gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Izsūtījuma vieta – Krasnojarska. Dokumentus meklējot

Krasnojarskas novads ir viens no tiem Sibīrijas nostūriem, kurp staļinisko represiju laikā nonāca vairāki tūkstoši latviešu. Nesen, meklējot viņu pēdas, turienes arhīvus apmeklēja Latvijas Valsts arhīva (LVA) pārstāvis Ritvars Jansons. Braucienā neiztikts arī bez sarežģījumiem ar vietējo imigrācijas dienestu.

Saskaņā ar LVA izveidoto datu bāzi 1941. gada represiju vilnī no Latvijas Krasnojarskas novadā tikuši nometināti 8347 latvieši. 1949. gadā Krasnojarskas novadā nometināja 24 latviešus. ”Mūsu arhīvā ir Krasnojarskā nometināto cilvēku lietas, jo mums paveicās, ka 1962. gadā Krasnojarskas novada iekšlietu daļa šos dokumentus atdeva Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai. 90. gados tie nonāca pie mums. Turpat nonāca arī 1951. gadā no Pleskavas apgabala izsūtītie bijušie Latvijas pilsoņi. Par viņiem informācijas mums gan ir ļoti maz. Mēs pat nezinām visu uzvārdus,” stāsta Ritvars Jansons.

Darbs Krasnojarskas arhīvu aģentūras arhīvā faktiski ir turpinājums latviešu arhīvistu pagājušā gada braucieniem uz Omskas un Tomskas dokumentu krātuvēm. Nodoms ir apkopot visos šajos trijos apmeklējumos iegūtos materiālus un kaut kad nākotnē izdot dokumentu krājumu par latviešiem nometinājumā Sibīrijā. Meklējot ziņas par izsūtīto gaitām, Jansons Krasnojarskas novada izpildkomitejas un kompartijas komitejas dokumentus cilājis trīs nedēļas. Bijusi paredzēta arī ceturtā, taču tad iejaucies Krievijas imigrācijas dienests, kas, izmantojot apstākli, ka specifisku apstākļu dēļ pilnībā nav bijuši nokārtoti visi nepieciešamie uzturēšanās dokumenti, gandrīz izraidījis vēsturnieku no valsts. Incidenta dēļ nav izdevies arī uzreiz atvest Krasnojarskā iegūtās dokumentu kopijas, taču ir cerības, ka tuvākajā laikā Latviju tās tomēr sasniegs pa pastu. ”Krasnojarskas arhīvs to apsolīja. Bet jautājums, cik iedos. Jo to man uzreiz teica, ka dokumenti, kas skar personas datus (bet Krievijā šo jēdzienu interpretē ļoti plaši), netiks doti. Taču tur tāpat būs pietiekami daudz statistikas un fona informācijas par nometinātajiem. Interesantākie, manuprāt, bija tieši Krasnojarskas novada partijas komitejas papīri, jo tur vairāk parādās sarakste par 1941. gadā nometināto izmitināšanu, darba apstākļiem, izglītību,” stāsta arhīvists.

– Ko jaunu latviešu gaitu Sibīrijā apzināšanai nesis jūsu brauciens?

Ritvars Jansons: – Krasnojarskas Pedagoģiskajā universitātē ir tāda vēstures zinātņu kandidāte, docente Jeļena Zberovska. Viņa aizstāvējusi disertāciju ne tieši par latviešiem, bet nometinātajiem Krasnojarskā kopumā. Pat viņa atzina, ka informācija par izsūtītajiem joprojām ir ļoti izkaisīta un fragmentāra. Ar specnometinātajiem nodarbojās gan Iekšlietu ministrija, kas pārraudzīja nometinājuma vietas, gan izpildkomiteja, kurā kara laikā un tūlīt pēc tam bija īpaša daļa, kas atbildēja par specnometināto izmitināšanu, tāpat kompartijas komiteja un vēl vietējās izpildkomitejas. 1941. gadā visi nometināšanas un apgādes mehānismi izstrādāti it kā bija, taču vietējā rajonu vara daudzos gadījumos izsūtītajiem domāto vienkārši izšķērdēja. Līdz ar to cilvēkus bieži vien izmitināja vienkārši kailā vietā, upes malā, lai tie dzīvo, kā prot. Īpaši tas attiecās uz zvejnieku saimniecībām jeb arteļiem. Tajos dzīve bija visgrūtākā. Taču tas, ko saku, neattiecās tikai uz latviešiem. Tas attiecās uz visu nometināto kontingentu.

Man savdabīgs šķita stāsts par krievu zemniekiem, kurus no citiem PSRS rajoniem pārvietoja uz Krasnojarskas novadu 1940./1941. gadā. Viņus pārcēla no Krievijas it kā ”neauglīgo zemju” rajoniem uz auglīgajām Krasnojarskas zemēm. Šie zemnieki it nemaz nebija politiski nosodīti, bet vienalga tika dēvēti par ”pereseļenciem” (pārvietotajiem), tāpat kā piespiedu nometinājumā nonākušie. Vietējo attieksme, karam sākoties, pret viņiem bija kā pret ienaidniekiem. Politiskais fons toreiz bija tāds: te jau nonāk tikai politiski izsūtītie. Dokumentos raksta, ka pat šo zemnieku bērnus skolās piekauj. Nav brīnums, ka 1941. gada jūlijā tur nonākušie latvieši tika uzņemti ļoti nedraudzīgi. Tas nebija tā kā 1949. gadā, kad situācija gan uzņemšanas, gan iekārtošanas ziņā bija labāka. Arī vietējie nu zināja, ar ko tiem darīšana.

– Dzirdēts, ka tie 1941. gadā izsūtītie, kam izdevies izdzīvot sākotnēji necilvēcīgajos apstākļos, pēckara gadu dzīvi jau uzskatījuši par ”normālāku”.

– Grūtības bija tāpat, kaut arī ne tādas kā kara apstākļos. Krasnojarskas arhīvā lasīju 1952. gadā Ņižņijingušas rajonā kompartijas institūciju veikto nometināto dzīves apstākļu pārbaudes ziņojumu. Tur teikts, ka cilvēki ir iekārtoti darbā, izpilda to labi, taču pat vēl tad veikalos bijusi nopērkama tikai maize, pusgadu tur nebija redzēta sāls, nebija ziemā nepieciešamo velteņu. Slikti apgādāja ar pārtiku gan ķīmiskajos uzņēmumos, gan mežsaimniecības arteļos strādājošos. Konstatēja nepietiekamu apgādi ar saimniecības precēm. Apgādes jautājumus cilāja rajona partijas komitejā, taču situācija nemainījās. Tieši ķīmiskās rūpniecības, mežsaimniecības un zvejniecības arteļi bija tie, kuros strādāja daudz latviešu. 1952. gadā Ņižņijingušas rajonā, kur veica pārbaudi, dzīvoja 101 latvietis, no kuriem 10 bija bērni.

Tā pati pārbaude konstatēja, ka lielas problēmas rada medicīniskie jautājumi. Ņižņijingušas rajonā nebija ķirurga. Slimniekus sūtīja uz Kansku, taču, lai tur tiktu, vajadzēja novada, tas ir, Krasnojarskas, komandanta atļauju. Sarakste ritēja ilgi un vairākos gadījumos pie ārsta jau vairs nebija ko vest – cilvēks pa to laiku nomira.

Daudz kas bija atkarīgs no vietējās saimniecības vadītāja – algu izmaksa, attieksme pret strādniekiem. Kādā Ņižņijingušas mežsaimniecībā nometinātie bija 70% no strādnieku skaita, taču arteļa vadītājs uz sapulcēm nometinātos apzināti nesauca, aizbildinoties, ka tie vienmēr tikai izvirzot jautājumus par aizkavētām algām un protestējot, kad, pat zinot par neizmaksātajām algām, viņus joprojām spiež strādāt, draudot ar sodiem.

– Konkrētus izsūtīto dzīves piemērus lasītājiem droši vien varēsim pastāstīt, kad būsiet saņēmis Krasnojarskas dokumentu kopijas. Taču kādi ir galvenie secinājumi?

– Secinājums ir tāds, ka izturēšanās pret nometinātajiem, no Latvijas izsūtītajiem, neatbilda pat padomju likumdošanai. Viņi tur nesaņēma nevienu no PSRS konstitūcijā garantētajām tiesībām – ne mitekli, ne izglītību, bieži pat ne darbu. Tajā pašā 1952. gadā pēc dokumentiem redzams, ka Ņižņijingušas rajonā tikai daži no specnometināto bērniem skolās bija sekmīgi. Kāpēc? Krievu valodas dēļ! Mācības notika krievu valodā, kuru tie nepārzināja. 50. gadu vidū situācija jau bija pavisam cita. Krievu valodu apguvušie izsūtīto bērni un vietējie tad jau ir vienādā statusā. Pārskatot Krasnojarskas arhīva izglītības nozares dokumentus, redzams, ka 50. gados latvieši dodas mācīties uz tehnikumiem un studēt pedagoģiskajā institūtā. Objektīvi jāatzīst – Latvijā tādu izglītības iespēju viņiem kā izsūtīto bērniem tobrīd nebūtu. Neviens viņiem neļautu gatavoties pedagoga darbam vai studēt humanitārās nozares. To savās atmiņās stāstījuši daudzi izsūtītie.

Krievu vēsturniece Zberovska norāda, ka vecāko izsūtīto paaudzi padomju režīms bija ”norakstījis”. Viņiem nekādu sociālo palīdzību nesniedza un arī pāraudzināt nemēģināja, taču uz jaunāko bērniem lika cerības, tādēļ arī neliedza izglītošanās iespējas.

– Pieminējāt, ka Krasnojarskā jums gadījās konflikts ar Krievijas imigrācijas dienestu.

– Jā, būtībā es pārkāpu Krievijas likumdošanu, jo braucu strādāt arhīvā ar tūrista vīzu. Parasti tā dara vairākums latviešu vēsturnieku, taču vēlos brīdināt, ka atbildīgie Krievijas dienesti šo lietu uzmana, tādēļ labāk iegādāties vīzu, kas ļauj ”zinātniski tehniskos sakarus”. Vienīgi tad jābūt pretējās puses ielūgumam, bet paši krievu arhīvisti un vēsturnieki uz ko tādu nemaz nevēlas ”parakstīties”, jo, pirmkārt, tā ir liela birokrātija, otrkārt, viņiem būtu jāatbild par latviešu kolēģa uzturēšanos un rīcību. Jebkura Krievijas zinātniskā iestāde vai arhīvs izturas ļoti negribīgi pret tādu uzaicinājumu došanu. Mana agrākā pieredze rāda, ka viņi, ņemot tās visas klapatas vērā, pat atsakās iet oficiālo ceļu. Protams, Krasnojarskas arhīvs pirms brauciena bija akceptējis manu ierašanos un darbošanos. Situācija patiesībā bija diezgan pretrunīga.

Pieci imigrācijas dienesta vīri man, vienam vēsturniekam, veltīja veselu dienu, bet tajā pašā laikā dienests nez kādēļ nepievērš nekādu uzmanību tiem cilvēku tūkstošiem, kas Krievijā nelegāli strādā tirgos un būvēs. Jā, mani tiesāja un es par vīzu režīma pārkāpšanu samaksāju soda naudu, kas līdzinājās Ls 40. Sākumā tika lemts pat par izraidīšanu, taču tiesnesis pieņēma lēmumu par maigāku sodu. Varbūt tādēļ, ka par lietu izrādīja interesi Latvijas vēstniecība Maskavā. Ja mani izraidītu, es Krievijā nedrīkstētu iebraukt piecus gadus. Man bija paredzēts vēl apmeklēt arhīvu Ačinskā, taču pēc tiesas tas vairs nebija iespējams. Tā atlikušo nedēļu es Krasnojarskā pavadīju kā īsts tūrists. Esmu pārliecināts, ka otrreiz vēsturnieku no Latvijas, kam tikai tūrisma vīza, Krasnojarskas arhīvisti vairs pie sevis nelaidīs. Domāju, tas attiecas arī uz Maskavas arhīviem, lai arī tur arhīvi pilni ārzemnieku un neviens uz tevi kā marsieti neraugās.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=44572

January 8, 2009 - Posted by | Krievija, PSRS, represijas, Sibīrija, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: