gulags_lv

Jaunpienesumi_vietnei_"Noziegumi_pret_cilvēci._Crimes_against_Humanity._Latvian_Site" http://lpra.vip.lv

Padomju laika krievvalodīgie ir sērga, ar kuriem dialogs nav iespējams

Latvijas valsts un tauta ir draudzīga pret citām nacionalitātēm, un Latvijas nākotnes veidošanā un attīstības nodrošināšanā liela nozīme ir gan latviešiem, gan Latvijā dzīvojošajiem etniskajiem krieviem, taču krievvalodīgie, kuri Latvijā ieceļojuši padomju laikā un ir zaudējuši savu identitāti, viņi ir “sērga”, ar kuru veidot dialogu nav iespējams, uzskata Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais.

“Latvijas valsts un Latvijas pilsoņi nav tā tauta, kas naidojas ar citām tautām, bet tā birka kaut kur mums tiek piešūta. Mēs ļoti labi satikām ar baltvāciešiem un labi satikām arī ar krievu kopienu. Labs piemērs ir arī poļi, kuri ir ļoti latviskojušies, bet saglabājuši arī savu identitāti, kultūru un tradīcijas, dzīvojot Latvijā, un ir vieni no aktīvākajiem, lielākajiem un drošākajiem Latvijas nacionālās valsts aizstāvjiem,” uzsvēra Resnais.

“Sērga ir nelielā cilvēku grupiņa – cilvēki, kuri dzīvo Latvijā pēc PSRS režīma, kuri nav nedz krievi, kuri ir pazaudējuši savu identitāti, tautību un pat savu valodu, bet sevi uzskata par krievvalodīgajiem. Mums vajadzētu saprast, ka šie cilvēki visvairāk ir traucējuši tieši etnisko krievu dzīvei Latvijā. Nevar prasīt no etniskiem krieviem, lai viņi būtu nostājušies pret aicinājumu par savu valodu – tas ir ļoti grūti un nežēlīgi,” sacīja politiski represēto priekšstāvis.

Resnais pirmdien Komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla Putenī otrās kārtas svinīgās atklāšanas pasākumā veltīja vairākus pārmetumus valsts politiķiem un politiskajai videi daudzu gadu garumā, kas kavējusi ne tikai memoriāla izveidi, bet arī nav spējusi un nespēj risināt citas nacionālas valsts pastāvēšanai nozīmīgas problēmas.

“Man atkal ir jāpārmet šodienas politiskajai sistēmai valstī, kura ir pārsātināta ar ierēdniecību, bet netiek galā vai nevēlas tikt galā ar nelielo cilvēku skaitu – krievvalodīgajiem. Ar viņiem nav iespējams dialogs. Ir jābūt stingrībai, nostājai un nevar pieļaut to, ko viņi dara,” sacīja Resnais. Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs pauda cerību, ka Padomju savienības komunistiskā režīma upuriem veltītā memoriāla nozīmi apzināsies ne tikai latvieši, bet arī citas tautas.

“Memoriālam ir jābūt kā tiltam starp mūsu divām tautām, lai saprastu viena otru un kopīgi veidotu attīstītu Latviju. Komunistiskais režīms slepkavoja visas tautas un arī citām tautām tas bija ienaidnieks, svešinieks, bet krievu tauta paši sevi slepkavoja, un viņiem sāp vēl vairāk. Tāpēc es ticu, ka nosodījums šim režīmam no etnisko krievu puses ir patiess. Es ticu, ka mēs atradīsim šo tiltu uz vienotu, kopīgu valodu un ka Latvija attīstīsies kā nacionāla, brīva valsts, kurā dzīvo citas tautības, nezaudējot savu etnisko piederību,” uzsvēra Resnais.

Kā ziņots, Torņakalnā, Vilkaines ielā, pirmdien svinīgi tiks atklāta Komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla Putenī otrā kārta.

December 3, 2012 Posted by | Okupācijas sekas, piemiņas vietas | 1 Comment

Torņakalnā atklāts piemiņas memoriāls komunistiskā terora upuriem

Tēlnieka Paula Jaunzema veidotais memoriāls “Putenī” tagad ir pilnībā pabeigts

Tor_akalns_memori_ls_edijs_palens-media_large
Komunistiskā terora upuriem veltītais memoriāls “Putenī” Torņkalnā. Foto: Edijs Pālens, LETA

Torņakalnā, Vilkaines ielā, pirmdien svinīgi tiks atklāta komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla “Putenī” otrā kārta, ziņo LETA.

Piemineklis Torņakalnā tika atklāts 2001.gadā, taču tas nebija pilnībā pabeigts. Atbilstoši tēlnieka Paula Jaunzema un arhitekta Jura Pogas mākslinieciskajai iecerei tagad skulpturālais ansamblis “Putenī” papildināts ar kaltiem akmeņiem, kuros iegravēti izsūtījuma vietu nosaukumi. Pie memoriāla izvietotas melna akmens plāksnes, lai varētu pieiet pie pieminekļa un tur nolikt ziedus.

Atbilstoši autoru iecerei kompozīcijas malā uzstādīti stikla paneļi, kuros iegravēta informācija par represijās cietušajiem. Veikti arī apkārtnes labiekārtošanas darbi un papildināti stādījumi. Granīta segumā pie katra no akmeņiem iestrādāts nakts apgaismojums.

Kā norāda ansambļa autori, memoriāla kompozīcijas centrā novietotā skulptūru grupa simboliski raksturo laiku, kas aizvesto dzīves sagrieza traģiskā “likteņa putenī”.

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais memoriāla atklāšanā teica, ka iecere par pieminekļa izveidi dzimusi uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, taču ceļš uz tās īstenošanu bijis ilgs un sarežģīts galvenokārt politiskās vides dēļ – memoriāla izveidei ilgstoši meklēts atbalsts politiķu vidū, taču bez lieliem panākumiem. Resnais uzteica Rīgas domes deputātus, kas palīdzējuši gan rast vietu memoriālam, gan arī atvēlējuši tam līdzekļus.

Politiski represēto apvienības vadītājs uzsvēra, ka memoriāls ir svarīga liecība nākotnei un tā nozīme ir līdzvērtīga Brīvības pieminekļa simbolam.

Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) pieminekļa atklāšanā uzsvēra, ka ir lietas, par kurām nevar būt diskusiju, un Staļina režīma noziegumi pret pasauli un Latvijas tautu ir viena no tām. Ušakovs politiski represētajiem atvainojās visu Rīgas domes iepriekšējo sasaukumu vārdā, ka memoriāla otrās kārtas izbūve prasījusi tik ilgu laiku – kopš 2001.gada. “Novēlu, lai mums nekad mūžā Rīgā, Latvijā, vairs nevajadzētu būvēt šādus memoriālus, un nekad mūžā nebūtu jāpiedzīvo tas, kas notika Staļina laikā,” sacīja Ušakovs.

Pieminekļa atklāšanu kuplā skaitā apmeklēja partijas “Vienotība” politiķi – Saeimas deputātes Ina Druviete, Sandra Kalniete, Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere, Rīgas mēra amata kandidāte Sarmīte Ēlerte, kā arī Rīgas domes deputāti Olafs Pulks, Dainis Stalts, Valdis Gavars, Jānis Mārtiņš Zandbergs, Kārlis Strēlis, Juris Viņķelis, Lita Beiris, kuri domē īpaši rūpējušies, lai memoriāla projekts tiktu īstenots.

Rīgas pašvaldība šā gada budžetā piešķīra 56 000 latu tēlnieciskās ieceres īstenošanai un 122 000 latu pilnīgai monumenta otrās kārtas pabeigšanai.

Rīgas Pieminekļu aģentūra ir sākusi sarunas ar VAS “Latvijas dzelzceļš”, lai īstenotu memoriāla trešo kārtu – plānots, ka pašreizējā Torņakalna dzelzceļa stacijas ēkā varētu izveidot informācijas centru par šo Latvijas vēstures traģisko laiku.

http://www.ir.lv/2012/12/3/tornakalna-atklats-pieminas-memorials-komunistiska-terora-upuru-pieminai

December 3, 2012 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Hitlers un Staļins – kaimiņi Vīnē

Raksts blogā bonis.lv

Biogrāfiju paralēle

Vīne ir vienīgā šīs planētas pilsēta, kur vienlaicīgi un gandrīz vai kaimiņos kādu laiku ir dzīvojuši divi nolādētākie 20. gadsimta tirāni un noziedznieki.

Ādolfs Hitlers (toreiz vēl – Hittlers) pastāvīgi uzturējās viņa nīstajā “rasu Bābelē” Vīnē no 1907. gada līdz 1913. gada maijam, pēc tam devās uz Minheni.

Savukārt Josifs Džugašvili (cara Krievijas Policijas departamenta kartotēkā dēvēts arī par Kaiosu Visariona dēlu Ņižeradzi) ieradās Vīnē 1913. gada sākumā un palika šeit līdz februāra vidum. Boļševiku partijas lokā (un ohrankā) tolaik viņš bija pazīstams galvenokārt ar segvārdiem”Koba” un “Vasīlijs (Vasjka)”, tikai pēc Vīnes apmeklējuma zem rakstiem presē sāka parādīties viņa jaunais pretenciozais pseidonīms “K. (vai J.) Staļins”. Jāpiebilst, ka “tēraudcietais”, “tēraudainais” toreiz nenozīmēja tikai personības tipa raksturojumu, vairāk tas atbilda visa boļševiku politiskā virziena pašraksturojumam. Visi šie Molotovi, Žeļezņjakovi, Kameņevi pasludināja sevi par “stingrajiem, akmenscietajiem” sociāldemokrātiem pretstatā meņšvikiem, kurus dēvēja par “mīkstajiem”.

Starp citu, Hitlers, kura politiskajā uzvedībā daudzi psihologi mēdz saskarīt lapsas un vilka iezīmes, no 1920. gada līdz 1933. gadam šaurā nacistisko līdzgaitnieku lokā telefona sarunās un tikšanās reizēs arī lietoja slepenu pseidonīmu – “Vilks” (Wolf).

Staļina un Hitlera pašu neapzinātā un tikai vēlāk konstatētā kaimiņu būšana Vīnē 1913. gadā vēstures literatūrā līdz šim gandrīz nemaz nav pētīta. Pat 1996. gadā iznākušajā erudītās austriešu vēsturnieces Brigitas Hāmanes par bestselleru kļuvušajā monogrāfijā “Hitlera Vīne. Diktatora mācekļa gadi” ne ar vārdu nav pieminēta otra topošā diktatora – Staļina – paralēlā, kaut arī neilgā uzturēšanās un darbošanās Austroungārijas impērijas galvaspilsētā. Skopi, bet tomēr šis fakts ir atspoguļots fundamentālajā angļu vēsturnieka Alana Buloka 1991. gadā publicētajā pētījumā “Hitlers un Staļins. Paralēlās dzīves”.

Līdz šim nav kopsakarībās noskaidrota un savietota arī citu visas pasaules, Baltijas un Latvijas likteņus ietekmējušu un noteikušu personu sinhronā klātbūtne un savstarpējā saskare toreizējā Vīnē. Ar informatīvi nepiepildītu konstatējumu vien, ka Vīne 20. gadsimtā ir bijusi “diktatoru (Hitlera, Staļina, Trocka u. c.) degpunkts” – ko Rietumeiropā sāk izmantot tūristu pievilināšanai – vēl nemazām nepietiek.  Lasīt tālāk

December 3, 2012 Posted by | Staļins, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Atceras nogalinātos Krievijas latviešus

 jelgavniekiem.lv

Lai gan parasti Latvijā dažādas piemiņas un atceres dienas tiek atzīmētas visai plaši, decembra pirmā svētdiena diemžēl atstāta novārtā, lai gan ar to saistīta vairāku desmitu tūkstošu latviešu arestēšana un tai sekojoša nošaušana. Šogad Jelgavā 1937. un 1938.gadā Krievijā nogalinātos latviešus, noliekot ziedus pie piemiņas akmens Svētbirzē, godināja Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) Jelgavas nodaļas aktīvisti.

«Mēs atceramies komunistiskā genocīda upurus, kas no Latvijas tika aizsūtīti uz Sibīriju, taču nepelnīti aizmirsti tie Krievijā dzīvojošie tautieši, kas kļuva par komunistiskā genocīda upuriem. Ilgu laiku mēdza uzskatīt, ka tolaik tika iznīcināti Ļeņina piekritēji, taču vēsturnieki ir pierādījuši, ka tā tas nav, un mēs vēlamies dziļi noliekt galvas to priekšā, kas svešā zemē centās saglabāt latviešu kultūru un kas par to saņēma sodu,» pastāstīja LSDSP Jelgavas nodaļas vadītājs Jānis Čevers.

Svētbirzē, kur ir izvietotas piemiņas plāksnes izsūtījumā bojā gājušajiem latviešiem, svētdien ziedi gūla arī piemiņā par tiem, kuru dzīvības izdzisa daudzviet Krievijā. LSDSP Jelgavas nodaļas aktīvists Pēteris Miļūns piebilst, ka šo atceres dienu kalendārā iekļāva tikai pateicoties vēsturnieces un kādreizējās Saeimas priekšsēdētājas Ilgas Kreituses pamatotajiem vēsturiskajiem pētījumiem.

1937.-1938.gada genocīda pret Krievijas latviešiem precīzs upuru skaits nav zināms, jo šis noziegums nav juridiski izmeklēts un vainīgie nav saukti pie atbildības. Tiek lēsts, ka, saucot par iespējamiem Latvijas spiegiem un buržuāziskā dzīves veida propagandētājiem, 1937.-1938.gadā Krievijā tika arestēti apmēram 25 000 latviešu. 22 360 no viņiem aizmuguriski notiesāti «pēc sarakstiem». 74% notiesāto – apmēram 16 573 cilvēkiem – tika piespriests nāves sods nošaujot. 1937.-1938.gadā Krievijā tika slēgta 121 latviešu skola, daudzas kultūrizglītības iestādes, izdevniecība «Prometejs», teātris «Skatuve», kā arī latviešu teātri Smoļenskā un Omskā.

Tika slēgti arī latviešu klubi un bibliotēkas, bet latviešu valodā izdotās grāmatas sadedzināja vai nodeva makulatūrā. Laukos tika likvidētas 372 latviešu kolonijas un kopsaimniecības, kurās bija ap 12 000 latviešu sētu.

December 2, 2012 Posted by | genocīds, piemiņa, PSRS | 1 Comment

Nošaut tāpēc, ka latvietis

Intervija ar vēsturnieku Jāni Riekstiņu par «nacionālajām operācijām»,
bērnu gulagu un denunciācijām.  NRA.

– Ik gadu decembra pirmajā svētdienā pieminam tā dēvētās «latviešu operācijas» upurus, kuri gāja bojā Padomju Savienībā 1937./1938. gadā. Operāciju organizēja Iekšlietu tautas komisariāts. Šodien, 75 gadus pēc traģiskajiem notikumiem, daudzi brīnās par «kārtējo sēru dienu».

– «Latviešu operācija» ir viena no divpadsmit nacionālajām operācijām, kas Padomju Savienībā tika sarīkotas lielā terora laikā. Pirmā operācija tika vērsta pret PSRS dzīvojošajiem vāciešiem, un tā notika 1937. gada jūlijā. Staļins šo operāciju ļoti stingri kontrolēja, nosakot Ježovam, kurš bija PSRS tautas komisārs, kā šī operācija jāorganizē. Tās laikā gāja bojā tūkstošiem vāciešu. Augustā Staļins sarīkoja «poļu operāciju», kas bija paraugoperācija: tika izstrādāti norādījumi par to, kas un kā jāarestē, uz cik gadiem un cik personas jāiesloga gulaga nometnēs, cik un kas jānošauj. Šai operācijai Ježovs izstrādāja arī motivāciju.

– Kāpēc padomju slepkavas nevarēja savu darbu padarīt, vienkārši revolucionārās sirdsapziņas mudināti?

– Toreiz Padomju Savienībā dzīvoja ļoti daudz poļu, un liels viņu skaits atradās PSRS armijas komandējošajās virsotnēs, daudzi strādāja ģenerālštāba izlūkošanas pārvaldē un Kominternē*. Līdz 30. gadu vidum Padomju Savienības galvenais potenciālais ienaidnieks bija Polija – atcerēsimies 1920. gadā notikušo Polijas un padomju Krievijas karu, kurā Krievija zaudēja. Poļi ir aģenti, kas darbojas Polijas labā – tā šo operāciju pamatoja Ježovs. Represēja aptuveni 140 000 poļu. Nākamajiem kārta bija harbiniešiem, Krievijas – Ķīnas dzelzceļa darbiniekiem. Bet «latviešu operācija» sākās 1937. gada novembrī ar Ježova telegrammu.

– Tajā rakstīts: «(..) Maskavā un virknē apgabalu atklātas ievērojamas spiegu – diversantu un nacionālistiskas, kontrrevolucionāras, Latvijas izlūkdienesta izveidotas latviešu organizācijas, kas saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. (..) Lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbību un sagrautu nacionālistiskās pretpadomju latviešu darbības PSRS teritorijā, pavēlu: 1937. gada 3. decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos arestēt visus latviešus, pret kuriem ir aizdomas par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību.» Latvieši padomju Krievijā bija mazākumtautība. Kāda vispār bija PSRS attieksme pret mazākumtautībām?

– Kopš 20. gadu beigām mazākumtautu diasporas tika uzskatītas par potenciālo piekto kolonnu. Padomju Savienība visu laiku gatavojās karam, galvenokārt – pret Poliju. Visi Tautas komisariāta ziņojumi un instrukcijas liecināja, ka visas mazākumtautības tiek uzskatītas par bīstamām, jo kara gadījumā katra darbosies savas valsts uzdevumā. Līdz 30. gadu sākumam PSRS nacionālā politika bija diezgan mērena: nacionālajās kolonijās padomju vara ļāva veidot savas – nacionālās – ciema padomes, izdot savus laikrakstus, atvērt skolas un organizēt kultūras pasākumus. Taču 30. gados sākās masveida kolektivizācija un politika mainījās radikāli: mazākumtautības kļuva par tautas ienaidniekiem. Bet latviesi tajā laikā PSRS varas struktūrās ieņēma visaugstākos valsts amatus.

– Aktīvisti tie latvieši tomēr bijuši. Ne pa žogmalēm vazājās, bet augstos amatos prata iesēsties. Izkalpojās?

– Nē, viņi tur nonāca sava izglītības un kultūras līmeņa dēļ, sasniedzot patiešām augstu stāvokli visās jomās, – viņi bija ne tikai izcili karavadoņi, bet arī spoži zinātnieki, lauksaimniecības speciālisti, drosmīgi jūrasbraucēji, talantīgi mākslinieki un diplomāti. Taču vienlaikus latvieši arī prata saglabāt savu nacionālo vidi.

– Vispirms izkāva augstajos amatos esošos latviešus?

– Jā. Vienu no pirmajiem – 1935. gada februārī – represēja padomju valsts saimniecisko darbinieku Ivaru Smilgu. Viņu nošāva 1937. gadā. 1937. gada martā aprīlī arestēja bijušo Kremļa komandantu Rūdolfu Pētersonu. Sakarā ar maršala Tuhačevska tā dēvēto militāri fašistisko sazvērestību tika arestēts Roberts Eidemanis, arestēja Tālo Austrumu Gaisa karaspēka priekšnieku Albertu Lapiņu, kurš izdarīja pašnāvību. Kad arestēja Eidemani, viņu smagi spīdzināja, taču viņš neatzina savu vainu un nenosauca nevienu latvieti kā līdzzinātāju, kaut gan viņa mocītāji mēģināja pierādīt, ka viņš ir militāro sazvērnieku organizācijas priekšgalā. Pēc tam kārta bija vienkāršajiem latviešiem, kuriem nebija nekāda sakara ne ar kādām organizācijām. Poļu operācijā bija izveidota vienkārša sodīšanas sistēma: līdz tam uz vietām izveidoja troikas (trijniekus), bet nacionālajās operācijās sodus sprieda dvoikas (divnieki). Līdzās Kara kolēģijai, kara tribunāliem, Sevišķajai apspriedei un troikām arestēto likteņu izlemšanā stājās ārpustiesas surogāts – dvoika, kur darbojās PSRS iekšlietu tautas komisārs Ježovs un PSRS prokurors Višinskis. Viņš kā valsts apsūdzētājs uzstājās falsificētajos politiskajos procesos. Višinskis aicināja: «Mūsu tauta prasa vienu: nospiediet nolādēto riebekli! Paies laiks. Nīstamo nodevēju kapi aizaugs ar nezālēm un dzelkšņiem, pārklāti ar godīgo padomju cilvēku mūžīgo nicinājumu. Mēs, mūsu tauta, arī turpmāk soļosim pa ceļu, kurš attīrīts no visiem pagātnes netīrumiem un draņķiem, ar mūsu mīļoto vadoni un skolotāju lielo Staļinu priekšgalā.» «Ceļa attīrīšanu» Ježovs un Višinskis veica, darbojoties dvoikā, bez lietas materiālu izskatīšanas vienā dienā piespriežot nāvessodu tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Vienā dienā nāvessodu piesprieda desmitiem, simtiem cilvēku. Uzšņāpa rezolūciju «rasstreļaķ!» (nošaut! – krievu val.), un lieta darīta. Ja kāds vēsturnieks lasīs pratināšanas protokolus, – neticiet tiem! Aviācijas majors Haralds Matisons (viņš izdzīvoja) vēlāk rakstīja, ka viņš izturējis līdz kādam 76. sitienam, un pēc tam jau bijis vienalga. Tikai neliela daļa nošauto un represēto bija augstu amatu cilvēki, lielākoties tie bija vienkārši cilvēki, kuru galvenā kopīgā pazīme bija – latvietis. Tā bija motivācija: nošaut tāpēc, ka latvietis.

– Vai 1937./1938.gada represijas var uzskatīt par etniskajām tīrīšanām?

– Jā, PSRS nacionālajām operācijām var piemērot nosaukumu «etniskās tīrīšanas». Nacionālās kopienas bija organizētas, un šajos veidojumos bija arī nacionālais gars. Pēc tā dēvētā Lielā tēvijas kara Molotovs pat atzina: ja 1937./1938.gadā nebūtu izkauta piektā kolonna (nacionālo minoritāšu izskatā), tad vācieši Padomju Savienību būtu sasituši lupatās. Tā, protams, ir demagoģija.

– Bet kas notika ar represēto ģimenes locekļiem? Bija taču arī bērnu gulags, kur tika ieslodzīti «tautas ienaidnieku» bērni.

– Bija speciālas IeTK pavēles un instrukcijas par «tautas ienaidnieku» sievu represēšanu: ja vīrs bija nošauts, sievu aizsūtīja uz Karagandu, uz nometni ALŽIR**. Parasti viņas tika notiesātas uz pieciem līdz astoņiem gadiem. Pēc atbrīvošanas daudzas no viņām atbrauca uz Latviju, bet režīma pilsētās Rīgā, Liepājā un citās viņas dzīvot nedrīkstēja. Instrukcijas bija arī attiecībā uz bērniem: zīdainīšus atdot vietējām tautas izglītības un veselības nodaļām, lielākos nogādāt bērnunamos, bet piecpadsmit un sešpadsmit gadus vecus pusaudžus nodēvēja par sociāli bīstamiem un nosūtīja uz gulaga kolonijām, kas atradās blakus pieaugušo ieslodzījuma vietām. Tur viņus sakropļoja gan morāli, gan fiziski. Bērniem lika atteikties no tautības, vecākiem un uzvārda. Bērnus asimilēja tik drastiski, ka viņi diez vai pēc tam atcerējās, ka ir latvieši.

– Vai Staļins nesaprata, ka šis lielais terors ir gaišāko prātu iznīcināšana? To prātu, kas patiesībā vajadzīgi jebkurai valstij, arī tik vājprātīgai kā PSRS.

– Negribu vēstures notikumus reducēt uz vienu cilvēku. Staļinam tika nesti «nopratināšanas protokoli», un viņā veidojās priekšstats, ka valsts ir pilna ar ienaidniekiem un visi tie, kuri ir mazākumtautību pārstāvji, spiego un grauj Padomju Savienību. Tādu priekšstatu vajadzēja radīt arī tautas masās: uz tām propaganda iedarbojās graujoši. Kad nošāva maršalu Tuhačevski, Staļins izsūtīja uz rajoniem telegrammas, ka jāorganizē darbaļaužu atbalsta mītiņi. Masas tika nozombētas, lai stiprinātu vadoņa nemaldības mītu. Valstī valdīja drausmīga denunciāciju gaisotne: izmeklētājiem nevajadzēja īpaši saspringt, lai iegūtu kādas ziņas, jo visi ziņoja par visiem. Un tomēr arī toreiz latvieši bija ļoti dažādi – gan tādi, kas saglabājuši savu nacionālo garu, gan tādi, kas bija pārkrievojušies un pakļāvušies padomju zombēšanai. Bet tā jau ir cita raksta tēma.

November 30, 2012 Posted by | genocīds, gulags, nāves nometnes, PSRS, Staļins, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Latvijas PSR nevis saņēmusi palīdzību no Maskavas, bet bijusi tās tautsaimniecības donors

LETA. 2012. gada 17. novembris
Latvijas PSR, pretēji iepriekš apgalvotajam, nav saņēmusi dāsnu finansiālu palīdzību no Maskavas, bet gan bijusi visas Padomju Savienības tautsaimniecības donors, liecina Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja un Latvijas Zinātnes padomes locekļa Gata Krūmiņa veiktais pētījums.

Vēsturniekam, veicot pētījumu pēc Latvijas Bankas pasūtījuma par Latvijas ekonomiku padomju okupācijas periodā, Latvijas Valsts arhīvā starp Latvijas Bankas un Finanšu ministrijas dokumentiem izdevies atrast grāmatvedības atskaites par Latvijas PSR un PSRS budžetu ieņēmumu un izdevumu izpildi Latvijas teritorijā.

“Dokumenti skaidri apliecina, ka no Latvijas aizplūda ievērojami lielākas summas, nekā Latvijā tika ieguldītas,” sacīja Krūmiņš. Viņš līdz šim apkopojis datus par 15 pēckara gadiem, proti, laika posmā no 1946. līdz 1960.gadam. Šie dati liecina, ka no Latvijas teritorijā gūtajiem ieņēmumiem uz PSRS ir pārskaitīts par 13 miljardiem rubļu vairāk nekā no PSRS budžeta ieguldīts Latvijā, ieskaitot PSRS militāros izdevumus Latvijā jeb 16,5% no kopīgajiem Latvijas teritorijā iegūtajiem ieņēmumiem.

“Šajā laika posmā PSRS militāriem mērķiem Latvijas teritorijā iztērēja 22,7 miljardus rubļu, pieņemot, ka šī summa iztērēta Latvijas interesēm nelietderīgi, to var pieskaitīt jau minētajiem 13 miljardiem rubļu un kopā iegūt jau 35,7 miljardus rubļu,” bilda vēsturnieks.

PSRS militārie izdevumi 40.gados līdz pat 50.gadu vidum sasnieguši grandiozus apmērus un bijuši gandrīz trešdaļa no kopīgajiem Latvijas PSR un PSRS budžetu izdevumiem. Militārie izdevumi bijuši paslēpti zem budžetu sadaļas “sociāli – kulturāliem mērķiem”. Lielākos ieņēmumus no Latvijas teritorijas Latvijas PSR un PSRS budžetos guva no apgrozījuma nodokļa, kura lielākā daļa tika pārskaitīta uz PSRS budžetu. Aptuveni 10% no kopīgajiem ieņēmumiem nodrošināja degvīna tirdzniecība.

Patlaban daļa no vēsturnieka pētījuma rezultātiem ļoti koncentrētā veidā lasāma Latvijas Bankas tikko iznākušajā 90.gadu jubilejai veltītajā krājumā. Arī atsevišķi zinātnieki Krievijā nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem un patlaban pēc viņu lūguma Krūmiņš par šiem jautājumiem gatavo publikāciju krievu valodā ar cerību to publicēt Maskavā.

November 17, 2012 Posted by | PSRS | Leave a comment

Piešķir 10 000 latu PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijas atjaunošana

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija otrdien atbalstīja priekšlikumu nākamgad piešķirt 10 000 latu, lai atjaunotu PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai izveidotās komisijas darbību.

Iepriekš Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja Ruta Pazdere stāstīja, ka aptuveni pirms mēneša atkal ir nosūtīta vēstule Ministru prezidentam, kurā lūgts nākamgad paredzēt finansējumu komisijai vismaz 10 000 latu apmērā, taču atbilde joprojām nav saņemta. Okupācijas izpētes biedrība šo vēstuli nosūtījusi arī Saeimai, un deputāti atbalstīja šo līdzekļu piešķiršanu. Diskusijas šis ierosinājums neizraisīja.

Vēstulē Saeimas komisijai tiek norādīts, ka PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai izveidotā komisija darbojās līdz 2009.gada 1.augustam, kad krīzes dēļ tās darbība uz laiku tika apturēta. Patlaban ekonomiskā situācija mainījusies, tāpēc biedrība vērsusies ar lūgumu piešķirt finansējumu komisijas darbības atjaunošanai. Vēstulē tiek norādīts, ka arī tieslietu ministrs Jānis Bordāns (VL-TB/LNNK) apliecinājis, ka komisijas darbības atjaunošanai neesot nepieciešami jauni tiesību akti, jo esošie ir spēkā, un ir tikai jāatjauno darbs, piešķirot komisijai nepieciešamo finansējumu.

Kā ziņots, Bordāns iepriekš paudis atbalstu iecerei atjaunot PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai izveidotās komisijas darbību. Tieslietu ministrija (TM) uzskata, ka šī komisija juridiski nav zaudējusi savu darbības spēku un tas esot gribas jautājums, vai turpināt komisijas izpētes darbu. Iepriekš, aprēķinot iespējamos iekšzemes kopprodukta (IKP) ieguvumus, ja nebūtu PSRS okupācijas, komisija secinājusi, ka Latvijas IKP zaudējis vairāk nekā simt miljardus latu.

Šī komisija 2005.gadā tika izveidota PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai. Kā ziņots, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija otrdien izskatīja priekšlikumus nākamā gada budžeta projektam. Pieņemt budžetu plānots Saeimas plenārsēdē ceturtdien, 15.novembrī.

November 13, 2012 Posted by | Okupācija | Leave a comment

Juris Taškovs. Es biju ziņotājs

Pārpublicēta daļa no raksta. Pilns raksts lasāms vietnē Laikmeta zīmes

http://www.laikmetazimes.lv/2012/11/12/juris-taskovs-biju-zinotajs/

„Es saprotu, ka no manis gaida, lai par čekas pe­riodu pastāstītu kaut ko briesmīgu, bet es varu pa­teikt tikai to, ko zinu. Paldies Dievam, ka zinu tik vien…” – saka Juris Taškovs. „Ar šo interviju es gribu parādīt, ka Dievs cilvēku var iz­mainīt ļoti radikāli.” – Kā Saulu, kas kļuva par Pāvilu? – jautāju. „Jā, šodien es jūtos kā tāds maziņš Pāvils. Ne­zinu, vai esmu efektīvs kā Pāvils. Es nebiju pārāk efektīvs kā Sauls, lai gan sava laikmeta situācijā tas nebija mans nopelns, bet vienkārši apstākļu sagadīšanās, ka kāds netika sacirsts vai pakārts. Tagad da­ru to pašu, ko Pāvils pēc sastapšanās ar Dievu – uz­drošinos stāstīt tikai to, ko Jēzus ar mani ir izdarījis. Tas patiesībā ir pats galvenais.”

****

- Bērnībā man nebija racionālas laika izjūtas, likās, ka pēc 30 gadiem būšu gandrīz vai miris. Man diezgan agri tika uzlikti fiziski ierobežojumi. Pirmajā klasītē biju teicamnieks un man bija ļoti liela tendence uz lielīšanos, pašpārliecinātību un lepnību. Sliktākais, ka šī lepnība tika veicināta. Bērnībā dzirdēju tādus tekstus: tu redzēsi, ka pasaule ir pilna ar muļķiem, ļoti maz ir gudru cilvēku utt. Pavirši ņe­mot, tā ir taisnība, taču man netika paskaidrots – kādēļ. Mani vecāki bija kristīti un iesvētīti, bet bailes viņiem bija aizplīvurojušas acis. Es nepār­metu viņiem. Jo redziet – ja es mūžu būtu baudījis baltā kaklasaitē, man nebūtu tās pie­redzes, kas šodien. Man ir ļoti grūti sevi novērtēt no augšas – no Dieva skatupunkta, bet es domāju, ka ma­nai pieredzei ir ļoti liela nozīme.

Ja man bērnībā būtu atstātas visas fiziskās spējas, nezinu, kur šodien būtu – droši vien ne vairs starp dzīvajiem. Es pārcietu vairākas traumas. Skolā mani sita visi, kam nebija slinkums. Dabūju trīs nelielas galvas traumas, bet ceturto – pavisam lielu. Neizgulēju sma­dzeņu satricinājumu, bet pēc kāda laika sākās epilepsijas lēkmes – naktī un tikai miegā. Atmiņa kļu­va arvien sliktāka, tādēļ arī sliktāk sāku mācīties. No teicamnieka dažu gadu laikā pārvērtos par huligānu un tā saukto slikto puisi – ja skolā kaut kas bija noticis, tūlīt meklēja mani. Lielākoties tas bija trāpīts desmit­niekā.

Mājās no­skaņojums bija tāds, nu sacīsim – sociāldemokrātisks. Jo tēvs Ulmaņa laikos bija nabadzīgs strādnieks, māte – ne visai bagāta saimnieka meita. Viņi nejūsmoja par agrāko Latviju. Tomēr, kad ienāca krievi, sākās zagšana, dzeršana un, atvainojiet, kakāšana uz pakšiem. Vārdu „bardaks” es dzirdēju katru dienu. Biju nedaudz nacionāli noskaņots, jo sapratu, ka Padomju Savienība – tas ir bezperspektīvi.

Sadarbību ar Valsts Drošības komiteju (VDK) sāku, lai atriebties visiem pāridarītājiem. Vienlaikus īstenoju jau no 15 gadu vecuma nēsāto ideju, kas man radās pēc OBHSS uzbrukuma manam tēvam fotogrāfam – ja ar ienaidnieku nevar tikt galā citādi, jāmēģina iedraudzēties. Protams, kad piedāvāju savus pakalpojumus VDK, biju arī apgarots ar ideju par PSRS uzlabošanu, taču pie viena piedomāju, kā nošaut vi­sus zaķus uzreiz – izmainīt apkārtējo vidi, pasargāt sevi no padomju dumjībām, nodrošināt sev augstu dzī­ves standartu, runāt to, ko domāju, un vienlaikus – atspēlēties visiem ienaidniekiem. Es jau negāju pie noziedzniekiem, es gāju pie čekistiem, jo biju iedomājies, ka tā ir visspēcīgākā un visietekmīgākā organizācija. Manī bija arī kaut kāds azarts, mednieka in­stinkts.

„Stučīju” ar vēsu prātu – vienkārši krāvu plauk­tiņā ziņojumus vienu pēc otra. Pieļauju, ka 12 sadar­bības gados esmu aprakstījis apmēram 1000 loksnes papīra. Tie ziņojumi pēc dziļākās būtības bijā neitrāli. Kad sāku rakstīt par cilvēkiem, ko biju ienīdis, pēkšņi sapratu, ka melot nedrīkstu. Es neko neparā­dīju tādā gaismā, lai cilvēks ciestu tāpēc, ka viņš man nepatīk. Apzinājos, ka nekādu kaitējumu nevienam nenodaru, jo ar īstiem pretpadomju aktīvistiem, kuru likteņus patiešām varēju būtiski ietekmēt, man nekad neiznāca darīšana – tādu Jēkabpilī vienkārši nebija. Protams, ja būtu bijuši, es būtu darījis visu, lai viņus „atmaskotu”. Vēl vairāk – pieļauju, ka gadījumā, ja man būtu piedāvājuši, būtu arī kādu noga­linājis. Pēc kā es to spriežu? Bērnībā man bija tieksme parādīt savu spēku – esmu nogalinājis ļoti daudz dzīvnie­ku. Esmu sitis tūkstošiem varžu, kāvis kaķus un balo­žus. Patiesībā esmu darījis drausmīgas lietas. Tāpēc nedaudz saprotu to puisi, kas meitenei Ziepniekkalnā iedūra 40 reizes. Viņš vienkārši tajā brīdī bija ļaunā gara vadībā. Es arī biju…

1978. gadā saņēmu uzdevumu iekļūt Jēkabpils tā sauktajā farcovščiku (pagrīdes tirgotāji, spekulanti) vidē, kas apgrozījis glābšanas stacijā. Šī stacija „glāba” ieinteresētās personas no PSRS pastāvošās likumdošanas, kas ierobežoja vēlmi nestrādāt „sabiedriski derīgu darbu”. Darba paša par sevi tur nebija, un arī nākt uz darbu nevajadzēja, jo algu atdeva stacijas priekšniekam. Kopš 1980. gada arī es strādāju šajā stacijā. Sāku ražot tajā laikā pieprasīto džinsu apģērba furnitūru, apmēram 16 nosaukumus. Protams, ātri kļuvu populārs un ieguvu iesauku „Miljonārs”, pēc kuras daži mani pa­zīst vēl šodien. Divos gados sakrāju apmēram 140 000 rubļu.

1980. gadā tiku uzaicināts uz nelegālu videoseansu kaimiņu dzīvoklī. No pagrabā iekārtotā tele­fona piezvanīju un uzaicināju arī VDK biedrus. Viņi kopā ar miličiem atbrauca tieši uz pornogrāfiskās fil­mas labākajiem kadriem. Tas ir viens no „darbiņiem”, kuru nostrādāju perfekti pēc savas iniciatīvas un nemaz ne­nožēloju, jo pret pornogrāfiju un citām sātaniskām iz­pausmēm būtu gatavs strādāt arī šodien, jautājums tikai – ar kādām metodēm.

Tāda īsta cīņa pret organizēto noziedzību tomēr ne­sanāca, jo pēc sava attīstības līmeņa atšķīros no šīs publikas – tie mani nepieņēma, par ko es īpaši nepārdzīvoju. Lai varētu vieglāk sniegt informāciju mi­licijai, nodibināju personīgus kontaktus ar Jēkabpils milicijas priekšnieku P. Sniedzu viņam svarīgu infor­māciju par tajā laikā pilsētā pazīstamāko „bandītu” K.S. Tā netika izmantota. Beigu beigās P. man pateica: „Juri, tu esi pārāk godīgs!” Jāteic, ka ar to milicija mani zaudēja uz visiem laikiem.

Vairākkārt izteicu priekšlikumu uzpirkt nelegālos ieročus, tā panākot, ka man noziedznieku aprindās izveidotos atbilstoša autoritāte un no aprites pazustu ieroči. VDK šo ideju neatzina, laikam baidījās no lie­ka trokšņa un nesaskaņām ar miliciju. Neraugoties uz to, vairākus šaujamieročus nopirku un atdevu čekis­tiem. Kuriozākais bija tas, ka mans tēvs iegādājās skrošu pistoli. Būdams pārliecināts, ka VDK agri vai vēlu to uzzinās, jo dzimtajā ciematā bija vēl kāds man nezināms aģents, es pistoli atpirku un atdevu čekistiem, šoreiz anonīmi – nenosaucot ne­vienu vārdā. Šī mana VDK darbības epizode pēc būtības bija pozitīva, bet ir daudz reižu dzirdēts par vienkāršo veidu, kā sabojāt mucu medus – ar karoti darvas. Patiesībā ir vēl viens, daudz vienkāršāks paņēmiens, kā to izdarīt – vajag pārliecināt biti vākt asfalta izgarojumus. Jo centīgāka bite, jo jūtamāks rezultāts.

Bija gadījums, kad pēc savas iniciatīvas 18. novembra naktī sēdēju slēpnī pie Jēkabpils katlu mājas un gaidīju, vai kāds nevilks sarkanbaltsarkano karogu. No manis neviens to neprasīja, lūdza tikai no rīta agrumā novākt proklamācijas, ja tādas ieraugu. Biju bruņojies ar raķešu pistoli, kurā ielādēts plasti­līns, un gatavs šaut. Kā izrādījās vēlāk, šāviens ar šādu plastilīna lādiņu var izsist neregulāru caurumu biezā finierī vairāku soļu attālumā.

Man vairākas reizes tika uzsvērts, ka es ne­drīkstu runāt par pretvalstiskiem jautājumiem, lai cilvēkus izprovocē­tu. Runā, bet nevienu neprovocē! Tas man nepārprotami tika pateikts, jo es biju gatavs uz visu. Es gribēju spēlēt uz visu banku. Patiesībā viņi mani visu laiku bremzēja, jo zināja, ka biju taisījis ieročus. Do­māju, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņi mani pieturēja 12 gadus. Aģents sevi normāli iz­šauj pa diviem gadiem, ja vien viņš nav kaut kāds speciālas ietekmes aģents. Viņi vienkārši mani baidī­jās atstāt bez uzraudzības, jo es varēju sastrādāt kaut ko ļoti radikālu. Ja es tajā laikā kaut ko būtu zinājis par Liteni vai Centrālcietuma kapiem un būtu nonā­cis nacionāli noskaņotu cilvēku ietekmē, droši vien būtu laidis no sliedēm vilcienus. Man vajadzēja radikālas darbības.

Diemžēl jāpiemin arī gadījums, kurš no šā brīža skatupunkta man nepatīk visvairāk. Apmēram 1989. gadā biju izdomājis ražot metāla krustiņus. Piedāvāju tos Rubeņu katoļu draudzes mācītajam. Viņš atteicās ielaisties veikalnieciskos darījumos. Paldies Dievam, jo VDK manu ideju gribēja attīstīt līdz mācītāju iesais­tīšanai valūtas operācijās, kā sekas būtu ļoti nopietnas.

Iesaistoties Vides aizsardzības klubā (VAK) daudz domāju par ekoloģiju, jo dabas sacūkošana man nebija patikusi nekad. Cik atceros – ekoloģiskai do­māšanai mani pievērsa padomju propaganda, parā­dot slikto ekoloģisko stāvokli „pūstošajos Rietumos”. Tomēr ātri vien sapratu, ka VAK darbībā dabas aizsardzībai ir ārkārtīgi maza loma, ka tā ir disidentu kopa. Man tas patika, jo visu mūžu dzirdot tēva septiņreiz dienā nolādēto „krievu bardaku”, es, protams, neva­rēju būt īsts padomju patriots. Tajā pašā laikā es nepieļāvu domu, ka di­sidentus drīkstētu izlaist ārpus kontroles. Tā nu es biju efektīvs kluba biedrs, kurš visu laiku akcentēja mērķtiecības un kārtības nozīmi amorfajā VAK masā, un vienlaikus – efek­tīvs VDK aģents.

Biju pieteicies izgatavot kluba bied­riem identifikācijas kartes. To kopijas, protams, atra­dās K. Eihmaņa (Rīgas rajona VDK nodaļas vadītājs) skapī. Kas ar 2500 apliecību īpašniekiem būtu noticis au­gusta puča uzvaras gadījumā, varu tikai minēt, taču jādomā, ka būtu sev nodrošinājis vietiņu kādi no elles karstākajiem sektoriem. Tajā pašā laikā ienesu kluba darbībā kaut nedaudz regularitātes, jo tur valdošais juceklis mani tracināja. Interesanti, ka no VDK praktiski nesaņēmu norādījumus, ko darīt. Manas „ekoloģiskās” iniciatīvas – aplīmēt visas atkritumu kastes ar lozungiem „Turi tīru Latviju!” un izveidot grupu, kas ar Kanādas latviešu dotajiem do­zimetriem pētītu radioloģisko situāciju Latvijā, ne­guva VAK biedru atsaucību un mazināja manu interesi par šo organizāciju.

Aktīvi piedalījos arī pret Slokas celulozes fab­riku vērstajās demonstrācijās – zīmēju plakātus, pusle­gāli noorganizēju skrejlapu drukāšanu latviešu un krievu valodā, kurās VAK vārdā aicināju apzināties postu, ko nes Slokas CPK. Čekistiem to iztēloju kā veiksmīgu operatīvu darbību. 1988. gada pavasarī jaunieši no VAK gribēja aizdedzināt lielos papīrmalkas krājumus fabrikas teritorijā. VDK to bija uzzinājusi. Man jautāja, ko varētu darīt šādas rīcības novēršanai. Ieteicu viņus nobiedēt. Izgatavoju pirotehnisku ierīci ar laika releju, novietoju fabrikas teritorijā un uzaicināju vienu no aktīvākajiem VAK biedriem noskatīties fabrikas dedzināšanas ģenerālmēģinājumu. Kad vēlu vakarā ierīce ar lielu liesmu un troksni uzsprāga, no fabrikas teritorijas atskanēja šāvieni un kliedzieni. VAK jauniešiem aktīvi palīdzē­ju „secināt”, ka teritorija ir ļoti rūpīgi apsargāta un kaut ko sākt būtu bīstami. Viņi, protams, nezināja, ka šā­vēji ir čekisti, kuri dežurēja 20 metru attāluma ar ūdens spaiņiem un ņirgādamies šāva gaisā. Par minē­to operāciju ar S. Zukuļa (tolaik VDK vadītājs) personīgu pavēli tiku apbalvots ar 250 rubļu lielu prēmiju. Ko no tā var secināt? Manuprāt, VDK no perestroikas bija manāmi apjukusi un nodarbojās ar „mušu ķeršanu”, t. i., rosīgas darbības imitāciju. Operācijas, kuras pēc būtības nepārspēja miskastes iznešanu, tika parādītas kā svarīgas operatīvas darbības.

No VAK darbības attā­linājos 1990. gadā. Iemesli bija vairāki. Viens no pēdējiem „darbi­ņiem”, ko paveicu, bija Zaļās parti­jas dibināšanas konferences ierakstīšana speciālā diktofonā. Attiecības ar Jēkabpils VDK nodaļas vadītāju I. R. uzturēju līdz pat pēdējam brīdim, jo cilvēciski „bēgošas žurkas” loma man nebija pieņemama. Uzskatīju, ka nākotnē šie cilvēki būs kaut kādās policejiskās struktūrās un es varēšu caur viņiem kaut ko darīt pret noziedzīgo pasauli. Skan naivi, taču, kā krievi saka: pēc kara visas bābas gudras! Biju kā staigā­joša videokamera ar nosaukumu „sevišķi svarīgs aģents Jēkabpils rajonā”. Par šo sevišķo svarīgumu gan uzzināju tikai ne­sen.

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla „Tikšanās” 2004. gada marta un aprīļa numuros.
© Maira Ošeniece. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmavotu obligāta.

November 12, 2012 Posted by | KGB, PSRS sabrukšana, Vēsture, čeka, čekisti | Leave a comment

Gunta Kalmes grāmatas “Pēdas. Mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi” prezentācija


Otrdien, 13.novembrī plkst.17:00 Kara muzejā notiks mācītāja Gunta Kalmes grāmatas “Pēdas. Mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi” atvēršanas svētki. Šī grāmata turpina G.Kalmes iepriekšējās grāmatas “Durvis uz mājām. Mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi” tēmu – mūsu tautas identitāte 20. gadsimta vēstures griežos.

Mācītāja Gunta Kalmes jaunajā grāmatā “Pēdas. Mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi” īpaša uzmanība pievērsta Latvijai šodienas globalizētās pasaules apstākļos. Par latviešu tautas vēsturi bieži runā kā par grūtību, ciešanu un apspiestības vēsturi. Šī grāmata, galvenokārt, ir par latviešu izturētspēju, pretestības un gara spēku un to avotiem Dievā.

“Guntis Kalme uzrakstījis oriģinālu un diskusijas rosinošu grāmatu. Tā saista uzmanību ar Latvijai un latviešu tautai izvirzīto problēmu un atziņu nozīmību. Autoram ir visai skaidrs redzējums, kas šodienas situācijā jādara, lai mēs varētu nosargāt savas pamatvērtības – nacionālo valsti, latviešu identitāti un savu izpratni par vēsturi.” – tā par jauno grāmatu saka Inesis Feldmanis, Dr. habil. hist., Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.

Savukārt, Roberts Kolbs, mācītājs, Dr. hist., Konkordijas Semināra Misijas institūta direktors, St. Luisa, ASV, novērtē mācītāja G.Kalmes aicinājumu rūpēties arī par savas tautu: “Latviešu tautas vēsturē mācītājiem ir bijusi nozīmīga loma valodas, kultūras un pašapziņas saglabāšanā un attīstīšanā. Guntim Kalmem ir mācītāja aicinājums ar Dieva vārdu rūpēties ne tikai par savu draudzi un konfesiju, bet arī par savu tautu un tās identitāti, kas uzskatāmi parādās šajā grāmatā.”

“Teologs un domātājs G.Kalme atgādina, ka mūsu pamatvērtības ir latviešu valoda un Latvijas Republikas valstiskuma nosargāšana. Šodienas globalizētajā pasaulē latviešu valoda, kultūra, vēsturiskā atmiņa, nacionālā identitāte tiek ignorēta vai no tās tiek ieteikts pat atteikties. Lai Latvija arī nākotnē pastāvētu kā nacionāla valsts, mums, latviešiem, jābūt tautai ar augstu pašapziņu, – šī G.Kalmes atziņa atgādina to, ka pat vistumšākajos un grūtākajos laikos latviešos ir dedzis pašlepnums, spīts un drosme. Šī atziņa arī atgādina, ka par savu tautu un savu zemi latvietis ir cīnījies vienmēr, kad pavērusies kaut visniecīgākā iespēja. 1918. gada 18. novembrī, nodibinot Latvijas Republiku, stiprie, gudrie un dedzīgie latvieši bija izcīnījuši savu valsti.” – atzinību par G.Kalmes jaunās grāmatas vēsturisko nozīmi – atgādinot valsts pamatvērtības, izsaka Ritvars Jansons, Dr. hist. Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas kurators.

Ilmārs Knaģis, politiski represēts 1941. un 1949.gadā, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ir pateicīgs par Gunta Kalmes darbu: “Lai mūsu tautas vēsture, pārdzīvojumi un ciešanas neaizietu nebūtībā, ir svarīgi notikumu pieraksti, katrs vārds tautas piedzīvotā atcerei un apcerei. Tādēļ grūti pārvērtēt šo mācītāja Gunta Kalmes darbu. Kaut būtu vairāk šādu grāmatu!”

November 9, 2012 Posted by | grāmatas | Leave a comment

Vēsturnieka atbildība par vēsturi: nacionālo identitāti konstituējošais aspekts

Vēsturē ir folklorizējušies teicieni: “No vēstures jāmācās”, “Kas valda pagātni, tas valda tagadni (nākotni)” u. tml. Visbiežāk tie netiek dziļāk analizēti. Šis referāts vēlas ieskicēt to būtisko nozīmi saistībā ar vēsturnieka ētiku.

Vēsturnieka darbs ir ne tikai pētniecība per se, bet tas arī būtiski ietekmē nācijas paštēlu, identitāti, tāpēc vēsturniekam līdzās akadēmiskajai ir arī īpaša ētiskā slodze, jo vēsture ir mūsu cilvēcības atskaites punkts. Jebkura atskaite ir piesaiste, samērojamība, attiecība. Morālas atskaites gadījumā tā kļūst par atbildību.

I Pagātnes un tagadnes saikne

Pagātne ir būtiski saistīta ar tagadni. Vēsture ir nozīmīgs kolektīvās identitātes avots. Uz jautājumu “Kas mēs esam?” ir iespējams atbildēt, vispirms atbildot uz jautājumu “No kurienes mēs nākam?”.

Subjekta pašapziņai (tagadne) ir būtiska saikne ar atmiņu (vēsture), jo tikai atmiņa nodrošina kontinuitātes apziņu. Īpaši nozīmīgi tas ir kolektīvās identitātes gadījumā. Kolektīvā atmiņa nav homogēna, bet ļoti strukturēta. Vēsture ir kas vairāk par skaitļiem un datiem. Tā vispirms ir par cilvēkiem, par to, kas viņiem ir svarīgs, par to, ko viņi mīl, ienīst, ko gatavi ziedot vai spiesti upurēt. Šādu vēsturi mēs rakstām katrs sevī, ar to, ko notikušais mums katram nozīmē kā cilvēkam, latvietim un Latvijas pilsonim. To rakstām ne tikai uz papīra, bet arī savā sirdsapziņā. Tāpēc kolektīvās identitāti veidojošiem, uzturošiem, aizstāvošiem akcentiem ir būtiska nozīme. Kopīga vēsturiskā pieredze kā cīņa par kopīgām vērtībām ir viens no būtiskajiem nāciju veidojošajiem aspektiem. Uldis Ģērmanis (1915-1997) to kopsavelk šādi: “Latviešu tauta cieta lielus zaudējumus gadu simteņu ilgajās cīņās, bet viņa nepadevās un izturēja. Tāpēc ir gods būt par šīs tautas locekli. Mūsu uzdevums .. ir cīnīties par mūsu tautas pastāvēšanu un viņas tiesībām. Šī cīņa ir mūsu laime, jo dod mērķi mūsu dzīvei. Nelaimīgi ir cilvēki, kam nav šādu lielāku mērķu.”

Pagātne ir principiāli nemaināma, tas sniedz identitātei un tās apziņai stabilitāti mainīgajā laiktelpā. A. Čaks “Mūžības skartajos” šo saistību starp pagātni, tagadni un nākotni tautas identitātē parāda kā spēku, kas spēj piedalīties un pārsniegt tagadnes spēka rezerves:

“Un, kad jūs kritīsiet, dzīvie, ..
mēs, mirušie, celsimies otrreiz
un stāsimies jūsu vietā.”

Vēsture noenkuro mūs savā nemaināmībā. Mēs lielā mērā dzīvojam uz pagātnes rēķina, no tās smeļoties lieluma, dižuma, izcilības u. c. vērtību paraugus. Tieši vērtību dēļ vēsturei ir ne tikai informatīva, bet transformatīva, tautas identitāti konstituējoša funkcija: “Pietiek atņemt tautai tās varoņu kultu, lai tai atņemtu uzticību sev, ticību nākotnei un to pakļautu neatvairāmai bojā ejai; jo varoņu kults ir viens no tautas dziļākiem dzīvības avotiem.” Tāpēc vēsture ir nācijas milzīgs garīgi morālo spēku veidojošs potenciāls, kuru katrai nākamajai paaudzei ir iespēja un pienākums aktualizēt, lai nodrošinātu ilgstamību savā laiktelpā.

Vēsture tās kolektīvās identitātes veidošanas būtiskā iespaida dēļ ir iesaistīta kā arguments arī kolektīvo identitāti iespaidojošos notikumos tagadnē, jo, lai arī vēsture kā pagājība ir nemaināma, tās uztvere gan. Tāpēc vēsture nespēj būt “tikai vēsture”, bet vienmēr tiek izmantota nemitīgajā “karā par vēsturi” (John Keegan). Attiecībā uz mums tas nozīmē, ka, tā kā mums joprojām ir svarīgas tās vērtības, par ko savulaik cīnījās mūsu tautieši, un tā kā ģeopolitiskā attieksme no austrumiem principā palikusi tā pati – impēriski šovinistiskā, tad, redzot šodienas propagandas kara reālijas, jāsecina, ka beigusies tikai militārā, ne principu un vērtību cīņa. Tā nav nejaušība, bet likumsakarība.

II Vēsturnieka atbildība par pētīšanas procesu

Vēstures pētniecība būtiski iesākas vēl pirms paša pētījuma, pētniekam ieņemot apzinātu vai līdz galam neapzinātu pieņemošu vai noraidošu attieksmi pret patiesību kā vērtību. Patiesība pēc savas būtības ir invarianta, tai attiecībā pret pētnieku ir pārpersonisks raksturs un autoritāte. Patiesībai ir eksistenciāls raksturs, tādēļ tā uzrunā pētnieku kā personību, viņa sirdsapziņu, tādēļ tai ir nozīmīga ētiska funkcija. Izvēle starp patiesību un patiku, kas pieder pie katra cilvēka ētiskajām pamatizvēlēm, veido personības ētiskos atribūtus. Piederība, vai ne-piederība patiesībai aktualizējas brīdī, kad cilvēkam palikšana patiesībā nozīmē nepieciešamību no kaut kā atteikties vai kaut ko zaudēt. Tas var nozīmēt kaut ko neiegūt vai kaut ko zaudēt (karjera, izdzīvošana, komforts, drošība). Šī pamatizvēle iniciē patiesības centrtieces vai centrbēdzes spēku. U. Ģērmanis, analizējot latviešu kolaborācijas vēsturi, secina: “Jebkāda aktīva kolaborācija ar .. okupācijas režīmiem ir bīstama un kaitīga. Tā sagādā mums liekus zaudējumus, tā pazemo, kompromitē un demoralizē cilvēkus. Un tāpēc tā jau principā noraidāma.” Tā kā patiesībai ir ekskluzīvs raksturs, cilvēks nevar tai palikt piederošs daļēji, tad jebkurš apzināts kompromiss izraisa graujošu ietekmi gan uz personību, gan profesionālo kredibilitāti.

Vēsturnieks vispirms ir atbildīgs par pētnieciskā procesa korektu norisi, proti, par tā zinātniskās procedūras ievērošanu. Tā mērķis ir godīgs (iespējami), nevis objektīvs (neiespējami) pētījums. Tas nozīmē vispirms apzināties savu nosacītību. Kā sacīja vācu filosofs Vilhelms Diltejs (Dilthey, 1833–1911): “Pirmais vēstures zinātnes nosacījums ir sastopams faktā, ka es pats esmu vēsturiska būtne, ka tas, kurš pēta vēsturi, ir tas pats, kurš veido vēsturi.” Kā vienu no intelektuālās procedūras komplektiem var izmantot “Kritiskās domāšanas” skolas pārstāvja Ričarda Pola (Richard Paul) izvirzītos universālos intelektuālos standartus, t. s. “kritiskās domāšanas apli” un zinātniskā prāta atribūtus. Šajā procedūrā intelektuālie standarti – 1) skaidrība, 2) precizitāte, 3) nozīmīgums, 4) atbilstība, 5) dziļums, 6) loģiskums, 7) jēga, 8) plašums, 9) objektivitāte – tiek attiecināti uz katru no kritiskās domāšanas apļa elementiem: 1) mērķis, 2) jautājums, 3) atskaites punkts, 4) premisas, 5) idejas, 6) informācija, 7) interpretācija, 8) rezultāti, sekas.

Pētniecības procesā personības ētiskie atribūti pārveidojas zinātniskā prāta atribūtos: 1) intelektuālā pazemība, 2) intelektuālā neatlaidība, 3) intelektuālā autonomija, 4) uzticība intelektam, 5) intelektuālā godprātība, 6) intelektuālā empātija, 7) intelektuālā drosme. Ja šī akadēmiskā procedūra tiek veikta godprātīgi, tā vismaz kaut kādā mērā nodrošina pētījuma pareizību, jo zinātniskā prāta atribūti darbojas kā pētījuma patiesuma subjektīvais garants.

III Vēsturnieka atbildība par pētījuma gala rezultātu

Pētījumā nozīmīgākā ir secinājumu daļa, “sausais atlikums”. Tam jāspēj atbildēt uz jēgas jautājumu: “Nu un tad?” (“Nu un tad, ka tā notika?”, “Kādi secinājumi no notikušā jāizdara?” “Kā bijušais nosaka mūsu identitāti?” u. tml). Karls Jaspers (Karl Jaspers, 1883–1969) sacīja: “Kas es esmu, es mācījos no vēstures spoguļa.”

1936.14.01. likumā par Latvijas vēstures institūtu (LVI) teikts: “tā .. uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā.” LVI uzdevumu šodien var izteikt – kalpošana tautai kā vēstures subjektam, jo nacionālisms ir nācijas pašapziņas forma. Tā ir izpratne par sevi kā kolektīvu vienību, kas apdzīvo konkrētu teritoriju, kurai piemīt kopēja valoda, kultūra un to vieno kopēja vēsturiskā pieredze.

Par nacionālismu kā nepieciešamu tautas pašapziņas formu Tadeušs Puisāns (1918–2006) saka: “Latviešiem nav jākaunas no sava nacionālisma. Tas nav ne mesiānisks, ne imperiālistisks, salīdzinājumā ar lielo tautu nacionālistiskām tendencēm. Latviešu nacionālisms ir izveidojies, lai tauta aizstāvētu pati sevi pret uzbrukumiem no ārpuses, kuru nekad nav trūcis. Bez nacionālas apziņas nevar būt tauta, tas var būt tikai cilvēku bars. Latvijas vēstures masīvajās grāmatās šis tautiskā gara aspekts nav uzsvērts, atstājot visas tautas garīgo orientāciju, tā sakot, gaisā karājoties. Latviešu nacionālisms ir rietumniecisks savā izaugsmē un kā galvenais faktors tas pagrieza tautas garīgo seju prom no Austrumiem un pievienoja Rietumiem. Līdz ar to latvietim par to ir jārunā, lai tas varētu saprast pats sevi un likt saprast sevi arī citiem.”

Vēsture ir ne tikai bijušā izziņas krātuve, bet arī identitātes avots. Tāpēc pārdomu vērti ir Lindas Kaljundi un Kaspara Kļaviņa vārdi, runājot par Livonijas Indriķa hronikas lomu mūsu tautas identitātes izveidē: “Nav skaidra un viegla ceļa kā izvairīties no identitātes, kas rodas no nolieguma, .. balstoties uz neērtu kolonizētāja un kolonizētā perspektīvu vienību, kā arī uz sagrozošu kolonizatora diskursa pieņemšanu.” Ar Indriķi iesākas “svešās” identitātes uzspiešana mums. Tāpēc mūsu pašapziņa vēsturiski veidojās, no vienas puses – cenšoties atbrīvoties no “svešo” identitāšu aizbildnieciskuma (un zināmā mērā tāda tā turpinās joprojām), no otras – savu identitāti formulējot pozitīvi – mērķtiecīgi un kompetenti.

Vēsture ir apjēgta pagājība, t. i., tai tikuši uzdoti eksistenciāli (piem., klasiskie filosofiskās antropoloģijas) jautājumi un iegūtas identitātei nozīmīgas atbildes.

Vēsturē ir ne tikai mainīgie lielumi, bet arī invarianti, būtiskākais no tiem – cilvēka daba. Tātad, tie paši motīvi nosaka cilvēces rīcību tās pastāvēšanas vēsturē. To apzinoties, ir iespējams mācīties no vēstures. U. Ģērmanis par latviešu 20. gadsimta vēstures pieredzi secina: “Gan krievi, gan vācieši kā jau imperiālisti centušies mūs brutāli un nesaudzīgi izmantot saviem bieži vien nešķīstiem pasākumiem. .. Secinājums ..: visiem spēkiem vairīties ļaut svešiem kungiem mūs izmantot svešu mērķu labā. Arī ar pasaules lāpīšanu un cilvēces glābšanu mums nav jānodarbojas, bet jākoncentrē visi atlikušie spēki savas tautas un sabiedrības mērķiem un interesēm (charity begins at home). Mēs pārāk bieži esam bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji (sekmīgi un efektīvi), bet pārāk maz domātāji un plānotāji. .. Secinājums: vairāk plānot, aplēst, pārdomāt un organizēt, lai ar minimāliem spēkiem panāktu maksimālu efektu. .. Mūsu spēks nav un nevar būt kvantitātē, tāpēc tam jābūt un jāizpaužas kvalitātē. .. Pamatīgi un sistemātiski mums jāpētī ienaidnieka taktika un metodes, lai varētu rīkoties tā, kā to prasa aktuālais moments. Mums ir jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības .. Un mums reiz jāiemācās visas lietas .. izvērtēt no latviešu, nevis “svešo, gudro kungu” viedokļa.”

Apkopojot tikai vienas nacionālās pretestības grupas “Kursa” pieredzi, secinām:

1. par savu brīvību latviešiem ir nācies cīnīties katrā paaudzē, tāpēc būtiska ir pretestības stafetes tālāk sniegšana;
2. Dzimtenes mīlestības mērvienība ir upuris tās labā;
3. Dzimtene ir tās pilsoņu sirdsapziņas jautājums;
4. cīņas motīvu patiesums ir pārpersoniska rakstura, nereti balstīts Dievatziņā;
5. katrs pretestībai un cīņai nestais upuris ir pienesums uzvarai;
6. taisnība uzvar, bet tas notiek caur konkrētiem cīnītājiem.

Tiktāl par pētījuma tiešajiem rezultātiem – secinājumiem. Bez tiem ir arī sekas, kas ir pētījuma tālākais iespaids uz tautai nozīmīgiem jautājumiem un pētnieka paša sirdsapziņu. Pētījumu rezultāti – zinātniskie atklājumi, lappušu skaits, realizētie projekti, saņemtais honorārs – ir pārejoši, bet sekas ir daudz ilglaicīgākas vai nepārejošas, ar tām pētniekam var nākties dzīvot līdz mūža beigām.

Secinājumi

Vēsture bez ētikas var izrādīties pašmērķīga, tautai kā kolektīvās identitātes nesējai nevajadzīga, bet to konstruktīva sadarbība var dot būtiskus rezultātus nācijas pašapziņas izaugsmē. Vēsturnieka ētiskā atbildība patiesības, savas personiskās un akadēmiskās sirdsapziņas, kā arī tautas priekšā ir nozīmīga, jo viņš lielā mērā faktiski veido tautas paštēlu, pašapziņu.

Vērojot šī brīža Latvijas pamatnācijas identitāti veidojošos procesus, jāsaka, ka mūsu vēsturnieku iesaiste tajos ir kompetenta, bet vēl nepietiekami operatīva un intensīva. Šodien, latviešu nācijas apdraudētības apstākļos, ir nepieciešama daudz enerģiskāka un aktīvāka vēsturnieku līdzdaļa. Un viņiem ir, ko mums teikt. Ne velti Mārtiņs Luters (Luther, 1483–1546) savulaik sacīja: “Vēsturnieki .. ir visderīgākie cilvēki un labākie skolotāji, tā ka neviens nevar tos pietiekami godāt, slavēt un tiem pateikties.”

November 9, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: