Grib dzīvot ielā, kas nes slepkavas un sadistes vārdu

To rāda Madonas „Domes Vēstnesī” publicētā aptaujas anketa iedzīvotājiem par Martas Riekstas ielas nosaukuma maiņu. Pavisam tikušas saņemtas 26 atbildes no iedzīvotājiem, kuri dzīvo šajā ielā, kā arī no uzņēmējiem un organizācijām, kas atrodas šajā ielā, no kuriem neviens neatbalsta ielas nosaukuma maiņu.
Taču Saeimas deputāts Visvaldis Lācis kategoriski pieprasa nomainīt ielas nosaukumu.

---

Martas Riekstas iela nedod mieru Lācim
ĢIRTS ZVIRBULIS
Kaut vairākums madoniešu nemaz nevēlas, lai tiktu mainīts nosaukums Martas Riekstas ielai, tomēr Saeimas deputāts Visvaldis Lācis mierā nelikšoties.
Oktobra beigās publicējām Saeimas deputāta un vēsturnieka Visvalža Lāča rakstu, kurā viņš norāda uz nepieciešamību pārdēvēt padomju aktīvistes Martas Riekstas vārdā nosaukto ielu Madonā. Ne Madonas pašvaldībā, ne valdošo partiju vidū V. Lācim nav izdevies atrast dzirdīgas ausis, tādēļ viņš apņēmies gatavot īpašu likumprojektu un meklēt domubiedrus ārpus Saeimas.
Saeima vai premjers ielu nevar pārdēvēt
V. Lācis apgalvo, ka jau kopš pagājušā gada janvāra vairākkārt lūdzis Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāju Māri Kučinski aktualizēt jautājumu par ielas nosaukuma maiņu. Taču atbildes esot bijušas diezgan izvairīgas.
“Es Kučinski godīgi brīdināju, ka mierā nelikšos un cīnīšos līdz galam. To pašu žurnālistu klātbūtnē pateicu arī premjeram,” teic V. Lācis, piebilstot, ka, viņaprāt, šis ir latviešu pašcieņas jautājums. Tādēļ viņš ticies gan ar Madonas domes priekšsēdētāju Andreju Ceļapīteru, gan ar Martas Riekstas ielas iedzīvotājiem. Šo tikšanos gan viņš atceras nelabprāt, jo vairākums madoniešu, kā izrādās, nemaz nevēlas mainīt ielas nosaukumu. V. Lācis tagad spriež, ka, iespējams, viņi tikuši iebaidīti ar to, ka nosaukuma maiņa nesīs līdzi lielus izdevumus un piņķerīgu formalitāšu kārtošanu: “Patiesība jau tik bagātai pilsētai kā Madona vajadzētu spēt kompensēt cilvēkiem šīs neērtības.”
Pagājušonedēļ deputāts telefonsarunā par Martas Riekstas ielas problēmu informēja arī Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti. Taču premjers savus savas partijas biedru Madonā nevarot ietekmēt.
Arī Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece juridiskajos jautājumos Vineta Reitere apstiprināja, ka likuma “Par pašvaldībām” 21. panta 20. punkts dod pašvaldībām ekskluzīvas tiesības “piešķirt nosaukumus ielām, parkiem un laukumiem, kā arī pārdēvēt tos”. “Ja Saeimas deputāts raksta domei vēstuli ar kādu lūgumu, tai šis lūgums ir jāizskata un jāatbild tāpat kā uz ikvienu iesniegumu. Taču ielu nosaukumi noteikti nav tas jautājums, ko varētu regulēt ministrijas vai parlaments,” skaidro V. Reitere.
Gatavos likumprojektu
Ar juristiem konsultējies arī V. Lācis, kurš nolēmis sagatavot īpašu likumprojektu, kas uzliktu par pienākumu novākt “komunisma un nacisma ideologiem” veltītus pieminekļus un pārdēvēt viņu vārdā nosauktās ielas un laukumus. Par paraugu viņš ņemšot Polijas Kultūras ministrijas gatavo likumprojektu par nacionālajiem pieminekļiem, to nedaudz mīkstinot.
V. Lācis apzinājis arī citus padomju aktīvistu vārdā nosauktos pieminekļus. Piemēram, Cēsu rajona Kaives pagastā joprojām atrodas piemineklis sarkanajam partizānam Otomāram Oškalnam. Ieceres autors paskaidroja, ka likums attiekšoties tikai uz personu vārdos nosauktajiem pieminekļiem, tādēļ tā saukto Uzvaras pieminekli Rīgā tas neapdraudēšot. Tāpat tas neattieksies uz kapu pieminekļiem. Pēc V. Lāča ieceres, likuma izpilde būtu jākontrolē Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai.
LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis deputāta ieceri vērtēja skeptiski: “Manuprāt, pašvaldības tīri veiksmīgi tiek galā ar ielu un laukumu nosaukumiem, kā arī ar neiederīgo pieminekļu novākšanu. To tās pierādīja jau 90. gadu sākumā, atdodot ielām vēsturiskos nosaukumus.” Viņaprāt, katrā apdzīvotā vietā ir sava specifiska situācija un decentralizētā lēmumu pieņemšanas kārtība ļauj to ņemt vērā.
Satversme paredz, ka likumprojektu Saeimā var iesniegt Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī viena desmitā daļa vēlētāju. V. Lācis nešaubās, ka viņam izdosies atrast pietiekami daudz domubiedru deputātu vidū, taču viņu vārdus gan pagaidām nevēlējās atklāt. Tajā pašā laikā viņš bija skeptisks par iespēju, ka šādu likumprojektu varētu atbalstīt plenārsēdē: “Visticamāk jau es zaudēšu. Un ne tikai es. Zaudēsim mēs visi. Tas būs trieciens latviešu tautas pašapziņai.”
Tuvinās “VL”
To, kad šāds likumprojekts varētu nonākt Saeimā, deputāts neņēmās prognozēt. Sagatavošana esot jāveic rūpīgi un tā aizņemšot vismaz mēnesi.
obrīd Saeimas deputāts meklē atbalstītājus ārpus parlamentāriešu rindām un visatsaucīgākos domubiedrus atradis partijā “Visu Latvijai!”. Viņus arī nemulsina apstāklis, ka vairākums madoniešu vēlas paturēt līdzšinējo nosaukumu. “Mēs tāpat kā Lāča kungs uzskatām, ka šis ir visas tautas pašcieņas jautājums, ko nevar atstāt tikai pašvaldības ziņā,” teica partijas pārstāvis Raivis Dzintars. Dienā, kad likumprojekts tiks skatīts parlamentā, “vislatvieši” sola pie Saeimas nama rīkot piketu, lai pievērstu uzmanību šim jautājumam.
***
UZZIŅA
Kas bija Marta Rieksta.
Marta Rieksta dzimusi toreizējā Madonas apriņķa Adulienas pagastā 1919. gadā. Pēc Cesvaines ģimnāzijas pabeigšanas pievienojusies komjauniešiem. Otrā pasaules kara laikā darbojās strādnieku gvardes rotā, kas apspieda tautas sacelšanos. “Padomju presē viņa slavināta kā aktīva cīnītāja pret bandītiem. Kā mēs visi šodien labi zinām, par bandītiem tolaik tika dēvēti latviešu nacionālie partizāni. Vai tiešām kāds uzskata, ka latviešu slepkavai būtu jāizrāda tāds gods, saucot ielu viņas vārdā?” retoriski jautā V. Lācis.
Vēsturnieks un Madonas domes deputāts Indulis Zvirgzdiņš (“TB”/LNNK) turpretī norādīja, ka vācu okupācijas laikā M. Rieksta arestēta un nošauta, tādēļ būtu uzskatāma par ideoloģiju sadursmes upuri. Līdzīgu viedokli nesen televīzijā pauda arī Madonas mērs. Turpretī V. Lācis uzskata, ka šādi argumenti neiztur kritiku: “Pret nacistisko okupāciju cīnījās arī īsti Latvijas patrioti. Es aicinātu pašvaldību šo ielu nosaukt viņu, nevis komunistu līdzskrējējas vārdā.
“Latvijas Avīze, 24.nov., 2007

---

Cesvaines vidusskolas skolotāja I. Holste avīzē “Stars” rakstīja: “Kad Cesvaines vidusskolā pirmoreiz pēckara laikā izveidoja ievērojamāko absolventu fotostendu, pret Riekstas portretu protestēja vairāki pirmskara laika skolas beidzēji, piesaucot dažādus Riekstas grēkus: citi stāstīja, ka viņa bijusi ļoti nežēlīga, pat sadistiska pret Madonas cietumā nonākušajām sievietēm. No Madonas cietuma 1941.gadā sākās nāves ceļš citai Cesvaines vidusskolas absolventei un skolotājai Marijai Ivānei. Un ne tikai viņai. Vēl citi iebilda pret viņas darbību pionieru organizācijas vadīšanā Madonas rajonā.
Saņemtas arī liecības, ka 1941.gada jūnijā, kad Madonas stacijā vēl stāvējis izsūtāmo ešelons, rajona partijas komitejai lūgts, lai no ešelona atbrīvo radinieka bērnus – mazuļus. Partijas komitejā bijusi arī Rieksta, kura asi iebildusi pret šādu iespēju un teikusi, ka šie mazuļi vispār neesot pelnījuši, lai dzīvotu.

---

Iela jāpārdēvē
Jānis Lapiņš, RPRB valdes priekšsēdētājs

Rīgas Politiski represēto biedrība apsprieda “Latvijas Avīzes” 29. oktobra numurā publicēto Visvalža Lāča rakstu “Cildinājums komunistu teroram”, kā arī turpat un arī nesen televīzijā publicētos komentārus šajā jautājumā. Atbalstu V. Lāča viedokli, ka ielas nosaukumu nepieciešams mainīt.

Madonā joprojām dzīvo M. Riekstas izraisītajās represijās cietušo cilvēku pēcteči un radinieki, kuriem minētās ielas nosaukums ir sāpīgs atgādinājums par viņas sagādātajām ciešanām.

Kā praktiski vienīgais arguments pret ielas nosaukuma maiņu (ja neskaita to, ka “šajā ielā dzīvojošie madonieši to negrib”) diskusijā izskanēja praktiskas dabas apsvērumi – nosaukuma maiņa madoniešiem nozīmē papildu izdevumus un laika patēriņu, kārtojot dažādas formalitātes.

Ir saprotams, ka vēl lielāki izdevumi bijuši, pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas mainot veselas virknes Rīgas ielu nosaukumus; tomēr ne reizi nav dzirdēts, ka rīdzinieki līdzīgu apsvērumu dēļ būtu pret to iebilduši, kaut gan Rīgas ielas ir daudz garākas par Madonas ielām, bet ar pārdēvēšanu saistītās izmaksas daudzkārt lielākas.

Vēl viens ielas nosaukuma maiņas oponentu arguments, kas atstāstīts “Latvijas Avīzē”, mums liekas galīgi nesaprotams. M. Riekstas ielas nosaukumu it kā nevajadzētu mainīt, jo M. Rieksta ir mūsu pagātnes daļa. Kā zināms, rīdzinieki nolēma nesaglabāt ne Ļeņina, ne P. Stučkas ielas nosaukumu, lai gan šie abi valstsvīri arī ir uzskatāmi par mūsu pagātnes daļu. Mēs gan nosodām viņu darbību, tāpat kā mēs nosodām M. Riekstas mums zināmo darbību.

Tādēļ mēs uzskatām, ka madoniešiem būtu jāmācās no rīdziniekiem arī šajā jautājumā.
Latvijas Avīze, 3.dec., 2007