Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Asinsdzīres

Elitas Veidemanes raksts NRA 23.februārī (2009)

http://www.nra.lv/zinas/17569-asinsdzires.htm

Aptuveni nedēļu pēc 13. janvāra pingvīnu grautiņa, kas vētraini aplaimoja Vecrīgu, vakara stundā gadījās no Daugavas labā krasta pamest acis pāri upei.

Tur, vieglā ziemas migliņā ietinies, pret debesīm apgaismots slējās tā saucamais uzvaras piemineklis. To, ka šis nepareizi nodrāztais zīmulis tur atrodas, es tā kā zināju kopš brīža, kad padomju laikos brīvprātīgā piespiedu kārtā mums, žurnālistiem, no algas atskaitīja desmit rubļus, lai celtu šo okupācijas atgādinājumu. Bet tas, ka šo monstru Rīgas pilsēta arī apgaismo – droši vien par nodokļu maksātāju līdzekļiem –, šķita pārsteidzoši, labākajā gadījumā izskatoties pēc nepamatotas greznības nabagu laikos, pārējos gadījumos – pēc latviešiem raksturīgās prasmes liekt muguru visiem, kas to palūdz.

Lumpenproletariāts pamostas

Šodien ir 23. februāris. Šo dienu padomju gados Latvijas sabiedrība atzīmēja itin jestri: ar koncertiem, pasākumiem, attiecīgiem raidījumiem un filmām televīzijā. Jaunuļi var nezināt: tā ir varonīgās padomju armijas un jūras kara flotes diena. Laikmetīgi trivializējot, šī diena bija pārvērtusies par vīriešu dienu – iepretim 8. marta sieviešu dienai. Taču jāteic, ka 8. marts, slēpdamies aiz tulpēm un citām ziedu veltēm, bija (un joprojām daudzviet ir) tāda vīriešu demonstrācija, kurā viņi sumina sievišķo līdztiesību. Savukārt 23. februāris kā bija plika cenšanās uzprišināt krievu militāristu slavu, tā arī palika – bez jebkādiem sievišķīga vai vīrišķīga sentimenta uzplaiksnījumiem.

Nav saprotams, kāpēc tika svinēts tieši 23. februāris. 1918. gada 28. janvārī krievu lumpenproletariāta vadonis Ļeņins parakstīja dekrētu par sarkanās armijas dibināšanu, bet 29. janvārī izdeva dekrētu par strādnieku un zemnieku sarkanās flotes dibināšanu. Gandrīz mēnesi vēlāk vācu karaspēks ieņēma Minsku, un 22. februārī tika publicēts uzsaukums par sociālistisko tēvzemi, kas ir briesmās. Nākamajā dienā lumpens strauji pamodās un devās pieteikties dienestam sarkanajā armijā.

Taču neviens joprojām nevarēja saprast, kuru datumu īsti svinēt. Tad 1938. gadā dūri uz galda strauji uzsita Staļins, paziņodams, ka tieši 1918. gada 23. februārī sarkanā armija sagrāvusi vāciešus pie Narvas un Pleskavas. Tie, protams, bija meli, jo kaujas pie abām pilsētām notika 25. februārī un 5. martā, turklāt sarkanie neizrādīja varonību, tieši otrādi – viņi, pēdām zibot, bēga uz Petrogradas pusi, pa ceļam kādā dzelzceļa stacijā sagrābjot spirta cisternu.

Bet, lai kā arī būtu, Krievijas Valsts dome 1995. gada 10. februārī padomju armijas un kara flotes dienu pārdēvēja par Tēvzemes aizstāvju dienu, kas svinama tāpēc, ka sarkanā armija 1918. gada 23. februārī uzvarējusi Vācijas karaspēku…

Pļēguru personiskais piemērs

Pirms 1940. gada neatkarīgā, ulmaniskā Latvija nezināja, kas tie par svētkiem – 23. februāris. Taču tos it kā brīvajā valstī ienesa tie 25 000 militārpersonu, kas te nometinājās jau 1939. gada beigās – saskaņā ar 1939. gada 5. oktobra “brīvprātīgo savstarpējās palīdzības līgumu ar mums draudzīgo lielvalsti”, proti, Padomju Savienību. Var uzskatīt, ka Latvijas okupācija sākās daudz agrāk nekā 1940. gada 17. jūnijā. 1939. gada 10. oktobrī Liepājas ostā jau noenkurojās padomju kreiseris Kirov un divas zemūdenes. Kuģus sagaidīja Padomju Savienības vēstniecības darbinieki un Latvijas armijas ģenerālis Oskars Dankers. Pēc sirsnīgiem savstarpējiem apsveikumiem Liepājā notika smalks bankets, kurā Dankera kungs iztapīgi uzsauca tostu “vadonim biedram Staļinam”. Savukārt 29. oktobrī Latvijā caur Zilupi iebrauca ešelons ar sarkanās armijas militāristiem. Nonākuši Rīgā, militāristi sāka kārtīgu uzdzīvi – kā smejies, vajadzēja ar godu nosvinēt ierašanos savās jaunajās mājās.

1939. gada novembris sākās ar ideoloģisko apstrādi: Latvijas radiofonam vajadzēja atskaņot propagandistisko padomju dziesmu programmu par godu “lielajai oktobra sociālistiskajai revolūcijai”.Toreizējais radiofona direktors Smilgas kungs centīgi saliecās, lai paziņotu Maskavas biedriem, ka Rīgā tikšot nodrošināta arī Maskavas radio uztveršana.

Pateicoties radiofonam, Latvijas ļaudīm tapa skaidrs 23. februāra svinību jēdziens. Latviešu biedrības nams tika pārvērsts par sarkanarmijas midzeni uz vairākiem gadu desmitiem, bet pašā pirmajā reizē – 1940. gada 23. februārī – tur notika ne tikai svinīgais akts par godu varonīgajai sarkanarmijai, bet arī varens rauts, par kuru PSRS vēstnieks Latvijā biedrs Derevjanskis ziņojumā Maskavai rakstīja, ka goda mielasta dalībnieki – karavīri un virsnieki – bijuši stipri piedzērušies, daži pat vārtījušies pa grīdu, skaļi bļaudami, ka “visi latvieši jānošauj”. Lieki pat teikt, ka Latvijas presē par šiem jaukumiem nebija ne vārda.

Tagad, skatoties atpakaļ uz septiņdesmitgadīgiem notikumiem, var vien brīnīties par rupjo, tomēr tik iedarbīgo viltību, ar kādu padomju vara piespieda latviešus kļūt par iztapoņām un kolaboracionistiem. Jo visi vietējie taču gribēja dzīvot. Vienalga, kas tie bija – okupētas valsts radio direktori, oficianti Latviešu biedrības nama bufetē vai zemnieki, kas veda lauku labumus uz Rīgu.

Asinsdzīres Ziemeļkaukāzā

Pirms 65 gadiem – 1944. gada 23. februārī – NKVD konvoja karaspēka priekšnieks ģenerālmajors Bočkovs ziņoja PSRS VDK ģenerālkomisāram Lavrentijam Berijam, ka sākusies ešelonu nosūtīšana uz Vidusāziju. Bet ešelonos atradās Kaukāza mazās tautas – čečeni, inguši, karačajevieši un kalmiki. Līdz 7. martam vairāk nekā pusmiljons mierīgo iedzīvotāju tika deportēti no dzimtajām mājām. Bočkovs izsūtīto skaitu bija pierakstījis ar bendes centīgumu: “Konvojēšanai pieņemti un nosūtīti pavisam 180 ešeloni ar 65 vagoniem katrā; kopējais pārvietojamo cilvēku skaits – 493 269, vidēji 2740 cilvēku ešelonā…” Deportāciju veikšanā sevišķi izcēlušies 714 čekisti un miliči: viņus apbalvoja ar Sarkanā Karoga, Suvorova un Kutuzova ordeņiem par “īpašu uzdevumu priekšzīmīgu izpildi”.

Deportācija bija Staļina pavēle, un diez vai gluži nejauši tās izpilde bija iekritusi tieši padomju armijas gadadienā, kuru 1944. gadā svinēja arī kaukāzieši. Tūkstošiem sarkanarmiešu bija sarīkojuši svētkus kalnu ciematiņos, un tajos piedalījās arī vietējie iedzīvotāji, līdz kādā mirklī viss pavērsās otrādi: armijnieki pavērsa ieročus pret svinētājiem un sāka tos arestēt, stumt smagajās automašīnās un vest uz dzelzceļa stacijām. Staļins bija izdomājis, ka visu minēto tautu pārstāvji ir nodevēji, jo sadarbojušies ar vāciešiem: vācu armija bija ieņēmusi visai lielu Ziemeļkaukāza teritoriju, tālab čečeni, inguši un citi ir pārgājuši vāciešu pusē…

Patiesība gan bija cita: Staļins necieta šīs mazās, bet nepakļāvīgās Kaukāza tautas, jo tās negrasījās pakļauties nedz padomju varai, nedz pašam Josifam Visarionovičam. Protams, Staļintētiņš neaizmirsa arī 1942. gada čečenu sacelšanos pret padomju varu, kā arī šīs tautas nemitīgo bruņoto cīņu par atdalīšanos no Padomju Savienības, jo viņiem nezin kādēļ nepatika Staļina uzspiestais komunistiskais režīms un vienlaidus kolektivizācija.

Tā kā biedram Berijam nebija izdevies tikt galā ar čečeniem (čečenu partizānu vienībās darbojās ap 25 000 vīru), viņš pavēlēja 1941. gada 8. jūlijā uzsākt masīvu operāciju “čečenu bandu likvidēšanai”: ar smagās artilērijas un aviācijas bumbu palīdzību no zemes virsas tika noslaucīti kalnu ciemati. Bet tad, kad 1944. gada februārī padomju armija ņēmās ar čečenu kārtējo sacelšanos, Staļina mērs bija pilns: viņš pavēlēja sākt Ziemeļkaukāza tautu deportāciju.

Tas vajadzīgais kaimiņš

Pirms dažām dienām Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, tikdamies ar Latvijas Universitātes studentiem, ierosināja izbeigt interpretēt abu valstu pagātni, jo tas neveicinot sadarbību. Vešņakova kungs izskatās un noteikti ir gudrs cilvēks, tāpēc diez vai viņš nezina, ka interpretēt var tikai uzskatus, nodomus, izteikumus un tamlīdzīgi, bet ne konkrētus vēstures faktus. Mēs varam interpretēt savu tautiešu un valsts vadības acu pievēršanu, skatoties uz okupācijas priekšvēstnešiem 1939. gadā un 1940. gada sākumā, mēs varam vērtēt tā laika kolaboracionisma līmeni un apjomu Latvijā, taču nav iespējams interpretēt Latvijas okupāciju, jo tā vienkārši notika. Mēs varam apspriest latviešu viesmīlību, kas nereti robežojas ar totālu pazemošanos okupācijas varai, bet mēs nevaram interpretēt šīs varas izpausmes – reālās zvērības, kas bija aptaustāmas gadu desmitiem. Mēs nevaram interpretēt padomju armijas un tās bruņoto satelītu asinsdarbus Otrā pasaules kara laikā nedz Latvijā, nedz Austrumprūsijā, nedz Vācijā.

Tā, piemēram, interpretācijai nepadodas Aleksandra Vešņakova konkrēta darbība: viņš šā gada pirmajā dienā apciemoja par nežēlīgiem kara noziegumiem Latvijā notiesāto sarkano partizānu Vasīliju Kononovu – viņam 1. janvārī bija šūpuļsvētki. Jā, Kononovu attaisnoja Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Bet Latvijas visas tiesu instances un latviešu tautas vēsturiskā atmiņa uz šiem Kononova varoņdarbiem liek skatīties gluži citādi un interpretēt vēstnieka apsveikumus kā abu valstu sadarbību neveicinošus.

Un šodien mēs atkal sākam variēt un interpretēt okupācijas pieminekļa uzrakstu pielīmēšanu, apgaismošanu un citas fīčas. Taču diez vai, balstoties tikai uz norunām ar Krieviju, latviešu lielajam vairumam varēs iestāstīt, ka okupācijas monuments – tā saucamais uzvaras piemineklis – ir tieši tas, kam katrā ziņā jāatrodas Pārdaugavas karātavu kalniņā (tur pēc kara tika pakārti vācu ģenerāļi), un tieši tas, kas jāremontē – kaut arī par Maskavas naudu, un tieši tas, kas naktīs jāapgaismo – par Rīgas naudu. Taču visdrīzāk mēs, kā vienmēr kaunīgi klusēdami, paliksim pie savas miermīlīgās pozīcijas, sak, nekaitināsim to visādi citādi vajadzīgo kaimiņu! Bet 23. februāri nosvinēsim kādā krodziņā, kas mums noteikti piedāvās pilnu padarmijas komplektu, kurā varētu ietilpt kokteilis Molotovs, karbonāde Tanka kāpurķēde, saldēdiens Slidenais Aleksandrs Matrosovs un kadri no filmas Kā mēs atbrīvojām Latviju. Vienīgi ieteikums: izprast, kur beidzas joki un kur sākas asiņaina nopietnība.


February 24, 2009 - Posted by | 2. pasaules karš, Okupācija

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: