gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Svētdien jāpaceļ valsts karogs sēru noformējumā

Svētdien, 2.decembrī – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīmā genocīda upuru piemiņas diena – 70-tā gadadiena, kopš Kremlī tika pieņemts lēmums iznīcināt Padomju Savienības latviešus pēc nacionālās pazīmes kā tādus.
Materiāli par Padomju Savienības latviešu iznīcināšanu


Latvietis? Nošaut!
Svētdien Liepājas muzeja nodaļā “Liepāja okupāciju režīmos” notika tradicionālais pasākums – “Lielā terora piemiņai”. Tas bija veltīts 1937.–1939.gada komunistiskā režīma organizētajai genocīda akcijai pret Krievijā dzīvojošo minoritāšu tautām, īpaši pret latviešiem. Tā dalībnieki lielākoties bija Politiski represēto kluba biedri.Muzeja nodaļas vadītāja Aina Burija klātesošajiem atgādināja, ka pēc PSRS Iekšlietu tautas komisāra, valsts drošības ģenerālkomisāra Nikolaja Ježova 1937.gada 30.novembra šifrotelegrammas par latviešu arestu veikšanu, 3.decembrī Krievijā sāka arestēt, bet 1937.gada 4. un 5.decembrī masveidā nogalināt latviešus.
Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Arnolds Treide aicināja klātesošos ar klusuma brīdi godināt komunistiskā terora upurus, bet to dienu aculieciniece Termija Sproģe, kuras tēvu un māti Ļeņingradā arestēja 5.decembrī un pēc tam nobendēja, dalījās atmiņās par savu tuvinieku sāpju ceļiem. Par radinieku bojāeju Krievijā pēc čekas akcijas “Latviešu operācija” ar asarām acīs stāstīja arī Kitija Pagraba.
Pasākums izskanēja kā baiss skaidrojums par to, kāpēc decembra pirmajā svētdienā pie Latvijas mājām plīvo karogi sēru noformējumā.
3. decembris, 2007. http://www.liepajniekiem.lv

November 30, 2007 Posted by | 58.pants, boļševiki, komunisms, nāves nometnes, PSRS, represijas, Staļins, Vēsture | Leave a comment

Vēstures eksperts Eiropas Komisijai skaidro totalitāro režīmu noziedzīgumu

Vēstures zinātņu doktors Heinrihs Strods, piedalās Eiropas Komisijas rīkotajā ekspertu seminārā Briselē, kurā viņš iecerējis skaidrot totalitāro režīmu pastrādātos noziedzīgumus un rosināt to starptautisko nosodījumu

November 30, 2007 Posted by | deportācijas, KGB, represijas, Vēsture | Leave a comment

“Latvijā visdaudzcietušākā nācija ir latvieši”,

apgalvo A. Grūtups intervijā NRA

November 29, 2007 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Krievijas nespēja izvērtēt pagātni

Atskatīties, ieraudzīt un nošausmināties. V. Sprūdes (Latvijas Avīze) saruna ar vēsturnieku Juriju Afanasjevu.

November 29, 2007 Posted by | 58.pants, boļševiki, deportācijas, KGB, komunisms, nāves nometnes, PSRS, represijas, Sibīrija, Staļins, Vēsture | 1 Comment

Cik politiski represētie vēl dzīvi?

Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais informē, ka uz 2007. gada 1. janvāri komunistiskā režīma upuri reģistrēti 21 283, bet nacistiskā režīma upuri – 2698, kopā ap 24 tūkstošiem cilvēku. Precīzus datus pa pilsētām vai novadiem nevar sniegt, jo ne visi ir iesaistījušies apvienībās. (no Latvijas Avīzes 28. nov., 2007.g.)

November 28, 2007 Posted by | represijas, Sibīrija, Vēsture | 1 Comment

Grib dzīvot ielā, kas nes slepkavas un sadistes vārdu

To rāda Madonas „Domes Vēstnesī” publicētā aptaujas anketa iedzīvotājiem par Martas Riekstas ielas nosaukuma maiņu. Pavisam tikušas saņemtas 26 atbildes no iedzīvotājiem, kuri dzīvo šajā ielā, kā arī no uzņēmējiem un organizācijām, kas atrodas šajā ielā, no kuriem neviens neatbalsta ielas nosaukuma maiņu.
Taču Saeimas deputāts Visvaldis Lācis kategoriski pieprasa nomainīt ielas nosaukumu.


Martas Riekstas iela nedod mieru Lācim
ĢIRTS ZVIRBULIS
Kaut vairākums madoniešu nemaz nevēlas, lai tiktu mainīts nosaukums Martas Riekstas ielai, tomēr Saeimas deputāts Visvaldis Lācis mierā nelikšoties.
Oktobra beigās publicējām Saeimas deputāta un vēsturnieka Visvalža Lāča rakstu, kurā viņš norāda uz nepieciešamību pārdēvēt padomju aktīvistes Martas Riekstas vārdā nosaukto ielu Madonā. Ne Madonas pašvaldībā, ne valdošo partiju vidū V. Lācim nav izdevies atrast dzirdīgas ausis, tādēļ viņš apņēmies gatavot īpašu likumprojektu un meklēt domubiedrus ārpus Saeimas.
Saeima vai premjers ielu nevar pārdēvēt
V. Lācis apgalvo, ka jau kopš pagājušā gada janvāra vairākkārt lūdzis Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāju Māri Kučinski aktualizēt jautājumu par ielas nosaukuma maiņu. Taču atbildes esot bijušas diezgan izvairīgas.
“Es Kučinski godīgi brīdināju, ka mierā nelikšos un cīnīšos līdz galam. To pašu žurnālistu klātbūtnē pateicu arī premjeram,” teic V. Lācis, piebilstot, ka, viņaprāt, šis ir latviešu pašcieņas jautājums. Tādēļ viņš ticies gan ar Madonas domes priekšsēdētāju Andreju Ceļapīteru, gan ar Martas Riekstas ielas iedzīvotājiem. Šo tikšanos gan viņš atceras nelabprāt, jo vairākums madoniešu, kā izrādās, nemaz nevēlas mainīt ielas nosaukumu. V. Lācis tagad spriež, ka, iespējams, viņi tikuši iebaidīti ar to, ka nosaukuma maiņa nesīs līdzi lielus izdevumus un piņķerīgu formalitāšu kārtošanu: “Patiesība jau tik bagātai pilsētai kā Madona vajadzētu spēt kompensēt cilvēkiem šīs neērtības.”
Pagājušonedēļ deputāts telefonsarunā par Martas Riekstas ielas problēmu informēja arī Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti. Taču premjers savus savas partijas biedru Madonā nevarot ietekmēt.
Arī Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece juridiskajos jautājumos Vineta Reitere apstiprināja, ka likuma “Par pašvaldībām” 21. panta 20. punkts dod pašvaldībām ekskluzīvas tiesības “piešķirt nosaukumus ielām, parkiem un laukumiem, kā arī pārdēvēt tos”. “Ja Saeimas deputāts raksta domei vēstuli ar kādu lūgumu, tai šis lūgums ir jāizskata un jāatbild tāpat kā uz ikvienu iesniegumu. Taču ielu nosaukumi noteikti nav tas jautājums, ko varētu regulēt ministrijas vai parlaments,” skaidro V. Reitere.
Gatavos likumprojektu
Ar juristiem konsultējies arī V. Lācis, kurš nolēmis sagatavot īpašu likumprojektu, kas uzliktu par pienākumu novākt “komunisma un nacisma ideologiem” veltītus pieminekļus un pārdēvēt viņu vārdā nosauktās ielas un laukumus. Par paraugu viņš ņemšot Polijas Kultūras ministrijas gatavo likumprojektu par nacionālajiem pieminekļiem, to nedaudz mīkstinot.
V. Lācis apzinājis arī citus padomju aktīvistu vārdā nosauktos pieminekļus. Piemēram, Cēsu rajona Kaives pagastā joprojām atrodas piemineklis sarkanajam partizānam Otomāram Oškalnam. Ieceres autors paskaidroja, ka likums attiekšoties tikai uz personu vārdos nosauktajiem pieminekļiem, tādēļ tā saukto Uzvaras pieminekli Rīgā tas neapdraudēšot. Tāpat tas neattieksies uz kapu pieminekļiem. Pēc V. Lāča ieceres, likuma izpilde būtu jākontrolē Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai.
LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis deputāta ieceri vērtēja skeptiski: “Manuprāt, pašvaldības tīri veiksmīgi tiek galā ar ielu un laukumu nosaukumiem, kā arī ar neiederīgo pieminekļu novākšanu. To tās pierādīja jau 90. gadu sākumā, atdodot ielām vēsturiskos nosaukumus.” Viņaprāt, katrā apdzīvotā vietā ir sava specifiska situācija un decentralizētā lēmumu pieņemšanas kārtība ļauj to ņemt vērā.
Satversme paredz, ka likumprojektu Saeimā var iesniegt Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī viena desmitā daļa vēlētāju. V. Lācis nešaubās, ka viņam izdosies atrast pietiekami daudz domubiedru deputātu vidū, taču viņu vārdus gan pagaidām nevēlējās atklāt. Tajā pašā laikā viņš bija skeptisks par iespēju, ka šādu likumprojektu varētu atbalstīt plenārsēdē: “Visticamāk jau es zaudēšu. Un ne tikai es. Zaudēsim mēs visi. Tas būs trieciens latviešu tautas pašapziņai.”
Tuvinās “VL”
To, kad šāds likumprojekts varētu nonākt Saeimā, deputāts neņēmās prognozēt. Sagatavošana esot jāveic rūpīgi un tā aizņemšot vismaz mēnesi.
obrīd Saeimas deputāts meklē atbalstītājus ārpus parlamentāriešu rindām un visatsaucīgākos domubiedrus atradis partijā “Visu Latvijai!”. Viņus arī nemulsina apstāklis, ka vairākums madoniešu vēlas paturēt līdzšinējo nosaukumu. “Mēs tāpat kā Lāča kungs uzskatām, ka šis ir visas tautas pašcieņas jautājums, ko nevar atstāt tikai pašvaldības ziņā,” teica partijas pārstāvis Raivis Dzintars. Dienā, kad likumprojekts tiks skatīts parlamentā, “vislatvieši” sola pie Saeimas nama rīkot piketu, lai pievērstu uzmanību šim jautājumam.
***
UZZIŅA
Kas bija Marta Rieksta.
Marta Rieksta dzimusi toreizējā Madonas apriņķa Adulienas pagastā 1919. gadā. Pēc Cesvaines ģimnāzijas pabeigšanas pievienojusies komjauniešiem. Otrā pasaules kara laikā darbojās strādnieku gvardes rotā, kas apspieda tautas sacelšanos. “Padomju presē viņa slavināta kā aktīva cīnītāja pret bandītiem. Kā mēs visi šodien labi zinām, par bandītiem tolaik tika dēvēti latviešu nacionālie partizāni. Vai tiešām kāds uzskata, ka latviešu slepkavai būtu jāizrāda tāds gods, saucot ielu viņas vārdā?” retoriski jautā V. Lācis.
Vēsturnieks un Madonas domes deputāts Indulis Zvirgzdiņš (“TB”/LNNK) turpretī norādīja, ka vācu okupācijas laikā M. Rieksta arestēta un nošauta, tādēļ būtu uzskatāma par ideoloģiju sadursmes upuri. Līdzīgu viedokli nesen televīzijā pauda arī Madonas mērs. Turpretī V. Lācis uzskata, ka šādi argumenti neiztur kritiku: “Pret nacistisko okupāciju cīnījās arī īsti Latvijas patrioti. Es aicinātu pašvaldību šo ielu nosaukt viņu, nevis komunistu līdzskrējējas vārdā.
“Latvijas Avīze, 24.nov., 2007


