http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/la_pielikumi/kulturzimes/?doc=66967

Saruna ar dramaturģi Māru Zālīti lugas “Lācis” pirmizrādes priekšvakarā Nacionālajā teātrī

14. novembrī Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Māras Zālītes luga “Lācis”. Tā balstīta uz patiesiem vēsturiskiem notikumiem. Darbība notiek no 1939. gada līdz 1949. gada jūnijam.

Vilis Lācis, rakstnieks, vēlāk LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs. Emīlija Benjamiņa, Latvijas preses karaliene, un viņas dzīvesbiedrs Antons Benjamiņš. Vikentijs Latkovskis, V. Lāča vietnieks 1940. gadā, PSRS izlūkdienesta aģents kopš 1921. gada. Ivans Čičajevs, PSRS vēstniecības Latvijā pirmais sekretārs no 1938. līdz 1940. gadam. Tā saucamā Lāča mednieku grupa, Ome u. c. – personas, kas darbojas lugā.

B. Gudriķe. Ievads grāmatai “Atmiņas par Vili Lāci”. R. “Liesma”, 1975.

– Sagadīšanās tā noteikti nav. Laiks prasa runāt par mums kā nācijai eksistenciāli svarīgiem jautājumiem. Nepieciešama pašanalīze.

– Kādēļ Vilis Lācis un tieši tagad?

– Lācis manās darāmajās domās ir diezgan sen. Viņa personība mani interesē gan no vēsturiskās izziņas, gan psiholoģijas viedokļa un arīdzan kā liels brīdinājums.

– No kā?

– Ja vēsturi neizzina līdz galam, tā mēdz atkārtoties. Ir analizētas daudzas vēsturiskas personības, bet Vilis Lācis līdz šim no vētīšanas izsprucis. Pirmo reizi par viņa lomu Latvijas vēsturē mūsdienām atbilstošā un intelektuāli cienīgā līmenī tika runāts Lāča simtgadei veltītā konferencē pirms vairākiem gadiem. Kādēļ Lācim iets apkārt kā karstai putrai? Un atbilde ir – pieskaroties Lācim, sāpīgi jāsaduras ar pašu latviešu kolaboracionismu. To nevienam negribas. Smaga, skumja, traģiska tēma. Labāk izvairīties. Esam runājuši par okupāciju, cik no tās cietuši, par sekām, ko jūtam joprojām, bet dziļi zemapziņā esam paslēpuši pašu latviešu līdzdarbību un līdzvainību. Zemapziņa, it īpaši kolektīvā, vēlas izstumt no sevis nepatīkamo. Tomēr dziļi iekšā tas trūd, un tas ir ļoti neveselīgi. Šīs tēmas noklusēšanai bijuši arī objektīvi apstākļi.

Kad Norvēģijā beidzās vācu okupācija, tauta tiesāja savus kolaborantus. Neraugoties uz to, ka Knuts Hamsuns bija nācijas lepnums, visā pasaulē pazīstams rakstnieks, norvēģi viņu tiesāja. Neņemot vērā ne cienījamos gadus, ne milzīgo ietekmi pasaulē, Hamsunam piesprieda cietumsodu un mantas konfiskāciju. Ne talantīga rakstnieka slava, ne Nobela prēmija neattaisnoja to, ka rakstnieks bija nostājies pret tautas interesēm. Bet Lācis savā kolaboracionismā gāja daudz tālāk, izdarīja nesalīdzināmi lielākus noziegumus. Atšķirībā no Hamsuna, kurš nevienu nav aizsūtījis nāvē – viņš vienkārši simpatizēja Hitlera pārcilvēka ideoloģijai, tā likās pievilcīga viņa izpratnē –, Lāča pakalpīgās rīcības dēļ Sibīrijā gāja bojā tūkstošiem nevainīgu dvēseļu.

Ja pēc kara būtu atjaunojusies Latvijas Republika, tādi jēdzieni kā uzticība valstij un arī nodevība pret valsti tiktu aktualizēti un izvērtēti. Taču atšķirībā no Norvēģijas Latvijā pēc Otrā pasaules kara okupācija turpinājās un nekāda pagātnes vētīšana, katra cilvēka rīcības un atbildības analīze nevarēja notikt un nenotika. Tāpēc mēs tikai tagad sešdesmit piecus gadus pēc Otrā pasaules kara esam tajā situācijā, kur norvēģi bija jau pēc 1945. gada 8. maija. Mūsu apziņā joprojām ir tādi džungļi, kuriem neesam cauri izlauzušies. Domāju, tas ir ļoti kaitējis mūsu vērtību izpratnei. Vilis Lācis ir kā atslēgas figūra sarunas iesākumam par to, cik paši esam ietekmējuši savu likteni, palīdzot okupācijai īstenoties.

– Lugas nosaukums ir nevis “Vilis Lācis” bet – “Lācis”. Tajā laikam meklējama vēl kāda slēdzene uz līdz šim neatvērtām durvīm?

– Mitoloģijā lācis simbolizē dvēseles tumšo daļu, kas potenciāli mīt katrā cilvēkā, un noteiktos apstākļos tas lācis ierūcas, sit ar ķepu. Vēl ir lācis kā rotaļlietiņa, spēļu lācītis un jēdziens krievu lācis… Bet mans nolūks ir ne vien aicināt – mīļie latvieši, paskatīsimies, kā uzvedāmies toreiz –, bet rosināt domāt, kā rīkojamies patlaban, kā aizstāvam savas valsts vērtības un nācijas intereses, kādi lāči šodien lodā starp stropiem mūsu dravās. Diemžēl nevar neredzēt paralēles ar 1940. gadu.

– ?

– Kaut kādi slepenībā slēgti līgumi, atsevišķi valstsvīri dodas uz Maskavu nezin kā interesēs, nezin ko sarunāt… Kurš gan to nesaprot – Krievija mēģina atjaunot savu ietekmi šajā reģionā un Latvija kā vājākais punkts izjūt vislielāko spiedienu un centienus reintegrēt Latviju bijušajā PSRS telpā. Un netrūkst arī to, kuri patlaban šim procesam kalpo. Tā lāča lieta joprojām dzīva.

– Jūsu lugā arī ļoti neviennozīmīgi vērtētais Augusts Kirhenšteins lūdz Vili Lāci paglābt Emīliju Benjamiņu. Epizode balstīta uz dokumentālu liecību vai tā ir autores fantāzija? Droši vien tāpat kā man, izlasot lugu, ar vēsturi saistīti jautājumi radīsies arī izrādes skatītājiem.

– Minētās epizodes pamatā nav ne dokuments, ne arī fantāzija, bet laikabiedru atmiņas, nostāsti, varbūt leģenda. Ceru, skatītāji sapratīs, ka skatās lugas uzvedumu, nevis atnākuši uz vēsturnieka priekšlasījumu.

– Kaut arī esat radījusi literāru, Zālītei raksturīgi metaforās runājošu un nevis zinātnisku darbu, lugas beigās uzrādīto avotu, atsauču un pētījumu saraksts gandrīz tikpat garš kā lugas teksts.

– Jā, esmu balstījusies uz visai plašu faktu bāzi. Ne tikai tādēļ, lai aizsargātos no iespējamiem pārmetumiem, bet pirmkārt, lai pati būtu droša par uzrakstīto un sacīto. Smēlos jaunākajos
Reklāma
pētījumos – Valsts vēstures arhīva publikācijās, Vēstures komisijas rakstos, Okupācijas muzeja arhīvā, vēsturiskos izdevumos kā, piemēram, Heinriha Stroda grāmatās, kur publicēti agrāk slepeni dokumenti. Izlasīju Tālivalža Vilciņa “Skolu jaunatne nacionālā cīņā”. Blakus visdažādākās laikabiedru atmiņas. Bet ir arī dažas tīri literāras līnijas.

– Pazīstu sievieti, kura tika pie Viļa Lāča uz pieņemšanu un lūdza par savu izsūtīto tēvu, taču lielais vīrs skatījies grīdā. Pēc daudziem gadiem viņa man teica: es Lācim piedodu viena vienīga “Vanadziņa” dēļ. Vai jūs kā Latvijas pilsone, rakstniece, cilvēks Vilim Lācim piedodat?

– Nē. Manai attieksmei varbūt ir pastiprinoši iemesli: pati esmu Sibīrijā dzimusi. Taču personiskais nav izšķirošais.

Reiz, kad strādāju bibliotēkā, kāda cienījama kundze ierunājās: o, jūs par Vili Lāci rakstāt! “Vai!” viņa sacīja. “Cik brīnišķīgi, mēs ļoti mīlam viņu, bērniem tik ļoti patīk Lāča darbi, visi raudam, lasot “Vanadziņu”…” Bet kā ar politisko kontekstu? – jautāju. “Par to mēs nekā nemācāmies,” viņa, jautājuma pārsteigta, samulsa, “Par to mūsu mācību grāmatās nekas nav rakstīts.”

Man gribējās teikt, ka varbūt vairāk būtu jāraud par tiem desmitiem tūkstošu cilvēku, arī bērnu, ko “Vanadziņa” autors Vilis Lācis aizsūtīja nāvē. Protams, sagaidu pēc izrādes arī agresīvu reakciju, jo Lācis daudzus padomju gadus bija nacionālais lepnums. Lai uz kuru padomju republiku aizbrauktu, tūlīt – o, Viļis Lacis! Bet Anglijā un Francijā neviens neko tamlīdzīgu neteiks.

Manās rokās nesen nonāca relikvija – ielūgums. Tā jocīgi kļuva. Kā vēsta ielūgums, 1949. gada 27. martā pusastoņos vakarā Drāmas teātrī notika LPSR Tautas rakstnieka Viļa Lāča lugas “Zvejnieka dēls” pirmizrāde. Divas dienas pēc 25. marta deportācijām. Gan lugas autors, gan publika zālē uzvedusies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Cēlās kājās, aplaudēja, sveica ziediem lugas autoru.

– Izklausās baisi.

– Tas patiešām ir baisi. Tāpat kā tas, ka 1941. gada 15. jūnijā, dienu pēc izsūtīšanas, notika Padomju Latvijas Rakstnieku savienības kongress, kurā Vilis Lācis uzstājās ar runu, ne ar zilbi nepieminēdams iepriekšējās nakts notikumus.

– Kādi gļēvuļi izrādās latvieši…

– Nē, tā ir tikai viena puse. Lugā darbojas “Lāča mednieku” grupa, kura veica vismaz divus atentātus pret Vili Lāci kā pret tautas nodevēju. Šai grupai ir reāli prototipi – šie “Lāča mednieki” patiešām bija trīs brāļi, un starp viņiem patiešām bija sieviete, saistībā ar kuru vijas kā mīlestības, tā nodevības tēma.

Pirmo reizi par vienu no “Lāča medniekiem” – Tālrītu Krastiņu – izlasīju “Rīgas Laikā”. Izklausījās neticami. Atradu arī citas liecības – atmiņu krājumā “Uz ežiņas galvu liku”, arī Dzintras Gekas “Sibīrijas bērnos”. Daudzi teksti viņu mutēs nāk no nacionālo partizānu stāstiem. Lugas finālā ir autentiska vēstule no Sibīrijas. Piecdesmit gadus padomju ideoloģija bija potējusi, ka pēc kara mežos slapstījās nelietīgi bandīti, kas pretojās labajai padomju varai. Šie stereotipi diemžēl dzīvo joprojām. Man nav radies iespaids, ka pa šiem divdesmit neatkarības gadiem mēs kā tauta būtu pa īstam apguvuši savu vēsturi, nevis joprojām pakļāvīgi sekojuši iekarotāju versijām, kas figurē, jau sākot ar septiņsimt verdzības gadu mitoloģiju un kaitē mūsu mentalitātei līdz pat šodienai.

Maskava veiksmīgi uzturējusi melīgo leģendu par latviešu jūsmīgi uzņemtiem krievu tankiem un brīvprātīgo iesaistīšanos kolhozu veidošanā. Patiesībā labi organizēta pretošanās jeb nacionālo partizānu kustība sākās jau dažus mēnešus pēc 1940. gada 17. jūnija. Tās sācēji bija jaunatne, kā jau brīvajā Latvijā augusi un skolojusies vispatriotiskāk noskaņotā sabiedrības daļa. Atšķirībā no mūsdienām.

Cīņa ilga līdz pat piecdesmito gadu beigām, deviņpadsmit gadu garumā, prasīja daudz upuru. Tas bija īsts karš. Eiropa būtībā nepazīst tik neatlaidīgu pretošanos gandrīz bezcerīgos apstākļos pret tik milzīgu pārspēku. Tik varonīga bija mūsu tauta. 1949. gada 25. marta izsūtīto vidū deviņdesmit astoņi procenti bija latvieši, pārsvarā sievietes, sirmgalvji, bērni. Līdz ar kolektivizāciju šim neģēlīgajam aktam bija vēl viens mērķis – salauzt pretošanās kustības mugurkaulu, sagraut morāli latviešu vīrus mežos.

Parakstot dokumentu par izsūtīšanu, manā lugā Vilis Lācis sasvārstās. Un es pieņemu, ka viņš varēja jautāt – vai tiešām padomju varai jācīnās ar sievietēm, bērniem, sirmgalvjiem? Viņam atbild – jā, mēs viņus kvalificējam kā atbalsta bāzi.

– Bet varbūt Lāci kā svārstīgu un svārstāmu rotaļu lācīti var uzskatīt ne vien par vainīgo, bet arī upuri?

– Ja Lāci sauksim par upuri, tad kā lai saucam tos, kuri pēc viņa pavēles tika nolemti iznīcībai? Lācim bija izvēle, viņa represētajiem cilvēkiem tās nebija. Protams, visam pāri gūlās totalitārais krievu lācis Maskavā. Un tomēr – bez sabiedrotajiem ļaunums nevar īstenoties. Tā ir bijis, un tā ir.

Iepazinies ar Maskavā iegādāto bij. čekas ģenerāļa Ļeva Sockova sastādīto dokumentu krājumu “Pribaltika i geopolitika 1935 – 1945 gg.”, nolēmu nedaudz papildināt Voldemāra Krustiņa komentāru (“LA”, 21.09.) par šo grāmatu, kurā atklātu melu un puspatiesību ir vairāk nekā sunim blusu.

Tās sākās jau ar sastādītāja ievadvārdiem, kuros apgalvots, it kā Baltijas valstis 30. gados esot bijušas pilnīgi orientētas uz Vāciju, ka ģermanofili bijuši Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs Vilhelms Munters, ka pēdējais 1939. gadā aicināts uz Maskavu, lai pārliecinātu spert vajadzīgos soļus Latvijas neatkarības saglabāšanai (piebildīsim – lai nodiktētu pazemojošo t. s. 5. oktobra bāzu līgumu). 30. gadu beigās Latvijā, Lietuvā un Igaunijā arvien lielāku ietekmi esot ieguvušas kreisās partijas un organizācijas, un parlamentu vēlēšanas uz “demokrātiskiem pamatiem” (sic? – R. T.) tur varējušas notikt tikai 1940. gadā. Leģitīmi (sic? – R. T.) izraudzītie valsts varas orgāni tad griezušies pie PSRS ar iestāšanās lūgumu, kuru tās Augstākā Padome apmierinājusi. Punkts un āmen. Kā padomju propagandisti rakstīja tolaik, tā viņu pēcteči dara to šolaik.

Visādus brīnumus var lasīt pirmajā aģenta “specziņojumā” no Rīgas, kas datēts ar 1938. gada 28. novembri. Oktobrī esot atklāta pret Ulmani vērsta sazvērestība, kuras priekšgalā stāvot prezidents Kviesis. 19. novembrī netālu no Ulmaņa dzīvokļa noticis spēcīgs sprādziens, par kuru un tā cēloņiem varas iestādes klusējušas. Diplomātiskās aprindas un iedzīvotāji baumo, ka šo atentātu gatavojusi Kvieša grupa. Savukārt Ulmaņa grupa domājot gāzt Kviesi un nosūtīt viņu par vēstnieku uz Ameriku.

Protams, nevarēja rakstīt tikai niekus. Rīgas izlūks informēja Maskavas priekšniecību, ka pēdējā laikā pieaugusi ļaužu neapmierinātība ar valdības politiku. Viņi prasa 15. maija apvērsumā solīto konstitūciju un atcelt karastāvokli. Un gluži tālredzīgi – prasot turpmāk apvienot prezidenta un premjera amatu, uz šo posteni izvirzot Ulmani. Kā zināms, 1936. gadā tā arī notika.

Pats par sevi saprotams, ka Kremlis, kura vadītājiem Staļinam, Molotovam, Ježovam un citiem parasti nosūtīja ziņojumu kopijas, sevišķi daudz gribēja zināt par Munteru, kas 1936. gada jūlijā bija iecelts par Latvijas ārlietu ministru. 14. novembrī Maskava saņēma vērtējumu no Rīgas: Munters ir “vecs vācu aģents un realizē politiku, kas palielina vācu ietekmi Latvijā”. Pēc izcelsmes vācietis un izpelnījies lielu, bet nepelnītu autoritāti pie Valsts prezidenta Ulmaņa.

Kādā citā informācijā tika citēts Rīgā iegūtais (nozagtais? nopirktais? – R. T.) Čehoslovākijas sūtņa Berāčeka ziņojums, kurā Munters tika raksturots skarbiem, bet lielā mērā nepelnītiem vārdiem: “Skandalozs, bezrakstura, intrigants. [..] Vācu neveiksmes gadījumā vai angļu–franču kombinācijas pārsvara gadījumā, pēc manām domām, MUNTERS tikpat uzticīgi kalpos šai kombinācijai. Šim gadījumam viņš cita starpā sadabūjis krievu sievu.” Pārspīlēts bija arī apgalvojums, ka latviešu tauta izturas pret Munteru ar dziļu neuzticību un ar nepacietību gaida viņa atkāpšanos. Taču prezidenta ietekmīgā protekcija ir stiprāka par sabiedrisko domu.

Acīmredzot līdzīgi tika iegūts, pārtulkots un nogādāts Kremlim Somijas sūtņa Rīgā Polina 1937. gada 19. jūlija ziņojums par Muntera braucienu uz Maskavu. Šis dokuments bija samērā korekts, jo balstījās uz ministra stāstījumu somu diplomātam par sarunām ar padomju ārlietu tautas komisāru Ļitvinovu un Staļinu. Sevišķi par tikšanos ar pēdējo, ar kuru neesot pārrunāti politiski jautājumi, bet Latvijas stāvoklis. Staļins vaicājis, ko Latvijā domā par muižniekiem “pelēkajiem baroniem”. Pēc Muntera slēdziena, Kremļa diktators un arī Ļitvinovs nezinot par agrāro reformu Latvijā un joprojām uzskatot, ka tur lielu lomu spēlē vācu baroni.

Gribot vai negribot jādomā, ka padomju aģentiem bija izveidojušies labi nelegāli kontakti ar Somijas sūtniecības darbiniekiem, jo no tiem varēja iegūt pat Polina 1936. gada 18. septembra ziņojumu “Latvijas pašreizējā iekšpolitiskā situācija un ārpolitiskās attiecības”. Pēc somu diplomāta ieskata, kamēr Ulmanis bija tikai premjers, kara ministrs Balodis, kuru atbalstīja Kviesis, nevarēja iebilst viņam. Par to liecināja fakts, ka Ulmanis ilgi nav varējis panākt Muntera iecelšanu par ārlietu resora vadītāju. Somijas sūtnis vienlaikus korekti konstatēja, ka ir uzlabojies Latvijas ekonomiskais stāvoklis – strauji attīstījies eksports, ievērojami pieauguši valsts ienākumi un apgrozāmie līdzekļi, bankām ir daudz brīvas naudas, ievērojami atdzīvojusies celtniecība utt.

Aplūkotais dokumentu krājums ir jāvērtē visnotaļ kritiski kā gandrīz vai visi mūsdienu Krievijas vēsturnieku darbi, kuri veltīti 20. gadsimta problēmām. Taču grāmatā ir arī savs neliels racionālais kodols. Pie augstāk sacītā var piemetināt, ka tajā rodami maz vai tikpat kā nepazīstami materiāli par latviešu diplomātu un politiķu aktivitātēm Rietumu pasaulē Otrā pasaules kara laikā un tam beidzoties. Unikāls dokuments ir kādas no Rīgas uz Zviedriju 1944. gada rudenī aizbēgušas ebreju meitenes apjomīgs (grāmatā uz 42 lappusēm!) raksts par viņas tautiešu vajāšanām Latvijā nacistu okupācijas laikā. Šķiet, ka mūsu holokausta pētnieki šo materiālu nav vēl izmantojuši.

http://zinas.nra.lv/pasaule/7268-bijuso-lietuvas-iekslietu-ministru-apsudz-genocida.htm

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=66809

Līdz šim neviena latviešu filma nav tulkota un izplatīta tik daudzās – 28 – valodās

Izsakot atzinību par dokumentālās filmas ”Padomju stāsts” nozīmīgumu vēsturiskās patiesības paušanā un Latvijas un Igaunijas draudzības stiprināšanā, vakar Igaunijas vēstnieks Latvijā Jāks Jērīts pasniedza filmas režisoram Edvīnam Šnorem Māras Zemes krusta ceturtās šķiras ordeni.

”Filma runā par lietām, kas svarīgas visām tautām, bet zināmu apstākļu dēļ īpaši skar visas trīs Baltijas valstis,” svinīgajā ceremonijā teica Igaunijas vēstnieks.

Māras Zemes krusts ir augstākais apbalvojums, kuru ar valsts prezidenta rīkojumu pasniedz ārvalstniekiem par īpašiem nopelniem Igaunijas valsts un tautas labā.

1995. gadā dibinātajam ordenim ir piecas pamatšķiras un vēl augstākā – Māras Zemes krusts ar ķēdi, ko parasti piešķir valstu galvām un monarhiem. Iepriekšējos gados ordeņa ceturtās pakāpes saņēmēju vidū Latvijā bijuši, piemēram, Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas preses sekretāre Aiva Rozenberga un Jelgavas pilsētas galva Andris Rāviņš.

Edvīnam Šnorem šis ir pirmais ārvalstu apbalvojums, ko nesusi staļinisma noziegumus atmaskojošā ”Padomju stāsta” starptautiskā rezonanse. Pagājušajā gadā režisors tika apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Šnore norādīja, ka abi apbalvojumi tam ir vienlīdz nozīmīgi, jo katrs no tiem pauž sava veida atzinību.

Par ievērību no igauņu puses jāpateicas Igaunijā cienītajam un pazīstamajam padomju laika disidentam Martam Niklusam, kurš pirmais aizsūtījis attiecīgo ierosinājumu Igaunijas prezidentam Tomasam Hendrikam Ilvesam. ”Es, bijušais komunisma gūsteknis un lēģeru ieslodzītais, pats esmu saņēmis vairākus ārzemju apbalvojumus, tad iedomājos, kādēļ gan Igaunijas Republika nevarētu apbalvot latviešu režisoru, kurš radījis tādu filmu, kura skar visas tautas, Baltijas valstis it sevišķi?” sarunā vēstniecībā Rīgā bilda Nikluss.

Ar Edvīna Šnores dokumentālo filmu jau iepazinušies skatītāji ASV, Slovēnijā, Igaunijā, Lietuvā, Gruzijā, Polijā un Ukrainā. Paredzams, ka gada nogalē filma atkārtoti tiks izdota DVD formātā ar subtitriem 28 valodās. Līdz šim neviena latviešu filma nav tulkota un izplatīta tik daudzās valodās.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=66744

Krievijā pret vēsturniekiem ierosināta krimināllieta

Pretēji Kremļa apgalvojumiem, ka “vēsture ir vēsturnieku ziņā”, un pavisam nesenajām Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva atziņām, ka “staļiniskajiem noziegumiem nav un nevar būt piedošanas”, darbojas spēki, kas rūpējas par to, lai “vēsture netiktu viltota” un jaunāko laiku vēstures pētnieki arhīvos neatrastu to, ko varai nevajag.

Vairāk nekā 100 Krievijas, Ukrainas, Vācijas, Izraēlas, ASV, Somijas, Lietuvas un citu valstu vēsturnieki un kultūras darbinieki – Latviju šajā sarakstā pārstāv vēstures doktors Aivars Stranga – parakstījuši aizstāvības vēstuli Krievijas vēsturniekam Mihailam Suprunam un Iekšlietu ministrijas ierēdnim Aleksandram Dudarevam. Pret Pomorskas Valsts universitātes tēvzemes vēstures katedras vadītāju vēstures doktoru Mihailu Suprunu un Arhangeļskas apgabala iekšlietu pārvaldes informācijas centra priekšnieku Aleksandru Dudarevu šā gada 13. septembrī tika ierosināta krimināllieta. Krievijas Federācijas prokuratūras Arhangeļskas apgabala izmeklēšanas komitejas īpaši svarīgu lietu izmeklētājs Ševčenko apsūdzējis M. Suprunu par mēģinājumu savtīgos mērķos vākt ziņas un veidot elektronisko datu bāzi par PSRS pilsoņiem – etniskajiem vāciešiem un poļiem –, kas, beidzoties Otrajam pasaules karam, administratīvā kārtā laikā no 1945. līdz 1956. gadam tika nometināti Arhangeļskas apgabalā. Šim nolūkam Supruns pierunājis A. Dudarevu atļaut viņam piekļūt Arhangeļskas apgabala Iekšlietu ministrijas informācijas centra arhīvā speciāli pārvietoto personu filtrācijas lietu materiāliem. Dudarevs arī devis atļauju Suprunam netraucēti šajos arhīvos strādāt.

Varas orgāni reaģējuši, atjaunojot jau pārdesmit gadus pārtrauktu praksi – ar kratīšanām un rūpīgu pašmāju un ārvalstu arhīvos tapušu pētījumu materiālu izņemšanu, un pārtraucot pētījumus, kurus atbalstīja Vācijas Sarkanais Krusts. Vēl vairāk izbrīna, ka lieta pret Suprunu un Dudarevu tika ierosināta vēl pirms pētījuma beigām, lai gan Krievijas Federācijas likumi paredz regulāru reabilitēto personu sarakstu un biogrāfisko datu publicēšanu presē. Šāda vēršanās pret vēstures pētniekiem atgādina pašus drūmākos PSRS pastāvēšanas laikus, kad tika salauzts katra varai nevēlama zinātnieka liktenis, sacīts aizstāvības vēstulē. Tāpat tur sacīts, ka “mēģinājumi reglamentēt un cenzēt vēstures pētījumus ir pretrunā ar Krievijas Federācijas konstitūciju un starptautiskajām cilvēktiesību normām”. Zinātniekiem nav vajadzīgi ierēdņu un partiju norādījumi, no kuriem ir atkarīga personiskā viedokļa izklāstīšana, pilnvērtīgas diskusijas un kas ietekmē brīvu piekļūšanu arhīvu dokumentiem. Akadēmiskās iestādes ir pietiekami zinošas un patstāvīgas, lai kā eksperti piedalītos zinātniskos disputos, kurus tikai diskriminē dažādas komisijas, kas radītas ar mērķi “cīnīties pret vēstures viltošanu”. “Patiesībā īsta tēvzemes vēstures viltošana notiek tad, ja aiz atslēgas tiek turēti vērtīgi arhīvu materiāli un notiek nesenās pagātnes mitoloģizēšana,” teikts protesta vēstulē.

Drēgns 1962. gada novembra rīts. Jauniesaucamo ešelons lēnām atstāja Rīgas staciju. Neviens no mums nezināja, kur paies trīs obligātā dienesta gadi. Viens bija pilnīgi skaidrs – kā Latvijas iedzīvotājus Latvijā dienēt mūs neatstās. Kāpēc gan Padomju Savienībā tika piekopta tāda prakse?

***

1944. gada janvāris. Fronte katru dienu aprija desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību. Kara turpināšanai cilvēkresursi PSRS bija ārkārtīgi nepieciešami. Tajās dienās pirmo reizi kara laikā Kremļa varasvīri Maskavā sasauca Vissavienības komunistiskās partijas centrālkomitejas (VK(b)P CK) plēnumu. Darba kārtība bija raiba, taču būtiskākais ir tas, ka tika atbalstīti likumprojekti par pilnvaru piešķiršanu savienotajām republikām ārējo sakaru jomā un republikānisko militāro formējumu izveidošanā. Likumprojekts par aizsardzības tautas komisariātu izveidošanu savienotajās republikās noteica, ka “savienotās republikas organizē republikāniskus karaspēka formējumus”, kā arī papildināja PSRS Konstitūcijas 18. pantu ar atzīmi: “Katrai savienotajai republikai ir savi karaspēka formējumi.” Likumprojektus 1944. gada 1. februārī pieņēma PSRS Augstākās padomes (AP) sesijā, un tie ieguva likuma spēku.

“Latvijas divīzija”

Minētajā plēnumā piedalījās arī Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LK(b)P CK) 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš. Viņam bija labi zināms, kā republiku karaspēka formējumu jautājums tika risināts jau 1940./1941. gadā un kas notika ar Latvijas armijas vietā izveidoto 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, kura daudzi virsnieki un kareivji kā padomju režīmam neuzticamas personas tika atvaļināti vai apcietināti. 24. strēlnieku korpusa paliekas kara sākumā izšķīda Ziemeļrietumu frontes nestabilajās pozīcijās.

Aptuveni tajā pašā laikā LK(b)P vadībā radās ideja organizēt jaunu karaspēka vienību. Pēc norunas ar sarkanās armijas politpārvaldes priekšnieku Ļevu Mehlisu Kalnbērziņš sagatavoja VK(b)P CK lēmuma projektu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu. Tā kā stāvoklis sarkanajai armijai bija kritisks, priekšlikumu ātri pieņēma un 1941. gada 3. augustā PSRS Valsts aizsardzības komitejas (VAK) priekšsēdētājs Josifs Staļins parakstīja VAK lēmumu, kurš noteica: “Pieņemt Latvijas K(b)P CK priekšlikumu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu ar tās iekļaušanu Ziemeļrietumu frontes sastāvā. Uzdot Latvijas K(b)P CK un Latvijas PSR Tautas komisāru padomei kopā ar Ziemeļrietumu frontes štābu uzsākt Latvijas strēlnieku divīzijas formēšanu no bijušās strādnieku gvardes, milicijas, partijas – padomju darbinieku un citu Latvijas PSR pilsoņu sastāva, kuri evakuēti uz KPFSR teritoriju.”

Jaunās karaspēka daļas ar nosaukumu “Latvijas divīzija” formēšana notika Maskavas kara apgabala Gorohovecas nometnē. Nobažījušies par brīvprātīgo lēno pieplūdumu, LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un Jānis Kalnbērziņš 1941. gada 21. augustā PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam Jefimam Ščadenko rakstīja: “Lūdzam Jūsu rīkojumu Jaroslavas, Ivanovas, Kirovas, Molotovas, Penzas, Gorkijas, Sverdlovskas, Omskas, Novosibirskas apgabalu un Tatārijas, Čuvašijas, Baškīrijas autonomo republiku un Altaja novada kara komisariātiem sniegt daudz aktīvāku palīdzību mūsu pilnvarotajiem par Latvijas PSR pilsoņu (ne tikai latviešu, bet arī krievu, ebreju un citu no Latvijas teritorijas), kā karaklausībai pakļauto, tā arī brīvprātīgo, kurus SZSA [Strādnieku – zemnieku sarkanās armijas] rindās savervējuši un atlasījuši K(b)P CK un Latvijas PSR TKP pilnvarotie, savākšanā un nosūtīšanā uz Latvijas divīzijas formēšanas vietu Gorkijā ne vēlāk par š. g. 25. augustu.” Līdz 1941. gada oktobra sākumam Latvijas divīzijā savāca 10 877 karavīrus.

Nāve no lodēm un bada

Asiņainajās kaujās Ziemeļrietumu frontē 201. latviešu strēlnieku divīzija, kā to nosauca, cieta ļoti lielus zaudējumus. Papildināt to ar Latvijas iedzīvotājiem nācās arvien grūtāk. 1943. gada 8. martā Kalnbērziņš un Lācis Ziemeļrietumu frontes pavēlniekam maršalam Semjonam Timošenko rakstīja: “Ar katru dienu papildināt latviešu divīziju mums kļūst arvien grūtāk, jo visi LPSR evakuētie pilsoņi, kuri derīgi kara dienestiem, atrodas divīzijā vai rezerves pulkā. Patlaban no 1. atsevišķā Latvijas rezerves strēlnieku pulka uz divīziju papildinājumam nosūtīti 3000 cilvēki, kuru vidū daudz citu Padomju Savienības tautību pārstāvju.” 1942. gada 21. maijā ziņojumā Kalnbērziņam divīzijas komandieris pulkvedis Jānis Veikins žēlojās: “Uzņemts pārāk straujš kurss uz divīzijas rusifikāciju. Cilvēki aizmirsuši, ka tā ir Latvijas divīzija. Sevišķi stipri tas ietekmē vadošo kadru izraudzīšanu.”

Tikai no 1942. gada 28. novembra līdz 16. decembrim vien 201. (no 1942. gada 5. oktobra – 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzija zaudēja 4000 kritušo un ievainoto. Tie nebija tikai kauju zaudējumi. LK(b)P CK sekretārs Žanis Spure kādā ziņojumā Kalnbērziņam un Lācim rakstīja: “Pēc ziņām, kuras ienākušas Ziemeļrietumu frontes Politpārvaldē, Latvijas strēlnieku divīzija ļoti nepietiekoši tiek apgādāta ar pārtiku. Divīzijas politiskās nodaļas vadītājs b. Zutis ziņojumos Politpārvaldei ziņo, ka no 1942. gada 23. līdz 30. maijam divīzijas medicīniskajā punktā reģistrēti 332 cilvēki ar diagnozi – stipra novājēšana. To skaitā 112 cilvēki pilnīgi bezspēcīgi un 18 no vājuma nomira. Katru dienu divīzijas medicīniskajā punktā tiek reģistrēti no 20 līdz 40 novājēšanas gadījumiem (aiz pārtikas trūkuma).”

Ar sarkanās armijas ģenerālštāba 1944. gada 30. maija direktīvu tika uzsākta 308. latviešu strēlnieku divīzijas formēšana. Uz šīs un 43. gvardes divīzijas pamata izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu. Kad sarkanā armija iebruka Latvijā 1944. gadā, aizsākās tās iedzīvotāju mobilizācija. Padomju Latvijas varasvīriem bija pamats uzskatīt, ka vietējā Aizsardzības tautas komisariāta izveidošanai nekādu šķēršļu nebūs. Šo jautājumu iekļāva LPSR AP sesijas darba kārtībā. Sesija 1944. gada 5. – 6. oktobrī notika Daugavpilī. Tās laikā Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Lācis norādīja: “Šodien mums vairs nav viena divīzija vien, šodien plecu pie pleca kopā ar lielās krievu tautas un visu pārējo tautu dēliem Tēvijas kara frontēs cīnās vairākas latvju daļas. Sarkanās armijas rindās atrodas vairāk par desmit ģenerāļiem – latviešiem, liels skaits oficieru, kas savas zināšanas smēlušies staļiniskajā kauju skolā.”

Apmānītā republika

1944. gada 6. oktobrī LPSR AP vienprātībā pieņēma likumu “Par Latvijas PSR Koprepublikāniskā Aizsardzības tautas komisariāta nodibināšanu” un papildināja republikas konstitūciju ar punktu: “Latvijas Padomju Sociālistiskai Republikai ir savas karaspēka daļas.” Par piemērotu pretendēšanai uz LPSR aizsardzības tautas komisāra posteni atzina ģenerālmajoru Jāni Dzenīti, kura personas lietā tieši šajā laikā parādījās dokuments “Piezīmes par kandidāta izpēti”. Tajās sacīts: “Pēc savām lietišķajām un politiskajām īpašībām piemērots Latvijas republikas aizsardzības tautas komisāra amatam. Latvijas K(b)P CK sekretārs b. Kalnbērziņš Dzenīša kandidatūrai piekrīt.”

Par LPSR aizsardzības tautas komisāru Dzenītis tomēr nekļuva. Iespējams, par kandidātu uzskatīja arī ģenerālpulkvedi Maksi Reiteru, kurš Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas 3. sējuma 148. lapā minēts kā LPSR aizsardzības tautas komisārs 1945. gadā. Šī informācija ir uzmanības vērta, jo šķirkļa autors bija agrākā 130. latviešu strēlnieku korpusa štāba priekšnieks, ģenerālmajors Pēteris Baumanis. Tomēr drīzāk minētais amats nemaz nav pastāvējis.

Ne Kremlis, ne PSRS militāristi lēmumu par republiku aizsardzības tautas komisariātiem un nacionālajām karaspēka daļām patiesībā nemaz nedomāja pildīt. PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija kādā sarunā ar maršalu Georgiju Žukovu izteicās, ka nacionālajām karaspēka daļām labākajā gadījumā būtu jābūt tikai militārajām parādēm domātām “dekorācijām”. Ja tām dotu ieročus un patstāvību, atzina sarunu biedri, PSRS gals būtu neizbēgams.

Karam beidzoties, PSRS milzīgā karaspēka masa no Latvijas nevis izvācās, bet notika pretējais. Jau 1945. gada jūnijā atjaunoja Baltijas kara apgabalu ar štābu Rīgā. Iekšlietu tautas komisariāta un armijas daļu skaits Latvijā palielinājās ar katru dienu. PSRS Aizsardzības tautas komisariāta pretizlūkošanas pārvalde “Smerš” ķērās pie Latvijas iztīrīšanas no “vācu pakalpiņiem” un “pretpadomju elementiem”. Paciest sev blakus kaut kādu vietējo “aizsardzības komisariātu” PSRS militāristiem nenāca ne prātā. Karš bija beidzies, un vajadzība spēlēt “‘internacionālismu” atkrita. Tika izformēta 308. latviešu strēlnieku divīzija un 130. latviešu strēlnieku korpuss.

43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju pagaidām atstāja, bet ne kā nacionālo republikas karaspēka daļu, bet Baltijas kara apgabala apakšvienību. Viļa Lāča cerētos “latviešu tautības ģenerāļus” komandēja nevis uz Latviju, bet citiem PSRS reģioniem.

Izlems Maskavā…

1946. gada 26. martā LPSR AP prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins un AP prezidija sekretārs K. Prūže Lācim rakstīja: “Ar PSRS AP prezidija 1946. gada 25. februāra dekrētu PSRS Aizsardzības tautas komisariāts pārveidots par Bruņoto spēku tautas komisariātu (tagad – Bruņoto spēku ministriju). Bruņoto spēku ministrija ir koprepublikāniska (tekstā pasvītrots. – Aut.) ministrija, tāpēc nepieciešami attiecīgi pārveidot arī koprepublikānisko Latvijas PSR Aizsardzības tautas komisariātu (ministriju).” Uz dokumenta LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Lācis uzrakstīja rezolūciju: “Šarapovam (D. Šarapovs – LPSR Ministru padomes kara daļas priekšnieks. – Aut.). Kopā ar centrālkomitejas kara daļu triju dienu laikā sagatavot priekšlikumus par šo jautājumu.”

Šarapova atbilde 1946. gada 2. aprīlī: “Sakarā ar Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas jautājumu Latvijas K(b)P CK kara daļa izdarīja pieprasījumu VK(b)P CK militāro kadru daļā, no kurienes paskaidroja, ka sakarā ar PSRS Aizsardzības tautas komisariāta un PSRS Jūras karaflotes tautas komisariāta apvienošanu kā PSRS Bruņoto spēku ministrijā, tā visos kara apgabalos tiekot veikts liels organizatoriskais darbs. Jautājums par republiku bruņoto spēku ministriju organizēšanu esot atlikts uz nenoteiktu laiku. VK(b)P CK militāro kadru daļa rekomendēja no Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas praktiskiem pasākumiem uz laiku atturēties, kamēr šo jautājumu izlems Maskavā.”

Patiesībā jautājums par Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas izveidi tika atlikts “uz visiem laikiem”. Vērā netika ņemtas ne latviešu cīņas sarkanās armijas sastāvā, ne milzīgie zaudējumi kara laukos. Pārlieku ilgs nebija arī 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas mūžs – piecdesmito gadu vidū to klusām izformēja. Iespējams, Gruzijas 1956. gada pavasara nemieru, Polijas un Ungārijas notikumu dēļ.

VK(b)P CK plēnuma un PSRS Augstākās padomes 1944. gada lēmumi par nacionālo republiku tiesībām turēt savas karaspēka daļas un veidot savas aizsardzības ministrijas formāli palika spēkā līdz pat jaunās PSRS Konstitūcijas pieņemšanai 1977. gadā. Tomēr nekad nevienam nebija ļauts šīs tiesības izmantot.

Krievijas grupai “Memoriāls” – Saharova demokrātijas balva Briselē, speciāli “Latvijas Avīzei”

Ar pārliecinošu balsu vairākumu gadskārtējā Eiropas Parlamenta balva cīņā par demokrātiju un cilvēktiesībām šogad ir piešķirta grupai “Memoriāls” no Krievijas.

Tās dalībnieki popularizē patiesību par Padomju Savienības politiskajām represijām un cīnās pret pašreizējiem cilvēktiesību pārkāpumiem bijušo padomju republiku teritorijās – Azerbaidžānā, Armēnijā, Gruzijā, Tadžikistānā, Moldovā, Ukrainā un citur. Jau kopš dibināšanas pirmsākumiem organizācija iestājas, lai izveidotu publiski pieejamu vēsturiskās izpētes arhīvu par totalitārisma represijām.

“Memoriāls” 2009. gada jūlijā bija spiests pārtraukt darbošanos cilvēktiesību jomā Čečenijā pēc tam, kad tika nolaupīta cilvēktiesību aktīviste Natālija Estemirova un viņas mirstīgās atliekas tika atrastas Ingušijā. “Memoriāla” izcilo darbu novērtējušas arī citas starptautiskās organizācijas. Organizācijai 2004. gadā piešķīra gan tā dēvēto alternatīvo Nobela prēmiju jeb Right Livelihood Award, gan Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos Nansena bēgļu balvu.

Neatstāt vienus

Simboliski, ka biedrības pirmais vadītājs bija pats Andrejs Saharovs, un tagad viņa vārdā nosauktā balva atgriežas pie Saharova paša reiz dibinātās un vadītās demokrātijas cīnītāju grupas. Šis fakts ir divkārt simbolisks arī tādēļ, ka šogad aprit divdesmit gadi kopš Andreja Saharova aiziešanas mūžībā. Patlaban “Memoriālu” vada savulaik Andreja Saharova labā roka cilvēktiesību aktīvists Sergejs Kovaļovs, kurš pazīstams jau kopš deviņdesmito gadu vidus Čečenijas kara dēļ. Kad Ziemeļkaukāzā sākās karadarbība, Kovaļovs organizēja parlamenta deputātu un sabiedrisko organizāciju misiju, kas visu kara laiku vāca un publiskoja materiālus par federālā karaspēka noziegumiem pret čečenu civiliedzīvotājiem.

Eiropas Parlamenta deputāts no Lietuvas, bijušais žurnālists un akadēmiķis Leonīds Donskis, kurš personiski pazīst Kovaļovu un pārzina grupas darbību, uzskata, ka īpaši tagad ir ļoti svarīgi sūtīt ziņu Maskavai par to, ka Eiropas Parlaments atbalsta Krievijas cilvēktiesību cīnītājus. “”Memoriāls” aptver ļoti plašu darbības lauku, un tajā darbojas ļoti drosmīgi un pašaizliedzīgi cilvēki, daži no viņiem ir zaudējuši pat dzīvību, kā, piemēram, Natālija Estemirova Čečenijā, citus iebiedējis Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova režīms, bet daudzi joprojām ir šajā kaujas laukā un cīnās par cilvēktiesībām Krievijā. Un tieši tādēļ viņus nedrīkst atstāt vienus. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs nosūtām viņiem vēstījumu, ka šie cīnītāji nav aizmirsti un vieni.”

Spītējot personiskajām sāpēm

Pērn Saharova balvu piešķīra ķīniešu disidentam Hu Jia. Šogad uz to pretendēja desmit kandidāti no Palestīnas, Indijas, Krievijas, Vjetnamas, Itālijas un citām valstīm. Kā trīs pēdējie finālisti tika izvirzīta grupa “Memoriāls”, ārsts, ginekologs Izeldins Abuelaišs ir Džabaljas – lielākās Gazas joslas bēgļu nometnes iemītnieks, kurš, savas izvēles un miera veicināšanas apsvērumu vadīts, praktizē abās robežas pusēs gan Izraēlā, gan Palestīnā. Visu pasauli ir apceļojuši attēli, kuros palestīniešu ārsts apraud savu trīs meitu bojāeju bombardēšanā, kas notika vien dažas stundas pirms 2009. gada janvārī noslēgtā pamiera. Par spīti personīgajai un ģimenes traģēdijai ārsts turpina cīņu par miera panākšanu starp izraēliešiem un palestīniešiem.

Par trešo pusfinālistu atzina eritrejiešu izcelsmes zviedru žurnālistu, rakstnieku un dramaturgu Davitu Īsāku, kurš cīnījies par savas valsts neatkarību, dibinot pirmo neatkarīgo laikrakstu un stāstot par situāciju pasaulē. Taču, uzliesmojot jauniem konfliktiem ar Etiopiju, Dāvids Īzāks, kurš bija paguvis atgriezties dzimtenē, agrā svētdienas rītā 2001. gada 23. septembrī tika saņemts gūstā un kopš aresta brīža tikpat kā nav redzēts.

Andreja Saharova balvu, kas ir 50 000 eiro liela prēmija, uzvarētājam piešķirs 10. decembrī svinīgā sēdē Strasbūrā, jo šajā datumā 1948. gadā tika parakstīta Apvienoto Nāciju Vispārējo cilvēktiesību deklarācija.

EP priekšsēdētājs Ježijs Buzeks: “Piešķirot šā gada balvu “Memoriāla” pārstāvjiem Oļegam Orlovam, Sergejam Kovaļovam un Ludmilai Aleksejevai un pārējiem cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijā, mēs ceram palīdzēt pārraut baiļu un vardarbības loku ap cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijas Federācijā un paust mūsu vēstījumu, ka pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem visā pasaulē jābūt brīviem īstenot viselementārākās tiesības – domas brīvību un izpausmes brīvību. Mums jābūt brīviem sekot mūsu domām – tas nepieciešams, lai tiktu līdz patiesībai. Ļaujiet man dalīties manā personiskajā gandarījumā par to, ka šodien varu paziņot šīs balvas ieguvēju kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un kā cilvēks, kas nāk no “Solidaritātes” un ir redzējis Poliju cīnāmies par patiesību un visbeidzot iegūstam brīvību 80. gados.”

Inese Vaidere, Latvijas EP deputāte: “Krievijas biedrībai “Memoriāls” pašlaik klājas ļoti grūti. Atsevišķi tās biedri un aktīvisti ir nemitīgi pakļauti nāves briesmām. Tas ir reāls risks, jo šie cilvēki ir gatavi iestāties par cilvēktiesībām, nežēlojot savu dzīvību. Arī tādēļ esmu ārkārtīgi gandarīta par to, ka šai organizācijai tiks piešķirta ļoti vērtīgā Saharova balva.”

http://www.2v.lv/index.php/history/36-vesture/4959-britu-vsturniece-eina-nves-clonis-bija-nevis-insults-bet-neirosifiliss

Ļeņins mira no neirosifilisa, nevis no insulta, vēsta «Daily Mail», atsaucoties uz britu vēsturnieci Helēnu Rappaportu. Dokumentos, kuri glabājās Kolumbijas universitātē Ņujorkā, viņa atklājusi norādes uz patieso Ļeņina slimību, kuras atstājis slavenais Krievijas zinātnieks Ivans Pavlovs. Pavlovs, Nobela prēmijas laureāts, kas zināms savu eksperimentu ar suņiem dēļ, sarunā ar kādu savu draugu reiz izteicies, ka «revolūciju uztaisīja trakais ar sifilisu smadzenēs».

Padomju vadība oficiāli dēveja Ļeņina slimības simptomus, ieskaitot krasas garastāvokļa maiņas un negaidītus dusmu uzliesmojumus, par arteriosklerozi – slimību, kuras daudzas izpausmes ir līdzīgaas neirosifilisam, sifilisa paveidam, kas iznīcina galvas smadzenes. Pēc Rappaportas vārdiem, «Pavlovs bija personiski pazīstams ar virkni slavenu zinātnieku, kurus uzaicināja izpētīt Ļeņina smadzees pēc viņa nāves 1924. gadā, un viņi visi piekrita šai diagnozei,» lai gan, protams, neviens no viņiem nerunāja par to publiski.

Vairāk informācijas: “Daily Mail” – http://www.dailymail.co.uk/news/article-1222209/Lenin-died-syphilis-NOT-stroke-claims-historian.html#ixzz0Uj578VLA

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=66009

Bez liekas reklāmas un preses klātbūtnes ceturtdienas pēcpusdienā ”Reval Hotel Latvia” notika Latvijas un Krievijas vēsturnieku un politologu apaļais galds ”Baltijas – Krievijas vēstures politika. Kā nonākt līdz saspīlējuma atslābumam?”.

Ar pašmāju politikas centra ”EuroCivitas” un Vācijas Fridriha Eberta fonda Latvijas nodaļas gādību rīkotais pasākums notika tā sauktajā out of record režīmā, kas nozīmē, ka žurnālisti tur nebija laipni lūgti, tāpat kā runātāju citēšana medijos. Kā liecina diskusijas dalībnieki, preses trūkums droši vien arī bija iemesls, kādēļ gan latviešu, gan krievu debatētāji uzstājās atklātāk nekā citās reizēs. Apaļā galda laikā nav bijis grūti vienoties par to, ka vēsturnieki patiesībā neko daudz politiķu noteiktajos virzienos nevar mainīt.

No Latvijas puses pasākumā piedalījās Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis, Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda, vēsturnieki Ilgvars Butulis, Gustavs Strenga, Kārlis Daukšts, kā arī politologi Andris Sprūds un Nils Muižnieks.

”Tikšanās, protams, bija vērtīga, taču mēs tādas esam jau redzējuši,” atzinās Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Andris Sprūds. Politologs atzīmēja, ka tāda veida Krievijas–Latvijas apaļie galdi Latvijā tradicionāli notiek ”diezgan pieklājīgi” un tajos ”lielie asumi netiek aizskarti”. Ja Krievijas vēsturniekus nosacīti iedala ”zapadņikos” un ‘’slavofilos”, kur pirmie pārstāv rietumniecisku, bet otri – krieviski impērisku skatu uz Eiropas 20. gadsimta vēstures notikumiem, tad Rīgā pārsvarā bija ieradušies pirmajai nometnei piederīgie. Pēc Sprūda vārdiem, tas arī noteicis toni. Taču jāatceras, ka Krievijā pārsvars tomēr ir otrajiem un tieši impēristi dominē Krievijas publiskajā mediju telpā – televīzijā, presē. ”Nevar jau to vēsturi atraut no politiskajiem  mērķiem un interesēm. Bet pašreizējā Krievijas interese ir nostiprināt savu ietekmi bijušajā padomju telpā, tāpēc arī tiek izmantota vēsture, stiprināts ”atbrīvotāja” tēls”,” aizrādīja politologs.

Pēc viņa kolēģa Nila Muižnieka novērojumiem, aktīvāk savu viedokli izteikuši demokrātiskā spārna pārstāvji, tādi kā vēstures profesors Boriss Sokolovs, radiostacijas ”Eho Moskvi” žurnālists Vitālijs Dimarskis un citi, kamēr Kremlim tuvākie pārsvarā klusējuši. Pie šiem pieskaitāmi vēstures žurnāla ”Rodina” galvenā redaktora vietniece Tatjana Fiļipova un aģentūras ”RIA Novosti” Baltijas valstu un NVS direkcijas vadītājs Alans Kasajevs.

”Bija interesanti, ka Krievijas delegāti sāka savā starpā strīdēties. Jāsaka, viņi bija ārkārtīgi kritiski noskaņoti par savas valsts attieksmi pret vēsturi, vēstures dokumentiem,” bilda Muižnieks.

Noskaņojums apaļā galda Krievijas pusē apliecinājis, ka arī Maskavā vairākums vēsturnieku, maigi sakot, nesimpatizē Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva administrācijas izveidotajai komisijai, kuras uzdevums ir it kā pretdarboties mēģinājumiem falsificēt vēsturi, bet patiesībā traktēt to tikai Krievijas interesēs. Nav jau noslēpums, ka Krievijas akadēmisko vēsturnieku aprindās neoficiāli viedoklis par 1940. gada notikumiem lielā mērā sakrīt ar Latvijā un citur Eiropā valdošo, taču atklāti atzīt okupāciju Maskavas vēsturniekiem nozīmētu sevi marginalizēt. Politisko apsvērumu dēļ tāds cilvēks tūdaļ tiktu nošķirts no uzskatu paušanas centrālajos medijos, bet viņa iespēja runāt publiski – samazināta.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=65887

Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Par vienu no viņiem – kapteini Miervaldi Ādamsonu – “Mājas Viesis” jau rakstīja šā gada 17. aprīļa numurā. Šoreiz stāsts par leitnantu ALFRĒDU RIEKSTIŅU. Drosmīgu karavīru un pēckara pretošanās kustības dalībnieku. Varoni, kurš gāja bojā nodevības dēļ čekas pārspēka ielenkumā.

1913. gada 30. janvāris Sabiles iedzīvotāju Marijas un Pauļa Riekstiņu dzīvē bija īpaša diena – pasaulē nāca viņu vidējais dēls Alfrēds, par kuru tad vēl neviens nenojauta, ka viņam būs lemts kļūt par varoni.

Viņa tēvs Paulis Riekstiņš bija karojis cariskās Krievijas armijas Galīcijas ulānu pulkā. Kad mazajam Alfrēdam bija seši gadi, tēvs piedalījās cīņās pret bermontiešiem pie Rīgas. Kara laikā mira viņa māte Marija. Turpmāk zēnu audzināja audžumāte Marianna Lagzdiņa. Alfrēds mācījās Sabiles pamatskolā. Kā daudzi vienaudži, zēna gados vasaras viņš pavadīja ganu gaitās. Vēlāk strādāja dažādus darbus – par grāvraci, kuļmašīnu meistaru, šindeļu (jumta dēlīšu) plēsēju un laukstrādnieku sava krusttēva Friča Lagzdiņa saimniecībā Matkules pagasta “Dreimaņos”.

Vēlāk, jau dienesta laikā Latvijas armijā, Alfrēds kļuva par dižkareivi 7. Siguldas kājnieku pulkā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņš slēpās, kādu laiku pavadot arī mežā.

Lodes viņu neskāra

Sākoties Vācijas–PSRS karam, Alfrēds iestājas Sabiles nacionālo partizānu vienībā. 1942. gada oktobrī viņš brīvprātīgi piesakās 24. (Talsu) latviešu kārtības dienesta bataljonā. Zināms, ka Riekstiņš piedalās cīņās pret padomju partizāniem Minskas apkārtnē un kaujās pret sarkano armiju pie Ļeņingradas. Pēc instruktoru kursu beigšanas Kingisepā Riekstiņu paaugstina par kaprāli.

1943. gada pavasarī viņa vienība jau kā Latviešu leģiona 2. brigādes 40. grenadieru pulka 1. bataljons cīnās Volhovas frontē. 1944. gada 8. augustā Riekstiņu ieceļ par vada komandieri leģendārajā majora Ernesta Laumaņa komandētajā 19. latviešu divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonā.

Seko cīņas jau Latvijas teritorijā – Vidzemē: pie Cesvaines, Lubānas un Mores, kuru laikā Riekstiņš par izrādīto varonību saņem savu pirmo 2. šķiras Dzelzskrustu.

Pēc vācu armiju grupas “Nord” atkāpšanās uz Kurzemi un Rīgas krišanas latviešu leģionāri turpina cīņas pie Džūkstes, Lestenes un Anneniekiem. Jau pirmajās kauju dienās 1944. gada 16. oktobrī pretiniekam tomēr izdodas nostiprināties Nabadziņu mājās. Pretuzbrukumam norīkotā leģionāru grupa tās atgūst, turpinot vajāt bēgošos sarkanarmiešus. Bet tad pēkšņi tuvējā bērzu birzī atskan troksnis un lamāšanās krievu valodā. Klusi pielavoties šai vietai, atklājas amizants skats: tikai ar pistoli bruņotā kaprāļa Riekstiņa priekšā stāv vairāki gūstā padevušies sarkanarmieši ar paceltām rokām. Tikai vēlāk viņš ar sev raksturīgo ironisko smīnu sejā atzīs – tad, kad pretinieka karavīri pacēluši rokas gaisā, viņa pistoles aptvere jau bijusi tukša…

Cīņu biedri atceras, ka Alfrēds bijis ne tikai drošsirdības paraugs, vadot izlūkreidus un triecienus. Kaujās viņu vienmēr pavadījusi arī paļāvība Dievam. Riekstiņš nēsājis kaklā pakārtu sudraba krustiņu. Līdzi viņam vienmēr bijušas lapas no Bībeles un audžumātes ar roku rakstītām lūgšanām, kas viņu sargājušas visās kaujās. Tam var ticēt vai neticēt, bet atšķirībā no citiem 19. divīzijas veterāniem ne lodes, ne šķembas viņu kara laikā tā arī nopietni neskāra.

1945. gada 16. februārī Riekstiņu apbalvo ar 1. šķiras Dzelzskrustu par cīņām pie Vamžiem. Tur viņš ar savu vadu apturējis kādu padomju triecienvienību, kas pa kaujas laukā radušos spraugu mēģinājusi nonākt latviešu pozīciju aizmugurē. No 136 vīriem Alfrēda rotā pēc kaujas dzīvi palikuši tikai 45, turklāt viņš pats stājies smagi ievainotā rotas komandiera vietā.

Vēlāk viņš kopā ar saviem vīriem naktīs dosies izlūkgājienos pāri frontei. Vējainās un lietainās pusnakts slēpti, Vēžu un Melngrāvju mājās viņi saņems gūstā veselu sarkanarmiešu rotu ar tās apreibušajiem virsniekiem priekšgalā.

“Zēni, neraustās!”

Tomēr galvenais frontes varoņdarbs viņam vēl priekšā. 1945. gada 16. martā vācu armijas izlūki konstatē lielu pretinieka spēku koncentrāciju pie Ķīpu mājām netālu no Remtes. 19. izlūkbataljona komandieris majors Laumanis norīko kaprāli Riekstiņu ar divpadsmit vīriem doties izlūkgājienā. Viņi ierauga, ka “Ķīpās” atrodas trīs krievu tanki un vairāki prettanku lielgabali. Tankisti savā nodabā bezrūpīgi pīpē un griež vaļā konservu kārbas, bet tuvējā mežā uzbrukumam gatavojas gandrīz tūkstotis sarkanarmiešu.

Apdraudētas bijušas ne tikai latviešu leģionāru pozīcijas, bet arī Remte, kur kara hospitālī atradušies vairāki simti ievainoto vācu un latviešu karavīru. Izvilcis no maksts dunci un aizbāzis aiz zābaku stulma, Riekstiņš nočukstējis: “Zēni, neraustās, ir ēsts vēl treknāks!” Viņa lēmums bijis visai riskants – pretinieka tanku un lielgabalu apkalpes vajadzēja uzveikt bez šaušanas, ar durkļiem un sapieru lāpstiņām vien… Vairāki leģionāri, kas pratuši karot ar tankiem, no tiem atklājuši uguni uz krievu galvenajiem spēkiem netālajā mežā, radot tajos visīstāko paniku. Riekstiņš licis nekavējoties ierīkot telefona sakaru līniju ar aizmuguri, informējot pulka štābu par notikušo. Pēc šiem notikumiem 1945. gada 5. aprīlī Alfrēds Riekstiņš kļuva par Bruņinieka pakāpes Dzelzskrusta kavalieri. Reizē ar augsto apbalvojumu viņam piešķīra arī leitnanta dienesta pakāpi un nosūtīja uz rotas komandieru kursiem Pastendē.

Pašās kara beigās Riekstiņam ar vienu no pēdējām ātrlaivām kopā ar citiem vācu un latviešu karavīriem no Pāvilostas izdodas doties prom no Kurzemes krasta. Iespējams, tikt uz šīs laivas viņam palīdzēja kaklā pakārtais nesen saņemtais Bruņinieka krusts.

1945. gada 9. maijā Riekstiņš sasniedz Gotlandi, pēc tam nokļūstot Kalmāras ostā Olandē, Zviedrijā. Pārģērbjoties par civilpersonu, viņam izdodas izvairīties no internēšanas.

Vēlāk viņš piedalās organizācijas “Daugavas vanagi” nodaļu dibināšanā.

“Alfrēda ārienē nebija nekāda brašuma vai kaujinieciskuma. Bet, ja pārrunu brīžos gadījās ieskatīties viņa palaikam piemiegtajās acīs, tad daudz kas kļuva saprotamāks. Tur reizēm atplaiksnījās tāds vēss un zilgans tērauds, kas, šķiet, nepazina ne žēlabas, ne žēlastību. Alfrēdam bija grūti samierināties ar miera laika dzīvi, jo viņš bija un palika kaujinieks,” Riekstiņu atcerējās vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis.

Ar izpletni uz okupēto Latviju

Nebūdams mierā ar otrreizējo Latvijas okupāciju, 1951. gadā Riekstiņš atsaucas britu un amerikāņu slepeno dienestu uzaicinājumam, kuri meklē brīvprātīgos darbībai ienaidnieka aizmugurē. Kādu dienu viņš pēkšņi dodas prom no Zviedrijas, vien atstājot dokumentu saini un zīmīti, lai viņu nemeklē. Rietumu sabiedroto izlūkdienestu interesēs bija iegūt ziņas par militāro situāciju PSRS teritorijā, tāpēc tie meklēja nacionāli noskaņotus ideālistus, kas vēlējās atgūt savas dzimtenes brīvību. Riekstiņu iedalīja piecu vīru grupā, kurus plānoja slepeni nogādāt Latvijā. Līdzās vairākiem citiem latviešiem viņu apmācīja ASV izlūkdienesta skolās Bavārijā, Rietumvācijā.

Riekstiņš diemžēl nezināja, ka šajā laikā Lielbritānijas un ASV izlūkdienestā jau bija iefiltrējušies vairāki PSRS aģenti, kas organizēja savu “spēli”, izveidojot viltus partizānu grupas. Tās sastāvēja no čekas darbiniekiem, kas uzturēja “slepenus” radiosakarus un pat devās uz Rietumiem, kur tikās ar ārzemju izlūkdienestu pārstāvjiem.

1952. gada 30. augustā Riekstiņš ar segvārdu “Imants” nonāk Kurzemē. Kopā ar vēl diviem latviešiem – Edvīnu Ozoliņu (“Herbertu”) un Nikolaju Balodi (“Borisu”) – Priekules apkārtnē viņu desantē ASV izlūkdienesta sūtītā divmotoru lidmašīna. Pēdējo no viņiem vējš aiznes sānis, tāpēc “Boriss” nošķiras no pārējās grupas jau tūlīt pēc piezemēšanās.

“Imants” un “Herberts” naktī slepus devās uz Riekstiņam jau labi zināmajām Dreimaņu mājām netālu no Sabiles. Diemžēl arī viņa ceļa biedrs bija Rietumu izlūkdienestā iefiltrēts, jau Zviedrijā savervēts padomju aģents. “Herberts” bija speciāli pavirši paslēpis līdzpaņemto radioraidītāju, kartes, medikamentus, naudu, pie viena kartē atzīmējot Dreimaņu māju nosaukumu. Nav brīnums, ka jau pēc četrām dienām mājas aplenca čekas karaspēks.

“Pat mirušie paliek mūsu ziņā…”

Par Riekstiņa iekrišanu un bojāeju 1952. gada rudenī ir vairākas atšķirīgas versijas. Toreizējā kolhoza brigadieris Fricis Guds vēlāk stāstīja, ka notikusi kauja. Pēc tās Dreimaņu māju šķūnī iebraukusi automašīna, kurā iekrauti vairāki kritušie vai smagi ievainotie čekisti un arī Riekstiņš, kurš miris, pārkožot ciankālija ampulu.

Friča Lagzdiņa dēls Arvīds, kurš tajā laikā mācījās Valgales pamatskolā, atceras, ka, vakarā pārnākot mājās, šķūnī redzējis visapkārt izšautas patronas. Klons un salmi bijuši asiņaini, bet mājinieki kaut kur aizvesti. Cilvēki runājuši, ka apšaudē krituši septiņi čekisti. Alfrēds baltā kreklā un paceltām rokām iznācis no šķūņa un pie akas saļimis no ciankālija ampulas iedarbības.

Dreimaņu māju iemītniece Aina Pūpola, kura toreiz bija astoņpadsmit gadus veca, stāsta, ka mājas aplenktas, taču nekāda šaušana nav notikusi. Saprotot pretošanās bezjēdzīgumu, Riekstiņš iznācis un saļimis pie šķūņa. Dreimaņu mājas pēc notikušā izpostītas, to saimnieki – notiesāti un aizsūtīti uz Vorkutas apgabalu.

Čekisti vēl trīs mēnešus meklējuši trešo ar izpletni nomesto izlūku. “Ieradies mūsmājās pie vecmāmiņas un manas mātes, Alfrēdonkulis teica, ka devies šurp, lai tuvinātu Latvijas brīvības stundu, ka nevar ļaut krievu okupācijai būt Latvijā mūžīgi,” tādu Riekstiņu, kurš viņai bijis tēva vietā un mīļi saucis par draudziņu, atceras Aina Pūpola.

Alfrēda Riekstiņa mirstīgās atliekas aizveda uz čekas mītni Kandavā, Talsu ielā 9. Tur tās nācās atpazīt viņa tēvam Paulim. Viņa 39 gadus vecais dēls izskatījies kā dzīvs, tikai pēc smaga darba iemidzis. Kad tēvs izteicis vēlmi dēlu apglabāt, pretī saņēmis vien čekas priekšnieka rupju uzbļāvienu: “Klusē! Bandītus mēs neizdodam. Pat mirušie paliek mūsu ziņā, un nevienam nestāsti, kur esi bijis, ko esi redzējis!”

Nav izslēgts, ka Alfrēda Riekstiņa kapa vieta meklējama turpat kādā gravā netālu no Kandavas baznīcas un kapsētas, kur varētu būt aprakti arī citi čekas nošautie nacionālie partizāni.
***
Leitnants ALFRĒDS RIEKSTIŅŠ:
• Latviešu leģiona leitnants, 1944. – 1945. gadā apbalvots ar Vācijas armijas kājnieku trieciennozīmi sudrabā, 2. un 1. šķiras un Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu.
• 1951. gadā piekritis sadarboties ar rietumu valstu izlūkdienestiem.
• Pēc speciālas apmācības Rietumvācijā 1952. gada 30. augustā ar izpletni nomests padomju okupētajā Latvijā.
• Kritis 1952. gada 11. septembrī pie Talsu rajona Abavas pagasta Dreimaņu mājām.
• 1992. gada 12. septembrī tur atklāta un iesvētīta viņa piemiņas vieta.

Viktors Ivbulis, LZA akadēmiķis, profesors

Šogad Maskavā iznāca 42 autoru sarakstīta divsējumu grāmata “Krievija. 20.gadsimts.” Izdevuma atbildīgais redaktors ir Maskavas Starptautisko attiecību institūta (MGIMO) profesors Andrejs Zubovs. Tas ir faktiem un to skaidrojumiem fantastiski bagāts un, manuprāt, godīgi uzrakstīts, visu ļoti dziļi vērtējošs, gandrīz 2000 lappušu plašs darbs. To autori ir radījuši, balstoties uz plašu jaunāko vai labāko agrāk izdoto pētniecisko literatūru, vai notikumu liecinieku atmiņām.

Krievijas Komunistiskā partija izveidojusi jaunu sabiedrisko organizāciju “Uzvaras paaudze”, kuras mērķis ir aizstāvēt totalitārā režīma mantojumu.

Pirmās jaunizveidotās organizācijas iniciatīvas ir vēršanās Eiropas cilvēktiesību tiesā (ECT) pret Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), pieprasot astronomisku summu – 27 triljonus eiro (18,9 triljonus latu), kā arī prasība par “pretpadomju” darbībām un “ekstrēmismu” saukt pie atbildības kādreizējo disidentu un žurnālistu Aleksandru Podrabineku.

Jaunās organizācijas līderis – Valsts domes komunistu frakcijas loceklis Aleksejs Korņijenko – aģentūrai “Interfax” pavēstīja, ka ECT jau iesniegta sūdzība par EDSO Parlamentārās Asamblejas (PA) 3.jūlija rezolūciju, ar kuru 23.augusta pasludināts par komunisma un nacisma upuru piemiņas dienu.

“Uzvaras paaudzes” prasībā ECT apgalvots, ka rezolūcija “radījusi morālo kaitējumu Krievijas Federācijas pilsoņiem un valstiskajiem veidojumiem, kuri ir PSRS pilsoņu un valstisko veidojumu tiesību pārmantotāji”.

“Ņemot vērā to, ka Otrajā pasaules karā gāja bojā ne mazāk kā 27 miljoni padomju pilsoņu, mēs lūdzam starptautisko tiesu uzlikt EDSO PA par pienākumu izmaksāt par labu Krievijas Federācijai 27 triljonus eiro, lai kompensētu morālo kaitējumu veterāniem,” sacīja Korņijenko.

Bez tam līdz nedēļas beigām organizācija gatavojas iesniegt prasību pret Podrabineku, kurš esot aizskāris “padomju veterānu godu”, savā rakstā tos nosaucot par koncentrācijas nometņu “uzraugiem” un “bendēm”.

Vienlaikus Korņijenko uzsvēra, ka, atšķirībā no Kremļa finansētās jaunatnes organizācija “Naši” (“Mūsējie”), “Uzvaras paaudze” uzskata par nepieņemamu piketu rīkošanu pie Podrabineka mājas un draudu izteikšanu viņa ģimenes locekļiem.

Podrabineks septembrī analītiskajā portālā “ej.ru” publicēja rakstu, kurā asi uzbruka padomju veterāniem, paužot savu neapmierinātību par Maskavas amatpersonu spiedienu, kura dēļ tika novākta šašliku ēstuves “Antisovetskaja” (“Pretpadomju”) izkārtne.

Jau iepriekš prokuratūrā pret žurnālistu vērsusies neonacistiskā organizācija “Kustība pret nelegālo imigrāciju” (DPIN), pieprasot izvērtēt Podraboneka rakstu, lai noskaidrotu, vai tas nesatur “ekstrēmisma pazīmes”.

Lēmumu par jaunās sabiedriskās organizācijas izveidi komunisti pieņēma 16.oktobrī, un “Uzvaras padomes” dibināšanas kongress notika jau pirmdien.

http://kprf.ru/rus_soc/72230.html

http://lenta.ru/news/2009/10/19/generation/

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=65680

“Spļāviens sejā” – par sociālo partneru septembra beigās sniegto zemo Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisijas darba novērtējumu saka šīs komisijas loceklis Antonijs Zunda.

“Ja cilvēks nav tik kompetents, tad varbūt nevajadzētu ar tādu balsojumu šajā krīzes laikā radīt citiem iespaidu, ka esam liekēži. Neesam iztērējuši ne miljonu, ne 100 tūkstošus!” sašutis prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Zunda. Kaut novērtējums tika publiskots septembra beigās, profesors atzinās, ka joprojām esot rūgtuma pārņemts un kolēģi mudinot viņu reaģēt.

Kā zināms, sociālie partneri, kas piedalījās valsts funkciju vērtējumā, bija Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS), Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Budžeta apspriešanas laikā sociālie partneri piecu ballu sistēmā vērtēja valsts institūciju, tostarp prezidenta kancelejas paspārnē esošo komisiju darbu nolūkā izstrādāt priekšlikumus turpmākajām strukturālajām reformām.

LPS un LBAS Vēsturnieku komisijai katra deva pa diviem punktiem, savukārt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera tikai vienu. Pēdējo Latvijas vēsturnieki uztvēruši kā pliķi, jo pārliecināti, ka LTRK nemaz nav kompetenta spriest par komisijas darbu. “Ja nezina, ko mēs darām, tad vismaz varēja likt korektāku atzīmi. Es taču nevērtēju rūpnieku darbību!” sarunā bilda vēsturnieks Aivars Stranga. Profesors Zunda informēja, ka komisija šogad pārdzīvojusi budžeta samazinājumu par vairāk nekā 60%. Gada vidū komisijas budžets bija 40 tūkstoši latu, kas otrajā gada pusē tika vēl samazināts. Zunda lēš, ka nākamajam gadam budžets varētu būt apmēram 20 tūkstoši latu un tā vēl ir optimistiskā versija.

Šajā gadā Vēsturnieku komisija izdevusi divus rakstu krājumus. Pavasarī izdotais jau izdalīts aptuveni 400 Latvijas skolām un ir pieprasīts vēstures skolotāju vidū. Kopumā savas pastāvēšanas laikā komisija izdevusi 25 rakstu krājumus, uz kuru bāzes izdotas arī aktuālās grāmatas “Latvijas vēsture. 20. gadsimts” un “Latvija Otrajā pasaules karā (1939 – 1945)”. “Ja tādu pētījumu nebūtu, dzīve neapstātos un pasaule nesabruktu, taču, ja domājam uz priekšu vairāk par nedēļu vai mēnesi, tad vēsture ir jāmāca, bet mācīt nebūs no kā, ja nebūs jaunu pētījumu, jaunu atziņu,” uzsvēra Zunda.

Viņš atgādināja, ka vēsture ir katras valsts, arī Latvijas, svarīga identitātes pazīme: “Neviens pasaulē nepētīs un nemācīs mūsu vēsturi, kā vien mēs paši.” Latvijas situāciju turklāt specifisku padara apstāklis, ka vēstures jautājumi attiecībās ar Krieviju faktiski ir starpvalstu attiecību lieta, bet komisijas paveiktais mītu un sagrozījumu kliedēšanā ir noderīgs arguments Ārlietu ministrijai diplomātiskajās cīņās. “Ja LTRK uzskata, ka tas nav vajadzīgs un svarīgāk ir pārdot Krievijai pārsimt šprotu kārbiņu vairāk, tad tas ir šo cilvēku viedoklis, kas stāsta par viņu vērtībām un arī mūsu valsts perspektīvām. Ja organizācija, kas absolūti nenodarbojas ar vēsturi, tik kategoriski paziņo, ka viss jāslēdz ciet, tad tas nav ne īsti cienīgi, ne korekti!” dusmojās vēsturnieks.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/tuvplana/?doc=65730
Igaunijas parlaments pieņēmis likumprojektu paketi, kas tautā iegājusies ar tā dēvētās “bronzas nakts nemieru likuma” nosaukumu.

Tā paredz grozījumus Sodu kodeksā, likumā par ārvalstniekiem, kā arī likumā, kas attiecas uz valsts amatos strādājošajiem. Tajos ieviestas normas, kas paredz sodu par vardarbību, kas vērsta pret valsti, valsts nodevību un ārvalstnieku veiktiem pretvalstiskiem pasākumiem. Sods paredzēts arī par atbalstu karam pret Igaunijas Republiku, kā arī par falsifikāciju, kas vērsta pret Igaunijas valsti, ziņo Igaunijas mediji. Paredzēti arī sodi par pretvalstiskām darbībām pret Igaunijas policistiem un militārpersonām, masu nekārtību rīkošanu un aicinājumiem tajos piedalīties. Tiesa, sods tiek piemērots tikai tad, ja tiek nodarīti konkrēti materiāli zaudējumi.

Igaunijas cilvēktiesību eksperts un Tallinas Tehnoloģiju universitātes Juridiskās skolas profesors Evhens Cibuļenko uzsver: Igaunijas prezidents Henriks Ilvess likumprojektu vēl nav apstiprinājis, tomēr, tā kā parlaments ir ņēmis vērā visas prezidenta iebildes, maz ticams, ka prezidents to varētu neparakstīt.

E. Cibuļenko: – Likumprojekta pirmo variantu daudzi Igaunijā dēvēja par pārāk bargu, arī prezidents, norādot, ka tas pārkāpj iedzīvotāju demokrātiskās tiesības uz pulcēšanās brīvību un tiesības paust savu viedokli. Šīs tiesības ir nostiprinātas virknē starptautisku dokumentu, arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā. Tomēr konvencijā un citos starptautiskajos likumos ir piebilde: šīs iedzīvotāju tiesības noteiktos gadījumos var arī ierobežot, piemēram, ja tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība. Taču šiem ierobežojumiem obligāti jābūt demokrātiskas sabiedrības interesēs, kā arī saskaņā ar likumu. Arī citās valstīs ir noteikta atbildība par masu nekārtību un grautiņu rīkošanu.

– Igaunijas prese ziņo, ka likums paredz sodu arī par falsifikāciju, kas vērsta pret Igauniju. Kas ar to  domāts? Pēdējā laikā redzam, ka gan Latvijā, gan Igaunijā notiek aktīva Otrā pasaules kara vēstures falsifikācija, kas iet rokrokā ar Kremļa ieturēto vēstures interpretācijas līniju.

– Likumprojektā ir piebilde – par falsifikāciju varēs sodīt tikai tad, ja tas radījis konkrētus zaudējumus. Likumprojekta pirmajā versijā tādas nebija, un tas būtu ļāvis jēdzienu “falsifikācija” traktēt patiešām ļoti plaši.

Ja runā par vēsturi, tad ar to, kā saprotu, domāta dažādu vēsturisku dokumentu falsifikācija. Dokumentu falsifikācijai var precīzi izsekot līdzi: ir tāds dokuments bijis vai ne, ja bijis, tad tieši kas tajā noteikts, un tamlīdzīgi. Tomēr likums pie atbildības ļauj saukt tikai tad, ja ar šīs falsifikācijas palīdzību izprovocētas masu nekārtības un nodarīti konkrēti zaudējumi.

– Igaunijas sabiedrībā par šo likumprojektu debates bijušas ļoti karstas.

– Taisnība. Piemēram, tā sauktā Cilvēktiesību juridiskā centra vadītājs Aleksejs Semjonovs (Igaunijas drošības policija KaPo uzsver, ka centrs saņem finansējumu no Krievijas vēstniecības Igaunijā un darbojas Krievijas politikas interesēs. – I. M.) ar saviem domubiedriem to salīdzināja ar PSRS Kriminālkodeksa 58. pantu – par dzimtenes nodevību, pēc kura Padomju Savienībā tiesāja disidentus, par domas brīvību. Tomēr jāuzsver, ka sods paredzēts nevis par frāzēm, bet par reāliem nodarījumiem. Tomēr zīmīgi, ka pat parlamenta opozīcijas deputāti atzina, ka likums nepieciešams, jo tiesiski reglamentē situāciju. Vairākums parlamenta deputātu bija vienisprātis, ka likums vajadzīgs, diskusija galvenokārt bija par to, cik stingram tam jābūt.

Krievijā pirms mēneša uz īsu brīdi bija arestēts vēsturnieks Mihails Supruns, kurš bija pētījis PSRS vadoņa Josifa Staļina Otrajā pasaules kara laikā deportēto, etnisko vāciešu likteņus, vēsta BBC.

Profesors atzinis, ka nedrīkst runāt par notikušo, jo tā viņam likuši drošības dienesti, kas vēsturniekam atņēmuši arī pētījumā jau iegūtos datus.

1941. gadā – laikā, kad nacistiskā Vācija uzbruka PSRS – tūkstošiem vāciešu bija izsūtīti uz valsts nostūriem Tālajos Ziemeļos. Tas notika par spīti tam, ka šie vācieši jau paaudzēm ilgi dzīvoja Dienvidkrievijā – Staļins tiem neuzticējās, norāda BBC.

Supruns savā pētījumā vēlējās noskaidrot izsūtīto, aptuveni 5000 vāciešu, likteņus. Viņš bija intervējis deportēto iedzīvotāju bērnus. Taču tagad viņa vairāk nekā 10 gadus vāktie materiāli un dators ar tur esošo informāciju ir konfiscēti.

Lai gan viņam ir liegts komentēt notikušo, Supruns pētījuma datu atņemšanu nosaucis par absurdu. Viņš piebildis, ka tādā veidā valsts cenšas nostiprināt savu interpretāciju par Otrā Pasaules kara notikumiem.

ФСБ раскручивает «дело историков»

Архангельск. Историк Михаил Супрун, работавший над книгой о репрессированных немцах, обвинен в разглашении их персональных данных

Лола Тагаева
Илья Кригер

02.10.2009

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=65541

Molotova–Ribentropa pakts iedibināja padomju domāšanas veidu

Molotova–Ribentropa pakta atstātās sekas Eiropas politikā un sabiedrībā būs jūtamas vēl daudzus gadus – šāds vadmotīvs valdīja Eiropas Parlamentā (EP) Briselē sarīkotajā konferencē ”Eiropa 70 gadus pēc Molotova–Ribentropa pakta”.

Kā konferences organizētāji uzstājās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas parlamenti, taču ideja nākusi no lietuviešiem. Par līmeni liecināja ne tikai lielais viesu skaits, bet arī EP prezidenta Ježija Buzeka, Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes un Lietuvas Seima priekšsēdētājas Irenas Degutienes klātbūtne. Daudze savā runā uzsvēra, ka, runājot par vēsturi, ”mēs izrādām cieņu tiem simtiem tūkstošu cilvēku, kuri tika nogalināti vai izsūtīti uz Sibīriju, mēs izrādām cieņu tiem, kuru ģimenes tika sašķeltas starp dažādām valstīm un kontinentiem”. Tāpat Saeimas priekšsēdētājs norādīja, ka būtu nepieciešama Eiropas Savienības mēroga juridiska norma, kas paredzētu atbildību ne tikai par nacistiskā režīma, bet arī totalitārā komunisma izdarīto noziegumu noliegšanu vai attaisnošanu.

Konferences dalībniekiem neradās šaubas par hitlerisma un staļinisma radniecību. To atzina pat Eiropas Savienības (ES) prezidējošās valsts Zviedrijas premjera biroja valsts sekretāre ES lietās Marija Aseniusa: ”Mums ir dažāda pagātnes pieredze, bet kopīga nākotne.” ”Mums ir jāzina fakti, lai varētu izgaisināt mītus, kas joprojām saistās ar Eiropas vēsturi. Bez kopīgas vēstures izpratnes ES nevar virzīties uz priekšu gan morālā, gan ekonomikas attīstības jomā,” domu papildināja eirodeputāte Sandra Kalniete.

Visbiežāk Molotova–Ribentropa pakta seku sakarā runātāji norādīja uz Krievijas ārpolitiskajām tendencēm. ”Krievijas interešu zona faktiski ir Molotova–Ribentropa paktā noteiktā ietekmes sfēra, kurā joprojām atrodas arī Baltijas valstis. Padomju komunisma mentalitāte vēl ir dzīva. Tās pārstāvji joprojām cenšas pakļaut kaimiņu nācijas, runā par ”pēcpadomju telpu” un ”tuvajām ārzemēm”, kurās tiem esot īpašas tiesības diktēt noteikumus. Tāda situācija grauj Eiropas identitāti un vienotību. Es aicinu būt saprātīgiem un nepieļaut, lai visa Eiropa pārvēršas par ”tuvajām ārzemēm”,” vēršoties pie kolēģiem, sacīja EP deputāts Vītauts Landsberģis.

Līdzīgi izteicās Polijas Nacionālās piemiņas institūta pārstāvis Janušs Kurtika, kurš atgādināja par propagandas un melu vilni, kāds Krievijā sācies, tuvojoties pakta 70. gadadienai: ”Krievija nav atkāpusies no vēstures falsifikācijas savās interesēs. 2009. gadā tā izmanto pret Poliju to pašu retoriku, ko 1939. gadā Hitlers. Molotova–Ribentropa pakts iedibināja padomju domāšanas veidu.”

Vēsturniece Fransuāza Toma no Sorbonnas universitātes Francijā aizrādīja, ka Krievijā ir ļoti daudz 1939. gada 23. augusta pakta aizstāvju. Lai attaisnotu pakta slepenos papildprotokolus, ”neopadomiskie Putina vēsturnieki” mēģina to attēlot kā diplomātisku Staļina aizsardzības pasākumu, it kā lai aizkavētu karu, taču ”Molotova–Ribentropa pakts bija Staļina pirmais solis Rietumeiropas iekarošanā”. ”Viņš nebija nabadziņš, kam vajadzēja aizstāvēties, it kā visi rietumnieki būtu viņu pametuši,” uzsvēra Toma, atgādinot, ka 1940. gada rudenī diktatoram bijusi vēlme turpināt sadarbību ar Vāciju jau Irānas, Turcijas un Balkānu valstu sadalīšanā.

Vairākkārt izskanēja mudinājumi neklusēt par Padomju Savienības līdzatbildību Otrā pasaules kara izraisīšanā un arī rietumnieku divkosību pēc kara. Egberts Jāns, vēsturnieks no Manheimas universitātes Vācijā: ”Pakts un slepenie protokoli apsūdz Staļinu līdzdalībā Otrā pasaules kara izraisīšanā un arī Rietumu sabiedrotos par Eiropas sadalīšanu ietekmes zonās 1945. gada Jaltas konferencē. Jalta faktiski akceptēja Molotova–Ribentropa noteiktās PSRS ietekmes sfēru robežas.”

14. oktobrī (2009) Eiropas Parlamentā Briselē notiek vērienīga starptautiska konference Eiropa 70 gadus pēc Molotova-Ribentropa pakta. Pēc konferences rīkotāju lūguma EP deputāte no Latvijas Inese Vaidere (PS, ETP grupa) kopā ar bijušo EP deputātu Ģirtu Valdi Kristovski prezentēs Edvīna Šnores dokumentālo filmu Padomju stāsts, ziņo ETP grupas Latvijas preses padomnieks Ģirts Salmgriezis. Padomju stāsts tādējādi atgriežas EP, jo pērngada pavasarī filma tieši te piedzīvoja savu pirmizrādi.

Līdzās Eiropas Parlamenta prezidentam Ježijam Buzekam, Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem (ZZS) un Lietuvas Seima spīkerei Irēnai Degutienei šo Baltijas valstu parlamentāriešu pasākumu atklās arī EP deputāte I.Vaidere.

Konferencē notiks arī diskusijas par Molotova – Ribentropa pakta negatīvo ietekmi uz Eiropas vēsturi. Uzmanības centrā būs totalitārisma režīma izvērtējumi, Berlīnes mūra krišana jeb Eiropas atkalapvienošanās un vēl daudzi citi šodien aktuāli un līdz galam neizdiskutēti jautājumi.

Diskusijās kopā ar ekspertiem piedalīsies arī EP deputāte Sandra Kalniete (PS, ETP grupa). Deputāte pirms konferences uzsver, ka patlaban ir svarīgi veidot vēsturiskā taisnīguma izpratni Eiropā, un to ir svarīgi apzināties tieši finanšu krīzes laikā, kad Latvija un citas valstis no Eiropas sagaida solidāru un vienotu atbalstu ekonomikas atveseļošanai. Vēl no Latvijas konferencē piedalīsies vēsturnieks Aivars Stranga.

E.Šnores filma Padomju stāsts ir iekļauta ASV televīzijas staciju tīklā PBS (Public Broadcasting System) un tiek pārraidīta vairāk nekā 170 raidorganizāciju programmās visā ASV. Pērngada aprīlī filmas pirmizrāde notika Eiropas Parlamentā, un kopš tā laika ir raisījušās plašas starptautiskās sabiedrības debates par Otrā pasaules kara notikumiem un sekām.

Diena.lv

”Varonīgais” amfībiju reids pāri Ķīšezeram un izfantazētas cīņas ”par katru namu” pilsētā, lai piešķirtu militārā ziņā necilajai ”Rīgas atbrīvošanai no fašistiskajiem iebrucējiem” cienījamu tēlu, – padomju gados fantāzija netika žēlota.

65 gadus vecie notikumi pie Rīgas ir tikai sīka Otrā pasaules kara epizode, taču, pat tajā ielūkojoties, var redzēt, kā padomju gados tika konstruēts mīts par ”Lielo Tēvijas karu”, kurā patiesībai nav nekādas nozīmes un visu nosaka ideoloģijas un propagandas normas. Ja vajadzēja, uzvaras varēja izdomāt, patiesi asiņainas kaujas atstāt neievērotas, bet neveiksmes noklusēt. Iegribām pakļāva pat   notikumu datumus. Gadiem ilgi un joprojām tiek apgalvots, ka padomju armija Rīgu ieņēmusi 1944. gada 13. oktobrī. Taču tas neatbilst patiesībai. Minētajā oktobra dienā sarkanarmieši tikai pamazām ”apguva” Latgales priekšpilsētu un Mežaparku, kur 12. oktobra vakarā pēc Ķīšezera šķērsošanas amfībijās bija izcēlies viens bataljons. Literārajiem izpušķojumiem, ka desanta operācija notikusi zem ”fašistu ložu krusas”, maigi sakot, nav pamata, jo vāciešu Mežaparkā nebija.

Salūtam ir jāatskan

Vāciešus 13. oktobrī būtu bijis grūti atrast pat visā Daugavas labā krasta Rīgas daļā, jo pēdējās vācu sedzējvienības pārcēlās uz Pārdaugavu agrā rītā, pirms tam paspējot uzspridzināt tiltus, krastmalu, nodedzināt pasta un telegrāfa ēku, sapostīt pilsētas dzīvei svarīgās komunikācijas. Vāciešiem nebija nekādas vēlmes aizkavēties nevajadzīgās ielu kaujās, jo galvenais uzdevums bija atkāpties uz Kurzemi, izvedot no iespējamā ielenkuma pēc iespējas vairāk karavīru un tehnikas. Kam pieder Rīga, šajā situācijā bija otrās vai pat trešās šķiras jautājums. Bet padomju skolu mācību grāmatās tā rakstīt nozīmēja ”noniecināt uzvaru”, tādēļ epizode ar Ķīšezeru un amfībijām vēlāk tika iecelta ”Rīgas atbrīvošanas” mīta centrā. To kā varonības stāstu pasniedza pionieriem, jo nekā cita vērā ņemama, pie kā pieķerties, nebija. ”Rīgas ieņemšana bija tikai ģeogrāfisks mērķis galvenā uzdevuma – vācu armijas grupas ”Ziemeļi” iznīcināšanas – paveikšanā. Tomēr Rīgas ieņemšanas aprakstīšanā bija nepieciešama ”odziņa”. Desantoperācija tādai derēja, kaut nebija nekas unikāls. Vienīgā ”problēma”, ka nekādas kaujas tur nenotika,” norāda Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins.  Vēsturnieks uzsver, ka Rīga sarkanās armijas rokās pilnībā nonāca tikai 15. oktobrī ap pusdienlaiku, kad pēdējās vācu vienības atstāja Pārdaugavu.

Kādēļ tad oficiāli par pilsētas ”atbrīvošanas” dienu pasludināja 13. oktobri? Izrādās, tā bijusi Staļina ideja. 2. Baltijas frontes štāba priekšnieks Leonīds Sandalovs savos 1965. gada memuāros ”Grūtās robežas” (”Трудные рубежи”) atstāsta telefonsarunu ar PSRS bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka vietnieku ģenerāli Alekseju Antonovu. Tas viņam minētajā dienā skaidrā tekstā pavēstījis: ”Dažu apsvērumu dēļ ”Augstākais” [Staļins] ir nolēmis šodien pavēlē paziņot par Rīgas atbrīvošanu.” Sandalova iebildes, ka puse pilsētas vēl ir pretinieka rokās, netika ņemtas vērā. Staļina vārds bija likums. Dienas noslēgumā Maskavā bija jāskan lielgabalu salūtam par godu Rīgas ieņemšanai. Un tas skanēja.

Vācieši tomēr izspruka

Rīgas ieņemšana faktiski bija tikai maznozīmīga epizode septembra vidū padomju virspavēlniecības uzsāktajā tā sauktajā Baltijas operācijā. Šīs bija patiesi asiņainas un sīvas kaujas, kur likme bija vācu armiju grupas ”Ziemeļi” liktenis. Un, lai arī padomju vēstures grāmatās Latvijas galvaspilsētas ”atbrīvošanu” cildināja kā lielu panākumu, Baltijas operāciju kopumā varēja uzskatīt par neveiksmīgu, jo vācu karaspēku Igaunijā un Vidzemē ielenkt un iznīcināt, kā bija plānots,  neizdevās. Izrādījās, ka karaspēka grupas ”Ziemeļi” komandieris, ģenerālis Ferdinands Šerners ir atskārtis padomju nodomus un spēja īstenot tik ātru un organizētu atkāpšanos no Ziemeļigaunijas, ka uzbrucēji tam nespēja izsekot. Jāpiebilst, ka tas arī bija iemesls, kādēļ igauņu patriotiem izdevās uz dažām dienām saņemt varu Tallinā, izmantojot brīdi, kad vācieši jau bija izvākušies, bet padomju karaspēks vēl nebija ieradies.

Valdis Kuzmins norāda, ka vāciešiem nepastāvēja plāns aizstāvēt Rīgu līdz pēdējam vīram, kā padomju laikā nereti tika apgalvots. Varbūt Hitlers arī būtu vēlējies padarīt pilsētu par ”cietoksni”, taču ģenerālis Šerners lieliski saprata, ka galvenais uzdevums ir izglābt armiju no ielenkuma, un attiecīgi rīkojās. Tiesa, Rīga neizvairījās no piefrontes pilsētas statusa, kur dzīvi noteica kara likumi.  Līdz ar to bija civiliedzīvotāju tvarstīšana un piespiedu evakuācija uz Vāciju, kā arī svarīgāko objektu iznīcināšana, kas, par laimi, ne vienmēr ritēja vāciešiem sekmīgi.

Laužoties pilsētas virzienā, sarkanā armija lielākos panākums sākotnēji guva pie Bauskas, kur 1. Baltijas frontes karaspēks nokļuva līdz Iecavai un dažas tanku vienības izrāvās jau gandrīz pie Daugavas. ”Tur Rīga bija ar roku aizsniedzama. Tas arī bija viss, jo sekoja vācu pretuzbrukumi,” situāciju īsi pirms Rīgas krišanas apraksta kara vēsturnieks Kuzmins. Tādējādi niknākās kaujas par Latvijas galvaspilsētu notika ne jau pie Ķīšezera, bet gan pie Meņģeles, Ķekavas, Baldones, Vecumnieku un Bauskas šosejas apkaimē, kur septembra otrajā pusē sarkanā armija lauzās uz priekšu cerībā nogriezt vāciešiem atkāpšanās ceļu no Vidzemes. Sākotnēji uzbrucējiem bija dotas trīs četras dienas, lai no Bauskas nonāktu Pārdaugavā, ieņemtu tiltus un ”iebāztu maisā” visas vācu vienības uz austrumiem no Daugavas. Rīgai par laimi, tas neizdevās, jo virzīšanos uz priekšu aizkavēja vācu pretuzbrukumi pie Dobeles 1944. gada 16. – 19. septembrī. Tie izjauca arī plānoto padomju uzbrukumu Ķemeru virzienā. Kad 23./24. septembrī sarkanās armijas vadība konstatēja, ka notiek plānveidīga grupas ”Ziemeļi” atkāpšanās, tā turpmāk visiem spēkiem centās vāciešiem sekot un tos ”pārķert”. Šīs kustības sekas bija arī slavenās Mores kaujas.

To, ko padomju virspavēlniecība neiespēja pie Rīgas, nedaudz vēlāk,
5. oktobrī, tā tomēr īstenoja pie Klaipēdas, kur triecienā no Šauļiem tika sasniegta Baltijas jūra un līdz ar to izveidojās ”Kurzemes cietoksnis” vai ”katls”. Rīgas ieņemšana šajā gadījumā bija otršķirīga lieta.

Laimīgā Rīga

1944. gada rudens Rīgai tomēr bija veiksmīgs, jo liktenis pilsētu pasargāja no postošas karadarbības. Jau pieminētais ģenerālis Sandalovs memuāros prāto, ka pareizāk būtu bijis oktobra sākumā dot galveno triecienu no Zemgales puses, taču Staļins esot uzstājis, ka galvenajam triecienam jāiet caur Vidzemi, un tādējādi vāciešus ”izlaidis”. Uzbrukums no Zemgales gan tika plānots un spēki tam jau savākti, taču vācieši padomju ieceri izjauca ar triecieniem citās frontes vietās. Sarkanajai armijai nācās savāktos tankus un karavīrus atkal izkliedēt, lai vācu uzmākšanos atsistu. ”Ja padomju uzbrukums būtu īstenojies, Ķemeri uz rietumiem no Lielupes sasniegti, tad Rīga kļūtu par lielu Staļingradu, un tagad mēs dzīvotu pilsētā, kas līdzīga mūsdienu Kaļiņingradai,” spriež Kara muzeja vēsturnieks.

Labi, ka tāpat iestrēga padomju virspavēlniecības plāns izvērst plašu uzbrukumu Daugavas kreisajā krastā cauri Olaines purviem, lai no jauna nogrieztu vāciešiem atkāpšanās ceļus no Rīgas. Pretinieks  bija paredzējis arī tādu variantu un atsita uzbrukumu ar koncentrētu artilērijas uguni. ”Artilērijas blīvums tur vāciešiem bija divas reizes lielāks nekā parasti. Līdz ar to padomju 10. un 43. gvardes armiju uzbrukums ar 130. latviešu strēlnieku korpusu sastāvā izvērtās neizbēgami asiņains, jo vācieši atkāpšanās manevru bija ļoti labi izplānojuši,” stāsta Kuzmins. Ja padomju uzbrukums būtu  sekmīgs, Rīgu gaidītu katastrofa. Vācu artilēristi, tajā skaitā 15. latviešu leģiona artilērijas pulks, kartēs jau bija iezīmējuši potenciālos sarkanās armijas koncentrēšanās kvadrātus, pa kuriem atklājama uguns, lai kavētu uzbrukumu. ”Tajās kartēs Vecrīga ir viens liels kvadrāts, pa kuru šautu apmēram 300 lielgabalu stobru. Centru vienkārši nolīdzinātu un Rīgas vietā mums būtu Jelgava  ”nr.2”,” atzīst vēsturnieks.

Aizvainotie strēlnieki

Nav skaidras atbildes, kādēļ gods pirmajām sasniegt Rīgas pievārti 1944. gada 13. oktobrī netika dots latviešu strēlnieku daļām, kas būtu nozīmīgi no ideoloģiskā viedokļa. Agrākais 308. latviešu strēlnieku divīzijas virsnieks Igors Briežkalns nesen iznākušajā atmiņu grāmatā ”No Narofominskas līdz Imulai” ar rūgtumu raksta: ”Strēlnieki bija noskaņoti enerģiski uzbrukt Rīgas virzienā. Tomēr 12. oktobrī 130. latviešu strēlnieku korpuss, atrodoties dažus kilometrus no Ķekavas, pavisam negaidīti tika pagriezts Olaines virzienā. Daudzi vēl šodien lauza galvas par to, kāpēc tas tā notika, kāpēc latviešu strēlnieki, kas ar cīņām nāca uz Rīgu no Maskavas, tagad pēkšņi tika triekti Olaines purvos. Varbūt tāpēc, lai viņi tur uz ilgāku laiku iestrēgtu mežainajā un purvainajā apvidū un viņiem netiktu Rīgas atbrīvotāju slava. Varbūt, lai pārgrieztu vācu atkāpšanās ceļu Jelgavas un Kalnciema virzienā. Bet varbūt tāpēc, lai strēlnieki neuzzinātu, ka ienaidnieks jau Rīgu atstājis un netraucētu pamestās Rīgas ieņemšanu izbazūnēt par milzīgu padomju armijas uzvaru.” Valdis Kuzmins gan apšauba, vai bijusi kāda ‘’sazvērestība”: ”Kad padomju augstākā virspavēlniecība deva pavēli armijai, kuras sastāvā bija arī 130. korpuss, pārcelties uz Daugavas kreiso krastu, pēdējais, par ko viņi domāja, bija: vai tur nav latviešu korpusa un kā tas izskatīsies. Tas vienkārši bija kaujas uzdevums. Tikai, kad 12./13. oktobrī kļuva skaidrs, ka vāciešu atkāpšanās pie Klaipēdas ir nogriezta, sāka domāt, kā attiecīgi ”noformēt” Rīgas ieņemšanu.”  Tad arī strēlniekus  pēc Olaines kaujām atvilka atpakaļ uz Daugavas labo krastu, kur tie, atpūtušies un saposti, varēja 16. oktobrī svinīgi iesoļot Rīgā divās kolonnās pa Brīvības ielu un Jelgavas šoseju.

Savdabīgi, bet līdz šim neviens nav sarēķinājis, cik padomju karavīru krita Rīgas ieņemšanas laikā. Ja ņem vērā, ka praktiski vienīgā karadarbība pilsētā bija savstarpējās apšaudes pāri Daugavai, kaujas zaudējumi drīzāk izrādītos tik niecīgi, ka ”Rīgas atbrīvošanas” mītam tie nestu drīzāk kaitējumu, ne apstiprinājumu. Pēc Krievijas militāro vēsturnieku apkopotajiem datiem, visā Baltijas operācijas laikā 1944. septembrī – novembrī krita vai tika ievainoti 280 tūkstoši cīnītāju.  Tās ir ziņas par kaujām Igaunijā, Latvijā, Lietuvā. Konkrētas Rīgas ieņemšanas statistikas nav. To varētu konstatēt vienīgi Krievijas bruņoto spēku arhīvā Podoļskā, kur vēsturniekus, Latvijas pilsoņus, neviens nelaiž.

Baltijas uzbrukuma operācija, kuras ietvaros padomju karaspēks ieņēma Rīgu, sākās 1944. gada 14. septembrī. Padomju pusē tajā piedalījās 1.; 2.; 3. Baltijas frontes un Ļeņingradas fronte. Vācu pusē – armiju grupas ”Ziemeļi” 16. un 18. armijas, kā arī armiju grupas ”Centrs” 3. tanku armija.

Vācu karaspēku armijas grupas ”Ziemeļi” uzdevums: izvairīties no aplenkuma.