Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Skats vēstures aizkulisēs

zubkova.jpg


Esam jau pieraduši, ka no lielās kaimiņvalsts izdevniecībām šurp ved pārsvarā, mazākais, nepatiesus Baltijas valstīm naidīgus vēstures un politikas sacerējumus vai arī – tieši un tīši melīgus, tādus, kas latviešu lasītājam spēj izraisīt sašutumu, ja ne vairāk.

Taču notiek arī nedaudz izņēmumu. Pie tādiem var pieskaitīt Jeļenas Zubkovas grāmatu sērijā “Staļina vēsture” ar nosaukumu “Baltija un Kremlis” (2008)Tūdaļ jāpiebilst, ka tai ir starptautiska Redakcijas padome un sponsori arī ārzemju fondos. Autore uzsver, ka pētījums veikts ar ārzemju fondu atbalstu, tāpēc saturs stipri atšķiras no Krievijas saņemtās literatūras ar citādu, objektīvāku skatījumu un ievirzi. “Baltija un Kremlis” ir atbilstošs nosaukums, jo J. Zubkova apraksta, kā Kremlis pieņēmis mums liktenīgos lēmumus, apraksta padomju komunistiskā režīma elites darbošanos, iekšējo cīņu un konfliktus, sadarbību ar Maskavas eliti. Aprakstīts, cik viltīgi Kremlis organizējis Baltijas valstu okupāciju, izvēlējies pārvaldītājus uz vietām, kā pārņēmis varu un licis smagi vilties pat vietējiem komunistiem, pat pagrīdes cīnītājiem, kas nav šķituši ne pietiekami partijiski bezierunu izpildītāji.J. Zubkova uzsver, cik viltīgi tika izmantota Latvijas inteliģence varas sagrābšanas nomaskošanai. Izrādās, ka Igaunijas vietējiem komunistiem maz uzticējās, ievedot sovjetizētājus no t. s. vecajām padomju republikām. Interesanti, ka pat prof. A. Kirhenšteins Kremļa uzraugam šķitis nepartijiski domājošs, neuzticams un “nesaprotošs”. Autore piezīmē, ka V. Munters sarunās ar Kremļa varenajiem nemaz nav bijis tik piekāpīgs. J. Zubkova reālistiski analizējusi staļinismu un Baltijas valstu sovjetizāciju no 1940. līdz 1953. gadam, tas ir, līdz Staļina nāvei, līdz kurai notikusi visvarmācīgākā, represīvākā Baltijas sovjetizācija, cīņa ar bruņoto pretošanos vēl Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Autori nav iespaidojis “politkorektums”, un tāpēc viņa citastarp norāda, ka līdzās Molotova–Ribentropa paktam jāatgādina arī Staļina–Rūzvelta darījumi. 1943. gada decembrī Teherānā notika Staļina, Rūzvelta un Čerčila apspriede. Tur sarunājās Rūzvelts un Staļins.

“Rūzvelts. Savienotajās Valstīs var tikt pacelts jautājums par Baltijas republiku iekļaušanu Padomju Savienībā, un es uzskatu, ka pasaules sabiedriskā doma uzskatīs par vēlamu, lai kaut kad nākotnē kaut kādā veidā tiktu izteikts šo republiku tautu uzskats par šo jautājumu (t. i., “iekļaušanu” PSRS. – Red.). Tāpēc es ceru, maršals Staļins ievēros šo vēlējumu. Man personīgi nav nekādu šaubu par to, ka šo valstu tautas nobalsos par pievienošanos Padomju Savienībai tikpat vienprātīgi, kā tās darīja 1940. gadā.
Staļins. Lietuvai, Igaunijai un Latvijai nebija autonomijas līdz revolūcijai Krievijā. Tolaik cars bija Savienoto Valstu un Anglijas sabiedrotais, un neviens neizvirzīja jautājumu par šo valstu izvešanu no Krievijas sastāva. Kāpēc šo jautājumu cilā patlaban?
Rūzvelts. Lieta tāda, ka sabiedriskā doma nezina vēsturi. Es vēlētos parunāt ar maršalu Staļinu par iekšējo stāvokli Savienotajās Valstīs. Nākamajā gadā… notiks vēlēšanas… Amerikā apmetušies seši septiņi miljoni poļu tautības pilsoņu, un tāpēc es, praktisks cilvēks būdams, nevēlētos zaudēt šīs balsis.
Savienotajās Valstīs mīt arī zināms skaits lietuviešu, latviešu un igauņu. Es zinu, ka Lietuva, Latvija un Igaunija pagātnē, un pavisam nesen kļuva par Padomju Savienības daļu, un, kad krievu armijas atkal ieies šajās republikās, es par tām nekarošu ar Padomju Savienību. Bet sabiedriskā doma var pieprasīt tur rīkot plebiscītu (tautas nobalsošanu. – Red.).
Staļins. Kas attiecas uz Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tautu gribas izteikšanu, tad mums būs ne mazums gadījumu šo republiku tautām dot iespēju izteikt savu gribu.
Rūzvelts. Man tas noderētu.
Staļins. Saprotams, tas nenozīmē, ka plebiscītam šajās republikās jānotiek kaut kādas starptautiskas kontroles formā.
Rūzvelts. Saprotams, nē. Būtu derīgi piemērotā momentā paziņot par to, ka savā laikā šajās republikās notiks vēlēšanas.
Staļins. Saprotams, ka to varēs izdarīt.”

J. Zubkovas grāmata noteikti ir labs palīgmateriāls tiem, kas vēsturi negrasās aizmirst. Grāmatai visas Krievijas mērogā tikai 2000 eksemplāru metiens.

no Latvijas Avīzes


Эта книга о том, как Латвия, Литва и Эстония стали “Советской Прибалтикой” – о механизмах принятия решений по советизации балтийских республик и о людях, которые стояли за этими решениями. Когда у Сталина возник замысел проекта советизации Прибалтики? Как менялись методы инкорпорации Прибалтики в советскую систему? Как складывались отношения между Кремлем, представителями балтийских элит и населением? Ответы на эти и многие другие вопросы дают новые документы из федеральных архивов России, на которых основано это исследование. Tālāk…

March 14, 2008 Posted by | Okupācija, PSRS, Staļins, Vēsture | Leave a comment

Par okupācijas noliegšanu nesodīs

Saeima kārtējo reizi noraidīja apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (“TB”/LNNK) ierosinājumu noteikt Krimināllikumā atbildību par publisku okupācijas fakta noliegšanu vai aicinājumu noliegt okupācijas faktu. Lasīt…

March 14, 2008 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Saeima tomēr atzīst genocīdu pret Ukrainu

Saeima tomēr pieņēma deklarāciju par 1932. un 1933.gadā PSRS veiktajām represijām pret Ukrainas tautu un pēc asām debatēm nolēma atbalstīt priekšlikumu daudz asākiem vārdiem saukt staļiniskā režīma noziegumus Ukrainā, nodēvējot tos par apzinātu genocīdu.

Deputāti Saeimas balsojumu sagaidīja ar aplausiem.

Ārlietu ministrijas un Saeimas Ārlietu komisijas pārstāvji iepriekš bija sagatavojuši deklarācijas projektu, kurā maigākiem vārdiem raksturoja notikumus un pauda Latvijas nostāju, taču deputāti atbalstīja Gravas rosinātos grozījumus, kas PSRS noziegumus Ukrainā sauc par genocīdu.

Saeimas Ārlietu komisijas deputāts Andris Bērziņš (LPP/LC) ceturtdien atzina, ka komisija “pieturējusies pie diplomātiskas teksta formas, taču deputāti var atļauties daudz vairāk nekā ierēdņi Ārlietu ministrijā.”

Saeimas sēdē ceturtdien vairāki deputāti – Grava, Pēteris Tabūns (TB/LNNK),kā arī Sandra Kalniete uzsvēra, ka Latvijai ir jānosauc PSRS noziegumi Ukrainā par genocīdu, kas atbilstot notikušajam. Arī Tautas partijas deputāts Dzintars Ābiķis aicināja deputātus, “neskatoties uz ārlietu speciālistu vēlmi nesaukt lietas īstajos vārdos, nomainīt deklarācijā vārdu “terors ” ar vārdu “genocīds””. “Tas, kas bija 1932.gadā un 1933.gadā Ukrainā, bija Genocīds pret ukraiņu tautu,” sacīja Ābiķis.

Līdz ar deputātu atbalstu opozīcijas priekšlikumam Saeimas deklarācijā Latvija “atzīst golodomoru par staļiniskā režīma apzināti īstenotu genocīdu pret Ukrainas tautu”. Deklarācijā “Par 1932. un 1933.gadā PSRS veiktajām represijām pret Ukrainas tautu” Latvijas Saeima atsaucas uz Ukrainas aicinājumu starptautiskajai sabiedrībai publiski nosodīt 1932. un 1933.gadā staļiniskā režīma izraisīto badu (golodomoru) Ukrainā, kas tika izraisīts, konfiscējot iedzīvotājiem labību, kā dēļ bojā gāja piektā daļa Ukrainā dzīvojošo.

Deklarācijā norādīts, ka “golodomors” bija vērsts pret Ukrainas tautu, jo tika aizliegta iedzīvotāju izbraukšana no bada skartajiem apgabaliem, bet uz bada iztukšotajiem ciemiem un pilsētām organizēti un masveidā tika pārvietoti iedzīvotāji no citām PSRS teritorijām, kā arī līdztekus tika nīdēta ukraiņu valoda, kultūra un reliģija.

Saeima arī izsaka līdzjūtību Ukrainas tautai saistībā ar 1932. un 1933.gada “golodomora” izraisītajiem traģiskajiem notikumiem un godina bojāgājušo piemiņu, un aicina neaizmirst viņu ciešanas un pārdzīvojumus saistībā ar gadsimtiem ilgo tradīciju, garīgās kultūras un etniskā savdabīguma graušanu.

Līdz ar deklarācijas parakstīšanu Latvija pievienojas tām 15 pasaules valstīm, kas to jau ir izdarījušas. Tiesa, Latvijas kaimiņvalstis – Lietuva un Igaunija to izdarījušas jau 90.gadu sākumā.

www.delfi.lv


Pēc vispieticīgākajām aplēsēm par golodomora upuriem kļuva 3,5 miljoni Ukrainas iedzīvotāju, ir ziņas arī par 7-10 miljoniem upuru. Pat ja 3,5 miljoni – tas ir ļoti daudz, vairāk nekā tolaik bija iedzīvotāju Latvijā un Igaunijā kopā ņemtās.Jāpiebilst, ka šajos baisajos gados bads bija arī citās PSRS “maizes klētīs” – Krasnodarā, Stavropolē, Volgas vidusteces reģionā un Kazahstānā, kas tobrīd vēl ietilpa Krievijas Federācijā. Taču tur bada upuru bija krietni mazāk – “tikai” vairāki simti tūkstošu.

Bada cēlonis bija vienkāršs: padomju varai vajadzēja naudu, lai atmaksātu kredītus, kas industrializācijas vajadzībām tika paņemti Vācijā. Savukārt pie naudas varēja tikt, pārdodot labību. Klētis totāli iztīrīja, īpaši nedomājot, kas notiks ar cilvēkiem, kuri paliks bez maizes. Aplaupītajiem teica, ka labība vajadzīga palīdzības sniegšanai bada cietējiem citos PSRS reģionos.

Ukrainu tas skāra īpaši smagi arī tāpēc, ka zemnieki nebija ar labu piedabūjami stāties kolhozos. Diktators Staļins vēstulē kādam savam līdzdalībniekam sūkstījās, ka Ukrainā čumot un mudžot nacionālisti un poļu spiegi, un ka PSRS varot pazaudēt Ukrainu. Ka kolhozu uzspiešana bija separātisku noskaņu izplatīšanās dzinulis, Staļins, protams, nepieminēja. Starp Ukrainu un Krieviju parādījās pavisam īsta apsargāta robeža. Uz pārkāpējiem šāva. Norobežotajos rajonos cilvēki vienkārši izmira. Negribējāt kolhozus – dabūjāt pienācīgu proletariāta diktatūras atbildi. Nav zināms, cik plaši izplatīts, taču bija fiksēts kanibālisms. Tas atspoguļojās arī literatūrā. Ukraiņu dzejnieks Pāvels Tičina uzrakstījis satriecošu dzejoli par sievieti, kas zaudē prātu, jo nākas nogalināt vienu pašas bērnu, lai paēdinātu pārējos.

Padomju Savienībā šis padomju varas noziegums, dabiski, piederēja pie stingri tabuētajiem. Pēc PSRS sabrukuma palēnām sāka iezīmēties šī baisā nozieguma aprises un mērogs.

Speciāli inspirētais, ar neražu vai kādu dabas katastrofu nesaistītais bads plosījās gan Ukrainā, gan Krievijā, tiesa, nodarot tur mazāku postu. Taču attieksme pret pašu faktu ir stipri atšķirīga. Maskava izliekas, ka nekas vai gandrīz nekas īpašs nav noticis.

Pērn novembrī golodomora upuru piemiņas dienā Ukrainā karogi bija nolaisti pusmastā, aizlūguma laikā Sofijas katedrālē gandrīz vai plecu pie pleca stāvēja Ukrainas prezidents Viktors Juščenko un toreizējais premjerministrs Viktors Janukovičs. 2008. gads Ukrainā pasludināts par golodomora upuru piemiņas gadu, Kijevā paredzēta šiem, saucot lietas īstajos vārdos, nežēlīgi nobendētajiem cilvēkiem veltīta memoriāla atklāšana. Ukraina aicinājusi starptautisko sabiedrību atzīt, ka pirms 75 gadiem notikušais kvalificējams kā genocīds pret Ukrainas tautu.

Zīmīga bija Krievijas reakcija. Tās Ārlietu ministrija (ĀM) novembrī asi nosodīja Ukrainas aicinājumu atzīt šo traģēdiju par genocīdu. ĀM izplatītajā paziņojumā runāts par “vēstures kropļošanu atbilstoši mūsdienu politiski ideoloģisko nostādņu konjunktūrai” un par to, ka šis temats arvien biežāk “Ukrainā kļūst par politisko spekulāciju lauku”.

Pēdējos gados Kremlim “politisko spekulāciju lauks” ierasti ir gandrīz katrs kritisks vārds par padomju varas melnajiem darbiem. Nav jau tā, ka šāds pagātnes redzējums ir tikai Kremlī. Tas atspoguļojās arī Latvijas Saeimas ceturtdienas balsojumā par jau minēto deklarāciju. Kad vajadzēja spiest pogas, zālē atradās tikai 85 deputāti. Par balsoja 64, bez pozīcijas un opozīcijas izšķirības. Pret, kā tika solīts no tribīnes, balsoja visi seši PCTVL deputāti, tiem padomju vara “darīja labu, ko darīdama”. Savukārt Saskaņas centrs (SC) “mazgāja rokas nevainībā” – neviens no klātesošajiem SC deputātiem balsošanā nepiedalījās. Uz jautājumu, kāpēc tā, iespējama universāla atbilde, ka viņi nevarēja ietekmēt balsošanas iznākumu: par balsu pietika arī bez viņiem, bet pret variants arī ar viņu balsīm paliktu mazākumā.

pēc "Dienas" materiāliem


Gulags.lv par genocīdu Ukrainā


Saeima nosoda golodomoru

March 13, 2008 Posted by | PSRS, Vēsture | Leave a comment

Vienaldzībā aizmirsti

Kad izlasīju “Latvijas Avīzes” 25. janvāra numurā publikāciju “Diplomātiem savu ordeni”, tūlīt atcerējos kādu citu apjomīgu rakstu ar virsrakstu “Nacionālie partizāni? Tikai cilvēki” (“LA” 2007. gada 22. septembrī).

Atgādināšu, ka nacionālajiem partizāniem vienkārši dzīvot liktenis nebija lēmis. Viņi bija kļuvuši par latviešu izcelsmes “kamikadzēm”. Piemēram, japāņu lidotāji, rakstot atvadu vēstules, sevi nosauca nākamajā dienesta pakāpē, kas viņiem pēc nāves likumīgi pienācās. Bet kritušie latviešu partizāni tika nomesti pie pagastnamiem, kā, piemēram, Preiļu centrā, kur šodien stāv neliels piemineklis. Partizāniem dokumenti nedrīkstēja būt, tādēļ slepkavas vairākas dienas slepus vēroja, vai kādu garāmgājēju nevarēs sazīmēt kā paziņu vai ģimenes locekli. Uz tām mājām tika aizvesti NKVD zaldāti, kas piederīgos izsūtīja, bet māju iebiedēšanai reizēm nodedzināja.

Tagadējās atjaunotās Latvijas valdības norobežojas no savas tautas toreiz nestajiem upuriem, jo Eiropa un sevišķi Krievija nesapratīšot. Tamdēļ bijušie nacionālie partizāni rīkojas paši, lai kritušo biedru piemiņu saglabātu. Neklājas ordeņus lūgties tagadējai valdībai un kapitulam, sevišķi vēl tāpēc, ka apbalvoti esot arī daži “bijušie”.

Nacionālajiem partizāniem jādibina savs vienreizējs ordenis pēc Lāčplēša Kara ordeņa parauga un ordenim pieskaņota piemiņas medaļa. Ordenis piešķirams tikai 1941. – 1951. gada partizānu kara dalībniekiem, pirmām kārtām kritušajiem. Piemiņas medaļa piešķirama partizānu piederīgajiem un atbalstītājiem, tajā skaitā visiem bijušajiem izsūtītajiem, jo viņi no okupācijas varas tika vērtēti kā “bandītu sociālā bāze”. Ierosinu ordeni nosaukt par Dzimtenes krustu un tāpat atceres medaļu. Šāds nosaukums būtu saistīts arī ar zināmu reliģisku pieskaņu, kas toreizējai paaudzei nebija mazsvarīgi. Kritušajiem partizāniem piešķirtais ordenis izsniedzams kādam no piederīgajiem vai radiniekiem. Daudziem tuvu cilvēku varbūt vairs nesameklēt, tad par tādiem sastādāms kopējs saraksts ar pievienotu dokumentu par apbalvošanu un nododams Okupācijas muzejā mūžīgā glabāšanā.

Atjaunotajā Latvijā līdzšinējās valdības spēja sarūpēt desmitiem miljonāru un tūkstošiem bagātnieku, bet neviena no tām nav iedomājusies uzskaitīt tautas nestos upurus, lai iemūžinātu viņu piemiņu. Mēs, izdzīvojušie, visi esam viņiem parādā.

Vācieši savu kritušo kapus meklē visās Eiropas zemēs. Mēs līdz šim to neesam varējuši pat savā mazajā Latvijā. Daudzi kritušie partizāni tika aprakti naktīs, speciāli, lai viņus neatrastu piederīgie. Ar šo novilcināto pasākumu tagad jātiek galā pašai partizānu organizācijai. Jāpieprasa pašvaldībām sastādīt anketas par bijušajiem nacionālajiem partizāniem to teritorijās. Arī veci cilvēki vēl atradīsies, kas atceras senos notikumus.

Lai iegūtu līdzekļus, valstī jāizsludina ziedojumu vākšana. No Aizsardzības ministrijas pienāktos summa, kas paliktu pāri, būvējot kādu jaunu kuģi mazāk, jo nav paredzams, ka Dānija vai Zviedrija apdraudēs mūsu jūras piekrasti. Arī kavalērijas veidošanu var bez riska valsts drošībai atlikt uz vēlāku laiku.

Antons Dzenis Preiļu raj. (Latvijas avīze)

March 13, 2008 Posted by | mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, Patriotisms, piemiņa, pretošanās, Vēsture | Leave a comment

Piemet, piemet pagalīti…

… 16. marts ir tikai notikuma izskaņa, kad var redzēt, cik čakli strādājuši kūdītāji, kuriem rūp leģionāru piemiņas dienai piešķirt skandāla pieskaņu. Šogad to labi varēja manīt krievvalodīgajā presē, kur jau no gada sākuma publikācijās par 16. martu bija jaušams satraukums – kā tad tā, leģionāri un viņu atbalstītāji gatavojas iet gājienā un neviens viņiem nepretosies?  Lasīt….


Birks plāno nolikt ziedus
Rīgas mērs Jānis Birks ir pārliecināts, ka domei kopā ar policiju izdosies nodrošināt kārtību 16. marta pasākumu laikā. Tāpat mērs otrdien intervijā Latvijas radio atzina, ka arī pats nolikšot ziedus pie Brīvības pieminekļa šajā dienā. “Šī diena ir nozīmīga manai ģimenei. Mēs vienmēr esam pieminējuši tos latviešus un pārdomājuši. Un noliekuši galvas, un nolikuši ziedus viņu piemiņai,” sacīja mērs.

March 12, 2008 Posted by | Leģions, piemiņa, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Krievija golodomoru neuzskata par genocīdu

Krievijas pastāvīgais pārstāvis ANO nodaļā Ženēvā Valērijs Loščiņins aicinājis atteikties no pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu masveida bada, ko dēvē par “golodomoru”, kvalificēšanas par genocīdu, ziņo Interneta portāls liga.net.

Uzstājoties septītajā ANO Padomes cilvēktiesību sesijā, Loščiņins uzsvēris, ka “vēsturiskā patiesība” ir tāda, ka “par to gadu traģisko notikumu upuriem kļuva vairāku bijušās Padomju Savienības tautu pārstāvji – krievi, ukraiņi, kazahi, tatāri, baškīri”.

Tādējādi trīsdesmito gadu bads nevar tikt atzīts par genocīdu, kā to nosaka 1948. gada Konvencija par genocīdu. Šajā sakarā Loščiņins ieteica “nenodarboties ar politiskām spekulācijām, kas saistītas ar kopīgu, reizēm traģisku, vēsturisko pagātni, un neizmantot nepamatotu starptautisko tiesību normu traktējumu”.

Ukrainas prezidents Viktors Juščenko 2008. gadu Ukrainā pasludinājis par golodomora upuru piemiņas gadu, solot ieviest likumprojektu par kriminālo atbildību par golodomora kā genocīda neatzīšanu. Šī gada 4. februārī viņš jau sodījis deviņus rajonu administrāciju vadītājus par neapmierinošu darbību Ukrainas bada upuru piemiņas godināšanā.

2006. gadā Ukrainas parlaments golodomoru atzina par genocīdu pret ukraiņu tautu.
http://www.delfi.lv/news/world/other/article.php?id=20479462


Saeimā domstarpības par vārda “genocīds” lietošanu, raksturojot PSRS represijas Ukrainā


Gulags.lv par genocīdu Ukrainā

March 11, 2008 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Segliņš nevēlas, lai 16.martā policija pielietotu spēku

Kā Segliņš teica intervijā Latvijas Radio, policijai ir pietiekami daudz spēka un metožu lai 16.martā, kad tiek pieminēti Latvijas leģionāri, nepieļautu nekārtības. “Policijas rīcībā ir ūdensmetēji, steki, asaru gāze, taču vai mēs vēlamies, lai pie Brīvības pieminekļa mums nāktos tos lietot?” retoriski vaicāja ministrs, vairākkārt uzsverot, ka viņš nevēlas, lai policijai nāktos pielietot spēku pret iedzīvotājiem.

Ministrs ir gandarīts par Rīgas domes atbildīgas komisijas lēmumu atļaut tikai vienai no organizācijām rīkot pasākumu pie Brīvības pieminekļa. Viņš paredzēja, ka organizācijas, kurām pasākumu rīkošana tika liegta, šo lēmumu pārsūdzēs tiesā. Segliņš pauda cerību, ka arī tiesa pieņems atbildīgu lēmumu.

Ministrs uzsvēra, ka daļa informācijas attiecībā par 16.marta pasākumiem ir klasificēta un viņš to nevar izpaust, taču policijas rīcībā ir informācija, ka, atļaujot visām organizācijām rīkot plānotos pasākumus pie Brīvības pieminekļa, iespējamas sadursmes starp pretēju uzskatu paudējiem.

Kā ziņots, Rīgas domes Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisija nolēma neatļaut rīkot četrus no pieciem pasākumiem, kurus bija plānots rīkot 16.martā pie Brīvības pieminekļa, žurnālistus informēja Rīgas pilsētas izpilddirektors Andris Grīnbergs.

No LETA

March 10, 2008 Posted by | Leģions, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

Satversmes tiesa par robežlīgumu un Abreni

Satversmes tiesas (ST) tiesnese Kristīne Krūma, kura kopā ar pārējiem sešiem konstitucionālās tiesas tiesnešiem pērnā gada nogalē pieņēma spriedumu par 2007.gada martā parakstītā Latvijas un Krievijas robežlīguma atbilstību valsts pamatlikumam, nepiekrīt virknei spriedumā minēto argumentu un secinājumu.
Tiesneses Kristīnes Krūmas atsevišķās domas


Lietas izskatīšana Satversmes tiesā:
Preses relīze par lietas ierosināšanuLēmums par lietas ierosināšanuLēmums par pieteikuma iesniedzēja lūgumu lietāPreses relīze par lietas izskatīšanas datumu un kārtībuRīcības sēdes lēmumsSpriedums    Relīze par spriedumu


Raksts TVnet ziņās

March 9, 2008 Posted by | Okupācija, PSRS, Vēsture | Leave a comment

Izstāde “Sibīrijas zīmējumi”

Pieminot mūsu tautas traģēdiju – 1949.gada 25.marta depotāciju, Liepājas muzeja nodaļā “Liepāja okupāciju režīmos” (K.Ukstiņa 7/9) skatāma gleznotājas Tatjanas Goldmanes Jaunzemes(1916.-1992.) darbu izstāde “Sibīrijas zīmējumi”, portālam “Delfi” pavēstīja muzeja pārstāvji.

Izstādē skatāmi 19 zīmējumi – asprātīgs izsūtīto darba un ikdienas sadzīves attēlojums, kā ūdens vešana ziemā ar vēršiem, vakarēšana jeb ‘večerinka’, Lieldienu svinēšana.

Darbi tapuši laikā no 1951. līdz 1953.gadam. “Talantīgās mākslinieces darbi ir ļoti vērtīgi. Tos var nosaukt arī par smiekliem caur asarām. Tie ir sava laika liecības”, saka mākslinieks Zigmunds Vilnis.

Māksliniece dzimusi 1916.gadā Cīravas “Ķēniņos”. Mācījusies skolā Liepājā, vēlāk uzsākusi studijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā, taču pasniedzēju rosināta pārgājusi pie gleznotājiem. Viņas mīļākie pasniedzēji bija Konrāds Ubāns, Kārlis Miesnieks un Valdemārs Tone.

Karš neļāva pabeigt studijas – nepabeigts palika pēdējais kurss un diplomdarbs. Tatjana atgriezās Cīravā un slimā tēva vietā vadīja “Ķēniņu” saimniecību līdz 1949.gada 25.marta deportācijai. Uz Omskas apgabalu Tatjanu aizveda vienu, jo pēc viņas lūguma slimo pusparalizēto tēvu čekisti no saraksta izsvītroja. Vēl pirms nāves tēvs aizsūtīja meitai uz Sibīriju krāsu zīmuļus un zīmēšanas bloknotu. Šajā bloknotā saglabājušies zīmējumi skatāmi izstādē.

Izstādē bez zīmējumiem eksponētas ar vairākas eļlas gleznas – pašportrets, portrets, kas Sibīrijā gleznots uz atsūtītās paciņas finiera vāka, mākslinieces bērnu portreti.

Izstāde būs skatāma līdz 30.martam.

http://notikumi.delfi.lv/news/art/article.php?id=20455943          www.DELFI.lv

March 9, 2008 Posted by | deportācijas, Okupācija, PSRS, Vēsture | Leave a comment

Atļauja tikai «Daugavas vanagiem»

Vienīgā organizācija, kas 16. martā drīkstēs rīkot publisku pasākumu Rīgas centrā, ir biedrība “Daugavas vanagi Latvijā” – tā vakar nolēma Rīgas domes (RD) Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisija. Lasīt…

March 8, 2008 Posted by | Leģions, Patriotisms, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: