Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Saeima tomēr atzīst genocīdu pret Ukrainu

Saeima tomēr pieņēma deklarāciju par 1932. un 1933.gadā PSRS veiktajām represijām pret Ukrainas tautu un pēc asām debatēm nolēma atbalstīt priekšlikumu daudz asākiem vārdiem saukt staļiniskā režīma noziegumus Ukrainā, nodēvējot tos par apzinātu genocīdu.

Deputāti Saeimas balsojumu sagaidīja ar aplausiem.

Ārlietu ministrijas un Saeimas Ārlietu komisijas pārstāvji iepriekš bija sagatavojuši deklarācijas projektu, kurā maigākiem vārdiem raksturoja notikumus un pauda Latvijas nostāju, taču deputāti atbalstīja Gravas rosinātos grozījumus, kas PSRS noziegumus Ukrainā sauc par genocīdu.

Saeimas Ārlietu komisijas deputāts Andris Bērziņš (LPP/LC) ceturtdien atzina, ka komisija “pieturējusies pie diplomātiskas teksta formas, taču deputāti var atļauties daudz vairāk nekā ierēdņi Ārlietu ministrijā.”

Saeimas sēdē ceturtdien vairāki deputāti – Grava, Pēteris Tabūns (TB/LNNK),kā arī Sandra Kalniete uzsvēra, ka Latvijai ir jānosauc PSRS noziegumi Ukrainā par genocīdu, kas atbilstot notikušajam. Arī Tautas partijas deputāts Dzintars Ābiķis aicināja deputātus, “neskatoties uz ārlietu speciālistu vēlmi nesaukt lietas īstajos vārdos, nomainīt deklarācijā vārdu “terors ” ar vārdu “genocīds””. “Tas, kas bija 1932.gadā un 1933.gadā Ukrainā, bija Genocīds pret ukraiņu tautu,” sacīja Ābiķis.

Līdz ar deputātu atbalstu opozīcijas priekšlikumam Saeimas deklarācijā Latvija “atzīst golodomoru par staļiniskā režīma apzināti īstenotu genocīdu pret Ukrainas tautu”. Deklarācijā “Par 1932. un 1933.gadā PSRS veiktajām represijām pret Ukrainas tautu” Latvijas Saeima atsaucas uz Ukrainas aicinājumu starptautiskajai sabiedrībai publiski nosodīt 1932. un 1933.gadā staļiniskā režīma izraisīto badu (golodomoru) Ukrainā, kas tika izraisīts, konfiscējot iedzīvotājiem labību, kā dēļ bojā gāja piektā daļa Ukrainā dzīvojošo.

Deklarācijā norādīts, ka “golodomors” bija vērsts pret Ukrainas tautu, jo tika aizliegta iedzīvotāju izbraukšana no bada skartajiem apgabaliem, bet uz bada iztukšotajiem ciemiem un pilsētām organizēti un masveidā tika pārvietoti iedzīvotāji no citām PSRS teritorijām, kā arī līdztekus tika nīdēta ukraiņu valoda, kultūra un reliģija.

Saeima arī izsaka līdzjūtību Ukrainas tautai saistībā ar 1932. un 1933.gada “golodomora” izraisītajiem traģiskajiem notikumiem un godina bojāgājušo piemiņu, un aicina neaizmirst viņu ciešanas un pārdzīvojumus saistībā ar gadsimtiem ilgo tradīciju, garīgās kultūras un etniskā savdabīguma graušanu.

Līdz ar deklarācijas parakstīšanu Latvija pievienojas tām 15 pasaules valstīm, kas to jau ir izdarījušas. Tiesa, Latvijas kaimiņvalstis – Lietuva un Igaunija to izdarījušas jau 90.gadu sākumā.

www.delfi.lv


Pēc vispieticīgākajām aplēsēm par golodomora upuriem kļuva 3,5 miljoni Ukrainas iedzīvotāju, ir ziņas arī par 7-10 miljoniem upuru. Pat ja 3,5 miljoni – tas ir ļoti daudz, vairāk nekā tolaik bija iedzīvotāju Latvijā un Igaunijā kopā ņemtās.Jāpiebilst, ka šajos baisajos gados bads bija arī citās PSRS “maizes klētīs” – Krasnodarā, Stavropolē, Volgas vidusteces reģionā un Kazahstānā, kas tobrīd vēl ietilpa Krievijas Federācijā. Taču tur bada upuru bija krietni mazāk – “tikai” vairāki simti tūkstošu.

Bada cēlonis bija vienkāršs: padomju varai vajadzēja naudu, lai atmaksātu kredītus, kas industrializācijas vajadzībām tika paņemti Vācijā. Savukārt pie naudas varēja tikt, pārdodot labību. Klētis totāli iztīrīja, īpaši nedomājot, kas notiks ar cilvēkiem, kuri paliks bez maizes. Aplaupītajiem teica, ka labība vajadzīga palīdzības sniegšanai bada cietējiem citos PSRS reģionos.

Ukrainu tas skāra īpaši smagi arī tāpēc, ka zemnieki nebija ar labu piedabūjami stāties kolhozos. Diktators Staļins vēstulē kādam savam līdzdalībniekam sūkstījās, ka Ukrainā čumot un mudžot nacionālisti un poļu spiegi, un ka PSRS varot pazaudēt Ukrainu. Ka kolhozu uzspiešana bija separātisku noskaņu izplatīšanās dzinulis, Staļins, protams, nepieminēja. Starp Ukrainu un Krieviju parādījās pavisam īsta apsargāta robeža. Uz pārkāpējiem šāva. Norobežotajos rajonos cilvēki vienkārši izmira. Negribējāt kolhozus – dabūjāt pienācīgu proletariāta diktatūras atbildi. Nav zināms, cik plaši izplatīts, taču bija fiksēts kanibālisms. Tas atspoguļojās arī literatūrā. Ukraiņu dzejnieks Pāvels Tičina uzrakstījis satriecošu dzejoli par sievieti, kas zaudē prātu, jo nākas nogalināt vienu pašas bērnu, lai paēdinātu pārējos.

Padomju Savienībā šis padomju varas noziegums, dabiski, piederēja pie stingri tabuētajiem. Pēc PSRS sabrukuma palēnām sāka iezīmēties šī baisā nozieguma aprises un mērogs.

Speciāli inspirētais, ar neražu vai kādu dabas katastrofu nesaistītais bads plosījās gan Ukrainā, gan Krievijā, tiesa, nodarot tur mazāku postu. Taču attieksme pret pašu faktu ir stipri atšķirīga. Maskava izliekas, ka nekas vai gandrīz nekas īpašs nav noticis.

Pērn novembrī golodomora upuru piemiņas dienā Ukrainā karogi bija nolaisti pusmastā, aizlūguma laikā Sofijas katedrālē gandrīz vai plecu pie pleca stāvēja Ukrainas prezidents Viktors Juščenko un toreizējais premjerministrs Viktors Janukovičs. 2008. gads Ukrainā pasludināts par golodomora upuru piemiņas gadu, Kijevā paredzēta šiem, saucot lietas īstajos vārdos, nežēlīgi nobendētajiem cilvēkiem veltīta memoriāla atklāšana. Ukraina aicinājusi starptautisko sabiedrību atzīt, ka pirms 75 gadiem notikušais kvalificējams kā genocīds pret Ukrainas tautu.

Zīmīga bija Krievijas reakcija. Tās Ārlietu ministrija (ĀM) novembrī asi nosodīja Ukrainas aicinājumu atzīt šo traģēdiju par genocīdu. ĀM izplatītajā paziņojumā runāts par “vēstures kropļošanu atbilstoši mūsdienu politiski ideoloģisko nostādņu konjunktūrai” un par to, ka šis temats arvien biežāk “Ukrainā kļūst par politisko spekulāciju lauku”.

Pēdējos gados Kremlim “politisko spekulāciju lauks” ierasti ir gandrīz katrs kritisks vārds par padomju varas melnajiem darbiem. Nav jau tā, ka šāds pagātnes redzējums ir tikai Kremlī. Tas atspoguļojās arī Latvijas Saeimas ceturtdienas balsojumā par jau minēto deklarāciju. Kad vajadzēja spiest pogas, zālē atradās tikai 85 deputāti. Par balsoja 64, bez pozīcijas un opozīcijas izšķirības. Pret, kā tika solīts no tribīnes, balsoja visi seši PCTVL deputāti, tiem padomju vara “darīja labu, ko darīdama”. Savukārt Saskaņas centrs (SC) “mazgāja rokas nevainībā” – neviens no klātesošajiem SC deputātiem balsošanā nepiedalījās. Uz jautājumu, kāpēc tā, iespējama universāla atbilde, ka viņi nevarēja ietekmēt balsošanas iznākumu: par balsu pietika arī bez viņiem, bet pret variants arī ar viņu balsīm paliktu mazākumā.

pēc "Dienas" materiāliem


Gulags.lv par genocīdu Ukrainā


Saeima nosoda golodomoru

March 13, 2008 Posted by | PSRS, Vēsture | Leave a comment

Vienaldzībā aizmirsti

Kad izlasīju “Latvijas Avīzes” 25. janvāra numurā publikāciju “Diplomātiem savu ordeni”, tūlīt atcerējos kādu citu apjomīgu rakstu ar virsrakstu “Nacionālie partizāni? Tikai cilvēki” (“LA” 2007. gada 22. septembrī).

Atgādināšu, ka nacionālajiem partizāniem vienkārši dzīvot liktenis nebija lēmis. Viņi bija kļuvuši par latviešu izcelsmes “kamikadzēm”. Piemēram, japāņu lidotāji, rakstot atvadu vēstules, sevi nosauca nākamajā dienesta pakāpē, kas viņiem pēc nāves likumīgi pienācās. Bet kritušie latviešu partizāni tika nomesti pie pagastnamiem, kā, piemēram, Preiļu centrā, kur šodien stāv neliels piemineklis. Partizāniem dokumenti nedrīkstēja būt, tādēļ slepkavas vairākas dienas slepus vēroja, vai kādu garāmgājēju nevarēs sazīmēt kā paziņu vai ģimenes locekli. Uz tām mājām tika aizvesti NKVD zaldāti, kas piederīgos izsūtīja, bet māju iebiedēšanai reizēm nodedzināja.

Tagadējās atjaunotās Latvijas valdības norobežojas no savas tautas toreiz nestajiem upuriem, jo Eiropa un sevišķi Krievija nesapratīšot. Tamdēļ bijušie nacionālie partizāni rīkojas paši, lai kritušo biedru piemiņu saglabātu. Neklājas ordeņus lūgties tagadējai valdībai un kapitulam, sevišķi vēl tāpēc, ka apbalvoti esot arī daži “bijušie”.

Nacionālajiem partizāniem jādibina savs vienreizējs ordenis pēc Lāčplēša Kara ordeņa parauga un ordenim pieskaņota piemiņas medaļa. Ordenis piešķirams tikai 1941. – 1951. gada partizānu kara dalībniekiem, pirmām kārtām kritušajiem. Piemiņas medaļa piešķirama partizānu piederīgajiem un atbalstītājiem, tajā skaitā visiem bijušajiem izsūtītajiem, jo viņi no okupācijas varas tika vērtēti kā “bandītu sociālā bāze”. Ierosinu ordeni nosaukt par Dzimtenes krustu un tāpat atceres medaļu. Šāds nosaukums būtu saistīts arī ar zināmu reliģisku pieskaņu, kas toreizējai paaudzei nebija mazsvarīgi. Kritušajiem partizāniem piešķirtais ordenis izsniedzams kādam no piederīgajiem vai radiniekiem. Daudziem tuvu cilvēku varbūt vairs nesameklēt, tad par tādiem sastādāms kopējs saraksts ar pievienotu dokumentu par apbalvošanu un nododams Okupācijas muzejā mūžīgā glabāšanā.

Atjaunotajā Latvijā līdzšinējās valdības spēja sarūpēt desmitiem miljonāru un tūkstošiem bagātnieku, bet neviena no tām nav iedomājusies uzskaitīt tautas nestos upurus, lai iemūžinātu viņu piemiņu. Mēs, izdzīvojušie, visi esam viņiem parādā.

Vācieši savu kritušo kapus meklē visās Eiropas zemēs. Mēs līdz šim to neesam varējuši pat savā mazajā Latvijā. Daudzi kritušie partizāni tika aprakti naktīs, speciāli, lai viņus neatrastu piederīgie. Ar šo novilcināto pasākumu tagad jātiek galā pašai partizānu organizācijai. Jāpieprasa pašvaldībām sastādīt anketas par bijušajiem nacionālajiem partizāniem to teritorijās. Arī veci cilvēki vēl atradīsies, kas atceras senos notikumus.

Lai iegūtu līdzekļus, valstī jāizsludina ziedojumu vākšana. No Aizsardzības ministrijas pienāktos summa, kas paliktu pāri, būvējot kādu jaunu kuģi mazāk, jo nav paredzams, ka Dānija vai Zviedrija apdraudēs mūsu jūras piekrasti. Arī kavalērijas veidošanu var bez riska valsts drošībai atlikt uz vēlāku laiku.

Antons Dzenis Preiļu raj. (Latvijas avīze)

March 13, 2008 Posted by | mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, Patriotisms, piemiņa, pretošanās, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: