gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Notiks konference “Molotova – Ribentropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”

Liene Dreimane, LR Tieslietu ministrija

Latvijas Republikas Tieslietu ministrija ar mērķi veicināt jauniešu zināšanas un interesi par totalitāro režīmu nodarītajām sekām mūsdienās un tiesisko izpratni par vēstures notikumiem, sekmējot jaunās paaudzes iesaistīšanos pētnieciskajā darbā un attīstot neatkarīgās izpētes un analīzes prasmes, aicina piedalīties eseju konkursā „Molotova-Rībetropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”

Konkursa ietvaros jāizstrādā argumentēta eseja par kādu no konferences tēmām:

  1. Totalitāro režīmu pastrādāto noziegumu sekas mūsdienās: upuri, okupācija un tā atbalss mūsdienu Eiropā;
  2. Vēstures digitalizācija: vienotas informācijas telpas veidošana Eiropā;
  3. Molotova – Ribentropa pakts un tā atbalss mūsdienu tiesību aktos.

Konkursa dalībniekiem tiks pasniegti Tieslietu ministres pateicības raksti, noderīga juridiskā literatūra un citas balvas. Labāko darbu autoriem tiks dota iespēja piedalīties konferencē kā klausītājiem.

Eiropas Parlaments 2008. gadā ir pieņēmis deklarāciju, pasludinot 23. augustu par Eiropas piemiņas dienu staļinisma un nacisma upuriem. Deklarācijā atkārtoti, uzsvērts, ka masu deportācijas, slepkavības un noziegumi, kas izdarīti saistībā ar agresiju staļinisma un nacisma režīmā, ietilpst kategorijā pie kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Deklarācijā atzīts, ka totalitāro režīmu ietekme un nozīme pilsoņiem post komunistiskajās valstīs ir maz zināma Eiropā, tāpēc tika aicināts iniciēt totalitāro režīmu upuru atceres dienu, pieminot masu deportācijas un iznīcināšanas upurus, vienlaikus stiprinot demokrātijas principus, mieru un stabilitāti mūsu kontinentā, lai novērstu nacisma un staļinisma noziegumu atkārtošanos.

Turpinot tradīciju, šogad Totalitāro režīmu upuru atceres dienas konference tiek rīkota Latvijā. Konference „Molotova – Ribentropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”, par godu Eiropas mēroga totalitāro režīmu upuru piemiņai notiks 2014. gada 23. augustā, Rīgā, Ziemeļblāzmā. Konferenci apmeklēs Eiropas Savienības dalībvalstu tieslietu ministri, Latvijas amatpersonas un citi augsta mēroga viesi. Tajā uzstāsies Latvijas un ārvalstu eksperti un profesori, piemēram, James Sherr, Paul Goble, Gaidis Bērziņš, Ritvars Jansons, Egīls Levits, Valters Nollendorfs u.c.

Konkursa nolikums (PDF)

July 9, 2014 Posted by | konferences, Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Krievijā kārtējā grāmata par Baltijas “brīvprātīgo” pievienošanos

Juris Ciganovs: Krievijā iznākusi kārtējā grāmata par Baltijas “brīvprātīgo” pievienošanos

 

Vēstures mūza dažreiz kalpo ne tikai cilvēku izglītošanai un izklaidēšanai, bet arī vairāk vai mazāk varas alkstošo politisko aprindu prasību apmierināšanai. Piemēram, lai attaisnotu vienas valsts teritoriālās prasības pret svešiem zemes gabaliem. Visi taču atceras pavisam neseno pagātni, kad Krievija bazūnēja par to, ka Krima vienmēr bijusi krievu zeme. Vēsturnieki nebija pēdējie cilvēki šajā skaļajā propagandas kampaņā. Par Padomju Savienības atgriešanos “vēsturiskajās teritorijās” savā jaunākajā grāmatā “Baltijas placdarms 1939–1940″ vēsta arī mūsu pusē pazīstamais Krievijas vēsturnieks Mihails Meltjuhovs. Grāmatas apakšnosaukums ir ļoti daiļrunīgs: “Padomju Savienības atgriešanās Baltijas jūras krastos”.

2002. gadā minētais vēsturnieks savā iepriekšējā grāmatā “Staļina garām palaistā iespēja” pirmo reizi publicēja atsauces uz dokumentiem, kas pierādīja, ka gan 1939. gada rudenī, gan 1940. gada vasarā PSRS gatavoja militāru iebrukumu Lietuvā, Latvijā un Igaunijā gadījumā, ja šīs valstis nepiekristu padomju spiedienam. Tāpat ļoti detalizēti bija aprakstīta sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstīs, faktiski pierādot, ka uzsākta šo zemju militāra okupācija. Pēc iepriekšējās grāmatas konteksta bija jaušams, ka šādu PSRS rīcību Meltjuhovs ne par ko labu neuzskata. Tagad Meltjuhova kunga pilsoniskā apziņa augusi, un savā jaunākajā grāmatā Krievijas vēsturnieks veltījis pūles, lai, pamatojoties uz līdzīga rakstura dokumentiem, mēģinātu attaisnot okupāciju kā Padomju Savienībai “likumīgi piederošo” Baltijas valstu teritorijas atgriešanu. Gan grāmatā, gan intervijās plašsaziņas līdzekļos Meltjuhovs apgalvo, ka nevar runāt ne par kādu okupāciju, jo “neviens šīs valstis neieņēma bez pašu valstu ziņas”, proti, mēs, baltieši, paši esam paprasījuši, lai likvidē mūsu neatkarību. Baltijas valstu diktatoru valdības tauta neesot atbalstījusi, un plašas tautas masas (kas, starp citu, esot dzīvojušas nabadzībā un trūkumā) sarkano armiju esot sagaidījušas ar cerībām, ka nu dzīvot kļūšot labāk. Arī 1940. gada “vēlēšanas” esot pirmās brīvās un patiesi demokrātiskās šo valstu pastāvēšanas vēsturē. Vārdu sakot, citējot pieminēto vēsturnieku: “Visi baltiešu autoru un viņu Krievijas līdzskrējēju spriedumi par okupācijas tēmu ir tikai viņu fantāzijas augļi un tiek lietoti tikai propagandas īstenošanai.” Tā, lūk!

Meltjuhovs_3Arvien vairāk un vairāk mūsu austrumu kaimiņvalsts vēsturnieku retorikā atgriežas padomju laikā dzirdētas frāzes un intonācijas. Par to, ka neatkarīgo Baltijas valstu pievienošana bijusi “objektīva” nepieciešamība Padomju Savienības aizstāvībai pret agresīvo Vāciju vai arī ka iekļaušana PSRS nākusi par labu pašiem iekļautajiem.

Ja nu var runāt par kādu noderīgu informāciju no Meltjuhova grāmatas, tad jāpiemin detalizēti aprakstītā sarkanās armijas vienību dislokācija un gatavošanās Baltijas valstu ieņemšanas militārajai operācijai.

July 3, 2014 Posted by | Apmelojumi, grāmatas, Okupācija | Leave a comment

Palīdzēja ticība

Staļina represiju upuri no Lietuvas. Atmiņas.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Помогала вера

Жертвы сталинских репрессий вспоминают высылку из Литвы

Рабочие инструменты ссыльных в сталинские годы. 

В июне 1941 года в Литве, как и в других Балтийских республиках, начались массовые ссылки местных жителей в Сибирь. За десятилетия сталинских репрессий таких сосланных было около двухсот тысяч, в основном литовцы, но немало поляков, русских, евреев, представителей других национальностей. Многие попадали в ссылку детьми, некоторые родились в ссылке.

Корни сейчас проживающей в Израиле пенсионерки Песи Ковалевски в Литве. Отсюда ее родителей в 1941-м вместе с сотнями тысяч жителей Литвы выслали в далекую Якутию. По дороге в Барнауле мама Песи и родила ее, так что жизнь в бараках сталинских лагерей она узнала еще младенцем.

История Песи Ковалевски

Взрослые люди старались при голоде сохранить маленьких детей любыми способами. Холод, конечно, – жили мы в землянках. Был ноябрь месяц, выпал снег. По воспоминаниям моих родителей, мужчины сразу стали строить бараки. Мы жили около моря Лаптевых до 1947 года, а потом переехали в Якутск. Высланы были мама с папой, два братика, моя сестра, то есть было трое детей и я была четвертой. Но по дороге один брат умер от воспаления легких.

Никакой разницы, какая это была семья – литовская, польская, украинская, русская, – не было. Вошли ночью, быстро собрали. Кому-то давали на сборы больше часов. Просто это зависело от красноармейцев, которые пришли забирать. И на Севере никого не выделяли, мы все были в одинаковых условиях, все старались помочь друг другу выжить. Все любили детей. Дети общались на разных языках – финны, поляки, евреи, литовцы, все считалки были на разных языках и на каком-то общем языке, чтобы понимать друг друга.

Местное население относилось к нам очень хорошо, старались нам помочь с жильем. Если бы не они, может быть, мы бы и не выжили. Там очень много рыбы, и местные рыбаки всегда старались рыбой поделиться. Ели ее сырой тоже – национальная еда на Севере. Я должна признаться, что это очень вкусно. Есть такая рыба налим, налимья печень считается очень ценной, там очень много витамина Д, которого не хватает, особенно из-за того, что там нет солнца. Для детей это была большая помощь, люди потому что стали болеть цингой.

И еще помогала вера в Бога. Католики верили в свою веру, иудеи – в свою. Мы как могли справляли праздники, и это нас, конечно, поддерживало. У нас на Пасху обычно делается фаршированная рыба. Готовились, отмечали, как могли, и угощали друг друга. Чем было, тем делились. В холода все, что можно было, одевали на себя. Поскольку литовки очень хорошие рукодельницы, все обвязывали друг друга. Вязали из всего, что только можно.

Мама рассказывала нам о нашем городе Аникщае. Какие-то картинки у меня были в мыслях, в голове. А теперь я почти каждый год в Аникщай приезжаю, там есть братская могила погибших, но никого живых из нашей семьи нет. Принимают люди, которые меня знают, всегда приглашают, очень хорошо относятся. И очень могилы красиво ухожены. Моя мама всегда мечтала вернуться в Литву, но ей не удалось, она в 1961 году умерла, похоронена в Якутске. Я была у нее на могиле последний раз в 1990 году.

Вильничанка, член Союза ссыльных Лаймуте Дзимидавичути:

Моя мама десяти лет со своей сестрой и моей бабушкой были высланы в ссылку в 1945 году. Ночью, как говорила моя мама, приехали солдаты и сказали, что надо собираться. Бабушка говорит: “Никуда мы не поедем”. Потому что нас заведут за угол, как она думала, и расстреляют. А солдаты говорили: нет, берите больше всяких вещей, вас везут далеко. Сами солдаты забирали ее вещи и складывали в грузовик. Ехали они долго, почти два месяца. Вывезли их в Пермскую область – это уже Урал. Первые дни были очень тяжелые. Мама была ребенком, сестренке было два года, ее забрали в детский сад, более-менее хорошо еще, потому что они там и еду получали. А мама говорила, что у них не было ничего. На первое Рождество у бабушки была одна свекла, она ее поджарила на “буржуйке” и отдала маме. Ничего, конечно, не съела, помолилась только и пошла спать. Весной они ели зелень, чтобы только не умереть. Мама училась в школе, потом пошла на работу. Работали они в лесу, зимой рубили деревья, их потом по Каме спускали. Летом сено косили. Когда они приехали, в этой местности были уже ссыльные поляки, их еще перед войной туда перевезли. Не надо было строить домов, один большой барак отгородили – каждая семья отдельно себе угол – и как-то жили. После смерти Сталина, как говорит мама, стало легче. Занимались сельским хозяйством, картошку стали сажать. Мама в Сибири познакомилась с моим папой, там они поженились. Папина вся семья была вывезена тем же самым поездом в 1945 году.

Мама еще жива, а папа умер, не дождавшись независимости. Мы родились год за годом: первый брат родился, сестра и потом уже я. А потом литовцы начали возвращаться в Литву, в 1965 году вернулись и мы. Родителей никто не принимал на работу, очень было тяжелое время.

Сейчас маме 79 лет. 14 июня, День скорби и надежды, для нее черный. С самого утра встает и выносит флаг с черной лентой. В прошлом году начали наше кладбище убирать, ехали дети школьного возраста. Как раз моя дочка попала в эту группу. Поставили три очень красивых креста. Там была вся ее семья – дедушка, бабушка. Это ей было очень важно.

Вильничанка Дангира Березовская была сослана из Литвы с семьей к морю Лаптевых в двухлетнем возрасте:  

Везде остановки были для того, чтобы снять урожай. Потому что началась война и все села были опустошены, забрали в армию всех мужчин, и остались дети, старики и женщины. Как раз осень наступала, и поэтому нас остановили, чтобы мы работали в колхозах. По всей Якутии были ссыльные разбросаны – на шахтах, на реках, где отлов рыбы происходил, в рудниках. В основном на берегах рек и на самом море Лаптевых рыба очень хорошая, сорта замечательные. Это мое счастье, что я была ребенком. В смысле физиологии я очень пострадала, я была недоразвитая до 18 лет, то есть вообще не развивалась, пока не поела досыта в колхозе. Но сознание, нервная система, душа моя так не страдали, как страдали взрослые люди. Это все-таки спасает.

По профессии я педагог со средним образованием. Высшего мне не дали получить, как я ни старалась, как я ни мечтала. Когда я окончила училище, то я была в числе кандидатов на путевку в вуз. Пришло время распределения, мне сказали: партия и правительство ждет вас на Крайнем Севере. То есть послали опять на Крайний Север, но не в тундру, а в лесотундру, работать в детский сад. Я приехала на работу в 17 лет.

Помогала вера. У нас были серебряные крестики, но мама их берегла для какого-то торжественного случая, а пользовались мы простыми металлическими крестиками, у каждого был свой. Все в руках Божьих. Если тебе суждено что-то, если плохо, значит тебе так положено. Но надо остаться человеком, стараться мужественно переносить все тяготы, нельзя в уныние впадать. Я помню, как моя мама поднимала многих абсолютно обезволивших. Она подходила, уговаривала: “Дети, дети, мы должны, мы обязаны из последних сил, вставайте, давайте трудиться, чтобы получать карточки и как-то прокормить”…

Очень много людей умерли. Третья часть сразу почти, потом еще. Там страшно – холод, голод. А кто оставался, был очень болен. Конечно, кто-то ломался, но, тем не менее, помню, было и чем гордиться. Литовцы очень трудолюбивые, а уж какие умелые! Из бросового материала делали и заколки, и расчески. Бревна по реке сплавляли, когда приходили плоты, тогда уже строили дома. Представляете, люди были учителями, аптекарями, врачами, артистами, учеными, а все строили дома. С топором обтесывали бревна и строили, и как еще строили!

По приезде в Литву я обошла все храмы, выбрала тот, где очень уютно и куда меня просто влечет. Это был кафедральный собор. С тех пор каждое воскресенье я обязательно прихожу в него, отдыхаю душой, воздаю славу Господу и чувствую его заботу. Надо всегда оставаться человеком. Мама нас в детстве так учила: порядочность, достоинство, ни при каких обстоятельствах не нарушать закон Божий. 10 заповедей – это и есть высший закон.

 

June 22, 2014 Posted by | deportācijas, Okupācija, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija | Leave a comment

Satversmes preambula un konfrontācija

Satversmes preambula novedīs pie konfrontācijas, uzskata Krievijas vēstnieks Vešņakovs

Iespējams, jau drīzumā uz Latvijas Satversmes papildināšanu ar preambulu varētu sekot negatīva reakcija no Krievijas Ārlietu ministrijas puses, piektdien, 20. jūnijā ziņo Latvijas Televīzijas raidījums “Panorāma”.

“Kāpēc tas bija jādara tādā veidā, kā tas tika darīts, bija taču iespēja rīkot referendumu, pajautāt tautai,” intervijā “Panorāmai” sacīja Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, piebilstot, ka, viņaprāt, esošā preambulas versija un veids, kādā tā tika pieņemta, novedīs pie konfrontācijas.

“Būtu ļoti žēl, ja tā notiktu,” viņš sacīja.

Jau vēstīts, ka 19. jūnijā Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Satversmes grozījumus, kas paredz valsts pamatlikumu papildināt ar īpašu preambulu.

Tā noteic: “1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi.”

“Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu,” pausts parlamenta vairākuma pieņemtajā preambulā.

Tajā arīdzan noteikts: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.

Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību.

Dievs, svētī Latviju!”


Москва возмущена текстом преамбулы к конституции Латвии. Дипломаты указали на то, что в документе коммунизм приравнивается к нацизму.

“Очевидно, что данный политически ангажированный документ преследует цель юридического закрепления преимущественного положения в государстве титульной нации над нацменьшинствами и будет способствовать дальнейшему межэтническому расколу в обществе”, – отметил уполномоченный МИД РФ по вопросам прав человека, демократии и верховенства права Константин Долгов.

В Москве “не может не вызывать возмущения и содержащееся в тексте преамбулы откровенное приравнивание коммунистического и нацистского режимов, которое, по сути дела, направлено на легитимизацию ветеранов латышского добровольческого легиона “Ваффен-СС” в качестве “борцов за независимость”, передает слова дипломата ИТАР-ТАСС.

June 20, 2014 Posted by | Okupācija | Leave a comment

Nirnbergu Nr.2 mums nesagaidīt

Ritvars Jansons: Nirnbergu Nr.2 mums nesagaidīt

LV portālam: RITVARS JANSONS, Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks


Guntars Laganovskis
13.06.2014

Lielos vilcienos deportācijas ir izpētītas, taču vēsture ir jāmāca vēlreiz un vēlreiz, skaidrojot it kā zināmus notikumus un pamatlietas, norāda vēsturnieks, Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks RITVARS JANSONS.

Kopš abām lielajām deportācijām pagājuši seši gadu desmiti, kopš neatkarības atjaunošanas – teju ceturtdaļgadsimta, kurā šie vēstures notikumi bijuši pieejami brīvai pētniecībai. Cik izpētītas ir deportācijas?

Lielos vilcienos uz Latvijā pieejamo un Krievijā iegūstamo dokumentu pamata Latvijas vēsturnieki ir izdarījuši tiešām daudz, salīdzinot ar citām 20.gadsimta vēstures tēmām. 1941. un 1949.gada deportācijas ir izpētītas pamatīgi. Latvijas Valsts arhīvā trīs cilvēki – Jānis Riekstiņš, Aija Kalnciema un Iveta Šķiņķe – strādājuši gan pie šo deportāciju mehānisma izpētes, gan mutvārdu liecībām, gan datubāzes izveidošanas ne tikai attiecībā uz abām lielajām, bet arī citām deportācijām periodā no 1945. līdz 1953.gadam – vāciešu izsūtīšanu no Rīgas, tā dēvēto dzimtenes nodevēju izsūtīšanas 1945.gadā, jehoviešu izsūtīšanas 1951.gadā un citu personu izsūtīšanas minētajā laika posmā. Visi šie cilvēki ir apzināti. Tiklīdz tas būs iespējams, tiks sagatavota arī datubāze par 1941.gadu, kuras izstrādāšana līdz galam galvenokārt ir finansējuma jautājums.

Ko attiecībā uz deportācijām slēpj Krievijas arhīvi?

Tos joprojām klāj slepenība un nepieejamība. Kad vēsturnieks Henrihs Strods deviņdesmito gadu sākumā devās turp pētīt 1949.gada deportācijas, viņam Krievijas Valsts kara arhīvā bija darīšana ar lietu par operāciju “Priboj” jeb “Krasta banga”, kas Valsts drošības ministrijā bija šifrēta kā mācības. Tur atklājās mehānisms – cik un kā tiek koncentrēti resursi – gan cilvēki, gan tehnikas vienības, lai deportētos aizvestu līdz ešeloniem.   H.Strods toreiz vēl dabūja kopijas, kas ir Krievijas Valsts kara arhīva rīcībā. Bet jau šī gadsimta sākumā, kad uz arhīvu devos es, man šo lietu vairs nedeva, aizbildinoties, ka tā ir sliktā tehniskā stāvoklī un ar citiem iemesliem.

Šī, protams, nav vienīgā lieta, kurā parādās deportāciju mehānisms Krievijā. Tādu ir daudz – gan Federālā drošības dienesta arhīvā, gan Krievijas Federācijas arhīvā, gan Krievijas Valsts kara arhīvā, taču ir skaidrs, ka šo informāciju pašreizējās autoritārās varas apstākļos nedabūsim. Tomēr jāsaka: lielos vilcienos deportāciju mehānisms mums ir zināms – gan uz to dokumentu bāzes, kurus ir izdevies iegūt no Krievijas, gan uz mūsu pašu arhīvu dokumentu pamata, gan uz analoģiju pamata no deportācijām pārējās Baltijas valstīs.

Cits jautājums, pamatjautājums, par ko dati varbūt ir atrodami tikai Politbiroja slepenajos dokumentos, pie kuriem, iespējams, klāt netiek pat Krievijas vēsturnieki, ir: kāpēc tieši notika 1949.gada deportācija? Nav pilnībā skaidrs, vai tā tiešām notika tikai viena faktora dēļ – tāpēc, ka okupētās Baltijas valstis bija jāsovjetizē tāpat kā pārējās padomju republikas, vai arī tādēļ, ka Krievija, baidoties no iespējamas karadarbības ar Rietumiem, centās atbrīvot šo teritoriju no potenciāliem pretinieka sabiedrotajiem – turīgajiem zemniekiem, kuri atbalstīja nacionālos partizānus un bija noskaņoti turēties pie sava īpašuma, nevis kolektīvās saimniecības, tā sauktajiem dzimtenes nodevējiem un viņu radiniekiem.

Domāju, ka aiz sovjetizācijas faktora slēpjas arī tas, ka Padomju Savienība gatavojās karam un gādāja, lai tās rietumu pierobežā nebūtu ar režīmu neapmierinātu cilvēku. Proti, Maskava baidījās, ka te paliks personas, kas ir spējīgas pretoties. Ne velti 1949.gada deportācijā tika izsūtīti arī jau legalizējušies nacionālie partizāni. Vēl viens deportācijas faktors, protams, bija pretošanās kustība, jo zemniecība bija galvenie partizānu atbalstītāji. Tomēr to, kas bija galvenais 1949.gada deportācijas cēlonis, domājams, tuvākajos desmit divdesmit gados noskaidrot neizdosies.

Kā liecina pieredze, vēsture strauji aizmirstas, un katrai paaudzei, lai sabiedrībā uzturētu zināšanas par to, vēsture jāmācās arvien no jauna. Kā mūsdienu paaudzei stāstīt, uzturēt interesi par deportācijām, Latvijas 20.gadsimta vēsturi?

Jā, saskaroties ar skolēniem, kuri regulāri nāk uz nodarbībām Okupācijas muzejā, kas ir akreditēts kā izglītības iestāde, ļoti labi redzam, ka vēsture ir jāmāca vēlreiz un vēlreiz jāskaidro it kā zināmi notikumi, pamatlietas. Arī šogad devītā klase liek eksāmenu Latvijas un pasaules vēsturē. Mācoties to kopā ar pasaules vēsturi, laika līnija šiem skolēniem ir ļoti izplūdusi: Pirmais pasaules karš ir blakus otrajam, deportācijas – līdzās jaunlatviešiem, un turpat jau ir krusta kari. Dažam labam deportācijas ir līdzās krusta kariem.

Nav tā, ka latvieši labi zina deportāciju vēsturi, sevišķi ja ģimenē neviens tās nav piedzīvojis. Par to tiešām ir jāstāsta atkal un atkal. Vislabākie rezultāti tieši nodarbībās ar skolēniem par deportācijām, ko regulāri veicam Okupācijas muzejā, ir tad, kad vispirms viņiem rāda ar izsūtījumu saistītus priekšmetus, vizuālo materiālu – baraku, tās iedzīvi utt. Skolēniem tiek dots mājasdarbs sagatavot stāstījumu par deportācijām savā dzimtā. Sasaistot to ar muzeja materiāliem, viņiem veidojas daudz tiešāks, emocionāls iespaids.

Visbiežāk stāstām stāstu par divām karotēm, kas piederējušas kādai deportētai ģimenei. Viena no karotēm ir sudraba, gandrīz kā jauna, pie šīs ģimenes kaimiņiem saglabājusies no tā dēvētajiem Ulmaņlaikiem, bet otra, kas bijusi līdzi izsūtījumā, apliecinot turienes dramatiskos apstākļus, – saliekta, nodilusi, kļuvusi asa kā nazis, izmantota griešanai un grebšanai. Rādām arī citus, pašizgatavotus priekšmetus, kādi piederējuši lēģeros ieslodzītajiem. Lielu iespaidu parasti izraisa sejas maska. Sākumā skolēniem šķiet, ka tā ir no karnevāla, ķēmošanās atribūts, taču patiesībā šī maska kalpojusi aizsardzībai pret aukstumu.

Īpaši ilustratīvi ir izsūtīto bērnu zīmējumi – sākot ar mašīnām, ar kurām viņi tika izvesti no mājām, līdz dzīvei nometinājuma vietās. Īpaši jāatzīmē jaunā lietuviešu filma “Ekskursante” – reālistiski uzņemts kādas meitenes stāsts par izsūtījumu uz Sibīriju un viņas bēgšanu atpakaļ uz mājām, uz Lietuvu. Tātad svarīgi ir stāstīt reālistiski, radot emocionālu līdzpārdzīvojumu. Jo vairāk attīstīsies tehnoloģijas, jo vairāk ar to palīdzību tas jādara. Citu ceļu pagaidām neredzu.

Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļa izvirzījusi uzdevumu veidot Latvijas sabiedrībā kopēju izprati un saprašanos par okupācijas perioda vēsturi. Vai tas vispār ir iespējams? Ko domājat darīt?

Ir jāskaidro, ka latviešiem stāsts par 20.gadsimtu nav tāds pats kā cittautiešiem, no kuriem daudzi paši vai viņu vecāki Latvijā ieradās 60. un 70.gados un kuru vidū joprojām ir izplatīts uzskats, ka Latvija radās, sabrūkot lielajai Padomju Savienībai. Šai sabiedrības daļai jāstāsta par to, ka šeit pirms tam bija 1918.gadā dibināta, padomju Krievijas atzīta valsts, kura zaudēja neatkarību, Padomju Savienībai pēc vienošanās ar Hitlera Vāciju okupējot to.

Mūsu dzīves laikā, ļoti iespējams, kopīgu izpratni par Latvijas vēsturi tiešām neizdosies nostiprināt, taču tas nenozīmē, ka tas nav jācenšas darīt. Tas jāveic, līdztekus nostiprinot Latvijas valstiskumu kā vērtību visai sabiedrībai. Muzejs ir tikai viens komponents šajā darbā. Ir vēl skola, ģimene, masu mediji. Kopumā mūs sagaida ilgstošs un komplekss darbs.

Padomju uzvarētāju un atbrīvotāju koncepts – cik lielā auditorijas daļā tas joprojām jūtams?

Tas lielā mērā ir atkarīgs no mazākumtautību skolu skolotājiem. Diemžēl no tā sauktajām krievu skolām šeit ved daudz mazāk bērnu nekā no latviešu skolām, jo vārds “okupācija” joprojām sagādā neērtības gan pašiem krievu skolu skolotājiem, gan, ņemot vērā vecāku vēstures atmiņas, šo vārdu ir grūti pieņemt arī skolēniem.

Padomju koncepts par draudzīgo Latvijas atbrīvošanu nekur nav zudis. Sevišķi – ņemot vērā, ka Latvijā šo uzstādījumu saskaņā ar Putina ideoloģijas principiem intensīvi tiražē arī Krievijas plašsaziņas līdzekļi. Tas iedarbojas gan uz vidējo, gan uz jaunāko paaudzi – skolēniem. Tomēr to nevar attiecināt uz visiem – gan krievu skolu skolotāji, gan skolēni ir ļoti atšķirīgi.

Rietumu atmiņu kultūrā attiecībā uz Otro pasaules karu kā lielākais ļaunums dominē vācu okupācija un holokausts, nevis padomju režīma nodarījumi. Vai to saskatāt arī muzeja apmeklētājos – augstajos valsts viesos un tūristos?

Augstie viesi, pirmkārt, jau ir informēti par Latvijas situāciju vai arī ir lieliski diplomāti – runā to, kas attiecīgajai valstij ir izdevīgi. Vai nu viņiem tiešām ir šī izpratne par Latvijas sarežģīto vēsturi, trīskāršo okupāciju, vai arī viņi neiebilst tam, ko mēs par to stāstām. Attiecībā uz rietumvalstu tūristiem, – lielākā daļa no viņiem tiešām nāk ar šo Rietumu konceptu par nacismu kā absolūti lielāko ļaunumu un Padomju Savienību kā vienu no sabiedrotajiem cīņā pret to, staļinisma noziegumus tādējādi atstājot otrajā plānā. Vieni pie tā arī pieturas un savu viedokli nemaina, bet citiem – jā, viņiem tas ir jaunums. Dažs pat pēc tam par šo tēmu ir uzrakstījis dzejoļus, kurus sūta mums. Vēstures stereotipu laušana šiem cilvēkiem paver jaunu zināšanu loku un rada jautājumus.

Jāteic, Rietumu koncepts ir izdevīgs pašiem Rietumiem: pirmkārt, nav jāuzņemas nekāda atbildība par Austrumeiropu šobrīd. Otrkārt nav jāuzņemas nekādas juridiskas saistības par lēmumiem, kurus savulaik pieņēma Jaltā, Teherānā, Potsdamā, kā rezultātā Baltijas valstis palika padomju ietekmes sfērā, neraugoties uz to, ka jebkura Rietumu valsts atzīst: Ribentropa–Molotova pakts bijis prettiesisks. Rietumu koncepts ļauj arī pievērt acis uz to, ka rietumvalstis pēc Otrā pasaules kara ļāva padomju režīmam nostiprināties Austrumeiropā un Viduseiropā. Tikko Rietumi uzņemsies juridisko atbildību, tūlīt pret tiem var izvirzīt materiālās pretenzijas.

Rietumu koncepts, kurā par nacismu runā daudz vairāk nekā par Austrumeiropas ciešanām no PSRS, domājams, paliks vēl uz daudziem gadiem. Protams, nostādnes mainās. Eiropas Parlamentā ir pieņemta rezolūcija, kas nosoda abus totalitāros režīmus. Taču līdz juridiskam izvērtējumam, līdzvērtīgam kā attiecībā uz nacistiem Nirnbergā, mūsu dzīves laikā gan, šķiet, nenonāks.

Kam, jūsuprāt, ir jānotiek, lai Rietumos totalitārā komunisma noziegumi tiktu nepārprotami atzīti kā līdzvērtīgi nacisma noziegumiem?

Ļoti skaudri, bet acīmredzot būtu jānotiek ceturtajam pasaules karam, ja par trešo, kā vērtē Putina Krievijā, uzskata auksto karu. Ja Krievija tiešām izvērsīs plašāku ofensīvu uz Austrumeiropu, kurā, domājams, agrāk vai vēlāk cietīs sakāvi, tad pēc tam varētu notikt visas 20. un 21.gadsimta vēstures pārskatīšana Rietumos.

Latvijā ir daudz atceres un sēru dienu. Tas, kā norāda sociālo zinātņu pārstāvji, latviešos rada upura identitāti un zemu pašvērtējumu.

Nedomāju, ka mums ir mūžīgi jāsēro. Taču piemiņa sevī ietver arī pretošanās faktoru, kas ļauj parādīt, ka latviešiem okupācijas periodā ir bijuši arī varoņi – pietiekami daudz cilvēku izrādīja vērā ņemamu pretestību gan padomju, gan nacistu okupācijas režīmam. Latvieši ir pretojušies, neraugoties uz deportācijām, gan ieslodzījuma vietās ir bijušas sacelšanās, gan notikušas cīņas pret bruņotu pārspēku, gan bijusi nevardarbīga pretošanās kā nacistu, tā padomju okupācijas laikā. Esam pārvarējuši represijas un izcīnījuši neatkarību. Valstiski to uzsverot, piemiņas datumos tas ir jāatgādina. Turklāt tas jādara ar emocionālu iedarbību, līdzīgi kā 11. un 18.novembrī. Par represijām ir jārunā, taču tai pašā laikā mums ir jāaudzē sevī spēks, lai to varētu likt lietā, ja atkal pienāks kāds kritisks brīdis.

Ko varam mācīties no Izraēlas attiecībā uz tās panākumiem holokausta piemiņas uzturēšanā?

Pirmkārt, jābūt valstiskai programmai. Mums tādas nav. 2015.gadā Latvija būs ES prezidējošā valsts. Tā ir laba izdevība šo jautājumu pacelt starptautiskā līmenī. Ir Eiropas piemiņas un sirdsapziņas platforma, kur kā prezidējošā valsts varam izvirzīt jautājumu par jau minēto Austrumeiropas totalitārā režīma juridisko izvērtējumu, runāt par mūsu trīskāršo okupāciju – kā to Izraēla dara attiecībā uz holokaustu. Tas turklāt būtu ļoti labi saprotams lielai daļai jauno ES valstu.

Kā, jūsuprāt, vērtējama okupācijas perioda zaudējumu novērtēšanas komisijas darbības atsākšana. Vai tai ir kāda perspektīva?

Mums Padomju Savienības nodarītās sekas ir jāaprēķina perfekti, jātiek skaidrībā galvenokārt, lai paši to zinātu. Šobrīd, saprotams, nevaram no Krievijas gaidīt okupācijas atzīšanu, izpratni, ka okupācijas režīms Latvijai ir nodarījis kādu ļaunumu, tā materiālu kompensāciju. Gluži pretēji – mums ir jābūt gataviem arvien lielākai negatīvai Krievijas propagandas ietekmei Rietumos par Baltijas valstīm. Tajā tiks izmantoti arī argumenti, ka Latvija ir atbalstījusi nacismu, ka tā ir atdalījusies no PSRS, radot zaudējumus Krievijai. Ja šajā propagandas karā mums būs aprēķini, ko likt pretī – ko Padomju Savienība ir nodarījusi Latvijai, tos varam izvirzīt starptautiskajā arēnā.

Kāpēc netiek uzturētas kādas prasības un veikti aprēķini par nacistu okupācijas periodā nodarītajiem zaudējumiem Latvijas valstij un personām pret Vāciju?

Līdz šim nav bijis politiska lēmuma šajā jautājumā. Vācija un PSRS (un tās juridiskā mantiniece Krievija) ir vienlīdz atbildīgas par Baltijas valstu okupāciju, tās pilsoņu varmācīgu iesaistīšanu Otrajā pasaules karā, represijām pret iedzīvotājiem, ekonomisku zaudējumu izdarīšanu. Krievija, lai gan tā bija Latviju okupējusi, izvirza pret to ekonomiska rakstura pretenzijas kā pret valsti, kura atdalījusies no Padomju Savienības. Atšķirībā no Krievijas Vācija politiskā līmenī nodarīto pret okupētajām valstīm ir atzinusi. Tādēļ starp Latviju un Vāciju nav politiska saspringuma vēstures jautājumos.

Saeima pieņēmusi grozījumus Krimināllikumā, ar kuriem kriminalizēta PSRS un nacistiskās Vācijas izdarītā genocīda un noziegumu pret cilvēci slavināšana un noniecināšana. Kā vērtējat šo soli?

Pozitīvi, jo zinātniskā līmenī joprojām pastāv diskutēšanas iespēja, toties sadzīviskajā līmenī nevarēs prasti ņirgāties par upuriem. Arī saistībā ar piemiņas dienām.

Bijušās Valsts drošības komitejas arhīvs jeb tā dēvētie čekas maisi, kā lemts Saeimā, varētu kļūt publiski pieejami 2017.gadā, iepriekš nodrošinot to satura zinātnisku izpēti. Ko tur vēl ir iespējams izpētīt?

Tur var izpētīt ļoti daudz. Uz to dokumentu bāzes, kas ir šeit Latvijā, ir iespējams parādīt, kā darbojās šis totālās kontroles un represiju mehānisms. Juridiskais lēmums par atslepenošanu ir pieņemts, bet neesmu dzirdējis, ka kāds ar juristiem, vēsturniekiem būtu runājis par tālāko norisi, kā tas reāli notiks. Līdz ar to baidos, ka tikai tas nepaliek kā kārtējais labais nodoms tikai uz papīra.

Vai nav pienācis laiks plašāk pievērsties padomju okupācijas perioda kolaborācijas pētniecībai? Joprojām nav pat īsti skaidrs, uz ko šo jēdzienu attiecināt. Vai tas nav kliedzošs baltais plankums Latvijas vēstures izpētē?

Šis jautājums noteikti ir jāpēta. Jāsāk ar kolaborācijas jēdzienu – vai ar to saprotam noziedzīgas darbības vai vienkārši izdzīvošanu padomju režīma apstākļos, pielāgošanos režīmam. Jāņem vērā, ka okupācijas periods bija ļoti ilgs. Pielāgojās absolūti lielais vairums Latvijas iedzīvotāju – cits darbaļaužu sapulcēs runāja līdzi, cits tiešām pieņēma represīvus lēmumus.

Kāpēc šis jautājums tik ilgi bijis atlikts malā?

Pirmkārt, vajadzēja radīt oficiālu pētniecības mērķprogrammu ar atbilstošu finansējumu, līdzīgu programmai “Nacionālā identitāte”, kuras ietvaros savus pētījumus veikuši daudzi vēsturnieki. Padomju perioda kolaborācijas tēma prasa ļoti pamatīgu darbu – dokumentu izpēti, iedziļināšanos. Otrkārt: kuram tad patīk rakņāties mēslos? Pie smagām tēmām ķeras tad, ja ir ļoti liela motivācija vai ir tam atbilstošs finansējums.

Kolaborācijas problēma vistiešākajā veidā atbilst Okupācijas muzeja profilam.

Jā, protams. Un mēs to arī labprāt pētītu dziļāk, jo cilvēku interese par šo tēmu ir liela. Taču arī mums nepieciešami atbilstoši resursi – gan cilvēki, gan finansējums. Turklāt viens muzejs to arī nepaveiks, bet katrā ziņā tas tiks darīts.

June 13, 2014 Posted by | noziegumi pret cilvēci, Okupācija, represijas, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Intervija ar rakstnieku Māri Runguli

June 8, 2014 Posted by | grāmatas, mežabrāļi, Okupācija, Patriotisms | Leave a comment

Nacionālo partizānu iznīcinātāji, NKVD bendes arī kara veterānu sarakstā

Putins Baltijas valstu kara veterāniem piešķir mūža pensiju

putins_vladimirs_nolaidis_acis_itar-smalLīdzās kara veterāniem Putina pensiju līdz mūža galam saņems arī tā saucamie “istrebiķeļi”Krievijas prezidents Vladimirs Putins ceturtdien parakstījis rīkojumu, ar kuru Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Otrā pasaules kara veterānu dažām grupām piešķir mūža pensiju, vēsta radiostacija “Eho Moskvi”.Baltijas valstīs dzīvojošajiem tā saucamajiem Lielā Tēvijas kara veterāniem paredzēts ik mēnesi izmaksāt 500 – 1000 Krievijas rubļu. No kādiem līdzekļiem ņemt šo naudu, jānolemj Krievijas valdībai. Rīkojums stājas spēkā uzreiz pēc tā parakstīšanas.

Lietuvas Seima bijušais priekšsēdis un Eiropas Parlamenta deputāts Vītauts Landsberģis šo lēmumu nosaucis par politisku. Landsberģim rodas jautājums, kāpēc Putins nemaksā šādu pensiju Baltkrievijas un Ukrainas kara veterāniem.

Lietuvas “Delfi.lt” raksta, ka ar Putina piešķirto pensiju aplaimoto vidū ir arī tie, kuri pēckara gados cīnījās pret Lietuvas pretošanās kustības dalībniekiem.

Putina parakstītajā rīkojumā bez “Lielā Tēvijas kara” veterāniem minēti arī karavīri, kuri “piedalījušies kaujas operācijās, likvidējot nacionālistisko pagrīdi Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijā laikā no 1944.gada 1.janvāra līdz 1951.gada 31.decembrim”.

Šie tā saucamie “istrebiķeļi” (iznīcinātāji – krievu val.) Putina rīkojumā tiek minēti vienā rindā kopā ar Otrā pasaules kara veterāniem un nacistu koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem, arī Ļeņingradas blokādē izdzīvojušajiem, raksta “Delfi.lt”. Viņiem visiem paredzētas ikmēneša pensijas līdz mūža galam.

Partizānu karš pret padomju varu Lietuvā padomju okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara ilga no 1944.gada līdz 1953.gadam. No visām Baltijas valstīm Lietuvā partizānu karš pēc kara bija visilgākais un sīvākais.

May 8, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, Okupācija, PSRS, represijas | Leave a comment

ANO adresētā vēstule par Latvijas okupāciju

Joprojām nav atrasta 1994. gadā ANO adresētā vēstule par Latvijas okupāciju

  Bijušā ārlietu ministra, tagadējā Latvijas vēstnieka Eiropas Padomē Georga Andrejeva 1994. gadā «pazudusī» vēstule, kurā bija izklāstīti Latvijas okupācijas fakti un kuru bija paredzēts iesniegt ANO dalībvalstu pārstāvjiem, joprojām nav atrasta, ceturtdien raksta izdevums «Nedēļa».

Vēstule nav atrodama arī Ārlietu ministrijas arhīvos. Vēstules «pazušanas» fakts, kā uzsver izdevums, liecina, ka Baltijas okupācijas tēma ir «nevēlama un tās pieklusināšanai dažādos laikos un dažādās vietās nav taupīti spēki un līdzekļi».

«Šajā vēstulē, ko Georgs Andrejevs (tolaik — ārlietu ministrs Valda Birkava valdībā) parakstīja ar savu roku (kopā — vairākus simtus eksemplāru), divus gadus pirms oficiāli pieņemtās Saeimas deklarācijas tika izklāstīta Latvijas vēsturiskā situācija — 1940. gada okupācija un tās sekas, kas, starp citu, nav likvidētas vēl šobaltdien,» raksta «Nedēļa».

Līdz šai dienai neesot izdevies noskaidrot, vai Andrejeva vēstule sasniegusi ANO, jo Ārlietu ministrijas arhīvos vēstule nav atrodama.

«Tā kā Ārlietu ministrija reiz nav tā iestāde, kurā būtu vienalga, vai viens papīrs šurp, otrs turp, atliek secināt, ka toreiz, pirms okupācijas armijas izvešanas, Krievijas «spēki» likuši lietā visu savu ietekmi un kādas rokas stiepušās visai dziļi un visai augstu,» raksta «Nedēļa».

Izdevums arī skaidro, ka, atzīstot okupācijas faktu, Latvijai, Igaunijai un Lietuvai tiktu pavērta iespēja pieprasīt no Krievijas kompensāciju par okupācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem. «Taču svarīgāk par naudu ir tas, ka tā sauktie krievvalodīgie politiķi Latvijā un viņu «aizmugure» Krievijā vairs nevarēs pieprasīt, lai par nacionālo minoritāti tiktu uzskatīti visi tie iedzīvotāji, kas ieradās Latvijā pēc tās okupācijas,» uzsver žurnāls.

No tā izrietot, ka Krievijai būs daudz sarežģītāk pieprasīt krievu valodai otras valsts valodas statusu un pašvaldību vēlēšanu tiesības nepilsoņiem.

Izdevums atgādina, ka Latvijas valsts vairākkārt centusies aktualizēt okupācijas jautājumu starptautiskās institūcijās. «Nedēļa» atsaucas uz 1996. gadā Saeimā pieņemto Deklarāciju par Latvijas okupāciju, kas tika iesniegta ANO dalībvalstu pārstāvjiem. Arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga par šo jautājumu runājusi Starptautiskajā vēsturnieku konferences atklāšanā Latvijas Universitātē 2001. gada 12. jūnijā.

http://www.apollo.lv/zinas/joprojam-nav-atrasta-1994-nbsp-gada-ano-adreseta-vestule-par-latvijas-okupaciju/279878

May 1, 2014 Posted by | Okupācija | Leave a comment

Guntis Kalme: Politiskais déjà vu

Dr. Guntis Kalme, Lutera akadēmijas docents. 2014. gada 15. marts 

Par déjà vu (jau redzēts – franču val.) sauc sajūtu, ka notikums ir piedzīvots jau agrāk, neatkarīgi, vai tas ir bijis, vai nē.

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada déjà vu – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem. Bet déjà vu sajūta – esam to jau piedzīvojuši – nepamet.

Šī sajūta pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tā nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, “jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz vietas. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

Vēsturē ir parametri, kas atkārtojas. Tāpēc no tiem ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: “Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Leģiona atceres dienas nozīme. Mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi. Tas nozīmē, ka bijām ko iemācījušies. Vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns. Déjà vu.

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

Noliegt leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: “Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim. Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

16. marta jautājums ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz “tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

March 16, 2014 Posted by | 16.marts, krievu impērisms, Leģions, Okupācija, Okupācijas sekas | 2 Comments

Latvijas okupācijas hronika. Aculiecinieku vēstījums

Baltie_krusti_me_a_kapi_edijs_palens-media_large
Baltie krusti Meža kapos, pieminot komunistu nobendētos Latvijas iedzīvotājus. Foto: Edijs Pālens, LETA

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons pirms pāris gadiem sastādīja Latvijas okupācijas 1940.gada hronoloģiju. Kā pats raksta “Ir”, – “pārskatu, izmantojot Rietumos populāro metodi – caur liecinieku teikto”.

Latvijas okupācijas notikumi 1940.gada vasarā šodien velk skaudras paralēles ar notikumiem Ukrainā, kur svētdien Krimā notiks “referendums” zem Krievijas armijas stobriem par “brīvprātīgu” autonomijas pievienošanos Krievijai.

Notiekošais Ukrainā liek domāt arī par Latvijas neatkarību šodien, tās trauslumu un paralēlēm Eiropā. Šīs paralēles ne reizi vien jau vilktas arī citu autoru rakstos portālā Ir.lv, pieminot gan Austrijas anšlusu, gan minhenismu.

Publicējam Ērika Jēkabsona sastādīto Latvijas okupācijas hronoloģiju aculiecinieku vēstījumā.

1940. gada 14. jūnijs-augusta sākums

1939. gada 23. augusta Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgumā Somija, Latvija un Igaunija, bet 28. septembrī abu šo valstu līgumā par draudzību un robežām – arī Lietuva tika iekļautas Padomju Savienības „interešu sfērā”. Sekoja Polijas valsts bruņota iznīcināšana, ko saskaņoti veica Vācija un PSRS, un, tai vēl nebeidzoties, pirmie ultimāti Baltijas valstīm, pieprasot savstarpējās palīdzības līgumu parakstīšanu. Katra no Baltijas valstu valdībām, nostādītas no vienas puses atklātu agresijas draudu un.

No otras puses – neatkarības saglabāšanas solījuma priekšā parakstīja līgumus, kas paredzēja padomju karaspēka bāzu izveidi to teritorijā (bāzu garnizonu skaitliskais sastāvs bija līdzvērtīgs vai pat augstāks par nacionālo armiju skaitlisko sastāvu). Ultimātam nepakļāvās vienīgi Somija, sekoja ilgs un asiņains karš ar PSRS, teritorijas un cilvēku zaudēšana, taču tika saglabāta neatkarība.

Somijas valdība izpelnījās nosodījumu no ievērojamas savas sabiedrības daļas – Baltijas valstis pieņēma ultimātus, nezaudēja teritoriju un tūkstošiem kritušo, kas par to, ka ielaida padomju garnizonus? Šādi pārmetumi skanēja tikai līdz 1940. gada jūnijam… Pēc tam to vairs nebija.

1940. gada jūnija sākumā – laikā, kad visas pasaules skatieni bija pievērsti lielvalsts Francijas agonijai zem Vācijas triecieniem Eiropas rietumos, PSRS valdība izšķīrās par militāru agresiju pret Baltijas valstīm. 4.-7. jūnijā pie to robežām tika sakoncentrēts milzīgs karaspēks, kas bija apmēram desmit reižu lielāks par Baltijas valstu armijām: vismaz 541 000 kājnieku, 3938 tanki, 2516 lidmašīnas, jūras un gaisa desanta vienības, karakuģi un NKVD karaspēks, kurš gatavojās veikt tūlītējas masveida deportācijas (cita starpā 10. – 15. jūnijā NKVD sagatavoja 56 000 Baltijas valstu armiju karagūstekņu izvietojuma plānu biju nometnēs-arī aprīlī nošauto poļu virsnieku vietās).

Naktī no 5. uz 6. jūniju un 7. jūnija vakarā uzbrukuma plāns tika apspriests Kremlī paša Staļina vadībā. 13. jūnijā Sarkanās armijas Galvenās Politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss pavēlē armijas politiskajiem darbiniekiem paziņoja, ka „Lietuva, Igaunija un Latvija kļūs par padomju priekšposteņiem… Sarkanā armija palīdzēs darba tautai atbrīvoties no kapitālistu-muižnieku kliķes kundzības… Gatavošanās uzbrukumam jātur vislielākajā slepenībā.”

14. jūnijs. Ārlietu tautas komisārs telegrammā pilnvarotajiem pārstāvjiem Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Somijā norādīja: nav likvidēta 1934. gadā noslēgtā un vienīgi diplomātisko sadarbību paredzošā Baltijas Antante (1939. gada oktobrī viņš pats bija paziņojis Latvijas ārlietu ministram V. Munteram, ka tā viņu neinteresē „ne mazākā mērā”), aktivizējusies militārā sadarbība (militārpersonu savstarpējas vizītes), žurnālā „Revue Baltique” Lietuvas premjerministrs neesot neko cildinošu pateicis par PSRS. Ziņojums bija domāts „orientācijai”, taču faktiski bija gatavojamo ultimātu izklāsts diplomātiem. Šajā pašā dienā Sarkanā armija un flote uzsāk pilnīgu Baltijas valstu blokādi no jūras puses un Igaunijas gaisa telpas blokādi, bet pusdienas laikā padomju kara lidmašīnas notrieca Somijas pasažieru lidmašīnu, kas bija no izlidojusi no Tallinas uz Helsinkiem. Visi apkalpes locekļi un pasažieri gāja bojā jūrā.

Tajā pašā dienā tika iesniegts ultimāts Lietuvai, prasot nomainīt valdību, ievest neierobežotu karaspēka „papildkontingentu” un tiesāt „par padomju karavīru nolaupīšanu” atbildīgās amatpersonas.

Nakts uz 15. jūniju. Plkst. 3 apmēram 100 padomju robežsargu uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona sardzes namam Masļenkos, pārsteidzot un nogalinot trīs robežsargus, divas robežsargu sievas un vienu bērnu, bet 10 robežsargus un 27 civilpersonas aizvedot sev līdzi pāri robežai un ēku nodedzinot. Latvijas puse nākošajā rītā izveidoja izmeklēšanas komisiju, kura uzsāka darbu.

Lietuvas valdība, pēc garas nakts sēdes, plkst. 7.00 rīta izlēma pieņemt padomju prasības. Tajā pašā naktī notika padomju karavīru uzbrukums lietuviešu robežsargu postenim, nogalinot vienu robežsargu.

15. jūnijs. Plkst. 17.15 padomju tanki sasniedza Kauņu, Lietuvas prezidents bēga uz Vāciju un vakarā Lietuvā ieradās padomju valdības „īpašais pārstāvis” V. Dekanozovs, uzsākot jaunas valdības veidošanu. Rīgā Ārlietu ministrija sazinājās ar ASV, Francijas un Vācijas sūtņiem, taču viņi izteikuši tikai nožēlu par padomju rīcību – viņu valdībām šajā brīdī, „kad rietumos plosās karš, nav iespējas iejaukties Austrumeiropas notikumos.”

Jau dienā visās Latvijas armijas daļās izsludināta trauksme, arī Aviācijas pulka kaujas lidmašīnas devās uz rezerves lidlaukiem. Aviācijas pulka kaprālis Žanis Tomsons: „Kaujas personāls nakti pavadīja pie lidmašīnām… Klusums, draudīgs klusums. Pie radio stacijas, kopš vakardienas pēcpusdienas staigāja lidlauka vecākais virsnieks kapteinis J. Pagrods, staigā ar savu ļoti, ļoti garo papirosu, kam uguns laikam neizdzisa arī ēdot….”

2.Ventspils kājnieku pulka 5.rotas kareivis Boriss Golubovs: „Šodien visi karavīri staigā satraukti un drūmi. Visus satraucis radio ziņojums. Padomju karaspēks pēkšņi pārgājis robežu. Notikusi sadursme ar Latvijas robežsargiem. Trīs latvieši nošauti, apmēram desmit paņēmis pad. karaspēks. Un kāpēc viņiem ienāca prātā tādā veidā rīkoties? [..] Sākas! [..] Pēc vakariņam pavēle: sagatavot pilnu kaujas formu un pārgājienu somā visas nepieciešamās mantas [..] visi mūsu puiši uzņēma šo lietu diezgan mierīgi. Pat kārtojot mantas, bļaustījās un dziedāja dziesmas. Domāju, ka tas tāpēc, ka daudzi vēl nesaprata stāvokļa nopietnību [..] Daudzi aizgāja gulēt pusizģērbušies. Visu nakti gaidījām pavēli par došanos ceļā. Bet uz kurieni?”

16. jūnijs. Plkst. 13 Maskavā sūtnis Fricis Kociņš ieradās Ārlietu tautas komisariātā ar Masļenku incidenta iepriekšējās izmeklēšanas rezultātiem. Tika uzaicināts pie telefona un Molotova sekretārs pieprasīja sūtņa ierašanos Kremlī plkst. 14 (plkst. 13 pēc Latvijas laika). Tur Molotovs nolasīja PSRS ultimātu un paziņoja, ka atbilde tiks gaidīta līdz plkst. 23.00. Viņš pieprasīja valdības atkāpšanos un paziņoja, ka sarunas ar K. Ulmani par jaunas valdības sastādīšanu vedīs PSRS pilnvarotais pārstāvis vai speciāla pilnvarota persona.

Molotovs nepievērsa uzmanību Kociņa pēc iepazīšanās ar tekstu paustajiem iebildumiem par to, ka Lietuva nav pievienojusies Igaunijas un Latvijas 1923. gadā noslēgtajam militārās sadarbības līgumam, kā arī mēģinājumiem panākt ultimāta termiņa pagarināšanu, lai varētu personiski izlidot uz Rīgu ar ziņojumu, un kategoriski pieprasīja atbildi noteiktajā laikā. Tāpat viņš paziņoja, ka Latvija „pagaidām” tiks ievesti papildus divi armijas korpusi. Tieši tāds pats ultimāts iesniegts arī Igaunijas valdībai.

Plkst. 16 Kociņam izdevās sazvanīt Ārlietu ministriju Rīgā un viņš nolasīja ultimāta tekstu V. Munteram. Rīgā K. Ulmanis apspriedās ar armijas vadību: tā apliecinājusi, ka nav iespējams sekmīgi pretoties, tas nozīmētu ne tikai armijas iznīcināšanu, bet arī tautas daļas bojāeju, jo aviācija un artilērija sagrautu pilsētas.

Pretoties varētu vienīgi gadījumā, ja valstī neatrastos padomju karaspēka bāzes un arī tikai gadījumā, ka visas trīs Baltijas valstis to darītu vienoti.

Plkst. 19 Ministru kabinets sanāca uz sēdi, piedaloties K. Ulmanim, V. Munteram, iekšlietu ministram K. Veidniekam, kara ministram K. Berķim, tieslietu ministram H. Apsītim, tirdzniecības un rūpniecības ministram J. Blumbergam. Ārlietu ministrs ziņoja par ultitmātu. Militāri bezcerīgā situācijā kabinets nolēma pieņemt prasību un atkāpties. Plkst. 22.00 sēde tika slēgta.

Plkst. 19.45 Kociņš ieradās Kremlī un nodeva Molotovam valdības atbildi, kuru acīmredzot K. Ulmanis bija akceptējis vēl pirms valdības sēdes sanākšanas: „Latvijas valdība, nevarēdama atzīt par pamatotiem motīvus, kas pamudinājuši Padomju Savienības valdību uzstādīt Latvijas valdībai ultimatīvas prasības, deklarē, ka viņa arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības līgumu, Latvijas valdība gatava nodrošināt brīvu Padomju savienības karaspēka caurlaišanu, bet, lai tā norisinātos kārtīgi, tad viņa lūdz steidzami paziņot, pa kādiem punktiem, ceļiem un apmēram kādā skaitliskā sastāvā grib nākt vismaz pirmās karaspēka daļas…”

Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī neierodas prezidents K. Ulmanis un plkst. 17.00 atklāšanas runu saka pa radio. Žurnālists Konstantīns Karulis: „Himna skan svinīgi, to dzied viss nepārskatāmais ļaužu pulks. Atkārto vēl un vēl, trīs reizes himna pārskan Stropus, vienodama tūkstošu tūkstošus. No prezidenta vārdiem ļaudis manījuši, ka notiek kas ārkārtējs. Sirdis ir baisu nojautu pilnas un himnas vārdus pavada asaras. [..] Starpbrīdī manāmas pirmās satraukuma pazīmes: aizsargiem jāpulcējas pie automašīnām un tūdaļ jādodas uz saviem pagastiem. Šī ziņa iet caur dziedātāju grupām un klausītāju rindām un ļaudis mulsi skatās cits citā. Kas gaidāms? Varbūt jau ir noticis?”

Kaprālis Ž. Tomsons: „Diena vilkās neizturami gara. Sēžot piesprādzējies savā iznīcinātājā un gaidot signālu kaujai, pārdzīvoju sajūtu, ko nevaru uzrakstīt, atstāstīt – tā ir katram jāpārdzīvo pašam.”

7. Siguldas kājnieku pulka virsnieka vietnieks K. Osis Alūksnē: „Pulks novietojis visus kaujas ratus ārpus novietojuma un nomaskējis. Tie visi pildīti ar tikko saņemto munīciju no noliktavām. Sastāda štatus pēc slepenas kaujas un mobilizācijas pavēles. Ierodas no Rīgas arī piecas tanketes un novietojas uz laukuma aiz karavīru mītnēm. Katra veida atvaļinājumus pārtrauc. Visiem jāierodas mītnēs un jābūt kaujas gatavībā. Viss tiek kārtots cīņai…” Zemūdenes „Ronis” komanda Liepājā pieņēma lēmumu atstāt novietojumu kara ostā, lai būtu gatava cīņai vai evakuācijai uz Zviedriju. Zemūdenes komandieris komandkapteinis Hugo Legzdiņš: „16. jūnija pēcpusdienā attauvojāmies. Kara ostā stāvošie padomju kuģi mazliet traucēja. Uz komandtiltiņa bijām četratā – kapteinis Mamis, stūresvīrs, signālists un es. Pagrieziena brīdī seržants Daniēls pēkšņi iesaucās: „Komandiera kungs, uz mums tēmē ar ložmetēju!” Tiešām, pie ēkas, kas atradās uz moliņa, stāvēja ložmetējs, un ap to rīkojās karavīri. Tomēr uguni viņi neatklāja (..)” Zemūdene uzņēma pārtikas krājumus un gaidīja…

2.Ventspils kājnieku pulka kareivis Boriss Golubevs: „7 vakarā jauna pavēle: sagatavoties pārgājienam [..] 9.30 visiem komanda stāties. Sagatavojām gāzmaskas, visiem izsniedza kaujas patronas 30 gab. Patšautenes magazīnas piepildītas ar patronām. Līdzi 6 magazīnas (magazīnā ieiet 47 patronas) un rezerve ar munīciju vezumā. E-e! Tas nozīmē, ka nav joka lieta. Daudziem ģīmji izstiepās, bet pilnīgs miers. Taisni jābrīnās. Plkst. 10 devāmies ceļā Spāres virzienā. Mums sacīja, ka, iespējams, pa ceļam satiksim padomju karaspēku. Tas nozīmē kauju? Bet cik ilgi mēs varam noturēties? Līdz pēdējai patronai? Bet tomēr kauja var notikt [..] Priekšā iet patruļnieki. Mēs kustamies kā klusējošas ēnas. Tikai pieliekam soli. Nogurumu nejūtam [..] Pusceļā uz Spāri satikām mūsu rotas komandiera ziņnesi. Visi sasprindzināja uzmanību.

Jauna pavēle: nešaut nekādā gadījumā, pat tad, ja atklās uz mums uguni. Palaist padomju karaspēku un apiet to. No šīs pavēles man iekšā viss sagriezās. Turēt rokās ieroci un tikt nošautam bez jebkādas pretošanās! [..]

17. jūnijs. Plkst. 5 no rīta vairākās vietās pāri Latvijas robežai pārgāja PSRS karaspēka daļas. 3. armijas daļas virzījās uz Rīgu, kuru no plkst. 10.00 pārlidoja padomju lidmašīnas, savukārt Kurzemes ieņemšanā piedalījās tur izvietotās padomju garnizonu daļas. Plkst. 13 padomju spēki sasniedza Rīgu.

Agri no rīta uz Bigosovu nokārtot ar „papildkontingenta” ievešanu saistītos jautājumus devās Latvijas armijas delegācija ar štāba priekšnieka palīgu pulkvedi Oto Ūdentiņu priekšgalā. Taču Krustpilī tai tika paziņots, ka jāierodas nevis Bigosovā, bet Jonišķos. Tur plkst. 9.40 – 13.00 notika sarunas ar ģenerāli Pavlovu, taču tās bija ļoti formālas – faktiski pārstāvji jutās kā ķīlnieki, kuriem laiku pa laikam tika paziņots jau par notiekošām padomju karaspēka kustībām Latvijas teritorijā (cita starpā Pavlovs ņirgājoties paziņoja, ka avarējusi lidmašīna, kurai bijis jānomet bumbas uz prezidenta pili). Latvijas armijas virsnieki tika turēti Jonišķos tik ilgi, kamēr padomju karaspēks nebija ieņēmis visus stratēģiski svarīgos objektus Latvijā.

Delegācijas loceklis kapteinis Alfrēds Krimuldēns: „…Pulkvedis Ūdentiņš apjautājās: Kādas būs tālāk mūsu attiecības un kādi ir jūsu nolūki?”- Tagadējā Ulmaņa valdība ar viņas politiku mums nav pieņemama. Pie jums būs jauna, mums draudzīga valdība, un mēs būsim sabiedrotās armijas. Mēs jūs apbruņosim ar moderniem ieročiem no galvas līdz kājām… Atpakaļceļā no Jonišķiem uz Rīgu mēs apdzinām dažādas padomju armijas apakšvienības, kas virzījās uz Rīgas pusi. Pārsteidza tas, ka, lai gan vienības virzījās gājienā, bez sadursmēm, ļoti daudz tanku stāvēja sabojāti gan ceļa malās, gan ceļa vidū, un apkalpes pūlējās, tos remontējot. Visi karavīri bija sliktos tērpos, noputējuši un izskatījās ļoti noguruši. Vairākās vietās platā šoseja bija „aizdambēta” ar tankiem un smagām mašīnām…”

Situāciju neizprotošais (tika uzskatīts, ka ienākošais karaspēks ir zemē jau esošo padomju garnizonu „papildinājums”) Latvijas Armijas štābs komandēja pretī Sarkanās armijas daļām pulkvežleitnantu Jūliju Ķikuli informēt, ka pagaidām varot novietoties Rīgā Uzvaras laukumā. Viņš automobilī izbraucis un uz Jelgavas šosejas plkst. 12.00 stādījies priekšā padomju komandierim, kas izbrīnīts paskaidrojis, ka viņam ir kaujas uzdevums ieņemt Rīgas pastu-telegrāfu, radiofona un Spilves lidlauku.

Plkst. 10.00-12.50 notika vēl viena valdības sēde, kurā ultimātam formāli piekrita arī tie ministri, kuri bija atgriezušies no Latgales dziesmu svētkiem.

Daugavpilī Sarkano armiju sagaida ap 300 cilvēku, Kārsavā – ap 1000 cilvēku. Rīgā Stacijas laukumā darbadienas beigās sapulcējies ap 1500 cilvēku, kuri vēro tankus. Plkst. 13.30 no Pārdaugavas nākošie padomju tanki izvietojās Stacijas laukumā. Vēsturnieks Aivars Stranga: „Līdz 15.30 stāvoklis, bet tad… pūlis auga un kļuva arvien agresīvāks, un sāka izvērsties asas sadursmes ar policiju, kas acīm redzami neko tamlīdzīgu nebija gaidījusi…” Plkst. 16.00 PSRS sūtniecība pieprasīja policijas prefektam atbrīvot laukumu, draudot – ja tas netiks izdarīts, varu pārņems Sarkanā armija (jāpieļauj iespēja, ka tas tika darīts mērķtiecīgi, cerot, ka policija netiks galā ar pūli, kurā darbojās vismaz daži komunistiskās pagrīdes dalībnieki – PSRS aģenti). Pūlis sāka uzbrukt policistiem ar akmeņiem un pat nažiem. Sadursmēs bija cietuši 57 policisti (trīs no viņiem – sadurti ar nažiem), bija cietuši vairāki demonstranti, divi no kuriem – Iļja Tihomirovs un Pāvels Krišs no ievainojumiem mira. 26 demonstrantiem (9 ebrejiem, 9 krieviem un 8 latviešiem) tika pasludināts administratīvs sods.

K. Ulmaņa režīmam opozicionārais advokāts Jānis Breikšs par redzēto rakstīja: „…no Latgales (Maskavas – Ē. J.) priekšpilsētas puses parādījās šaubīga izskata cilvēki, rokās nesdami ziedus, sniedza tos sarkanarmiešiem un skaļi lūdza pēc maizes, jo ciešot badu. Šo komisko demonstrāciju bija noorganizējuši vietējie pagrīdnieki…”

A. Stranga, kurš šos notikumus pētījis īpaši, raksta: „Pilsētā bija ievērojams bezdarbnieku skaits, bet rajonā ap stacijas laukumu – Maskavas piepilsētas pusē – dzīvoja diezgan daudz proletārisko vai pusproletārisko iedzīvotāju, kuriem, iespējams, vispār nebija nekādas nodarbes; netrūka arī huligānu un pat īstu bandītu, kuriem 17. jūnijs kļuva par vistumšāko instinktu svētku dienu.”

No rīta padomju sūtniecība mutiski paziņoja Rīgas radio direktoram – par padomju karaspēka ierašanos nedrīkst dot nekādu citu informāciju, kā tikai to, kas nāks no sūtniecības, brīvi drīkst atskaņot tikai mūziku. Atsūtītais paziņojums tika nolasīts krieviski, taču sūtniecība palika neapmierināta ar kvalitāti – atsūtīja savu darbinieku, kas to nolasīja otrreiz. Radio žurnālists K. Karulis: „Pulkstens ir drusku pāri divpadsmitiem. Pēkšņi no lejas atskan liela rūkoņa un burkšķēšana: K. Barona ielas otrā pusē piebrauc tanks. Brīdi manevrē, kāpurķēdes slīd pa gludo asfaltu un vietām ieķerdamās atstāj dziļas rievas. Tanks pavirzās ar priekšgalu tieši pret nama stūri. Burkšķis beidzas, tad redzam, ka lēni ceļas lielgabala stobrs. Ceļas, ceļas, līdz pavirzās tieši pret mūsu logu…”

Plkst. 16.00 K. Ulmanis dodas braucienā pa ielām ar sekretāru un adjutantu vaļējā automašīnā, Marijas ielā saucieni no pūļa „Lai dzīvo Latvija!”, „Lai dzīvo prezidents!”

Plkst. 21.00 Stacijas laukumā ieradās Armijas štāba bataljona vienība, kura izklīdināja tur esošo pūli. Turpmāk varasiestādes pilnībā kontrolēja situāciju galvaspilsētā.

Plkst.21.30 sākās Ministru kabineta un armijas vadības apspriede.

Pēc tās plkst.22.15 K. Ulmanis radiouzrunā (tai bija jāsaņem PSRS sūtniecības atļauja) paziņoja par valdības atkāpšanos un savu palikšanu valsts prezidenta amatā. Radiorunā tika apgalvots, ka viss notiek saskaņā ar abpusēju vienošanos un ienāk „draudzīgais karaspēks. Izskanēja vārdi: „Es palieku savās vietā, jūs palieciet savās!” Pēc runas prezidents ienācis pie blakuskabinetā esošajiem žurnālistiem.

K. Karulis: „Pēkšņi ierunājās kolēģis Mahtuss: Prezidenta kungs, vai tomēr nevajadzēja karot”? Pārējie esam pārsteigti, nemaz tik kareivīgs mums Mahtuss nešķita. Kolēģis viņš ir labs. Kaut ebrejs, viņš nevainojami runā latviski, dienējis Daugavgrīvas artilērijā. Prezidents pagriežas ieslīpi pret viņu: Jūs tā domājat? Un vai daudz tā domā? Mahtuss saka: Jā! – Un ko tas dotu? – Prezidenta balss ir nogurusi, tanī nav parastā spraiguma. Prezidents pagriežas un ieiet sēžu zālē.”

Kaprālis Ž. Tomsons: „Pienāca atkal nakts un pagāja… 17. jūnija rītā saules aptumsums… Latvija ieslīka tumsā – padevās pārspēkam, brutālai varai… Mēs nespējām vairs skatīties draugiem acīs, mēs nerunājām, bet skatījāmies kaut kur prom tālē, kur vēl mūsu brīvā debess. Mūsos bija kaut kas liels, varens pārlūzis…

Kā pātagas cirtiens klusumu pārtrauca pretgaisa aizsardzības telefoniskais ziņojums skaļrunī: „Krievu lidmašīnas virs Daugavpils!..” Sekoja augstums un virziens. Visu skati vērsās pret kapteini, kas ar savu garo papirosu nebeidza staigāt ap radio staciju, acīmredzot vēl ko gaidot. Gaidot pavēli kaujai. Bet klusēja radio stacija, klusēja plecīgais kapteinis. Tikai tā pleci likās kā sasēdušies, mugura kā ielīkusi…”

Komunistiskās pagrīdes dalībnieks Eduards Berklavs: „Ieraudzījuši 1940. gadā tankus Rīgas ielās, mēs bijām tikpat pārsteigti, kā jebkurš cits Latvijas iedzīvotājs, kaut gan es tajā brīdī biju pirmais vadītājs jaunatnes pagrīdes organizācijā. Kā vadītājs es piedalījos sanāksmē Mazā Jaunielā Vecrīgā, kur mūs pulcināja PSRS sūtniecība. Kā vēlāk visiem kļuva skaidrs, nolūkā nomaskēt savas nelietības ar mums – it kā sociālistiskās revolūcijas organizētājiem. Lai mēs būtu tie Ulmaņa varas gāzēji un jaunas valdības izraudzītāji. Īstenībā mēs nebijām ne vieni, ne otri.”

Metāldarbnīcas strādnieks Visvaldis Lāms: „Dienas vidū Marijas ielas bruģi sadrebināja tanku kāpurķēdes. Tās nebija nelielās karaspēka daļas, kas no Grīziņkalna kazarmām gāja garām mūsu darbnīcai uz 11. novembra parādi Uzvaras laukumā; milzu tērauda lavīna gāzās šurpu – tanks aiz tanka – pirmais kaujas rats zuda pie Pērnavas ielas, bet pēdējais nebija saskatāms. Nāca un nāca.. Brīdi pārtraukums, un atkal rūca motori, dimdēja tērauds. Bruģis bija balti nodauzīts, bet izturēja…”

Armija bija spiesta noraudzīties uz notiekošo, jo tāda bija pavēle. Neizturēja Vidzemes divīzijas komandiera vietnieks ģenerālis Jānis Ezeriņš, kurš mutiski pavēlēja 9. Rēzeknes kājnieku pulkam izrādīt pretošanos ienākošajiem padomju spēkiem un gatavojās tādu pavēli dot arī Madonas garnizonam. Kara ministrs un armijas komandieris pavēlēja Vidzemes divīzijas komandierim J. Ezeriņu atcelt no amata un apcietināt (tā tika izpildīta daļēji, atlaižot J. Ezeriņu atvaļinājumā).

18. jūnijs. No rīta pozīcijas Daugavā pretī Rīgas pilij ieņēma padomju karakuģis „Minsk”, savu lielgabalu stobrus vēršot pret prezidenta logiem. Šajā dienā Rīgā ieradās PSRS valdības „sevišķais pārstāvis” – Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, bijušais redzamāko personības kulta paraugprāvu ģenerālprokurors A.Višinskis. Ieradies pie K. Ulmaņa runāt par jaunās valdības sastādīšanu, tas centās ievērot etiķeti un, pats galvenais, līdzīgi visām padomju oficiālajām personām iepriekš, iestāstīt, ka Latvijas valstiskā neatkarība kā tāda tiks noteikti saglabāta, un tam gribēja ticēt gan K. Ulmanis, gan armijas vadība, gan Latvijas iedzīvotāji. Jo vairāk nekas neatlika.

Valsts pilnīga okupācija bija noticis fakts, turpmākajās dienās tika sākts okupēto teritoriju aneksijas process. Vēsturnieks, Saskaņas centra 10. Saeimas deputāta kandidāts Valdis Blūzma: „Ņemot vērā 16. jūnija ultimāta tekstu Latvijai, varētu runāt par garantijas okupāciju. Tiek ievests karaspēks, lai it kā izpildītu 1939. gada Savstarpējās palīdzības līgumu. Tādi gadījumi ir zināmi, piemēram, Otrā pasaules kara laikā Irānā, kad to okupēja PSRS un Lielbritānija, lai nepieļautu Vācijas karaspēka ienākšanu. Tomēr Latvijas 1940. gada okupācijai sekoja inkorporācija un aneksija. Līdz ar to jāsecina, ka tā tomēr nebija garantijas okupācija, bet tai bija citi, tālejošāki mērķi. Juridiski pēc 1940. gada 5. augusta, kad Latvija tika «uzņemta» PSRS, izveidojās stāvoklis, kad Latvija de iure bija okupēta, bet de facto – anektēta”.

19. jūnijs. Liepājā notika divi gājieni. Plkst. 15 apmēram 500 rūpnīcas „Tosmare” strādnieku ar sarkaniem karogiem devās uz PSRS konsulātu. Ņemot vērā pastāvošo aizliegumu pulcēties vairāk par 4 cilvēkiem, Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieks Viktors Hasmanis plānoja lietot izklīdināšanai militāru spēku, taču saņēma padomju komandieru kategorisku aizliegumu. Tāpēc viņš pats devās pretī demonstrācijai un vienojās ar priekšā ejošajiem, ka tiks ievērota kārtība. Pēc tam pats nostājās gājiena priekšā un gāja tam pa priekšu, bet gar malām sekoja policisti un karavīri. Vienlaicīgi gājienam sekoja divas padomju bruņumašīnas un divas smagās automašīnas, pilnas ar apbruņotiem matrožiem. Pie konsulāta tika izsaukti saukļi par draudzību ar Padomju Savienību. Otrs neliels gājiens notika vakarā, ap plkst. 20, un tajā skanēja pret K. Ulmani vērsi saukļi. Šajā dienā padomju karaspēks pārņēma savā kontrolē arī Liepājas tirdzniecības un dzelzceļa tiltus.

Oficiants Aleksandrs Bāris Rīgā: „Kāds krievs izkāpj no tanka. Tūdaļ steidzāmies pie viņa. Mums bija liels pārsteigums, jo krievs ar mums negribēja runāt un likās ļoti izbrīnījies. Īsi un strupi viņš mums paskaidroja, ka atsūtīts uz Latviju, lai atbrīvotu strādniekus. No kā viņš mūs gribēja atbrīvot, neuzdrošinājāmies jautāt, jo visiem bija zināms, ka dzīves standarts Padomju Savienībā ir daudz zemāks nekā Baltijas valstīs.”

Francijas sūtniecības sekretārs Žans de Boss: „Kopā ar sūtni Brīvdabas muzejā. Juglas šosejas malā neskaitāmas krievu karaspēka nometnes: ložmetēji, tanki, smagās mašīnas, pontoni. Viņi bez apstājas nāk no Ļeņingradas…”

20. jūnijs. PSRS karaspēks pilnībā pārņem varu Liepājā. No pagrīdes iznākušie komunisti organizē vēl vienu demonstrāciju, kuras likvidēšanai V. Hasmanis gatavojās izmantot armiju, karavīriem iepriekš atņemot patronas un durkļus, taču no Rīgas sekoja kategorisks K. Ulmaņa un kara ministra K. Berķa aizliegums lietot spēku pret demonstrantiem. Ģenerālis Komisarovs viņu patur mājas arestā, neļaujot dot nekādus rīkojumus, turklāt paziņo, ka uz tiltiem atrastas mīnas, kas bija pilnīgs izdomājums. Sarkanarmiešu apsargātie un pat vadītie (gājiena priekšgalā gāja bruņoti padomju karavīri) demonstranti ieņēma Aizsargu namu, prefektūru, pastu, laikrakstu redakcijas un cietumu, visur atstājot sarkanarmiešu sardzes vienības. Pēc tam pie V. Hasmaņa ieradās padomju flotes garnizona komandieris, pieprasot pilsētā esošo Latvijas armijas daļu pārvietošanu uz Kara ostu, kur kopš 1939. gada oktobra atradās padomju garnizons. V. Hasmanis prasību noraidīja, taču uzreiz pēc tam padomju matrožu vads ieņēma garnizona štābu.

Savukārt Rīgā iepriekšējā dienā iebraukušais A. Višinskis no rīta vēlreiz ierodas pie K. Ulmaņa un iesniedz PSRS sūtniecības sastādīto jaunās valdības sarakstu, turklāt rada valdības veidošanas šķietamību, apspriežot to ar K. Ulmani, kā arī ar vairākiem bijušajiem valstsvīriem – Ati Ķeniņu, Jāni Breikšu, Ansi Buševicu, kaut arī jaunās valdības sastāvs, tāpat kā Igaunijā un Lietuvā, jau saskaņots PSRS sūtniecībā vēl pirms 16. jūnija). Viņš praktiski nepievērš uzmanību brīvībā esošajiem nedaudzajiem Latvijas Komunistiskās partijas vadošajiem darbiniekiem.

Saraksts tika iesniegts K. Ulmanim reizē ar kārtējo apliecinājumu, ka tas patiesi nozīmē vienkārši valsts valdības maiņu. Un prezidents to izsludināja, turklāt, kā pierādījās vēlāk, tam bija noticējuši arī paši jaunās „valdības” locekļi, ieskaitot premjeru: Ministru prezidents un ārlietu ministra vietas izpildītājs Augusts Kirhenšteins (savas augstās balss dēļ sabiedrības ļauno mēļu ķircinātais mikrobioloģijas profesors, kuram nebija ne jausmas, ka viņa jaunākais brālis Rūdolfs – PSRS Izlūkošanas pārvaldes pulkvedis nošauts jau 1938. gadā…), iekšlietu ministrs – Vilis Lācis (rakstnieks, vēl pavisam nesen sēdēja blakus K. Ulmanim pēc sava romāna uzņemtās filmas „Zvejnieka dēls” pirmizrādē), sabiedrisko lietu ministrs – Pēteris Blaus (žurnālists un aizsargu komandieris), kara ministrs – atvaļināts ģenerālis Roberts Dambītis, tautas labklājības ministrs – Jūlijs Lācis (rakstnieks), tieslietu ministrs un finanšu ministra vietas izpildītājs – Juris Pabērzs (jurists, bijušais ministrs), Jānis Japers – satiksmes ministrs (inženieris). Dažas vietas valdība tika rezervētas komunistiem, ar kuriem pagaidām neviens neapspriedās. Par armijas komandieri tika iecelts pēc 1934. gada apvērsuma atvaļinātais ģenerālis Roberts Kļaviņš (šī iemesla dēļ dziļi patriotiskais, bet aizvainotais ģenerālis 1939. gada decembrī bija piekritis sadarboties ar PSRS izlūkdienestu).

Žurnālists Konstantīns Karulis: „Vakarā piezvanu A. Kirhenšteinam. Viņš ir stipri nervozs. Kad jautāju par trūkstošajiem ministriem, viņš sapīcis saka: „Vai jūs domājat, ka tos var tā, uz ātru roku paņemt? Ir kandidāti, arī tādi, kas paši piesakās, bet ne katru [PSRS] sūtniecība atzīst par labu. Un, ko atzīst, tie paši negrib nākt.” Jautāju, vai Sarkanā armija paliks Latvijā arī tad, kad jaunā valdība būs nostiprinājusies? „Es jūsu jautājumu nesaprotu. Mēs taču esam pilnīgi atkarīgi no sarkanās armijas. Kur viņa gribēs, tur viņa būs, un mums ar to ir jārēķinās. Padomju Savienība ir mūsu draugs, un mums no sarkanarmijas nav jābaidās!” „Vai Latvijai draud pievienošana Padomju Savienībai?” „Kādas muļķības jūs runājat! Višinskis vakar, kad bijām pie viņa ar visiem ministriem, pateica, lai stingri vēršas pret baumām, it kā Padomju Savienība grib okupēt Latviju. Latvija būs joprojām patstāvīga un neatkarīga valsts, un sarkanarmija Latvijas lietās neiejauksies. Tā nodrošinās mūsu neatkarību, un mēs varam būt droši, ka mums nedraud karš. Mūsu uzdevums tagad ir atjaunot valstī demokrātisku iekārtu!”

Žana de Bosa ieraksts dienasgrāmatā 20. jūnijā: „Mums šeit nav ilga palikšana. Latvijas aneksija Padomju Savienības sastāvā jau gandrīz notikusi, un latvieši ir izmisumā…”

21. jūnijs. Jaunās valdības sēdi atklāja Valsts prezidents K. Ulmanis, pasludinot to par sastādījušos. Savu atklāšanas runu viņš beidza ar ieteikumu „lojāli sadarboties ar mūsu zemē atrodošos Padomju Savienības karaspēku…” Atbildē A. Kirhenšteins sacīja: „Mēs centīsimies labi pildīt tos smagos pienākumus, ko esam uzņēmušies šai grūtā brīdī. Mēs pateicamies jums par jūsu darbību. Mums sen ir pazīstamas jūsu rūpes par tautas labklājību, izglītību un veselību… Šajā grūtā brīdī Jūs esat veicinājuši labas attiecības ar ārvalstīm, sevišķi ar lielo kaimiņu – Padomju Savienību. Mēs solāmies strādāt par Latviju, turpināt, varbūt citādām metodēm, to darbu, ko jūs, valsts prezidenta kungs, esat sākuši!” (K. Ulmanis paliek amatā līdz pat 21. jūlijam).

Tajā pašā dienā valdība pieņēma likumu par politisko ieslodzīto amnestiju, un 21. jūnijā no cietumiem tika atbrīvoti 253 politieslodzītie (apmēram puse no visas Latvijas Komunistiskās partijas biedriem). Vienlaicīgi Rīgā tika organizēta strādājošo demonstrācija, kuru pie PSRS sūtniecības nama uzrunāja PSRS sūtnis V. Derevjanskis un A. Višinskis, kurš runu beidza ar vārdiem latviešu valodā „Lai dzīvo brīvā Latvija! Lai dzīvo Latvijas Republikas un Padomju Savienības draudzība!”Pie valdības nama demonstrantus uzrunāja A. Kirhenšteins, solot sagatavot konstitūciju, un V. Lācis, solot atjaunot vispārdemokrātiskās tiesības un brīvības. Tajā pašā dienā sākās komunistiskās partijas juridiska legalizācija, kas faktiski jau bija noticis fakts.

Strādnieks – demonstrācijas dalībnieks Rīgā Visvaldis Lāms: „… Mēs likāmies turpu – protams, godīgi pa ietvi, kā visi citi ziņkārīgie. Droši varu apgalvot, ka šo ziņkārīgo skaits krietni vien pārsniedza pa ielas vidu maršējošo skaitu. Demonstranti nesa dažus sarkanos karogus [..] kaut kur Matīsa ielā, starp baptistu templi un Ziedoņdārzu, ziņkārīgie gājēji un demonstranti saplūda vienā blīvā pūlī. Tur dalīja skrejlapas [..] Tanki, bruņumašīnas visapkārt. Viens tanks nostājies Avotu un Matīsa ielas krustojumā, vienkārši uz tramvaja sliedēm, un mazliet komiski izskatījās, kā satiksmes regulētājs rāda brīvu ceļu demonstrantiem, aizšķēršļo ceļu tramvajam…Vai nu tramvajs tankam virsū triektos? [..] Cietuma vārti vaļā, pagalms pilns. Kāds no pagalmā iebraukušajiem tankiem grozīja savu bruņutorni un „riktēja” lielgabala stobru pret korpusa logiem…”

Žans de Boss: „16.30. Ejam uz Elizabetes un Kalpaka ielas stūri skatīties komunistu gājienu. Vairāki tūkstoši vīriešu un sieviešu ar sarkaniem karogiem, plakātiem, Staļina portretiem, Ulmani zākājošiem un Staļinu, Molotovu, Sarkano armiju un revolucionāro Latviju apsveicošiem saukļiem latviešu un krievu valodā….Dziesmas un izsaucieni, bet citādi tiek ievērota kārtība. Mums garām defilē visas priekšpilsētu padibenes – kurš ar sarkanu kokardi, kurš ar sarkanu apsēju vai sažņaugtu dūri. Tāds iespaids, ka taisnā ceļā ejam uz aneksiju [..] Šis gājiens man precīzi atgādina Maskavā 1930. gadā redzēto. Tie paši karogi, tie paši lozungi un saukļi.”

Šajās dienās komunistu partijas biedri veica aizsargu atbruņošanu dažos pierobežas pagastos un Grīvas pilsētā Ilūkstes apriņķī. Grīvas komunists Ksenofonts Stoļarovs 1970. gadā: „…Mūsu rīcībā jau bija daži desmiti šauteņu un visādu marku pistoles. Nolēmām arī atbruņot Nīderkūnos dzīvojošo policistu un dzelzceļu policistu, kas dzīvoja Grīvas stacijā [..] dzelzceļu policists, ieraudzījis, ka viņa mājai tuvojas apbruņoti cilvēki, aizslēdza durvis un sāka šaudīt. Viņš šāva pa vairākiem logiem cauri stiklam, skriedams no viena loga pie otra. Vai viņš šāva mērķtiecīgi vai tikai biedēja – nav zināms, jo neviens no ārā stāvošajiem necieta. Atbruņotāji vairākas reizes deva atbildes šāvienus logos [..] Nākamais uzdevums bija atbruņot aizsargus uz laukiem [..] Pēcpusdienā sakarnieki mums paziņoja, ka atbruņošana jāizbeidz, jo Tautas valdība pieņēmusi lēmumu, ka aizsargiem pašiem jānodod ieroči.”

Savā darba kabinetā nošāvās Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Atstātajā vēstulē viņš raksta: „Esmu cīnījies par Latvijas neatkarību un piedalījies tās uzbūves darbā. Nevēlos piedalīties Latvijas neatkarības iznīcināšanā.”

Jaunieceltais armijas komandieris R. Kļaviņš pirmajā pavēlē uzsver: „Mana pirmā prasība no ikviena un jums visiem ir – strādāt mierīgi to darbu, kāds katram uzticēts. Ikvienam virsniekam, instruktoram un kareivim ir jāsaprot, ka politiskie apstākļi, kur puse Eiropas deg kara liesmās, pavēloši no mums prasa visiem spēkiem un pēc labākās gribas izpildīt tās saistības un pienākumus, kādus mums uzliek ar padomju Savienību noslēgtais savstarpējās palīdzības līgums; pateicoties šim līgumam mēs esam bijuši pasargāti no kara un arī vienīgi šis līgums spēs mūs turpmāk pasargāt no tā…”

22. jūnijs-1. jūlijs. 22. jūnijā Višinskis un Derevjanskis pieprasa no Maskavas atsūtīt 10-15 cilvēkus, kas būtu „droši palīgi jaunajiem ministriem”. Jaunā valdība piesardzīgi reorganizē veco iekārtu – tiek likvidētas vairākas iestādes, uzņēmumos veidotas „strādnieku komitejas”, aizsargiem 3 dienu laikā jānodod ieroči (22. jūnijā), nomainīti vairāki ierēdņi, izveidots t. s. „policijas palīgdienests” (neraugoties uz to, V.Lācis 26. jūnijā norādīja policijai piedalīties kārtības nodrošināšanā gājienu un sapulču laikā, uzdodot šajos jautājumos stāties sakaros ar vietējo padomju garnizonu, kas norīkos šim uzdevumam karavīrus), atjaunota Latvijas pilsonība dažiem ārpus valsts esošajiem sociāldemokrātu līderiem (Bruno Kalniņam, Fēliksam Cielēnam, A. Rudevicam).

23. jūnijā Bolderājā notiek konflikts sadzīves līmenī starp Sapieru pulka virsnieka vietnieku Staņislavu Skuķi un trim brāļiem Kožeļeviem no Maskavas priekšpilsētas: karavīrs viņiem uzbrucis, jo tie saukuši „Lai dzīvo Staļins un Vorošilovs”. Policijas prefekts ziņoja: „Viens no Kužeļeviem ziņojis par notikušo Padomju Savienības karavīriem. Uz Bolderāju izraukušas 2 bruņu mašīnas. 2 virsnieki ieradušies notikuma vietā, ieradies arī Sapieru pulka pulkvedis-leitnants Konstants un dežūrvirsnieks. Ievadīta izziņa.”

25. jūnijā Aizsargu organizācijas štābam jāatstāj plašās telpas Bruņinieku (tolaik Aizsargu) ielā, pārceļoties uz mazākām Stabu ielā.

Žana de Bosa ieraksts dienasgrāmatā 25.-26. jūnijā: „Ātri atjaunojas Latvijas komunistiskā partija. Demonstrācijas ir nedaudz rimušās. Turpretī krastmalā pretī pilij sarkanie karogi izkārti pie visiem laternu stabiem. Jo Ulmanis joprojām ir Republikas prezidents, un ap viņa mītni uzrodas arvien jauni apvainojoši uzraksti. Tomēr avīzes aicina ievērot mērenību, un krievi pārmet latviešiem, ka tie neprot organizēt demonstrācijas. [..] Masveida atstādināšana no amatiem, aizsargu – līdz šim visnopietnāko valdības aizstāvju un kārtības uzraugu – atbruņošana. Runā arī par nacionalizāciju, par to, ka valsts pārņems lielos nekustamos īpašumus… Iestāžu tīrīšana rit pilnā sparā. Par policijas priekšnieku iecelts kāds bijušais dzelzceļnieks, kurš tikko izlaists no cietuma. Avīze „Segodņa” pieņēmusi jauno padomju rakstības stilu. Parādās jaunas komunistu lapeles. Kādas muļķības var lasīt avīzēs! Ja ticētu presei, it īpaši komunistu presei, iepriekšējās iekārtas laikā vispār nav bijis iespējams dzīvot, bet Latvija taču tika ļoti gudri pārvaldīta! Tas viss liecina par cilvēka nožēlojamo dabu. Rozā afišas latviski un jidišā vēsta par lielu mītiņu šovakar. Līdz šim tik tīrā pilsēta pamazām sāk zaudēt savu agrāko izskatu. Tik korektos policistus daudzviet nomainījuši noskranduši krievu zaldāti, kuri, kā pagadās, regulē satiksmi, vicinot sarkanu vai baltu lupatu nūjas galā.”

Vienlaikus A. Kirhenšteins turpināja pieņemt apsveikumus no amatpersonām un apjukušos ārvalstu diplomātus (26. jūnijā), jūnija beigās anulēja 1923. gada savienības līgumu ar Igauniju un vienošanos par Baltijas Antanti, vienlaikus īpašās apspriedēs spriež par to, kā turpmāk jāattīstās valsts ārējai tirdzniecībai. Tas notika veidā, kas apliecināja arī „valdības” pārliecību, ka Latvija saglabās neitralitāti. Turklāt pats A. Kirhenšteins apņēmās noskaidrot PSRS iestādēs, kā šajā virzienā jāplāno turpmākā darbība (ar kurām valstīm sadarboties, ar kurām nē).

Arī armijā tika uzsāktas t. s. karavīru komiteju vēlēšanas, Latvijas armijas daļām bija jāatstāj kazarmas, tās nododot Sarkanajai armijai, pašām izvietojoties skolās un citās nepiemērotās vietās. Rīgā tiek pieprasīts atbrīvot no iedzīvotājiem daudzas ēkas, nododot Sarkanajai armijai. 29. jūnijā kara ministrs R. Dambītis Rīgas radiofonā paziņoja, ka „katram karavīram jāzina un jāsaprot, ka Latvijas un Padomju Savienības draudzība ir varens un reāls spēks, kas kalpo mūsu valsts neatkarības, drošības un mierīga darba nodrošināšanai.” Armiju sāka dēvēt par „tautas” armiju.

Jūnija beigās, nesekojot nekādai starptautiskajai reakcijai uz notiekošo, Maskavā tiek nolemts sākt aneksijas procesu, dodot attiecīgu rīkojumu A. Višinskim Rīgā. No šī brīža visus lēmumus pieņēma Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (LKP CK), ko kontrolēja divi Komunistiskās internacionāles ierēdņi no Maskavas („S. Sergejevs” un „V. Vladimirovs” – personas ar pieņemtiem uzvārdiem), nevis „valdība”, kura tagad tikai apstiprināja šos lēmumus kā savus, nododot tos tālāk izsludināšanai K. Ulmanim.

Žans de Boss 28. jūnijā: „Pamatīgi izstaigāju Maskavas priekšpilsētu. Vairs neredz neviena policista. Tagad policijas vietā ir ne vien krievu zaldāti ar šauteni un zaldātu somu plecā, bet arī no visādiem iedzīvotāju slāņiem, precīzāk sakot, starp īstiem komunistiem savervēti palīgi. Nevīžīgi ģērbušies, neskuvušies, kailām galvām, sarkanu apsēju ap roku viņi pamanāmi jau pa gabalu. Nabaga pilsēta, kas agrāk bija tik rūpīgi uzturēta [..] Bet latvieši noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa.”

1. jūlijā komunistiskās partijas centrālkomiteja nosaka tautas saeimas vēlēšanu datumu uz 14.-15. jūliju (tajās pašās dienās „parlamenta” vēlēšanas tiek paredzētas arī Igaunijā un Lietuvā).

2. jūlijs. No izraidīšanas Zviedrijā atgriežas viens no sociāldemokrātu līderiem B. Kalniņš un pēc dažām dienām tiek iecelts par armijas politisko vadītāju. Kompartijas vadība paziņo, ka ieņems četru ministru posteņus valdībā.

B. Kalniņš vēlāk rakstīja: „Uzņēmos Latvijas armijas politiskā vadītāja amatu uz valstiskiem un nacionāliem motīviem nolūkā aizstāvēt nacionālās armijas intereses. Šo amatu uzņēmos uz tiešu armijas vadības lūgumu, un sarunas šajā lietā ar mani veda ģenerāļi Kļaviņš, Jeske un Hartmanis. Arī ģen. Balodis man paziņoja, ka viņš vēlas, lai es uzņemtos šo amatu [..] Padomju okupācijas pirmajās nedēļās armijas vadība un latviešu karavīru lielākā daļa vēl cerēja, ka varbūt padomju valdība turēs savus solījumus un ka, sadarbojoties ar Kirhenšteina valdību, var izdoties saglābt Latvijas neatkarību un pasargāt mūsu armiju.”

4. jūlijs. A. Kirhenšteina valdība pieņēma likumu par politiskajiem vadītājiem armijā un likumu par Saeimas vēlēšanām un nolēma nosūtīt pateicības telegrammu „PSRS tautu un visas pasaules darbaļaužu lielajam Vadonim Josifam Visarionovičam Staļinam”, kurā tika vēstīts par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, kuras atdod tautai brīvību: „Šajā lielajā vēsturiskajā brīdī Latvijas republikas valdība Latvijas tautas vārdā sūta Jums, visas pasaules darba tautas ģeniālajam Vadonim, pateicību par atgūto brīvību un taisnību. Lai dzīvo Latvijas un PSRS draudzība, lai dzīvo ciešā un nesaraujamā Latvijas Republikas un PSRS savienība, lai dzīvo darba tautas vadonis un labākais draugs Josifs Visarionovičs Staļins!”

Žans de Boss par redzēto braucienā no Kauņas: „Zaldātu vads, ko iesēdina blakusvagonā, ir vēl sliktāks par tiem, ko jau esmu redzējis: drūmas un trulas sejas, netīras un salasītas uniformas, šautenes iesietas auklās vai lupatās, apātiska izteiksme. Patiesi, krievu armija ir „daiļa” – vai nu tie būtu sargkareivji, kurus redz visās malās, zaldāti, kas klīst apkārt, vai nevīžīgi un slikti uzturēta tehnika – man neizdodas atrast nekā, kas viestu uzticību.”

5. jūlijs. Ministru kabinets pieņem lēmumu uzdot visām valsts un pašvaldības iestādēm iegādāties PSRS karogu. Vakarā LKP CK deva rīkojumu organizēt demonstrācijas zem Latvijas un PSRS karogiem, paužot atbalstu Saeimas vēlēšanām. Pēc tam, kad tika izskanēja lozungs par pievienošanos Padomju Savienībai, A. Višinskis, kurš vēl atzina to par pāragru, savā runā sacīja: „Es gribu jūs brīdināt, ka mēs stāvam šeit Jūsu priekšā kā Padomju Savienības pārstāvji. Mēs apzināmies visu tā vēsturiskā brīža nozīmīgumu, ko pārdzīvo Latvijas valsts un Jūsu draugi – Pad. Savienība. Mēs nepieļausim, ka jūsu domas un jūsu galvas pārņem kāda neprātīga fantāzija [..] Nost ar provokatoriem, kuri sēj jūsu vidū neapmierinātību, kuri tīko sašķelt mūsu rindas, kuri izplata visādas baumas un baumiņas un kuri cenšas graut uzticību jaunajai valdībai un mūsu kopējiem pūliņiem celt stabilu un nesatricināmu Latvijas un Padomju valsts savienību. Visi kā viens uz vēlēšanām, visi balsojiet par Latvijas darba tautas bloku!” Pēc šīs runas arī LKP CK pārstāvis bija spiests paziņot: „Latvijas Komunistiskā partija nav izgājusi ar lozungu par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Ar šādu lozungu izgājuši mūsu ienaidnieki, kas šodien iekļuvuši mūsu rindās. Tāpat Komunistiskā partija nav pret tautas pašnoteikšanās tiesībāmun izsludinātām Saeimas vēlēšanām.”

Īresvaldes darbiniece Rīgā Vallija Veščūne-Jansone: „…arī mums obligāti bija jāiet tautas demonstrācijā, jo kancelejas pārzinis tiem, kas neieradīsies, draudēja ar atlaišanu no darba. Nosodīt viņu grūti, viņš taču pats baidījās par vietu. Bet es viņu apmānīju! Man bija tāds kā maciņš, kā somiņa, kuru es, garām ejot, atstāju uz divričiem. Pēc pāris minūtēm notēloju izbrīnu un bailes – sak, mans maks pazudis. Pārzinis nezināja, ko darīt, beidzot palaida, piebilzdams, lai skrienot mudīgi! Man tik to vajadzēja…”

Žans de Boss: „Par [vēlēšanu] rezultātiem nav šaubu – mēs varēsim pārliecināties, kā valsts, kurā deviņdesmit procentu ir antikomunistu, Saeimā var ievēlēt deviņdesmit piecus procentus deputātu komunistu. „Labprātīgi un brīvprātīgi lūgtā” aneksija pienāks ātrāk, nekā mēs to gaidījām. [..] Plkst. 5.00 pils apkārtni apsargā bruņumašīnas un Sarkanās armijas posteņi. Baznīcas priekštelpa pilna ar karavīriem, un man ar pūlēm izdodas tur iespraukties. Šoreiz kārtību uztur krievi. Ap plkst. 6.00 demonstrantu kolonnas dodas gar [Francijas] sūtniecību. Tāds pats skats, kā pirms trijām nedēļām: cilvēki iet rindās ar neskaitāmiem sarkaniem karogiem rokās. Mazāk saukļu ar Ulmani, toties pirmo reizi uzraksti latviešu un krievu valodā, kas prasa pievienošanos PSRS. Tiek pieminēta četrpadsmitā sociālistiskā republika.”

6. jūlijs. Publicēta „Latvijas darba tautas bloka” vēlēšanu deklarācija „Par mieru, par maizi, par tautas brīvību”. Vairāki bijušie politiskie un sabiedriskie darbinieki ar dzejnieku Ati Ķeniņu, rakstnieku Kārli Skalbi u. c. priekšgalā izveido „Demokrātisko bloku” un gatavojas piedalīties vēlēšanās. Saraksta iesniedzēji saņem klusu piekrišanu savai darbībai personiski no A. Višinska PSRS sūtniecībā un no varasiestādēm, ieskaitot sabiedrisko lietu ministru un LKP sekretāru.

Šajā dienā notiek līdz šim lielākā cilvēku arestu akcija, kaut arī atsevišķi gadījumi regulāri notika jau kopš 17. jūnija. Tiek arestēti desmitiem nacionāli noskaņotu latviešu un krievu monarhistisko organizāciju locekļi Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. Turpmākajās dienās arestu intensitāte turpinās pieaugt un līdz augusta beigām tiks apcietinātas apmēram 500 personas (no viņiem – vismaz 104 krievi). Lielai daļai no viņiem tiks piespriests nāvessods.

7. jūlijs. Saeimas Centrālā vēlēšanu komiteja konstatēja, ka ierodas cilvēki, „lai aiz bezpartejiskas maskas kopotu visus tos elementus, kas nav izpratuši, ka vecā, demokrātijai naidīgā politika sabrukusi un ka mēģinājums stāties lielajam atjaunošanas darbam ceļā un bojāt mūsu attiecības ar mūsu lielo austrumu kaimiņu netiks ciests.” Tika uzstādīta nepieciešamība līdz ar kandidātu saraksta iesniegšanu uzrādīt vēlēšanu platformu „ar pierādījumiem, ka šī platforma darīta pieejama atklātībai.”

8. jūlijs. Iekšlietu ministrs, faktiski savdabīgi papildinot iepriekšējās dienas Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par sarakstu iesniedzējiem izvirzāmo prasību, aizliegumu tipogrāfijām pieņemt „jebkāda veida uz Saeimas vēlēšanām attiecošus iespieddarbus, kā arī izdot pasūtītājam jau iespiestos bez Sabiedrisko lietu ministrijas atļaujas.”

Vēl pirms šī rīkojuma „Demokrātiskais bloks” paspēj Rīgā iespiest savu vēlēšanu platformu, kurā paziņo savu vēlmi saglabāt brīvu, neatkarīgu Latviju un cieši sadarboties ar PSRS, paplašināt strādniecības un darba zemniecības tiesības, demokrātisko tiesību paplašināšanu, tās detalizēti uzskaitot.

Ministru kabinets pieņēma un K. Ulmanis pēc divām dienām izsludināja lēmumu par Aizsargu organizācijas likvidēšanu, sakarā ar to, ka „jaunajos varas apstākļos” tā „zaudējusi savu agrāko nozīmi” un „vispār nepieciešams visas militārās organizācijas sakļaut ar Latvijas armiju.”

9. jūlijs. Pārtraukta „Demokrātiskā bloka” vēlēšanu biroja darbība, to slēdzot. KP CK laikraksts „Cīņa” raksta: „…vēlēšanās visiem jānodod negrozīti un nesvītroti Latvijas darbaļaužu bloka kandidātu saraksti.” Vēl šajā dienā prese raksta: „Jaunais darba demokrātijas laikmets mūsu zemē nāk ar lietišķību. Nav vajadzīgas nekādas kandidātu saraksta sacensības, vajadzīga drošība, ka tautas intereses patiesi ir saeimā pārstāvētas, saprastas un piepildītas. Un ir skaidrs, ka citu reālu kandidātu saraksts nemaz nevar būt. Latvijas darba ļaužu bloks ir aptvēris visus, kas sastāda tautas pozitīvos, radošos spēkus; kas paliek ārpus tā, ir pagātnes atliekas. Tādos apstākļos ikviens tālāks saraksts nozīmētu politisku spekulāciju.”

Kā „demokrātijas sasniegums” tika atzīmēts apstāklis, ka vēlētājs nedrīkst sarakstā neko svītrot vai pierakstīt klāt.

10. jūlijs. Presē iespiests aicinājums „nepadoties musinātājiem, kas grib graut Latvijas darba tautas vienoto fronti”, tālāk raksturojot „Demokrātiskā bloka” mēģinājumu piedalīties vēlēšanās, „neraugoties uz to, ka visi patiesi demokrātiskie Latvijas iedzīvotāji jau pievienojušies Latvijas darba tautas blokam [..] Mūsu drošības sargi šo politisko avantūru ir laikā atklājuši un nodevuši lietas noskaidrošanu un atrisināšanu prokuratūrai.”

11. jūlijs. PSRS aizsardzības tautas komisārs izdod pavēli par Baltijas kara apgabala izveidi, uzdodot līdz 1. augustam izveidot tā pārvaldi Rīgā.

13. jūlijā: „Cīņa” raksta: „…Nevienam viņa privāto īpašumu neatņems, sevišķi sīkiem un vidējiem īpašniekiem neko neatņems [..] Urnā jāiemet vienīgi Latvijas darba tautas bloka kandidātu saraksts [...] Sarakstā nedrīkst strīpot kandidātu vārdus, ne arī pierakstīt jaunus. Saraksts jānodod negrozīts…”

14.-15. jūlijs. Notiek tautas saeimas vēlēšanas 1250 iecirkņos visā valstī. Otrajā vēlēšanu dienā Sabiedrisko lietu ministrija aicina tos, kuri vēl nav balsojuši: „Šodien ir vēlēšanu pēdējā diena, tāpēc pasteidzaties, lai vēlāk tiem, kas tagad šaubās – balsot vai nebalsot, nebūtu jākaunas no sevis, no saviem darbabiedriem, no līdzpilsoņiem, no visas Latvijas patriotiem un no saviem personiskajiem dokumentiem, kuros trūks iespieduma par piedalīšanos šī gada Saeimas vēlēšanās. Tāpēc visi, visi šodien pie vēlēšanu urnām!” Savukārt laikraksts „Rīts” 14. jūlijā paziņoja, ka katrs, kurš atturēsies no balsošanas ir „neapšaubāms tautas ienaidnieks”

Latvijas kara flotes virsnieks Hugo Legzdiņš, kurš šajā dienā bija Rīgā: „Tika dota īpaša pavēle: Piedalīties balsošanā! Paņēmu personības dokumentus un gāju uz 2. vidusskolas telpām Valdemāra ielā 3. Pie galdiņa ar uzvārda burtu L saņēmu vienu lapiņu ar tā saucamajiem Darba tautas bloka kandidātiem un norādījumus, lai balsojot. Sāku prasīt pēc citiem sarakstiem. Atbildēja, ka tādu neesot. Ko darīt? Pie urnas stāvēja divi krievu virsnieki ar pistolēm pie sāniem. Tātad, ja nebalsosi, bruņoti vīri visu novēro. Situācija nedroša – paņēmu biļetenu un gāju pie urnas…”

Vēlēšanu rezultāti: Nobalsojuši 94,8% no visiem vēlētājiem, no kuriem 97,8% atdevušas savu balsi par vienīgo kandidātu sarakstu.

16. jūlijs. Siguldā apcietināts un izvests uz Voroņežu bijušais ārlietu ministrs Vilhelms Munters ar kundzi un bērniem. Apcietināšanas brīdī klātesošais Rumānijas pilnvarotais lietvedis G. Nikolesku-Bučesti: „Vairāki padomju aģenti kopā ar jauno iekšlietu ministru ieradās vasarnīcā. Viņi paziņoja bijušajam ministram, ka viņš tiks pārvietots uz Krieviju kopā ar sievu un diviem bērniem, dodot vienu stundu laika sagatavoties ceļam [..] Aresta brīdī Munters sacīja man, ka padomju apsūdzībai nav pamata un ka tā tiek izvirzīta tikai kā iegansts padomju akciju attaisnošanai pret Baltijas valstīm un to eliti. Kā jūs redzat, G.P.U. nevēlas gaidīt lēmumu par Latvijas iekļaušanu Krievijā – cik drūma aktivitāte!”

Prese atreferē kompartijas sekretāra Ž. Spures runu, kurā tas, iedrošinot zemniekus, saka: „Neviens tagad par kolhozu ierīkošanu nav domājis un nedomās. Kolhozi mums neder.”

17. jūlijs. Sabiedrisko lietu ministrs pasludina, ka uzrunās un rakstos ir nepieļaujami lietot uzrunu „kungs” vai „kundze”, kuras vietā jālieto „pilsonis” vai „pilsone”.

18. jūlijs. Rīgā un citur tiek organizētas manifestācijas par godu jaunievēlētajai Saeimai. Rīgā manifestantus uzrunāja A. Višinskis: „Lai dzīvo brīvā Latvija! Lai dzīvo darba tautas bloks! Lai dzīvo darba Latvija! [..]Uz priekšu! Uz jaunu, priecīgu un laimīgu dzīvi ciešā, nesaraujamā un mūžīgā savienībā ar jūsu draugu lielo Padomju Sociālistisko Republiku Savienību! [..] Ir ļaudis, kas domā, ka šīs Saeimas vēlēšanas [..] it kā nozīmē Latvijas nacionālās brīvības, Latvijas valstiskās neatkarības beigas, Latvijas kultūras beigas un Latvijas tautas nākotnes, brīvās Latvijas, tautas beigas. Šīs runas, šo provokatorisko pļāpāšanu var viegli atspēkot. Paskatieties tikai uz austrumiem, kur uzlēkusi saule – gaiša saule – īstas nacionālās vienlīdzības saule, kur iznīcināta nacionālā nevienlīdzība, šovinisms, kur desmitiem un simtiem lielu un mazu tautu godina lielā Staļina vārdu[..]” Savukārt PSRS sūtnis V. Derevjanskis sacīja: „Latvijas tautas ienaidnieku mēģinājumi sašķelt vienību un kavēt darba tautas masu saslēgšanos ar provokatoriskām baumām un zemu, riebīgu aģitāciju cietuši pilnīgu neveiksmi. Strādnieki, zemnieki, karavīri un darba inteliģence nodeva savas balsis par Darba tautas bloka kandidātiem, jo strādājošie zina, ka šo bloku vada Latvijas komunistiskā partija [..]

Aviācijas pulka karavīrs Emīls Briedis: „Demonstrācijā vajadzēja piedalīties arī pulka pārstāvjiem. Atkal jaunums. Pavēle nāca no augšas. Valdemāra ielā no Ārlietu ministrijas balkona uz demonstrantiem noskatījās jaunās valdības ministri, jaunievēlētie Saeimas deputāti un arī visu notikumu organizētājs Latvijā – Višinskis, kuru bija apstājuši mūsu jaunie zemes saimnieki, sniegdami viņam paskaidrojumus. Garāmejošie pēc komandas sauca iemācītos saukļus un bļāva „urā!” Višinskim acīmredzot gribējās zināt, ko demonstranti izkliedz, un viņš jautājis blakusstāvošajam [kompartijas I sekretāram] Kalnbērziņam: Chto oni, svolochi, orut?” – bet turpat atradies mikrofons, un Višinska repliku saklausījuši ielas pretējā pusē zem liepām stāvošie.”

Īresvaldes kancelejas darbiniece Rīgā Vallija Veščūne-Jansone: „…arī mums obligāti bija jāiet tautas demonstrācijā, jo kancelejas pārzinis tiem, kas neieradīsies, draudēja ar atlaišanu no darba. Nosodīt viņu grūti, viņš taču pats baidījās par vietu. Bet es viņu apmānīju! Man bija tāds kā maciņš, kā somiņa, kuru es, garām ejot, atstāju uz divričiem. Pēc pāris minūtēm notēloju izbrīnu un bailes – sak, mans maks pazudis. Pārzinis nezināja, ko darīt, beidzot palaida, piebilzdams, lai skrienot mudīgi! Man tik to vajadzēja…”

Sabiedrisko lietu ministrija izdod rīkojumu ASV laikraksta „Chicago Tribune” speciālkorespondentam Donaldam Dejam 24 stundu laikā atstāt valsti, jo viņš „sistemātiski izķēmojis, sagrozījis un sakropļojis īsto priekšstatu par stāvokli Latvijā un vispār amerikāņu presi apgādājis ar melīgām un viltotām ziņām”.

19. jūlijs. Ministru kabinets pieņem un K. Ulmanis izsludina likumu, saskaņā ar kuru no saeimas sanākšanas brīža Valsts prezidenta amatu izpilda ministru prezidents A. Kirhenšteins.

Ieraksts Francijas sūtniecības sekretāra Ž. De Bosa dienasgrāmatā: „Vairākās lauku saimniecībās vēlēšanu laikā bijuši pacelti Latvijas karogi, bet pusmastā. Par to liels sašutums avīzēs. Cilvēki taču pauda Latvijas patiesās izjūtas.”

20. jūlijs. Vakarā Rīgā notiek bankets par godu valdības un Saeimas locekļiem, kurā piedalās A. Višinskis, V. Derevjanskis un Sarkanās armijas kontingenta vadošais sastāvs, kā arī Maskavas Lielās teātra mākslinieki.

A. Kirhenšteina sekretārs Vilis Stalažs: „Par profesora Augusta Kirhenšteina visai vājo orientēšanos tajā vidē, kurā viņš bija ierauts, vēl spilgtāk liecina šāds gandrīz neticams gadījums. Atzīmējot spožās sekmes Latvijas pārtaisīšanā, Rīgas pilī tika rīkots rauts. Pie visai bagātīgi klātā galda Baltajā zālē sēdēja viss varas nesēju augstākais slānis ar profesoru Kirhenšteinu kā „mājastēvu” galda galā. Kad jaunās sabiedrības elites prāti jau bija no rudzīša un „Aldara” pudelēm manāmi iesiluši, no savas vietas otrā galda galā piecēlās Latvijas kompartijas sekretārs Žanis Spure. Viņš palēcās uz krēsla, uzkāpa uz galda un parādes solī, ar kājām apgāzdams dzērienu pudeles un šķaidīdams porcelāna traukus, devās uz otru galda galu. Pie profesora Augusta Kirhenšteina bālās sejas Žaņa Spures kurpes apstājās. Iestājās klusuma brīdis. Tad Spure pacēla galvu kā gailis pirms dziedāšanas un pār siekalainajām lūpām izkliedza: „Jums jāredz, kas ir Cekas sekretārs!” Izbiedētie apkalpotāji saplēstos traukus gandrīz nemanot novāca, un dzīres turpinājās ar mūziku. Tās bija brīvās Latvijas bēres. Mūsu valsts jau bija nobendēta, nāca kārta latviešu tautai. Otrā dienā profesors, būdams ne vien ministru, bet arī valsts prezidents, man bailīgi čukstēja: „Vai Jūs zinājāt, ka tas Spure ir čekas sekretārs? Kas to būtu domājis!” Es jutos ārkārtīgi pārsteigts, ka profesors jauc Ceku, tas ir, Centrālkomitejas nosaukuma saīsinājumu, ar Čeku, kā saīsinājumā bija parasts dēvēt Viskrievijas Ārkārtējo komisiju – VČK. Krievu politiskie emigranti jau divdesmitajos gados šim biedējošajam saīsinājumam bija devuši savu ironisko atšifrējumu: „Vsjakomu cheloveku krishka”. Es atturējos profesoram viņa pārpratumu skaidrot, lai nepasvītrotu viņa gaužām vājo orientēšanos apstākļos, kuros tam uzdots spēlēt tik vadošu lomu [..] Profesors bija kā apsēsts uz vitamīniem. Sūkādams mežrozīšu tabletes, A. Kirenšteins bija nolēmis uzcelt vitamīnu fabriku arī Rīgā un šim nolūkam bija noskatījis kādu panīkušu vai bankrotējušu farmaceitisku ražotni ganību dambī. Atceros, ka profesors man lika sastādīt jaunā uzņēmuma tāmi. Es no sākuma pūlējos iztēlot, ka mums ar tāda uzņēmuma radīšanu nav vērts noņemties, jo Krievijā jau vitamīnus ražo, tātad tur ir veikti attiecīgie zinātniskie pētījumi un apgūta vajadzīgā tehnoloģija. „Nu ko Jūs!” iesaucās Kirhenšteins, „ko tie krievi jēdz un ko viņi var pienācīgi apgūt? Pie šīs ļoti perspektīvās lietas ir jāķeras klāt mūsējiem!”

Ieraksts Francijas sūtniecības sekretāra Ž. de Bosa dienasgrāmatā 20. jūlijā: „Vairs nav nekādu ilūziju. Cilvēki ir satriekti. Visas līdzšinējās vērtības ir apsmietas, noliegtas, sagrautas. Cik gan traģisks ir šo nabaga ļaužu liktenis, kuri nevar pat doties uz ārzemēm, jo latviešiem, lietuviešiem, igauņiem un poļiem izbraukšanas tiesības ir pilnīgi liegtas.”

21. jūlijs. Turpinās plašas virsnieku atvaļināšanas no armijas un atbildīgo ierēdņu nomaiņa. Prese ziņo par Autotanku brigādē notikušu virsnieku apspriedi, kurā politiskais vadītājs konstatējis trīs iespējas: „Strādāt laika garā, palikt malā vai strādāt pretī. Pēdējā iespēja nemaz nav diskutējama, jo tā izslēdz cilvēku no pārējiem, apzīmējot viņu par tautas ienaidnieku. Arī otrā iespēja nav vēlama, jo, visiem paliekot malā, mēs vairs nebūsim paši savas dzīves veidotāji. Atliek iespēja – strādāt laika garā, apzinoties, ka labi padarīts darbs būs labākais patriotisma pierādījums.”

Rīta prese raksta: „Latvijai uzlec jauna saule – miera un darba sargātāja, par kuru liela pateicība pienākas mums draudzīgajai, lielajai Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai un tās varenajai Sarkanajai armijai, kas ir stingrākais pasaules miera balsts. Padomju Savienība ar tās neuzvaramo Sarkano armiju ir ņēmusi savā apsardzībā Latvijas darba tautu un tās materiālās un kultūras vērtības [..]“

Plkst. 12.00 Vērmaņparkā sākas Baltkrievijas atsevišķā kara apgabala deju un mūzikas ansambļa koncerts „plašām tautas masām” un Nacionālajā teātrī sapulcējas jaunā Saeima. Izteiktajās runās skan slavinājumi padomju un nopēlums bijušajai Latvijas iekārtai.

Ž. Spure: „Izlemjot jautājumu par valsts varas raksturu Latvijā, mums vēlreiz jāvērš skati uz Padomju Savienību. Lielā vēsturiskā Padomju Savienības pieredze mums māca, ka tikai padomju vara ir īstā darbaļaužu aizstāve un sargātāja. Tikai padomju vara ir patiesa tautas vara, kur valda pati darba tauta – bez kapitālistiem, bez muižniekiem, bez lielajiem zemes īpašniekiem un tautas apspiedējiem [..] Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šī brīža pasludinās padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā. Latvija tiks pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku [..] Iekšlietu ministra biedrs V. Latkovskis: „Vispirms – sirsnīgs un patiesi izjusts paldies visas tautas labākajam draugam un vadonim, lielajam progresīvās cilvēces ģēnijam biedram Staļinam. Paldies par to, ka esam pasargāti no imperiālistu kara vētrām, paldies par to, ka esam atbrīvoti no mūsu pašu plutokrātiem, no mūsu pašu pseidonacionālajiem vienotājiem, saimnieciskajiem uzurpatoriem un garīgajiem mākleriem. Paldies brašajai, varenajai un neuzvaramajai strādnieku un zemnieku Sarkanajai armijai par īstā laikā sperto atbrīvošanas soli! [..]” Tiek pieņemta deklarācija par iestāšanos PSRS: „Tagad, kad Latvijas tauta ir gāzusi veco režīmu, apspiestības un beztiesības režīmu, un stājusies uz plaša un gaiša jaunas dzīves, jaunas valsts un sabiedriskās celtniecības ceļa, ir situsi lielā vēsturiskā stunda, kad galīgi un uz visiem laikiem jānojauc visi žogi starp Latviju un Padomju Savienību, kad likumīgā kārtā jānostiprina cieša, stabila Latvijas Republikas savienība ar PSRS. Tagad sanākusī Latvijas Tautas Saeima ir pārliecināta, ka tikai iestāšanās PSRS nodrošina mūsu valsts īstenu suverenitāti, mūsu rūpniecības, mūsu lauksaimniecības, mūsu nacionālās kultūras patiesu uzplaukumu, spožu un varenu Latvijas tautas materiālās un kulturālās labklājības kāpinājumu, varenu mūsu mīļās dzimtenes attīstību un zelšanu [..] Pamatojoties uz vienprātīgi izteikto Latvijas tautas gribu, Saeima nolemj lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS sastāvā kā savienoto republiku uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem PSRS sastāvā ietilpst Ukrainas PSR, Baltkrievijas un citas savienotās padomju sociālistiskās republikas.”

Tāpat Saeima nosūtīja plašas un pazemīgas pateicības telegrammas Staļinam, Molotovam un Kaļiņinam. Sēdē piedalās arī diplomātiskais korpuss. Francijas sūtniecības sekretārs Ž. de Boss: „Visa teātra ēka gan no iekšpuses, gan ārpusessarkani drapēta: sarkanas zvaigznes, Ļeņina un Staļina attēli, sarkanas rozes un neļķes. Rotājums pats par sevi jau ir vesels priekšnesums [..] Skriešus iedrāžas kāds armijas politiskais komisārs, prasa vārdu, uzlec tribīnē, ar teatrālu žestu atloka papīra lapu un gluži aizelsies nolasa latviešu karavīru deklarāciju, kurā prasīta padomju Latvija un pievienošanās Padomju savienībai. Nebeidzami aplausi, delīriskas ovācijas. Gluži kā nacionālajā konventā, taču šis ir pārāk rupjš farss. Ikreiz, kad tiek piesaukts Staļina vārds, klātesošie lec kājās un aplaudē. Nolasa veselu kaudzi telegrammu, kas atsūtītas pēc pavēles vai pat sacerētas blakus telpā. Diplomātiskais korpuss pamazām atstāj zāli. Gaiteņos valda tāds troksnis, ka komunistu komisāri liek aizvērt ložu durvis. Delegācijas un oratori seko cits aiz cita. Neviens nezina, kad tas varētu beigties. Diplomāti izklīst. Trijos vairs nav neviena.”

Saeimas sanākšanas brīdī – plkst. 12.00 Valsts prezidents K. Ulmanis nodod amatu ministru prezidentam A. Kirhenšteinam. Plkst. 12.30 pilī ieradās PSRS sūtnis Derevjanskis un paziņoja, ka plkst. 15.00 K. Ulmanim jāizbrauc uz PSRS.

Notiek pēdējā goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa. Sapulcējas liels cilvēku pūlis. Jelgavas skolotāju institūta students Arturs Neparts: „…sametām kopā naudu un kādā puķu veikalā ap Elizabetes ielu izpirkām visas sarkanās un baltās rozes – bija krietns klēpis. Kad Štāba rota ar orķestri, nākdama no Vienības laukuma (tagad – Esplanādes) puses, bija pieminekļa ziemeļu pusē, mēs trīs izgājām pie pieminekļa. Vika nolika ziedus. Brītiņu pastāvējām ar noliektām galvām. Tad apgriezāmies un pēc apmēram 10 soļiem katrs uz savu pusi iejukām cilvēkos, kuri todien ap pieminekli bija sapulcējušies varen lielā skaitā un mums uzgavilēja.”

Vakarā Rīgā organizēta kārtējā „tautas manifestācija”, kuru atkal uzrunā Višinskis, apsveicot ar iestāšanos PSRS un ieiešanu jaunā pasaulē no kapitālistiskās „cilvēces kultūras bojāejas pasaules”, kas balstījās uz cilvēka verdzināšanu, asiņainiem kariem un nabadzību.

22. jūlijs. Tautas saeima pasludina zemi „par tautas īpašumu” un pieņem lēmumu par banku un lielo uzņēmumu nacionalizāciju. Cenu inspekcija kopā ar policiju izdara reidu apavu un apģērbu veikalos, konstatējot, ka sākusies masveida preču izpirkšana. Kā īpaši kliedzošs pārkāpums atzīmēts fakts, ka Marijas ielā tirgotāji pārdevuši vienam pircējam 10 pārus zeķu, 12 pāru bikšu, 6 pārus kurpju, vairākas gultas segas, vairākus kabataslakatiņus u.t.t. Vēl – „dažos gadījumos neprecējušies iegādājušies dučiem bērnu veļas komplektus. Katram vaininiekam jāsaņem pelnītais sods [..] Sodīto pilsoņu vārdus publicēs presē, lai visa tauta zina par viņu „izcilajiem varoņdarbiem”.

23. jūlijs. Sakarā ar pēdējā laika „pastiprināto pieprasījumu, Cenu inspekcija izdod rīkojumu, saskaņā ar kuru „visus vilnas, pusvilnas un kokvilnas ražojumus, apavu, virsādu, zoļādu, apģērbu ādas, apavu, ādas apģērbu un jebkuru citu ādas izstrādājumu pirkumi tirgotājiem obligāti jāatzīmē pircēja pasē ar attiecīgu ierakstu.” Tāpat rīkojums noteica, ka aizliegts iegādāties apavus vai vilnas jeb pusvilnas uzvalkus (vai audumu to izgatavošanai) personai, kurai jau ir divi pāri valkāšanai derīgu ielas apavu vai uzvalki (sievietēm – svārki, kostīms u.c.). Tas pats attiecās arī uz mēteļiem. Pircējam, iegādājoties preci, bija jāraksta apliecinājums, norādot, „cik daudz norādīto preču viņam jau ir”. Par nepareizu ziņu sniegšanu pircējam draud naudas sods līdz 50 000 latu vai cietums līdz 1 gadam.

ASV Valsts sekretāra vietnieks S. Velless paraksta deklarāciju, kurā uzsver ASV valdības nosodošo rīcību pret PSRS politiku Baltijā: „Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas ir izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti [..] Savienoto Valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga tā būtu, iejaukšanos suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās lietās.”

24. jūlijs. Nevēlēdamies izpaust sev zināmo informāciju par Latvijas izlūkdienestu, pašnāvību nošaujoties izdarīja bijušais Armijas štāba Informācijas (izlūkošanas) daļas priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš, kuram draudēja arests.

Prese ziņo: „Kamēr strādnieks un darba zemnieks lej sviedrus, ražodams un stiprinādams jauno kārtību, atrodas pilsoņi, kas ārēji gan izrāda sajūsmu un liekas esam pilnvērtīgi jaunās Padomju Latvijas pilsoņi, bet iekšķīgi jaunajai kārtībai un dzīvei netic. Šie pilsoņi, domādami, ka gaidāms preču trūkums un paļaudamies dažādām provokatoriskām baumām, nestrādā ražīgu darbu, bet pārplūdina un apgrūtina veikalus [..] Pēdējās dienās notiek vēl neredzētas parādības pie Rīgas apģērbu un apavu veikaliem, kur šie jau pietiekoši ar apaviem un drēbēm apgādātie pilsoņi rada sastrēgumus [..] daudzi no šiem traucējumu radītājiem uzskatāmi par sabotieriem un provokatoriem, kas ar savu rīcību – šajā gadījumā pārmērīgu iepirkšanu, grib panākt stāvokli, lai katrs jaunās iekārtas pretinieks varētu teikt, ka, lūk, vecās iekārtas laikā bija viss, turpretim tagad trūkst apavu un drēbju.” Cenu inspekcija ierobežo iegādājamo ziepju daudzumu un prese publicē par „preču iepirkšanu pāri normālam patēriņa daudzumam” sodīto pirmo personu vārdus.

Rīgas pilsētas valde, pārdēvē 15. maija laukumu (tag. Doma laukumu) par 17. jūnija laukumu un, „cildinot Sarkanās armijas nopelnus latviešu tautas atbrīvošanā no fašistu jūga”, Aizsargu ielu (tag. Bruņinieku ielu) – par Sarkanarmijas ielu, Vienības laukumu – par 21. jūlija laukumu, kā arī, „slavinot kopīgās tēvijas galvaspilsētu” – Latgales ielu par Maskavas ielu.

Tiek slēgta Latvijas Skautu centrālā organizācija, turpmākajā dienās – pakāpeniski gandrīz visas jaunatnes, profesiju, nacionālo minoritāšu organizācijas un biedrības.

25. jūlijs. Intervijā presei jaunieceltais ārlietu ministra biedrs Andrejs Jablonskis apgalvo, ka „mūsu nacionālā patstāvība paliks neskarta arī turpmāk” un Ārlietu ministrija turpinās darbu kā ārlietu tautas komisariāts.

26. jūlijs. Ministru kabinets atceļ no amata sūtni Londonā Kārli Zariņu „disciplināru pārkāpumu dēļ” un nodot lietu prokuratūrai viņa saukšanai pie kriminālatbildības. Tiek pasludināts, ka visi Latvijas kuģu kapteiņi, kuri nepakļausies valdības pavēlei atgriezties dzimtenē, tiks uzskatīti par valsts nodevējiem un pasludināti ārpus likuma, turklāt „kopā ar viņiem sauks pie atbildības arī viņu ģimenes un tuvākos radiniekus.” Finanšu ministrs izdod rīkojumu juvelieru veikaliem nodot Latvijas bankas „glabāšanā” dārgmetālus un dārgakmeņus.

Rīgas pilsētas prefekts saņem PSRS karaspēka vadības lūgumu „visus Rīgas privātēkās esošos brīvos dzīvokļus ieskaitīt viņas rīcībā karaspēka vajadzībām”.

29. jūlijs. Tāds pats liktenis, kā K. Zariņu 26. jūlijā, piemeklē arī sūtni Vašingtonā Alfrēdu Bīlmani un pilnvaroto lietvedi Argentīnā un Brazīlijā Pēteri Oliņu. Turpmākajās dienās – arī vēl vairākus diplomātus.

Rīgas centrā sākas masveida dzīvokļu atbrīvošana Sarkanās armijas virsnieku vajadzībām. Francijas sūtniecības sekretārs Ž. de Boss: „12 stundu laikā tika iztīrīts vecais kvartāls (Hanzas iela – Valdemāra iela). Visas mēbeles sakrāva smagajās mašīnās. Jo ļaunāk tiem, kuri tajā brīdī atradās Jūrmalā. Viņu dzīvokļu durvis tika uzlauztas. Radio, šķiet, šo ziņu pārraidīja pusnaktī. Visam bija jābūt sagatavotam līdz plkst. 18. Krievi un latvieši palīdzēja nabaga evakuētajiem.

30. jūlijs. Pēcpusdienā Tautas saeimas delegācija (14 komunisti un 6 t.s. „progresīvie bezpartejiskie) izbrauc uz Maskavu lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Stacijas laukumā notiek mītiņš.

Sūtņi Londonā un Vašingtonā tiek pasludināti kā valsts nodevēji ārpus likuma, viņiem tiek atņemta pilsonība un konfiscēts īpašums.

Bijušais Rīgas latviešu biedrības nams vairāku valdības ministru klātbūtnē tiek svinīgi nodots Sarkanās armijas rīcībā, kas izveido tur „Sarkanās armijas namu”. Pasākumā Ž. Spure saka: „Mēs atdodam klubu tiem, kas palīdzēja viņu iegūt [..] Šīs telpas būs tās, kur Sarkanā armija varēs parādīt, ko viņa 20 gados ieguvusi biedra Staļina vadībā.” Pasākumu noslēdza plašs Sarkanās armijas koncerts.

Armijas politisko vadītāju sapulcē Rīgā konstatēts, ka garnizonos novērojama „pastiprināta alkohola lietošana”, karavīri iesaistās „huligāniskos aktos un pat zaimo tagadējo iekārtu un pārmaiņas armijas dzīvē [..]“

31. jūlijs. Ministru prezidenta vietas izpildītājs Vilis Lācis paraksta pavēli par bijušā kara ministra Jāņa Baloža un viņa ģimenes locekļu „izsūtīšanu no Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorijas un nosūtīšanu uz Padomju Sociālistisko Republiku savienību”.

Latvijas Saeimas delegācija, apraksti par kuras jūsmīgo sagaidīšanu PSRS parādās presē, Maskavā apmeklē Ļeņina mauzoleju, noliekot vaiņagu, un PSRS Lauksaimniecības izstādi.

2. augusts. Rīgas pilsētas pašvaldība pieņem lēmumu iegādāties pilsētas bibliotēkām Ļeņina un Staļina rakstus.

5. augusts. PSRS Ausgtākā Padome ar personisku Staļina piedalīšanos, noklausījusies delegācijas lūgumu un to atbalstošo Uzbekistānas pārstāvja Ahunbabajeva runu, vienbalsīgi nolemj „izpildīt Latvijas Saeimas lūgumu un uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS [..]” Jau iepriekšējā dienā tas pats bija noticis ar Lietuvu, bet nākošajā – notika ar Igauniju.

Vakarā Rīgā notika iepriekš ļoti rūpīgi organizēta, plaša „tautas demonstrācija” par godu šim notikumam, kurā piedalījās arī Sarkanās armijas vienības. Kompartijas vadība, valdība, PSRS sūtnis Derevjanskis, sūtniecības sekretārs Vetrovs un Sarkanās armijas pārstāvji demonstrantus ar plašām uzrunām sveica pie Drāmas (bijušā Nacionālā) teātra. M. Vetrova runas fragments: „Šinīs neaizmirstamajās, vēsturiskajās dienās jaunās Padomju Latvijas darbaļaužu, daudznacionālās Padomju Savienības darbaļaužu sirdis un domas vēršas uz cilvēces ģēniju, gaišo miera lāpu, staļiniskās konstitūcijas ģeniālo radītāju, mūsu sauli – lielo Staļinu! [..] Staļins tas ir Ļeņins šodien. Ar Staļina vārdu saistīta trockistu bandu un citu oportūnistu – ar ārzemju izlūkdienestu algādžu satriekšana. Ar Staļina vārdu saistīti mūsu ārējās politikas spožie panākumi. [..] lai dzīvo mūsu prieks, mūsu laime, mūsu saule – lielais Staļins! [..]“

6. augusts. Ministru kabinets un Komunistiskās partijas centrālkomiteja nosūta pateicības telegrammas J. Staļinam un V. Molotovam. Izvilkumi no pirmās: „Visas pasaules darbaļaužu lielajam vadonim biedram Staļinam. Dārgais Josif Visarionovič! Patiesā sajūsmā par Padomju Latvijas uzņemšanu lielajā Padomju Sociālistisko Republiku saimē sūtām Jums, mūsu vadoni un skolotāj, dārgais biedri Staļin, vissirsnīgākos un izjustākos sveicienus un izsakām visdziļāko pateicību par mums sagādāto iespēju celt Jūsu vadībā sociālismu savā zemē. Ilgus gadus smagajā pagrīdes darbā mēs sekojām Jūsu lielajai mācībai, kas vienmēr bija par vadošo zvaigzni cīņā pret reakcionāro diktatūru. Jūs, dārgais biedri Staļin, esat izvadījuši mūs cauri visiem diktatūras spaidiem uz labāku, saulaināku nākotni. Jūs palīdzējāt mums ieslēgties sociālisma cēlēju rindās. Visa Latvijas darba tauta ir ar Jums un par Jums! Visa Latvijas darba tauta vēl nekad nepieredzētā apgarotībā un Jūsu vadībā ar vislielāko enerģiju un entuziasmu pārveidos savu laimīgo dzīvi uz Staļina konstitūcijas pamatiem. Visa Latvijas darba tauta pateicas Jums, mīļotais biedri Staļin, par to, ka Jūs devāt darbaļaudīm patiesu brīvību. Tikai tagad ar padomju varas nodibināšanu Latvijā, ar Latvijas iestāšanos lielajā sociālisma zemes tautu saimē, mēs esam atraduši savu īsto tēviju [..] Lai dzīvo Marksa-Engelsa-Ļeņina-Staļina neuzvaramais karogs! Lai dzīvo visas pasaules darbaļaužu ģeniālais un mīļotais vadonis, mūsu dārgais Staļins!”

Tiek slēgtas visas Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārzemēs.

7. augusts. Ministru kabinets pieņem lēmumu par pāriešanu uz Maskavas laiku no 8. augusta plkst. 24.00.

8. augusts. Francijas sūtniecības sekretārs Žans de Boss: „Pēdējā laikā ļoti daudz arestu: tiek aizturēti baltie krievi, poļi, latvieši… Politcietums ir pārpildīts. Visas šīs operācijas notiek naktī, un cilvēki liekas gulēt, vaicādami sev, vai rītu sagaidīs savās mājās…”

Autors ir vēsturnieks, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors

March 14, 2014 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: