gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

No būra brīvībā, no brīvības būrī

Virspriesteris Jānis Kalniņš. Latvijas Pareizticīgā Baznīca. Vēstures komentārs. SIA San Estera. 2007, 175 lpp.

Vairāku grāmatu, dokumentu krājumu un zinātnisku rakstu autors par Latvijas pareizticības vēsturi, virspriesteris Jānis Kalniņš publicējis darbu, kurā apskatītas Latvijas pareizticības likteņgaitas XX gadsimtā. Vērība pievērsta Latvijas Pareizticīgās baznīcas (LPB) stāvoklim Latvijas Republikas laikā, pirmās padomju okupācijas un vācu okupācijas laikā, kā arī pareizticīgo garīdznieku piespiedu emigrācijai un gaitām trimdā. Galveno uzmanību autors pievērš LPB likteņgaitām pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1918.gadā. Grāmata atstāj visai profesionāla no Pareizticīgās baznīcas skatu punkta analizēta pētījuma iespaidu, ja neskaita dažas autora piezīmes pielikumā, kas tieši neattiecas uz pētāmo tēmu un uzskatāms par citu darbu.

Pēc patriarha Tihona nāves Pareizticīgā baznīca Krievijā kļuva par vispadevīgāko totalitārā komunisma impērijas un boļševiku partijas valsts kalpu. Kur bija Krievijas pareizticība toreiz, kad miljonus sūtīja specnometinājumā uz mūžu, uz gulaga koncentrācijas nometnēm, nošāva, bet, lai lasītu evaņģēliju, bija nepieciešama atļauja strādāt bibliotēkas specfondā. Saprotams, ka Latvijas Republikas Pareizticīgajai baznīcai 1920.—1930.gadā nebija pa ceļam ar šo baznīcu un tā pēc paša patriarha Tihona atvēles, tāpat kā jau agrāk Igaunijas pareizticīgie 1936.gadā, pievienojās Konstantinopoles patriarhātam. J.Kalniņa grāmatā spilgti parādīti PSRS Ie TK ietekmētās Maskavas patriarhijas soļi arī pret LPB suverenitāti un LPB pretsoļi un pasākumi Konstantinopols patriarhāta patvērumā.

“Brīvprātīgā” pakļautība

Stāvoklis mainījās pēc Sarkanās armijas ienākšanas Baltijā 1939.—1940.gadā. Latvijas autonomās pareizticības atgriešanās Maskavas Patriarhijas pakļautībā acīmredzot bija tikpat brīvprātīga kā Latvijas valsts “brīvprātīgā iestāšanās PSRS”. Latvijas autonomās pareizticīgās baznīcas subversija Maskavas patriarhātam notika Maskavas patriarhāta eksarha Dmitrovas arhibīskapa Sergija (Voskresenskis) vadībā, kurš bija PSRS VDTK aģents ar segvārdu Boženka. Sergijs nacistu okupācijas laikā savā kabinetā līdz ar Hitlera portretu novietoja arī Trešā reiha valsts karogu, par ko brīnījās pat gestapo. Taču garīdzniecība pildīja savus pienākumus. Blakus desmitiem tūkstošu pareizticīgo krievu un baltkrievu kara bēgļu un karagūstekņu garīgajai aprūpei Latvijā daudzi Latvijas pareizticīgie garīdznieki devās uz vācu okupēto Krieviju un Baltkrieviju. Žēl, ka autors nav paskatījies Latvijas Valsts arhīvā noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto lietas, kur šie garīdznieki pēc kara kvalificēti par “vācu fašistisko iebrucēju līdzskrējējiem” un nosūtīti uz gulagu nomiršanai vai nošauti uzreiz.

Latvijā ievestā minoritāte, ievestie kaujinieki, ievestais sociālisms bija okupācijas gados ik uz soļa novērojama parādība. Ievestās minoritātes parasti ir uzticīgas savas impērijas informācijas telpai. Impērija uzspieda tautai arī tās sadomāto vēsturisko atmiņu, kas neatzina okupāciju. Migrantu lielākā daļa pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kļuva par pareizticīgajiem. “Pareizticīgie garīdznieki gandrīz visi ir krievi, pat Krievijas pilsoņi, kuri neprot latviešu valodu,” raksta Kalniņš. “Tātad “mēs”, pareizticīgie, esam tikai krievi… latviešus nevajag iesvētīt par priesteriem, jo viņi domā savādāk nekā krievi.” Vai te neatklājas šo krievu pareizticīgo šovinisms? Saprotams, ka etniski tik asimetriskās impērijas bijušajā teritorijā (150 tautības, bet 25 miljoni krievu dzīvo ārpus Krievijas), palielinoties nacionālā faktora īpatsvaram, visām tautām un krievu mītnes zemēm pieņemamas un vienlaikus īstenībai tuvas vienas pareizticības vēstures uzrakstīšana ir pat neiespējams darbs arī Latvijā. Kamēr krievi nejūtas atbildīgi par IV Krievijas impērijas izrīcībām arī Latvijā, acīmredzot pareizticības vēsturei jāveidojas no pareizticības nacionālo vēsturu kopuma. Daudzi Latvijas gara darbinieki, ja viņi neemigrēja, tika garīgi un fiziski iznīcināti. Arī Pareizticīgās baznīcas garīdzniecība sastāda ievērojamu šīs boļševiku krustā sistās inteliģences daļu, jau sākot ar arhibīskapu Jāni Pommeru, uz Vāciju izsūtīto metopolītu Augustīnu u. c.

J.Kalniņa grāmata ir patiess pārliecināta latviešu pareizticīgā stāsts nākamībai par LPB gaitām triju valsts okupāciju 50 gados attiecībās ar Maskavas patriarhiju.

Starptautiskā nozīme

Virspriestera J.Kalniņa mēģinājums taisnīgi atspoguļot Latvijas pareizticības XX gs. vēsturi saduras ar Krievijas mūsdienu jauno patriotisko vēsturnieku mēģinājumu atspoguļot Krievijas pareizticības vēsturi kā nepārtrauktu skaistu virzību uz augšu arī no 1917. līdz 1990.gadam.

Neskatoties uz sabrukušās impērijas vienmēr piedzērušās daļas raudām, šī melu piramīda turpina grūt arī Latvijas importētās minoritātes vēsturiskajā apziņā. Žēl, ka šīm raudām piekāpjas LPB sinode. Ar LPB Garīgās tiesas 2007.gada 27.jūnija lēmumu aizmuguriski un slepeni, sekojot Staļina troiku labākajai tradīcijai, virspriesteri Jāni izslēdza no klēra, atņemot viņam garīgo amatu. Pēc 70 gadiem no būra izkļuvušās Latvijas autonomās pareizticības pārstāvja balss acīmredzot tiek slāpēta vecajā būrī administratīvi, nevis publiski diskutēts par Latvijas pareizticības vēsturi XX gadsimtā.

Krievijas impērija vienmēr bija pret visu, ko Rietumi dara Baltijā, bet vai arī Latvijas pareizticības vadība šodien apkaro patiesības atjaunošanu mūsdienu Latvijā pat savā vēsturē, kas ir Latvijas vēstures sastāvdaļa, to mēs līdz šim nezinājām. Ja LPB vadība apkaro Latvijas vēstures daļas totalitārisma demitoloģizāciju un pieturas pie jaunā patriotiskā viļņa Krievijā, tad Latvijas pareizticība šodien ir Krievijas valsts reliģijas sastāvdaļa, jo viņu uzskati sakrīt.

Heinrihs Strods, vēsturnieks. Diena, 2007. gada 28. decembris.

December 28, 2007 Posted by | KGB, Okupācija, PSRS, Vēsture | Leave a comment

Ērkšķainais ceļš uz patiesību

Eiropas Komisijas rīkotā seminārā par totalitāro režīmu pastrādāto noziegumu starptautisko nosodījumu atbalstu guva Latvijas vēsturnieka Heinriha Stroda priekšlikums nošķirt terminu “komunisms” no termina “totalitārais komunisms” tālāk…

December 27, 2007 Posted by | Okupācija, PSRS, represijas, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

Krievijā pārraksta vēsturi

Krievijā apstiprināta jauna modernās vēstures mācību grāmata, kas…tālāk…

Staļinu attaisnojošā Krievijas vēstures mācību grāmata ir atbilde “kaimiņvalstu rusofobijai”.

Jaunā Krievijas vēstures mācību grāmata, kurā slavināts pašreizējais prezidents Vladimirs Putins un attaisnota Staļina diktatūra, ir atbilde ārzemēs izplatītajai pretkrieviskajai tendencei, ceturtdien laikraksta “Kommersant” publikācijā apgalvo pretrunīgi vērtētās grāmatas redaktors Aleksandrs Fiļipovs.“Esmu analizējis kaimiņvalstīs izdotās Krievijas vēstures grāmatas un secinājis, ka mūsu kaimiņiem ir panākumi rusofobijas mācīšanā,” norādīja Fiļipovs. “Krievi tiek attēloti kā visa ļaunuma avots. Bija nepieciešams tam atbildēt.”Jaunā grāmata izsakās atzinīgi par Staļina un Brežņeva laikmetiem, attaisnojot autoritārismu un represijas, raksta “Kommersant”. Savukārt prezidenta Borisa Jeļcina valdīšanas laiks deviņdesmitajos gados raksturota kā krīze, bet Putina prezidentūras gadi kā efektīvs laika posms.
“Mēs neattaisnojam Staļina tīrīšanas, bet arī nekauninām viņu katrā lappusē,” skaidro viens no grāmatas autoriem, prokremliskā Efektīvās politikas fonda pētnieks Pāvels Daņilins.
Grāmatnīcās jaunais izdevums nav pieejams, bet 1000 nodrukātie eksemplāri nosūtīti skolām, kur grāmatu sāks izmantot jau 2008.gadā, raksta avīze “Ņezavisimaja Gazeta”.
Maskava, 27.dec., LETA–AFP.

December 27, 2007 Posted by | boļševiki, deportācijas, KGB, komunisms, PSRS, represijas, Staļins, Vēsture | 1 Comment

Pārdzīvojis deportāciju, skan pasaulei

20071222213331_7323.jpg

BBC Radio latviešu valodā skanēs korālis no deportācijas nometnes apsveikumu kartītes tālāk…


Skatāms šeit latviski un angliski, 17. un 18. lpp.

December 22, 2007 Posted by | boļševiki, deportācijas, komunisms, Okupācija, PSRS, represijas, Sibīrija, Vēsture | 1 Comment

Ar «laimīgā padomju pilsoņa» identitāti

Ja Krievijas žurnālistiem nepieciešams komentārs kādā ar 1937./1938. gada “Lielo teroru” saistītā jautājumā, tie parasti vispirms zvana autoritātei – A.Roginskim. tālāk…

December 20, 2007 Posted by | 58.pants, boļševiki, KGB, PSRS, represijas, Sibīrija, Staļins, Vēsture | Leave a comment

Vēl par memoriālu Strēlnieku laukumā

Kristīne Zvirbule, KM sabiedrisko attiecību speciāliste: “Par padomju okupācijas upuru memoriāla izveidi pie Okupācijas muzeja jādiskutē argumentēti” tālāk…


Rīgas Politiski represēto biedrība par piemiņas vietu


Pieminekļu uzticības votums tālāk….

December 20, 2007 Posted by | Okupācija, piemiņas vietas, Vēsture | Leave a comment

Memoriāls Strēlnieku laukumā

Mākslinieks Kristaps Gulbis kritizē konkursus par Strēlnieku laukumu un represiju upuru memoriālu. tālāk…


Par padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālu.
Pirms sešiem gadiem 2001. gadā neveiksmīgi izgatavoja pieminekli represētajiem tēlnieks P. Jaunzems.Pieminekli novietoja tālāk no acīm – aiz Torņakalna stacijas, kur tas stāv līdz šim laikam visu aizmirsts.Tomēr pēc daudzu represēto pieprasījumiem šogad tika izsludināts konkurss par jauna pieminekļa projektēšanu Strēlnieku laukumā, blakus Okupācijas muzejam. Dailes teātra vestibilā tika izvietoti pāri par 50 projekti. Jāteic, ka lielumlielaisdaudzums projektu autoru operējuši galvenokārt ar horizontālām, vertikālām plāksnēm, kurām visām ir pievienoti paskaidrojuma raksti. Šie autori pūlas skaidrot pilnīgi neizprotamas sakarības starp izstrādātajiem projektiem un padomju čekistu un viņu līdzskrējēju nostrādātajiem briesmu darbiem, kuru mērķis bija latviešu tautas genocīds. Mēs, kas pārdzīvojuši šīs represiju šausmas, vislabāk varam izjust sabiedrības vērtējumu par pieminekļa veidola atbilstību savam uzdevumam. Torņakalna stacijas akmens krāvumu pieredze pierāda mūsu vērtējumu un pareizību. Toreiz tika nevajadzīgi izmesti Ls 90 000, kuriem tagad var pievienoties summa, kas stingri pārsniedz Ls 100 000.Iepazīstoties ar visiem pieminekļa projekta variantiem, tika ievērots princips, ka piemineklim ir jārunā pašam par sev uzticēto uzdevumu. Tādēļ kā labākais projekta variants mūsu vērtējumā ir jāpieņem projekts ar devīzi Brīvības liesma. Šinī projekta laukuma centrā uz postamenta ir novietota mātes – māmuļas skulptūra, kas ar sava auguma un galvas pieliekumu izsaka sāpi par izvestajiem, aizgājušajiem bada nāvē un nosalušajiem Sibīrijas sniegos. Postamenta sānos parādīti vienā pusē vīrieši aiz restota nožogojuma. Otrā postamenta pusē ar restēm priekšā parādītas sievietes un bērni bez ģimeņu tēviem un brāļiem. Uzraksti uz postamenta izsaka pieminekļa būtību – “Padomju okupācijas upuru piemiņai.” “Latvija 1991.”Dr.sc.ing. Georgs Bagātais, LNKB priekšsēdētājs Edgars Skreija, Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans. NRA, 20.dec.,2007.


Par padomju okupācijas upuru memoriāla izveidi pie Okupācijas muzeja jādiskutē argumentētiLaikrakstā “Diena” tika publicēts mākslinieka Kristapa Gulbja komentārs par Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla izveidi laukumā pie Okupācijas muzeja un konkursa norisi. Kā zināms, š.g. 16. novembrī noslēdzās starptautisks konkurss, un žūrija 10. decembrī paziņoja 55 iesniegto darbu konkurencē izraudzītos trīs uzvarētājus, kuri savus darbus varēs attīstīt tālāk atbilstoši konkursa procedūrai. Kultūras ministrija sniedz skaidrojumu par konkursa norisi un žūrijas darbu.Vispirms gan jāprecizē – ir pašsaprotami, ka konkursu var un vajag kritizēt. Taču jebkuram kritiķim – īpaši tādam, kas apelē pie augstām morālām vērtībām – būtu jādeklarē, vai viņš ir bijis ieinteresēts konkursa rezultātā, proti, vai ir piedalījies konkursā vai nē. Ja raksta autors ir piedalījies konkursā, tad būtu loģiski atklāt, kurš ir viņa anonīmi iesniegtais un, iespējams, par zemu novērtētais darbs, un aicināt mākslas ekspertus salīdzināt šo darbu ar konkursā uzvarējušo pieteikumu, jo pretējā gadījumā rodas šaubu ēna par kritikas patieso motivāciju.Kristapa Gulbja rakstā tiek kritiski aplūkots fakts, ka konkurss par Strēlnieku laukuma detālplānojuma izstrādi un memoriālu notiek paralēli. Vienīgais iemesls šim faktam ir tāds, ka represēto ļaužu gadu no gada kļūst aizvien mazāk un atlikt pieminekļa konkursu par gadu vai ilgāku laiku šādā situācijā nav pieļaujami. Bez tam, ar Rīgas domi ir panākta vienošanās, ka memoriāls atradīsies laukumā pie Okupācijas muzeja.Politiski represēto organizāciju virzītā ideja par memoriāla izveidi ir sena, taču no valsts puses šajā jautājumā nekas netika darīts līdz pēdējam laikam. Tādēļ Kultūras ministrija pārņēma represēto organizāciju ideju par memoriāla izveidi, jo tas ir nacionāls jautājums un valsts atbildība. Ir patiešām kauns, ka visus pēcneatkarības gadus mums tā arī nav izdevies vienoties un Rīgas centrā uzbūvēt pieminekli represētajiem. Patlaban mums ir iespēja to izdarīt.
Gulbja kunga rakstā tiek pieļauts, ka žūrija esot politiski ietekmējama. Patiesi, žūrijas komisijas locekļi ir politiski vienoti uzskatā, ka Latvija ir bijusi okupēta un ka padomju režīma represijas bija noziegums pret mūsu tautu. Tīri teorētiski vērtējot žūrijas iespējamo politisko ietekmējamību, būtu jāsaprot, kas ar to tiek domāts. Ja tiek pieņemts, ka politiska ietekme uz žūrijas darbu būtu tāda, ka tā būtu spiesta izvēlēties darbu, kas izraisa pēc iespējas mazāk iebildumu, tad šādas ietekmes neesamību apstiprina konkursa rezultāts. Uzvarējušais Kristapa Ģelža darbs “Vēstures taktīla”, kā atzina žūrija, ir sarežģīts un prasa rūpīgu iedziļināšanos. To pašu var teikt arī par otrās vietas ieguvēju ASV arhitektu darbu “Urbis et orbis” un trešās vietas ieguvēja Leonarda Laganovska darbu “18.584. dienas”.

Jāpiebilst, ka žūrijas darbs trīs dienu ilgumā ir ierakstīts un protokolēts – jebkuram interesentam ir iespēja iepazīties ar žūrijas diskusiju un argumentāciju par katru no 55 iesniegtajiem darbiem. Žūrija savu vērtējumu izteica ar punktu sistēmas palīdzību, un arī ar to ir iespējams iepazīties.

Starptautiski pieņemts ir princips – ja valsts uzskata kādu projektu par sabiedriski un nacionāli nozīmīgu, žūriju vada augsta līmeņa valsts pārstāvji, šajā gadījumā – kultūras ministre un Rīgas mērs. Taču pārējie žūrijas locekļi bija represēto organizāciju pārstāvji un cilvēki, kuru profesionālā darbība ir saistīta ar arhitektūru vai mākslu: profesors Bruno Strautiņš – Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs, Jānis Dripe – Rīgas pilsētas arhitekts, Gundega Cēbere – mākslas zinātniece, tēlniecības nozares speciāliste, Juris Dambis – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs, Edgars Treimanis – Latvijas Arhitektu savienības pārstāvis, Pēteris Strancis – Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktors, Andis Cinis – Rīgas pilsētas Būvvaldes vadītājs, Richards Pētersons – Okupācijas muzeja pārstāvis un vēsturnieks, Jānis Lapiņš – Rīgas Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs un Jānis Lauva – Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis.

Jāteic, ka Kultūras ministrija strādāt žūrijā aicināja vairākus Latvijas tēlniekus, taču viņi atteicās viena iemesla dēļ – paši bija nolēmuši piedalīties konkursā. Tādēļ konkursa rīkotāji lūdza Latvijas Mākslinieku savienību izvirzīt savu pārstāvi un tika deleģēts, kā jau minēts, Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs, profesors Bruno Strautiņš.
Runājot par starptautisko ekspertu iesaistīšanu tieši žūrijas darbā, ir jāsaka, ka tas ir problemātiski tādēļ, ka Latvijas likumi prasa šādas žūrijas locekļiem deklarēt savus ienākumus (gluži kā valsts amatpersonai) un tas, saprotams, attur ārvalstniekus kļūt par žūrijas locekļiem.

Taču eksperta statusā pēc Latvijas Arhitektu savienības ieteikuma tika pieaicināts Šveices Arhitektu un inženieru asociācijas vadītājs, starptautiski pazīstams arhitektūras eksperts Daniels Kundigs, kura vērtējumam bija milzīga nozīmes žūrijas darbā un uzvarētāju izvēlē.

Vēl viens Gulbja kunga rakstā minētajiem pārmetumiem skar konkursa rīkošanas administratīvās izmaksas un balvu fondu. Uzreiz jāatzīmē, ka administratīvie izdevumi veido mazāk nekā desmito daļu no konkursa kopējām izmaksām. Pārējie izdevumi saistīti ar konkursa plašu izziņošana ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajos medijos (tā skaidrojams lielais pieteikumu skaits, bet otrās vietas ieguvēji konkursā, kā jau minēts, ir mazpazīstamie ASV arhitekti Stephan Ahlblad un Louise Wolfe). Otrkārt, balvu fonds. Treškārt, izstādes iekārtošana 55 darbu eksponēšanai, katalogs u.tml. izdevumi. Jebkurš interesents var saņemt detalizētu konkursa izmaksu atšifrējumu.

Kristapa Gulbja rakstā Dienā atzīmēts, ka ir pieejama Eiropas Savienības nauda komunisma upuru piemiņas iemūžināšanai. Tā ir taisnība – jāatzīmē gan, ka Latvijai izdevās šo naudu izcīnīt ilgās cīņās Briselē un tikai pēc Latvijas Kultūras ministrijas aktīvas (politiskas) iejaukšanās. Taču no šīs programmas nav paredzēts finansēt būvniecību (t.sk. memoriālu būvniecību), bet gan tādus projektus kā muzeju ekspozīcijas, konferences, vēstures skaidrošana u.tml.

Kristīne Zvirbule, KM sabiedrisko attiecību speciāliste.
20. decembris 2007


Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls —jautājumi un atbildes
Māra Ādiņa, starptautiskā metu konkursa Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls atbildīgā sekretāre. Izlasot mākslinieka Kristapa Gulbja rakstu laikrakstā Diena (Konkursi, žūrijas un to finansējums, 19.XII 2007), gribas iesaukties: “Atkal latvieši savā starpā villojas!” Diemžēl tieši savstarpējas nesaprašanās un gadiem ilgusi nespēja pieņemt lēmumus ir novedusi pie tā, ka tikai tagad, septiņpadsmitajā neatkarības gadā, ir sperts pirmais lielais solis, lai izveidotu memoriālu padomju okupācijas represiju upuriem, kuru iecerēts uzbūvēt laukumā pie Okupācijas muzeja. Represēto organizācijas par šo ideju ir cīnījušās gadiem ilgi, tomēr tā ir valsts atbildība un nacionālas nozīmes jautājums, tādēļ Kultūras ministrija to ir pārņēmusi savā pārziņā. Ir patiešām kauns, ka visus pēcneatkarības gadus mums tā arī nav izdevies vienoties un Rīgas centrā uzbūvēt pieminekli represētajiem. Patlaban ir iespēja to paveikt.

Teju kā pirms nedēļas, 10. decembrī, tika paziņoti starptautiskā ideju konkursa rezultāti un žūrija par konkursa uzvarētāju atzina darbu Vēstures taktīla, kura autori ir arhitekte Ilze Miķelsone, komponists, sonologs Voldemārs Johansons un mākslinieks Kristaps Ģelzis. Otro vietu ieguva darbs ar devīzi Urbis et orbis un tā autori ASV arhitekti Stefans Ālblads un Luīze Vulfa, savukārt trešo vietu ieguva Leonarda Laganovska darbs 18 584. dienas. Visi trīs darbi, kā atzina žūrija, ir izcili, bet sarežģīti un prasa rūpīgu iedziļināšanos.

Tā kā K.Gulbja rakstā lasāma kritika par starptautiskā metu konkursa Okupācijas upuru piemiņas memoriāls organizatorisko pusi, kā konkursa žūrijas atbildīgā sekretāre vēlos sniegt komentāru. Vienlaikus gan jāpiebilst, ka, atbalstot konstruktīvas kritikas un diskusiju nozīmību un pat nepieciešamību publiskajā telpā, aicinu jebkuru kritiķi, īpaši tādu, kas apelē pie augstām morālām vērtībām, godīgi norādīt, vai viņš ir bijis ieinteresēts konkursa rezultātā, proti, vai ir piedalījies konkursā vai nē. Ja mākslinieks K.Gulbis ir piedalījies konkursā, tad būtu loģiski atklāt, kurš ir viņa anonīmi iesniegtais un, iespējams, par zemu novērtētais darbs, un aicināt mākslas ekspertus salīdzināt šo darbu ar konkursā uzvarējušo pieteikumu, jo pretējā gadījumā rodas šaubu ēna par kritikas patieso motivāciju.

Atgriežoties pie raksta – K.Gulbis konstatē, ka konkursa žūrijā “nav neviena neatkarīga, ar valsts vai pašvaldības institūcijām nesaistīta cilvēka”. Tā nav taisnība. Šeit gan jāsaka, ka starptautiski pieņemts ir princips – ja valsts uzskata kādu projektu par sabiedriski un nacionāli nozīmīgu, žūriju vada augsta līmeņa valsts pārstāvji, šajā gadījumā – kultūras ministre un Rīgas mērs. Taču pārējie žūrijas locekļi bija represēto organizāciju pārstāvji un cilvēki, kuru profesionālā darbība ir saistīta ar arhitektūru vai mākslu: profesors Bruno Strautiņš – Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs, Jānis Dripe – Rīgas pilsētas arhitekts, Gundega Cēbere – mākslas zinātniece, tēlniecības nozares speciāliste, Juris Dambis – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs, Edgars Treimanis – Latvijas Arhitektu savienības pārstāvis, Pēteris Strancis – Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta direktors, Andis Cinis – Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs, Richards Pētersons – Okupācijas muzeja pārstāvis un vēsturnieks, Jānis Lapiņš – Rīgas Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs un Jānis Lauva – Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis.

Gulbja kungs pats ir mākslinieks un apzinās, ka Latvijā speciālistu tēlniecības un pilsētvides iekārtošanas jomā nav daudz, un šaubos, vai mazāk profesionālu speciālistu piesaistīšana novestu pie labāka konkursa rezultāta. Vēl jāuzsver, ka žūrijas komisijas sastāvs bija zināms jau konkursa izsludināšanas brīdī š.g. 14.jūnijā, tādēļ katrs mākslinieks, kurš uzskatītu, ka žūrija nav pietiekami zinoša vai profesionāla, varēja savu darbu nepieteikt. Tomēr fakti liecina, ka atsaucība bija neredzēti liela. Konkursā tika pieteikti 55 darbi.

Kultūras ministrija žūrijā strādāt aicināja arī vairākus Latvijas tēlniekus, taču viņi atteicās viena iemesla dēļ – paši bija nolēmuši piedalīties konkursā. Tādēļ konkursa rīkotāji lūdza Latvijas Mākslinieku savienību izvirzīt savu pārstāvi un tika deleģēts, kā jau minēts, Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs, profesors Bruno Strautiņš. Meklējot žūrijas komisijas pārstāvi no ārvalstīm, Latvijas Arhitektu savienība ieteica uzrunāt Šveices Arhitektu un inženieru asociāciju. Interesi par projektu un savu gatavību līdzdarboties izteica minētās asociācijas prezidents Daniels Kundigs. Latvijas likumu dēļ, kas žūrijas locekļiem līdzīgi valsts amatpersonām liek deklarēt savus ienākumus, Kundiga kungs tika pieaicināts eksperta statusā un viņa vērtējumam bija milzīga nozīme žūrijas darbā un uzvarētāju noteikšanā.

Vēl viens no K.Gulbja rakstā minētajiem pārmetumiem skar konkursa rīkošanas administratīvās izmaksas un balvu fondu. Uzreiz jāatzīmē, ka administratīvie izdevumi veido mazāk nekā desmito daļu no konkursa kopējām izmaksām. Pārējie izdevumi saistīti ar konkursa plašu izziņošanu ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajos medijos (tā skaidrojams lielais pieteikumu skaits, bet otrās vietas ieguvēji konkursā, kā jau minēts, ir arhitekts no ASV Stefans Ālblads ar asistenti Luīzi Vulfu). Otrkārt, balvu fonds. Treškārt, izstādes iekārtošana 55 darbu eksponēšanai, katalogs u.tml. izdevumi. Jebkurš interesents pie manis var saņemt detalizētu konkursa izmaksu atšifrējumu.

Tāpat mākslinieks norāda, ka komunisma upuru piemiņas iemūžināšanai ir pieejama Eiropas Savienības nauda, ko būtu derējis izmantot šī konkursa rīkošanai. Te nu jāsaka – lai izprastu Eiropas Savienības izsludināto programmu staļinisma masu deportāciju upuru piemiņas iemūžināšanai, tajā ir jāiedziļinās un, izlasot vien nosaukumu, skaidrība nerodas. Eiropas Savienības projekti neatbalsta būvniecības projektus, bet gan muzeju ekspozīcijas, informācijas izplatīšanu par deportācijas faktu un upuriem, konferences, tikšanās u.tml.

Nevaru novērtēt, kādi apsvērumi – vilšanās, nepatika vai tml. – ir vadījuši K.Gulbja spalvu, un man ir grūti spriest par raksta patiesajiem motīviem, taču viensu gan gribētos – lai okupācijas upuru piemineklis nekļūst par latviešu parastās kašķēšanās objektu. Tā ir pārāk nopietna un nacionālas nozīmes ideja, par kuru, protams, ir jādiskutē, taču argumentēti, iecietīgi un konstruktīvi. Okupācijas upuru piemiņas memoriālam ir jābūt, un mums ir iespēja to izveidot.

Diena, 27. decembris

December 19, 2007 Posted by | Okupācija, piemiņas vietas, PSRS, represijas, Sibīrija, Staļins, Vēsture | 1 Comment

Atbalsts virtuālā komunisma upuru piemiņas muzeja izveidei

Ārlietu ministrija piešķirs 3000 ASV dolāru ASV bezpeļņas organizācijai – Komunisma upuru piemiņas fondam – globāla virtuāla komunisma upuru piemiņas muzeja izveidei.

ĀM norāda, ka tādējādi Latvija apliecinās savu atbalstu fonda mērķiem un dos nozīmīgu apstiprinājumu Latvijas ciešai sadarbībai ar ASV vēstures jautājumu skaidrošanā.

Komunisma upuru piemiņas fonds ir ASV bezpeļņas organizācija, kas tika izveidota ar ASV Kongresa atbalstu. Dibinātāju, padomes un biedru sarakstos ir virkne bijušo prezidentu, kā arī vairāki ASV Senāta pārstāvji.

2007.gada 12.jūnijā Vašingtonā, ASV tika atklāts Komunisma upuru memoriāls, kas tika finansēts par Komunisma upuru piemiņas fonda savāktajiem līdzekļiem. Arī Latvija finansiāli atbalstīja šo projektu, ziedojot 900 latus.

Savukārt ar virtuālo komunisma upuru piemiņas muzeju plānots apvienot vienotā
elektroniskā tīklā visus muzejus un institūcijas, kas nodarbojās ar komunisma upuru un noziegumu pētniecības jautājumiem, dokumentēt audio un video formātā cilvēku liecības, kuri izdzīvojuši komunisma represijas un izveidot piemiņas galeriju ievērojamiem cīnītājiem par brīvību.

Ar muzeja palīdzību plānots arī virtuāli atveidot atsevišķas komunisma režīma pastrādāto noziegumu vietas – Gulaga barakas, Vjetnamas spīdzināšanas nometnes, Lubjankas cietuma kameru, Berlīnes sienu, Kambodžas nāves laukus, kā arī izveidot datubāzi, kurā tiktu iekļauta informācija par dažādās pasaules valstīs pieejamo literatūru par komunismu.

Muzeja izveidošanas ideju atbalsta vairāki komunisma muzeji pasaulē, to vidū
“Checkpoint Charlie” muzejs Berlīnē, “House of Terror” Budapeštā, Andreja Saharova muzejs Maskavā, Korejas Kara piemiņas muzejs Seulā. Arī Latvijas Okupācijas muzejs ir izrādījis interesi piedalīties šajā projektā.

Projekta sākotnējās izmaksas būs 250 000 ASV dolāru. Saskaņā ar Komunisma upuru piemiņas fonda sniegto informāciju patlaban jau ir savākti 80 000 ASV dolāru. Tuvākajā laikā nepieciešams vēl saņemt finansiālo atbalstu 75 000 ASV dolāru apmērā, lai 2008.gadā varētu uzsākt projekta darbību.

Finansiālu atbalstu muzeja izveidei ir apņēmusies sniegt arī Igaunijas valdība.

December 18, 2007 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Karš pēc kara

Vēl viens raksts par pretošanās kustību. Čehijas presē par Latviju.

December 18, 2007 Posted by | nacionālie partizāni, nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās, Vēsture | Leave a comment

Veltījums pretošanās kustībai

Okupācijas muzeja gadagrāmata “Karš pēc kara 1944 – 1956” tālāk…

December 18, 2007 Posted by | mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās, represijas, Sibīrija, Staļins, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: