Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Savējais un mūsējais

Publicistam Frankam Gordonam 80

Grūti iedomāties, ka Frankam Gordonam jau 80 gadu. Bet tā iznāk, ka kopš mūsu netiešās iepazīšanās pagājusi gandrīz puse viņa dzīves. Tas notika 1974. gadā. “Grāmatu drauga” apgāds trimdā izdeva grāmatu ar nosaukumu “Lokanums un spīts”, kurā, kā vēstīja apakšvirsraksts, bija aprakstītas “nekrievu likteņgaitas mūsdienu Maskavijā”. Autora Alberta Sābra “īstais vārds saprotamu apsvērumu dēļ”, kā rakstīts priekšvārdā, nebija minēts un kādu laiku palika miglā tīts. Kad migla pacēlās, kļuva skaidrs, ka pusmūža vīrs, kurš bija sarakstījis šo visnotaļ informēto, informatīvo un aso Padomju Savienības kritiku un ieskatu Padomju Latvijas realitātēs, bija Franks Gordons. 1972. gadā viņam, kādreizējam TASS filiāles LETA un “Rīgas Balss” līdzstrādniekam, ar lielām grūtībām bija izdevies iegūt izceļošanas atļauju no dzimtās zemes Latvijas un apmesties uz dzīvi savu sentēvu zemē Izraēlā. No padomju varas viedokļa tā noteikti bija kļūda, jo Franks Gordons pārāk labi pārzināja ne tikai lielās padomju valsts kā cariskās Krievijas mantinieces politiskās aizkulises, bet izprata arī šīs politikas impēriskos mērķus un labi pazina ikdienas un oficiālās dzīves nesakritību.

“Lokanums un spīts” ir viņa atskats uz zemi un valsti, ko viņam bija izdevies atstāt – ar redzīgu skatu, bez jebkādām ilūzijām un nežēlīgi ironisku, pat sarkastisku kritiku. Un tomēr – ar lielām simpātijām un izpratni par mazākumtautību situāciju Lielkrievijas nacionālās politikas varā. Kā Latvijas cilvēks Gordons savā grāmatā atklāja daudz jauna par dzīvi tālaika Latvijā. Viņa tālaika vērtējumos vēl tagad ir vērts ieskatīties un tos pārdomāt – ka viņš jau toreiz tālaika Padomju Latvijā ar savu izpratēja žurnālista aci ir saredzējis daudzu tagadnes Latvijas problēmu cēloņus. Piemēram, viņa konstatējums: “Divdesmit septiņos pēckara gados Latvijā izaugusi īpatnēja lietišķu un cinisku censoņu paaudze, no kuras vidus tieši tagad rekrutējas t. s. vidējie kadri ..” (17. lpp.) Vai – viņa novērojumi par “Vaivaru bajāriem”, t. s. “zemeņu karaļiem”, bohēmu un “zinātņu kandidātiem”, kuri “pielāgojušies, iekārtojušies, izvērsušies un iejutušies ..” (114. lpp.) Tas lokanums.Spīts savukārt parādās gan latviskajā “Vārnu ielas republikā”, gan “ķecerības stiprajās pilīs – latvju skolās”, gan kāzinieku apriņķotajā Brīvības piemineklī, jo “ziedus šī oficiāli neeksistējošā pieminekļa pakājē nav brīv likt.” (37. lpp.) Visam pāri nebrīvība, apspiešana, reglamentēšana, pārkrievošana. Un iznākums, ko vislabāk simbolizē paciņas, kas Ziemsvētkos pienāk no Kalamazū un ko sūta uz Komi. Liela tautas daļa vairs nav savā zemē. Imperiāla varas politika, kas radījusi neskaitāmas diasporas, ne tikai latviešu.

Kāpēc to atgādināt? Pirmkārt, tāpēc, ka tie raksturo Franku Gordonu kā cilvēku ar plašām zināšanām un pasaules pieredzi – kosmopolītu labākajā nozīmē, bet vienlaikus gan savas dzimtās, gan tēvu zemes patriotu, lai cik šiem padomju laikā zākātajiem vārdiem vēl mūsdienās ir negatīva pieskaņa. “Voila un homme,” teica Napoleons, satiekot Gēti. Arī Franks Gordons ir cilvēks šā vārda cilvēciskākajā nozīmē – humānists. Viena tēma, kas caurvij viņa rakstus un izsaka viņa pārliecību, ir cieņa pret cilvēku un naids pret cilvēka apspiedējiem un vardarbību. Otra – radniecīga tēma ir viņa noraidījums jebkuram falšumam (to nekādi citādi nevar izteikt) gan cilvēku attiecībās, gan politikā. Gordons, kurš dzīvē ir visai mierīgs un miermīlīgs cilvēks, falšumu atkailina ar visiem iespējamiem retorikas līdzekļiem. Otrkārt, Franka Gordona 1974. gada atziņas vērts atgādināt tāpēc, ka viņa tālaika ieskatu pareizība laika gaitā ir tikai apstiprinājusies. Viņa tālaika vērtējumi par padomju varas tautību politiku un attieksmi pret mazākumtautām papilnam apstiprinās PSRS mantinieces Krievijas politikā un attieksmē, kā pierāda arī notikumi Gruzijā.

Ir vēl viena svarīga un nopietna tēma, kam nedrīkst paiet garām. Jau Alberts Sābris 1974. gadā neparasti daudz uzmanības veltīja gan latviešiem, gan žīdiem, gan viņu savstarpējām attiecībām, tēma, kas nereti latviešiem pierakstītā holokausta dēļ trimdā nebija ērta. Uzkrita Sābra izskaidrojošā, lietišķā, neapsūdzošā pieeja, kas pirms nedaudz gadiem izpaudās viņa nelielajā apkopojošajā grāmatiņā “Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju”. Lai gan Latvijā kopš padomju režīma laikiem pieņemts lietot vārdu “ebrejs”, Gordons pats konsekventi un ar lepnumu lieto vārdu “žīds”. Viņš raksta: “.. mums, žīdiem un latviešiem, bija ķildas, bija nesaskaņas, taču šo konfliktu cēloņi meklējami Latvijas nelaimīgajā ģeopolitiskajā situācijā: vidū starp divām alkatīgām lielvalstīm – Vāciju un Krieviju, taisni pa kājām.” Tieši šo alkatīgo lielvalstu konflikta un interešu krustpunktā un interesēs notika lielākā masu slepkavība mūsu zemē. Vai nebūtu laiks ieklausīties? Cik gan vēl Latvijā palicis Latvijas žīdu? … Un cik latviešu palicis vispār… Vai tiešām miers būs, kad nebūs ne vienu, ne otru?

Ar Franku Gordonu personīgi iepazinos tikai pirms astoņiem gadiem, kad viņš kļuva par Latvijas Okupācijas muzeja fonda (tagad biedrības padome) locekli. Šajos gados ir tikai pierādījies mans agrākais rakstos gūtais vērtējums. Franks Gordons ir vienlaikus savējais un mūsējais. Tos nevar atdalīt. Viņam rūp mazais cilvēks. Rūp mazās tautas. Un rūp lielo varu nelietīgā politika. Bet sevišķi pie sirds viņam ir latviešu tauta, kuras vidū viņš izauga, un žīdu tauta, kuras loceklis viņš ir. Viņa padoms, ko mums lieti atcerēties, – domāsim ar prātu, turēsimies kopā, neļausimies lielo brāļu vilinājumiem un solījumiem. Pēdējā biedrības sēdē viņš lūdza vārdu un teica, ka gribot vēl norādīt uz dažiem svarīgiem punktiem, kas, viņaprāt, visai nozīmīgi uzlabotu mūsu ekspozīciju. Nevarot zināt, vai viņam vēl būs iespēja. Viens no ieteikumiem bija izcelt vācu laika pretošanās organizācijas – Latviešu nacionālistu savienības pagrīdes laikrakstā “Tautas Balss” publicēto holokausta nosodījumu un nacistu centienus šo noziegumu pierakstīt latviešiem. Franks Gordons ir Franks Gordons. Astoņdesmit gadus sasniedzot, vēlam, lai būtu vēl daudz iespēju, kad viņa skats, vērtējums un padoms mums palīdzēs, un mēs sapratīsim. Miers! Šalom! Pilns raksts

September 1, 2008 - Posted by | Vēsture

1 Comment »

  1. […] Original post by gulags.lv […]

    Pingback by Savējais un mūsējais : Dtv 2009 | September 1, 2008 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: