Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Barikāžu lodes skartais

Atmiņas par barikāžu nedēļām šajā janvārī jau nāk no 18 gadu attāluma. Ir izaugusi jauna paaudze, kas par šo laiku uzzina, lasot vēstures mācību grāmatas, iztaujājot vecākus vai apmeklējot Vecrīgā barikāžu muzeju, kura direktors ir RENĀRS ZAĻAIS. Bijušais Bauskas milicis, kuru 1991. gada 20. janvārī smagi ievainoja OMON kaujinieku lode. Atceroties šos notikumus, viņam acīs sariešas asaras.

– Tajā naktī es biju jau atvadījies no dzīves, bet laimīgā kārtā tomēr izglābos.

Ar Renāru Zaļo tiekos janvāra sākumā viņa darba kabinetā muzejā, kad priekšā kārtējie barikāžu atceres pasākumi. Pirmā ziņa, ko Renārs grib vēstīt, ir par savu kolēģi aktīvu Latvijas Tautas frontes dalībnieku, atvaļināto majoru Robertu Milleru, kurš šogad 2. janvārī aizgāja mūžībā.

– Roberts bija kļuvis par barikāžu laika “dzīvo leģendu” un ieviesis vairākas tradīcijas. 17 gadus viņš cītīgi organizēja barikāžu atceres pasākumus Zaķusalā. Viņš aizgāja strauji, nepaspēja uzrakstīt uz papīra visus organizatoriskos un tehniskos apsvērumus, un tagad mums muzejā pašiem ar visu jātiek galā. Vēlos izteikt līdzjūtību visiem Roberta piederīgajiem.

Jautāju Renāram, par kādu Latviju viņš toreiz sapņoja, cīnoties uz barikādēm.

– Toreiz domājām tikai par to, lai Latvija kļūtu neatkarīga. Par tālāko daudz nesapņojām, pārāk svarīgs bija tas brīdis.

Vārds pa vārdam, un Renārs sāk stāstīt par sevi, lai gan jūtams, ka labprātāk viņš stāstītu par citiem.

Atbalstīšu, cik vien spēšu

Mana dzīve ir interesanta. Es piedzimu Dobelē, bet, kad tētis aizbrauca studēt žurnālistiku uz Ļeņingradu, arī mēs ar mammu un brāli pārcēlāmies dzīvot uz turieni. Tad visi kopā atgriezāmies Latvijā un dzīvojām Madonā. Tur sāku iet 1. klasē, bet pēc pusgada pārcēlāmies uz Valku. Valkā pasaulē nāca māsa Ilva. Mamma bija laba šuvēja, Valkā viņa strādāja par sadzīves pakalpojumu kombināta vadītāju.

Pēc Valkas vidusskolas absolvēšanas studēju jurisprudenci Omskas milicijas skolā, tad strādāju Latvijas Iekšlietu ministrijā. Atmodas laika sākumā aizgāju strādāt uz Bausku. Biju iecirkņa inspektors, vēlāk milicijas iecirkņa priekšnieks un vienlaikus jurists kolhozā “Uzvara”.

Kad aizgāju uz vietējās Tautas frontes nodaļas sanāksmi un mani aicināja iestāties TF, teicu, ka atbalstīšu, cik vien varēšu, bet par biedru nedrīkstu kļūt, jo esmu milicis. Tolaik attieksme pret miliciju bija slēpti nicinoša. Tāpēc uz TF manifestāciju krastmalā devos privātās drēbēs. Kad pa radio 13. janvārī dzirdēju aicinājumu nākt uz barikādēm, vispirms devos uz Iekšlietu ministriju ar domu, ka arī tur būs rosība un visi gatavosies barikādēm, bet ministrijas logi bija tumši. Aizgāju līdz toreizējai Ministru padomei, tur tauta jau pulcējās. Izstaigāju Doma laukumu, daži jau bija sākuši bruģi lauzt. Aizbraucu uz darbu Bauskā, un arī tur no pagasta sūtīja tehniku un organizēja ļaudis uz barikādēm.

16. janvārī Bauskas milicijā izsludināja trauksmes stāvokli un sapulcināja visus darbiniekus. Mūs aicināja doties uz Rīgu apsargāt valstij svarīgus objektus. Arī es pieteicos. Ar katru notika individuālas pārrunas, izskaidroja, ka pasākums var būt bīstams. Tovakar pieteicās daudzi, bet otrajā dienā uz autobusu ieradās tikai puse. Otra puse pa nakti bija pārdomājuši vai sievas viņus bija atrunājušas.

Ministrijas logi tumši

Uz galvaspilsētu bija atbraukuši milicijas darbinieki no malu malām. Aizkustinošs bija brīdis, kad mainījās tautas attieksme pret miličiem, jo arī mēs taču bijām daļa no tautas. Līdz tam Rīgā bija pierasts miličus uzrunāt tikai krieviski un izturēties distancēti. Kad izgājām Doma laukumā – apbruņoti miliči bruņu vestēs, kas runāja latviski un bija gatavi cīnīties par savu Latviju, – mūs visur aicināja pie ugunskuriem un cienāja ar tēju kā savējos.

Bauskas miličiem uzticēja apsargāt Iekšlietu ministriju, un mūsu maiņai dežūra iekrita tieši liktenīgajā dienā – 20. janvārī. Par šo datumu es vienmēr izvairos stāstīt, jo tas joprojām man ir pārāk smagi. Tajā naktī jau biju atvadījies no dzīves, bet laimīgā kārtā tomēr izglābos. Mēs visi astoņi (Jasēvičs, Simanavičus, Kociņš, Markuns, Kļaviņš, Traumanis, Bergs un es), kas tolaik bijām vienā maiņā, tikām cauri ar ievainojumiem, bet uzbrukuma mirklī šķita, ka viss ir cauri. Pa caurlaižu biroja logu redzēju, ka mums uzbrūk liels OMON kaujinieku pārspēks, bet es zināju, ka rokas nepacelšu un ar labu nepadošos. Kad mums beidzās patronas, devos ārā, un tad mani ievainoja – lode vēderā. Pirmajā mirklī to pat nejutu, sāpes sākās pēc tam. Lodes spindza man gar ausīm, no trokšņa un nervu saspīlējuma biju apdullis. Skrēju un gandrīz uzskrēju virsū omoniešiem, tad aši nokāpu pagrabtelpās un tur zaudēju samaņu. Kādu laiku skaitījos pazudis bez vēsts. Kad atjēdzos, OMON kaujinieki jau bija prom.

Tovakar pa radio daudzreiz pieminēja ma-nu vārdu, un gadījās, ka kļūdas dēļ mani nosauca pie bojā gājušajiem. Latvijā visi klausījās radio, arī mana meita dzirdēja šo ziņu… Tikai mājās tā pa īstam sajutu ievainojumu vēderā un

devos pie ķirurga. Nā-

kamais lielais pārdzīvojums bija, uzzinot par bojā gājušajiem Bastejkalnā. Pirmā doma – ja nu manis raidītā lode bija kādu nogalinājusi? Atviegloti uzelpoju, kad šaubas neapstiprinājās.

Līdz tam OMON visur bija gājuši kā uzvarētāji, bet 20. janvārī mēs viņus pamatīgi atvēsinājām. Vienu kaujinieku mēs, iespējams, nogalinājām. Ievainojām vairākus. Redzēju, kā omonieti iemeta bobikā, bet kājas viņam palika ārā kūļājamies. Vēlāk ziņoja, ka viņš pats esot nošāvies. Vispār ļoti daudz kas nav vēl līdz galam izpētīts un noskaidrots.

No miliča par kultūras darbinieku

1991. gada 25. janvārī Universitātes Lielajā aulā tauta atvadījās no barikādēs kritušajiem – Andra Slapiņa, Sergeja Konoņenko un Edija Riekstiņa. Mēs, pieci no astoņiem maiņas miličiem, kuri nebijām slimnīcā, devāmies uz bērēm. Man ļoti sāpēja ievainojums, tāpēc kolēģi izveidoja tādu kā aizsargjoslu ap mani, lai neviens burzmā nejauši nepieskartos brūcei. Dzīvoju kā autopilotā, īsti pilvērtīgs bērinieks tobrīd gan nebiju. Vēlāk aizgāju darbā uz robežsargu brigādes štābu Rīgā, Viļānu ielā, kas bija Aizsardzības ministrijas pakļautībā.

20. janvāris mums astoņiem bija kļuvis par visiem kopīgu otro dzimšanas dienu, kuru kopš 1991. gada sagaidām kopā. Kad pāris gadus pēc barikādēm likās, ka valstī šie notikumi sāk piemirsties, radās ideja izveidot barikāžu dalībnieku atbalsta fondu. Meklējām iespējas finansiāli atbalstīt bojā gājušo piederīgos, un laika gaitā tas mums izdevās. Saeimā tika pieņemts likums par pabalstiem barikādēs bojā gājušo bērniem. Izcīnījām Latvijas pilsonību Konoņenko un Gomanoviča ģimenes locekļiem, jo viņu tēvi, vīri bija atdevuši dzīvību par Latviju, paši nebūdami latvieši.

Barikādes ir brīvas un demokrātiskas Latvijas atjaunošanas simbols. Tā iedzīvināšanai 1996. gadā tika nodibināta “1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme”. Ar Latvijas Republikas Saeimas 1999. gadā pieņemto likumu šī zīme no sabiedriskās organizācijas apbalvojuma pārtapa par valsts apbalvojumu. Šī piemiņas zīme ir vienīgais mūsu valsts apbalvojums, kurš radīts atjaunotajā Latvijā. Sākumā Rīgā, Krāmu ielā 3, izveidojām barikāžu piemiņas centru, bet manā 46. dzimšanas dienā, 2001. gada 24. maijā, tas pārtapa par muzeju.

Kādu laiku strādāju bez atalgojuma, alga krietni vēlāk sekoja darbiem. Kad sāku strādāt muzejā, Kultūras akadēmijā ieguvu maģistra grādu mākslā un beidzu muzeoloģijas kursu, lai labāk iepazītu muzeja darbu. Kultūras akadēmijā biju visvecākais students un vienīgais bijušais milicis.

2007. gadā muzeja jaunā ekspozīcija ieguva Kultūras ministrijas gada balvu kā labākā ekspozīcija. Visvairāk, protams, muzeju apmeklē skolēni katru gadu janvārī. Esam izveidojuši ekspozīciju arī vecā, dzeltenā ikarusā, kādi tolaik braukāja pa Rīgas ielām. Varam doties pie interesentiem uz ikvienu Latvijas malu, ja vien mūsu braucienam atrodas sponsors.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/liktena.paversieni/?doc=45208

January 16, 2009 Posted by | Atmodas_laiks, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: