gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vai tas ir prestiži – rakstīt par represētajiem?

Jolanta Nadlere speciāli TVNET, 2013. g. 11. maijā

Kinorežisore Dzintra Geka, kura savās filmās dokumentē divas no mūsu tautas vissmagākajām vēstures lappusēm – izvešanas uz Sibīriju 1941. un 1949. gadā, pati atzinās: «Bieži mani uztver kā cilvēku ar īpašām vajadzībām.»

Kopš 2001.gada, kad izveidoju filmu «Sibīrijas bērni», kad izdevām grāmatu – 640 intervijas ar 1941.gadā uz Sibīriju aizvestajiem bērniem – arvien esmu sajutusi represēto cilvēku atzinību, bet piesardzību un neizpratni no valsts ierēdņiem, no naudas piešķīrējiem. Pagājušajā gadā, kad, izturot milzīgu konkursu, saņēmām Eiropas Savienības 60% finansējumu grāmatas «Sibīrijas bērni» angļu valodas izdevumam, arhīva digitalizācijai, tad vērsāmies pie pašvaldībām, pie Kultūras ministrijas un atbalstu saņēmām. Taču integrācijas un identitātes nauda aiziet pētījumos un dažādās programmās, kurām nav sakara ar konkrēto darbību. Katru gadu, ceļojot Sibīrijā, apmeklējot latviešu kapu vietas, meklējot sādžās vēl palikušos latviešus, noliekot piemiņas plāksnes muzejos, mēs pārstāvam Latviju. Izsūtītie Sibīrijas bērni, kuri piedalās šajā ekspedīcijā, brauc par saviem līdzekļiem, lai pieminētu ne tikai savus tuviniekus, bet visus Sibīrijas zemē palikušos. Veidojot filmas, mēs nesam ziņu nākamajām paaudzēm par cilvēkiem un notikumiem, kuri izzūd no mūsu atmiņas. Arhīvu ar intervijām DVD formātā un grāmatas «Sibīrijas berni» abus sējumus dāvināsim Nacionālajai bibliotēkai.

Dzintra Geka ir uzņēmusi Latvijas vēsturi dokumentējošas filmas «Sibīrijas bilance», «Piemini Sibīriju, «Stacija Latvieši. 1937.», «Sibīrijas bērni», «Sveiciens no Sibīrijas», «Agapitova un izglābtie», «…Igarka, Cerība un Taurenis». 2008. gadā iznāca apjomīga grāmata divos sējumos «Sibīrijas bērni», kurā par 1941. gada izsūtīšanu liecina tie cilvēki, kuri toreiz bija vēl bērni. Tagad grāmata ir pieejama arī angļu valodā. Pavisam 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja 15 424 Latvijas iedzīvotāji.

Kā par 1941. gadu rakstīja mācītājs, teoloģijas doktors Guntis Kalme – tie ir 15 424 nerealizēti dzīves aicinājumi, tūkstošiem hektāru neapartu lauku, simtiem sagandētu dzīvju, simtiem neuzceltu namu, simtiem neuzrakstītu grāmatu un dzejoļu, neuzgleznotu gleznu, nesacerētu mūzikas skaņdarbu, miljoniem nepasacītu labu vārdu, miljardiem neizdomātu domu un neizsapņotu sapņu. Tie ir tūkstošiem pasaulē nelaistu un neapmīļotu bērnu… tie ir miljoni glāstu, kurus zaudējuši tie, kam vajadzēja palikt bāreņos un atraitnēs.

Jūs arī esat piedzīvojusi, ka rakstīt par represētajiem nav prestiži. Jautājums ir – kāpēc tā?

Dzintra Geka: Latvijā situācija ir tāda, ka daudzi sadarbojās ar padomju režīmu, gribēja sev labāku dzīvi, dzīvoja un joprojām dzīvo izsūtīto mājās, piesavinājās izsūtīto iedzīvi, privatizēja zemi un mājas. To zina arī represētāju pēcnācēji. Kāpēc lai viņi gribētu par to runāt? Pagājušajā gadā Tālajos austrumos, Blagoveščenskā, vietējie iedzīvotāji, no Latvijas represētie, stāstīja, ka laikā, kad Krievijā arhīvi vēl bija pieejami, daudzi uzzināja savu nodevēju un represiju organizētāju vārdus un devās izrēķināties ar viņu pēcnācējiem.

Tas Krievijā esot viens no iemesliem, lai arhīvus vairs neatklātu. Viens ir jautājums, cik esam atbildīgi par savu senču grēkiem, bet ir arī otrs jautājums – cik bijuši atklāti stāsti vai grēku atzīšana un nožēlošana, kas sabiedrību attīra?

Jūs dodaties ekspedīcijā uz Sibīriju katru vasaru, lai ne tikai veidotu vēsturiskas filmas, bet arī uzliktu piemiņas plāksnes vietās, kur dzīvojuši no Latvijas izsūtītie.

Dzintra Geka: Sibīrija ir ļoti skaista, taču pilsētas tur ir celtas «uz cilvēku kauliem», to veica ieslodzītie. Tāda ir, piemēram, Noriļska, Soļikamska u.c. Sibīrijā pamatiedzīvotāju ir ļoti maz, tur galvenokārt dzīvo dažādu tautību izsūtītie un viņu pēcteči. Mēs zinām, ka 20. un 30. gados Krieviju skāra milzīgs izsūtījuma vilnis. Krievu cilvēki, kuri nonāca tur, paspēja uzsliet būdas, iekopt tīrumus. 1941. gadā ieradās izsūtītie no Latvijas. Tur dzīvojošie teica, cik laimīgi ir tagad atbraukušie, jo vismaz ir būdas uzceltas, kā krievi saka, «hatas», kur apmesties.

Kad sākās II pasaules karš, stiprākie un jaunākie cilvēki tika aizsūtīti uz Ziemeļiem. Viena no tādām vietām bija nāves sala – Agapitova, kas patiesībā ir pussala Jeņisejas augštecē. Frontei bija nepieciešama pārtika, un šiem cilvēkiem vajadzēja zvejot zivis. Pavisam tika turp aizsūtīti apmēram 800 dažādu tautību cilvēki. Tas bija rudenī, bet pavasarī izdzīvojuši bija tikai 60, viņu vidū 7 latviešu bērni.

Ar kādām emocijām jūs sagaidīja tie latvieši, kuri joprojām mitinās Sibīrijā?

Dzintra Geka: Vienkāršie cilvēki mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Savādāk bija, kad iegājām kādā muzejā vai administrācijas ēkā. Tur pret mums izturējās piesardzīgi.

Kopš 2005. gada Krievijas arhīvi ir slēgti. Cilvēki var saņemt izziņas tikai par tuvākajiem radiniekiem. Bijušie izsūtītie, kuri nevarēja braukt mums līdzi, ar mūsu palīdzību nevarēja iegūt datus par saviem radiniekiem un viņu likteņiem.

Mēs saņēmām atļauju iebraukt tur, kur ekskursantus parasti neielaiž, piemēram, Noriļskā. Vajadzēja tulkot un notariāli apstiprināt pases, jo Latvijas–Krievijas līgums paredz, kā jāļauj braukt uz radinieku kapu vietām, un Šmita kalnā Noriļskā atdusas vairāk kā 560 Latvijas armijas virsnieki, leģionāri. Esam aizveduši piemiņas plāksnes uz daudzām izsūtījuma vietām, mācītājs Guntis Kalme noturējis aizlūgumus Igarkā, Jeņisejskā, Abanā, Krasnojarskā, Kargasokā, Tomskā, Biriļussos, Taišetā, Vjatlagā, Soļikamskā… Kad satikām kādus izdzīvojušos latviešus, aizkustinājums bija ļoti liels. Daudzi izsūtītie pēc 1991. gada uz Latviju atbraukt nevar, jo ceļš ir pārāk dārgs. Taču daži no latviešiem joprojām ir piesardzīgi. Esam sarakstījušies, sazvanījušies, bet aizbraucot tur – durvis ir ciet. Cilvēki joprojām baidās no represijām – pat tagad, kad mēs viņiem jau esam ārzemnieki. Ir atmiņas par to, ja padomju laikā bija radi ārzemēs, cilvēks eksistēja it kā ārpus likuma.

Ir arī tādi Sibīrijas bērni, kuri piedzima izsūtījumā…

Dzintra Geka: 1996. gadā es strādāju pie Stīvena Spīlberga filmēšanas projekta par holokaustu Latvijā. Mēs intervējām cilvēkus, kuri ir izdzīvojuši. Sievietes mums pastāstīja, ka ir tikušas pakļautas seksuālai vardarbībai. Ir arī liecības par vācu sievietēm, kuras tika izvarotas tad, kad Vācijā ienāca padomju armija. Kad intervējām Sibīrijas bērnus, es redzēju, ka latviešu sievietes ir kautrīgas un par seksuālajām vardarbībām ne vienmēr vēlas runāt. Veidojot filmas, esmu sastapusies ar latviešu sievietēm, kuras ir dzemdējušas bērnus izsūtījumā, cietumā izvarošanas rezultātā. Pat tad, ja sievietei no Latvijas bija līdzi bērni, viņas tik un tā netika pasargātas no seksuālās vardarbības. Gribu pastāstīt par kādu ģimeni – vecāku māti ar trim skaistām meitām. Vidējā meita tika izvarota un ieņēma bērniņu. Māte apgalvoja, ka šādu bērnu nevar laist pasaulē. Meita sameklēja vecmāti, kura iztaisīja viņai nelegālu abortu. Tā rezultātā jaunā sieviete nomira. Viņas māsas atgriezās Latvijā un ar asarām acīs stāstīja par mirušo māsu Sibīrijā.

Vardarbības rezultātā dzimušie bērni jūtas īpaši nelaimīgi. Viņi nepārstāj uzdot sev jautājumu: «Kas mēs esam? Kādēļ māte mūs nemīl? Mūsos taču arī rit latviešu asinis.» Arī Latvijā dzīvojošie radinieki par šiem bērniem neko negrib zināt. Taču šie bērni ne pie kā nav vainīgi.

Kādas pēdas palikušas liktenī tiem Sibīrijas bērniem, kuri izdzīvoja un atgriezās mājās?

Dzintra Geka: Viņu dzīves daļēji bija iznīcinātas. Mātes ļoti gribēja, lai bērni tiktu uz dzimteni. Dažas sievietes pat taisīja pašnāvību, lai viņu bērnus kā bāreņus sūtītu atpakaļ uz dzimteni. Citas mātes speciāli uzdeva savus bērnus par bāreņiem.

1946.gadā 1500 bērni atgriezās Latvijā, bet līdz 1952.gadam gandrīz visi tika izsūtīti vēlreiz. Tikai 1956.-57. gadā represētajiem bija iespēja atgriezties mājās. Taču māju vairs nebija. No izsūtītajiem retais tika atpakaļ savā mājā, vajadzēja būt klusiem un nemanāmiem. Tie, kuri atgriezās no Sibīrijas, lielā mērā jutās beztiesīgi. Daudzi bērni nezināja latviešu valodu. Bija aizliegums iestāties augstskolās. Rezultātā Sibīrijas bērni brauca uz Krieviju un stājās augstskolās tur, uzrādot, ka kara laikā bijuši Sibīrijā evakuācijā. Gadu nomācījušies Krievijā, viņi atbrauca mājās un varēja studēt šeit. Taču Sibīrijas bērni visu laiku jutās iebiedēti. Saviem bērniem viņi par izsūtīšanām neko nestāstīja. Taču no otras puses varam redzēt sīksto latviešu raksturu.

Kad Latvija kļuva atkal brīva, izsūtītie atjaunoja savas mājas, izskoloja bērnus un pēc visa pārdzīvotā nenesa sirdīs ļaunumu un aizvainojumu.

Kad es pati biju bērns, mums apkārt bija tukšas mājas, to iedzīvotāji 1941. un 1949. gadā bija izsūtīti. Vēlāk šīs mājas buldozers nolīdzināja. Tajās vietās veidoja kolhoza laukus, un cilvēki kā vergi gāja tur strādāja. Manai mātei alga bija 15 rubļi mēnesī. Šodien, kad dzirdu jaunus cilvēkus runājam par vergošanu un nepietiekamām māmiņu algām, gribu teikt – jūs nezināt, ko nozīmē vergot.

Kāds ir jūsu nākamais iecerētais darbs saistībā ar Sibīrijas bērniem?

Dzintra Geka: Līdz šim esam stāstījuši un uzklausījuši Sibīrijas bērnu stāstus, taču tikai pastarpināti pieskārušies tēvu likteņiem. Patlaban strādāju pie projekta filmai «Kur palika tēvi?». Kas notika ar visiem bērnu tēviem, kuri tika nošķirti no ģimenēm un tā arī neatgriezās dzimtenē? 1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: «Tēvu arestēja, viņu ievietoja Vjatlaga nometnē. Viņš tur miris 1942. gada martā. Viņš nebija notiesāts. Tēvu tiesāja 1942. gada rudenī, kad viņš jau bija miris, Maskavas troikas spriedums: 10 gadi ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju. Vienīgais iemesls, ka dzīvojām turīgi, turīgas lauku mājas bija, liela saimniecība, dzirnavas, mājlopi…»

***

Filmas «Kur palika tēvi?» pirmizrāde iecerēta 2013.gada novembrī.

14.jūnijā Latvijas televīzijā izrādīs jaunu filmu «Bērnības zeme Sibīrija», kura veidota no 2010.-2012. gada braucienos pieredzētā.

May 11, 2013 Posted by | deportācijas, Filmas, gulags, Krievija, piemiņa, piemiņas vietas, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija | Leave a comment

Divi nopietni jautājumi 9. maija svinētājiem

Otto Ozols

Otto Ozols, Speciāli TVNET

Demokrātiskā, brīvā sabiedrībā ir jāspēj pieņemt citu, savādāk domājošo vēstures izpratni. Saskaņā ar Latvijas Satversmi pilsoņiem tiek garantēta vārda un pulcēšanās brīvība. Tie ir principi, kurus valsts pamatlikumā nostiprinājuši brīvas un neatkarīgas Latvijas izveidotāji. Tādēļ ikgadējās 9. maija svinības ir demokrātiskas iecietības pārbaude tiem, kuri pamatoti uzskata, ka šī diena neatnesa brīvību Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. No otras puses, protams, daļai Latvijas iedzīvotāju šī diena saistās ar viņu vecāku, vecvecāku piemiņu.

Visbiežāk tie bija vienkārši karavīri, kuriem ar lielo politiku nebija nekādas saistības. Viņi pildīja pavēles, pārcieta patiešām šausmīgu karu, redzēja nacistu izdedzinātās zemes, savu biedru nāvi. Tie bija vienkārši jauni cilvēki, kuri tika ierauti divu noziedzīgu režīmu asiņainajā konfliktā. Viņu bērniem, mazbērniem ir svarīgas šīs atmiņas. Tā tas ir bijis un būs. Tāpat kā vienmēr būs politiķi, kuri izmantos sarežģītās vēstures pretrunas.

Vlasoviešu maršs Pārdaugavā?

Tomēr Rīgā šīs ikgadējās svinības pieņem aizvien dīvainākas grimases. Labi, cilvēki stāsta, ka atnākuši godināt savu senču piemiņu, Otrā pasaules kara varoņus. Labi, saprotams. Tā, lūk, esot cieņa pret vēsturi. Tomēr, ja runājam par Otro pasaules karu, tad ļoti nopietns jautājums ir – kāpēc tik plaši tiek izmantotas Krievijas karoga krāsas – balts, zils, sarkans? Kara laikā šīs krāsas izmantoja neviens cits kā Andrejs Vlasovs un tā saucamā Krievijas atbrīvošanas armija, kas cīnījās nacistu pusē. (1) Vēl vairāk – tā sadarbojās ar pašu esesiešu virsvadoni Himleru. Vai tas nozīmē, ka 9. maija svinībās tiek pieminēti, tie krievu karavīri, kuri cīnījās pret … krievu karavīriem? Protams, šīs Krievijas krāsas simbolizē arī kaut ko vairāk – Krievijas kādreizējās impērijas varenību. Un atliek tikai minēt, kāpēc daudziem 9. maija svinētājiem to tik ļoti patīk izrādīt? Tomēr daudz nopietnāks jautājums ir, kādēļ plaši tiek izmantots tā saucamais Andreja karogs – balts karogs ar zilu diagonālu krustu? Mūsdienās tas ir Krievijas flotes oficiālais karogs.

9. maijā jāpiemin arī Varšavas sacelšanās masu slepkavas?

Tomēr Otrajā pasaules karā tas bija visiem zināms vlasoviešu standarts. Vlasova armijā iekļāvās arī mežonīgā krievu 29. SS grenadieru divīzija «Rona». Kara laikā tā iemantoja baisu slavu ar mežonīgu un brutālu Varšavas sacelšanās apspiešanu 1944. gada augustā. Noziegumus, kurus viņi pastrādāja pret poļu civiliedzīvotājiem, nespēja pieņemt pat visrūdītākie esesieši. (2) Un tagad ar viņu karogu pa Rīgas ielām soļo kolonas ar plakātiem krievu valodā «krievi nepadodas»? Kā var runāt par cieņu pret Otrā pasaules kara veterāniem, kuri sagrāva nacistus, un tajā pašā laikā plātīties ar standartiem, kurus izmantoja viena no mežonīgākajām SS divīzijām? Un pēdējais jautājums atsevišķiem 9. maija svinētājiem – vai obligāti ir publiski jāapdzeras? Protams, to nedarīja absolūtais vairākums svētku dalībnieku. Tomēr tās pāris personas, kuras aizturēja policija un vēl kāds ducis, kuri jau pa dienu klīda pa pilsētu grīļodamies, noteikti neraisīja papildu cieņu pret Georga lentītēm, ar kurām viņi bija izrotājušies.

Avoti

1. Так выглядел флаг Русской освободительной армии (РОА) http://blog.i.ua/user/4294/700392/?p=12. «The SS: Hitler’s Instrument of Terror» by Gordon Williamson. «СС инструмент террора» Г.Уульямсон, Смоленск «Русич» 1999. gads 242. lpp.

May 10, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, Okupācijas sekas | Leave a comment

“APSTĀJIES! IESKATIES! PADOMĀ!” Rīga, 9. maijs.

Milzu plakāts 9. maija rītā pie Centrālās dzelzceļa stacijas tuneļa.

BJ5PyhyCYAAn0Qx.jpg large

Šādi plakāti bijuši izvietoti arī citviet Rīgā – arī netālu no Pārdaugavas staba.

May 10, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Uzvaras dienas dzeja

Image

9. maijs mūsdienu Latvijā ir pretrunīgi vērtēts un neviennozīmīgs datums. To sagaidot, aizvien biežāk atskan aicinājumi “beigt karu” un aizmirst vēstures interpretācijas, kas turpina šķelt sabiedrību. Taču ir kāds literārs fenomens, ko pieaugušai un sevi cienošai nācijai der reizi pa reizei atcerēties un censties saprast – lai cik kaunpilns un pazemojošs tas nebūtu. Tās ir latviešu dzejnieku slavas dziesmas pirmajos pēckara gados, kad okupācijas varai bija nepieciešams “nacionālās inteliģences” akcepts un atbalsts. Ideoloģiskā dzeja, kurai ar mākslinieciski augstvērtīgu literatūru ir mazs sakars, neradās piespiedu kārtā, to neizsita ar spīdzināšanas metodēm kā viltus liecību no gūstekņiem, tā netika ģenerēta anonīmā un necilvēcīgā literatūras kombainā kaut kur Kremļa laboratorijās. Savu nodevu “pareizai dzejai” sarakstīja daudzi talantīgi, godīgi, normāli un agrāk atzīti autori. Kas viņiem pateica priekšā pareizās klišejas un lozungus? Kā viņiem ienāca prātā iepīt klabošās rīmēs erotisku kaismi, dziedot par mīlu pret Staļinu, jūsmojot par krievu karavīra automātu vai uzbudinoties no domas par balsošanu butaforiskajās padomju vēlēšanās – ne vien legalizējot savas zemes okupāciju, bet arī rodot šajā procesā savādu baudu? Kāds grandiozs, nekļūdīgs un nežēlīgs domāšanas terors paralizēja viselementārākās gaumes, talanta un literārās sirdsapziņas sajūtas? Cik daudzi no šādu ideoloģisko dzejoļu autoriem to darīja, no tiesas noticot un pārliecinot paši sevi par to, ko dara? Cik daudzi morāli sabruka un klusībā ienīda sevi līdz mūža galam? Cik daudzi to uztvēra ar cinisku un bezkaislīgu iekšēju ironiju? Tie ir jautājumi, kuru dēļ mēs nevaram izdzēst šos dzejoļus no latviešu literatūras vēstures kā “sliktus” vai “neizdevušos”. Tie ir jautājumi, kuru dēļ mēs nedrīkstam aizliegt šo literāros artefaktus tāpat kā aizliedzam padomju vai nacistisko simbolu lietošanu publiskās vietās. Lai arī pilnīgi iespējams, ka dzejolis var izrādīties daudz kaitīgāks par zvaigzni vai kāškrustu. Šeit publicētie Andreja Baloža, Aleksandra Čaka, Valda Luksa un Jāņa Grota dzejoļi ir sarakstīti 20. gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados.

Andrejs Balodis

Frontes draudzene

Kaujas uguņu lokā
gājām, lai veiktu vai zustu.
Vizēja tev pie rokas
soma ar sarkanu krustu.

Rokas gādīgās tavas,
delnas mazas un šauras,
mīļi, saudzīgi skāva,
ugunīm iznesa cauri.

Maigi atglauda matus
mirējam biedram no pieres,
sāpes klusināt prata,
iedvesa drosmi un mieru.

Līdzi granātu aukā
paņēmām saulainu smaidu –
mīlu biedriski jauko,
frontes draudzenes naidu.

Sirdīs glabājām vārdus,
drosmīgos tavus un straujos,
teiktus granātu dārdos,
izkliegtus svelmainās kaujās:

– Tādiem vienīgi plīvos
uzvaras karogi zaigie,
kas par dzimtenes brīvi
nāvei spēj skatīties vaigā!

Acis ezeru zilgās,
frontes meitenes slavu
visu dzīvi mēs ilgi
sirdīs nesīsim savās.

Krievu zemes dēlam

Uz tanka varena ar automatu rokā
nāc, brīvi vēstīdams, kā tas pirms kaŗa bij.
Tu latvjiem dārgs kā dēls, ko skauj tie mīlas lokā,
tu – brālis sengaidīts, ko māsas ziediem vij.

Mirdz zvaigzne sarkanā pār pieri vīrišķīgo,
tās stari sirdi glauž un dzīvei durvis veŗ.
Cik stalts tu izaudzis, kāds spožums acīs spīgo,
grūst moku cietumi, kur stingro soli speŗ.

Ļimst kapā fašisti, zūd posta vara baigā,
nāk  nāvei atrautie, – tie atkal smaidīt drīkst.
Tev druvas atzaļo un vizmo rasas zaigā,
uz drupām celtnes aug un puķes pretī līkst.

Tu krievu zemes dēls, mēs tevi karsti sveicam
šeit krastos dzimtajos, kad daudz ir sāpju justs.
Lai vācu varmākas šai mūžu cīņā veicam
Un dzīvi neapdraud vairs kāšu vergu krusts!

Ar krieviem sendienās pret vāciem kaujās gājām,
no jaunās Krievijas mums ausa gaismas stars,
mēs tautu draudzības un brīves saimē stājām,
liels atkal atdzimis ir mūsu tautas gars.

Mums dārga Krievija un svētās brīves liesmas,
ko Ļeņins iededza, kas laikiem pāri augs.
Lai slavā Staļinam skan mūžos mūsu dziesmas –
viņš  tautu vadonis, tēvs latviešiem un draugs.

No mātes rokām bērns ar ziediem pretī sniecas,
ņem  sarkanarmiets tos un vaigs tam vairs nav bargs.
Tev, cēlais varoni, pat galvas sirmās liecas, –
tu gaišās brīvības un jaunās dzīves sargs.

Aleksandrs Čaks

9. maijs

Saldums dzīvīgs katrā vecā rētā,
Kas no kaujām paņemta vēl līdz,
Viesis dārgs viņš kolchoznieka sētā,
Kur viss celsmes darbā neredzētā
Plaukst un atplaukst mums kā austošs rīts.

Zvejniekiem viņš nāk uz jūras talkā
Zivju pilnos tīklus augšup celt.
Mēs to dzirdam katrā bērza šalkā,
Zemes smaržā jūtam visusmalkā,
Palīdz viņš mums mūsu zemei zelt.

Rūpnīcās, kur atmirdz sejas liesmā
Un kur nakts ar dienu rosmē kaist,
Iet viņš pāri nerimstošā dziesmā,
Mūsu drosme katrā dzīves briesmā,
Maijs šis, lielais, mūsu devītais.

Vai ir nakts ar savu zvaigžņu sieku,
Vai ir logā saules pavediens,
Mūsu sirdīm dod viņš vienmēr prieku,
Viņš, kas sūrās, sīvās cīņās iegūts
Un ko mūžam neatdos neviens.

Celies, liekot nepagurdams kāju.
Kā reiz kaujās, tagad darbā ej.
Lai mums dzimtene par saules māju
Būtu – atdod visu savu stāju,
Atdod visu sevi – Piecgadei.

Balsot eju

Ar paceltu un lepnu seju,
Līdz galam apņēmīgs un stalts,
Es šodien cēlies balsot eju.
Laiks karogos man pāri šalc.

Par to es šodien balsot eju,
Lai zvejnieks savu airi ceļ
Uz bagātu un drošu zveju,
Lai mūsu Rīga plaukst un zeļ.

Lai viņas ostā kuģi ienāk,
Pie krastiem pilni kravas stāj,
Kad rīts kā putns atmirdz dienā,
Un celtņi savas rokas māj.

Lai izaug jauni namu stāvi,
Zied dārzi, gaišas ielas sauc;
Lai varam pateikt droši – Stāvi! –
Tiem visiem, kas mums darbu jauc,
Tiem, kas aiz jūras alkst pēc naida,
Kas jaunas kara cilpas sien.

Lai pilna rosības un smaida
Iet mūsu dzīve augšup vien.
Lai mašīnas, ko strādnieks vada,
Vēl spraigāk kustas, ātrāk skrej,
Tad ražīgāks taps gads pēc gada,
Būs četri gadi – Piecgadei.

Lai zemnieks apar visus laukus,
Un smagās vārpas vējos sien,
Lai ceļam galdos pilnus traukus,
Kur saule augļos sarkst un tvan.

Par Staļinu es balsot eju,
Kas mūs uz komunismu sauc,
Un mierīgs ceļu savu seju.
Sirds man ar gaismu līdzi trauc.

Valdis Lukss

Par vēlēšanām

Balsos tētis, balsos māte,
balsot lielais brālis ies.
Bet par mani saka viņi:
– Balsosi, kad paaugsies.

Gaidi nu: tiem viegli sacīt!
Viegli teikt: – Tu mazs! –
Astoņpadsmit gadu sakrāt –
nav nemaz tik ātri tas!

Toties tad, kad būšu jūrnieks,
kad  pie pāļa kuģi sies
un kad kāpšu Rīgas krastā, –
pat mans brālis leposies.

Un, ja tad būs vēlēšanas,
tētis pirmais teiks man: – Dēls,
pasteigsimies nodot balsis,
labi nav, ja paliek vēls. –

Bet kas zina: ja labi veicas,
ja mans kuģis pirmrindnieks,
ja par manu darba māku
visai zemei būtu prieks…

Ej tu zini: tad jau viegli
pienākt var pat brīdis tāds –
balsos tētis, māte, brālis,
bet es būšu kandidats!

Jānis Grots

Tautu draudzība

Man sirdij mīļa krievu tauta lielā, cēlā

Un viņas valoda, kas plaši tālu skan,

Tā rītos modina un atmirdz stundā vēlā,
Tā Puškinu un Majakovski deva man –

Un daudzus, daudzus vēl. Un nav to skaitam gala,
Sirds visu jauno dzird, un domas tālēs iet,
Un, šķirstot grāmatu, pat šķiet, ka lakstīgala
Uz Volgas krasta rozēs dziesmu Rīgai dzied.

Šķiet krievu valoda man – milzu staru tilti,
Pa kuriem latvju vārds kāps augstos apvāršņos, –
Tās spožums apvij arī mūsu darba cilti
Un viņas garu paceļ dzīves kalngalos.

May 9, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

9. maija “dāvana” Latvijas iedzīvotājiem – okupācija

F64 Photo Agency

Intervijā Neatkarīgajai vēstures zinātņu doktors, Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons – par to, kas patiesībā tiek svinēts 9. maijā pie tā dēvētā uzvaras pieminekļa.

– Otrā pasaules kara beigās Padomju Savienība paplašināja jēdzienu par kara noziedznieku. Bija, protams, Nirnbergas tiesa, kas sodīja kara noziedzniekus, taču Padomju Savienībai vajadzēja lielāku gandarījumu. Kāpēc un kā tas notika?

– Pēc Nirnbergas tribunāla PSRS tiešām paplašināja kara noziedznieka jēdzienu, lai tas būtu izmantojams ne tikai Padomju Savienībā, bet arī Austrumeiropā – tajās daļējās suverenitātes valstīs, kuras okupēja PSRS karaspēks un kurās tika radīti komunistiskie režīmi. Padomju Savienībā blakus jēdzienam «nacistiskais noziedznieks» ieviesa «vāciešu atbalstītāja» jēdzienu – tas īpaši attiecās uz Latviju, savukārt Austrumeiropas autoritārajās valstīs tika runāts par «fašistu līdzskrējējiem», un rezultāti bija tādi, ka Ungārijā un Bulgārijā tūkstošiem cilvēku tika apcietināti un tiesāti kā fašistu atbalstītāji, bet vairāki simti – nonāvēti. Savulaik PSRS ārlietu komisariātā bija uzstādījums, ka ideja par «fašistiskajiem līdzskrējējiem» jāreklamē starptautiskajā apritē, līdz ar to šo terminu pārņēma Austrumeiropas valstis – līdzīgu iemeslu dēļ, kā to izdarīja PSRS. Padomju Savienība savās okupētajās teritorijās – Baltijā, Rietumukrainā, Rietumbaltkrievijā – vēlējās tikt galā ar cilvēkiem, kas savulaik bija aktīvi darbojušies savās neatkarīgajās valstīs. Tā bija daļa inteliģences un militārpersonu – pret viņiem tika uzsākta cīņa, lai nerastos gudra un bruņota opozīcija. Austrumeiropas režīmiem šī cīņa bija svarīgāka par visu, jo saujiņai komunistu, kas vēlējās valdīt, nebija tāda atbalsta, kāds bija, piemēram, Baltijas valstīs, jo tur padomju režīms faktiski jau bija nostiprinājies. Savukārt Austrumeiropas valstīs vajadzēja tikt galā ar opozīciju, jo tur taču vēl eksistēja bijušās politiskās partijas, pretošanās kustības dalībnieki, kas pretojās gan nacistiem, gan staļinistiem.

– Un kas notika Latvijā?

– No 1941. gada līdz 1945. gadam (Kurzemē) bija vāciešu administrācija, kur civilajā pārvaldē tika iesaistīti ļoti daudzi vietējie. Un pēc PSRS direktīvām jebkurš vāciešu civilajā pārvaldē iesaistītais latvietis automātiski bija aizdomās turamais, tāpēc – jāapcietina. Kurzemē 1945. gada februārī, aprīlī, martā un maijā darbojās tās pašas pavēles, kas tajā pašā laikā bija spēkā padomju okupētajās teritorijās Vācijā – komunistiskais režīms vērsās pret Latvijas iedzīvotājiem kā pret ienaidniekiem. Vācijā visi bijušie nacistu partijas biedri jāarestē, savukārt Latvijā padomju režīms izdomāja, ka represēt var visus, kuri savulaik darbojušies kādā sabiedriskajā organizācijā.

– Kādas konkrēti bija šīs «bīstamās» sabiedriskās organizācijas?

– «Bīstami» bija mazpulki, skauti, gaidas, aizsargi, īpaši bija izcelti žurnālisti, kuri nacistu okupācijas laikā bija strādājuši kādā avīzē, kaut vai tikai laika ziņas rakstot. Un konkrētās direktīvas beigās bija rakstīts: «(..) un citi aizdomīgi elementi.» Tur varēja ielikt tiešām ļoti daudz. Bija arī nosacījumi, ka diversanti un teroristi jānošauj uz vietas, un Latvijā tiešām bija cilvēki, kas reāli pretojās padomju režīmam. Kurzemē visi vīrieši no

16 līdz 60 gadiem, neatkarīgi no tā, vai viņi bija civilajā pārvaldē vai ne, nonāca filtrācijas punktos. Pēc tam gandrīz 60 000 cilvēku, tostarp arī leģionāri, tika izvesti uz Krievijas filtrācijas nometnēm, kas bija tās pašas gulaga nometnes gan ar mērenāku, gan ar tradicionāli bargu režīmu – ar lielu mirstību, pārtikas trūkumu, nenormāliem sanitārajiem apstākļiem.

– Tas nozīmē, ka deportācijas, kas notika tūdaļ pēc kara beigām, bija vēl zvērīgākas par 1941. gada deportācijām?

– Krievu vēsturniece Jeļena Zubkova uzskata, ka lielākais pēckara masveida represiju posms sākās 1947. gadā, gatavojot 1949. gada represijas, kad no Latvijas izveda vairāk nekā 44 000 Latvijas iedzīvotāju. Saskaitām kopā vairāk nekā 18 000 cilvēku, kas 1944./1945. gadā tika arestēti un ieslodzīti lēģeros, plus apmēram 60 000, kas nokļuva filtrācijas nometnēs, turklāt 1945. gadā notika atsevišķas akcijas, kad februārī uz Krieviju izsūtīja vairāk nekā 500 Latvijas vāciešu un 145 bezpavalstniekus. Tāpat 1945. gadā uz PSRS izsūtīja 607 tā dēvēto dzimtenes nodevēju ģimenes locekļus. Plus vēl sākās nacionālo partizānu iznīcināšana: 1945. gadā ir nogalināti 715 partizāni. 1944/45. gadā tika represēti vismaz 78 000 Latvijas iedzīvotāju. Šis skaitlis – 5,7% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita – ir divreiz lielāks par 1949. gada 25. martā deportēto personu skaitu. Tā faktiski ir lielākā masveida terora akcija, kas veikta Latvijā. Šie noziegumi pret cilvēci pavadīja Latvijas otrreizējo okupāciju.

– Simboliski runājot, tā ir 9. maija dāvana Latvijas iedzīvotājiem – tā dēvētie svētki, kurus Latvijā aizgūtnēm svin pārpalikušie okupanti un viņu pēcteči.

– Tieši tā. Trakākais ir tas, ka kopš 1945. gada sabiedrības apziņā nostiprinājušies jēdzieni – «fašistu atbalstītāji» un «buržuāziskie nacionālisti». Un tie visi tātad ir represējami elementi. Tie nostiprinājās kā juridiski termini. Un loģiski: ja kāds apgalvo, ka 9. maijā viņš svin uzvaras svētkus, tas nozīmē, ka ir uzvarēti ne tikai vācieši, bet arī buržuāziskie nacionālisti. Atceros, kādam krievu bērnam televīzijas raidījumā jautāja: ko tad jūs te svinat? Viņš atbildēja: ja ģeduškas nebūtu uzvarējuši, tad mēs te nedzīvotu. Būtībā tie ir šo bērnu vecāku vārdi: mēs uzvarējām vāciešus un buržuāziskos nacionālistus, tāpēc mēs te dzīvojam, un te ir mūsu zeme. Šeit parādās 9. maija negatīvā aura, kuru lielākā daļa latviešu nekad nepieņems kā uzvaras dienu. Un, manuprāt, pilnīgi nevietā bija Valsts prezidenta 2012. gada 9. maija apsveikums: ja valsts politika ir tāda, ka 8. maijā ir uzvarēts nacistiskais režīms un ka šajā dienā pieminam visus tā upurus, tad 9. maiju izcelt uz visiem zināmā fona, ka Latvijas valsts tiešām tika otrreiz okupēta no PSRS – tas ir nonsenss ne tikai no politiskā un morālā, bet arī no juridiskā viedokļa. Ir taču 1907. gada Hāgas konvencija par neitrālu valstu, kāda bija arī Latvija, statusu karā: neitrālā valstī nevarēja iesaukt pilsoņus karadarbībā, un te nevarēja ienākt svešas valsts karaspēks.

– Baidos, ka nedz Staļinu, nedz pārējos okupantus neinteresēja nekādas Hāgas konvencijas.

– Protams. Bet tās vajadzētu pārzināt vismaz mūsu valstsvīriem.

– Precizēsim: vai tad mūsu Valsts prezidents izplatīja kādu apsveikumu tieši 9. maijā?

– Paceļam augšā vecās ziņas. Valsts prezidenta apsveikumu pērn 9. maijā nolasīja pie t.s. uzvaras pieminekļa, un šis apsveikums bija 130. strēlnieku korpusa karavīriem. Kāpēc valsts politikai jājaucas iekšā

9. maijā? Domāju, ka politikai ir jābūt konsekventai: prezidents Bērziņš pateica labus vārdus par latviešu leģionāriem, proti, ka viņus nedrīkst aizskart un ka viņi ir cieņas vērti, bet drīz pēc tam seko nekonsekventa piemiņas politika. Ropažos bija sarkanarmijas karavīru pārapbedīšana – uz turieni tika atsūtīts prezidenta vainags. Viss normāli, tas ir cilvēciski. Bet vai uz Lestenes leģionāru kapiem prezidents ir aizsūtījis vainagu?

– Prezidents savu vēstījumu, domāju, sūtīja

8. maija sakarā, taču «uzvaras dzertiņa» dalībnieki to izmantoja 9. maijā. Bet nu jau kaut kas ir mainījies: Valsts prezidenta preses sekretāre Līga Krapāne pastāstīja, ka «Valsts prezidenta adjutants pa dienas vidu, kad notiks piemiņas pasākumi Lestenes kapos, kur ir apglabāti leģionāri, noliks vainagu leģionā karojošajiem un kritušajiem». Vainags tiks nolikts arī Dobelē, kur apbedīti padomju karavīri. Bet nu par ko citu: okupācija gāja roku rokā ar sovjetizāciju.

– Latvijā šī PSRS okupācija jau bija reāli nodibināta un turpinājās. Un ne jau tikai Padomju Savienības kompartija šeit to varu uzturēja, bet lielākoties Baltijas kara apgabala centrs, kas – tāpat kā 1940. gadā – te iesēdās labākajās ēkās. Pēc otrreizējās okupācijas risinājās intensīva sovjetizācija, jo visu vajadzēja sākt no jauna – no 1941. gada nekādas padomju institūcijas nebija saglabājušās. Pati no sevis sovjetizācijas operācija nevarēja notikt, tāpēc speciāli tika desantēti cilvēki no Krievijas, tostarp arī latvieši. Katastrofāls latviešu trūkums bija kompartijā: no visiem partijas biedriem tikai 30% bija latvieši, un tie paši gandrīz tikai represīvajās struktūrās. No PSRS tika iesūtīti tūkstoši migrantu, kas iesaistījās kompartijas, ministru padomes, izpildkomiteju un represīvajās struktūrās. Ar sovjetizāciju sevišķi grūti gāja Latvijas laukos. Piemēram, 1945. gada jūnijā no Viļakas uz centru nāca ziņas, ka tur valda nacionālie partizāni. Aplūkojot 1945. gada dokumentus, redzam to, ko ziņo kompartijas apriņķu sekretāri pašam galvenajam komunistam – Kalnbērziņam. Ziņojumos var izlasīt, ka daudzos pagastos padomju vara vispār nedarbojas, jo ciema padomes ir fiziski likvidētas. Daudzviet cilvēki negribēja būt par ciema padomes priekšsēdētājiem, un tas bija Latvijas nacionālo partizānu nopelns. No Ilūkstes apriņķa, piemēram, rakstīja tā: «Bandītiskie elementi mēneša un desmit dienu laikā paralizējuši saimnieciski politisko kampaņu desmit pagastos, sagrautas divas ciema padomes, piecas ciema padomes pilnīgi nefunkcionē, sagrauta viena pagasta izpildkomiteja.» Latvijas boļševiku partijas pilnvarotais Jānis Dīmanis 1946. gadā ziņoja partijas vadībai, ka Abrenes pagastā nacionālo partizānu dēļ neesot iespējams organizēt nedz padomju, nedz saimnieciskās institūcijas. Padomju un kompartijas dokumenti daudz ko izstāsta par okupantu aktivitātēm.

– Arī par represijām?

– Protams. Lūk, 1945. gada maija, jūnija un jūlija ziņojumi, kas nāk no Kurzemes un ir adresēti ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim un kompartijas šefam Jānim Kalnbērziņam: ir bijušas civiliedzīvotāju aplaupīšanas un izvarošanas, nogalināšanas un marodierisms. Un to visu veikuši varonīgās sarkanās armijas kareivji. Kā viņi darīja? Piemēram, tā: iebruka kādās mājās, pieprasīja šņabi, un, ja tā nebija, tad sekoja slepkavošanas un izvarošanas. Alsungas pagastā aptuveni 90% saimniecību vienkārši izlaupīja, zemnieki negāja uz lauka, sēja nenotika, cilvēki nāca uz pagastmāju sūdzēties, ka tiek aizvesti zirgi. Un to uz centru rakstīja Alsungas pagastvecis Matvejs Orlovs. No apriņķiem ziņoja, ka iedzīvotāju noskaņojums ir drūms un neesot nekādas atbrīvošanas sajūtas. Antonijs Bīvors vienā no savām grāmatām rakstīja par Berlīnes krišanu, un sajūtas tur bija līdzīgas. Kurzemes krišana bija ne mazāk traģisks notikums.

May 9, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, Okupācija, Vēsture | Leave a comment

1945.gada maijs Kurzemē. Kam svētki, kam traģēdija

Viktors Birze. http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/viedokli/1945gada-maijs-kurzeme-kam-svetki-kam-tragedija/

FOTO: Valda Kalniņa, A.F.I.

Kā ik gadu, arī šogad Liepājas ielās taurēs Georga lentītēm greznoti automobiļi, šaus raķetes, bet vēlāk mikrorajonos kompānijas auros „Ģeņ pobedi”. 9.maijs…

Uzdrošinos apgalvot, ka latviešiem 9.maijs nav un nekad nav bijuši svētki. Nezinu, ko svin tie, kas šajā datumā rīko skaļas un bravūrīgas orģijas, bet, jādomā, ka lielākā daļa svinētāju arī paši to nezina.

Var saprast prieku par drausmīga kara beigām, kas kopīgs visām tautām. Var saprast arī atsevišķu tautu prieku par savu uzvaru šajā karā un vēlmi pieminēt savus karavīrus, taču, dzīvojot šeit, starp latviešiem, kuru kolektīvajā vēsturiskajā atmiņā šis datums saistās ar jaunu represiju sākumu, demonstratīva un izaicinoša 9.maija atzīmēšana līdzinās politiskai provokācijai un necieņas izrādīšanai.

Vilis Siksna, kurš Otrā pasaules kara gados strādāja Liepājas vagonu depo atstājis savas atmiņas par 68 gadus seniem notikumiem: „8.maijā biju mājās, dzīvoju Lāčplēša ielā. Pilsētā brauca iekšā vācieši, no sākuma vēl apbruņoti, ar visām šautenēm. Tad bez ieročiem, mašīnas pārpildītas. Prasīja, kur ir osta, vai angļu kuģi tajā ir. Vēl tagad atmiņā tās satriektās sejas, kad viņi dabūja zināt, ka angļu te nav. Tad sākās dienas, kad nekādas varas nebija.

Sākās laupīšana. Cilvēki skrēja, ņēma, ko katrs varēja dabūt, jo zināja, pēc tam būs grūti.

Satrieca tas skats, kad redzēju pirmos krievu karavīrus. Netīri, noplīsuši. Stāvēju ielas malā, man tūlīt klāt, lai aujot kājas nost. Man bija vāciešu izdoti tanki kājās.

Labi, ka krievam bija par mazu. Otrreiz atkal, eju 9. maijā uz darbu, mani aptur patruļa: lai ņemu pulksteni nost. Stāstu viņiem: tas dienesta pulkstenis, načaļņiks iedeva. Tas vārds “načaļņik”, ko es zināju krieviski, laikam iedvesa bijību. Atstāja to pulksteni.

Naktis pēc 9. maija bija briesmīgas. Šāvieni, sieviešu kliedzieni. Visi, kas varēja, durvis nospundēja un nevienu nelaida iekšā. Vēlāk briesmīgus skatus redzēju arī Liepājas stacijā. Tur bija atvesti gūstekņi – kāda ukraiņu saimniecības aizmugures vienība, kas bija dienējusi pie vāciešiem. Kā viņus sargi sita! Gulēja stenēdami un vaidēdami.

Vēl briesmīgāki skati bija jāredz, kad uz staciju atveda tās vācu sievietes, kas bija dienējušas par sakarniecēm un medmāsām. Krievu zaldāti, kas viņas sargāja, tās par rubli pavisam atklāti piedāvāja turpat citiem garāmejošiem kareivjiem. Turpat aiz vagona viņas tika arī izvarotas… publiski. Tās izmisušās acis, saplēstās drēbes, sitienu pēdas sejā, to nevar aizmirst.

Tad nāca atmīnētāji. Staigāja pa mājām, lai meklētu mīnas. Bet negāja ne šķūņos, ne arī pārmeklēja pagalmus, bet meklēja tās pa istabām, pa skapjiem. Mums paņēma kamīna pulksteni, kaimiņiem drēbes, visu iedzīvi. Pirmie vārdi, ko daudzi liepājnieki iemācījās, bija “otdai časi!”.”

Nu jau 92 gadus vecā liepājniece, mana vecāmāte Anna Šalme joprojām nespēj saprast, kādēļ 1945.gada 8.maijā, kad Vācija jau bija parakstījusi kapitulāciju, padomju aviācija tik nežēlīgi bombardēja Liepāju: „Atceros kā Jaunliepājā krita bumbas un mēs nezinājām, kur no tām patverties. Un, nesapratām kāpēc krievi mūs bumbo.

Pilsēta taču viņiem vairs nepretojās. Varbūt viņi gribēja nogalināt pēc iespējas vairāk latviešu?”

Līdzīgus atmiņu stāstus esmu dzirdējis daudz. To dienu šaušalīgie notikumi neizdzēšami iegūluši visvecākās paaudzes liepājnieku atmiņā, kuriem nācās būt to lieciniekiem.

Vēsturnieks Ritvars Jansons skaidro, kā notikumi attīstījās pēc 1945.gada 8.maija, kad Latvijas Rietumu daļā kapitulēja Vācijas armijas grupa „Kurland”.

„Komunistiskais režīms 1945.gada vasarā lielu uzmanību pievērsa arī to Kurzemes civiliedzīvotāju, kuri ilgāku laiku bija atradušies nacistu okupētajā teritorijā, represēšanai, veicot tā saukto teritorijas „tīrīšanu”.

Atbilstoši PSRS pavēlēm komunistiskajām represīvajām iestādēm vajadzēja veikt pasākumus, lai arestētu t. s. vācu spiegus, teroristus un diversantus, Vācijas armijas militārpersonas, “dažādu pretinieka organizāciju dalībniekus” (kategorija, kurai varēja pieskaitīt arī Kurzemes civiliedzīvotājus), kā arī “citus aizdomīgus elementus”.

Izplūdušie formulējumi pavēra iespējas visplašākajām represijām. Karaspēka vienības ķēdēs sistemātiski pārstaigāja Kurzemes teritoriju, aizturot un filtrēšanas punktos nogādājot visus 16 līdz 60 gadus vecus vīriešus: Kurzemes iedzīvotājus, bēgļus, bijušās Vācijas armijas militārpersonas, vācu gūstā nonākušos sarkanarmiešus u.c. Bēgšanas gadījumā viņi tika nogalināti.

Tā sauktā teritorijas „tīrīšana” Sarkanās armijas tikko iekarotajā teritorijā nebija nekas īpašs arī fronšu aizmugurē PSRS teritorijā. Taču Latvijā 1945.gadā teritorijas „tīrīšanai” bija spēka tās pašas pavēles un paņēmieni, kādi PSRS okupētajā Vācijā. Līdz ar to PSRS Iekšlietu karaspēks vērsās pret Latvijas iedzīvotājiem kā pret ienaidnieka teritorijas iedzīvotājiem. Pret Latvijas civiliedzīvotājiem 1944.–1945.gadā daudz noziegumu veica arī Sarkanā armija – līdzīgi kā notika okupētajās Vācijas un Austrijas teritorijās.

1944.–1945.gadā politisku iemeslu dēļ arestēja 18 410 cilvēkus. Arestēto vairums bija 19 – 45 gadus veci vīrieši. Minētais vecuma posms atbilst militārā iesaukuma gadiem un vislielākajai sabiedriski politiskajai aktivitātei. Šī vecuma cilvēki potenciāli varēja izrādīt visefektīvāko pretošanos komunistiskajam režīmam, un līdz ar to traucēt okupācijas varas nostiprināšanos. 1945.gadā no Latvijas uz PSRS filtrācijas nometnēm nosūtīja 58 410 cilvēkus, 1945.gada 5. un 6.februārī uz Krieviju izsūtīja 521 Latvijas vāciešu kategorijā ieskaitīto un 145 bezpavalstniekus, 1945.gadā no Latvijas uz Krieviju izsūtīja 67 tā sauktos notiesātos “dzimtenes nodevēju” ģimenes locekļus.

Neapmierinātība ar PSRS politiku un represijām jau kopš 1944.gada vasaras Latvijas Austrumu daļā radīja aktīvu bruņotu pretošanos. 1945.gada janvārī Latvijas Nacionālo partizānu apvienības cīnītājus skaits sasniedza vairāk nekā 300 vīru. Pēc 1945.gada 8.maija ap 4000 bijušo leģionāru sāka mežabrāļu gaitas Kurzemē. 1945.gadā cīņā pret režīmu visā Latvijā krita 715 nacionālie partizāni”.

To, ka 9.maijs Latvijai nenozīmē vis svētkus vai „uzvaras dienu”, apliecina arī 1996.gadā Saeimā pieņemtā deklarācija par Latvijas okupāciju: „…Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā..” un „..Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot 1948.gada 9.decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas izpausmes…”

May 9, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Pētniece: Par maz domājam par padomju laika būtību

  Viesturs Sprūde, LA

LU Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece, vēstures doktore Daina Bleiere ir vēsturniece, kas specializējusies Latvijas padomju laika pētniecībā. Nesen par nopelniem 20. gadsimta otrās puses vēstures pētījumos doktore Bleiere saņēma LZA Kārļa Ulmaņa balvu.

Par jomas nākotni vēsturniece tomēr ir nobažījusies – kaut padomju laiks daudziem šķiet interesants, jaunu speciālistu, kas tajā vēlētos iedziļināties, tomēr gauži maz. Un arī pētīt padomju laiku nemaz nav tik viegli, viņa atzīst sarunā ar žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Viesturu Sprūdi.

– Padomju laiki ir tas, ko mēs visi vēl labi atceramies un par kuriem varam spriest, bet ko mums vēl derētu zināt klāt pie tā, ko jau esam pieraduši zināt?

– Ir vairākas lietas, ar kurām pēdējā laikā saskaros. Mums netrūkst aprakstošu darbu, bet mēs pārāk maz domājam par padomju perioda būtību. Mēs to pārāk maz konceptualizējam. Lietojam jēdzienus ”komunistiskais totalitārisms”, ”sociālisms”, neaizdomājoties, ko tie vispār nozīmē, kādā kontekstā tos lietojam. Par Staļina laiku viss it kā zināms – tā bija totalitāra iekārta, un par to vairs neviens nestrīdas. Bet par pēcstaļina periodu jau parādās dažādi viedokļi.

Ir cilvēki, kas teic, ka patiesībā nemaz tik slikti nebijis un kas tas vairs par totalitārismu, bet citi norāda, ka iekārtā nekas īpaši nemainījies. Manuprāt, tā ir konceptuāla problēma, kurai pārāk maz pievēršam uzmanību. Otra lieta, ka padomju periodu bieži aplūkojam atrauti no kopējās Padomju Savienības attīstības – skatāmies tikai, kā viss notika Latvijā.

Bet es aizvien vairāk pārliecinos, ka, mēģinot periodizēt, vienmēr nonākam pie tā, ka periodizācija ir saistīta ar lielajām varas maiņām PSRS. Padomju režīma kopējās pārmaiņas noteica arī to, kādā veidā attīstījās notikumi Latvijā. Jo visas lietas tomēr stingri vadīja un noteica no Maskavas. Iekšējā manevra iespējas republikās bija ļoti nelielas. Bet tās pastāvēja. Tikai jautājums, kā tās kurā republikā izmantoja. Trešais – mēs par daudzām lietām nezinām, kā tās notika. Ar to jāsaskaras ikreiz, kad par padomju laiku mēģina uzrakstīt ko apkopojošu. Neizpētītais lauks ir ļoti plašs. Pirmkārt, ekonomiskā vēsture. Labi, ka pēdējā laikā ir vērtīgi vēsturnieka Gata Krūmiņa pētījumi par finansiālajām attiecībām starp Latvijas PSR un Maskavu. Tie dod pamatotus argumentus diskusijās ar cilvēkiem, kuri apgalvo, ka Baltijas republikas dzīvojušas uz pārējās Padomju Savienības rēķina, kaut patiesībā tas tā nebija. Politiskajā vēsturē vēl daudz ko nezinām par to pašu 1959. gadu. Kas īsti notika? Kāpēc Ņikita Hruščovs reaģēja tā, kā reaģēja? Kāpēc tieši Pelše kļuva par Latvijas PSR vadītāju? Kāpēc Latvijā ar nacionālkomunistiem izrēķinājās, bet Lietuvā, kur situācija bija tāda pati, viņi tika cauri ar veselu ādu? Un vēl ir jautājumi par partijas, saimnieciskās, kultūras nomenklatūras veidošanos. Samērā daudz rakstīts par augstākā līmeņa nomenklatūru, bet mēs nezinām pat biogrāfiskas ziņas par Latvijas kompartijas centrālkomitejas locekļiem, nodaļu un sektoru vadītājiem, par apriņķu un rajonu nomenklatūru. Kā tā formējās un darbojās?

Pavisam nesen man vajadzēja sastādīt Latvijas PSR iekšlietu ministru sarakstu. Izrādījās, ka arī tas nav tik vienkārši, jo neviens par to nav rakstījis. Par čeku rakstījuši, bet par Iekšlietu ministriju ne.

– Sakiet, informācijas par jūsu nosaukto nav tādēļ, ka nav dokumentu, nav pētījumu, vai tas vienkārši nevienu nav interesējis?

– Dažādos gadījumos ir dažādi. Vispirms – padomju perioda pētnieku Latvijā ir ļoti nedaudz. Ieskaitot doktorantus un maģistrantus, ja uzskaita tos, kuri šad tad publicējas, kādi 30 sanāktu, bet viņi ne vienmēr turpina iesāktos pētījumus. Pārāk maz resursu tam veltīts un pārāk neliels skaits vēsturnieku ar to nodarbojas, tāpēc, protams, nevar aptvert visus jautājumus. Dažos gadījumos situācija saistāma ar materiālu trūkumu. Piemēram, IeM arhīvs Latvijas Valsts arhīva pārziņā tika nodots pavisam nesen. Arī pētnieki tam varēja tikt klāt tikai nesen. Kas attiecas uz VDK, Valsts drošības ministrijas un arī daļu IeM dokumentu, tad lielākais un būtiskākais apjoms atrodas Maskavā. Attiecīgi pieeja tam ir ierobežota. Izņēmums ir tas, ko viņi paši publicē dokumentu krājumos, internetā, bet arī tur biogrāfiskās ziņas ne vienmēr ir pilnīgas.

– Latvijas Vēstures institūtā gatavojaties izdot Latvijas kompartijas nomenklatūras darbinieku biogrāfisko vārdnīcu?

– Tas paredzēts šogad, Valsts pētījumu programmas ”Nacionālā identitāte” ietvaros. Runa ir par centrālkomitejas vadošā līmeņa nomenklatūru, bet man grūti pateikt, cik dziļi izdosies aizrakties. Ceru, vismaz līdz nodaļu līmenim. No 1940. gada līdz 1990. gadam.

– Nupat aprīļa sākumā akadēmiķis Jānis Stradiņš žurnālā ”Ir” uzrakstīja rakstu, kurā padomju laikā amatus ieņēmušos klasificē konformistos un kolaboracionistos. Tas ir interesants temats, jo skar ļoti daudzus.

– Kolaboracionisma jautājums uzpeld laiku pa laikam. Bet ir strīdīgi, ko vispār uzskatīt par kolaboracionismu. Otrā pasaules kara poļu pretošanās kustības sakarnieks Jans Karskis memuāros rakstīja, ka sadarbošanās ar vācu okupācijas režīmu bijusi nepieļaujama, jo Polijas valsts, kaut fiziski gājusi bojā, tomēr pastāvējusi kā ideja un emigrācijas valdība. Tādā kontekstā viss būtu skaidrs, kaut arī tolaik izvirzījušās problēmas, jo kaut kāda sadarbošanās ar okupācijas varas iestādēm dažkārt bija nepieciešama. Kaut vai pretošanās kustības interesēs vai tāpēc, ka cilvēkiem vienkārši vajadzēja izdzīvot. Bet cik tālu tādā sadarbībā var iet?

Ja runā par padomju režīmu Latvijā, ir sarežģītāk, jo tas nav īss laiks. Tie ir 50 gadi – cilvēki padomju režīmā piedzima un daļa tajā nodzīvojusi lielāko mūža posmu. Uzskatu, ka par kolaboracionismu ar padomju režīmu var runāt attiecībā uz 1940./41. gadu un pirmajiem pēckara gadiem. Tur pietiekami skaidri redzams, ka bija rīcības alternatīvas.

Varēja aktīvi vai pasīvi pretoties, nesadarboties. Bet, ja runā par 50. – 80. gadiem, es tomēr izvairītos no tāda termina lietošanas, kam a priori ir negatīva pieskaņa. Ja cilvēki dzīvoja šajā sistēmā, tie nevarēja tādā vai citādā formā ar šo sistēmu nesadarboties. Vēl 50. gados Latvijas sabiedrībā jautājums par sadarbošanos bija ļoti ass, bet beigu beigās cilvēki atzina, ka labāk mēģināt režīmu kaut kā ietekmēt, lai nepieļautu situācijas tālāku pasliktināšanos. Tāpēc, par vēlākajiem padomju režīma gadiem runājot, ”konformisms” varbūt ir pareizāks apzīmējums.

– Kārlim Ulmanim pārmet, ka viņš 1940. gadā parakstījis dokumentus, kas akceptēja okupāciju, bet, ja viņš tos nebūtu parakstījis, vai tad tas ko mainītu?

– No politiskā viedokļa tas neko nebūtu mainījis. Tikai no morālā. Šķirtne starp kolaborāciju un nesadarbošanos būtu daudz nepārprotamāka, ja K. Ulmanis nebūtu sadarbojies un nebūtu aicinājis visus ”palikt savās vietās”.

– Un par Augustu Kirhenšteinu kā kolaboracionistu? Vai tur viss ir skaidrs?

– Acīmredzot viņš bija kreisi noskaņots jau visu laiku, jo 1919. gadā darbojās arī Pētera Stučkas valdībā. Varbūt viņu ietekmēja brālis, padomju izlūkdienesta darbinieks Rūdolfs Kirhenšteins un vēl darbība Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrībā… Nevar teikt, ka viņš tajā visā tā pēkšņi ielēca nez no kurienes. Kaut kāda saistība ar Padomju Savienību viņam visu laiku bija.

– Viens no jautājumiem, ko vēsturnieki maz skatījuši, – kā tika sagatavota Latvijas okupācija – tas viss, kas notika saistībā ar PSRS sūtniecību.

– Nevar jau sacīt, ka par sūtniecības darbinieku Vetrova un Čičajeva darbību nekas nebūtu runāts. Bet saprotamu iemeslu dēļ mēs šo pusi tik labi nepārzinām. Mums ir pieejami Kominternes latviešu sekcijas arhīvi, bet materiāli, kas attiecas uz padomju izlūkdienestu aktivitātēm, ir Krievijas FDD arhīvā Maskavā. Pieejamība tiem ir ierobežota.

Čičajevam ir publicētas atmiņas, bet viņš tajās ne pārāk daudz un atklāti apraksta. Arī Sudoplatova memuāriem īsti nevar uzticēties, jo daudzas lietas tur ir neskaidras, pat neticamas. Kaut vai Vilhelma Muntera savervēšana. Tāpēc pret šo grāmatu jāattiecas ar lielu piesardzību.

– Jūsu kolēģis, jaunais vēsturnieks Edgars Engīzers mums intervijā sacīja, ka patlaban esot novērojama vēsturnieku paaudžu maiņa. Kā tā notiek padomju vēstures pētniecības posma jautājumā?

– Diezgan katastrofāli. Jaunu cilvēku, kas ar to nodarbojas, ir ļoti maz. Tā uzreiz varu nosaukt tikai Gati Krūmiņu, Ritvaru Jansonu. Nezinu, kā būs pēc dažiem gadiem.

Ņemot vērā situāciju ar finansējumu, nesaskatu arī kādas pārmaiņas uz labo pusi. Ja cilvēks ar doktora grādu saņem mazāk par Ls 200 uz rokas, tad šajos laikos ar to ģimeni uzturēt nevar. Daži meklē citus darbus, daži cenšas tos apvienot ar vēstures pētniecību. Bet maizes darbs jau vienmēr svarīgāks par hobiju.

Galvenā problēma, ka nav finansiālās stabilitātes un iespējas pelnīt maizi ar vēstures pētniecību. Veidojas pārrāvums, jo jaunie pētnieki nenāk.

– Jautājums – kāpēc vēsturnieki mūsdienās tik zemu kotējas? Padomju režīmā tie tik zemu nekotējās.

– Nosacīti. Latvijas Vēstures institūts toreiz pēc algām bija otrajā kategorijā. Pirmajā kategorijā atradās tehniskie institūti, jo bija saistīti ar bruņošanās rūpniecību, tātad prioritāte. Vēsturi padomju 
režīms uzskatīja par vienu no savas ideoloģijas pamatiem, tāpēc atbalstīja, kaut par prioritāti neuzskatīja. Jā, padomju valsts vēsturi stabili finansēja, taču vēsturniekiem nācās par to grūti maksāt ar stipri lieliem morāliem zaudējumiem. Šobrīd vēsturniekiem jāpierāda, ka esam vajadzīgi un konkurētspējīgi. Zinātnes finansējums Latvijā ir ļoti zems.

Ja paskatās kaut vai Lietuvas Vēstures institūtu un jaunos cilvēkus, kas tur darbojas, uzreiz var redzēt, ka ar normālu bāzes finansējumu jauniem ir kur atsperties un viņi starptautiski ir daudz konkurētspējīgāki. Mēs padomju laika pētniecības ziņā starptautiskā arēnā iziet esam spējuši tikai sporādiski.

Braukt uz konferencēm, būt lietas kursā par jaunākajiem izdevumiem, radīt publikācijas angļu valodā – viss prasa finansējumu.

– Kā panākt, lai vēsture būtu pieprasītāka? Vēsturnieki ir par maz publiski. Viņu balss pārāk maz dzirdama. Mūsu akadēmiskā vide izskatās tāda… nogurusi.

– Viena problēma, ka viņi ir pārāk noslogoti. Bet pieprasījums pēc vēstures neapšaubāmi pastāv, un ir cilvēki, kurus tas interesē un kuri grib par to lasīt. Otra lieta, par ko pirms dažiem gadiem jau rakstīja Kaspars Zellis un Gustavs Strenga, ka mūsu vēsturnieku kopienai nav diskusiju kultūras. Diskusijas par vēstures tematiem ir ļoti retas. Pat ne visas vēsturnieku grāmatas tiek recenzētas. Ja vēsturnieku kopiena ir neliela un pastāvīgi noņēmusies ar daudziem darbiem, tad nevar gaidīt, ka notiks kādas intensīvas diskusijas. Viss ir savstarpēji saistīts.

– Bet jūs esat Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Latvijas Vēsturnieku komisijā. Cik jūsu komisija ir spējīga ietekmēt? Jūs taču tur visi esat profesionāli un cienījami! Varat taču kādreiz ko ieteikt vai nosodīt!

– Gribat sacīt, ka šai komisijai jāuzņemas kāda politiska misija? Vēsturnieku komisijai nav tāda mandāta. Ja ir bijuši kādi pieprasījumi, komisija savu viedokli ir izteikusi. Bet mūsu mandāts ir veicināt mazizpētīto vēstures notikumu pētniecību.

– Vēsturnieku komisija tomēr atrodas pie Valsts prezidenta rokas, un tas liek domāt, ka tā var attīstīties arī plašāk. Tā nav tikai kāda redkolēģija, kuras uzdevums ir izskatīt 20 sējumus. Jūsu autoritāte taču ir lielāka!

– Mēs varam izteikt un esam izteikuši vērtējumu par lietām, kas ir izpētītas.

Piemēram, par leģionu 16. marta sakarā. Ja gribam cīnīties ar vēstures sagrozījumiem, tad tas jādara, veicinot pētījumus, kas dotu argumentus. Bet mēs nevarēsim pārliecināt Kabanova kungu un citus viņa garā rakstošos.

Kaut vai par Salaspils nometni. Ja cilvēki svēti tic visam, kas ierakstīts PSRS ārkārtas komisijas gala slēdzienos un uzskata to par patiesības pēdējo vārdu, tad nekādi argumenti viņus par pretējo nepārliecinās. Taču tas nenozīmē, ka mums nebūtu jāpēta Salaspilī notikušais un jāparāda, kāda bija patiesā aina. Un tādus pētījumus esošo resursu robežās arī veicam.

– Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijā nesen uzstājās daži jaunie zinātnieki, topošie doktori, kas centās pārliecināt komisijas locekļus, ka nevajag domāt par vienotas vēstures izpratnes iedibināšanu Latvijā. Tas neesot iespējams. Bet vai tomēr nevajadzētu virzīties uz to, ka mums ir ”kanonizēti” vēstures fakti? Piemēram, ka Latvija bija okupēta. Var jau teikt, ka Kabanovu par to nepārliecināt, bet mums vajag lietas, pie kurām valstij nepārprotami jāturas.

– Bez šaubām, valstiskā līmenī pastāv zināma vēstures koncepcija, kurā, jūsu vārdiem sakot, ir ”kanonizēti” fakti. Ir diskusijas par dažiem traktējumiem, par atsevišķu politiķu darbību, bet galvenajos vilcienos jau pastāv koncepcija par to, kā dibinājusies Latvijas valsts un kas ar to notika. Tā ir skolu mācību grāmatās. Viena valsts sabiedrības daļa to akceptē, otra ne, bet te tas atkal ir uzskata jautājums, vai šos faktus akceptēt vai ne. Protams, valsts vēstures koncepcijai ir pietiekami daudz pretinieku, kuri uzskata, ka Latvija ir ”dabiska” Krievijas impērijas sastāvdaļa vai arī ka 1940. gadā notika sociālistiskā revolūcija. Taču, lielā mērā pateicoties polemikai ar šādu uzskatu pārstāvjiem, Latvijas vēstures koncepcija, uz kuras būvēta mūsu valstiskā identitāte, attīstās un kļūst aizvien dziļāka un skaidrāka. Tas ir process.

Bet, manuprāt, ir vēl viena kritiski svarīga lieta. Lai valsts pastāvētu, vajadzīga vienojoša ideja, ap kuru tā attīstās. Poļiem tā ir valsts neatkarība + katolicisms. Latvijas gadījumā grūti atrast tādu sabiedrību vienojošu valsts ideju. Attieksme pret vēstures traktējumiem sabiedrību šķeļ. Okupācijas un ”sociālistiskās revolūcijas” koncepcijas ir grūti apvienot – tur nekas nesanāks.

Nevar arī pavēlēt neticēt ”1940. gada sociālistiskajai revolūcijai”. Tā varēja tikai Padomju Savienībā. Mēs varam rīkoties tikai demokrātiskiem līdzekļiem – ar audzināšanu, pārliecināšanu. Bet vienojošā ideja, kam visi piekrīt, ir jāatrod. Atrast to minimālo vienojošo ideju kopumu gan drīzāk ir politiķu, ne vēsturnieku uzdevums. Man šķiet, ka 18. novembris un komunistiskā režīma represijas ir notikumi, kas netiek pārāk apstrīdēti.

May 9, 2013 Posted by | Okupācija, PSRS, Vēsture | Leave a comment

Kara upuru piemiņas dienā brūces sāp, bet samierināšanos nesola

Lestenē bija Vācijas vēstniecības pārstāvis, bet no Krievijas puses atsaucības nebija
Karav_ri_renate_briede-media_large
Goda sardze Brāļu kapos. Foto: Renāte Briede, LETA

Lai arī savā vēstījumā nacionālajiem karavīriem un partizāniem Valsts prezidents Andris Bērziņš trešdien Lestenē, pieminot Otrā pasaules kara upurus, atgādināja, ka „neatkarīgi no tā, kurā pusē tika karots, brūces visiem ir vienlīdz sāpīgas. Ir jākļūst par tādiem, kas vieno, nevis šķeļ”, pretējās pusēs karojušo samierināšana diezin vai izdosies. Par to liecina Ir.lv paustie bijušo karavīru viedokļi.

Trešdien gan Lestenes Brāļu kapos, kur guldīti Otrā pasaules kara laikā latviešu leģiona rindās kritušie karavīri, gan pie Brāļu kapu pieminekļa Dobelē Otrajā pasaules karā kritušajiem padomju armijas karavīriem, gan Rīgas Brāļu kapos tika oficiāli atzīmēta Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena un nacisma sagrāve. Ziedus Lestenes kapos, kur pabija arī Ir.lv, nolika Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs Edgars Skreija, aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans, kā arī vairāki pašvaldību vadītāji.

Jau trešo gadu Aizsardzības ministrija aicina nolikt ziedus ne tikai latviešu karavīru atdusas vietās, bet arī padomju un vācu frontē karojušo piemiņas vietās. Aicināti tika arī pretējās pusēs karojušo pārstāvji. Nolikt ziedus Lestenes Brāļu kapos trešdien ieradās Vācijas vēstniecības pārstāvis, taču Krievijas vēstniecība uz uzaicinājumu neatsaucās.

Pasākuma uzrunās vairākkārt tika minēta abu pušu samierināšanas ideja, kas izbeigtu katru gadu notiekošos konfliktus karavīru piemiņas dienās, tai skaitā 16.martā un 9.maija pasākumos. Jau vairākus gadus tiek diskutēts par samierināšanās iespēju starp abām karojušajām pusēm. Nacionālo karavīru apvienības priekšsēdētājs Edgars Skreija Ir.lv skaidroja: „Abām pusēm samierināties problēma nebūtu. Problēmas radīsies partizāniem – ar tiem runāšanas nebūs.” Arī leģionāri pauda viedokli, sakot, ka samierināšanās nav reāla. „Samierināšanās nenotiks. Arī lielā daļā jauniešu vecāki jau ir iesējuši ideju par nodalījumu dažādās frontēs.”

Partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans savā uzrunā Lestenē skeptiski norādīja, ka ar sarkanajiem partizāniem kopā atzīmēt piemiņas dienu neesot iespējams. Savukārt aizsardzības ministrs Pabriks izteicās, ka samierināšanos būs grūti panākt, kamēr Krievijas pārstāvji neatradīs laiku ierasties uz piemiņas pasākumiem.

Pēc piemiņas pasākuma oficiālās daļas pasākums turpinājās piemiņas vietā „Rumbās” Džūkstes pagastā. Rumbu muižas vietā uzstādīts piemiņas akmens, godinot leģionārus, kuri 1944.gadā šajā vietā nepadevās Padomju armijas karaspēkam.

May 8, 2013 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

Vēsturnieki: Kritušo skaita neatbilstība mērāma miljonos


Viesturs Sprūde, LA

“Klejojošie skaitļi” – tā PSRS ciesto dzīvā spēka zaudējumu Otrajā pasaules karā statistiku reiz raksturoja kāds Krievijas preses izdevums. Varētu šķist – kopš 1945. gada pagājis gana ilgs laiks, lai valstī, kur 9. maijā cieņā grandiozas militārās parādes, būtu daudzmaz precīzi noskaidrots, cik padomju karavīru karā krituši. Izrādās, strīdi par to turpinās joprojām.

Patiesais padomju dzīvā spēka militāro zaudējumu apjoms ir viens no mūsdienu krievu patriotiskās apziņas sāpīgākajiem jautājumiem, aprīļa vidū intervijā radiostacijai “Svoboda” izteicās pazīstamais krievu vēsturnieks Boriss Sokolovs. Droši vien tāpēc PSRS vadība 1941. – 1945. gada neatgriezenisko zaudējumu zinātnisku, statistikā un dokumentos balstītu aprēķināšanu novilcināja gadu desmitiem ilgi. Staļins drīz pēc kara beigām paziņoja, ka tas padomju valstij laupījis septiņus miljonus dzīvību. Kādu laiku ar viņa teikto pietika. Vienīgi uz Rietumiem aizbēgušais pulkvedis Kirils Kaļinovs 1950. gadā izdotajā grāmatā “Vārds padomju maršaliem” (“Советские маршалы имеют слово”) minēja, ka PSRS cīņās pret Vāciju zaudējusi 8,5 miljonus karavīru. Tajā skaitā no ievainojumiem miruši 2,5 miljoni, bet gūstā – 2,6 miljoni.
Par civiliedzīvotājiem te nav runas.

Kaļinova minētie skaitļi Rietumos ilgu laiku kalpoja par vienīgo ticamo informāciju, lai arī pārbēdzējs bija atsaucies uz kādu arhīvu dokumentu, kura eksistence ir neskaidra. 1965. gadā PSRS maršals Ivans Koņevs kādā sanāksmē kā militāro zaudējumu skaitu nosauca 10 miljonus, taču arī te nebija skaidrs, no kurienes tādi dati. Tajā pašā laikā virsnieku sastāva kaujas zaudējumi gan tika aprēķināti itin precīzi. Tas prasīja septiņu gadu darbu, līdz 1960. gada beigās tika nosaukts skaitlis 
1 023 093.

Astoņu miljonu par maz
Ķeršanās pie armijas neatgriezenisko zaudējumu aplēses, balstoties starptautiski pieņemtajās zinātniskajās metodoloģijās, PSRS sākās tikai līdz ar “perestroikas” laiku 80. gados. Ar neatgriezeniskiem zaudējumiem šajā gadījumā tika saprasta kaujās kritušo, no ievainojumiem, slimībām un nelaimes gadījumos mirušo, pašnāvību izdarījušo, kā arī kara tribunālu ar nāvi sodīto skaits.Vēsturnieks un ģenerālpulkvedis Dmitrijs Volkogonovs 1994. gadā kā Krievijas
prezidenta administrācijas komisijas karagūstekņu, internēto un bez vēsts pazudušo lietā vadītājs uzskatīja, ka sarkanā armija karā neatgriezeniski zaudējusi 16,3 miljonus karavīru, bet kopā ar mierīgajiem iedzīvotājiem, partizāniem un pretošanās kustības dalībniekiem dzīvību varētu būt zaudējuši ne mazāk kā 25 – 26 miljoni PSRS cilvēku.

Volkogonovs, balstīdamies PSRS Aizsardzības ministrijas arhīvos esošajā statistikā, jau toreiz atzina, ka, salīdzinot ar vācu zaudējumiem, “neatgriezenisko zaudējumu attiecība 
3,2:1 nav mūsu labā”.

Vēstures doktors Andrejs Mercalovs tajā pašā laikā piedāvāja proporciju 1:5, rēķinot, ka sarkanā armija zaudējusi 14 miljonus iepretim 2,8 miljoniem vērmahtam piederīgo. Jāatzīmē, ka mūsdienās frontē kritušo un citu iemeslu dēļ bojāgājušo vērmahta karavīru skaitu lēš uz 3,95 miljoniem, bet tur ir visi, kas kalpoja Vācijas armijā, arī austrieši, baltieši, čehi, poļi.
Vācijas civiliedzīvotāju zaudējumi attiecīgi ir divi miljoni, taču te ietilpst arī koncentrācijas nometnēs un nacistu represijās bojāgājušie Vācijas pilsoņi.

Mūsdienu Krievijā par autoritatīvākajām un oficiāli pieņemtajām tiek uzskatītas ziņas, ko apkopojusi Krievijas Federācijas Bruņoto spēku Kara memoriālā centra konsultanta Grigorija Krivošejeva vadītā grupa. Pirmo reizi tā savu ziņojumu sniedza 1993. gadā grāmatā “Slepenības statuss noņemts” (“Гриф секретности снят”). Krivošejeva aprēķinos neatgriezenisko armijas zaudējumu apjoms bija 8,860 miljoni, bet kopējie PSRS demogrāfiskie zaudējumi – 26,6 miljoni dzīvību, Baltijas republikām zudušos cilvēkus ieskaitot. Vēsturnieks Boriss Sokolovs, kuru viņa dzimtenē daudzi lād par “revizionistu”, tomēr uzskata, ka pat šie skaitļi ir samazināti un padomju laika stereotipu ietekmēti.

Izmantojot demogrāfijas datus un algoritmu, kas izstrādāts pēc visa kara perioda ievainoto dinamikas un 1942. gada neatgriezenisko zaudējumu statistikas, Sokolovs nosauc šādus skaitļus: 26,4 miljoni kaujas laukā kritušu, gūstā, no ievainojumiem, slimībām mirušu, nelaimes gadījumos bojā gājušu padomju karavīru.

Kopējie neatgriezeniskie PSRS zaudējumi viņa interpretācijā ir 43,448 miljoni!Savus jaunākos
apsvērumus vēsturnieks izklāstījis pagājušā gada rudenī Londonā angļu valodā iznākušajā grāmatā “The Role of the Soviet Union in the Second World War: A Re-examination” (“Padomju Savienības loma Otrajā pasaules karā: pārvērtējums”).

Politiska lieta
Karā kritušo un bojāgājušo uzskaitīšana ir ļoti niansēts un komplicēts darbs, turklāt rezultāts atkarīgs arī no tā, KĀ saskaita. To var darīt, piemēram, uzskaitot katru kritušo vārdā un uzvārdā kā vācieši, vai pēc kādām ikdienas, dekāžu, mēnešu atskaitēm, kurās ir tikai skaitļi. Ir viedoklis, ka vispareizāk zaudējumus aprēķināt pēc dažādām metodoloģijām un tad iegūtos rezultātus salīdzināt. Taču tāda pieeja prasītu ļoti daudz laika un resursu. Protams, pieejamiem jābūt visiem arhīviem.

PSRS un mūsdienu Krievijā kara zaudējumi bija un ir izteikti politiska lieta, jo zaudējumu apmērs vienmēr atbalsojas padomju un vācu kritušo proporcijā. Pārāk radikāla aina liktu izdarīt neglaimojošus secinājumus par padomju kara mākslu.

Pēc Sokolova domām, padomju un vācu armijās kritušo proporcija Austrumu frontē bijusi pat 1:10! Jāpiebilst, ka Rietumu frontē 1943. – 1945. gadā vāciešu un sabiedroto zaudējumu proporcija bija par sliktu pirmajiem – 1,6:1. Jebkurā gadījumā PSRS zaudēja lielāku skaitu iedzīvotāju, nekā visas pārējās karojošās valstis kopā ņemot.

Borisa Sokolova ieskatā, milzīgie dzīvā spēka neatgriezeniskie zaudējumi faktiski bijuši iekodēti padomju totalitārā režīma būtībā un arī Krievijas impērijas tradīcijā – kā PSRS, tā cariskajā Krievijā cilvēka dzīvība nebija augstā vērtē. Staļinismā padoto pakļautība augstākajai priekšniecībai bija totāla, tāpat kā totāla bija varas kontrole pār personas dzīvību un nāvi. Apstrīdēt absurdas pavēles un taktiku, kas izpaudās, teiksim, kā “dzīvā viļņa” dzīšana pret vācu lož­metējiem, šai sistēmā iekļautajiem nebija nekādu iespēju. Padomju armijas kara mākslas klasikā iederējās slikta izlūkošana vai tās neesamība, šablonisms darbībā, slikta artilērijas uguns korekcija, kājnieku daļu sakaru trūkums ar artilērijas un tanku daļām, slikta karavīru apmācība. Lielākā vai mazākā mērā tāda aina saglabājās visus kara gadus. Rezultāts – milzīgi, nevajadzīgi cilvēku dzīvības zaudējumi.

Saskaitāmā vēl daudz
Neatgriezenisko zaudējumu precīzai aprēķināšanai PSRS gadījumā ir arī tīri objektīvi šķēršļi. Zaudējumu pārskati par 1941. – 1942. gadu ir fragmentāri vai to vispār nav. Taisnības labad jāatzīmē, ka līdzīga situācija, sākot ar 1944. gada beigām, vērojama arī vērmahta dokumentācijā, kur, frontei pajūkot, juceklis un nepilnības parādījās tāpat vācu zaudējumu uzskaitē.
Lāča pakalpojumu saviem karavīriem izdarīja sarkanās armijas vadība, kad pēc 1939./1940. gada Ziemas kara ar Somiju izdeva pavēli atņemt ierindniekiem un seržantiem personas dokumentus. Tā teikt, lai tos izlūkošanas un propagandas nolūkos nevarētu izmantot pretinieks. Bet tāds solis radīja jucekli un uzskaites grūtības pat miera, kur nu vēl kara apstākļos! Identitātes medaljonus sarkanajā armijā oficiāli ieviesa 1941. gada martā, taču vairākumam nekādu identitātes zīmju nebija pat 1942. gadā. Daudzi medaljonus uzskatīja par sliktu zīmi un nemaz nenēsāja, tāpēc 1942. gada 17. novembrī medaljonus atcēla, it kā lai neradītu karavīros nolemtības sajūtu.

Boriss Sokolovs savos darbos citē 1942. gada 12. aprīļa PSRS tautas aizsardzības komisāra vietnieka pavēli, kurā norādīts, ka vienību štābi personālsastāva un kritušo uzskaiti karadarbībā iesaistītajās daļās veic galīgi neapmierinoši un savlaicīgi neizsūta augstākajai pavēlniecībai kritušo sarakstus.

Uzskaitīta tiekot labi ja trešā daļa kritušo. Kas attiecas uz bezvēsts pazudušajiem un gūstā kritušajiem, tad tur situācija “ir vēl tālāka no patiesības”. Sarkan­armijas virsnieki sastādīt kritušo vārdu sarakstus vienkārši neuzskatīja par svarīgu.

Vēl viens iemesls, kādēļ komandieri pat apzināti slēpa patieso zaudējumu apjomus, bija bailes, ka milzīgie skaitļi sadusmos priekšniecību. Standarta frāze daudzos ziņojumos skanēja apmēram tā: “Zaudējumi tiek precizēti.” Lieki sacīt, ka neviens tos “nenoprecizēja”. Mūsdienās, mēģinot pēc dokumentiem savilkt bilances par lielākajām kaujām, salīdzinot sākotnēju karavīru skaitu ar to, kas palikuši pozīcijās pēc tam, vēsturniekiem nākas konstatēt desmitiem tūkstošu karavīru iztrūkumu – viņu nav ne starp dzīvajiem, ne mirušajiem vai ievainotajiem. Ko nu par kritušajiem, ja pat precīzs mobilizēto skaits nav skaidrs! Oficiāli tie ir 34,5 miljoni, neoficiāli – 42,9 miljoni.

Maskavas Poklonnajas kalna Lielā tēvijas kara muzeja elektroniskajā datu bāzē glabājas personas ziņas par 17 miljoniem bojāgājušu sarkanarmiešu. Kritiķi teic, ka datu bāzē esot daudz kļūdu, un vienas un tās pašas personas tiekot minētas atkārtoti. Pēc Sokolova domām, ārpus datu bāzēm un reģistrācijas palikuši aptuveni 36% kritušo jeb, viņa statistikas gadījumā, 9,4 miljoni cilvēku.
Vēsturnieks mudina pievērst lielāku vērību vācu gūstā kritušo un bojāgājušo skaitam. Pēc vācu dokumentiem, piecos kara gados gūstā saņemti 5,754 miljoni padomju militārpersonu, taču to patiesais skaits bija vēl lielāks, jo 1941. gadā vācieši netika galā ar gūstekņu reģistrāciju un gūstā kritušo sarkanarmiešu mirstība togad bija liela.

Sokolova aplēstais iespējamais padevušos skaits varētu būt pat 6,3 miljoni. Dzimtenē 1945. gadā atgriezās 1,836 miljoni… Atskaitot tos, kuriem izdevās izbēgt no gūsta, un tos, kas palika Rietumu okupācijas zonā, vienalga iznāk, ka dzīvību zaudējuši ap četriem miljoniem padomju karagūstekņu. Korekcijas par dažiem miljoniem vēl būtu nepieciešamas hospitāļos un sanitārajās daļās mirušo skaitā, tāpat attiecībā uz zemessardzes vienībām, kurās iesauktajiem pirmā kauja nereti bija arī pēdējā. Savdabīgi, ka vācu armijā pat kara laikā tika praktizēta vecāka gadagājuma karavīru demobilizācija, taču sarkanajā armijā nekas tāds nenotika.

May 8, 2013 Posted by | 2. pasaules karš | 1 Comment

Ak, tā tik bija jaunība…

216543-eh_vot_byla_molodosti

May 8, 2013 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: