Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievija sēro par rakstnieka Aleksandra Solžeņicina nāvi

Aleksandru Solžeņicinu dažkārt salīdzināja ar Ļevu Tolstoju. Viņu liktenī patiešām var saskatīt diezgan daudz līdzību, jo abi jau dzīves laikā tika pasludināti par literatūras klasiķiem ne tikai Krievijas, bet arī visas pasaules mērogā. Mūža nogalē abi kļuva par vientuļniekiem, nereti mēdza šokēt sabiedrību ar saviem izteikumiem. Viņus uzskatīja par reakcionāriem, kas nav spējīgi izprast, kā mainījusies pasaule, kamēr viņi mēģināja uz papīra izklāstīt savas domas par “Krievijas sakārtošanu”. Taču tādēļ vien viņu slava nav kļuvusi mazāka. A.Solžeņicins zināmā mērā pat pārspēja Ļ.Tolstoju, jo tieši viņš uzrakstīja grāmatu, kas iedragāja komunistiskā režīma pamatus.

Vārda spēks

“Padomju Savienība sākās ar grāmatu, ko sarakstīja Kārlis Markss, un beidzās, pateicoties Solžeņicina grāmatai Gulaga arhipelāgs,” uzskata rakstnieks Grigorijs Čhartišvili, kurš vairāk pazīstams kā Boriss Akuņins. Tā nav tikai tēlaina metafora. A.Solžeņicins patiešām atklāja pasaulei patiesību par dzīvi Padomju Savienībā, atmaskoja komunistiskā režīma patieso dabu. Taču vēl svarīgāk bija tas, ka viņš atvēra acis PSRS pilsoņiem, kuri līdz tam kautrīgi novērsās, aizbildinoties ar nezināšanu. Skaidrs, ka pēc Gulaga arhipelāga vairs nevarēja nezināt. A.Solžeņicinu lamāja spalvasbrāļi, viņam bija veltīti īpaši PSRS kompartijas Politbiroja lēmumi, viņu izdzina no dzimtenes un atņēma pilsonību. A.Solžeņicina grāmatas tika aizliegtas, bet aizliegtais auglis vienmēr ir saldāks, tāpēc šīs grāmatas sāka lasīt pat tie, kam līdz tam nekad nebūtu ienācis prātā paņemt tās rokās.

Krievijas dižgars

Aleksandrs Solžeņicins dzimis 1918.gada 11.decembrī Kislovodskā. Otrā pasaules kara laikā komandēja artilērijas vienību, ieguva kapteiņa pakāpi. 1945.gadā tika arestēts par “pretpadomju propagandu”. Viņam piesprieda astoņu gadu ieslodzījumu “pāraudzināšanas nometnē”.

1962.gadā žurnāls Novij mir publicēja A.Solžeņicina stāstu Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē, kas viņu padarīja slavenu. Drīz vien viņš krita varas iestāžu nežēlastībā, tika izslēgts no Rakstnieku savienības, viņa darbu publicēšana tika aizliegta. 1970.gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā, bet viņš nevarēja ierasties uz tās saņemšanu. Pēc tam, kad Rietumos tika publicēts viņa darbs Gulaga arhipelāgs, A.Solžeņicins tika izraidīts no PSRS. Viņš pārcēlās uz dzīvi ASV. Dzimtenē viņš atgriezās tikai pēc PSRS sabrukuma.

1918.gadā dzimušais A.Solžeņicins pārcieta XX gadsimta lielākās šausmas: Otro pasaules karu, ieslodzījumu Gulaga nometnēs, smagu slimību, izraidīšanu no dzimtenes un dzīvi trimdā. Kara laikā viņš bija padomju armijas virsnieks, viens no tiem, ar kuru rokām un asinīm tika sakauta nacistiskā Vācija. Pateicības vietā viņš no Staļina režīma saņēma arestu par “pretvalstisku propagandu”, izsūtījumu un ieslodzījumu darba nometnē. Jābūt ļoti stipram cilvēkam, lai pārciestu šādu netaisnību bez ieslīgšanas aklā naidā. A.Solžeņicinam tas izdevās. Viņš vienmēr spēja nošķirt valsti no tās vadoņiem. Vēlāk trimdā Rietumos viņš ieguva visu, par ko vien var sapņot (slavu, bagātību, brīvību), taču sapņoja tikai un vienīgi par atgriešanos dzimtenē.

Lasīt visu rakstu

August 5, 2008 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nacisms un staļiniskais komunisms – līdzvērtīgi

Tallinā notikusi Eiropas Kara veterānu konfederācijas (CEAC) konference, kurā ticis atbalstīts Igaunijas Frontinieku apvienības paziņojums, kas atzīst par līdzvērtīgiem nacismu un staļinisko komunismu.

CEAC apvieno Otrā pasaules kara veterānus neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi karojuši. Igaunijas Frontinieku apvienībā apvienoti igauņi, kas cīnījušies abās frontes pusēs. Tās priekšsēdētājs Ilmars Hāviste apliecinājis, ka apvienības paziņojums konferencē ticis atbalstīts vienbalsīgi un kara veterāni to nosūtīs Eiropas Parlamentam.

Igaunijas Frontinieku apvienības paziņojumā teikts, ka staļiniskais komunisms un nacisms bijuši noziedzīgi režīmi, kuru dēļ vairākas neatkarīgas valstis pazuda no pēckara kartes un daudzi cilvēki gāja bojā vai tika pazemoti. CEAC konferencē un ar to saistītos pasākumos piedalījās 36 delegāti no Britānijas, Beļģijas, Spānijas, Francijas un citām Eiropas valstīm. Otrā pasaules kara veterāniem veltītā piemiņas ceremonijā Tallinas Jura nakts parkā CEAC goda medaļa tikusi pasniegta Igaunijas aizsardzības ministram Jākam Āvikso. Viņš uzsvēris, ka fašismam un totalitārajam komunismam ir viena seja. “Igaunija un tās vīri cīnījās abās frontes pusēs nevis par komunismu vai fašismu, bet pret abiem šiem režīmiem.”

BNS

August 5, 2008 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Skolas sporta laukuma noslēpums

Daudzus gadus Pārdaugavas pamatskolas sporta laukums kalpoja skolēniem, taču pienāca diena, kad atklājās laukuma noslēpums. Zem šī laukuma zemes klēpī ir guldīti aptuveni 600 karagūstekņu, starp kuriem ir arī 13 latvieši. Lasīt…

August 5, 2008 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Atrasti karagūstekņu kapi

Ziepniekkalnā, Kartupeļu ielā, zem Rīgas Pārdaugavas pamatsskolas sporta stadiona atrastas aptuveni 600 karavīru mirstīgās atliekas, aģentūru LETA informēja meklēšanas savienības “Leģenda” vadītājs Tālis Ešmits.

Viņš pastāstīja, ka savienības biedri kopā ar Brāļu kapu komiteju jau trešo dienu ekshumē šo karavīru mirstīgās atliekas. Šie aptuveni 600 karavīri gājuši bojā laikā no 1944.gada līdz 1949.gadam. Viņi bija karojuši vācu pusē un nonākuši krievu gūstā. Visi karavīri miruši trijos speciālajos karagūstekņu hospitāļos.

Starp mirušajiem ir dažādu tautību karavīri – latvieši, vācieši, poļi, austrieši, slovāki, beļģi, franči, pat viens tatārs.

Ešmits pastāstīja, ka ilgu laiku Brāļu kapu komiteja meklēja šo apbedījumu konkrēto atrašanās vietu, līdz atrasts skolas stadions. Ilgs laiks pagājis, līdz “Leģenda” izgājusi visu birokrātijas ceļu, lai “iedurtu lāpstu Rīgas zemē”. Nevienā citā Latvijas pilsētā tik lieli apgrūtinājumi, lai sāktu karavīru mirstīgo atlieku izrakšanu, neesot bijuši.
LETA   http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=555647

August 5, 2008 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Atvadu vārdi Aleksandram Solžeņicinam

Vakar aizsaulē aizgāja ievērojamākais Krievijas XX gadsimta otrās puses domātājs un rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins.

Latviešu lasītājiem ir bijusi iespēja latviešu valodā iepazīties gan ar Gulaga arhipelāgu, gan ar daudziem stāstiem, tostarp Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē, gan ar pagājušā gada nogalē iznākušo, izdevniecības Domas spēks sagatavoto grāmatas Divsimt gadu kopā otro daļu.

Es piederu paaudzei, kura Aleksandru Solžeņicinu iepazina, lasot samizdata izdevumus vai propagandas paskvilas, piemēram, Solžeņicina darbu kritiku krājumā CIP pret PSRS. Tolaik aizliegtās grāmatas, kuru publicēšanu neatļāva padomju cenzūra, tika pavairotas, pārrakstot tās ar rakstāmmašīnu. Mašīnraksta kopijas slepus tika nodotas no rokas rokā tikai uzticamiem cilvēkiem. Viens no maniem skolotājiem tieši tā iepazina Solžeņicinu. Mašīnraksta kopija pie viņa nonāca vakarā, lai to no rīta atdotu citam. Pa nakti grāmata tika izlasīta, tad tās saturs atstāstīts citiem. Gulaga arhipelāga mašīnraksta kopijas cirkulēja samizdatā no 1970. gada. Ar laiku romāna saturs sāka atgādināt spēli bojātais telefons. Parasti samizdatu pārrakstīja uz papirosu papīra ar koppapīru un tā, lai, vienreiz pārrakstot, tiktu iegūtas 5–6 kopijas. Pirmās kopijas bija labi salasāmas, bet pēdējās jau bija jāburto un to saturs jāzīlē. Ja kādā romāna kopijā vienas vai vairāku lappušu trūka, tās tālāk pārrakstītajā variantā pazuda. Savukārt, ja tika pārrakstītas nesalasāmas mašīnraksta kopijas, tad daļa vārdu tika uzminēta pēc konteksta, bet īpašvārdi bieži vien tika ļoti drosmīgi improvizēti. Turklāt arī mašīnrakstītāji mēdza kļūdīties, pārrakstījās utt. Ar laiku samizdatā jau cirkulēja stipri folklorizēta Gulaga arhipelāga versija. Sākoties perestroikai, izdevējdarbības pionieri nebrauca uz Vermontu (ASV) pie trimdā dzīvojošā rakstnieka, bet, atraduši kādu no samizdata versijām, to pārpublicēja, nerēķinoties ar to, cik tā atšķiras no autora oriģināla.

Ja neskaita samizdata fragmentus (samizdatā ar Gulaga arhipelāga brendu dažkārt tika izplatītas arī citu zeku atmiņas un pat Varlama Šalamova stāsti), Gulaga arhipelāgu es ļoti uzmanīgi izlasīju divas reizes. Pirmo reizi aptuveni 1989. gadā. Tolaik Arhipelāgs tika iespiests latviski. Tas tika izplatīts burtnīcās, un, sācis Gulaga arhipelāgu lasīt, neatradu burtnīcas ar turpinājumiem. Lai pabeigtu lasīt, nopirku kaut kāda Maskavas kooperatīva izdotu brošētu izdevumu un izlasīju no vāka līdz vākam. Tā bija atklāsme. Tā bija skarbākā padomju iekārtas un sistēmas kritika, kāda tobrīd bija pieejama. Šajā ziņā Aleksandrs Solžeņicins ir ietekmējis gan Rietumu, gan PSRS telpas politiskos procesus, demontējot padomju sistēmu.

Vēlreiz Arhipelāgu izlasīju deviņdesmito gadu beigās, kad vairākas nedēļas slimojot bija jābūt gultas režīmā. Iespaids jau bija cits. Arhipelāgs nav enciklopēdija, tas nav zinātniskā nozīmē objektīvs apcerējums. Arhipelāgs ir kaismīgs un… māksliniecisks darbs. Tas ir romāns. Arhipelāgam ir dokumentārs pamats, taču no faktu un notikumu virknējuma konstrukcijas tika uzbūvēta autora platforma.

Taču jebkurā gadījumā Arhipelāgs bija un paliek fundamentāla laikmeta liecība un romāns, kurš palīdzēja sagraut vienu no lielākajam impērijām 20. gadsimtā.

Solžeņicins un Latvija paliks kā sāpīgs jautājums. Aleksandram Solžeņicinam izveidojās dziļas izjustas un noturīgas personiskas saites ar igauņiem un Igauniju. Bet viņa darbos – gan Gulaga arhipelāgā, gan arī Divsimt gados kopā – ir skarbas atziņas par latviešu lomu gan čekas noziegumos, gan cara slepkavībā, gan Krievijas sociālistiskās revolūcijas uzvarā. Taču tas nekad nav atturējis latviešus tulkot, izdot un lasīt Aleksandra Solžeņicina darbus.

Aleksandrs Solžeņicins bija redzamākais krievu nacionālists. Taču viņš nav identificējams ar impēriskajiem spēkiem, kas skumst pēc PSRS varenības. Aleksandra Solžeņicina nacionālisms ir balstīts uz pareizticību, no tās izrietošo cilvēcīgumu un līdzsvaroto attieksmi starp tautām. Vēl pirms PSRS sabrukuma viņš aicināja atdalīt no savienības tās valsts daļas, kuras veicinātu Krievijas iekšējo nestabilitāti, tostarp arī Baltijas valstis.

Viņa ģeopolitiskie plāni bija redzēt Krieviju aliansē ar slāvu pareizticīgajiem, bet bez Rietumu kristietības atstrāvojumu apgabaliem, ka Krievijai ir jāveido savienība nevis ar visu Ukrainu, bet tikai ar Austrumukrainu. Ukrainas mūsdienu politiskā konflikta robeža, kas draud pāraugt valsts šķeltībā, sakrīt ar Solžeņicina līniju.

Diženais Krievijas rakstnieks vienmēr bija sava ceļa gājējs. Viņš dzīvoja pārmaiņu laikmetā un izbaudīja gan karu, gan padomju koncentrācijas nometņu šausmas, gan pasaules slavu, gan ilgus trimdas gadus, gan arī triumfālu atgriešanos dzimtenē.

Viņš atteicās pieņemt Krievijas valsts apbalvojumu no Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina, jo uzskatīja, ka tieši Boriss Jeļcins ir vainojams Krievijas ģeopolitiskajā katastrofā. Savukārt viņš nekļuva arī par apdziedātāju Vladimira Putina laikmetam. Lai gan tieši Vladimira Putina laikā rakstnieka popularitāte guva otro elpu. Viņa grāmatas atkal sāka izdot, un romāns Pirmajā lokā pat ir ekranizēts lieliskā TV seriālā, kurā aizkadra tekstu lasa pats autors.

Aleksandrs Solžeņicins sāpīgi izjuta parlamentārās demokrātijas krīzi. Jau Jeļcina varas beigu posmā sabiedrības vairākums novērsās no demokrātijas par labu vieglam autoritārismam, kas pilnībā ieguva savas aprises Vladimira Putina prezidentūras laikā.

Rakstnieks turpināja aizstāvēt un atbalstīt demokrātiju. Saprotot varas un sabiedrības atrautības problēmu tik lielā valstī, kāda ir Krievija, viņš aicināja nepāriet uz autoritārismu, bet sākt attīstīt demokrātiju mazo pašvaldību līmenī. Viņš uzskatīja, ka demokrātija uzplauks pašvaldībās, kurās vara ir pārredzama un tās nesēji dzīvo kaimiņos citiem sabiedrības locekļiem. Aleksandrs Solžeņicins Krievijas nākotni saredzēja tiešās demokrātijas attīstībā un pauda šaubas par Rietumu tipa pārstāvnieciskās demokrātijas piemērotību Krievijai. Cita starpā arī Latvijas referenduma vēsmas liecina, ka daudzi Latvijas vēlētāji izeju no Latvijas parlamentārās demokrātijas trūkumiem saskata plašākā tiešajā demokrātijā, nevis autoritārismā.

Galvenais, uz ko savas dzīves pēdējos gados īpaši aicināja Solžeņicins – nelikt vienlīdzības zīmi starp padomju sistēmu un mūsdienu Krieviju. Viņš uzskatīja, ka Krievija ir lielākais komunistiskās iekārtas upuris.

Ar Aleksandru Solžeņicinu noslēdzas vesels laikmets. Vēl aizvakar viņš bija mūsu laikabiedrs, bet tagad jau ir daļa no pasaules vēstures.

Juris Paiders, NRA, 5.augusts, 2008
http://www.nra.lv/zinas/5522-atvadu-vardi-aleksandram-solzenicinam.htm

August 5, 2008 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: