gulags_lv

Jaunpienesumi_vietnei_"Noziegumi_pret_cilvēci._Crimes_against_Humanity._Latvian_Site" http://lpra.vip.lv

Tā sākās zaļā atmoda

Tā sākās zaļā atmoda

Lelde Stumbre
Fragments no grāmatas
«Pasaules lāpītājs – Arvīds Ulme»


Visu zaļo antiņu virsaitis Arvīds Ulme maijā svinēja 65 gadu jubileju. Klusi, vienkārši, savā piemājas dārzā Pārdaugavā. Kopā ar bērniem, mazbērniem, tuviniekiem un dažiem draugiem. Lelde Stumbre gatavoja plovu, bet mēs kāri lasījām grāmatas ievadu par Arvīdu – par viņa bērnību Doles salā, par skolas gaitām Gaujienas internātskolā – un ilgojāmies izlasīt šo garo stāstu līdz beigām. Nu Lelde tikusi līdz Atmodas laikam un negribīgi atvēl nelielu fragmentu arī «Vides Vēstīm». Bet tas jau saprotams – darbs pie vēsturisku faktu apkopošanas brīdi pa brīdim apstājas pie apjausmas, ka nezināmā ir vairāk nekā zināmā. Lai tiktu pie kārotā teksta, es uzbūru vīziju, ka daudzi pēc šī nelielā fragmenta izlasīšanas attapsies, ka arī viņiem ir ko stāstīt un albumos glabājas bildes no laikiem, kad bijām jauni un pārņemti ar ideju par zaļo Atmodu. Savas idejas un atmiņas sūtiet uz e-pastu lelde@vak.lv A.T.


«Astoņdesmito gadu sākumā Arvīds ar sievu Tiju un mazo dēliņu Jānīti sāka dzīvot Burtniekos. Kur gan citur, ja ne Burtniekos – pie lielā ezera, kurā, kā visi zinām, nogrimusi viedā Burtnieka pils… Vēl vairāk – Arvīds bija apmeties lauku sētā ar nosaukumu «Antiņi». Ar ko latvietim asociējas Antiņš? Jā, ar lētticību, gaisīgiem sapņiem… Un vienlaikus – ar neizprotamu un it kā beziemesla mērķtiecību, ticību uz Gaismu un Patiesību. Antiņš taču nevar un nevar rimties – rāpjas un rāpjas tai stikla kalnā, ticot, ka beidzot taču nokļūs «kalnā visaugstākā, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā…» Tas nekas, ka Plūdoņa Atraitnes dēlam viss beidzās bēdīgi, toties Antiņš saņēma visu, kas par centību un ticību pienākas.

Pussabrukušos «Antiņus» Arvīdam parādīja Pēteris Zirnītis, ar kuru attiecības vienmēr bija draudzīgas. Jau Murjāņos Pēteris bija tas, kurš vedināja Arvīdu uztvert dzeju nopietni un ieteica sūtīt dzejoļus uz avīžu un žurnālu redakcijām. Pēteris vispār bija tas retais gadījums, par kuru visi zināja: jā, viņš ir partijas funkcionārs, PSKP biedrs, tomēr reizē arī labs dzejnieks un uzticams draugs. Nākamajā vasarā Pēteris uzaicināja Arvīdu piedalīties radošās jaunatnes nometnē, ko organizēja Latvijas komjaunatnes organizācija, un tas mainīja visu turpmāko Arvīda dzīvi – ģimene un sadzīviskās rūpes nu allaž palika trešajā un ceturtajā vietā.

Radošie pulcējas Gaujienā

Taču Arvīds nemaz tik ļoti nealka braukt. Pēterim pat bija mazliet jāpapūlas viņu pierunāt. Bet, uzzinājis, ka nometne notiks Gaujienā – viņa bijušās skolas apkārtnē – nolēma: jābrauc! Protams, bija arī pamatotāks iemesls – viņš turp devās jau kā jaunais dzejnieks. Šī Gaujienā bija trešā radošās jaunatnes nometne, ko komjaunatnes Centrālā komiteja organizēja jaunajiem māksliniekiem un zinātniekiem. Mērķis bija cēls: apvienot jaunos un radošos glītā kolektīvā, kas dzīvojas dabā, priekšpusdienās klausās lekcijas, bet pēcpusdienās un vakaros strādā radošajās darbnīcās. Draudzība, kolektīvs darbs, pieredzes apmaiņa, padomju jauniešu radošās izpausmes… Tas bija astoņdesmito gadu sākums, kad padomju dzīves īstenībā sāka iespraukties daža laba zaļot un brīvi elpot griboša tendence. Tomēr komjaunatnes, bet galvenokārt partijas vadītāji, ar kuru laipnu atļauju komjaunieši šādas nometnes bija gatavi organizēt, laikam nebija rēķinājušies ar to, ka, sapulcinot vienuviet šos jaunos brīvdomātājus, tie nebūt nevienosies kopīgā padomiskā dziesmā, bet tikai vēl vairāk nostiprinās savus brīvdomīgos uzskatus. Viņi, protams, nosēdēja savas obligātās stundas, klausoties garlaicīgas lekcijas, bet pēc tam… Tad visa pasaule bija vaļā! Šķita, esi nonācis pavisam citā sabiedrībā, kurai nav nekāda sakara ar tā laika īstenību. Sevišķi, ja sētā tika ievelta milzīga alus muca, pie kuras ik pa brīdim varēja pieplakt. Tomēr Arvīdam nav atmiņā palicis tāds fakts, ka kāds no jaunajiem būtu staigājis apkārt, piedzēries kā lops. Tikpat iespējams, ka tās ir tikai viņa labticīgās atmiņas, jo pats nekad nekāds dzērājs nav bijis un allaž uzskatījis, ka arī pārējie tādi nevar būt.

Šī nometne bija svarīgs pagrieziena punkts. Ļoti svarīgs. Jā, jau Murjāņos viņš bija saticis domubiedrus. Arī Cēsīs, baznīcas tornī sēžot un ar draugiem pļāpājot par nevardarbīgas pretošanās iespējām šajā valstī, bija skaidrs, ka jaunatnes vidū ir cilvēki, kas runā, domā un arī rīkojas citādi. Nometnē atausa atziņa, ka šos cilvēkus vieno kas daudz nopietnāks – vēlēšanās darboties, apvienoties, izdarīt kaut ko patiešām vērtīgu vēl bez tām radošajām izpausmēm, ar kurām viņi katrs bija apveltīti. Nometnē izkristalizējās Arvīdam raksturīgā līdera īpašība – mierīgi, neuzbāzīgi, bet noteikti pateikt to, ko klusībā domā visi.

Arvīds nometnē izrādījās visbrīvākais savās izpausmēs: lekciju laikā uzdeva lektoriem mulsinošus jautājumus, uzdrošinājās izteikt komentārus vai pat iebildumus, sāka diskusijas, kas nebija paredzētas. Arī pēcpusdienās viņam nebija tikai viena doma – ātrāk tikt pie alus mucas vai pazust ar kādu meiteni krūmos. Viņš spontāni organizēja pārgājienus pa apkārtni, bija gatavs sēdēt pie ugunskura un lasīt dzeju. Savu brīvības izjūtu viņš netaisījās slēpt, jo vienkārši nebaidījās – pēc nometnes, atšķirībā no lielākās daļas dalībnieku, viņš atgriezās «Antiņos», savās lauku mājās. Arvīds nebija atkarīgs no Rīgas iestādēm, kas varētu ietekmēt nākotnes iespējas, tādēļ bieži vien publiski izteica to, ko domāja. Ja arī viņu palūgs atstāt nometni – nu, un tad? Komjaunatnes darboņi un organizatori nometnes dzīvi daudz nekontrolēja, bija iecelti pieskatītāji no pašu dalībnieku vidus. Viens no tādiem bija kinooperators Andris Seleckis, saukts par Reņģes Galvu, – enerģisks, smējīgs un gudrs puisis. Bet pēc kāda laika viņš sasauca visus savus «pavalstniekus» un paziņoja par atkāpšanos no šā amata. Savā vietā viņš iecēla Arvīdu Ulmi. Pašam Arvīdam tas bija negaidīts pārsteigums, bet pārējie miermīlīgo varas maiņu uztvēra ar atzinību. Radošās jaunatnes nometne beidzās, un galvenais – beidzās brīvā dzīve, kas likās kā gluži cita pasaule. Bija jāatgriežas gandrīz vai cietumā, kur atkal valdīja strikti noteikumi, ierobežojumi un gandrīz vai bezperspektīva eksistence. Asinīs bija ieplūdusi neiznīdējama sajūta, ka tā viss nedrīkst beigties, ka jāturpina…

Dibina radošās jaunatnes klubu

Astoņdesmitajos gados Latvijas mierīgo eksistenci satricināja Imants Ziedonis. Cilvēki kāri lasīja viņa dzeju, bet visvairāk visus pārsteidza aicinājums glābt Latvijas dižkokus. Ziedonim apkārt drūzmējās īsta glābšanas brigāde, un bija skaidrs, ka viņi neglābj tikai kokus. Viņi glābj Latviju no aizaugšanas, no brikšņiem, no lēnas nāves. Taču par vienu problēmu Latvijā vēl nerunāja – svētnami bija pārvērsti par noliktavām un kūtīm vai vienkārši izdemolēti. Cilvēki noskatījās uz tiem no tālienes, klusu pašausminājās un devās tālāk savās ikdienas gaitās, samierinājušies ar faktu, ka baznīcas ir buržuāzijas perēkļi, bet reliģija – opijs tautai. Arvīds kopā ar draugu Haraldu Sīmani Cēsīs bija strādājis par jumiķi, izdemolētas un grūstošas baznīcas viņi bija redzējuši pietiekami. Pamazām izkristalizējās vienkārša, bet itin pieņemama doma, proti, jāsarīko talka un jāizveido tāda kā neformāla organizācija. Tas arī tika izdarīts – radošās nometnes pārstāvji apvienojās radošās jaunatnes klubā, kas bija pilnīgi brīvprātīgs, lai gan komjaunatnes pakļautībā. Arvīdu iecēla par kluba vadītāju, un viņi pat uzrakstīja statūtus, lai viss ir kā nākas. Tagad bija vieglāk organizēties un arī attaisnoties, ja kāds izdomāja painteresēties: «Kas jūs tādi?»

Talku fenomens

Padomju funkcionāri labi zināja, kas ir talka: brīvprātīgi obligāts pasākums, kad pat Ļeņins uz pleca nesis baļķi. Tāpēc aicināt uz talku varēja bez īpašām grūtībām, un viena no pirmajām talkām Tērvetes parkā arī tika sarīkota ar komjaunatnes organizācijas palīdzību – to noorganizēja jaunatnes radiostacija «Dzirkstele». Tomēr šī talka bija pārāk plaša un nesniedza īstu gandarījumu. Tādēļ radošās jaunatnes kluba biedri nolēma paši sarīkot talku Dārtes baznīcā pie Vandzenes Talsu rajonā. Baznīca, kas celta 1895. gadā, ir skaists viduslaiku klasicisma paraugs ar lakonisku, smagnēju, bet skaidru arhitektūru. Šai vietai bija arī visai interesanta vēsture. Ap 1650. gadu te tikusi dibināta itin rosīga pilsēta – Ninive. Pilsētiņa veidojās par konkurenti Talsiem, un tajā apmetās brīvi ļaudis – tirgotāji un amatnieki. Barons Magnuss Firkss viņus atbrīvoja no nodevām un, lai pievilinātu pilsētai jaunus iedzīvotājus, piešķīra dažādas privilēģijas. Tomēr labie laiki beidzās līdz ar Firksa nāvi. Valdīšanu savā ziņā pārņēma viņa atraitne Doroteja Dārte, kura sanaidojās ar visiem par to, ka cūkas izbradājušas viņas dārzu, – muižkundze sadedzināja visus privilēģiju rakstus, pilsoņus patrieca un pilsētu iznīcināja. Izpostītās Ninives vietā atraitne uzcēla muižu, ko nosauca savā vārdā.

Pirmā talka izrādījās tiešām simboliska – pēc 300 gadiem kādreizējās Ninives vietā atkal rosījās brīvību alkstošie pilsoņi no visas Latvijas… Pēc Dārtes baznīcas sekoja nākamās – Zemītē, Sunākstē, Anneniekos, Kaķeniekos, Dobelē, Tērvetē un citur. Talcinieku pulks kļuva aizvien lielāks, un talku rīkotāju enerģija aizvien pieauga…

Pats Arvīds atceras: «Tolaik baznīcu un pamesto kapu sakopšanas talkas izpaudās kā protests pret vienaldzību, pret bailēm. Baznīcas bieži vien bija arhitektūras pieminekļa kapi. Kad baznīca bija izmazgāta, jumts salabots un logi iestikloti, mēs rīkojām tādu nelielu «vakarēšanu» kopā ar vietējiem iedzīvotājiem: dziedājām, spēlējām, lasījām dzeju… Mēs sapratām, ka nedrīkstam kļūt par amatnieku brigādi, kas vienkārši pastrādā, aizbrauc, un vēlāk atkal tur viss ir piegānīts, izdauzīts… Bija nepieciešams kontakts ar vietējiem cilvēkiem, lai gan tolaik visiem viss bija vienalga. Par šo ārkārtējo vienaldzību biju pilnīgā izmisumā. Es jutos laimīgs, ka bija arī atsaucīgi cilvēki, lielākoties radošas personības, autoritātes, ko ar čekas prastajiem līdzekļiem iebaidīt nevarēja. Mūsu lieta izplatījās kā tāda liesma, un visi ceļi pašķīrās.»

Aigars Burģelis, vēlākais VAK «finanšu ministrs», pēc 25 gadiem atceroties šo laiku, saka: «Šīs baznīcu talkas bija ne tikai veids, kā darboties brīvi un pēc savas iniciatīvas, šīs vietas bija arī enerģētiski spēcīgas, svētītas no augšas. Tādēļ nav brīnums, ka vēlāk, ja VAK aicināja doties tam līdzi uz lielajiem mītiņiem, piketiem un akcijām, cilvēki nešaubīdamies cēlās un gāja.»

Uz vienu vietu
visi vilcieni iet.
Uz priekšu,
uz galapunktu –
uz Romu, Ēģipti, Atlantīdu…

Kā nauda
no vienas kabatas otrā
pa šodienu ripojam
burvju lokā.

Līdz gadās kāds baļķis,
starp acīm kas sit,
uz mirkli tad redzam,
kā zvaigzne krīt –
kā Roma, Ēģipte, Atlantīda…

Uz vienu vietu
visi vilcieni iet…
Uz priekšu,
uz komunismu,
uz Romu, Ēģipti, Atlantīdu…

Tā, lūk, ar vienu dzejoli bija iespējams izteikt to, ko zināja un juta visi: lielās impērijas savu varenību balsta vai nu uz māla kājām, vai plūstošām smiltīm, neskaitāmiem nevainīgiem upuriem, pārmērīgām un brīžiem neizskaidrojamām ilūzijām par savu varu un stabilitāti, bet neizbēgami pienāks laiks, kad tās kritīs.

Krusts pāri jaunatnes klubam

Saprotams, ka vara uzmanīgi sekoja līdzi šo trauksmaino jauniešu darbībām, bet atgadījums ar Vānes baznīcu vairs nebija paciešams. Šo talku ieteica brāļi Smilškalni. Viss noritēja kā parasti – paši atbrauca, paši sameklēja darbarīkus un materiālus… Bet tad Arvīds ievēroja, ka Vānes baznīcas krustam torņa galā nolauzts šķērskoks. Daudz negudrodami, talcinieki devās uz vietējām mehāniskajām darbnīcām.Pierunāt izveidot pamatīgu metāla stieni, kas derētu par krusta šķērskoku, nebija nekāda lielā lieta. Vakarā pēc darba atkal iekūra ugunskuru, dziedāja un lasīja dzeju, bet vietējie bija vai mēmi aiz brīnumiem – baznīcas galā atkal slējās krusts… Baznīca bija glābta, patiesībā – visi bija glābti, gan cilvēki, gan zeme, jo krusts baznīcas tornī taču vienmēr liecinājis par to, ka šī vieta ir apdzīvota, zeme apkopta un cilvēki pasargāti. Taču valdošajai varai tas nebija izturams! Arvīds devās skaidroties uz komjaunatnes Centrālo komiteju, bet radošās jaunatnes klubu vienkārši likvidēja.

Klāt perestroika un PATC

Šī represija nevienu radošās jaunatnes kluba biedru ne pārsteidza, ne izbiedēja, bija skaidrs, ka kaut kas tāds agri vai vēlu notiks. Bija pienācis Gorbačova laiks, kad viņš paziņoja, ka valsti var glābt tikai «apakšas», tas ir, paši iedzīvotāji, un tika atļauts veidot interešu klubus, kuros apvienotos strādāt un domāt griboši cilvēki. Likvidētās radošās jaunatnes kluba kodols saprata arī to, ka jāapvienojas ne tikai radošajiem jauniešiem, bet arī – darošajiem. Tā tapa Pieminekļu aizsardzības talku centrs ar izteiksmīgu abreviatūru – PATC, par kura vadītāju ievēlēja Arvīdu. Arhitekts Jānis Dripe, protams, bija atbildīgs par arhitektūru, jo, kopjot baznīcas, bija svarīgi saprast tās arhitektonisko vērtību. Imants Lancmanis tajā laikā bija valsts inspektors un braukāja pa Latvijas izpostītajām baznīcām, glābdams tur vēl esošās vērtības. Bet, ja atbrauca Lancmanis un savāca visu vērtīgo, bija skaidrs, ka baznīca lemta bojāejai.

«Talkas baznīcās bija ne tikai slotas pavicināšana, lai notrauktu zirnekļtīklus. Tas bija smags un sarežģīts darbs: kāpšana jumtos un torņos, sienu stutēšana, logu stiklošana… Par darba drošību bija atbildīgs Māris Gailis. Pretspēks gaidīja, kad beidzot kāds no tā jumta nokritīs. Vienreiz redzu: Bergmanim kājas trīc… Man, uz tām trīcošajām kājām skatoties, trīc piecreiz vairāk. Neibartam tāpat… Kas būtu, ja kāds nokristu? Bet tas, kāpēc neviens, izņemot mani pašu, nenokrita, tas man joprojām ir noslēpums. Es nogāzos Vānes baznīcā, bet iekritu kādam tieši rokās. Tas tiešām bija brīnums,» atceras Arvīds.

Brīnums bija arī tas, ka uz talkošanas darbiem ieradās pat tolaik tik prominentas personas kā, piemēram, slavenais kolhoza «Lāčplēsis» priekšsēdētājs Edgars Kauliņš. Arvīds, jau strādājot par instruktoru Nāves salā un vedot tūristus uz Lielvārdi, bija redzējis, kādas izskatās pilsdrupas. Neviens jau nerunāja par pils atjaunošanu, drupas vajadzētu tikai nostiprināt, lai neuzgāžas tūristiem uz galvas.

Uz posta ostu
Peld uzposts plosts;
Pa straumi prom aizpeld
Plosts karogots.

Cieši sasieti kopā,
Un visi kā viens
Tie aizpeld pa straumi
Uz priekšu kā prieks.

Tik krastā paliek
Tīri izcirsti meži,
Kā cilvēkbērni
Atzaroti.

Šis dzejolis, kam vēlāk mūziku sacerēja Juris Vilcāns un dziedāja Indra Karlsone, Arvīdam radās pie pussabrukušajām Lielvārdes pilsdrupām. Tad arī dzima doma tās vismaz iekonservēt, un viņi devās pie Kauliņa, kurš pats tajā laikā bija Latvijas Dabas pieminekļu aizsardzības biedrības vadītājs. Kauliņš pateica savu «jā», bet darbs izrādījās krietni sarežģītāks, nekā sākumā bija licies – pilsdrupās vesela brigāde 5–7 cilvēku sastāvā gandrīz diendienu strādāja divas vasaras. Arhitekts Vello Remerts pēc Johana Kristofa Broces zīmējumiem bija izveidojis nelielu projektu, un Kauliņam nemitīgi vajadzēja piegādāt tonnām cementu, ķieģeļus, smiltis un laukakmeņus. Runāja, ka Kauliņš reiz esot izsaucies: «Ja es būtu zinājis, cik man tas viss izmaksās, pats būtu to akmeņu kaudzi iegrūdis Daugavā!» Toties galu galā pilsdrupas tika nostiprinātas un iekonservētas, laukums iztīrīts – nu tur varēja notika muzikāli pasākumi. Atkal viens labs darbs bija paveikts.

Poētiskā aģitbrigāde

No radošās jaunatnes kluba laikiem tika pārņemti arī citi paņēmieni, ko pilnībā akceptēja padomju vara, piemēram, aģitbrigāde. Pieminekļu aizsardzības talku centra aģitbrigādēs apvienojās mākslinieki, literāti un mūziķi, kas devās nevis uz turīgiem lauku klubiem vai pilsētām, bet uz tādām dīvainām vietām kā, piemēram, Alsviķi, kur, kā Arvīds maigi izsacījās, dzīvoja «nerātnās meitenes» jeb vienkārši – atradās mazgadīgo noziedznieku meiteņu kolonija. Kad tur ieradās jaunais aktieris Harijs Spanovskis, komponists Vilnis Šmīdbergs, kinooperators Viesturs Alksnītis ar diskomūzikas aparatūru, gleznotāja Aija Zariņa ar savām dīvainajām gleznām, pat kaskadieru grupa un arī jaunais dzejnieks Arvīds Ulme, viņu notvēra divas vietējās meitenes un saruna izvērtās īsa: «Cigaretes ir?» «Nē…» «Tēja ir?» «Nē…» «A kāda velna pēc atbraucāt?» Pēc šīs lietišķās sarunas mākslinieki klusās šausmās iekārtoja skatuvi ar saviem gaismas nesēju atribūtiem: gleznām, grāmatām, mūziku… Visi bija pārliecināti, ka te gan viņus nosmies, nolīdzinās līdz ar zemi, nepagūs ne lāgā iepīkstēties. Tomēr vakars pagāja pārsteidzoši saturīgi – klausītāji sēdēja klusi kā pelītes, klausījās un pārdzīvoja, bet, kad brigāde devās prom, logos sēdēja raudošas meitenes un māja viņiem atvadas. Neviens nekad ar viņām nebija tā runājis – kā ar cilvēkiem. Vēlāk Adrians Kukuvass sarakstīja dziesmu «Alsviķu meitenēm» ar Arvīda Ulmes vārdiem.»

Tā, lūk, pirms 25 gadiem veidojās Vides aizsardzības klubs – no radošās jaunatnes kluba, no neskaitāmām talkām, no dziļām un līdz sāpēm izjustām ilgām pēc atmošanās, pēc dzīves, kurā galvenais nebūtu bailes un vienaldzība, bet radoša un darbīga mīlestība. Tieši mīlestība, kas ietver sevī tik daudz un pasargā no visa ļauna, veido draudzību, atbalstu un ciešu kopības sajūtu. Ja tas viss riņķo, tad var kalnus gāzt, lai arī šie kalni izskatās milzīgi un nepārvarami. Bet latviešiem taču ir sakāmvārds: mazs cinītis gāž lielu vezumu. •

 


1988. gada 16. jūlijs. Karoga mītiņš Mežaparkā.

Arvīds ar «zaļo propagandu» uzstājas pie latviešiem Amerikā.

Vēl bīstami, tomēr pie Brīvības pieminekļa var nofotografēties. 1987. gads.

Ulme un Klimovičs VAK 1. kongresa laikā 1989. gadā.

Manifestācija Mežaparkā. Priekšplānā Cēsu folkloras kopas «Dzieti» dalībnieki, ar karogu – seno rotu meistars Daumants Kalniņš.
Foto: Gunārs Janaitis.

Lielvārdes pilsdrupas, kuru nostiprināšanā pagāja divas vasaras.
Foto no Lielvārdes muzeja ahīva.


Talcinieku-būvbrigādes-restauratoru grupa pie Lielvārdes pilsdrupām. Pirmie no labās: sēž Andris Bergmanis, stāv Vello Remerts.
Foto no Lielvārdes muzeja ahīva.

December 13, 2012 Posted by | grāmatas, pretošanās, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Ārlietu komisija aicina izgaismot vēstnieku cīņu par Latvijas neatkarību okupācijas gados

Lai novērtētu Latvijas Republikas Diplomātiskā un konsulārā dienesta diplomātu darbību Latvijas valsts pirmajā neatkarības periodā un okupācijas gados cīņā par valsts interešu aizstāvēšanu, Saeimas Ārlietu komisija piektdien, 5.decembrī, vienojās par nepieciešamību izstrādāt attiecīgu lēmumprojektu.

„Ikdienā bieži aizmirstam to mūsu valsts diplomātisko pārstāvju darbu, kuri 1940.gadā atteicās atgriezties okupētajā Latvijā un turpināja darbību akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo neatkarīgās Latvijas valdību un tās ārlietu dienestu. Šo diplomātu ieguldījums cīņā par to, lai panāktu, ka Rietumvalstis neatzīst Latvijas okupāciju, ir neatsverams. Tāpēc mūsu valstij zīmīgā laikā – tuvojoties Latvijas starptautiskās atzīšanas de iure 92.gadadienai nākamā gada 26.janvārī – ir svarīgi godināt cilvēkus, kuri ieguldījuši neatlaidīgu darbu, lai ceļš uz šo mērķi vainagotos panākumiem,” uzsver Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš.

Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs un pētnieks Ainārs Lerhis komisijas sēdē vērsa uzmanību uz nepieciešamību novērtēt un izteikt pateicību Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem, jo īpaši tiem, kas mūsu valsts intereses aizstāvēja Latvijas valsts okupācijas gados. Kā piemēru A.Lerhis minēja Latvijas ārkārtējo sūtni Lielbritānijā Kārli Zariņu un Latvijas ārkārtējo sūtni Amerikas Savienotajās Valstīs Alfrēdu Bīlmani, kurus padomju okupācijas vara 1940.gada 30.jūlijā atcēla no ieņemamajiem amatiem un izsludināja ārpus likuma.

A.Lerhis uzsvēra, ka vairākās Rietumu valstīs akreditētie Latvijas Republikas diplomātiskie pārstāvji 1940.gada jūlijā uzsāka diplomātisko cīņu par Latvijas valsts tiesiskās de iure atzīšanas turpināšanu, aicinot Rietumu valstu valdības tiesiski neatzīt Padomju Savienības pārspēka priekšā Baltijā notikušās militāri politiskās pārmaiņas. Tāpat Baltijas diplomātisko pārstāvju ārzemēs protesti sekmēja vadošo Rietumu valstu 1940.gadā neatzīšanas doktrīnu attiecināšanu arī uz Baltijas valstīm un aizsāka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas un aneksijas de iure neatzīšanu, skaidroja A.Lerhis.

Plānots, ka lēmumprojekta teksts tiks sagatavots līdz šī gada decembra beigām un Saeimas Ārlietu komisija apstiprināšanai Saeimā to virzīs 2013.gada janvārī.

Saeimas Preses dienests

December 5, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Komunisti cilvēkus izmantojuši kā «izmēģinājuma cūciņas»

Foto: Reuters/Scanpix

Viss raksts:  TVNET

Austrumvācijas komunistiskais režīms savulaik ļāvis Rietumu farmācijas kompānijām savus iedzīvotājus par samaksu izmantot kā izmēģinājuma cūciņas, raksta «Daily Telegraph».

1980.gadu sākumā Austrumvācijas ekonomika bija ļoti sliktā situācijā. Valstij trūka gan naudas, gan dažādu preču, tai skaitā medikamentu.

Lai saņemtu nepieciešamo naudu un medikamentus, Austrumvācija noslēdza šausminošu vienošanos ar farmācijas kompānijām no Rietumiem. Apmaiņā pret vajadzīgajiem medikamentiem un naudu varas iestādes slepenās klīnikās ļāva veikt zāļu izmēģinājumus uz valsts iedzīvotājiem.

Izmēģinājumi ilguši apmēram sešus gadus un beidzās tikai pēc komunisma krišanas 1990.gadā.

Atklājies, ka daudzos gadījumos izmēģinājumi atstājuši smagas sekas uz cilvēku veselību un bijuši pat vairāki nāves gadījumi.

Patiesība plašākai sabiedrībai atklāta dokumentālā filmā «Tote und Deaths», kura Vācijas TV tika pārraidīta šīs nedēļas sākumā.

Medikamentus testē uz tūkstošiem cilvēku

Filmas veidotāji norāda, ka liela daļa Austrumvācijas Veselības ministrijas slepeno dokumentu tikuši apzināti iznīcināti, taču tik un tā zināms par vairākiem tūkstošiem cilvēku, uz kuriem pretlikumīgā testēšana veikta.

Patiesība nāca gaismā, pateicoties žurnālistu darbam – viņu rokās nonāca tolaik testēto zāļu paraugs. «ARD» televīzijas žurnālistiem tika nodota bundža ar tabletēm no 1989.gada. Tās savulaik piederējušas kādam pacietam, kurš piedzīvoja sirdslēkmi. Viņa ārsti tolaik viņam izsniedza šīs zāles, apgalvojot, ka tās ir drošas un efektīvas. Pacients tomēr nomira, bet viņa atraitne visus šos gadus izsniegtās zāles saglabāja.

Žurnālisti atrod pierādījumus

Rūpīgā pārbaudē žurnālisti vecos Austrumvācijas arhīvos atrada dokumentus ar tādu pašu identifikācijas kodu, kāds bija redzams uz aizdomīgo zāļu burkas. Cits pēc cita pēcāk tika atrasti pierādījumi, ka tā laika valdība noslēgusi slepenu vienošanos ar farmācijas kompānijām no citām valstīm, atļaujot Austrumvācijā izmēģināt jaunus medikamentus.

«Tolaik bija aptiekas, kurās bija pat mazāk nekā 20% no visiem nepieciešamajiem medikamentiem. Medikamentu deficīts bija arī slimnīcās,» pastāstīja farmācijas vēstures pētnieks Kristofs Frīdrihs no Marburgas Universitātes.

Slepenā sēdē nolemj pārdot savu tautu

1983.gadā notikusi slepena Austrumvācijas veselības jomas amatpersonu tikšanās, kurā nolemts ļaut Rietumu farmācijas kompānijām valstī testēt dažādus eksperimentālus medikamentus. Līdz 1988.gadam valstī darbojās jau 165 testa programmas.

Viens no neveiksmīgākajiem izmēģinājumiem tika veikts Lostau pilsētā 1989.gadā.

Viens no tā laika pacientiem atminas, ka pēc sirdslēkmes tika ievietots slimnīcā. Viņa nodaļas pacientiem visiem tikušas dotas aizdomīgas zāles, pēc kuru lietošanas mira vismaz seši pacienti. Tā laika dokumenti liecina, ka no 17 testu subjektiem nomira seši. Mirušie esot slepeni no slimnīcas izvesti.

Pacienti nebija informēti

Žurnālistiem nav izdevies atrast nevienu dokumentu, kas pierādītu, ka pacienti bija informēti par to, ka ar viņiem tiek testētas eksperimentālas zāles.

Vairākas farmācijas kompānijas, kuras eksperimentos bija iesaistītas, kopš tā laika mainījušas nosaukumus un noliedz, ka jebko zinātu par apmēram 30 gadus senajiem testiem.

December 5, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Padomju laika krievvalodīgie ir sērga, ar kuriem dialogs nav iespējams

Latvijas valsts un tauta ir draudzīga pret citām nacionalitātēm, un Latvijas nākotnes veidošanā un attīstības nodrošināšanā liela nozīme ir gan latviešiem, gan Latvijā dzīvojošajiem etniskajiem krieviem, taču krievvalodīgie, kuri Latvijā ieceļojuši padomju laikā un ir zaudējuši savu identitāti, viņi ir “sērga”, ar kuru veidot dialogu nav iespējams, uzskata Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais.

“Latvijas valsts un Latvijas pilsoņi nav tā tauta, kas naidojas ar citām tautām, bet tā birka kaut kur mums tiek piešūta. Mēs ļoti labi satikām ar baltvāciešiem un labi satikām arī ar krievu kopienu. Labs piemērs ir arī poļi, kuri ir ļoti latviskojušies, bet saglabājuši arī savu identitāti, kultūru un tradīcijas, dzīvojot Latvijā, un ir vieni no aktīvākajiem, lielākajiem un drošākajiem Latvijas nacionālās valsts aizstāvjiem,” uzsvēra Resnais.

“Sērga ir nelielā cilvēku grupiņa – cilvēki, kuri dzīvo Latvijā pēc PSRS režīma, kuri nav nedz krievi, kuri ir pazaudējuši savu identitāti, tautību un pat savu valodu, bet sevi uzskata par krievvalodīgajiem. Mums vajadzētu saprast, ka šie cilvēki visvairāk ir traucējuši tieši etnisko krievu dzīvei Latvijā. Nevar prasīt no etniskiem krieviem, lai viņi būtu nostājušies pret aicinājumu par savu valodu – tas ir ļoti grūti un nežēlīgi,” sacīja politiski represēto priekšstāvis.

Resnais pirmdien Komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla Putenī otrās kārtas svinīgās atklāšanas pasākumā veltīja vairākus pārmetumus valsts politiķiem un politiskajai videi daudzu gadu garumā, kas kavējusi ne tikai memoriāla izveidi, bet arī nav spējusi un nespēj risināt citas nacionālas valsts pastāvēšanai nozīmīgas problēmas.

“Man atkal ir jāpārmet šodienas politiskajai sistēmai valstī, kura ir pārsātināta ar ierēdniecību, bet netiek galā vai nevēlas tikt galā ar nelielo cilvēku skaitu – krievvalodīgajiem. Ar viņiem nav iespējams dialogs. Ir jābūt stingrībai, nostājai un nevar pieļaut to, ko viņi dara,” sacīja Resnais. Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs pauda cerību, ka Padomju savienības komunistiskā režīma upuriem veltītā memoriāla nozīmi apzināsies ne tikai latvieši, bet arī citas tautas.

“Memoriālam ir jābūt kā tiltam starp mūsu divām tautām, lai saprastu viena otru un kopīgi veidotu attīstītu Latviju. Komunistiskais režīms slepkavoja visas tautas un arī citām tautām tas bija ienaidnieks, svešinieks, bet krievu tauta paši sevi slepkavoja, un viņiem sāp vēl vairāk. Tāpēc es ticu, ka nosodījums šim režīmam no etnisko krievu puses ir patiess. Es ticu, ka mēs atradīsim šo tiltu uz vienotu, kopīgu valodu un ka Latvija attīstīsies kā nacionāla, brīva valsts, kurā dzīvo citas tautības, nezaudējot savu etnisko piederību,” uzsvēra Resnais.

Kā ziņots, Torņakalnā, Vilkaines ielā, pirmdien svinīgi tiks atklāta Komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla Putenī otrā kārta.

December 3, 2012 Posted by | Okupācijas sekas, piemiņas vietas | 1 Comment

Torņakalnā atklāts piemiņas memoriāls komunistiskā terora upuriem

Tēlnieka Paula Jaunzema veidotais memoriāls “Putenī” tagad ir pilnībā pabeigts

Tor_akalns_memori_ls_edijs_palens-media_large
Komunistiskā terora upuriem veltītais memoriāls “Putenī” Torņkalnā. Foto: Edijs Pālens, LETA

Torņakalnā, Vilkaines ielā, pirmdien svinīgi tiks atklāta komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla “Putenī” otrā kārta, ziņo LETA.

Piemineklis Torņakalnā tika atklāts 2001.gadā, taču tas nebija pilnībā pabeigts. Atbilstoši tēlnieka Paula Jaunzema un arhitekta Jura Pogas mākslinieciskajai iecerei tagad skulpturālais ansamblis “Putenī” papildināts ar kaltiem akmeņiem, kuros iegravēti izsūtījuma vietu nosaukumi. Pie memoriāla izvietotas melna akmens plāksnes, lai varētu pieiet pie pieminekļa un tur nolikt ziedus.

Atbilstoši autoru iecerei kompozīcijas malā uzstādīti stikla paneļi, kuros iegravēta informācija par represijās cietušajiem. Veikti arī apkārtnes labiekārtošanas darbi un papildināti stādījumi. Granīta segumā pie katra no akmeņiem iestrādāts nakts apgaismojums.

Kā norāda ansambļa autori, memoriāla kompozīcijas centrā novietotā skulptūru grupa simboliski raksturo laiku, kas aizvesto dzīves sagrieza traģiskā “likteņa putenī”.

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais memoriāla atklāšanā teica, ka iecere par pieminekļa izveidi dzimusi uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, taču ceļš uz tās īstenošanu bijis ilgs un sarežģīts galvenokārt politiskās vides dēļ – memoriāla izveidei ilgstoši meklēts atbalsts politiķu vidū, taču bez lieliem panākumiem. Resnais uzteica Rīgas domes deputātus, kas palīdzējuši gan rast vietu memoriālam, gan arī atvēlējuši tam līdzekļus.

Politiski represēto apvienības vadītājs uzsvēra, ka memoriāls ir svarīga liecība nākotnei un tā nozīme ir līdzvērtīga Brīvības pieminekļa simbolam.

Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) pieminekļa atklāšanā uzsvēra, ka ir lietas, par kurām nevar būt diskusiju, un Staļina režīma noziegumi pret pasauli un Latvijas tautu ir viena no tām. Ušakovs politiski represētajiem atvainojās visu Rīgas domes iepriekšējo sasaukumu vārdā, ka memoriāla otrās kārtas izbūve prasījusi tik ilgu laiku – kopš 2001.gada. “Novēlu, lai mums nekad mūžā Rīgā, Latvijā, vairs nevajadzētu būvēt šādus memoriālus, un nekad mūžā nebūtu jāpiedzīvo tas, kas notika Staļina laikā,” sacīja Ušakovs.

Pieminekļa atklāšanu kuplā skaitā apmeklēja partijas “Vienotība” politiķi – Saeimas deputātes Ina Druviete, Sandra Kalniete, Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere, Rīgas mēra amata kandidāte Sarmīte Ēlerte, kā arī Rīgas domes deputāti Olafs Pulks, Dainis Stalts, Valdis Gavars, Jānis Mārtiņš Zandbergs, Kārlis Strēlis, Juris Viņķelis, Lita Beiris, kuri domē īpaši rūpējušies, lai memoriāla projekts tiktu īstenots.

Rīgas pašvaldība šā gada budžetā piešķīra 56 000 latu tēlnieciskās ieceres īstenošanai un 122 000 latu pilnīgai monumenta otrās kārtas pabeigšanai.

Rīgas Pieminekļu aģentūra ir sākusi sarunas ar VAS “Latvijas dzelzceļš”, lai īstenotu memoriāla trešo kārtu – plānots, ka pašreizējā Torņakalna dzelzceļa stacijas ēkā varētu izveidot informācijas centru par šo Latvijas vēstures traģisko laiku.

http://www.ir.lv/2012/12/3/tornakalna-atklats-pieminas-memorials-komunistiska-terora-upuru-pieminai

December 3, 2012 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Hitlers un Staļins – kaimiņi Vīnē

Raksts blogā bonis.lv

Biogrāfiju paralēle

Vīne ir vienīgā šīs planētas pilsēta, kur vienlaicīgi un gandrīz vai kaimiņos kādu laiku ir dzīvojuši divi nolādētākie 20. gadsimta tirāni un noziedznieki.

Ādolfs Hitlers (toreiz vēl – Hittlers) pastāvīgi uzturējās viņa nīstajā “rasu Bābelē” Vīnē no 1907. gada līdz 1913. gada maijam, pēc tam devās uz Minheni.

Savukārt Josifs Džugašvili (cara Krievijas Policijas departamenta kartotēkā dēvēts arī par Kaiosu Visariona dēlu Ņižeradzi) ieradās Vīnē 1913. gada sākumā un palika šeit līdz februāra vidum. Boļševiku partijas lokā (un ohrankā) tolaik viņš bija pazīstams galvenokārt ar segvārdiem”Koba” un “Vasīlijs (Vasjka)”, tikai pēc Vīnes apmeklējuma zem rakstiem presē sāka parādīties viņa jaunais pretenciozais pseidonīms “K. (vai J.) Staļins”. Jāpiebilst, ka “tēraudcietais”, “tēraudainais” toreiz nenozīmēja tikai personības tipa raksturojumu, vairāk tas atbilda visa boļševiku politiskā virziena pašraksturojumam. Visi šie Molotovi, Žeļezņjakovi, Kameņevi pasludināja sevi par “stingrajiem, akmenscietajiem” sociāldemokrātiem pretstatā meņšvikiem, kurus dēvēja par “mīkstajiem”.

Starp citu, Hitlers, kura politiskajā uzvedībā daudzi psihologi mēdz saskarīt lapsas un vilka iezīmes, no 1920. gada līdz 1933. gadam šaurā nacistisko līdzgaitnieku lokā telefona sarunās un tikšanās reizēs arī lietoja slepenu pseidonīmu – “Vilks” (Wolf).

Staļina un Hitlera pašu neapzinātā un tikai vēlāk konstatētā kaimiņu būšana Vīnē 1913. gadā vēstures literatūrā līdz šim gandrīz nemaz nav pētīta. Pat 1996. gadā iznākušajā erudītās austriešu vēsturnieces Brigitas Hāmanes par bestselleru kļuvušajā monogrāfijā “Hitlera Vīne. Diktatora mācekļa gadi” ne ar vārdu nav pieminēta otra topošā diktatora – Staļina – paralēlā, kaut arī neilgā uzturēšanās un darbošanās Austroungārijas impērijas galvaspilsētā. Skopi, bet tomēr šis fakts ir atspoguļots fundamentālajā angļu vēsturnieka Alana Buloka 1991. gadā publicētajā pētījumā “Hitlers un Staļins. Paralēlās dzīves”.

Līdz šim nav kopsakarībās noskaidrota un savietota arī citu visas pasaules, Baltijas un Latvijas likteņus ietekmējušu un noteikušu personu sinhronā klātbūtne un savstarpējā saskare toreizējā Vīnē. Ar informatīvi nepiepildītu konstatējumu vien, ka Vīne 20. gadsimtā ir bijusi “diktatoru (Hitlera, Staļina, Trocka u. c.) degpunkts” – ko Rietumeiropā sāk izmantot tūristu pievilināšanai – vēl nemazām nepietiek.  Lasīt tālāk

December 3, 2012 Posted by | Staļins, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Atceras nogalinātos Krievijas latviešus

 jelgavniekiem.lv

Lai gan parasti Latvijā dažādas piemiņas un atceres dienas tiek atzīmētas visai plaši, decembra pirmā svētdiena diemžēl atstāta novārtā, lai gan ar to saistīta vairāku desmitu tūkstošu latviešu arestēšana un tai sekojoša nošaušana. Šogad Jelgavā 1937. un 1938.gadā Krievijā nogalinātos latviešus, noliekot ziedus pie piemiņas akmens Svētbirzē, godināja Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) Jelgavas nodaļas aktīvisti.

«Mēs atceramies komunistiskā genocīda upurus, kas no Latvijas tika aizsūtīti uz Sibīriju, taču nepelnīti aizmirsti tie Krievijā dzīvojošie tautieši, kas kļuva par komunistiskā genocīda upuriem. Ilgu laiku mēdza uzskatīt, ka tolaik tika iznīcināti Ļeņina piekritēji, taču vēsturnieki ir pierādījuši, ka tā tas nav, un mēs vēlamies dziļi noliekt galvas to priekšā, kas svešā zemē centās saglabāt latviešu kultūru un kas par to saņēma sodu,» pastāstīja LSDSP Jelgavas nodaļas vadītājs Jānis Čevers.

Svētbirzē, kur ir izvietotas piemiņas plāksnes izsūtījumā bojā gājušajiem latviešiem, svētdien ziedi gūla arī piemiņā par tiem, kuru dzīvības izdzisa daudzviet Krievijā. LSDSP Jelgavas nodaļas aktīvists Pēteris Miļūns piebilst, ka šo atceres dienu kalendārā iekļāva tikai pateicoties vēsturnieces un kādreizējās Saeimas priekšsēdētājas Ilgas Kreituses pamatotajiem vēsturiskajiem pētījumiem.

1937.-1938.gada genocīda pret Krievijas latviešiem precīzs upuru skaits nav zināms, jo šis noziegums nav juridiski izmeklēts un vainīgie nav saukti pie atbildības. Tiek lēsts, ka, saucot par iespējamiem Latvijas spiegiem un buržuāziskā dzīves veida propagandētājiem, 1937.-1938.gadā Krievijā tika arestēti apmēram 25 000 latviešu. 22 360 no viņiem aizmuguriski notiesāti «pēc sarakstiem». 74% notiesāto – apmēram 16 573 cilvēkiem – tika piespriests nāves sods nošaujot. 1937.-1938.gadā Krievijā tika slēgta 121 latviešu skola, daudzas kultūrizglītības iestādes, izdevniecība «Prometejs», teātris «Skatuve», kā arī latviešu teātri Smoļenskā un Omskā.

Tika slēgti arī latviešu klubi un bibliotēkas, bet latviešu valodā izdotās grāmatas sadedzināja vai nodeva makulatūrā. Laukos tika likvidētas 372 latviešu kolonijas un kopsaimniecības, kurās bija ap 12 000 latviešu sētu.

December 2, 2012 Posted by | genocīds, piemiņa, PSRS | 1 Comment

Nošaut tāpēc, ka latvietis

Intervija ar vēsturnieku Jāni Riekstiņu par «nacionālajām operācijām»,
bērnu gulagu un denunciācijām.  NRA.

– Ik gadu decembra pirmajā svētdienā pieminam tā dēvētās «latviešu operācijas» upurus, kuri gāja bojā Padomju Savienībā 1937./1938. gadā. Operāciju organizēja Iekšlietu tautas komisariāts. Šodien, 75 gadus pēc traģiskajiem notikumiem, daudzi brīnās par «kārtējo sēru dienu».

– «Latviešu operācija» ir viena no divpadsmit nacionālajām operācijām, kas Padomju Savienībā tika sarīkotas lielā terora laikā. Pirmā operācija tika vērsta pret PSRS dzīvojošajiem vāciešiem, un tā notika 1937. gada jūlijā. Staļins šo operāciju ļoti stingri kontrolēja, nosakot Ježovam, kurš bija PSRS tautas komisārs, kā šī operācija jāorganizē. Tās laikā gāja bojā tūkstošiem vāciešu. Augustā Staļins sarīkoja «poļu operāciju», kas bija paraugoperācija: tika izstrādāti norādījumi par to, kas un kā jāarestē, uz cik gadiem un cik personas jāiesloga gulaga nometnēs, cik un kas jānošauj. Šai operācijai Ježovs izstrādāja arī motivāciju.

– Kāpēc padomju slepkavas nevarēja savu darbu padarīt, vienkārši revolucionārās sirdsapziņas mudināti?

– Toreiz Padomju Savienībā dzīvoja ļoti daudz poļu, un liels viņu skaits atradās PSRS armijas komandējošajās virsotnēs, daudzi strādāja ģenerālštāba izlūkošanas pārvaldē un Kominternē*. Līdz 30. gadu vidum Padomju Savienības galvenais potenciālais ienaidnieks bija Polija – atcerēsimies 1920. gadā notikušo Polijas un padomju Krievijas karu, kurā Krievija zaudēja. Poļi ir aģenti, kas darbojas Polijas labā – tā šo operāciju pamatoja Ježovs. Represēja aptuveni 140 000 poļu. Nākamajiem kārta bija harbiniešiem, Krievijas – Ķīnas dzelzceļa darbiniekiem. Bet «latviešu operācija» sākās 1937. gada novembrī ar Ježova telegrammu.

– Tajā rakstīts: «(..) Maskavā un virknē apgabalu atklātas ievērojamas spiegu – diversantu un nacionālistiskas, kontrrevolucionāras, Latvijas izlūkdienesta izveidotas latviešu organizācijas, kas saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. (..) Lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbību un sagrautu nacionālistiskās pretpadomju latviešu darbības PSRS teritorijā, pavēlu: 1937. gada 3. decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos arestēt visus latviešus, pret kuriem ir aizdomas par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību.» Latvieši padomju Krievijā bija mazākumtautība. Kāda vispār bija PSRS attieksme pret mazākumtautībām?

– Kopš 20. gadu beigām mazākumtautu diasporas tika uzskatītas par potenciālo piekto kolonnu. Padomju Savienība visu laiku gatavojās karam, galvenokārt – pret Poliju. Visi Tautas komisariāta ziņojumi un instrukcijas liecināja, ka visas mazākumtautības tiek uzskatītas par bīstamām, jo kara gadījumā katra darbosies savas valsts uzdevumā. Līdz 30. gadu sākumam PSRS nacionālā politika bija diezgan mērena: nacionālajās kolonijās padomju vara ļāva veidot savas – nacionālās – ciema padomes, izdot savus laikrakstus, atvērt skolas un organizēt kultūras pasākumus. Taču 30. gados sākās masveida kolektivizācija un politika mainījās radikāli: mazākumtautības kļuva par tautas ienaidniekiem. Bet latviesi tajā laikā PSRS varas struktūrās ieņēma visaugstākos valsts amatus.

– Aktīvisti tie latvieši tomēr bijuši. Ne pa žogmalēm vazājās, bet augstos amatos prata iesēsties. Izkalpojās?

– Nē, viņi tur nonāca sava izglītības un kultūras līmeņa dēļ, sasniedzot patiešām augstu stāvokli visās jomās, – viņi bija ne tikai izcili karavadoņi, bet arī spoži zinātnieki, lauksaimniecības speciālisti, drosmīgi jūrasbraucēji, talantīgi mākslinieki un diplomāti. Taču vienlaikus latvieši arī prata saglabāt savu nacionālo vidi.

– Vispirms izkāva augstajos amatos esošos latviešus?

– Jā. Vienu no pirmajiem – 1935. gada februārī – represēja padomju valsts saimniecisko darbinieku Ivaru Smilgu. Viņu nošāva 1937. gadā. 1937. gada martā aprīlī arestēja bijušo Kremļa komandantu Rūdolfu Pētersonu. Sakarā ar maršala Tuhačevska tā dēvēto militāri fašistisko sazvērestību tika arestēts Roberts Eidemanis, arestēja Tālo Austrumu Gaisa karaspēka priekšnieku Albertu Lapiņu, kurš izdarīja pašnāvību. Kad arestēja Eidemani, viņu smagi spīdzināja, taču viņš neatzina savu vainu un nenosauca nevienu latvieti kā līdzzinātāju, kaut gan viņa mocītāji mēģināja pierādīt, ka viņš ir militāro sazvērnieku organizācijas priekšgalā. Pēc tam kārta bija vienkāršajiem latviešiem, kuriem nebija nekāda sakara ne ar kādām organizācijām. Poļu operācijā bija izveidota vienkārša sodīšanas sistēma: līdz tam uz vietām izveidoja troikas (trijniekus), bet nacionālajās operācijās sodus sprieda dvoikas (divnieki). Līdzās Kara kolēģijai, kara tribunāliem, Sevišķajai apspriedei un troikām arestēto likteņu izlemšanā stājās ārpustiesas surogāts – dvoika, kur darbojās PSRS iekšlietu tautas komisārs Ježovs un PSRS prokurors Višinskis. Viņš kā valsts apsūdzētājs uzstājās falsificētajos politiskajos procesos. Višinskis aicināja: «Mūsu tauta prasa vienu: nospiediet nolādēto riebekli! Paies laiks. Nīstamo nodevēju kapi aizaugs ar nezālēm un dzelkšņiem, pārklāti ar godīgo padomju cilvēku mūžīgo nicinājumu. Mēs, mūsu tauta, arī turpmāk soļosim pa ceļu, kurš attīrīts no visiem pagātnes netīrumiem un draņķiem, ar mūsu mīļoto vadoni un skolotāju lielo Staļinu priekšgalā.» «Ceļa attīrīšanu» Ježovs un Višinskis veica, darbojoties dvoikā, bez lietas materiālu izskatīšanas vienā dienā piespriežot nāvessodu tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Vienā dienā nāvessodu piesprieda desmitiem, simtiem cilvēku. Uzšņāpa rezolūciju «rasstreļaķ!» (nošaut! – krievu val.), un lieta darīta. Ja kāds vēsturnieks lasīs pratināšanas protokolus, – neticiet tiem! Aviācijas majors Haralds Matisons (viņš izdzīvoja) vēlāk rakstīja, ka viņš izturējis līdz kādam 76. sitienam, un pēc tam jau bijis vienalga. Tikai neliela daļa nošauto un represēto bija augstu amatu cilvēki, lielākoties tie bija vienkārši cilvēki, kuru galvenā kopīgā pazīme bija – latvietis. Tā bija motivācija: nošaut tāpēc, ka latvietis.

– Vai 1937./1938.gada represijas var uzskatīt par etniskajām tīrīšanām?

– Jā, PSRS nacionālajām operācijām var piemērot nosaukumu «etniskās tīrīšanas». Nacionālās kopienas bija organizētas, un šajos veidojumos bija arī nacionālais gars. Pēc tā dēvētā Lielā tēvijas kara Molotovs pat atzina: ja 1937./1938.gadā nebūtu izkauta piektā kolonna (nacionālo minoritāšu izskatā), tad vācieši Padomju Savienību būtu sasituši lupatās. Tā, protams, ir demagoģija.

– Bet kas notika ar represēto ģimenes locekļiem? Bija taču arī bērnu gulags, kur tika ieslodzīti «tautas ienaidnieku» bērni.

– Bija speciālas IeTK pavēles un instrukcijas par «tautas ienaidnieku» sievu represēšanu: ja vīrs bija nošauts, sievu aizsūtīja uz Karagandu, uz nometni ALŽIR**. Parasti viņas tika notiesātas uz pieciem līdz astoņiem gadiem. Pēc atbrīvošanas daudzas no viņām atbrauca uz Latviju, bet režīma pilsētās Rīgā, Liepājā un citās viņas dzīvot nedrīkstēja. Instrukcijas bija arī attiecībā uz bērniem: zīdainīšus atdot vietējām tautas izglītības un veselības nodaļām, lielākos nogādāt bērnunamos, bet piecpadsmit un sešpadsmit gadus vecus pusaudžus nodēvēja par sociāli bīstamiem un nosūtīja uz gulaga kolonijām, kas atradās blakus pieaugušo ieslodzījuma vietām. Tur viņus sakropļoja gan morāli, gan fiziski. Bērniem lika atteikties no tautības, vecākiem un uzvārda. Bērnus asimilēja tik drastiski, ka viņi diez vai pēc tam atcerējās, ka ir latvieši.

– Vai Staļins nesaprata, ka šis lielais terors ir gaišāko prātu iznīcināšana? To prātu, kas patiesībā vajadzīgi jebkurai valstij, arī tik vājprātīgai kā PSRS.

– Negribu vēstures notikumus reducēt uz vienu cilvēku. Staļinam tika nesti «nopratināšanas protokoli», un viņā veidojās priekšstats, ka valsts ir pilna ar ienaidniekiem un visi tie, kuri ir mazākumtautību pārstāvji, spiego un grauj Padomju Savienību. Tādu priekšstatu vajadzēja radīt arī tautas masās: uz tām propaganda iedarbojās graujoši. Kad nošāva maršalu Tuhačevski, Staļins izsūtīja uz rajoniem telegrammas, ka jāorganizē darbaļaužu atbalsta mītiņi. Masas tika nozombētas, lai stiprinātu vadoņa nemaldības mītu. Valstī valdīja drausmīga denunciāciju gaisotne: izmeklētājiem nevajadzēja īpaši saspringt, lai iegūtu kādas ziņas, jo visi ziņoja par visiem. Un tomēr arī toreiz latvieši bija ļoti dažādi – gan tādi, kas saglabājuši savu nacionālo garu, gan tādi, kas bija pārkrievojušies un pakļāvušies padomju zombēšanai. Bet tā jau ir cita raksta tēma.

November 30, 2012 Posted by | genocīds, gulags, nāves nometnes, PSRS, Staļins, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Latvijas PSR nevis saņēmusi palīdzību no Maskavas, bet bijusi tās tautsaimniecības donors

LETA. 2012. gada 17. novembris
Latvijas PSR, pretēji iepriekš apgalvotajam, nav saņēmusi dāsnu finansiālu palīdzību no Maskavas, bet gan bijusi visas Padomju Savienības tautsaimniecības donors, liecina Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja un Latvijas Zinātnes padomes locekļa Gata Krūmiņa veiktais pētījums.

Vēsturniekam, veicot pētījumu pēc Latvijas Bankas pasūtījuma par Latvijas ekonomiku padomju okupācijas periodā, Latvijas Valsts arhīvā starp Latvijas Bankas un Finanšu ministrijas dokumentiem izdevies atrast grāmatvedības atskaites par Latvijas PSR un PSRS budžetu ieņēmumu un izdevumu izpildi Latvijas teritorijā.

“Dokumenti skaidri apliecina, ka no Latvijas aizplūda ievērojami lielākas summas, nekā Latvijā tika ieguldītas,” sacīja Krūmiņš. Viņš līdz šim apkopojis datus par 15 pēckara gadiem, proti, laika posmā no 1946. līdz 1960.gadam. Šie dati liecina, ka no Latvijas teritorijā gūtajiem ieņēmumiem uz PSRS ir pārskaitīts par 13 miljardiem rubļu vairāk nekā no PSRS budžeta ieguldīts Latvijā, ieskaitot PSRS militāros izdevumus Latvijā jeb 16,5% no kopīgajiem Latvijas teritorijā iegūtajiem ieņēmumiem.

“Šajā laika posmā PSRS militāriem mērķiem Latvijas teritorijā iztērēja 22,7 miljardus rubļu, pieņemot, ka šī summa iztērēta Latvijas interesēm nelietderīgi, to var pieskaitīt jau minētajiem 13 miljardiem rubļu un kopā iegūt jau 35,7 miljardus rubļu,” bilda vēsturnieks.

PSRS militārie izdevumi 40.gados līdz pat 50.gadu vidum sasnieguši grandiozus apmērus un bijuši gandrīz trešdaļa no kopīgajiem Latvijas PSR un PSRS budžetu izdevumiem. Militārie izdevumi bijuši paslēpti zem budžetu sadaļas “sociāli – kulturāliem mērķiem”. Lielākos ieņēmumus no Latvijas teritorijas Latvijas PSR un PSRS budžetos guva no apgrozījuma nodokļa, kura lielākā daļa tika pārskaitīta uz PSRS budžetu. Aptuveni 10% no kopīgajiem ieņēmumiem nodrošināja degvīna tirdzniecība.

Patlaban daļa no vēsturnieka pētījuma rezultātiem ļoti koncentrētā veidā lasāma Latvijas Bankas tikko iznākušajā 90.gadu jubilejai veltītajā krājumā. Arī atsevišķi zinātnieki Krievijā nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem un patlaban pēc viņu lūguma Krūmiņš par šiem jautājumiem gatavo publikāciju krievu valodā ar cerību to publicēt Maskavā.

November 17, 2012 Posted by | PSRS | Leave a comment

Piešķir 10 000 latu PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijas atjaunošana

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija otrdien atbalstīja priekšlikumu nākamgad piešķirt 10 000 latu, lai atjaunotu PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai izveidotās komisijas darbību.

Iepriekš Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja Ruta Pazdere stāstīja, ka aptuveni pirms mēneša atkal ir nosūtīta vēstule Ministru prezidentam, kurā lūgts nākamgad paredzēt finansējumu komisijai vismaz 10 000 latu apmērā, taču atbilde joprojām nav saņemta. Okupācijas izpētes biedrība šo vēstuli nosūtījusi arī Saeimai, un deputāti atbalstīja šo līdzekļu piešķiršanu. Diskusijas šis ierosinājums neizraisīja.

Vēstulē Saeimas komisijai tiek norādīts, ka PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai izveidotā komisija darbojās līdz 2009.gada 1.augustam, kad krīzes dēļ tās darbība uz laiku tika apturēta. Patlaban ekonomiskā situācija mainījusies, tāpēc biedrība vērsusies ar lūgumu piešķirt finansējumu komisijas darbības atjaunošanai. Vēstulē tiek norādīts, ka arī tieslietu ministrs Jānis Bordāns (VL-TB/LNNK) apliecinājis, ka komisijas darbības atjaunošanai neesot nepieciešami jauni tiesību akti, jo esošie ir spēkā, un ir tikai jāatjauno darbs, piešķirot komisijai nepieciešamo finansējumu.

Kā ziņots, Bordāns iepriekš paudis atbalstu iecerei atjaunot PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai izveidotās komisijas darbību. Tieslietu ministrija (TM) uzskata, ka šī komisija juridiski nav zaudējusi savu darbības spēku un tas esot gribas jautājums, vai turpināt komisijas izpētes darbu. Iepriekš, aprēķinot iespējamos iekšzemes kopprodukta (IKP) ieguvumus, ja nebūtu PSRS okupācijas, komisija secinājusi, ka Latvijas IKP zaudējis vairāk nekā simt miljardus latu.

Šī komisija 2005.gadā tika izveidota PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai. Kā ziņots, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija otrdien izskatīja priekšlikumus nākamā gada budžeta projektam. Pieņemt budžetu plānots Saeimas plenārsēdē ceturtdien, 15.novembrī.

November 13, 2012 Posted by | Okupācija | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: