Piecas dienas pie Mores. Rolanda Kovtuņenko piemiņai
Ex-seržants (literārs pseidonīms)Ir veikti pētījumi par kaujas virsnieku mūža ilgumu. Interesants secinājums: vidējais izdzīvošanas ilgums frontē vada komandierim bija viena nedēļa, rotas komandierim divas nedēļas, bet bataljona komandierim trīs nedēļas. Tāda, lūk, statistika.
Protams, šeit nav runa par algotņiem kevlāra vestēs, kas, „nopakojušies” ar optiku, nakts redzamības ierīcēm un citiem „pribambasiem”, dzenā pa kalniem baskājainus iedzimtos un līdz ar mazāko pretestību izsauc aviācijas atbalstu. Runa ir par tiem, kas bija spējīgi stāties pretī desmitkārtīgam pārspēkam, noturot pozīcijas līdz atkāpšanās pavēles saņemšanai.
Kas bija tas, kas ļāva to paveikt? Varbūt tās bija bailes no vācu kara tiesas vai bailes no padomju gūsta? Varbūt viņi bija „no adrenalīna atkarīgie” un gāja karot garlaicības mākti? Varbūt, Sarkanā armija kara beigu posmā bija nemākulīgu karavadoņu vadīts neapmācītu „untermenšu” bars? Jeb varbūt tomēr „nepareiza” pārliecība par to, ka jāpasargā sava zeme un tuvākie?
Šodien pašmāju politologi, dažādi „sociologi-tehnologi” un tamlīdzīgi plānā galdiņa urbēji (par postpadomju vēstures viltotājiem nav runa), sēžot pie rakstāmgalda, spriedelē par to, vai leģionāriem bija apziņa, ka cīnās par neatkarīgu Latviju, vai nebija, ar kalkulatoru rēķina, cik procentuāli bija iesaukti piespiedu kārtā un cik iestājās brīvprātīgi, un beigās nonāk pie dzelžaini loģiska secinājuma, ka šādas apziņas viņiem nevarēja būt, jo, redz, bija zvērējuši uzticību Hitleram un tā plānos tāda neatkarīga Latvija nebija paredzēta, tādēļ labāk par visu to aizmirst.
Mores kaujās turējās pārspēka priekšā? Kurzemes katlā stāvēja līdz pēdējam vīram? Nu, tie jau ir pārspīlējumi un mīti. Kāda cienījama politiķe un jautājuma ”lietpratēja” spriež par to, kurš datums būtu piemērotāks karavīru piemiņai un secina, ka 16.marts tas nu nekādi nevar būt, jo traucēs sabiedrības saskaņai. Turklāt tā ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa var sabojāt auru izēšanās šovam, un kādam citam „saskaņas meklētājam” var rasties gremošanas traucējumi.
Vēl citas, visnotaļ cienījamas politiķes un cīnītājas par „latvisku Rīgu” dēliņš, par mammas naudu izglītojies ārzemēs un tāpēc arī „lietpratējs” visās lietās, ir paudis nostāju dotajā jautājuma savā 16.marta komentāra Twitter vietnē (citāts): „Tos cilvēkus par fašisteļiem saucu jau labu laiku, šodiena neko nav mainījusi.” (https://twitter.com/krisselerts). (Krišs Ēlerts gan ir precizējis, ka par fašisteļiem uzskatot Raivi Dzintaru un viņam līdzīgos, bet ne bijušos leģionārus – red.piez.)
Lai jau spriež, pie mums ir demokrātija. Ja kāds šaubās par to, tad lai pamēģina 9.maijā pie betona bluķa, kas nez kāpēc tiek dēvēts par „karavīru-atbrīvotāju”, uzstādīt skaļruņus un atskaņot „Mēs sitīsim tos utainos”. Tomēr vienu lietu noliegt un aizmirst būs grūti, un par to būs runa turpmāk.
Sarkanās armijas Baltijas operācija sākās 1944.gada 14.septembrī un turpinājās līdz 24.novembrim. Operācijas stratēģiskais mērķis bija sašķelt vācu armiju grupējumu Ziemeļi ar sekojošu tā iznīcināšanu pa daļām. Sākotnēji tika plānots veikt uzbrukumu vācu 16. un 18.armijas saskares līnijas virzienā Rīgas rajonā vienlaicīgi no trim pusēm – Valkas, Madonas un Bauskas (attiecīgi 3.,2. un 1. Baltijas frontes). 19.septembrī vācieši sāk atkāpties no Ziemeļvidzemes, 25.septembrī tiek atstāti Cēsis, Limbaži, un vācu armija ieņem Siguldas aizsardzības pozīcijas. Galvenais padomju uzbrukuma virziens ir vērsts virzienā Nītaure-Sigulda, kura smailē pie Mores pēc smagām atkāpšanās kaujām Lubānas klānos, pie Barkavas, Aiviekstes un citās Vidzemes vietās nonāk 19.divīzija.
Grenadieri pret tankiem*
Vada komandieris virsseržants Jānis Slaidiņš vēro tālskatī, ka no meža izbrauc trīs krievu tanki un izvēršas kaujas formācijā. Uz katras kaujas mašīnas var saskaitīt 10-12 kājnieku, un vēl apmēram tikpat pārvietojas ar kājām. Tātad uzbrukums viņa iecirknī gaidāms nepilnas strēlnieku rotas sastāvā ar tanku pastiprinājumu. Aizsardzības līnijas flangos ir izvietotas ložmetēju ligzdas, pie tam tā, ka nav saredzamas no frontes puses, toties var pārklāt ar flankējošu krustuguni visu priekšlauku. Raizes izraisa tanki. Rotas rīcībā ir divi prettanku lielgabali – 75mm Panzerjägerkanone 40 ar teorētisko bruņu caursitamību 90mm ir nopietns arguments krievu T-34, tomēr ir viena problēma – nav kumulatīvās munīcijas un ar šķembu-fugasa šāviņiem pret smago bruņutehniku nepakarosi. Atliek tanku dūres. Ir vēl arī rokas prettanku mīnas Hafthohlladung 3, bet tā jau ir „augstākā pilotāža“.
Viens T-34 ir pietuvjies pozīcijam 70m attālumā un groza torni meklēdams mērķi. Grenadieris ar savu Panzerfaust, izmantojot ierakumus mēģina no sāniem tam pietuvoties efektīva šāviena attālumā (30m), bet nav pietiekoši uzmanīgs un tiek pamanīts. Tanka stobrs noslīd par pāris grādiem uz leju un izspļauj uguns-dūmu mutuli. Tiešs trāpījums! Putekļu mākonis noplok, un tas, kas mirkli iepriekš ir bijis cilveks, tagad ir ar asinīm notriepts rumpis. Dīvainā kārtā šis gaļas gabals vēl kādu brīdi turpina kliegt, līdz norimst. Dižkareivim Jēkabam Alksnim no sava ierakuma viss ir redzams kā uz delnas. Pārņem izmisums un šausmas – izmisums no savas bezspēcības, bet šausmas no nāves draudiem, ko dveš metāla monstrs ar sarkano zvaigzni uz torņa, Tas, izvandījis dzeloņdrāšu nožogojumu, dodas taisni virsū Jēkaba pozīcijai. Mirt mokpilnā nāvē zem kāpurķēdem? Nē! Tad jau labāk lode.
„Uz kurieni!“ specīga roka norauj Jēkabu atpakaļ tranšejā. „Attopies, puis! Gļēvuļi mirs pirmie!“ – vada komandieris piespiež karavīru pie tranšejas dibena. Tad viss satumst. Kāpurķēdēm žvadzot, tanks pārbrauc ierakumu un dodas aizardzības pozīciju dziļumā. Abi karavīri ar zemi apbērti, bet sveiki un veseli raušas kājās. Pusmetru platais ierakums nav pilnībā sagrauts, un liekas, ka tāds arī nav bijis pretinieka mērķis. T-34 uz brīdi ir apstājies kādus 20 metrus tālak, acīmredzot, lai novērtētu situāciju. Tas ir pietiekami, lai sagatavotu mīnu kaujas gatavībā. Straujš pārskrējiens, un spridzeklis tiek novietots virs dzinēja. Gatavs! Detonatora aukla ir izrauta. Tomēr dubļu dēļ magnēti nenodrošina pietiekosu saķeri un mīna noslīd. Nākas to nostiprināt vēlreiz un tiek zaudētas dārgās sekundes – kad līdz ierakumam ir atlikuši daži metri, nogrand apdullinošs sprādziens. Augšstilba rajonā Jānis sajūt trulu tiecienu. „Nolādēts, laikam aizķēra,” sapīcis nodomā virsseržants, pārveļoties ierakuma malai. Tomēr sāpes nez kapēc nejūt. Varbūt pie vainas ir adrenalīns un prieks par paveikto – T-34 ir ietinies melnu dūmu makonī. Torņa lūka atveras, un kāds stāvs ausainā tankista cepurē mēģina pamest metāla zārku, pirms nav detonejusi munīcija. Īsa kārta no MP-40 un šim puisim karš ir beidzies.
*Šis fragments ir raksta autora literārs izdomājums un tur aprakstītie notikumi un personāži var neatbilst reālajiem.
Labi, pietiks fantazēt un pievērsīsimies notikumu dalībnieku liecībām. Stāsta bijušais 19.div.44.p.1. rotas komandieris atv.virsleitnants R.Kovtuņenko:
„19.divīzija Siguldas pozīcijās ieņēma 18km platu frontes iecirkni. Šajā iecirknī pirmajā kaujas līnijā tika iesaistīti divi latviešu pulki un viens vācu pulks (…) Izpētot vācu kaujas kartes, izlūkošanas ziņojumus, kā arī, pamatojoties uz 130. Latviešu strēlnieku korpusa štāba priekšnieka ģenerālmajora P. Baumaņa pētījumiem, var redzēt sekojošo: uz vienu tekošo frontes kilometru krieviem bija 100 artilērijas stobri, t.i uz 10 m viens lielgabals. Toties galvenā uzbrukuma strēles virzienā pretinieks iesaistīja 310 artilērijas stobru uz tekošo frontes kilometru. Uzbrukums tika veikts pēc maršala Timošenko masu taktikas parauga () Piemēram, 44.gren.pulka pirmās un daļēji trešās rotas iecirkņos uzbrukumus veica 23.stēlnieku divīzija ar trīs strēlnieku pulkiem un divām soda rotām, savukārt 4.rotas un daļēji 3.rotas iecirkņos uzbruka 55.stēlnieku divīzija trīs pulku sastāvā (…) Uzbrukums tika atbalstīts ar artilēriju, zalvju lielgabaliem, prettanku lielgabaliem, mīnmetējiem, ka arī ar tanku T-34 uguns atbalstu un pikējošiem bumbvedējiem. Apvidus tika apšaudīts nepārtraukti, dienu un nakti ar kaisītu ložmetēju uguni. Pirmās trīs kauju dienas mēs artilērijas atbalstu nesaņēmām sakarā ar munīcijas trūkumu. Mores kaujas laikā notika vislielākā tuvcīņa 19.divīzijas pastāvēšanas vēsturē. 28.sept. ap pusdienas laiku sākām saņemt artilērijas atbalstu, līdz ar to kaujas kļuva rezultatīvākas.”
Piecu dienu ilgās kaujas, kas bieži pārgāja tuvcīņā, Sarkanajai armijai nedeva plānoto rezultātu, neskatoties uz to, ka spēku samērs bija – 9 pretinieka bataljoni pret vienu 19.divīzijas bataljonu. Tā kā uzbrukums Rīgai no Dienvidu virziena arī cieta neveiksmi (uzbrukums tika apturēts 30km no Rīgas), Sarkanās armijas virspavēlniecība pieņēma lēmumu mainīt sākotnējo stratēģisko ieceri un galveno triecienu vērst Mēmeles virzienā. Vācu pavēlniecība saprata, ka Rīgu noturēt neizdosies tādēļ jau pirms padomju uzbrukuma sākuma sākās vācu karaspēka atvilkšana Kurzemes virzienā. 19.divīzija naktī no 6. uz 7.oktobri atstāja Siguldas pozīcijas un tika pārcelta uz Džūkstes rajonu. Pēdējās vācu vienības Rīgu atstāja naktī uz 13.oktobri, saspridzinot tiltus pār Daugavu. Šajā pat dienā pilsētā bez kaujas ienāca Sarkanās armijas vienības. Nelielas kaujas notika Pārdaugavā, līdz vācu sedzējvienības tika atvilktas uz Kurzemi.
Piecas dienas. It kā sīka epizode uz otrā pasaules kara dramatisko notikumu fona. Arī kritušo un ievainoto leģionāru skaits – 186 kritušie un 650 ievainotie – „neiespaido”, salīdzinot, piemēram, ar kaujām pie Veļikajas (to gan nevar teikt par pretējo pusi – Mores un Nītaures brāļu kapos apbedīti 2736 kritušie Sarkanās armijas karavīri). Un tomēr. Kā risinātos notikumi, ja Sarkanajai armijai izdotos pārraut Siguldas aizsardzības līniju un triecienā ieņemt Rīgu, neļaujot vāciešiem pabeigt plānveidīgu atkāpšanos? Nav jābūt stratēģim, lai saprastu, ka tad būtu ielu kaujas, civilo upuri un pilsēta drupās. Tāpat daudziem zustu iespēja doties bēgļu gaitās uz Vāciju. Šis ir atsevišķs jautājums, kam derētu pieskarties sīkāk. Kopumā Vācijā kara beigu posmā nonāca aptuveni 200 000 Latvijas iedzīvotāju. Turklāt ne jau visi tur nonāca labprātīgi (skat. pielikumā Ulda Neiburga rakstu „Bēgšana vai piespiedu evakuācija”). Vai tie, kas aizbrauca palika zaudētājos? Labāk to pavaicāt viņiem pašiem un viņu pēcnācējiem. Katrā ziņā priekšā vēl bija 1949.gads.
P.S. Rolands Kovtuņenko savas karavīra gaitas sāka 18 gadu vecumā pēc medicīnas skolas pabeigšanas kā rotas feldšeris Zemgales kartības dienesta 16.bataljonā. Drīzumā vienība tiek nosūtīta uz fronti, kur tā tiek iekļauta leģionā. Seko mācības instruktoru rotā un vācu junkurskolā Dembicā, tad dienests vada komandiera statusā 15. un vēlāk 19.divīzijā, kuras sastāvā tiek noiets kauju ceļš pie Holmas, Pulkovas un atkāpjoties jau Latvijas teritorijā – pie Barkavas, cauri Lubānas klāniem un visai Vidzemei līdz Morei. Tālāk seko Kurzemes 1. un 2.lielkauja, kur tiek gūts ievainojums. Pēc atveseļošanās – mācības kājnieku skolā Vācijā un 1945.gada februārī atkal Kurzeme. Pēc kara beigām izsūtījums 10 gadu garumā Urālos, Kazahstānā un Vorkutā. Latvijā Kovtuņenko atgriežas 1955.gadā. Apbalvojumi – Dzelzs krusta II un I šķira, Ievainojuma nozīme bronzā, Kājnieka trieciennozīme sudrabā, Tuvcīņas nozīme bronzā. Ir izdotas trīs R.Kovtuņemko grāmatas – Neatzītie karavīri (2005), Pēdējais bastions Vidzemē (2004) un Mores kauja (2009). Šo rindu autoram 90. gadu vidū bija izdevība tikties ar Rolandu Kovtuņenko Zemessardzes štāba bataljona OMD rotas mācību laikā. Sirmais veterāns atsaucās pirmajam uzaicinājumam un bija klāt līdz pat mācību beigām, neskatoties uz bargo salu. Mācību analīze no kaujas virsnieka puses bija interesanta un noderīga ne vien obligātā dienesta puišiem, kas klausījās atvērtām mutēm, bet arī instruktoriem. 2011.gada 21.martā kaujas virsnieks un laikam pēdējais „nepareizās puses” Mores kauju dalībnieks aizgāja mūžībā.
Tuvojas 9.maijs ar kārtējām nicinošas attieksmes izpausmēm pret savu mītnes zemi no zināmas iedzīvotāju daļas puses. Kādi mērķi ir šī saieta organizētājiem priekšstats, apmēram ir, un veterānu godināšana tur nav primāra. Ir iespaids, ka ar katru gadu gan 16.marta „antifašistu” – provokatoru ar Rīgas domes svētību rīkotās akcijas, gan 9.maija pasākumi pieņem arvien agresīvāku un nekaunīgāku nokrāsu proporcionāli tam, kā pieņemas spēka Kremļa imperiālistiskā retorika. Turklāt, kas interesanti, nosodīti tiek nevis tie, kas rīko un atbalsta provokācijas, bet gan tie, kas pauž savu pamatoto sašutumu par to un vidusmēra latviešu mietpilsonis tam piebalso: „Jā, jā, taisa sev politisko kapitālu un baro tautu ar bubuli „krievi nāk”.”
Dažs „saskaņas meklētājs” aicina spert pirmo soli izlīgumam un 9.maijā doties uz Pārdaugavu „izrādīt cieņu”. Arī es aicinu turp doties, bet ne jau tāpēc, lai izradītu cieņu noļukušās treniņbiksēs tērptiem subjektiem, kas nēsāsies ar Putina ģīmetnēm, vicinās komunistu un KF karogus. Tāpat neaicinu rīkot jandāliņu pēc „antifašistu” – provokatoru parauga, kas dos dividendes pretējai pusei. Bet aicinu fotografēt, filmēt un dokumentēt tur notiekošo ar sekojošu materiālu publicēšanu medijos un nodošanu no LV ievēlētiem Eiropas parlamenta deputātiem, lai pēdējie Briselē rīko informatīvus pasākumus par tēmu „Pilsonība un lojalitāte” līdzīgi tam, kā to cītīgi dara Ždanoka un Rubiks, aizstāvot šeit „vajāto” un „apspiesto” intereses.
Pretinieks ir viltīgs un ar nesalīdzinoši lielākiem resursiem, kurus izmanto pēc pilnas programmas savā propagandas un ideoloģiskajā karā. Tādēļ uz viņa viltību ir jāatbild ar dubultīgu viltību, un kļūdas šeit nav pieļaujamas. To der atcerēties tiem , kas mēģina šūpot valdību, pieprasot ministru demisijas. Tā ir medus maize Urbanovičam & Co, kas, noraugoties uz NA aktivitātēm, paliek vērīgs, runā par „savu atbildību vēlētāju priekšā” un „štuko”, kā izsist no tā visa sev maksimālas dividendes. Kas tā par atbildību un ko šie vēlētāji vēlas, nav noslēpums.
IZMANTOTIE AVOTI
R.Kovtuņenko „Mores kauja. Kaujas līdzdalībnieka kaujas virsnieka stāsts.” Timermanis un Vējiņš, Rīga, 2009
D.Bleiere, I.Butulis,I.Feldmanis, A.Stranga, A.Zunda „Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945) Jumava, 2008.
Dr. Guntis Kalme “Pārraut apli!”
No māc. Dr. Theol. Gunta Kalmes uzrunas 16.03. 2013. Doma baznīcā
No kurienes mēs nākam? – No savas pagātnes, no notikumiem ar orientiera, garīgas vērtības nozīmi. Šodiena ir tāda.
Tūlīt pēc 2. pasaules kara Apvienoto Nāciju palīdzības un atjaunošanas administrācijas Eiropas direktors britu ģenerālis F. Morgans grāmatā „Karš un miers” saka: „Kā lai raugās uz krietno baltiešu jautājumu, kas cīnījušies SS vienībās? Pēc divdesmit brīvības gadiem krievi no jauna bez kāda pamata iznīcināja viņu neatkarību, tos brutāli apspiežot. 1940. un 1941. gadā krievi Baltijas valstīs īstenoja sistemātisku genocīdu. 1941. gadā vācieši uzbruka krieviem un atbrīvoja Baltijas valstis no nīstiem apspiedējiem. Vai kāds brīnums, ka krietnie baltieši gribēja atriebties par nodarīto pārestību, kaut vai sabiedrojoties ar otru ļaundari?”[1] Te bezkaislīga rietumu militārpersona, iepazīstoties ar lietas apstākļiem, ir spējusi saprast, – Latviešu leģiona rašanās ir saistīta ar Baigo gadu, okupāciju un masu represijām. Vēsturiskā patiesība par latviešu mobilizāciju leģionā jau sen zināma karojošās pusēs, secinājumi izdarīti, reabilitācijas notikušas.
Visu Dr. Gunta Kalmes uzrunu lasiet šeit.
[1] Citēts pēc: Bērziņš A. Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni. – Valmiera, 1995, 59. lpp.
Vai iespējams izlīgums starp slepkavu un upuri?
Vai iespējams izlīgums starp slepkavu un upuri? No mācītāja Gunta Kalmes uzrunas 16.martā Lestenē
„Kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? .. Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem?” (2. Kor. 6, 14-15)
Svēto Rakstu patiesības attiecas ne tikai uz specifiski reliģiskiem jautājumiem vien. To lietojums ir arī vispārcilvēcisks. Šeit apustulis runā par kopības neiespējamību starp principiāli, kvalitatīvi un būtiski atšķirīgām lietām – patiesā Dieva pielūgsmi un elkdievību. Pārnesot šo domu uz laicīgo pasauli, tas nozīmē – ir principiāli atšķirīgas lietas, starp kurām nevar un nedrīkst būt kompromisu, kuras nevar sajaukt, pielīdzināt vienu otrai. Tādas ir: labais un ļaunais, patiesais un nepatiesais, krietnais un nekrietnais utml. To sajaukšana nenozīmē gūt „mīļo mieru”, bet zaudēt jebkuru morālu atskaites punktu. Galarezultāts tam būtu kapsētas miers.
Pagājušajā gadā valsts Prezidents apelēja pie Nacionālo karavīru biedrības un aicināja uz izlīgumu ar pretējā pusē karojošajiem. Pirmajā brīdī tā šķita laba, saprātīga doma: Otrais pasaules karš ir sen jau beidzies, nav ko uzplēst vecas rētas, laiks izlīgt. Bet šis aicinājums bija labs tikai virspusēji raugoties. Patiesību var pareizi izprast tikai tās kontekstā. Kāds bija un ir Prezidenta aicinājuma konteksts?
Krievijas tiešais spiediens uz leģionāriem nav zudis. Ne velti aizsardzības ministrs A.Pabriks Latvijas radio nesen sacīja, ka informācijas telpā notiek karš – par ietekmi uz cilvēku prātiem 1. Diemžēl nav redzamas principiālas pārmaiņas mūsu valsts amatpersonu attieksmē pret leģionāriem. To ministrs precīzi raksturoja, sacīdams: „Mēs mainām viedokli atkarībā no tā, ko kāds par to pasaka.” 2 Bezmugurkaulainība, vai lietojot jurista E.Levita jaunvārdu, – gļēvlatvisms.
Prezidenta aicinājums nav nekas principiāli jauns, bet gan tas pats līdzšinējais uzbrukums latviešu nācijas un valstiskuma morālajiem pamatiem, ko jau vairākus gadus sekmīgi realizē Krievija caur sev lojāliem vai lētticīgiem Latvijas valsts ierēdņiem un politiķiem. Leģionārus nevarēja uzvarēt militāri, tāpēc pret viņiem turpina vērst propagandas ieročus. Viens no lietotajiem paņēmieniem ir, kā demagoģijas pētnieki to sauc, „ābolu sajaukšana ar apelsīniem” 3, t.i., nesalīdzināmu lietu pielīdzināšana. Amerikāņu sociālkritiķis, humorists Henrijs Luiss Menkens (Henry Louis „H. L.” Mencken, 1880 –1956) par demagogu sauca to, „kurš sludina mācības, par kurām viņš zina, ka tās ir aplamas tiem, kurus viņš uzskata par idiotiem.” Demagoģija nav nevainīga lieta, tā nav neprasme argumentēt, kā varētu šķist. Tā ir nicinoša, augstprātīga, noraidoša attieksme pret uzrunājamo, aizrunājot, pārrunājot viņu ar populistisku argumentāciju vai puspatiesībām. Un puspatiesība, kā zināms, ir daudz ļaunāka par meliem, jo rāda acīm tikai vienu – patīkamo pusi.
Ar šo izlīgumu latviešu leģionāri, karavīri, kas centās mūs aizstāvēt pret „sarkano mēri”, Baigā gada atkārtošanos, faktiski tiek vienādoti ne tikai ar sarkanarmiešiem, bet arī ar Latvijā desantētajiem padomju kaujiniekiem 4, diversantiem, kas te postīja, laupīja, dedzināja, izvaroja, rīkojās kā bandīti un kara noziedznieki, kā arī viņiem sekojošiem čekistiem. Otrā pasaules kara veterāns Nikolajs Ņikuļins savās „Atmiņās par karu” 5 (Николай Николаевич Никулин, 1923 – 2009), šādi kopsavelk padomju armijas rīcību, ienākot Vācijā: Кругом резали, душили, насиловали. 6 Vēl baisāk to apraksta Leonīds Rabičevs (Рабичев Леонид Николаевич, dz. 1923) 7. Latvijā nebija savādāk.
Vienus karotājus nostādot līdzās otriem, faktiski tiek noliegts, ka leģionāri cīnījās par tautai būtiskām vērtībām, – tās godu un pašcieņu, ka viņi gribēja aizsargāt savējos no dzīvības briesmām. Ar „izlīdzināšanās” kampaņu abi tiek padarīti par it kā spēlētājiem, kas laukumā saķīvējušies un tagad jānomierina, piedabūjot uz savstarpēju samierināšanos un ar to apliecinot, ka „tas nav pa īstam.” Tas ir necilvēcīgi un amorāli.
Tie, kas nevēlas domāt, bet grib saņemt ātru, vienkāršotu, „melnbaltu” risinājumu humānisma mērcē, to arī šādi gūst, un nevar saprast – par ko gan tie sirmgalvji un daži nacionālisti uztraucas?
Faktiski notiek upura – latviešu tautas – un tās bendes – PSRS karavīru – vienādošana, kas faktiski nozīmē vēlreizēju, šoreiz jau mūsu tautas garīgu slepkavošanu. Kā sacīja tautiete Kanādā: „Grib, lai aizmirstu, nezinu un neredzu, ka tas pats upuris tiek vēl tāpat aplaupīts, un to dara tie paši varmākas.” 8
Šajā kampaņā ar humānisma retoriku no leģionāriem (un vēlāk no tautas) faktiski grib izvilināt morālu kapitulāciju. Par to skaidri liecina deklarētais gala mērķis pieņemt likumu „Par Otrā pasaules kara dalībnieku statusu”, kurā varētu tikt noteiktas līdzīgas sociālās garantijas veterāniem neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi karojuši 9, kas faktiski nozīmē viņu savstarpēju pielīdzināšanu.
Ja valsts Prezidentam tiešām ir vēlme panākt īstu izlīdzinājumu, tad izvēlētais adresāts neatbilstat uzstādītajam mērķim. Sekas tiek jauktas ar cēloņiem, un neievēroti ir notikušā mērogi. Mēs – latviešu tauta un Latvijas valsts – šo karu neplānojām, neuzsākām, no tā neguvām neko kā tikai asinis un asaras. Mēs šajā karā bijām tikai upuri un karalauks divu lielvalstu bandītiskajiem mērķiem un rīcībai. Mūsu spēki nebija tik lieli, lai varētu sekmīgi patstāvīgi cīnīties kaut vai pret vienu no tiem. Tāpēc bijām spiesti vilkt svešus formas tērpus. Kā sacīja kāds leģionārs: „Sabiedrotais nebija īstais, bet pretinieks gan!” Īstie kara izraisītāji bija hitleriskā Vācija un staļiniskā PSRS. No to juridiskajiem mantiniekiem tad arī jāprasa atbildība.
Kad pēc Otrā pasaules kara tika izvirzīts jautājums par atbildību par nacistu režīma zvērībām, jautājums par izlīdzināšanos starp upuriem un slepkavām dienas kārtībā nebija, piem., ebrejiem netika piedāvāts izlīdzināties ar viņu tautiešu slepkavām nacistiem, un tas netiek darīts joprojām. Tā pati tautiete no Kanādas saka: „Holokaustu pārdzīvojušie un viņu pēcnācēji nebūt nav gatavi aizmirst, kas notika. Mācīsimies no viņiem. Citādi līdzīgi noziegumi var turpināties tālāk – atkārtoties tuvākā vai tālākā nākotnē bez aizspriedumiem.” 10 Viens no starptautiskajiem slepkavām – hitlerisms – publiski un starptautiski tika sodīts Nirnbergā 1946. gadā, pēc tam tika īstenota arī Vācijas denacifikācija. Padomju kara noziegumi nav tikuši izmeklēti, deportāciju īstenotāji nav saukti pie atbildības, bet pat apbalvoti 11, okupāciju Krievija nav atzinusi un nav par to atvainojusies. Tāpēc Prezidentam vajadzēja vērsties nevis pie leģionāriem, bet pie PSRS juridiskās mantinieces Krievijas un, saskaņā ar nupat veikto pētījumu „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā,” 12 pilnā mērā pieprasīt atbildību. Latviešu leģionāri šajā gadījumā nav pareizie izlīguma adresāti.
Mūsu pēdējās desmitgades politvēsture uzrāda, ka jebkura piekāpšanās otrā pusē tiek novērtēta kā vājuma pazīme, kas tūlīt izraisa vēl lielāku spiedienu šajā un citos jautājumos. Pilsonības došana civilokupantiem faktiski bija civilokupācijas legalizācija, tā rezultējās valsts valodas referenduma faktā un centienos ierosināt nākamo, vēl amorālāko referendumu. Abrenes atdošana 13 kā precedents ir izraisījusi prasību pēc Latgales autonomijas 14. Latvijas valsts politika lielā mērā diemžēl ir pakļaušanās ārējam spiedienam un pašu vēlmju domāšana, politiskā lētticība.
Ar šī izlīguma pieņemšanu mēs tikai ieprogrammētu vēl vienu problēmu un pazemotu sevi. Tā būtu principiāla piekāpšanās, un tas jau nozīmētu kapitulāciju. Latviešu tautas pārstāvjiem nav tiesību to darīt, jo šo jautājumu jau izlēma mūsu kritušie cīņas laukā. Ja viņi būtu gribējuši padoties, tad būtu varējuši atteikties no kaujas toreiz un tā paglābt savu dzīvību. Mēs nedrīkstam pārtraukt viņu uzņemto pašaizliedzības stafeti, jo ar to parādītu, ka tas, kas vēsturiski ir aiz mums – viņu varonība un upuris, – ir bijis lieki, nevajadzīgi. Viņi cīnījās, lai tas, kas palika aiz viņiem – milzīgie upuri un ciešanas, – nekad vairs neatkārtotos. Tāpēc arī mums tagad, viņu un nākošo paaudžu dēļ ir tikai jāiztur – līdz galam. Viņus nesalauza toreiz, mēs neļausimies piekrāpties šodien.
__________________________________________________________________________________________________________
1 http://www.puaro.lv/lv/puaro/pabriks-informacijas-telpa-notiek-kars
2 http://www.puaro.lv/lv/puaro/pabriks-mes-mainam-viedokli-atkariba-no-ta-ko-kads-par-to-pasaka
3 http://demagogy.askdefine.com/
4 „PSRS partizāni 1941-1945. gadā bija Valsts Aizsardzības komitejas centrālās partizānu kustības štāba, PSRS Bruņoto spēku ģenerālštāba, Galvenās izlūkošanas pārvaldes, Sarkanās armijas frontu štābu izlūkošanas nodaļu, PSRS IeTK un VDTK organizētas un tām pakļautas sevišķi uzticamas militārpersonas” H. Strods, PSRS kaujinieki Latvijā (1941-1945) I daļa (R: Žurnāla „Latvijas vēsture” fonds, 2006), 8.
5 Ermitāžas direktors Mihails Pjotrovskis (Михаил Пиотровский) sacīja, ka Ņikuļins „написал книгу о Войне. Книгу суровую и страшную. Читать её больно. Больно потому, что в ней очень неприятная правда”.
6 Visapkārt dūra, žņaudza, izvaroja – krievu val. Grāmatā Воспоминания о войне viņš atstāsta arī šādu gadījumu: „Часов около трех ночи, взяв свечу, я отправился побродить по дому и, проходя мимо кладовки, услышал странные звуки, доносящиеся изнутри. Открыв дверь, я обнаружил гвардии ефрейтора Кукушкина, отправляющего надобность в севрское блюдо. Салфетки рядом были изгажены… — Что ж ты делаешь, сволочь, — заорал я. — А что? — кротко сказал Кукушкин. .. Для меня это было посягательством на Высшие Ценности. Для меня это было покушением на идею Доброго, Прекрасного! Я был в бешенстве, а Кукушкин в недоумении. .. Утром, когда все проснулись, я велел команде построиться. .. Я приказываю Кукушкину выйти вперед и произношу пламенную речь. Кажется, я никогда в жизни не был так красноречив и не говорил так вдохновенно. Я взывал к совести, говорил о Прекрасном, о Человеке, о Высших Ценностях. Голос мой звенел и переливался выразительнейшими модуляциями. И что же? Я вдруг заметил, что весь строй улыбается до ушей и ласково на меня смотрит. Закончил я выражением презрения и порицания гвардии ефрейтору Кукушкину и распустил всех. Я сделал все, что мог. Через два часа весь севрский сервиз и вообще вся посуда были загажены. Умудрились нагадить даже в книжные шкафы. С тех пор я больше не борюсь ни за Справедливость, ни за Высшие Ценности. http://www.belousenko.com/books/nikulin/nikulin_vojna.htm
7 Леонид Рабичев, Война все спишет (М.: Аввалон, 2008), 560: „Три больших комнаты, две мертвые женщины и три мертвые девочки, юбки у всех задраны, а между ног донышками наружу торчат пустые бутылки. Я иду вдоль стены дома, вторая дверь, коридор, дверь и еще две смежные комнаты, на каждой из кроватей, а их три, лежат мертвые женщины с раздвинутыми ногами и бутылками, и так в каждом доме. [...] Наши танкисты, пехотинцы, артиллеристы, связисты, [...] позабыв о долге, чести и отступающих без боя немецких подразделениях, тысячами набросились на женщин и девочек. [...] Женщины, матери и их дочери, лежат справа и слева вдоль шоссе, и перед каждой стоит гогочущая ватага мужиков со спущенными штанами. Обливающихся кровью и теряющих сознание оттаскивают в сторону, бросающихся на помощь им детей расстреливают. Гогот, рычание, смех, крики и стоны. А их командиры, их майоры и полковники стоят на шоссе, кто посмеивается, а кто и дирижирует – нет, скорее, регулирует. Потрясенный, я сидел в кабине полуторки, шофер мой стоял в очереди, и я понимал, что война далеко не все спишет. А полковник, тот, что только что дирижировал, не выдерживает и сам занимает очередь, а майор отстреливает свидетелей, бьющихся в истерике детей и стариков. [...] Я был командиром взвода, меня тошнило, я смотрел как бы со стороны, но мои солдаты стояли в этих жутких преступных очередях, смеялись, когда надо было сгорать от стыда, и по существу совершали преступления против человечества”. http://www.inosmi.ru/russia/20090401/248232.html
8 http://gulags.wordpress.com/2011/03/25/
10 http://gulags.wordpress.com/2011/03/25/
11 Piem., sk: PSRS VDM Iekšējā karaspēka 24. Prutas ar Bogdana Hmeļņicka ordeni apbalvotā strēlnieku pulka komandiera pulkveža Kapustina un štāba priekšnieka kapteiņa Britikova 1949. gada 4. aprīļa pilnīgi slepenā pavēle Madonā Nr. 00163 par pulka personālsastāva apbalvošanu par labu darbu iedzīvotāju izvešanā no Alūksnes, Viļakas, Gulbenes, Valkas, Madonas, Jēkabpils un Liepājas apriņķiem 1949. gada 25. martā. Latvijas Muzeja Gadagrāmata 2004. Cīņa par Baltiju. R., 2005, 227. lpp., 35. dokuments.
12 Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā (R: Latvijas okupācijas izpētes biedrība, 2012).
13 Satversmes tiesa izlēma, ka Abrene nemaz nav Latvijas vēsturiskā teritorija: „Abrenes apvidus Satversmes izstrādāšanas brīdī netika uzskatīts par Latvijas neatņemamu sastāvdaļu, bet gan par jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pēc [1920. gada] Miera līguma stāšanās spēkā.” http://mosties.org/ieraksti/912/ sk arī LNT raidījumu par Abrenes atdošanu: http://www.youtube.com/watch?v=rbPiUGycbVg
Pēta leģionāru dzīvi
Dace Kokareviča
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=375713:pta-leionru-dzvi-&catid=153:aktuli&Itemid=178
Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktoranti, veicot pētījumu par latviešu leģionāru dzīvi padomju laikā, ir izsūtījuši 350 anketas bijušajiem leģionāriem.
Par pētījumu gaitu pētnieki Laura Ardava, Didzis Bērziņš, Kristiāna Kirša un Gita Siliņa informēja Latvijas Universitātē akadēmiskā lekcijā “Latviešu leģionārs: kolektīvā biogrāfija”. LU profesore Vita Zelče solīja, ka valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” projekta “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros taps arī grāmata.
Pētnieki daudz atsaucās uz sociologa Tālivalža Vilciņa 1993. gadā veikto aptauju – toreiz no 11 500 leģionāriem tika aptaujāti 1125 cilvēki, un anketas ir saglabātas Latvijas Valsts arhīvā, pētnieki izmantoja arī tās. Pēc T. Vilciņa secinājumiem, par brīvprātīgajiem sevi atzinuši 15 procenti leģionāru, par piespiedu kārtā mobilizētiem – 85 procenti. Vēstures doktors Uldis Neiburgs uzsvēra, ka šis brīvprātīgo skaits varēja būt zemāks.
Tā kā lekciju līdz ar citiem interesantiem apmeklēja arī “Daugavas vanagu” Centrālās valdes vadītājs Andrejs Mežmalis, Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdētājs Valters Nollendorfs un kādreizējais leģionārs, bijušais Saeimas deputāts, publicists Visvaldis Lācis, pajautāju, kā viņi vērtē šo pētnieku ieceri. V. Lācis uzsver – atmiņas jāvāc, taču noteikti jābūt klāt arī profesionālu vēsturnieku papildinājumiem, pretējā gadījumā varot iznākt tādi “medniekstāsti”, kādus viņš saskatījis Jaunā Rīgas teātra izrādē “Vectēvs”. Arī Valters Nollendorfs akcentē, ka ir vajadzīgs šis profesionālais vērtējums.
Leģions un tautas atmiņa manī
Agris Liepiņš
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=375744:leions&catid=93:la-komentri&Itemid=440%20class=
Pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā, pēc slepkavošanām un deportācijām tautas sāpes bija tik lielas, ka vācu okupantus latvieši sveica kā atbrīvotājus. Veselais saprāts tika noslīcināts čekistu sarīkotajos asiņu plūdos. Izmisums par PSRS pastrādātajām zvērībām bija kā melns atvars, kurš rāva iekšā ar traģisku piesmietas tautas sāpi.
To lieliski izmantoja vācu propaganda, mobilizējot latviešu jaunekļus leģionā. Palūkojieties tā laika aģitācijas plakātos, tur dominē sauklis – “Leģionār, aizstāvi savu dzimteni pret boļševismu!” Latviešu jaunekļi patiesi ticēja, ka, cīnoties leģiona rindās, viņi aizkavēs boļševiku atgriešanos un izcīnīs brīvu Latviju. Šo ilūziju pastiprināja emocionāli iedarbīgi atribūti. Leģionāri nēsāja uz piedurknes uzšūtu vairodziņu Latvijas brīvvalsts karoga krāsās, pavēļu valoda leģionā bija latviešu, virsnieki bija latvieši un parādēs karavīri gāja ar Latvijas brīvvalsts karogu.
Šodien mēs redzam, ka tas bija maldu ceļš. Vācu virspavēlniecībai ne prātā nenāca atjaunot Latvijas valstiskumu. Pat kara beidzamajās dienās, kad Lielvācijas liktenis bija jau izšķirts, viņi nepieļāva domu par nacionālas armijas atdzimšanu. Vērmahta virspavēlniecība deva pavēli iznīcināt kureliešus – leģiona karaspēka vienību, kura, karam beidzoties, uzvilka Latvijas armijas formas tērpus un gribēja stāties pretī komunistiem kā Latvijas nacionālā armija.
Nepārmetīsim latviešu jaunekļiem politisku tuvredzību, diez vai mēs paši tālaika apstākļos būtu bijuši daudz viedāki. Leģionāru sirdīs dega ilgas pēc brīvas, neatkarīgas Latvijas, un ceļazvaigzne Volhovas purvos bija vēlme nepieļaut savas Tēvijas otrreizēju pazemošanu no komunistu puses. Par savām izmisīgi varonīgajām un maldu pilnajām cīņām leģionāri samaksājuši dubultā un trīskārt. Viņiem atmērītā daļa bija trimda svešatnē vai Staļina nāves nometnes un pazemojumi, atgriežoties padomju Latvijā.
Maksāja arī leģionāru bērni. Demokrātiskās valstīs indivīds pats atbild par savu rīcību, bet Staļina saulītē par indivīda rīcību kolektīvi atbildēja viņa sieva, bērni, vecāki un darbabiedri. Tā vieglāk valdīt, jo visi par visiem ziņoja, citādi paši tika sodīti. Vēl šodien daudziem, ai, cik daudziem gribētos par leģionāru cīņām kolektīvi sodīt visu latviešu tautu.
Tautas atmiņa nav zinātniska grāmata, drīzāk pārdzīvojumos mazgāta sirdsapziņa, kas zemapziņā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Caur skatieniem, caur līdzcilvēku attieksmi pret notikumiem, caur žestiem, saskaroties ar meliem un nepatiesību. Esmu dzimis pēc Otrā pasaules kara. Bērnībā manā ģimenē ne ar labu, ne sliktu vārdu netika pieminēti ulmaņlaiki. Vienīgi reizēs, kad pagalmā iebrauca smagā mašīna, vecmamma steidzās aizvilkt aizkarus. Nesapratu – kāpēc jāvelk aizkari, ja atveduši malku, bet žesti zemapziņai laikam ko vēstīja. Varētu likties, ka man nav nekādu atmiņu par Latvijas brīvvalsti. Bet manī tās ir! Kā tautas atmiņa, kura neļauj melot. Lai kādu žulti pār ulmaņlaikiem lēja padomju funkcionāri, lai kā saukāja Latvijas prezidentu par fašistiskā apvērsuma organizētāju un buržuāziskās kliķes vadītāju, mana vēsturiskā zemapziņa teica ko citu! Tāpat ir ar leģionāriem – lai ko par vecajiem karotājiem teiktu dažādas organizācijas, manī dusošā tautas atmiņa pret šiem vīriem jūt dziļu cieņu. Nolieksim galvas to cīnītāju priekšā, kuri gāja kaujā ar Latviju sirdī.
Vēsturnieks Neiburgs: “Latvijā karš ir beidzies”
Elita Veidemane, NRA
Intervija ar Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku, vēstures zinātņu doktoru Uldi Neiburgu.
– Kāds šobrīd ir stāvoklis latviešu leģiona vēstures pētniecībā? Pirms kāda laika taču tika iegūts leģiona arhīvs. Vai ir kas mainījies vēsturnieku un sabiedrības attieksmē pret leģionāriem?
– Mūsdienās visi dokumenti, kas saistīti ar leģiona cīņām Otrajā pasaules karā, ir pieejami gan Vācijas Federālajā un militārajā arhīvā, gan dažādos Latvijas arhīvos, kur glabājas vācu, latviešu, padomju izcelsmes dokumenti par leģionu. Arī savulaik trimdā izveidotā t.s. Latviešu leģiona (DV CV ģenerālsekretāra) arhīva materiāli šodien ir nodoti Latvijas Valsts arhīvā, bet daļa Okupācijas muzejā. Kritušo leģionāru kartotēka ir Kara muzejā. Kad 2006. gadā no kāda holandiešu kolekcionāra tika nopirkta 15. latviešu divīzijas štāba dokumentu kolekcija, presē bija milzīga ažiotāža, sak, kas nu tur būs, droši vien liecības par leģionāru kara noziegumiem. Bet nekas tāds neapstiprinājās, un ar šiem dokumentiem ikviens var iepazīties Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Nesen kopā ar doktoru Kārli Kangeri bijām arī Hūvera institūtā Kalifornijā, kur ekspertējām arī t.s. līdz šim slēgto fondu – policijas bataljonu un leģiona dokumentus, kuru izmantošanai ir nepieciešama ASV Daugavas Vanagu atļauja. Taču arī šie dokumenti nesatur nekādus faktus par leģionāru represīvām darbībām.
– Tas nozīmē, ka cilvēki, kuri vēlas nevis truli bļaustīties uz ielām par leģionāru «noziegumiem», bet iegūt objektīvu ainu par viņiem, to arī var izdarīt?
– Protams. Vienīgā problēma, ar ko var saskarties, ir Krievijas arhīvi. Ir dažādas publikācijas un dokumentu krājumi, kas atsaucas, piemēram, uz Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva dokumentiem, nenorādot ne konkrētus fondus, ne lietas, turklāt tie plašākai publikai nemaz nav pieejami. Ja mēs gribam objektīvi vērtēt leģionu, mums vajadzētu brīvi izmantot un kritiski analizēt visus dokumentus un arī aculiecinieku liecības. Taču mūsdienās nereti diemžēl notiek tā, ka leģiona vēsture, it īpaši Krievijas un pašmāju propagandistu sacerējumos, tiek atspoguļota, balstoties tikai uz fragmentāru vai speciāli atlasītu tendenciozu informāciju un nemaz neizmantojot Latvijas vēsturnieku jaunākos pētījumus. Piemēram, tas pats Kangeris ir skrupulozi izpētījis gan leģiona veidošanas politiskos aspektus, gan latviešu policijas bataljonu līdzdalību pretpartizānu akcijās Baltkrievijā 1942./1943. gadā. Nākotnē vēl būtu jāpēta latviešu policijas un robežapsardzības pulku cīņas Krievijas teritorijā 1944. gadā, par ko ir arī atsevišķas pretrunīgas liecības.
– Demagoģijas apsēsti vēstures «pētnieki» parasti jauc vienā zupā gan latviešu leģionu, gan policijas bataljonus.
– Tas ir vispārzināms fakts, ka kara laikā tika izveidoti 42 latviešu un septiņi Latvijas krievu policijas bataljoni. Sākotnēji tikai seši (pēc tam vēl pieci) no šiem bataljoniem tika iekļauti leģiona sastāvā. Ir 1943. gada 26. maija Himlera rīkojums, kas aptver gan leģionu, gan visus policijas bataljonus, tas ir, visas SS un policijas pakļautībā izveidotās vienības. Taču ir skaidri redzams, ka šis rīkojums tapis resorisku interešu dēļ, jo Himleram vajadzēja nodefinēt, kas tās ir par struktūrām, kas atrodas viņa pakļautībā. Turklāt, ja arī gribētu ņemt vērā šo Himlera leģiona definīciju, to nevar piemērot ar atpakaļejošu datumu, respektīvi, attiecināt uz laiku, pirms tā tapusi.
– Kā atbildēsim uz šo jautājumu: leģionāri piedalījās vai nepiedalījās represijās?
– Pretpartizānu akcijas pamatā ir izpētītas, mēs zinām, kuri policijas bataljoni tur piedalījās, zinām arī, ka daži policijas bataljoni piedalījās represijās pret civiliedzīvotājiem, bet tas nenozīmē, ka mēs varam šo mazākuma vainu vai atbildību vispārināt uz vairākumu.
– Cik liels bija šis mazākums?
– Vācijas bruņoto spēku sastāvā – vērmahtā, leģionā, policijas bataljonos – bija aptuveni 110 000 līdz 115 000 Latvijas iedzīvotāju. No tiem 52 000 bija Ieroču SS divīzijās un citos mazākos veidojumos. Mūsu pieminētais mazākums būtu kopā kādi daži tūkstoši, vai Ieroču SS vienībās varbūt daži simti vīru, kas tur nonāca vēlākā laika posmā.
– … kas piedalījās represijās?
– Jautājums atkal – kādās represijās? Par «Arāja komandu», kas nodarbojās ar ebreju slepkavošanu un veica citus noziegumus, viss ir skaidrs. 20. policijas bataljons apsargāja Rīgas, bet 22. un 272. policijas bataljoni Varšavas geto, kas ir kaut kas cits. Bija bataljoni, kas cīnījās arī frontē, un nevaram vispārināt arī visu bataljonu darbību, kas cīnījās pret padomju partizāniem, kas no starptautisko tiesību viedokļa vēl nav nekāds kara noziegums, tāpat kā militāru objektu, dzelzceļu vai pat karagūstekņu nometņu apsardze. Protams, ir jāatzīst, ka tie policijas bataljoni, kas piedalījās operācijās Purva drudzis un Ziemas burvība, bija iesaistīti represijās pret civiliedzīvotājiem, tomēr viņu tiešais uzdevums nebija cilvēku slepkavošana.
– Kārlis Kangeris intervijā Neatkarīgajai teica, lūk, ko: «Operācija Ziemas burvība notika 1943. gadā, tajā piedalījās astoņi policijas bataljoni. Taču policijas bataljoni cilvēkus nešāva, pienākumu sadalījums tur bija skaidrs: policijas bataljoniem vajadzēja ielenkt sādžas, sadzīt kopā cilvēkus, pēc tam nāca SD vienības, kas visus izšķiroja – kurus uzskatīja par partizāniem, tos nošāva, darbspējīgos savāca un aizsūtīja uz Salaspils nometni. Vēl notika operācija Purva drudzis, kurā piedalījās četri policijas bataljoni – tā arī bija partizānu apkarošana. Ziemas burvībā sagūstīja apmēram 7000 cilvēku, ieskaitot bērnus. No 1942. līdz 1944. gadam vācieši Baltkrievijā veica 55 partizānu apkarošanas operācijas, un latvieši piedalījās tikai dažās. Bet krievu propaganda mēģina visu vainu uzvelt latviešu policijas bataljoniem. Un nevajag arī aizmirst, ka Baltkrievijā bija stacionēta Arāja viena komanda, kas piedalījās soda akcijās.» Krievijas propagandisti gan sagāž vienā kaudzē leģionārus, policijas bataljonus un to pašu Arāja brigādi.
– Krieviski iznākošajā laikrakstā Vesti segodņa nesen bija raksts par operāciju Ziemas burvība, kurā piedalījās policijas bataljoni. Izklāsts bija visumā korekts, taču pievienotie foto… Uz viena – cilvēku nošaušana, kam klāt pielikts leģionāru sarkanbaltsarkanais vairodziņš, uz cita parāde 1943. gada martā Doma laukumā, pēc kuras pirmos mobilizētos leģionārus nosūtīja uz fronti. Bet zem bildes paraksts, ka viņi taisnā ceļā dodas uz Baltkrieviju ķert vergus…
– Ar propagandu nodarbojas ne tikai vietējie «vēsturnieki», tādu ir daudz arī mūsu draudzīgajā Krievijā.
– Propagandas izdevumus par vēsturi es sašķirotu trijās daļās: pirmajā būtu Urbanoviča/Paidera tipa grāmatas ar faktiem neatbilstošiem diletantiskiem spriedelējumiem, tad pētījumi, kas balstās arhīvu dokumentos, taču tajos tomēr ir pārāk daudz padomju propagandas klišeju un imperiālisma ideoloģijas (Jūlijas Kantoras grāmata Pribaltika: voina bez pravil – Baltija: karš bez noteikumiem, krievu val.), trešajā – apzināti propagandistiski, neobjektīvi sacerējumi, kam ir visai maz sakara ar vēstures zinātni. Tādi ir bēdīgi slavenie propagandisti Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs, kuri pirms kāda laika publiskoja arī tādu kā pārskatu par to, ko noklusē vai nepareizi skaidro latviešu vēsturnieki par leģionāriem. Tā, piemēram, viņi runā par Nirnbergas kara tribunāla gala spriedumu, kas pasludināja par noziedzīgu SS un tās apakšstruktūras, arī Ieroču SS. Taču to neattiecināja uz personām, kas bija iesaistītas piespiedu kārtā un nav izdarījušas kara noziegumus. Un tādi ir absolūtais vairākums latviešu leģionāru. Savukārt Djukova/Simindeja interpretācija ir tāda, ka šo nevainīguma principu var attiecināt tikai uz latviešu leģionāru mazākumu.
– Kā viņi to pamato?
Latvijā notika piecas mobilizācijas akcijas, pirmā no kurām tika uzsākta 1943. gada 1. martā, sākotnēji pieļaujot nosacītu izvēli starp nonākšanu vācu vērmahtā, leģionā vai darba dienestā. Kad vācieši redzēja, ka vairākums izvēlas leģionu, jo tā tomēr bija latviešu formācija, jau nedēļu vēlāk 8. martā šādu izvēles iespēju atcēla, jo nevarēja piepildīt kvotas citām formācijām. Šo faktu Djukovs/Simindejs nemaz nav pamanījuši un uzskata, ka iespēja izvēlēties dienesta veidu piespiedu mobilizētos padara par brīvprātīgajiem. Vēl absurdāks ir apgalvojums, ka līdz 1944. gada janvārim ir bijušas visas iespējas izvairīties no mobilizācijas, jo par to esot draudējis tikai salīdzinoši neliels sods – 6 mēnešu ieslodzījums.
Pilnu intervijas tekstu lasiet 15. marta “Neatkarīgajā”
Četri mīti par Latviešu leģionu
Tāpēc, lai spētu turēt godā savu vēsturi un karavīru piemiņu, mums ir argumentēti un strikti jāatspēko šī dezinformācija. Ir vērts kārtējo reizi pievērst uzmanību četriem galvenajiem mītiem par Latviešu leģionu, kurus parasti izmanto 16. marta pretinieki un pierādīt to neatbilstību vēsturiskajai patiesībai.
Pirmais mīts: Latviešu leģionāri bija nacisti. Šis apgalvojums skan nemitīgi un balstās uz šādu argumentu: leģionāri deva zvērestu Ādolfam Hitleram un līdz ar to viņi atbalstīja vācu nacismu.
Pirmkārt, leģionāru dotais zvērests Hitleram nebija tas pats, ko deva vācu zaldāti. Vācu karavīri savā zvērestā primāri solīja uzticību fīreram kā Vācijas valsts un tautas vadonim (tādā veidā akceptējot nacistu ideoloģiju), un tikai sekundāri bruņoto spēku (der Wermacht) virspavēlniekam. Turpretim latviešu karavīri zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram tikai un vienīgi kā bruņoto spēku virspavēlniekam, tādā veidā norobežojoties no nacistiskās ideoloģijas. Par to var pārliecināties, salīdzininot abu zvērestu tekstus. Tos var atrast arī latviešu vēsturnieka Induļa Ķēniņa rakstā „Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?”
Protams, oponenti teiks: „Tas tomēr bija zvērests Hitleram”, bet šajā gadījumā jānorāda, ka citas izejas vienkārši nebija. Jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlera vara tobrīd bija vienīgā.
Otrkārt, latviešu leģionāri nebija nacisti arī tā iemesla dēļ, ka viņi nemaz nevarēja iestāties nacistu partijā. Ļoti precīzu viedokli par šo jautājumu ir sniedzis vācu vēsturnieks Bernds Vegners, kurš vēsturnieku aprindās tiek uzskatīts par ekspertu Waffen – SS (Ieroču SS) lietās. Viņš akcentē to, ka tikai vācu izcelsmes cilvēkiem bija atļauts būt par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) biedriem. Līdz ar to ir pilnībā skaidrs, ka latviešu leģionāri nevarēja būt nacistu partijas biedri, nemaz jau nerunājot par latviešu mierīgajiem iedzīvotājiem.
Otrais mīts: Latviešu leģiona divas divīzijas (15. un 19.) atradās ieroču SS sastāvā un līdz ar to piederēja pie noziedzīgās SS organizācijas. Līdz ar to leģionāri ir pielīdzināmi vācu esesiešiem. Ja ir runa par visu ieroču SS karaspēku, tad jāakcentē tas, ka pretēji plaši izplatītajam uzskatam, piederība pie šīs armijas vēl nenozīmēja automātisku saistību ar SS organizāciju vai nacistu partiju. Tas pats attiecas uz „ģermāņu brīvprātīgajiem”, kuri tika pakļauti diezgan nopietnai ideoloģiskajai apstrādei. Pauls Hausers, kurš bija viens no ievērojamākajiem ieroču SS komandieriem, savos memuāros akcentē – lai gan ideoloģiskajai sagatavotībai bija visai liela nozīme vācu SS vienībās, tomēr tā, salīdzinot ar militāro apmācību, atradās otrajā plānā.
Patiesībā Ieroču SS lielākoties bija bruņots karaspēks, kas karoja vērmahta sastāvā. Pats fīrers vienmēr atdalīja tos, kuri tika uzņemti ieroču SS armijā no tiem, kas dienēja tajās SS vienībās, kuras tieši pakļāvās nacistu partijai. 1942. gada 27. jūlijā, kad norisinājās kārtējā apspriede, Hitlers izteicās sekojoši: „Tos, kas ir uzņemti ieroču SS karaspēkā, pirmām kārtām ir jāuzskata par karavīriem. Tāda pieeja saglabāsies arī nākotnē un tā tam, acīmredzot, ir jābūt. Ja ieroču SS kaujinieks parāda izcila zaldāta kvalitāti, bet ideoloģiskajā ziņā izrādīsies ne tik kompetents, tad noteiktos apstākļos neviens viņu par to nevainos.”
Latviešu leģionāri nebija SS organizācijas locekļi. Lai gan leģiona divīzijas atradās ieroču SS sastāvā, tomēr tās ļoti būtiski atšķīrās no vācu SS divīzijām, kā to norāda Latvijas vēsturnieku komisija. Viens no būtiskākajiem apliecinājumiem ir 1950. gada 13. aprīļa ziņojums ASV valsts sekretāram, kuru parakstīja ASV augstākā amatpersona Vācijā ģenerālis Frenks Maklojs. Tajā ir izskaidrota „Baltijas leģionu” pozīcija: latviešu un igauņu SS nav jāuzskata par vāciešu SS, jo 1) viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību; 2) viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas; 3) viņi nedeva SS zvērestu; 4) viņi nebaudīja SS privilēģijas; 5) viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.
Latviešu leģiona būtisko atšķirību no vācu ieroču SS vienībām ir atzinuši arī vairāki ārzemju autori. Piemēram, ievērojamais britu militārais vēsturnieks Kriss Bišops savā darbā „Ārzemju brīvprātīgie SS karaspēkā.” norāda, ka leģionāri nēsāja SS formu, taču par cik viņi nebija ne „tīrasiņu ārieši”, ne brīvprātīgie (vairākuma karavīru mobilizācijas dēļ), tad viņus arī neuzskatīja par īstiem SS karavīriem.
Trešais mīts: Latviešu leģionāri ir kara noziedznieki. Krievvalodīgo prese nemitīgi mēģina pielīdzināt Latviešu leģionu nežēlīgam slepkavu grupējumam, kurš pārsvarā to vien darīja kā nogalināja mierīgos iedzīvotājus vai piedalījās holokaustā.
Tomēr šādiem apgalvojumiem nav nekāda pamata, jo neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darības kontekstā. Tieši otrādi – laikā pēc Otrā pasaules kara, kad rietumvalstīs notika daudzu redzamāko nacistu noziedznieku sodīšana, latviešu leģionāri gan Amerikā, gan Rietumeiropā pilnīgi brīvi rīkoja savus atceres pasākumus un neviens no viņiem netika tiesāts.
Vienlaikus ir jāatzīst, ka Latviešu leģionā ieplūda personas no policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kuras bija veikušas kara noziegumus, taču tas nekādā ziņā nepadara visu leģionu par noziedzīgu, kā to mēģina iestāstīt 16. marta oponenti. Pēc šādas „loģikas” iznāk, kad arī visa Sarkanā armija ir noziedznieku grupējums, jo padomju karaspēks Austrumeiropā 1944./1945. gadā pastrādāja vienas no visšaušalīgākajām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet tas nenozīmē, ka visa Sarkanā armija ir noziedzīga.
Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946.gada 1. oktobrī, visai precīzi tika noteikts to personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā – liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Un ja latviešu leģionāri tik tiešām bija „nacisti” un „slepkavas”, kā to mēģina iestāsīt Krievijas masu mediji, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze? Diezin vai…
Ceturtais mīts: Latviešu leģions karoja par Nacistisko Vāciju. Arī šīs apgalvojums neiztur kritiku, jo latviešu leģionāri cīnījās nevis par Trešo reihu, vai pat pret krieviem kā tautu, bet tieši pret komunistisko režīmu. Pašā leģionāru zvērestā ir skaidri un gaiši teikts: “cīņā pret boļševismu”. Un tikai. Neviena no leģiona vienībām nepiedalījās kaujās pret rietumu sabiedrotajiem. Visas cīņas norisinājās Austrumu frontē, jo leģionāri negribēja pieļaut otreizējās padomju okupācijas atgriešanos. Tas arī bija motīvs, kas mudināja latviešus karot vācu armijas rindās, bet nevis simpātijas pret nacistisko ideoloģiju. Ko Latvijai no 1940. līdz 1941. gadam atnesa padomju režīms, šķiet, nav jāstāsta.
Lai gan lielākā daļa leģionāru tika mobilizēti, tomēr pastāvošajā situācijā daudzi no viņiem to pieņēma, jo tā bija vienīgā iespēja cīnīties pret ienīsto padomju varu.
Ja salīdzina Latviešu leģionu ar citiem nevācu ieroču SS formējumiem, tad jāakcentē, ka tūkstošiem rietumeiropiešu, kuru valstis nemaz nebija pārcietušas staļinismu, gāja karot pret PSRS tikai tāpēc, ka viņus vadīja antikomunistiskā pārliecība. Ko tādā gadījumā var runāt par latviešiem, kuri boļševimu bija izjutuši pilnībā.
Lekcija „Latviešu leģionārs: kolektīvā biogrāfija”
Pētnieki stāsta par latviešu leģionāriem un viņu likteņiem
Lekcijas pieteikums:
Latvijas Universitātes pētnieki aicina uz akadēmisku lekciju „Latviešu leģionārs: kolektīvā biogrāfija”. Tā iepazīstinās ar jaunu pētījumu, kurā tiek meklēta atbilde uz jautājumu: kas bija/ir latviešu leģionārs? Pasākums notiks trešdien, 13. martā, plkst. 15.00 Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā, Raiņa bulvārī 19.Lekcijas pamatā valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” projekta “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” dalībnieku veiktie pētījumi. LU profesore Vita Zelče iepazīstinās ar Latvijas 20. gadsimta paaudžu biogrāfiju kopainu. Vēstures doktors Uldis Neiburgs stāstīs par latviešu leģiona izveides mehānismu, savukārt vēstures doktors Kaspars Zellis aplūkos nacistiskās propagandas lomu leģiona dibināšanā un tā publiskā tēla veidošanā. LU doktoranti Laura Ardava, Didzis Bērziņš, Kristiāna Kirša un Gita Siliņa iepazīstinās ar topošā pētījuma par latviešu leģionāru dzīvi Padomju Savienībā un okupētajā Latvijā pēc Otrā pasaules kara pirmajiem rezultātiem.
V. Zelče uzsver, ka ļoti bieži tiek aizmirsts, ka liela daļa latviešu leģionāru dzīves nenoslēdzās ar kara beigām, daudziem tā turpinājās vairākus gadu desmitus pēc kara, gados jaunākajiem – pat pusgadsimtu un vairāk. Šajā dzīvē svarīga loma bija gan karā pieredzētajam, gan padomju varai netīkamajam biogrāfijas faktam – „karojis vācu armijā”. Uzsāktā pētījuma mērķis ir izveidot latviešu leģionāru kolektīvo biogrāfiju, kas sākās līdz ar šīs militārās vienības izveidi un turpinās mūslaikos.
„Sākot ar pagājušo vasaru, esam anketējuši un intervējuši bijušos leģionārus, apkopojuši mutvārdu vēstures liecības un publicētās atmiņas, vairākus gadus veikuši novērojumus Rīgā un Lestenē 16. martā, kā arī strādājuši ar arhīva dokumentiem. 13.martā tiks prezentēti pētījuma starprezultāti, kas balstīti ne vien uz kvantitatīvajiem datiem raksturīgo precizitāti, bet, kas ir ne mazāk būtiski, arī emocionālo dimensiju, jo tie vēsta par bijušo leģionāru un viņu tuvinieku sarežģītajiem, nereti pavisam izpostītajiem likteņiem, par padomju režīma diskrimināciju pret šiem cilvēkiem izglītības, darba un morālā aspektā,” stāsta pētniece Laura Ardava. Plānots pētījuma rezultātus apkopot zinātniskā monogrāfijā, kas nāks klajā gada beigās.
Lekcijas beigu daļā – diskusija un pētnieku atbildes uz jautājumiem.
Kara muzejā norisināsies latviešu leģionāru datu informācijas diena
Latvijas Kara muzejā šodien norisināsies latviešu leģionāru datu informācijas diena, kurā ikviens interesents ir aicināts pārliecināties, vai viņa tuvinieki ir Kara muzeja datubāzē, informē muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Mārtiņš Mitenbergs.
Pasākuma apmeklētāji aicināti līdzi ņemt fotogrāfijas un citas liecības, kuru izcelsme ir neskaidra, jo visas dienas garumā būs pieejami konsultanti, kas palīdzēs noskaidrot fotogrāfiju un vēstures liecību izcelsmi.
Visu dienu Latvijas kara muzejā tiks vadītas bezmaksas ekskursijas par Otro pasaules kara ekspozīciju, bet plkst.14 skolu jauniešiem, skolotājiem un interesentiem muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis uzstāsies ar lekciju “Leģionāru piemiņas dienas pirmsākumi un svinēšanas tradīcijas trimdā”.
Latvijas Kara muzejs joprojām ir lielākā militārās vēstures krātuve Latvijā, kas ikdienas darbā pēta un popularizē latviešu karavīru veikumu, tādēļ jo īpaši būs gaidīti tie apmeklētāji, kas būs izšķīrušies par vēstures liecību nodošanu Kara muzeja krājumā.
Ja apmeklētāju interese būs ļoti liela, Kara muzejs akciju turpinās arī 13.martā.
Atklātā diskusija: Latviešu leģionāru cīņas mērķi. Ieceres un to īstenošana
Otrdien, 12. martā pulksten 17.00 Nacionālās apvienības birojā, Kaļķu ielā 11 (3. stāvs) notiks atklātā diskusija “Latviešu leģionāru cīņas mērķi. Ieceres un to īstenošana”.
Diskusiju vadīs vēsturnieks Ritvars Jansons, Latvijas Okupācijas muzeja kurators un direktora vietnieks.
Par “Atklātām diskusijām”
Nacionālās apvienības “Atklātās diskusijas” ir regulāri pasākumi, kurus var apmeklēt ikviens interesents – vienīgais ierobežojums ir telpu ietilpība. “Atklātās diskusijas” norisinās OTRDIENU vakaros plkst. 17:00 NA birojā (Kaļķu ielā 11, 3.stāvs)
Mozuļu kaujas liecinieks
V. Eglītis “Latvijas Avīzi” lasa no pirmā numura. Nav izmests neviens avīzes eksemplārs kopš laikraksta dibināšanas brīža 1988. gada janvārī. Rakstus par vēsturi, politiku, sportu un kultūru viņš izlasa līdz pēdējai rindiņai. Vēstures tēmas, it īpaši Otrais pasaules karš un okupācija, ir viņa interešu krustugunī, šie raksti tiek izgriezti un rūpīgi pārlasīti.
Sākoties atmodai, V. Eglītis uzskatīja par savu pienākumu piedalīties visos latviešu karavīru godināšanas pasākumos un piemiņas vietu atklāšanā, bijis zemessargs, viens no pirmajiem LNNK biedriem. Gadi un slimība līdzdalības iespējas pamazām atņem. Bet ir ko pieminēt, un atmiņa joprojām ir lieliska. Par to visvairāk priecājas meita Daina, mazdēls Maikls un radiniece Baiba.
Voldemārs Eglītis tika iesaukts latviešu leģionā un varbūt ir beidzamais joprojām dzīvais kauju pie Mozuļu muižas dalībnieks. “Kauja pie Mozuļiem 1944. gada 16. jūlijā bija pēdējā, kurā piedalījos,” atceras V. Eglītis. Kauja ilga visu dienu. Visu cienītais pulkvedis Kārlis Aperāts tika smagi ievainots. Pie viņa blakus atradās dakteris, kapteinis Vilis Strazdiņš un V. Eglītis, kuri atšaudījās līdz brīdim, kad pie tilta piebrauca sarkanarmiešu tanks. “Pulkvedis deva rīkojumu viņu atstāt vienu ar revolveri uz krūtīm un mums doties uz Latvijas robežu. Attālinoties dzirdējām šāvienu, kad pulkvedis Aperāts nošāvās, lai nekristu gūstā. Pārpeldot upi, mani smagi ievainoja ar sprāgstošo lodi abās kājās un rokā. Pēc upes pārpeldēšanas satiku savu skolas biedru Pauli Lauku, kurš pārsēja ievainojumus un turpmākās dienas mani nepameta,” stāsta V. Eglītis. Vairāku dienu gājiena laikā abi leģionāri pārtikuši tikai no meža zemenēm, avenēm, mellenēm un zaķkāpostiem. Laiks bija ļoti karsts. Ievainojumi iekaisa, pārsienamo materiālu un medikamentu nebija. Vienīgo pārsēju noņēma, izmazgāja, izžāvēja un atkal pārsēja brūcēm. Septiņas dienas viņi izvairījās no krišanas gūstā, bet tad uzdūrās sarkanarmiešu postenim. Gūstekņus stingras apsardzes pavadībā veda uz lielu lēģeri aiz Opočkas. Apmēram pēc mēneša V. Eglītis nokļuva gūstekņu slimnīcā Kirovas apgabalā “Rudņičnij”. Ievainojumi bija ļoti smagi un ielaisti. Tikai pēc gada viņu nosūtīja meža darbos uz Soļikamskas lēģeri Omutiskā, bet vēlāk darbā uz papīra kombinātu, kur viņš strādāja līdz 1946. gada rudenim. Tad viņu nogādāja uz Narvā dislocēto sarkanās armijas darba bataljonu, kur līdz demobilizācijai 1950. gadā viņš strādāja pirms leģiona iegūtajā profesijā par šoferi un autoatslēdznieku. Visus padomju gadus V. Eglītim līdzi vilkās leģionāra “traips” biogrāfijā. Ilgus gadus viņš strādāja rūpnīcā “Dzintars” dažādos atbildīgos amatos, bija racionalizators, bet publiski apbalvot viņu priekšniecība baidījās – apbalvojumus pasniedza kabinetā pa kluso.
V. Eglītim joprojām sāp sirds, ka tēvu iesauca Otrajā pasaules karā sarkanarmiešu pusē un šim latviešu vīram simboliski bija jācīnās pret savu dēlu. “No mazotnes biju patriotiski audzināts. Tēvs bija piedalījies strēlnieku kaujās. Mācījos Rīgas Tālivalža 38. pamatskolā Tallinas ielā, kur militāri patriotisko audzināšanu mums pasniedza virsleitnants Ziediņš. Ar tādu audzināšanu mēs citādi izaugt nevarējām,” saka V. Eglītis. Mūsu dienās V. Eglīti daudzreiz sadusmo latviešu politiķi, kuriem nav mugurkaula. Sevišķi dusmīgs pašlaik viņš ir uz parakstu vācējiem.
Mores kauju atceres pasākums
No VL vietnes http://www.visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156320421
3.oktobrī Siguldas novada Morē norisinājās Otrā pasaules kara Mores kauju 68.gadskārtas atceres pasākumi, kuros piedalījās arī Nacionālās apvienības pārstāvji. 1944.gadā septembra beigās-oktobra sākumā Morē notika viena no lielākajām 2. pasaules kara kaujām Latvijas teritorijā, kur latviešu leģionāri cīņā ar desmitkārtīgu Padomju armijas pārspēku noturēja pozīcijas no 26. septembra līdz 5. oktobrim, apstādinot Padomju armijas virzību uz Rīgu un ļaujot izveidot Kurzemes cietoksni, kuram pateicoties daudziem latviešiem izdevās glābties bēgļu gaitās.
Piemiņas pasākumi sākās plkst.12.00 ar svētbrīdi kaujās kritušo Latviešu leģionāru brāļu kapos pie Roznēnu ozola. Turpinājumā ap plkst.13.30 Mores kauju piemiņas parkā notika atceres sarīkojums.
Foto: Jolanta Borīte
Aicinās Putinu Jelgavai piešķirt “Kara slavas pilsētas” goda nosaukumu
LETA
31.jūlijā Jelgavā notika koncerts “Par godu Jelgavas atbrīvošanas no nacisma 68.gadadienai”, kura gaitā apmeklētājiem bijusi iespēja parakstīt vēstuli Krievijas Federācijas prezidentam. Pasākuma gaitā to parakstījuši 872 cilvēki, kas bijis pasākuma apmeklētāju vairākums, kaut arī tikai 78 no tiem bijuši Krievijas Federācijas pilsoņi, informē mājaslapas redaktors, biedrības “Veče” priekšsēdētāja un bijušā Saeimas deputāta Valērija Buhvalova (PCTVL) dēls Antons Buhvalovs.
Patlaban “Veče” turpina parakstu vākšanu, taču “tuvākajā laikā” plānots vēstuli nosūtīt Putinam, teikts paziņojumā.
Vēstulē tiek atgādināts par smagajām kaujām par Jelgavu. “Vairāk nekā 2300 strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas kareivju krita drošsirdīgo nāvē un vairāk nekā 12 000 guvuši ievainojumus, atbrīvojot Jelgavu no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. 72 cilvēkiem piešķirts Padomju Savienības Varoņa goda nosaukums, no tiem 16 tas bijis pēc nāves,” pausts vēstulē Putinam, atgādinot, ka Jelgava bieži dēvēta par “Piebaltijas Staļingradu”.
Putinam tiek klāstīts, ka, to pieminot, Jelgavā katru gadu 31.jūlijā notiek masu pasākumi, tāpat “ar vērienu” Jelgavā tiekot atzīmēta Uzvaras diena. Tāpēc vēstuli parakstījušie aicina Krievijas prezidentu piešķirt Jelgavai “Kara slavas pilsētas” goda nosaukumu.
Saskaņā ar dažādiem vēstures datiem nav domstarpību, ka Sarkanā armija Jelgavas ieņemšanu sāka 1944.gada 27.jūlijā un līdz 31.jūlijam Vācijas karaspēks no lielākās daļas pilsētas bija izraidīts, taču pretuzbrukumā vācu karaspēks atkārtoti ieņēma Jelgavu, līdz pilnībā Sarkanā armija pilsētu ieņēma ap 7.augustu.
Kā liecina vairākas pēdējo gadu publikācijas dažādos medijos, sabiedrībā Jelgavā “atbrīvošanas” gaita tiek vērtēta pretrunīgi. Publikācijās latviešu valodā bieži norādīts uz Jelgavas kauju traģiskumu, pieminot ne tikai iznīcinošo pilsētas apbūves sagraušanu, bet arī to, ka kaujās par Jelgavu Vācijas karaspēka vienībās vairumā piedalījās vietējie iedzīvotāji.
Minēto notikumu laikabiedrs Arturs Silgailis (1895-1997) savā grāmatā “Latviešu leģions” raksta, ka 1944.gada 27.jūlija vakarā Jelgavas kara komandants Johans Flugbeils Jelgavu izsludināja par “cietoksni” – nocietinātu punktu, kas aizstāvams par katru cenu. Tāpat viņš par galveno “cietokšņa” vienību nozīmēja 15.latviešu SS apmācības un papildinājumu brigādi, kuru komandēja leģionāru virsnieks Jurko.
Pēc Latvijas Valsts vēstures arhīva datiem, Heinrichs Indriķis Jurko (1893-1971) bijis Latvijas armijas virsnieks, kurš nonāca vācu leģionā. Jurko bijis arī strēlnieks, kas piedalījās Pirmajā pasaules karā un Latvijas neatkarības cīņās. Par 1919.gada 15.janvāra cīņām pie Lielauces Jurko vēlāk apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.
Jelgavas kauju sākumā šī vācu pusē komplektētā latviešu vienība veidoja Jelgavā esošo karavīru vairākumu, līdztekus kuram pilsētā bijušas vēl citas mazākas latviešu karavīru vienības, klāstīts aprakstos.
Grāmatas autors Silgailis, arī būdams virsnieks vācu karaspēkā, 1944.gada vasarā tika iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspekcijas štāba priekšnieku. Viņa minētie fakti saskan arī ar vēsturnieku fiksētajām Sarkanās armijas veterānu atmiņām.
Kā ziņots, biedrība “Veče” regulāri organizē dažādus pasākumus un gatavo izziņas materiālus skolām ar nolūku pieminēt kara veterānu sasniegumus, taču bieži tiek apšaubīti biedrības patiesie centieni.
Šā gada pavasarī Jelgavas krievu kultūras biedrība “Veče” bija izdevusi otro videoierakstu disku ar kara veterānu intervijām, kuru izplata ar savas mājaslapas “www.svoi.lv” palīdzību un kas paredzēta kā īpaša “dāvana” skolām.
Līdzīgi kā vairākas iepriekš izdotās “Veče” filmas, arī šo projektu vada biedrības “Veče” priekšsēdētāja un bijušā Saeimas deputāta Valērija Buhvalova (PCTVL) dēls Antons Buhvalovs.
Filmas autori pārsvarā ir Jelgavas krievu kultūras biedrības “Veče” radošās grupas “Zvaigzne” dalībnieki – skolēni, studenti, jaunieši un citi dalībnieki, kas šajos projektos darbojas pēc brīvprātības un labdarības principa, vēsta “www.svoi.lv”. Filmas top no mācībām vai darba brīvajā laikā.
“Veče” paspārnē jau izdota virkne dažādu filmu, kas dokumentē dažādus stāstus, kā arī stiprina un propagandē savu ideoloģiju. Iepriekš izdotā dokumentāla filma “Pieminēt mūžam” ir paredzēta īpaši Latvijā esošajām krievu skolām, jo “ne visi Latvijas jaunieši Uzvaras dienu uzskata par saviem svētkiem”, liecina “Veče” paziņojums biedrības mājaslapā.
9.maijā “Veče” sadarbībā ar fondu “Desanta brālības kareivju piemiņa” Jelgavā organizēja Uzvaras dienas mītiņu pie piemiņas akmens 2.pasaules kara dalībniekiem Stacijas parkā un izklaides programmu krievu valodā Uzvaras parkā. Pasākuma norises vietā netirgoja alkoholu, bet aiz skatītāju sēdvietām bija izvietoti stendi ar “patieso” informāciju par vēsturi.
Aiz brīvdabas estrādes skatītāju vietām Uzvaras parkā izvietoti stendi, kuros izklāstīta “patiesā vēsture” par Jelgavas atbrīvošanu no nacistu karaspēka.
Kāds veterāns savā svinīgajā uzrunā pauda vilšanos pēckara vēstures gaitā, uzsverot, ka uzvaru pār fašismu esot aptraipījusi PSRS sagrāve, ko īstenojuši tādi “padomju tautas nodevēji” kā Mihails Gorbačovs un Boriss Jeļcins.
Iepriekšējā Latvijas skolām paredzētā filma “Pieminēt mūžam” saņēmusi Krievijas Federācijas finansējumu.
Krievijas prezidenta Vladimira Putina paspārnē savulaik nodibinātā fonda “Russkij Mir”, neskatoties uz šķietami ārēji pozitīvajām aktivitātēm, patiesais nolūks ir nostiprināt Krievijas lomu Latvijā, konsolidēt krievu kopienu ārpus Krievijas robežām un uzturēt to saikni ar Krievijas kultūras un izglītības programmu starpniecību, kas dažkārt nesakrīt ar Latvijas integrācijas politikas nostādnēm, tā uzskata Drošības policija (DP), kura savas kompetences ietvaros seko līdzi fonda fonda aktivitātēm Latvijā.
DP priekšnieka palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa iepriekš norādīja, ka fonda aktivitātes Latvijā uzskatāmas par vienu no Krievijas tautiešu politikas sastāvdaļām, kuru formālais ārējais mērķis ir veicināt krievu valodas, kultūras un izglītības popularitāti un izplatību Latvijā.
Pašvaldība neiejauksies Jelgavas krievu kultūras biedrības “Veče” aktivitātēs, taču uzskata, ka šīs biedrības darbība šķeļ krieviski runājošo sabiedrību, iepriekš pauda Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš (ZZS).
LETA
Igauņu leģions
Oskars Krīgers
Šobrīd aprit 68. gadi, kopš 1944. gada vasarā pie Narvas norisinājās asiņainas kaujas, kurās igauņu leģionāri mēģināja apturēt uzbrūkošo padomju karaspēku, lai nepieļautu padomju okupācijas režīma atgriešanos. Savukārt igauņu leģionāru piemiņas pasākumi kārtējo reizi liecina, ka Otrā Pasaules kara vēstures ziņā latviešiem un igauņiem kopīgā netrūkst. Pie tam jāatzīmē, ka toreiz igauņu un latviešu leģionāri bija ieroču brāļi, jo cīnījās pret vienu un kopīgu ienaidnieku. Šajā sakarā es vēlos sniegt nelielu aprakstu par igauņu leģiona tapšanu un tā cīņām.
Jau uzreiz pēc Vācijas uzbrukuma sākuma Padomju Savienībai 1941. gada vasarā Igaunijas teritorijā aktivizējās nacionālo partizānu darbība. Igauņu nacionālie partizāni bija tik aktīvi un spēcīgi savā niknumā pret padomju okupācijas varu, ka, piemēram, 10. jūlijā atbrīvoja no sarkanajiem okupantiem Tartu pilsētas dienviddaļu un veselas divas nedēļas aizstāvēja to pret Sarkanās armijas uzbrukumiem līdz pat vācu armijas ienākšanai.
Arī igauņu tauta ļoti smagi cieta no pirmā padomju okupācijas gada. Šajā laikā Igaunijā tika arestēti gandrīz 8000 cilvēku, no kuriem 1950 tika nogalināti. Savukārt 1941. gada 14. jūnija deportācijās uz Sibīriju tika izsūtīti ap 10 000 cilvēku, vairums no viņiem bija sievietes un bērni. Tādēļ arī nav jābrīnās, ka Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai ļoti daudzi igauņi uzņēma ar lielu prieku un sagaidīja vāciešus kā atbrīvotājus.
Līdzīgi, kā Latvijā, igauņu pirmskara politiķi nemeklēja sadarbības atļauju ar vāciešiem, bet mēģināja atjaunot Igaunijas neatkarību. Pēdējais pirmskara valdības vadītājs Jiri Uluotss 1941. gada 29. jūlijā iesniedza memorandu vācu 18. armijas pavēlniekam ģenerālpulkvedim Georgam fon Kihleram, kurā tika prasīta Igaunijas neatkarības atzīšana un igauņu armijas organizēšana. Vācieši šo memorandu noraidīja un pēc tam, kad vācu armija bija ieņēmusi visu Igauniju, tad Igaunijai tāpat kā Latvijai bija pieļaujamas vienīgi skaita ziņā ierobežotas bruņotas formācijas un pašpārvalde, kura atradās stingrā vācu kontrolē.
Arī tālākais militārais scenārijs Igaunijā veidojās tāds pats kā Latvijā. Tūkstošiem 1941. gada vasaras kara dalībnieku brīvprātīgi stājās vācu bruņotajos spēkos, lai cīnītos pret ienīsto padomju režīmu. 1942. gada februārī vācu armijas sastāvā Austrumu frontē cīnījās 20 867 igauņu karavīru.
Igauņu leģiona izveidošana.
1942. gadā, kad vācu armijas zaudējumi Austrumu frontē pieauga, nacistu okupācijas režīms daudz pozitīvāk sāka vērtēt igauņu piemērotību militārajam dienestam. Līdz ar to jau 1942. gada pavasarī tika apspriesta ideja par Igauņu SS leģiona izveidošanu.
1942. gada augusta sākumā uz to tika saņemts arī Hitlera apstiprinājums un 28. augustā Igaunijas ģenerālkomisārs Karls Zīgmunds Licmans paziņoja par Hitlera atļauju dibināt Igauņu leģionu. Par leģiona komandieri tika iecelts SS oberšturmbanfīrers (apakšpulkvedis) Francis Ausbergers. Ar SS galvenās operatīvās vadības pavēli, kura tika izdota 1942. gada 29. septembrī, Igauņu leģionu tika paredzēts sākt formēt no 1942. gada 1. oktobra treniņu nometnē Debicā, kura atradās Polijā, netālu no Krakovas.
1942. gada beigās leģiona sastāvā tika izveidots – štābs un štāba rota, 3 bataljoni, kā arī mīnmetēju un prettanku rotas. Drīz vien leģions tika nozīmēts kā 1. igauņu brīvprātīgais SS grenadieru pulks. 1943. gada sākumā leģiona sastāvā bija 1280 cilvēku.
Bataljons “Narva”.
1943. gada 23. martā leģiona 1. bataljons tika reorganizēts par motorizēto bataljonu “Narva”, kurš tika atdalīts no Igauņu leģiona un pievienots 5. Waffen SS tanku divīzijai “Wiking&rdquo
Vikings). 1943. gada 4. aprīlī bataljons “Narva” tika nosūtīts uz Ukrainu. Ap to laiku bataljona sastāvā bija 973 cilvēku, no kuriem 776 bija igauņi.
Bataljons “Narva” sevi ļoti labi parādīja 1943. gada 18. jūlijā, kaujās par augstieni “186.9” (netālu no Izjumas), kad tas ar divīzijas “Wiking” artilērijas pulka atbalstu iznīcināja aptuveni 100 padomju tankus. Arī tālākajās kaujās igauņu leģionāri cīnījās ļoti drosmīgi. Viņi no jauna sevi godam pierādīja 18. augustā, kaujās par augstienēm “228” un “209” pie Kļenovas, kur, sadarbojoties ar tanku “Tīģeru” rotu no 3. Waffen SS tanku divīzijas „Totenkopf” (Miroņgalva), tie iznīcināja 84 padomju tankus.
Bataljons “Narva” Ukrainā, 1943. gads.
Turpinot izcīnīt sīvas kaujas 5. SS divīzijas “Wiking” rindās, bataljons „Narva” kopā ar to nokļuva Čerkasu ielenkumā Ukrainā 1944. gada ziemā, kur Sarkanajai armijai izdevās ielenkt lielus vācu spēkus – piecas kājnieku divīzijas, Beļģijas valoņu SS triecienbrigādi „Valonia”, kā arī SS divīziju „Wiking”. Ielenktajiem spēkiem, ieskaitot bataljonu „Narva”, izdevās izlauzties no aplenkuma, samaksājot par to ar milzīgu upuru skaitu. Arī igauņu zaudējumi bija ļoti nopietni. 1944. gada aprīlī SS divīzijai “Wiking” pienāca pavēle par bataljona „Narva” atsaukšanu no tās sastāva un pievienošanu igauņu ieroču SS daļām.
Igauņu 20. ieroču SS divīzijas izveidošana.
1943. gada 5. maijā sākās Igauņu leģiona pārveidošana par 3. igauņu SS brigādi. Septembra beigās igauņu brigādi apmeklēja SS reihsfīrers Heinrihs Himlers. Himlers bija apmierināts ar vienību un pēc pārbaudes beigām viņš paziņoja, ka igauņu brigāde tiks nosūtīta uz fronti. Līdz ar to 1943. gada 24. oktobrī igauņu 3. SS brigāde tika nosūtīta uz Neveles apvidu, armiju grupas „Ziemeļi” sektorā.
1943. gada 31. decembrī igauņu 3. brigādes sastāvā bija 5099 karavīru. 1944. gada 23. janvārī brigāde tika papildināta ar 2000 cilvēku, kuri nāca no treniņu nometnes Debicā, tādā veidā brigāde tika palielināta līdz 7000 cilvēku. 1944. gada 24. janvārī brigāde tika pārdēvēta par 20. igauņu ieroču SS grenadieru divīziju.
Leģiona kaujas Igaunijas teritorijā.
1944. gada janvāra beigās Sarkanā armija galīgi pārrāva blokādi ap Ļeņingradu. Lai izvairītos no aplenkšanas armiju grupa „Ziemeļi” atkāpās uz 1943. gadā izbūvēto „Panther&rdquoPanteras) līniju. Igaunijas pašpārvalde izsludināja vispārējo mobilizāciju, kas draudēja izgāzties, ja vien nacionālās aprindas nebūtu sākušas to atbalstīt. Uzskatīdams Sarkanās armijas atvairīšanu par neatkarības atjaunošanas galveno priekšnosacījumu, Jiri Uluotss 1944. gada 7. februārī pa radio pārraidītajā intervijā paziņoja: „Pakļaušanās mobilizācijai šajos apstākļos ir neizbēgama, un tikai tā mēs varam cerēt uz Igaunijas labāku nākotni.” J. Uluotsa uzstāšanās iesaidā strauji pieauga vervēšanas punktos pieteikušos skaits. Vācieši bija rēķinājušies ar 15 000 vīriem, taču līdz 21. februārim šajos punktos ieradās ap 32 000 vīru. 1944. gada vidū vācu pusē karojošo igauņu kopskaits sasniedza 70 000. Par šo mobilizāciju precīzi ir izteicies igauņu vēsturnieks Marts Lārs, kurš raksta: „1944. gada mobilizāciju var uzskatīt par tautas gribas izpausmi cīnīties pret Padomju Savienības okupācijas atkārtošanos. Šī mobilizācija notika saskaņā ar Igaunijas valstiskuma nesēja Jiri Uluotsa uzsaukumu, un vīri, kas tai pakļāvās, ir tādi paši brīvības cīnītāji kā tie kareivji, kas cīnījās par Igaunijas neatkarību 1918. – 1920. gadā.”
1944. gada 1. februārī Sarkanā armija sasniedza Narvas upi un neapstājoties sāka to forsēt, izveidojot placdarmus upes krastā. Lielāko daļu februāra igauņu 20. divīzija piedalījās asiņainās cīņās, lai likvidētu šos placdarmus. Pēc ļoti smagām kaujām placdarmi tika likvidēti marta sākumā. Tas viss ļoti saniknoja padomju virspavēlniecību, kura martā un aprīlī pret daudz mazākajiem vācu spēkiem iesaistīja deviņus pilnus armijas korpusus. Taču neskatoties uz ienaidnieka pārspēku igauņu 20. divīzija visus padomju uzbrukumus varonīgi atsita.
1944. gada aprīļa beigās abas karojošās puses Narvas telpā bija sevi novārdzinājušas un līdz ar to frontē uz vairākiem mēnešiem iestājās miers. Pavisam Narvas kaujās igauņu un vācu vienības zaudēja ap 20 000 cilvēku, bet Sarkanā armija – 120 000.
Igauņu leģionāri Narvas frontē, 1944. gada februāris.
1944. gada vasarā armiju grupai „Ziemeļi” virspavēlniecībai kļuva skaidrs, ka vairs nepietiek spēku, lai noturētu fronti pie Narvas, līdz ar to jūlijā sākās gatavošanās frontes atvilkšanai uz Sinimē līniju. Tomēr vēl pirms šis plāns tika īstenots Sarkanā armija, sakopodama milzīgus spēkus, 24. jūlijā pie Narvas sāka ģenerāluzbrukumu.
Sarkanās armijas ofensīva lika vācu virspavēlniecībai steidzīgāk atkāpties, līdz ar to arī 20. divīzija atkāpās no Narvas uz Sinimē kalniem, lai tur aizsprostotu padomju spēkiem ceļu uz Tallinu.
26. jūlijā Sarkanā armija iesoļoja vāciešu pamestajā Narvā. Vācu spēki tai laikā jau bija atkāpušies uz Sinimē kalnos izbūvēto Tannenbergas aizsardzības līniju. Padomju vienības pie Tannenbergas līnijas nonāca tai pašā dienā. Sinimē kalnu pozīciju aizstāvjiem uzbrukumu 2. un 8. padomju armija. Sinimē kaujās 40 000 vācieši, igauņi un norvēģu, flāmu, valoņu brīvprātīgie piedzīvoja, kā to apraksta kara vēsturnieki – elli. Nepārtraukta apšaude no varenās padomju artilērijas un no gaisa, nepārtrauktas tuvcīņas, uzbrucēju triecieni un aizstāvju prettriecieni. Marts Lārs raksta, ka „Kaujas par Sinimē tiek uzskatītas par asiņainākajām Igaunijas vēsturē.”
Igauņu leģionāri kaujās pie Sinimē.
Neskatoties uz milzīgo pārspēku Sarkanajai armijai neizdevās izlauzties cauri Sinimē aizsarglīnijai un 10. augustā padomju virspavēlniecība deva pavēli uzbrukumu izbeigt. Avoti norāda, ka kritušo un ievainoto skaits bija milzīgs. Tiek rēķināts, ka padomju puse šajās kaujās zaudēja no 150 000 līdz 170 000 karavīriem un 150 tankus. Arī vācu puses zaudējumi nebija mazi – aptuveni 10 000 cilvēku. Taču diemžēl no aizstāvēšanās kaujās gūtajiem panākumiem Igaunijai nebija jūtama labuma. Jo vācu Austrumu fronte 1944. gada vasarā bruka no visām pusēm.
Pēc tam, kad Sarkanā armija 1944. gada septembrī ieņēma Tallinu, dzīvi palikušie 20. divīzijas karavīri atkāpās pāri Latvijas un Igaunijas robežai, lai dotos uz Rīgu. Pēc robežas Otrā Pasaules kara igauņu nacionālais varonis, Bruņinieka krusta kavalieris majors Alfonss Rebane noturēja pēdējo igauņu karaspēka parādi. Leģionāri nodziedāja Igaunijas valsts himnu – „Mans prieks un mana laimība tu esi, Tēvija” un atstāja dzimteni. No Rīgas igauņu karavīrus pa jūru evakuēja uz Vāciju.
Igauņu leģiona pēdējās cīņas.
Vācijā 20. igauņu divīzija tika papildināta līdz 1945. gada janvāra beigām ar Vācijā apmācībās esošajiem igauņu karavīriem. Taču Sarkanās armijas uzbrukums pie Oderas piespieda 20. divīziju doties uz fronti Opelnas rajonā. Šajā rajonā 20. divīzija tika aplenkta 1945. gada martā. Igauņu leģionāri izcīnīja sīvas, asiņainas kaujas, lai varētu izlauzties no aplenkuma loka un tas viņiem beigu beigās arī izdevās. Tālāk igauņu leģionāri ar kaujām tikai atkāpsies un 1945. gada aprīlī atlikušie 20. divīzijas karavīri nonāca Čehoslovākijas teritorijā.
Ļoti traģisks liktenis piemeklēja 20. divīzijas karavīrus, kas 1945. gada maija sākumā atradās ziemeļos no Prāgas. Vēl pirms Sarkanās armijas daļu ienākšanas šajā vietā, negribēdami vairs ciest bezjēdzīgus zaudējumus, igauņu leģionāri piedalījās sarunās ar čehu partizāniem. Viņi panāca vienošanos – ja 20. divīzija bez pretošanās kapitulēs un noliks ieročus, čehi garantē viņiem brīvu ceļu uz rietumiem, lai tur padotos gūstā rietumu sabiedrotajiem. Taču pēc ieroču nolikšanas čehi, pārkāpjot vienošanos, sāka slepkavot neapbruņotos igauņus un aptuveni 1000 leģionāri tika nogalināti.
Kara pēdējās dienās 4400 leģionāru nonāca rietumu sabiedroto gūstā, savukārt Sarkanā armija gūstā saņēma 6000 igauņu karavīru. Kopumā no 70 000 igauņiem, kas karoja vācu pusē, apmēram 20 000 bija brīvprātīgie, bet 50 000 mobilizētie. Vairāk nekā 20 000 igauņu Otrajā Pasaules karā atdeva savu dzīvību cīņā pret boļševismu un par Igaunijas brīvību un neatkarību.
Izmantotā literatūra:
Бишоп, К. Иностранные дивизии III Рейха. Иностранные добровольцы в войсках СС 1940 – 1945. Москва: Эксмо, 2006.
Дробязко С. И., Романько О. В., Семенов К. К. Иностранные формирования Третьего Рейха. Москва: Астрель, 2009.
Lācis, V. Latviešu leģions patiesības gaismā. Rīga, Jumava, 2006.
Laar, M. Eesti Leegion sõnas ja pildis./ The Estonian legion in words and pictures. Tallinn, Grenader, 2008.
Lārs, M. Igaunija Otrajā Pasaules karā. Tallina, Grenader, 2005.
Lārs, M. Sarkanais Terors. Komunistiskā terora represijas Igaunijā. Tallina, Grenader, 2005.
Littlejohn, D. Foreign Legions of the Third Reich. San Jose, 1987.
Latviešu students Igaunijā sanikno Krieviju, godinādams leģionārus
Topošais vēsturnieks un organizācijas „Nacionālais spēks” biedrs Oskars Krīgers igauņu leģiona veterānu saietā saniknojis Krievijas masu saziņas līdzekļus, skarbiem vārdiem nosodot krievus par Baltijas valstu okupāciju. Tālāk…
DELFI krievu versijā par šo notikumu plašāka informācija (arī video intervija):
Кригерс: мы готовы и сегодня воевать с Востоком и Западом и умереть, если хватит смелости
В минувшую субботу на слете ветеранов 20-й гренадерской дивизии Waffen SS в Синимяги (Эстония) член организации Национальных сил Латвии Оскарс Кригерс и его соратники заявили, что враги в лице русских и сегодня никуда не исчезли. Однако в интервью порталу Delfi Кригерс неожиданно уточнил, что воевать они готовы и с Западом, распространяющим “псевдолиберальную чуму”.
“Вы понимаете, Нюрнбергский процесс — это самый большой фальшивый процесс в истории 20 века. Какой это может быть справедливый процесс, когда просто победители осудили побежденных. А эти победители сами совершали ужасные преступления. Ну, скажем, преступления Советской армии в Восточной Европе, массовые убийства мирных жителей, изнасилования. Или американцы — как они варварски бомбардировали Германию, или, скажем, как они сбросили атомную бомбу на Хиросиму и Нагасаки. Или катыньский расстрел”, — сказал Кригерс в интервью порталу Delfi.
“Я не говорю, что нацистские войска были невинными, но это гораздо-гораздо меньшее зло… У нас своя земля, своя интерпретация истории, и мы смотрим на себя. Потому что у каждого народа была своя история в то время. И мы смотрим на себя, а мы — не весь мир”, — указал он.
Латышский националист Кригерс также подтвердил, что они готовы и сейчас воевать со своими врагами. Кто эти враги? “Если во Второй мировой войне у нас был один главный враг — это сталинский Советский Союз, то сейчас это в какой-то степени и Восток, и Запад, потому что с Запада сейчас тоже идет эта псевдолиберальная чума”.
Igaunijas ministrs sadusmo Maskavu
Maskava kārtējo reizi nav laidusi garām iespēju nozākāt Baltiju par “nacistiska noskaņojuma vairošanu sabiedrībā”. Šoreiz Krievijas dusmas izpelnījies Igaunijas aizsardzības ministrs Urmass Reinsalu, kurš, nedēļas nogalē apmeklējot Igaunijas leģionāru kongresu Sāmsalas lielākajā pilsētā Kuresārē, atzina, ka leģionāri aizsargāja igauņu tautas godu.
Uz kongresu pulcējās igauņu 20. ieroču SS grenadieru divīzijas veterāni un citi leģionāri.
Reinsalu uzrunā leģionāriem sacīja, ka viņu darbībām bija izšķiroša loma Igaunijas Republikas pēctecības nosargāšanā. “Brīvības cīnītāju piemērs arī tagadējai paaudzei pierāda, ka Igaunija ir spējīga pasargāt sevi un savus sabiedrotos,” kongresā paziņoja Igaunijas aizsardzības ministrs. “Skaidrs, ka lielākais igauņu tautas aizstāvis ir neatkarīga Igaunijas valsts. Tāpēc igauņu tauta ir galvenā mūsu nacionālās drošības garantēšanai.” Aizsardzības ministrs arī uzteica gada sākumā parlamenta pieņemto ziņojumu, kurā pausta pateicība tiem cilvēkiem, kuri darīja visu Igaunijas neatkarības atjaunošanai.
Ministra klātbūtne leģionāru saietā un viņiem veltītie atzinības vārdi nokaitinājuši Krieviju. Tās Ārlietu ministrijas pārstāvis Aleksandrs Lukaševičs apsūdzēja Reinsalu nacisma atbalstīšanā, informē Igaunijas raidsabiedrība “ERR”.
“Pasākums, kurā glorificēti bijušie esesieši un vietējie kolaboracionisti, uzskatāms par pronacistiska noskaņojuma vairošanu sabiedrībā,” sarunā ar Krievijas medijiem spriedelēja Lukaševičs. “Saistībā ar Otrā pasaules kara notikumiem Tallina joprojām dzīvo mītos,” klāstīja Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis.
“Nav pieņemami, ka Igaunijas amatpersonas, izmantojot pseidopatriotisku retoriku, nacistu sabiedrotos sauc par nacionālajiem varoņiem,” turpināja Lukaševičs.
“Ministra atrašanās brīvības cīnītāju pasākumā Sāmsalā nekādi nevar būt saistīta ar nacisma vai fašisma atzīšanu,” ziņu aģentūrai “BNS” sacījis Igaunijas Aizsardzības ministrijas pārstāvis, atbildot Lukaševiča apvainojumiem. “Igaunija nepārprotami ir nosodījusi kā nacistiskās Vācijas, tā Padomju Savienības pastrādātos noziegumus un to ideoloģijas.”
Pieminēs Tērvetes lazaretē mirušos karavīrus
Aldis Hartmanis, BKK Jelgavas nodaļas priekšsēdis
No 1944. gada janvāra līdz jūlija beigām Tērvetes sanatorijā atradās lazarete, kur ārstējās 365 dažādu tautību vācu armijas karavīri. 39 slimnieki nomira. Tos ar militāru godu apbedīja Tērvetes Jaunajos kapos. 1944. gada augustā viņu apbedījumu vietu barbariski iznīcināja. Turpmākajos padomju varas gados tur apbedīja vietējos iedzīvotājus.
1990. gadā, vadoties pēc liecinieku norādījumiem, svinīgā ceremonijā mācītājs iesvētīja balto krustu. Dažus gadus vēlāk krustu pārvietoja citā vietā. Tērvetes kapu pārzine Laima Buķevica kopā ar vīru Imantu beidzot atradusi pareizo apbedījuma vietu, kur Tērvetes novada pašvaldība uzliks jaunu, staltāku krustu.
Pateicoties Latvijas Brāļu kapu komitejas, 1944. gada 4. jūlijā mirušā Kārļa Pfeifera dēla Pētera un citu vācu karavīru piederīgo finansiālajam atbalstam, izveidota metāla piemiņas plāksne ar 25 latviešu, no kuriem daļa apbedīta dzimtas kapos, 11 vācu, diviem igauņu un viena holandiešu karavīra uzvārdiem. Plāksne piestiprināta baznīcas priekštelpā pie sienas.
Plāksni iesvētīs mācītājs G. Lūsītis svinīgā ceremonijā 8. jūlijā pēc dievkalpojuma Tērvetes baznīcā, kas sāksies plkst. 11. Uzaicināti piedalīties Aizsardzības ministrijas un Vācijas vēstniecības pārstāvji. Publicējot sanatorijā mirušo latviešu karavīru sarakstu, lūgums atsaukties arī sanatorijā mirušo karavīru piederīgajiem.
Tērvetes sanatorijā mirušie latviešu leģionāri
| Uzvārds, vārds | Dzimšanas gads | Miršanas datums |
| 1. Brūniņš Vulfrīds | 1944. 06. 20. | |
| 2. Ezorskis Arvīds | 1915. | 1944. 05. 15. |
| 3. Grabovskis Vitolds | 1922. | 1944. 02. 28. |
| 4. Fīdlers Jēkabs | 1944. 06. 25. | |
| 5. Firstovs Viktors | 1922. | 1944. 03. 17. |
| 6. Fruvalds Jānis | 1921. | 1944. 03. 01. |
| 7. Januška Edvards | 1923. | 1944. 06. 12. |
| 8. Kalniņš Juris | 1924. | 1944. 04. 09. |
| 9. Kazāks Ilmārs | 1923. | 1944. 02. 13. |
| 10. Kļaviņš Elmārs | 1923. | 1944. 04. 28. |
| 11. Krēsliņš Pēters | 1909. | 1944. 05. 22. |
| 12. Loginovs Nikolajs | 1923. | 1944. 06. 07. |
| 13. Mešniko Voldemārs | 1924. | 1944. 05. 17. |
| 14. Miķelsons Ādolfs | 1923. | 1944. 03. 27. |
| 15. Pankrašs Ādams | 1912. | 1944. 02. 27. |
| 16. Predzinskis Bruno | 1923. | 1944. 05.14. |
| 17. Siliņš Roberts | 1908. | 1944. 06. 23 |
| 18. Smirnovs Pēteris | 1907. | 1944. 07.02. |
| 19. Šturms Voldemārs | 1922. | 1944. 03.19. |
| 20. Timofejs Jānis | 1922. | 1944. 05.10 |
| 21. Veinbergs Jānis | 1911. | 1944. 06. 20 |
| 22. Vīgups Jāzeps | 1922. | 1944. 04.26. |
| 23. Voronickis Jānis | 1922. | 1944. 07. 19. |
| 24. Zaltstirs Johans | 1893. | 1944. 02. 26. |
| 25. Zeips Arnolds | 1923. | 1944. 05. 24. |
Latviešu leģionāri nebija kara noziedznieki
Guntis Kalme, mācītājs, teoloģijas doktors, vairāku publikāciju par leģionāriem autors. Intervijas Latvijas Radio 1, 16.martā, 7:09 transkripts.
16.marts – Leģionāru atceres diena. Skaidrojam gan vēsturiskos aspektus šī datuma izraudzīšanai, gan to, kāpēc būtiski šo sarežģīto vēsturi nevis ignorēt, bet pieminēt.
Kāpēc tieši 16.martā pieminam leģionārus?
- 16.marts ir vienīgā diena Latviešu leģiona vēsturē, kad 15. un 19. latviešu divīzijas, (15. divīzijas 32. kājnieku pulka I bataljona un 19. divīzijas 43. kājnieku pulka III bataljons un 44. kājnieku pulka II bataljons) cīnījās kopā latviešu virsnieka virspulkveža Artura Silgaiļa vadībā par augstieni 93,4 pie Veļikajas upes. Tāpēc Daugavas vanagi šo datumu 1952.g. izvirzīja kā svinamu dienu (zīmīgi, ne Leģiona dibināšanas dienu!). Augstieni ieņēma (18. marts) un noturēja pret pretuzbrukumiem. Tas bija viens no leģiona kaujas prasmes paraugiem. Frontālajā uzbrukumā ir visvairāk upuru, bet šajā kaujā to bija pavisam maz. Tas bija labi plānots, sagatavots un īstenots.
- Leģions – brīvprātīgi vai piespiedu kārtā?
- Pirmkārt un vienmēr – nedrīkst aizmirst notikušā mērogus un spēku attiecības. Mēs šo karu nesākām! Mēs (un daudzas citas tautas) bijām cietušie – četros gados trīs okupācijas! Šajā karā Vācija un PSRS, īstenie agresori, 22 mēnešus bija aktīvi militārie sabiedrotie, un bija tādi politiski un ekonomiski kopš 1922.g. Rapallo līguma. No 1927.g. Vācija attīstīja PSRS smago rūpniecību, tā savukārt ļāva savā zemē Vācijai būvēt tankus (Kazaņā), apmācīt lidotājus, būvēt lidmašīnas (Ļipeckā), ražot kaujas ķīmiskās vielas (Tomkā). Mūsu pretošanās iespējas kaut vienam no agresoriem bija niecīgas. PSRS kara sākumā vienai pašai bija 28 600 tanku – vairāk kā visām citām pasaules valstīm kopā! Hitlers un Staļins – abi bija intensīvi gatavojušies karam. Tas vienmēr jāņem vērā, kad runājam par Latvijas vietu šajā karā. Hitlers 1943.g. 10.februārī izdeva pavēli formēt Latviešu brīvprātīgo SS leģionu. Lai arī cik prasmīgi vācieši cīnījās Austrumu frontē (vidējā zaudējumu attiecība 1 vācu : 10,1 padomju karavīrs), taču zaudējumi bija pietiekoši, lai mainītu sākotnējo uzstādījumu, ka tikai vācietis drīkst nest ieroci. Par “brīvprātīgo” leģionu nosauca, lai piešķirtu leģitimitāti, jo Hāgas 1907.g. konvencija liedz iesaukt okupētas zemes iedzīvotājus okupētājvalsts karaspēkā. Pirms leģiona bija policijas bataljoni, kuros tiešām neliels skaits sākumā iestājas brīvprātīgi, kam Baigais gads bija īpaši pāri nodarījis. Pēc tam brīvprātība ātri apsīka, jo 1943.g. bija skaidrs, ka vācieši neuzvarēs. Leģionā Latvijas iedzīvotāji tika mobilizēti. Par neierašanos iesaukšanas punktā – Salaspils, bet dezertierus nošāva. Mobilizēto skaits ir ap 164 100 (no tiem 7 krievu bataljoni, – 7671 karavīrs). Skaitlis (un tātad – pāridarījums) mūsu nācijai ir ļoti liels. Kāpēc latvieši, kas tika iesaukti, tomēr cīnījās drosmīgi? – Lai Sarkanā armija neatgrieztos Latvijā un neatkārtotos Baigais gads. Kad šī vara atgriezās, Baigais gads tiešām atkārtojās jau daudzskaitļa formā. Joprojām neesam apzinājuši 50 gadu komunistu režīma okupācijas baisās sekas. Visjūtamākās ir masīvā civilokupantu klātbūtne un Latvijas valstiskumam kaitnieciskā darbība, ko inspirē Krievija (SAB atskaite saka: „Krievijas ārpolitikas slēptie mērķi ir diskreditēt Latviju, pārmetot fašisma atdzimšanu Latvijā, vēstures pārrakstīšanu, piedēvējot Latvijai izputējušas valsts tēlu, uzsverot krievvalodīgo iedzīvotāju mērķtiecīgu diskrimināciju.”).
Mani saistīja mūsu karavīru pašuzupurēšanās, drosme un virsnieku profesionālisms (lielākie zaudējumi mūsu vienībām bija, kad tās komandēja vācieši, piem., Jastrovas kaujas). Izcilākais no latviešu komandieriem, manuprāt, ir pulkvedis Vilis Janums (1894 – 1981), “Daugavas Vanagu” (1946) dibinātājs un vadītājs. No latvju virsnieku rakstītā viņa ”Mana pulka kauju gaitas” (1953) Leģiona kauju taktiskā apraksta kvalitātes ziņā vērtējama visaugstāk. Latvijas kara skola kopumā izaudzināja labu virsnieku paaudzi. Latviešu leģionāri bija patrioti. Nepilnu divdesmit gadu laikā Latvijas valsts prata izaudzināt patriotu paaudzi, kas bija izveidojusies uz iepriekšējās paaudzes pleciem, – tiem, kas Brīvības cīņās izkaroja Latviju. Tas uzdod jautājumu mums – ko esam paveikuši savos 20 gados? Vai esam izaudzinājuši patriotu paaudzi? Vai esam spējuši, varējuši, gribējuši to veikt?
-Vēsturiskā pieredze ļauj vilkt paralēles ar mūsu pašreizējo patriotiskās audzināšanas stāvokli.
- Šobrīd valstiskuma apziņas un patriotisma audzināšanas programmas valstī nemaz nav. Lietas notiek pašplūsmā. Kāpēc to, ko zinām kā pašsaprotamu, nedarām? Jautājums adresējams valdošajiem. Laikam ne velti ir parādījies jurista, politologa Egila Levita jēdziens ”gļēvlatvisms”. Pēc viņa domām, „iemesli šādam “gļēvlatviskam kaunīgumam” ir .. – padomju okupācijas režīma latviešu tautai uzspiestās mankurtizācijas sekas, ar to saistītie latviskās mazvērtības kompleksi, neizpratne par to, kas ir un kas nav leģitīmi demokrātiskā, tiesiskā un nacionālā valstī, atpalicība no politiskās un juridiskās domas attīstības citās Eiropas valstīs, pārprasts politkorektums.”
– Vai tiesa, ka latviešu leģionāri ir kara noziedznieki, piedalījušies masu slepkavībās?
- Leģions radās 1943.gadā. 1942.gada sākumā Latvija jau bija pasludināta Judenfrei, tāpēc Latviešu leģions kā karaspēka vienība nav saistāms ar holokaustu. Latviešu Wafen-SS leģions, kā vārds (Ieroču SS) saka, bija frontes cīņas vienība. 1950.g. 12.septembrī ASV Pārvietoto personu komisija secināja: “Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tāpēc komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.” Līdz ar to uz leģionāriem kopumā nav attiecināms kara noziedznieka statuss. Nacistiskos kara noziedzniekus Nirnbergā apsargāja tieši latviešu leģionāri – Viestura rota, kuras karogs bija Latvijas karoga krāsās. Tos, kas individuāli bija veikuši kara noziegumus, PSRS tiesāja pēc kara. Mēģinājums nomelnot leģionu ir politiskās propagandas manipulācijas, kas iesākās 90gadu beigās. Tās dzirdot, jāatceras, ko sacīju par kara izraisītājiem un kara mērogiem.
Ārzemnieku WSS bija der SS, kas nozīmēja – ar leģionu asociētais. Pēc Vācijas likumiem par īstu esesieti varēja kļūt tikai vācietis. Tāpēc, stingri ņemot, latviešu leģionāri nebija esesieši. Jāmin arī, ka WSS bija internacionāls karaspēks. Dažādu tautu karavīri cīnījās divīziju apmērā: horvāti, holandieši, ukraiņi (Nr. 14), igauņi (Nr. 20), albāņi, ungāri, franči, flāmi, valoņi, krievi (Nr. 29), baltkrievi (Nr.30.), itāļi un internacionāļi (ar vācu pārsvaru). Mazākās vienības cīnījās bulgāri, rumāņi, zviedri, somi, norvēģi uc. Britu brīvprātīgo korpusu (58 vīri) izmantoja propagandas mērķiem, Indiešu leģions dalību kaujās neņēma.
– Bet propaganda ir izdevīga. Paņemt ko vienkāršotu un izlikt priekšplānā.
- Sensacionālisma princips. Vēstij jābūt vienkāršai (lai saņēmējam nevajadzētu domāt, dot viņam visu gatavu), pēc iespējas viennozīmīgākai, melnbaltai. Tam sakars ar iespaidošanu, ne patiesību. Tāpēc svarīgi pašam zināt, saprast, spēt izdarīt secinājumus. Ne velti I.Kants teica: “Selbst denken!” (Domā pats! – vāc.)
- Ko te var darīt? Skaidrot tā kā skaidrojam? Kā, Jūsuprāt, būtu jāturpina 16.marta piemiņa un nozīmīguma skaidrojums?
- Var un daudz! Mācīt un skaidrot, bet tiešām to arī darīt! Šis datums mums tikpat svarīgs kā 14.jūnijs vai 25.marts. Leģionāri līdzīgi tiem upuriem, kas tika deportēti. 1949.gadā daudzi no tiem, kas bija leģionā vai nacionālajos partizānos, tika izsūtīti. Abi bija lielvaru upuri, bet ar starpību, ka leģionāri bija arī cīnītāji. Ja veltam līdzcietību vieniem, kāpēc ne otriem? Tāpēc, ka ārzemēs mūs norej? To dara impērija, kas mums uzbruka. Propagandai pretī jāliek patiesība, veselais saprāts, vispārcilvēciskās vērtības. Ir sens teiciens: “Ja jūs nepārtrauksiet melot par mums, mēs pateiksim patiesību par jums”. Par NKVD, SMERŠ, krievu fašistiem, par Vlasova armiju un krievu (!) 29. WSS divīziju, kas tiešām veica kara noziegumus, apspiežot Varšavas sacelšanos 1944.g. utt. Vai tiešām to kāds vēlas? Vēsturē daudz no tā jau sen zināms, interesenti var daudz atrast un secināt, bet patlaban notiekošais ir propagandas karš pret Latviju.
– Vai tie, kas šos secinājumus izdara, nezina vai neapzinās faktus?
- Protams, ka zina. Piemēram, par to, vai leģionā iesauca vai iestājās brīvprātīgi 1943.g. 24. jūlijā PSRS valsts drošības komisārs V.Merkulovs LKP sekretāram J.Kalnbērziņam rakstīja: “Formāli tika pasludināts, ka leģions tiek veidots uz brīvprātības pamatiem, tomēr faktiski formēšana notika noteiktu vecuma grupu vīriešu piespiedu mobilizācijas kārtībā.” Vienkārši šobrīd pret mums tiek vērsts informatīvi psiholoģiskais karš. Militārā kaujā pret jums raida aviāciju un tankus, šeit – melus, nelietības, nekrietnības, demokrātijas satricinājumus utml.
- Vai iespējama godīga cīņa pret šo informatīvo karu? Es domāju par iedzīvotāju grupām, kas dzīvo citā informatīvajā telpā. Kā varētu skaidrot to, ko, iespējams, klausoties latviešu medijus, viņi zina un apzinās? Vismaz mums tā šķiet.
- “Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi”. Vēstures tiesa apstiprinājusi: neviena no impērijām, kas karu iesāka un iegrūda cilvēci traģēdijā, nepastāv – nedz Trešais reihs, nedz PSRS, bet Latvija ir! Ja no humora puses, lasiet Mamikina rakstu TVNET. Viņš iesaka krievvalodīgos vest ekskursijā uz Maskavu (uz Stavropoli būtu pārāk nežēlīgi): „Padzīvojot nedēļu Maskavā, pat viskaislīgākais mūsu valstiskuma ienaidnieks kļūs par vislielāko Latvijas fanu. Viņš sāks mīlēt mūsu valsti .. patiesi un no visas sirds. Pēc nedēļas atgriežoties, ekskursanti skūpstīs Rīgas Centrālās stacijas peronu, viņiem pat latviski runāt sagribēsies.”
– Vai varam runāt par šo jautājumu arī no garīgā viedokļa?
- Kristīgā ticība atzīst Dieva doto Dzimteni kā Viņa dāvanu. Ja himnā sakām ”Dievs, svētī Latviju!”, tad esam veikuši šo ticības apgalvojumu. Ja Dievs mums kā Savu dāvanu ir Latviju dāvājis, tad mums tā kā dāvana ir jāvērtē, nepieciešamības gadījumā jāaizstāv. Leģionāri aizstāvēja šo Dieva doto dāvanu. Dzīvojot Austrumu un Rietumu krustcelēs, katrai latviešu paaudzei par savu valsti ir jāpastāv. Patriotu paaudze, kas bija leģionāri, izauga no Brīvības cīņu cīnītāju paaudzes. Viņi redzēja, ko tēvi, vectēvi, vecākie brāļi bija izcīnījuši, viņi to augsti novērtēja. Paldies Dievam, vārda vistiešākajā nozīmē, šie cilvēki, atrodoties mums līdzās pat komunistu režīma laikā, pat ar savu klusu ciesto stāju, liecināja, ka mums bija sava valsts. Pēc leģionāriem nāca nacionālie partizāni, tad tautas nevardarbīgā pretošanās, garīgā rezistence – pretošanās caur kultūru. Leģionāri bija posms brīvības alku ķēdē, kas ļāva sasniegt 1991.gadu. Viņos ieraugām tās vērtības, kuras mums ir jāmanto, ja kā tauta gribam pastāvēt – patriotisms, valstiskuma apziņa, pašaizliedzība, varonība.
– Un pretī tam gļēvlatvisms.
- Pakļaujoties Krievijas spiedienam, vara 1998.g. noteikto Leģiona dienu 2000. gadā svītroja no atzīmējamo dienu saraksta. Militār- un amatpersonas, kuras uzdrīkstējās 16. martā doties gājienā, represēja un kaunināja par „Latvijas starptautiskā tēla diskreditēšanu”. Tika veikts spiediens uz Latvijas Nacionālo karavīru biedrību, tāpēc 2002.g. tā atteicās no oficiālu gājienu rīkošanas pie pieminekļa. 2006.g. 16. martā ap Brīvības pieminekli tika uzcelts žogs, policija apturēja gājienu un aizturēja desmitus latviešu un ārzemju nacionālistu, kuri atbrauca atbalstīt latviešu patriotus. Šoreiz piedraudēja, ka ministri, kas ies, tiks atcelti. Vai tas attieksies arī uz 9. maiju?
– Runā par patriotisma trūkumu, bet vienlaikus redzam valsts varas necienīgu attieksmi pret leģionāriem, kas klaji pretrunā ar 1998.g. Saeimas deklarāciju par Latviešu leģionu.
- Un diemžēl augstākajos slāņos. Kādēļ? Kam mums jāizdabā? Kas mums jāpierāda? Mums saka: Eiropa jūs nesapratīs! Bet ja nu sapratīs? 15. martā NA deputāte I.Mūrniece Saeimā aicināja ārvalstu vēstniekus, diplomātus. Viņiem nolasīja lekcijas par Latviešu leģionu. Pēc tam lasījām ziņās, ka ārzemēs ir pieaugusi izpratne par leģionu. Lūk, cik vienkārši!
– Jūs domājat, ka tam būtu progresīva nozīme?
- Jā. To vajadzēja darīt jau sen. Tā jārīkojas ne tikai līdzīgos datumos, tas jāveic nemitīgi. Tas ir valsts amatpersonu uzdevums. Par to mēs, nodokļu maksātāji, viņus uzturam. Mēs maksājam par to, lai viņi ar savu stāju, rīcību, ar darbiem, vārdiem, rakstiem apliecinātu mūsu valsts neatkarības centienus.
– Bet 16.marts tik un tā ir karsts kartupelis, kas tiek viļāts no gada uz gadu.
- Būtiski, ka aizvien vairāk jaunu cilvēku sāk nākt. Esmu dzirdējis tautā, ka, no vienas puses, ņemot vērā Krievijas imperiālisma tīkojumus, no otras puses oficiālo gļēvlatvismu, 16. marts veidojas kā tautas pašapziņas spontāns protests, kā nacionāla pretestības diena.
- Kā Jūs ieteiktu izturēties tiem, kuri nav caur piederīgajiem vai tuviniekiem iesaistīti leģionāru pieminēšanā, bet kas ir vienkārši guvuši informāciju no medijiem?
- Ar līdzjūtību un empātiju ieskatīties šo dažu simtu vēl esošo, veco leģionāru sejās. Tā ir mūsu nacionālā bagātība, mūsu tautas daļa, kas aiziet un atpakaļ nenāks. Tie ir mūsējie.
– Kritušo piemiņa.
- Jā, bet ne tikai. Viņi savu karu ir izkarojuši un savu ieguldījumu cīņā pret sarkano mēri devuši. Šī viņu liecība ir uzdevums nākamajai paaudzei. Katrai paaudzei ir jāizcīna sava cīņa, kas kā karogs nododams nākošai. Kur vien mums kā savas tautas pārstāvjiem un valsts pilsoņiem ir iespējams apliecināt savu pamatnācijas statusu, tas jādara. Neviens mūsu vietā par mūsu kā tautas tiesībām nerūpēsies. Tāpēc mums jāpauž, ka mēs kā tauta nevēlamies samierināties ar esošo faktisko civilokupāciju, kas „neizdevušās integrācijas” (tā tagad to sauc) dēļ reāli apdraud mūsu valsts konstitucionālos pamatus. Referendums ir trauksmes zvans, citu var nebūt. Mūs ar leģionāriem saista ne tikai tas, ka viņi ir mūsu tautieši un piederīgie, bet arī tas, ka viņi gribēja cīnīties par tām pašām vērtībām, kas joprojām ir svarīgas mums – kā tautai un valstij. Un mēs būsim tik ilgi, cik ilgi būs šīs vērtības. Jo cilvēks vispirms ir vērtību nesēja būtne.
Vai Zurofs sācis kaut ko saprast?
Franks Gordons
Eiropas Parlamenta deputātei Inesei Vaiderei taisnība: latviešu leģiona piemiņas diena – 16. marts – pa īstam uztrauc un tracina vienīgi Krieviju. Paskatīsimies, kas 16. martā Rīgas viesnīcā “FG Royal Hotel” piedalījās konferencē, kas bija veltīta “nacisma atdzimšanai Latvijā”: no Savienotajām Valstīm bija ieradušies dīvaini “bijušie ASV kongresmeņi” (?)
Leonīds Bards un Alekss Bruks, kā arī “ASV ebreju kopienas pārstāvji” Maša Grišina un Leonīds Nemirovskis. Jau pēc viņu vārdiem spriežot, kļūst skaidrs, ka tie ir nesenie imigranti no PSRS – krievvalodīgie, kas uztur sakarus ar Maskavā izveidoto un Kremļa stutēto apvienību “Pasaule bez nacisma”, ko vada bēdīgi slavenais Krievijas senators Boriss Špīgels.
Turpat uzradies kāds sabiedrisks veidojums ar skaļo nosaukumu “Eiropas ebreju parlaments”. Kas tas tāds? Pirmā dzirdēšana! Izrādās, ka šī asambleja, kurā ir 120 locekļu, “nesen izveidota pēc Eiropas ebreju savienības iniciatīvas. Eiropas ebreju savienību pagājušajā gadā izveidoja Ukrainas miljardieri Igors Kolomoiskis un Vadims Rabinovičs” (pēc DELFI ziņām). Viss skaidrs! Diviem krievvalodīgiem oligarhiem sagribējies “padižoties Eiropā”. Un kurš no šiem “parlamentāriešiem” devies pie LR tiesībsarga Jura Jansona, lai paustu “bažas par iespējamo nacisma atdzimšanu Eiropā”? Valerijs Engels – Krievijas senatora Borisa Špīgela tuvākais līdzgaitnieks un šķēpnesis. Visa šī šņākšana ir Maskavas pasūtījums. Tur nevar būt ne mazāko šaubu.
Šajā sakarā pelna ievērību Latvijas krievu “vēsturnieka” Viktora Guščina teiktais: “Neonacisms ir pirmām kārtām rusofobija ar atsevišķām antisemītisma izpausmēm.” Vai Guščins kā “rusofobijas upuris” ir greizsirdīgs, vērojot Špīgela un vērojot Špīgela un Engela rosīšanos?
Un ko 16. martā teicis Vīzentāla centra Jeruzalemes biroja vadītājs, nenogurdināmais “nacistu mednieks” Efraims Zurofs? Viņu redzēja gan pie Bastejkalna, gan minētajā konferencē, bet šoreiz daudzus pārsteidza viņa paziņojums: “Latviešu leģions nebija saistīts ar holokausta noziegumiem, bet tajā ienāca atsevišķi cilvēki, kam pirms tam bija sakars ar ebreju nogalināšanu.” Viņš arī atzinīgi izteicās par tiem, kuri “patiešām cīnījās par Latvijas neatkarību, ieskaitot tos, kas piedalījās Padomju Savienības sagraušanā”. Vai Zurofs sācis kaut ko saprast?
16. martā daudz bija tādu, kas nesa plakātus, kur bija pārsvītrots gan sirpis ar āmuru, gan Hitlera Lielvācijas ērglis ar kāškrustu. Un uzraksts: “Nē – okupācijas varām! Jā – brīvai Latvijai!” Viņiem jāsaka paldies.
Guntis Kalme: Pieminēt un godināt
„Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2 Kor 3, 17)
Moto: „Liec zobenu zem galvas
un dziļi neiemiedz
tavs gods un tēvu zeme
tev acis aizvērt liedz.” (Andrejs Eglītis, „Karavīrs”)
Apustulis runā par to, ka Dievu iemantojis cilvēks iegūst brīvību. Piederot Dievam, cilvēks, lai arī iesaistīts, taču garīgi atbrīvojas no zemišķo lietu un norisu atkarības. Tātad būt brīvam nozīmē kalpot kam augstākam par sevi; jo augstāk, jo labāk.
Šī diena ir Latviešu leģiona diena. Mēs dodamies pie Brīvības pieminekļa un uz Lesteni pieminēt savus tautiešus, kas bija vācu okupācijas varas tērpti tās formās, lai cīnītos pret sarkano karapūļiem. Leģionāri zināja, kas ir Baigais gads. Neviens to nevēlējas redzēt atkārtojamies. Viņi necīnījās par Lielvāciju, bet pret komunistisko cilvēknīdēju režīmu.
Šī ir mūsu karavīru piemiņas diena. Pieminam kritušos, bezvēsts pazudušos, ievainotos, sakropļotos, tos, kas izcieta filtrāciju, gūstu, okupācijas laika nopēlumu, šodienas oficiālo noklusējumu un atstumtību un tos, kuri palika Rietumos. Jo vēstures bauslis skan: „Nekas nav aizmirsts, neviens nav aizmirsts.”
Ko gan nozīmē „pieminēt”? – Publiski atsaukt atmiņā pagājušos notikumus un tajos iesaistītos cilvēkus, lai novērtētu viņus ar atbilstošo cieņu. Īsi sakot – godinātu.
Kāpēc mums tas ir svarīgi? Mēs taču neatceramies visu, kas jebkad noticis. Atmiņa ir selektīva. Un vēl vairāk selektīva ir vajadzība godināt.
Kāds no leģionāriem ir sacījis: “Pietiek atņemt tautai tās varoņu kultu, lai tai atņemtu uzticību sev, ticību nākotnei un to pakļautu neatvairāmai bojā ejai; jo varoņu kults ir viens no tautas dziļākiem dzīvības avotiem”. [1]
Leģionāru cīņa un upuri iemiesoja ko ļoti būtisku mūsu tautai, – tās pastāvēšanu, brīvības alkas, valstisko esību. Tās bija viņu augstākās vērtības, kuru dēļ daudzi palika kauju laukos. Jau minētais cīnītājs vēsta: “Latviešu leģions Otrā pasaules karā bija tas latviešu karavīru kodols, kas nostājās aci pret aci, durkli pret durkli pret sarkanarmijas masām, ka vēlās uz mūsu zemi, lai nolaupītu to, kas tām nekad nebija piederējis – mūsu zemi. Latviešu leģionāri negribēja nekādu tautu iekarot. – Latviešu leģionāri gribēja vienīgi pasargāt to, kas piederēja viņu tautai.” [2]
Tā kā mums joprojām ir svarīgas tās pašas vērtības par ko viņi cīnījās toreiz, un tā kā ģeopolitiskā attieksme no austrumiem principā ir palikusi tā pati – impēriski šovinistiskā, tad atliek secināt, ka beigusies ir tikai militārā, bet ne principu un vērtību cīņa. Diemžēl. Nevienam nav noslēpums, ka Krievijas ģeopolitikā mēs joprojām tiekam skatīti kā tās „tuvējā pierobeža”, „ietekmes zona”, „īslaicīgi atšķēlusies teritorija” utml. Karaganova doktrīna vēsta: „Krievvalodīgie iedzīvotāji – ir .. varens Krievijas aktīvs. Jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. .. tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu.” [3] Referendums par otru valsts valodu nebija nejaušība.
Kā gan mums kā suverēnai valstij un brīvību mīlošai tautai uz to reaģēt? Katra Latvijas valsts piekāpšanās cerībā uz kompromisu arī no Krievijas puses tur tiek saprasta kā vājuma pazīme. Vēsture ir parādījusi, ka viņpus austrumu robežas saprot tikai spēka valodu, tāpēc mums ir jāieņem stingra morāla un garīga stāja.
Tauta ir to sapratusi jau sen un spontāni paudusi savu attieksmi pret Krievijas tīkojumiem un pašu varas politkorekto gļēvlatviskumu. Kamēr mēs konsekventi neatbrīvosimies no okupācijas sekām, – no bijušās iekarotājvalsts ietekmes visos sabiedrības domāšanas, attieksmes un rīcības līmeņos, šī diena būs arī simbols tautas pretestībai ne vien ārējiem tīkotājiem pēc Latvijas, bet arī pašmāju politiskai izdabāšanai un lokanībai. Tāpēc tautā šo dienu jau sāk dēvēt par Nacionālās pretestības dienu. Jo nevis piekāpšanās, bet stingrs mugurkauls, principialitāte, vērtībapziņas nelokāmība ir mūsu kā nācijvalsts pastāvēšanas nosacījums.
Tas nav tikai jautājums par vēstures zināšanu. Jautājums ir dziļāks – par to, kas esam. Ko 16. martā pie Brīvības pieminekļa nozīmē būt latvietim un savas valsts patriotam?
Lai to saprastu, vispirms atradīsim atbildi uz pārsteidzošu jautājumu: kas kopīgs Luteram, Rainim un brīvības cīnītājam Jurim Ziemelim?
Luters ir pazīstams ar savu ticības stāju Romas impērijas varas priekšā: „šeit es stāvu un citādi es nevaru!” Rainis teica: „mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!” Ziemelis: „Mēs būsim brīvi tik, cik paši to gribēsim!”
Ja Luters būtu varējis citādi, Reformācija, iespējams, toreiz un tā nenotiktu. Raiņa vārdi ir mūs iedvesmojuši neskaitāmas reizes. J. Ziemeļa pārliecība motivēja enerģiskai rīcībai „Helsinki – 86” grupas dalībniekus. Lutera, Raiņa un Ziemeļa izteikumi ir brīvības formulas varianti. Kamēr varēsim pastāvēt citādi, nekā brīvību mīloša tauta, būsim mazdūšīgi un gļēvi. Kamēr nebūsim lieli gribēt neko mazāk kā Latviju – latviešu valsti, pretinieks meklēs vēl citas demokrātiskas un nedemokrātiskas iespējas te veidot Krievlatviju. Kamēr negribēsim brīvību tik ļoti kā 90-o gadu sākumā, mēs nebūsim jaunas Atmodas cienīgi.
Jautāsim sev – kas esam savā konsekvencē – cīnītāji vai mietpilsoņi? Patiesības karavīri vai pašlabuma ierāvēji? Uzvarētāji vai manipulējama pelēcība? Latviešu tautas vēsture rāda, ka aizvien esam pretojušies svešu varu uzmācībām. Tādi bija arī 16. martā godināmie mūsu vectēvi un vecvectēvi. Ja būsim stipri kā viņi savā stājā, pārliecībā, ticībā, tad tā nekavēsies īstenoties atbilstošā rīcībā. Katra ārējā uzvara ir vispirms izcīnīta iekšēji. Tā ir izšķiršanās par piederību – kalpot augstākām vērtībām un patiesībai vai savam savtīgumam un ambīcijām. Konstruktīva, enerģiska, drosmīga rīcība nepiemīt mīkstmiešiem, gļēvuļiem, neziņiem, vienaldzīgajiem. Principiāla izšķiršanās par savas identitātes īstenošanu ir veids kā no viduvējībām, pelēcībām, nothing special-iem, topam par patriotiem, cīnītājiem, varētājiem.
Minētais Dieva vārds māca, ka pakļaujot sevi augstākām vērtībām, topam brīvi no sīkumainības, maziskuma, savtīguma, rutīnas, pelēcības. Brīvība liek atteikties – tā prasa nodzīt garīgos un morālos taukus, lai mēs būtu gatavi darbam un cīņai savas tautas un valsts labā. Tas liek saprast šodienas latvieša lozungu – „kamēr cīnos, tikmēr esmu!”
Priecīgā vēsts ir tā, ka mums šajā cīņā nav jāuzvar, mums ir tikai jāiztur. Jo Dieva un vēstures darbības loģika ir tā, ka uz nelietības, meliem, un naida būvētais izjūk. Ļaunuma impērija sagruva, sabruks arī tā, kas to atdarina. [4]
Mēs bieži sev atkārtojam, ka mums jāmācās no savas vēstures. Ko tas nozīmē šeit un tagad?
Pirmā mācība – mūsu brīvības stājas lozungam jābūt: „kamēr cīnos, tikmēr esmu!” Otrā – mums ir tikai jāiztur, ļaunums sabruks pats. Dievs to ir solījis, sacīdams: „Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm” (Mt 15, 13). Un trešā, svarīgākā - „Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” Dievā ir brīvība, – sev, savai tautai un valstij!
Guntis Kalme
Mācītājs, teoloģijas zinātņu doktors
1) Līdacis, A. (1953). 16. marts – latviešu leģiona diena. Daugavas Vanagi. 25: 4–5.
2) Turpat.
3) http://www.tautasforums.lv/?p=4497
4) Sk: Jakuņins V. uc. Lamatas: jaunās tehnoloģijas cīņā ar Krievijas valstiskumu (M: Eksmo Algoritm, 2010).
Komentāri
zz on Viltus veterāni aivars on Vēsturnieki: Kritušo skaita ne… Kloons on Piemineklis sarkanajam teroris… Boyce on Leģendārais mežabrālis Jānis… gulags on Meli, ar kuriem Kremļa propaga… Kā tad... on 16.marta notikumu juridiskā… Kā tad... on 16.marta notikumu juridiskā… Kā tad... on Krievija nosoda Vaideres rīkot… Ed on Leģendārais mežabrālis Jānis… gulags on Valstiska provokācija Mr.Eric Jefferson on Kremlis atkal mobilizē Špīgelu… Uldis Segliņš on Patiesība par karu karavīra… Anonymous on Kamēr kauja vēl nav beigu… katrina on Krievijas komunisti īpašā orga… Artis Inka on Padomju laika krievvalodīgie i…
Atbalsta ALA