Cesvaines vidusskolas skolotāja I. Holste avīzē “Stars” rakstīja: “Kad Cesvaines vidusskolā pirmoreiz pēckara laikā izveidoja ievērojamāko absolventu fotostendu, pret Riekstas portretu protestēja vairāki pirmskara laika skolas beidzēji, piesaucot dažādus Riekstas grēkus: citi stāstīja, ka viņa bijusi ļoti nežēlīga, pat sadistiska pret Madonas cietumā nonākušajām sievietēm. No Madonas cietuma 1941.gadā sākās nāves ceļš citai Cesvaines vidusskolas absolventei un skolotājai Marijai Ivānei. Un ne tikai viņai. Vēl citi iebilda pret viņas darbību pionieru organizācijas vadīšanā Madonas rajonā.
Saņemtas arī liecības, ka 1941.gada jūnijā, kad Madonas stacijā vēl stāvējis izsūtāmo ešelons, rajona partijas komitejai lūgts, lai no ešelona atbrīvo radinieka bērnus – mazuļus. Partijas komitejā bijusi arī Rieksta, kura asi iebildusi pret šādu iespēju un teikusi, ka šie mazuļi vispār neesot pelnījuši, lai dzīvotu.


Iela jāpārdēvē
Jānis Lapiņš, RPRB valdes priekšsēdētājs

Rīgas Politiski represēto biedrība apsprieda “Latvijas Avīzes” 29. oktobra numurā publicēto Visvalža Lāča rakstu “Cildinājums komunistu teroram”, kā arī turpat un arī nesen televīzijā publicētos komentārus šajā jautājumā. Atbalstu V. Lāča viedokli, ka ielas nosaukumu nepieciešams mainīt.

Madonā joprojām dzīvo M. Riekstas izraisītajās represijās cietušo cilvēku pēcteči un radinieki, kuriem minētās ielas nosaukums ir sāpīgs atgādinājums par viņas sagādātajām ciešanām.

Kā praktiski vienīgais arguments pret ielas nosaukuma maiņu (ja neskaita to, ka “šajā ielā dzīvojošie madonieši to negrib”) diskusijā izskanēja praktiskas dabas apsvērumi – nosaukuma maiņa madoniešiem nozīmē papildu izdevumus un laika patēriņu, kārtojot dažādas formalitātes.

Ir saprotams, ka vēl lielāki izdevumi bijuši, pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas mainot veselas virknes Rīgas ielu nosaukumus; tomēr ne reizi nav dzirdēts, ka rīdzinieki līdzīgu apsvērumu dēļ būtu pret to iebilduši, kaut gan Rīgas ielas ir daudz garākas par Madonas ielām, bet ar pārdēvēšanu saistītās izmaksas daudzkārt lielākas.

Vēl viens ielas nosaukuma maiņas oponentu arguments, kas atstāstīts “Latvijas Avīzē”, mums liekas galīgi nesaprotams. M. Riekstas ielas nosaukumu it kā nevajadzētu mainīt, jo M. Rieksta ir mūsu pagātnes daļa. Kā zināms, rīdzinieki nolēma nesaglabāt ne Ļeņina, ne P. Stučkas ielas nosaukumu, lai gan šie abi valstsvīri arī ir uzskatāmi par mūsu pagātnes daļu. Mēs gan nosodām viņu darbību, tāpat kā mēs nosodām M. Riekstas mums zināmo darbību.

Tādēļ mēs uzskatām, ka madoniešiem būtu jāmācās no rīdziniekiem arī šajā jautājumā.
Latvijas Avīze, 3.dec., 2007

November 24, 2007 Posted by | boļševiki, KGB, nacionālie partizāni, Okupācija, pretošanās, represijas, Sibīrija, Staļins, Vēsture, čeka, čekisti | 4 Comments

Genocīds Ukrainā

holodomor3.jpg

Ukrainas un starptautiskā sabiedrība šajās dienās atceras ukraiņu tautas 1932. – 1933. gada nacionālo katastrofu – Golodomoru. Šodien, piemiņu dienās, oficiālo pasākumu ietvaros Ukrainā notiks arī starptautiskā akcija “Aizdedzināsim svecīti!”.

Ar vispārīgo pārtikas konfiskāciju, kuru īstenoja totalitārais režīms, mākslīgi tika izraisīts bads, kas bija kā necilvēcisks mehānisms, lai iznīcinātu miljoniem ukraiņu. Tā bija politiskās sistēmas apzināta, globāla, pārdomāta teroristiska akcija, kuras rezultātā zuda veselas ukraiņu zemnieku paaudzes, tika iznīcināts Ukrainas nācijas sociālais pamats, tās tradīcijas, sagrauta garīgā kultūra un unikālā etniskā īpatnība.

Pēc 1937. gada tautas skaitīšanas dokumentiem, 1932. – 1933. g. Golodomora rezultātā (bads, tīfs, zarnu trakta infekcijas, kanibālisms, represijas, pašnāvības) cilvēku upuru skaits sasniedza septiņus miljonus.

Ukrainas tautas vēsture ietver daudz dramatisku notikumu, bet viena no vislielākajām traģēdijām ir 1921. – 1923., 1932. – 1933. un 1946. – 1947. gada bads, kura rezultātā šausmīgā nāvē aizgāja bojā līdz 10 miljoniem Ukrainas iedzīvotāju. 1932. gada ražas nežēlīgā un totālā atsavināšana un izvešana aiz Ukrainas robežām, visas pārtikas konfiskācija zemniekiem, svētnīcu un baznīcu iznīcināšana, masu represijas pret ukraiņu inteliģenci un garīdzniecību – viss tika vērsts uz ukraiņu nacionālās pašapziņas sagraušanu, garīgās elites iznīcināšanu un zemnieku ekonomiskās neatkarības likvidēšanu.

Ukrainas 1932. – 1933. g. Golodomora traģēdija gadu desmitiem tika noklusēta. Tās cēloņi, raksturs, organizācijas mehānismi un reālie mērogi tika rūpīgi slēpti ne tikai no starptautiskās sabiedrības, bet pat no vairākām ukraiņu paaudzēm. Taču neizdevās mēģinājumi noslēpt taisnību uz mūžu. Par šo Ukrainas traģēdiju jau 1933. gadā tika runāts un rakstīts Rietumos. 1988. gadā ASV kongress un juristu starptautiskā komisija 1932. – 1933. g. Golodomoru Ukrainā oficiāli atzina kā genocīdu pret ukraiņu tautu.

Valsts dara visu, lai tiktu saglabātas atmiņas par traģēdijas upuriem, kā arī lai 1932. –1933. g. Golodomoru atzītu kā genocīdu pret ukraiņu nāciju. Taisnības vārdiem par Golodomoru, Ukrainas prezidenta, parlamenta un Augstākās Radas lēmumam par bada upuru piemiņas iemūžināšanu bija nozīmīga loma ukraiņu tautas nacionālās pašapziņas atdzimšanā.

Desmit valstu parlamenti (ASV, Kanāda, Igaunija, Argentīna, Austrālija, Itālija, Ungārija, Lietuva, Gruzija, Polija) atzina 1932. – 1933. g. Golodomoru kā rūpīgi izplānotu genocīdu pret ukraiņu tautu, tādā izsakot savu politiski tiesisko vērtējumu šim noziegumam. 63 pasaules valstu kopējais paziņojums ANO 58. Ģenerālajā asamblejā guva ne tikai atbalstu, bet arī pirmo reizi vēsturē termins “Golodomors” tika iekļauts starptautiskās politikas vārdnīcā, tādējādi apliecinot ukraiņu tautas nacionālas traģēdijas vēsturisko faktu.

Šā gada 1. novembrī UNESCO 34. Ģenerālajā konferencē tika pieņemta Ukrainas ierosināta rezolūcija sakarā ar “1932. – 1933. g. Golodomora Ukrainā upuru piemiņu”. Dokumentā tiek norādīts: Golodomors kā totalitāra Staļina režīma politiskās darbības seku rezultāts ir brīdinājums tam, ka mūsdienu un nākotnes paaudzēm ir rūpīgi jāuztur demokrātiskās vērtības, cilvēku tiesības un tiesiskums. Konferences dalībnieki pieminēja Golodomora upurus un izteica līdzjūtību šīs traģēdijas piederīgajiem. Tika atbalstīta Ukrainas iniciatīva sakarā ar Golodomora 75. gadadienas piemiņas pasākumu organizēšanu un dalībvalstis tika aicinātas tajos piedalīties. Turklāt Ģenerālā konference aicināja dalībvalstis izskatīt jautājumu, lai informācija par Golodomoru tiktu iekļauta mācību un zinātniskās pētniecības programmās, lai veicinātu šīs traģiskās vēsturiskās lappuses atmiņas saglabāšanu nākotnē.

Šodien Ukrainas un starptautiskā sabiedrība atzīmēs bada upuru Ukrainā piemiņu dienu. Oficiālo pasākumu ietvaros Ukrainā notiks starptautiskā akcija “Aizdedzināsim svecīti!”. Šīs akcijas laikā Ukrainas ārzemju pārstāvniecību, ukraiņu kopienu, kā arī citu nacionalitāšu pārstāvju, kas atbalsta Golodomora upuru piemiņu dienu, logos 2 – 3 minūtes pirms saules rieta tiks aizdedzinātas svecītes. Šī starptautiskā akcija simbolizē ukraiņu tautas vienotību un Golodomora 75. gadadienas upuru piemiņas pasākumu uzsākšanu ukraiņu pārstāvju vidū visā pasaulē.

Ukraiņu tauta labi apzinās, ka tāda mēroga sociālajai katastrofai jābūt iemūžinātai vēsturē…

Publikācija no “LA”, tapusi sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā


Daži materiāli angliski


Ukrainas prezidents Viktors Juščenko un citi valsts politiķi sestdien piedalījās dievkalpojumā Svētās Sofijas katedrālē Kijevā, pieminot Staļina izraisītā bada Ukrainā 75.gadadienu. (LETA/AFP, 24. novembris,2007)

Dievkalpojumā piedalījās Juščenko ar sievu un viņu pieciem bērniem, kā arī aizejošais premjerministrs Viktors Janukovičs un virkne ministru no Ukrainas dažādajām politiskajām partijām.Pēc aizlūguma baznīcā politiķi un iedzīvotāji dosies gājienā uz bada upuru monumentu un plkst. 16 pēc Latvijas laika Ukraina ievēros klusuma brīdi. Pieminot Staļina izraisītā bada nogalinātos desmit miljonus upuru, ukraiņi arī iededzinās sveces pilsētā un mājās.Ukrainas ir vērsusies ANO, aicinot atzīt par genocīdu Staļina izraisīto badu Ukrainā 1932.-1933.gadā, kad gāja bojā līdz desmit miljoniem cilvēku. Ukrainas parlaments pagājušā gada novembrī pieņēma likumu, šos notikumus atzīstot par padomju genocīdu pret ukraiņu tautu.Krievija, kura ANO Drošības padomē bauda veto tiesības, ir pretojusies Kijevas prasībām atzīt šo traģēdiju kā genocīdu, baidoties, ka tas izraisīs līdzīgas prasības par citām Staļina zvērībām.
Padomju valdība tās pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs trīs reizes izraisīja masveidīgu badu – 1921./1922.gadā, 1932./1933.gadā un 1946./1947.gadā.1932./1933.gada badā, ko izraisīja komunistiskā diktatora Josifa Staļina rīkojums par vardarbīgu pārtikas atsavināšanu Ukrainas lauku rajonos, nomira līdz desmit miljoni cilvēku.Tas bija viens no pasaules vēsturē briesmīgākajiem cilvēka izraisītajiem masu iznīcināšanas gadījumiem.

Daudzi ukraiņi uzskata, ka Staļina mērķis bija pret ukraiņu tautu vērsts apzināts genocīds, un Ukrainā 1932./1933.gada bads, kas tiek dēvēts par “holodomor”, ir pielīdzināts nacistu īstenotajam holokaustam.

Daži ukraiņi gan domā, ka badu izraisīja toreizējo līderu pieļautās, taču piedodamās kļūdas, nevis apzināti Maskavas centieni iznīcināt ukraiņus.

Bez Ukrainas bads skāra arī Krievijas dienvidu apgabalus un daļu pašreizējās Moldovas un Kazahstānas teritorijas.

Diskusijas par padomju režīma atbildību bada izraisīšanā Ukrainā ir aktuālas arī šodien. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka vēsturniekiem līdz šim nebija pieejami attiecīgā vēstures perioda arhīvi, lai noskaidrotu, vai Kremlis badu izraisīja apzināti vai neapzināti.

November 24, 2007 Posted by | komunisms, Staļins, Vēsture | 4 Comments

Vaideres ierosme

I. Vaidere aicina atzīt par genocīdu Staļina režīma īstenoto Ukrainas tautas iznīcināšanu – “golodomor”, kad mokpilnā nāvē gāja bojā gandrīz 10 miljoni cilvēku

November 23, 2007 Posted by | komunisms, Vēsture | 1 Comment

Saruna ar leģionāru

Patriotisms liek aizstāvēt Tēvzemi. Saruna ar leģionāru, Latviešu Dzelzs krusta kavalieru savienības priekšsēdētāja vietnieku Valtu Ložu

November 23, 2007 Posted by | Dzelzs krusts, Leģions, Okupācija, Patriotisms, Vēsture | Leave a comment

Sprādziens Doma laukumā

Sprādziens Doma laukumā. Uldis Neiburgs, Okupācijas muzeja pētnieks. Latvijas Avīze

“Sprādziens, kas atbalsojās visā pasaulē” – šādi padomju propaganda ilgus gadus dēvēja komunistisko pagrīdnieku veikto terora aktu, kas 1943. gada 13. novembrī norisinājās Doma laukumā. Līdzņemot triju cilvēku dzīvības, sprādziens nogranda pirms vācu okupācijas iestāžu organizētās demonstrācijas, kuras laikā bija paredzēts protestēt pret gaidāmo Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā. Padomju propaganda ilgus gadus šo terora aktu pasniedza kā lielu panākumu…

Par demonstrācijas norisi var lasīt arī “Tēvijas” 14. novembra numurā

November 23, 2007 Posted by | Okupācija, Vēsture | 1 Comment

%d bloggers like this: