Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievija dodas uzbrukumā vēsturei

Krievijas masu informācijas līdzekļi vēsta, ka augusta beigās Maskavā notikušajā vēstures skolotāju seminārā doti traktējuma ziņā šokējoši norādījumi Krievijas jaunāko laiku vēstures mācīšanai skolās.

Skolotājiem ieteikts skolēniem mācīt, ka PSRS bijušas tiesības 1940. gadā pievienot Baltijas valstis un Besarābiju, jo ”tās jau agrāk ietilpa Krievijas impērijā”.

Krievijas laikraksts ”Vremja novostei” ziņo, ka rekomendācijas dotas Krievijas Izglītības darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas akadēmijas sarīkotās sanāksmes laikā un tās ņemtas no sagatavošanā esošās mācību grāmatas ”Krievijas vēsture 1900 – 1945”. Izdevniecībā ”Prosveščeņije” drukājamajai grāmatai jākļūst par pamatu Krievijas jaunāko laiku vēstures mācīšanai skolās.

Skolēniem tiks mācīts, ka 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakts, kas sadalīja Eiropu fašistiskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības starpā, nav bijis nekas vairāk kā padomju valsts atbilde uz 1938. gada rudens Minhenes vienošanos starp Vāciju un rietumvalstīm par Čehoslovākijas likteni.

Latvijas Universitātes vēstures profesors un Valsts prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda spriež, ka faktiski pāragri ko komentēt, pirms pati grāmata vēl nav iznākusi, un jābalstās tikai uz tēžu pārstāstiem presē. Taču visādā gadījumā gan minētie, gan arī citi ieteikumi vērtējami kā ”reti radikāli, šovinistiski un 21. gadsimtam neatbilstoši”. Apgalvojums, ka kāda valsts tiesīga okupēt otru, balstoties tikai uz to, ka tās teritorija kādreiz bijusi pirmās sastāvā, var kļūt par ārkārtīgi bīstamu precedentu. Tas nozīmē, ka Krievijas ieskatā tā ir tiesīga ieņemt citu valsti, ignorējot, ka šī valsts vairākus gadu desmitus bijusi neatkarīga. ”Tāds vēstures traktējums parāda PSRS kā imperiālistisku, kas tādējādi neatšķīrās no cariskās Krievijas. Attiecīgi tas liek vilkt paralēles arī līdz mūsdienu Krievijai,” norāda profesors Zunda. Mēģinājumi attaisnot Molotova–Ribentropa paktu ar Minhenes vienošanos Krievijas vēsturnieku aprindās gan nav nekas jauns, taču šīs abas vienošanās, lai arī nosodāmas, nav salīdzināmas. Proti, slepenā pakta tiešās sekas bija Otrā pasaules kara sākums, turklāt tas aizmuguriski izlēma Baltijas valstu, Somijas un Polijas likteni.

“Taisnīgā atriebība”

Antonijs Zunda piekrīt, ka “Krievijas vēsture 1900 – 1945” ieteiktā vēstures mācīšanas pieeja atspoguļo Krievijas varas pašapziņas pieaugumu, un tam var būt ārpolitiskas sekas. Maskavā skolotājiem izdalītajās rekomendācijās teikts, ka 1939. gada septembra padomju iebrukums Polijā bijusi Ukrainas un Baltkrievijas rietumdaļu atbrīvošana. Jau pārsteidzošāks ir traktējums, ka Ziemas karš ar Somiju beidzies ar padomju uzvaru un PSRS “ieguva to, pēc kā tiecās”. Kaut arī beidzot atļauts oficiāli atzīt, ka Polijas armijas virsnieku apšaušana 1940. gadā Katiņā bijusi čekistu roku darbs, atbaidošs ir ieteikums skolēniem skaidrot, ka tā bijusi “atbilde uz vairāku desmitu tūkstošu sarkanarmiešu bojāeju poļu gūstā pēc 1920. gada kara”. “Vremja novostei” uzsver, ka līdz ar to apritē ieviests jēdziens par “taisnīgu vēsturisko atriebību”.

Pat daļai pašas Krievijas sabiedrības “sensacionāls” šķiet grāmatas pamatā

liktais uzdevums “izskaidrot varas rīcības motīvus un loģiku”. Praksē tas izpaužas kā diktatora Josifa Staļina īstenoto masu represiju attaisnošana. Izrādās, Padomju Savienība nemaz nav bijusi totalitāra valsts! Vēstures skolotājiem izdalītajos materiālos sacīts: “Svarīgi parādīt, ka Staļins darbojās konkrētā vēsturiski politiskajā situācijā. Kā vadītājs, kā sistēmas sargs, kā cītīgs piekritējs valsts pārveidei centralizētā industriālā sabiedrībā, kā valsts, kurai tuvākajā nākotnē draud liels karš, līderis viņš darbojās pilnīgi racionāli.” Mācībspēkiem ieteikts skolēniem paskaidrot, ka staļiniskais terors ticis īstenots valsts industrializācijas vārdā, savukārt izcilo inženieru un zinātnieku aresti 30. gadu beigās notikuši, lai “atrisinātu ar aizsardzību un saimniecību saistītus uzdevumus Tālajos Austrumos un Sibīrijā”. Attiecīgi 30. gadu beigās PSRS radīts ne vairs sociālisms, bet gan “industriālā sabiedrība”.

Izsūtītie nav upuri?

Jo šokējošāka šķiet norāde par represiju upuriem turpmāk saukt tikai tos, kam piespriests nāvessods un kurus nošāva. No smagā darba, necilvēcīgajiem sadzīves apstākļiem, slimībām un bada nometnēs un deportāciju laikā mirušo miljoni vairs represiju upuru kategorijā neietilpst. Vismaz vēstures skolotājiem tā rekomendēts mācīt. Krievijas mediji lēš, ka šādas korekcijas jaunākās vēstures koncepcijas autori bijuši spiesti izdarīt, jo Staļina laika represiju apmēri neiekļaujas priekšstatos par “pilnīgi racionālu” valsts vadīšanas manieri.

Avīze “Vremja novostei” aizrāda, ka norādījums uzskatīt par terora upuriem tikai nošautos ir pat pretrunā ar 1991. gada 18. oktobra Krievijas Federācijas likumu “Par politisko represiju upuru reabilitāciju”, kur represiju upuru rindās nosaukti arī politieslodzītie, politisku uzskatu dēļ psihiatriskajās slimnīcās piespiedu kārtā ievietotie, deportētie un īpašā nometinājumā izsūtītie, kā arī tiem, kam atņemta PSRS pilsonība.

Izbrīnu raisījušas arī citas “Krievijas vēsture 1900 – 1945” paustās domas. Tur, piemēram, paskaidrots, ka Krievija 20. gadsimta sākumā nevienu brīdi attīstības tempos nav atpalikusi no pārējām pasaules valstīm, bet palikusi iepakaļ vienīgi jomās, “kas nebija tās civilizācijas sastāvdaļa un bija aizgūtas no ārienes”. Izrādās, laikā no 1914. līdz 1917. gadam notikusi Lielā Krievijas revolūcija, kas turklāt pielīdzināma Lielajai franču revolūcijai. Arī nekāda mākslīgi izraisīta bada PSRS lauku rajonos nav bijis, jo pie vainas izrādījušies “laika apstākļi un nepabeigtais kolektivizācijas process”. Savukārt, kas attiecās uz atsevišķu tautu deportācijām Otrā pasaules kara gados, tad par tām skolotājiem esot jārunā “īpaši atturīgi un piesardzīgi”.

Pagājušajā gadā jau iznāca Krievijas prezidenta administrācijai tuvā politologa un vēsturnieka Aleksandra Fiļipova kopā ar autoru grupu sagatavotais palīglīdzeklis skolotājiem “Krievijas vēsture 1945 – 2007”, kas tāpat izsauca demokrātiskāk noskaņoto krievu vēsturnieku kritiku par atsevišķu notikumu traktējumu un Staļina vērtēšanu kā “efektīvu menedžeri”. Uzskata, ka arī jaunā grāmata ir šā paša autoru kolektīva veikums ar misiju audzināt jauno Krievijas paaudzi, balstoties uz “uzvarām”, nevis patiesību. “Faktiski tā ir visīstākā vēstures pārrakstīšana. Tas, ko Krievija mēdz pārmest mums,” uzsver profesors Zunda.

http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-08-29&id=200808280840669&type=la


Krievijā Staļina teroru liek pasniegt kā racionālu attīstības instrumentu

Krievijā vēstures skolotājiem, stāstot skolēniem par Staļina represiju laiku, tagad būs jāparāda, ka «Staļins darbojās konkrētā vēsturiskā situācijā un rīkojās pilnīgi racionāli kā valsts vadītājs, kā sistēmas aizsargātājs, kurš konsekventi atbalsta no viena centra vadītas valsts pārtapšanu industriālā sabiedrībā, kā tādas valsts līderis, kurai vistuvākajā nākotnē draud liels karš», raksta avīze «Vremja novostej».

Šāds traktējums izklāstīts mācību grāmatas «Krievijas vēsture 1900–1945» koncepcijā. Grāmata tiek gatavota izdošanai un kļūs par galveno mācību līdzekli Krievijas skolās. Nesen Izglītības darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas un profesionālās pārkvalifikācijas akadēmijā notikušajā vēstures skolotāju sanāksmē, kurā tika prezentēta jaunā koncepcija, skolotājiem ieteica izturēties pret šo koncepciju ļoti nopietni.

Kā brīdina autori, «skolēnu galveno uzmanību paredzēts koncentrēt uz varas iestāžu rīcības motīvu un loģikas skaidrojumu».

Katiņa bija taisnīga atmaksa, bada nebija, un tautu deportāciju tiek likts noklusēt.

Turpinot tēmu par racionālo «lielo teroru», koncepcijas autori uzskata, ka tas beidzās, tiklīdz Staļinam kļuva skaidrs, ka monolītais sabiedrības modelis ir izveidots. Tas notika 1938. gada vasarā. Izrādās, ka pēc tam sācies cits tautsaimniecības projekts, kuru vadīja ne mazāk «efektīvais pārvaldnieks» Lavrentijs Berija.

«Teroram lika kalpot industriālās attīstības uzdevumiem: pēc NKVD sadales norīkojumiem tika nodrošināti aizsardzības un citu uzdevumu risināšanai Tālajos Austrumos un Sibīrijā nepieciešamo inženieru un speciālistu plānveidīgi aresti. Terors pārvērtās par pragmatisku tautsaimniecības uzdevumu risināšanas instrumentu,» laikraksts citē jauno vēstures pasniegšanas koncepciju skolām.

Tā kā represiju apmēri neiekļaujas nekādā normālā «racionālas pārvaldes» loģikā, jaunās koncepcijas autori, mēģinot «savilkt kopā bilanci», iesaka skolotājiem pārrēķināt skaitļus: «Šķiet, būtu pareizi, ja šeit parādītos formula, kurā tiks iekļautas tikai uz nāvi notiesātās un nošautās personas,» sanāksmē runāto atstāta «Vremja novostei».

Tādējādi, kā uzskata autori, visus cilvēkus, kuri miruši nometnēs vai deportāciju laikā, tagad liek neuzskatīt par represiju upuriem.

Kā norāda laikraksts, ar to koncepcijas autori klaji pārkāpj Krievijas Federācijas likumu «Par politisko represiju upuru reabilitāciju», ko prezidents parakstīja 1991. gada 18. oktobrī. Jau likuma pirmajā pantā precīzi norādīts, ka par represiju upuriem tiek atzīti gan politieslodzītie, gan piespiedu kārtā psihiatriskajās slimnīcās ievietotie cilvēki, gan tie, kam atņemta pilsonība, kā arī pārvietotās un deportētās personas.

Starp citu, koncepcijas pamattēze neatzīt totalitārisma faktu Padomju Savienībā ir tiešā pretrunā ar to pašu likumu, kurā teikts: «Padomju varas gados miljoniem cilvēku krita par upuri totalitārās valsts patvaļai.»

Jau pagājušajā gadā iznākusī Aleksandra Fiļipova un līdzautoru grupas mācību grāmata «Krievijas vēsture 1945–2007» tika nopietni kritizēta, it īpaši par mēģinājumu mazināt Staļina represiju apmērus un savdabīgo paša Staļina personības traktējumu, kurā viņš tika nodēvēts par «efektīvu menedžeri». Gadu vēlāk viņš kļuvis par «racionālu pārvaldnieku», bet masveidīgais terors — par racionālu valsts attīstības instrumentu.

Izdevumā īsi minētas arī pārējās šā perioda Krievijas un PSRS vēstures izklāsta tēzes.

Attīstības tempu ziņā Krievija nekad nav atpalikusi no citām valstīm, tā atpalikusi vienīgi tajos aspektos, «kuri nebija tās civilizācijas sastāvdaļa, bet tika aizgūta no ārienes».

Cars Nikolajs II bija pārliecināts, ka atteikšanās no absolūtās monarhijas un «varas vertikāles vājināšana» novedīs Krieviju pie katastrofas, «un tāpēc noraidīja visus reformu projektus, kuri paredzēja kaut vai kādā perspektīvā mainīt šo kārtību».

No 1914. līdz 1917. gadam Krievijā notika Lielā Krievijas revolūcija pēc Lielās franču revolūcijas parauga. Pilsoņu karā vainojami galvenokārt boļševiki, bet baltgvardu kustība «vairākos gadījumos kļuva par profašistisku alternatīvu, no kuras varēja īstenoties nacionālistisks attīstības modelis».

Organizēta bada Padomju Savienības laukos nebija, tas bija saistīts «gan ar laika apstākļiem, gan ar kolektivizācijas procesu nepabeigtību».

Trīsdesmito gadu beigās modernizācijas gaitā Padomju Savienībā tika izveidots ne sociālisms, ne kapitālisms, bet gan industriāla sabiedrība.

Molotova–Ribentropa pakts bija atbilde uz Minhenes vienošanos.

Padomju karaspēka iebrukums Polijas teritorijā 1939. gadā bija Ukrainas un Baltkrievijas teritoriju atbrīvošana. Baltijas valstis un Besarābija, kuras 1940. gadā tika okupētas un vēlāk anektētas, iekļaujot PSRS sastāvā, bija Krievijai likumīgi piederošo teritoriju atgūšana.

Somu karā tika gūta uzvara un Padomju Savienība «ieguva to, ko tā centās iegūt».

PSRS, iespējams, gatavoja preventīvu triecienu Vācijai, taču «Staļins uzskatīja, ka vispirms jāsagaida pretinieka karaspēka koncentrēšanās agresijai, jo tad tas izskatītos kā pašaizsardzības pasākums, taču 1941. gada vasarā Staļinam vēl nebija šādas rīcības iespēju».

Par tautu deportāciju kara gados «jārunā īpaši atturīgi un piesardzīgi», norāda jaunās Krievijas vēstures mācību grāmatas autori.

Atsevišķa sensācija ir Katiņa. Atzīstot faktu, ka NKVD darbinieki Katiņā nošāva poļu karagūstekņus (ko joprojām nevēlas atzīt oficiālā vara), autori raksta, ka «tas bija nevis vienkārši politiskā lietderīguma jautājums, bet gan atbilde uz daudzu desmitu tūkstošu sarkanarmiešu bojāeju poļu gūstā pēc 1920. gada kara, kura iniciatore bija nevis Padomju Krievija, bet gan Polija». Tādējādi apritē tiek ieviests «taisnīgas» vēsturiskās atmaksas jēdziens.
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/135522

August 28, 2008 Posted by | Okupācija, PSRS, represijas, Staļins, Vēsture | 4 Comments

Daudze Baltijas un Ziemeļvalstu parlamentu priekšsēdētājiem dāvina filmu ‘Padomju stāsts’

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze saviem kolēģiem – Baltijas un Ziemeļvalstu parlamentu priekšsēdētājiem – ikgadējās sanāksmes ietvaros Jūrmalā uzdāvinājis Edvīna Šnores veidoto dokumentālo filmu “The Soviet Story”, jeb “Padomju stāsts”, portālu “Delfi” informēja Saeimas preses dienests.

„Šodienas notikumi Gruzijā mums liek domās atgriezties laikā, kad arī Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, aizstāvot savas tiesības uz neatkarību, nācās atgādināt pasaulei savu neseno, bet traģisko vēsturi,” teikts Daudzes paziņojumā. „Citu valstu atbalstam bija izšķiroša nozīme arī Baltijas valstu neatkarības atgūšanā. Šodien mums ir tiesības un pienākums rīkoties atbildīgi, lai neļautu Krievijai pārkāpt Gruzijas valsts suverenitāti tās starptautiski atzītajās robežās.”Saeimas priekšsēdētājs norādīja, ka ir ļoti svarīgi pēc iespējas plašākai sabiedrībai skaidrot 20.gadsimta vēsturi, kuru pasaulē daļa sabiedrības diemžēl aizvien izprot vienpusīgi.

delfi

August 28, 2008 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: