Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atvadu vārdi Aleksandram Solžeņicinam

Vakar aizsaulē aizgāja ievērojamākais Krievijas XX gadsimta otrās puses domātājs un rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins.

Latviešu lasītājiem ir bijusi iespēja latviešu valodā iepazīties gan ar Gulaga arhipelāgu, gan ar daudziem stāstiem, tostarp Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē, gan ar pagājušā gada nogalē iznākušo, izdevniecības Domas spēks sagatavoto grāmatas Divsimt gadu kopā otro daļu.

Es piederu paaudzei, kura Aleksandru Solžeņicinu iepazina, lasot samizdata izdevumus vai propagandas paskvilas, piemēram, Solžeņicina darbu kritiku krājumā CIP pret PSRS. Tolaik aizliegtās grāmatas, kuru publicēšanu neatļāva padomju cenzūra, tika pavairotas, pārrakstot tās ar rakstāmmašīnu. Mašīnraksta kopijas slepus tika nodotas no rokas rokā tikai uzticamiem cilvēkiem. Viens no maniem skolotājiem tieši tā iepazina Solžeņicinu. Mašīnraksta kopija pie viņa nonāca vakarā, lai to no rīta atdotu citam. Pa nakti grāmata tika izlasīta, tad tās saturs atstāstīts citiem. Gulaga arhipelāga mašīnraksta kopijas cirkulēja samizdatā no 1970. gada. Ar laiku romāna saturs sāka atgādināt spēli bojātais telefons. Parasti samizdatu pārrakstīja uz papirosu papīra ar koppapīru un tā, lai, vienreiz pārrakstot, tiktu iegūtas 5–6 kopijas. Pirmās kopijas bija labi salasāmas, bet pēdējās jau bija jāburto un to saturs jāzīlē. Ja kādā romāna kopijā vienas vai vairāku lappušu trūka, tās tālāk pārrakstītajā variantā pazuda. Savukārt, ja tika pārrakstītas nesalasāmas mašīnraksta kopijas, tad daļa vārdu tika uzminēta pēc konteksta, bet īpašvārdi bieži vien tika ļoti drosmīgi improvizēti. Turklāt arī mašīnrakstītāji mēdza kļūdīties, pārrakstījās utt. Ar laiku samizdatā jau cirkulēja stipri folklorizēta Gulaga arhipelāga versija. Sākoties perestroikai, izdevējdarbības pionieri nebrauca uz Vermontu (ASV) pie trimdā dzīvojošā rakstnieka, bet, atraduši kādu no samizdata versijām, to pārpublicēja, nerēķinoties ar to, cik tā atšķiras no autora oriģināla.

Ja neskaita samizdata fragmentus (samizdatā ar Gulaga arhipelāga brendu dažkārt tika izplatītas arī citu zeku atmiņas un pat Varlama Šalamova stāsti), Gulaga arhipelāgu es ļoti uzmanīgi izlasīju divas reizes. Pirmo reizi aptuveni 1989. gadā. Tolaik Arhipelāgs tika iespiests latviski. Tas tika izplatīts burtnīcās, un, sācis Gulaga arhipelāgu lasīt, neatradu burtnīcas ar turpinājumiem. Lai pabeigtu lasīt, nopirku kaut kāda Maskavas kooperatīva izdotu brošētu izdevumu un izlasīju no vāka līdz vākam. Tā bija atklāsme. Tā bija skarbākā padomju iekārtas un sistēmas kritika, kāda tobrīd bija pieejama. Šajā ziņā Aleksandrs Solžeņicins ir ietekmējis gan Rietumu, gan PSRS telpas politiskos procesus, demontējot padomju sistēmu.

Vēlreiz Arhipelāgu izlasīju deviņdesmito gadu beigās, kad vairākas nedēļas slimojot bija jābūt gultas režīmā. Iespaids jau bija cits. Arhipelāgs nav enciklopēdija, tas nav zinātniskā nozīmē objektīvs apcerējums. Arhipelāgs ir kaismīgs un… māksliniecisks darbs. Tas ir romāns. Arhipelāgam ir dokumentārs pamats, taču no faktu un notikumu virknējuma konstrukcijas tika uzbūvēta autora platforma.

Taču jebkurā gadījumā Arhipelāgs bija un paliek fundamentāla laikmeta liecība un romāns, kurš palīdzēja sagraut vienu no lielākajam impērijām 20. gadsimtā.

Solžeņicins un Latvija paliks kā sāpīgs jautājums. Aleksandram Solžeņicinam izveidojās dziļas izjustas un noturīgas personiskas saites ar igauņiem un Igauniju. Bet viņa darbos – gan Gulaga arhipelāgā, gan arī Divsimt gados kopā – ir skarbas atziņas par latviešu lomu gan čekas noziegumos, gan cara slepkavībā, gan Krievijas sociālistiskās revolūcijas uzvarā. Taču tas nekad nav atturējis latviešus tulkot, izdot un lasīt Aleksandra Solžeņicina darbus.

Aleksandrs Solžeņicins bija redzamākais krievu nacionālists. Taču viņš nav identificējams ar impēriskajiem spēkiem, kas skumst pēc PSRS varenības. Aleksandra Solžeņicina nacionālisms ir balstīts uz pareizticību, no tās izrietošo cilvēcīgumu un līdzsvaroto attieksmi starp tautām. Vēl pirms PSRS sabrukuma viņš aicināja atdalīt no savienības tās valsts daļas, kuras veicinātu Krievijas iekšējo nestabilitāti, tostarp arī Baltijas valstis.

Viņa ģeopolitiskie plāni bija redzēt Krieviju aliansē ar slāvu pareizticīgajiem, bet bez Rietumu kristietības atstrāvojumu apgabaliem, ka Krievijai ir jāveido savienība nevis ar visu Ukrainu, bet tikai ar Austrumukrainu. Ukrainas mūsdienu politiskā konflikta robeža, kas draud pāraugt valsts šķeltībā, sakrīt ar Solžeņicina līniju.

Diženais Krievijas rakstnieks vienmēr bija sava ceļa gājējs. Viņš dzīvoja pārmaiņu laikmetā un izbaudīja gan karu, gan padomju koncentrācijas nometņu šausmas, gan pasaules slavu, gan ilgus trimdas gadus, gan arī triumfālu atgriešanos dzimtenē.

Viņš atteicās pieņemt Krievijas valsts apbalvojumu no Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina, jo uzskatīja, ka tieši Boriss Jeļcins ir vainojams Krievijas ģeopolitiskajā katastrofā. Savukārt viņš nekļuva arī par apdziedātāju Vladimira Putina laikmetam. Lai gan tieši Vladimira Putina laikā rakstnieka popularitāte guva otro elpu. Viņa grāmatas atkal sāka izdot, un romāns Pirmajā lokā pat ir ekranizēts lieliskā TV seriālā, kurā aizkadra tekstu lasa pats autors.

Aleksandrs Solžeņicins sāpīgi izjuta parlamentārās demokrātijas krīzi. Jau Jeļcina varas beigu posmā sabiedrības vairākums novērsās no demokrātijas par labu vieglam autoritārismam, kas pilnībā ieguva savas aprises Vladimira Putina prezidentūras laikā.

Rakstnieks turpināja aizstāvēt un atbalstīt demokrātiju. Saprotot varas un sabiedrības atrautības problēmu tik lielā valstī, kāda ir Krievija, viņš aicināja nepāriet uz autoritārismu, bet sākt attīstīt demokrātiju mazo pašvaldību līmenī. Viņš uzskatīja, ka demokrātija uzplauks pašvaldībās, kurās vara ir pārredzama un tās nesēji dzīvo kaimiņos citiem sabiedrības locekļiem. Aleksandrs Solžeņicins Krievijas nākotni saredzēja tiešās demokrātijas attīstībā un pauda šaubas par Rietumu tipa pārstāvnieciskās demokrātijas piemērotību Krievijai. Cita starpā arī Latvijas referenduma vēsmas liecina, ka daudzi Latvijas vēlētāji izeju no Latvijas parlamentārās demokrātijas trūkumiem saskata plašākā tiešajā demokrātijā, nevis autoritārismā.

Galvenais, uz ko savas dzīves pēdējos gados īpaši aicināja Solžeņicins – nelikt vienlīdzības zīmi starp padomju sistēmu un mūsdienu Krieviju. Viņš uzskatīja, ka Krievija ir lielākais komunistiskās iekārtas upuris.

Ar Aleksandru Solžeņicinu noslēdzas vesels laikmets. Vēl aizvakar viņš bija mūsu laikabiedrs, bet tagad jau ir daļa no pasaules vēstures.

Juris Paiders, NRA, 5.augusts, 2008
http://www.nra.lv/zinas/5522-atvadu-vardi-aleksandram-solzenicinam.htm

August 5, 2008 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: