Filbijs

http://www.diena.lv/arhivs/filbijs-10716794

Lietuvas dienas laikraksts Lietuvos Rytas publicējis žurnālistu izmeklēšanas rezultātu rakstu “VDK taustekļi sniedzas no Anglijas uz Lietuvu”.

Tajā aprakstīta Britu slepenā dienesta un VDK superaģenta Filbija biogrāfija. Tā saucamā Kembridžas piecnieka neformālais līderis Filbijs, kuru jau 1933.gadā bija savervējuši padomju spiegi, juta «ārkārtēju mīlestību» pret toreizējām Baltijas republikām un, kā raksta publikācijas autors Alvīds Darģis, nežēloja pūļu, lai Lietuvā, Latvijā un Igaunijā likvidētu pēckara nacionālo pretestību. Ar Alvīda Darģa laipnu piekrišanu Diena publicē rakstu saīsinātā veidā.

Britu spiega K.Filbija personība interesējusi daudzus rakstniekus, žurnālistus un publicistus. Tomēr ilgi slēptā patiesība par spiega dzīvi nāca gaismā tikai tad, kad sāka runāt vecie čekisti. Žurnālistiskās izmeklēšanas autors A.Darģis ir pārliecināts, ka vēl Maskavā, Kauņā un Viļņā dzīvo ļaudis, kas personīgi pazina slaveno K.Filbiju un ir gatavi pastāstīt visai daudz interesantu detaļu.

Harolds Adrians Rasels Filbijs dzimis 1912.gada 1.janvārī Indijā. Jau bērnībā nākamo superspiegu par godu Kiplinga romāna varonim tēvs iesauca par Kimu. Slepenā aģenta karjeru K.Filbijs sāka tūlīt pēc Kembridžas universitātes absolvēšanas. Par pašu labāko spiegu organizāciju rietumos čekisti uzskatīja Britu slepeno dienestu. Jau 1918.gadā šā dienesta aģenti ar latviešu sarkano strēlnieku atbalstu organizēja apvērsumu Kremlī. Tomēr čekistiem vajadzēja 20 gadus, lai iefiltrētu savus aģentus britu dienestā. Vēl līdz šim laikam nav skaidri zināms, kas savervēja angļu aristokrātus Kimu Filbiju, Entoniju Blantu, Gaju Bērgesu, Džonu Kivenkrosu, Donaldu Makleinu darbam VDK. Kembridžas piecnieks nebija formāla organizācija – visi tās biedri darbojās katrs atsevišķi, bet vajadzības gadījumā sakarus uzturēja ar VDK kurjeru starpniecību. Grupas neoficiālais līderis bija K.Filbijs.

Kā raksta Lietuvos Rytas, Maskavā dzīvo bijušais VDK pulkvedis, vēstures zinātņu kandidāts Jurijs Modins, savā laikā Kembridžas piecnieka tiešais vadītājs, kurš izteicies: «Mūsu dēļ viņi varēja būt kaut vai kanibāli. Mums bija svarīgi saņemt viņu sniegto unikālo informāciju. K.Filbija ziņojumi tajā laikā nonāca uz J.Staļina galda. L.Berija brīdināja, ka tūlīt pat jālikvidē jebkurš čekists, ja tā vainas dēļ tiktu traucēta Kembridžas piecnieka darbība. K.Filbijam bija visas iespējas kļūt par SIS (Secret Intelligence Service) šefu. Iedomājieties – VDK aģents kļūst par pašas labākās rietumu spiegu organizācijas vadītāju.»

«MĪLESTĪBA PRET BALTIJU»

1945.gadā K.Filbiju iecēla par vadītāju SIS IX nodaļā, kas bija atbildīga par aģentūras darbību Austrumeiropā un PSRS. Viņš pats apmeklēja bēgļu nometnes un vervēja bēgļus no Baltijas republikām desanta grupām. Vēlāk viņi tika nosūtīti no zviedru salas Gotlandes uz Latvijas un Lietuvas jūrmalu. Tajā pašā laikā K.Filbijs izlūkošanas operāciju detaļas paziņoja čekistiem. Tā iesūtītos jaunos cilvēkus vai nu nogalināja, vai savervēja strādāt čekā un iesaistīja tā saucamajās radio spēlēs. Kad pirms K.Filbija nāves angļu žurnālisti viņam jautāja, vai viņam nebija žēl patriotiski noskaņotos jauniešus sūtīt drošā nāvē, viņš atbildēja, ka šiem puišiem vienkārši nav paveicies, kā karā bieži neveicoties.

1950.gadā K.Filbijs apmeklēja ASV, kur arī viņš nepalaida garām izdevību parādīt savu «mīlestību» pret Baltiju. Tajā laikā CIP (Centrālā izlūkošanas pārvalde) gatavoja vairākas slepenas operācijas Padomju Savienības teritorijā. Spiegs K.Filbijs zināja visu par 1950.gada 3.oktobrī plānoto lietuviešu desantnieku nogādāšanu Kazlu Rūdas mežā. No padomju soda ekspedīcijas, kas viņus tur gaidīja, desantniekus paglāba liktenīgā amerikāņu lidotāju kļūda, kuri Lietuvas teritorijā sajauca desanta vietu.

1951.gada pavasarī Vašingtonā notika CIP un SIS augstāko vadītāju konference, kurā amerikāņi pārmeta angļiem, kāpēc okupētajās Baltijas valstu teritorijās izgāzās visas kā pa gaisu, tā jūru organizētās desanta operācijas. Austrumeiropas valstu nodaļas vadītājs Harijs Rosite pēc vairākiem gadiem atceras: «Mēs galu galā zaudējām vairākumu aģentu, kas tika sūtīti uz Baltijas valstīm. Neticējām, ka kāds no pretpadomju rezidentiem varētu nopietni apdraudēt Maskavu un ka viņi, nododot mums informāciju, varētu aptvert plašu PSRS teritoriju, ko vēlāk izdevās paveikt ar U-2 lidmašīnu un kosmosa pavadoņu palīdzību. Taču mēs tolaik ļoti baidījāmies no krieviem un darījām visu, ko spējām.»

1951.gadā K.Filbiju izsūtīja no ASV kā cilvēku, kas zaudējis uzticību, jo viņš kādu laiku dzīvoja vienā mājā ar atmaskoto padomju spiegu Gaju Bērgesu. Pēc gada superspiegu atlaida arī no britu SIS, pie tam izmaksājot 4000 sterliņu mārciņu naudas kompensāciju. Šajā laikā K.Filbijs daudz dzēra un drīz vien nodzēra visu saņemto kompensāciju. Londonā pat klīda runas, ka viņu varēja sastapt bāros, kur viņš lūdzās draugiem, lai samaksā par izdzerto viskiju. Lai nu kā, senie sakari palīdzēja K.Filbijam noslēgt līgumu ar divām ietekmīgām angļu avīzēm – The Observer un The Economist – un doties uz Libānas galvaspilsētu Beirūtu.

PSRS – OTRA DZIMTENE

1961.gadā tika aizturēts SIS darbinieks Džordžs Bleiks, kurš atzinās, ka sadarbojies ar VDK un nodevis 420 Padomju Savienībā un citās sociālisma valstīs iesūtītos aģentus. Par to viņš tika notiesāts uz 42 gadiem – gads par desmit nāvē aizsūtītiem cilvēkiem. Ziņa satrieca K.Filbiju, un viņš atkal sāka kārtīgi dzert. 1963.gada janvārī galīgi piedzēries superspiegs tikās ar savu Kembridžas laika biedru Nikolasu Eljotu un atzinās tam, ka no 1933.gada sadarbojas ar VDK. K.Filbijam lika nekavējoties atgriezties Londonā un tur visā atzīties. Taču no rīta K.Filbijs aizbēga uz PSRS, kur cerēja savākt visu Kembridžas piecnieku un mierīgi nodzīvot līdz vecumam. Maskavā Filbiju sagaidīja bez sevišķas sajūsmas un nometināja tā saucamajā karantīnā – Dubnā. Viņš bija spiests sīki atstāstīt visu savu dzīvi, neaizmirstot pastāstīt pat par sapņiem. Kā apgalvo Lietuvos Rytas raksta autors, spiega K.Filbija unikālais manuskripts līdz šim laikam glabājas VDK arhīvā.

Kad K.Filbijs jau dzīvoja Padomju Savienībā, 1964.gada vasarā viņš pirmo reizi apmeklēja «visinteresantākās padomju republikas» – Lietuvu, Latviju un Igauniju. Kopā ar viņu ceļoja arī Donalda Makleina ģimene. Makleinam tagad bija pase ar Marka Petroviča Freizera vārdu. Filbijs šajā laikā bija kļuvis par Klimentu Vasiļjeviču Serebrjakovu. «Ekskursantus pavadīja VDK devītās pārvaldes darbinieki, viņu parastais uzdevums bija apsargāt valdību un CK locekļus. VDK vadība neuzticējās spiegiem, un viņi to juta. Kad ekskursanti mēģināja pretoties nepārtrauktajai visas diennakts kontrolei, viņiem paskaidroja, ka padomju Baltijā vēl ir palikuši buržuāziski noskaņoti nacionālie elementi, kas var mēģināt atriebties saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem,» raksta Alvīds Darģis. Ceļojuma laikā pa Baltijas valstīm starp K.Filbiju un D.Makleina sievu sākās mīlestības romāns, kas nepatika VDK. Kad bijušais superspiegs atteicās pārtraukt attiecības ar šo sievieti, VDK sāka viņu ignorēt – atteicās no viņa konsultācijām, neatļāva izmantot dienesta auto, vairs neuzdeva analītiskus darbus. K.Filbijs atkal krita depresijā un sāka dzert. Tad VDK nolēma viņu iepazīstināt ar jaunu meiteni Rufu, kura bija no ievērojamas Viļņas ebreju dzimtas. 1971.gada nogalē K.Filbijs kārtējo reizi apprecējās. Viļņas iedzīvotājs pensionārs Ričards Vaigansks labi atceras, kā 1972.gadā K.Filbijs atbrauca uz Lietuvu. Viņš apmetās valdības villā, centās izvairīties no tā laika padomju Lietuvas vadītājiem un visiem apgalvoja, ka interesējas par saviem senčiem, kas esot no Lietuvas. R.Vaiganska atmiņā superaģents saglabājies kā vienkāršs un kārtīgs cilvēks, kam bijušas ļoti lielas simpātijas pret Lietuvu. R.Vaigansks šajā laikā strādāja Lietuvas iekšlietu daļā un ne reizi vien pavadīja K.Filbiju, apmeklējot muzejus vai restorānus. Atmiņai par kopā pavadīto laiku R.Vaigansks no K.Filbija saņēmis dāvanu – viņa atmiņu grāmatu My Silent War. Šajā grāmatā dubultspiegs raksta, ka «kopējām CIP un SIS operācijām par iekļūšanu Baltijas valstīs bija ļoti liela potenciāla nozīme un tā bija daudz svarīgāka nekā darbošanās pārējās Austrumeiropas valstīs».

Maskavā dzīvo 46 gadus vecais Vjačeslavs Saveļjevs – transporta firmas Andersens Troika ģenerāldirektors drošības jautājumos. No 1980. līdz 1991.gadam viņš strādāja VDK devītajā nodaļā un bija tas pats kapteinis Vladimirs – K.Filbija personīgais adjutants. V.Saveļjevs viņu braucienā uz Lietuvu pavadījis divas reizes – 1982. un 1984.gadā. Laikrakstā Lietuvos Rytas viņš stāsta, ka VDK neuzticējās Lietuvas slepenajiem dienestiem, jo 1980.gadā Viļņā Filbijs gandrīz gāja bojā zem smagās mašīnas riteņiem. Uzskatīja, ka tas bija mēģinājums viņu nogalināt. Taču šis incidents neatbaidīja K.Filbiju un nemazināja viņa interesi par Baltiju – te viņš jutās daudz brīvāk, jo visos Padomju Savienībā pavadītajos 25 gados nespēja aizmirst angļu dzīves stilu. V.Saveļjevs uzskata, ka K.Filbija braucieniem uz Baltiju bija arī «radošs raksturs». Te viņš meklēja pēckara pretpadomju slepenās militārās izlūkošanas operācijas Divi krusti rezidentus un dalībniekus. Kā apgalvo laikraksta publikācijas autors, viens no tiem bija latvietis Fēlikss Rūmnieks, kuru Filbijs bija savervējis strādāt britu SIS, bet pēc tam nodevis čekistiem.

Viļņā līdzīgs liktenis bija lietuvietim Jonam Deksnim. Pirmo reizi slaveno spiegu K.Filbiju padomju televīzijas skatītāji varēja redzēt 1987.gada novembrī. Taču tāda laime bija tikai rīdziniekiem, kas skatījās speciāli revolūcijas 70 gadu jubilejai veltīto raidījumu. Filbijs bija uzņemts savā Maskavas dzīvoklī, kur viņš sarunājās ar VDK ģenerāli latvieti Jāni Lukašēvicu – čekas rezidentūras Londonā vadītāju no 1970. līdz 1980.gadam. Viņi abi nežēloja asas piezīmes lietuviešiem, kas Viļņā organizējuši, kā viņi izteicās, «pretpadomju sabatu». Ar to bija domāts 1987.gada augusta mītiņš, kad pie Adama Mickeviča pieminekļa lietuviešu disidenti pieminēja Rībentropa-Molotova pakta gadadienu. Raidījumā K.Filbijs brīdināja padomju Baltijas tautas, ka rietumu slepenie dienesti aktivizējuši savu darbību un cenšas atšķelt Baltijas valstis no PSRS.

Spiega K.Filbija pēdējos dzīves gados ar viņu cieši sadraudzējās pazīstamais darbu par spiegošanas vēsturi autors Mihails Ļubimovs – padomju telepārraižu vadītāja Aleksandra Ļubimova tēvs. Pēc viņa vārdiem, padomju čekisti nekad pilnībā neuzticējās Kimam Filbijam un uzskatīja – ja cilvēks reiz ir nodevis savu dzimteni, kas var galvot, ka viņš nenodos arī PSRS. 25 gadu laikā, kad K.Filbijs dzīvoja Maskavā, viņš tikai divas reizes bija PSRS Valsts drošības komitejā. Viņš dzīvoja prestižā Maskavas rajonā, Andreja Gromiko bijušajā dzīvoklī, tomēr dzīvoja viņš atturīgi un no bagātīgā privilēģiju klāsta izvēlējās tikai divas – viskiju Long John Walker un laikrakstu The Times. 1986.gada ziemā ārsti konstatēja K.Filbijam sirds aritmiju. Pēc diviem gadiem viņš nonāca slimnīcā un drīz tur nomira. Kuncevas kapsētā viņa izvadīšanā piedalījās pats VDK šefs Vladimirs Krjučkovs. Bijušo superspiegu apglabāja tā saucamajā ģenerāļu sektorā ar atbilstošu militāru salūtu. Tā beidzās parastā angļa ar ģenerāļa privilēģijām vētrainā un neparastā dzīve, angļa, kurš savas rokas bija sasmērējis arī ar baltiešu patriotu – rezidentu asinīm.

Vai te var dabūt alu? Anšlavs Eglītis

1989. gada vasarā Anglija bija radusies liela interese par 40 ga­dus veciem notikumiem — spiegošanas un diversijas operāciju Bal­tija ar kodētu nosaukumu MI-6. Par to turpinājumos rakstīja ietek­mīgas avīzes «The Tinies» svētdienas pielikums, vienlaikus klajā naca gan televīzijas dokumentālā filma «Sarkanais zirnekļtīkls» (The Red Web), gan Toma Bovera (Tom Bower) grāmata ar tādu pašu nosaukumu. Toms Bovers ir ievērojams BBC televīzijas pro­ducents un dokumentālists, vairāku gramatu autors. Rakstot «Sar­kano zirnekļtiklu», Bovers izmantojis bezgala plašu materiālu: atmi­ņas, liecības,arhīvu (arī Latvijas VDK arhīva) dokumentus.

. . . 1987. gada rudenī Kims Filbijs (Kim Philby) uzstājās Latvijas TV. Padomju spiegs atzinās, ka nacionālie nemieri, kas tajā laikā notika Baltijas valstīs, «nav Kremļa glasnost rezultāts, bet tos organizējis angļu izlūkdienests» — SIS («Secret Intelligence Ser­vice»). Pēc Filbija domām, tika atkārtota tā politika un stratēģija, kas aukstā kara laikā — 40.—50. gados.Toreiz operāciju Baltijā vadīja Harijs Kars (Harry Karr). No 1945. līdz 1955. gadam uz Baltiju tika nosūtīti vairāk nekā 40 angļu sle­penā dienesta aģenti, kuru uzdevums bija organizēt graujošu dar­bību kopā ar vietējiem pret padomju spēkiem. Latvijā iefiltrētie SIS aģenti dzīvoja vai nu līdzās «partizāniem» mežu bunkuros, vai arī kopā ar cilvēkiem, kas «simpatizēja» viņiem. Starp aģentiem bija daudz baltiešu, kas atradās trimdā un cerēja uz savas dzimtenes neatkarību.
Labi apmācītie un ar visu nepieciešamo apgādātie slepenie aģenti Latvijā ierodas galvenokart no Londonas caur Zviedriju. Laivās viņi šķērso jūru un tiek izmesti krastā Ventspilī, Užavā, Jūrkalnē, Zvejniekciemā.

Dokumentālajā filma «Sarkanais zirnekļtīkls» par šiem notiku­miem stāsta gan atvaļinātie SIS darbinieki, gan sen jau pensionētie VDK virsnieki, gan brīnumaina kārtā Sibīriju pārcietušie diversanti. Bet rakstnieks Anšlavs Eglītis, šo notikumu iedvesmots, uzrakstījis romānu «Vai te var dabūt alu?».

Vai te var dabūt  alu? Anšlavs Eglītis
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://www.mediafire.com/download.php?h7mtbycd1hs2p39 (FB2 formāts);

http://uploadingit.com/file/lgcvuqdgbcshktxn/Vai_te_var_dabut_alu(A.Eglitis).zip

Aģents, kurš saimniekus nešķiroja

Ritvars Jansons, SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists

http://vip.latnet.lv/lpra/marg_vitolins.htm

Double Agent Kim Philby

http://www.youtube.com/watch?v=i6GPRKAotV0&feature=related

Turpinām publikāciju sēriju, kurā rakstām par pasaules vēsturē pēdējā lielākā militārā konflikta noslēpumainākajām un mazāk zināmajām lappusēm.Iepriekš “Mājas Viesī” jau varējāt lasīt Ineša Feldmaņa rakstus par brīvprātīgo pašnāvnieku vienībām, vācu “brīnumieročiem”, Otrā pasaules kara kaislībām starp Vāciju un Padomju Savienību, par to, kā Staļins pasūtīja uzrakstīt Hitlera biogrāfiju, par ASV finanšu ministra Henrija Morgentava izstrādāto velnišķīgo plānu, par vācu bēgļu kuģa “Wilhelm Gustloff” bojāeju Baltijas jūrā, par operāciju “Mīts” – Staļina karu ar mirušo Hitleru un citām interesantām tēmām. Šoreiz – par notikumu, kas, pēc daudzu vēsturnieku domām, patiesībā iesāka Otro pasaules karu – japāņu 1941. gada 7. decembra uzbrukumu Pērlhārborai.

Pagājušā gada nogalē apritēja tieši septiņdesmit gadi kopš Japānas uzbrukuma ASV galvenajai jūras kara bāzei Klusajā okeānā – Pērlhārborai (Havaju salās), kas izšķirīgi ietekmēja amerikāņu sabiedrisko domu un arī politiku – vienā acumirklī izolacionisms un pacifisms zaudēja jebkādu ietekmi. Tikai vienu dienu vēlāk – 1941. gada 8. decembrī – ASV un Lielbritānija pieteica karu Japānai, bet 11. decembrī Vācija un Itālija paziņoja, ka ir kara stāvoklī ar ASV. Amerikāņu prezidents Franklins Delano Rūzvelts līdz ar to bija sasniedzis savu jau pasen loloto mērķi – Amerika kļuva par karojošu lielvalsti, kas, dabiski, ļoti iepriecināja arī tās faktisko sabiedroto – Lielbritāniju. Premjers Vinstons Čērčils nespēja slēpt sajūsmu un gandarījumu. Savos memuāros “Otrais pasaules karš” viņš atstājis šā
du liecību: “Neviens amerikānis nedomās par mani slikti, ja es atklāti atzīšos, ka man par ASV nostāšanos mūsu pusē bija ārkārtīgi liels prieks.”

Daudzi vēsturnieki ir pārliecināti, ka Otrais pasaules karš īstenībā iesākās nevis 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija uzbruka Polijai, bet gan tikai 1941. gada decembrī Pērlhārborā. Līdz ar ASV iekļaušanos karā militārais konflikts kļuva globāls un aptvēra gandrīz vai visu zemeslodi. Ei-
ropas karš pilnā mērā saplūda ar karu Āzijā un Klusā okeāna baseinā. Par galveno karojošo valsti izvirzījās ASV, kas karoja vairākās frontēs – pret Japānu, kā arī Vāciju un Itāliju.

Būtiski vairs nemainījās arī galveno karojošo valstu koalīcijas. Spēcīgāko nometni veidoja ASV, Lielbritānija un PSRS, kuru interesēs bija sakaut nacistisko Vāciju. Japāna ilgu laiku nebija kopīgs šo lielvalstu ienaidnieks. Padomju Savienība Japānai karu pieteica tikai 1945. gada augustā, kad Vācija jau bija kapitulējusi.

“Negoda diena”

ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā vēsture ir ļoti interesanta un joprojām izvirza pētniekiem vairākas viennozīmīgi grūti risināmas problēmas. Amerikāņu izlūkdienestu rīcībā bija slepena informācija par to, ka japāņu valdošās aprindas ir izšķīrušās par ekspansiju dienvidaustrumu (nevis ziemeļu – pret Padomju Savienību) virzienā. Taču augstprātīgie amerikāņi ļoti zemu vērtēja japāņu militārās iespējas. Gandrīz neviens amerikāņu politiskais vai militārais vadītājs neticēja iespējai, ka Tokija varētu izšķirties par aktīvu rīcību un uzbrukt viņu galvenajai jūras kara bāzei. Viņi bija piemirsuši vēsturi. Japāna jau divas reizes bija iesākusi karu, pēkšņi uzbrūkot pretinieka flotei – 1898. gadā pret Ķīnu un 1904. gadā pret Krieviju.

Pavisam dīvaina, reizēm pat gluži neizprotama bija amerikāņu diplomātu taktika sarunās ar japāņiem par izlīgumu, kas iesākās 1941. gada vasarā, pēc tam kad Japāna bija okupējusi Franču Indoķīnu, un F. Rūzvelts pavēlējis iesaldēt Japānas aktīvus ASV un aizliedzis tai pārdot naftu un citas stratēģiski nozīmīgas izejvielas.

Amerikāņi, kuri bez jebkāda pamata bija pārliecināti, ka japāņi neriskēs pārtraukt dialogu, viņus šajās sarunās tīši izaicināja, izvirzot japāņu cieņu aizskarošas prasības. Tā novembrī ASV valsts sekretārs Kordels Halls iepazīstināja japāņu diplomātus ar tā saukto desmit punktu programmu, kas Vašingtonas skatījumā Japānai bija noteikti jāpieņem, lai nodrošinātu abu valstu saprašanos.

Tokija šo programmu uztvēra kā klaju ultimātu, jo tā saturēja daudzas Japānai galīgi nepieņemamas prasības, piemēram, armijas izvešanu no Ķīnas un Indoķīnas. “Halla nota”, kā vēlāk to abu valstu diplomāti nodēvēja, bija īsta debesu dāvana tām Japānas aprindām, kas iestājās par attiecību saasināšanu un militāru konfliktu ar ASV. Japāņu armijas un jūras spēku ģenerālštāba vadošās personas bija gandrīz vai stāvā sajūsmā: “Tā ir Dieva žēlastība. Tā atvieglo imperatoram šķērsot Rubikonu un izšķirties par karu. Tas ir lieliski, vienkārši lieliski.”

Japānas valdošās aprindas, kuras 1941. gada vasarā F. D. Rūzvelta iesākto tirdzniecības karu uztvēra kā mēģinājumu likvidēt Japānas varenību, novembrī izšķīrās par pārsteiguma uzbrukumu ASV. Novembra beigās spēcīga japāņu karakuģu vienība admirāļa Tjuiti Nagumo vadībā (seši aviācijas bāzes kuģi ar 400 kaujas lidmašīnām uz borta, divi līnijkuģi, trīs kreiseri utt.) devās ceļā no bāzes Kuriļu salās uz Pērlhārboru. 6. decembrī šī vienība sasniedza izejas pozīcijas uzbrukumam – apmēram 200 jūras jūdzes uz ziemeļrietumiem no Havaju salām.

Japāņu aviācijas uzbrukums Pērlhārborai iesākās 7. decembrī agri no rīta. Eskadriļas komandieris Mitsuo Fuhida bija cieši pārliecināts par pārdrošās operācijas sekmīgu izdošanos. Pirmās izmestās bumbas vēl nebija sasniegušas mērķi, kad viņš jau pārraidīja uz flagkuģi “Akagi” nosacīto signālu un uzvaras saucienu “Tora! Tora! Tora!” (“Tīģeris! Tīģeris! Tīģeris!”). Nepilnu divu stundu laikā japāņu lidmašīnas nodarīja amerikāņu flotei jūtamus zaudējumus. Neviens no bāzes astoņiem līnijkuģiem neizkļuva sveikā, piecus no tiem nogremdēja. Mājvietu dzelmē atrada arī trīs mīnu kuģi, iznīcināja vai sabojāja 347 amerikāņu lidmašīnas, nogalināja 2403 karavīrus. Par laimi Vašingtonai, bāzē neatradās neviens no trim amerikāņu Klusā okeāna flotes aviācijas bāzes kuģiem. Arī zemūdenes palika neskartas. Japāņi neuzbruka arī torpēdu un munīcijas noliktavām, neiznīcināja darbnīcas un degvielas noliktavas, kur atradās 400 tūkstoši tonnu mazuta.

Dienu pēc japāņu uzbrukuma runā kongresā F. D. Rūzvelts 7. decembri nosauca par amerikāņu “negoda dienu”. Šādi to uztvēra arī amerikāņu nācijas vairākums. Daudzi jutās dziļi aizskarti un apkaunoti, pārdzīvoja īstu šoku. Militāri gan ASV ciestie zaudējumi, lietojot boksa terminoloģiju, nelīdzinājās nokautam. Amerikāņi ātri atguvās, saremontēja cietušos kuģus un būvēja arvien jaunus un jaunus. “Snaudošais milzis”, kura rīcībā bija 41,7 procenti no visas pasaules militārā potenciāla, beidzot bija pamodināts.

“Naidīgie ārzemnieki”

Pēc uzbrukuma Pērlhārborai ASV pret Japānu un japāņiem uzplaiksnīja sen nepiedzīvots naids. Valsti pāršalca aklās dusmās izkliegts sauciens: “Ak, šie dzeltenie bastardi!” Prese bieži atkārtoja aviācijas bāzes kuģa “Enterprise” komandiera viceadmirāļa Viljama Halseja vārdus, kurus viņš bezspēcīgā niknumā, ieraugot lielo postažu un daudzos vrakus, izdvesa pēc kuģa atgriešanās 8. decembrī Pērlhārborā: “Tad, kad mēs viņus pievārēsim, japāņu valodā runās vairs tikai ellē.”

ASV uzbangoja kara histērija (daudzi pat pieļāva iespēju, ka Japāna var kuru katru brīdi iebrukt ASV rietumu piekrastē), valdīja aizdomīgums, spiegošanas mānija un šaubas par japāņu izcelsmes amerikāņu lojalitāti. Šādā situācijā 1942. gada 19. februārī prezidents F. D. Rūzvelts parakstīja ārkārtējo dekrētu, kas atļāva amerikāņu varas iestādēm pēc saviem ieskatiem noteiktus valsts rajonus pasludināt par “militāro zonu”, no kuras var piespiedu kārtā izsūtīt iedzīvotājus.

Iesākās ASV vēsturē lielākā deportācijas akcija, kad daudzi japāņu izcelsmes amerikāņi (ap 120 tūkstošiem), kas dzīvoja ASV rietumu piekrastē, kā arī atsevišķos citos rajonos, bija spiesti atstāt savas dzīves vietas. Lielāko vairumu no viņiem internēja, ievietoja speciālās nometnēs. Daudzus japāņus pasludināja ārpus likuma un izsekoja.

Dzīves apstākļi internēto nometnēs, kuras oficiāli sauca par “pārvietošanas militārajiem centriem”, bet daudzos vēsturnieku pētījumos gluži vienkārši par koncentrācijas nometnēm, bija spartiski askētiski, lai neteiktu – ļoti smagi un nehigiēniski. Internētos izvietoja steigā uzceltās barakās, kurās nebija ūdensvada un virtuves. Viena cilvēka uzturēšanai budžets dienā atvēlēja vidēji tikai 45 centus. Nometnes apjoza dzeloņdrātis, tās apsargāja. Zināmi gadījumi, kad sargi šāva uz personām, kas mēģināja pamest nometni.

Japāņi ārēji bija paklausīgi, formāli viņi it kā samierinājās ar savu bezpalīdzību un beztiesiskumu. Viņu bieži lietotā frāze “neko nepadarīsi” kļuva par sava veida samierināšanās simbolu šajā situācijā, cerot, protams, ka tā neturpināsies mūžīgi. Arī amerikāņu valdība ar laiku saprata, ka tās rīcība ne tuvu nav likumīga un demokrātiskas valsts cienīga. Nesagaidot pat kara beigas, 1945. gada janvārī tā atcēla visus iepriekšējos trīs gados pieņemtos likumus par piespiedu izsūtīšanu – internētie, kuri vēlējās, varēja nekavējoties atgriezties mājās vai arī kādu laiku vēl palikt nometnē. Atbrīvotie saņēma 25 dolārus un biļeti vilcienam. Pēdējo nometni ASV slēdza 1946. gadā.

1948. gadā bijušajiem internētajiem izmaksāja daļēju kompensāciju par īpašuma zaudēšanu, ko daudzos gadījumos tomēr bija grūti nosaukt pat par simbolisku. Japāņu jaunajai paaudzei, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados izveidoja Kustību par pilsoņu tiesībām, izdevās panākt, ka 1976. gadā prezidents Džeralds Fords oficiāli atzina F. D. Rūzvelta administrācijas pieļauto pārrēķināšanos un kļūdaino lēmumu – internēšana “neesot bijusi pareiza”. Un, beidzot, 1988. gadā prezidents Ro-nalds Reigans parakstīja dekrētu, kurā ASV valdības vārdā atvainojās japāņiem par internēšanu, ko esot izraisījuši “rasu aizspriedumi, kara histērija un politiskās vadības kļūdas”. Bijušajiem internētajiem paredzēja materiālu kompensāciju.

Sazvērestības teorijas

Pēc japāņu uzbrukuma Pērlhārborai sašutusī amerikāņu sabiedrība pauda neizpratni – kā japāņu karakuģu eskadra, neatklāta un nepamanīta, varēja nobraukt sešus tūkstošus kilometru un kāpēc radara iekārtas nefiksēja uzbrūkošās japāņu lidmašīnas. Sākotnējie skaidrojumi, ka uzbrukums notika svētdienā, kad militārās iestādes strādāja brīvdienu režīmā (samazināts personāls, daudzi atvaļinājumā), nevienu īpaši nepārliecināja.

Skaidrību īsti neieviesa arī pirmā no daudzajām oficiālajām izmeklēšanas komisijām, ko vadīja Augstākās tiesas tiesnesis Ovens Robertss. 1942. gada 28. janvārī tā secināja, ka galvenie sakāves vaininieki, respektīvi, grēkāži – ir ASV Klusā okeāna flotes komandieris admirālis Hazbends Kimmels un Havaju salās dislocēto amerikāņu armijas daļu pavēlnieks ģenerālis Valters Šorts, kuri neesot pienācīgi rūpējušies par sev pakļauto militāro vienību kaujas gatavību, kā arī pieņēmuši vairākus nepareizus un vieglprātīgus lēmumus. Lai gan vēlāk notikušo dažādo izmeklēšanas komisiju (tādu bija apmēram desmit) slēdzieni īsti neapstiprināja šo versiju, to ilgi uzturēja spēkā. Tikai 1999. gada 25. maijā amerikāņu senāts pieņēma rezolūciju (52 pret 47 balsīm), kas pilnībā attaisnoja abus militāros vadītājus. Taču līdz pat šodienai daudzi ASV viņus uztver kā vainīgos par Pērlhārboras notikumiem.

Saskaņā ar sazvērestības teorijām, kuras izvirza un pārstāv vairāki amerikāņu vēsturnieki (piemēram, Džordžs Morgenšterns), Vašingtona nevarēja nezināt par japāņu nodomiem uzbrukt Savienotajām Valstīm, un tāpēc uzbrukums tai nekādā ziņā nevarēja būt pārsteigums. Vēl vairāk, ASV prezidents F. Rūzvelts un citi amerikāņu politiķi un augstu stāvošas militārpersonas esot pat apzināti provocējuši Japānas uzbrukumu Pērlhārborai, lai pārvarētu izolacionistu un pacifistu pretestību un ASV būtu neapstrīdams un nopietns iemesls iestāties Otrajā pasaules karā.

Minētā apgalvojuma pamatā ir fakts, ka Pērlhārborā japāņi iznīcināja vai izsita no ierindas visus tur atrodošos amerikāņu līnijkuģus, bet uzbrukuma brīdī bāzē neesošie aviācijas bāzes kuģi palika neskarti. Taču turpmāk tieši aviācijas bāzes kuģiem, nevis līnijkuģiem bija izšķirošā nozīme kara norisēs un uzvarās Klusajā okeānā. Šīs versijas piekritēji uzskata, ka karaspēkam un flotei Havaju salās apzināti netika dota pavēle būt visaugstākajā gatavības pakāpē, lai japāņu uzbrukums gūtu panākumus un nogremdētie līnijkuģi atstātu uz amerikāņu sabiedrisko domu tik spēcīgu iespaidu, ka tā akceptētu pilnīgu atteikšanos no neitralitātes politikas un atbalstītu ASV iestāšanos Otrajā

Daži vērtējumi

Daudzi vēsturnieki noraida pieminētās sazvērestības teorijas kā nepamatotas un izvirza dažādus vērā ņemamus un visai grūti apstrīdamus pretargumentus. Šoreiz pievērsīsim uzmanību pazīstamajam Krievijas vēsturniekam Borisam Sokolovam un viņa grāmatā “Mītiskais karš. Otrā pasaules kara mirāžas”, kas iznāca 2011. gadā, pārstāvētajām nostādnēm.

Vēršoties pret sazvērestības teorijām, Sokolovs norāda, ka līdz pat brīdim, kad ASV iestājās Otrajā pasaules karā, amerikāņu admirāļi atzina tradicionālo teoriju, ka militārajās operācijās uz jūras galvenā loma ir līnijkuģiem. Pēc viņa domām, tikai japāņu panākumi Pērlhārborā, kā arī amerikāņu fantastiskā veiksme 1942. gada vasarā, izmantojot aviācijas bāzes kuģus jūras kaujā pie Midveju salām, sekmēja uzskatu maiņu – tagad admirāļi bija pārliecināti, ka līnijkuģi vairs nav galvenais izšķirošais spēks uz jūras, tos nomainījuši aviācijas bāzes kuģi.

Līdz ar to grūti ko iebilst pret nākamo autora secinājumu: “Tieši tāpat arī politiķi tajā momentā nevarēja pat iedomāties, ka līnijkuģu laiks ir pagājis, un neriskētu tos pazaudēt.” Turklāt, lai pieteiktu karu Japānai, pietika taču ar pašu uzbrukuma faktu neatkarīgi no tā rezultātiem.

Boriss Sokolovs asi iebilst arī pret sazvērestības teoriju piekritēju tēzi, ka japāņu eskadra, dodoties uz Havaju salām, nebūtu stingri ievērojusi aizliegumu lietot radiosakarus, un līdz ar to amerikāņu slepenajiem dienestiem vajadzēja to nopeilēt. Šādam apgalvojumam faktiski nav nekādu pierādījumu. Nav atrasts neviens dokuments, kas apliecinātu, ka amerikāņi būtu uztvēruši kaut kādus signālus.

Uzziņa

•

Pēc 1939. gada 1. septembra, kad Vācija uzbruka Polijai, ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts saprata (un vēlējās to panākt), ka Vašingtonai būs jāiestājas karā. Viņš necentās ievērot pasludināto neitralitāti, piemēram, 1940. gada septembrī atrodot atjautīgu risinājumu, lai iedotu Lielbritānijai it kā novecojušus 50 mīnu kuģus apmaiņā pret tiesībām ierīkot amerikāņu bāzes astoņos britu īpašumos no Ņūfaundlendas līdz Dienvidamerikas cietzemei. Britu premjers Vinstons Čērčils vēlāk to nosauca par “izteikti neneitrālu rīcību”, jo britiem kuģi bija daudz svarīgāki nekā amerikāņiem bāzes.

• Vēl 1941. gada sākumā amerikāņu tauta bija strikti noskaņota pret ASV iesaistīšanos karā. Gelapa institūta 9. janvārī veiktās aptaujas dati liecina, ka izteikts vairākums – 88% amerikāņu – neatbalstīja valsts iestāšanos karā.

• Līdzās japāņiem “naidīgo ārzemnieku” kategorijā ASV Otrā pasaules kara gados iekļāva arī vāciešus un itāliešus. Taču internēšanas pasākumi viņus tikpat kā neskāra.

• Japāņu izcelsmes amerikāņi, kas dzīvoja ASV rietumu piekrastē, nodarbojās galvenokārt ar lauksaimniecību. Viņu internēšanas sekas bija akūts darbaspēka trūkums. Tas veicināja masveida meksikāņu imigrāciju ASV.

• 1988. gadā ASV valdība nolēma katram Otrā pasaules kara laikā internētajam japānim izmaksāt kompensāciju 20 tūkstošu dolāru apmērā. Šim nolūkam budžetā paredzēja 1,2 miljardus dolāru.

No 26.janvāra īso vēstījumu sociālais tīkls «Twitter» sācis bloķēt nepiemērotu saturu (tā sauktos «tvītus») saskaņā ar atsevišķu valstu likumdošanu un paradumiem, paziņots «Twitter» oficiālajā blogā «Twitter Blog».

Līdz šim «Twitter» ir bijis spiests izņemt un padarīt visiem lietotājiem neredzamu saturu, kas aizliegts tikai dažās valstīs – piemēram, nacisma slavēšanu, kas aizliegta Vācijā un Francijā.

Turpmāk šāds saturs tiks bloķēts tikai attiecīgajās valstīs, par to informējot vēstījuma autoru un «Twitter» auditoriju. Tas nozīmē, ka aizliegtu saturu, piemēram, jūsmošanu par Vācijas diktatoru Ādolfu Hitleru, varēs bloķēt Vācijā un Francijā, bet to redzēs «Twitter» lietotāji citās valstīs.

Kā ziņo informācijas tehnoloģiju (IT) portāls «News.com», sakarā ar «Twitter» paziņojumu izskanējušas pirmās bažas, ka tagad autoritāras valstis, uzzinājušas par iespējām piemērot savus cenzūras standartus «Twitter» ierakstiem, šādu iespēju izmantos.

«Twitter» jurists Aleksis Mekgilvrejs atbildējis, ka «Twitter» centīsies «tvītu» bloķēšanas procesu padarīt iespējami caurskatāmu. Uzsākta arī sadarbība ar interneta izteiksmes brīvības organizāciju «www.chillingeffects.org», kas apvieno interneta lietotāju interešu aizstāvju organizāciju «Electronic Freedom Foundation» un vairākas ASV universitātes un to juridiskās fakultātes – citu starpā Hārvardu, Stenfordu un Berkleju.

«Twitter» blogā teikts, ka pagaidām jaunās vēstījumu bloķēšanas iespējas vēl nav izmantotas. Savukārt «News.com» norāda, ka pazīstamas IT kompānijas jau ir piemērojušas dažādu valstu likumos paredzētos ierobežojumus darbībai internetā. «Google» 2006.gadā piemēroja savu meklēšanas rīku Ķīnas prasībām bloķēt dažas politiskas tēmas, bet portāls «Yahoo!» no 2001.gada bloķēja ar nacismu un rasistisko organizāciju saistītu piemiņas priekšmetu tirdzniecību Vācijas un Francijas lietotājiem.

Pērn septembrī «Twitter» oficiāli paziņoja, ka sociālajam tīklam ir aptuveni 100 miljoni aktīvu lietotāju.

Pēc interneta projektu izstrādes kompānijas «Soon» līdzīpašnieka Ernesta Štāla rīcībā esošās informācijas, «Twitter» lietotāju skaits, kas saistīti ar Latviju, ir aptuveni 50 000, taču aktīvi esot tikai aptuveni 15 000. Šis skaitlis gan katru dienu pieaug.

Ģirta Vikmaņa raksts “Atsevišķas vācu avīzes turpina tendenciozi aprakstīt Baltijas valstis” (“Latvijas Avīze”, 20.01.2012.) vēlreiz mums atgādina, ka nacisms, neskatoties uz vairāk nekā septiņdesmit gadu ilgo tā pārvarēšanas cīņu, Vācijā vēl dzīvo – un ne tikai kā negatīvs impulss.

Vācu dvēseles cīņas galvenais mērķis ir “Vergangenheitsbewältigung!” (“Pagātnes pārvarēšana”) vai “Geschichtsaufarbeitung” (“Vēstures pārstrādāšana”). Kopumā šķiet, ka vācu tauta ir atradusi aizvēja ostu, kurā noenkurot pagātnes kuģi, bet tomēr dzimst arī jaunas atvases, kuras nevar ar pagātni sadzīvot. Šī vācu tautas iekšējā cīņa pieņem dažādus veidolus, un viens no tādiem atzariem ir pievēršanās nacionālismam, kas bieži sevi maskē aiz pārliecīga bezkompromisa humānisma, kas savā paštaisnumā jau daļēji līdzinās Hitlera doktrīnai.

Vācu jaunnacionālistus mēs atrodam gan starp žurnālistiem, piemēram, žurnāla “Der Spiegel” slejās, gan arī starp vēsturniekiem. Tā doktora Volfganga Benca vadītais Antisemītisma pētniecības centrs (“Zentrum für Antisemitismusforschung”) ir pētniecības institūts, kas pēdējos gados cenšas pierādīt, ka holokausta iegansti meklējami ārpus Vācijas. Viņu tagadējais lielākais projekts ir septiņu sējumu “Antisemītisma rokasgrāmata” (“Handbuch des Antisemitismus”), kas pats par sevi neliekas esam nekas konspiratīvs, bet, nonākot agresīvo vācu nacionālistu rokās, projekta rezultāti tiek izmantoti, lai pierādītu Hitlera absurdā deklarējuma, ka “visa pasaule ienīst ebrejus”, pareizību. No tā izriet, ka tātad arī visa pasaule ir līdzvainīga holokaustā!

Šo jaunnacionālistu grēka nastas svars viņus dažkārt noved pie intelektuāla akluma – problēmas vienpusīga risinājuma. Viņi neredz, ka savos deklarējumos tie nereti atgriežas hitleriskās pozīcijās.

Vairākos pēdējo gadu darbos šie morālisti noliedz, ka ebreju iznīcināšana Latvijā norisinājusies pēc Hitlera pavēles un bijusi vāciešu specvienību organizēts projekts. Pretēji dokumentārām liecībām viņi apgalvo, ka ebreju iznīcināšanu Latvijā labāk un pilnīgāk izskaidrojot latviešu antisemītiskais noskaņojums. Viņi paļaujas uz Hitlera laika deklarējumu, ka “atriebības pārņemti baltiešu pūļi” uzbrūk saviem līdzpilsoņiem un kaimiņiem.

Meklējot izskaidrojumu holokaustam, viņi vairāk uzticas Hitlera saukļiem par cīņu pret “žīdiem un boļševikiem” nekā tiesu procesiem un ar zvērestu pierādītām liecībām.

Vienīgā atšķirība starp Staļinu un Hitleru bija ūsu garumā, paziņojis Lietuvas ārlietu ministrs Audronis Ažubalis, komentējot vairāku Lietuvas sociāldemokrātu aicinājumu nepielīdzināt padomju un nacistu noziegumus.

“Pēc būtības, sociāldemokrātu retorika atdarina Kremļa nostāju, ka Staļins bija “labs” un Hitlers bija “slikts”. Vienīgā atšķirība starp Hitleru un Staļinu, ko iespējams atrast, ir viņu ūsās. Abu režīmu – komunistu un nacistu – sekotājus vienoja viņu naids pret demokrātiju. To pastrādāto noziegumu juridiskā kvalifikācija ir pilnīgi vienāda: tie ir kara noziegumi, genocīds un noziegumi pret cilvēci,” Ažubaļa viedoklis citēts ministrijas paziņojumā.

“Ir patētiski, ka Lietuvas sociāldemokrāti sper politiskos soļus pretējā virzienā nekā iet visa Eiropa,” uzsvēris Ažubalis.

Ministrijas paziņojumā norādīts, ka Lietuvas sociāldemokrātu politiķu deklarācija ir pretrunā ar 2009.gada Eiropas Parlamenta rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, kurā ierosināts 23.augustu pasludināt par visu totalitāro un autoritāro režīmu upuru piemiņas dienu, kā arī ar 2009.gadā Viļņā pieņemto Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Parlamentārās asamblejas rezolūciju, kas pielīdzina nacisma un staļinisma noziegumus.

Jau ziņots, ka Lietuvas sociāldemokrātu grupa parakstījusi deklarāciju, kurā noraida nacistu un komunistu varu pastrādāto noziegumu pielīdzināšanu.

Saistībā ar 70.gadadienu kopš 1942.gada Vanzē konferences, kad nacistu līderi “galīgi izlēma jautājumu par ebrejiem”, izstrādāto deklarāciju parakstījuši astoņi Lietuvas Sociāldemokrātiskās partijas politiķi.

Deklarācijā nosodīti centieni “mazināt holokausta mērogu”, lai “to varētu salīdzināt vai tas būtu līdzīgs vai pielīdzināms” komunismam.

“Nacistu un padomju noziegumu pielīdzināšana aizēno to unikalitāti,” uzsvērts deklarācijā.

Dokumentu parakstījušie politiķi nepiekrīt, ka Eiropas vēstures grāmatās nacistu un padomju noziegumi tiek pielīdzināti, ka tiek mēģināts legalizēt publisku svastikas izrādīšanu, ko, viņuprāt, izmanto fašistu un rasistu grupas. Deklarācijas autori iebilst pret holokausta un padomju režīma upuru pieminēšanu vienā un tajā pašā dienā.

Sociāldemokrāti Justins Kaross un Aļģirds Sīss sarunā ar aģentūru BNS norādīja, ka nacistu noziegumi no padomju atšķiroties ar to, ka bijuši vērsti tikai un vienīgi pret vienu tautību vai rasi, bet abu režīmu pielīdzinājums esot valdošās konservatīvās partijas “Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti” izdomājums, kas nav pieņemams nedz kreisajiem, nedz ebrejiem, kas pārdzīvojuši holokaustu.

“Pati Hitlera doktrīna bija vērsta uz konkrētas tautas iznīcināšanu. Komunistu ideoloģija bija vērsta pret sociālajiem slāņiem. Ir daudz sakritību – cilvēku iznīcināšana, slepkavības vieno, bet tās ir diezgan atšķirīgas lietas,” klāstīja Kaross, piebilstot, ka “tas aizskar visu ebreju tautu, jo viņi uz to reaģē jutīgi, kas, domāju, ir pamatoti”.

“Gan vieni, gan otri noziegumi ir vienlīdz baisi, bet nedrīkst tik ļoti šīs lietas pielīdzināt, likt vienādības zīmi, jo holokausts bija vienas tautības cilvēku rasistiska vajāšana, šausminoša vajāšana un iznīcināšana, Staļinismā rasu principa nebija,” turpināja Siss.

Viņš uzsvēra, ka katra režīma noziegumi jāvērtē atsevišķi, jo “vienlīdzības zīme ļoti aizvaino ebreju tautu”.

Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija Seimā ir opozīcijā.

Kreisi orientētie Vācijas laikraksti “Taz. die Tageszeitung” un “Frankfurter Rundschau” atkal izcēlušies. Tās turpina sev ierasto un tendenciozo stilu – runāt par Baltijas valstīm kā vietu, kur plaukst nacisms. Šoreiz tajos publicēti materiāli par Igaunijas valdošās koalīcijas ieceri atbalstīt cilvēkus, kas cīnījušies par Igaunijas neatkarību.

Vācu avīžniekiem nepatīk, ka par tādiem varētu atzīt arī bijušos leģionārus. “FR” politikas redaktors Folkers Šmits komentārā piemin, ka “Waffen SS” veterānu kā antikomunistisko cīnītāju godināšana esot tas pats kas Vācijā teikt pie galda, ka “pie Ādolfa vismaz nebija bezdarbnieku”. Šo laikrakstu aizraušanās ar Baltijas vēstures strīdīgajām lappusēm liek atcerēties “FR” iepriekš rakstīto, ka Latvijas valdībā pie valdīšanas ir neonacisti. Izskaidrojums šādiem rakstiem ir minēto avīžu kreisās pozīcijas. Ja palūkojas uz ietekmīgiem izdevumiem, kuri ir labēji vai konservatīvi, piemēram, “Frankfurter Allgemeine Zeitung”, “Sueddeutsche Zeitung”, “Die Zeit” un pētnieciskās žurnālistikas citadeli “Der Spiegel”, to slejās nevar atrast šādus stāstiņus par iespējamo nacisma heroizāciju Baltijā. Pēdējās ziņas par Latviju tajos vēsta par paniku pie “Swedbank” bankomātiem, un arī iepriekš bieži bijuši raksti par Latvijas ekonomisko situāciju un finanšu krīzes pārvarēšanu.

Pieminētos labēji orientētos laikrakstus lasa vācu vidusslānis – cilvēki ar augstāku izglītību, vadītāji, intelektuāļi. Svarīgākās tēmas Vācijas medijos pašlaik ir skandāls par Vācijas prezidenta draudiem dzeltenās preses izdevumam “Bild”. Par klasiku kļuvušas eirozonas problēmas, kuru risināšanā vadoša loma ir Vācijai. Būtisks temats ir arī politiskā situācija Zārlandes federālajā zemē, kas pašlaik ir bez vadības, un, nākot jaunai, kristīgie demokrāti var zaudēt pārsvaru Bundesrātā.

Pēc komunikācijas zinātnes teorijām, plašsaziņas līdzekļi, veidojot saturu, ņem vērā cilvēku individuālo, politisko un sabiedrības dienaskārtību un pēc tam jau rada savu dienaskārtību un šādi konstruē sociālo realitāti.

Praksē tas nozīmē, ka vācu kreisie laikraksti, iespējams, ir noguruši no eirokrīzes un valsts iekšējo problēmu aprakstīšanas, tādēļ Baltijas jautājumu apspriešana negatīvā gaismā ir veids, kā tie veido sociālo realitāti, kas uz Vācijas notikumu fona izceļas un piesaista uzmanību.

Jāņem vērā arī valsts vēsture un īpaši jūtīgā attieksme pret šīm tēmām. Jāatceras, ka arī Krievijas mediju propaganda attiecībā uz Baltiju kā vietu, kur “netiek ievērotas cilvēktiesības”, visam piemet papildu žulti. Tāpat Vācijas sabiedrības dienaskārtībā jautājums par Otro pasaules karu, tā mantojumu un neonacismu ir tēmas, kur emocijām ir liela nozīme. Vācieši saprot vienkārši – leģionāri bija “Waffen SS” sastāvā, bet nav iespējams runāt par labu “Waffen SS”. “Velns paliek melns, un nevar runāt, ka viņam ir arī gaišās puses,” sarunā ar mani atzina Vācijas mediju kritiķis Verners Lange. Tāpat ļoti liela iespēja, ka kreisie laikraksti turpinās partiju “Visu Latvijai” dēvēt par “neonacistiem” un “nacionālajiem radikāļiem”, lai kā viņiem skaidrotu patieso situāciju. Šo nostāju būs grūti mainīt, jo ar objektīvu informāciju tai nav sakara.

Vēstures skaidrojumi ir viena no mūsu kaimiņvalsts Krievijas ideoloģiskās ekspansijas sastāvdaļām. Ne vienmēr turienes raksti un grāmatas par Latviju ieturēti ”melnsimtnieciskā” garā, taču jārēķinās, ka Latvijas valstiskumu un latviešus  tie var uzlūkot ne no labvēlīgām pozīcijām. Viens no pēdējiem jaunumiem ir grāmata ar intriģējošu nosaukumu ”Baltija: karš bez noteikumiem (1939 – 1945)”.

Darbs ar krievisko oriģinālnosaukumu ”Прибалтика. Война без правил (1939 –1945)” aizvadītā gada otrajā pusē izdots Sanktpēterburgā un tā autore ir Krievijā pazīstamā vēsturniece, Valsts Ermitāžas direktora padomniece, Sanktpēterburgas A. Hercena universitātes profesore Jūlija Kantora. PSRS – Vācijas attiecību un Krievijas Pilsoņu kara vēstures lietās zinošās Kantoras vārds būs pazīstams arī ”Latvijas Avīzes” lasītājiem, jo viņa arī agrāk sniegusi komentārus par Latvijas – Krievijas vēsturiskās saskarsmes punktiem.Pazīstu J. Kantoras kundzi personiski un jāsaka, ka atšķirībā no citiem par Baltijas vēsturi rakstošiem Krievijas zinātniekiem un publicistiem viņa viesojusies Baltijas valstīs un strādājusi šeit vēstures arhīvos. Līdz ar to nevar teikt, ka Kantoras kundze līdzīgi Žila Verna ”Kapteiņa Granta bērnu” Paganelam būtu ”ceļojusi sava kabineta krēslā”, tas ir, tikai pārrakstījusi citu autoru rakstīto. J. Kantora pieder Krievijas demokrātisko vēsturnieku aprindām, tādēļ no grāmatas varēja gaidīt pietiekami objektīvu  Baltijas sarežģītās vēstures izklāstu. Vispārējos vārdos var sacīt, ka tā arī ir. Taču – ar lielām iebildēm.

 ”Baltijas risinājums”

”Baltija: karš bez noteikumiem” ir Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Otrā pasaules kara laika vēstures konspektīvs izklāsts –  no autora redzes viedokļa.  J. Kantora norāda, ka viņas uzdevums bijis sniegt ieskatu vēstures problēmās, kuras, kā autore raksta, ”maz pētītas, taču politiski ļoti pieprasītas Krievijā gan politiskajā vidē, gan plašā sabiedrībā”. Par to, kas trijās Baltijas valstīs notika 1939. gada rudenī un 1940. gada vasarā, J. Kantora izsakās līdzīgi citiem demokrātiski noskaņotiem Krievijas vēsturniekiem, tādiem kā M. Meltjuhovs vai M. Soloņins, proti, neko labu PSRS ar Latviju, Lietuvu un Igauniju neizdarīja. Autore gan izvairās lietot terminu ”okupācija”, apgalvojot, ka šo ”bezperspektīvo terminu” lietojot Baltijas valstu augstākās politiskās aprindas priekšvēlēšanu laikā. J. Kantora dod priekšroku  ”vardarbīgai aneksijai” un ”teritorijas inkorporācijai”.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma likvidēšana grāmatā parādīta kā Padomju Savienības rūpīgi plānots politisks un militārs process. Nav šaubu, ka Staļina režīms vardarbīgā ceļā likvidēja trīs Baltijas valstu neatkarību. Tāpat, pamatojoties uz Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem papildprotokoliem, Padomju Savienība kopā ar Hitlera

Vāciju piedalījās Polijas sadalīšanā un teritorijas daļas atņemšanā Rumānijai. Taču J. Kantora uzsver, ka nekādā gadījumā nevarot likt vienādības zīmi starp Staļina un Hitlera režīmiem – tas, ka Baltijas valstīs abas okupācijas uztver vienādi, viņai ”nav saprotams”.

J. Kantora diezgan sīki apraksta, kā padomju valdība plānoja Baltijas valstu ”anektēšanu un inkorporēšanu” gan politiskā, gan militārā jomā. Balstoties kā nepētītos Krievijas militāro arhīvu materiālos, tā agrāk publicētajā, secināts, ka Padomju Savienība plānojusi ”risināt Baltijas valstu jautājumu” vardarbīgā ceļā, likvidējot visas trīs kā neatkarīgas valstis. Maskava rēķinājās ar Somijas variantu, proti, ar bruņotas pretošanās iespēju, tāpēc sarkanā armija gatavojās bruņotai invāzijai. Doma nav jauna, taču J. Kantora savā darbā citē arī līdz šim nepublicētus Krievijas Jūras kara flotes arhīva materiālus par sagatavošanās darbiem padomju iebrukumam Baltijas valstīs.

Tāpat, runājot par 1940. gada jūnija – jūlija notikumiem, konkrēti, par tā saucamajām parlamenta vēlēšanām, J. Kantora pierāda, ka tas bijis padomju sarīkots politiskais farss. Grāmatā daudz citēti Krievijas Federācijas Ārpolitikas arhīva materiāli, no kuriem izriet, ka Maskavai simpatizējošās Baltijas valstu politiskās aprindas, piemēram Latvijas,

Lietuvas un Igaunijas mazskaitlīgās kompartijas, bijušas nemierā ar to interešu ignorēšanu un tik atklāti uzspiestu Kremļa diktātu. Tāpat no šiem dokumentiem izriet, ka neatkarības likvidēšana un padomju vara Igaunijā un Latvijā ar sajūsmu uztverta vietās, kuras pārsvarā apdzīvoja krievu tautības pilsoņi…

Neraugoties uz autores pūlēm paskaidrot Krievijas lasītājiem, ka baltieši ”draudzīgai padomju tautu saimei” nav pievienojušies labprātīgi, J. Kantoras dārziņā tomēr jāiemet palielāks akmens kļūdu un neprecizitāšu dēļ, kuras viņa pieļāvusi, cerams, tikai nezināšanas pēc.

Kļūdu birums

Lasot ”Baltija: karš bez noteikumiem” pirmo nodaļu, kurā aplūkota situācija pirms padomju invāzijas, nezinošam lasītājam var rasties sajūta, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas autoritārie režīmi paši darījuši visu, lai iznīcinātu savu valstu neatkarību. Grāmatas lappusēs ir ārkārtīgi daudz faktoloģisku neprecizitāšu un no tām izrietošu secinājumu.

Piemēram: Latvija visu starpkaru posmu balansējusi starp izvēli  pakļauties vai nu PSRS, vai Vācijai un 30. gadu beigās izdarījusi izvēli par labu Vācijai; šo izvēli esot akceptējuši pat latviešu sociāldemokrāti; šādu mērķu vadīts, Kārlis Ulmanis esot ticies ar Ādolfu Hitleru; K. Ulmanis aizsargu organizāciju veidojis pēc vācu nacistu triecienvienību parauga – iznāk, ka pēc būtības aizsargi ir  nacistiem līdzīgi nelieši; 1935. gadā K. Ulmanis izdevis likumu, ar kuru aizliedzis  visas sabiedriskās organizācijas Latvijā, bet Baltijas vāciešu organizācijas, kas visas it kā bijušas nacismam simpatizējošas, nez kāpēc neaizticis; K. Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu ar aizsargu palīdzību, bet viņam aktīvi palīdzējusi vēl sliktāka latviešu organizācija – ”Pērkonkrusts” (patiesībā 1934. gadā tas jau bija tā paša K.Ulmaņa aizliegts. – Aut.) un apvērsumā aktīvi piedalījušies arī pronacistiskie Baltijas vācieši (kas galīgi nav tiesa. – Aut.). Pēc apvērsuma Rīgas centrā ulmanieši esot dedzinājuši sev nevēlamas grāmatas –  nu gluži, kā ”sliktie” Vācijā!

Interesanti, ka visas minētās muļķības koncentrējas praktiski vienā (!) lappusē (17. lpp.). Politiski neangažētam, akadēmiskam vēsturniekam tas nu tā kā par daudz! Notikumi Igaunijā un Lietuvā arī  traktēti līdzīgi: valdošie režīmi atklāti simpatizējoši Vācijai; valstis būvētas pēc nacistu parauga. No vienas puses, cienījamā profesore mēģina atspēkot Krievijas sabiedrībā bieži atspoguļoto domu par trīs Baltijas valstu brīvprātīgo un nesāpīgo iekļaušanos Padomju Savienībā, no otras puses – rāda starpkaru Latviju, Lietuvu un Igauniju kā fašistiskus režīmus, kuri bija pelnījuši galu, lai arī ne tādu, kāds tos gaidīja.

Uzsvars uz ”nacistiem”

Runājot par padomju varas pirmo  – Baigo gadu – un vācu okupācijas laiku, J. Kantora pareizi secina, ka padomju represijas un sevišķi 14. jūnija deportācijas sekmēja provāciskā noskaņojuma pieaugumu. Cilvēki no vācu varas gaidīja Maskavas iznīcināto neatkarīgo valstu atjaunošanu, taču realitāte izrādījās citāda.

Autore uzsver, ka vācu okupācijas laiku vietējie kolaboranti nākuši galvenokārt no bijušajām Baltijas valstu armiju virsniecības aprindām, kā arī no ”profašistiskajām” paramilitārajām organizācijām – aizsargiem, šauļiem, kaitselītiem. Viņasprāt, jebkuri bruņotie formējumi Baltijas valstīs bijuši vāciešu noorganizēti, līdz ar to netiek  jelkādā veidā atzīmēts nacionālās pretošanās ceļš. Ģenerāļa Jāņa Kureļa grupa minēta garāmejot un tikai kā vācu noorganizēta pretpadomju diversantu vienība. Visumā korekti aprakstīta latviešu un igauņu leģiona veidošanās, gan neizmirstot piemetināt, ka leģionāri esot ”esesieši”, ka viņu daļa vainojama kara noziegumos, ka vairāki kara noziedznieki vēl joprojām esot brīvībā, bet daži no kara noziegumus pastrādājušiem latviešu esesiešiem no soda paglābušies, padodoties sabiedrotajiem Rietumos. Tāds  esot, piemēram, ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. J. Kantora sludina domu: pat ja vietējo iedzīvotāju mobilizācija Vācijas bruņotajos spēkos notikusi piespiedu kārtā, tai nevajadzējis pakļauties.

Līdz ar to atrašanās leģiona rindās vien ir pats par sevi  nosodāms fakts. Autore neaizmirst piemetināt, ka ”nacisti” arī mūsdienās noteiktās dienās rīkojot valdības atbalstītus maršus Rīgā…

Padomju varas Baltijā veiktās represijas grāmatā pieminētas tikai kopējā kontekstā, toties sīki un smalki aprakstīts, kādus ”medicīniskos eksperimentus” ar vietējiem iedzīvotājiem veikuši vācu okupanti, kāda bija vācu sodu sistēma un kādas nometnes vācieši noorganizējuši okupētajā teritorijā. Tāpat apgalvots, ka Baltijas valstu iedzīvotājus vācieši uz Rietumiem evakuējuši piespiedu kārtā, lai gan zināms, ka lielākā daļa šo cilvēku bēgļu gaitās devās bailēs no padomju represiju atkārtošanās. Savukārt nacionālie partizāni galvenokārt bijuši vācu atstāti diversanti, kas  nodarbojušies arī ar laupīšanām.

Privileģētās republikas?

Attiecībā uz pēckara gadu atkārtoto sovjetizācijas procesu J. Kantora uzsver, ka viss, kas padomju ieņemtajā Baltijā noticis, bijis iespējams tikai ar vietējo, padomju varai simpatizējošo aprindu atbalstu, kaut arī ciešā Maskavas emisāru  uzraudzībā. Padomju Baltijas republikām esot dota salīdzinoši liela autonomija. Kā piemēru autore min apstākli, ka tām bijušas savas ārlietu un aizsardzības ministrijas, tāpat padomju valdības aprindās pat apspriesta doma atļaut Latvijas, Igaunijas un Lietuvas padomju republikām veidot savus bruņotos spēkus. Tiesa, savas ārlietu un aizsardzības ministrijas uz papīra mums patiesi bija, taču tikai uz papīra. Par to savā laikā vairākus pētījumus publicējis igauņu vēsturnieks T. Tanbergs, kuru, savdabīgi interpretējot, autore arī citē.

Noslēgumā, runājot par padomju periodu, J. Kantora izsaka tādu domu: ”Padomju Baltijas republikas pārvērtās par savdabīgu, pēc padomju ieskatiem, bagātu ”sociālisma vitrīnu”. Šīs republikas kļuva par vienu no padomju privileģētajiem reģioniem – saņēma palīdzību no centra. Rūpniecības attīstībā, dzīves līmeņa celšanā, labiekārtošanā tika ieguldīts visvairāk līdzekļu. [..] Igaunija, Latvija un Lietuva izrādījās visattīstītākās republikas Padomju Savienības sastāvā.” Padomju laiku aina tiek zīmēta samērā rožainos toņos, tomēr autore atzīst, ka, lai gan padomju varai ar Baltijas valstu saimnieciskās attīstības sekmēšanu un visādām privilēģijām vietējai elitei un inteliģencei (!) izdevies pieklusināt tautu neatkarības alkas, tomēr ne līdz galam.

Profesores Jūlijas Kantoras grāmata atstāj divējādas izjūtas: no vienas puses, daudzi 1939./1940. gada notikumi traktēti, objektīvi parādot staļiniskās PSRS plēsonīgo būtību, bet, no otras puses, ”Baltija: karš bez noteikumiem” demonstrē pārāk daudz klišeju, kuras parasti izmanto, lai parādītu Baltijas valstis ne pārāk labvēlīgā gaismā.

Jaunais Eiropas Parlamenta (EP) prezidents Martins Šulcs savā iepriekšējā darbībā nav parādījis ieinteresētību vienotas Eiropas vēstures veidošanā, tādēļ viņa attieksme pret pagātnes komunistisko režīmu nosodīšanu droši vien būs rezervētāka nekā iepriekšējam EP prezidentam Ježijam Buzekam, uzskata EP deputāte Sandra Kalniete.

”Līdz šim viņa darbība nav liecinājusi, ka viņš būtu ieinteresēts vienotas Eiropas vēstures izveidošanā, kurā nosoda ne tikai nacisma, bet arī komunisma pastrādātos noziegumus. Tieši tādēļ esmu piesardzīga prognozēs par to, cik aktīvi savā amatā viņš atbalstīs viedokli, kas apliecināts 2009. gada EP rezolūcijā “Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms”, ka Eiropa nekļūs vienota, ja nespēs panākt kopīgu viedokli par savu vēsturi, atzīt nacismu, staļinismu un fašistu un komunistu režīmus par kopīgu mantojumu un veikt godīgas un pilnīgas debates par to noziegumiem pagājušajā gadsimtā,” norāda no ”Vienotības” ievēlētā EP Eiropas Tautas partiju grupas deputāte Kalniete.

Eiroparlamenta Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses līderis, vācu kreiso politiķis ar 387 eiroparlamentāriešu balsīm par minētās Eiropas Savienības institūcijas priekšsēdētāju tika ievēlēts otrdien. Viņa pilnvaru laiks ir divi gadi. Kalniete balsojusi pret. Viņa atzīst, ka Šulcs ir viens no Eiropas sociālistu ietekmīgākajiem cilvēkiem, savukārt daudzas no Rietumu sociālistiskajām partijām aukstā kara laikā sadarbojās ar PSRS kompartiju (PSKP), bet pēc Padomju Savienības sabrukuma vilcinājās atzīt komunisma noziedzīgos nodarījumus.

”Tāpat tās vairījušās patiesi novērtēt savu atbildību par sadarbību ar PSKP laikā, kad tā pastrādāja smagus noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Sociālistu neskaidrā nostāja vēstures jautājumus tiem dara īpaši neērtus, tāpēc pieļauju, ka Šulcs varētu būt daudz rezervētāks, atbalstot EP debates un diskusijas par Eiropas vēstures politiku,” spriež latviešu eirodeputāte.

Tiesa, savā inaugurācijas runā vācu politiķis gan pieminējis kā Staļina gulagu, tā Aušvicas gāzes kameras kā ”civilizācijas vēstures zemākos punktus”.

Neskatoties uz skepsi, Kalniete tomēr uzsver, ka turpinās informēt Šulcu par viņas vadītās Vēstures izlīguma grupas darbu un aicinās piedalīties tās rīkotajos pasākumos, kā tas darīts baltiešu vēstures jautājumos atsaucīgo Ježija Buzeka un Hansa Poteringa pilnvaru laikā. 7. martā ar Eiropas Tautas partijas grupas atbalstu EP tiks rīkota PSRS sabrukuma 20. gadadienai veltīta konference “Dzīve pēc Padomju Savienības”, un arī jaunais prezidents noteikti saņemšot ielūgumu.

No EP priekšsēdētāja, šajā gadījumā Martina Šulca, personas un ieinteresētības atkarīgs, vai Eiropas Komisija tiks mudināta atvēlēt vairāk līdzekļu Eiroparlamenta izglītības, pētniecības un piemiņas programmām, kas saistītas ar totalitāro noziegumu pētīšanu un vēsturiskās atmiņas saglabāšanu.

Kalniete atzina, ka nez vai tuvākajā nākotnē Eiroparlamenta priekšgalā atkal varētu nostāties vēstures lietās tik izprotošs cilvēks, kāds bija Ježijs Buzeks: ”Viņš, būdams viens no Polijas brīvības cīnītājiem, patiesi izprata mūsu prasību pēc vēsturiskā taisnīguma un aktīvi iesaistījās vienotas Eiropas vēstures veidošanā.”

Erinevad mälestused. (“Eesti Paevaleht”, Igaunija)

Tulkojums krievu valodā

Разные воспоминания

1991.gada janvāra sākumā Metloks ziņojis, ka neatkarīgi no tā, vai notikumus Rīgā “diriģē Maskavā”, vai nē, pastāv liels vardarbības risks. Viņš arī pieļāvis, ka vardarbības izcelšanās gadījumā situāciju vairs nevarēs atrisināt mierīgā ceļā. Tāpēc vēstnieks ieteicis ASV Valsts departamentam nākt klajā ar aicinājumu risināt situāciju sarunu ceļā, izvairoties no vardarbības.

Vēstnieks arī ziņojis par Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova plāniem tikties ar PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, un citu Latvijas pārstāvju tikšanos ar padomju iekšlietu ministru Borisu Pugo, lai pārrunātu padomju specvienības “OMON” iebrukumu un Preses nama ieņemšanu. Metloks atzīmējis, ka Preses nama sagrābšana Rīga noslēgusi mēnešiem ilgušo situācijas eskalāciju un Latvijas valdības bažas, ka Maskava izšķirsies izmantot militāro spēku un ieviest republikā tiešu PSRS prezidenta pārvaldi, atceļot ievēlētās amatpersonas un viņu vietā ieceļot Maskavai lojālus cilvēkus, lai apkarotu Latvijas neatkarības centienus.

Metloks atgādinājis, ka saspīlējumu vairoja padomju armijas Baltijas apgabala vadības lēmums rīkot 1917.gada revolūcijai veltītu parādi Rīgā, uz ko Latvijas Augstākā padome atbildējusi ar 14.novembra lēmumu vairs neatbalstīt un neapgādāt Latvijas teritorijā esošās padomju militārās daļas un ierobežos komunistiskās partijas darbību.
Metloks raksturojis Latvijas komunistisko partiju kā “mazu, bet ar skaļu balsi un padomju armijas un iekšlietu spēku atbalstu”.

Lai gan Gorbunovs lēmumu neparakstīja, un tas nestājās spēkā, tas izraisīja Maskavas nepatiku. Latvijas Augstākās padomes pārstāvji esot pieļāvuši iespēju, ka tieši tādēļ Gorbačovs ļāvis armijai Baltijas valstīs rīkoties brīvāk.

Metloks 1991.gada janvāra sākumā arī ziņojis, ka aizvien nav skaidrības, kurš “pasūtījis melodiju” Rīgas Preses nama ieņemšanai. Padomju iekšlietu spēku komandieris Latvijā apgalvojis Latvijas valdībai, ka tas noticis bez viņa ziņas, savukārt padomju Iekšlietu ministrija Maskavā nekādu informāciju par notikumiem Rīgā nesniedza, vēstīja Metloks.

Preses namu ar automātiem bruņotā padomju iekšlietu specvienība ieņēma janvāra pirmajās dienās. Darbinieki palika ēkā un viņu darbs netika traucēts, bet pie ēkas sāka pulcēties cilvēki. Tas bija barikāžu laika sākums, jo 1991.gada janvārī centrālā vara Maskavā pārgāja tiešā uzbrukumā Baltijas valstu neatkarības centieniem.

Militārās akcijas sākās Lietuvā 12.-13.janvāra naktī, kad padomju armijas daļas un speciālo uzdevumu vienības pie Viļņas TV torņa uzbruka neapbruņotiem civiliedzīvotājiem.
Par traģiskajiem notikumiem 13.janvāra agrā rītā uzzināja Latvijā. Tajā pašā dienā Rīgā vairāk nekā 500 000 cilvēku piedalījās manifestācijā, protestējot pret vardarbību Viļņā un atbalsot Latvijas neatkarību, likumīgi ievēlēto Augstāko Padomi un valdību.

Dienas laikā Rīga kļuva par barikāžu pilsētu. Ap nozīmīgākajām valsts un sabiedriskajām ēkām izveidoja barikādes: ieejas tajās bloķēja smagā tehnika, no visiem pieejamajiem materiāliem izveidoja aizsargjoslas. Tūkstošiem neapbruņotu cilvēku dienu un nakti stāvēja sardzē, gatavi ziedot dzīvību Latvijas neatkarībai.

20.janvārī īsi pēc deviņiem vakarā sākas Iekšlietu ministrijas (IeM) apšaude, kas turpinājās arī Raiņa bulvārī, Bastejkalnā, Vecrīgā un ilga aptuveni stundu. Apšaudes laikā tika nogalināti milicijas leitnanti Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko, Bastejkalnā nošauts skolnieks Edijs Riekstiņš, kinooperators Andris Slapiņš, nāvējoši ievainots kinooperators Gvido Zvaigzne. IeM ēkā bija ap desmit ievainoto, viņu vidū Bauskas milicijas darbinieki, kuri apsargāja IeM, Jānis Jasevičs, Aļģis Simanovičs, Renārs Zaļais, Valērijs Markūns. Tāpēc Latvijā tieši 20.janvāris ir noteikts par 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres dienu.

Mazliet neiedomājami, ka ieteikums slēgt Okupācijas muzeju nāk no Melburnas. Un tikpat neiedomājami, ka šis ieteikums – domājams, labu nodomu vadīts – sasaucas gan ar Latvijas politisko partiju apvienības Saskaņas centrs divdomīgajiem centieniem okupācijas jautājumu samudžināt un iesaldēt, gan arī ar Maskavas nostāju, ka okupācijas nebija, ka citādi domājošie pārraksta vēsturi vai, pieļāvīgāk – ka vēsture jāatstāj vēsturniekiem. Arnolds Tolks laikraksta Latvietis 180. numurā: “70 gadus veciem notikumiem ir vieta vēstures muzeja pagrabos.” Saskaņas centra vadītājs un Rīgas mērs Nils Ušakovs, jautāts par okupāciju: “Par to lai runā vēsturnieki.”

Lasīt tālāk…

http://ww0.latvijasradio.lv/program/1/2012/01/20120112.htm   (Sākums 11:06 , saruna raidījuma otrajā pusē.)

Kultūras RONDO.
Grāmata “Sibīrijas vēstules uz bērza tāss” rosinājusi sarunai par pagājušā gadsimtā 40. un 50.gados izsūtītajiem Sibīrijā. Raidījumā  aicināti grāmatas autori Agrita Ozola un Ritvars Jansons.

vai:
mms://ier-w.latvijasradio.lv/pppy?20120112A110600120000

Šogad pirmizrādi piedzīvos vairākas nozīmīgas Latvijas vēsturei veltītas dokumentālas filmas, kuru tapšana notikusi ar valsts atbalstu. To vidū – Antras Cilinskas “4. maija republika”, Pētera Krilova “Lietus un vēji”, Unas Celmas “Mana koka stāsts”.

Taču netrūkst arī citu nacionālajai pašapziņai tikpat nozīmīgu projektu, kas iepriekšējos gados palikuši aiz svītras, cīnoties par atbalstu dažāda satura dokumentālo filmu projektu konkursa “kopējā katlā”. Tas rosina uz domu, ka vēsturiskajām dokumentālajām filmām būtu nepieciešams savs mērķa finansējums.

Nacionālais nozīmīgums – novārtā?

Decembra sākumā Latvijas televīzijā pirmizrādi piedzīvoja Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Stacija “Latvieši”. 1937″ – stāsts par 1937. gada represijām Krievijā pret latviešiem. Savukārt 14. jūnijā, 1941. gada deportāciju 70. gadskārtā, pirmoreiz varēja noskatīties “Sibīrijas bērnu” cikla turpinājumu – filmu “Sibīrijas bilance”, kuru noskatījās 
180 000 skatītāju, un tas liecina – interese par mūsu vēstures dramatiskajiem notikumiem ir ievērojama.

Tikmēr režisore ir neizpratnē, kādēļ nedz “Sibīrijas bilance”, nedz viņas topošā filma “Kur palika tēvi” – stāsts par 1941. gadā pazudinātajiem gandrīz trim tūkstošiem latviešu vīru – nav guvušas nacionālā kino stratēģijas galvenās pārstāvniecības – Nacionālā kino centra (NKC) – atbalstu. Līdzīgs liktenis piemeklējis arī režisores filmu par barikāžu laikā nogalināto latviešu kinooperatoru Gvido Zvaigzni, kas pirmizrādi piedzīvoja septembrī festivālā “Arsenāls”.

“Filmas “Kur palika tēvi” projektu novērtēja kā necilu un idejiski nevajadzīgu, lai arī filmējām Soļikamskā, iekļuvām kādreizējās nometnes Vjatlaga vietās, kur joprojām ir slēgtā zona, vizuālais materiāls ir unikāls un, mūsuprāt, pārliecinošs,” stāsta Dz. Geka.

Režisore vaicā, kādēļ filmām, kas pēta latviešu likteņgaitas, tautas vēsturi, jāizcīna tiesības uz nacionālas valsts institūcijas atbalstu, konkurējot ar citiem ne vienmēr nacionālas nozīmes projektiem.

Jautāta par kritērijiem, pēc kādiem filmām tiek piešķirta nauda, NKC vadītāja Ilze Gailīte-Holmberga stāsta, ka dokumentālo filmu projektu konkursa pieteikumus vērtē trīs pieaicināti kinoeksperti pēc aritmētiskas punktu sistēmas. Līdzās projekta profesionālajai un mākslinieciskajai kvalitātei, autoru iepriekšējai pieredzei un kompetencei, arī mārketinga un izplatīšanas plāniem, gan tikai viens no kritērijiem ir filmas tēmas un idejas aktualitāte Latvijas filmu kultūras kontekstā, turklāt pēc konkursa nolikuma Latvijas kontekstu šajā gadījumā var aizstāt arī ar Eiropas. Vienkārši sakot, NKC var piešķirt naudu jebkādam profesionāli izstrādātam pieredzējuša autora darbam, ko, visdrīzāk, izrādīs Eiropas festivālos.

Ilze Gailīte-Holmberga norāda, ka projektu kultūras kritēriji ir saskaņoti ar Eiropas Komisiju līdzīgi kā citās Eiropas valstīs. “Šā gada atbalstīto projektu konkursā ir gan ar Latvijas personālijām, gan ar Latvijas vēsturi saistīti projekti. Ļoti lielas cerības liekam uz Dzintras Gekas projektu “Dieva putniņi” par tā saucamo “displased persons” (DPs) nometnēm. Atbalstīto projektu vidū ir Dāvja Sīmaņa veidotā filma “Escaping Riga” par Jesaju Berlinu un Sergeju Eizenšteinu, arī Jāņa Putniņa projekts “Elyiahu Rips. Degošais”.”

Priekšroka “globāliem” projektiem

Skaitļi gan liecina, ka, atvēlot atbalstu tam vai citam dokumentālo filmu projektam, patriotiskas filmas nav prioritāte. NKC pēdējā dokumentālo filmu projektu konkursā līdzekļi 68 000 latu apmērā tika piešķirti 11 projektiem. Lauvas tiesa – 12 000 latu – tika Latvijas un Krievijas kopprojektam, starptautiskās kinoleģendas, režisora Herca Franka un krievu režisores Marijas Kravčenko projektam “Bez bailēm”. Tas vēsta par kādas sievietes un uz nāvi notiesātā neordināro mīlas stāstu, kas norisinās Izraēlā. Filmas tapšanā iecerēts piesaistīt arī Vācijas un Izraēlas līdzekļus. Starp citiem projektiem pieklājīgu summu – 6800 latus – NKC piešķīris arī studijas “VFS” (kādreizējā “Vides filmu studija”) producētās filmas projektam “Gladiatori”. Filmas satura saistība ar Latviju ir netieša – iecerēts emocionāls stāsts par leģendārā velobrauciena “Tour de Fance” sportistu komandu (kā zināms, Latvijas sportistu dalība tajos ir uz vienas rokas pirkstiem mērāma). NKC eksperts, Latvijas Kinoproducentu asociācijas pārstāvis Kārlis Rudzītis piesauc globālus kritērijus – filma iecerēta modernajā 3D formātā, kurā līdz šim nav tapusi neviena filma nedz Lietuvā, nedz Igaunijā. “Jau pirms filmas veidošanas ir skaidrs, ka par to būs interese visā

Seko Eiropas modei?

NKC atbalstu pavasarī izsludinātajā konkursā nebija guvusi arī pirms diviem mēnešiem kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvojusī pieredzējušā režisora Zigurda Vidiņa (pazīstams ar filmām “Gaismas ceļš”, “Berklavisms” u. c.) dokumentālā filma “Tēvu barikādes”, kas veltīta barikāžu notikumu 20. gadskārtai. Filma tapusi par paša režisora, draugu, paziņu resursiem, kā arī par Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) piešķirtajiem līdzekļiem (5900 lati).

Pēc Z. Vidiņa domām, filmu atbalstīšana pašlaik notiek ļoti haotiski. “Pamatā mēģina atbalstīt festivālu filmas, sekojot līdzi kaut kādai Eiropas modei,” uzskata režisors, uzsverot, ka prioritātei vajadzētu būt filmām, kas radītas Latvijas auditorijai – jauniešiem, skolēniem, muzeju apmeklētājiem.

Vēstures filmu “kabatiņu” nevar atļauties

“Jāsaprot, ka šādi zāģējam zaru, uz kā paši sēžam. Beigās iznāks, ka par Latviju uzzinās tikai kā par valsti, kurai nav pagātnes,” vērtē Dz. Geka.

Viņasprāt, šā jautājuma risināšanā būtu jāiesaistās ne vien NKC, bet arī Kultūras un Izglītības ministrijām. Vēsturiskajām dokumentālajām filmām būtu nepieciešams mērķa finansējums. Katru gadu būtu jāatbalsta divas trīs nacionālas, patriotiskas filmas, kas uzrunātu visplašāko auditoriju.

“Tik mazā finansējuma laikā, kad jau tā šauro dokumentālo filmu naudas paladziņu plosām mazos gabaliņos, nevaram atļauties vēl vienu prioritāti, vēl vienu kabatiņu,” norāda I. Gailīte-Holmberga. “Ja būtu papildu finansējums, es absolūti būtu par šādu mērķprogrammu, turklāt būtu labi, ja mēs šīs filmas varētu darīt pieejamas Latvijas skolām.”

Skaitļi (sk. uzziņu) tiešām liecina, ka NKC administrēto konkursu finansējums šogad ir vismazākais pēdējo gadu laikā. NKC vadītājas vietnieks filmu ražošanas jautājumos Uldis Dimiševskis stāsta – precīzs NKC šā gada konkursu līdzekļu apjoms šobrīd vēl neesot zināms, taču tie tiek plānoti un tiks izsludināti ne vēlāk kā līdz janvāra beigām.

Nelielu cerību kinoļaudīm vieš papildu 800 tūkstoši latu, kas no AS “Latvijas valsts meži” peļņas nākamgad tiks piešķirti VKKF. Fonda filmu nozares vadītājs Jānis Putniņš stāsta, ka, pateicoties šim mērķziedojumam, VKKF nākamgad izveidos jaunu spēlfilmu un dokumentālo filmu mērķ-programmu, tiesa, tā gan būšot veltīta Latvijas šodienai, ne pagātnei.