deportēto vidū, kuri tikuši iemesti necilvēcīgos apstākļos.

– “Kanibālu sala” – tā man šķita spilgta metafora šausminošajiem 1933. gada notikumiem Sibīrijā. Turp tika aizvesti ap 6000 Staļina tīrīšanu upuri, kuri bez ēdiena un pajumtes burtiski tika izsviesti Nazino salā. Vairāk nekā 4000 no viņiem gāja bojā aptuveni četru nedēļu laikā. Ir ziņas par vairākiem desmitiem kanibālisma gadījumu, kā arī par to, ka cilvēki tika nogalināti, lai viņus ēstu. Komunisms un marksisms, kā pierādījies, spēja noārdīt cilvēkos visu cilvēcīgo līdz pamatiem. Bēdīgākajos gadījumos apstākļi bija tādi, ka cilvēki regresēja līdz galējai robežai – kanibālismam.

Manuprāt, viens no komunistiskā režīma baisākajiem noziegumiem ir mākslīgi izraisītais bads, un šai tēmai plānoju tuvāk pievērsties savā nākamajā grāmatā par Padomju Savienību. Tieši bads bija vainojams pie lielākā upuru skaita PSRS, sevišķi trīsdesmito gadu sākumā. Jārunā arī par pēckara laika badu 1946. – 1948. gadā, kas ir mazāk zināms fakts, bet arī tas nopļāva ap miljonu. Tie nav vienīgie, bija arī citi gadījumi. Nesen man nācās ar saviem kolēģiem vēsturniekiem diskutēt par Ukrainas golodomoru, kad pirms pāris mēnešiem savā lekcijā Hārvardā es pierādīju, ka tas jāuzskata par genocīdu.

– Krievijā gatavojoties pieņemt likumu, kas liegtu “pārrakstīt vēsturi” un ļautu sodīt tos, ka neatzīst Krievijas uzvaru “Lielajā Tēvijas karā”. Jūs laiku pa laikam braucat uz Krieviju. Kā vērtējat to, kas vēstures jomā notiek Krievijā? Vai tur grib redzēt īsto vēsturi?

N. Verts: – Ar Krievijas vēstures pētnieku biedrību “Memoriāls” (Kremļa aprindas uz šo grupu, kas pauž no oficiālajām nostādnēm atšķirīgu viedokli, skatās šķībi. – I. M.) sadarbojos jau 15 gadus un tieši viņiem esmu veltījis savu pēdējo grāmatu. Pēdējo gadu laikā notikumu attīstība Krievijā bijusi ļaunu vēstoša, nepatīkama. Es Krievijā saskatu arvien straujāku nacionālisma, lielkrievu šovinisma attīstību, un daudzi notikumi un izteikumi raisa bažas. Piemēram, par to, ka jaunajās mācību grāmatās arvien mazāk un mazāk, līdz pat minimumam samazināta informācija par gulagu, par staļinistu melnajiem darbiem. Tieši pretēji – Staļins tiek dēvēts par lielisku, efektīvu vadītāju! Jaunajās grāmatās pausts uzskats, ka staļinisms kopumā jāuzskata par pozitīvu, jo tas veicinājis PSRS pārtapšanu par starptautiska līmeņa lielvaru un ļāva uzvarēt Otrajā pasaules karā. Protams, nevar noliegt PSRS ieguldījumu nacisma sagrāvē, bet tad jāvaicā, par kādu cenu iegūta šī uzvara? Par to vara bez lielas nožēlas maksāja ar miljoniem padomju armijas karavīru dzīvībām.

– Latvijas vēsturnieki sūdzas, ka Krievijā arvien vairāk arhīvu kļūst nepieejami.

– Priecājos, ka man ir iespēja sastrādāties ar Krievijas vēsturniekiem, kuriem savulaik bijusi visai laba pieeja arhīviem. Lai arī jūtams, ka pēdējā laikā arhīvi ierobežo pieeju lietām un šajā ziņā situācija noteikti ir sliktāka nekā pirms desmit gadiem, joprojām ir cerības, ka ne jau visas mapes saliktas “ārpus vēsturnieku pieejamības robežas”.

– Viena no Latvijas nelaimēm ir joprojām jūtamās okupācijas sekas. Latvijas sabiedrībā ir divas pretrunīgas vēstures izpratnes, jo tie, kas garīgi jūtas padomju ļaudis, noliedz Latvijas okupācijas faktu. Tāpat mūs dažkārt neizpratnē atstāj dažādu starptautisko ekspertu ieteikumi: sak, nelūkojieties tik daudz pagātnē, vairāk domājiet par nākotni! Jautājums ir, cik drošu nākotni var būvēt uz ļodzīgiem pamatiem?

– Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vienotu sabiedrību uz pamatiem, kas ļogās un drūp, uzcelt nevar – pagātne ir jāzina. Te gan jums laikam jācer uz jauno paaudzi – uz tiem, kas šodien sēž skolas solā, un izglītošana ir valsts uzdevums. Mēs, vēsturnieki, gan labi zinām, cik daudz laika tas prasa.

Baltos plankumus vēstures izpratnē var atrast vai katrā valstī. Un pēc kāda laika – 20, 30 vai 40 gadiem – šī vēsturiskā amnēzija sabiedrībai dod spēcīgu prettriecienu. Piemēram, Francijā sāpīgās tēmas ir karš Alžīrijā, kolaborācija ar nacistiem un citas. Vai ikviena valsts iet cauri līdzīgiem procesiem, kad uz kādu laiku tā nevēlas uzlūkot savas vēstures tumšākos laukumus.

Komunisma nosodījuma dažādās toņkārtas

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50485

Eiropai ir jānosoda totalitārā komunisma noziegumi, tāpat kā savulaik tika nosodīti nacisma noziegumi, un Eiropas Parlamentam (EP) jāpieņem attiecīga rezolūcija.

EP rezolūcija, kas nosoda komunistisko režīmu un tā noziegumus, būtu nozīmīgs solis gan vēsturiskā taisnīguma atjaunošanā, gan arī vienotas vēstures izpratnes veidošanā Eiropā – šī atziņa Eiropas Parlamenta konferencē “Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem” vienoja gan ievērojamus Eiropas līmeņa vēsturniekus, gan politiķus. Vakar debatēs “Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms” eiroparlamentārieši sprieda, kādai šai rezolūcijai jābūt, diskutējot par EP četru politisko grupu iesniegtajiem rezolūcijas priekšlikumiem.

Jāatzīst, iesniegtie projekti ir ļoti atšķirīgi. Piemēram, Eiropas Tautas partiju grupas iesniegtais projekts ir konkrēts un ļoti tiešs. Tajā uzsvērts, ka pašreizējā attieksme, kāda pret komunisma noziegumiem valda Rietumeiropā, de facto veicina dažādu attieksmi pret komunisma un nacisma upuriem. Atzīmēts, ka komunisma noziegumu nenosodīšana miljonos Eiropas iedzīvotāju rada cinismu un postkomunistiskajās valstīs traucē veidot demokrātiskas sabiedrības. Komunisma un nacisma noziegumu pielīdzināšana, pēc deklarācijas projekta autoru domām, nav iespējama, ja jaunatne tiek turēta par tiem neziņā, un izteikts aicinājums papildināt skolas vēstures grāmatas.

Pavisam citādā toņkārtā ieturēts un, kā šķiet, ar sakostiem zobiem rakstīts EP sociālistu grupas projekts. Tajā uzsvērts, ka “pilnīgi objektīva vēstures faktu interpretācija nav iespējama”, “nevienam politiskajam grupējumam vai partijai nepieder monopola tiesības uz vēstures interpretāciju, līdz ar to tādus [paziņojumus] nevar uzskatīt par objektīviem”, tāpat, ka “oficiālu vēstures faktu interpretāciju nedrīkst uztiept ar parlamenta vairākuma lēmumu; parlaments nevar izdot likumus par to, kā vērtēt pagātni”. Sociālisti arī devuši mājienu par 20. gadsimta vēstures “divpusīgumu un sarežģītību”, rezolūcijas projektā formāli piekrītot: vienīgais, ko šajā sakarā vajadzētu darīt, – ieviest kalendārā nacisma un komunisma upuru piemiņas dienu.

25. martā pie EP sēžu zāles deputāte Inese Vaidere saviem Eiropas kolēģiem dalījusi melnas sēru lentes un informatīvas lapiņas par iedzīvotāju deportācijām Baltijas valstīs. Šādu informāciju viņa nosūtījusi arī EP deputātiem.

“Diemžēl Eiropas kopējo vērtību pamatā nav prasības vispusīgi un taisnīgi vērtēt totalitārisma noziegumus Eiropā un to sekas. Līdz ar to eiropiešus šodien vājina puspatiesības, vienpusēja interpretācija vai vēsturiskās patiesības noliegšana,” debatēs teica EP deputāts Ģirts Valdis Kristovskis, kura izveidotā darba grupa “Vienota Eiropa. Vienota vēsture” kļuvusi par stingru pamatu, lai EP vispār nonāktu līdz tik augsta līmeņa debatēm. Klasiska Eiropas morālā vājuma izpausme, pēc deputāta domām, ir 2008. gada novembrī pieņemtais Ietvarlēmums par rasismu un ksenofobiju, kas prasa kriminālatbildību tikai par nacistisko noziegumu rupju banalizēšanu, bet joprojām attaisno totalitārā komunisma noziegumus Eiropā. “Tā ir piekāpšanās noziedzīgā padomju režīma mantinieku priekšā, kas turpina rupju ideoloģisko cīņu pret Rietumeiropas vērtībām un demokrātiju,” konstatē deputāts.

Par Latvijas vēstures boļševistisko sānsoli

Dr.habil.hist., prof. Aivara Strangas raksts http://www.vestnesis.lv/?menu=doc&id=185985

Stučkas režīms

“Ātra padomju varas uzvara un tās ciešāka nodibināšana Latvijā būs drošs līdzeklis iemest jaunu degošu lāpu mūsu pretinieku revolucionārā pulvera tornī” (Pēteris Stučka, 1918.gada 17.decembris).

“Padomju Latvija krita no iekšējā sabrukuma, jo viņai izslīdēja no apakšas tas pamats, uz kura tā balstījās un uz kura tai bij vienīgā iespēja balstīties, t.i, darba tautas masu uzticība un atbalsts” (Linards Laicens, 1919.gada 8.augusts).

Neilgu laiku, 1919.gada maijā-jūnijā, Latvijā vienlaikus pastāvēja pat trīs valdības: Kārļa Ulmaņa, Andrieva Niedras un Pētera Stučkas valdība. Bet vien Ulmaņa valdībai un pašam K.Ulmanim Latvijas neatkarība, latviešu un citu Latvijas iedzīvotāju brīvība, neatkarība un uzplaukums bija vērtība pati par sevi, vienīgā un galvenā. A.Niedre bija vācu marionete, kurš galu galā nolaidās zemāk par zemo, kļuva par krievu un vācu bandu – bermontiešu – nožēlojamu pakalpiņu un kuram galvenais bija baltā Krievija, nevis Latvija.

Taču vislielāko himeru varā bija P.Stučka – viņam galvenais bija pat ne sarkanā Krievija, bet “…vispārējā sociālistisko padomju Republiku apvienība Eiropā”. Ja A.Niedra bija gatavs ziedot Latviju krievu un vācu reakcionāru labā, tad P.Stučka bija gatavs iet vēl tālāk – pārvērst Latviju par “degošu lāpu” un nodedzināt to Vispasaules revolūcijas vārdā.

Josifs Staļins – padomju Latvijas veidotājs

Padomju Krievijas Tautību lietu komisārs Josifs Staļins jau kopš 1917.gada oktobra lielinieku apvērsuma spēlēja ievērojamu lomu arī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas lielinieku politikas veidošanā. Piemēram, zīmīga ir viņa telegramma Igaunijas lieliniekiem 1917.gada beigās: pilnīgi atbalstot igauņu priekšlikumu izvērst teroru pret “kontrrevolucionāriem”, viņš vienlaikus neslēpa, ka ideja par koncentrācijas nometni ir izcila [(1) - skat. vēres], un ka igauņu lielinieki jau paši bija izvirzījuši valsts terora politiku, kura bija centrālā lielinieku (komunistu), neatkarīgi no viņu nacionālās piederības, ideoloģijas un prakses, sastāvdaļa. (Lai gan oficiāli koncentrācijas nometnes padomju Krievijā sāka veidot 1918.gada 8.septembrī, bet ideja par tām jau tad bija ļoti tuva Staļina personībai.)

Tomēr latviešu lielinieki fizisku teroru paspēja sākt arī īsajā laika posmā kopš 1917.gada novembra līdz visas Latvijas krišanai vācu rokās 1918.gada februārī. Burtiski pāris dienas pirms vācu ienākšanas, 20.februārī, Strenču mežā tika nošauti 7 cilvēki (no tiem – 6 latvieši); netālu aiz Valkas, pie Kaģeru Ezerkroga ceļmalā tika atrasti 9 sakropļoti līķi, pat ar izdurtām acīm; pie Alūksnes sarkangvardi nodūra grāfu Palenu… Šo baigo sarakstu var turpināt. Latviešu lielinieku darbībā un valodā jau 1918.gadā bija parādījies jauns “jēdziens”, kuru lielinieku Latvijas upuri iepazīs visā tā baigumā 1941. un 1949.gadā, – “lopu vagoni” lielinieku upuriem. (2)

Bet tad, sagrābuši varu Krievijā, lielinieku vadītāji uz laiku mainīja nacionālās politikas lozungus un paziņoja par “nekrievu tautu tiesībām uz nacionālo pašnoteikšanos, līdz pat tiesībām uz atdalīšanos no Krievijas”, – tieši Staļins to uzsvēra trešajā padomju kongresā 1918.gada janvārī. Un uzsvars pat tika likts gandrīz vai uz obligātu atdalīšanos!

Tam bija vismaz divi cēloņi. Pirmkārt, lielinieki vēlējās iegūt popularitāti nekrievu tautu vidū. Otrkārt, viņi vēlējās iespaidot sev par labu Centrālās un Austrumu Eiropas tautas, kuras atradās Vācijas okupācijā vai Austroungārijas varā. Tomēr būtībā ne V.Ļeņins, ne J.Staļins nebija atteikušies no tieksmes pakļaut visas bijušās cariskās Krievijas teritorijas un iedvesmot t.s. sociālistisko revolūciju Eiropā; viņi tikai mainīja taktiku.

Bet latviešu lieliniekiem, kuri vienmēr bija bijuši ļoti lojāli Ļeņinam un bija pilnīgi pieņēmuši partijas agrāko politiku par to, ka maksimālais, kas ir vēlams – autonomija Krievijas sastāvā, Ļenina un Staļina oportūnisms bija negaidīts un sākotnēji pat nepieņemams. Kamēr visa Baltija 1918.gadā atradās Vācijas okupācijā, latviešu lielinieku negatīvajai nostājai pret nacionālo pašnoteikšanos atdalīšanās (formālas) veidā gan bija maza praktiskā jēga, bet tāda tā vairs nebija pēc Vācijas sakāves karā, pamiera 1918.gada 11.novembrī un padomju Krievijas lēmuma jau 13.novembrī sākt uzbrukumu Rietumu virzienā un atgūt visas kara laikā zaudētās teritorijas. Ļeņina priekšstatā t.s. pašnoteikšanās Baltijā varētu pat veicināt sociālistisku revolūciju pašā Vācijā (Cik maza gan viņam bija izpratne par stāvokli Vācijā!). Tāpēc, kad 18.novembrī Rīgā tika pasludināta neatkarīga un demokrātiska Latvija, bet latviešu lielinieki joprojām vilcinājās pieņemt lēmumu par alternatīvas Latvijas – padomju Latvijas – “neatkarības” pasludināšanu, Ļenins un Staļins kļuva nepacietīgi.

Un, lūk, 23.novembrī Staļins Maskavā sasauc LSD CK Krievijas biroja ārkārtas (tas liecina, cik lielā mērā viņš jau bija nemierā ar P.Stučkas neizlēmību) sēdi un paziņo: “…viņš …dzirdējis, ka Latvijas SD negribot dibināt revolucionāro pagaidu valdību…” (3) Un latviešiem tiek nodots Ļeņina rīkojums, lai valdība nekavējoši kā pirmo soli sper uz “neatkarīgu” padomju Latviju.

Tādējādi Staļins, kurš no augstākās lielinieku vadības tieši atbildēja par stāvokli Baltijā un Kaukāzā, precīzi pauž tā brīža Maskavas taktiku, kurai nespēj līdzi tikt P.Stučka. Un Staļins skaidri diktē, kā padomju Latvija jārada: pirmkārt, tā tiks izveidota padomju Krievijas agresijas rezultātā – “Krievija sūta uzbrukumā {latviešu strēlniekus} uz Latviju…”. Tas, ko viņš varbūt vēl nepateica, bija tas, ka uzbrukumā tiks sūtīta arī t.s. internacionālā brigāde, kuras sastāvā nospiedošā masa bija brīvprātīgie ķīnieši, kas bija aktīvi vairākās vietās padomju Krievijā un slaveni ar savu neaprakstāmo nežēlību (4). Otrkārt, Staļins noteica veidu, kurš kļūs par klasisku padomju agresijas īstenošanā turpmāk: tiklīdz padomju karaspēks sagrābs kādu pierobežas vietu Latvijā, tajā tiks pasludināta “revolucionārā valdība”, kura balstīsies uz iebrucēju armiju, bet pretendēs uz Latvijas iedzīvotāju gribas brīvu izpausmi; Staļins pat ieteica konkrētu vietu, kur šo valdību pasludināt – kādu nevienam nezināmu ciemu Torošino, Pleskavas guberņā…

Līdz ar to 1918.gada 4.decembrī Maskavā tika izveidota Staļina pieprasītā pagaidu padomju valdība Stučkas vadībā, bet tās nonākšana Latvijas tuvumā bija atkarīga no padomju armijas uzbrukuma, kurš sākās no Pleskavas divos galvenajos virzienos – uz Valku un uz Vecgulbeni. Laikam jau šā uzbrukuma gaitā tika atmests Torošinas variants, iespējams tāpēc, ka tas bija pārāk odiozs: Maskavā, nevis Latvijā, izveidotā “valdība” sevi pasludina kādā nevienam nezināmā miestā! Tāpēc, kad 17.decembrī 2.latviešu strēlnieku brigāde nonāca vācu atstātajā Valkā, tur arī tika pasludināts, ka no Maskavas ieradusies P.Stučkas padomju valdība pārņem visu varu Latvijā.

(Nepaies ilgs laiks, un tieši šāds modelis tiks pielāgots spēlē ar daudz lielākām likmēm. Iebrūkot Polijā 1920.gada jūlijā, no Maskavas tika atvesta 23.jūlijā izveidotā poļu pagaidu revolucionārā valdība (komiteja) Juliana Marhļevska vadībā un izvietota Belostokā – pirmajā kaut cik lielākā poļu pilsētā, kuru Krievija bija sagrābusi. Patriotiskajos poļos šī marionete izraisīja pilnīgi pretējo tam, ko Maskava gaidīja, – nelokāmu gribu pretoties Polijas neatkarības iznīcināšanai. Tas pats notika 19 gadus vēlāk, 1939.gada nogalē, kad, iebrūkot Somijā, Maskava izveidoja marionetisku Somijas t.s. valdību mazā Somijas pilsētiņā pašā PSRS pierobežā, Teriokos, kuru Sarkanā armija bija sagrābusi, Oto Kūsinena vadībā, un rezultāts bija tāds pats – somi ar gandrīz reliģisku fanātismu cīnījās pret iebrucējiem.)

… Bet 1918.gada novembrī latviešu lielinieki bija pārsteigti, kad Staļins viņiem lika dibināt “neatkarīgu” padomju Latviju. Un, kad gadu vēlāk Ļeņins saprata, ka iebrukums Latvijā ir izgāzies, un izteica gatavību sākt sarunas ar K.Ulmani un likvidēt padomju valdību, kuru pirms gada pats bija uzspiedis P.Stučkam, latviešu lielinieki bija burtiski šokēti. Tā bija laba mācība dogmatiķiem, un P.Stučka bija lielākais no viņiem. Un jau 1921.gada jūnijā, kad viņš aicināja Ļeņinu sākt jaunu iebrukumu Latvijā, kur atkal esot nobriedusi “revolucionārā situācija”, neviens viņā vairs neklausījās (5). Un, tikai pateicoties liktenim, viņam izdevās nomirt 1932.gadā paša gultā (tiesa, viņš gan tika izlikts no sava dzīvokļa Kremlī, kas bija viennozīmīgs signāls sagaidāmajam) – piecus gadus pirms tam, kad Staļins iznīcināja visus latviešu lieliniekus. Tos, kurus pats 1918.gada 23.novembrī bija akceptējis kā padomju Latvijas valdības locekļus (izņemot divus – F.Roziņu, kurš bija miris dabiskā nāvē 1919.gadā, un J.Šilfu-Jaunzemu, kuru par teroristisku darbību ar nāvi sodīja neatkarīgajā Latvijā 1921.gadā).

Terora režīms

Stučkas atnestais komunisms bija “perfekts latviešu komunisms”, kurš nepieļāva pat zemes sadalīšanu zemniekiem privātīpašumā un vēlējās parādīt krieviem, kā var uzcelt īstu, “tīru” komunismu – “pareizāku” par to, kas tika uzspiests Krievijas iekšienē (Latvijā ir jārada, kā teica Stučka, “..maza parauga šūniņa pārējai Krievijai”). Tas nozīmēja postu visiem Latvijas iedzīvotājiem un teroru, bez kura komunisti nevarēja dzīvot ne brīdi.

Jau 1918.gada 18.decembrī Vecgulbenē tika nodibināts pirmais revolucionārais tribunāls, kurš ātri kļuva par vienu no visasiņainākajiem visā padomju Latvijā: tikai pirmo divu nedēļu laikā, līdz 1919.gada 6.janvārim, tas, savas sēdes noturot vietējā baznīcā, kura bija pārvērsta par komunistisko klubu, bija noturējis trīs sēdes, 144 cilvēki tika arestēti, 98 – ieslodzīti cietumā un 14 – nošauti. Pats P.Stučka atzina, ka Malienas tribunāls ir bijis visnežēlīgākais visā padomju Latvijā, un gandrīz puse no visiem nošautajiem pienācās uz tā rēķina. Tam sekoja daudzi citi, burtiski dzenot komunismā ar laidni un pārklājot visu zemi ar karātavām un koncentrācijas nometnēm.

Galvenie terora ieroči bija trīs: revolucionārie tribunāli, izmeklēšanas komisijas un politiskās nodaļas – Stučkas režīma čeka, kuru vadīja Indriķis Voits. Viņš bija padomju Latvijas “Džeržinskis”, atsūtīts no Jaroslavļas, kur jau bija pierādījis savu asiņaino māku. Tieši komunistiskajā Latvijā savu pilnīgu piepildījumu guva arī čekista Mārtiņa Lāča iecerētais: 1918.gada 23.augustā laikrakstā “Izvestija” viņš pirmo reizi izteica paša radīto terminu “Sarkanais Terors” (abi vārdi – ar lielo burtu). Tas postulēja: izvēršot masveida teroru, nemeklē vainas pierādījumus, bet meklē sociālo izcelsmi – jo buržuāzija vai muižniecība ir vainīga pēc definīcijas, tāpēc ka ir buržuāzija, nevis proletariāts. Un visi čekisti padomju Latvijā bija vienīgi latvieši; nebija nekādu “žīdu – čekistu”. (6)

Ar 1919.gada februāri sarkanais terors ieguva masveida raksturu. Plaši aresti Rīgā notika 14.martā – tieši tajā dienā, kad landesvērieši bija guvuši nopietnus panākumus Kurzemē, ieņemot Talsus, un Stučkas režīmu sāka pārņemt satraukums. Līdz ar to 14.-15.martā Biķernieku mežā tika nošauti aptuveni 60 cilvēki, un asiņains laiks iestājās Rīgas cietumos. Diemžēl nepilnīgi saglabājušos dokumentu dēļ kaut cik precīzi noteikt lielinieku upuru kopējo skaitu nav iespējams, taču tas noteikti mērāms tūkstošos. Terors ļoti apzināti pļāva vācbaltiešus, ieskaitot sievietes – tā bija baigākā Stučkas režīma iezīme. Pēc Rīgas ieņemšanas izveidotā landesvēra Pārvaldes un palīdzības komisija sastādīja sarakstu par Rīgā represētajiem (tajā bija arī vairāku Jelgavā represēto vārdi): pāri par 520 cilvēku, galvenokārt vāciešu, tika nošauts un aptuveni 200 vācbaltiešu, ieskaitot ļoti vecas sievietes, tika aizvests uz Krieviju par ķīlniekiem. Bet šaušalīgas ziņas ir arī par latviešiem: 15.martā nošauts Georgs Dukāts, kuram bija palikuši 7 bērni; naktī uz 16.martu – mācītājs Pauls Treijs, kuram palika pieci bērni; Jānis Stuberovskis – astoņu bērnu tēvs. Pat 22.maija rītā, jau bēgot no Rīgas, lielinieki bija paspējuši Centrālcietumā nošaut vairākus desmitus latviešu un vācbaltiešu, ieskaitot 9 vācbaltu sievietes (Marija Rozen, Marija Klodt, Helēna Jordan un citas). Vēl ilgāk sarkanais terors plosījās Latgalē…

Tāda lielnieciskā/boļševistiskā bilance.

Nobeigumā, kopsavilkumā

1. Bez jau minētā terora, kuram regulāri bija masveida raksturs (piemēram, kad 1919.gada janvāra beigās Valkai, lai to atbrīvotu, tuvojās Igaunijas karaspēks, lielinieki pilsētā nošāva 70 civiliedzīvotājus (7)), nekas tā nenoskaņoja iedzīvotājus pret Stučkas režīmu kā tā agrārā politika: nevienai valdībai Latvijā, kura nebija gatava dot zemniekiem zemi, nebija iespējas izdzīvot. Bet Stučkam pat prātā nebija dot zemi – to, ko vēlējās latviešu absolūtais vairākums. 1919.gada 1.martā visa zeme tika nacionalizēta, pat vairāk, tika izveidoti 239 sovhozi – pilnīga anomālija latviešu agrārajā vēsturē (visvairāk – 49 – Valmieras apriņķī); zemnieki atbildēja ar “zaļo partizānu” kustību, bēgšanu no padomju armijas un pat ar sacelšanos, piem., Malienā.

2. Latvieši nebija īpaši reliģiozi, bet terors pret mācītājiem un baznīcas pazemošana izraisīja augošu sašutumu; piemēram, visbriesmīgākajā sarkanās Latvijas vietā, Malienā, 1919.gada 13.aprīlī Vecgulbenes baznīcā tika atklāts Centrālais strādnieku klubs, uz altāra izvietoti Marksa, Ļeņina un Ļ.Trocka portreti un sarkanie karogi; 11 baznīcas Malienas apriņķī tika atņemtas draudzēm un pat tika izsludināta pieteikšanās uz to ēkām un īpašumu. (6)

3. Nekas nebija tik pretīgs un pat perverss kā komūnu izveide: pretēji jebkuriem cilvēka cieņas likumiem privātā dzīve tika sabiedriskota – piemēram, kāda no komūnām bija Rīgā, Nikolaja ielā 17. Kā tajā ritēja dzīve, pat grūti iedomāties, taču šo komūnu dalībnieki nebija īpaši runīgi, kad tika intervēti vēlāk; skaidrs viens – komūnu izveidē aktīvas bija sievietes – komunistes, plintnieces, nereti sadistes un uzdzīvotājas. “Tā bija komūna” – tik skopa savos vārdos bija kāda komunāre Lidija Bitce, intervēta 20.gs. 60.gados. (7)

4. Padomju Latvija bija komunistiskās partijas birokrātu un viņu privilēģiju Latvija – tikai tāda var būt komunistu vara: komunisti izmantoja “..patīgos nolūkos visus iespējamos apstākļus, tādējādi demoralizēja ne vien tautu, bet arī pašu partiju. Rīga īsā laikā bija palikusi par lielu vareni ierīkotu kanceleju…” (8) (Skaidrs, ka to pilnīgi var attiecināt arī uz mūsdienām. – A.S.)

Vēres:
1. Robert Service. Stalin. A Biography. – London, 2005, p.158.
2. V.Blūzma. Dokumenti par pirmajām lielinieku organizētajām deportācijām no Baltijas valstīm 1918.gadā. – “Latvijas Vēsture”, 1992, 40.-42.lpp.
3. Latviešu strēlnieki par un pret lieliniekiem. 1915-1920. Dokumenti un materiāli. Sastādītājs Dr.habil.hist. V.Šalda. – Daugavpils, 2006, 105.-106.lpp.
4. 1917.gadā Krievijā dzīvoja un strādāja aptuveni 75 000 ķīniešu, liela daļa no kuriem tika uzaicināti dienēt lielinieku armijā par naudu – kā algotņi (samaksa bija 10-15 rubļi dienā); nezinot krievu valodu, viņi dienēja savās speciālās vienībās, kuras sēja šausmas ar savām zvērībām; valodas nezināšana, par laimi, neļāva viņiem kaut cik ievērojamā skaitā kalpot Valsts ārkārtējā komisijā. – M.Veller, A.Burovskij. Graždanskaja istorija bezumnoj voini. – Moskva, 2007, s.210-211.
5. A.Stranga. Latvijas un padomju Krievijas miera līgums 1920.gada 11.augustā. – Rīga, 2000, 114.-115.lpp.
6. Skat. sīkāk – A.Stranga. Ebreji Baltijā. – Rīga, 2008, 390.lpp.
7. “Cīņa”, 1919, 29.apr.
8. “Cīņa”, 1919, 19.apr.
9. Z.Eiduss. Dzimšanas gads – 1919. – Rīga, 1968, 47.lpp.
10. L.Laicens. Kāpēc krita Padomju Latvija. – Ziemeļ-Latvijas kalendārs 1920.gadam. J.Rauskas izdevums, 46.lpp.

Pēc referāta starptautiskajā konferencē “Latvijas neatkarība: ideja un īstenošana” Latvijas Kara muzejā 2008.gada 13.novembrī

---

Stučkas “zvēru dārzi”

“Soviet Story” dažu citu zemju TV sižetos

Edvīna Šnores vizīte Gruzijā

Gruzijas TV intervija ar Edvīnu Šnori

Estonian minister of Education about “Soviet Story”

Slovak TV about SOVIET STORY

У Вашингтоні презентовано фільм «Радянська історія»

… režisoru nogalināt, vēstniecību nodedzināt!

Kremļa “vēsturnieks” Djukovs neslēpj savu vēlmi personīgi nogalināt filmas “The Soviet Story” režisoru un nodedzināt Latvijas vēstniecību !

… после просмотра 2/3 фильма у меня было одно желание: лично убить режиссера и сжечь нахер латышское посольство.

http://a-dyukov.livejournal.com/385527.html

---

Bet nu pavisam jauna ziņa – The Soviet Story beidzot parādījies arī youtubē:

#1 http://www.youtube.com/watch?v=9C8_O66NB30
#2 http://www.youtube.com/watch?v=5MlPJUdpqgc
#3 http://www.youtube.com/watch?v=TTUxzgS-mpo
#4 http://www.youtube.com/watch?v=551BbbWrvHU
#5 http://www.youtube.com/watch?v=8aP1yg3Cm2I
#6 http://www.youtube.com/watch?v=dUzkI1LX6ws
#7 http://www.youtube.com/watch?v=NfN6eGeHypI
#8 http://www.youtube.com/watch?v=RxRZ2hZE118
#9 http://www.youtube.com/watch?v=BGkS8Ibv914

Parādījās un nozuda. Tagad nospiežot kādu no šiem linkiem, redzam uzrakstu: This video is no longer available due to a copyright claim by Labvakar

Nevis parādes solī

Jādomā (vai pat jācer?), ka tie cilvēki, kas šajās dienās kinoteātrī “Rīga” paguva noskatīties E. Šnores filmu “Padomju stāsts”, ar vērīgāku, skeptiskāku skatu noraudzīsies ikgadējos hitleriskās Vācijas sakāves piemiņas pasākumos. Pamazām, gadu pēc gada paceļoties vēstures priekškaram, atklājas drausmīgā kara priekšvēsture, kurā no oficiālo triumfētāju sejām noslīd uzliktās cēlās maskas, atklājot patiesības šausmīgos vaibstus. “Padomju stāsts” atklāj staļinisma baismīgos noziegumus, arī tos, kas veda uz Otro pasaules karu… Lasīt…

---

«Padomju stāstu» noskatās Valsts prezidents

Valsts prezidents Valdis Zatlers vakar kopā ar kundzi ieradās kinoteātrī ”Rīga”, lai noskatītos dokumentālo filmu ”Padomju stāsts”, apstiprināja prezidenta padomnieks vēstures jautājumos, profesors Antonijs Zunda.

Profesors Zunda norādīja, ka 5. maijā, kad Rīgā notika šīs filmas pirmizrāde, Zatlera kungs, lai arī aicināts, nav varējis ierasties aizņemtības dēļ. Prezidenta viedokli par filmu gan neizdevās uzzināt, taču zināms, ka tūliņ pēc tās noskatīšanās Prezidenta kanceleja sazinājusies ar producentu apvienību ”Labvakar” un filmas režisoru Edvīnu Šnori, izsakot vēlmi iegūt ”Padomju stāsta” ierakstu DVD formātā. Disks ar ierakstu varētu tikt dāvināts Igaunijas prezidentam Tomasam Henrikam Ilvesam, kura lauku mājās Ermā šodien paredzēta abu prezidentu neformāla tikšanās.

Jāatgādina, ka filma ”Padomju stāsts” jeb angliskajā versijā ”Soviet Story” tika uzņemta divu gadu laikā, izmantojot Eiropas Parlamenta (EP) piešķirto finansējumu, kuru sagādāt palīdzēja EP Nāciju Eiropas grupas (UEN) deputāti no Latvijas Ģirts Valdis Kristovskis un Inese Vaidere.

Filma angļu valodā ar latviešu subtitriem faktiski ir paredzēta rietumnieku auditorijai un, izmantojot ārvalstu, arī Krievijas vēsturnieku komentārus, stāsta par totalitārā komunisma saknēm un noziedzīgo būtību, 1932. un 1933. gada mākslīgi izraisīto badu Ukrainā jeb “golodomoru”, poļu virsnieku noslepkavošanu Katiņā 1940. gadā, SS un čekistu sadarbību, masu deportācijām Padomju Savienībā.

Neskatoties uz to, ka padomju režīmu apsūdzošā filma kinoteātrī ”Rīga” tiek demonstrēta jau vairākas dienas, interesentu, kas vēlas to noskatīties, netrūkst, tādēļ pēc skatītāju lūgumiem kinoteātris to turpinās izrādīt vēl kādu laiku. Kino ”Rīga” pārstāvji informējuši režisoru Edvīnu Šnori, ka saņemot ļoti daudz gandarītu skatītāju zvanu, kā tas līdzīgi bijis arī “Rīgas sargu” gadījumā. Tāpat izteikta ideja, ka ”Padomju stāstu” vajadzētu demonstrēt Latvijas reģionos.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-05-08&id=3464408&type=la

23.augusts – Eiropas mēroga komunisma un nacisma upuru piemiņas diena?

Igaunijas, Latvijas un Ungārijas Eiropas Parlamenta deputātes Marianne Miko, Inese Vaidere un Zita Gurmai, kā arī britu konservatīvais deputāts Kristofers Bīzlijs un Vācijas liberālis Aleksanders Alvaro gatavojas trešdien Eiropas Parlamentā vērsties ar iesniegumu, kurā lūdz 23.augustu pasludināt par Eiropas mēroga komunisma un nacisma upuru piemiņas dienu, ziņo laikraksts «Postimees».

Šiem pieciem Eiropas Parlamenta deputātiem trīs mēnešu laikā jāpārliecina vismaz 393 kolēģi parakstīt deklarāciju, kuru pēc tam varēs iesniegt Eiropas Komisijai, Ministru padomei un dalībvalstu parlamentiem likumu grozījumu veikšanai.

Igaunijas Eiropas Parlamenta deputāte Marianne Miko uzskata: ja tas izdosies, tad tas būs liels solis uz priekšu komunisma noziegumu oficiālā atzīšanā.

Nākamgad 23.augustā apritēs 70 gadi, kopš Staļins un Hitlers sadalīja Eiropu divās ietekmes zonās, kā dēļ vēlāk cieta miljoniem cilvēku.

Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas Vaidere aģentūrai LETA norādīja, ka deputātu grupas iniciatīvas mērķis ir kopīgas vēstures izpratnes veicināšana, jo patlaban dažādām Eiropas Savienības dalībvalstīm vēsture dažkārt ir atšķirīgi izprotama.

«Skatījums uz vēsturi ir dažkārt ļoti atšķirīgs, un nav būtībā izvērtēti tie upuri un tās nelietības, ko Baltijas valstīm un arī citām tā saucamajām sociālisma valstīm atnesa komunistiskā totalitārisma režīms pēckara periodā,» sacīja Vaidere.

Deputātei bija grūti prognozēt, vai izdosies savākt deklarācijai nepieciešamos parakstus. No vienas puses, Vaidere vērtēja, ka deklarācijas parakstītāju varētu būt daudz, bet, no otras puses, norādīja, ka «šis ir smags jautājums».

Gausā okupācijas seku apzināšana

Okupācijas zaudējumi speciāli izveidotajai komisijai ir jāaprēķina līdz 2010. gadam. Pagaidām darbs ir tikai pusceļā, un nav zināms, kas notiks tad, kad aprēķini tiks uzlikti uz premjera galda. Lasīt…

---

Krievija kritizē
Atsevišķu Latvijas spēku mēģinājumiem pieprasīt Krievijai finansiālas kompensācijas par padomju okupāciju nav nekāda juridiska pamata, vakar paziņoja Krievijas Valsts domes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs. “Es saskatu, ka tie, kas nodarbojas ar šādu neglītu lietu, ir zināmā mērā pagrimuši. Rodas izjūta, ka kāds Latvijā jūt zināmus kompleksus saistībā ar to, ka vispirms šī republika 30. gadu beigās nespēja nosargāt neatkarību no Padomju Savienības atšķirībā no tās pašas Somijas, bet pēc tam kā nācija sevi nekā neparādīja cīņā pret nacismu Otrā pasaules kara gados,” pavēstīja Krievijas parlamenta apakšpalātas deputāts. Kosačovs uzsvēra, ka šīs iniciatīvas reanimēšana neesot nekas cits kā atsevišķu Latvijas spēku reakcija, kuri vēlas nepieļaut Latvijas un Krievijas attiecību uzlabošanos.

Vēsturnieku komisija atver jaunu dokumentu krājumu

”Tā ir kā palīggrāmata, kurā ieskatīties, ja kādreiz rodas šaubas par to, kas Latvijā noticis laikā no 1940. līdz 1968. gadam,” vakar Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 22. sējuma svinīgajā atvēršanā Rīgas pilī sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Sējums ar nosaukumu ”Ārvalstu arhīvu dokumenti par okupācijas režīmu politiku Latvijā 1940 – 1968” atšķiras no iepriekšējiem Vēsturnieku komisijas izdevumiem jo ir tieši dokumentu, nevis rakstu vai pētījumu krājums. Ik gadu pieci seši komisijas locekļi dodas komandējumos uz ārzemēm, lai strādātu arhīvos un vāktu Latvijas 20. gadsimta vēstures izpētei nepieciešamos materiālus. Strādāts ASV, Lielbritānijas, Krievijas un Vācijas arhīvos, un šajā sējumā iekļauti 85 dokumenti, kas, pēc krājuma veidotājas vēsturnieces Irēnes Šneideres vārdiem, uzskatāmi par interesantākajiem. Atlasot materiālus publicēšanai, ievēroti trīs principi. Proti, šie dokumenti parāda ne vien pašu attiecīgo lēmumu, bet arī kā un kāpēc tas pieņemts, kas bija autori un kāds bijis lēmuma pieņemšanas mehānisms. Otrkārt, daļa dokumentu raksturo ASV un Lielbritānijas attieksmi pret Baltijas valstu okupāciju un ”lielās politikas” aizkulises. Treškārt, tajos ir runa ne tikai par Latviju, bet arī Igauniju un Lietuvu. Protams, visas publicētās vēstures liecības agrāk lepojušās ar atzīmi ”Slepeni”. Šneideres kundze starp tām izceļ, piemēram, PSRS Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas Politbiroja locekļa Andreja Andrejeva 1940. gada ziņojumu par situāciju Baltijas valstīs pēc to iekļaušanas Padomju Savienībā. Tas ir vienīgais līdz šim zināmais tik augsta ranga padomju funkcionāra ziņojums, kurā situācija Baltijā raksturota pragmatiski, bez liekas ideoloģiskās ”bagāžas”, pieminot arī kļūdas. Dokuments, kas glabājas Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures arhīvā, nosprauž Baltijā veicamos uzdevumus 1941. gadam un parāda, kā Kremlis steidzās pēc iespējas ātrāk panākt, lai Igaunija, Latvija un Lietuva pilnībā atbilstu PSRS valdošajai ekonomiskajai un sociālpolitiskajai kārtībai.

Krājumā ”Ārvalstu arhīvu dokumenti par okupācijas režīmu politiku Latvijā 1940 – 1968” publicētie dokumenti tāpat skar Latviešu SS brīvprātīgo leģiona veidošanos, vācu attieksmi pret zemes pašpārvaldi Latvijā, nacionālo pretošanās kustību pēc kara, baznīcas politiku PSRS un rietumvalstu nostāju Igaunijas, Latvijas un Lietuvas statusa lietās 50. – 60. gados.

Jāatzīmē, ka sējumu tomēr nevar uzskatīt par ”vieglu literatūru”, jo visi dokumenti publicēti oriģinālvalodās – vācu, krievu, angļu, tātad prasa no lasītāja svešvalodu zināšanas. No otras puses, tas darīts ar nodomu, lai komisijas 22. sējums noderētu arī vēstures interesentiem ārvalstīs. Jāpiebilst, ka tradicionāli uz sējuma atvēršanu bija aicināti ārvalstu diplomāti, kas saņēma pa grāmatai.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-04-18&id=3447573&type=la

---

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 11.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 12.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 13.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 14.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 15.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 16.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 17.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 18.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 20.sējums

Nikna reakcija par filmu

Krievijas Ebreju kopienu federācija (KEKF) paudusi neizpratni par Latvijā izskanējušajiem apgalvojumiem, ka PSRS būtu sadarbojusies ar fašistisko Vāciju “holokausta uzkurināšanā”. “Jādomā, ka tas ir kārtējais mēģinājums uzvelt vainu no slimās galvas veselajai,” portālam “Interfaxreliģija” teica KEKF Sabiedrisko sakaru departamenta vadītājs… Lasīt…

Asa reakcija uz «Padomju stāstu»

Filma “Padomju stāsts” izpelnījusies ievērību

Pēc filmas ”The Soviet Story” (”Padomju stāsts”) publicitātes klipa parādīšanās internetā un par to informējošā raksta ievietošanas ”Latvijas Avīzē” (“LA”) 31. martā krievvalodīgie masu informācijas līdzekļi izrādījuši negaidītu aktivitāti, pārpublicējot “LA” raksta tulkojumu.

”Krievu cilvēkus šī tēma nav atstājusi vienaldzīgus,” spriež ”Padomju stāsta” scenārists un režisors, politologs Edvīns Šnore. Portāla ”Delfi” krievu valodas versijā komentāru skaits pie attiecīgās ziņas pārsniedza 900, kas negadās bieži. Aktīvi par to runāts arī Krievijas portālā “inosmi.ru”, kurš ievieto savās slejās ārvalstu preses rakstus par Krieviju un pasaules notikumiem.

Jāatgādina, ka ”Padomju stāsts” ir par Eiropas Parlamenta (EP) līdzekļiem apvienībā ”Labvakar” uzņemta, par staļiniskā režīma noziegumiem vēstoša dokumentālā filma. Galvenie sižeta punkti ir 1932./1933. gada mākslīgi izraisītais bads Ukrainā jeb golodomors, poļu virsnieku noslepkavošana Katiņā 1940. gadā, SS un čekistu sadarbība, masu deportācijas Padomju Savienībā un medicīniskie eksperimenti, kas tika veikti ar gulaga sistēmā ieslodzītajiem. Ekrānā redzamo pavada gan krievu, gan rietumvalstu ekspertu komentāri. To vidū Kembridžas universitātes profesors, vēsturnieks Normans Deiviss, Sorbonnas universitātes profesore Fransuāza Toma, pēdējais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs un daudzi citi. ”Padomju stāsts”, pirmkārt, ir domāts Rietumu publikas izglītošanai. Tomēr sākotnējā reakcija liek domāt, ka visvairāk pamanīta šī filma varētu tikt tieši Maskavā. Edvīns Šnore pavēstīja, ka pēc “LA” publikācijas līdz vakardienas rītam uz filmas interneta lappusē ‘’sovietstory.com” atrodamo adresi bija pienācis ap 300 vēstuļu. Savdabīgi, ka latviski rakstītie komentāri ir pozitīvi, kamēr krievu valodā rakstītie pārsvarā satur rupjības un pārmetumus ”fašistiem”, ar to domājot latviešus un filmas autorus. Tajā pašā laikā interesi par ”The Soviet Story” jau esot izrādījusi Azerbaidžānas televīzija un par iespējām to iegūt taujājis Igaunijas goda konsuls ASV Pauls Raidna. Bet, kā jau minēts, filmas pirmizrāde vēl nav notikusi. Tā paredzēta 9. aprīlī EP namā Briselē, un pirmie skatītāji būs eirodeputāti.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-04-04&id=3433258&type=la

В Латвии сняли фильм о СССР

В интернете уже доступен рекламный клип снятого на средства Европарламента документального фильма The Soviet Story (“Советская история”), а также открыт посвященный этой ленте сайт sovietstory.com. “Советская история” ориентирована главным образом на западного зрителя и рассказывает о преступной сути сталинского режима.

Премьера документального фильма, автор сценария которого Эдвинс Шнере, а продюсер Кристапс Валдниекс из объединения Labvakar, состоится в здании Европарламента в Брюсселе 9 апреля.

Зрителей, в частности, ждет рассказ о сотрудничестве сталинского и немецко-фашистского режимов и об их сходствах, а также о том, как СССР “помогал нацистам в убийствах евреев и сам убивал собственных граждан в промышленных масштабах”.

Когда европарламентарии Гиртс Валдис Кристовскис и Инесе Вайдере обратились к депутатам группы Европейских наций с просьбой о финансировании данного фильма, первоначальной реакцией были опасения, не окажется ли картина в конечном итоге слишком направленной против преемника СССР – России.

Однако цель создателей фильма – только и единственно помочь западноевропейцам разъяснить историческую правду. С Латвией сюжет связан только косвенно. Главные опорные пункты “Советской истории” – искусственно созданный голод на Украине в 1923-1933 годах, или Голодомор, убийство польских офицеров в Катыни в 1940 году, сотрудничество СС и чекистов, массовые депортации в Советском Союзе и медицинские эксперименты, которые проводились над заключенными системы ГУЛАГа.

Об этом рассказывают уникальные архивные кадры, к созданию фильма было привлечено несколько десятков экспертов, в том числе и переживших советские репрессии. Состав экспертов действительно заслуживает уважение – известный профессор Кембриджского университета, историк Норман Дейвис, последний руководитель СССР Михаил Горбачев, бывший полковник Главного разведывательного управления СССР Владимир Карпов, профессор Сорбоннского университета Франсуаза Тома, русские историки Наталия Лебедева, Борис Соколов, Сергей Случ, один из первых разоблачителей сталинской внешней политики Виктор Суворов и еще целый ряд лиц, среди которых и депутаты Европарламента. Речь идет не только о прошлом, но и том, как замалчивание советских преступлений повлияло на современную Европу.

Автор “Советской истории” политолог Эдвинс Шнере собирал материалы для фильма десять лет. Стоит отметить, что взяться за дело творческую группу побудило стремление дать отпор продемонстрированной в России ленте московской компании “Третий Рим” “Нацизм по-прибалтийски”, который латвийские историки признали образцом лживой антилатвийской пропаганды с целью показать якобы возрождающийся в Балтии нацизм”.

Liegs plātīties ar asinsdarbiem

Nedēļā pirms Lieldienām, kā to vēstīja Latvijas ziņu aģentūras, Valsts sekretāru padomē tika izsludināti grozījumi Krimināllikumā, ka par genocīdu notiesātu personu publisku slavināšanu, attaisnošanu vai īstenotā genocīda noliegšanu draudēs kriminālsods. Lasīt…

Latviešu filma pasaulei par padomju režīma ļaunumu

Internetā jau pieejams dokumentārfilmas ”The Soviet Story” (”Padomju stаsts”) publicitātes klips

---

Raksts Latvijas Avīzē

---

“The Soviet Story” is a story of an Allied power, which helped the Nazis to kill Jews and which slaughtered its own people on an industrial scale. Assisted by the West, this power triumphed on May 9th, 1945. Its crimes were made taboo, and the complete story of Europe’s most murderous regime has never been told. Until now…
FILM SYNOPSIS
The film tells the story of the Soviet regime.- The Great Famine in Ukraine (1932/33)
- The Katyn massacre (1940)
- The SS-KGB partnership
- Soviet mass deportations
- Medical experiments in the GULAG.These are just a few of the subjects covered in the film.“The Soviet Story” also discusses the impact of the Soviet legacy on modern day Europe. Listen to experts and European MPs discussing the implications of a selective attitude towards mass murder; watch a Russian MP giving a Nazi salute in the Parliament of Russia, and meet a woman describing the burial of her new born son in a GULAG concentration camp.
The Soviet Story is a story of pain, injustice and “realpolitik”.

Dokumenti apliecina

Tā droši vien nav nejaušība, ka tieši 25.martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) saņēma dāvanu no Krievijas Valsts ārzemju literatūras bibliotēkas — septiņos sējumos apkopotu dokumentu krājumu Staļiniskā Gulaga vēsture un enciklopēdiju Holokausts.

Notikuma nozīmīgumu akcentē fakts, ka dāvinājuma pasniegšanā piedalījās Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis un viens no pazīstamākajiem Krievijas cilvēktiesību aizstāvjiem Sergejs Kovaļovs.

Gulaga vēsture aptver to laika posmu, kad Josifs Staļins jau bija kļuvis par neierobežotu PSRS diktatoru, par tādu paliekot līdz pat savai nāvei. Turpmāk katrs interesents LNB varēs pats iepazīties ar Staļina radītā “šķiriskā” nāves konveijera “tiesisko” pamatojumu un funkcionēšanas priekšnoteikumiem.

Gulags vienlaikus ir gan Latvijas, gan Krievijas vēstures sastāvdaļa, kuram, kā jau kopīgai traģēdijai, it kā vajadzētu būt saprašanos veicinošam faktoram. Tikai Latvijai Gulags ir nesaraujami saistīts ar okupāciju, kuras fakta atzīšanu no oficiālās Krievijas tik drīz nesagaidīt. Kur nu vēl atvainošanos.

A. Rodins, Diena

Vērtīgu grāmatu dāvinājums no Krievijas

25. martā plkst. 16.00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Jaunākās periodikas lasītavā notiks sarīkojums „1949. gada 25. martu atceroties…”. Tajā pirmoreiz Latvijā tiks prezentēts Krievijas izdevniecības „POCCПЭН” septiņu sējumu izdevums „Staļiniskā GULAGA vēsture” un enciklopēdija „Holokausts”. Apmeklētājiem tiks piedāvāta iespēja iepazīties ar Latvijas Okupācijas muzeja un LNB ekspozīciju par deportācijām, un Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīva materiāliem par kolhozu dibināšanu.

Izdevumā „Staļiniskā GULAGA vēsture” iekļauti NKVD, OGPU, PSRS Iekšlietu ministrijas arhīvu materiāli par 1930.-1950. gadu masu represijām. Grāmatā publicētie dokumenti atspoguļo staļiniskā terora izveides sistēmu, sākot no deportācijām un arestiem piespiedu kolektivizācijas laikā, Lielā terora gadiem līdz politiskām tīrīšanām un īpašas likumdošanas pieņemšanai 1940.-1950. gados. Enciklopēdija „Holokausts” ir 2001. gadā ASV izdotās grāmatas tulkojums krievu valodā. Enciklopēdijā iekļauta vienpadsmit valstu zinātnieku sagatavota informācija par holokaustu.

Izdevniecības „POCCПЭН” grāmatas, kā arī Aleksandra Jakovļeva dibinātā fonda „Demokrātija” piecdesmit četru sējumu izdevums „Krievija. 20. gadsimts. Dokumenti.” tiks dāvinātas Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.

Sarīkojumā uzaicināti piedalīties viesi no Krievijas: Jekaterina Geņijeva, Viskrievijas Ārzemju literatūras bibliotēkas ģenerāldirektore, Andrejs Sorokins, vēsturnieks un izdevniecības „POCCПЭН” ģenerāldirektors, Sergejs Kovaļevs, Krievijas biedrības „Memoriāls” priekšsēdētājs, Cilvēktiesību institūta prezidents, Andreja Saharova fonda priekšsēdētājs. Latvijas pusi pārstāvēs LR vēstnieks Krievijas Federācijā Andris Teikmanis, LR 9.Saeimas deputāte Sandra Kalniete, LR Bērnu un ģimenes lietu ministrijas parlamentārais sekretārs Pēteris Simsons, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, dzejniece un publiciste Anda Līce un folkloras kopa Grodi.

Pasākumu organizē Latvijas Republikas vēstniecība Krievijas Federācijā sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un Viskrievijas Ārzemju literatūras bibliotēku.

Krievijas inteliģences pārstāvju vizīte Latvijā un dāvinājums ir iespējams pateicoties akciju sabiedrībai „Turība” un personīgi Ivaram Strautiņam.

Informāciju sagatavoja Maira Ķezbere, LR vēstniecība Krievijas Federācijā 1. sekretāre un Anda Lamaša, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Publicitātes nodaļas vadītāja

---

Krievijas arhīvu dokumenti tagad pieejami LNBUnikāli arhīvu dokumenti, kas atspoguļo staļiniskā terora sistēmas izveidi, deportācijas, arestus un politiskās tīrīšanas, apkopoti septiņos sējumos ar nosaukumu Staļiniskā Gulaga vēsture, kopš 25.marta ir kļuvuši pieejami Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB).

25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, plkst.16 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) Jaunākās periodikas lasītavā tika prezentēts Krievijas izdevniecības “Rosspen” septiņu sējumu izdevums “Staļiniskā GULAGA vēsture” un enciklopēdija “Holokausts.

Tos LNB kopā ar citiem vēsturiskajiem materiāliem par Krievijas vēsturi XX gs. un politiku XXI gs. dāvinājusi Krievijas Valsts Ārzemju literatūras bibliotēka. LNB pārstāve Anda Lamaša uzsver, ka dāvinājumam ir milzum liela nozīme, jo līdz šim, lai iepazītos ar Krievijas arhīvos glabātajiem materiāliem par represijām, vēsturniekiem bija jādodas uz Krieviju un nereti pieeja arhīviem viņiem tika liegta. Dāvinātie sējumi šos arhīvos glabātos dokumentus padara lasāmus ne tikai vēsturniekiem, bet jebkuram interesentam. A.Lamaša uzskata, ka šajos materiālos sev būtiskus faktus noteikti varētu uziet 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā represētie un viņu tuvinieki.

Izdevumā “Staļiniskā GULAGA vēsture” iekļauti NKVD, OGPU, PSRS Iekšlietu ministrijas arhīvu materiāli par 1930.-1950.gadu masu represijām. Grāmatā publicētie dokumenti atspoguļo staļiniskā terora izveides sistēmu, sākot no deportācijām un arestiem piespiedu kolektivizācijas laikā, lielā terora gadiem līdz politiskām tīrīšanām un īpašas likumdošanas pieņemšanai 1940.-1950.gados.

Enciklopēdija “Holokausts” ir 2001.gadā ASV izdotās grāmatas tulkojums krievu valodā. Enciklopēdijā iekļauta 11 valstu zinātnieku sagatavota informācija par holokaustu.

Izdevniecības “Rosspen” grāmatas, kā arī Aleksandra Jakovļeva dibinātā fonda “Demokrātija” piecdesmit četru sējumu izdevums “Krievija. 20.gadsimts. Dokumenti” tika dāvināti LNB.

Dāvinājumam veltītajā pasākumā piedalījās Krievijas Ārzemju literatūras bibliotēkas ģenerāldirektore Jekaterina Geņijeva, vēsturnieks un izdevniecības “Rosspen” ģenerāldirektors Andrejs Sorokins, Krievijas biedrības “Memoriāls” priekšsēdētājs Cilvēktiesību institūta prezidents un Andreja Saharova fonda priekšsēdētājs Sergejs Kovaļevs. Latvijas pusi pārstāvēja vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis, Saeimas deputāte Sandra Kalniete, parlamentārais sekretārs Pēteris Simsons, LNB direktors Andris Vilks, dzejniece un publiciste Anda Līce un folkloras kopa “Grodi”.

Lasāmviela

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 11.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 12.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 13.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 14.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 15.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 16.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 17.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 18.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 20.sējums

Nosodīs genocīdu Ukrainā

13.februārī (2008), Saeimas Ārlietu komisija vienbalsīgi atbalstīja virzīt izskatīšanai Saeimā komisijas izstrādāto paziņojuma projektu par 1932.-1933.gada lielo badu (Golodomoru) Ukrainā.
Komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (LPP/LC) uzsvēra, ka staļiniskā režīma plānotās un īstenotās politikas rezultātā Ukrainā 1932. un 1933.gadā, konfiscējot iedzīvotājiem labību, tika izraisīts bads, kura dēļ bojā gāja piektā daļa Ukrainas tautas. „Neko tādu nedrīkst aizmirst un tam jābūt kā atgādinājumam cilvēcei,” sacīja komisijas priekšsēdētājs.
Jautājuma par Golodomora izskatīšanu iniciēja Saeimas sekretārs Dzintars Rasnačs (TB/LNNK). Sadarbība ar Ukrainu ir viena no Latvijas ārpolitikas prioritātēm, un Ārlietu komisija reaģēja uz Ukrainas valdības aicinājumu starptautiskajai sabiedrībai publiski nosodīt Golodomoru.

Jānosoda komunisma ideoloģija

Valsts prezidents Valdis Zatlers uzskata, ka Eiropas valstīm jāpanāk vienošanās par komunisma noziegumu nosodīšanu. Kamēr šāda vienošanās nav panākta, šādi noziegumi var atkārtoties, uzskata Zatlers.

Zatlers ceturtdien pēc tikšanās ar premjeru Ivaru Godmani atzina, ka Eiropā ir valstis, kas cieta no nacisma noziegumiem un ir valstis, kas cieta no komunisma noziegumiem “viena ideoloģija ir nosodīta, bet otra nav (…) ja nav nosodīta, tas var atkārtoties.”Arī Ivars Godmanis žurnālistiem atzina, ka jautājums par komunisma noziegumu nosodīšanu ir aktuāls un jau tuvākajā laikā viņš, tiekoties ar pārējo Baltijas valstu premjeriem Viļņā, kā arī vēlāk konferencē Briselē spriedīs par šo jautājumu. “Ar šādām konferencēm iezīmēsies pamats, kā pavilkt svītru tam,” sacīja Godmanis.

Arī Zatlers uzsvēra, ka ir ļoti būtiski panākt nosodījumu šiem noziegumiem. “Beidzot jāpieliek punkts šai 20. gadsimta vēstures lapaspusei.”
www.DELFI.lv

Pauls Dauge čekistu ķetnās

Naktī uz 1938. gada 3. februāri no Maskavas Tagankas cietuma uz bēdīgi slaveno Butovas poligonu čekisti aizveda nošaušanai pirmo Maskavas latviešu grupu. Tie bija cilvēki, kurus 1937. gada decembrī aizrāva “latviešu operācijas” vilnis. Kamēr Butovā skanēja šāvieni, uz pratināšanu no kameras izsauca Paulu Daugi, izcilo mediķi… Lasīt…