gulags_lv

Jaunpienesumi_vietnei_"Noziegumi_pret_cilvēci._Crimes_against_Humanity._Latvian_Site" http://lpra.vip.lv

Guntis Kalme: Politiskais déjà vu

Dr. Guntis Kalme, Lutera akadēmijas docents. 2014. gada 15. marts 

Par déjà vu (jau redzēts – franču val.) sauc sajūtu, ka notikums ir piedzīvots jau agrāk, neatkarīgi, vai tas ir bijis, vai nē.

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada déjà vu – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem. Bet déjà vu sajūta – esam to jau piedzīvojuši – nepamet.

Šī sajūta pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tā nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, “jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz vietas. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

Vēsturē ir parametri, kas atkārtojas. Tāpēc no tiem ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: “Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Leģiona atceres dienas nozīme. Mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi. Tas nozīmē, ka bijām ko iemācījušies. Vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns. Déjà vu.

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

Noliegt leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: “Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim. Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

16. marta jautājums ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz “tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

March 16, 2014 Posted by | 16.marts, krievu impērisms, Leģions, Okupācija, Okupācijas sekas | 2 Comments

Latvijas okupācijas hronika. Aculiecinieku vēstījums

Baltie_krusti_me_a_kapi_edijs_palens-media_large
Baltie krusti Meža kapos, pieminot komunistu nobendētos Latvijas iedzīvotājus. Foto: Edijs Pālens, LETA

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons pirms pāris gadiem sastādīja Latvijas okupācijas 1940.gada hronoloģiju. Kā pats raksta “Ir”, – “pārskatu, izmantojot Rietumos populāro metodi – caur liecinieku teikto”.

Latvijas okupācijas notikumi 1940.gada vasarā šodien velk skaudras paralēles ar notikumiem Ukrainā, kur svētdien Krimā notiks “referendums” zem Krievijas armijas stobriem par “brīvprātīgu” autonomijas pievienošanos Krievijai.

Notiekošais Ukrainā liek domāt arī par Latvijas neatkarību šodien, tās trauslumu un paralēlēm Eiropā. Šīs paralēles ne reizi vien jau vilktas arī citu autoru rakstos portālā Ir.lv, pieminot gan Austrijas anšlusu, gan minhenismu.

Publicējam Ērika Jēkabsona sastādīto Latvijas okupācijas hronoloģiju aculiecinieku vēstījumā.

1940. gada 14. jūnijs-augusta sākums

1939. gada 23. augusta Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgumā Somija, Latvija un Igaunija, bet 28. septembrī abu šo valstu līgumā par draudzību un robežām – arī Lietuva tika iekļautas Padomju Savienības „interešu sfērā”. Sekoja Polijas valsts bruņota iznīcināšana, ko saskaņoti veica Vācija un PSRS, un, tai vēl nebeidzoties, pirmie ultimāti Baltijas valstīm, pieprasot savstarpējās palīdzības līgumu parakstīšanu. Katra no Baltijas valstu valdībām, nostādītas no vienas puses atklātu agresijas draudu un.

No otras puses – neatkarības saglabāšanas solījuma priekšā parakstīja līgumus, kas paredzēja padomju karaspēka bāzu izveidi to teritorijā (bāzu garnizonu skaitliskais sastāvs bija līdzvērtīgs vai pat augstāks par nacionālo armiju skaitlisko sastāvu). Ultimātam nepakļāvās vienīgi Somija, sekoja ilgs un asiņains karš ar PSRS, teritorijas un cilvēku zaudēšana, taču tika saglabāta neatkarība.

Somijas valdība izpelnījās nosodījumu no ievērojamas savas sabiedrības daļas – Baltijas valstis pieņēma ultimātus, nezaudēja teritoriju un tūkstošiem kritušo, kas par to, ka ielaida padomju garnizonus? Šādi pārmetumi skanēja tikai līdz 1940. gada jūnijam… Pēc tam to vairs nebija.

1940. gada jūnija sākumā – laikā, kad visas pasaules skatieni bija pievērsti lielvalsts Francijas agonijai zem Vācijas triecieniem Eiropas rietumos, PSRS valdība izšķīrās par militāru agresiju pret Baltijas valstīm. 4.-7. jūnijā pie to robežām tika sakoncentrēts milzīgs karaspēks, kas bija apmēram desmit reižu lielāks par Baltijas valstu armijām: vismaz 541 000 kājnieku, 3938 tanki, 2516 lidmašīnas, jūras un gaisa desanta vienības, karakuģi un NKVD karaspēks, kurš gatavojās veikt tūlītējas masveida deportācijas (cita starpā 10. – 15. jūnijā NKVD sagatavoja 56 000 Baltijas valstu armiju karagūstekņu izvietojuma plānu biju nometnēs-arī aprīlī nošauto poļu virsnieku vietās).

Naktī no 5. uz 6. jūniju un 7. jūnija vakarā uzbrukuma plāns tika apspriests Kremlī paša Staļina vadībā. 13. jūnijā Sarkanās armijas Galvenās Politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss pavēlē armijas politiskajiem darbiniekiem paziņoja, ka „Lietuva, Igaunija un Latvija kļūs par padomju priekšposteņiem… Sarkanā armija palīdzēs darba tautai atbrīvoties no kapitālistu-muižnieku kliķes kundzības… Gatavošanās uzbrukumam jātur vislielākajā slepenībā.”

14. jūnijs. Ārlietu tautas komisārs telegrammā pilnvarotajiem pārstāvjiem Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Somijā norādīja: nav likvidēta 1934. gadā noslēgtā un vienīgi diplomātisko sadarbību paredzošā Baltijas Antante (1939. gada oktobrī viņš pats bija paziņojis Latvijas ārlietu ministram V. Munteram, ka tā viņu neinteresē „ne mazākā mērā”), aktivizējusies militārā sadarbība (militārpersonu savstarpējas vizītes), žurnālā „Revue Baltique” Lietuvas premjerministrs neesot neko cildinošu pateicis par PSRS. Ziņojums bija domāts „orientācijai”, taču faktiski bija gatavojamo ultimātu izklāsts diplomātiem. Šajā pašā dienā Sarkanā armija un flote uzsāk pilnīgu Baltijas valstu blokādi no jūras puses un Igaunijas gaisa telpas blokādi, bet pusdienas laikā padomju kara lidmašīnas notrieca Somijas pasažieru lidmašīnu, kas bija no izlidojusi no Tallinas uz Helsinkiem. Visi apkalpes locekļi un pasažieri gāja bojā jūrā.

Tajā pašā dienā tika iesniegts ultimāts Lietuvai, prasot nomainīt valdību, ievest neierobežotu karaspēka „papildkontingentu” un tiesāt „par padomju karavīru nolaupīšanu” atbildīgās amatpersonas.

Nakts uz 15. jūniju. Plkst. 3 apmēram 100 padomju robežsargu uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona sardzes namam Masļenkos, pārsteidzot un nogalinot trīs robežsargus, divas robežsargu sievas un vienu bērnu, bet 10 robežsargus un 27 civilpersonas aizvedot sev līdzi pāri robežai un ēku nodedzinot. Latvijas puse nākošajā rītā izveidoja izmeklēšanas komisiju, kura uzsāka darbu.

Lietuvas valdība, pēc garas nakts sēdes, plkst. 7.00 rīta izlēma pieņemt padomju prasības. Tajā pašā naktī notika padomju karavīru uzbrukums lietuviešu robežsargu postenim, nogalinot vienu robežsargu.

15. jūnijs. Plkst. 17.15 padomju tanki sasniedza Kauņu, Lietuvas prezidents bēga uz Vāciju un vakarā Lietuvā ieradās padomju valdības „īpašais pārstāvis” V. Dekanozovs, uzsākot jaunas valdības veidošanu. Rīgā Ārlietu ministrija sazinājās ar ASV, Francijas un Vācijas sūtņiem, taču viņi izteikuši tikai nožēlu par padomju rīcību – viņu valdībām šajā brīdī, „kad rietumos plosās karš, nav iespējas iejaukties Austrumeiropas notikumos.”

Jau dienā visās Latvijas armijas daļās izsludināta trauksme, arī Aviācijas pulka kaujas lidmašīnas devās uz rezerves lidlaukiem. Aviācijas pulka kaprālis Žanis Tomsons: „Kaujas personāls nakti pavadīja pie lidmašīnām… Klusums, draudīgs klusums. Pie radio stacijas, kopš vakardienas pēcpusdienas staigāja lidlauka vecākais virsnieks kapteinis J. Pagrods, staigā ar savu ļoti, ļoti garo papirosu, kam uguns laikam neizdzisa arī ēdot….”

2.Ventspils kājnieku pulka 5.rotas kareivis Boriss Golubovs: „Šodien visi karavīri staigā satraukti un drūmi. Visus satraucis radio ziņojums. Padomju karaspēks pēkšņi pārgājis robežu. Notikusi sadursme ar Latvijas robežsargiem. Trīs latvieši nošauti, apmēram desmit paņēmis pad. karaspēks. Un kāpēc viņiem ienāca prātā tādā veidā rīkoties? [..] Sākas! [..] Pēc vakariņam pavēle: sagatavot pilnu kaujas formu un pārgājienu somā visas nepieciešamās mantas [..] visi mūsu puiši uzņēma šo lietu diezgan mierīgi. Pat kārtojot mantas, bļaustījās un dziedāja dziesmas. Domāju, ka tas tāpēc, ka daudzi vēl nesaprata stāvokļa nopietnību [..] Daudzi aizgāja gulēt pusizģērbušies. Visu nakti gaidījām pavēli par došanos ceļā. Bet uz kurieni?”

16. jūnijs. Plkst. 13 Maskavā sūtnis Fricis Kociņš ieradās Ārlietu tautas komisariātā ar Masļenku incidenta iepriekšējās izmeklēšanas rezultātiem. Tika uzaicināts pie telefona un Molotova sekretārs pieprasīja sūtņa ierašanos Kremlī plkst. 14 (plkst. 13 pēc Latvijas laika). Tur Molotovs nolasīja PSRS ultimātu un paziņoja, ka atbilde tiks gaidīta līdz plkst. 23.00. Viņš pieprasīja valdības atkāpšanos un paziņoja, ka sarunas ar K. Ulmani par jaunas valdības sastādīšanu vedīs PSRS pilnvarotais pārstāvis vai speciāla pilnvarota persona.

Molotovs nepievērsa uzmanību Kociņa pēc iepazīšanās ar tekstu paustajiem iebildumiem par to, ka Lietuva nav pievienojusies Igaunijas un Latvijas 1923. gadā noslēgtajam militārās sadarbības līgumam, kā arī mēģinājumiem panākt ultimāta termiņa pagarināšanu, lai varētu personiski izlidot uz Rīgu ar ziņojumu, un kategoriski pieprasīja atbildi noteiktajā laikā. Tāpat viņš paziņoja, ka Latvija „pagaidām” tiks ievesti papildus divi armijas korpusi. Tieši tāds pats ultimāts iesniegts arī Igaunijas valdībai.

Plkst. 16 Kociņam izdevās sazvanīt Ārlietu ministriju Rīgā un viņš nolasīja ultimāta tekstu V. Munteram. Rīgā K. Ulmanis apspriedās ar armijas vadību: tā apliecinājusi, ka nav iespējams sekmīgi pretoties, tas nozīmētu ne tikai armijas iznīcināšanu, bet arī tautas daļas bojāeju, jo aviācija un artilērija sagrautu pilsētas.

Pretoties varētu vienīgi gadījumā, ja valstī neatrastos padomju karaspēka bāzes un arī tikai gadījumā, ka visas trīs Baltijas valstis to darītu vienoti.

Plkst. 19 Ministru kabinets sanāca uz sēdi, piedaloties K. Ulmanim, V. Munteram, iekšlietu ministram K. Veidniekam, kara ministram K. Berķim, tieslietu ministram H. Apsītim, tirdzniecības un rūpniecības ministram J. Blumbergam. Ārlietu ministrs ziņoja par ultitmātu. Militāri bezcerīgā situācijā kabinets nolēma pieņemt prasību un atkāpties. Plkst. 22.00 sēde tika slēgta.

Plkst. 19.45 Kociņš ieradās Kremlī un nodeva Molotovam valdības atbildi, kuru acīmredzot K. Ulmanis bija akceptējis vēl pirms valdības sēdes sanākšanas: „Latvijas valdība, nevarēdama atzīt par pamatotiem motīvus, kas pamudinājuši Padomju Savienības valdību uzstādīt Latvijas valdībai ultimatīvas prasības, deklarē, ka viņa arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības līgumu, Latvijas valdība gatava nodrošināt brīvu Padomju savienības karaspēka caurlaišanu, bet, lai tā norisinātos kārtīgi, tad viņa lūdz steidzami paziņot, pa kādiem punktiem, ceļiem un apmēram kādā skaitliskā sastāvā grib nākt vismaz pirmās karaspēka daļas…”

Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī neierodas prezidents K. Ulmanis un plkst. 17.00 atklāšanas runu saka pa radio. Žurnālists Konstantīns Karulis: „Himna skan svinīgi, to dzied viss nepārskatāmais ļaužu pulks. Atkārto vēl un vēl, trīs reizes himna pārskan Stropus, vienodama tūkstošu tūkstošus. No prezidenta vārdiem ļaudis manījuši, ka notiek kas ārkārtējs. Sirdis ir baisu nojautu pilnas un himnas vārdus pavada asaras. [..] Starpbrīdī manāmas pirmās satraukuma pazīmes: aizsargiem jāpulcējas pie automašīnām un tūdaļ jādodas uz saviem pagastiem. Šī ziņa iet caur dziedātāju grupām un klausītāju rindām un ļaudis mulsi skatās cits citā. Kas gaidāms? Varbūt jau ir noticis?”

Kaprālis Ž. Tomsons: „Diena vilkās neizturami gara. Sēžot piesprādzējies savā iznīcinātājā un gaidot signālu kaujai, pārdzīvoju sajūtu, ko nevaru uzrakstīt, atstāstīt – tā ir katram jāpārdzīvo pašam.”

7. Siguldas kājnieku pulka virsnieka vietnieks K. Osis Alūksnē: „Pulks novietojis visus kaujas ratus ārpus novietojuma un nomaskējis. Tie visi pildīti ar tikko saņemto munīciju no noliktavām. Sastāda štatus pēc slepenas kaujas un mobilizācijas pavēles. Ierodas no Rīgas arī piecas tanketes un novietojas uz laukuma aiz karavīru mītnēm. Katra veida atvaļinājumus pārtrauc. Visiem jāierodas mītnēs un jābūt kaujas gatavībā. Viss tiek kārtots cīņai…” Zemūdenes „Ronis” komanda Liepājā pieņēma lēmumu atstāt novietojumu kara ostā, lai būtu gatava cīņai vai evakuācijai uz Zviedriju. Zemūdenes komandieris komandkapteinis Hugo Legzdiņš: „16. jūnija pēcpusdienā attauvojāmies. Kara ostā stāvošie padomju kuģi mazliet traucēja. Uz komandtiltiņa bijām četratā – kapteinis Mamis, stūresvīrs, signālists un es. Pagrieziena brīdī seržants Daniēls pēkšņi iesaucās: „Komandiera kungs, uz mums tēmē ar ložmetēju!” Tiešām, pie ēkas, kas atradās uz moliņa, stāvēja ložmetējs, un ap to rīkojās karavīri. Tomēr uguni viņi neatklāja (..)” Zemūdene uzņēma pārtikas krājumus un gaidīja…

2.Ventspils kājnieku pulka kareivis Boriss Golubevs: „7 vakarā jauna pavēle: sagatavoties pārgājienam [..] 9.30 visiem komanda stāties. Sagatavojām gāzmaskas, visiem izsniedza kaujas patronas 30 gab. Patšautenes magazīnas piepildītas ar patronām. Līdzi 6 magazīnas (magazīnā ieiet 47 patronas) un rezerve ar munīciju vezumā. E-e! Tas nozīmē, ka nav joka lieta. Daudziem ģīmji izstiepās, bet pilnīgs miers. Taisni jābrīnās. Plkst. 10 devāmies ceļā Spāres virzienā. Mums sacīja, ka, iespējams, pa ceļam satiksim padomju karaspēku. Tas nozīmē kauju? Bet cik ilgi mēs varam noturēties? Līdz pēdējai patronai? Bet tomēr kauja var notikt [..] Priekšā iet patruļnieki. Mēs kustamies kā klusējošas ēnas. Tikai pieliekam soli. Nogurumu nejūtam [..] Pusceļā uz Spāri satikām mūsu rotas komandiera ziņnesi. Visi sasprindzināja uzmanību.

Jauna pavēle: nešaut nekādā gadījumā, pat tad, ja atklās uz mums uguni. Palaist padomju karaspēku un apiet to. No šīs pavēles man iekšā viss sagriezās. Turēt rokās ieroci un tikt nošautam bez jebkādas pretošanās! [..]

17. jūnijs. Plkst. 5 no rīta vairākās vietās pāri Latvijas robežai pārgāja PSRS karaspēka daļas. 3. armijas daļas virzījās uz Rīgu, kuru no plkst. 10.00 pārlidoja padomju lidmašīnas, savukārt Kurzemes ieņemšanā piedalījās tur izvietotās padomju garnizonu daļas. Plkst. 13 padomju spēki sasniedza Rīgu.

Agri no rīta uz Bigosovu nokārtot ar „papildkontingenta” ievešanu saistītos jautājumus devās Latvijas armijas delegācija ar štāba priekšnieka palīgu pulkvedi Oto Ūdentiņu priekšgalā. Taču Krustpilī tai tika paziņots, ka jāierodas nevis Bigosovā, bet Jonišķos. Tur plkst. 9.40 – 13.00 notika sarunas ar ģenerāli Pavlovu, taču tās bija ļoti formālas – faktiski pārstāvji jutās kā ķīlnieki, kuriem laiku pa laikam tika paziņots jau par notiekošām padomju karaspēka kustībām Latvijas teritorijā (cita starpā Pavlovs ņirgājoties paziņoja, ka avarējusi lidmašīna, kurai bijis jānomet bumbas uz prezidenta pili). Latvijas armijas virsnieki tika turēti Jonišķos tik ilgi, kamēr padomju karaspēks nebija ieņēmis visus stratēģiski svarīgos objektus Latvijā.

Delegācijas loceklis kapteinis Alfrēds Krimuldēns: „…Pulkvedis Ūdentiņš apjautājās: Kādas būs tālāk mūsu attiecības un kādi ir jūsu nolūki?”- Tagadējā Ulmaņa valdība ar viņas politiku mums nav pieņemama. Pie jums būs jauna, mums draudzīga valdība, un mēs būsim sabiedrotās armijas. Mēs jūs apbruņosim ar moderniem ieročiem no galvas līdz kājām… Atpakaļceļā no Jonišķiem uz Rīgu mēs apdzinām dažādas padomju armijas apakšvienības, kas virzījās uz Rīgas pusi. Pārsteidza tas, ka, lai gan vienības virzījās gājienā, bez sadursmēm, ļoti daudz tanku stāvēja sabojāti gan ceļa malās, gan ceļa vidū, un apkalpes pūlējās, tos remontējot. Visi karavīri bija sliktos tērpos, noputējuši un izskatījās ļoti noguruši. Vairākās vietās platā šoseja bija „aizdambēta” ar tankiem un smagām mašīnām…”

Situāciju neizprotošais (tika uzskatīts, ka ienākošais karaspēks ir zemē jau esošo padomju garnizonu „papildinājums”) Latvijas Armijas štābs komandēja pretī Sarkanās armijas daļām pulkvežleitnantu Jūliju Ķikuli informēt, ka pagaidām varot novietoties Rīgā Uzvaras laukumā. Viņš automobilī izbraucis un uz Jelgavas šosejas plkst. 12.00 stādījies priekšā padomju komandierim, kas izbrīnīts paskaidrojis, ka viņam ir kaujas uzdevums ieņemt Rīgas pastu-telegrāfu, radiofona un Spilves lidlauku.

Plkst. 10.00-12.50 notika vēl viena valdības sēde, kurā ultimātam formāli piekrita arī tie ministri, kuri bija atgriezušies no Latgales dziesmu svētkiem.

Daugavpilī Sarkano armiju sagaida ap 300 cilvēku, Kārsavā – ap 1000 cilvēku. Rīgā Stacijas laukumā darbadienas beigās sapulcējies ap 1500 cilvēku, kuri vēro tankus. Plkst. 13.30 no Pārdaugavas nākošie padomju tanki izvietojās Stacijas laukumā. Vēsturnieks Aivars Stranga: „Līdz 15.30 stāvoklis, bet tad… pūlis auga un kļuva arvien agresīvāks, un sāka izvērsties asas sadursmes ar policiju, kas acīm redzami neko tamlīdzīgu nebija gaidījusi…” Plkst. 16.00 PSRS sūtniecība pieprasīja policijas prefektam atbrīvot laukumu, draudot – ja tas netiks izdarīts, varu pārņems Sarkanā armija (jāpieļauj iespēja, ka tas tika darīts mērķtiecīgi, cerot, ka policija netiks galā ar pūli, kurā darbojās vismaz daži komunistiskās pagrīdes dalībnieki – PSRS aģenti). Pūlis sāka uzbrukt policistiem ar akmeņiem un pat nažiem. Sadursmēs bija cietuši 57 policisti (trīs no viņiem – sadurti ar nažiem), bija cietuši vairāki demonstranti, divi no kuriem – Iļja Tihomirovs un Pāvels Krišs no ievainojumiem mira. 26 demonstrantiem (9 ebrejiem, 9 krieviem un 8 latviešiem) tika pasludināts administratīvs sods.

K. Ulmaņa režīmam opozicionārais advokāts Jānis Breikšs par redzēto rakstīja: „…no Latgales (Maskavas – Ē. J.) priekšpilsētas puses parādījās šaubīga izskata cilvēki, rokās nesdami ziedus, sniedza tos sarkanarmiešiem un skaļi lūdza pēc maizes, jo ciešot badu. Šo komisko demonstrāciju bija noorganizējuši vietējie pagrīdnieki…”

A. Stranga, kurš šos notikumus pētījis īpaši, raksta: „Pilsētā bija ievērojams bezdarbnieku skaits, bet rajonā ap stacijas laukumu – Maskavas piepilsētas pusē – dzīvoja diezgan daudz proletārisko vai pusproletārisko iedzīvotāju, kuriem, iespējams, vispār nebija nekādas nodarbes; netrūka arī huligānu un pat īstu bandītu, kuriem 17. jūnijs kļuva par vistumšāko instinktu svētku dienu.”

No rīta padomju sūtniecība mutiski paziņoja Rīgas radio direktoram – par padomju karaspēka ierašanos nedrīkst dot nekādu citu informāciju, kā tikai to, kas nāks no sūtniecības, brīvi drīkst atskaņot tikai mūziku. Atsūtītais paziņojums tika nolasīts krieviski, taču sūtniecība palika neapmierināta ar kvalitāti – atsūtīja savu darbinieku, kas to nolasīja otrreiz. Radio žurnālists K. Karulis: „Pulkstens ir drusku pāri divpadsmitiem. Pēkšņi no lejas atskan liela rūkoņa un burkšķēšana: K. Barona ielas otrā pusē piebrauc tanks. Brīdi manevrē, kāpurķēdes slīd pa gludo asfaltu un vietām ieķerdamās atstāj dziļas rievas. Tanks pavirzās ar priekšgalu tieši pret nama stūri. Burkšķis beidzas, tad redzam, ka lēni ceļas lielgabala stobrs. Ceļas, ceļas, līdz pavirzās tieši pret mūsu logu…”

Plkst. 16.00 K. Ulmanis dodas braucienā pa ielām ar sekretāru un adjutantu vaļējā automašīnā, Marijas ielā saucieni no pūļa „Lai dzīvo Latvija!”, „Lai dzīvo prezidents!”

Plkst. 21.00 Stacijas laukumā ieradās Armijas štāba bataljona vienība, kura izklīdināja tur esošo pūli. Turpmāk varasiestādes pilnībā kontrolēja situāciju galvaspilsētā.

Plkst.21.30 sākās Ministru kabineta un armijas vadības apspriede.

Pēc tās plkst.22.15 K. Ulmanis radiouzrunā (tai bija jāsaņem PSRS sūtniecības atļauja) paziņoja par valdības atkāpšanos un savu palikšanu valsts prezidenta amatā. Radiorunā tika apgalvots, ka viss notiek saskaņā ar abpusēju vienošanos un ienāk „draudzīgais karaspēks. Izskanēja vārdi: „Es palieku savās vietā, jūs palieciet savās!” Pēc runas prezidents ienācis pie blakuskabinetā esošajiem žurnālistiem.

K. Karulis: „Pēkšņi ierunājās kolēģis Mahtuss: Prezidenta kungs, vai tomēr nevajadzēja karot”? Pārējie esam pārsteigti, nemaz tik kareivīgs mums Mahtuss nešķita. Kolēģis viņš ir labs. Kaut ebrejs, viņš nevainojami runā latviski, dienējis Daugavgrīvas artilērijā. Prezidents pagriežas ieslīpi pret viņu: Jūs tā domājat? Un vai daudz tā domā? Mahtuss saka: Jā! – Un ko tas dotu? – Prezidenta balss ir nogurusi, tanī nav parastā spraiguma. Prezidents pagriežas un ieiet sēžu zālē.”

Kaprālis Ž. Tomsons: „Pienāca atkal nakts un pagāja… 17. jūnija rītā saules aptumsums… Latvija ieslīka tumsā – padevās pārspēkam, brutālai varai… Mēs nespējām vairs skatīties draugiem acīs, mēs nerunājām, bet skatījāmies kaut kur prom tālē, kur vēl mūsu brīvā debess. Mūsos bija kaut kas liels, varens pārlūzis…

Kā pātagas cirtiens klusumu pārtrauca pretgaisa aizsardzības telefoniskais ziņojums skaļrunī: „Krievu lidmašīnas virs Daugavpils!..” Sekoja augstums un virziens. Visu skati vērsās pret kapteini, kas ar savu garo papirosu nebeidza staigāt ap radio staciju, acīmredzot vēl ko gaidot. Gaidot pavēli kaujai. Bet klusēja radio stacija, klusēja plecīgais kapteinis. Tikai tā pleci likās kā sasēdušies, mugura kā ielīkusi…”

Komunistiskās pagrīdes dalībnieks Eduards Berklavs: „Ieraudzījuši 1940. gadā tankus Rīgas ielās, mēs bijām tikpat pārsteigti, kā jebkurš cits Latvijas iedzīvotājs, kaut gan es tajā brīdī biju pirmais vadītājs jaunatnes pagrīdes organizācijā. Kā vadītājs es piedalījos sanāksmē Mazā Jaunielā Vecrīgā, kur mūs pulcināja PSRS sūtniecība. Kā vēlāk visiem kļuva skaidrs, nolūkā nomaskēt savas nelietības ar mums – it kā sociālistiskās revolūcijas organizētājiem. Lai mēs būtu tie Ulmaņa varas gāzēji un jaunas valdības izraudzītāji. Īstenībā mēs nebijām ne vieni, ne otri.”

Metāldarbnīcas strādnieks Visvaldis Lāms: „Dienas vidū Marijas ielas bruģi sadrebināja tanku kāpurķēdes. Tās nebija nelielās karaspēka daļas, kas no Grīziņkalna kazarmām gāja garām mūsu darbnīcai uz 11. novembra parādi Uzvaras laukumā; milzu tērauda lavīna gāzās šurpu – tanks aiz tanka – pirmais kaujas rats zuda pie Pērnavas ielas, bet pēdējais nebija saskatāms. Nāca un nāca.. Brīdi pārtraukums, un atkal rūca motori, dimdēja tērauds. Bruģis bija balti nodauzīts, bet izturēja…”

Armija bija spiesta noraudzīties uz notiekošo, jo tāda bija pavēle. Neizturēja Vidzemes divīzijas komandiera vietnieks ģenerālis Jānis Ezeriņš, kurš mutiski pavēlēja 9. Rēzeknes kājnieku pulkam izrādīt pretošanos ienākošajiem padomju spēkiem un gatavojās tādu pavēli dot arī Madonas garnizonam. Kara ministrs un armijas komandieris pavēlēja Vidzemes divīzijas komandierim J. Ezeriņu atcelt no amata un apcietināt (tā tika izpildīta daļēji, atlaižot J. Ezeriņu atvaļinājumā).

18. jūnijs. No rīta pozīcijas Daugavā pretī Rīgas pilij ieņēma padomju karakuģis „Minsk”, savu lielgabalu stobrus vēršot pret prezidenta logiem. Šajā dienā Rīgā ieradās PSRS valdības „sevišķais pārstāvis” – Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, bijušais redzamāko personības kulta paraugprāvu ģenerālprokurors A.Višinskis. Ieradies pie K. Ulmaņa runāt par jaunās valdības sastādīšanu, tas centās ievērot etiķeti un, pats galvenais, līdzīgi visām padomju oficiālajām personām iepriekš, iestāstīt, ka Latvijas valstiskā neatkarība kā tāda tiks noteikti saglabāta, un tam gribēja ticēt gan K. Ulmanis, gan armijas vadība, gan Latvijas iedzīvotāji. Jo vairāk nekas neatlika.

Valsts pilnīga okupācija bija noticis fakts, turpmākajās dienās tika sākts okupēto teritoriju aneksijas process. Vēsturnieks, Saskaņas centra 10. Saeimas deputāta kandidāts Valdis Blūzma: „Ņemot vērā 16. jūnija ultimāta tekstu Latvijai, varētu runāt par garantijas okupāciju. Tiek ievests karaspēks, lai it kā izpildītu 1939. gada Savstarpējās palīdzības līgumu. Tādi gadījumi ir zināmi, piemēram, Otrā pasaules kara laikā Irānā, kad to okupēja PSRS un Lielbritānija, lai nepieļautu Vācijas karaspēka ienākšanu. Tomēr Latvijas 1940. gada okupācijai sekoja inkorporācija un aneksija. Līdz ar to jāsecina, ka tā tomēr nebija garantijas okupācija, bet tai bija citi, tālejošāki mērķi. Juridiski pēc 1940. gada 5. augusta, kad Latvija tika «uzņemta» PSRS, izveidojās stāvoklis, kad Latvija de iure bija okupēta, bet de facto – anektēta”.

19. jūnijs. Liepājā notika divi gājieni. Plkst. 15 apmēram 500 rūpnīcas „Tosmare” strādnieku ar sarkaniem karogiem devās uz PSRS konsulātu. Ņemot vērā pastāvošo aizliegumu pulcēties vairāk par 4 cilvēkiem, Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieks Viktors Hasmanis plānoja lietot izklīdināšanai militāru spēku, taču saņēma padomju komandieru kategorisku aizliegumu. Tāpēc viņš pats devās pretī demonstrācijai un vienojās ar priekšā ejošajiem, ka tiks ievērota kārtība. Pēc tam pats nostājās gājiena priekšā un gāja tam pa priekšu, bet gar malām sekoja policisti un karavīri. Vienlaicīgi gājienam sekoja divas padomju bruņumašīnas un divas smagās automašīnas, pilnas ar apbruņotiem matrožiem. Pie konsulāta tika izsaukti saukļi par draudzību ar Padomju Savienību. Otrs neliels gājiens notika vakarā, ap plkst. 20, un tajā skanēja pret K. Ulmani vērsi saukļi. Šajā dienā padomju karaspēks pārņēma savā kontrolē arī Liepājas tirdzniecības un dzelzceļa tiltus.

Oficiants Aleksandrs Bāris Rīgā: „Kāds krievs izkāpj no tanka. Tūdaļ steidzāmies pie viņa. Mums bija liels pārsteigums, jo krievs ar mums negribēja runāt un likās ļoti izbrīnījies. Īsi un strupi viņš mums paskaidroja, ka atsūtīts uz Latviju, lai atbrīvotu strādniekus. No kā viņš mūs gribēja atbrīvot, neuzdrošinājāmies jautāt, jo visiem bija zināms, ka dzīves standarts Padomju Savienībā ir daudz zemāks nekā Baltijas valstīs.”

Francijas sūtniecības sekretārs Žans de Boss: „Kopā ar sūtni Brīvdabas muzejā. Juglas šosejas malā neskaitāmas krievu karaspēka nometnes: ložmetēji, tanki, smagās mašīnas, pontoni. Viņi bez apstājas nāk no Ļeņingradas…”

20. jūnijs. PSRS karaspēks pilnībā pārņem varu Liepājā. No pagrīdes iznākušie komunisti organizē vēl vienu demonstrāciju, kuras likvidēšanai V. Hasmanis gatavojās izmantot armiju, karavīriem iepriekš atņemot patronas un durkļus, taču no Rīgas sekoja kategorisks K. Ulmaņa un kara ministra K. Berķa aizliegums lietot spēku pret demonstrantiem. Ģenerālis Komisarovs viņu patur mājas arestā, neļaujot dot nekādus rīkojumus, turklāt paziņo, ka uz tiltiem atrastas mīnas, kas bija pilnīgs izdomājums. Sarkanarmiešu apsargātie un pat vadītie (gājiena priekšgalā gāja bruņoti padomju karavīri) demonstranti ieņēma Aizsargu namu, prefektūru, pastu, laikrakstu redakcijas un cietumu, visur atstājot sarkanarmiešu sardzes vienības. Pēc tam pie V. Hasmaņa ieradās padomju flotes garnizona komandieris, pieprasot pilsētā esošo Latvijas armijas daļu pārvietošanu uz Kara ostu, kur kopš 1939. gada oktobra atradās padomju garnizons. V. Hasmanis prasību noraidīja, taču uzreiz pēc tam padomju matrožu vads ieņēma garnizona štābu.

Savukārt Rīgā iepriekšējā dienā iebraukušais A. Višinskis no rīta vēlreiz ierodas pie K. Ulmaņa un iesniedz PSRS sūtniecības sastādīto jaunās valdības sarakstu, turklāt rada valdības veidošanas šķietamību, apspriežot to ar K. Ulmani, kā arī ar vairākiem bijušajiem valstsvīriem – Ati Ķeniņu, Jāni Breikšu, Ansi Buševicu, kaut arī jaunās valdības sastāvs, tāpat kā Igaunijā un Lietuvā, jau saskaņots PSRS sūtniecībā vēl pirms 16. jūnija). Viņš praktiski nepievērš uzmanību brīvībā esošajiem nedaudzajiem Latvijas Komunistiskās partijas vadošajiem darbiniekiem.

Saraksts tika iesniegts K. Ulmanim reizē ar kārtējo apliecinājumu, ka tas patiesi nozīmē vienkārši valsts valdības maiņu. Un prezidents to izsludināja, turklāt, kā pierādījās vēlāk, tam bija noticējuši arī paši jaunās „valdības” locekļi, ieskaitot premjeru: Ministru prezidents un ārlietu ministra vietas izpildītājs Augusts Kirhenšteins (savas augstās balss dēļ sabiedrības ļauno mēļu ķircinātais mikrobioloģijas profesors, kuram nebija ne jausmas, ka viņa jaunākais brālis Rūdolfs – PSRS Izlūkošanas pārvaldes pulkvedis nošauts jau 1938. gadā…), iekšlietu ministrs – Vilis Lācis (rakstnieks, vēl pavisam nesen sēdēja blakus K. Ulmanim pēc sava romāna uzņemtās filmas „Zvejnieka dēls” pirmizrādē), sabiedrisko lietu ministrs – Pēteris Blaus (žurnālists un aizsargu komandieris), kara ministrs – atvaļināts ģenerālis Roberts Dambītis, tautas labklājības ministrs – Jūlijs Lācis (rakstnieks), tieslietu ministrs un finanšu ministra vietas izpildītājs – Juris Pabērzs (jurists, bijušais ministrs), Jānis Japers – satiksmes ministrs (inženieris). Dažas vietas valdība tika rezervētas komunistiem, ar kuriem pagaidām neviens neapspriedās. Par armijas komandieri tika iecelts pēc 1934. gada apvērsuma atvaļinātais ģenerālis Roberts Kļaviņš (šī iemesla dēļ dziļi patriotiskais, bet aizvainotais ģenerālis 1939. gada decembrī bija piekritis sadarboties ar PSRS izlūkdienestu).

Žurnālists Konstantīns Karulis: „Vakarā piezvanu A. Kirhenšteinam. Viņš ir stipri nervozs. Kad jautāju par trūkstošajiem ministriem, viņš sapīcis saka: „Vai jūs domājat, ka tos var tā, uz ātru roku paņemt? Ir kandidāti, arī tādi, kas paši piesakās, bet ne katru [PSRS] sūtniecība atzīst par labu. Un, ko atzīst, tie paši negrib nākt.” Jautāju, vai Sarkanā armija paliks Latvijā arī tad, kad jaunā valdība būs nostiprinājusies? „Es jūsu jautājumu nesaprotu. Mēs taču esam pilnīgi atkarīgi no sarkanās armijas. Kur viņa gribēs, tur viņa būs, un mums ar to ir jārēķinās. Padomju Savienība ir mūsu draugs, un mums no sarkanarmijas nav jābaidās!” „Vai Latvijai draud pievienošana Padomju Savienībai?” „Kādas muļķības jūs runājat! Višinskis vakar, kad bijām pie viņa ar visiem ministriem, pateica, lai stingri vēršas pret baumām, it kā Padomju Savienība grib okupēt Latviju. Latvija būs joprojām patstāvīga un neatkarīga valsts, un sarkanarmija Latvijas lietās neiejauksies. Tā nodrošinās mūsu neatkarību, un mēs varam būt droši, ka mums nedraud karš. Mūsu uzdevums tagad ir atjaunot valstī demokrātisku iekārtu!”

Žana de Bosa ieraksts dienasgrāmatā 20. jūnijā: „Mums šeit nav ilga palikšana. Latvijas aneksija Padomju Savienības sastāvā jau gandrīz notikusi, un latvieši ir izmisumā…”

21. jūnijs. Jaunās valdības sēdi atklāja Valsts prezidents K. Ulmanis, pasludinot to par sastādījušos. Savu atklāšanas runu viņš beidza ar ieteikumu „lojāli sadarboties ar mūsu zemē atrodošos Padomju Savienības karaspēku…” Atbildē A. Kirhenšteins sacīja: „Mēs centīsimies labi pildīt tos smagos pienākumus, ko esam uzņēmušies šai grūtā brīdī. Mēs pateicamies jums par jūsu darbību. Mums sen ir pazīstamas jūsu rūpes par tautas labklājību, izglītību un veselību… Šajā grūtā brīdī Jūs esat veicinājuši labas attiecības ar ārvalstīm, sevišķi ar lielo kaimiņu – Padomju Savienību. Mēs solāmies strādāt par Latviju, turpināt, varbūt citādām metodēm, to darbu, ko jūs, valsts prezidenta kungs, esat sākuši!” (K. Ulmanis paliek amatā līdz pat 21. jūlijam).

Tajā pašā dienā valdība pieņēma likumu par politisko ieslodzīto amnestiju, un 21. jūnijā no cietumiem tika atbrīvoti 253 politieslodzītie (apmēram puse no visas Latvijas Komunistiskās partijas biedriem). Vienlaicīgi Rīgā tika organizēta strādājošo demonstrācija, kuru pie PSRS sūtniecības nama uzrunāja PSRS sūtnis V. Derevjanskis un A. Višinskis, kurš runu beidza ar vārdiem latviešu valodā „Lai dzīvo brīvā Latvija! Lai dzīvo Latvijas Republikas un Padomju Savienības draudzība!”Pie valdības nama demonstrantus uzrunāja A. Kirhenšteins, solot sagatavot konstitūciju, un V. Lācis, solot atjaunot vispārdemokrātiskās tiesības un brīvības. Tajā pašā dienā sākās komunistiskās partijas juridiska legalizācija, kas faktiski jau bija noticis fakts.

Strādnieks – demonstrācijas dalībnieks Rīgā Visvaldis Lāms: „… Mēs likāmies turpu – protams, godīgi pa ietvi, kā visi citi ziņkārīgie. Droši varu apgalvot, ka šo ziņkārīgo skaits krietni vien pārsniedza pa ielas vidu maršējošo skaitu. Demonstranti nesa dažus sarkanos karogus [..] kaut kur Matīsa ielā, starp baptistu templi un Ziedoņdārzu, ziņkārīgie gājēji un demonstranti saplūda vienā blīvā pūlī. Tur dalīja skrejlapas [..] Tanki, bruņumašīnas visapkārt. Viens tanks nostājies Avotu un Matīsa ielas krustojumā, vienkārši uz tramvaja sliedēm, un mazliet komiski izskatījās, kā satiksmes regulētājs rāda brīvu ceļu demonstrantiem, aizšķēršļo ceļu tramvajam…Vai nu tramvajs tankam virsū triektos? [..] Cietuma vārti vaļā, pagalms pilns. Kāds no pagalmā iebraukušajiem tankiem grozīja savu bruņutorni un „riktēja” lielgabala stobru pret korpusa logiem…”

Žans de Boss: „16.30. Ejam uz Elizabetes un Kalpaka ielas stūri skatīties komunistu gājienu. Vairāki tūkstoši vīriešu un sieviešu ar sarkaniem karogiem, plakātiem, Staļina portretiem, Ulmani zākājošiem un Staļinu, Molotovu, Sarkano armiju un revolucionāro Latviju apsveicošiem saukļiem latviešu un krievu valodā….Dziesmas un izsaucieni, bet citādi tiek ievērota kārtība. Mums garām defilē visas priekšpilsētu padibenes – kurš ar sarkanu kokardi, kurš ar sarkanu apsēju vai sažņaugtu dūri. Tāds iespaids, ka taisnā ceļā ejam uz aneksiju [..] Šis gājiens man precīzi atgādina Maskavā 1930. gadā redzēto. Tie paši karogi, tie paši lozungi un saukļi.”

Šajās dienās komunistu partijas biedri veica aizsargu atbruņošanu dažos pierobežas pagastos un Grīvas pilsētā Ilūkstes apriņķī. Grīvas komunists Ksenofonts Stoļarovs 1970. gadā: „…Mūsu rīcībā jau bija daži desmiti šauteņu un visādu marku pistoles. Nolēmām arī atbruņot Nīderkūnos dzīvojošo policistu un dzelzceļu policistu, kas dzīvoja Grīvas stacijā [..] dzelzceļu policists, ieraudzījis, ka viņa mājai tuvojas apbruņoti cilvēki, aizslēdza durvis un sāka šaudīt. Viņš šāva pa vairākiem logiem cauri stiklam, skriedams no viena loga pie otra. Vai viņš šāva mērķtiecīgi vai tikai biedēja – nav zināms, jo neviens no ārā stāvošajiem necieta. Atbruņotāji vairākas reizes deva atbildes šāvienus logos [..] Nākamais uzdevums bija atbruņot aizsargus uz laukiem [..] Pēcpusdienā sakarnieki mums paziņoja, ka atbruņošana jāizbeidz, jo Tautas valdība pieņēmusi lēmumu, ka aizsargiem pašiem jānodod ieroči.”

Savā darba kabinetā nošāvās Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Atstātajā vēstulē viņš raksta: „Esmu cīnījies par Latvijas neatkarību un piedalījies tās uzbūves darbā. Nevēlos piedalīties Latvijas neatkarības iznīcināšanā.”

Jaunieceltais armijas komandieris R. Kļaviņš pirmajā pavēlē uzsver: „Mana pirmā prasība no ikviena un jums visiem ir – strādāt mierīgi to darbu, kāds katram uzticēts. Ikvienam virsniekam, instruktoram un kareivim ir jāsaprot, ka politiskie apstākļi, kur puse Eiropas deg kara liesmās, pavēloši no mums prasa visiem spēkiem un pēc labākās gribas izpildīt tās saistības un pienākumus, kādus mums uzliek ar padomju Savienību noslēgtais savstarpējās palīdzības līgums; pateicoties šim līgumam mēs esam bijuši pasargāti no kara un arī vienīgi šis līgums spēs mūs turpmāk pasargāt no tā…”

22. jūnijs-1. jūlijs. 22. jūnijā Višinskis un Derevjanskis pieprasa no Maskavas atsūtīt 10-15 cilvēkus, kas būtu „droši palīgi jaunajiem ministriem”. Jaunā valdība piesardzīgi reorganizē veco iekārtu – tiek likvidētas vairākas iestādes, uzņēmumos veidotas „strādnieku komitejas”, aizsargiem 3 dienu laikā jānodod ieroči (22. jūnijā), nomainīti vairāki ierēdņi, izveidots t. s. „policijas palīgdienests” (neraugoties uz to, V.Lācis 26. jūnijā norādīja policijai piedalīties kārtības nodrošināšanā gājienu un sapulču laikā, uzdodot šajos jautājumos stāties sakaros ar vietējo padomju garnizonu, kas norīkos šim uzdevumam karavīrus), atjaunota Latvijas pilsonība dažiem ārpus valsts esošajiem sociāldemokrātu līderiem (Bruno Kalniņam, Fēliksam Cielēnam, A. Rudevicam).

23. jūnijā Bolderājā notiek konflikts sadzīves līmenī starp Sapieru pulka virsnieka vietnieku Staņislavu Skuķi un trim brāļiem Kožeļeviem no Maskavas priekšpilsētas: karavīrs viņiem uzbrucis, jo tie saukuši „Lai dzīvo Staļins un Vorošilovs”. Policijas prefekts ziņoja: „Viens no Kužeļeviem ziņojis par notikušo Padomju Savienības karavīriem. Uz Bolderāju izraukušas 2 bruņu mašīnas. 2 virsnieki ieradušies notikuma vietā, ieradies arī Sapieru pulka pulkvedis-leitnants Konstants un dežūrvirsnieks. Ievadīta izziņa.”

25. jūnijā Aizsargu organizācijas štābam jāatstāj plašās telpas Bruņinieku (tolaik Aizsargu) ielā, pārceļoties uz mazākām Stabu ielā.

Žana de Bosa ieraksts dienasgrāmatā 25.-26. jūnijā: „Ātri atjaunojas Latvijas komunistiskā partija. Demonstrācijas ir nedaudz rimušās. Turpretī krastmalā pretī pilij sarkanie karogi izkārti pie visiem laternu stabiem. Jo Ulmanis joprojām ir Republikas prezidents, un ap viņa mītni uzrodas arvien jauni apvainojoši uzraksti. Tomēr avīzes aicina ievērot mērenību, un krievi pārmet latviešiem, ka tie neprot organizēt demonstrācijas. [..] Masveida atstādināšana no amatiem, aizsargu – līdz šim visnopietnāko valdības aizstāvju un kārtības uzraugu – atbruņošana. Runā arī par nacionalizāciju, par to, ka valsts pārņems lielos nekustamos īpašumus… Iestāžu tīrīšana rit pilnā sparā. Par policijas priekšnieku iecelts kāds bijušais dzelzceļnieks, kurš tikko izlaists no cietuma. Avīze „Segodņa” pieņēmusi jauno padomju rakstības stilu. Parādās jaunas komunistu lapeles. Kādas muļķības var lasīt avīzēs! Ja ticētu presei, it īpaši komunistu presei, iepriekšējās iekārtas laikā vispār nav bijis iespējams dzīvot, bet Latvija taču tika ļoti gudri pārvaldīta! Tas viss liecina par cilvēka nožēlojamo dabu. Rozā afišas latviski un jidišā vēsta par lielu mītiņu šovakar. Līdz šim tik tīrā pilsēta pamazām sāk zaudēt savu agrāko izskatu. Tik korektos policistus daudzviet nomainījuši noskranduši krievu zaldāti, kuri, kā pagadās, regulē satiksmi, vicinot sarkanu vai baltu lupatu nūjas galā.”

Vienlaikus A. Kirhenšteins turpināja pieņemt apsveikumus no amatpersonām un apjukušos ārvalstu diplomātus (26. jūnijā), jūnija beigās anulēja 1923. gada savienības līgumu ar Igauniju un vienošanos par Baltijas Antanti, vienlaikus īpašās apspriedēs spriež par to, kā turpmāk jāattīstās valsts ārējai tirdzniecībai. Tas notika veidā, kas apliecināja arī „valdības” pārliecību, ka Latvija saglabās neitralitāti. Turklāt pats A. Kirhenšteins apņēmās noskaidrot PSRS iestādēs, kā šajā virzienā jāplāno turpmākā darbība (ar kurām valstīm sadarboties, ar kurām nē).

Arī armijā tika uzsāktas t. s. karavīru komiteju vēlēšanas, Latvijas armijas daļām bija jāatstāj kazarmas, tās nododot Sarkanajai armijai, pašām izvietojoties skolās un citās nepiemērotās vietās. Rīgā tiek pieprasīts atbrīvot no iedzīvotājiem daudzas ēkas, nododot Sarkanajai armijai. 29. jūnijā kara ministrs R. Dambītis Rīgas radiofonā paziņoja, ka „katram karavīram jāzina un jāsaprot, ka Latvijas un Padomju Savienības draudzība ir varens un reāls spēks, kas kalpo mūsu valsts neatkarības, drošības un mierīga darba nodrošināšanai.” Armiju sāka dēvēt par „tautas” armiju.

Jūnija beigās, nesekojot nekādai starptautiskajai reakcijai uz notiekošo, Maskavā tiek nolemts sākt aneksijas procesu, dodot attiecīgu rīkojumu A. Višinskim Rīgā. No šī brīža visus lēmumus pieņēma Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (LKP CK), ko kontrolēja divi Komunistiskās internacionāles ierēdņi no Maskavas („S. Sergejevs” un „V. Vladimirovs” – personas ar pieņemtiem uzvārdiem), nevis „valdība”, kura tagad tikai apstiprināja šos lēmumus kā savus, nododot tos tālāk izsludināšanai K. Ulmanim.

Žans de Boss 28. jūnijā: „Pamatīgi izstaigāju Maskavas priekšpilsētu. Vairs neredz neviena policista. Tagad policijas vietā ir ne vien krievu zaldāti ar šauteni un zaldātu somu plecā, bet arī no visādiem iedzīvotāju slāņiem, precīzāk sakot, starp īstiem komunistiem savervēti palīgi. Nevīžīgi ģērbušies, neskuvušies, kailām galvām, sarkanu apsēju ap roku viņi pamanāmi jau pa gabalu. Nabaga pilsēta, kas agrāk bija tik rūpīgi uzturēta [..] Bet latvieši noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa.”

1. jūlijā komunistiskās partijas centrālkomiteja nosaka tautas saeimas vēlēšanu datumu uz 14.-15. jūliju (tajās pašās dienās „parlamenta” vēlēšanas tiek paredzētas arī Igaunijā un Lietuvā).

2. jūlijs. No izraidīšanas Zviedrijā atgriežas viens no sociāldemokrātu līderiem B. Kalniņš un pēc dažām dienām tiek iecelts par armijas politisko vadītāju. Kompartijas vadība paziņo, ka ieņems četru ministru posteņus valdībā.

B. Kalniņš vēlāk rakstīja: „Uzņēmos Latvijas armijas politiskā vadītāja amatu uz valstiskiem un nacionāliem motīviem nolūkā aizstāvēt nacionālās armijas intereses. Šo amatu uzņēmos uz tiešu armijas vadības lūgumu, un sarunas šajā lietā ar mani veda ģenerāļi Kļaviņš, Jeske un Hartmanis. Arī ģen. Balodis man paziņoja, ka viņš vēlas, lai es uzņemtos šo amatu [..] Padomju okupācijas pirmajās nedēļās armijas vadība un latviešu karavīru lielākā daļa vēl cerēja, ka varbūt padomju valdība turēs savus solījumus un ka, sadarbojoties ar Kirhenšteina valdību, var izdoties saglābt Latvijas neatkarību un pasargāt mūsu armiju.”

4. jūlijs. A. Kirhenšteina valdība pieņēma likumu par politiskajiem vadītājiem armijā un likumu par Saeimas vēlēšanām un nolēma nosūtīt pateicības telegrammu „PSRS tautu un visas pasaules darbaļaužu lielajam Vadonim Josifam Visarionovičam Staļinam”, kurā tika vēstīts par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, kuras atdod tautai brīvību: „Šajā lielajā vēsturiskajā brīdī Latvijas republikas valdība Latvijas tautas vārdā sūta Jums, visas pasaules darba tautas ģeniālajam Vadonim, pateicību par atgūto brīvību un taisnību. Lai dzīvo Latvijas un PSRS draudzība, lai dzīvo ciešā un nesaraujamā Latvijas Republikas un PSRS savienība, lai dzīvo darba tautas vadonis un labākais draugs Josifs Visarionovičs Staļins!”

Žans de Boss par redzēto braucienā no Kauņas: „Zaldātu vads, ko iesēdina blakusvagonā, ir vēl sliktāks par tiem, ko jau esmu redzējis: drūmas un trulas sejas, netīras un salasītas uniformas, šautenes iesietas auklās vai lupatās, apātiska izteiksme. Patiesi, krievu armija ir „daiļa” – vai nu tie būtu sargkareivji, kurus redz visās malās, zaldāti, kas klīst apkārt, vai nevīžīgi un slikti uzturēta tehnika – man neizdodas atrast nekā, kas viestu uzticību.”

5. jūlijs. Ministru kabinets pieņem lēmumu uzdot visām valsts un pašvaldības iestādēm iegādāties PSRS karogu. Vakarā LKP CK deva rīkojumu organizēt demonstrācijas zem Latvijas un PSRS karogiem, paužot atbalstu Saeimas vēlēšanām. Pēc tam, kad tika izskanēja lozungs par pievienošanos Padomju Savienībai, A. Višinskis, kurš vēl atzina to par pāragru, savā runā sacīja: „Es gribu jūs brīdināt, ka mēs stāvam šeit Jūsu priekšā kā Padomju Savienības pārstāvji. Mēs apzināmies visu tā vēsturiskā brīža nozīmīgumu, ko pārdzīvo Latvijas valsts un Jūsu draugi – Pad. Savienība. Mēs nepieļausim, ka jūsu domas un jūsu galvas pārņem kāda neprātīga fantāzija [..] Nost ar provokatoriem, kuri sēj jūsu vidū neapmierinātību, kuri tīko sašķelt mūsu rindas, kuri izplata visādas baumas un baumiņas un kuri cenšas graut uzticību jaunajai valdībai un mūsu kopējiem pūliņiem celt stabilu un nesatricināmu Latvijas un Padomju valsts savienību. Visi kā viens uz vēlēšanām, visi balsojiet par Latvijas darba tautas bloku!” Pēc šīs runas arī LKP CK pārstāvis bija spiests paziņot: „Latvijas Komunistiskā partija nav izgājusi ar lozungu par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Ar šādu lozungu izgājuši mūsu ienaidnieki, kas šodien iekļuvuši mūsu rindās. Tāpat Komunistiskā partija nav pret tautas pašnoteikšanās tiesībāmun izsludinātām Saeimas vēlēšanām.”

Īresvaldes darbiniece Rīgā Vallija Veščūne-Jansone: „…arī mums obligāti bija jāiet tautas demonstrācijā, jo kancelejas pārzinis tiem, kas neieradīsies, draudēja ar atlaišanu no darba. Nosodīt viņu grūti, viņš taču pats baidījās par vietu. Bet es viņu apmānīju! Man bija tāds kā maciņš, kā somiņa, kuru es, garām ejot, atstāju uz divričiem. Pēc pāris minūtēm notēloju izbrīnu un bailes – sak, mans maks pazudis. Pārzinis nezināja, ko darīt, beidzot palaida, piebilzdams, lai skrienot mudīgi! Man tik to vajadzēja…”

Žans de Boss: „Par [vēlēšanu] rezultātiem nav šaubu – mēs varēsim pārliecināties, kā valsts, kurā deviņdesmit procentu ir antikomunistu, Saeimā var ievēlēt deviņdesmit piecus procentus deputātu komunistu. „Labprātīgi un brīvprātīgi lūgtā” aneksija pienāks ātrāk, nekā mēs to gaidījām. [..] Plkst. 5.00 pils apkārtni apsargā bruņumašīnas un Sarkanās armijas posteņi. Baznīcas priekštelpa pilna ar karavīriem, un man ar pūlēm izdodas tur iespraukties. Šoreiz kārtību uztur krievi. Ap plkst. 6.00 demonstrantu kolonnas dodas gar [Francijas] sūtniecību. Tāds pats skats, kā pirms trijām nedēļām: cilvēki iet rindās ar neskaitāmiem sarkaniem karogiem rokās. Mazāk saukļu ar Ulmani, toties pirmo reizi uzraksti latviešu un krievu valodā, kas prasa pievienošanos PSRS. Tiek pieminēta četrpadsmitā sociālistiskā republika.”

6. jūlijs. Publicēta „Latvijas darba tautas bloka” vēlēšanu deklarācija „Par mieru, par maizi, par tautas brīvību”. Vairāki bijušie politiskie un sabiedriskie darbinieki ar dzejnieku Ati Ķeniņu, rakstnieku Kārli Skalbi u. c. priekšgalā izveido „Demokrātisko bloku” un gatavojas piedalīties vēlēšanās. Saraksta iesniedzēji saņem klusu piekrišanu savai darbībai personiski no A. Višinska PSRS sūtniecībā un no varasiestādēm, ieskaitot sabiedrisko lietu ministru un LKP sekretāru.

Šajā dienā notiek līdz šim lielākā cilvēku arestu akcija, kaut arī atsevišķi gadījumi regulāri notika jau kopš 17. jūnija. Tiek arestēti desmitiem nacionāli noskaņotu latviešu un krievu monarhistisko organizāciju locekļi Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. Turpmākajās dienās arestu intensitāte turpinās pieaugt un līdz augusta beigām tiks apcietinātas apmēram 500 personas (no viņiem – vismaz 104 krievi). Lielai daļai no viņiem tiks piespriests nāvessods.

7. jūlijs. Saeimas Centrālā vēlēšanu komiteja konstatēja, ka ierodas cilvēki, „lai aiz bezpartejiskas maskas kopotu visus tos elementus, kas nav izpratuši, ka vecā, demokrātijai naidīgā politika sabrukusi un ka mēģinājums stāties lielajam atjaunošanas darbam ceļā un bojāt mūsu attiecības ar mūsu lielo austrumu kaimiņu netiks ciests.” Tika uzstādīta nepieciešamība līdz ar kandidātu saraksta iesniegšanu uzrādīt vēlēšanu platformu „ar pierādījumiem, ka šī platforma darīta pieejama atklātībai.”

8. jūlijs. Iekšlietu ministrs, faktiski savdabīgi papildinot iepriekšējās dienas Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par sarakstu iesniedzējiem izvirzāmo prasību, aizliegumu tipogrāfijām pieņemt „jebkāda veida uz Saeimas vēlēšanām attiecošus iespieddarbus, kā arī izdot pasūtītājam jau iespiestos bez Sabiedrisko lietu ministrijas atļaujas.”

Vēl pirms šī rīkojuma „Demokrātiskais bloks” paspēj Rīgā iespiest savu vēlēšanu platformu, kurā paziņo savu vēlmi saglabāt brīvu, neatkarīgu Latviju un cieši sadarboties ar PSRS, paplašināt strādniecības un darba zemniecības tiesības, demokrātisko tiesību paplašināšanu, tās detalizēti uzskaitot.

Ministru kabinets pieņēma un K. Ulmanis pēc divām dienām izsludināja lēmumu par Aizsargu organizācijas likvidēšanu, sakarā ar to, ka „jaunajos varas apstākļos” tā „zaudējusi savu agrāko nozīmi” un „vispār nepieciešams visas militārās organizācijas sakļaut ar Latvijas armiju.”

9. jūlijs. Pārtraukta „Demokrātiskā bloka” vēlēšanu biroja darbība, to slēdzot. KP CK laikraksts „Cīņa” raksta: „…vēlēšanās visiem jānodod negrozīti un nesvītroti Latvijas darbaļaužu bloka kandidātu saraksti.” Vēl šajā dienā prese raksta: „Jaunais darba demokrātijas laikmets mūsu zemē nāk ar lietišķību. Nav vajadzīgas nekādas kandidātu saraksta sacensības, vajadzīga drošība, ka tautas intereses patiesi ir saeimā pārstāvētas, saprastas un piepildītas. Un ir skaidrs, ka citu reālu kandidātu saraksts nemaz nevar būt. Latvijas darba ļaužu bloks ir aptvēris visus, kas sastāda tautas pozitīvos, radošos spēkus; kas paliek ārpus tā, ir pagātnes atliekas. Tādos apstākļos ikviens tālāks saraksts nozīmētu politisku spekulāciju.”

Kā „demokrātijas sasniegums” tika atzīmēts apstāklis, ka vēlētājs nedrīkst sarakstā neko svītrot vai pierakstīt klāt.

10. jūlijs. Presē iespiests aicinājums „nepadoties musinātājiem, kas grib graut Latvijas darba tautas vienoto fronti”, tālāk raksturojot „Demokrātiskā bloka” mēģinājumu piedalīties vēlēšanās, „neraugoties uz to, ka visi patiesi demokrātiskie Latvijas iedzīvotāji jau pievienojušies Latvijas darba tautas blokam [..] Mūsu drošības sargi šo politisko avantūru ir laikā atklājuši un nodevuši lietas noskaidrošanu un atrisināšanu prokuratūrai.”

11. jūlijs. PSRS aizsardzības tautas komisārs izdod pavēli par Baltijas kara apgabala izveidi, uzdodot līdz 1. augustam izveidot tā pārvaldi Rīgā.

13. jūlijā: „Cīņa” raksta: „…Nevienam viņa privāto īpašumu neatņems, sevišķi sīkiem un vidējiem īpašniekiem neko neatņems [..] Urnā jāiemet vienīgi Latvijas darba tautas bloka kandidātu saraksts [...] Sarakstā nedrīkst strīpot kandidātu vārdus, ne arī pierakstīt jaunus. Saraksts jānodod negrozīts…”

14.-15. jūlijs. Notiek tautas saeimas vēlēšanas 1250 iecirkņos visā valstī. Otrajā vēlēšanu dienā Sabiedrisko lietu ministrija aicina tos, kuri vēl nav balsojuši: „Šodien ir vēlēšanu pēdējā diena, tāpēc pasteidzaties, lai vēlāk tiem, kas tagad šaubās – balsot vai nebalsot, nebūtu jākaunas no sevis, no saviem darbabiedriem, no līdzpilsoņiem, no visas Latvijas patriotiem un no saviem personiskajiem dokumentiem, kuros trūks iespieduma par piedalīšanos šī gada Saeimas vēlēšanās. Tāpēc visi, visi šodien pie vēlēšanu urnām!” Savukārt laikraksts „Rīts” 14. jūlijā paziņoja, ka katrs, kurš atturēsies no balsošanas ir „neapšaubāms tautas ienaidnieks”

Latvijas kara flotes virsnieks Hugo Legzdiņš, kurš šajā dienā bija Rīgā: „Tika dota īpaša pavēle: Piedalīties balsošanā! Paņēmu personības dokumentus un gāju uz 2. vidusskolas telpām Valdemāra ielā 3. Pie galdiņa ar uzvārda burtu L saņēmu vienu lapiņu ar tā saucamajiem Darba tautas bloka kandidātiem un norādījumus, lai balsojot. Sāku prasīt pēc citiem sarakstiem. Atbildēja, ka tādu neesot. Ko darīt? Pie urnas stāvēja divi krievu virsnieki ar pistolēm pie sāniem. Tātad, ja nebalsosi, bruņoti vīri visu novēro. Situācija nedroša – paņēmu biļetenu un gāju pie urnas…”

Vēlēšanu rezultāti: Nobalsojuši 94,8% no visiem vēlētājiem, no kuriem 97,8% atdevušas savu balsi par vienīgo kandidātu sarakstu.

16. jūlijs. Siguldā apcietināts un izvests uz Voroņežu bijušais ārlietu ministrs Vilhelms Munters ar kundzi un bērniem. Apcietināšanas brīdī klātesošais Rumānijas pilnvarotais lietvedis G. Nikolesku-Bučesti: „Vairāki padomju aģenti kopā ar jauno iekšlietu ministru ieradās vasarnīcā. Viņi paziņoja bijušajam ministram, ka viņš tiks pārvietots uz Krieviju kopā ar sievu un diviem bērniem, dodot vienu stundu laika sagatavoties ceļam [..] Aresta brīdī Munters sacīja man, ka padomju apsūdzībai nav pamata un ka tā tiek izvirzīta tikai kā iegansts padomju akciju attaisnošanai pret Baltijas valstīm un to eliti. Kā jūs redzat, G.P.U. nevēlas gaidīt lēmumu par Latvijas iekļaušanu Krievijā – cik drūma aktivitāte!”

Prese atreferē kompartijas sekretāra Ž. Spures runu, kurā tas, iedrošinot zemniekus, saka: „Neviens tagad par kolhozu ierīkošanu nav domājis un nedomās. Kolhozi mums neder.”

17. jūlijs. Sabiedrisko lietu ministrs pasludina, ka uzrunās un rakstos ir nepieļaujami lietot uzrunu „kungs” vai „kundze”, kuras vietā jālieto „pilsonis” vai „pilsone”.

18. jūlijs. Rīgā un citur tiek organizētas manifestācijas par godu jaunievēlētajai Saeimai. Rīgā manifestantus uzrunāja A. Višinskis: „Lai dzīvo brīvā Latvija! Lai dzīvo darba tautas bloks! Lai dzīvo darba Latvija! [..]Uz priekšu! Uz jaunu, priecīgu un laimīgu dzīvi ciešā, nesaraujamā un mūžīgā savienībā ar jūsu draugu lielo Padomju Sociālistisko Republiku Savienību! [..] Ir ļaudis, kas domā, ka šīs Saeimas vēlēšanas [..] it kā nozīmē Latvijas nacionālās brīvības, Latvijas valstiskās neatkarības beigas, Latvijas kultūras beigas un Latvijas tautas nākotnes, brīvās Latvijas, tautas beigas. Šīs runas, šo provokatorisko pļāpāšanu var viegli atspēkot. Paskatieties tikai uz austrumiem, kur uzlēkusi saule – gaiša saule – īstas nacionālās vienlīdzības saule, kur iznīcināta nacionālā nevienlīdzība, šovinisms, kur desmitiem un simtiem lielu un mazu tautu godina lielā Staļina vārdu[..]” Savukārt PSRS sūtnis V. Derevjanskis sacīja: „Latvijas tautas ienaidnieku mēģinājumi sašķelt vienību un kavēt darba tautas masu saslēgšanos ar provokatoriskām baumām un zemu, riebīgu aģitāciju cietuši pilnīgu neveiksmi. Strādnieki, zemnieki, karavīri un darba inteliģence nodeva savas balsis par Darba tautas bloka kandidātiem, jo strādājošie zina, ka šo bloku vada Latvijas komunistiskā partija [..]

Aviācijas pulka karavīrs Emīls Briedis: „Demonstrācijā vajadzēja piedalīties arī pulka pārstāvjiem. Atkal jaunums. Pavēle nāca no augšas. Valdemāra ielā no Ārlietu ministrijas balkona uz demonstrantiem noskatījās jaunās valdības ministri, jaunievēlētie Saeimas deputāti un arī visu notikumu organizētājs Latvijā – Višinskis, kuru bija apstājuši mūsu jaunie zemes saimnieki, sniegdami viņam paskaidrojumus. Garāmejošie pēc komandas sauca iemācītos saukļus un bļāva „urā!” Višinskim acīmredzot gribējās zināt, ko demonstranti izkliedz, un viņš jautājis blakusstāvošajam [kompartijas I sekretāram] Kalnbērziņam: Chto oni, svolochi, orut?” – bet turpat atradies mikrofons, un Višinska repliku saklausījuši ielas pretējā pusē zem liepām stāvošie.”

Īresvaldes kancelejas darbiniece Rīgā Vallija Veščūne-Jansone: „…arī mums obligāti bija jāiet tautas demonstrācijā, jo kancelejas pārzinis tiem, kas neieradīsies, draudēja ar atlaišanu no darba. Nosodīt viņu grūti, viņš taču pats baidījās par vietu. Bet es viņu apmānīju! Man bija tāds kā maciņš, kā somiņa, kuru es, garām ejot, atstāju uz divričiem. Pēc pāris minūtēm notēloju izbrīnu un bailes – sak, mans maks pazudis. Pārzinis nezināja, ko darīt, beidzot palaida, piebilzdams, lai skrienot mudīgi! Man tik to vajadzēja…”

Sabiedrisko lietu ministrija izdod rīkojumu ASV laikraksta „Chicago Tribune” speciālkorespondentam Donaldam Dejam 24 stundu laikā atstāt valsti, jo viņš „sistemātiski izķēmojis, sagrozījis un sakropļojis īsto priekšstatu par stāvokli Latvijā un vispār amerikāņu presi apgādājis ar melīgām un viltotām ziņām”.

19. jūlijs. Ministru kabinets pieņem un K. Ulmanis izsludina likumu, saskaņā ar kuru no saeimas sanākšanas brīža Valsts prezidenta amatu izpilda ministru prezidents A. Kirhenšteins.

Ieraksts Francijas sūtniecības sekretāra Ž. De Bosa dienasgrāmatā: „Vairākās lauku saimniecībās vēlēšanu laikā bijuši pacelti Latvijas karogi, bet pusmastā. Par to liels sašutums avīzēs. Cilvēki taču pauda Latvijas patiesās izjūtas.”

20. jūlijs. Vakarā Rīgā notiek bankets par godu valdības un Saeimas locekļiem, kurā piedalās A. Višinskis, V. Derevjanskis un Sarkanās armijas kontingenta vadošais sastāvs, kā arī Maskavas Lielās teātra mākslinieki.

A. Kirhenšteina sekretārs Vilis Stalažs: „Par profesora Augusta Kirhenšteina visai vājo orientēšanos tajā vidē, kurā viņš bija ierauts, vēl spilgtāk liecina šāds gandrīz neticams gadījums. Atzīmējot spožās sekmes Latvijas pārtaisīšanā, Rīgas pilī tika rīkots rauts. Pie visai bagātīgi klātā galda Baltajā zālē sēdēja viss varas nesēju augstākais slānis ar profesoru Kirhenšteinu kā „mājastēvu” galda galā. Kad jaunās sabiedrības elites prāti jau bija no rudzīša un „Aldara” pudelēm manāmi iesiluši, no savas vietas otrā galda galā piecēlās Latvijas kompartijas sekretārs Žanis Spure. Viņš palēcās uz krēsla, uzkāpa uz galda un parādes solī, ar kājām apgāzdams dzērienu pudeles un šķaidīdams porcelāna traukus, devās uz otru galda galu. Pie profesora Augusta Kirhenšteina bālās sejas Žaņa Spures kurpes apstājās. Iestājās klusuma brīdis. Tad Spure pacēla galvu kā gailis pirms dziedāšanas un pār siekalainajām lūpām izkliedza: „Jums jāredz, kas ir Cekas sekretārs!” Izbiedētie apkalpotāji saplēstos traukus gandrīz nemanot novāca, un dzīres turpinājās ar mūziku. Tās bija brīvās Latvijas bēres. Mūsu valsts jau bija nobendēta, nāca kārta latviešu tautai. Otrā dienā profesors, būdams ne vien ministru, bet arī valsts prezidents, man bailīgi čukstēja: „Vai Jūs zinājāt, ka tas Spure ir čekas sekretārs? Kas to būtu domājis!” Es jutos ārkārtīgi pārsteigts, ka profesors jauc Ceku, tas ir, Centrālkomitejas nosaukuma saīsinājumu, ar Čeku, kā saīsinājumā bija parasts dēvēt Viskrievijas Ārkārtējo komisiju – VČK. Krievu politiskie emigranti jau divdesmitajos gados šim biedējošajam saīsinājumam bija devuši savu ironisko atšifrējumu: „Vsjakomu cheloveku krishka”. Es atturējos profesoram viņa pārpratumu skaidrot, lai nepasvītrotu viņa gaužām vājo orientēšanos apstākļos, kuros tam uzdots spēlēt tik vadošu lomu [..] Profesors bija kā apsēsts uz vitamīniem. Sūkādams mežrozīšu tabletes, A. Kirenšteins bija nolēmis uzcelt vitamīnu fabriku arī Rīgā un šim nolūkam bija noskatījis kādu panīkušu vai bankrotējušu farmaceitisku ražotni ganību dambī. Atceros, ka profesors man lika sastādīt jaunā uzņēmuma tāmi. Es no sākuma pūlējos iztēlot, ka mums ar tāda uzņēmuma radīšanu nav vērts noņemties, jo Krievijā jau vitamīnus ražo, tātad tur ir veikti attiecīgie zinātniskie pētījumi un apgūta vajadzīgā tehnoloģija. „Nu ko Jūs!” iesaucās Kirhenšteins, „ko tie krievi jēdz un ko viņi var pienācīgi apgūt? Pie šīs ļoti perspektīvās lietas ir jāķeras klāt mūsējiem!”

Ieraksts Francijas sūtniecības sekretāra Ž. de Bosa dienasgrāmatā 20. jūlijā: „Vairs nav nekādu ilūziju. Cilvēki ir satriekti. Visas līdzšinējās vērtības ir apsmietas, noliegtas, sagrautas. Cik gan traģisks ir šo nabaga ļaužu liktenis, kuri nevar pat doties uz ārzemēm, jo latviešiem, lietuviešiem, igauņiem un poļiem izbraukšanas tiesības ir pilnīgi liegtas.”

21. jūlijs. Turpinās plašas virsnieku atvaļināšanas no armijas un atbildīgo ierēdņu nomaiņa. Prese ziņo par Autotanku brigādē notikušu virsnieku apspriedi, kurā politiskais vadītājs konstatējis trīs iespējas: „Strādāt laika garā, palikt malā vai strādāt pretī. Pēdējā iespēja nemaz nav diskutējama, jo tā izslēdz cilvēku no pārējiem, apzīmējot viņu par tautas ienaidnieku. Arī otrā iespēja nav vēlama, jo, visiem paliekot malā, mēs vairs nebūsim paši savas dzīves veidotāji. Atliek iespēja – strādāt laika garā, apzinoties, ka labi padarīts darbs būs labākais patriotisma pierādījums.”

Rīta prese raksta: „Latvijai uzlec jauna saule – miera un darba sargātāja, par kuru liela pateicība pienākas mums draudzīgajai, lielajai Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai un tās varenajai Sarkanajai armijai, kas ir stingrākais pasaules miera balsts. Padomju Savienība ar tās neuzvaramo Sarkano armiju ir ņēmusi savā apsardzībā Latvijas darba tautu un tās materiālās un kultūras vērtības [..]“

Plkst. 12.00 Vērmaņparkā sākas Baltkrievijas atsevišķā kara apgabala deju un mūzikas ansambļa koncerts „plašām tautas masām” un Nacionālajā teātrī sapulcējas jaunā Saeima. Izteiktajās runās skan slavinājumi padomju un nopēlums bijušajai Latvijas iekārtai.

Ž. Spure: „Izlemjot jautājumu par valsts varas raksturu Latvijā, mums vēlreiz jāvērš skati uz Padomju Savienību. Lielā vēsturiskā Padomju Savienības pieredze mums māca, ka tikai padomju vara ir īstā darbaļaužu aizstāve un sargātāja. Tikai padomju vara ir patiesa tautas vara, kur valda pati darba tauta – bez kapitālistiem, bez muižniekiem, bez lielajiem zemes īpašniekiem un tautas apspiedējiem [..] Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šī brīža pasludinās padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā. Latvija tiks pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku [..] Iekšlietu ministra biedrs V. Latkovskis: „Vispirms – sirsnīgs un patiesi izjusts paldies visas tautas labākajam draugam un vadonim, lielajam progresīvās cilvēces ģēnijam biedram Staļinam. Paldies par to, ka esam pasargāti no imperiālistu kara vētrām, paldies par to, ka esam atbrīvoti no mūsu pašu plutokrātiem, no mūsu pašu pseidonacionālajiem vienotājiem, saimnieciskajiem uzurpatoriem un garīgajiem mākleriem. Paldies brašajai, varenajai un neuzvaramajai strādnieku un zemnieku Sarkanajai armijai par īstā laikā sperto atbrīvošanas soli! [..]” Tiek pieņemta deklarācija par iestāšanos PSRS: „Tagad, kad Latvijas tauta ir gāzusi veco režīmu, apspiestības un beztiesības režīmu, un stājusies uz plaša un gaiša jaunas dzīves, jaunas valsts un sabiedriskās celtniecības ceļa, ir situsi lielā vēsturiskā stunda, kad galīgi un uz visiem laikiem jānojauc visi žogi starp Latviju un Padomju Savienību, kad likumīgā kārtā jānostiprina cieša, stabila Latvijas Republikas savienība ar PSRS. Tagad sanākusī Latvijas Tautas Saeima ir pārliecināta, ka tikai iestāšanās PSRS nodrošina mūsu valsts īstenu suverenitāti, mūsu rūpniecības, mūsu lauksaimniecības, mūsu nacionālās kultūras patiesu uzplaukumu, spožu un varenu Latvijas tautas materiālās un kulturālās labklājības kāpinājumu, varenu mūsu mīļās dzimtenes attīstību un zelšanu [..] Pamatojoties uz vienprātīgi izteikto Latvijas tautas gribu, Saeima nolemj lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS sastāvā kā savienoto republiku uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem PSRS sastāvā ietilpst Ukrainas PSR, Baltkrievijas un citas savienotās padomju sociālistiskās republikas.”

Tāpat Saeima nosūtīja plašas un pazemīgas pateicības telegrammas Staļinam, Molotovam un Kaļiņinam. Sēdē piedalās arī diplomātiskais korpuss. Francijas sūtniecības sekretārs Ž. de Boss: „Visa teātra ēka gan no iekšpuses, gan ārpusessarkani drapēta: sarkanas zvaigznes, Ļeņina un Staļina attēli, sarkanas rozes un neļķes. Rotājums pats par sevi jau ir vesels priekšnesums [..] Skriešus iedrāžas kāds armijas politiskais komisārs, prasa vārdu, uzlec tribīnē, ar teatrālu žestu atloka papīra lapu un gluži aizelsies nolasa latviešu karavīru deklarāciju, kurā prasīta padomju Latvija un pievienošanās Padomju savienībai. Nebeidzami aplausi, delīriskas ovācijas. Gluži kā nacionālajā konventā, taču šis ir pārāk rupjš farss. Ikreiz, kad tiek piesaukts Staļina vārds, klātesošie lec kājās un aplaudē. Nolasa veselu kaudzi telegrammu, kas atsūtītas pēc pavēles vai pat sacerētas blakus telpā. Diplomātiskais korpuss pamazām atstāj zāli. Gaiteņos valda tāds troksnis, ka komunistu komisāri liek aizvērt ložu durvis. Delegācijas un oratori seko cits aiz cita. Neviens nezina, kad tas varētu beigties. Diplomāti izklīst. Trijos vairs nav neviena.”

Saeimas sanākšanas brīdī – plkst. 12.00 Valsts prezidents K. Ulmanis nodod amatu ministru prezidentam A. Kirhenšteinam. Plkst. 12.30 pilī ieradās PSRS sūtnis Derevjanskis un paziņoja, ka plkst. 15.00 K. Ulmanim jāizbrauc uz PSRS.

Notiek pēdējā goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa. Sapulcējas liels cilvēku pūlis. Jelgavas skolotāju institūta students Arturs Neparts: „…sametām kopā naudu un kādā puķu veikalā ap Elizabetes ielu izpirkām visas sarkanās un baltās rozes – bija krietns klēpis. Kad Štāba rota ar orķestri, nākdama no Vienības laukuma (tagad – Esplanādes) puses, bija pieminekļa ziemeļu pusē, mēs trīs izgājām pie pieminekļa. Vika nolika ziedus. Brītiņu pastāvējām ar noliektām galvām. Tad apgriezāmies un pēc apmēram 10 soļiem katrs uz savu pusi iejukām cilvēkos, kuri todien ap pieminekli bija sapulcējušies varen lielā skaitā un mums uzgavilēja.”

Vakarā Rīgā organizēta kārtējā „tautas manifestācija”, kuru atkal uzrunā Višinskis, apsveicot ar iestāšanos PSRS un ieiešanu jaunā pasaulē no kapitālistiskās „cilvēces kultūras bojāejas pasaules”, kas balstījās uz cilvēka verdzināšanu, asiņainiem kariem un nabadzību.

22. jūlijs. Tautas saeima pasludina zemi „par tautas īpašumu” un pieņem lēmumu par banku un lielo uzņēmumu nacionalizāciju. Cenu inspekcija kopā ar policiju izdara reidu apavu un apģērbu veikalos, konstatējot, ka sākusies masveida preču izpirkšana. Kā īpaši kliedzošs pārkāpums atzīmēts fakts, ka Marijas ielā tirgotāji pārdevuši vienam pircējam 10 pārus zeķu, 12 pāru bikšu, 6 pārus kurpju, vairākas gultas segas, vairākus kabataslakatiņus u.t.t. Vēl – „dažos gadījumos neprecējušies iegādājušies dučiem bērnu veļas komplektus. Katram vaininiekam jāsaņem pelnītais sods [..] Sodīto pilsoņu vārdus publicēs presē, lai visa tauta zina par viņu „izcilajiem varoņdarbiem”.

23. jūlijs. Sakarā ar pēdējā laika „pastiprināto pieprasījumu, Cenu inspekcija izdod rīkojumu, saskaņā ar kuru „visus vilnas, pusvilnas un kokvilnas ražojumus, apavu, virsādu, zoļādu, apģērbu ādas, apavu, ādas apģērbu un jebkuru citu ādas izstrādājumu pirkumi tirgotājiem obligāti jāatzīmē pircēja pasē ar attiecīgu ierakstu.” Tāpat rīkojums noteica, ka aizliegts iegādāties apavus vai vilnas jeb pusvilnas uzvalkus (vai audumu to izgatavošanai) personai, kurai jau ir divi pāri valkāšanai derīgu ielas apavu vai uzvalki (sievietēm – svārki, kostīms u.c.). Tas pats attiecās arī uz mēteļiem. Pircējam, iegādājoties preci, bija jāraksta apliecinājums, norādot, „cik daudz norādīto preču viņam jau ir”. Par nepareizu ziņu sniegšanu pircējam draud naudas sods līdz 50 000 latu vai cietums līdz 1 gadam.

ASV Valsts sekretāra vietnieks S. Velless paraksta deklarāciju, kurā uzsver ASV valdības nosodošo rīcību pret PSRS politiku Baltijā: „Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas ir izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti [..] Savienoto Valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga tā būtu, iejaukšanos suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās lietās.”

24. jūlijs. Nevēlēdamies izpaust sev zināmo informāciju par Latvijas izlūkdienestu, pašnāvību nošaujoties izdarīja bijušais Armijas štāba Informācijas (izlūkošanas) daļas priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš, kuram draudēja arests.

Prese ziņo: „Kamēr strādnieks un darba zemnieks lej sviedrus, ražodams un stiprinādams jauno kārtību, atrodas pilsoņi, kas ārēji gan izrāda sajūsmu un liekas esam pilnvērtīgi jaunās Padomju Latvijas pilsoņi, bet iekšķīgi jaunajai kārtībai un dzīvei netic. Šie pilsoņi, domādami, ka gaidāms preču trūkums un paļaudamies dažādām provokatoriskām baumām, nestrādā ražīgu darbu, bet pārplūdina un apgrūtina veikalus [..] Pēdējās dienās notiek vēl neredzētas parādības pie Rīgas apģērbu un apavu veikaliem, kur šie jau pietiekoši ar apaviem un drēbēm apgādātie pilsoņi rada sastrēgumus [..] daudzi no šiem traucējumu radītājiem uzskatāmi par sabotieriem un provokatoriem, kas ar savu rīcību – šajā gadījumā pārmērīgu iepirkšanu, grib panākt stāvokli, lai katrs jaunās iekārtas pretinieks varētu teikt, ka, lūk, vecās iekārtas laikā bija viss, turpretim tagad trūkst apavu un drēbju.” Cenu inspekcija ierobežo iegādājamo ziepju daudzumu un prese publicē par „preču iepirkšanu pāri normālam patēriņa daudzumam” sodīto pirmo personu vārdus.

Rīgas pilsētas valde, pārdēvē 15. maija laukumu (tag. Doma laukumu) par 17. jūnija laukumu un, „cildinot Sarkanās armijas nopelnus latviešu tautas atbrīvošanā no fašistu jūga”, Aizsargu ielu (tag. Bruņinieku ielu) – par Sarkanarmijas ielu, Vienības laukumu – par 21. jūlija laukumu, kā arī, „slavinot kopīgās tēvijas galvaspilsētu” – Latgales ielu par Maskavas ielu.

Tiek slēgta Latvijas Skautu centrālā organizācija, turpmākajā dienās – pakāpeniski gandrīz visas jaunatnes, profesiju, nacionālo minoritāšu organizācijas un biedrības.

25. jūlijs. Intervijā presei jaunieceltais ārlietu ministra biedrs Andrejs Jablonskis apgalvo, ka „mūsu nacionālā patstāvība paliks neskarta arī turpmāk” un Ārlietu ministrija turpinās darbu kā ārlietu tautas komisariāts.

26. jūlijs. Ministru kabinets atceļ no amata sūtni Londonā Kārli Zariņu „disciplināru pārkāpumu dēļ” un nodot lietu prokuratūrai viņa saukšanai pie kriminālatbildības. Tiek pasludināts, ka visi Latvijas kuģu kapteiņi, kuri nepakļausies valdības pavēlei atgriezties dzimtenē, tiks uzskatīti par valsts nodevējiem un pasludināti ārpus likuma, turklāt „kopā ar viņiem sauks pie atbildības arī viņu ģimenes un tuvākos radiniekus.” Finanšu ministrs izdod rīkojumu juvelieru veikaliem nodot Latvijas bankas „glabāšanā” dārgmetālus un dārgakmeņus.

Rīgas pilsētas prefekts saņem PSRS karaspēka vadības lūgumu „visus Rīgas privātēkās esošos brīvos dzīvokļus ieskaitīt viņas rīcībā karaspēka vajadzībām”.

29. jūlijs. Tāds pats liktenis, kā K. Zariņu 26. jūlijā, piemeklē arī sūtni Vašingtonā Alfrēdu Bīlmani un pilnvaroto lietvedi Argentīnā un Brazīlijā Pēteri Oliņu. Turpmākajās dienās – arī vēl vairākus diplomātus.

Rīgas centrā sākas masveida dzīvokļu atbrīvošana Sarkanās armijas virsnieku vajadzībām. Francijas sūtniecības sekretārs Ž. de Boss: „12 stundu laikā tika iztīrīts vecais kvartāls (Hanzas iela – Valdemāra iela). Visas mēbeles sakrāva smagajās mašīnās. Jo ļaunāk tiem, kuri tajā brīdī atradās Jūrmalā. Viņu dzīvokļu durvis tika uzlauztas. Radio, šķiet, šo ziņu pārraidīja pusnaktī. Visam bija jābūt sagatavotam līdz plkst. 18. Krievi un latvieši palīdzēja nabaga evakuētajiem.

30. jūlijs. Pēcpusdienā Tautas saeimas delegācija (14 komunisti un 6 t.s. „progresīvie bezpartejiskie) izbrauc uz Maskavu lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Stacijas laukumā notiek mītiņš.

Sūtņi Londonā un Vašingtonā tiek pasludināti kā valsts nodevēji ārpus likuma, viņiem tiek atņemta pilsonība un konfiscēts īpašums.

Bijušais Rīgas latviešu biedrības nams vairāku valdības ministru klātbūtnē tiek svinīgi nodots Sarkanās armijas rīcībā, kas izveido tur „Sarkanās armijas namu”. Pasākumā Ž. Spure saka: „Mēs atdodam klubu tiem, kas palīdzēja viņu iegūt [..] Šīs telpas būs tās, kur Sarkanā armija varēs parādīt, ko viņa 20 gados ieguvusi biedra Staļina vadībā.” Pasākumu noslēdza plašs Sarkanās armijas koncerts.

Armijas politisko vadītāju sapulcē Rīgā konstatēts, ka garnizonos novērojama „pastiprināta alkohola lietošana”, karavīri iesaistās „huligāniskos aktos un pat zaimo tagadējo iekārtu un pārmaiņas armijas dzīvē [..]“

31. jūlijs. Ministru prezidenta vietas izpildītājs Vilis Lācis paraksta pavēli par bijušā kara ministra Jāņa Baloža un viņa ģimenes locekļu „izsūtīšanu no Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorijas un nosūtīšanu uz Padomju Sociālistisko Republiku savienību”.

Latvijas Saeimas delegācija, apraksti par kuras jūsmīgo sagaidīšanu PSRS parādās presē, Maskavā apmeklē Ļeņina mauzoleju, noliekot vaiņagu, un PSRS Lauksaimniecības izstādi.

2. augusts. Rīgas pilsētas pašvaldība pieņem lēmumu iegādāties pilsētas bibliotēkām Ļeņina un Staļina rakstus.

5. augusts. PSRS Ausgtākā Padome ar personisku Staļina piedalīšanos, noklausījusies delegācijas lūgumu un to atbalstošo Uzbekistānas pārstāvja Ahunbabajeva runu, vienbalsīgi nolemj „izpildīt Latvijas Saeimas lūgumu un uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS [..]” Jau iepriekšējā dienā tas pats bija noticis ar Lietuvu, bet nākošajā – notika ar Igauniju.

Vakarā Rīgā notika iepriekš ļoti rūpīgi organizēta, plaša „tautas demonstrācija” par godu šim notikumam, kurā piedalījās arī Sarkanās armijas vienības. Kompartijas vadība, valdība, PSRS sūtnis Derevjanskis, sūtniecības sekretārs Vetrovs un Sarkanās armijas pārstāvji demonstrantus ar plašām uzrunām sveica pie Drāmas (bijušā Nacionālā) teātra. M. Vetrova runas fragments: „Šinīs neaizmirstamajās, vēsturiskajās dienās jaunās Padomju Latvijas darbaļaužu, daudznacionālās Padomju Savienības darbaļaužu sirdis un domas vēršas uz cilvēces ģēniju, gaišo miera lāpu, staļiniskās konstitūcijas ģeniālo radītāju, mūsu sauli – lielo Staļinu! [..] Staļins tas ir Ļeņins šodien. Ar Staļina vārdu saistīta trockistu bandu un citu oportūnistu – ar ārzemju izlūkdienestu algādžu satriekšana. Ar Staļina vārdu saistīti mūsu ārējās politikas spožie panākumi. [..] lai dzīvo mūsu prieks, mūsu laime, mūsu saule – lielais Staļins! [..]“

6. augusts. Ministru kabinets un Komunistiskās partijas centrālkomiteja nosūta pateicības telegrammas J. Staļinam un V. Molotovam. Izvilkumi no pirmās: „Visas pasaules darbaļaužu lielajam vadonim biedram Staļinam. Dārgais Josif Visarionovič! Patiesā sajūsmā par Padomju Latvijas uzņemšanu lielajā Padomju Sociālistisko Republiku saimē sūtām Jums, mūsu vadoni un skolotāj, dārgais biedri Staļin, vissirsnīgākos un izjustākos sveicienus un izsakām visdziļāko pateicību par mums sagādāto iespēju celt Jūsu vadībā sociālismu savā zemē. Ilgus gadus smagajā pagrīdes darbā mēs sekojām Jūsu lielajai mācībai, kas vienmēr bija par vadošo zvaigzni cīņā pret reakcionāro diktatūru. Jūs, dārgais biedri Staļin, esat izvadījuši mūs cauri visiem diktatūras spaidiem uz labāku, saulaināku nākotni. Jūs palīdzējāt mums ieslēgties sociālisma cēlēju rindās. Visa Latvijas darba tauta ir ar Jums un par Jums! Visa Latvijas darba tauta vēl nekad nepieredzētā apgarotībā un Jūsu vadībā ar vislielāko enerģiju un entuziasmu pārveidos savu laimīgo dzīvi uz Staļina konstitūcijas pamatiem. Visa Latvijas darba tauta pateicas Jums, mīļotais biedri Staļin, par to, ka Jūs devāt darbaļaudīm patiesu brīvību. Tikai tagad ar padomju varas nodibināšanu Latvijā, ar Latvijas iestāšanos lielajā sociālisma zemes tautu saimē, mēs esam atraduši savu īsto tēviju [..] Lai dzīvo Marksa-Engelsa-Ļeņina-Staļina neuzvaramais karogs! Lai dzīvo visas pasaules darbaļaužu ģeniālais un mīļotais vadonis, mūsu dārgais Staļins!”

Tiek slēgtas visas Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārzemēs.

7. augusts. Ministru kabinets pieņem lēmumu par pāriešanu uz Maskavas laiku no 8. augusta plkst. 24.00.

8. augusts. Francijas sūtniecības sekretārs Žans de Boss: „Pēdējā laikā ļoti daudz arestu: tiek aizturēti baltie krievi, poļi, latvieši… Politcietums ir pārpildīts. Visas šīs operācijas notiek naktī, un cilvēki liekas gulēt, vaicādami sev, vai rītu sagaidīs savās mājās…”

Autors ir vēsturnieks, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors

March 14, 2014 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Andrievs Ezergailis: Gribēja labu…

Par Māra Ruka grāmatu “Arāja komandas Lettonia” – Rīga, 2014

Ar pirmo teikumu ir redzams, ka Māris Ruks sāka savu romānu par Lettonias biedru līdzdalību ebreju šaušanā ar lielu cemmi, cēliem nodomiem, bet veltām cerībām. Romāns ir sanācis baiss, tāds, kādu no paģirās mirušiem žīdu slepkavu veterāniem – no bedrēm izkāpušiem ciemiņiem – varējām sagaidīt. Ja grāmata kaut ko pierāda, tad tikai to, ka dusmīgam cilvēkam nav gudri grāmatu rakstīt. Pie lasītājiem ir nonācis mistrojums – ne romāns, ne akadēmisks pētījums, ne tomāts, ne kartupelis – viens gals āzis, otrs it kā cilvēks.

Par Ruka grāmatu mēs varam teikt to, ko savā reizē teicu par Paula Ducmaņa, mana pavadoņa pa Rīgas krogiem, rakstu darbu “Kas ir Daugavas vanagi?”, kuru viņš sarakstīja pēc KGB pasūtījuma – ka brošūrā nevar atrast pat nevienu puspatiesību. Abiem autoriem – cerams, ka atšķirīgu motīvu dēļ – ir bijis svarīgi raksturot visus holokausta notikumus bez vāciešiem. Varam teikt, ka Ducmanim vajadzība rakstīt vāciešiem pa spalvai bija mājiens no Kremļa un vēlme nomirt dzimtenē.

Atšķirībā no Ruka, Ducmanis savu “meistardarbu” piebāza ar dokumentiem un bildēm no visām Eiropas moku vietām, kurām nebija nekāda sakara ar Latviju. Turpretī grafomāns Ruks, daļēji imitējot Ducmani, savu grāmatu ir sastutējis ar paša sagudrotām fabulām un sarunām, kurām segums ar “grēcīgās” Lettonias nedarbiem labākā gadījumā tuvojas nullei.

*

Lettonia nebija galvenais antisemītisma perēklis, tas sāka veidoties jau vairākus gadu desmitus pirms Latvijas brīvvalsts un, protams, arī pirms holokausta. Atstāšu brālības biedriem izlemt, vai visi tie lettoņi, kurus Ruks raksturo kā antisemītus, tādi arī bija. Zinu, ka tādi bija tēvs un dēls – Jānis un Visvaldis Sanderi un Arveds Bergs, kurš jau 1941. gadā bija aizgājis mocekļa ceļu. Ruks dziļi kļūdās, pieskaitot Herbertu Cukuru un Ivaru Bērziņu Lettonias antisemītu saimei.

Neskatoties uz to, ka Herberts Cukurs strādāja Arāja komandā kā garāžas pārzinis, viņš no nāves paglāba, vismaz mums zināmus, četrus ebrejus: paziņas meitu Miriamu Kaicneri, kuru viņš paslēpa savā lauku mājā un tad aizveda uz Brazīliju; paziņas dēlu Ābramu Šapiro, kuru viņš 1941. gada vasarā apgādāja ar “darba dokumentiem”, un savu garāžas mehāniķi Lutriņu un viņa sievu.

Lutriņa glābšana bija pietiekami dramatiska, lai to ekranizētu. Pirmajā Rumbulas akcijas rītā (30. novembrī), uzzinājis, ka vācieši Lutriņu nosūtījuši uz Rumbulu, Cukurs ielēca mašīnā un aizbrauca meistaru glābt. Nonācis Rumbulā, viņš noorganizēja jau tur esošos garāžas strādniekus, kuri stāvēja ap savu gruzoviku. Viņi bija nosūtīti uz Rumbulu savākt upuru virsdrēbes. Ieraudzījuši Lutriņu pāri soļojam uz bedrēm, viņi novirzīja abus Lutriņus uz savu mašīnu, iegrūda kravas kastē, apsedza ar drēbēm un vēlāk dienā aizveda uz Rīgu.

Var arī šim stāstam neticēt, bet nevar noliegt, ka trīs ebreji no četriem karu pārdzīvoja.

*

Pieskaitīt advokātu Ivaru Bērziņu Lettonias antisemītu listei ir reta paveida kašķa meklēšana. Bērziņš, visu mūžu strādādams Ņujorkā, ir palīdzējis visdažādāko tautību piederīgiem, ebrejus un latviešus ieskaitot, sagādājot tiem likuma drošību. Saukt Bērziņu par antisemītu tādēļ, ka viņš savā laikā ir palīdzējis vairākiem latviešiem atrisināt nepamatotus apsūdzējumus par līdzdarbību holokaustā, man ir nesaprotams ēzeļa spēriens Serengeti karalim, lauvai.

Atgriežoties pie jautājuma par antisemītisma saistību ar Holokaustu, Ruks pārvēršas fanātiķī un noslīgst klišejās. Ir tiesa, ka antisemītismam ir sakarība ar to, bet tā nav viens pret vienu. Ar antisemītismu nepietika, lai sāktos holokausts. Ja tas tā būtu, tad Hitleram nebūtu bijis ko nogalināt. Holokausts un visi pārējie mazākie uzbrukumi kopš Romas laikiem ir sākušies no valsts (parasti impērijas) augšas uz leju. Ruks seko labi iemītai klišejai, ka holokausts notika kā tautas sacelšanās, pogroms, kas, pēc autora domām, izvērsās Lettonias mītnē, kur Lettonias biedri, padzirdējuši, ka Hitlers ļauj žīdus šaut, bija gavilējuši, situši augstos piecus, ja tanī laikā tas būtu bijis stilā.

Tad, kad pētīju antisemītisma un holokausta sākumu Latvijā, es nonācu strupceļā, kādēļ Arāja komandas organizēšana bija tik lēna un tanī pierakstījās tik maz korporāciju/Lettonias biedru. Un tad, kad korporeļi* bija pierakstījušies, viņi arī bija pirmie, kuri piesita pēdu. Komandas organizēšanas tempu būtu varējuši arī noteikt Drošības policijas uzraugi, jo sākumā bija paredzēts pēc uzdevuma izpildīšanas komandu izformēt. Pirmajā fāzē vācieši varēja arī raizēties par apbruņotas nevācu vienības izaugšanu pašā Rīgas centrā. Bet varēja arī būt, ka, neskatoties uz antisemītismu, korporeļi tomēr nesteidzās šaut žīdus.

*

Divi piemēri

1. Ruka Rumbula

Par Rumbulas slepkavības lielakciju Vācijā ir lēmušas vairākas jurisdikcijas: notikumu aprakstījušas un sodus izdalījušas. Faktus no to dokumentu sakopojumiem Ruks ir izvairījies lietot. Viņš konstruē pats savu scenāriju, kam nav atbalsta nevienā arhīvā un ko pat nevienā nostāstā neesmu dzirdējis: Ruks Rumbulas akciju ne tikai latvisko, viņš to pasniedz kā korporācijas Lettonia sazvērestību, tās organizētu un izpildītu projektu.

Par antisemītismu, holokaustu un latviešu studentu korporācijām ir daudz runāts un debatēts. Retrospektīvi jāsaka – labi, ka tādas sarunas ir bijušas, jo tagad par mata tiesu zinām vairāk un varam mēģināt koriģēt tos tautiešus, kuri, nebūdami Herkulesi, apmaldās pagātnes labirintos.

Polemizējot par korporāciju lomu holokaustā, gribu atgādināt, ka empīriskie skaitļi rāda – korporāciju loma bija mazāka nekā tūlīt pēc kara, par to tika runāts, un padomju ziņu orgāni to afišēja. Runāšana par korporeļiem kā žīdu šāvējiem pamatā ir runāšana par Arāja komandas sastāvu un darbību. Ir tiesa, ka Arājs bija Lettonias biedrs un piederību korporācijai viņš izmantoja komandas komplektēšanā.

Ir svarīgi zināt, ka Štālekers Arāja komandu organizēja ne kā brīvprātīgo, bet kā algotņu vienību, kuriem laupījums daļēji sedza viņu algu. Arī citā kandidātu kvalifikāciju izvēlē Štālekers atšķīrās no tām, kam sekoja pats Arājs. Štālekeram svarīgi bija sameklēt kandidātus, kuru radinieki bija deportēti uz Sibīriju.

No empīriskiem pētījumiem var secināt, ka tie latvieši, kuri pieturējās komandā, bija mazāk turīgie un izglītotie vīri. Nebūtu pārsteigts, ka Rumbulas akcijā, kas notika 1941. gada beigās, korporeļu klātbūtne būtu niecīga. No lettoņiem varbūt bija palikuši tikai kādi divi, pašu Arāju ieskaitot.

2. Deglava noslepkavošana

Deglava noslepkavošana, kas notika 1941. gada jūlijā, bija komplicēts notikums, kas vēl nav pilnīgi izpētīts, lai gan gandrīz visi latviešu vēsturnieki ir vienisprātis, ka slepkavas bija vācu Drošības policijas vīri. Vācu vēsturnieki, pretēji latviešiem, solidarizējās ar nacistu formulu, ka tā nebija slepkavība, bet pašnāvība. Ruks mums pienes jauninājumu, fabulējot, ka latvietis noslepkavoja latvieti. Ka Dzirnavu ielā 31 nelaimīgā stundā satikās divi lettoņi Visvaldis Sanders un Aleksandrs Plensners, Deglava draugi, kuri, neesošu motīvu valdzināti, tikai tādēļ, ka viņi lettoņi, pirkstu nospiedumus neatstājot, nošāva Deglavu.

*

Ruks, sarakstīdams romānu tādu, kāds tas ir sanācis, par sevi pozitīvu tēlu nav atstājis, taču domāju, ka tomēr atradīsies cilvēki, līdzīgi tiem, kas – tāpat kā savulaik pat gudrākie nacistu mednieki – noticēja Ducmaņa pamfletam “Kas ir Daugavas vanagi?”.

Darbs var arī ieinteresēt psihologus, kuri nodarbojās ar ego attīstības fāžu pētniecību. Piemēram, man ir nesaprotama Ruka vajadzība savu naidu vispārināt, ienīst visu, kas ir bijis, ir, un būs Lettonia.

* Vārdu “korporeļi” autors nelieto ar nicinošu nozīmi

ImageAndrievs Ezergailis ir latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks. Ievērojamākais Ezergaiļa darbs ir fundamentālais pētījums par holokaustu Latvijā: “The Holocaust in Latvia, 1941 – 1944″.

February 11, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, Apmelojumi, grāmatas, Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Rosina noteikt kriminālatbildību par pret Latviju īstenotās agresijas publisku noliegšanu

Apakškomisija rosina noteikt kriminālatbildību par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu


Saeima
06.02.2014

Par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai ļaunprātīgu, rupju vai aizvainojošu apšaubīšanu varēs sodīt ar brīvības atņemšanu. Par to ceturtdien, 6.janvārī, vienojās Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas deputāti.

 Tieslietu ministrijas iesniegtais un apakškomisijas atbalstītais priekšlikums paredz, ka par šādiem nodarījumiem varēs sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

“Jau iepriekš apakškomisijā vērtējām tieslietu ministra Jāņa Bordāna iesniegto priekšlikumu, kas paredzēja noteikt kriminālatbildību par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības zaudēšanas fakta publisku noliegšanu. Apakškomisijas deputāti konceptuāli atbalstīja ideju par šādas atbildības noteikšanu, taču vienlaikus vērsa uzmanību, ka redakcija neaptver gadījumus, kad fakts par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības zaudēšanu publiski netiek noliegts, bet tiek apgalvots, ka šāda neatkarības zaudēšana bija tiesiska un atbilda Latvijas interesēm,” norāda Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins.

Tāpat A.Judins akcentē, ka J.Bordāna iesniegtajā priekšlikumā paredzētā brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem par šādu nodarījumu ir nesamērīga. “Tāpēc tika nolemts atbildību par šādu nodarījumu izdalīt atsevišķā Krimināllikuma pantā, tajā uzsvaru liekot uz realizētās agresijas noliegumu, kuras rezultātā tika zaudēta Latvijas Republikas valstiskā neatkarība, kā arī nosakot nedaudz zemāku maksimālās brīvības atņemšanas soda līmeni salīdzinājumā ar tieslietu ministra priekšlikumā paredzēto,” uzsver apakškomisijas priekšsēdētājs.

Par minētajām izmaiņām Krimināllikumā vēl jālemj Juridiskajā komisijā, kā arī trešajā galīgajā lasījumā tās jāskata Saeimā.

Saeimas Preses dienests
Tālr.: 67087218, mob.: 26136160
E-pasts: prese@saeima.lv

February 6, 2014 Posted by | Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

Barbaru iebrukums

Inwazja barbarzyńców. Leszek Pietrzak, “Uwazam Rze

Kad 1939. g. 17. septembrī PSRS uzbruka Polijai, sākās poļu plānveida iznīcināšana. Šis noziegums nav pienācīgi nosodīts vēl līdz šim.  Raksts poļu izdevumā “Uwazam Rze”. Tulkojums krievu valodā.

Вторжение варваров.
Когда 17 сентября 1939 года СССР напал на Польскую республику, началось планомерное истребление поляков. Это преступление до сих пор не получило должного наказания.

Польский поход РККА, сентябрь 1939 года

Было четыре часа утра 17 сентября 1939 года, когда Красная Армия приступила к осуществлению приказа № 16634, который накануне выдал народный комиссар обороны маршал Климент Ворошилов. Приказ звучал кратко: «Начать наступление на рассвете 17-го». Советские войска, состоявшие из шести армий, сформировали два фронта — белорусский и украинский и начали массированную атаку на восточные польские территории. В атаку было брошено 620 тысяч солдат, 4700 танков и 3300 самолетов, то есть в два раза больше, чем было у Вермахта, напавшего на Польшу первого сентября.Советские солдаты обращали на себя внимание своим видом. Одна жительница городка Дисна Виленского воеводства, описывала их так: «Они были странные — маленького роста, кривоногие, уродливые и страшно изголодавшиеся. На головах у них были причудливые шапки, а на ногах — тряпичные ботинки». В виде и поведении солдат была еще одна черта, которую местные жители заметили еще отчетливее: животная ненависть ко всему, что ассоциировалось с Польшей. Она была написана на их лицах и звучала в их разговорах. Могло показаться, что кто-то уже давно «пичкал» их этой ненавистью, и лишь теперь она смогла вырваться на свободу.

Кавалерия РККА во Львове, 1939 год

Советские солдаты убивали польских пленных, уничтожали мирное население, жгли и грабили. За линейными частями шли оперативные группы НКВД, чьей задачей была ликвидация «польского врага» в тылу советского фронта. Им была поручена задача взять под контроль важнейшие элементы инфраструктуры польского государства на оккупированных Красной Армией территориях. Они занимали здания государственных учреждений, банков, типографий, редакции газет; изымали ценные бумаги, архивы и культурные ценности; арестовывали поляков на основании подготовленных заранее списков и текущих доносов своих агентов; ловили и переписывали сотрудников польских служб, парламентариев, членов польских партий и общественных организаций. Многие были сразу же убиты, не имея шансов даже попасть в советские тюрьмы и лагеря, сохранив хотя бы теоретические шансы на выживание.

Дипломаты вне закона

Первыми жертвами советского нападения пали дипломаты, представлявшие Польшу на территории Советского Союза. Польский посол в Москве Вацлав Гжибовский (Wacław Grzybowski) в полночь с 16 на 17 сентября 1939 года был срочно вызван в Народный комиссариат иностранных дел, где заместитель министра Вячеслава Молотова Владимир Потемкин попытался вручить ему советскую ноту с обоснованием атаки Красной Армии. Гжибовский отказался ее принять, заявив, что советская сторона нарушила все международные соглашения. Потемкин ответил, что нет уже ни польского государства, ни польского правительства, заодно объяснив Гжибовскому, что польские дипломаты не имеют больше никакого официального ранга и будут трактоваться как находящаяся в Советском Союзе группа поляков, которую местные суды имеют право преследовать за противоправные действия. Вразрез положениям женевской конвенции советское руководство попыталось воспрепятствовать эвакуации дипломатов в Хельсинки, а потом арестовать. Просьбы заместителя декана дипломатического корпуса посла Италии Аугусто Россо к Вячеславу Молотову, остались без ответа. В итоге польских дипломатов решил спасти посол Третьего рейха в Москве Фридрих-Вернер фон дер Шуленбург (Friedrich-Werner von der Schulenburg), который вынудил советское руководство дать им разрешение на выезд.

Однако до этого в СССР успели произойти другие, гораздо более драматичные, истории с участием польских дипломатов. 30 сентября польский консул в Киеве Ежи Матусинский (Jerzy Matusiński) был вызван в местное отделение Наркоминдела. В полночь он вышел в сопровождении двух своих шоферов из здания польского консульства и пропал без вести. Когда об исчезновении Матусинского узнали остававшиеся в Москве польские дипломаты, они вновь обратились к Аугусто Россо, а тот отправился к Молотову, который заявил, что, скорее всего, консул с шоферами бежал в какую-нибудь соседнюю страну. Не удалось ничего добиться и Шуленбургу. Летом 1941 года, когда СССР стал выпускать поляков из лагерей, генерал Владислав Андерс (Władysław Anders) начал формировать на советской территории польскую армию, и в ее рядах оказался бывший шофер консула Анджей Оршинский (Andrzej Orszyński). Согласно его показаниям, данным под присягой польским властям, в тот день всех троих арестовало НКВД и перевезло на Лубянку. Оршинского не расстреляли только чудом. Польское посольство в Москве еще несколько раз обращалось к советским властям по поводу пропавшего консула Матусинского, но ответ был одним и тем же: «У нас его нет».

Репрессии затронули также сотрудников других польских дипломатических представительств в Советском Союзе. Консульству в Ленинграде запретили передать здание и находившееся в нем имущество следующему консулу, а НКВД силой выдворило из него персонал. У консульства в Минске был организован митинг «протестующих граждан», в результате которого демонстранты избили и ограбили польских дипломатов. Для СССР Польша, как и международное право не существовали. Произошедшее с представителями польского государства в сентябре 1939 года, было уникальным событием в истории мировой дипломатии.

Расстрелянная армия

Немецкий и советский офицеры пожимают руки в конце польского похода, сентябрь 1939 года

Уже в первые дни после вторжения Красной Армии в Польшу начались военные преступления. Сначала они затронули польских солдат и офицеров. Приказы советских войск изобиловали призывами, адресованными польскому мирному населению: его агитировали уничтожать польских военных, изображая их как врагов. Простых солдат призыва

ли убивать своих офицеров. Такие приказы давал, например, командующий Украинским фронтом Семен Тимошенко. Эта война велась вразрез международному праву и всем военным конвенциям. Сейчас даже польские историки не могут дать точную оценку масштаба советских преступлений 1939 года. О многих случаях зверств и жестоких убийств польских военных мы узнали лишь спустя несколько десятков лет благодаря рассказам свидетелей тех событий. Так было, например, с историей командующего Третьего военного корпуса в Гродно генерала Юзефа Ольшины-Вильчинского (Józef Olszyna-Wilczyński). 22 сентября в окрестностях поселка Сопоцкин его автомобиль окружили советские военные с гранатами и автоматами. Генерала и сопровождавших его людей ограбили, раздели и почти сразу же расстреляли. Жена генерала, которой удалось выжить, рассказывала спустя много лет: «Муж лежал лицом вниз, левая нога была прострелена под коленом наискось. Рядом лежал капитан с раскроенной головой. Содержимое его черепа вылилось на землю кровавой массой. Вид был ужасен. Я подошла ближе, проверила пульс, хотя знала, что это бессмысленно. Тело было еще теплым, но он был уже мертв. Я начала искать какую-нибудь мелочь, что-то на память, но карманы мужа были пусты, у него забрали даже Орден воинской доблести и образок с изображением Богоматери, который я дала ему в первый день войны».

В Полесском воеводстве советские военные расстреляли целую взятую в плен роту батальона Корпуса охраны пограничья «Сарны» — 280 человек. Жестокое убийство произошло также в Великих Мостах Львовского воеводства. Советские солдаты согнали на площадь кадетов местной Школы офицеров полиции, выслушали рапорт коменданта школы и расстреляли всех присутствующих из расставленных вокруг пулеметов. Никто не выжил. Из одного польского отряда, сражавшегося в окрестностях Вильнюса и сложившего оружие взамен за обещание отпустить солдат по домам, были выведены все офицеры, которые были тут же казнены. То же самое произошло в Гродно, взяв который советские войска убили около 300 польских защитников города. В ночь с 26 на 27 сентября советские отряды вошли в Немирувек Хелмской области, где ночевало несколько десятков юнкеров. Их взяли в плен, связали колючей проволокой и забросали грантами. Полицейских, которые защищали Львов, расстреляли на шоссе, ведущем в Винники. Аналогичные расстрелы происходили в Новогрудке, Тернополе, Волковыске, Ошмянах, Свислочи, Молодечно, Ходорове, Золочеве, Стрые. Отдельные и массовые убийства взятых в плен польских военных совершались в сотнях других городов восточных регионов Польши. Издевались советские военные и над ранеными. Так было, например, в ходе боя под Вытычно, когда несколько десятков раненых пленных поместили в здании Народного дома во Влодаве и заперли там, не оказав никакой помощи. Через два дня почти все скончались от ран, их тела сожгли на костре.

Польские военнопленные под конвоем Красной армии после Польского похода в сентябре 1939 года

Иногда советские военные использовали обман, вероломно обещая польским солдатам свободу, а иногда даже представляясь польскими союзниками в войне с Гитлером. Так произошло, например, 22 сентября в Винниках неподалеку от Львова. Возглавлявший оборону города генерал Владислав Лангер (Władysław Langner) подписал с советскими командующими протокол передачи города Красной Армии, по которому польским офицерам обещали беспрепятственный выход в направлении Румынии и Венгрии. Договор почти сразу же был нарушен: офицеров арестовали и вывезли в лагерь в Старобельске. В районе Залещиков на границе с Румынией русские украшали танки советскими и польскими флагами, чтобы изобразить из себя союзников, а потом окружить польские отряды, разоружить и арестовать солдат. С пленных часто снимали мундиры, обувь и пускали их дальше без одежды, с нескрываемой радостью стреляя по ним. В целом, как сообщала московская пресса, в сентябре 1939 года в руки советской армии попало около 250 тысяч польских солдат и офицеров. Для последних настоящий ад начался позже. Развязка произошла в Катынском лесу и подвалах НКВД в Твери и Харькове.

Красный террор

Террор и убийства мирного населения приобрели особые масштабы в Гродно, где было убито как минимум 300 человек, в том числе принимавших участие в обороне города скаутов. Двенадцатилетнего Тадзика Ясинского советские солдаты привязали к танку, а потом протащили по мостовой. Арестованных мирных жителей расстреливали на Собачьей Горе. Свидетели этих событий вспоминают, что в центре города лежали груды трупов. Среди арестованных оказались, в частности, директор гимназии Вацлав Мыслицкий (Wacław Myślicki), руководительница женской гимназии Янина Недзвецка (Janina Niedźwiecką) и депутат Сейма Константы Терликовский (Konstanty Terlikowski).

Все они вскоре умерли в советских тюрьмах. Раненым приходилось скрываться от советских солдат, потому что в случае обнаружения их ждал немедленный расстрел.

Красноармейцы особенно активно изливали свою ненависть на польских интеллигентов, помещиков, чиновников и школьников. В деревне Большие Эйсмонты в Белостокском районе пыткам подвергли члена Союза помещиков и сенатора Казимежа Биспинга (Kazimierza Bispinga), который позже умер в одном из советских лагерей. Арест и пытки ждали также инженера Оскара Мейштовича (Oskara Meysztowicza), владельца имения Рогозница неподалеку от Гродно, который был впоследствии убит в минской тюрьме.

С особой жестокостью советские солдаты относились к лесникам и военным поселенцам. Командование Украинского фронта выдало местному украинскому населению 24-часовое разрешение на то, чтобы «расправиться с поляками». Самое жестокое убийство произошло в Гродненском районе, где неподалеку от Скиделя и Жидомли находилось три гарнизона, населенных бывшими легионерами Пилсудского. Несколько десятков человек было жестоко убито: им отрезали уши, языки, носы, распороли животы. Некоторых облили нефтью и сожгли.

Террор и репрессии обрушились также на духовенство. Священников избивали, вывозили в лагеря, а часто и убивали. В Антоновке Сарненского повета священника арестовали прямо во время службы, в Тернополе монахов-доминиканцев выгнали из монастырских зданий, которые были сожжены на их глазах. В селе Зельва Волковысского повета арестовали католического и православного священников, а потом жестоко расправились с ними в ближайшем лесу.

С первых дней входа советских войск тюрьмы городов и городков Восточной Польши начали стремительно заполняться. НКВД, которое относилось к пленникам со звериной жестокостью, начало создавать собственные импровизированные тюрьмы. Спустя всего несколько недель число заключенных увеличилось по меньшей мере в шесть-семь раз.

Осмотр красноармейцами захваченного польского оружия (зенитные орудия, зенитные пулемёты, шашки), Западная Белоруссия, осень 1939 года

Покарать преступников!

В эпоху Польской Народной Республики поляков пытались убедить, что 17 сентября 1939 года произошел «мирный» ввод советских войск для защиты белорусского и украинского населения, живущего на восточных рубежах Польской республики. Между тем это было жестокое нападение, которое нарушало положения Рижского договора 1921 года и польско-советский договор о ненападении 1932 года. Вошедшая в Польшу Красная Армия не считалась с международным правом. Речь шла не только о захвате восточных польских регионов в рамках выполнения положений подписанного 23 августа 1939 года пакта Молотова-Риббентропа. Вторгшись в Польшу, СССР начал воплощать в жизнь зародившийся еще в 20-е годы план по истреблению поляков. Сначала ликвидация должна была затронуть «руководящие элементы», которые следовало как можно быстрее лишить влияния на народные массы и обезвредить. Массы же, в свою очередь, планировалось переселить вглубь Советского Союза и превратить в рабов империи. Это была настоящая месть за то, что Польша в 1920 году сдержала наступление коммунизма. Советская агрессия была вторжением варваров, которые убивали пленных и гражданских, терроризировали мирное население, уничтожали и оскверняли все, что ассоциировалось у них с Польшей. Весь свободный мир, для которого Советский Союз всегда был удобным союзником, помогшим победить Гитлера, не хотел ничего знать об этом варварстве. И поэтому советские преступления в Польше до сих пор не получили осуждения и наказания!

September 17, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, kara noziegumi, krievu impērisms, noziegumi pret cilvēci, Okupācija, PSRS, represijas, Vēsture | Leave a comment

Pavēle būt gataviem iebrukt Latvijā. 1940.g. 9. jūnijs

PSRS pavēle būt gataviem iebrukt Latvijā 1940.g. 9. jūnijā, ja Ulmanis nepiekrīt okupācijai http://allin777.livejournal.com/143301.html
Директива НКО СССР 02622 от 9 июня 1940 г. о действиях против прибалтийских государств.

August 20, 2013 Posted by | Okupācija, PSRS, Vēsture | Leave a comment

Mums vajadzīga politiska griba un arī nauda

Viesturs Sprūde, LA

Ir cerība, ka pārskatāmā nākotnē darbu varētu atsākt savulaik Ministru kabineta paspārnē izveidotā komisija, kuras uzdevums bija aprēķināt Latvijai un tās iedzīvotājiem triju okupāciju laikā nodarītos zaudējumus. Šīs komisijas lietderību lieku reizi apstiprinājušas tā sauktā Nepilsoņu kongresa vadoņu nekaunīgās aktivitātes, solot sākt uzskaitīt zaudējumus, kas nepilsoņiem it kā nodarīti atjaunotajā Latvijas valstī. Tikmēr okupācijas zaudējumu komisija pagaidām pastāv kā sabiedriska organizācija – Latvijas Okupācijas izpētes biedrība. Ar tās valdes priekšsēdētāju Rutu Pazderi un pārstāvi, bijušo valdības komisijas vadītāju Edmundu Stankeviču sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.

– Kas patlaban notiek ar bijušo Ministru kabineta komisiju okupāciju zaudējumu aprēķināšanai? Valdība to vēl uztur?

E. Stankevičs: – Valdības komisija aktīvi darbojās no 2005. gada līdz 2009. gada augustam, kad līdzekļu trūkuma dēļ un krīzes apstākļos tās darbību ar Ministru kabineta lēmumu apturēja. Apturēja, nevis izbeidza. Kopš tā brīža vismaz juridiski un oficiāli komisija nav sanākusi. Komisijas locekļi un darbā iesaistītie pētnieki, balstoties pilsoniskajā iniciatīvā, izveidoja Latvijas Okupācijas izpētes biedrību (LOIB). Varu aicināt arī jūsu laikraksta lasītājus tajā stāties un piedalīties darbā. Kas attiecas uz valdības komisiju, tad šogad tās darba atsākšanai piešķirti 10 tūkstoši latu. Patlaban notiek sarunas, kā komisija no birokrātijas viedokļa varētu pēc atjaunošanas darboties. Gaidām pozitīvu rezultātu.

R. Pazdere: – Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, saskaņojot ar mums, ir sagatavojis jaunās komisijas sastāvu, jo tajā tomēr ir izmaiņas. Tuvākajā laikā jābūt sarunām ar premjeru Valdi Dombrovski tieši par komisijas darbības atjaunošanu. Budžetu apspriežot, finanšu ministrs Andris Vilks un premjers vilcinājās tos 10 tūkstošus dot, bet tagad nauda ar mērķi komisijas darbību atjaunot ir šim gadam iestrādāta un komisija būs jāatjauno. Mums ir noruna, ka gadījumā, ja komisijas atjaunošanas process ieilgs, lai nezaudētu šo naudu, kas atvēlēta tikai 2013. gadam, LOIB būs tiesīga rīkot kādas konferences.

– Valdībā šo lietu virza Bordāna kungs, un runa ir par tiem 10 tūkstošiem, kurus pēdējā brīdī “izplēsa” Nacionālā apvienība?

E. Stankevičs: – Jā. Esam par sevi regulāri atgādinājuši. Izdodam grāmatas, rīkojam konferences. Jūtamu un taustāmu palīdzību no valsts gan neesam saņēmuši. Izdevumus biedrība sedz no saviem līdzekļiem un ziedojumiem. Pagājušajā gadā ar Ārlietu ministrijas palīdzību saņēmām finansējumu starptautiskas konferences organizēšanai. Ir bijis finansējums no Eiropas Parlamenta un no Eiropas Komisijas. Sadarbojamies ar “Prāgas platformu”, kuras viena no dibinātājām ir arī LOIB. Visām Austrumeiropas valstīm ir kādi tās interesējoši temati, kopīga sāpe, kas saistās ar totalitārajiem režīmiem. Un visas vēlas to pētīt. Tāpēc arī radās “Prāgas platforma”, kurā sadarbojas aptuveni 40 organizācijas no 18 valstīm. Mums ir cieša sadarbība ar eirodeputāti Inesi Vaideri. Mūs atbalsta Roberts Zīle un Sandra Kalniete.

– Kas notiks ar LOIB, kad darbu atsāks komisija?

R. Pazdere: – Biedrība pastāvēs kā sabiedriska organizācija. Strādāsim kopīgiem spēkiem. To, ko nevar oficiāla valsts komisija, var nevalstiska organizācija un otrādi.

E. Stankevičs: – Manuprāt, tas ir pareizais ceļš, jo biedrība ir atvērta visiem, kamēr komisijā var tikt tikai tie, kas tur apstiprināti.

– Cik jūsu organizācijā biedru? Kāds ir dalībnieku sastāvs?

– Biedru ir ap 40. Tie daļēji ir cilvēki no bijušās valdības komisijas, zinātnieki. Tātad intelektuāli ļaudis. Viņi strādā, nesaņemot par to nekādu atalgojumu. Veikt šos pētījumus ir viņu aicinājums. Mēs neesam ne “apkarošanas” ne “veicināšanas”, bet tieši izpētes biedrība, kuras mērķis ir akadēmiska līmeņa pētījumi. Atbalstītāji ir arī ārzemju latvieši, kas ļoti iedegušies par šo tematu. Mūsu rindās, starp citu, ir ne tikai latvieši, bet arī cittautieši.

R. Pazdere: – Daudzi mūsu biedri ir ar lielu akadēmisko pieredzi. Iva­ra Breikša CV ir uz četrām lapām. Speciālisti ar garu publikāciju un darbu sarakstu ir Inese Vaidere un Ģirts Valdis Kristovskis. Vēsturē darbojas Bonifācijs Daukšts, Juris Prikulis, Edvīns Šnore, Jānis Riekstiņš. Ilgonis Upmalis un Ēriks Tilgass “rok” arhīvos, lai noskaidrotu, cik ļoti militarizēta padomju laikā bija tautsaimniecība. Sadarbojamies ar ekonomistiem Uldi Osi un demogrāfu Pēteri Zvidriņu. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Latvijas vēstures institūtu, ar Latvijas Valsts arhīvu, ar profesora Ineša Feldmaņa vadīto Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondu, ar Okupācijas muzeju. Ir atsevišķi cilvēki ministrijās, Zinātņu akadēmijā, Latvijas Universitātē. Kopumā sadarbojamies ar 11 valstu zinātniekiem un starptautiskām organizācijām.

– Bet kāda šobrīd ir jūsu kā komisijas padarītā darba bilance?

E. Stankevičs: – Kad apturēja valdības komisijas darbu, bijām jau noskaidrojuši padomju represijās deportēto Latvijas iedzīvotāju skaitu līdz vienam cilvēkam. Sadarbībā ar Latvijas Valsts arhīvu izdevām “Aizvesto” otro sējumu. Bijām sākuši pētījumus ekonomikā, lai konstatētu, cik lielā mērā dzīves līmenis Latvijā būtu augstāks, ja ne 1940. gada notikumi.

Veicām aprēķinus arī demogrāfijā, lai noteiktu cilvēku zudumus visu triju okupāciju laikā. Aprēķinājām padomju armijas nodarītos zaudējumus, zaudējumus videi. Darbs tika veikts, taču visu nepaspējām. Cilvēkus parasti interesē skaitļi, bet tie pagaidām ir aptuveni.

R. Pazdere: – Kad komisiju apturēja, bija jau skaidrs, cik vēl atlicis izdarīt, kādi pētījumi jāveic. Pietrūka pusotra divu gadu. Latvija PSRS sastāvā bija vismilitarizētākā, ja rēķina militāro vienību skaitu uz vienu iedzīvotāju. Krievijas akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs savulaik rakstīja, ka militarizācijas pakāpe Padomju Savienības iekšzemes kopproduktā (IKP) sniegusies līdz 70%, bet pētnieks Vladimirs Kravcovs tagad precizējis, ka militārām vajadzībām PSRS tērēti līdz 85% IKP. Mūsu tautsaimniecībā militārā daļa, pēc Ilgoņa Upmaļa domām, bija pat līdz 90%. Elektronikas uzņēmumi “Alfa”, “Komutators” faktiski bija simtprocentīgi militarizēti. Pat maizes rūpnīcām un bērnu rotaļlietu fabrikām bija militārais pasūtījums. Ne velti valdīja ārkārtējs preču deficīts. Pat krievu vēsturniece, ekonomikas doktore Jeļena Zubkova, kas ieņem augstus amatus Krievijā, ir atzinusi, ka Baltijas republikas vairāk devušas nekā saņēmušas.

– No Krievijas atskan balsis: ja izvirzīsiet pretenzijas mums, mēs jums piesūtīsim rēķinu “līdz pat sarkanajiem strēlniekiem”. Tiesa, tā neskan oficiāli no Krievijas valdības, bet no atsevišķiem Valsts domes deputātiem, politiķiem. Tas ir tāds oficiāli neoficiāls spiediens.

– Viņi rēķina, un viņiem ir institūts, kas ar to nodarbojas. Viņiem ir uzstādījums, ka Krievija PSRS laikā uzturējusi visas padomju republikas, tostarp Baltiju. Viņi visu laiku operē ar padomju oficiālās statistikas skaitļiem, kaut gan zināms, kā tie tika veidoti. Demogrāfe Pārsla Eglīte mums ir stāstījusi, kā savulaik Maskava lika koriģēt statistikas skaitļus. Tomēr šajā Krievijas institūcijā strādā arī godīgi cilvēki, tādi kā pieminētā Zubkova.

– Vai jūsu darbības gala iznākumam jāizskatās kā rēķinam, ko iesniedzam Krievijai, vai tomēr tam ir morālas dabas raksturs?

E. Stankevičs: – Gan tā, gan tā. Šajos politiskajos apstākļos par kompensāciju runāt nav iespējams, bet nākotnē… Protams, aprēķinu mērķis ir ne tikai kāda skaitļa konstatēšana, bet vēstures pētīšana kā tāda, jaunākās paaudzes informēšana par to, kas šeit noticis. Svarīgi tāpat informēt citu valstu pārstāvjus, lai nešķistu, ka mēs te kādu “apspiežam”. Svarīgi ir izglītot tos, kas Latvijā ieradušies padomju laikā. Tas viss ir vēl būtiskāk par kādu skaitli.

R. Pazdere: – Kad komisijas darbību 2009. gadā apturēja, aprēķinātais aptuvenais padomju okupācijas Latvijai nodarīto zaudējumu apmērs bija 200 miljardi latu. Igaunijai tajā pašā laikā tas bija ap 300 miljardiem eiro. Lietuvā ir sarežģītāk, jo viņi rēķināja pa blokiem. Šie 200 miljardi tātad ir minimālā summa. Bet ir vēl tāda rakstura zaudējumi, cik Latvijai izmaksāja viens iebraucējs.

Faktiski uz diviem Latvijas pamatiedzīvotājiem bija viens iebraucējs. Ja rēķina, ka strādā 50%, tad katram Latvijas strādājošajam bija jāapgādā viens iebraucējs.

1988. gadā Rīgā viņš izmaksāja 11,7 
tūkstošus rubļu. Latviešiem tagad pārmet, ka Latvijas neatkarība esot sagrāvusi rūpniecību. Bet šīs rūpnīcas visā Padomju Savienībā bija savstarpēji saistītas ar militārajiem pasūtījumiem. Ne jau tikai Latvijā tās sabruka. Sabruka arī Krievijā, jo nevarēja vairs tā pastāvēt. Pie mums palika ekonomiskie migranti, kam bija jāmaksā sociālie pabalsti. Esam rudenī iecerējuši īpašu konferenci par tematu – kas notika ar Latvijas ekonomiku pēc neatkarības atgūšanas. Bija kļūdas, bet bija arī lietas, kas citādi nevarēja notikt.

– Ārlietu ministrija vai citas valsts iestādes savās lietās kādreiz ir atsaukušās uz jūsu pētījumiem? Ierēdņi izrāda kādu interesi?

E. Stankevičs: – Komisijas pastāvēšanas laikā bija Ārlietu ministrijas pārstāvis, kas regulāri piedalījās sēdēs, bet, kopš esam apturēti, nekā tāda nav. Iepriekšējais ārlietu ministrs Kristovskis mēdza uzsvērt iegūto datu nepieciešamību, tāpat eirodeputāte Vaidere regulāri pieprasa LOIB informāciju. Sadarbojamies arī ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju. Mūsu biedrība nav slēgta ne ierēdņiem, ne politiķiem, kaut pamatā mūsu rindās ir ārpus valsts vadības iestādēm strādājošie.

– Bet kādi ir jūsu programmatiskie uzstādījumi? Ko darīsiet tālāk? Cik naudas jums vajag darba pabeigšanai?

R. Pazdere: – Lai pabeigtu iesākto, mums vajadzētu vismaz 90 tūkstošus latu. Tas ir pētnieku komandējumiem, pētnieciskā darba samaksai. Darba plāns ir zināms. Kad komisiju nodibināja, mūsu budžets 2006. gadā bija 136 tūkstoši latu, pēc tam nākamajos divos gados apmēram pa 200 tūkstošiem.

– Komisijai pastāvot, jūsu nelabvēļi melsa, ka tā esot tikai kārtējā silīte, no kuras dažiem pastrēbties valsts naudu.

– Tā nu nebija vis. Pētniekus, kam uzdot darbus, mēs izvēlējāmies paši. Eksperti visu ļoti kontrolēja, nedodot nekādas atlaides. Komisijas locekļi paši nesaņēma nekādu atalgojumu. Tas bija papildu darbs blakus tiešajiem pienākumiem.

– Vajadzīgā summa nav liela, bet vai valdībai ir politiskā griba to dot?

– Tās laikam trūkst. Cik esmu runājusi ar ārlietu ministru Rinkēviča kungu, rodas iespaids, ka viņam vispār ir iebildumi, ka šo zaudējumu tematu aizskaram. Tas temats ir neērts.

E. Stankevičs: – Bet tas ir Saeimas dots uzdevums Ministru kabinetam, kas norādīts 2005. gada parlamenta deklarācijā par okupāciju. Šī deklarācija spēku nav zaudējusi.

– Kamēr valdība taupības vai citu apsvērumu dēļ ir jūsu darbību apturējusi, krievu šovinisti Latvijā aktivizējas. Tiek runāts par kaut kādiem zaudējumiem, kurus nepilsoņi cietuši sava nepilsoņu statusa dēļ. Vai viņiem ir jelkādas, kaut morālas tiesības kaut ko tādu izvirzīt?

– Juridiski, pat ja pieņem, ka kaut kādi zaudējumi ir, jājautā, kas tos radījis. Latvijas valsts vai tomēr kāda cita? Ne jau mēs viņus sūtījām no viņu mājām uz citām, un ne jau mūsu dēļ viņiem pēc tam radās sarežģījumi, kas būtu izsakāmi kādās summās. Latvijas valsts te nav vainīgā. Lai runātu par zaudējumiem, vispirms jābūt pašiem zaudējumiem, jābūt darbībām, kas šos zaudējumus nodarījušas, jābūt cēloņsakarībai starp šīm darbībām un pašiem zaudējumiem, un vēl jābūt vainai.

Vai mēs varam atrast Latvijas valsti par vainīgo, ka šiem cilvēkiem radušies zaudējumi? Vai viņiem vispār ir bijuši zaudējumi? Man uz to grūti atbildēt, jo šie cilvēki ir klasificējami kā ekonomiskie bēgļi, kas pārcēlās no kāda padomju impērijas nostūra uz okupēto Latviju. Tas nebija nekāds vardarbīgs akts, viņus šurp vardarbīgi nedzina. Es domāju, ka tajā brīdī viņi pat bija ieguvēji. Viņi dzīvoja pat labākos ap­stākļos nekā pamatnācija. Bet, ja viņi pēc tam kādā brīdī kaut ko zaudēja, tad tas ceļas no viņu personiskā lēmuma mainīt dzīvesvietu, meklējot labākus apstākļus. Pilnīgi kas cits bija deportācijas Latvijā, ko pētām mēs. Tā bija viena iedzīvotāju slāņa izsūtīšana vienā naktī bez nekādiem brīdinājumiem, bez nekādām kompensācijām. Un šie cilvēki joprojām nav neko saņēmuši. Daļa latviešu joprojām dzīvo Sibīrijā. Tātad, ja mēs runājam par nekaunību, tad nepilsoņu vadoņu gadījumā ir pamats par to runāt.

R. Pazdere: – Nepilsoņus var dalīt divās grupās. Tādi kā Gapoņenko ļoti labi zina, kā bija, taču apzināti veic dezinformāciju, izpilda “maigās varas” uzdevumus. Tādi cilvēki patiesi ir ļoti nekaunīgi un nosodāmi. Būtu tikai labi, ja viņi šo tiem neērto valsti atstātu. Otrā daļa ir lielāka. Tie cilvēki ir saņēmuši dezinformāciju un īsti nesaprot, kādēļ šeit atrodas. Viņiem var iestāstīt, ka tiem “pienākas”. Vēl varbūt ir arī trešie, kas godīgi apzinās, ka ne uz ko nevar pretendēt. Starp citu, mūsu biedrībā ir krievi, kas ir ļoti sašutuši par Gapoņenko rakstiem. Viņi uzstāj, lai Latvijas valsts dotu informāciju arī krievvalodīgajiem. Valsts šajā ziņā neko nedara, lai arī tas nemaz neprasītu milzīgus līdzekļus. Kaut vai atsevišķa avīze krievu valodā vai vietne internetā, kurā būtu normālas, objektīvas ziņas par to, kas notiek Latvijā. Ja komisijai būtu līdzekļi, ar to varētu nodarboties kaut vai komisija.

July 24, 2013 Posted by | Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

“Padomju stāsta” autors: Tā dēvētais uzvaras piemineklis ir jānojauc

Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) kārtējo reizi ir iejaukusies suverēnas valsts iekšējās lietās, paužot «dziļu sašutumu», jo LR Saeima galīgajā lasījumā atļāvās (!) pieņemt likuma grozījumus, kas publiska pasākuma laikā aizliedz izmantot PSRS un nacistiskās Vācijas karogus, ģerboņus, himnas un vairākus citus simbolus.

Saeimas vairākums ar šo pateica: staļinisms ir vienāds ar nacismu. Tātad arī šo režīmu simbolika ir aizliedzama vienādā mērā. Krievijas ĀM gan tā nedomā, uzsvērdama, ka tas ir teju vai amorāli un krimināli, jo, raugi, PSRS taču devusi «izšķirošo ieguldījumu uzvarā pār nacismu», bet latvieši vēlas pielīdzināt PSRS simboliku «ienīstā nacistu režīma simboliem»! Tas gan nav nekas jauns vai pārsteidzošs: Lietuva šādu likumu pieņēma jau 2008. gadā. Protams, Maskavā pie Lietuvas Republikas vēstniecības pēc tam mazliet paālējās «antifašisti», bet tas bija gana atbilstoši viņu intelektuālās attīstības un vēstures izpratnes līmenim. Šoreiz ālēšanās, šķiet, nenotika, bet svēta vieta, kā zināms, tukša nestāv, tāpēc Krievijas Valsts domes NVS lietu komitejas priekšsēdētājs Leonīds Sluckis izteicās, ka Krievija gatavojas vērsties Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, aicinot reaģēt uz Latvijas lēmumu. Ikvienam ir tiesības ar savu «dziļo sašutumu» vērsties jebkur, bet mēs dosim vārdu slavenās dokumentālās filmas Padomju stāsts autoram, vēstures zinātņu doktoram Edvīnam Šnorem: runāsim par to, kāpēc nacisms ir tas pats, kas staļinisms, proti, par šo divu režīmu dziļo radniecību un perfekti vienādajām izpausmēm.

– Krievija atkal ir «sašutusi» par Latvijas principiālo nostāju attiecībā pret staļinisma (PSRS) simboliku. Kāpēc tik krasa Krievijas reakcija?

– Krievija sāk kļūt nervoza, jo redz, ka šie staļinisma un nacisma vienādības jautājumi arvien vairāk tiek cilāti Eiropas Savienībā, Eiroparlamentā. Daudzi ne tikai runā par abu režīmu līdzību, bet tiek arī pieņemti lēmumi un likumi. Tas rada šādas histēriskas reakcijas no Krievijas puses. Leonīds Gozmans* nesen Krievijā publiski izteicās, ka Padomju Savienības asiņainā SMERŠ** vienības bija tieši tādas pašas kā Vācijas SS vai gestapo. Viņš piebilda, ka vienīgā atšķirība, ko viņš redz, bija uniformas – SS tās esot bijušas glītākas. Šis paziņojums sacēla milzu jandāliņu Krievijā. Putina partijas Vienotā Krievija biedrene Irina Jarovaja nesen ierosināja likumu pret nacisma glorifikāciju, uzsverot, ka par antihitleriskās koalīcijas spēku kritiku jāpiemēro cietumsods, tostarp «par starptautiskā kara tribunāla spriedumu noliegumu», ieskaitot «apzināti melīgu ziņu izplatīšanu par antihitleriskās koalīcijas armiju darbību Otrajā pasaules karā», arī par to, ka padomju armiju kāds uzdrošinātos apsūdzēt noziegumos, izmantojot «mākslīgi radītus apsūdzības pierādījumus». Šī likumdošanas iniciatīva tika kritizēta arī Krievijā. Bet nu rodas vairāki jautājumi. Ja šāds likums tiek pieņemts un ar tā palīdzību kādu ieliek cietumā, tad kas notiks ar Katiņas masu slepkavībām? Vai drīkstēs kritizēt padomju slepkavas? Iespējams, ka drīkstēs, taču pirms tam būs jāpieņem, ka PSRS tajā laikā bija nevis antihitleriskā, bet hitleriskā koalīcija? Otrs jautājums ir tāds. Ja likumā iekļaus vārdus par «mākslīgi radītiem apsūdzības pierādījumiem», kā tad vērtēt PSRS, kas viltoja pierādījumus Nirnbergā? Par šiem viltojumiem runā arī krievu vēsturnieki, pat tādi, kas savos «pētījumos» regulāri nomelno Latviju. Domāju, ka pret šādām Krievijas izpausmēm vajag izturēties ar iejūtību, jo tur ir īpaša vēsturiskās izpratnes specifika. Mums būtu cita attieksme, ja tie «atbrīvotāji», kuri mūs «atbrīvoja», pēc tam būtu aizvākušies.

– Kas, jūsuprāt, liecina par to, ka staļinisms un nacisms ir viena koka augļi? Ar ko gan, piemēram, Hitlera garo nažu nakts, kad jauntopošā fīrera vadībā tika nogalināti viņa politiskie pretinieki vai vienkārši aizdomās turamie, atšķiras no Staļina 1937. gada sarkanā terora?

– Pirmām kārtām jārunā par ideoloģisko līdzību. Tiešām tie ir viena koka augļi. Sociālisma un nacionālsociālisma ideoloģija Vācijā un komunisma ideoloģija Padomju Savienībā – tam visam izcelsme ir viena. Arī pamatvērtības ir vienas un tās pašas – izveidot ideālu sabiedrību, kurā valda darba tauta un nav ekspluatatoru šķiras. Vācijā bija runa par ebreju iznīcināšanu, jo Hitlers pozicionēja viņus kā darba tautas ekspluatatorus, savukārt Krievijā, kur īpaši netika izcelta neviena tautība, pēc tāda paša principa tika iznīcināti miljoniem cilvēku, tā dēvētie ekspluatatori – parazīti. Retorika gan PSRS, gan Vācijā bija ļoti līdzīga. Atšķirība tikai tāda, ka Padomju Savienībā, pamatojoties uz šīs ideoloģiskās bāzes, iznīcināja daudz vairāk cilvēku nekā nacistiskajā Vācijā.

– Tomēr nemitīgi izskan apgalvojumi, ka tieši ideoloģiski šie abi režīmi nav salīdzināmi.

– Jā, šādas runas dzirdamas bieži! Tiek apgalvots, ka Vācijai pamatā bijusi cilvēknīšanas ideoloģija, savukārt Padomju Savienības ideoloģija bāzējusies humānismā. Kā tad sanācis, ka aiz «humānisma ideologiem» tā līķu kaudze palika daudz lielāka, upuru bija daudzkārt vairāk nekā aiz nacistiem? Tiek apgalvots, ka nacisti nobendējuši ap sešiem miljoniem ebreju. Savukārt, runājot par Padomju Savienības vadoņu kāri nogalināt, upuru skaits ir mērāms vairākos desmitos miljonu. Runājot par ideoloģisko līdzību, kad Vācijā formējās nacionālsociālistu kustība, tajā iestājās ļoti daudzi komunisti, Hitlers viņus uzņēma. Viņš gan nepieņēma sociāldemokrātus, kurus uzskatīja par sev svešiem elementiem. Taču ar komunistiem viņš ātri atrada kopīgu valodu. Zināms arī tas, ka Hitlers un Staļins viens otru apbrīnoja, savukārt ar nicinājumu izturējās pret demokrātiem, pret Rūzveltu un Čērčilu. Protams, mums būtu cita attieksme, ja tie «atbrīvotāji», kuri mūs «tbrīvoja», pēc tam būtu aizvākušies. 4. jūlijā ir ebreju genocīda upuru piemiņas diena, kad 1941. gadā Rīgā tika nodedzināta sinagoga ar visiem cilvēkiem, kas tur bija iekšā. Padomju Savienības rīkļurāvēji rīkojās tieši tāpat. Nākamgad 23. februārī apritēs 70 gadu kopš staļinistu veiktā genocīda, kas tika vērsts pret čečenu tautu. 1944. gadā pāris dienu laikā no Čečenijas tika izvesti visi (!) čečeni. Pēc tam tika izvesti Krimas tatāri – skarbi ironiski, ka pēc pāris mēnešiem turpat netālu notika slavenā Jaltas konference, kurā Staļins, Rūzvelts un Čērčils lēma par pasaules jauno kārtību… Bet, runājot par čečeniem, jāpiemin Haibahas ciema traģēdija. Tā kā šis ciems atradās augstu kalnos, bija ziema, bet PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija bija devis pavēli visus čečenus deportēt divu dienu laikā, to izdarīt bija praktiski neiespējami. Taču pavēle bija jāpilda. Tāpēc sarkanarmieši sadzina visus čečenus – lielākoties sirmgalvjus, bērnus un sievietes – tukšā zirgu stallī un to aizdedzināja. Sadega ap 700 cilvēku. Tos, kuri mēģināja bēgt, nošāva. Droši vien daži padomju šāvēji un dedzinātāji vēl ir dzīvi. Interesanti, kurās parādēs viņi piedalās?

– Tas pats sakāms par tiem sarkanarmijas «varoņiem», kas kara beigās izvaroja un galināja civiliedzīvotājus Austrumprūsijā un Berlīnē. Iespējams, kāds no viņiem 9. maijā svin «svēto uzvaru» arī Rīgā.

– Par šiem «varoņdarbiem» Krievijā acīmredzot nedrīkstēs runāt saskaņā ar tur ierosinātajām likumdošanas iniciatīvām. Taču par to Eiropā runā arvien vairāk.

– Tad jau Krievijā aizliegs runāt arī par gulaga nometnēm. Bet ar ko gan tās būtu «labākas» par nacistu koncentrācijas nometnēm? Vai ar to, ka nacisti savu konclāģeru ideju pasmēlās no padomju valsts radītāja Ļeņina iedvesmojošajiem piemēriem?

– Ir saglabājušās to cilvēku liecības, kas bijuši gan gulagā, gan nacistu nometnēs. Bija tāda vācu komuniste, ebrejiete Margareta BuberNoimane, kura trīsdesmitajos gados bija atbēgusi uz PSRS. 1937. gadā viņu arestēja un nosūtīja uz gulagu – uz Karagandas koncentrācijas nometni. 1940. gadā PSRS NKVD izdeva viņu Vācijas SS. Viņa nonāca Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē, no kuras sabiedrotie viņu atbrīvoja 1945. gada aprīlī. 1948. gadā viņa izdeva grāmatu Divu diktatoru varā: Staļina un Hitlera ieslodzītā (Under Two Dictators: Prisoner of Stalin and Hitler), kurā salīdzināja padomju un nacistu koncentrācijas nometnes un atzina, ka viņai kā ebrejietei dzīve esot bijusi vieglāka nacistu nometnē. Šī grāmata sacēla milzu histēriju Rietumu komunistu vidū. Tagad daudzi aculiecinieki jau viņsaulē, tāpēc ir daudz vieglāk melot par padomju varas «humānismu».

– Jūs minējāt Rīgas sinagogu, kuru nodedzināja 1941. gadā. Vēsturnieks Kārlis Kangers intervijā Neatkarīgajai (2012. gada 15. marts) teica: «Patiesība ir tāda, ka sinagogu tiešām nodedzināja, to nenoliedz paši dedzinātāji, un, iespējams, pagrabā tajā laikā varbūt kāds cilvēks arī atradās. Par tiem simtiem viss ir sacerēts.»

– Izslēgt to nevar. Savulaik dzirdēju, ka šajā sinagogā sadedzināja ap tūkstoti cilvēku. Nule izlasīju, ka tur sadedzināti 300 no Lietuvas atbraukuši ebreji. No tā var spriest, ka informācija ir pretrunīga un…

– …fleksibla.

– Jā. Tāpēc pieņemu, ka Kangerim ir taisnība, jo viņš galu galā ir pētījis šo jautājumu. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka nacisti pastrādāja briesmīgus noziegumus, taču līdzvērtīgus genocīda noziegumus veica arī Padomju Savienība.

– Un tomēr joprojām dzīvīga ir dogma, ka nacisms – tas ir slikti, bet staļinisms – nu, ne tik ļoti, jo padomju armija taču cīnījās pret sliktajiem nacistiem un viņus uzvarēja. Bet patiesībā taču vieni slepkavas uzvarēja citus slepkavas.

– Tas pirmām kārtām ir saistīts ar to, ka Rietumeiropa nav piedzīvojusi staļinismu, komunismu un tā izpausmes. Savukārt mēs atradāmies komunisma okupācijas varā, kam klāt vēl nāca kolonizācija. Līdz ar to rietumniekiem nav saprotams, par ko mēs uztraucamies. Viņi dažkārt mēģina teorētiski kaut ko apjēgt, lasot, piemēram, Ļeņina vai Marksa darbus. Rietumeiropā ļoti daudzi joprojām naidīgi uztver komunisma kritiku. Un tomēr nevar salīdzināt staļinisma un komunisma patiesās sejas nezināšanu un neizpratni, kāda bija Eiropā vēl pirms gadiem astoņiem, ar šodienas izpratni. Liela nozīme bija Eiroparlamenta atbalstam šīs filmas tapšanā. Tāpēc saku neviltotu paldies deputātei Inesei Vaiderei un Ģirtam Kristovskim, kas to noorganizēja!

– Rezonanse ir, filmu noskatījušies simtiem tūkstoši cilvēku visā pasaulē, bet 9. maijā Latvijas galvaspilsētas centrā joprojām tiek svinēti okupantu svētki.

– Vispirms konstatēsim, kas svin šos svētkus. Pie tā dēvētā uzvaras pieminekļa 9. maijā pulcējas PSRS kolonisti un viņu pēcteči, kā arī PSRS militārpersonas ar ģimenēm, kuras Latvijā palikušas milzīgā skaitā – desmitiem tūkstošu cilvēku. Otrkārt, un tas man ir grūti saprotams fakts: kāpēc svinētājus nemulsina tas, ka uz turieni neiet tie, kuru «atbrīvošanai» par godu šis piemineklis uzcelts. Protams, lielu lomu spēlē arī Krievijas politika: 1994. gadā pie šī pieminekļa pulcējās labi ja pārsimts cilvēku. Putina nākšana pie varas, viņa impēriskās propagandas lavīna – tas viss kā spogulī parādās pie mums. Mums būtu cita attieksme, ja tie «atbrīvotāji», kuri mūs «atbrīvoja», pēc tam būtu aizvākušies, un šajās nelaimju, posta un asiņu ainās vismaz viena diena – 9. maijs – ir kā pozitīvs moments. Nav jau citas nacionālas identitātes – vienīgi šis 9. maijs. Taču – viena lieta ir svinēt Maskavā, bet pavisam kas cits – okupētā valstī, kur tu esi iebraucis tanku aizsegā. Varbūt «uzvaras piemineklim» 9. maijā tramvajā garām brauc cilvēki, kuri savulaik tika deportēti – «pateicoties» jūsu veiktajai okupācijai. Tas ir amorāli, kas tur notiek. Mums būtu pavisam cita attieksme pret to pieminekli, ja… Piemēram, Vīnē ir līdzīgs piemineklis, tur gan neviens pie tā neiet, bet Putins ir pateicis paldies, ka to neviens nav nojaucis. Arī Ungārijā, Polijā un Bulgārijā, kur atrodas līdzīgas nozīmes pieminekļi, ir aktualizējies jautājums par to novākšanu. Igaunija to jau ir izdarījusi. Tā dēvētais uzvaras piemineklis jānojauc. Padomājiet par tā simbolisko jēgu. Tas ir tāpat kā ar Ļeņina mauzoleju Maskavā. Kamēr valsts centrālajā laukumā atrodas svētnīca ar viņu pašu tautas slepkavas mirstīgajām atliekām, tikmēr tur nekad nebūs normāla valsts. Līdzīgi ir arī ar mums: kamēr Pārdaugavā stāvēs piemineklis, kas godina Latvijas valsts likvidēšanu, arī mēs nespēsim izveidot normālu, attīstītu valsti. Neatrisinātais padomju mantojums vilks mūs atpakaļ.

– Vai jūs domājat, ka mūsu politiķi kādreiz nobalsos par šā monstrozā pieminekļa nojaukšanu?

– Tas ir tikai laika jautājums. Es to tur neredzu pēc vairākiem gadiem. Bet mums ir raksturīgi neko nedarīt, kamēr ūdens nesmeļas mutē, precīzāk sakot, kaitēt mērķim, ko paši sludinām. Piemēram, mums ir mērķis, lai visi iemācās runāt latviski. Bet tajā pašā laikā televīzija no valsts budžeta finansē raidījumus krievu valodā. Tā ir integrācija? Redzam, ka tie PSRS kolonisti, kuri iebraukuši Latvijā un naturalizācijas kārtībā ieguvuši pilsonību, ir nobalsojuši pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vai tiešām kāds domā, ka viņi visi, iegūstot pilsonību, ir zinājuši latviešu valodu? Vai jālūdzas, lai viņi mācās latviski? Šīs aktivitātes noēd enerģiju, valsts naudu, ko, piemēram, varētu ieguldīt moderno tehnoloģiju attīstībā. Nerisinot okupācijas seku jautājumus pēc būtības, valsts atpaliek attīstībā. Tieši tāpēc mēs velkamies nopakaļ – bez cerībām panākt attīstītākās valstis.

http://nra.lv/latvija/97835-padomju-stasta-autors-ta-devetais-uzvaras-piemineklis-ir-janojauc.htm

July 2, 2013 Posted by | krievu impērisms, Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

Sarkanās armijas gatavošanās iebrukumam Baltijas valstīs 1940. gada jūnijā

Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks

http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2013/06/17-01.aspx#lastcomment

Padomju Savienības īstenotā Baltijas valstu okupācija 1940.gadā mūsdienās pārsvarā tiek aplūkota kā politisko notikumu virkne, tikai nedaudzi pētnieki aplūko arī notikumu militāro pusi. Gan 1939.gada rudens, gan 1940.gada jūnija notikumi Padomju Savienības politiskajā un militārajā vadībā bija plānoti arī kā bruņota spēka akcija un Sarkanās armijas bruņota invāzija Baltijas valstīs, ja šo valstu «mierīgas» okupācijas plāni nerealizēto, kā tas bija noticis ar Somiju.

Jautājumu par Sarkanās armijas iebrukuma sagatavošanu Baltijas valstīs savā grāmatā «Staļina garām palaistā iespēja» ir skāris Krievijas vēsturnieks Mihails Meltjuhovs. Par 1939.gada rudenī pret Baltijas valstīm vērstajiem padomju militārajiem plāniem savos pētījumos runā arī Igaunijas vēsturnieks Tēnu Tanbergs. Par Sarkanās armijas gatavošanos iebrukumam Latvijā, Lietuvā un Igaunijā min vēl vairāki Krievijas pētnieki, kuru publikācijas saistās ar Sarkanās armijas kara apgabalu un kaujas vienību struktūras, skaitliskā sastāva un kaujas nodrošinājuma pētīšanu.

Pēc 1939.gada 23.augustā parakstītā Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma un vēlāk parakstītās papildvienošanās noslēgšanas Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Padomju Savienības interešu sfērā. Ko tas nozīmē, šīs valstis sāka just drīz pēc šā līguma parakstīšanas brīža.

Jau septembrī Padomju Savienība sāka sarunas ar Igauniju par padomju karaspēka izvietošanu šajā valstī, motivējot to ar nepieciešamību aizstāvēties pret varbūtēju ārvalstu agresiju. Sarunas beidzās ar padomju bāzu un Igaunijas armiju skaitliski pārsniedzoša padomju karaspēka kontingenta izvietošanu Igaunijas teritorijā. Līdzīgi līgumi tika uzspiesti arī Latvijai un Lietuvai.

Jau 1939.gada rudenī trijās Baltijas valstīs tika izvietotas padomju bāzes, un Sarkanās armijas kontingenta kopējais skaitliskais lielums 1940.gada vasaras sākumā bija 67 000 vīru, bruņojums — 1065 tanki, 150 bruņumašīnas, 1630 lielgabali un mīnmetēji, 526 lidmašīnas (šajos skaitļos neietilpst dati par Padomju Savienības Baltijas jūras kara flotes apjomu Igaunijā un Latvijā). Baltijas valstīs izvietotā

Sarkanās armijas kontingenta skaitliskais lielums aptuveni atbilda triju
Baltijas valstu armiju kopējam apjomam, bet bruņotās tehnikas skaita ziņā bija pārāks.

Padomju bāzes Igaunijā pārsvarā izvietojās salās, Latvijā — Liepājā, Ventspilī un šo pilsētu apkārtnē, bet Lietuvā — gar Lietuvas un Vācijas jauno robežlīniju. Padomju Savienība pagaidām vēl neveidoja vienotu operatīvo vadību visiem trijās Baltijas valstīs izvietotajiem kontingentiem. Igaunijā izvietotie spēki bija pakļauti Ļeņingradas kara apgabala pavēlniecībai, Latvijā — Kaļiņiņas kara apgabala pavēlniecībai, bet Lietuvā — Baltkrievijas īpašā kara apgabala pavēlniecībai.

Pirms šo «bāzu līgumu» noslēgšanas padomju militārā vadība bija saņēmusi uzdevumu par militārā spēka akciju plānošanu pret katru no valstīm, ja sarunas par bāzu izvietošanu nonāktu strupceļā. Jāsecina, ka padomju kaujas grupējumi un kaujas operācijas 1939.gada rudenī tika veidoti pret katru no Baltijas valstīm atsevišķi, atbilstoši tam, ar kuru no valstīm Padomju Savienība tajā laikā veda sarunas par bāzu izvietošanu.

Katru no šiem plānošanas posmiem var uzskatīt par autonomu, un 1939.gadā netika plānota viena kopēja spēka akcija pret visām trim Baltijas valstīm vienlaikus.

Kopumā no 1939.gada 28.septembra līdz oktobra beigām pret Baltijas valstīm
tika koncentrēts ievērojams Sarkanās armijas kontingents: 437 230 vīri,
3635 lielgabali, 3052 tanki, 421 bruņumašīna, 2919 automašīnas un 2601 lidmašīna.

Jāatgādina, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nebija kopēja aizsardzības plāna pret varbūtējo agresiju ne no rietumiem, ne no austrumiem, nebija kopējas militārās stratēģijas, tāpat nebija atrunātas triju armiju varbūtējās kopējās darbības eventuālās karadarbības gadījumā.

Pēc padomju bāzu izvietošanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šīs valstis būtībā bija kļuvušas par Padomju Savienības protektorātiem, atlika vien gaidīt, kad notiks galīga šo valstu pievienošana. Baltijas valstu «jautājumu» padomju puse sāka īstenot 1940.gada vasarā. Līdz ar padomju diplomātiskajām aktivitātēm sākās arī militārās aktivitātes un plānošanas darbības.

1940.gada 3.jūnijā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra direktīvu līdz tam dažādās pakļautībās esošo padomju karaspēka kontingentu Baltijas valstīs apvienoja vienā grupējumā ar kopēju vadību, kas tika uzticēta PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam 2.ranga armijas komandierim (komandarmam) Aleksandram Laktionovam.

Tajā pašā dienā tika izdots PSRS Augstākās padomes prezidija dekrēts par trešā dienesta gada kareivju atvaļināšanas atlikšanu līdz 1941.gada 1.janvārim «sakarā ar sarežģīto starptautisko situāciju», kā arī lēmums «līdz īpašam rīkojumam atlikt rezerves virsnieku atvaļināšanu».

1940.gada 4.jūnijā Ļeņingradas kara apgabala, Kaļiņinas kara apgabala un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka daļās tika izsludināta trauksme, un šo apgabalu karaspēku kaujas vienības sāka koncentrēties Baltijas valstu robežu tuvumā, kā ieganstu izmantojot kaujas mācību vajadzību.

Vienlaikus padomju garnizoniem Baltijas valstīs tika izsludināta pilnīga kaujas gatavība. 8.jūnijā A. Laktionovs saņēma pavēli sagatavot padomju karaspēka rīcībā esošos aerodromus Baltijas valstīs, pastiprināt to apsardzi un turēt padomju lidmašīnas kaujas gatavībā.

Līdzīgi kā pirms pusgada notikušajos notikumos, arī 1940. gadā padomju puse neplānoja izveidot kādu vienotu vadības štābu karaspēka vadīšanai eventuālās Baltijas militārās kampaņas laikā. Pret Baltijas valstīm vērsto padomju karaspēku var iedalīt trijās grupās: pirmkārt, tas ir Baltijas valstīs izvietotais Sarkanās armijas kontingents, otrkārt — Ļeņingradas kara apgabala karaspēka grupējums, treškārt — Kaļiņinas kara apgabals un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka grupējums.

No Ļeņingradas kara apgabala izdalītai padomju karaspēka 8.armijai ģenerālleitnanta Konstantīna Pjadiševa vadībā bija paredzēts darboties pret Igaunijas armiju, tās pretošanās gadījumā ieņemot Igaunijas teritoriju. Ja Igaunijas armijai palīgā nāktu Latvijas armija, tad padomju 8.armijai būtu jāieņem arī Ziemeļlatvija. Pret Latviju un Lietuvu tika izvērsta padomju 3. un 11.armija.

Analizējot padomju karaspēka izvietojumu gar Baltijas valstu robežām, var saprast, kādos virzienos bija jādarbojas šiem grupējumiem un kādi būtu galvenie iespējamā uzbrukuma virzieni eventuālās karadarbības gadījumā. Proti, 8. armija uzbruktu Igaunijai Narvas un Tartu virzienā, kā arī dotu triecienu Igaunijas un Latvijas armiju savienojuma rajonā uz abu valstu robežas — virzienā uz Alūksni un Valku ar uzdevumu virzīties uz Rīgu.

Padomju 3. un 11. armija plašā frontē uzbruktu Lietuvai no dienvidiem, turklāt 3.armijai būtu uzdevums, izejot cauri Lietuvas teritorijai, iebrukt Latvijā no dienvidiem, ieņemot Jelgavu un Daugavpili. 11.armijas uzdevumā ietilpa Kauņas, Šauļu un Palangas ieņemšana.

Vēlākā Sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstu teritorijās, šo valstu valdībām pieņemot padomju ultimātu, apstiprina šādu uzbrukuma virzienu plānošanu, jo Latvijas teritorijā 1940.gada 17. ūnijā galvenie padomju karaspēka ienākšanas virzieni bija gar Rīgas—Pleskavas šoseju no austrumiem un pie Jonišķiem no dienvidiem.

Latvijas gadījumā dienvidu virziens, plānojot militārā spēka lietošanu pret mūsu valsts armiju, bija perspektīvāks, jo tādā gadījumā Sarkanās armijas avangarda vienības ieietu dziļā Latvijas armijas aizmugurē. Padomju vadība ņēma vērā arī apstākli, ka starp Latvijas un Lietuvas karaspēkiem nepastāvēja nekāda sadarbība.

Kā vēsta laikabiedru atmiņas, pie Latvijas un Lietuvas robežas uzrunātais padomju tanka komandieris teica, ka viņš pildot kaujas pavēli. Vienlaikus ar Sarkanās armijas daļas ienākšanu Latvijas teritorijā 17.jūnija rītā Daugavas grīvā parādījās padomju karakuģi, bloķējot ieeju Rīgas līcī.

Kopējais pret Baltijas valstīm vērstais padomju karaspēka grupējuma skaitliskais sastāvs bija ap 435 000 vīru, 8000 lielgabali, vairāk nekā 3000 tanku, lidmašīnu kopējais skaits bija ap 2600 lidaparāti. Baltkrievijas īpašā kara apgabala kara padomei ziņoja 3. armijas komandieris: «…armijas apakšvienību personālsastāva politiski morālais stāvoklis ļoti labs. Karavīri ir pilni apņēmības izpildīt jebkuru partijas un valdības rīkojumu.»

PSRS pieļāva iespēju, ka nāksies īstenot pilnvērtīgas kaujas darbības, tāpēc minēto kara apgabalu vadībām tika dota pavēle sagatavot hospitāļus liela ievainoto skaita uzņemšanai.

Saskaņā ar 1940.gada 8.jūnija armijas ģenerālštāba direktīvu kara hospitāļi šajos rajonos bija jāpalielina līdz kara laiku štatiem un jātur pilnīgā gatavībā līdz turpmākajiem rīkojumiem. Līdz 16.jūnijam bija jāsagatavo arī pārvietojamie sanitārie vilcieni un pārsienamie punkti kaujas vienībās. Visiem šajos darbos mobilizētajiem bija jānorāda, ka šāda medicīnisko līdzekļu un medicīniskā personāla mobilizācija notiek tikai kaujas apmācības vajadzībām.

Šajā laikā Baltkrievijas īpašā kara apgabala pavēlnieks izdeva pavēli par karagūstekņu apgādes normām, un NKVD vietējās pārvaldes sāka gatavot karagūstekņu nometnes 60 000 — 70 000 karagūstekņu izvietošanai.

1940.gada 12.jūnijā sākās Baltijas valstu gaisa telpas blokāde.

Šajā pašā datumā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko pavēli padomju Baltijas jūras kara flotei bija jābūt gatavai pilnībā bloķēt Tallinas, Paldisku un Liepājas ostas, kā arī pēc pirmās pavēles jābūt gatavībā sagūstīt Lietuvas jūras kara floti Palangā; sagūstīt Latvijas un Igaunijas tirdzniecības flotes kuģus, pārtraucot jebkādus šo valstu sakarus ar trešajām valstīm; bloķēt Rīgas līci un Somu līci, slēdzot šos līčus visu veidu transporta kuģu satiksmei līdz turpmākajiem rīkojumiem; pārņemt savā kontrolē gaisa telpu virs jūras, lai nepieļautu Latvijas un Igaunijas aviācijas lidaparātu pārlidošanu uz Somiju vai Zviedriju; sagatavot un vajadzības gadījumā izsēdināt desantu Tallinā un Paldiskos; pēc Ļeņigradas Kara apgabala vadības pavēles ieņemt Tallinas ostu un būt gatavībā uzbrukt Igaunijas armijas krasta apsardzes baterijām.

Bija plānots, ka iespējamajā kaujas operācijā piedalīsies 120 padomju kuģi, to skaitā viens līnijkuģis, viens kreiseris, viena lielgaballaiva, septiņi iznīcinātājkuģi, pieci sargkuģi, septiņi bāzes mīnu traleri, 18 smagie mīnu traleri, 17 zemūdenes un 10 torpēdlaivas, kā arī 137 lidmašīnas no Baltijas jūras kara flotes Gaisa spēku sastāva.

Kā zināms, Baltijas valstu valdības izšķīrās pakļauties padomju ultimātiem bez bruņotas pretestības izrādīšanas.

14.jūnijā padomju karaspēka daļas šķērsoja Lietuvas robežu, 17.jūnijā — arī
Latvijas robežu, dienu vēlāk — Igaunijas robežu.

Papildus jau esošajam Sarkanās armijas karaspēkam visās trijās valstīs izvietojās vēl lielāks Padomju Savienības karaspēka daudzums, kas lielā mērā nodrošināja šo triju valstu straujo sovjetizāciju turpmāko mēnešu laikā.

June 17, 2013 Posted by | Okupācija | 1 Comment

Baigais gads bija laiks, kad daudziem noņēma morālās bremzes

 Līksma Bebre, Latvijas Avīze

Šo 1941. gada negaisu Nikolajs Siliņš atcerējās visu mūžu. Bija svelmains jūlija sākums, un vakarā Rīgā sākās spēcīgs negaiss. Rīgas centrālcietuma pagalmā karstajās smiltīs vairākas dienas nogulējušie ķermeņi izskatījās nedabiski lieli.

Lietus noskaloti, viņi tur gulēja kā tādas marmora statujas – slapji un balti spoži zibens gaismā. Pēc kara ASV dzīvojošais N. Siliņš šo šaušalīgo skatu atcerējās, atbraucis uz dzimteni 1997. gada jūlijā, Latvijas Okupācijas muzejā 85 gadu vecumā stāstot pieredzēto.

“Nākamajā rītā mēs atkal bijām pie darba.

Tad bija tāds grūts brīdis, kad nāca piederīgie, mēs visu dienu jau cietām tādā ļoti nejaukā trūdu līķu smakā. Kas nu smēķētāji bija, tie izlīdzējās ar smēķēšanu. Es nebiju smēķētājs, man bija jāiztiek, kā var. Kad atnāca arī jaunas meitenes, mātes, un, kad tām bija jāpacieš tā smaka un viņas gāja starp tām līķu kaudzēm meklēt savus piederīgos, tas bija arī tāds grūts brīdis mums, kas bijām tie racēji,”

teikts nu jau aizsaulē esošā N. Siliņa atmiņās, ko pierakstījis vēsturnieks Andrejs Edvīns Feldmanis.

Toreiz 29 gadus vecais Nikolajs Siliņš bija viens no tiem, kas atraka Rīgas centrālcietuma pagalmā apraktos, pareizāk sakot, viņš šajos darbos piedalījās kā rakstvedis. Savā laikā pabeidzis LVU Juridisko fakultāti, pirmajā padomju gadā Rīgā palicis bez stabila darba. Pēc sarkanās armijas atkāpšanās jūlija sākumā viņu uzmeklēja bijušais Daugavpils izmeklēšanas tiesnesis Atis Grantskalns un aicināja pie Tiesu pils un apgabaltiesas nama sargāšanas. Tad nāca ziņa no Rīgas centrālcietuma, ka tur notikušas cilvēku apšaušanas. Centrālcietumā jau atradās brīvprātīgie ar lāpstām. Tas noticis 3. vai 4. jūlijā. Tā kā īstas varas nebijis, puiši rīkojušies paši. Bijis arī kāds aktīvs palīgs, 1. slimnīcas sanitārs, un kāds ārsts, kas apskatīja līķus. “Katru, ko izraka, pienesa pie tās bedres malas, izvilka ārā, tad tie sanitāri ar rokām ķērās klāt, meklēja uzvalkā, vai nav kādi papīri, dokumenti, ko nu atrada. Es mēģināju to ieprotokolēt, uzrakstīt uz tās attiecīgās lapas, pēc tam skatīja zobu stāvokli un citas pazīmes. Ārsts, kurš skatīja pēc tam, deva dažus vārdus jeb teikumus, diktēja, kas būtu jāpieraksta kā ārsta konstatējums,” liecināja N. Siliņš.

Cik bija nogalināto? N. Siliņš precīzi neatceras – viņš pierakstījis 99 vai 98 vai 97. Bet šaušana notikusi arī otrā bedrē, kas bijusi mazliet tālāk pie vārtiem.

“Tā gluži nav, ka tie vācieši izgudrojuši un pēc tam mums iestāstījuši, ka viņš (gads – L. B.) tāds baigs bija. Tā nav,” atmiņās secina N. Siliņš.

Otram atņemt ir tik vienkārši…

Vēsturniece Inese Dreimane domā, ka tā nebija, ka ienākusī vācu vara šos darbus atstājusi tikai vietējo vīru ziņā, tomēr atzīst, ka, stāstot par vācu okupantu propagandu, vēsturnieki ir “iebraukuši auzās”, jo paši gandrīz vai sākuši ticēt padomju propagandai, ka 1940. un 1941. gadā nekas tik traks, tik baiss nav noticis.

“Kara sākumā čekas nogalinātie nav vienīgie upuri – visu gadu notika intensīvi aresti, bet daudzi cilvēki vienkārši pazuda. 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 cilvēkus.

Tas šoks, ko padomju režīms nodarīja Latvijas sabiedrībai, bija milzīgs trieciens Latvijai, valstij, kas attīstījās Eiropas virzienā. Valstī, kur bija salīdzinoša brīvdomība, kur bija svēts privātīpašums. Un tad piepeši kaimiņš par to, ka esi bijis sekmīgāks saimnieks vai uzņēmējs, varēja iestāties milicijā un paziņot, ka esi buržujs un asinssūcējs…

Izrādījās, ir tik vienkārši otram atņemt to, ko viņš bija nopelnījis. Šajā gadā daudziem noņēma morālās bremzes un viss pārējais, kas nāca pēc tam – gan vācu laiks, gan padomju režīms, kas atsākās pēc kara –, diemžēl bija tikai turpinājums visām pārmērībām un noziegumiem,” saka I. Dreimane.

Kara sākumā – no 22. jūnija līdz jūlija sākumam notikušo viņa nosauc par murgu. “Tad noslepkavoja cilvēkus uz aizdomu pamata, ka viņi varētu gaidīt vāciešus. Vienai daļai aptrakušu padomju aktīvistu izlikās, ka cilvēks, kas smēķēja 25. jūnija vakarā uz balkona vai tajās dienās karināja tikko izmazgāto gultas veļu, signalizē nacistiem. Šiem nogalinātajiem nav izvirzītas pat apsūdzības,” stāsta I. Dreimane.

No Rīgas centrālcietumā nogalinātajiem cilvēkiem 78 iekļauti padomju režīma sarakstā, kur minēti aresta iemesli – it kā cilvēki uzskatīti par padomju varai neuzticamiem vai pat ārvalstu spiegiem. 26. jūnijā no PSRS iesūtītais čekists LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes priekšnieks Simons Šustins sarakstam uzlicis rezolūciju “V vidu sociaļnoi opasnosti vseh rasstreļjaķ” (“Sakarā ar sociālo bīstamību visus nošaut” – krievu val.). Cilvēkus šāva trīs dienas – 27., 28. un 29. jūnijā.

Septiņdesmit deviņus no Rīgas centrālcietuma upuriem apbedīja 6. jūlijā 1. Meža kapos jaunizveidotajā Balto krustu kapu-laukā.

Vēlāk padomju gadā nogalināto Latvijas pilsoņu kapavietas atrada arī Baltezerā, kur ekshumēja vismaz 113 upurus, Rēzeknes milicijas pagalmā atraka vismaz 30 cilvēkus, Babītes pagastā 11, Katlakalnā 39, Balvu un Gulbenes apkārtnē vismaz 8, Daugavpilī vismaz 11, Greizajā kalnā pie Ludzas vismaz 19 upurus. Nogalinātos atrada Liepājā un citur, visā Latvijā.

Netika saudzētas arī sievietes. Ludzā pie Greizā kalna tika atpazīta Antoņina Vazacka, kas bija arestēta kopā ar dēlu. Viņi bija pamukuši no mājām mežā. Tur viņus bija aizturējuši karavīri un nogādājuši milicijā. Dēlam Donātam izdevās no cietuma izbēgt, bet māti nošāva. “Es nespēju nosodīt šo puisi, kas vēlāk dienēja policijā, bet pēc kara bija nacionālo partizānu komandieris,” atzīst I. Dreimane.

Patiešām, par ko gan nosodīt?

“Pēc tā visa nevar teikt, ka nekas baigs padomju laikā Latvijā nav noticis. Es pieļauju, ja Latvijā pēc padomju varas būtu ieradušies kaut vai marsieši, ka arī viņus sagaidītu ar sarkanbaltsarkaniem karogiem,” saka I. Dreimane.

Starp čekistu nogalinātajiem atrada Latvijas brīvvalsts kriminālpolicijas priekšnieku, Interpola viceprezidentu Jēkabu Silarāju, Valsts prezidenta adjutantu pulkvedi Miervaldi Lūkinu, pulkvedi Augustu Muižuli, Latvijas Skolu departamenta direktoru Arnoldu Čuibi. 1941. gada 25. martā 64 gadu vecumā Ulbrokas mežā nošāva ģenerāli Kārli Gopperu, kas bija iemīļots Latvijas skautu centrālās padomes prezidents. Bet nogalinātie bija arī skolotāji, ārsti, amatnieki, strādnieki, vismiermīlīgāko profesiju pārstāvji.

Nav grūti iedomāties nogalināto tuvinieku pārdzīvojumus, ko neapšaubāmi izmantoja nacistu režīms. 1942. gadā iznāca attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam ar nosaukumu “Baigais gads”, ko papildināja dokumentālā filma “Sarkanā migla” 1942. gada novembrī. Baigā gada notikumos nacisti vainoja ebrejus.

Lielākajā baigā gada upuru apbedījumā Balto krustu kapulaukā guldīti vairāk nekā 120 padomju okupācijas pirmajā gadā (1940 – 1941) nogalinātie. Lai apbedījumus slēptu, sešdesmito gadu beigās padomju vara kapulauku nolīdzināja un atļāva veikt virsapbedījumus. Tāpēc vienkopus atdusas gan komunistiskā terora nonāvētie, gan vēlāk virsapbedījumos apbedītie.

Diemžēl dzīvu liecinieku, kas 1941. gadā atraka nošautos vai piedalījās līķu atpazīšanā, šodien praktiski vairs nav – tie ir vai nu miruši, vai gājuši bojā karā un represijās, vai devušies trimdā, stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja piemiņas vietu programmas vadītājs Rihards Pētersons.

Vai taka neaizaugs?

Taču Rīgas Politiski represēto biedrība un tās vadītājs Jānis Lapiņš uztraucas par kādu vienkāršāku lietu – par to, kāpēc netiek atjaunota pazudusī vai nozagtā plāksne Meža kapos pie Balto krustu kapu-lauka, kas informējusi par baigā gada traģēdiju. Pērn maijā tā pēkšņi pazudusi un Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta Kapsētu pārvaldes priekšnieks Jānis Upītis teicis, ka vainojami metāla zagļi. J. Upītis drīz vien sazinājies ar arhitektu Laimoni Šmitu, kas strādājis pie Balto krustu projekta, un vienojušies par akmenī kaltās zīmes atjaunošanu. Gads ir pagājis, bet zīmes joprojām nav, uztraucas biedrība.

J. Upītis atzīst, ka plāksnes nebūs arī šā gada 6. jūlijā, kad cilvēki pieminēs Balto krustu kapulaukā nomocītos, jo, lai atjaunotu plāksni, esot precīzi jāatjauno uzraksts un jāizstrādā jauns projekts, kas jāsaskaņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (VKPAI), Būvvaldē un citur.

“Godīgi sakot, man ir apnikuši kapu zagļi un vandaļi, jo nav garantijas, ka jaunā plāksne vai akmens nostāvēs ilgi. Tā nopietni pie projekta nemaz neesam ķērušies, jo visam nepietiek laika,” saka J. Upītis. Kad atgādinu, ka kopš 2005. gada Meža kapu Baltie krusti iekļauti Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības sarakstā, J. Upīša kungs atsaka – šajā sarakstā iekļauti vēl “simts citi pieminekļi Rīgas kapsētās”.

Vai pat Rīgas domes spēki šajā lietā nav pietiekami?

Uzziņa

Jēdziens “baigais gads”

Par jēdziena “baigais gads” autoru būtu jāuzskata Edvarts Virza (1883 – 1940), kura 1939. gada decembrī “Sējējā” publicētā dzejoļa “Baigā vasara” rindas “Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs/ Bez laika kokiem augļi nokritīs,/ Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava”, daudziem pēc padomju okupācijas gada šķita pravietiskas. Apzīmējums “baigais gads” pirmoreiz tiek lietots 1941. gada 4. jūlijā laikrakstā “Tēvija” publicētajā rakstā “Kā čekisti izlaupīja un dedzināja Iekšrīgu”, kas sākās ar vārdiem: “Baigs bija viss sarkanā terora gads mūsu skaistajā Rīgā”.

No Kaspara Zeļļa raksta “”Baigais gads” – mīts un tā evolūcija” 
(“Mīti Latvijas vēsturē”, 2006.)

Nogalinātie un represētie pirmajā padomju 
okupācijas gadā

Baigajā gadā nogalināto skaitu lēš ap 1355, lielākā daļa ir atpazīti. Kopējais represēto skaits ir ap 
20 000 – 21 000 cilvēku, tajā skaitā 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 cilvēkus.

No I. Šneideres raksta “Pirmā padomju okupācija Latvijā: daži aspekti.// Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940. – 1964. gadā” (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sēj. – R.LVIA, 2004., 21. lpp.).

June 17, 2013 Posted by | noziegumi pret cilvēci, Okupācija, piemiņa, piemiņas vietas, pretošanās, PSRS, represijas, Vēsture, čeka | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: