gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Digitalizēti Vēsturnieku komisijas rakstu krājumi

Latvijas Nacionālā bibliotēka
2013. gada 22. marts
21.martā tiekoties ar konkursa “Eustory” organizatoriem, Valsts prezidents Andris Bērziņš diskusijas laikā informēja, ka šomēnes pabeigts nozīmīgs darbs, kas uzsākts jau 2012.gada rudenī – Vēsturnieku komisija sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku digitalizējusi visus 27 Komisijas rakstu krājumus.

Rakstu krājumi bez maksas pieejami ikvienam interesantam.

Kopš Vēsturnieku komisijas dibināšanas 1998. gadā zinātniskās konferences un pētījumi bija tās galvenais darbības virziens, savukārt rakstu krājumi – taustāms darbības rezultāts. Līdz šim publikācijas bija pieejamas tikai salīdzinoši ierobežotam pētnieku un interesentu lokam mācību iestādēs, bibliotēkās un muzejos, kā arī daļa rakstu – Valsts prezidenta kancelejas mājas lapā. Līdz ar digitalizācijas pabeigšanu visi līdz šim izdotie 27 rakstu krājumi ir pieejami bez autortiesību ierobežojumiem Latvijas Nacionālas bibliotēkas mājas lapas sadaļā “Digitālā bibliotēka”.

Ņemot vērā Vēstures skolotāju biedrības rīkotā starptautiskā zinātniski – pētniecisko darbu konkursa tēmu – “Mācīšanās, izglītība un skolas Latvijā” -, Valsts prezidents izteica cerību, ka šodien tiek pāršķirta jauna lapaspuse vēstures sāpīgo un strīdīgo jautājumu izzināšanā.

Digitalizētie komisijas raksti

Ziņu sagatavoja: Prezidenta preses dienests

March 22, 2013 Posted by | grāmatas, Vēsture | Leave a comment

Pēc 16. marta “mēģinājuma” plāno sabojāt arī 18. novembra svinības

Dace Kokareviča, Latvijas Avīze


Neapmierinātība ir ārdošas jūtas, un tieši tās paredzējuši izmantot 23. martā dibināmās organizācijas “Nepilsoņu kongress” (“NK”) iniciatori un dibinātāji. Tā sevi dēvē par “sabiedrisku kustību”, un šādai izvēlei ir savi apsvērumi.

Ja kāds dibina biedrību, tad tā ir jāreģistrē, tai jāsniedz pārskati par finansējumu u. tml., bet „kustība” taču ir kā brīvi vēji laukā… Pēc tā, kas rakstīts marta sākumā žurnālistiem izplatītajā “”Nepilsoņu kongresa” nolikuma projektā”, ir skaidri redzams, ka tas paredz gan vēlētu pārvaldes orgānu darbību, gan biedru disciplīnu un arī izslēgšanu par kaitniecību, – pazīmes, kas raksturīgas biedrībām vai partijām.

Labi aizmirsts vecais

Kongresa interneta vietnē atrodams arī Saeimas deputāta Borisa Cileviča raksts, kurš spriež, ka jaunais esot labi aizmirsts vecais un piemin 90. gados dibināto “Apatrīdu līgu”, kuras mantinieks varētu būt “Nepilsoņu kongress”.

“Apsūdzības grāmata. Par neatkarīgās Latvijas nīdējiem 1988 – 1998″ – ar tādu virsrakstu un apakšvirsrakstu “Latvijas Avīzes” 2011. gada 30. aprīļa numurā bija publicēts prof. Treija raksts par Liepājas vēsturnieka Arnolda Bērza grāmatu “Sarkanie burbuļi” (paskaidrojošais apakšvirsraksts – “Pretvalstisko sabiedrisko aktivitāšu hronika 1988 – 1998″). Atgādināšu R. Treija rakstīto: “1994. gada sākumā nodibinājās Latvijas Apatrīdu līga ar kreiso politologu B. Cileviču galvgalī. Tā solīja veicināt bezvalstnieku integrāciju, bet, kā konstatējis A. Bērzs, faktiski centās panākt nulles varianta realizēšanu Latvijas pilsonības jautājumā, izvēršot īpaši naidīgu propagandu valstij presē un radio. Līga 1994. gada pavasarī pat mēģināja organizēt alternatīvas pašvaldību vēlēšanas, taču šī akcija neguva atsaucību.”

Ir pagājuši 19 gadi, un ideja par alternatīvām vēlēšanām pašvaldību dienā atkal pavasarī sapumpurojusi un 1. jūnijā tikšot realizēta, vēlot kādu “Nepārstāvēto parlamentu”. Tagad līdz ar tehnoloģiju attīstību parādījušās iespējas “balsot internetā”.

Internets piecieš gandrīz visu, tur ikviens var sevi pasludināt par Latvijas valdnieku vai pašu Dievu to kungu un uzrādīt sev vēlamo atbalstītāju skaitu.

Drošības policija 6. martā aģentūrai LETA sniedza komentāru par to, ka “Nepilsoņu kongresa” kustība ir nonākusi Drošības policijas redzeslokā. Tās vērtējumā aktivitātes, kas saistītas ar nepilsoņu problemātiku, ir jāuztver kā Krievijas Federācijas tautiešu politikas izpausmes. “Par to liecina tas, ka šajā kustībā ir iesaistījušies aktīvisti, kuri jau agrāk aktīvi darbojušies tautiešu projektu ietvaros. Organizācijas aktivitātes jāsaista ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Šādas aktivitātes nesekmē sabiedrības saliedētību,” pauda DP priekšnieka palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa.

Kad lūdzu Drošības policijai plašāku komentāru, saņēmu šādu atbildi: “Projekta “Nepilsoņu kongresa” tapšanā un veidošanā ir saskatāmas līdzības ar biedrības “Dzimtā valoda”, kas organizēja referendumu par krievu kā otru valsts valodu Latvijā, darbību. Abos gadījumos līdzdarbojas gandrīz identisks personu loks un sagaidāms, ka arī projekts “Nepilsoņu kongress” tiks izmantots aktuālo nepilsoņu jautājumu plašāku aktivitāšu izvēršanai tā turpmākās darbības gaitā. Faktiski tas var tikt izmantots, lai radītu iekšpolitisko saspīlējumu ap nepilsoņu jautājumu un vairotu spriedzi sabiedrībā. Paziņojumi no organizatoru puses par vēlmi savā darbībā izmantot radikālas metodes, rīkojot protesta akcijas, jāuztver kā paaugstinātu risku sabiedriskai kārtībai un drošībai.”

Izklaide vai nopietnas politiskās ambīcijas?

Kāda ir Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas attieksme pret šo “sabiedrisko kustību”, kas izteikusi apņēmību veidot paralēlas varas struktūras? S. Āboltiņa atbild, ka Satversme garantē un aizsargā tiesības ikvienam apvienoties biedrībās, politiskajās partijās un citās sabiedriskajās organizācijās. Tomēr šīs cilvēktiesības nav absolūtas un tās nevar tikt izmantotas pretēji citu cilvēku tiesībām, demokrātiskās valsts iekārtas principiem un citām konstitucionālajām vērtībām.

“Nepilsoņu kongresa” dokumenti vedina domāt par to, ka tā rīkotāji varētu stimulēt personas nemācīties valsts valodu, neintegrēties Latvijas sabiedrībā, bet gan pieprasīt sev privileģētu statusu. Tāpat saskatāma zināma bīstamība tajā, ka “NK” vēlas veidot savu biedru pārstāvniecības institūcijas, it kā dublējot valsts varas institūcijas.

Šāda politika varētu sašķelt Latvijas sabiedrību, kā arī personas, kuras iesaistās “Nepilsoņu kongresa” darbībā, varētu tikt izmantotas kā ķīlnieki atsevišķu personu politisko ambīciju un noteikto mērķu sasniegšanai. Būtu nepieciešams rūpīgi pārbaudīt, vai šādas aktivitātes ir pieļaujamas demokrātiskā sabiedrībā, kā arī noskaidrot, kādi ir “Nepilsoņu kongresa” organizatoru patiesie mērķi un to finansējuma avoti.”

Tieslietu ministrs līdz Lieldienām būs atvaļinājumā, tāpēc viedokli par “NK” vaicāju viņa padomniekam Jānim Tomelam. Viņš spriež, ka, pārskatot “Nepilsoņu kongresa” rīcības plānu līdz 2013. gada decembrim, “prātā ienāk doma, ka tā ir sava veida izklaide no sabiedriskās dzīves atstumtiem cilvēkiem, kuriem beidzot gribas sajusties svarīgiem”.

Pēc 16. marta notikumiem daudziem īpaši aizskarošas varētu šķist “NK” piesolītās masveida protesta akcijas tieši valsts svētkos – 18. novembrī. Arī J. Tomels saka – tas, ka “NK” rīcības plānā punkts nr. 12 paredz masveida protesta akcijas rīkošana Latvijas valsts svētkos 18. novembrī, liecina, ka “Nepilsoņu kongress” ir klaji pretvalstiska organizācija, kurai nav svētas Latvijas Republikas konstitucionālās vērtības.

“Skaidrs, ka “Nepilsoņu kongress” nepieņem 18. novembra Latvijas Republiku, drīzāk gribētu Latvijas PSR atgriešanos, ar visām kādreizējām privilēģijām krievvalodīgajiem kā izredzēto kopienai – ar pilsonību visiem un īpašo krievu valodas statusu.

Taču nāksies apbēdināt “Nepilsoņu kongresa” pārstāvjus – atteikšanās no 18. novembra Republikas nav gaidāma ne tuvākā, ne arī kādā tālākā perspektīvā,” saka J. Tomels.

Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne uzskata, ka Latvijā līdz šim ir izdevies sabalansēt situāciju valstī tā, ka šeit nav bijis nacionālu konfliktu, taču ir kādi spēki, kas ieinteresēti, lai tādi rastos. Viņa uzsver, ka ar šo risku novēršanu aktīvāk jādarbojas drošības dienestiem.

Arī profesors Juris Bojārs uzskata, ka jāuzdod jautājums daudzajiem specdienestiem – lai atskaitās, ko ir darījuši.

March 22, 2013 Posted by | Okupācijas sekas | Leave a comment

Gaudojošās sirēnas un LTF 25.gadadiena

Aleksandrs Kiršteins

Gaudojošās sirēnas un LTF 25.gadadiena

Gaudojošās sirēnas 16.marta leģionāru piemiņas pasākuma laikā vislabāk raksturo laiku, kādā gatavojamies atzīmēt Tautas frontes (TF) dibināšanas 25.gadadienu.

Gadadienas, kurā varēsim novērtēt kādu valsti gribējām atjaunot un kas patiesībā ir izdevies. Svešas valsts intereses pārstāvošu provokatoru grupas nesodīta ākstīšanās pie Brīvības pieminekļa Latvijas iekšlietu ministra tiešā uzraudzībā ir tikai neliela epizode mūsu valsts ikdienā. Tas, ka Borisa Špīgela vadītā Kremļā propogandas organizācija «Pasaule bez nacisma» necīnās pret nacismu (jo citādi būtu jānovērtē gandrīz divus gadus ilgais padomju un nacistu medusmēnesis), bet nodarbojas ar sabiedrības šķelšanu postpadomju telpā ar mērķi stiprināt Krievijas ietekmi, ir zināms neko nedarošajiem ierēdņiem gan SAB, gan Drošības policijā, gan pašam iekšlietu ministram. Tomēr, tā vietā, lai Kremļa kantora vietējie provokatori kuzini, koreni un lindermani sēdētu minimāli vismaz piecus gadus, ja, ne par valsts nodevību, tad vismaz par apmelošanu un nacionālā naida kurināšanu, mūsu liekēži no daudzajiem drošības kantoriem gudri skaidro, ka sirēnas jau tik skaļas nebija, bet, ja bija tad likums nenosaka decibelu līmeni no kura policijai būtu jārīkojas. Iekšlietu ministrs Kozlovskis, pat, sajutis sviluma smaku, steidz stāstīt, ka rakstīšot jaunu likumu, it kā ar esošajiem, kas aizliedz traucēt pieteiktus gājienus, vai valstij liek aizsargāt leģionāru godu un cieņu, jau nepietiktu.

Tomēr visādu korenu māžošanās jau ir tikai virspusējas putas tai zupai, ko paši un kopā ar mūsu Rietumu draugiem esamam savārījuši neatkarības 22 gados. Ja flāmiem, valoņiem, kataloņiem serbiem, albāņiem ir savas vēsturiskās teritorijas, kurās šīs tautas simtiem un tūkstošiem gadu ir dzīvojušas, tad Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur uz vienas teritorijas dzīvo pamattauta, saukta par «latviešu kopienu», (pat no bijuša premjera Godmaņa mutes) un tikai nedaudz mazāka, kulturāli un mentāli pilnīgi atšķirīga, krieviski runājoša, vietējas un  padomju okupācijas gados iebraukušu PSRS pilsoņu veidota, tā sauktā «krievvalodīgo kopiena».

Atcerēsimies, ka dzīvojam valstī, kurā 411 374 (24,68%) iedzīvotāju 1991.gada 3.martā atbildēja ar «nē» uz jautājumu vai ir par neatkarīgu un demokrātisku Latvijā, bet vēl 12,4 % no 1,5 miljoniem balsotāju tas bija vienalga, viņi pat neatnāca izteikt savu viedokli. Tātad trešdaļai iedzīvotāju nekāda neatkarīga valsts nebija un, neizliksimies, arī tagad nav vajadzīga. Lai gan Latvija ratificēja divas Eiropas Padomes konvencijas – par ārvalstnieku statusu un bēgļiem, un abās apņēmās «pēc iespējas veicināt iebraucēju brīvprātīgu asimilāciju», nekad un nekas šajā jomā netika darīts. Tieši otrādi, valsts finansēja padomju laikos izveidoto izglītības sistēmu krievu valodā, turpinot rusificēt baltkrievus, ukraiņus, poļus un citu tautību skolēnus, bet latviešu jauniešus diskriminējot darba tirgū pašu dzimtenē. Latvieši savā zemē pastāvīgi izjūt diskomfortu ne tikai pie Brīvības pieminekļa vai mikroautobusā, klausoties sarkanarmiešu dziesmas, vai neveiksmīgi mēģinot iepirkties latviski kādā no Imantas veikaliem. Desmitiem TV kanālu krievu valodā katru vakaru mūs bombardē ar seriāliem par varonīgajiem padomju čekistiem un, pārkāpjot likumu, slavē komunistu asiņainos varoņdarbus. Regulāri radio un TV krieviski raidošajos kanālos dzirdam Kremļa ekspertu pārdomas par Krievijas impērijas atdzimšanu un drīzo Pribalķikas atgriešanos Maskavas apskāvienos.

TV5 kanāls 8.martā sniedza lielisku naida paraugstundu pret latviešiem, intervējot Krievijas Aizsardzības ministrijas sabiedriskās padomes priekšsēdētāju, no Igaunijas izraidīto žurnālistu Igoru Korotčenko, kurš nāca ar atklāsmi, ka latvieši apšāvuši ne tikai cara ģimeni, bet arī krievu inteliģenci un virsniecības ziedu. Intervētājs Mamikins, labi zinot Latvijas – Krievijas miera līgumu, kurā noteikts, ka latviešu sarkanie strēlnieki nav Latvijas un pat ne karaspēka daļa ar latviešu vairākumu, bet tikai viena no Krievijas karaspēka vienībām, protams, neiebilda un tikai labsajūtā berzēja rokas. Infantilā NEPL padome, kā parasti, ne šajā, ne iepriekšējos gadījumos neiejaucās. Visskandalozākā situācija vēl nesen bija ar PBK, kuram sodu par Latvijas vēlēšanu likuma pārkāpumu piesprieda Lielbritānijas medijus uzraugoša iestāde, pilnīgā vienaldzībā no Latvijas ierēdņu puses.

Nepārsteidz, ka to nemana valdības koalīcijas pārstāvji, starp kuriem ir gan Abrenes atdevēji, gan tie, kuri ne tikai aicināja neatbalstīt vienotu izglītības sistēmu latviešu valodā, bet pat brauca svinēt 9.maiju uz Maskavu.

Gan »antifašisti», gan Krievijas valdība labi zina, ko par latviešu leģionāriem ir teikušas ASV un britu iestādes. Leģionāri apsargāja Nirnbergas cietumu, tomēr, provokatoriem tas netraucē viņus saukt par esesiešiem. Dīvaina, šajā kontekstā izklausījās Saeimas deputāta  Ata Lejiņa runa – tā vietā, lai godīgi atzītu leģionāru nopelnus cīņā pret otrreizējo padomju okupāciju, viņš gari izrunājās par neīstiem formas tērpiem un sliktiem sabiedrotajiem Otrajā pasaules karā, nedaudz aizmirstot, ka «īstie» sabiedrotie Baltijas valstis Teherānā jau bija atdevuši Staļinam.

Patiesībā jau mums nevienam nebūtu jātaisnojas, kāpēc godinām karavīrus, kas cīnījās pret padomju iebrucējiem,  tāpat kā to nedara krievi Krievijā vai ebreji Izraēlā svinot savus svētkus. Mums, vienkārši, jāatgādina, ka nav pieņemts ar savu dziesmu grāmatu līst svešā baznīcā, bet tiem, kas to nesaprot, pieklājīgi, bet stingri, parādīt virzienu uz viņu īstajām mājām.

Kas attiecas uz «antifašistiem», tad, paldies, viņiem par atgādinājumu pārdomāt, kā rīkosimies tālāk, lai būtu patiesi saimnieki savā zemē!.

March 22, 2013 Posted by | 16.marts, Okupācijas sekas, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Dr. Guntis Kalme “Pārraut apli!”

No māc. Dr. Theol. Gunta Kalmes uzrunas 16.03. 2013. Doma baznīcā

No kurienes mēs nākam? – No savas pagātnes, no notikumiem ar orientiera, garīgas vērtības nozīmi. Šodiena ir tāda.

Tūlīt pēc 2. pasaules kara Apvienoto Nāciju palīdzības un atjaunošanas administrācijas Eiropas direktors britu ģenerālis F. Morgans grāmatā „Karš un miers” saka: „Kā lai raugās uz krietno baltiešu jautājumu, kas cīnījušies SS vienībās? Pēc divdesmit brīvības gadiem krievi no jauna bez kāda pamata iznīcināja viņu neatkarību, tos brutāli apspiežot. 1940. un 1941. gadā krievi Baltijas valstīs īstenoja sistemātisku genocīdu. 1941. gadā vācieši uzbruka krieviem un atbrīvoja Baltijas valstis no nīstiem apspiedējiem. Vai kāds brīnums, ka krietnie baltieši gribēja atriebties par nodarīto pārestību, kaut vai sabiedrojoties ar otru ļaundari?”[1] Te bezkaislīga rietumu militārpersona, iepazīstoties ar lietas apstākļiem, ir spējusi saprast, – Latviešu leģiona rašanās ir saistīta ar Baigo gadu, okupāciju un masu represijām. Vēsturiskā patiesība par latviešu mobilizāciju leģionā jau sen zināma karojošās pusēs, secinājumi izdarīti, reabilitācijas notikušas.

Visu Dr. Gunta Kalmes uzrunu lasiet šeit.


[1] Citēts pēc: Bērziņš A. Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni. – Valmiera, 1995, 59. lpp.

March 21, 2013 Posted by | Leģions | Leave a comment

16. martā policija sevi diskreditēja

Agris Liepiņš, LA


Leģionāru atceres dienā Latvijas Republikas Valsts policija negribēja nodrošināt kārtību pie Brīvības pieminekļa un ar savu attieksmi tiešā veidā veicināja antifašistu huligānu grupas provokācijas. Elementāra pieklājība prasa paklusēt mirklī, kad cilvēki noliek ziedus, pieminot savus bojā gājušos tuviniekus. Tā ir pieņemts civilizētā pasaulē. Tā vietā Valsts policija labvēlīgi noskatījās, kā antifašisti izvieto aizskarošus plakātus, uzstāda skaļruņus un nepārprotami gatavojas huligāniskām provokācijām. Vēl vairāk – mirklī, kad vecie vīri gribēja nolikt ziedus, antifašistu huligāni sāka dārdināt griezīgas sirēnas un atskaņot skaļu mūziku. Citiem vārdiem sakot, viņi apzināti apgānīja gan kritušo piemiņu, gan Latvijas simbolu Brīvības pieminekli. Policija nevis nekavējoties pārtrauca ālēšanos, bet aizstāvēja apgānītājus un neļāva atvienot skaļruņus no strāvas.

Pat distancējoties no politikas, skaidri redzams – likuma sargi aizstāv huligānus un provokatorus. Neviens kritušo un bojāgājušo piemiņas brīdī neālējas, nemēdās un nespļaudās. Pārtraukt šādas darbības ir katra audzināta cilvēka pienākums. Tam, ka to darīja Nacionālās apvienības deputāti, nav nekādas politiskas nozīmes. Viņi vienkārši rīkojās godīgi.

Gļēvuļi parasti tinas demagoģijas bruņās. Policijas pārstāvji televīzijā nevainīgi mirkšķināja actiņas un skaidroja, ka antifašistu pasākums bija saskaņots Rīgas domē un provokatoriem bija atļauts lietot skaņas pastiprinātājus un atskaņot mūziku. To, cik skaļi tas notiek, likums nenosakot.

Tāpēc kārtības sargiem nebija ne mazākā iemesla apklusināt huligānus un, izlaužot rokas, bija jāsavalda tie, kas piemiņas pasākuma apgānītājus gribēja patriekt. Tā ir vistīrākā demagoģijas paraugstunda, ko Latvijas iedzīvotājiem demonstrēja Valsts policijas pārstāvis.

Uzskatu, ka policija ir sevi diskreditējusi. Katru gadu provokatori šajā dienā ķengājas, nēsā kautu cūku galvas, tērpjas kamuflāžā vai tēlo klaunus. Ar katru pavasari viņu nekaunība auga augumā, līdz beidzot ir izaugusi tiktāl, ka aizskar katra normāli audzināta cilvēka jūtas. Policija nekad nav ierobežojusi antifašistu ālēšanos, bet šogad atklāti nostājās provokatoru pusē. Atbildība par notikušo jāuzņemas iekšlietu ministram, un valdības vadītājam Valdim Dombrovskim ir jāpieprasa Kozlovska demisija.

March 20, 2013 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Slānīsim Nacionālo Apvienību

Nerunāsim par krievu provokatoriem. Slānīsim Nacionālo Apvienību un “saliedēsimies” ar 5.kolonu.

Jānis Mednis, 19.marts 2013

Pilns raksts: http://www.ir.lv/blogi/personigie-blogi/nerunasim-par-krievu-provokatoriem-slanisim-nacionalo-apvienibu-un-saliedesimies-ar-5-kolonu

Tikai 3 dienas pēc 16.marta, bet tendences kā to novērtet jau iezīmējas. Pāri visam – saliedētība. Bet kur valsts līdzdalība provokācijā? Nu ko jūs,nekā tāda, tik tie likumi tādi… Likumi, ta likumi, bet veselais saprāts jau būtu varējis vienkārši novērst provokāciju. Būtu, bet ministrs un policijas vadība ierodoties uz pasākumu, laikam to būs atstājuši mājās.

Tagad jau par provokāciju no valsts puses nerunā vairs. Tiek gan pieļauta no RD kaut kāda līdzdalība. Tas saprotami „Vienotība” grib tikt Domē un vārgi pozicionējas kā labais ,saprātīgais spēks.

Un notiek, kā bija paredzams, atkal pie vainas tie „lāpneši”. Tie tagad ir „idioti”, „zaļknābji”, „huligāni” u.c. „nejauceņi”. Tiek virzīta pat doma, ka NA sarunājusi ar ar antifašistiem uzrīkot izrādi pie pieminekļa. Lai gūtu lētu popularitāti uz „veco vīru” rēkina. Un aizgājuši tik tālu, ka prasa iekšlietu ministra demisiju. Labā ministra, kas pats personīgi uzraudzīja kārtības nodrošināsanu pasākuma laikā. Un tak nekā slikta tur neredzēja. Jā esot bijis, varbūt, bišķi par skaļu, bet tie nacionalisti sākuši uzbrukt kārtības sargiem… Arī Ēlerte tik par to Domi vien, un, arī tā pabailīgi. Pa ausu galam padzirdēju (ieraudzīju ziņu teksta slejā), ka DP esot brīdinājusi tos kam teikšana par kārtību, ka labi nebūs. Kā tur nu bijis kā ne, to vairs neuzzināt.

Jo, nu visi cenšas nepieļaut, ka „starpgadījums” kļūst par skandālu ar tālejošām sekām. Nedod, Dievs, ka atklāti tiks atzīta Valsts palīdzība latviešu tautas apmelotājiem un nomelnotājiem sarīkot vērienīgu provokāciju. Un vainu par to uzkraut NA, jo muļķi tādi iekrituši uz prastu provokāciju un tagad nu tēlos varoņus, kaut paši palaiduši rokas, ne kā miermīlīgie „antifašisti”, T.s. Demokrātiskie patrioti, laikam cerēdami kopā ar V dabūt kādu benķīti Domē, aicina savējo laicīgi pamest NA. Laikam domā ka NA nolemta nežēlastībai.

Visi sagrupējušies, vainīgie atrasti, provokāciju var aizmirst un nav tur ko urķēties. Aizmirstiet. Noteikti aizmirstiet. Lai varam talāk tēlot „saliedētību-integrāciju”. Jā, šī lieta tiks nodota aizmirstībai un es tur īpaši neko nevaru darīt. Tomēr provokācija ar IeM un RD gādību bija neapšaubāmi, kaut tieši to pieradīt nevarēs, jo iesaistītie tēlos enģelīšus.

Man, kā savulaik  kārtības sargam, ir bijis japiedalās daudzu pasākumu apsardzē un kārtības nodrošināšanā. Zinu kā izvairīties no provokācijām (neatbildot), kā atrast un neitralizēt tos provokatorus, kas „ielīduši” pasākuma dalībniekos u. c. Tie laiki nu ir garām, par kārtību rūpējas profesionāļi – policija, kurus arī apmāca arī tā lai laikus novērstu provokāciju pirms tā īstenota. Un tapēc te neapšaubāmi ir policijas „nopelns” lai notiktu provokācija. Policijai bija zināms, ko darīs „antifašisti” un jānodrošina to apsardze.

Ja tā nebūtu, tad atskanot skaļalām sirēnām, kārtības sargiem nostrādatu reflekss un tie censtos atrast traucējuma cēloni un to neitralizēt. Tā vietā tika šis provokatīvais troksnis rūpīgi sargāts. Un formāli tika izpildīts likums, ka viens pasākums nedrīkst traucēt citu. Un Latvijas valsts policija, iekšlietu ministram un policijas priekšniekam jautri noskatoties bija nolēmusi ka svarīgakais ir 5. Kolonas, Latviju nomelnojošais un apmelojošais „muzikālais uzvedums”. Tātad faktiski tika sargāti Krievijas meļi un provokatori. Ne Latvija, ne latvieši.

Es nevaru vainot NA par nesavaldību un iekrišanu uz provokāciju. No provokācijas, kurā iesaistīti tie, kam būtu jāsargā nav principā iespējams izsargāties. Šis ir nāvīgs slazds. Pat brīdinājuma no sargiem nebija, ka tūlīt būs troksnis, neuztraucieties, tas arī ir saskaņots ar Domi, un, atvainojiet mēs nevaram te neko darīt. Ministrs un policijas taču bija klāt, un paiet dažus soļus pretī gajienam un brīdināt varēja. Varēja gan…

Tas, ka NA deputāti pa savam mēģināja kaut ko darīt un, loģiski, sadūrās ar likumsargiem diez vai būtu īpaši karams pie lielā zvana. Emocionāls šoks. Kā es uz to būtu reaģējis nezinu, drosi vien tāpat kā vīrietim pienākas, ja rafinēti, ar valsts varas līdzdalību, tiek pazemota Latvija un latvieši.

Es tomēr ieteiktu neaizmirst šo 2013.g. 16.martu. Dienu, kad valsts „uzmeta” tautu. Un, kas to darījis vienreiz darīs atkal.

March 19, 2013 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Godina 1919.gada sarkanā terora upurus

Gaitis Grūtups, ZZ
Ar klusuma brīdi, ziedu un svecīšu nolikšanu otrdienas vakarā Zemgales prospektā pie baltā krusta jelgavnieki pieminēja 140 sarkanā terora upurus, kas tika nogalināti 1919.gada janvārī, februārī un martā Jelgavas cietumā.

Piemiņas brīdi svētīja luterāņu mācītājs Kaspars Kovaļovs. Ar stāstījumu par 1919.gadu Jelgavā uzstājās vēsturnieks Andris Tomašūns. Savukārt Latvijas Brāļu kapu komitejas priekšsēdis Eižens Upmanis pateicās jelgavniekiem par vēsturiskās atmiņas glabāšanu, kas stiprina dzimtenes mīlestību. Viņš piebilda, ka pārstāv arī latviešu un vācbaltiešu biedrību «Domus Rigensis», kas šoreiz ir īpaši tādēļ, ka starp sarkanā terora upuriem lielākoties bija vācbaltiešu inteliģence.Piemiņas brīža rosinātājs bija Latvijas Brāļu kapus komitejas Jelgavas nodaļas vadītājs Aldis Hartmanis.

1919.gada janvārī, februārī martā Jelgavas cietumā sarkanie nogalināja 140 cilvēkus, kas lielākoties bija baltvācieši.

1919.gada19.martā Jelgavu no sarkanajiem varmākām atbrīvoja landesvērs. 1921.gadā Jelgavā terora upuru pārbedījuma vietā Jāņa baznīcas kapos vācbaltu organizācijas atklāja pieminekli. Taču to padomju okupācijas vara pēc Otrā pasaules kara iznīcināja. 1998.gadā pēc jelgavnieka Aleksandra Krūmiņa ierosinājuma šajā vietā tika uzlikts baltais krusts.

March 19, 2013 Posted by | boļševiki, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Čakste nav jāizmanto savu personisko pozīciju stiprināšanai publiskajā telpā

Konstantīns Čakste nav jāizmanto savu personisko pozīciju stiprināšanai publiskajā telpā, tā komentējot pēdējo nedēļu laikā sabiedrībā aktivizēto jautājumu par pieminekļa uzstādīšanu pirmajam Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājam, atzina Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs.

Par vēlmi uzstādīt pieminekli paziņojusi Vienotības virzītā Rīgas mēra amata kandidāte Sarmīte Ēlerte, Nacionālās apvienības biedri uzskata, ka ir jāveido piemiņas vieta visiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem.

“Ideja ir ļoti laba, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki būtu pelnījuši savu piemiņas vietu. Taču nav labi, ka aiz šīs idejas stāv politiķi un pasākums tiek politizēts. Manuprāt, būtu daudz labāk, ja tā būtu sabiedriska un pilsoniska iniciatīva. Turklāt mums sabiedrībā ir nepieciešama diskusija, kas tad īsti bija nacionālās pretošanās kustība, tikai tai vajadzētu būt vēsturnieku nevis politiķu diskusijai,” portālam Diena.lv norādīja U. Neiburgs.

Jāatgādina, ka iniciatīva izveidot pieminekli vienam no Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, pirmajam Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājam Konstantīnam Čakstem radusies jau pirms desmit gadiem.

Sākotnējā ideja par pieminekli K. Čakstem pieder toreizējam Latvijas Pirmās partijas valdes loceklim dzejniekam Jānim Peteram, kurš šo domu izteica 2002. gada vidū. Pieminekļa izveidei tika izveidota līgumsabiedrība, kurā iesaistījās un naudu ziedoja vairāki uzņēmēji un tā laika politikie darbinieki – Andris Šķēle, Ainārs Šlesers, Adrians Dāvis, Valdis Lokenbahs, Guntis Indriksons, Mamerts Vaivads, Viesturs Koziols, Ēriks Masteiko, Gunārs Ķirsons, Raimonds Pauls, Andrejs Ēķis, Juris Savickis, Igors Skoks, Ivars Strautiņš, Atis Sausnītis utt.

Aicinājumam atsaucās ne tikai uzņēmēji, bet arī privātpresonas. Kopā tika savākti 187 tūkstoši latu.

2003. gadā notika konkurss par labāko metu, kurā uzvarēja Ojāra Feldberga piedāvātā Saule, kuru bija paredzēts atklāt jau 2004. gada augustā. Tomēr projekta sadārdzināšanās dēļ no tā atteicās, un nākamo metu jau veidoja tēlnieks Gļebs Panteļejevs

G. Panteļejevs radīja metu piemineklim, kuru bija paredzēts uzstādīt Brīvības ielas un Elizabetes ielas krustojumā pie Ministru kabineta. Taču Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome neatļāva šādu pieminekli uzstādīt iecerētajā vietā. Faktiski bija divi varianti: vai nu G. Panteļejeva iecerēto pieminekli novietot citā vietā vai sludināt jaunu konkursu. Kā skaidroja toreiz izveidotās līgumsabiedrības līderis advokāts Andris Grūtups, viņi nebija ar mieru atteikties no piemineklim iecerētās vietas, taču jaunu konkursu sludināt arī vairs neesot bijis spēka. Tādēļ no idejas atteikušies vispār.

Te gan rodas pamatots jautājums: ja ir vēlme godināt Konstantīnu Čaksti un uzstādīt tam piemineklim, vai tiešām primārā ir vietas izvēle, un vai vai tiešām vienīgā cienīgā vieta šādam piemineklim ir iepretī Ministru kabinetam? Kā intervijā Latvijas Avīzei norādījis vēsturnieks Uldis Neiburgs: “Ambīcijas bija pārāk lielas un izlīda kā īlens no maisa gan izpildījuma, gan vietas ziņā. Manuprāt, veids, kādā to toreiz darīja, padarīja ieceri neiespējamu jau pašā sākumā. Tā bija sabiedrībā pazīstamu, taču ar dažādu pagātni apveltītu, bagātu cilvēku iniciatīva, kas vairāk izskatījās pēc Konstantīna Čakstes izmantošanas savu personisko pozīciju stiprināšanai publiskajā telpā.”

Kā portālam Diena lv skaidroja A.Grūtups, nauda ir atdota tiem ziedotājiem, kurus bija iespējams identificēt, pārējā nauda “jau 10 gadus guļ bankas kontos”. Par naudas tālāku izlietošanu, kā skaidro A.Grūtups, var lemt tikai visi līgumsabiedrības biedri kopā. A.Grūtups norādīja, ka viņš veselības stāvokļa dēļ šādu kopā sanākšanu neiniciēs, taču to var darīt jebkurš cits no biedriem.

“Pēc tam kad iniciatīvas grupa noraidīja priekšlikumu meklēt citu vietu, izskanēja doma, ka aptuveni 187 000 latus saziedotās naudas varētu pārskaitīt filmai Rīgas sargi, taču tas netika izdarīts, jo grupā nav bijusi vienprātība,” 2012.gadā intervijā Dienai atzina iniciatīvas grupas lietvedis Jānis Naglis. Viņš stāstīja, ka tiem ziedotājiem, kuri identificēti, nauda atmaksāta, atskaitot metu konkursa izdevumus, tomēr bankas kontā joprojām atrodas vairāki desmiti tūkstoši latu. Precīzu summu J. Naglis nezināja teikt un piebilda, ka ar piecām nullēm tā neesot rakstāma. Ja kāds ierosinātu atjaunot līdzekļu vākšanu K. Čakstes piemineklim, iniciatīvas grupa varētu sasaukt pilnsapulci un lemt par iesaistīšanos,” – pirms gada Dienai sacīja J.Naglis.

Gada laikā nekas nav mainījies un neviens no biedriem šādu iniciatīvu nav rosinājis.

Diemžēl portālam Diena.lv pagaidām nav izdevies sazināties ar līgumsabiedrības finansistu Jāni Nagli – otrdien, 19.martā viņš neatbildēja ne uz tālruņa zvaniem, ne sms.
http://www.diena.lv/latvija/zinas/vesturnieks-konstantins-cakste-nav-jaizmanto-savu-personisko-poziciju-stiprinasanai-publiskaja-telpa-13999266

March 19, 2013 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas, pretošanās | Leave a comment

Politieslodzīto nonāvēšana Gulagā bez tiesas

Vērtīgs pētījums par politieslodzīto nonāvēšanas sistēmu Gulagā, bez tiesas.  Veidi, paņēmieni un metodes.

Krievu valodā.

http://www.novasich.org.ua/index.php?go=News&in=view&id=1701

Юрий МАРКОВИН

О СИСТЕМЕ ВНЕСУДЕБНЫХ СМЕРТНЫХ КАЗНЕЙ (УБИЙСТВ)
ПОЛИТЗАКЛЮЧЕННЫХ В ГУЛАГЕ

   В публицистике и в научной литературе уже много написано о гибели в СССР политзаключенных в годы тоталитарных репрессий. Трагическая статистика достаточно достоверно сообщает о количестве приговоренных к высшей мере наказания (ВМН) — расстрелу по ст. 58. По данным Общественного центра им. А. Д. Сахарова таковых было около миллиона1. Но это — только расстрелянных. Всего же уничтоженных в ходе политических репрессий — в десятки раз больше2. Видимо, гибель политзаключенных в тюрьмах и лагерях в результате целенаправленной, организованной деятельности администрации этих карательных учреждений следовало бы называть умерщвлением или, еще точнее, — убийством. Как иначе назвать факт гибели 50 % карачаевцев во время их противозаконной депортации с Северного Кавказа в Казахстан и Сибирь?!

   В 1989-1990 годах силами группы поиска Ярославского общества “Мемориал”3 было обнаружено и эксгумировано расстрельное место у деревни Селифонтово Карабихского сельсовета Ярославского района. Все извлеченные там черепа имели пулевые отверстия в затылочной части, то есть это были жертвы ВМН. В 1997 году, в ходе наших новых раскопок под Рыбинском, найденный череп был не только цел, но у него сохранились все зубы — сильные, ровные, здоровые. Значит, это был молодой человек, умерший от болезни или истощения, либо погибший по другой причине, но не расстрелянный. Дело в том, что на месте раскопок в 30-40-е располагалось лагерное кладбище. Кости человека были обнаружены на глубине 50 сантиметров, а череп лежал лицевой частью вниз. Выходит, здесь закапывали4 умерших и погибших заключенные. Бывшие узники местных лагерей уверенно показывали, где следует копать, а потом рассказывали, как все происходило. Мы сосредоточили внимание на исследовании и систематизации причин массовой гибели политзаключенных в лагерях и тюрьмах. После нашего выступления по областному радио и телевидению о страшных рыбинских находках пошли телефонные звонки и письма с уточняющей и новой информацией. На встречах в “Мемориале” мы услышали рассказы, воспоминания с новыми фактами и их детализацией. То же продолжалось на встречах в Российском и Международном “Мемориале” после нашего сообщения на VII конференции “КГБ вчера, сегодня, завтра”. В результате стала вырисовываться система умерщвлений-убийств политзаключенных в ГУЛАГе. Ее изучение следует продолжать, но по состоянию на сегодняшний день в нее можно включить следующие способы и методы расправ:    

   1 группа (1-4) — общие санитарно-медицинские условия жизни в тюрьмах и лагерях, а также отсутствие системы охраны труда:

   1) Доведение людей до состояния “доходяг”5. Дистрофическое состояние политзаключенных неизбежно наступало у значительного их большинства в связи с очень плохим по качеству и калорийности питанием и тяжелой физической работой, что влекло за собой необратимые изменения в организме и смерть. Напомним, что аналогичное положение было у политзаключенных и в тюрьмах. Так, например, академик Н. И. Вавилов умер в 1942 году в Саратовской тюрьме от голода.

   2) Антисанитарные условия, грязь в камерах и бараках, отсутствие чистого (а то и любого) белья; редкие, кратковременные, часто без горячей воды и необходимого количества мыла бани; плохо оборудованные уборные, а в тюрьмах — “параши”6, которые выносили из камер раз в сутки. Это объективно вело к многочисленным, в том числе и инфекционным, заболеваниям, что в свою очередь влекло массовые смерти физически истощенных людей с резко ослабленным здоровьем.

   3) Истощенные люди, живущие в антисанитарных условиях, были подвержены всевозможным заболеваниям: от простуды до туберкулеза, а лечение практически отсутствовало. При стопроцентном нездоровье медицинскую помощь, относительно сносное лечение получали единицы. Абсолютное большинство больных получало примитивное лечение, к тому же, как правило, с опозданием. Очень многих не лечили совсем. Отсюда — массовая смертность из-за болезней.

   4) Несчастные случаи на тяжелых физических работах. Работа на лесоповале, разгрузке и погрузке транспорта, на шахтах и карьерах совсем не сопровождалась охраной труда. Политзаключенные страдали и гибли в многочисленных авариях и катастрофах. Пострадавшим не оказывалась немедленная необходимая медицинская помощь. Тяжелораненые должны были ожидать конца рабочей смены, когда товарищи могли отнести их в жилую зону, где находился медперсонал. Поэтому многие не доживали до лечения, либо оно им уже не помогало. Таким образом, несчастные случаи вели к массовой гибели политзаключенных.    

   2 группа (5-7) — взаимоотношения между охраной лагерей, тюрем и политзаключенными:

   5) Избиения охраной политзаключенных, травля их собаками и т. п., без оказания медицинской помощи до конца рабочей смены. О таких случаях, как типичных, массовых рассказывал житель Рыбинска, показывая нам место лагерного кладбища. Еще ребенком, пяти-восьми лет, он жил в деревне, возле которой длительное время располагалась рабочая зона одного из лагпунктов. Часто, в связи с отказом от работы из-за бессилия, болезни, заключенного избивали охранники, они же провоцировали драки между работающими, травили собаками упавших от изнеможения людей. Раненных заключенных, с синяками и кровоточащими ранами, приносили и сваливали, не спрашивая разрешения хозяев, на пол ближайшей избы. Остававшийся с ними охранник не позволял оказывать помощь. Не оказывал ее и сам. Пострадавшие, мучаясь, дожидались конца смены и часто не выдерживали. Вечером в жилую зону приносили уже трупы.

   6) Отказ от работы из-за физического состояния не всегда заканчивался избиением. У охранников было право (и обязанность) в определенных случаях применять оружие для пресечения “саботажа”. Акт о “расстреле на месте” составлялся по возвращении в жилую зону и подписывался теми же охранниками. Подобные действия поощрялись. В заброшенной землянке бывшего лагеря под Рыбинском была обнаружена книга приказов по лагпункту. В одном из них назывались фамилии четырех бойцов охраны (трое мужчин, одна женщина) и размеры денежных премий (две по 10 и две по 15 рублей) за решительные действия с применением оружия (расстрел на месте) по пресечению отказа от работы.

   7) Расстрелы (убийства) применялись и при “попытках к бегству”, которые провоцировались, подстраивались, организовывались(!) охраной с целью получения денежной премии.

   Рабочая зона на лесоповале, представлявшая из себя квадрат, ограничивалась вырубками, чтобы с четырех вышек, установленных по углам, можно было видеть и пресекать попытки выхода, побега из нее. При переходе на новый смежный участок две вышки оставляли, а две другие переносили на новые места. Таким образом создавался участок для продолжения лесоповала. Чтобы после двенадцатичасовой рабочей смены не носить в жилую зону инструмент и не тащить его на себе на следующий день, охранники разрешали оставлять его, спрятав в старой зоне. Но делалось это, конечно, не из гуманных соображений. Просто у охраны всегда имелась возможность застрелить заключенного, посланного утром за инструментом за пределы нынешней рабочей зоны, как “совершающего побег”.

   Бывшие заключенные рассказывали, что при составлении акта осмотра места “побега” учитывалось положение тела убитого. Бесспорным свидетельством “попытки к бегству” служил факт, что труп лежит ногами к зоне, а головой от нее. Поэтому охранники сразу после убийства “беглеца” смотрели, как лежит тело, и при необходимости перекладывали его. Денежное вознаграждение потом делилось между посылавшим за инструментом и стрелявшим.    

   3 группа (8-11) — взаимоотношения между заключенными-уголовниками и политзаключенными:

   Здесь следует выделить три подгруппы этих отношений:

   а) заключенные — заключенные [8],

   б) заключенные бригадиры — рядовые заключенные, рабочие [9],

   в) уголовники на службе власти — политзаключенные [10].

   В этой группе стоит особняком расправа карательных органов государства (КГБ) с политическими оппонентами власти.

   8) Политзаключенные в тюрьмах и лагерях всегда оказывались в более тяжелом положении по сравнению с уголовниками. Последние были лучше информированы о жизни в местах заключения, знали тюремные порядки, имели определенные навыки выживания, были сплочены своими уголовными “законами”, входили в определенные структуры воровской иерархии. Политзаключенные проигрывали им практически по всем этим статьям и поэтому были угнетаемы, обираемы, хуже питались и одевались, жили и работали в более трудных условиях. В силу этих причин смертность среди политзаключенных была выше, чем среди уголовников.

   9) “Социально чуждые” (по официальной классификации государственных карательных органов) политзаключенные в абсолютном большинстве оказывались рядовыми рабочими, а уголовники (“социально близкие”) назначались бригадирами, иным младшим начальствующим составом на лагерных работах, в тюремных камерах. Сами не привыкшие к добросовестному труду, они строили свое руководство на унижении человеческого достоинства, изощренной и извращенной требовательности, прямом угнетении, ибо выполнение бригадной нормы достигалось более высокой нагрузкой на рядовых работников, то есть политзаключенных, при полном неучастии в тяжелом физическом труде бригадиров и их уголовного окружения. Это вело к ускоренному и массовому переходу политзаключенных в категорию “доходяг”, их гибели и смерти.

   10) В ноябре 1997 года телепрограмма “Человек и закон” (ОРТ) рассказала еще об одной изуверской практике, когда неугодных политзаключенных убивали уголовники по прямому указанию офицеров КГБ. При получении соответствующего задания с конкретным указанием жертвы потенциальному убийце, отбывающему срок за уголовное преступление, давалось обещание досрочного освобождения с последующей заменой имени, фамилии и всех документов и предоставлением спокойного места жительства в тех районах страны, где его гарантированно не знают. Но, как удалось выяснить тележурналистам, уголовники-убийцы были обречены на уничтожение по их новому месту жительства,чтобы пресечь утечку информации об организованных убийствах. И в этом суть методов работы и морали “компетентных органов”.

   11) К предыдущему тесно примыкает способ убийства политического оппонента власти (или просто неугодного человека) без посредства уголовников, а непосредственно силами КГБ. Примером может служить убийство в Минске народного артиста СССР С. Михоэлса во время гастролей в БССР Московского еврейского театра. Это тоже часть системы, ее громкое, открытое проявление.    

   4 группа (12-15) — целевые массовые убийства, связанные с особыми ситуациями жизни и труда в лагерях:

   12) К массовым убийствам политзаключенных необходимо отнести подавления лагерных восстаний. О них достаточно написано у А. И. Солженицына. Наши личные встречи с очевидцами и участниками этих восстаний лишь дополняют общую картину конкретными примерами кровавой безжалостности подавлявших (танки буксовали на раздавленных человеческих телах, останавливались от намотавшихся на гусеницы внутренностей…).

   13) О новом факте массового убийства политзаключенных сообщила летом 1997 года ярославская газета “Караван-Рос”. Во время строительства Рыбинского гидроузла и затопления нового русла реки Шексны в октябре 1940 года заключенным не подали команды на выход с места работы — со дна новогорусла… В результате было утоплено примерно 18 тысяч человек. И сейчас еще живы те, кто помнит, как к берегам рукотворного моря прибивало множество трупов в лагерной одежде.

   Получить документальное подтверждение этой трагедии до сих пор не удалось: лагерные архивы за 1940-1941 годы не сохранились на всех уровнях (от рыбинского до российского). ГУЛАГ всегда умел хранить свои тайны.

   14) К подобным же методам уничтожения относится большое количество случаев затопления барж, других плавсредств с заключенными, перевозимыми в трюмах к местам отбывания наказания. Чаще это происходило в Охотском море при транспортировке политзаключенных в магаданские лагеря из приморских портов. На сей счет существуют многочисленные описания в литературе.

   15) Безусловно самостоятельным методом массовых убийств политзаключенных являются повторные судебные процессы, проводимые по 58-ой статье над уже заключенными. В дополнительных расстрельных списках, опубликованных в 4-м томе книги “Не предать забвению”,7 таковых десятки и десятки. В них не указано ни место жительства, ни профессия приговоренного, ни статья, по которой он осужден. Эту информацию заменяет одно слово — заключенный. Судя по тому, что даты приговоров к ВМН и приведения их в исполнение совпадают, можно сделать вывод, чтотакие повторные процессы (т.е. суды над уже осужденными) носили характер кампаний по уничтожению людей.    

   5 группа (16-17) — косвенные способы уничтожения политзаключенных и их близких:

   16) Многие политзаключенные во время пребывания в лагерях утрачивали семьи, лишались квартир и домов, личного имущества — всего того, что составляло основу их быта. Наряду с этим после освобождения они попадали в целую систему государственно-правовых ограничений (лишений!) в трудоустройстве и в обустройстве жизни в целом. Порой это было столь трагичным, что люди кончали жизнь самоубийством. Это, бесспорно, является составной частью процесса убийств политзаключенных.

   17) Насильственное отторжение, разрыв родственных связей, исчезновение, а порой и гибель являлись участью детей, чьи родители осуждались по статье 58. Их помещали в различные детские дома8. При этом часто менялись фамилии и, если обстоятельства позволяли, — имена, засекречивали или вовсе уничтожали документы.

   Подводя итог, хочется сказать, что приведенные сведения о внесудебных уничтожениях (убийствах) политзаключенных поступили в Ярославский “Мемориал” на встречах с бывшими политзаключенными, членами их семей, жителями окололагерных населенных пунктов, из выступлений на собраниях и конференциях по этой проблеме, а также из публикаций в средствах массовой информации. Исследования и поиски необходимо продолжать. Без них нельзя ответить на вопросы о гибели, уничтожении миллионов людей.9

   Сейчас уверенно можно утверждать лишь одно: документального подтверждения уничтожения миллионов политзаключенных не удастся получить никогда. Но в памяти людей сведения об этом хранятся. Например, только после первого выступления по ярославскому телевидению поступило столько информации, что количество описанных способов уничтожения политзаключенных удвоилось.

   Эта статья является нашей первой попыткой обобщения. Каждый пункт предлагаемой здесь классификации уже сейчас можно развернуть в самостоятельные статьи с соответствующими фактами и выводами, имея целью полное историческое освещение системы внесудебного уничтожения людей. И не будем забывать, что любая система обладает, по крайней мере, двумя качествами:

   а) ее возникновение в социальной сфере всегда является результатом целенаправленной деятельности людей, их групп и организаций;

   б) система — весьма устойчивая структура, способная к длительному сохранению и быстрому восстановлению.

Ярославль  

       Примечания:

   1. Только в 1937-1938 гг. было приговорено по политическим обвинениям к ВМН, соответственно, 353074 и 328618 человек.

   2. Академик В. И. Вернадский говорит о 20 млн.; академик А. Н. Яковлев — о 15 млн.; в СМИ называются цифры до 40 млн. погибших от репрессий в СССР.

   3. Областное историко-просветительское, правозащитное и благотворительное общество “Ярославский мемориал”.

   4. По всем толковым словарям и энциклопедиям слова “хоронить”, “похоронить”, “захоронить” означают предание земле останков человека “с соблюдением принятых обычаев и обрядов”. В ГУЛАГе убитых, погибших, умерших просто закапывали.

   5. Доходяга” — человек в крайней степени физического истощения, а также тяжелобольной, умирающий. (см.: Быков В. Русская феня: Словарь современного интержаргона асоциальных элементов.— Смоленск, 1993. — С. 65-66).

   6. “Параша” — помойное ведро, емкость для нечистот, отхожее место (см. там же).

   7. “Не предать забвению”, Т. 4. — Ярославль, 1997. — С.41-48 (48 расстрелянных, в большинстве — заключенные ярославской тюрьмы); с.49-62 (94 расстрелянных, все — заключенные Волголага. Из числа волголаговцев, например, 26 расстреляно 23 сентября 1937 года — на следующий день после вынесения приговора).

   8. Детские дома для детей репрессированных делились на три типа: младенческие, дошкольные и школьного возраста. Очень удаленные друг от друга, эти детские дома, как правило, разлучали братьев и сестер навсегда.

   9. Если взять в качестве минимальной цифры погибших политзаключенных 15 млн. человек, а официальное число приговоренных к расстрелу — 1 млн., значит, нужно, как минимум, объяснить насильственную гибель 14 млн. человек.


Šis raksts sameklēts pēc Bonis.lv norādes

March 19, 2013 Posted by | gulags, nāves nometnes, PSRS, čekisti | Leave a comment

Atbrīvotāji nedzied. Viņi rīkojas

Elita Veidemane, NRA

«Es neko nedzird, ko jus sak,» lauzītā latviešu valodā atbild policists. Protams, nedzird: pāri visam Brīvības pieminekļa laukumam uz visskaļāko dārd tā dēvēto antifašistu rīkotās sapulces un piketa krievniecisks armijas maršs, pēc kura uz karstām pēdām seko tikpat skaļās bazūnēs iepakoti meli par latviešu leģionu.

Josifs Korens un pārējie antifašisti slēpjas aiz policistu mugurām un nožogojuma. Un šis absolūti miermīlīgais pasākums notiks tieši tajā laikā, kad ziedus pieminekļa pakājē liks leģionāri un viņu atbalstītāji, un tieši blakus piemineklim, jo antifašistu pļerkšķi jādzird visiem. Tā kā ausis ir aizķepētas ar decibelotajiem mēsliem, likumsargs nesaklausa manu jautājumu: «Kāpēc policija neko nedara, lai apklusinātu šo ārprātu?» Nesaklausa, jo nevēlas saklausīt?

Tas viss notika 16. martā. Mierīgu, ziedu un atmiņu pilnu gājienu antifašists Korens un viņa līdzskrējējs Jānis Kuzins mēģināja pārvērst par kārtējo propagandas puvekļa ieēdināšanu, kam tolerantais latvietis mīļā miera labad parasti pakļaujas klusējot vai – drosmīgākajā gadījumā – fonā klusi purpinot. Bet Korens&Co nav muļķi, arī viņi ļoti labi zina, ka meli par leģionāriem ir tikai meli, jo jau sen vēsturnieki noskaidrojuši, ka latviešu leģions nav slepkavu banda, bet gan karavīri, kuriem ar daudzkārt tiražētajām masu slepkavību bildēm nav absolūti nekāda sakara. Taču melīgās provokācijas vajadzīgas, lai vēl vairāk sašķeltu latviešus un krievus, bet – galvenais – pašus latviešus. Cik tas ir tradicionāli: pareizie latvieši acīgi pamana, ka NA Saeimas deputāti mēģina pārtraukt dārdošo melu gūzmu, kas gāžas no Korena uzstellētajām kastēm, un aizrāda nacionāļiem, ka viņi, raugi, uzvedas «nepiedienīgi», bet acīgums un dzirdīgums tikpat strauji izzūd, kad jāvērtē nelietība no antifašistu puses vai mūsu pašu bāleliņu gānīšanās, apsaukājot nacionāli noskaņotus cilvēkus par «fašisteļiem», kā to sociālajos tīklos atļāvies kādas pazīstamas un tautā iemīļotas politiķes dēls…

Korenveidīgo taktika un stratēģija jau sen zināma, tāpēc pārsteigumu nav. Pārdomas ir par ko citu. Pirmkārt, Rīgas dome bija informēta, ka antifašistu kompānijai rīkot savu «mītiņu un sapulci» no pulksten 10 līdz 13, un saskaņā ar likumu sapulces laikā drīkst izmantot skaņu pastiprinošas iekārtas. Tā norādīja Rīgas domes sabiedrisko attiecību projektu vadītājs Uģis Vidauskis, piebilstot, ka pasākumi «nepārklājās». Vai ir problēmas ar pulksteņa pazīšanu? Vai leģionāru pasākums «nepārklājās» ar antifašistu perversajām orģijām no pulksten 11 līdz 13? Vai kādam nebija skaidrs, ka korenveidīgo provokācija būs kā smirdbumbas sprādziens? Tā bija nelietīga emocionāla vardarbība pret tiem, kuru vēstures un dzīves uztvere nav pielīdzināma antifašistisko provokatoru meliem. Publiski izteikts viedoklis var tikt traktēts kā naida runa, savukārt emocionāla vardarbība – arī pagājušajā sestdienā realizētā – ir vien demokrātijas izpausme?

Diemžēl esam pieraduši norīt apvainojumus, kas mums acīmredzot pienākas gluži kā zāles sirdzējiem, un tās mums kā ikgadējos murgus 16. martā piedāvā antifašisti. Tādi bija arī Saeimas deputāta Nikolaja Kabanova (SC) jaunākajā garadarbā – it kā dokumentālajā filmā Ostland. Nakts zem svastikas, ko publiski izrādīja 14. martā, acīmredzot īpaši gatavojoties 16. martam. Par šo darbu nav daudz sakāmā – melu un puspatiesību grods savijums ar propagandas indi piedevās. Bet mēs to pieļaujam – demokrātijas (?) vārdā. Un šādi kabanovi, koreni un kuzkini izmanto mūsu letarģisko miermīlību, lai krautu uz mūsu galvām arvien jaunus melus.

Tas, kas notika 16. martā pie Brīvības pieminekļa, ir valstiska mēroga provokācija, gala pietura dažādu antifašistu mērkaķošanās braucienam pēdējo gadu laikā, ko iespējamu padara mūsu pašu Drošības policijas, dažādu sabu un neskaitāmu spēka struktūru remdenā vienaldzība, «pētot» iespējamos riskus šādos datumos. Vai jāsecina, ka drošībnieki labākajā gadījumā tikai izseko ārvalstu vēstniecību kultūras atašejus, bet nepievērš uzmanību pašmāju provokatoriem, kas reāli apdraud valsts drošību, tādā gadījumā esot ar viņiem uz vienu roku? Šīs aizdomas paspilgtināja interneta vietnēs izplatītie fotoattēli, kuros redzams, kā Korens, pienācis pie mikroautobusa, kur, kā ziņo kompromat.lv, atradušies iekšlietu ministrs Kozlovskis, Valsts policijas šefs Ķuzis un Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre PētersoneGodmane, smaidīgs kaut ko stāsta. Iespējams, to, cik efektīvi ir izdevusies provokācija. Varbūt Korena pārstāvētā antifašistu kūniņa no ebreju organizācijām saņēmusi solījumus par dāsnu finansējumu pēc sestdienas notikumiem tāpēc laimīgs smaids? Ne velti Rīgā bija saspietojuši starptautiski antifašisti, lai spriedelētu par to, ka šeit atdzimstot fašisms.

Bet kas jādara mums? Pirmkārt, jārada likums par Brīvības pieminekļa un citu tautai svarīgu svētvietu aizsardzību. Lai nekad un ne ar kādām atļaujām šajās latviešu tautas svētvietās nekādi antifašisti vai viņiem līdzvērtīgi ākstoņas nemēģinātu sniegt savus priekšnesumus. Tas – sasniedzamo uzdevumu un Nacionālās apvienības darāmo darbu sarakstā. Otrkārt, bet tas jau velk mazliet uz fantastiku: izglītot policijas un Iekšlietu ministrijas vadību attiecībā uz Latvijas vēsturi un šodienu. Lai nesanāktu kā sestdien, kad priekšnieki vienkārši nolūkojās, kā antifašistiskie provokatori zaimo Brīvības pieminekli, latviešu tautu un tās vēsturi – tā vietā, lai stingri pavēlētu Korenam un viņa līdzskrējējiem aizvērt žaunas savām skaņas kastēm.

Un treškārt pārdomām. Kas notiktu, ja mēs 9. maijā aizietu uz Pārdaugavas t.s. uzvaras pieminekli un, piepalīdzot skaņu iekārtām, sāktu lasīt lekciju par Staļina un padomju armijas noziegumiem pret latviešu un citām tautām? Diez vai ar nedēļu pietiktu. Bet ir tikai viena nelaime: mēs netiktu pat līdz otrajam teikumam. Jo atbrīvotāji mūs ātri vien atbrīvotu no skaņu iekārtām un droši vien arī no veselības. Viņi nesāktu dziedāt Bēdu manu lielu bēdu. Un arī policija neko nepaspētu izdarīt mūsu aizstāvībai: nebūtu vēl tiktāl izglītojusies.

March 19, 2013 Posted by | 16.marts, Okupācijas sekas | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: