gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kārlis Ulmanis, 1940. gads un jauna vēsturnieka izrakums

Izlasīju rakstu “Komunistu sponsors” 14. februāra “Sestdienas” numurā, kur izklāstīts, ka jaunais vēsturnieks Gatis Krūmiņš ir uzracis vienu dokumentiņu, kas liecina, ka Kārlis Ulmanis 1940. g. 12. jūlijā ir ziedojis Ls 5000 Latvijas komunistu partijai. Nodomāju, ka to papīriņu neviens vien no vecajiem vēsturniekiem jau vairākas reizes ir grozījis pirkstos, tikai sapratis, ka tas nav graša vērts. Gribu autoram jautāt: kad jūs beidzot liksiet tam godavīram mieru?

Interesanti bija visus šos gadus vērot veco vēsturnieku domu evolūciju Ulmaņa lietā. Vēsturnieku lielākās daļas attieksme pret Ulmani un ulmaņlaikiem ar gadiem mainījās, kļuva arvien konsekventāka. Tā – vecie vēsturnieki, bet viens otrs no jaunajiem un it īpaši laji, vēl pēc inerces turpina Ulmani knābāt, pieļaujot vislielāko kļūdu – to laiku notikumus mērot ar šodienas mērauklu. Arī Gatis Krūmiņš. Un vispār no cienījamā vēsturnieka prātojumiem un slēdzieniem redzams, ka viņam ir vāja informācija par to, kas un kā notika 1940. gadā. Krūmiņš raksta: “(..) Taču iestāšanās Pad. Sav. notika praktiski bez asinsizliešanas. Tātad nav īsti izvērtēts kolaboracionisma, sadarbības līmenis – kā Latvijas valdošā elite, Kārlis Ulmanis & Co to organizēja. Tas, kā mēs uzņēmām PSRS agresiju, nav izvērtēts paškritiski.” Komentāri lieki, vienīgi definīcija “bez asinsizliešanas” lai paliek uz Krūmiņkunga sirdsapziņas.

Kas attiecas uz pašu ziedojumu, tad, kā redzams, Krūmiņkungam nav ne mazākās jausmas, kā Pad. Sav. notika ziedojumi. Kaut vai tam pašam MOPRam (palīdzības sniegšana pasaules revolucionāriem). Iedod tev listi vai papīru ar ierakstītu summu un ar pirkstu parāda, kur parakstīties. Un nedomā neparakstīt. (Ar Ulmani droši vien tas nenotika tik primitīvi.)

Var tikai apbrīnot Krūmiņkunga informācijas trūkumu un naivumu, rakstot, ka: “… Kalnbērziņš, Lācis un Kirhenšteins nespētu kontrolēt situāciju valstī, pat visu PSRS armiju izvedot ielās, ja nebūtu saņēmuši Latvijas Republikas varas institūciju atbalstu.” Kādas vairs varas iestādes? Visa vara tika atņemta momentā. Turklāt tikai ar to vienu krievu armijas daļu, kas atradās Latvijā jau no 1939. gada, pietiktu, lai vienā dienā “ievestu kārtību”. Un čekistu Latvijā arī bija jau pilns, un viņu rokas uz latviešu “atšaušanu” jau bija ievingrinātas 1937. un 1938. gadā lielā terora laikā.

Krūmiņkungu pārņemot savādas izjūtas: “Kas liedza augstām amatpersonām atkāpties no amata, īpaši pēc 21. jūnija?” Šis jautājums nedodot mieru vēsturniekiem – tā Krūmiņa kungs. Bet tas, ka jau pirmajās okupācijas nedēļās visās organizācijās sākās “tīrīšanas”, tas vēsturniekiem liekas normāli?

Raksta beigās vēsturnieka Strangas 1940. gada apstākļu reāls vērtējums: “Bet ko bija darīt? Iesi uz ielas, bļausi: “Krievija šauj nost!” Kur tad bēgt? 65% Latvijas iedzīvotāju bija zemnieki. Kur viņi bēgs ar saviem lopiem? (..) Ja krievi redzētu, ka kāds ar prāmi bēg uz Somiju, viņi taču to nogremdētu. (..) Kur mēs varējām aizbēgt?”

Ar to tad arī Strangas kungam vajadzēja sākt, nevis ar sava doktoranta uzslavēšanu par apšaubāma kompromata uzrakšanu.

Ilmārs Knaģis


Ilmāra Knaģa ekspedīcijas

Kārlis Ulmanis – joprojām bīstams un nīstams

February 26, 2009 Posted by | Okupācija, Vēsture | 2 Comments

Saldū piemin padomju čekas upurus

“Čortavaja baba, kak ona streļala (velna sievišķis, kā viņa šāva – no krievu val.)!” Tā ar apbrīnu par latvietes Līzes Bergmanes varonību, sedzot mežabrāļu mēģinājumu izlauzties no aplenkuma, vēlāk sacījuši daudz asiņu pieredzējušie padomju čekisti.

Traģiskais notikums, kad vairāki desmiti čekistu metās iznīcināt divus nacionālos partizānus un pāris viņu atbalstītāju, risinājās miera laikā 1950. gada 24. februārī Saldū, Striķu (toreiz 5. augusta) ielā pie 33. un 35. nama. Namā nr. 33 pēc 1949. gada martā iznīcinātās mežabrāļu Zemgales grupas ar mītnes bunkuru Īles mežos dzīvi un nesagūstīti vēl bija palikuši trīs mežabrāļi, tostarp pats grupas komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga) un viņa līdzgaitnieks Vilis Krusts. 1950. gada ziemu viņi cerēja pārlaist Bergmaņu mājās Saldū, tomēr tika sazīmēti un izsekoti. Abas mājas aplenca ap 30 čekistu, un rīta agrumā notika sīva kauja. Uz čekistiem šāva no abām mājām, bet, zaudējot milzīgajam pārspēkam, abi partizāni centās bēgot izlauzties līdz tuvējam Veides mežam. Viņu atkāpšanos no mājas bēniņu lūkas sedza sieviete ar ložmetēja zalvēm. Tā bija čekistu vēlāk apbrīnotā Līze Bergmane. Partizānu Krustu čekisti tomēr nošāva jau uz mājas kāpnēm, bet Krauju – apmēram 80 metrus tālāk uz meža pusi.

Abas mājas aizdedzināja, iepriekš aicinot to iemītniekus nākt ārā un solot saglabāt viņiem dzīvību. Ir ziņas, ka cilvēki arī nāca ārā, bet viņus tik un tā uz vietas nošāva. Nošauto vai dūmos jau nosmakušo cilvēku vidū bija arī tēvs un dēls Kuršinski no 35. nama, kas partizānus bija atbalstījuši, bet tāpat nošāva arī Kuršinsku mājas iemītnieci Leontīni Ezerkalni, kas par saimnieku sakariem ar mežabrāļiem vispār nav zinājusi.

Kā aculiecinieks par šiem notikumiem piemiņas brīdī stāstīja vietējais iedzīvotājs Juris Lasmanis, kurš tolaik bijis pusaudža vecumā un atradies attālākā uzkalnā. Pēc viņa sacītā, Saldū ir arī citi cilvēki, kas traģēdiju vērojuši tuvāk, aiz savu māju logu aizkariem, baidīdamies rādīties uz ielas.

Pēc aculiecinieku stāstītā, visu piecu nobendēto cilvēku līķus mēģināja sadedzināt degošo māju ugunī un pēc tam sakrāva rindā gandrīz vai ielas malā. Pēc tam tos aizveda nezināmā virzienā, un viņu kapavieta, ja tāda vispār ir, joprojām nevienam nav zināma. Velti bijuši arī kara laikā uz ārzemēm emigrējušās Vizvalža Brizgas ģimenes locekļu centieni dzimtenē atrast nošautā radinieka atdusas vietu.

Traģēdijas vietā čekas upuriem ir uzcelts piemineklis, kurā iecirsti viņu vārdi. Vecais karavīrs un zemessargs Imants Raļļa aicināja iedzīvotājus, tostarp kuplā skaitā pārstāvēto skolu jaunatni turēt patiesi svētu šo piemiņas vietu, mācīties savas valsts vēsturi un ikdienas dzīvē ieņemt aktīvu pozīciju.

Saldus pilsētas ģimnāzijas jaunsargu instruktors Aleksandrs Gailītis uz piemiņas vietu sev līdzi bija atvedis pulciņu formās tērptu jaunsargu, kuri sarunā ar mani apliecināja, ka iepriekš apguvuši zināšanas par šo vēsturisko notikumu. Arī Saldus 2. vidusskolas vēstures skolotājs Uģis Feldmanis bija atnācis kopā ar kuplu audzēkņu pulku. Viņš šajā svētajā vietā aicināja jauniešus vispirms labi mācīties, bet pēc zināšanu apguves aktīvi iesaistīties politikā.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=48464

February 26, 2009 Posted by | mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, Vēsture | Leave a comment

Gulags.lv un filmotēka

Līdz šim filmas un norādes uz tām bija izmētātas pa stūru stūriem dažādās vietnes lapās. Nu tās tiek vāktas vienuviet.

http://filmoteeka.wordpress.com

February 25, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Asinsdzīres

Elitas Veidemanes raksts NRA 23.februārī (2009)

http://www.nra.lv/zinas/17569-asinsdzires.htm

Aptuveni nedēļu pēc 13. janvāra pingvīnu grautiņa, kas vētraini aplaimoja Vecrīgu, vakara stundā gadījās no Daugavas labā krasta pamest acis pāri upei.

Tur, vieglā ziemas migliņā ietinies, pret debesīm apgaismots slējās tā saucamais uzvaras piemineklis. To, ka šis nepareizi nodrāztais zīmulis tur atrodas, es tā kā zināju kopš brīža, kad padomju laikos brīvprātīgā piespiedu kārtā mums, žurnālistiem, no algas atskaitīja desmit rubļus, lai celtu šo okupācijas atgādinājumu. Bet tas, ka šo monstru Rīgas pilsēta arī apgaismo – droši vien par nodokļu maksātāju līdzekļiem –, šķita pārsteidzoši, labākajā gadījumā izskatoties pēc nepamatotas greznības nabagu laikos, pārējos gadījumos – pēc latviešiem raksturīgās prasmes liekt muguru visiem, kas to palūdz.

Lumpenproletariāts pamostas

Šodien ir 23. februāris. Šo dienu padomju gados Latvijas sabiedrība atzīmēja itin jestri: ar koncertiem, pasākumiem, attiecīgiem raidījumiem un filmām televīzijā. Jaunuļi var nezināt: tā ir varonīgās padomju armijas un jūras kara flotes diena. Laikmetīgi trivializējot, šī diena bija pārvērtusies par vīriešu dienu – iepretim 8. marta sieviešu dienai. Taču jāteic, ka 8. marts, slēpdamies aiz tulpēm un citām ziedu veltēm, bija (un joprojām daudzviet ir) tāda vīriešu demonstrācija, kurā viņi sumina sievišķo līdztiesību. Savukārt 23. februāris kā bija plika cenšanās uzprišināt krievu militāristu slavu, tā arī palika – bez jebkādiem sievišķīga vai vīrišķīga sentimenta uzplaiksnījumiem.

Nav saprotams, kāpēc tika svinēts tieši 23. februāris. 1918. gada 28. janvārī krievu lumpenproletariāta vadonis Ļeņins parakstīja dekrētu par sarkanās armijas dibināšanu, bet 29. janvārī izdeva dekrētu par strādnieku un zemnieku sarkanās flotes dibināšanu. Gandrīz mēnesi vēlāk vācu karaspēks ieņēma Minsku, un 22. februārī tika publicēts uzsaukums par sociālistisko tēvzemi, kas ir briesmās. Nākamajā dienā lumpens strauji pamodās un devās pieteikties dienestam sarkanajā armijā.

Taču neviens joprojām nevarēja saprast, kuru datumu īsti svinēt. Tad 1938. gadā dūri uz galda strauji uzsita Staļins, paziņodams, ka tieši 1918. gada 23. februārī sarkanā armija sagrāvusi vāciešus pie Narvas un Pleskavas. Tie, protams, bija meli, jo kaujas pie abām pilsētām notika 25. februārī un 5. martā, turklāt sarkanie neizrādīja varonību, tieši otrādi – viņi, pēdām zibot, bēga uz Petrogradas pusi, pa ceļam kādā dzelzceļa stacijā sagrābjot spirta cisternu.

Bet, lai kā arī būtu, Krievijas Valsts dome 1995. gada 10. februārī padomju armijas un kara flotes dienu pārdēvēja par Tēvzemes aizstāvju dienu, kas svinama tāpēc, ka sarkanā armija 1918. gada 23. februārī uzvarējusi Vācijas karaspēku…

Pļēguru personiskais piemērs

Pirms 1940. gada neatkarīgā, ulmaniskā Latvija nezināja, kas tie par svētkiem – 23. februāris. Taču tos it kā brīvajā valstī ienesa tie 25 000 militārpersonu, kas te nometinājās jau 1939. gada beigās – saskaņā ar 1939. gada 5. oktobra “brīvprātīgo savstarpējās palīdzības līgumu ar mums draudzīgo lielvalsti”, proti, Padomju Savienību. Var uzskatīt, ka Latvijas okupācija sākās daudz agrāk nekā 1940. gada 17. jūnijā. 1939. gada 10. oktobrī Liepājas ostā jau noenkurojās padomju kreiseris Kirov un divas zemūdenes. Kuģus sagaidīja Padomju Savienības vēstniecības darbinieki un Latvijas armijas ģenerālis Oskars Dankers. Pēc sirsnīgiem savstarpējiem apsveikumiem Liepājā notika smalks bankets, kurā Dankera kungs iztapīgi uzsauca tostu “vadonim biedram Staļinam”. Savukārt 29. oktobrī Latvijā caur Zilupi iebrauca ešelons ar sarkanās armijas militāristiem. Nonākuši Rīgā, militāristi sāka kārtīgu uzdzīvi – kā smejies, vajadzēja ar godu nosvinēt ierašanos savās jaunajās mājās.

1939. gada novembris sākās ar ideoloģisko apstrādi: Latvijas radiofonam vajadzēja atskaņot propagandistisko padomju dziesmu programmu par godu “lielajai oktobra sociālistiskajai revolūcijai”.Toreizējais radiofona direktors Smilgas kungs centīgi saliecās, lai paziņotu Maskavas biedriem, ka Rīgā tikšot nodrošināta arī Maskavas radio uztveršana.

Pateicoties radiofonam, Latvijas ļaudīm tapa skaidrs 23. februāra svinību jēdziens. Latviešu biedrības nams tika pārvērsts par sarkanarmijas midzeni uz vairākiem gadu desmitiem, bet pašā pirmajā reizē – 1940. gada 23. februārī – tur notika ne tikai svinīgais akts par godu varonīgajai sarkanarmijai, bet arī varens rauts, par kuru PSRS vēstnieks Latvijā biedrs Derevjanskis ziņojumā Maskavai rakstīja, ka goda mielasta dalībnieki – karavīri un virsnieki – bijuši stipri piedzērušies, daži pat vārtījušies pa grīdu, skaļi bļaudami, ka “visi latvieši jānošauj”. Lieki pat teikt, ka Latvijas presē par šiem jaukumiem nebija ne vārda.

Tagad, skatoties atpakaļ uz septiņdesmitgadīgiem notikumiem, var vien brīnīties par rupjo, tomēr tik iedarbīgo viltību, ar kādu padomju vara piespieda latviešus kļūt par iztapoņām un kolaboracionistiem. Jo visi vietējie taču gribēja dzīvot. Vienalga, kas tie bija – okupētas valsts radio direktori, oficianti Latviešu biedrības nama bufetē vai zemnieki, kas veda lauku labumus uz Rīgu.

Asinsdzīres Ziemeļkaukāzā

Pirms 65 gadiem – 1944. gada 23. februārī – NKVD konvoja karaspēka priekšnieks ģenerālmajors Bočkovs ziņoja PSRS VDK ģenerālkomisāram Lavrentijam Berijam, ka sākusies ešelonu nosūtīšana uz Vidusāziju. Bet ešelonos atradās Kaukāza mazās tautas – čečeni, inguši, karačajevieši un kalmiki. Līdz 7. martam vairāk nekā pusmiljons mierīgo iedzīvotāju tika deportēti no dzimtajām mājām. Bočkovs izsūtīto skaitu bija pierakstījis ar bendes centīgumu: “Konvojēšanai pieņemti un nosūtīti pavisam 180 ešeloni ar 65 vagoniem katrā; kopējais pārvietojamo cilvēku skaits – 493 269, vidēji 2740 cilvēku ešelonā…” Deportāciju veikšanā sevišķi izcēlušies 714 čekisti un miliči: viņus apbalvoja ar Sarkanā Karoga, Suvorova un Kutuzova ordeņiem par “īpašu uzdevumu priekšzīmīgu izpildi”.

Deportācija bija Staļina pavēle, un diez vai gluži nejauši tās izpilde bija iekritusi tieši padomju armijas gadadienā, kuru 1944. gadā svinēja arī kaukāzieši. Tūkstošiem sarkanarmiešu bija sarīkojuši svētkus kalnu ciematiņos, un tajos piedalījās arī vietējie iedzīvotāji, līdz kādā mirklī viss pavērsās otrādi: armijnieki pavērsa ieročus pret svinētājiem un sāka tos arestēt, stumt smagajās automašīnās un vest uz dzelzceļa stacijām. Staļins bija izdomājis, ka visu minēto tautu pārstāvji ir nodevēji, jo sadarbojušies ar vāciešiem: vācu armija bija ieņēmusi visai lielu Ziemeļkaukāza teritoriju, tālab čečeni, inguši un citi ir pārgājuši vāciešu pusē…

Patiesība gan bija cita: Staļins necieta šīs mazās, bet nepakļāvīgās Kaukāza tautas, jo tās negrasījās pakļauties nedz padomju varai, nedz pašam Josifam Visarionovičam. Protams, Staļintētiņš neaizmirsa arī 1942. gada čečenu sacelšanos pret padomju varu, kā arī šīs tautas nemitīgo bruņoto cīņu par atdalīšanos no Padomju Savienības, jo viņiem nezin kādēļ nepatika Staļina uzspiestais komunistiskais režīms un vienlaidus kolektivizācija.

Tā kā biedram Berijam nebija izdevies tikt galā ar čečeniem (čečenu partizānu vienībās darbojās ap 25 000 vīru), viņš pavēlēja 1941. gada 8. jūlijā uzsākt masīvu operāciju “čečenu bandu likvidēšanai”: ar smagās artilērijas un aviācijas bumbu palīdzību no zemes virsas tika noslaucīti kalnu ciemati. Bet tad, kad 1944. gada februārī padomju armija ņēmās ar čečenu kārtējo sacelšanos, Staļina mērs bija pilns: viņš pavēlēja sākt Ziemeļkaukāza tautu deportāciju.

Tas vajadzīgais kaimiņš

Pirms dažām dienām Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, tikdamies ar Latvijas Universitātes studentiem, ierosināja izbeigt interpretēt abu valstu pagātni, jo tas neveicinot sadarbību. Vešņakova kungs izskatās un noteikti ir gudrs cilvēks, tāpēc diez vai viņš nezina, ka interpretēt var tikai uzskatus, nodomus, izteikumus un tamlīdzīgi, bet ne konkrētus vēstures faktus. Mēs varam interpretēt savu tautiešu un valsts vadības acu pievēršanu, skatoties uz okupācijas priekšvēstnešiem 1939. gadā un 1940. gada sākumā, mēs varam vērtēt tā laika kolaboracionisma līmeni un apjomu Latvijā, taču nav iespējams interpretēt Latvijas okupāciju, jo tā vienkārši notika. Mēs varam apspriest latviešu viesmīlību, kas nereti robežojas ar totālu pazemošanos okupācijas varai, bet mēs nevaram interpretēt šīs varas izpausmes – reālās zvērības, kas bija aptaustāmas gadu desmitiem. Mēs nevaram interpretēt padomju armijas un tās bruņoto satelītu asinsdarbus Otrā pasaules kara laikā nedz Latvijā, nedz Austrumprūsijā, nedz Vācijā.

Tā, piemēram, interpretācijai nepadodas Aleksandra Vešņakova konkrēta darbība: viņš šā gada pirmajā dienā apciemoja par nežēlīgiem kara noziegumiem Latvijā notiesāto sarkano partizānu Vasīliju Kononovu – viņam 1. janvārī bija šūpuļsvētki. Jā, Kononovu attaisnoja Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Bet Latvijas visas tiesu instances un latviešu tautas vēsturiskā atmiņa uz šiem Kononova varoņdarbiem liek skatīties gluži citādi un interpretēt vēstnieka apsveikumus kā abu valstu sadarbību neveicinošus.

Un šodien mēs atkal sākam variēt un interpretēt okupācijas pieminekļa uzrakstu pielīmēšanu, apgaismošanu un citas fīčas. Taču diez vai, balstoties tikai uz norunām ar Krieviju, latviešu lielajam vairumam varēs iestāstīt, ka okupācijas monuments – tā saucamais uzvaras piemineklis – ir tieši tas, kam katrā ziņā jāatrodas Pārdaugavas karātavu kalniņā (tur pēc kara tika pakārti vācu ģenerāļi), un tieši tas, kas jāremontē – kaut arī par Maskavas naudu, un tieši tas, kas naktīs jāapgaismo – par Rīgas naudu. Taču visdrīzāk mēs, kā vienmēr kaunīgi klusēdami, paliksim pie savas miermīlīgās pozīcijas, sak, nekaitināsim to visādi citādi vajadzīgo kaimiņu! Bet 23. februāri nosvinēsim kādā krodziņā, kas mums noteikti piedāvās pilnu padarmijas komplektu, kurā varētu ietilpt kokteilis Molotovs, karbonāde Tanka kāpurķēde, saldēdiens Slidenais Aleksandrs Matrosovs un kadri no filmas Kā mēs atbrīvojām Latviju. Vienīgi ieteikums: izprast, kur beidzas joki un kur sākas asiņaina nopietnība.


February 24, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Okupācija | Leave a comment

Latvijas armijas karogu noslēpums

Kas 1940./1941. gadā notika ar Latvijas armijas vienību karogiem

Karogs ir katras armijas vienības lepnums, kas jānosargā par katru cenu. Ja karogs tiek zaudēts, vienība jāizformē. Kas 1940./1941. gadā notika ar Latvijas armijas vienību karogiem, joprojām ir viena no mūsu militārās vēstures mīklām. Varbūt tuvākajā laikā izdosies kaut nedaudz pietuvoties šā noslēpuma atrisinājumam.

Latvijas Kara muzejā atrodas tikai viens pirmskara Latvijas bruņoto spēku karogs, par kura saglabāšanu varam būt pateicīgi pēdējā Latvijas armijas sapieru pulka komandiera pulkveža Jura Briežes un viņa ģimenes locekļu drosmei. Padomju okupācijas gadu desmitus karogs pavadīja, paslēpts spilvenā, līdz 1992. gadā relikviju Kara muzejam atdeva pulkveža meita Lilija Brieže.

Taču kopumā armijas daļām un aizsargu pulkiem bija vairāk nekā 40 karogu. Kur gan palikuši pārējie? To pēdas pēc padomju okupācijas sākuma pagaisa austrumu virzienā, un karogu liktenis nedeva miera vēsturniekiem pat pirms neatkarības atgūšanas.

Dodiet mums trofejas

Kad 1940. gada rudenī Latvijas armija, vispirms pārdēvēta par “tautas armiju”, tika pārveidota sarkanās armijas 24. teritoriālā korpusā, “buržuāziskās” simbolikas klātbūtne tai kļuva neiederīga. Gada beigās praktiski visi karogi, aizsargu vienību standartus ieskaitot, tika nodoti glabāšanā Kara muzejā. Vēl pirms tam, 24. jūlijā, Latvijas “tautas armijas” politiskās daļas priekšnieks Bruno Kalniņš bija saņēmis no sarkanās armijas Artilērijas kara vēstures muzeja vadības savdabīgu vēstuli, kas, starp citu, ir vienīgais zināmais dokuments Latvijā, kas apliecina gatavošanos pārvest muzejiskas vērtības uz Padomju Savienību padomju okupācijas sākumā. Proti, atsaucoties uz 1939. gada PSRS valdības rīkojumu un Aizsardzības tautas komisariāta pavēli, vēstules autori paziņoja, ka Artilērijas kara vēstures muzejs Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) “ir PSRS vienīgā padomju tautu un tās varonīgās sarkanās armijas kara vēstures un tagadnes glabātava”. Turklāt šis muzejs atainojot arī tos, “ar ko padomju tautām un sarkanajai armijai nācies cīnīties”.

No Kalniņa tika pieprasīts sākt pārsūtīt muzejam Latvijas armijas karogus, ordeņu, ieroču, formastērpu paraugus un citas vērtības. “Tie ir priekšmeti, ko militārajā vidē parasti traktē kā ienaidnieka trofejas,” iepazīstinot ar dokumentu, uzsver Kara muzeja direktora Aija Fleija. Šaubu nebija, padomju politisko un militāro amatpersonu acīs Latvijas armiju pēc 1940. gada 17. jūnija varēja uzskatīt par uzvarētu. Un uzskaitījumā ir tieši tās lietas, kuru mūsdienās Kara muzejam trūkst.

“Man interesanta šķita Artilērijas muzeja komandiera piezīme: “Ceram, ka kopīgiem spēkiem, nezaudējot dārgo laiku, mēs saglabāsim vēsturei latviešu tautas pagātnes un 1940. gada lielās jūlija revolūcijas (tā tobrīd tika saukta Baltijas valstu okupācija) materiālus.” Ar to viņi it kā pateica Kalniņam: tu būsi par to atbildīgs,” uzsver Fleijas kundze. Latvijas “tautas armijas” politiskās daļas priekšnieks atbildē tomēr atrunājās, ka “tas vēl būtu jāapsver” un drīzāk varētu notikt apmaiņa ar atsevišķām kolekcijām. Taču jaunajai varai Bruno Kalniņš bija vajadzīgs tikai līdz oktobra vidum, kad Latvijas armija pilnībā tika iekļauta sarkanajā armijā. Tagad Latvijas armijas trofeju kārotājiem vairs nebija nekādu šķēršļu un arī Kara muzeju pienācās likvidēt.

1940. gada rudenī Pulvertornim piebūvētais jaunais Kara muzeja korpuss bija gatavs, taču materiāli glabājās noliktavās, vēlāk Biržas namā. 1940. gada beigās lielā steigā veica krājuma inventarizāciju, ko pabeidza 1941. gada janvārī. Ar Latvijas PSR Izglītības tautas komisariāta (LPSR ITK) ziņu likvidētā Kara muzeja īpašumus sāka dalīt, kaut ko atvēlot jaundibinātajam Revolūcijas muzejam, kaut ko jaundibinātajam LPSR ITK Centrālajam dzimtenes pētīšanas muzejam un, kā minēts dokumentos, “citiem muzejiem”. “Domāju, tieši šajā periodā nozuda ar Latvijas armiju saistītās lietas. Pēc kara, 40. gadu beigās, liela daļa Kara vēstures muzeja kolekcijas jau atradās Latvijas vēstures muzejā, taču ne karogu, ne ordeņu tur nav,” stāsta Aija Fleija. Ir pamats domāt, ka 1941. gada sākumā vērtīgākās kolekcijas bez liela trokšņa pārceļoja uz militārajiem muzejiem Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) vai Maskavā.

Sadedzināti vai putekļos

Pazudušajiem Latvijas armijas simboliem pēdas sāktas dzīt 90. gadu sākumā, kad muzejnieki apjautājušies Sanktpēterburgas Artilērijas, inženieru un sakaru muzejam, vai tam nav kādu ziņu par latviešu strēlnieku pulku cara laiku karogiem, kas arī reiz glabājušies Kara muzejā. Atbilde bijusi noliedzoša.

Padomju gados muzejnieku aprindās klīda nostāsti, ka Latvijas armijas standarti savu latīņu alfabēta burtu uzrakstu un stilizēto ugunskrustu dēļ līdz ar uzvarētās Vācijas karogiem un simboliem pie viena samesti Sarkanajā laukumā vienā kaudzē un sadedzināti. Tas noticis slavenajā 1945. gada 24. jūnija uzvaras parādē Maskavā. Tās nav gluži “tirgus baumas”. Tāda hipotēze nāca no padomju armijas rindās karojušajiem uzvaras parādes dalībniekiem un vispirms jau Jevgeņija Vanaga, agrākā PSRS VDK darbinieka un Latvijas Vēstures muzeja vadītāja, pazīstama arī ar vārdu Ivars Žagars. Pārbaudīt tādu liecību patiesumu vairs nav iespējams.

Cerību stars parādījies pagājušā gada nogalē, kad, pateicoties Latvijas Ārlietu ministrijas atbalstam, jautājums par Kara muzeja zudušajām kolekcijām aktualizējās Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijā. Šogad saņemta atbilde, ka Sanktpēterburgas Artilērijas, inženieru un sakaru muzejā un Krievijas Bruņoto spēku centrālajā muzejā Maskavā gan nekas no Kara muzeja agrākajiem īpašumiem nav atrodams, tomēr Krievijas pārstāvji pauda gatavību uzņemt Latvijas ekspertus šajos muzejos. Ja viss ritēs labi, martā kāds no Kara muzeja pārstāvjiem dosies uz Maskavu.

“Tas nav vienas dienas darbs. Tur jāuzturas ilgāk. Grūti jau teikt, cik viņi ļaus mums ieskatīties savā “virtuvē”, jo muzeji ir ļoti lieli. Mani māc šaubas, vai tur mums atļautu atritināt un apskatīt visu karogu kolekciju. Ja muzejs gribēs kaut ko noslēpt, tas to noslēps. Ja mēs tur varētu paskatīties 1940. gada beigu – 1941. gada vasaras inventāra grāmatas un ienākošo dokumentāciju, varbūt kaut ko uzietu. Bet es pieļauju, ka tobrīd šos materiālus neviens tur nemaz neuzskaitīja. Varbūt to paveica vēlāk, bet varbūt tie tur joprojām nekustīgi guļ, kā tas lielos muzejos mēdz notikt, ja šo lietu nav vajadzības izmantot,” skeptiskumu saglabā Aija Fleija. Kolekcijas pēdas tāpat varētu būt arhīvos, jo tajos pēc zināma laika nonāk arī muzeju dokumentācija, taču, ja priekšmets skaitījies krājumā, tad uzskaites līmeņa dokumentiem par to vienalga jāpaliek attiecīgajā muzejā. Tomēr skaidrs, ka uz Maskavu jābrauc.

Latvijas armijas vienību karogi un devīzes

1. Liepājas kājnieku pulks: “Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim”.
2. Ventspils kājnieku pulks: “Visu par Latviju”.
3. Jelgavas kājnieku pulks: “Mēs iesim tur, kur tēvu zeme sauks”.
4. Valmieras kājnieku pulks: “Pirms dzimtenei dēli spēj brīvību pirkt, būs karogam varoņu asinīs mirkt”.
5. Cēsu kājnieku pulks: “Par tēviju”.
6. Rīgas kājnieku pulks: “Labāk savu galvu devu, nekā savu tēvu zemi”.
7. Siguldas kājnieku pulks: “Šurp, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija tev’ brīvīb’s karā sauc!”
8. Daugavpils kājnieku pulks: “Par Latviju”.
9. Rēzeknes kājnieku pulks: “Ņem, tēvzeme, tavs esmu viss! Sargoj Latviju!”
10. Aizputes kājnieku pulks: “Tava tauta nezudīs, kad tu iesi mirt par tautu”.
11. Dobeles kājnieku pulks: “Es karāi aiziedams, Sirdi slēdzu akmenī, Aust gaismiņa, lec saulīte, Plīst akmenis skanēdams”.
12. Bauskas kājnieku pulks: “Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi”.
Jātnieku pulks: “Dievs, Tēvija, Pulks”.
Aviācijas pulks: “Visu par Latviju”.
Sakaru bataljons: “Spoži zibeņi zaro, Pērkons līdz ar mums karo”.
Sapieru pulks: “Mūžam nerims Daugavas viļņi, Mūžam dzīvos varoņgars”.
Bruņoto vilcienu pulks: “In hoc signo vinces” (“Ar šo zīmi uzvarēsi”.)
Armijas štāba bataljons: “Ar vairogu vai uz tā”.
Flote: “Mūs vieno Latvijas svētais vārds”.
Kara skola: “Per aspera ad astra”. (“Caur ērkšķiem līdz zvaigznēm”.)
Karogi bija arī 20 aizsargu pulkiem un aizsargu aviācijas vienībai.

Pieprasa karogus, ordeņus, ieročus un pat kapelānu tērpus

Fragments no sarkanās armijas Artilērijas kara vēstures muzeja vadības 1940. gada 24. jūlija vēstules Latvijas “Tautas armijas” politiskās daļas priekšniekam Bruno Kalniņam: ”Muzeja pavēlniecība lūdz jūs nekavējoties uzsākt uz muzeju sūtāmo priekšmetu atlasi un nosūtīšanu:

– visus bijušās Latvijas armijas karogus,
– pa trim paraugiem no visiem militārajiem ordeņiem, medaļām, nozīmītēm, žetoniem un diplomiem,
– pa diviem formastērpu paraugiem no visu ieroču šķiru vienībām, kā ierindnieku, tā visu rangu virsnieku un komandieru,
– pa diviem paraugiem no katra apbruņojuma veida (auksto un šaujamieroču – strēlnieku un artilērijas),
– pa trim eksemplāriem no visiem reglamentiem, rokasgrāmatām, militārajām mācību grāmatām, žurnāliem un visiem Latvijas armijas izdotajiem militārajiem izdevumiem, kā arī no militārās teorijas un militārās vēstures literatūras, īpaši par Latvijas armijas vēsturi, atsevišķu vienību vēsturi,
– kara kapelānu tērpus un Latvijas armijā izmantotos reliģiskā kulta priekšmetus,
– važas, gumijas nūjas un citus disciplināriem mērķiem izmantotos kara žandarmērijas priekšmetus,
– mākslas priekšmetus (gleznas, skulptūras, porcelānu, kausus un citus batālā, memoriālā satura priekšmetus, kā arī senatnes ieročus un militārās sadzīves priekšmetus, militāro numismātiku, personālās apbalvošanas lietas – ieročus, nozīmes u. c.),
– lūgums veikt to pašu darbu un izsūtīt tādos pašos daudzumos formastērpus, ieročus un citus priekšmetus no izformētajām militarizētajām buržuāziskajām organizācijām.”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=47887

February 18, 2009 Posted by | Okupācija, Vēsture | 1 Comment

Aicina rīkot provokācijas 16. martā

Aicinājums ievietots radikālo latviešu nīdēju vietnē “Rodina.lv” Заявление по 16 марта (krievu valodā)

February 14, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, piemiņa, Vēsture | 3 Comments

Par uzticību varai un piemiņas memoriālu

Mēs, politiski represētie, aktīvi piedalāmies politiskos procesos un esam patiesi Latvijas patrioti. Mums nav vienalga, kas notiek Latvijā!

Valstī ir ekonomiskā krīze, notiek protesta akcijas, nemieri, kuri pāraug vardarbībā, grautiņos. Mēs esam par patiesām demokrātiskām vērtībām, mēs nosodām vandalismu.

Iestājusies politiskā krīze – sabiedrība neuzticas ne valdībai, ne Saeimai.

Pie tā novedušas politiskās partijas, kas pakļautas sponsoru, oligarhu ietekmei. Partiju disciplīna grauj demokrātijas principus lēmumu pieņemšanā Saeimā. Pašreizējā vēlēšanu sistēma pēc lokomotīvju principa ir mazefektīva, nekalpo tautas, vēlētāju interesēm.

Lai mazinātu politisko partiju ietekmi, ierosinām grozīt vēlēšanu likumu, samazinot partiju lomu par 50%. Partijas izvirza pusi no deputātu kandidātiem ar noteikumu, ka katrs deputāta kandidāts balotējas tikai vienā apgabalā. Otru daļu deputātu izvirza no vēlēšanu apgabaliem, kas nav pakļauti partiju disciplīnai. Saeimas pārvēlēšana pēc jaunā vēlēšanu likuma ir vienīgā iespēja atjaunot sabiedrības uzticību valsts varai.

Laikā, kad Eiropas Savienība nosoda totalitāro komunistisko režīmu, kad ASV Vašingtonā atklāts piemiņas komplekss komunisma upuriem, kad starpvalstu līgumi ar Krieviju uzliek par pienākumu kopt simtiem padomju režīma izveidotās piemiņas vietas, – tā ir kauna lieta, ka Latvijā pēc 18 gadiem kopš neatkarības atgūšanas galvaspilsētas centrā nav piemiņas vietas bojā gājušiem komunisma režīma upuriem.

Ar Kultūras ministrijas un personīgi Helēnas Demakovas gādību 2008. gadā ir noticis starptautisks pieminekļa skiču konkurss, ir noteikts konkursa uzvarētājs – arhitekts Kristaps Ģelzis ar darbu “Vēstures taktīla”.

Politiski represētie atbalsta idejiski un mākslinieciski bagāto projektu un vietas izvēli Rīgā, Strēlnieku laukumā. Tas komplektā ar Okupācijas muzeju būtu pievilcīgs apskates objekts Rīgas tūristiem.

Ļoti būtiski vienlaikus uzsākt darbus ar Okupācijas muzeja piebūvi “Nākotnes nams”.

Atgādinām, ka šogad ir sešdesmitā gadadiena, kopš 1949. gadā veiktajām visplašākajām latviešu ģimeņu deportācijām uz Sibīriju.

Komunisma noziedzīgo režīmu pārdzīvojušie un aculiecinieki vēlas sagaidīt memoriāla atklāšanu. Mēs Sibīrijā un Gulagā bojā gājušo vārdā prasām valdību pārdomāt savu attieksmi pret komunisma režīma noziegumiem.

Mēs prasām arī taupības režīma apstākļos rast līdzekļus memoriāla projektēšanas un izbūves darbu turpināšanai. Mēs lūdzam Valsts prezidentu un Ministru prezidentu iesaistīties atbalstam līdzekļu piesaistei.

Šīs prasības un lūgumi ietverti Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) 20. konferences rezolūcijās.

7. februārī konferencē piedalījās 295 delegāti no visiem Latvijas rajoniem.

Dagnija Liepiņa, LPRA valdes sekretāre

February 13, 2009 Posted by | REPRESĒTIE | Leave a comment

Krievijas mediji ”iesildās” pirms 16. marta

Krievijas bruņoto spēku telekanāls ”Zvezda” pēc tā filmēšanas grupas dažu dienu ciemošanās Latvijā demonstrējis sižetu, ko var uzskatīt par Krievijas masu informācijas līdzekļu ”iesildīšanos” pirms 16. marta Leģionāru piemiņas dienas.

”Vēstures stundas latviešu gaumē. Fašistu meklējumos”, tā nosaukts pagājušo svētdien minētajā telekanālā rādītais septiņas minūtes garais sižets, ar kuru ”Zvezda” aizsākusi ”fašistu meklējumus”. Krievijas bruņoto spēku sabiedrisko attiecību speciālisti iecerējuši veselu virkni tāda veida raidījumu. Pirmais ciklā veltīts Latvijai – ”gandrīz vai vienīgajai valstij, kur fīrera atbalstītāji kļuvuši burtiski par nacionālajiem varoņiem”.

Latvijā filmētāju uzmanības lokā vispirms tradicionāli nonākuši muzeji. Ar sašutumu tiek stāstīts, ka ”esesiešiem” ekspozīcijas veltītas veselos divos muzejos – gan Okupācijas, gan Kara. Pirmais sižetā tiek dēvēts par ”Padomju okupācijas muzeju”. Ekrānā parādās arī kadri no dažādos gados uzņemtām nekārtību ainām, kas attiecas uz 16. martu, taču samontētas tā, lai parādītu visu kā vienas dienas notikumu.

Sižetā kāds atvaļināts padomju armijas pulkvedis žurnālistiem sūdzas, ka agrāk dienējis Vācijā, ”kas bija mūsu ienaidnieks”, bet tur viņu neviens par okupantu neesot saucis un vāciešu attieksme bijusi ”visnotaļ normāla”, taču Latvijā ”mēs esam okupanti”. Jo rūgtākas pulkveža dienas dara apstāklis, ka jādzīvo līdzās Džohara Dudajeva gatvei.

”Esesiešu aizstāvju” un pašu bijušo ”esesiešu” lomas sižetā ierādītas ”Zvezda” intervētajiem Saeimas deputātiem Pēterim Tabūnam (“TB”/LNNK) un Visvaldim Lācim. Latvijas Nacionālo karavīru biedrības pārstāvji, zinot, ka jebkurā gadījumā saruna tiks attiecīgi izrediģēta, no tikšanās ar Krievijas telekanālu principiāli atteicās.

Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins, kurš ”Zvezda” filmēšanas grupai izrādījis muzeja ekspozīciju un sniedzis nelielu interviju, sacīja, ka sižeta veidotāji acīmredzami bijuši ”vienkārši puiši”, kas ieradušies Rīgā bez priekšzināšanām par leģiona un Latvijas vēsturi, toties ar skaidru uzdevumu atrast Latvijā ”fašisma” pazīmes. Tad nu centušies, kā mācējuši. Maskavas viesu neieinteresētība niansēs ir acīmredzama. Ar to arī var izskaidrot neskaitāmās paviršības vai varbūt apzinātas manipulācijas. Piemēram, brīdī, kad tiek runāts par Salaspils nometni, ekrānā var redzēt 1941. gada vasarā Rīgas Centrālcietuma pagalmā ekshumētos čekistu sakropļoto Latvijas politisko un militāro darbinieku līķus. Falsifikācijas kalngals ir Latvijas 1919. gada brīvības cīņu laika Studentu rotas dibināšanai veltītās piemiņas plāksnes fragmenta demonstrēšana skatītājiem. Kadrā redzama rotas nozīme ar ugunskrustu un zobenu. Plāksne atrodas Brīvības bulvārī pie ieejas LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Skatītājam netiek parādīts plāksnes kopskats ar piemiņas uzrakstu, tikai Studentu rotas krūšu nozīmes daļa ar attiecīgo zīmi. Diktora balss vēsta: ”Latvijas galvaspilsēta šodien pārsteidz ārzemju tūristus ne tikai ar lieliski saglabātiem arhitektūras pieminekļiem. Krievijas tūristiem un citiem ārzemniekiem nodrebēt liek fašistiskais kāškrusts, kurš pilnīgi likumīgi lepojas pie vietējās universitātes filozofijas fakultātes ieejas. Līdz tādiem atklājumiem filozofija vēl nekur pasaulē nav nonākusi!”

Telekanāla mājaslapā internetā pie šā sižeta ir lasāma tikai viena atsauksme. Tās autore ir agrākā Latvijas TV krievu valodas ziņu dienesta darbiniece Natālija Ābola, neatkarīgās producentu grupas “Alter A” direktore, kura viesiem no Krievijas palīdzēja orientēties vietējā situācijā. Ābola savā atsauksmē norāda, ka ”sižets izdevies veiksmīgs”. Cik zināms, tad nākamais ”fašistu meklēšanas” cikla raidījums būs veltīts Igaunijai.

Jāatzīmē, ka 2005. gadā dibinātā ”Zvezda” ir skatāma visā Krievijas teritorijā un tās potenciālā auditorija oficiāli tiek lēsta vairāk nekā 68 miljonu skatītāju apjomā. Kā teikts ”Zvezda” mājaslapā: ”Telekanāls palīdz skatītājiem apzināties Krievijas pagātnes varenību, iedvesmoties aktīvai darbībai tagadnē un sajust aizraujošās nākotnes perspektīvas.”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=47496


”Vēstures stundas latviešu gaumē. Fašistu meklējumos”:
http://zvezdanews.ru/video/day_events/0026375/

Par Igauniju:
http://video.mail.ru/mail/zvezda_news/4/1662.html
http://zvezdanews.ru/video/day_events/0022660/

February 13, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Okupācija, Vēsture | 2 Comments

“Stūra māja” – kultūras pieminekļu sarakstā

Kultūras ministra pienākumu izpildītājs, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns parakstījis rīkojumu par komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vietas “Stūra mājas” iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, informē ministra preses sekretāre Dace Kārkliņa.

Ēka Rīgā, Brīvības ielā 61 ir starptautiskā un Latvijas mērogā nozīmīga vēsturiska vieta, informē ministrijā. “Tā ir unikāls objekts, kurā glabājas plašs liecību klāsts par notikumiem, kas saistās ar PSRS okupācijas politiskajām represijām un izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci”.

“Latvijas tautas apziņā šī vieta un apzīmējums “Stūra māja” saistās ar traģiskiem notikumiem. Latvijā nav otra šāda veida objekta, kas jau patreizējā veidolā var kalpot kā vēstījums nākamajām paaudzēm un brīdinājums, lai šādi noziegumi neatkārtotos,” savu lēmumu pamato Zalāns.

Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauta daļa no ēkas Brīvības ielā 61 pirmā stāva un pagrabstāva, un tai pieguļošā teritorijā esošie divi iekšpagalmi un caurbrauktuve. Ēka Brīvības ielā 61 laika posmā līdz 1940.gada rudenim darbojās Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija, Sabiedrisko lietu ministrija, kā arī Valsts Robežsardze.

No 1940.gada novembra līdz 1941.gada decembrim ēkā darbojās Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta Valsts drošības komiteja, kas savu darbību turpināja kā LPSR Valsts drošības ministrija (1944.-1954.gads) un vēlāk kā LPSR Valsts drošības komiteja (1954.-1991.gads). 2003.gadā pie ēkas fasādes tika atklāta piemiņas zīme “Melnais slieksnis” kā veltījums komunistiskā režīma upuru piemiņai. Ēkas atbilstību kultūras pieminekļu statusam ir izvērtējusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Savukārt VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, kuras īpašumā atrodas ēka, ir piekritusi tās iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

February 11, 2009 Posted by | KGB, piemiņas vietas, Vēsture, čeka | Leave a comment

Plaisa sabiedrībā un vēstures mācīšanā

Pētījums vidusskolu 12. klašu audzēkņu vidū uzrāda sliktas vēstures faktu zināšanas gan latviešu, gan krievvalodīgajās skolās.

Satraucošas ir pētījuma atklātās abu grupu uzskatu atšķirības Latvijas 20. gadsimta vēsturē svarīgajos mezglupunktos, kaut fonda pārstāvji apgalvo, ka tās nevajadzētu pārspīlēt.

Anketējot 400 skolēnus no latviešu un krievvalodīgo vidusskolu 12. klasēm, pārsvarā Rīgā, pētījuma autori bija izvirzījuši mērķi noskaidrot, kā dažādām etnolingvistiskām grupām piederošie jaunieši izjūt vēsturi, vai domstarbības vēstures jomā tiešām ir problēma. ”Mēs redzam, ka dažos fundamentālos jautājumos, piemēram, par 1940. gada okupācijas faktu, nav vienprātīgas atbildes. Manuprāt, tā ir problēma. Toties kopsaucējs ir vērojams par Latvijas valsts dibināšanu,” ievadā bilda Sorosa fonda izpilddirektors Andris Aukmanis.

Pētījuma galvenā autora, politologa un biedrības ”EuroCivitas” direktora Viktora Makarova ieskatā aptauja parādījusi ne tik daudz skatu uz vēstures notikumiem, cik grupu identitātes apziņu un etniskos stereotipus. Piemēram, puse latviešu un divas trešdaļas krievvalodīgo skolēnu atzinās, ka viņu nostāju ietekmējuši ar skolu reformu saistītie 2004. gada notikumi. Interesanti, ka sadaļā par neatkarības atjaunošanas laiku trešdaļa respondentu gan latviešu, gan krievu skolās pauduši uzskatu, ka 1991. gada marta referendumā par neatkarību balsojuši tikai latvieši. Tāpat atšķiras nākotnes redzējums, kādu Latviju 12. klašu skolēni vēlētos. Vairākums latviešu ir par ”latvisku Latviju”, bet 79% krievu ir par multikulturālu valsti.

Būtiska atšķirība parādās atbildēs par 1940. gada 17. jūniju. 54% latviešu skolu audzēkņu atbildēja, ka šajā dienā PSRS okupēja Latviju. Krievvalodīgajās skolās tādu atbildi sniedza 29%.

Pārsteidzoši, ka vienlīdz neskaidrs abās aptaujāto grupās ir priekšstats par 1949. gada 25. martu. Vidēji tikai katrs trešais skolēns atbildēja, ka tā ir deportāciju diena. Daļa izvēlējās atbilžu variantus, ka tad notikusi Jaltas konference vai miris Staļins.

Tāpat katastrofāla ir Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētāja Konstantīna Čakstes atpazīstamība. 40% šķita, ka viņš bijis Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētājs; 20% – ka Latvijas ārlietu ministrs un tikai 20% viņa vārdu saistīja ar pretošanās kustību. Par laimi, abās etnolingvistiskajās grupās aptaujātie praktiski 100% pareizi atbildēja uz jautājumu, kas ir 1918. gada 18. novembris. Attieksme pret 18. novembri ir pozitīva 98% gadījumu latviešu skolās un 79% krievu skolās. Uz jautājumu ”Kas ir Lāčplēša diena?” latviešu skolās gan pareizi atbildēja 72%, bet krievu – 33%. Pirmskara Latvijas laiku pozitīvi vērtē 61% latviešu un 36% cittautiešu. Vairākumam krievvalodīgo par šo laiku nav īsti ne laba, ne slikta viedokļa.

Kas attiecas uz 9. maija svinībām pie Uzvaras pieminekļa, tās pozitīvi vērtē 43% respondentu latviešu un 95% krievu skolās. 16. marta Leģiona piemiņas dienu 67% aptaujāto latviešu skolās vērtē pozitīvi, bet krievu skolās 79% negatīvi.

Jautāti, vai Krievijai būtu jāuzņemas atbildība par padomju laikā notikušajām represijām un deportācijām, 72% latviešu skolās atbildēja apstiprinoši. Krievu skolās šis procents ir 23%. Pētnieki te saskata interesantu tendenci – katra grupa vēlas novelt atbildību no sevis, tajā pašā laikā prasot to no citiem, jo tikai desmitā daļa latviešu uzskata, ka būtu jāuzņemas kāda atbildība par holokaustu Latvijā, bet krievu auditorijā atbildību no latviešiem par to būtu gatava prasīt gandrīz puse.

Skolotājs ir noteicošais

Interesi par Latvijas vēsturi kā mācību priekšmetu pauž 75% latviešu skolēnu un 44% krievu skolēnu. Izteikti pretējākas ir izpratnes par to, kurai vēsturei skolās vajadzētu atrasties centrālajā vietā. 42% latviešu skolu audzēkņu te nosauca Latvijas vēsturi, bet krievvalodīgo skolās tādu bija tikai 2%. Krievu skolās ”absolūtā topā” ir pasaules vēsture – 72% to vēlētos redzēt kā galveno, bet 11% uzskata, ka galvenā vieta būtu jāatvēl Krievijas vēsturei, kamēr latviešu skolās tā nav atbildējis neviens.

”Katram bija savi ”zelta laiki”,” komentēja Viktors Makarovs, atklājot, ka krievu skolās padomju periodu par ”labajiem laikiem” uzskata 62%. Latviešu skolās tāds ir diametrāli pretējās atbildes īpatsvars. Krasi atšķirīgs uzskats ir par sociālekonomiskajām izmaiņām kopš 1990. gada. Gandrīz 60% latviešu skolās domā, ka tās bijušas pozitīvas gan katram konkrēti, gan ģimenei, kamēr krievvalodīgo gadījumā tādu atbilžu nav ne 20%. Pēc Sorosa fonda pārstāvju domām, krievu skolēnu uzskatus bieži ietekmē tas, ka viņu vidū tikai viens no 10 nekādā veidā nav saskāries ar nepilsonības problēmu. Vairākumam aptaujāto krievvalodīgo vismaz kāds no vecākiem ir nepilsonis.

Par trauksmes signālu Izglītības ministrijai varētu uzskatīt faktu, ka vairākums krievu skolēnu neuzticas Latvijā izdotajām vēstures mācību grāmatām. Tikai 26% atbild, ka tās ir saprotamas un objektīvas. Tādā situācija lielākā nozīme ir skolotāja pozīcijai. Pārdomas rada aptaujāto vairākuma atzinums, ka viņu un skolotāju viedokļi sakrīt. ”Izskatās, ka lielāka ietekme vēstures mācīšanas procesā tomēr ir skolotājam, nevis mācību grāmatai,” secināja Makarovs.

Vērtējums Vācijas karaspēka ienākšanai 1941. gada jūnijā

Atbildes latviešu skolās:

Atbrīvoja Latviju – 8%
Okupēja Latvija – 45%
Gan atbrīvoja, gan okupēja – 42%

Atbildes krievu skolās

Atbrīvoja Latviju – 3%
Okupēja Latviju – 81%
Gan atbrīvoja, gan okupēja – 15%

Vērtējums PSRS karaspēka ienākšanai 1944./1945. gadā

Atbildes latviešu skolās

Atbrīvoja Latviju – 12%
Okupēja Latviju – 62%
Gan atbrīvoja, gan okupēja – 20%

Atbildes krievu skolās

Atbrīvoja Latviju – 65%
Okupēja Latviju – 5%
Gan atbrīvoja, gan okupēja – 25%

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=47067

February 9, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Okupācija, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: