Krievijas tūristi Latvijā maina savus uzskatus

http://www.kasjauns.lv/lv/news/?news_id=14056

Krievu tūristi apbrīno Okupācijas muzeju, nosoda leģionāru piemiņas nicinātājus, iestājas par latvisku Latviju… Šādus ceļojumu iespaidus neatrast Krievijas oficiālajā presē.

Kremļa oficiālā propaganda ir pamatīgi pārbiedējusi savus tautiešus, lai viņi sadūšotos braukt uz Latviju. Tomēr pēc savām vizītēm šeit, viņi jūtas patiesi izbrīnīti un vairs netic Maskavas ideoloģijai. Viņi ar pārsteigumu konstatē, ka tomēr ar veselu ādu ir nokļuvuši atpakaļ dzimtenē, neviens viņus šeit nav sitis un viņi varējuši mierīgi uz ielas runāt savā dzimtajā – krievu valodā.

Viss labi, tikai – tas jocīgais akcents
Interneta blogos un dienasgrāmatās ir simtiem parasto Krievijas iedzīvotāju ceļojumu piezīmes par iespaidiem Latvijā. Pēc tām var spriest, ka krievi Latviju atstājuši vīlušies Kremļa ideologu apgalvojumos. Lielajos masu medijos, kurus kontrolē Kremļa cenzori, šādus tūristu piedzīvojumu aprakstus gan neatrast.
„Pirms došanās uz Latviju es biju saklausījusies šausmu stāstus, ka tur pat runāt nevar krieviski un labāk ir sazināties angliski. Praksē izrādījās pavisam savādāk. Ja arī jaunākā paaudze māk angliski, tad vecākā paaudze labprāt runā krieviski un viņi ir draudzīgi noskaņoti. Ne vienu reizi vien man nācās garāmgājējiem jautāt ceļu un vienmēr man arī atbildēja krieviski, pie tam bez nekāda naida, kaut gan arī ar ļoti jocīgu akcentu. Labprāt parādīja pareizo ceļu un stāstīja par vietējiem kultūras pieminekļiem, apjautājās, kā tagad ir dzīvot Krievijā. Viena mana kolēģe gan vienvakar sapiktojusies ienāca viesnīcā, apgalvodama, ka viņu veikalā neesot apkalpojuši krievu valodā. Jāteic, ka arī es biju tajā pašā veikalā un pirku Rīgas balzāmu, nekādu negatīvismu nejutu, kaut gan skaļi runāju krieviski,” savā ceļojumu blogā raksta Espina.

„Nebija nekāds vēsums un nicinājums”
Savukārt futbolists Aleksejs Čerkess par sajūtām Rīgā stāsta: „Nekad neesmu uzskatījis, ka Latvijā varētu būt kādas nopietnas problēmas ar krievu valodu.”
Starptautiskās neatkarīgās literārās balvas „Russkaja premija” („Krievu prēmija”) 2008. gada laureāte rakstniece Margarita Meklina saka: „Daudziem, kuri dzimuši PSRS laikā, saglabājušies impēriski izlēcieni: viņi neatkarīgās valstis tādas kā Latvija, Kazahstāna, Ukraina un citas uzskata par savu īpašumu.” Viņa aicina krievus atbrīvoties no impēriskām „zamaškām” (izlēcieniem).
Kāda cita ceļotāja savā interneta dienasgrāmatā pēc atgriešanās no Jūrmalas raksta: „Mani patīkami pārsteidza krievu valodas izplatība. Pat, ja cilvēks tur nerunā sevišķi labi krieviski, tad viņš tomēr mēģina runāt krieviski. Nebija nekāds vēsums un nicinājums.
Kad es no kādas jaunas pārdevējas, kura neprata krieviski, pirku māla krūku, mēs sapratāmies ar žestiem. Pēc veiksmīgā pirkuma mēs priecīgi atvadījāmies, jo es biju iemācījusies jaunu vārdu – „krūka”, bet viņa tagad zināja, ko nozīmē „kuvšin”.”
Kāda cita ceļotāja (Briana Serpenta) atklāti stāsta: „Vienīgais, no kā Latvijā patiesi baidījos, bija attieksme pret krieviem. Izrādījās, tas bija velti. Vismaz es ne reizi nesaskāros ar naidīgu attieksmi, visi bija draudzīgi. Krievu valodu saprot kādi 90 % iedzīvotāju, tā kā nekādu problēmu nebija.”

Latvijas krieviem laiks braukt uz tēvzemi
Ceļotāja Jeļena interneta portālā ayda.ru atklāj, ka būtu vēl vairāk sajūsmināta, ja Latvijā nebūtu tik daudz krieviskā. Šāds teksts no krievietes tik tiešām ir pārsteidzošs. Viņa ar vīru – zviedru ar prāmi bija ieradusies Liepājā un tur viņai nepatīkams pārsteigums bija jāpiedzīvo tirdzniecības namā „Kurzemē”. Viņa raksta:
„Tur pirmajā stāvā mūzikas ierakstus pārdeva kāda jaunkundze, kura ne mū, ne bē nesaprata neviena citā valodā, izņemot krievu. Mans vīrs izdarīja kļūdu un mēģināja no viņas izvilināt kādu atbildi par latviešu kora mūziku angļu, franču, zviedru valodā. Bet nekā…”
Jeļena šai pašā tirdzniecības namā dzirdēja kādas Latvijas krievietes sarunu ar savu paziņu, kurā viņa žēlojās par Latvijas pilsonības „pretīgumu”. Krievu tūriste savu aprakstu par ceļojumu uz Liepāju noslēdz ar virtuālu uzrunu šai neapmierinātajai tautietei: „Tā arī gribējās iesaukties: „Tantiņ, nenododiet Krieviju! Labāk brauciet uz turieni, jo jūsu sirds  taču atrodas tur. Un tad, kad jūs aizbrauksiet uz Krieviju, arī mums būs patīkamāk apmeklēt Latviju!”
Savukārt Marija pēc pastaigas pa Rīgu no Latvijas aizbrauca ar jaunām atziņām. Viņa braucējus uz Latviju brīdina: „Pirmām kārtām uzreiz gribu lauzt visus melīgos stereotipus par it kā latviešu negatīvo attieksmi pret krieviem. Nekas tāds nepastāv! Visur dzird krievu valodu un pilsētnieki vienmēr ir gatavi palīdzēt apmaldījušos tūristu izvest no strupceļa.”

Lepnums par Latviju, kauns par Krieviju
Viktors no Maskavas pie Brīvības pieminekļa nokļuva 16. martā, kad tika atzīmēta leģionāru piemiņas diena. Leģionāriem traucēt nolikt ziedus pie pieminekļa bija ieradusies grupiņa „antifašistisko cīnītāju”. Viktors cieši ielūkojies protestēju sejās un bija spiests atzīt: „Ieskatoties šo cilvēku sejās, es sāku domāt par to, ka par naudu jebkuru tautu var nosaukt par fašistiem un pieprasīt profašistiskas valdības atlaišanu.”
Pēc Brīvības pieminekļa apskates Viktors devās uz Okupācijas muzeju. Par to viņš raksta:
„Nez kāpēc Latvijas krievi nemīl šo muzeju. Man tas likās nesaprotami, jo muzeja ideja ir stāstīt par cīņu pret režīmu, par tautas ciešanām, par vēlmi pēc neatkarīgas valsts, kas ir saprotams arī krievu tautai. Tieši krievi taču visvairāk ir cietuši no despotiskās komunisma mašīnas. Nez kāpēc pie mums Maskavā nav šādas ekspozīcijas par GULAGu. It kā mēs neesam cietuši no staļinistiskā terora?
Ar lepnumu par latviešiem un rūgtu vilšanos par savu tēvzemi es atstāju Okupācijas muzeju.”

Krievijas arhīvi aizveras ciešāk

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=69203

Krievijas Aizsardzības ministrijas centrālais arhīvs saņēmis direktīvu, saskaņā ar kuru tas var ierobežot vēstures interesentiem brīvu pieeju pat tādiem dokumentiem, kas nav slepeni.

Latvijas vēsturnieku iespējas tas ierobežo tīri teorētiski, jo viņiem iekļūt šajā arhīvā jau tāpat bija teju neiespējami. Kā radiostaciju “Eho Moskvi” piektdien informējis Krievijā pazīstamais militārās vēstures speciālists Marks Soloņins, runa ir par dokumentiem “kuros ir negatīva rakstura informācija” par padomju un Krievijas militārpersonām. Krievijas Aizsardzības ministrijas arhīvā Podoļskā glabātie materiāli no dažādu armijas daļu štābiem, kara mācību iestādēm, kā arī karaspēka daļām attiecas uz laiku no 1941. gada līdz 80. gadu beigām. “Tur ir arī mūs interesējoši dokumenti par 1940. gadu un 24. teritoriālo korpusu (Latvijas armijas vienībām, kuras pēc padomju okupācijas tika iekļautas sarkanās armijas sastāvā). Bet tie jau tāpat skaitījās slepeni,” norāda Kara muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Juris Ciganovs. Kopumā arhīvs glabā vairāk nekā 18 miljonus dokumentu, tajā skaitā daudzu ievērojamu augsta ranga militārpersonu personīgās lietas. Kaut Krievijas aizsardzības ministrs Anatolijs Serdjukovs vēl 2007. gadā parakstīja pavēli par 1941.– 1945. gada sarkanās armijas un PSRS karaflotes dokumentu atslepenošanu, process, pēc Krievijas preses atzinuma, ritējis ļoti lēni, bet tagad vēl šī “dāvana vēsturniekiem Jaunajā gadā”. “Jāsaka, ka mūs tur arī agrāk neielaida, tādēļ attiecībā uz Latvijas vēsturniekiem tāpat nekas nemainīsies. Arī paši krievu vēsturnieki man privātās sarunās sacījuši, ka pat viņi nevar tikt pie dokumentiem Podoļskā. Kaut kādas iespējas “uz papīra” jau, protams, vienmēr pastāv. Bet realitātē…” komentē Ciganovs.

Netiek izslēgts, ka direktīvai ir kāds sakars ar Krievijas Federālā drošības dienesta vēršanos pret Pomorskas Valsts universitātes Krievijas vēstures katedras vadītāju profesoru Mihailu Suprunu, pret kuru ierosināta krimināllietu. Viņa noziegums ir tas, ka viņš it kā “savtīgos nolūkos” vācis ziņas un veidojis elektronisko datu bāzi par PSRS pilsoņiem – etniskajiem vāciešiem un poļiem, kas pēc Otrā pasaules kara administratīvā kārtā no 1945. līdz 1956. gadam tika nometināti Arhangeļskas apgabalā. Supruns strādāja pēc Vācijas Sarkanā Krusta lūguma.

Vai Baltijas valstsvīrus gaida Krievijas cietumi?

Āris Jansons, “Jauna Nedēļa”

Pērn Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, atbildot uz jautājumu par Latvijas prezidenta Maskavas vizītes iespēju, pauda, ka “lai noteiktu konkrētus vizītes datumu, jābūt pareizam politiski informatīvajam fonam.” Kremlim vēlamais fons ne pagājušā gada beigās, ne šā gada pirmajos piecos mēnešos neparādījās. Svaigākās ziņas no Maskavas liecina, ka “pareizais politiski informatīvais fons” tās izpratnē pārredzamā nākotnē Latvijā nav prognozējams.

19.maijā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs parakstīja 549. dekrētu “Par Krievijas Federācijas prezidenta komisiju pretdarbībai mēģinājumiem falsificēt vēsturi pretēji Krievijas interesēm”. Šī komisija, kas nepavisam neatgādina vēsturnieku diskusiju klubu vēsturiskās patiesības noskaidrošanai, lems, vai konkrēta tēze vai secinājums par vēsturi nekaitē Krievijas Federācijas prestižam un atbilst tās interesēm. Spriežot pēc jaunveidojuma sastāva, kur līderlomās nominēti Federālais Valsts Drošības Dienests (FSB) un Ārējās Izlūkošanas Dienests (SVR), nevar nepiekrist Krievijas ZA Vispārējās vēstures institūta direktoram Aleksandram Čubarjanam, kurš atzinis, ka komisija „nepretendē uz zinātniskas iestādes statusu”. Izriet secinājums, ka prezidenta administrācijas šefa Sergeja Nariškina vadītās komisijas uzdevums būs vēstures politizācija oficiālā līmenī – „vienīgās patiesības” sargāšana, kas acīmredzami balstīsies uz padomju laiku mītiem, jo cita ideoloģiski piesātināta vēstures interpretāciju bāze Krievijā nav radīta.

Pēc PSRS sabrukuma Borisa Jeļcina vadītajā Krievijā vēsturiskās patiesības noskaidrošana nozīmēja slepeno arhīvu atvēršanu un daudzos gadu desmitos falsificētās vēstures atklāšanu. Valsts līmenī izskanēja PSRS un Vācijas slepeno nolīgumu fakta un poļu virsnieku masu slepkavību atzīšana, tika atsegta padomju karavadoņu organizētā nobendēšana pirms Otrā pasaules kara, izgaismota patiesība par Kremļa kļūdām tā priekšvakarā un kara laikā. Tagad oficiālā līmenī secina, ka tas viss kaitējis Krievijas prestižam, lai gan citos gadījumos Maskava atbild, ka mūsdienu Krievija nav atbildīga par PSRS gados pieļautām kļūdām.

Krievijas Valsts Domē top Kriminālkodeksa labojumi, saskaņā ar kuriem vēstures viltotājiem var piespriest naudas sodu līdz 500 000 rubļiem vai brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem. Paredzēts, ka pie atbildības sauks arī ārzemniekus, ja noziegums būs pastrādāts Krievijas teritorijā. Par vēstures interpretēšanu pretēji Maskavas viedoklim likumdevēji iesaka rīkot ekonomiskas sankcijas un diplomātisku spiedienu, piemēram, vēstnieku izraidīšanu un pat diplomātisko attiecību saraušanu.

Lai gan Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs savam Rīgas kolēģim vēl pērnruden apliecināja, ka Latvijas vēsturniekiem Maskava nelikšot šķēršļus piekļūt pie viņus interesējošiem arhīvu materiāliem, solījums nu acīmredzot ir jāaizmirst. Krievzemes ārlietu resora galva nevēlēsies nonākt Kremļa nostādņu pārkāpēja lomā, sekmējot noslepenotās pagātnes faktu pētīšanu, kas varētu beigties ar lielvalstij nepatīkamiem secinājumiem.

Acīmredzot sarežģījumi piemeklēs šā gada vidū iecerēto kopīgo konferenci par tā saukto Molotova un Ribentropa paktu. Krievijas pētniekus, kuri šādā forumā nepaustu oficiālo Maskavas nostāju, pēc atgriešanās mājās gaidītu krietnas nepatikšanas, bet oficiālo secinājumu robotizēta atkārtošana krievu vēsturnieku izpildījumā saietam norautu zinātniskuma plīvuru.

Politologs Andris Sprūds pērnā gada nogalē lēsa, ka Latvijas prezidentam pareizi būtu pārtraukt gatavošanos iespējamai vizītei Maskavā – viņam ir “jānokāpj no čemodāniem”. Tagad var piebilst, čemodānu saiņošana krietni jāapdomā, jo nevar galvot, ka jaunā Kremļa komisija mūsu valsts galvas izteikumos par Latvijas likteņgaitām nesaskata kādu Krievijas varas elitei netīkamu secinājumu.

Ar klaji lielvalstnieciskajiem uzskatiem pazīstamais Krievijas Valsts Domes NVS un tautiešu lietu komitejas vicepriekšsēdis Konstantīns Zatuļins, kurš arī iekļauts jaunajā komisijā, jau piedraudējis, ka ukraiņu nacionālo karavīru glorificēšana novedīšot pie Ukrainas prezidentam Viktoram Juščenko noteikta iebraukuma aizlieguma Krievijā. Prezidents Juščenko sarakstījis priekšvārdu albūmam par Ukrainas sacelšanās armiju (UPA).

Edvīns Šnore: «Krievija tagad melo mazāk»

Elitas Veidemanes raksts NRA   http://www.nra.lv/zinas/20039-edvins-snore-krievija-tagad-melo-mazak.htm

Nepārspīlēšu, ka tieši pirms gada ļoti daudzi cilvēki bija gaidās saspringuši: tūlīt uz ekrāna vajadzēja iznākt Edvīna Šnores dokumentālajai filmai Padomju stāsts. Vieni gaidīja jaunas atklāsmes vēstures līkločos, otri baiļojās, ka tā būs parasta propagandas filmiņa.

Kad pēc pirmizrādes, kas notika kinoteātrī Rīga, skatītājiem bija ļauts uzdot jautājumus filmas veidotājiem, vismaz minūti valdīja klusums. Un ne jau tāpēc, ka cilvēki būtu sakautrējušies. Vienkārši – filma atstāja stindzinošu iespaidu. Pēc stundas un divdesmit minūtēm, kas pagāja kā viena elpa, no kinoteātra dziļā sēdekļa piecelties bija gandrīz neiespējami: viss bija smaguma pielijis, i prāts, i locekļi. Nu filmu redzējuši tūkstošiem cilvēku – ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī citās valstīs. “Kaut kas ir mainījies cilvēku izpratnē par Padomju Savienības lomu Otrajā pasaules karā,” teic Edvīns Šnore. Protams, viņš nelolo cerības, ka līdz ar to krasi mainīsies arī attieksme pret to dienu un gadu notikumiem, taču viss nāks ar laiku. Par to Edvīns ir pārliecināts.

Filma nevarēja neiedarboties uz skatītājiem. Tas ir dramatisks un pat traģisks stāsts par to, kāda asiņaina loma bija Padomju Savienībai, Staļinam un viņa satrapiem pagājušā gadsimta vidū, pārdalot Eiropas karti. Padomju stāsta kadri paliek atmiņā, katrs stāsta fragments ir kā atsevišķs mozaīkas stikliņš, kas, savienojoties ar pārējiem, dod pārliecinošu tā laika ainu.

Lūk, valstsvīri smaida un aplaudē, viņu sejas mirdz labklājībā. Citā kadrā NKVD formās tērpušies vīri met seklās bedrēs kailus un sakropļotus līķus. Valstsvīri atkal aplaudē, un prožektoru gaismā mirdz viņu veselīgie mati. Militārists padomju armijas frencī, nevērīgi pacēlis ieroci, iešauj upurim pakausī, un viņš, ķēmīgi sarāvies, krīt uz priekšu, šļakstīdams asinis un smadzenes. Un valstsvīri atkal aplaudē… Ir 2005. gada 9. maijs, Maskava, Kremlis. Eiropas valstu galvas sapulcējušies Sarkanajā laukumā, starp viņiem, kaut arī mēs viņu neredzam, atrodas arī mūsu Vaira Vīķe-Freiberga. Sarkanajā laukumā savulaik cirta galvas dumpinieku vadoņiem, tur pēcnāves apskatei un ekskursantu neveselīgajai ziņkārei izlika visu laiku lielākos masu slepkavas – Staļinu un Ļeņinu. Pēdējais vēl joprojām, vaskā cirsts, guļ un biedē pionierus…

Tādi ir daži kadri trīsdesmit četrus gadus vecā Edvīna Šnores divarpus gadus lolotajā filmā Padomju stāsts (The Soviet Story). Jauna cilvēka izsāpēts darbs: šķiet, viņš ir bijis tieši tur un tieši tad. Tad, kad komunistu režīms uzsāka savus asiņainos darbus, no kuriem cītīgi pēc tam mācījās nacisti. Edvīns savā filmā mierīgi un loģiski sagrauj vienu no pagājušā gadsimta mītiem, kas vēsta par labo komunistu uzvaru pār ļauno nacismu.

– Pagājis gads kopš filmas Padomju stāsts pirmizrādes. Edvīn, kas mainījies tevī, kā esi dzīvojis šo laiku?
– Mana dzīve, pateicoties filmai, mainījusies diezgan nopietni. Filma tika izrādīta Eiroparlamentā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Gruzijā, Slovēnijā, ASV, šo filmu jau iepirkusi Zviedrija, Izraēla, Polija. Filmas izplatīšana nolikta uz diezgan nopietnām sliedēm. Pēdējais lielākais notikums sakarā ar filmu ir tas, ka izdots DVD. Unikāli ir tas, ka filmas titri tulkoti piecpadsmit valodās: mājaslapā bija aicinājums to darīt, un lielākoties cilvēki tulkot pieteicās paši. DVD veidošana paņēma dažus pēdējos mēnešus, tas bija nopietns darbs. Filmas diskam klāt ir arī neliels bukletiņš, kas palīdz skatītājam vienkāršā veidā izskaidrot filmu.
– Vai atceries kādu īpašu noliegumu vai īpašu komplimentu saistībā ar savu filmu?
– Īpašais noliegums, protams, bija Krievijas reakcija uz filmu – Maskavā publiski tika sadedzināta lelle, vārdā Edvīns Šnore. Biju gatavojies, ka Krievijā būs negatīva reakcija, visticamāk – agresīva, bet tas jau bija kaut kas nedzirdēts. Turklāt tas viss notika Krievijas Valsts domes deputāta vadībā. Tas liecināja par to, ka akadēmiski argumenti Krievijai beigušies. Taču lelles dedzinātāji pārrēķinājās: šī akcija piesaistīja Rietumu mediju uzmanību un interesi. Par šo filmu uzrakstīja izdevumi The Economist, New York Times un citi. Internetā skatījos, ko par filmu saka krievi. Tur bija kāda Krievijas TV kanāla sižets ar Valsts domes deputātu Miščenko, kurš organizēja dedzināšanas pasākumu pie Latvijas vēstniecības Maskavā. Viņam jautāja: pret ko tad protestējat? Viņš atbildēja: pret grāmatas Soviet story autoru.
– Bet tā ir laba doma: tiešām varētu uzrakstīt grāmatu par šīs filmas tapšanu. Pieņemu, ka palika vēl daudz materiāla, kas netika iekļauts filmā.
– Tas tiesa. Šajā sakarā filmas DVD ir vērts pirkt arī tāpēc, ka diskā ir bonusa intervijas 25 minūšu garumā. Piemēram, sadaļā Gestapo – NKVD agreement (Gestapo un NKVD vienošanās – angļu val.) runā eksperts, Krievijas Valsts arhīva direktors apskata video sižetu un dod savu vērtējumu par to. Vēl, runājot par noliegumiem, par oficiālu Krievijas reakciju varēja nosaukt partijas Jedinaja Rossija prezidija pārstāves Irinas Jarovajas pausto sašutumu par to, ka Igaunijas vēstniecība rādīja manu filmu Somijā. Viņa teica, ka “filma heroizē igauņu fašistus un tos, kas šāva Hatiņā un Pleskavas apgabalā”. Tas ir tiešām apbrīnojami, cik daudz nepatiesību var ietvert vienā teikumā. Pirmkārt, igauņi Hatiņā un Pleskavas apgabalā nevienu nav šāvuši, otrkārt, filmā nav runa par igauņiem. Tas nav nekāds brīnums: šādi filmas kritiķi mēģina to pārvērst par farsu, lai nevarētu saprast, par ko īsti ir runa.
– Bet kā paliek ar lielāko komplimentu?
– Lielākais kompliments ir…
– …Triju Zvaigžņu ordenis.
– Jā, katrā ziņā – tas man bija liels gods un patikšana. Vēl man liels prieks par to, ka tik nopietns izdevums kā The Economist slavēja filmu. To nevar par zemu novērtēt, jo mēs taču gribējām, lai Rietumi mums pievērš uzmanību. Žurnāla The Economist Austrumeiropas korespondents un grāmatas Jaunais aukstais karš autors Edvards Lūkass teica, ka dedzināšanas akcija Maskavā ir gluži kā Oskara balva jaunam režisoram un tas viņam pašam arī būtu pagodinājums, ja Maskavā dedzinātu arī viņa grāmatu. Vēl pie komplimentiem… Tā bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas represēto attieksme pret filmu. Viņi uzskatīja, ka tas laiks filmā atspoguļots adekvāti. Šī atzinība man ir vissvarīgākā, jo represēto paliek arvien mazāk, bet, ja viņi teic, ka filmā ir patiesība, tad nevienam nebūs iespēju pateikt, ka filmā ir meli. Represētajiem ir morālas tiesības vērtēt manu skatījumu uz vēsturi. Ar mani kontaktējās cilvēki, kas savulaik bija notiesāti uz 25 gadiem, un šis sods faktiski līdzinājās nāvessodam. Šie cilvēki bija latvieši, ieslodzītie kādā no gulagiem Krievijas ziemeļos. Viņi man jautāja: kā vēl varētu paust pasaulei, ka tas, kas redzams filmā, ir patiesība? Vēlāk viņi aizsūtīja vēstuli ASV Senātam, aicinot aktīvāk nosodīt Krieviju, kas noliedz Baltijas valstu okupāciju. Šie cilvēki vēstuli parakstīja ne tikai ar saviem vārdiem un uzvārdiem, bet arī ar ieslodzīto numuriem – TUR viņiem savu vārdu nebija…

– Bet mēdz teikt, ka vēsturi var interpretēt dažādi.
– Interpretēt jau var, vienīgi – ko par to teiks tie, kuri reāli, bez interpretācijām bijuši gulagā?
– Edvīna Šnores lelles dedzināšana zināmā mērā bija reklāma – gan krievu nacionālhuligāniem, gan tev. Bet vai bija arī kāda vēsturnieka vai politologa objektīva un gudra kritika?
– Krievijā ir tāds vēsturnieks Aleksandrs Djukovs…
– Jā, viņu sauc arī par Kremļa vēsturnieku. Diez vai viņu var pieskaitīt objektīviem kritiķiem…
– Jā. Viņš piedalījās arī tajā bēdīgi slavenajā dedzināšanas mītiņā. Viņš tajā laikā deklarēja, ka grib “ļično ubiķ režisora, sžeč naher latiškoje posoļstvo” (personīgi nogalināt režisoru, nodedzināt nafig vēstniecību – krievu val.). Vēsturnieks Antonijs Zunda šo cilvēku neuzskata par nopietnu vēstures pētnieku un uzskata zem sava goda tikties ar šādu cilvēku. Tā vai citādi, bet Djukovs sarakstīja veselu grāmatu – angliski un krieviski – par manu filmu.
– Kādus vēstures faktus viņš mēģināja šajā grāmatā atspēkot?
– Visus pēc kārtas! Piemēram, viņš apgalvoja, ka filmā melo visi intervētie varoņi un ka meloju arī es. Viņš mēģināja apstrīdēt arī faktu, ka Padomju Savienība bijusi galvenā izejvielu piegādātāja Vācijai.
– Bet to jau pierādījuši vairāki vēsturnieki!
– Protams. Manā filmā ir minēts fakts, ka Staļins atļāva šaut bērnus no 13 gadu vecuma. Sākumā Djukovs man bruka virsū, apgalvodams, ka tie ir meli. Taču viņa grāmatā šādus pārmetumus vairs neatrodu. Tas nozīmē, ka šo faktu viņi nevarēja noliegt.
– Vienā no interneta portāliem lasīju, ka Djukovs izvirza jaunu versiju arī par tiem čekas nobendētajiem Latvijas pilsoņiem, kurus pēc tam atrada izkropļotus un apraktus Baltezerā.
– Jā, tas rakstīts viņa grāmatā. Djukovs apgalvoja, ka nesen FSB arhīvā atrasti dokumenti, kas liecinot par to, ka šos noziegumus neesot veikusi čeka. Djukovs gan vairāk pievēršas tēmai par līķu kropļošanu: kropļotāji esot bijuši paši latvieši, kas šo darbiņu veikuši gestapo vadībā. Djukovs piemetina vēl vienu “absolūti drošu” faktu, kas gan līdzinās slima suņa murgiem: kopā ar latviešiem šos līķus esot kropļojušas arī ebrejietes, kas paņemtas no Rīgas geto. Viņas pēc tam esot nošautas un apglabātas Baltezerā.
– Kā sauc šo grāmatu?
– The Soviet Story. Mehaņizm lži (Melu mehānisms – krievu val.).
– Tā jau ir viņu metode – melot bez šaubīšanās. Vai esi redzējis krievu propagandistu pēdējo filmu – Baltija. Kādas “okupācijas” vēsture?
– Pietika ar nelielu daļu, lai saprastu, par ko tur ir runa. Ja filmas autori ir sakrājuši pozitīvās lietas, kas bijušas padomju okupācijas periodā, tikpat labi varētu nosaukt arī nacistu okupācijas labās lietas. Kaut kāds ķīmijas kombināts Olainē, Pļaviņu HES vai Straumes kafijas dzirnaviņas, kuras pārdeva Padomju Savienībā – vai kāds domā, ka tas mums atsver desmitiem tūkstošu cilvēku bojāeju gulagos, tūkstošiem pazemoto un nomocīto cilvēku?… Filmā rādīja VEF ēdināšanas kompleksu, kur roboti savulaik esot dalījuši porcijas, bet tad jau filmas veidotāji varētu pievērsties, piemēram, arī Polijai, kur Hitlers taisīja labus ceļus. Pie Aušvicas koncentrācijas nometnes, piemēram, bija uzbūvēts lielisks sliežu tīkls. Tas viss viņiem palika, bet vai tas kaut kādā veidā kompensēja tās nelietības, ko Hitlers paveica pret poļiem? Domāju, ka ne. Jāņem vērā arī tas, ka krievi atļāvās šo filmu rādīt 25. martā – latviešu sēru dienā. Tā ir klaja ņirgāšanās. Krievija atkārtoti uzsver, ka 9. maijs viņiem ir svēta diena un pret to jāizturas ar respektu, bet tajā pašā laikā viņiem ir pavisam vienkārši ņirgāties par citu tautu svētajām dienām.
– Zinu, ka tu biji arī Gruzijā ar savu filmu. Kā tevi tur uzņēma?
– Lieliski. Tbilisi filmu rādīju vairākās vietās. Izrādījās, ka arī prezidents Mihails Saakašvili vēlas redzēt filmu. Tad braucām arī pie viņa. Gruzijā bijām pēc piecu dienu kara – pērnā gada decembrī. Gruzīniem tā lieta ir skaidra, viņiem nekas nav jāpierāda par abu varu asiņaino būtību.
– Un kā tagad ir ar Eiropu? Tai noteikti ir vienkāršāk un mierīgāk, ja vēstures interpretācijā viss paliek pa vecam: labie komunisti uzvarēja ļaunos nacistus.
– Daļēji tā arī ir, taču, pateicoties filmai un dažādām publikācijām, attieksme pamazām mainās.
– Dzirdēju, ka tagad tu pēti Ukrainas golodomoru, kas bija pagājuša gadsimta 30. gados.
– Tas ir mans doktorantūras darbs. Darba nosaukums ir Bads Ukrainā un rietumvalstu attieksme pret to. Esmu savācis jau diezgan daudz materiālu, biju arī Vašingtonā, Kongresa bibliotēkā.
– Toreiz, kad tas notika, Rietumu attieksme, manuprāt, bija stipri vienaldzīga.
– Jā, taisnība. No vienas puses – daudzi zināja, ka bads ir radīts apzināti un plānveidīgi, lai iznīcinātu ukraiņus, bet, no otras puses – daudzi žurnālisti ziņoja, ka tur viss ir kārtībā, sak, ukraiņi badojas, taču nemirst. Protams, to izmantoja tie, kuri nevēlējās redzēt šo Staļina noziedzīgo mērķtiecību. Rezultātā Ukrainā no bada nomira septiņi miljoni cilvēku.
– Vēl viena traģiska tēma, kurai tev droši vien būtu interesanti pieķerties – Katiņas traģēdija: padomju čekisti nošāva vairāk nekā 20 000 poļu virsnieku, karavīru un inteliģences pārstāvju. Katiņā tika nogalināts arī poļu režisora Andžeja Vajdas tēvs. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Vajda radīja filmu par šiem mocekļiem. Krievi sākumā neatzina, ka šīs slepkavības ir viņu darbs.
– Jā, līdz pat 1990. gadam Krievija to neatzina, atkārtojot, ka šādi apgalvojumi ir nelietīgi meli. Tā ir ļoti interesanta epizode Nirnbergas tribunālā: krievi paši ierosināja tajā izskatīt šo lietu, paši gatavoja falsificētus materiālus – pastkartes, dokumentus un tamlīdzīgi, kā arī gatavoja lieciniekus, lai viņi sniegtu viltus liecības. Kaut ko tādu pasaule vēl nebija pieredzējusi: vesela valsts falsificē pierādījumus! Ir aizdomas, ka PSRS falsificējusi arī citus materiālus: vietās, kur šāva un apraka poļus, jau bija aprakti NKVD 1937. gadā nošauto padomju pilsoņu tūkstoši. Savulaik bija tāda Burdenko komisija, kas braukāja apkārt ar nolūku izmeklēt “fašisma noziegumus”. Tāpēc iespējami arī citi noziegumi, kurus šie izmeklētāji norakstīja uz nacistiem.
– Tas nav nekas neparasts, ka toreiz PSRS, bet tagad Krievija melo bez mitas.
– Tagad jau ir cits piegājiens: Krievija tagad melo mazāk. Tagad grūti kaut ko noliegt: krievi atzīst – jā, šāvām, arī citus noziegumus pastrādājām, taču toreiz nebija citas izejas, tā vajadzēja darīt! Poļi, pēc krievu domām, arī neesot bijuši bez vainas: viņi 1920. gadā kaut ko izdarījuši ar krievu gūstekņiem – tie esot toreiz pazuduši. Tāpēc 1940. gadā Katiņā notikušais slaktiņš esot bijusi atmaksa.
– Tā jau ir ideoloģijas sastāvdaļa – mēģināt visiem iestāstīt, ka valsts, lai arī ko tā darītu, vienmēr rīkojas pareizi – tā sacīt, savu interešu un savu pilsoņu aizstāvībai.
– Krievijai raksturīgi ir arī tas, ka tā redz skabargu svešā acī, savējā pat baļķi nepamanot. Krievija vienmēr atkārtojusi, ka tie latvieši, kas karojuši vācu pusē, ir teju vai kara noziedznieki. Bet kā tad skaidrot to, ka Nirnbergas kara tribunālu apsargāja tieši latviešu leģionāri? Esmu pētījis Nirnbergas kara tribunāla materiālus, bet nekur es neatradu kaut vai piebildi par to, ka latviešu leģionāri būtu veikuši kādu kara noziegumu. Bet kas tur savukārt ir pieminēts, tā ir krievu SS 29. divīzija un tās pastrādātās zvērības kara laikā. Šīs divīzijas komandieris bija krievs Kaminskis, un viņa slavenie karotāji slepkavoja gan Krievijā, gan Polijā. Sevišķi šis Kaminskis un viņa varoņi izcēlās 1944. gadā Varšavas sacelšanās laikā. Šī divīzija nodarbojās galvenokārt ar slepkavošanu, tā nebija kaujas vienība, par kādu uzskatām abas latviešu divīzijas. Kāpēc par šiem krievu malačiem neko nedzirdam un nelasām? Tas ir pilnīgi skaidrs: ja ir kara noziedznieki, viņi jātiesā, lai arī kādai tautai viņi piederētu. Krievu propagandisti un politiķi ne reizi vien teikuši, ka Latvijā esot nacisms un neonacisms. Bet mati ceļas stāvus, palasot par to, kas notiek pašā Krievijā. Kas ir neonacists? Tas ir skūtgalvis, kas iet uz ielas un, balstīdamies uz rasu pazīmēm, sit un dauza tos, kas nav līdzīgi viņam. Krievijā tas notiek katru dienu. Pie mums tā nav. Arī antisemītisms Krievijā zeļ un plaukst. Bet kas ir tie antifašisti, kas nemitīgi reklamējas Latvijā? Viens no viņu vadoņiem ir tāds Gončarovs, kurš vienlaikus vada organizāciju Roģina; un aizpērn, kad notika tā sauktais krievu maršs, šo pasākumu kopā pieteica divas organizācijas – Gončarova vadītā plus osipovieši, kas ir krievu neonacisti. Izrādās, mūsu antifašistiem nav nekādu problēmu čupoties ar neonacistiem, ja vien tas vajadzīgs kopīgu mērķu sasniegšanai.
– Nav nekāds brīnums: savulaik gestapo un NKVD arī draudzējās.
– Jā, un man kļuva skaidrs, ka tie nav nekādi antifašisti, bet gan krievu nacionālisti, kuri gatavi iet kopā ar jebko, lai cīnītos par savām prasībām.
– Varbūt taisīsi filmu par kādu no tevis pieminētajām tēmām?
– Vēl nezinu. Iespējams. Neesmu māņticīgs, taču par to pagaidām labāk skaļi neteikt.

No vēstures izsvītrotas neatkarīgās Baltijas valstis.

Vitas Zelčes, LU asoc. prof. raksts Dienā

Krievijā izdotā skolu mācību grāmata gandrīz pilnībā ir izsvītrojusi no vēstures neatkarīgās Baltijas valstis.

Medijos ik palaikam pazib vēstis par Krievijas prezidenta D.Medvedeva un šīs valsts augstu amatpersonu paziņojumiem, ka Krievija pretosies citu valstu mēģinājumiem «izkropļot» vai «pārrakstīt» Otrā pasaules kara vēsturi un ka mūsdienu sabiedrībai vajadzētu iedvesmoties no pagātnes varoņdarbiem, lai pārvarētu visas grūtības, jo vēsture ir spēcīgs morālais resurss Krievijas attīstībai (piemēram, sk. Diena, 2009, 27. janv.).

Šīs pēdējās tēzes īstenojumu praksē demonstrē 2009.gadā Maskavā izdevniecībā Prosvesčenije klajā nākusī A.Levandovska, J.Ščetinova un S.Mironenko mācību grāmata 11.klasei Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka (Krievijas vēsture. XX–XXI gadsimta sākums). Tā ir «bāzes līmeņa» mācību grāmata, kas adresēta vispārizglītojošām mācību iestādēm un ieguvusi Krievijas Federācijas Izglītības un zinātnes ministrijas rekomendāciju. Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka iznākusi sērijā Maskavas Valsts universitāte – skolai. Pēc tehniskās pases datiem, grāmatas tirāža – 50 000 eksemplāru. Ievadvārdos universitātes rektors V.Sadovņičijs uzsver, ka «vēsture – diža zinātne. Tā māca mūs saprast un mīlēt Tēvzemi. Tā sniedz mums paraugus, kam līdzināties, un brīdina par kļūdām». Rektors arī uzsver, ka Maskavas Valsts universitāte vēlas, lai skolēni iegūtu «dziļas un objektīvas vēstures zināšanas», kas ir ļoti svarīgas «mūsu sarežģītajā un nemierīgajā laikā».

Varas lomas definīcija

Jaunā mācību grāmata jau īsteno 2008.gada augustā klajā nākušās varas rekomendācijas Krievijas 1900.–1945.gada vēstures veidošanā un mācīšanā skolās, kā arī 2007.gadā publiskotās 1945.–2007.gada vēstures koncepcijas vadlīnijas. To uzdevums bija izstrādāt tādus Krievijas vēstures notikumu vērtējumus, kas stiprinātu Krievijas valsts varenības vēsturisko tēlu gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas jomā un kalpotu Krievijas «pilsoņu–patriotu» audzināšanas uzdevumiem. Jaunā Krievijas vēstures koncepcija galvenā vēstures varoņa lomu ir pārliecinoši piešķīrusi varai. Tādēļ skolu mācību grāmatu uzdevums ir skaidrot tās darbības motīvus un loģiku, akcentējot un piešķirot pozitīvu vērtību visām varas darbībām, kas Krieviju dara varenu, it īpaši pasaules līmenī.

Pagājušā gada vasaras beigās Krievijas vēstures jaunās rekomendācijas izsauca arī demokrātiski orientētās sabiedrības sašutuma vilni, jo ne vien attaisnoja totalitārās varas īstenotās milzīgās represijas, bet pat definēja tās kā racionālu valsts attīstības instrumentu.

2009.gada mācību grāmata Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka ir aizraujošs, ļoti labi veidots un uzrakstīts vēstures stāsts par Krievijas varu, par tās prasmi, gudrību un neatlaidību pārvarēt daudzās iekšpolitiskās un starptautiskās grūtības, kā arī uzvarēt XX gs. nozīmīgākajā – Lielajā Tēvijas – karā un pēc tā tapt par ļoti nozīmīgu un ietekmīgu pasaules lielās politikas veidotāju. Varas darbība valsts varenības labad attaisno jebko, arī savas valsts un citu zemju cilvēku nāves. Piemēram, aplūkojot Pilsoņu kara iznākumu, boļševisma uzvaras vērtība ir Krievijas valstiskuma un suverenitātes saglabāšana (jo to nespēja paveikt citi politiskie spēki), forsētās modernizācijas (kuras sastāvdaļa bija arī represēto darbs) nozīme – rūpniecības nozaru struktūru un tehniskās apgādes līmeņa līdzināšanās attīstītākajām kapitālistiskajām valstīm. Mācību grāmata konsekventi ik nodaļā veido lepnumu par Krievijas valsti, tās varas (ir īpaši, PSRS varas) darbību, prasmi un spēju vienmēr būt uzvarētājai, tādējādi pildot patriotiskās audzināšanas misiju.

Baltijas sīkās skrūvītes

Baltijas vēsturei šajā mācību grāmatā ir atvēlēta ļoti niecīga vieta. Latvija, Lietuva un Igaunija ir sīkas skrūvītes lielajā Krievijas vēstures mehānismā, kas, protams, tiek ievietotas vien tajās vietās, kur spēj kalpot šīs konstrukcijas sekmīgai darbībai. Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka Baltijas valstis kopš to dibināšanas 1918.gadā neattēlo kā suverēnas kaimiņvalstis, bet gan vairāk kā Krievijas impērijas sastāvdaļu. Tā, piemēram, mācību grāmatā norādīts, ka boļševiki, īstenojot nacionālo politiku, atzina Somijas un Polijas neatkarību, jo viņi «nevarēja nerēķināties ar somu un poļu tautu stingro gribu atjaunot savu valstiskumu». Savukārt par Baltijas valstu suverenitātes atzīšanu nekas nav teikts, vien piebilsts – «vietā atgādināt, ka padomju vara, kas bija nostiprinājusies Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, tur nenoturējās».

Arī 1939.–1941.gada Baltijas valstu un PSRS attiecību atainojumā Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka nekādus īpašus pārsteigumus nerada. Tāpat kā agrākajā padomju vēstures koncepcijā atbildība par PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma jeb Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanu 1939.gada 23.augustā lielā mērā tiek uzlikta Rietumu valstīm, kas sarunās par sadarbību ar PSRS bija pārāk stingrās bezkompromisa pozīcijās un, pēc Staļina rīcībā esošajām ziņām, vienlaicīgi veda slepenas pārrunas ar Berlīni. Par Baltijas valstu okupāciju (protams, nelietojot šo jēdzienu) lasāms: «1939.g. septembrī–oktobrī staļiniskā vadība uztiepa Igaunijai, Latvijai un Lietuvai «savstarpējās palīdzības līgumus», saskaņā ar kuriem tās savas karabāzes nodeva PSRS. Nākamajā gadā notika Lietuvas un Latvijas seimu un Igaunijas valsts padomes «vēlēšanas». Tajās piedalījās kompartiju izvirzītie un padomju specdienestu pārbaudītie kandidāti. Tādā veidā ievēlētie parlamenti vērsās ar lūgumu savas valstis pieņemt PSRS sastāvā. 1940.g. augustā šis lūgums tika apmierināts, un PSRS papildināja trīs jaunas «sociālistiskās republikas».» Domājams, ka skolēnu vidū, kas ir šīs mācību grāmatas auditorija, šie teikumi īpašas šaubas par ticamību nerada. Tie arī nerosina uzdot jautājumu: vai Baltijas valstis tika vai netika okupētas? Grāmatas autori 1939.–1940.gada norišu virknējumā neiekļauj faktu par Sarkanās armijas ienākšanu Baltijas valstīs 1940.gada jūnijā, tādējādi šo zemju nonākšanai Padomju savienībā piešķirot miermīlīgu raksturu, pat labdabīgu nozīmi, jo vardarbības un agresijas klātbūtnes šajā notikumā vienkārši nav.

Represijām, kas tika īstenotas PSRS sastāvā jauniekļautajās Baltijas valstīs un citās teritorijās, mācību grāmatā atvēlēts sīkdrukas iespiedums. Tā teksts vēsta, ka šajās zemēs sākās sociālistiskie pārveidojumi, kādi PSRS bija īstenoti 20. un 30.gadu mijā, un tos «papildināja terors un lielu cilvēku masu deportācija uz Sibīriju». Kopējā Krievijas vēstures kontekstā par šiem notikumiem tiek rakstīts kā salīdzinoši izteikti maznozīmīgiem, jo tolaik pats svarīgākais bija stratēģiskais uzdevums – gatavoties karam.

Skolu mācību grāmatas attieksmi pret Baltijas valstu vēsturi precīzi raksturo tajā iekļautā krāsainā karte «PSRS tautas saimniecība 1926.–1940.gadā». Tā Baltijas valstis tēlo kā organisku PSRS saimniecības sastāvdaļu, lai gan no visa kartē atainotā 14 gadus ilgā laikposma Latvija, Igaunija un Lietuva bija Padomju savienības sastāvdaļa vien nepilnus piecus mēnešus. Kartē gan ar neuzkrītošu raustītu līniju tiek attēlota PSRS valsts robeža 1939.gada 1.septembrī (paskaidrojums par šo apzīmējumu lasāms kartes leģendā), taču par to daudz spilgtākas un pārliecinošākas ir dzelzceļu līnijas, kas Baltijas teritoriju perfekti iekartē Padomju savienībā, neļaujot pat šaubīties par šo teritoriju nepiederību lielvalstij. Tāda paša satura kartes rodamas arī citās Krievijas skolu vēstures grāmatās.

Mācību grāmata Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka gandrīz pilnībā ir izsvītrojusi no vēstures neatkarīgo Baltijas valstu esību 1918.–1940.gadā, tādējādi arī no turpmākās vēstures dienaskārtības izslēdzot Krievijas atbildību par Baltijas valstu suverenitātes likvidāciju un to pilsoņu likteņiem. Paliek vienīgi jautājums: vai šāda vēstures «pārrakstīšana» un «pārkartēšana» ir attaisnojama Krievijas valsts un varas varenības tēla vārdā?

Latkolonijas

Jauns profils youtubē ar šādu nosaukumu. Paredzēts filmām par Austrumu latviešu diasporu.  Šobrīd šeit ievietotas divas filmas. Tajās runāts arī par 1937. gada genocīdu pret latviešiem.

(Youtubes specifika atļauj filmas garumu tikai līdz 10 minūtēm, tādēļ filmas sadalītas mazākos posmos)

Filma par Sibīrijas latviešiem, 1975-78.

Pirmo reizi pēc 1937. gada genocīda Krievijas un Sibīrijas latviešu stāvokļa apzināšana tika puslegāli uzsākta 1975. gadā. Pašu pirmo 1976. gadā uzņemto filmu konfiscēja VDK (KGB). Materiāli šeit skatāmai filmai tika iegūti no 1975 – 1978.gados, taču to samontēt un sākt izrādīt varēja tikai Gorbačova laikā, kad šādu informāciju drīkstēja paust un par to vairs nesodīja. 1986. gadā tā parādījās ar nosaukumu “Populārzinātniska lekcija par kādu vēstures tēmu”. Dziesmotās Revolūcijas laikā tā kopā ar citām filmām par Sibīriju un Gulagu tika izrādīta viscaur Latvijā daudzos pasākumos, kuri aicināja tautu cīņā par neatkarības atgūšanu.

# 1    http://www.youtube.com/watch?v=dfus4AEl3_Y
# 2    http://www.youtube.com/watch?v=-v3ARjQAleY&feature=related
# 3    http://www.youtube.com/watch?v=F8Ziec16h-M&feature=related

Lejas Bulānas hronika. 1987.

Sibīrijas latviešu ciems Lejas Bulāna 1987. gadā. Par šo un citiem latviešu ciemiem informācija atrodama vietnē: http://www.iclub.lv/life/bulana.htm

# 1     http://www.youtube.com/watch?v=_PqvmsgCF-E
# 2     http://www.youtube.com/watch?v=m_zjl-Oz2qs
# 3     http://www.youtube.com/watch?v=h1yfB6r1TOQ

Vēl viena filma no šī cikla  – Ciemošanās Balajā skatāma: http://www.youtube.com/watch?v=0TVhhSvDJiI&feature=related

Jāpiezīmē, ka filmēšana notika ar kameru “Krasnogorsk”, kuru bija jāgriež ar roku, un labi, ka tāda vēl bija…

Vēsturniekus grib pielīdzināt teroristiem

Krievijas Valsts dome pavasarī pošas skatīt likumprojektu, kas pasludinās, ka Krievijai ”tuvējās pierobežas” valstīs dzīvojošie ”neonacisti” un ”vēsturnieki revizionisti” pielīdzināmi teroristiem, kuru ierašanās Krievijā nav pieļaujama.

Darba grupa likumprojekta ar provizorisku nosaukumu ”Par Krievijas Federācijas pasākumiem pretdarbībai mēģinājumiem reabilitēt nacismu, nacistiskos noziedzniekus un viņu atbalstītājus jaunajās neatkarīgajās valstīs – bijušajās PSRS republikās” sagatavošanai Krievijas Valsts domes NVS lietu komitejā izveidota pagājušā gada beigās. ”Noziedznieku heroizācija valsts līmenī, nacistiskās ideoloģijas pacelšana līdz valsts politikas rangam, kā tas notiek Ukrainā un Baltijas valstīs, izraisa niknus sabiedrības protestus,” likumprojekta nepieciešamību aģentūrai ”RIA Novosti” pamatoja viens no darba grupas līderiem, NVS valstu institūta direktors Konstantins Zatuļins. Pēc viņa sacītā, dokumentam pienāktos kļūt par tiesisku pamatu, kas ”apturēs mēģinājumus apšaubīt padomju tautas uzvaru pār hitlerisko Vāciju un pārskatīt Otrā pasaules kara rezultātus”.

Darba grupā ietilpst Valsts domes deputāts un kazaku kustības aktīvists Viktors Vodolackis, Kremlim tuvais politologs Modests Koļerovs (pagājušā gada martā viesojās Rīgā), atvaļinātais ģenerālmajors, Nacionālās un starptautiskās drošības fonda prezidents Leonids Šeršņevs, kā arī vēl citi ”eksperti un juristi”, tostarp no Latvijas izraidītais krievu skolu aizstāvības ”štāba” aktīvists Aleksandrs Kazakovs. Kā pēdējais izteicies Latvijas krievvalodīgajā presē, neesot izslēgts, ka darba grupā iekļaušot arī kādu no Latvijas ”tiesību aizstāvības un antifašistisko organizāciju” pārstāvjiem. Jāatgādina, ka Latvijā dzimušo Krievijas pilsoni Kazakovu no Latvijas patrieca 2004. gada septembrī, jo drošības policija atzina viņu par personu, kas apdraud Latvijas drošību. Šobrīd ”štābists” mājo Maskavā un tur nodibinājis un vada institūciju ar grotesku nosaukumu: ”P. Stolipina vārdā nosauktais liberāli konservatīvās politikas centrs ”Dižā Krievija””. Nesen Kazakovs izdevis arī brošūru ”Kadri nākotnei. Jaunatnes organizācijas kā partijas ”Vienotā Krievija” kadru rezerve”.

Presē Kazakovs klāstījis, ka nacisti esot sākuši aktivizēties ne tikai bijušās PSRS vietā tapušajās valstīs, bet arī Austrumeiropā un pat Rietumeiropā, tāpēc jādara viss, lai pret ”neonacistu organizācijām, bijušos nacistiskās Vācijas karavīrus un virsniekus apvienojošām veterānu organizācijām”, kā arī tām organizācijām un personām, kas iepriekšminētās morāli un materiāli atbalsta, vērstos ar ”konkrētiem pasākumiem”. Proti, vispirms jau aizliedzot attiecīgām personām iebraukt Krievijā, kur tās tikšot pasludinātas ārpus likuma. Attiecīgo organizāciju un indivīdu saraksti, kā var noprast, jau tiek gatavoti. Arī ārvalstu uzņēmējiem, par kuriem attiecīgie orgāni noskaidrošot, ka tie saistīti ”ar neonacistiem, nacistiem un pseidovēsturniekiem”, darbība Krievijā tikšot liegta. Represijas tāpat vērsīsies pret Krievijas uzņēmumiem, kas mēģinās sadarboties ar nežēlastībā kritušajām firmām. Konstantins Zatuļins izteicies, ka esot nepieciešams īpašs sabiedrisks valstisks orgāns, tāds kā ”pastāvīgi funkcionējošs tribunāls”, kurš tad izlemtu, vai attiecīgo struktūru un personību rīcība jāizskata šā likuma ietvaros.

”Pseidovēsturnieku” kārtā Kazakovs un viņa domubiedri ieskaitījuši visus latviešu vēsturniekus, kam biežāk vai retāk izdodas pastrādāt Krievijas arhīvos. Raugi, viņi tur ”izmanto mūsu labsirdību un atvērtību”, lai ”izrautu” atsevišķu dokumentu fragmentus, kurus pēc tam lieto, lai ”ņirgātos par cīnītājiem pret fašismu, saucot tos par kaujiniekiem, okupantiem un neliešiem”. ”Daži vēsturnieki gājuši vēl tālāk – viņi Krievijas centrālajos arhīvos vāc materiālus, lai nodotu tos īpašajai komisijai ”padomju okupācijas nodarīto zaudējumu” uzskaitei!” sašutis saka Kazakovs. Šī pati komisija pēc tam gatavojoties uzrādīt rēķinu Krievijai! Tas esot absurds, kam laiks darīt galu! Lai ”ņirgāšanos” izbeigtu, attiecīgajiem vēsturniekiem, pēc gatavotā likumprojekta, vajadzētu aizliegt iebraukt Krievijā un, protams, strādāt arī tās arhīvos.

Tiek apgalvots, ka likumprojekta pieņemšana varētu notikt vēl Valsts domes pavasara sesijas laikā martā vai aprīlī. Internetā pārskatot paskopās Krievijas plašsaziņu līdzekļu ziņas par gatavoto likumprojektu, paliek iespaids, ka tas tomēr nav Maskavas prioritāšu skaitā un Kazakovs paspilgtinājis detaļas, lai izdabātu maizestēviem un savai auditorijai Latvijā. Vismaz patlaban Krievijā tā nav aktualitāte, taču nav arī šaubu, ka pasākuma ideoloģiskie iecerētāji sarosīsies, tuvojoties ”leģionāru sanākšanai” Latvijā, tas ir, 16. martam.

---

Viedokļi
Aivars Stranga, LU vēstures profesors: “Politiski tas būtu odiozs, skandalozs lēmums, tiesa, atbilstošs Krievijas arvien spēcīgākajai evolūcijai uz ksenofobisku un autokrātisku valsti. Apkarot brīvu domu un akadēmiskas diskusijas ar likumiem, kuri tās pielīdzina terorismam, tas būs kaut kas nedzirdēts pasaules mērogā un vēl vairāk izolēs oficiālos Krievijas vēsturniekus no brīvās pasaules brīvām akadēmiskām diskusijām. Man grūti iedomāties, ko var darīt ar ”vēsturniekiem teroristiem”. Cerams, ne taču uzreiz iznīcināt. Taču Krievijas arhīvi kļūs vēl nepieejamāki kā līdz šim. Bet īstu starptautisku atzinību taču bauda tikai tie Krievijas vēsturnieki, piemēram, Natālija Ļebedeva vai Mihails Meltuhovs, kuri paši ir”revizionisti” vārda vislabākajā nozīmē.”

Ritvars Jansons, vēsturnieks: “Ja tādas normas pieņems attieksmē uz Baltijas vēsturniekiem, tad skaidrs, ka ar Krieviju nav iespējama nekāda zinātniska sadarbība humanitārajās zinātnēs. Ja vienas valsts vēsturnieki darbojas brīvi, bet otra valsts tiem liedz to darīt un savukārt cenzē savus zinātniekus, tad tā ir totāla kontrole – viena no totalitāra režīma pazīmēm.”

Latvijas Ārlietu ministrijas viedoklis:

“Krievijas Valsts domes NVS lietu komitejā piesauktā nelielās interesentu grupas iniciētā likumprojekta mērķis ir neizprotams. Jebkurā valstī tāda likuma pieņemšana, kurš balstīts uz izskanējušām vadlīnijām un apsvērumiem, būtu pretrunā ar vārda brīvību un viedokļu plurālismu, kas ir svarīgi demokrātiskas valsts pastāvēšanas principi. Krievija ir Eiropas Padomes un EDSO dalībvalsts, un tā ir apņēmusies ievērot attiecīgās saistības.

Ņemot vērā starptautiski atzītās valstu un indivīdu tiesības un brīvības, tiek veidotas arī Latvijas un Krievijas attiecības, kurās pēdējo gadu laikā vērojama pozitīva virzība. Tajā skaitā pagājušā gada pavasarī notika abu valstu vēsturnieku tikšanās ar mērķi vienoties par kopējiem turpmākās sadarbības virzieniem. Ja šāds likumprojekts tiks pieņemts un tas attieksies uz Latvijas iedzīvotājiem, tas nonāks pretrunā ar vairākām svarīgām Latvijas un Krievijas turpmākās sadarbības iestrādēm.”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=44521

Izsūtījuma vieta – Krasnojarska. Dokumentus meklējot

Krasnojarskas novads ir viens no tiem Sibīrijas nostūriem, kurp staļinisko represiju laikā nonāca vairāki tūkstoši latviešu. Nesen, meklējot viņu pēdas, turienes arhīvus apmeklēja Latvijas Valsts arhīva (LVA) pārstāvis Ritvars Jansons. Braucienā neiztikts arī bez sarežģījumiem ar vietējo imigrācijas dienestu.

Saskaņā ar LVA izveidoto datu bāzi 1941. gada represiju vilnī no Latvijas Krasnojarskas novadā tikuši nometināti 8347 latvieši. 1949. gadā Krasnojarskas novadā nometināja 24 latviešus. ”Mūsu arhīvā ir Krasnojarskā nometināto cilvēku lietas, jo mums paveicās, ka 1962. gadā Krasnojarskas novada iekšlietu daļa šos dokumentus atdeva Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai. 90. gados tie nonāca pie mums. Turpat nonāca arī 1951. gadā no Pleskavas apgabala izsūtītie bijušie Latvijas pilsoņi. Par viņiem informācijas mums gan ir ļoti maz. Mēs pat nezinām visu uzvārdus,” stāsta Ritvars Jansons.

Darbs Krasnojarskas arhīvu aģentūras arhīvā faktiski ir turpinājums latviešu arhīvistu pagājušā gada braucieniem uz Omskas un Tomskas dokumentu krātuvēm. Nodoms ir apkopot visos šajos trijos apmeklējumos iegūtos materiālus un kaut kad nākotnē izdot dokumentu krājumu par latviešiem nometinājumā Sibīrijā. Meklējot ziņas par izsūtīto gaitām, Jansons Krasnojarskas novada izpildkomitejas un kompartijas komitejas dokumentus cilājis trīs nedēļas. Bijusi paredzēta arī ceturtā, taču tad iejaucies Krievijas imigrācijas dienests, kas, izmantojot apstākli, ka specifisku apstākļu dēļ pilnībā nav bijuši nokārtoti visi nepieciešamie uzturēšanās dokumenti, gandrīz izraidījis vēsturnieku no valsts. Incidenta dēļ nav izdevies arī uzreiz atvest Krasnojarskā iegūtās dokumentu kopijas, taču ir cerības, ka tuvākajā laikā Latviju tās tomēr sasniegs pa pastu. ”Krasnojarskas arhīvs to apsolīja. Bet jautājums, cik iedos. Jo to man uzreiz teica, ka dokumenti, kas skar personas datus (bet Krievijā šo jēdzienu interpretē ļoti plaši), netiks doti. Taču tur tāpat būs pietiekami daudz statistikas un fona informācijas par nometinātajiem. Interesantākie, manuprāt, bija tieši Krasnojarskas novada partijas komitejas papīri, jo tur vairāk parādās sarakste par 1941. gadā nometināto izmitināšanu, darba apstākļiem, izglītību,” stāsta arhīvists.

– Ko jaunu latviešu gaitu Sibīrijā apzināšanai nesis jūsu brauciens?

Ritvars Jansons: – Krasnojarskas Pedagoģiskajā universitātē ir tāda vēstures zinātņu kandidāte, docente Jeļena Zberovska. Viņa aizstāvējusi disertāciju ne tieši par latviešiem, bet nometinātajiem Krasnojarskā kopumā. Pat viņa atzina, ka informācija par izsūtītajiem joprojām ir ļoti izkaisīta un fragmentāra. Ar specnometinātajiem nodarbojās gan Iekšlietu ministrija, kas pārraudzīja nometinājuma vietas, gan izpildkomiteja, kurā kara laikā un tūlīt pēc tam bija īpaša daļa, kas atbildēja par specnometināto izmitināšanu, tāpat kompartijas komiteja un vēl vietējās izpildkomitejas. 1941. gadā visi nometināšanas un apgādes mehānismi izstrādāti it kā bija, taču vietējā rajonu vara daudzos gadījumos izsūtītajiem domāto vienkārši izšķērdēja. Līdz ar to cilvēkus bieži vien izmitināja vienkārši kailā vietā, upes malā, lai tie dzīvo, kā prot. Īpaši tas attiecās uz zvejnieku saimniecībām jeb arteļiem. Tajos dzīve bija visgrūtākā. Taču tas, ko saku, neattiecās tikai uz latviešiem. Tas attiecās uz visu nometināto kontingentu.

Man savdabīgs šķita stāsts par krievu zemniekiem, kurus no citiem PSRS rajoniem pārvietoja uz Krasnojarskas novadu 1940./1941. gadā. Viņus pārcēla no Krievijas it kā ”neauglīgo zemju” rajoniem uz auglīgajām Krasnojarskas zemēm. Šie zemnieki it nemaz nebija politiski nosodīti, bet vienalga tika dēvēti par ”pereseļenciem” (pārvietotajiem), tāpat kā piespiedu nometinājumā nonākušie. Vietējo attieksme, karam sākoties, pret viņiem bija kā pret ienaidniekiem. Politiskais fons toreiz bija tāds: te jau nonāk tikai politiski izsūtītie. Dokumentos raksta, ka pat šo zemnieku bērnus skolās piekauj. Nav brīnums, ka 1941. gada jūlijā tur nonākušie latvieši tika uzņemti ļoti nedraudzīgi. Tas nebija tā kā 1949. gadā, kad situācija gan uzņemšanas, gan iekārtošanas ziņā bija labāka. Arī vietējie nu zināja, ar ko tiem darīšana.

– Dzirdēts, ka tie 1941. gadā izsūtītie, kam izdevies izdzīvot sākotnēji necilvēcīgajos apstākļos, pēckara gadu dzīvi jau uzskatījuši par ”normālāku”.

– Grūtības bija tāpat, kaut arī ne tādas kā kara apstākļos. Krasnojarskas arhīvā lasīju 1952. gadā Ņižņijingušas rajonā kompartijas institūciju veikto nometināto dzīves apstākļu pārbaudes ziņojumu. Tur teikts, ka cilvēki ir iekārtoti darbā, izpilda to labi, taču pat vēl tad veikalos bijusi nopērkama tikai maize, pusgadu tur nebija redzēta sāls, nebija ziemā nepieciešamo velteņu. Slikti apgādāja ar pārtiku gan ķīmiskajos uzņēmumos, gan mežsaimniecības arteļos strādājošos. Konstatēja nepietiekamu apgādi ar saimniecības precēm. Apgādes jautājumus cilāja rajona partijas komitejā, taču situācija nemainījās. Tieši ķīmiskās rūpniecības, mežsaimniecības un zvejniecības arteļi bija tie, kuros strādāja daudz latviešu. 1952. gadā Ņižņijingušas rajonā, kur veica pārbaudi, dzīvoja 101 latvietis, no kuriem 10 bija bērni.

Tā pati pārbaude konstatēja, ka lielas problēmas rada medicīniskie jautājumi. Ņižņijingušas rajonā nebija ķirurga. Slimniekus sūtīja uz Kansku, taču, lai tur tiktu, vajadzēja novada, tas ir, Krasnojarskas, komandanta atļauju. Sarakste ritēja ilgi un vairākos gadījumos pie ārsta jau vairs nebija ko vest – cilvēks pa to laiku nomira.

Daudz kas bija atkarīgs no vietējās saimniecības vadītāja – algu izmaksa, attieksme pret strādniekiem. Kādā Ņižņijingušas mežsaimniecībā nometinātie bija 70% no strādnieku skaita, taču arteļa vadītājs uz sapulcēm nometinātos apzināti nesauca, aizbildinoties, ka tie vienmēr tikai izvirzot jautājumus par aizkavētām algām un protestējot, kad, pat zinot par neizmaksātajām algām, viņus joprojām spiež strādāt, draudot ar sodiem.

– Konkrētus izsūtīto dzīves piemērus lasītājiem droši vien varēsim pastāstīt, kad būsiet saņēmis Krasnojarskas dokumentu kopijas. Taču kādi ir galvenie secinājumi?

– Secinājums ir tāds, ka izturēšanās pret nometinātajiem, no Latvijas izsūtītajiem, neatbilda pat padomju likumdošanai. Viņi tur nesaņēma nevienu no PSRS konstitūcijā garantētajām tiesībām – ne mitekli, ne izglītību, bieži pat ne darbu. Tajā pašā 1952. gadā pēc dokumentiem redzams, ka Ņižņijingušas rajonā tikai daži no specnometināto bērniem skolās bija sekmīgi. Kāpēc? Krievu valodas dēļ! Mācības notika krievu valodā, kuru tie nepārzināja. 50. gadu vidū situācija jau bija pavisam cita. Krievu valodu apguvušie izsūtīto bērni un vietējie tad jau ir vienādā statusā. Pārskatot Krasnojarskas arhīva izglītības nozares dokumentus, redzams, ka 50. gados latvieši dodas mācīties uz tehnikumiem un studēt pedagoģiskajā institūtā. Objektīvi jāatzīst – Latvijā tādu izglītības iespēju viņiem kā izsūtīto bērniem tobrīd nebūtu. Neviens viņiem neļautu gatavoties pedagoga darbam vai studēt humanitārās nozares. To savās atmiņās stāstījuši daudzi izsūtītie.

Krievu vēsturniece Zberovska norāda, ka vecāko izsūtīto paaudzi padomju režīms bija ”norakstījis”. Viņiem nekādu sociālo palīdzību nesniedza un arī pāraudzināt nemēģināja, taču uz jaunāko bērniem lika cerības, tādēļ arī neliedza izglītošanās iespējas.

– Pieminējāt, ka Krasnojarskā jums gadījās konflikts ar Krievijas imigrācijas dienestu.

– Jā, būtībā es pārkāpu Krievijas likumdošanu, jo braucu strādāt arhīvā ar tūrista vīzu. Parasti tā dara vairākums latviešu vēsturnieku, taču vēlos brīdināt, ka atbildīgie Krievijas dienesti šo lietu uzmana, tādēļ labāk iegādāties vīzu, kas ļauj ”zinātniski tehniskos sakarus”. Vienīgi tad jābūt pretējās puses ielūgumam, bet paši krievu arhīvisti un vēsturnieki uz ko tādu nemaz nevēlas ”parakstīties”, jo, pirmkārt, tā ir liela birokrātija, otrkārt, viņiem būtu jāatbild par latviešu kolēģa uzturēšanos un rīcību. Jebkura Krievijas zinātniskā iestāde vai arhīvs izturas ļoti negribīgi pret tādu uzaicinājumu došanu. Mana agrākā pieredze rāda, ka viņi, ņemot tās visas klapatas vērā, pat atsakās iet oficiālo ceļu. Protams, Krasnojarskas arhīvs pirms brauciena bija akceptējis manu ierašanos un darbošanos. Situācija patiesībā bija diezgan pretrunīga.

Pieci imigrācijas dienesta vīri man, vienam vēsturniekam, veltīja veselu dienu, bet tajā pašā laikā dienests nez kādēļ nepievērš nekādu uzmanību tiem cilvēku tūkstošiem, kas Krievijā nelegāli strādā tirgos un būvēs. Jā, mani tiesāja un es par vīzu režīma pārkāpšanu samaksāju soda naudu, kas līdzinājās Ls 40. Sākumā tika lemts pat par izraidīšanu, taču tiesnesis pieņēma lēmumu par maigāku sodu. Varbūt tādēļ, ka par lietu izrādīja interesi Latvijas vēstniecība Maskavā. Ja mani izraidītu, es Krievijā nedrīkstētu iebraukt piecus gadus. Man bija paredzēts vēl apmeklēt arhīvu Ačinskā, taču pēc tiesas tas vairs nebija iespējams. Tā atlikušo nedēļu es Krasnojarskā pavadīju kā īsts tūrists. Esmu pārliecināts, ka otrreiz vēsturnieku no Latvijas, kam tikai tūrisma vīza, Krasnojarskas arhīvisti vairs pie sevis nelaidīs. Domāju, tas attiecas arī uz Maskavas arhīviem, lai arī tur arhīvi pilni ārzemnieku un neviens uz tevi kā marsieti neraugās.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=44572

Staļinismu attaisnojošā grāmata skolās vēl nenonāk

Sašutumu demokrātiskāk noskaņotajā Krievijas sabiedrības daļā izraisījusī skolu mācību grāmata ”Krievijas vēsture 1900 – 1945” pagaidām nav nonākusi apstiprināšanā kaimiņvalsts atbildīgajās iestādēs.

Tātad tuvākajā laikā tā nevar tikt rekomendēta kā mācību līdzeklis Krievijas skolās, mēnesi pēc ”Latvijas Avīzes” iesniegtā pieprasījuma oficiāli atbildējusi Krievijas vēstniecība Rīgā.

Runa ir par sagatavošanas stadijā esošu izdevumu, kura tēzes augusta beigās Maskavā sarīkotajā Krievijas Izglītības darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas akadēmijas sanāksmē tika rekomendēts izmantot vēstures skolotājiem. Metodisko ieteikumu un pēc tiem sastādāmās grāmatas autori ir Kremlim tuvie polittehnologi Aleksandrs Fiļipovs un Aleksandrs Daņilovs. Jāatgādina, ka autori iesaka 1939. gada 23. augusta Molotova – Ribentropa paktu traktēt kā padomju valsts atbildi uz 1938. gada rudens Minhenes vienošanos starp Vāciju un rietumvalstīm. Tāpat Krievijas skolēniem paredzēts mācīt, ka PSRS bijušas tiesības 1940. gadā pievienot Baltijas valstis un Besarābiju, jo ”tās jau agrāk ietilpa Krievijas impērijā”, ka PSRS nebija totalitāra, bet ”pragmatiskais” Staļins ”konkrētā vēsturiski politiskajā situācijā” darbojies ”pilnīgi racionāli”. Krievijas vēstniecības sniegtajā atbildē uz jautājumu, vai sagatavošanā esošais izdevums iecerēta kā dominējošs, varas atbalstīts mācību līdzeklis Krievijas jaunāko laiku vēstures mācīšanai skolās, uzsvērts, ka izdevniecībā ”Prosveščeņije” gatavotā ”Krievijas vēsture 1900 – 1945” nav nodota ekspertīzei Krievijas Zinātņu akadēmijā un Krievijas Izglītības akadēmijā, tātad nav arī to grāmatu sarakstā, kuras Krievijas Izglītības ministrija iesaka izmantot skolās 2008./2009. mācību gadam. Protams, atbilde ir formāla, jo tāda nosaukuma grāmata patiešām vēl nav nodrukāta un pagaidām pastāv tikai metodoloģisko norādījumu formā skolotājiem.

Pārskatot pēdējā laika publikācijas Krievijas presē, redzams, ka kaismīgas diskusijas gan par potenciālo grāmatas saturu, gan staļinisma reabilitāciju turpinās. Kritiķi ir liberāli noskaņotie publicisti un politologi. Tiesa, kritika vēršas tikai pret ciniskajiem paņēmieniem staļinisko represiju attaisnošanai, kas aizvaino daudzus mūsdienu Krievijas iedzīvotājus. Latviju un citas valstis aizskarošais Staļina ārpolitikas traktējums gan netiek pieminēts.

Koncepcijas autoriem vairāk vai mazāk atklāti tiek pārmests ‘’sarkanais” vai ”brutālais” patriotisms, kas atmet jebkādu morāli, vērtējot pašu zemes vēsturi. ”Sarkanais patriotisms, kurš mūs māca, ka mēs nespējam īstenot kultūras revolūciju, pilnībā neiznīcinot izglītotāko sabiedrības daļu, un nespējam attīstīt laukus, neiznīcinot pusi zemniecības, ir absurds. Sarkanais, brutālais 20. gadsimta Krievijas vēstures traktējums ir ne tikai absurds, bet arī apkaunojošs un izliek mūs visai pasaulei par apsmieklu,” avīzē ”Vremja novostei” raksta politologs Aleksandrs Cipko. Autors atzīst, ka Krievijai, salīdzinot ar Austrumeiropas zemēm, ir grūtāk šķirties no padomju laika mītiem: ”Mūsu nacionālajā apziņā vēl līdz šim laikam daudz duļķu, visdažādāko sliktākā parauga mesiānisko mītu. Mēs joprojām neesam iemācījušies cienīt cilvēka dzīvību, neinteresējamies par personības morālajām īpašībām.”

”Represiju fakti tiek atzīti – apstrīd tikai skaitļus, tas ir, notiek tirgošanās par mūsu vēstures cenu. Pagātnes upurus tagad attaisno ne vairs ar ideoloģiskiem, bet pragmatiskiem apsvērumiem. Staļina ētika – ”mērķis attaisno līdzekļus” – ir dzīva,” novembra sākuma ievadrakstā ”Staļina mantojums: pārpalikumu ētika” brīdināja avīze ”Vedomosti””.

Jāatzīmē, ka Krievijas prese nesen ziņo par Sanktpēterburgas komunistu un atsevišķu pareizticīgo baznīcas garīdznieku ierosinājumu kanonizēt Staļinu. Vienā no dievnamiem Streļņas pilsētā, Ļeņingradas apgabalā pat izlikta ikona ar ”Svētā Josifa” tēlu pilnā augumā. Tiesa, dievticīgie no tās turoties pa gabalu un arī prese par šīm lietām raksta ar ironiju. Pavasarī Krievijā veiktajā socioloģiskajā aptaujā 42% aptaujāto paziņoja, ka Krievijai esot vajadzīgs tieši tāds līderis kā Staļins. Viņa tēls aizvien vairāk mitoloģizējas, reģistrēti gadījumi, kad viņam grib celt pieminekļus, viņa vārdā nosaukt ielas. Demokrātiski noskaņotie plašsaziņas līdzkļi ceļ trauksmi, norādot, ka skolu vēstures stundās Staļinu sāk raksturot kā ”pašu veiksmīgāko PSRS” vadītāju.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=42816

Krievu kultūras kods

ALEKSANDRS SOLŽEŅICINS. Ģeniāls rakstnieks, kura 70. gados radītais “Gulaga arhipelāgs” bija represijās nomocītās nācijas atbilde tirānijai. Laikmetu maiņas upuris. Ass izteikumos, daudziem netīkams savas nereti augstprātīgās, moralizējošās nostājas dēļ. Reizēm pat biedējošs savā pravietiskumā un paša absolūtās izredzētības apziņā.

Krievijas jaunāko laiku vara jau pieradusi uzskatīt Solžeņicina tēlu par valsts oficiālās ideoloģijas sastāvdaļu. Gatavojoties viņa 90. dzimšanas dienai, kas apritēs 11. decembrī, Maskavā notiks starptautiska zinātniska konference, viņa vārdā nosauks ielu, dibinās īpašu valsts stipendiju, atvēlēs 200 miljonus rubļu viņa memoriāla izveidei. Tomēr šķiet, ka lielākā daļa Krievijas sabiedrības Solžeņicina vārdu šodien uztver simboliskā nozīmē. Viņš nav vien, iespējams, dižākais pagājušā gadsimta krievu rakstnieks. Daudzu apziņas dziļumos viņa vārds iesakņojies kā jēdziens – gluži kā krievu kultūras kods.

Zēns ar rētu uz pieres

Jau pats laikmets bija parūpējies, lai Solžeņicina bērnības gadi aizritētu noslēpumainības un draudošu briesmu gaisotnē. Viņš piedzima 1918. gada 11. decembrī Kislovodskā laikā, kad Krievijā plosījās pilsoņu karš

…..

“Jau sešu gadu vecumā es skaidri zināju, ka gan manu vectēvu, gan visu mūsu ģimeni vajā, un tāpēc tā pārbrauc no vietas uz vietu, nepārtraukti gaidot kratīšanas un arestu,” atcerēsies Solžeņicins. Divpadsmitgadīgais Aleksandrs kļūst par liecinieku, kā viņa vectēvu arestē un aizved uz neatgriešanos. Sarunās ar ciema vīriem viņš atklāj, ka visu Krieviju pārņēmušo satricinājumu un nelaimju cēlonis ir vienkāršs – cilvēki ir aizmirsuši Dievu. Šis absolūtās ticības motīvs vīsies cauri visai viņa dzīvei, un Solžeņicins šajā sakarā ne reizi vien atcerēsies savas pašas pirmās bērnības atmiņas. Trīs vai četru gadu vecumā māte bija viņu aizvedusi uz Lieldienu dievkalpojumu Kislovodskas Svētā Panteleimona baznīcā, kurā pēkšņi ielauzušies Budjonnija vadītie kavalēristi. Aleksandrs redzējis, ar kādu mežonīgu nežēlību viņi demolējuši dievnamu.

Deviņu gadu vecumā Aleksandrs sāk mācīties Rostovas skolā – uzreiz otrajā klasē. Klasesbiedri viņu apsmej, jo Aleksandram ap kaklu ir krustiņš un viņš kopā ar māti mēdz apmeklēt dievkalpojumus. Vēlāk Aleksandrs iestājas gan pionieros, gan arī komjauniešos. Skolas gados uz viņa pieres parādās rēta. Daudzi uzskatīs, ka tā ir sekas no cietumos un lēģeros pavadītā laika, tomēr, kā 70. gados pavēstīs kāds Solžeņicina skolasbiedrs, šī rēta radusies reiz, kad pēc skolotāja kritiskas piezīmes Aleksandrs noģībis, atsities pret solu un ievainojis pieri.

Solžeņicins vēlāk atcerēsies, ka visus bērnības un jaunības gadus pavadījis rindās – “pēc piena, pēc putraimiem (gaļu toreiz mēs nepazinām). Mūsu lielajā pilsētā katru dienu kādu apcietināja, bet es jau naktīs nestaigāju pa ielām. Arestēto ģimenes dienās neizkāra melnus karogus, un arī mani klasesbiedri neko nerunāja par aizvestajiem tēviem.”

….

“Vai mēs bijām labāki?”

1941. gada 18. oktobrī Aleksandru mobilizē. Kādu laiku mācījies virsnieku skolā, viņš dienē pulkā, no kura izveido artilērijas izlūkdivīziju. Kara ceļi Solžeņicinu aizved līdz pat Austrumprūsijai. Savas autobiogrāfiskās poēmas “Dorožeņka” nodaļā “Prūsijas naktis” viņš atcerēsies slepkavības, asaru un asiņu jūru, ko aiz sevis atstāja sarkanā armija. Starp rindām tomēr var nojaust, ka arī pats autors nav bijis bez vainas. “Nekas tā neveicina sapratnes mošanos, kā nerimstoši kņudošas atmiņas par saviem noziegumiem. Kad man kāds atgādina mūsu augstāko ierēdņu bezsirdību, es atceros sevi kapteiņa uzplečos uguns pārņemtajā Austrumprūsijā un vaicāju sev: bet vai mēs bijām ar kaut ko labāki?” daudzus gadus pēc kara rakstīs Solžeņicins.

1945. gada februārī viņu arestē par pretpadomju aģitāciju – kādā no frontes sūtītajā vēstulē viņš ir “tautu tēvu” apzīmējis ar pseidonīmu “bandas barvedis”. No Lubjankas un Butirkas cietumiem sākas Solžeņicina ceļš pa padomju lēģeriem, kas vēlāk līdz ar daudzu simtu citu bijušo politieslodzīto atmiņām būs pamatā viņa “Gulaga arhipelāgam”. Vispirms viņu nosūta uz “Jauno Jeruzalemi” – lēģeri, kas apkalpo tuvējo ķieģeļu rūpnīcu, vēlāk – uz lēģeri “Kalužskije vorota”. 1946. gada jūnijā Solžeņicins nokļūst NKVD 4. nodaļas speccietumā, kur strādā pēc specialitātes – par matemātiķi –, līdz nonāk konfliktā ar cietuma vadību. 1950. gada maijā Solžeņicinu pa etapu nosūta atkal uz Butirku cietumu, bet pēc tam – uz Ekibastūzas speclēģeri, kur, izciešot ieslodzījumu kopā ar vairākiem tūkstošiem banderiešu, viņš piedalās “asiņainās otrdienas” dumpī, ko vara apspiež ar lielgabaliem. 1952. gada ziemā Solžeņicinam atklāj vēzi. Nenoskaidrotos apstākļos viņu operē turpat lēģera slimnīcā.

Ieguvējs – tā vai citādi

Pēc atbrīvošanas 1953. gada februārī Solžeņicinu nosūta nometinājumā uz Kazahstānu, kur viņš strādā par fizikas un matemātikas skolotāju vietējā skolā. (Sieva Natālija šajā laikā ir no viņa oficiāli šķīrusies.) Vietējie Džambulas slimnīcas ārsti dara zināmu, ka viņam dzīvot atlicis varbūt nedēļas trīs. Gada beigās Solžeņicins aizbrauc ārstēties uz Taškentu. Slimnīca ir tik pārpildīta, ka pirmās naktis viņš pavada onkoloģiskā dispansera vestibilā uz grīdas. Pēc vairākiem staru un ķīmijas terapijas kursiem un asins pārliešanas izrādās, ka Solžeņicinam atvēlētais laiks uz šīs zemes nav beidzies.

1956. gadā viņu atbrīvo bez reabilitācijas “nozieguma sastāva trūkuma dēļ”. Atbraucis uz Maskavu, Solžeņicins atkal satiekas ar Natāliju. Abi dzīvo Rjazaņā, un 1962. gadā žurnālā “Novij mir” ar paša Hruščova akceptu parādās Solžeņicina stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”, kas tūlīt kļūst par sensāciju. Kas ir Ivans? Viņš nav nekāda filmzvaigzne, bet gan pelēks, sīks cilvēks, viens no izdzīvojušajiem, kuri bija spējuši izturēt padomju vergu nometņu ikdienu. 1964. gadā Solžeņicinu nominē Ļeņina prēmijai. Šajā laikā vairāki padomju rakstnieki un dzejnieki sāk kampaņu toreiz vēl mazpazīstamā dzejnieka Josifa Brodska aizstāvībai (viņš arestēts par dīkdienīgu dzīvesveidu). Solžeņicins tomēr atsakās parakstīties zem aicinājuma atbrīvot dzejnieku. Iespējams, tāpēc, ka tas būtu nozīmējis sevi svītrot no prēmijai nominēto saraksta. Sarunā ar kādu draugu Solžeņicins esot teicis: “Piešķirs – labi, nepiešķirs – arī labi, tikai citā nozīmē. Tā vai citādi es būšu ieguvējs.” Viens no Solžeņicina biogrāfiem, Aleksandrs Ostrovskis, secina – šie vārdi liecinot, ka Solžeņicins ir apzināti veidojis savu likteni un bijis gatavs visdažādākajiem likteņa pavērsieniem.

Varas nežēlastībā

Prēmiju Solžeņicinam nepiešķir. Nākot pie varas Brežņevam, viņš zaudē jebkādas iespējas legāli publicēt savus darbus. 1965. gadā čeka pat konfiscē Solžeņicina arhīvu. Pēc diviem gadiem viņš raksta savu slaveno vēstuli PSRS Rakstnieku savienības kongresam, pieprasot atcelt cenzūru. Vēstījums nonāk arī Latvijā. To saņem Ojārs Vācietis, kurš to vēlāk nodod Vizmai Belševicai – studēšanai, lasīšanai pašai un citiem. Kratīšanas laikā viņas dzīvoklī šo vēstuli konfiscē kā kompromitējošu materiālu.

Sešdesmito gadu beigās Solžeņicins ir pabeidzis savu staļinismu atmaskojošo lieldarbu “Gulaga arhipelāgs”, kas, pārfilmēts lentēs, slepeni tiek izvests uz Rietumiem. Īsts sprādziens Solžeņicina un arī citu padomju disidentu apziņā ir padomju tanki Prāgas ielās 1968. gada augustā. Meklējot iespējas izteikt savu attieksmi pret šo vardarbību, viņš pirmo reizi satiekas ar citu ievērojamu padomju sirdsapziņas cietumnieku – Andreju Saharovu. (Rietumu presē viņu vārdus nereti minēja līdzās, tomēr viņi nebija draugi, jo bija pārāk dažādi.) Kā savā grāmatā “Solžeņicins un Saharovs” raksta Rojs Medvedevs, Solžeņicins šajā laikā jau ir pārņemts ar savas izredzētības apziņu. Viņš principiāli nepiedalās nekādās kampaņās par politieslodzīto atbrīvošanu, uzsverot, ka “šie cilvēki savu likteni ir izraudzījusies paši”. (Par “Gulaga arhipelāga” honorāriem Solžeņicins 1974. gada vasarā izveido fondu palīdzības sniegšanai represijās cietušajiem un viņu ģimenēm.)

……

Nošaut vai izsūtīt?

1973. gada 22. augustā čeka arestē Elizabeti Voroņjansku – Solžeņicina palīdzi, kura pratināšanas laikā atklāj vietu, kur noslēpts viens no “Gulaga arhipelāga” eksemplāriem. Atgriezusies mājās, viņa pakaras. Uzzinājis par šo traģēdiju, Solžeņicins dod rīkojumu sākt sava lieldarba iespiešanu Rietumos, kā arī raksta “Vēstuli PSRS vadoņiem”, kurā aicina viņus atteikties no komunistiskās ideoloģijas. “Vadoņi”, protams, nekad neatbildēja uz šo vēstuli, lai gan šodien zināms, ka Brežņevs to bija vairākas reizes lasījis.

Nesen publiskotie dokumenti liecina, ka jau drīz pēc Nobela prēmijas piešķiršanas un, vēl jo vairāk, pēc “Gulaga arhipelāga” klajā nākšanas Rietumos ceka kopā ar Andropova vadīto Valsts drošības komiteju sāka nopietni apspriest, ko darīt ar “karojošo disidentu”. “Solžeņicins ir ienaidnieks, un es balsoju, lai pret viņu tiktu vērsti visstingrākie pasākumi,” 1974. gada 7. janvāra sēdē uzsvēra Andrejs Gromiko. Atklātas represijas pret Solžeņicinu atbalstīja arī Brežņevs, uzdodot prokuratūrai sagatavot kārtību viņa saukšanai pie kriminālatbildības. Praksē tas būtu nozīmējis nošaušanu vai aizsūtīšanu kaut kur tālu uz ziemeļiem.

Šiem plāniem nebija lemts īstenoties, jo Helsinku tikšanās priekšvakarā PSRS tomēr bija kaut cik jārēķinās ar Rietumu sabiedrisko domu. 12. februārī Solžeņicinu arestēja un, apvainojot dzimtenes nodevībā, ieslodzīja Lefortovas cietumā. Viņam atņēma padomju pilsonību un lidmašīnā deportēja uz VFR, atļaujot izvest līdzi arhīvus, sagataves, nepabeigtos darbus.

Divus gadus Solžeņicins kopā ar ģimeni

(tā viņam pievienojās 1974. gada martā) nodzīvo Cīrihē. Pēc tam pārceļas uz Vermontas štatu ASV, kur turpmākos divdesmit gadus nodzīvo nelielajā Kevendišas pilsētiņā. Tikpat nepieņemams kā komunisms Solžeņicinam šķiet arī Rietumu liberālisms un dzīvesveids kopumā, kurā viņš saskata vien ēnas puses. Slavenajā Hārvardas runā viņš teic, ka nevēlētos ieteikt Rietumus kā piemēru Krievijas sabiedrības pārveidei. Solžeņicins atsakās no tikšanās ar ASV prezidentu Džimiju Kārteru (Džeralds Fords viņu nevēlējās pieņemt pats), viņš netiekas arī ar Ronaldu Reiganu. Solžeņicina paradums kritizēt visu un visus beigās sabojā viņa attiecības arī ar Rietumiem. Dažos izdevumos izskan pat prasība “aizvākt” Solžeņicinu no ASV.

Meklējot īpašo ceļu

1990. gada martā PSRS pirmo reizi klajā nāk “Gulaga arhipelāgs” un citi Solžeņicina darbi. Jau mājupjūtīs Solžeņicins raksta savu programmatisko manifestu “Kā mums iekārtot Krieviju”, aicinot radīt jaunu valsti – Krievijas Savienību, kurā ietilptu slāvu tautas – krievi, baltkrievi un ukraiņi. (Attiecībā uz baltiešiem viņa nostāja bija skaidra – tie ir jālaiž vaļā, lai gan Solžeņicina attieksme pret latviešiem, lietuviešiem un igauņiem bija atšķirīga. “Vaina pret igauņiem un lietuviešiem vienmēr būs sāpīgāka nekā pret latviešiem un ungāriem, kuru šautenes ne mazums rībējušas čekas pagrabos un krievu sādžu pagalmos.”)

Dzimtenē viņš atgriezās 1994. gada 27. maijā. Ar Jeļcina rīkojumu Solžeņicinam dzīvošanai piešķīra valsts vasarnīcu “Sosnovka-2″ Piemaskavā. Viņš atteicās kandidēt Krievijas prezidenta vēlēšanās, kad viņam to piedāvāja. Solžeņicins joprojām meklēja Krievijai īpašu ceļu, kritizēdams visu un visus – sākot no Gorbačova, Jeļcina un zaglīgajiem oligarhiem un beidzot ar demokrātiskās iekārtas iedīgļiem kopumā. 1998. gadā viņš atteicās no Jeļcina rokām saņemt Krievijas augstāko apbalvojumu – Svētā Andreja ordeni, toties 2007. gadā neiebilda pret Putina piešķirto valsts prēmiju. Agrāk par Putinu viņš gan bija izteicies visai skeptiski, nodēvēdams viņu par “republikāniskā prezidenta monarhistisko mantinieku”, tomēr jau pēc pāris gadiem Solžeņicins uzsvēra, ka Putinam ir “možs prāts un personības spēks. Viņa rīcību vada valsts intereses”.

Šovasar Solžeņicins aizgāja mūžībā, nepiepildījis savu sapni par “trejkrievu” valsti, tomēr pasaule mūžam viņu atcerēsies – kaut vai par “Gulaga arhipelāgu”, kas bija iznīcinoša apsūdzība totalitārismam un himna cilvēka gara spēkam. Būtībā – vienīgā atklātā tiesa, kas Krievijai un staļinismam zināmā mērā aizstāja Nirnbergas procesu.

Lasīt visu rakstu

Leģionāri, Krievijas izstrādātā rezolūcija un ANO

ANO Ģenerālās asamblejas sociālo un humāno jautājumu komiteja…Pilns Apraksts

ANO Ģenerālās asamblejas sociālo un humāno jautājumu komiteja atbalstījusi Krievijas izstrādāto rezolūciju, kurā nosodīta nacisma un “Waffen SS” leģiona bijušo karavīru slavināšana un fašisma apkarotāju pieminekļu likvidēšana. 122 valstu pārstāvji atbalstīja Krievijas rezolūciju, pret balsoja tikai ASV, savukārt Latvija, Igaunija un Ukraina, tāpat kā pārējās Eiropas Savienības valstis, atturējās. Latvijas leģionāri Latvijas atturēšanos uztver kā nodevību.

LETA video

---

Rezolūcijas teksts angļu valodā

Rezolūcijas teksts krievu valodā

---

В Третьем комитете по инициативе России принята резолюция о недопустимости эскалации современных форм расизма

19.11.2008 В штаб-квартире ООН в Нью-Йорке продолжает работу 63-я сессия Генеральной Ассамблеи ООН. Во вторник по инициативе России в Третьем комитете Ассамблеи был одобрен проект резолюции «Недопустимость определенных видов практики, которые способствуют эскалации современных форм расизма, расовой дискриминации, ксенофобии и связанной с ними нетерпимости».

За него проголосовали 122 делегации. «Против» выступили лишь Соединенные Штаты. 54 государства воздержались при голосовании.

Среди воздержавшихся — делегация Украины. Выступая по мотивам голосования, ее представитель отметил важность этой резолюции, но вместе с тем выразил сожаление по поводу того, что в ее текст не были включены положения, которые касаются осуждения неосталинизма. Украина попросила исключить ее из списка соавторов резолюции, однако представитель Секретариата объяснил, что после проведения голосования по резолюции это сделать невозможно.

Следует отметить, что в принятом проекте резолюции, среди прочего, осуждаются попытки героизации тех, кто причастен к преступлениям нацизма. Представляя резолюцию, советник российского Постпредства Георгий Лукьянцев заявил, что ее соавторы глубоко озабочены настораживающим подъемом разного рода экстремистских группировок, таких, например, как неонацисты и «скинхеды», прибегающих к актам насилия против людей с другим цветом кожи, лиц иного вероисповедания, иммигрантов и меньшинств.

«Зачастую упомянутые экстремистские группировки «черпают вдохновение» в идеологии и практике, в борьбе с которыми возникла ООН. На наш взгляд, совершенно недопустимо, когда имеет место героизация тех, кто причастен к преступлениям нацизма, в т.ч. обеление бывших членов организации СС, включая подразделений «Ваффен-СС», признанной преступной Нюрнбергским трибуналом. Такая «подпитка» современных форм расизма, расовой дискриминации, ксенофобии и связанной с ними нетерпимости, вызывает глубокую обеспокоенность», — заявил представитель России.

Он добавил, что подобные действия не только кощунственны по отношению к ветеранам антифашистского движения, но и играют на руку тем, кто ратует за «чистоту расы», за дискриминацию по расовому и этническому признаку, не говоря уже о том, какой пример это подает молодому поколению. «Делегация Российской Федерации убеждена, что принятие данной резолюции при максимально широкой поддержке со стороны государств-членов внесет реальный вклад в дело искоренения расизма, расовой дискриминации, ксенофобии и связанной с ними нетерпимости», — отметил Григорий Лукьянцев перед началом голосования по резолюции.