Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

«Lielā trijnieka» intrigas Teherānā

Britānijas premjers Vinstons Čērčils ierosināja šo tikšanos apzīmēt ar sengrieķu vārdu “Eurēka”, “Teherāna” vietā izmantojot kodu “Kaira III”, tomēr vēsturē tā iegājusi kā “lielā trijnieka” – Staļina, Čērčila un Rūzvelta – apspriede, kuras gaitā tieši pirms 65 gadiem tika pieņemti visas pasaules un arī okupēto Baltijas valstu likteņiem izšķiroši lēmumi.

Sagatavošanos Teherānas konferencei (1943. gada 28. novembris – 1. decembris) pavadīja sevišķi stingri piesardzības pasākumi, kurus ievēroja pat sarakstē. Visu triju pušu telegrammas, kuras saturēja priekšlikumus par iespējamo tikšanās vietu, greznoja grifs “Tikai personīgi un stingri slepeni”. Dažas no tām rotāja pat visaugstākās slepenības atzīme – “Tikai jūsu informācijai” (For your eye alone). Noteikt par tikšanās vietu Irānas galvaspilsētu Teherānu bija ierosinājis Staļins (kopš 1941. gada augusta Irānu bija okupējis britu un padomju karaspēks), uzsverot, ka viņš ir virspavēlnieks un ka viņam jāuztur tieši telefona un telegrāfa sakari ar padomju armijas ģenerālštābu Maskavā. Čērčils izteica gatavību “tikties jebkurā vietā”, toties Rūzvelts visai ilgi iebilda pret irāņu galvaspilsētu kā labāko tikšanās vietu. Viņš deva priekšroku Ankārai, Kairai, kādreizējās itāliešu kolonijas Eritrejas galvaspilsētai Asmārai un vairākām citām pilsētām tuvumā. 1943. gada oktobra beigās viņš rakstīja Staļinam: “Nākamās paaudzes uzskatīs par traģēdiju, ka tikai daži simti jūdžu patraucēja Jūsu, Čērčila kunga un manu tikšanos.”

Galu galā Rūzvelts tomēr bija spiests piekāpties un piekrist Staļina izvēlei. Jaunākajā vēstures literatūrā šajā sakarā parasti tiek norādīts, ka ne jau bailes lidot spieda padomju diktatoru stūrgalvīgi iestāties par Teherānu (tur varēja nokļūt ar vilcienu), bet gan ieceres izspiegot amerikāņu delegāciju. Norādot uz varbūtējiem vācu aģentu plāniem sarīkot atentātu, viņš vēl pirms konferences atklāšanas 1943. gada 28. novembra pēcpusdienā ierosināja ASV prezidentam pārcelties uz padomju vēstniecības viesu namu, lai nebūtu jābraukā, jo amerikāņu vēstniecība atradās citā pilsētas rajonā nekā padomju un britu vēstniecības. Čērčila padomnieks Aleksandrs Kadogans vēlāk asi kritizēja Rūzvelta izšķiršanos pieņemt padomju piedāvājumu, nosaucot to par grūti izprotamu vieglprātību, jo bija gandrīz simtprocentīgi pārliecināts, ka krievi “noklausījās visas amerikāņu delegācijas personīgās sarunas”.

No Maskavas līdz Kairai

Jau 1943. gada oktobrī Maskavā bija notikusi padomju, amerikāņu un britu ārlietu ministru apspriede. Lielbritānijas un ASV pārstāvji tajā bija no jauna apstiprinājuši gatavību (šādu lēmumu Rūzvelts un Čērčils bija pieņēmuši augustā Kvebekas apspriedē) īstenot plānu “Overlord” (“Pavēlnieks”), atklājot 1944. gada pavasarī Francijā otro fronti.

Padomju Savienība varēja būt apmierināta. Sarunā ar britu ārlietu ministru Entoniju Īdenu 27. oktobrī Staļins vaļsirdīgi atzina, ka PSRS vairs nav spējīga veikt pret vāciešiem plašas operācijas, ja daļa no ienaidnieka militārajiem spēkiem nav iesaistīta militārajās operācijās Rietumos.

Pēc Čērčila ierosmes tieši pirms Teherānas konferences notika britu un amerikāņu līderu tikšanās Kairā (kodētais nosaukums – “Sekstants”). Sanāksmē piedalījās arī ķīniešu vadonis Čans Kaišī. Aicināti bija arī padomju pārstāvji, bet viņi atteicās piedalīties, jo Maskava baidījās saasināt attiecības ar japāņiem. (1941. gada 13. aprīlī tā bija noslēgusi ar Japānu neitralitātes līgumu. Tobrīd Japāna vēl nebija PSRS ienaidnieks.)

Briti un amerikāņi Kairā vislielāko uzmanību pievērsa plāna “Overlord” īstenošanas iespējām. Rūzvelts tās neapšaubīja, bet Čērčils, atzīstot, ka šī operācija ir vajadzīga, dedzīgi aizstāvēja arī Balkānu stratēģisko variantu. Viņš iestājās par to, lai britu un amerikāņu karaspēks sagrābtu Rodas salu un attīstītu uzbrukumu Adrijas jūras piekrastē.

“Personiskās attiecības” ar “tēvoci Džo”

Teherānas konferencē Rūzvelts centās panākt Staļina uzticēšanos un labvēlību, publiski norobežojoties no Čērčila. Pie kā noveda šī metode, to amerikāņu prezidents pats vēlāk atstāstīja savam draugam un ASV nodarbinātības ministram Frānsisam Pērkinsam. Izcilais ASV diplomāts un vēsturnieks Henrijs Kisindžers savā darbā “Diplomātija” ievietojis šīs sarunas fragmentu: “Vinstons palika sarkans un nikni blenza, un jo vairāk viņš tā darīja, jo Staļins kļuva smaidīgāks. Beigās Staļins izplūda skaļos, garšīgos smieklos, un pirmo reizi trīs dienu laikā es ieraudzīju ataustam gaismu. Es turpināju tā uzvesties, līdz beidzot Staļins smējās kopā ar mani, un tieši tad es viņu nosaucu par “tēvoci Džo”. Dienu iepriekš viņš mani varbūt uzskatīja par pārāk familiāru, bet nu viņš smējās, pienāca klāt un paspieda roku. Kopš tā laika mūsu attiecības kļuva personiskas… Ledus bija sakustējies, un mēs sarunājamies kā vīri un kā brāļi.”

Vēsturiskā atskatā šo metodi tomēr ir diezgan grūti atzīt par korektu! Varbūt tieši Rūzvelta izraudzītā taktika traucēja Rietumu līderiem kārtīgi izsvērt un izanalizēt visus plusus un mīnusus, pieņemot to vai citu stratēģiskas un reizē politiskas ievirzes lēmumu? Amerikāņu līderiem, liekas, atšķirībā no britiem bieži vien militārie apsvērumi bija daudz svarīgāki un nozīmīgāki nekā politiskie. Taču tas izrādījās arī visai izdevīgi Padomju Savienībai.

Čērčils, kurš uzskatīja Itāliju un Balkānus par nacistu pārvaldītās Eiropas “mīksto pavēderi”, Teherānā iestājās, lai briti un amerikāņi izvērstu Balkānos iespējami plašākas militāras operācijas un aizsteigtos priekšā krieviem, jo baidījās, ka būs ļoti grūti viņus dabūt prom no Austrumeiropas, ja viņiem atļaus to okupēt.

Arī Rūzvelts pirmajās sarunās ar Staļinu izteicās par Rietumu sabiedroto uzbrukumu Adrijas piekrastē (tas būtu arī svarīga militārā palīgoperācija saistībā ar plānoto iebrukumu Ziemeļfrancijā). Taču, sajutis, ka Staļins ir pret Čērčila pārstāvēto Balkānu stratēģiju, viņš to vairs īpaši neatbalstīja. Beigās nolēma, ka operāciju “Overlord” īstenos 1944. gada maijā, bet vienlaikus britu un amerikāņu karaspēks iebruks Dienvidfrancijā (operācija “Anvil”, latviski “Lakta”).

Ko darīt ar vāciešiem

Teherānā vairākkārt apsprieda arī dažādus “vācu jautājuma” aspektus. 29. novembra vakarā Staļins visai asi uzbruka Čērčilam, pārmetot, ka viņš vēloties nodrošināt Vācijai saudzīgu mieru. Pēc padomju diktatora domām, lai varētu stabili kontrolēt Vāciju, četri miljoni vāciešu būtu uz nenoteiktu laiku jānosūta uz Padomju Savienību spaidu darbos, kā arī jānošauj, mazākais, 50 tūkstoši, varbūt pat 100 tūkstoši vācu virsnieku, jo tieši viņi esot tie, kas veido un nosaka nacistiskās armijas spēku. Čērčils apskaitās un reaģēja ļoti asi: “Es būtu ar mieru, lai mani pašu tūlīt izvestu dārzā un nošautu, nekā piekristu tādam kaunam – aptraipīt savu un savas valsts godu.” Rūzvelts nolēma iejaukties diskusijā un visu pārvērst jokā, sakot, ka vajagot nošaut nevis 50, bet gan tikai 49 tūkstošus cilvēku. Arī Staļins pēc asās Čērčila reakcijas apgalvoja, ka viņš vienkārši ir jokojis. Memuāros, kas sarakstīti pēc Otrā pasaules kara, britu premjers tomēr norāda, ka ne toreiz, ne arī tagad nav pilnīgi pārliecināts, ka tas tik tiešām bijis joks.

Pēc Staļina ierosinājuma, pušu oficiālajās sarunās risināja arī jautājumu par Vācijas sadalīšanu. Pēdējā sēdē – 1. decembrī – Rūzvelts izvirzīja plānu, kas paredzēja

Vāciju sadalīt piecās valstīs. Viena no tām būtu Prūsija, otra – Hanovera un Vācijas ziemeļrietumu daļa, trešā – Saksija un Leipcigas rajons, ceturtā – Hesene – Darmštate, Hesene – Kasele un rajons uz dienvidiem no Reinas, piektā – Bavārija, Bādene un Virtemberga. Vairākām Vācijas teritorijām – Ķīlei, Ķīles kanālam un Hamburgai, kā arī Rūrai un Zārai – būtu jākļūst par starptautiskā mandāta apgabaliem.

Čērčils aizstāvēja citu variantu, iestājoties par Prūsijas izolēšanu, kā arī Bavārijas, Virtembergas, Pfalcas, Saksijas un Bādenes iekļaušanu Donavas federācijā. Staļins par daudz labāku atzina Rūzvelta plānu, jo tas ļautu, viņaprāt, ilgstošāk novājināt vāciešus. Viņš ierosināja, ka vācu jautājums turpmāk jāskata Eiropas konsultatīvajā komisijā, kuru izveidoja Maskavas konferencē.

Sērkociņi “virzās” uz Rietumiem

Teherānā plaši apsprieda arī Polijas jautājumu. Rūzvelts izteica cerību, ka padomju valdība atjaunos attiecības ar poļu emigrācijas valdību Londonā, ko Staļins nebūt negrasījās darīt. Maskava tās sarāva 1943. gada pavasarī, kad Vācija atklāja un darīja zināmu pasaulei, ka padomes noslepkavojušas vairākus tūkstošus poļu virsnieku Katiņas mežā. Staļins toreiz liekulīgi paziņoja, ka poļu valdība pievienojusies nacistu apmelojumu kampaņai pret Padomju Savienību. Vēsturē šādai liekulībai un meliem grūti atrast precedentu.

Klāstot savu ideju par Polijas robežām pēc kara, Čērčils paņēma rokās trīs sērkociņus un nodemonstrēja, kādām, viņaprāt, jābūt robežām starp PSRS, Poliju un Vāciju. Viens no sērkociņiem pārstāvēja Vāciju, otrs – Poliju, trešais – Padomju Savienību. “Visi trīs tie jāvirza uz rietumiem, lai atrisinātu vienu no galvenajiem uzdevumiem, kas izvirzījies sabiedrotajiem, un, proti, jānodrošina Padomju Savienības rietumu robežas,” teica Čērčils. Arī Rūzvelts tam piekrita, izsakoties, ka tā saucamajai Kerzona līnijai (Džordžs Kerzons bija britu ārlietu ministrs, kurš 1919. gada decembrī Antantes Augstākajai padomei bija ieteicis nospraust Polijas austrumu robežu, vadoties pēc etnogrāfiskā principa) jābūt Polijas austrumu robežai, bet Oderai – rietumu robežai. Staļins varēja būt apmierināts ar sabiedrotajiem, kuri attiecībā uz PSRS un Polijas robežu bija akceptējuši Molotova–Ribentropa paktā izvirzīto variantu.

Amerikāņi nekaros par Baltiju

PSRS īstenoto Baltijas valstu aneksiju lielvalstis de facto bija atzinušas jau mēnesi pirms Teherānas Maskavā. “Kas attiecas uz Baltijas valstīm, es apelētu ar aukstu morāli. Es teiktu Staļinam, ka ne Lielbritānija, ne mēs neiesim cīnīties ar Krieviju par Baltijas valstīm. Bet tas ir Krievijas pašas interesēs, raugoties uz tās pozīciju no pasaules viedokļa: būtu labi, ja Krievija gribētu, teiksim, kādus pāris gadus pēc kara noorganizēt otru plebiscītu Baltijas valstīs. Krievija ir apmierināta, uzskatot, ka notikušais plebiscīts uzskatāms par noslēgumu, bet pārējā pasaulē tā nedomā,” šos bieži citētos vārdus teica Rūzvelts savam ārlietu ministram Kordelam Hellam, kad viņš devās uz Maskavu.

Citiem vārdiem, bet šo pašu domu Rūzvelts vēlreiz atkārtoja Teherānā, privāti tiekoties ar Staļinu 1. decembra pēcpusdienā. It kā jokojot, viņš deklarēja, ka nav gatavs pieteikt karu Padomju Savienībai, ja tā no jauna okupēs Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tomēr ASV sabiedriskā doma vēloties, lai Baltijas valstu iedzīvotājiem dotu iespēju izteikt savu gribu. Rūzvelts strikti neiestājās pret šo valstu atkaliekļaušanu PSRS sastāvā, un to neapšaubāmi nevar vērtēt citādi, kā vien par lielu piekāpšanos PSRS prasībām.

***

• Jau Teherānā Rūzvelts un Čērčils principā piekrita, ka Kēnigsberga un teritorija ap to jānodod Padomju Savienībai. • Staļins Teherānā paziņoja, ka pēc Vācijas sakāves pieteiks karu Japānai.

• Protestējot pret Maskavas konferences lēmumu atzīt de facto Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā, Rīgā 1943. gada 13. novembrī sasauca mītiņu, kura laikā padomju pagrīdnieki (Imants Sudmalis, Džems Bankovičs, Maldis Skreija) sarīkoja sprādzienu.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=41874

November 28, 2008 - Posted by | PSRS, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: