gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Konference „Totalitārismi 20.gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze”

Valdis Kuzmins

29. aprīlī Rīgā, Latvijas Kara muzejā, Smilšu ielā 2, plkst. 9.30–17.00 norisināsies starptautiskā konference „Totalitārismi 20.gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze”.

Konference organizēta, sadarbojoties Polijas Republikas vēstniecībai Rīgā, Latvijas Vēsturnieku komisijai un Polijas Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūtam un piedaloties abu pušu vēsturniekiem. Konferences primārais mērķis ir atspoguļot Latvijas un Polijas pieredzi divu 20. gadsimta totalitārismu (Vācijas un Padomju Savienības) uztverē.

Abās valstīs jautājums no ārējā un iekšējā aspekta bija aktuāls gan periodā starp abiem pasaules kariem, kad attiecības ar Vāciju un PSRS veidoja vienu no ārējo attiecību stūrakmeņiem, gan pasaules kara un pēckara perioda laikā, kad abas bija totalitāro lielvaru okupētas vai (Polijas gadījumā) atradās Padomju Savienības satelītvalsts statusā. Latvijas un Polijas vēsturiskajā pieredzē atrodamas kopīgas un atšķirīgas iezīmes, kuras salīdzinot, iespējams rast apstiprinājumu vai noliegumu mūsu vēstures stereotipiem, kā arī būtiski papildināt priekšstatus par savas valsts vēsturi. Tādēļ konferences ietvaros paredzēts izvērtēt un salīdzināt abu pušu vēsturnieku galvenos priekšstatus par aplūkojamajā kontekstā būtiskākajiem savu valstu vēstures posmiem un procesiem – attiecībām ar Vāciju un PSRS starpkaru periodā, stāvokli Otrā pasaules kara laikā un neatkarības iznīcināšanas apstākļus, iekšējo un ārējo situāciju pēc Otrā pasaules kara.

Nākotnē iecerēts turpināt abu pušu vēsturnieku diskusiju Varšavā, kur pēc diviem gadiem tiks organizēta līdzīga konference.

Latvijas – Polijas vēsturnieku konferences  „Totalitārismi 20. gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze” darba kārtība
Rīga, 2013. gada 29. aprīlis, Latvijas Kara muzejā, Smilšu ielā 20

09.15 – 09.30 Dalībnieku reģistrācija.
09.30 – 09.50 Konferences atklāšana. Svinīgās uzrunas
•  Ārkārtas un Pilnvarotais Polijas Republikas vēstnieks Latvijas Republikā
Ježijs Mareks Novakovskis
•  Latvijas  Republikas  vēstniecības  Polijas  Republikā  vadītāja  vietniece
Anda Ābele
•  Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleija
09.50 – 11.00 Konference
•  As.prof.  Ēriks  Jēkabsons  (Latvijas  Universitāte).  Latvija  un  Polija
(1919 – 1940): attiecību galvenie posmi
•  Prof.  Mareks  Kornats  (Polijas  zinātņu  akadēmijas  Vēstures  institūts).
Polija un Latvija starp Vāciju un Padomju Savienību 20.gs. 30. gados
•  Prof. Inesis Feldmanis (Latvijas Universitāte). Latvija un Vācija 1918-1940: attiecību galvenie posmi
11.00 – 11.20 Kafijas pārtraukums
11.20 – 13.00 Konference
•  Prof.  Aivars  Stranga  (Latvijas  Universitāte).  Latvija  un  PSRS  (1918-1940): attiecību galvenie posmi
•  Prof.  Antonijs  Zunda  (Latvijas  Universitāte).  Latvija  un  Lielbritānija
(1918-1940): attiecību pamatproblēmas
•  Dr.  Valters  Ščerbinskis  (Rīgas  Stradiņa  Universitāte).  Autoritārais
režīms Latvijā (1934 – 1940)
•  Prof.   Rafals  Vnuks  (Ļubļinas  Katoļu  Universitāte,  II  pasaules  kara
muzejs). Padomju okupācija (1939—1941)
•  Mg. Juris Ciganovs (Latvijas Kara muzejs). Padomju okupācijas režīms
Latvijā (1940 – 1941)
13.00 – 14.00 Pusdienas pārtraukums
14.00 – 15.00 Konference
•  Dr. Uldis Neiburgs (Latvijas Okupācijas muzejs). Vācu okupācijas laiks
Latvijā (1941 – 1945): galvenās iezīmes
•  Dr. Marģers Vestermanis. Holokausts Latvijā (1941 – 1945)
•  Prof.  Tomašs  Šarota  (Polijas  zinātņu  akadēmijas  Vēstures  institūts).
Pārdomas par vācu okupāciju Polijas teritorijā (1939 – 1945)
15.00 – 15.20 Kafijas pārtraukums
15.20. – 16.20 Konference
•  As.prof.  Daina  Bleiere  (Rīgas  Stradiņa  Universitāte).  Sovjetizācijas
process Latvijā (1945 – 1990)
•  Dr.  Malgožata  Ptasiņska  (Varšavas  Universitāte  un  Nacionālās
piemiņas  institūts).  Poļu  intelektuāļu  attieksme  pret  komunismu  dzelzs
priekškara abās pusēs (1945 – 1955)
•  Prof.  Darjušs  Jarošs  (Polijas  zinātņu  akadēmijas  Vēstures  institūts).
Poļu staļinisms (1948—1956)
16.20 – 17.00 Diskusija. Konferences noslēgums.

http://www.lu.lv/zinas/t/20549/


Padomju totalitārā režīma mantojums ir kā ”atsvars pie kājas”

02.05.2013 Viesturs Sprūde

Foto – LETA

Gan Polijai, gan Latvijai vēsture ir daudz svarīgāka nekā Rietumeiropas valstīm, pieminēdams abu valstu vēsturiskās saites un paralēles, starptautiskās konferences ”Totalitārismi 20. gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze” atklāšanā uzsvēra Polijas vēstnieks Latvijā Ježijs Mareks Novakovskis.

Konference tika rīkota, sadarbojoties Polijas Republikas vēstniecībai Rīgā, Latvijas Vēsturnieku komisijai un Polijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtam, un nākamais šāds pasākums paredzēts pēc diviem gadiem Varšavā. Latvijas un Polijas vēsturnieku priekšlasījumi bija veltīti abu valstu ārpolitiskajam stāvoklim starpkaru posmā, divpusējām attiecībām, vācu un padomju okupācijas periodam un sovjetizācijas sākumiem. Kā atzīmēja Novakovska kungs, padomju totalitārais režīms abām valstīm bija ”garīgi iznīcinošs”, bet tā atstātais traģiskais mantojums ir kā kavējošs ”atsvars pie kājas”. ”Bez pamatīgas vēstures studēšanas, noslaukot visas šīs lietas, mums nebūs viegli un mierīgi spēlēt to lomu, pēc kuras tiecamies,” piebilda diplomāts.

Asociētais profesors Ēriks Jēkabsons, sniedzot ieskatu Latvijas un Polijas pirmskara attiecībās, uzsvēra, ka tajās bijuši izcilas sadarbības brīži, kā Latvijas neatkarības cīņās 1920. gadā, kad poļi palīdzēja atbrīvot Latgali no lieliniekiem, gan krīzes momenti, kā 30. gadu sākumā, kad poļu minoritātes jautājuma dēļ Latvijas un Polijas diplomātiskās attiecības piedzīvoja nepieredzētu vēsumu. Savu stratēģisko mērķu dēļ Varšava tomēr bija ieinteresēta Latvijas neatkarības saglabāšanā.

Vēsturnieka ieskatā, abu valstu starpā valdījusi ”piesardzīga draudzība”, jo ārpolitiskās interesēs bija gan kopīgais, gan atšķirīgais.

”Ja jautā, kurš vainīgs pie tā, ka sadarbība bija nepietiekama, es vēlētos sacīt: ne Latvija, ne Polija. Vainīgā bija sistēma, jo abas valstis bija spiestas ievērot un piemēroties tai ārpolitiskajai situācijai, kāda valdīja. Iznākums bija tāds, ka katra valsts mēģināja glābties individuāli,”

raksturojot 1938./1939. gada situāciju un PSRS – Vācijas šķeļošās politikas iedarbību, rezumēja Jēkabsons.

Polijas ZA Vēstures institūta profesors Mareks Kornats norādīja, ka Polija starpkaru laikā stingri ievērojusi līdzsvara politiku, neejot ne ar Vāciju, ne ar PSRS. Varšavas ideāls bija izveidot starp abām Polijai naidīgajām zemēm esošo valstu bloku – ”trešo Eiropu”. Taču tas bija nereāli. ”1939. gada ģeopolitiskajā situācija ne Polija, ne Latvija vairs nevarēja viena otrai neko īpaši palīdzēt,” atgādināja Kornats. Interesanti, ka 1939. gada 31. augustā Francijas ārlietu ministrs Bonē signalizējis Polijas vēstniekam Parīzē par Molotova–Ribentropa pakta slepenā papildprotokola eksistenci. Bonē izteicies, ka dokuments izšķirot Baltijas valstu likteni, bet, kas tajā minēts par Poliju, viņš nezinot.

Ļubļinas katoļu universitātes profesors Rafals Vnuks, stāstot par 1939. gada 17. septembra PSRS iebrukumu Polijas austrumdaļā, atzīmēja, ka sarkan-armiešu ienākšana nenoritējusi gluži bez cīņas. Iebrucēji zaudēja divus trīs tūkstošus, poļi – sešus septiņus tūkstošus kritušo. Pēc Vnuka sacītā, poļiem tomēr vissāpīgāk atmiņā palicis tas, ka minoritātes – baltkrievi, ukraiņi, ebreji – sirsnīgi sveikušas ienākušo padomju karaspēku. Tiesa, sveicēju vidū bija arī poļi. Padomiskošanas scenārijs Austrumpolijā ar dažām atšķirībām līdzinājās 1940. gadā Baltijai piemērotajam. Arī Austrumpolijā notika ”tautas masu revolūcija” un ”atbrīvošanās no kapitālistu varas”. Padomju Savienības paplašināšanu noformēja kā ”demokrātisku procesu”, bet Polijas ”tautas” valdību tomēr nolēma nedibināt. ”Lūgumu” uzņemt PSRS izteica Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas tautu padomes, kuru vēlēšanās par komunistu kandidātiem nobalsoja 99%. Poļu vēsturnieki 1939. gada 30. novembrī, kad tika ”lūgta” pievienošana PSRS, uzskata par okupācijas perioda beigām un aneksijas sākumu.

Padomju vara strauji sagrāva visu agrāko kārtību, sāka nacionalizāciju, padomiskošanu, taču kolektivizāciju veikt nepaspēja. ”Strādnieku milicijas” terorā pret bijušo eliti gāja bojā ap tūkstotis ”kapitālistu”. Anektētās Austrumpolijas iedzīvotājus automātiski pasludināja par PSRS pilsoņiem.

Bēgļiem no Centrālpolijas padomju pilsonība bija jāpieprasa ar iesniegumu. Ja to nedarīja, sekoja represijas. 150 tūkstošus bijušo Polijas pilsoņu drīz iesauca sarkanajā armijā un nozīmēja celtnieku vienībās. Jaunajās administratīvajās struktūrās iesaistīja vietējos, visbiežāk no zemākajiem sabiedrības slāņiem. Tā kā poļi skaitījās ”nestabils elements”, izvēlējās minoritāšu pārstāvjus. Faktiskā vara tikmēr atradās no PSRS atsūtīto rokās. Šīs personas arī sāka veidot Polijas kompartijas aktīvu. Visi ar drošību saistīto dienestu funkcionāri 100% tika atsūtīti no PSRS. 1940./1941. gadā staļinisti Austrumpolijā veica četras deportācijas, kas kopā ar citām represijām aptvēra aptuveni 400 tūkstošus cilvēku. ”Tā bija dārznieka stratēģija – uz lēģeriem nosūtītos atdalīja no ”veselīgā elementa”, kam bija jākļūst par padomju pilsoņiem,” sacīja profesors Vnuks.

April 25, 2013 Posted by | konferences, totalitārisms | Leave a comment

Ilvess: Bronzas kareivis kā masu slepkavību simbols aizskar igauņus

Paiet seši gadi,kopš igauņi aizvāca “atbrīvotāju” pieminekli

Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess intervijā BBC krievu programmai trešdien paziņoja, ka Bronzas kareivja piemineklis Tallinas centrā aizskar igauņus, jo tiek uztverts kā piemineklis masu slepkavībām, raksta “Eesti Paevaleht”.

“Krievija joprojām nav atzinusi faktu, ka tādās valstīs kā Igaunijā padomju režīms nogalināja un terorizēja cilvēkus,” sacīja Ilvess, norādot, ka Maskava apvainojas par to, ka igauņiem pietiek drosmes atgādināt pārējiem vēsturi.”Runājot par atbrīvošanu no nacistiem, Maskava aizmirst, ka igauņiem, latviešiem, lietuviešiem un poļiem tas nozīmēja simtiem tūkstošu cilvēku deportāciju un desmitiem tūkstošu sodīšanu ar nāvi, un Katiņas slaktiņu,” teica Ilvess. “To mums nozīmē Padomju Savienība, nevis atbrīvošanu no fašisma.””Viena bandītu grupa – padomju armija – padzina no mūsu zemes līdzīgu grupu – nacistus,” paskaidroja Ilvess.

Komentējot Igaunijas un Krievijas attiecības, Ilvess norādīja, ka tikmēr, kamēr Krievija turpinās glorificēt savu padomju laiku vēsturi, saglabāsies problēmas abu valstu attiecībās, tāpat kā gadījumā, ja Vācija iedomātos glorificēt savu nacistisko pagātni, tai būtu problēmas ar citām valstīm.

“Ja valsts glorificē savu totalitāro pagātni, problēmas ir nenovēršamas,” sacīja Ilvess.

April 25, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, genocīds, krievu impērisms, Okupācija, Okupācijas sekas, totalitārisms | Leave a comment

Subatē atklās Nacionālo partizānu piemiņas plāksni

24.aprīlī, Ilūkstes novada Subatē Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube un Lietuvas bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Arvidas Pocius piedalīsies piemiņas plāksnes atklāšanā, kas veltīta abu valstu kritušajiem nacionālajiem partizāniem.

Pirms plāksnes atklāšanas bruņoto spēku komandieri un pasākuma dalībnieki apmeklēs kritušajiem partizāniem veltīto dievkalpojumu Subates Miķeļa Ercenģeļa Romas katoļu baznīcā.

Lekcijā par tā laika notikumiem un nacionālo partizānu darbību Subates pamatskolas un Aknīstes vidusskolas skolēnus iepazīstinās atvaļinātais pulkvedis un vēsturnieks Jānis Hartmanis.

Savukārt pēc lekcijas Subates kultūras namā gan skolēni, gan vietējie iedzīvotāji varēs iepazīties ar mūsdienu zemessargu apbruņojumu un baudīt lauka virtuvē pagatavotu putru, kā arī noklausīties Nacionālo bruņoto spēku orķestra koncertu.

Pasākuma izskaņā Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku komandieri dosies uz Eglaines pagasta Červonkas (Sārtenes) kapiem un noliks ziedus pie pieminekļa, kur apbedīti Latvijas brīvības cīņās 1919. – 1920.gadā kritušie Lietuvas karavīri.

April 23, 2013 Posted by | nacionālie partizāni, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Genocides in history

http://en.wikipedia.org/wiki/Genocides_in_history


Šajā Vikipedijas nodaļā ir arī informācija par Baltijas valstīm:

Deportations of Lithuanians, Latvians and Estonians

Some scholars believe the mass deportations of up to 17500 Lithuanians, 17000 Latvians and 6000 Estonians carried out by Stalin were the start of a genocide. When added with the killing of the Forest Brethren and the renewed Dekulakization which followed the Soviet reconquest of the Baltic states at the end of world war two. The total number of people deported to Siberia was 118559 from Lithuania 52541 from Latvia and 32540 from Estonia.[169] Due to the high death rate of deportees during the first few years of their Siberian exile, caused by the failure of Soviet authorities to provide suitable clothing or housing at the destination, whether through neglect or premeditation, some sources consider these deportations an act of genocide.[170][171][172] Based on the Martens Clause and the principles of the Nuremberg Charter, the European Court of Human Rights has held that the March deportation constituted a crime against humanity.[173][174] According to Erwin Oberlander, under the current laws of genocide these mass deportations do not constitute a genocide, rather a crime against humanity.[175]

Lithuania began trials for genocide in 1997. Latvia and Estonia began theirs in 1998.[176] Latvia has since convicted four security officers who had been involved in the mass deportations and in 2003 sentenced a former KGB agent to five years. Estonia has tried and convicted ten men for their actions during the deportations and others are under investigation. In Lithuania by 2004 23 cases were before the courts, but as of the end of the year none have been convicted.[177]

In 2007 Estonia charged Arnold Meri (then 88 years old), a former Soviet Communist Party official and highly decorated former Red Army soldier, with genocide for his alleged role in deportations of Estonians to Soviet gulags in Siberia. Shortly after the trial opened, it was suspended because of Meri’s frail health and then abandoned because he died of lung cancer.[178][179] A memorial in Vilnius, Lithuania, is dedicated to the genocide victims of Stalin as well as Hitler,[180] and the Museum of Genocide Victims in Lithuania, that was set up on 14 October 1992 under the auspices of the Lithuanian Minister of Culture and Education and the President of the Lithuanian Union of Political Prisoners and Deportees. The Lithuanian museum was established in the former KGB headquarters and chronicles the imprisonment and deportation of Lithuanians by officials of the Soviet Union.[181]

April 23, 2013 Posted by | genocīds | Leave a comment

Piemineklis sarkanajam teroristam Sudmalim

Biedrene Osipova sola Liepājā uzsliet pieminekli sarkanajam teroristam Sudmalim

Liepājas nacionālboļševika, Vladimira Lindermana līdzskrējēja Jevgenija Osipova sieva Jeļena Osipova liepājniekiem pēc pašvaldību vēlēšanām, ja viņa tiks ievēlēta no Lindermana partijas „Par dzimto valodu” saraksta, sola panākt, ka vēju pilsētā atkal pacelsies monuments sarkanajam teroristam Imantam Sudmalim.

Sarkanajam teroristam un partizānam, pagrīdes komjaunietim Imantam Sudmalim Limdermana partijas „Par dzimto valodu” Liepājas saraksta līdere Jeļena Osipova sola uzsliet pieminekli, kuru „tautas varonim” nogāza pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.Sarkanajam teroristam un partizānam, pagrīdes komjaunietim Imantam Sudmalim Lindermana partijas „Par dzimto valodu” Liepājas saraksta līdere Jeļena Osipova sola uzsliet pieminekli, kuru „tautas varonim” nogāza pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Jāatgādina, ka 1916. gada dzimušais Sudmalis pirmās brīvvalsts laikā iesaistījās nelegālās komjaunatnes darbībā, bet vācu okupācijas laikā darbojās ne tikai sarkanajos partizānos, bet veica arī teroraktus. Skaļākais no tiem nogranda 1943. gada 13. novembrī, kad Sudmalis ar domubiedriem sarīkoja bumbas sprādzienu Rīgā, Doma laukumā, arodbiedrību mītiņa laikā. Toreiz bojā gāja trīs mierīgie civiliedzīvotāji, starp kuriem bija arī kāds desmitgadīgs skolnieks. Lielākais pagrīdnieka stāžs viņam saistās ar Liepāju, kur viņa tēvs bija strādnieks „Liepājas metalurgā”. Vācu varas iestādes pēc terorakta Doma laukumā Sudmali notvēra un 1944. gadā viņu sodīja ar nāvi.

Padomju okupācijas laikā Sudmali godināja par tautas varoni un 1978. gadā viņam Liepājā tika uzcelts piemineklis, kuru pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nogāza. Tagad biedrene Osipova to liepājniekiem sola uzsliet atpakaļ.

Šis nav vienīgais Osipovas solījums „nabaga apdalītajiem” krievvalodīgajiem liepājniekiem. Viņa arī sola iestāties par to, lai Krievijā svinētajai Uzvaras dienai (9. maijam) arī Liepājā tiktu piešķirts oficiālu pilsētas svētku statuss, aizliegt jebkādas politiskas akcijas Leģionāru piemiņas dienā – 16. martā, kas „slavē nacisma, fašisma, nacionālisma idejas un kurina starpnacionālo naidu”, saglabāt un restaurēt visu padomju karavīru pieminekļus un kapu vietas Liepājā, kā arī atjaunot mūžīgo uguni Zaļajā birzē, kas padomju laikā tika iedegts par godu bojāgājušajiem sarkanarmiešiem. Savukārt muzeju „Liepāja okupāciju režīmos” Osipova grib pārtaisīt pat Tautu draudzības muzeju, vēsta portāls liepājniekiem.lv.

Zīmīgi, ka Osipova pašvaldību vēlēšanās pat necer uz nekādiem lieliem panākumiem. „Par dzimto valodu” sarakstā ir tikai viena kandidāte – Jevgenija Osipova dzīvesbiedre Jeļena Osipova.

„Sakarā ar to, ka pret partiju „Par dzimto valodu!” un tās aktīvistiem tika izvērsta bezprecedenta vajāšanas kampaņa, kas pārtapusi atklātās un zemiskās represijās, mēs nolēmām Liepājas domes vēlēšanām virzīt tikai vienu kandidātu,” teikts partijas paziņojumā. „Esam reālisti un saprotam, ka pie tādas „krievu” partiju sadrumstalotības Liepājā, mēs varam rēķināties tikai ar vienu deputāta vietu. Tāpēc ir pilnībā pietiekami izvirzīt tikai vienu kandidātu, kurš gatavs „izsaukt uguni uz sevi” un kuram aiz muguras ir stipra, politiskā cīņā rūdīta komanda,” teikts partijas paziņojumā.

Tāpat Lindermana partijas programmā, kas iesniegta Liepājas Vēlēšanu komisijai, ir pausta apņēmība ieviest visās iestādēs visplašāko krievu valodas lietošanu, tiek solīts, ka krievu valodas prasme kļūs obligāta visiem ierēdņiem, visai oficiālajai informācijai, kas nāk no domes, ir jābūt gan latviešu, gan krievu valodā.

April 22, 2013 Posted by | krievu impērisms, Okupācijas sekas | 1 Comment

Vācu kara seriāls uzjundī neapmierinātību

Vācu kara seriāls uzjundī neapmierinātību Polijā un Krievijā  Latvijas AvīzeFoto – LETA/AFP

Bīstama lieta – tāds mākslas kino. Īpaši interneta laikmetā, kad filmas  ātri nonāk globālajā tīmeklī, pakļautas vētīšanai no visām četrām debess pusēm. Un kino nemaz nav jābūt kādu propagandistu domu radītam, lai tas izraisītu pat starpvalstu rīvēšanos.

Jaunākais piemērs –šopavasar Vācijas sabiedriskajā televīzijā ZDF demonstrētā trīs sēriju telefilma ”Unsere Mütter, unsere Väter” (”Mūsu mātes, mūsu tēvi”). Scenārijs klasisks: pieci vācu jaunieši 1941. gada vasarā, karā aizejot, vienojas pēc tam satikties. Karš, Austrumu fronte un nacistiskais režīms šos ļaudis maļ, lauž, maina, spiež rīkoties tā, kā citkārt viņiem pat ļaunākajos murgos prātā nenāktu, atsedz viņu vājības. Faktiski ”Mūsu mātes, mūsu tēvi” ir vācu publikai domāta filma, kas attiecīgi arī karu rāda vienkāršo vāciešu labticīgajām acīm. Priekšplānā ir cilvēku un, jā, vācu nācijas traģēdija. Kaut kādu nacisma apoloģētiku vai vēlmi attaisnot  režīma agresivitāti gan neieraudzīju, drīzāk otrādi. Filma izraisījusi neapmierinātību gan Polijā, gan Krievijā un pasaules ebreju kopienā. Poļu žurnāls “Uwazam Rze” ietērpis Vācijas kancleri Angelu Merkeli koncentrācijas nometnes ieslodzītā tērpā un attēlojis uz vāka. Polijas vēstnieks Berlīnē nosūtījis protesta vēstuli ZDF. Krievijā šūmēšanās tikmēr notiek krietni zemākā – telekanālu un interneta portālu līmenī.

Poļus un krievus pirmkārt aizvaino jau pats filmas veidotāju pieļāvums, ka arī vācieši savā ziņā ir nacisma un Otrā pasaules kara upuri, jo neba jau katrs vācietis bija pārliecināts nacists, fašistu nezvērs, un tas, ko sarkanarmieši darīja iekarotajā Vācijas teritorijā, arī nebija nekāda humānisma paraugstunda. Poļus īpaši saniknojusi epizode, kad poļu partizāni, apturējuši vilcienu un ieraudzījuši, ka tā vagoni pilni arestētiem ebrejiem, nevis tos glābj, bet nicīgi novēršas un ļauj vilcienam braukt tālāk uz koncentrācijas nometni pretim nāvei.

Protams, poļu pretošanās kustība sadarbojās ar ebreju kaujiniekiem, piemēram, Varšavas geto sacelšanās laikā, taču teikt, ka pirmskara, kara un pēckara Polijā nebija antisemītisma izpausmju – nūū…

No Krievijas publikas puses lielākās dusmas raisījusi aina, kad sarkanarmieši Vācijā bez kavēšanās hospitālī apšauj ievainotos vāciešus un metas izvarot sievietes. Bet Vācijas ebreju kopiena protestē pret to, ka filmā tik pat kā nav piesaukts holokausts. Interesanti, ka paši vācieši filmu ”Mūsu mātes, mūsu tēvi” uzskata par paškritisku, kamēr no citu puses tiek piestādīts garš saraksts ar to, kam filmā vajadzējis būt, bet kā tur nav. Īsāk sakot, filma ārpus Vācijas tiek sista krustā kā vēstures falsifikācija. Citēšu kādas krievu interneta vietnes komentētāju:

”Tā vietā, lai pieņemtu pagātni, kāda tā bija, un izdarītu pareizos secinājumus, lai nākotne būtu citāda, šie muļķi [vācieši] pakļāvīgi iet kāpt uz tā paša grābekļa. Muļķi nekad nemācās no vēstures.” Viedi vārdi. Tikai vai teicējs citiem nepārmet  to, kas raksturīgs pašam?

Vai tad nebija izvarošanu? Vai padomju tanki uz Vācijas ceļiem nešķaidīja kāpurķēdēm bēgļus un ievainoto transportu? Vai 1944. gadā uz robežas neslējās plakāti, kas sarkanarmiešus mudināja “nogalināt vācieti”? Tieši vācieti, nevis nacistu vai vācu karavīru. Cilvēki, kas paģēr, lai citi piedotu viņiem un sāktu no baltas lapas, paši nav gatavi ne atskatīties un nošausmināties par saviem darbiem, ne arī piedot un sākt no baltas lapas.

”Mūsu mātes, mūsu tēvi” precedents licis lieku reizi pamanīt vairākas nelāgas lietas. Pirmkārt, ne jau tikai Latvijā joprojām asi tiek uztverts viss, kas saistās ar Otrā pasaules kara izpratni. Ļaudis turpina  domāt ”melns – balts” kategorijās, kad uzvarētājs var veidot vēsturi pēc savas piegrieztnes, bet zaudētāja ciešanas ir graša vērtas. Par spīti vienotās Eiropas lozungiem. Bīstams simptoms.

April 19, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, Filmas | Leave a comment

Nacistu un komunistu propagandas plakāti

http://m.pinterest.com/jimmy1502/nazi-communist-propaganda-posters/

posters

April 16, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Meli, ar kuriem Kremļa propagandisti uzbrūk Polijai

Meli, ar kuriem Kremļa propagandisti uzbrūk Polijai, lai mazinātu atbildību par padomju komunisma noziegumiem.

Krievijas-Polijas dialoga centra direktors Jurijs Bondarenko runā par poļu tradicionālo rusofobiju, uzskata poļu publikācijas par Katiņu par propagandu un iesaka poļiem mācīties vēsturi, jo, pēc viņa domām, poļi aizmirst, ka paši piedalījās padomju represīvo iestāžu izveidošanā.

Oriģināls:  Skandal w Rosji: W Katyniu zginęli burżuje  “Polonia Christiana”

Raksta tulkojums krievu valodā:

Скандал в России: «В Катыни расстреливали буржуев»

Эксгумация могил в Катыни

Польско-российское примирение цветет пышным цветом. Директор Российско-польского центра диалога и согласия Юрий Бондаренко рассуждает о традиционной русофобии поляков, считает польские публикации о Катыни пропагандой и советует нам учить историю, потому что, по его мнению, мы забыли, что поляки сами участвовали в создании советских репрессивных органов.

Скандал. Как еще назвать слова, которые прозвучали в ходе круглого стола на тему «Россия и Польша: история, которая мешает взаимопониманию», организованного РИА Новости. Уже в приглашении на это мероприятие значилось: «русофобство было и остается основным инструментом в общении Варшавы с Москвой». Польские корреспонденты еще до начала круглого стола могли предвидеть, что «дискуссия», к участию в которой были приглашены исключительно российские ученые, может завершиться пропагандой российской версии истории. Заранее неизвестной была только концентрация лжи, манипуляций и степень агрессивности российских тезисов. Однако то, что услышали журналисты, превзошло самые смелые ожидания.

Катынский мемориал

«Вы ответственны за советские репрессии»

Юрий Бондаренко, глава Российско-польского центра диалога и согласия (организации, которая призвана стать платформой для реализации так называемого примирения Польши и России), обвинил поляков в том, что они не знают истории XX века и стараются забыть, что Дзержинский и другие творцы репрессивных органов Советского Союза были поляками. Это очередная ложь, при помощи которой кремлевские пропагандисты нападают на нашу страну, чтобы уменьшить меру ответственности СССР за преступления коммунистического режима.

Как мы видим, сказок о пленных красноармейцах, которых убивали поляки в 1920 году (что было ответом россиян на напоминания им про Катынь), стало уже недостаточно. Задача московской пропаганды, остающейся в своих посланиях довольно нестройной, -продемонстрировать, что в советской системе, конечно, бывали отдельные «ошибки и перегибы», однако у других, в том числе у поляков, совесть тоже нечиста, а поэтому следует им (исключительно для их собственного блага) об этом напомнить.

«Достаточно почитать Маркса, Энгельса, Ленина»

То, что Юрий Бондаренко отнюдь не случайно был делегирован для продвижения кремлевской исторической политики посредством Центра диалога и согласия, можно было понять после его следующих рассуждений. Он убеждал, что польско-российские отношения уже много лет не сдвигаются с мертвой точки, и виной тому польская «русофобия». В чем она проявляется? По мнению Бондаренко, в постоянных обвинениях в адрес Советского союза. Его также возмутило, что польские историки напоминают об Августовской облаве: это якобы свидетельствует об… отсутствии у них воображения. Воображения зато хватило российской стороне, что показал Бондаренко, обратившись к катынской теме. Он начал с повторения официальной линии российской пропаганды, утверждая, что убийство польских офицеров можно назвать только военным преступлением, но не геноцидом, и доказывал, что убивали их не из-за национальности, а потому что они были представителями буржуазного класса. Бондаренко посоветовал полякам почитать Маркса, Энгельса и Ленина, поскольку после этого любой человек, даже не будучи историком, изменит свое мнение относительно этой темы. А когда он назвал польские публикации на тему катынского геноцида «пропагандой», чаша терпения присутствовавших в зале польских журналистов переполнилась окончательно.

Польские захоронения в Катыни

Кремль лгал, лжет и будет лгать

Высказывания директора Российско-польского центра диалога и согласия и вся задумка пресс-конференции, названной «круглым столом», в очередной раз доказывают, что российско-польское примирение – это одна большая мистификация. Можно было в очередной раз убедиться, что Москва абсолютно не намерена воспринимать Дональда Туска (Donald Tuska) в качестве партнера, как бы ни хотелось этого польскому премьеру. Мы стали свидетелями возрождения становящейся все более агрессивной империи, которая старается убежать от внутренних проблем посредством ужесточения курса неоимперской политики и усиления своего влияния в регионе.

Владимир Путин использует историю для сплочения общества вокруг себя и придания государству неоимперского характера, а одновременно – для подчинения соседей. Катынь, Смоленск, преступления коммунизма – все это мерила отношения Москвы к Варшаве.

Пустая болтовня о примирении не имеет никакого смысла, когда этот процесс заведомо обречен на провал. Дональду Туску, Радославу Сикорскому (Radosław Sikorski) (глава МИД Польши, – прим.пер.), а с ними и всему польскому обществу придется терпеть кремлевскую ложь, пока наши власти не поймут, что Москва боится лишь одного: силы, а уступчивость и желание идти на компромиссы она считает проявлением слабости и беспощадно их использует.

Александр Клос (Aleksander Kłos)

April 16, 2013 Posted by | Apmelojumi, noziegumi pret cilvēci, PSRS, Vēsture | 1 Comment

Filmu cikls “Melu laboratorija” uzlabos situāciju vēstures raidījumu jomā

 Viesturs Sprūde
, Latvijas Avīze

Vasaras beigās LTV skatītājiem tiks piedāvāts 10 videofilmu cikls “Melu laboratorija”, kas veltīts Latvijas 20. gadsimta vēstures notikumiem. “Gribam runāt par to, cik reižu šajos pēdējos nepilnos 100 gados ir pārrakstīta Latvijas vēsture. Ik reizi, kad mainījās vara,” saka viens no filmu veidotājiem, scenārists Harijs Beķeris.

Latvijas Televīzijas izplatītajā informācijā teikts, ka videofilmu cikls “popularizēs Latvijas vēsturi, analizējot vēstures notikumu vai procesu atspoguļojuma “oficiālo” versiju un tai pretī nostādot patieso versiju – atbilstību īstenībai, skaidrojot atsevišķu vēstures notikumu falsifikācijas iemeslus un mehānismus”. Beķeris un iecerēto filmu režisore Dace Slavinska apstiprina, ka vēsturisko kinohroniku konfrontēšana ar patiesajiem notikumiem būs viens no iecerētā projekta stūrakmeņiem: “Ir ļoti daudz it kā vēsturisku kinohroniku, kas patiesībā ir inscenējumi. Bet paiet laiks, un tos sāk uzskatīt par “tīru mantu”, par vēsturisko patiesību.” “Skatieties, par kādu kulta vietu pārvērsts Uzvaras piemineklis Pārdaugavā. Bet ja paskatās saknes… Nav jau tas nekas unikāls. Pirms tam taču tāpat lika Pēteri I un “koka frici”,” piekrīt Beķeris. Kinohronikas par “Rīgas atbrīvošanu” 1944. gadā taču arī ir inscenējumi. Katram, kurš interesējies par militāro vēsturi, zināms, ka vācieši toreiz naktī vienkārši aizgāja no Rīgas, taču tā laika hronikās sarkanarmieši, medaļām zibot, skrien uz kinokameru, šauj pāri Daugavai un vēl uzliek sarkano karogu uz kādas ēkas Pārdaugavā. “Bet nu izskatās jau forši,” rezumē scenārists Beķeris. To pašu var sacīt par 1940. gadu. “Esmu redzējis 1940. gada jūnija nesamontētos kadrus, kas neiegāja oficiālajā hronikā. Tur var redzēt, ka pa malām arī kautiņi notiek, kā pēkšņi viens bariņš izskrien no pūļa un piekauj riteņbraucēju. Es nezinu, kāpēc,” viņš piebilst.

Kā “brīnišķīgu” LTV ļaudis raksturo 1946. vai 1947. gadā uzņemto epizodi leiputriju atgādinošajā Rīgas Centrālajā universālveikalā, kur pilsoņi pastaigājas starp baltmaizes un šķiņķa pilniem plauktiem, novērtē audumus. Bet fonā skan diktora teksts: “Mūsu operators nejauši pamanīja nesen no Vācijas atgriezušos kinorežisoru Voldemāru Pūci…” Arī Pūce it kā apmierināts iepērkas.

Skatītājs gan neuzzina, ka pārpilnie plaukti pēc tam tika aši nokopti, bet kinorežisors Pūce drīz nonāca čekas pagrabos un tālāk Sibīrijā. Savi “patiesības taisītāji” bijuši gan vāciešiem, gan padomiešiem, propagandas mehānismi un klišejas bijuši vieni un tie paši.

“Melu laboratorijas” veidotāji sola nevairīties arī no jūtīgiem tematiem – latviešu kolaboracionisma ar okupācijas režīmiem, Latvijas neatkarības cīņu peripetijām. “Apzināmies, ka ecēšas ir izliktas visapkārt un mēs kāpsim uz tām visām pēc kārtas. Dabūsim pa muguru no visām pusēm,” smej Dace Slavinska. Autori uzsver, ka nepretendē uz absolūtu patiesību, bet vēlas, varbūt nedaudz ironiski, vienkārši parādīt, kā lietas notikušas. Apnicis vērot, ka pat kolēģi žurnālisti un valstī pazīstamas personas pārliecinātās balsīs publiski bārsta par stereotipiem kļuvušus apgalvojumus, kuri no vēstures viedokļa neatbilst patiesībai.

Vēl viens iemesls ir Krievijas televīzijas taisītā Baltijas vēsture, ko te dažs uztver par baltu patiesību. “Cik gadu pagājuši, bet joprojām nevar iestāstīt, ka 1940. gadā Baltijā nebija nekādas vienlaidus “sociālistiskās revolūcijas”,” nopūšas Beķeris.

Konsultantu komanda filmai būs spēcīga – apmēram 40 dažādi vēsturnieki, kas dos padomus atbilstoši tematiem, kurus tie pēta. Tiek nosaukti Jānis Riekstiņš, Ilga Kreituse, Aivars Stranga, Marģers Vestermanis, Ēriks Jēkabsons. Galvenais tomēr būšot “bilde” un ko no tās var secināt. Kas būs “raidījuma seja”, pagaidām nav izlemts, taču tam jābūt gados jaunam cilvēkam. Viņš it kā meklēs atbildes uz saviem jautājumiem. “Gribētos, lai cilvēki sāktu domāt līdzi, kā tas notika un kāpēc. Un kāds bija mehānisms. Toreiz jau ne par ko nebija jādomā. Viss bija jau gatavs,” tā Beķeris.

“Melu laboratorijai” iecerētās 10 sērijas sižetiski skars periodu no 1918. līdz 1990. gadam. Katra sērija – 52 minūtes gara. Apmēram pusi laika aizņems kinohroniku kadri, pārējais aculiecinieku, laikabiedru, vēsturnieku stāstītais. Projekts ir LTV budžeta finansēts. Tas pieteikts jau agrāk, taču gadu “nostāvējis”. “Nacionālā radio un televīzijas padome tagad uzskata, ka sabiedriskajā medijā ir par maz vēstures, kas arī ir patiesība,” norāda Slavinska. Par to, ka sabiedrībā tādas filmas ir pieprasītas, šaubu nav.

Fakti

Videofilmu cikla “Melu laboratorija” autoru sēriju iecerētā tematika

* Latvijas un Rīgas atbrīvošana 1941. un 1944. gadā. Visu veidu “atbrīvotāju” ienākšanas sekas – sagaidīšanas, savu piemiņas zīmju uzstādīšana.

* Latvijas un LPSR vadoņi, to iecelšanas kārtība – no Maskavas izrakstīšana, katra vadoņa jaunievedumi LPSR ikdienā. Lieluzvedumi, plakāti, retorika.

* “Apdzīt Ameriku” jeb statistika – statistikas datu veidošanas mehānisms – datu falsificēšana, bezgalīga ražīguma kāpināšana, atskaites punktu neesamība.

* Demokrātija. Nacionālo minoritāšu jautājums. Vēlēšanas – pseidodemokrātisks pasākums. Reliģijas lietas.

* Cilvēks kamerā – mākslas un dokumentālā kino, kā arī hroniku un TV programmu veidošanas mehānismi. Cenzūra kino.

* Dziesmu svētku fenomens, tā izmantošana politisko varu interesēs. Repertuāra peripetijas līdz pat mūsdienām. Cenzūra mūzikā.

* Latvijas valsts veidošanās pirmsākumi. Neatkarības cīņas, Baltijas sadarbība. Robežu jautājums. Latviešu strēlnieku fenomens. Oskara Kalpaka personība.

* Kolhozu veidošanās un attīstība. Laukos realizētās kampaņas – kukurūzas, pilsētas kadru ieplūdināšana utt. Centralizācijas procesi Latvijas laukos.

* Literatūra, prese, dramaturģija un teātra māksla. Galvenā literatūras pārvalde.

* Jaunatnes audzināšana patriotiskā garā visos laikos – K. Ulmaņa, vācu, padomju (skauti, gaisa izpalīgi, pionieri, komjaunieši). Ideālu sistēmas, to kultivēšanas mehānismi. Ateistiskā audzināšana.

April 15, 2013 Posted by | Filmas, Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Vasarsvētku kustība un Jelgavas vasarsvētku draudze – 2. daļa: Padomju okupācijas gadi 1940 – 1991

  | Sadaļa Vasarsvētku kustība | Publicēts 15-04-2013

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Sekoman.lv Izprintē Nosūti draugam e-pastu

1940. gada 17. jūnijā Latvijā ienāk Sarkanās Armijas daļas un Latvijas Republika tiek iekļauta PSRS sastāvā. Tas nosaka arī Jelgavas vasarsvētku draudzes dzīvi uz turpmākajiem 50 gadiem. Vēl 1940. gadā draudzes mācītājs Juris Dreimanis lūdz jauno padomju varu atļaut noturēt dievkalpojumus Kārļa Ulmaņa valdības slēgtajai ticīgo apvienībai „Elim”, taču saņem atteikumu. Vācu okupācijas laikā (1941 – 1944) draudze atrodas puslegālā stāvoklī. Dievkalpojumi gan notiek, tomēr nekādas lielākas aktivitātes vai reģistrācija nav atļauta, bet, tuvojoties Sarkanajai Armijai, 1944. gadā sapulces vispār tiek aizliegtas.

1944. gadā PSRS baptisti un evaņģēliskie kristieši izveido vienotu savienību. Valsts vara spiež arī vasarsvētku draudzes pievienoties šai savienībai. 1945. gada 19. – 29. augustā Maskavā tiek parakstīts apvienošanās līgums, kas pazīstams ar nosaukumu „Augusta vienošanās”. Daudziem vasarsvētku draudžu vadītājiem un locekļiem šī vienošanās nav pieņemama doktrinālu iemeslu dēļ.

Latvijā, kā vienā no PSRS republikām, notiek līdzīgs process. Reģistrācija vasarsvētku draudzēm tiek atteikta un tās spiež pievienoties Latvijas Baptistu draudžu savienībai. Trīspadsmit vasarsvētku draudzes tiek iekļautas LBDS un reģistrētas kā baptistu draudzes. Jelgavas draudzes mācītāju Juri Dreimani ieceļ par vasarsvētku draudžu pārstāvi LBDS. Jelgavas draudze, ko vada Dreimanis, oficiāli kļūst par baptistu draudzi. Šajā laikā tā pulcējas Ozolnieku pagasta „Arājos” un tajā ir 124 draudzes locekļi.

1948. gadā J. Dreimanis vienā no draudzes sapulcēm dod draudzes locekļiem iespēju brīvi izvēlēties, vai palikt pie baptistiem, vai pentekostiem. Daļa draudzes iekļaujas Jelgavas baptistu draudzē, bet tie, kas to nevēlas, turpina pulcēties pa mājām, vēl citi apmeklē gan baptistu draudzes dievkalpojumus, gan nelegālās vasarsvētku draudzes sapulces.

1949. gadā Valsts Drošības komiteja arestē un 1950. gadā izsūta redzamākos vasarsvētku draudžu vadītājus – Jāni Bormani, Jāni Rozenbergu, Arvīdu Kūmiņu, Jāni Kadeģi, Pāvelu Jefimovu, Juri Dreimani, Ādolfu Ginteru, Voldemāru Šneideru, Ilarionu Puškarjovu un Mariju Grēviņu. Jelgavas draudzes mācītāja Jura Dreimaņa „noziegums” ir tas, ka, oficiāli pievienojies baptistiem, viņš tomēr turpinājis vasarsvētku aktivitātes, kā arī glabājis un izplatījis pretpadomju un ideoloģiski kaitīgu literatūru.

Jelgavas draudzes kādreizējais mācītājs Juris Dreimanis un draudzes kalpotājs Rūdolfs Zvirgzdiņš.

Tomēr arī šādos apstākļos darbs turpinās. 1951. gadā mācītāju sanāksmē Jelgavas baptistu draudzes mācītājs A. Krauze norāda, ka nevienu no vasarsvētku ticīgajiem savos dievkalpojumos neredz un dzirdams, ka viņi gatavojas dibināt savu draudzi. Šajā laikā draudzē ir izaugusi jauna kalpotāju paaudze – brāļi Rūdolfs, Kārlis un Imants Zvirgzdiņi, Hermuts Eņģelis. Piecdesmito gadu vidū pēc Staļina nāves no izsūtījuma atgriežas Juris Dreimanis, uz Jelgavu pēc apcietinājuma dzīvot pārceļas bijušais Dundagas vasarsvētku draudzes mācītājs Jānis Kadeģis. 1957. un 1958. gadā reliģijas lietu pilnvarotā atskaitē par vasarsvētku draudzēm minēts, ka aktīvākās grupas 1957. gadā ir Daugavpilī un Jelgavā, bet 1958. gadā – Jelgavā un Blīdenē, Talsu rajonā.

Jelgavas vasarsvētku draudze šajā laikā turpina meklēt iespējas legālai darbībai, reliģisko lietu pilnvarotajam 1958. gadā iesniedzot draudzes statūtus un divdesmit dibinātāju sarakstu. Kārtējo reizi tiek saņemts atteikums. Par draudzes mājvietu 50. gados kļūst Imanta Zvirgzdiņa mājas „Lediņi”, kas izveidojas par visas Latvijas vasarsvētku draudžu centru. Draudze šajā laikā ir skaitliski neliela – ap 30 cilvēku, bet uz dievkalpojumiem „Lediņos” sabrauc pat līdz 120 cilvēkiem. Lai likvidētu šo „sektantu perēkli”, varas iestādes nolemj „Lediņu” mājas nojaukt. Turpmāk, līdz pat 1975. gadam, dievkalpojumi notiek dažādās privātmājās Jelgavā un tās apkārtnē. Sapulces tiek noturētas pie Rūdolfa Zvirgzdiņa Turaidas ielā, no 1957. gada Hermuta Eņģeļa jaunuzceltajā mājā Pavasara ielā, arī pie Vincenta Tautvaiša , kurš uz Jelgavu pārcēlies no Lietuvas. Tāpat dievkalpojumus notur Imanta Zvirgzdiņa dzīvoklī Rūpniecības ielā un citur. No 1973. gada vasaras dievkalpojumus notur arī Jelgavā, Laimas ielā 14, Jāņa Ozolinkeviča jaunuzceltajā mājā.

Mājas iesvētības, kāzas, bēres, dzimšanas dienas tiek izmantotas kā aizsegs, lai noturētu dievkalpojumus. Jauno kristiešu kristības parasti notiek naktīs Lielupē un citās vietās. Šajā laikā Vasarsvētku kustība tiek pastiprināti novērota. 1968. gadā reliģisko lietu pilnvarotais pat sastāda dokumentu ar nosaukumu „Galveno nelegālās piecdesmitnieku reliģiskās sektas dalībnieku saraksts”. Sarakstā iekļauj 75 personas, daudzi no šiem cilvēkiem ir saistīti ar Jelgavas draudzi, kuru šajā laikā vada Jānis Kadiķis. Varas iestādes raksturo vasarsvētku draudzes darbību kā pretvalstisku un kaitīgu. Milicija vairākas reizes izjauc dievkalpojumus, reiz pat sasēdina visus automašīnā un aizved uz psihiatrisko slimnīcu pārbaudīt.

Šajā laikā draudze piedzīvo arī šķelšanos un līderu krišanu. 1969. gadā I. Zvirgzdiņš par nekristīgu dzīvesveidu tiek atstādināts no kalpošanas, taču viņš tam nepiekrīt un aiziet no draudzes, bet kopā ar viņu aiziet arī daļa draudzes locekļu. Šī grupa vēl mūsu dienās joprojām pastāv oficiāli nereģistrēta.

Laikrakstā „Zemgales komunists” regulāri tiek iespiesti ateistiski raksti un feļetoni par kristiešiem. Tā 1961. gadā rakstā „Kāpostu sektas darbonis” minēts Kārlis Zvirgzdiņš (1912 – 1990). K. Zvirgzdiņš par vasarsvētku kristieti kļuva 1931. gadā un bija Aizputes vasarsvētku draudzes loceklis, tad 1938. gadā pārcēlās uz Jelgavu un aktīvi iesaistījās J. Dreimaņa vadītajā Jelgavas vasarsvētku draudzē. Kārlis Zvirgzdiņš – strādīgs un uzņēmīgs cilvēks, bet pēc padomju standartiem spekulants – savas mājas pagrabā, par saviem līdzekļiem organizē Bībeļu iespiešanu krievu valodā, kā arī atbalsta daudzus tā laika kalpotājus.

Sludinātājs, vairāku dziesmu autors, dziesmu grāmatas izdevējs Kārlis Zvirgzdiņš.

Lai veicinātu evaņģelizācijas darbu, draudzes vadība turpina meklēt iespējas rīkot dievkalpojumus atklāti, un 1975. gadā beidzot tiek saņemta varas iestāžu atļauja noturēt publiskus Jelgavas vasarsvētku draudzes dievkalpojumus. 1975. gada 26. maijā tiek noslēgta vienošanās ar Sv. Vienības luterāņu draudzi par Sv. Jāņa baznīcas izmantošanu, apņemoties neaizskart luterāņu mācību un tradīcijas. Otrajā jūnija svētdienā pēc vairāk nekā 30 gadu pagrīdes darbības atkal notiek legāls draudzes dievkalpojums. Par draudzes vadītājiem tiek ievēlēti K. Zvirgzdiņš, H. Eņģelis un V. Tautvaitis. Diemžēl ne visi piekrīt draudzes darba legalizācijai. Neliela grupa R. Zvirgzdiņa vadībā draudzes reģistrācijai nepiekrīt un turpina pulcēties nelegāli – pa mājām. Šī grupa šodien praktiski vairs neeksistē, jo tās locekļi ir miruši vai pievienojušies citām, oficiāli reģistrētām draudzēm.

Uz Jāņa baznīcu dodas aptuveni 30 cilvēki, taču jau pirmajā legālās darbības gadā draudzes locekļu skaits pārsniedz 100. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Propagandas un aģitācijas daļai sniegtajā informācijā par 1976. gadu minēts, ka Jelgavas draudze aug visātrāk – reģistrēto draudzes locekļu skaits ir no100 – 150 cilvēkiem, no tiem vismaz 20% vecumā zem 30 gadiem. Izveidojas arī laba sadarbība ar luterāņu draudzi un tās mācītāju Alfrēdu Grosu, vēlāk Jāni Lūsi. Vasarsvētku draudze palīdz remontēt un uzturēt telpas, labiekārtot apkārtni, celt malkas šķūni un jaunas tualetes, tiek remontēts arī baznīcas tornis, krāsota fasāde un ievilkta centrālā apkure.

Draudzē izveidojas latviešu un krievu grupas. Latvijā ierodas vasarsvētku kristieši no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un pievienojas draudzei. Dievkalpojumus sāk tulkot krievu valodā. Draudzē ir dažādu tautību un reliģisku tradīciju cilvēki. Tas kļūst par iemeslu vairākkārtējai draudzes šķelšanai. 1978. gadā Ivans Saļva, Emanuels Prokopenko, Pāvels Selužickis un Aleksandrs Pļeščenskis, kurus atbalsta 30 cilvēki, vēlas dibināt atsevišķu krievu vasarsvētku draudzi, kā iemeslu minot to, ka esošā draudze pārstāv pentekostu Rietumu novirzienu un draudzes vadība par daudz iecietīgi izturas pret jauniešiem ar pārāk gariem matiem un sievietēm, kas nevalkā lakatiņu. Izpildkomiteja reģistrāciju atsaka. Par nožēlu, tas neizbeidz nesaskaņas un 80. gadu vidū pēc vairākkārtējiem šķelšanas mēģinājumiem lielākā daļa krievu grupas no draudzes aiziet.1988. gadā atdalījusies grupa tiek reģistrēta kā atsevišķa vasarsvētku draudze „Pestīšana”.

1977. gadā par draudzes mācītāju kļūst Jānis Ozolinkevičs, draudzes krievu grupas vadītājs ir Pāvils Volkovs, vēlāk Emanuels Prokopenko. 1978. gada pavasarī draudzes mācītājs J. Ozolinkevičs apmeklē Tallinas atmodu, kas stipri izmaina draudzes dievkalpojumus un pašu mācītāju. „Tallinas Vējš” (par Tallinas atmodu lasiet ŠEIT), kā ticīgie Padomju Savienībā nosauc Svētā Gara izliešanos Olevistes baznīcā Igaunijas galvaspilsētā, sāk „pūst” arī Jelgavā (par “Tallinas vēja” atskaņām Latvijā lasiet ŠEIT). Draudzē jau no tās pirmsākumiem regulāri tiek noturētas „svētīšanās sapulces”, taču 1978. gada 6. un 7. novembrī – Oktobra revolūcijas svētkos – notur pirmos dievkalpojumus ar igauņu brāļu piedalīšanos. Sv. Jāņa baznīca ir pārpildīta, tur sapulcējušies aptuveni 1000 cilvēku. Turpmākajos piecos gados Tedijs Tīrs, Aleksandrs Popovs, Enno Tūliks un Udo Veivo kļūst par biežiem viesiem Jelgavas vasarsvētku draudzē. Dievkalpojumos daudzi atgriežas no grēkiem, tiek dziedināti un kristīti Svētajā Garā. Ziņas ātri izplatās un uz Jelgavu sāk braukt cilvēki no visas Padomju Savienības.

Svētīšanās dievkalpojums 1978. gadā.

J. Ozolinkevičs bieži dodas braucienos uz Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Moldāviju un citām PSRS republikām, dažos braucienos kopā ar viņu dodas arī draudzes jaunieši. Bet Jelgavā šajā laikā draudzes locekļi ierodas uz dievkalpojumiem savlaicīgi, lai dabūtu sēdvietu, vai arī nāk uz baznīcu, līdzi ņemot savu soliņu. Sapulces ilgst piecas līdz sešas stundas. Svētīšanās sapulces tagad tiek rīkotas pat vairākas reizes gadā, parasti Maija svētkos un Oktobra svētkos novembrī. Draudze tiek rūpīgi novērota. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzēji un studenti spiesti apmeklēt draudzi un ziņot par to. Tiek pierakstīti pat pie dievnama stāvošo transporta līdzekļu reģistrācijas numuri. Bīskaps J. Ozolinkevičs stāsta: 90. gados viņam kāds vīrs stāstījis, ka, būdams students, bijis spiests apmeklēt dievkalpojumus Jelgavas vasarsvētku draudzē un pierakstīt notiekošo, kā rezultātā viņš kļuvis par kristieti.

1979. gadā 26. jūlijā Jelgavas vasarsvētku draudze beidzot tiek oficiāli reģistrēta. Draudzes locekļu skaits ir sasniedzis 110, bet 1980. gadā tas sasniedz 150, 1981. gadā attiecīgi 155, bet 1982. gadā draudzes locekļu skaits paliek nemainīgs. 1980. gadā Jelgavas draudze lūdz atļauju dziesmu grāmatas izdošanai, jo esošo skaits ir nepietiekams un tās pašas nolietotas, ar novecojušu valodu.1981. gadā 800 eksemplāros tiek iespiestas „Evaņģēliskās dziesmas”. 80. gados, neskatoties uz nacionālajām nesaskaņām un vairākkārtēju dalīšanos, draudze turpina augt un tajā ir ap 230 draudzes locekļiem. Darbojas koris, ko vada Arnis Šķerbergs latviešu, bet Anatolijs Večorko krievu plūsmā, Ausma Geige vada stīgu orķestri, svētdienas vakaros notiek jauniešu dievkalpojumi.

No Latvijas PSR Reliģijas lietu pilnvarotā vietnieka N. Kokarēviča  ziņojuma PSRS Ministru Padomes Reliģijas lietu priekšsēdētājam var redzēt, ka 1982. gadā Jelgavas draudzē kristīti septiņi cilvēki, laulāti divi pāri, bet1983. gadā draudzē ir ap150 – 160 draudzes locekļu, no kuriem ap 40% ir jaunieši un vidēja vecuma cilvēki, 60% sieviešu un 40% vīriešu, darbojas koris 25 – 30 cilvēku sastāvā. No 1987. gada draudzē darbojas svētdienskola, ko vada Rosita Zvirgzdiņa.

Kristību dievkalpojums 80. gados Jelgavas pilsētas Izpildkomitejas norādītajā vietā.

1987. gadā pilsētas Izpildkomiteja pēc draudzes lūguma iedala tai zemi dievnama celtniecībai. Piešķirtais zemes gabals atrodas Jelgavā, Zirgu un Tērvetes ielu krustojumā. Tiek pasūtīts projekts, ko izstrādā un saskaņo divus gadus. Taču tad nāk pārmaiņu laiks, zeme tiek atdota tās bijušajiem īpašniekiem un šis projekts tā arī paliek nerealizēts. Draudze turpina pulcēties Jāņa baznīcā.

Astoņdesmito gadu beigās, lai sekmētu evaņģelizācijas darbu, draudze iegādājas autobusu „LAZ”, kas arī aktīvi tiek izmantots draudzes izbraucienos uz citām draudzēm Latvijā, kā arī kalpojot vietās, kur draudžu vēl nav. Deviņdesmito gadu sākumā Jelgavas draudze tiek arī pie mikroautobusa „RAF”, bet, kad „LAZ” ir savu laiku nokalpojis, tā vietā stājas no Zviedrijas kristiešiem saņemtais „Volvo”.

April 15, 2013 Posted by | nepakļaušanās, Okupācija, PSRS, represijas, Vēsture | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: