gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Maskavas atgādinājums «aizmāršīgajiem baltiešiem»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50669
Gluži vai atzīmējot 5. gadadienu kopš Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), Krievijas kinostudija “Studija Trešā Roma”, tā pati, kura pazīstama ar Baltiju apmelojošo filmu “Baltijas fašisms”, radījusi vēl vienu – “Baltija – kādas okupācijas stāsts”.

Ar Krievijas Ārlietu ministrijas palīdzību uzņemtā filma, kas jau pieejama internetā, pirmo reizi tika demonstrēta Maskavas telekanālā “TVC” tieši 25. marta vakarā. Atšķirībā no iepriekšējā ražojuma šoreiz režisors Boriss Čertkovs neapsūdz baltiešus nacismā, taču centies parādīt, cik laba bijusi Baltijas republikām dzīve Padomju Savienībā, kā plaukusi ekonomika un kultūra un kāds sabrukums sekojis pēc atdalīšanās no PSRS un iestāšanās ES. Medijos filmas autori apgalvo, ka to uzdevums bijis atbildēt uz jautājumu, ko pēc izstāšanās no PSRS Baltijas republikas ieguvušas un ko zaudējušas, taču precīzāks formulējums atrodams “TVC” pieteikumā: “Atgādināt aizmāršīgajiem baltiešiem, ko viņiem devusi Padomju Savienība un ko tie tagad pazaudējuši.” Moto līdzinās tāpat bijušā PSRS ministru padomes priekšsēdētāja Nikolaja Rižkova filmā teiktie vārdi: “Viņiem jāklanās līdz zemei gan Padomju Savienības, gan pirmkārt jau krievu priekšā, jo PSRS un Krievija atrāva sev kumosu un atdeva viņiem.”

Vajadzīgais efekts tiek panākts diktora tekstam mijoties ar padomju kinohronikas un mūsdienu kadriem, kā arī Igaunijā, Latvijā un Lietuvā vairāk vai mazāk pazīstamu personu izteikumiem.

Četrdesmit četras minūtes garajā lentē vairākkārt runā komponists un Saeimas deputāts Raimonds Pauls, ekonomiste Raita Karnīte rāda krītošu grafika līkni, kā 1990. – 2005. gadā mainījies Latvijas rūpniecības apjoms, bet ekspolitiķis Alfrēds Čepānis atzīstas, ka mūsdienu Latvijā cilvēki nav pārliecināti par nākotni un daudz kas sagrauts “politisku iemeslu dēļ”. Protams, filmas autori vienkārši izmanto intervējamo kritiskākos izteikumus. Bijušais Saeimas priekšsēdētājs Čepānis, lūgts komentēt filmu, piektdien atzinās, ka vēl to nav redzējis, taču nešaubījās, ka intervētāji, kas pie viņa bijuši gada sākumā, jebkurā gadījumā būtu salikuši visu tā, kā to prasa pasūtījums, šajā gadījumā no Maskavas. Līdzīgi izteicās ekonomiste Karnīte.

Filmētāji cita starpā intervējuši Igaunijas prezidenta Lennarta Meri brālēnu Arnoldu Meri, bijušo Lietuvas premjeri Kazimiru Prunskieni un pat itāliešu komunistu eirodeputātu Džuljeto Kjezu, kurš klāsta, ka Baltija ir ļoti cieši saistīta ar ASV. Savukārt Jūrmalas domes deputāts Jānis Kuzins, staigājot gar Ķemeru sanatorijas izdemolēto padomju laika korpusu, stāsta, ka Latvijas budžetā faktiski neesot ienākumu no ražošanas. Lai raksturotu Jūrmalas kūrorta panīkumu, tiek demonstrētas tukšās pludmales ziemā.

Tikmēr hokeja zvaigzne Helmūts Balderis sūdzas par latviešu politiķiem, kuri “ceļ kaut kādas bibliotēkas”. Dažubrīd kadros redzams Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns. Savukārt žurnālists un Latvijas Antifašistu komitejas pārstāvis Sergejs Malahovskis vadā filmēšanas grupu pa pamestajiem padomju laika VEF korpusiem.

Sižeti savirknēti tā, lai liecinātu par pilnīgu postu, kas sekojis aiziešanai no PSRS. Pēc stāsta par “labajiem” padomju laikiem nāk sižeti par gaidāmo Ignalinas AES slēgšanu Lietuvā un nesenajiem zemnieku nemieriem Latvijā, kur viens no akcijas dalībniekiem sūdzas par nozares katastrofālo stāvokli. No šīs daļas skatītājam jāsaprot, ka ES atnesusi Baltijai tikai izputēšanu un skarbu dzīvi, kamēr PSRS baltiešus lolojusi un investējusi miljardiem rubļu. Jāsaka, ka autori “Baltija – kādas okupācijas stāsts” demonstrēšanai izvēlējušies piemērotu brīdi, kad Baltija, īpaši Latvija, ekonomiski pārdzīvo ļoti grūtus laikus.

Producents Valērijs Šehovcevs intervijā avīzei “Izvestija” uz jautājumu, kas palīdzējis filmēšanā, atbild: “Ļoti palīdzēja Krievijas Ārlietu ministrija.” Šehovcevs noliedza, ka “Baltija – kādas okupācijas stāsts” būtu uztverama kā atbilde uz Maskavai nepatīkamus brīžus sagādājušo “Padomju stāstu”, kas esot zemas kvalitātes. Jāpiebilst, ka par “Studija Trešā Roma” jaunākā veikuma līmeni liecina gan diktora apgalvojums, ka Baltijas valstis kļuvušas neatkarīgas 1920. gadā, gan pastāvīgā Latvijas jaukšana ar Lietuvu, liekot saīsinājumu LT uz Latvijas karoga un LV uz Lietuvas.


Gulags.lv komentē:

Skatos šo izdaudzināto filmu http://rus77-79.livejournal.com/1714031.html?page=3#comments un nevaru saprast – kur tad te tas pretbaltiskums. Tas, ka pie mums notiek daudzas nejēdzības, tā taču ir un kurš no mums gan tās nenosoda. Būs laikam gribējuši rādīt, ka ne tikai Krievijā vien ir slikti.

Nu tad vēl šur tur pa starpu vecais noziedznieks pret cilvēci  Arnolds Meri, arī Rižkovs, bet kas gan tos ņems par pilnu.

Filma jau krietni pāri pusei un tad nāk  gūzma ar nodeldētajiem pretbaltiskajiem šabloniem, kam centrā, protams, krievu apspiešana. Bla,bla,bla, desmitiem reižu dzirdēts un skatīts.  Krīzes skartā Krievija nespēj pietiekoši apmaksāt studijas “Tretij Rim” darbu un saņem attiecīgas kvalitātes produktu. Pat valstu karogi sajaukti.

Recenzija šim, kā krieviski saka “Tjap-ļap” būtu nepelnīts pagodinājums. Zviedru tingelings gan pašā laikā:
http://www.youtube.com/watch?v=XYJwnCsMBfo Priecīgu skatīšanos!


Te vēl par tingelingu un Maskavas reakciju uz to:
http://www.thelocal.se/18250/20090316/
http://www.youtube.com/watch?v=Emz6AHPkMAc

March 29, 2009 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Bauskā atceras notikumus pirms 60 gadiem

http://www.bauskasdzive.lv/portals/vietejas/raksts.html?xml_id=7284

Pie pieminekļa komunistiskajā režīmā cietušajiem un bojā gājušajiem Bauskā 25. martā pulcējās represēto kluba «Rēta» biedri, citi komunisma režīma laikā cietušie, viņu piederīgie un jaunieši.
Aukstais, vēsais un skaidrais laiks ne tikai saldēja sanākušos, bet arī ļāva saklausīt skaidri katru vārdu, kas tika teikts, atceroties šo skarbo un nežēlīgo laiku. Uz pieminekļa gūlās ziedi, mirdzēja svecītes, pieminot aizgājušos un atgādinot šī notikuma 60. gadskārtu.
Šādos pasākumos zīmīga vienmēr ir mācītāja uzstāšanās, jo ticība Dievam bija tas, kas daudziem bija pēdējā cerība Sibīrijas trimdā. Bauskas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Aivars Siliņš aicināja neaizmirst šos drūmos laikus, lai vienmēr atminētos, uz ko ir spējīgs režīms, kurš nodibināts tikai kādas idejas vārdā.
Par šīm nežēlīgajām represijām katru gadu kļūst zināmi jauni fakti. Stāsta Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja galvenais speciālists Raitis Ābelnieks: «Represijas un vietējo iedzīvotāju deportācija uz Sibīriju tika plānota jau desmit gadu iepriekš – 1939. gada oktobrī -, kad Latvija bija vēl brīva valsts. Par to liecina direktīvas, kuras tika sastādītas Maskavā un paredzēja kārtību, kāda tiks nodibināta Baltijas valstu teritorijā.»
Pie pieminekļa pulcējās arī jaunieši – jaunsargi un Bauskas pamatskolas skolēni. Ar dziesmām par tiem laikiem atgādināja Jānis Bukšs, Bauskas pamatskolas zēni un Bauskas pamatskolas 8. klases skolēni. Bērnu dziedātās latviešu tautasdziesmas atsauca atmiņā šo notikumu skarbo seju: «Tur staigāja Dieva dēli, dvēselītes lasīdam’. Atraduši dvēselīti, ietin baltā villainē.»
Bauska mūsdienās var lepoties ar piemiņas vietas represētajiem izveidi. Cilvēku, kas piedzīvojuši šos grūtos laikus, ar katru gadu kļūst aizvien mazāk. Tā laika jaunieši mūsdienās ir vīri un sievas ar sirmām galvām, kuru rūgtums sirdī, atminoties tos laikos, nerimsies nekad. Bijušie represēti cer, ka tie, kas klausās, arī nākotnē pieminēs šos notikumus, lai no šīm atmiņām gūtu mācību, kas nepieļautu šo notikumu atkārtošanos.
Pirms 60 gadiem bija cilvēki, kas mēģināja brīdināt, ka notiks šīs represijas. Vairāki jaunieši no Bauskas līmēja lapiņas un arī citādāk mēģināja izplatīt informāciju par šiem notikumiem. Cīnītāju grupu pret padomju varu vadīja Gunārs Zemtautis.
Stāsta viņa brālis Jānis Zemtautis: «Mēs nojautām, ka kaut kas notiks. Ķirbaksala bija pilna ar krievu karaspēku. Pieredze jau bija – atcerējāmies, kas bija 1941. gadā. Lapiņas rakstījām ar drukātiem burtiem, izlīmējām Uzvaras ielā, vecajā tirgus laukumā mēģinājām nemanīti ielikt zemnieku somās.
1949. gada 25. marta nakti pavadījām mežā netālu no Codes. No rīta dzirdējām, kā pa šoseju mašīnas brauca Rīgas virzienā. Devos uz Bausku un no turienes uz Sviteni – pie mājiniekiem, kurus padomju vara bija saudzējusi.
Diemžēl mūsu vidū bija arī ziņotāji, un visu grupu savāca 1950. gada 21. jūnijā – skolu izlaiduma dienā. Dažus tā arī arestēja – izveda no zāles svinīgā pasākuma laikā un aizveda. Manam brālim un Arvīdam Kļaugam piesprieda nāvessodu. Pats pavadīju 15 gadu ieslodzījumā.»

March 27, 2009 Posted by | deportācijas, piemiņa, piemiņas vietas, pretošanās, represijas, REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

Mudina ieklausīties «vēsturiskajā sirdsapziņā»

Eiropas Parlamenta (EP) deputāti 25. marta vakarā lauza šķēpus par totalitārā komunisma un nacisma vienotu politisko nosodījumu.

ES prezidējošās valsts Čehijas Eiropas lietu ministrs Aleksandrs Vondra debašu laikā uzsvēra, ka šogad daudzās Eiropas valstīs aprit 20 gadi kopš ”komunisma važu krišanas”, tāpēc vēstures atcere ir viena no Čehijas prezidentūras prioritātēm.

”Kā gan lai citādi definē režīmu, kas bija ārpolitiski agresīvs, sadarbojās ar citu totalitāru režīmu un bija iekšpolitiski naidīgs pret dažādiem sabiedrības slāņiem un nācijām?” debatēs vaicāja Latvijas deputāts Rihards Pīks. Baltijas Eiropas interešu grupas vadītājs brits Kristofers Bīzlijs debatēs precizēja, ka ”šovakar nerunājam par totalitārismu vispār, bet par Hitlera un Staļina kriminālajiem režīmiem”. Bīzlijs atzina, ka jāgodā gan staļinisma, gan nacisma upuri un šajā ziņā nedrīkst būt diskriminācijas. ”Mēs nekad nedrīkstam aizmirst mūsu vēsturisko sirdsapziņu, lai nākotnē Eiropa nekad atkal neciestu no staļinisma un nacisma murga,” brīdināja Bīzlijs.

EP debatēs piedalījās ap 30 deputātiem no dažādām politiskajām grupām. Atšķirībā no labēji orientētajiem parlamenta komunisti un sociālisti, it īpaši no Spānijas, Grieķijas un Itālijas, no staļinisma un nacisma kopīga nosodījuma vairījās.

March 27, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Represētie viesojas Rīgas pilī

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50490

”Es vienmēr teikšu paldies tieši jums, izsūtītajiem, par to, ka Latvija šodien ir dzīva ne tikai mūsu atmiņās, bet ir arī mūsu valsts. Jūs pierādījāt, ka Latvijas valsti iznīcināt nav iespējams,” vakar pieņemšanā represētajiem sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Prezidenta kanceleja uz pili bija aicinājusi apmēram 100 represēto, pārsvarā 1949. gada 25. martā deportēto, no visiem Latvijas novadiem. Savus ciemiņus valsts galva aicināja justies kā mājās un gaisotne stundu garās pieņemšanas laikā patiesi veidojās itin atbrīvota. Represētie grupās fotografējās kopā ar prezidentu, tērzēja un baudīja cienastu – sulas ar mazām maizītēm. Dzirdēja, ka daži no klātesošajiem sirsnīgi atcerējās kopīgās skolas gaitas izsūtījumā.

Valdis Zatlers atzinās, ka viņam no bērnības palikušas atmiņas par izsūtīto atgriešanos, taču pārnākušie par to, kas ar viņiem noticis, klusējuši. Prezidents mudināja represētos vairāk stāstīt savas atmiņas bērniem un jauniešiem: ”Pat ja mums kādi nedraudzīgi spēki saka, ka mēs pārrakstām vēsturi, tas nav iespējams. Šo vēsturi nevar ne pārrakstīt, ne izdzēst. Es vienmēr saku – stāstiet, rakstiet, ierakstiet, ievietojiet internetā. Un tad jūsu piemiņa būs iemūžināta uz visiem laikiem.”

Atbildes runā Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais lūdza prezidentu parūpēties, lai ekonomiskās krīzes un valdības maiņu apstākļos tomēr netiktu noņemts finansējums pie Okupācijas muzeja iecerētajam padomju represiju upuru memoriālam. Apvienības vārdā Valdim Zatleram tika pasniegts pateicības raksts un dāvana no Omskas latviešu biedrības – īpaši apstrādātas bērza tāss ciba.

Represētie, ar kuriem runāju, visi kā viens slavēja pašreizējā Rīgas pils saimnieka atsaucību un sirsnību, salīdzinot to ar iepriekšējās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atturību. Sirmās galvas joprojām viņai piemin ikgadējo represēto salidojumu ignorēšanu Ikšķilē. ”Viņš ir lojālāks, ar draudzīgāku attieksmi, izprotošāks. Vīķe-Freiberga bija tāda tālāka,” bilda siguldietis Juris Čivčs. Pasākumu kā ”ļoti cilvēcisku” tāpat raksturoja 10 gadu vecumā no Auces deportētais Ēriks Krams.

Sibīrijā pavadīto laiku šie ļaudis atcerējās ne tikai kā pārbaudījumu, bet arī kā jaunības gadus ar visu tiem piederošo. ”Bija jau ne tikai darbs un grūta dzīve. Bija arī skola, draugi, veidojās ģimenes, dzima bērni,” atzina Krams. ”Kad 1958. gadā atgriezāmies dzimtenē, vienu brīdi pat bija tāda sajūta, ka jābrauc atpakaļ. Mājas bija atņemtas, zeme bija atņemta. Darbā neviens neņēma. Teica: meklējiet kaut kur citur. Bet tajā pašā laikā nāca iekšā iebraucēji no Krievijas un viņus ņēma,” papildināja Vilnis Rolis no Dunikas pagasta, atgādinot, ka mājās pārbraukušajiem nācies toreiz sastapties ar vietējo varasvīru noraidošo attieksmi un naidīgumu. Bet tikai niecīga daļa pēc reabilitācijas izlēma palikt uz iekārtoto dzīvi Sibīrijā. Vairākums izlēmuši braukt mājās, neskatoties ne uz ko.

March 26, 2009 Posted by | REPRESĒTIE | Leave a comment

Aicina apzināt «piekto kolonnu»

Latviešu nacionālistu klubs (LNK) internetā izplatījis aicinājumu fotografēt automašīnas, kas aprīkotas ar Padomju Savienības vai Krievijas simboliku. Tādējādi LNK grib palīdzēt apzināt tā saukto piekto kolonnu.

“Domājams, ka ikviens pēdējo mēnešu laikā būs pamanījis, ka aizvien biežāk pie automašīnu logiem, kā arī uz numura zīmju apmalēm parādās PSRS un Krievijas karogi, nosaukums vai ģerboņi. Ir nepārprotami skaidrs, ka šādā veidā šo auto īpašnieki demonstrē savu lojalitāti Latvijai naidīgai politikai,” teikts paziņojumā, kas publicēts LNK mājas lapā http://xn--nacionlisti-ojb.lv/raksts/171/politika/Akcija%3A%3A+%E2%80%9CApzin%C4%81sim+piekto+kolonnu!%E2%80%9D/

Tādēļ LNK aicina fotografēt mašīnas ar Krievijas un PSRS simboliem tā, lai būtu redzama to reģistrācijas numura zīme. Fotoattēli pēc tam tikšot publicēti internetā, kā arī nodoti valsts tiesībsargājošām iestādēm izvērtēšanai un zināšanai. Organizatori pārliecināti, ka šāda informācija “var kalpot agresīvāk noskaņoto kolonistu apzināšanai, kas ir īpaši būtiski, tuvojoties 9. maija balagānam un vēlēšanām”.

“Varbūt varētu diskutēt par to, ka Krievijā reģistrētā automašīnā ir Krievijas karogs, jo cilvēks, iespējams, vienkārši lepojas ar savu valsti. Bet PSRS simbolikas demonstrēšana liecina, ka šā cilvēka attieksme pret Latviju, visticamāk, ir naidīga,” pastāstīja LNK vadītājs Jānis Sils. Viņš arī pauda cerību, ka šī akcija no jauna aktualizēs diskusiju par padomju simbolikas lietošanas aizliegumu.

Pagaidām gan organizatori saņēmuši nelielu skaitu fotogrāfiju, bet pirmās galerijas jau šīs nedēļas beigās tikšot publicētas LNK mājas lapā. Toties diskusijas interneta komentāros sit augstu vilni. Krieviski rakstošie akcijas pretinieki gan organizatoriem, gan latviešiem kopumā velta rupjības un draudus.

“Kādi jūs esat niecības, nacisti! Vajadzēja vēl padomju laikā visus izšaut, lai pēc tam neparādītos tādi izdzimteņi kā šīs akcijas organizētāji!” krievu valodā raksta kāds komentētājs, kas parakstījies kā Denis. “Nožēlojamie latvieši, jūsu galvas smadzeņu fimoze sasniegusi apogeju. Jūs vienmēr esat bijuši slima, vārga tauta ar nožēlojamām ambīcijām un tādi arī paliksiet,” viņam piebalso kāds Jans. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī akcijas atbalstītāju rakstītos komentārus bieži vien grūti nosaukt par pieklājīgiem. J. Sils informēja, ka naida kurinātāju datoru IP adreses tiekot piefiksētas un tiks iesniegtas Drošības policijai. Jaunā Krimināllikuma redakcija par nacionālā naida kurināšanu paredz līdz pat 10 gadiem cietumsoda.

Krietni biežāk par rupjībām komentāros lasāmi gan latviešu, gan krievu valodā rakstīti aicinājumi aizmirst nacionālās nesaskaņas un tā vietā kopīgi strādāt, lai izvestu valsti no ekonomiskās krīzes. LNK līderis īsti nevēlas piekrist šādiem aicinājumiem: “Nav tā, ka mēs nedomātu par ekonomiku. Nesen paši piedalījāmies konferencē par Latvijas tautsaimniecības atdzimšanu. Taču ekonomiskās problēmas nenozīmē, ka jāaizmirst morālas vērtības. Turklāt 1999. gadā tapusī integrācijas koncepcija tika balstīta uz ideju, ka Latvijā dzīvojošos apvienos tieksme pēc ekonomiskās labklājības. Taču tagad, pēc 10 gadiem, redzam, ka šis uzstādījums sevi nav attaisnojis.”

March 26, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Komunisma nosodījuma dažādās toņkārtas

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50485

Eiropai ir jānosoda totalitārā komunisma noziegumi, tāpat kā savulaik tika nosodīti nacisma noziegumi, un Eiropas Parlamentam (EP) jāpieņem attiecīga rezolūcija.

EP rezolūcija, kas nosoda komunistisko režīmu un tā noziegumus, būtu nozīmīgs solis gan vēsturiskā taisnīguma atjaunošanā, gan arī vienotas vēstures izpratnes veidošanā Eiropā – šī atziņa Eiropas Parlamenta konferencē “Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem” vienoja gan ievērojamus Eiropas līmeņa vēsturniekus, gan politiķus. Vakar debatēs “Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms” eiroparlamentārieši sprieda, kādai šai rezolūcijai jābūt, diskutējot par EP četru politisko grupu iesniegtajiem rezolūcijas priekšlikumiem.

Jāatzīst, iesniegtie projekti ir ļoti atšķirīgi. Piemēram, Eiropas Tautas partiju grupas iesniegtais projekts ir konkrēts un ļoti tiešs. Tajā uzsvērts, ka pašreizējā attieksme, kāda pret komunisma noziegumiem valda Rietumeiropā, de facto veicina dažādu attieksmi pret komunisma un nacisma upuriem. Atzīmēts, ka komunisma noziegumu nenosodīšana miljonos Eiropas iedzīvotāju rada cinismu un postkomunistiskajās valstīs traucē veidot demokrātiskas sabiedrības. Komunisma un nacisma noziegumu pielīdzināšana, pēc deklarācijas projekta autoru domām, nav iespējama, ja jaunatne tiek turēta par tiem neziņā, un izteikts aicinājums papildināt skolas vēstures grāmatas.

Pavisam citādā toņkārtā ieturēts un, kā šķiet, ar sakostiem zobiem rakstīts EP sociālistu grupas projekts. Tajā uzsvērts, ka “pilnīgi objektīva vēstures faktu interpretācija nav iespējama”, “nevienam politiskajam grupējumam vai partijai nepieder monopola tiesības uz vēstures interpretāciju, līdz ar to tādus [paziņojumus] nevar uzskatīt par objektīviem”, tāpat, ka “oficiālu vēstures faktu interpretāciju nedrīkst uztiept ar parlamenta vairākuma lēmumu; parlaments nevar izdot likumus par to, kā vērtēt pagātni”. Sociālisti arī devuši mājienu par 20. gadsimta vēstures “divpusīgumu un sarežģītību”, rezolūcijas projektā formāli piekrītot: vienīgais, ko šajā sakarā vajadzētu darīt, – ieviest kalendārā nacisma un komunisma upuru piemiņas dienu.

25. martā pie EP sēžu zāles deputāte Inese Vaidere saviem Eiropas kolēģiem dalījusi melnas sēru lentes un informatīvas lapiņas par iedzīvotāju deportācijām Baltijas valstīs. Šādu informāciju viņa nosūtījusi arī EP deputātiem.

“Diemžēl Eiropas kopējo vērtību pamatā nav prasības vispusīgi un taisnīgi vērtēt totalitārisma noziegumus Eiropā un to sekas. Līdz ar to eiropiešus šodien vājina puspatiesības, vienpusēja interpretācija vai vēsturiskās patiesības noliegšana,” debatēs teica EP deputāts Ģirts Valdis Kristovskis, kura izveidotā darba grupa “Vienota Eiropa. Vienota vēsture” kļuvusi par stingru pamatu, lai EP vispār nonāktu līdz tik augsta līmeņa debatēm. Klasiska Eiropas morālā vājuma izpausme, pēc deputāta domām, ir 2008. gada novembrī pieņemtais Ietvarlēmums par rasismu un ksenofobiju, kas prasa kriminālatbildību tikai par nacistisko noziegumu rupju banalizēšanu, bet joprojām attaisno totalitārā komunisma noziegumus Eiropā. “Tā ir piekāpšanās noziedzīgā padomju režīma mantinieku priekšā, kas turpina rupju ideoloģisko cīņu pret Rietumeiropas vērtībām un demokrātiju,” konstatē deputāts.

March 26, 2009 Posted by | komunisms | 1 Comment

“Baltijas nacisma” autori uzņēmuši jaunu dokumentālo filmu

http://www.diena.lv/lat/politics/hot/batlijas-nacisma-autori-uznemusi-jaunu-filmu-batlija-kadas-okupacijas-vesture#comments

Krievijas filmu studija Trešā Roma, kura 2005. gadā uzņēma filmu “Baltijas nacisms” šodien Krievijas telekanālā “TV-Centrs” demonstrēs savu jaunāko darbu – dokumentālo filmu Baltija. Kādas “okupācijas” vēsture (Прибалтика. История однойоккупации“) , vēsta laikraksts Čas. Filma stāstīšot par Baltijas reģiona attīstību padomju gados.

“Jauno studijas Trešā Roma darbu varētu nosaukt par Okupācijas dīvainības. Netipiskie krievu “okupanti” neizpostīja zemi, neiznīcināja kultūru un valodas – tieši pretēji, ieguldīja lielas investīcijas, attīstīja ražošanu, zinātni, tehniku, mākslu…” raksta avīze Čas. Filmas autori nolēmuši izzināt, kas noticis ar bijušajiem ekonomikas flagmaņiem, kurus pazina visā Padomju Savienībā. “Kāpēc visa “okupantu” atstātā bagātība dažu gadu laikā tika palaista vējā? Kur šobrīd dodas Baltijas valstis un uz ko cer?”

Filmas režisors Boriss Čertkovs laikrakstam atklāj, ka filmas uzņemšanas laikā apsekoti uzņēmumi VEF, Rīgas vagonu rūpnīca, Ignalīna, Klaipēdas un Tallinas ostas, kā arī “izpostītās Jūrmalas sanatorijas”. Viņš stāsta: “Parunājām ar dažāda vecuma vēsturniekiem, ekonomistiem , uzņēmējiem un politiķiem. Sanāca pievērsties tēmai: Padomju Savienība Baltijai traucēja vai tomēr palīdzēja?” Kaut gan daudzi filmas režisoram esot mēģinājuši pierādīt, ka okupācija traucējusi Baltijas attīstībai, “skaitļi un vēsture liecina par pretējo”, teic B. Čertkovs.

Filmas autori no Latvijas intervējuši deputātus Kārli Leiškalnu (TP), kā arī komponistu Raimondu Paulu (TP), tāpat arī ekonomiste Raita Karnīte. Filmā būšot redzami arī bijušie Lietuvas un Igaunijas premjeri. Filmā piedaloties arī Eiroparlamenta deputāts Džuljeto Kjeza, kurš arī pieteikts nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā sarakstā.

Filmas pirmizrāde paredzēta 25. martā kanālā TV-Centrs plkst. 21:55. Čas vēstī, ka tuvākajā laikā flmu plāno demonstrēt arī kādā vietējā kanālā.

March 25, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

«Nekādus puspasākumus» – 1949. gada 25. marts

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=50465

Igaunijas un Latvijas kompartijas vadība cerēja novilcināt kolektivizācijas un deportāciju brīdi

Laikam ritot, tiek apzināti arvien jauni materiāli, kas ļauj paplašināt zināšanas par Latvijas tautai traģiskajiem 1949. gada 25. marta notikumiem. Raksta autoram Krievijā izdevies atrast vairākus līdz šim nezināmus dokumentus, kuri apstiprina, ka iniciatīva deportācijām nāca no Maskavas.

Dokuments, ko pētnieki uzskata par atskaites punktu deportācijas organizēšanā, ir PSRS Ministru padomes (MP) 1949. gada 29. janvāra lēmums ”Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”. Zīmīgi, ka lēmuma pirmajā punktā teikts, ka tas pieņemts pēc Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kompartiju un valdību priekšlikuma, savukārt Latvijas PSR MP 1949. gada 17. marta lēmumā ”Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR” norādīts, ka tas pieņemts saskaņā ar PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu. Abas institūcijas atsaucas viena uz otru, bet atbildību par ”iniciatīvu” neuzņemas.

Par Latvijas PSR varas iestāžu lomu deportācijas gatavošanā dokumentālu liecību trūkst. Plašāk zināms, ka Igaunijas PSR vadība centās nepieļaut savu iedzīvotāju izsūtīšanu ārpus republikas teritorijas, 1948. gada 21. oktobrī piedāvājot PSRS vadībai Igaunijas robežās organizēt tā sauktos kulaku ciematus. Kad PSRS vadība ideju principiāli noraidīja, Igaunijas kompartijas vadītājs Nikolajs Karotamms steidzīgi labojās, 1949. gada 17. janvārī Staļinam piedāvājot ”izdarīt pagriezienu šajā politikā, izsūtot kulakus un viņu ģimenes”. Karotamms vēl tālredzīgi norādīja, ka ”izsūtīšanu vajag rūpīgi sagatavot un veikt vēl līdz 1949. gada pavasara sējai. Ļoti būtiski ir tas, lai šis pasākums notiktu vienlaicīgi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR”. Nākamajā dienā, 1949. gada 18. janvārī, Staļins tikās ar visiem trim Baltijas republiku kompartiju vadītājiem. Tikšanās ilga tikai 45 minūtes. Tā bija pēdējā reize, kad baltiešu komunistu vadoņiem bija gods tikties ar Staļinu. Ap šo laiku arī dzima vajadzīgie Baltijas vadības ”priekšlikumi” iedzīvotāju izsūtīšanai, kas liek domāt, ka tie jau bija sagatavoti Kremlī.

…ja kulaks ir mierīgs

Ir vairāki Vissavienības komunistiskās (boļševiku)partijas (VK(b)P) Centrālās komitejas (CK) lauksaimniecības nodaļas dokumenti, kuri liecina par Latvijas PSR vadības noskaņojumu un apliecina Maskavas stingro kontroli pār visu, kas skāra kolektivizāciju.

1948. gada oktobrī un novembrī nolūkā iepazīties ar situāciju Latvijā uzturējās VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas instruktors P. Ļeļikovs. Gada beigās viņa ziņojums nonāca uz partijas lauksaimniecības nodaļas vadītāja A. Kozlova un pēc tam arī VK(b)P CK sekretāra Georgija Maļenkova galda. Dokuments liecina, ka Latvijas kompartijas vadība ne tikai nebija deportācijas iniciatore, bet pat centās novilcināt viensētu likvidāciju. Lūk, fragments no Ļeļikova atreferētās sarunas ar Latvijas kompartijas vadītāju Jāni Kalnbērziņu: ”Biedrs Kalnbērziņš mums paziņoja, ka, pēc viņa aprēķiniem, kolektivizācija var beigties 1951. – 1952. gadā. Tālāk viņš teica, ka kulakam Latvijā ir savas īpatnības. Tas nozīmē – viņš ir cieši saistīts ar inteliģenci – skolotājiem, ārstiem, agronomiem, advokātiem utt. Inteliģence – tie ir kulaku bērni vai bagāto zemnieku radi. Tāpēc kulaku izsūtīšana neglābjami skars inteliģenci. Pie tam Kalnbērziņš atsaucās uz Lietuvas PSR, kur, pēc viņa vārdiem, daļu kulaku jau izsūtīja, bet lietas nevis uzlabojās, bet pasliktinājās. ”Lietuvā,” saka Kalnbērziņš, ”CK sekretārs pa galvaspilsētu brauc bruņumašīnā, bet es savā pilsētā kājām staigāju.” Citā sarunā Kalnbērziņš teica, ka tad, kad kolektivizācija sasniegs 30 – 40%, viņš ierosinās jautājumu par kulaku izsūtīšanu ārpus republikas teritorijas republikas valdībai. Patlaban Latvijas PSR gandrīz netiek būvēti kolhoznieku ciemati. Pēc Latvijas Komunistiskās partijas sekretāru domām, jautājums par kolhoznieku ciematu būvi nav jāstāda kā prioritārs uzdevums. Šis jautājums, pēc viņu domām, tiks risināts pakāpeniski un aizņems ilgāku laiku.”

Bet Ļeļikovs Latvijā atrada arī deportāciju piekritējus: ”Talsu apriņķa partijas sekretārs biedrs Sēja uzskata: ”Lai labāk cīnītos ar bandītiskām grupām un vācu buržuāziski nacionālistisko pagrīdi, kā arī stabilizētu situāciju kolhozos, nepieciešams likvidēt bandītisko grupu un citu naidīgo elementu bāzi. Kulaku pārvietošana no pagasta uz pagastu, pārbraukšana uz pilsētu – tie ir tikai puspasākumi (????????), nepieciešams tos izsūtīt ārpus republikas.” Jelgavas apriņķa partijas sekretārs biedrs Tropņikovs šajā jautājumā teica: ”Liekas, Latvijas PSR apstākļos pienācis laiks pieņemt stingrākus mērus pret kulakiem, pēc veco republiku pieredzes tos izsūtīt no Latvijas, ar to atrisināsies arī otrs jautājums – viņu nebūs kolhozu masīvos.””

Izturēšanās pret padomju ekonomiskās politikas izputinātajiem kulakiem – faktiski vienkāršajiem zemniekiem – nepakļāvās nekādai loģikai. Šie cilvēki nemaz nedrīkstēja kļūt par kolhozu biedriem. Tiesiski viņi bija izsludināti ārpus likuma, kas atbilst genocīdam pēc visiem starptautiskajiem standartiem. Situācijas absurdumu nespēja izprast pat daudzi vietējās varas darbinieki. Ļeļikovs ziņoja: ”Partijas, padomju un lauksaimniecības organizācijas pieļāvušas kulaku un citu šķiru ziņā naidīgu elementu iekļūšanu kolhozos. Sakarā ar kolektivizācijas sākumu, zemnieku kulaku un turīgā daļa mainījusi taktiku, kulaki paši bieži izrāda aktivitāti kolhozu dibināšanā. Kulaki ir iniciatīvu grupu priekšgalā, (..) ieņem amatus. Tas notiek tāpēc, ka partijas, padomju un lauksaimniecības organizācijās nav pareiza attieksme pret kulakiem, kur uzskata, ka, ja kulaks ir mierīgs attiecībā pret padomju varu, tad šādu saimniecību var paturēt kolhozā un neuzskatīt par kulaku saimniecību.”

Jāatzīst, ka, tiklīdz atslāba spiediens no Maskavas, tā Baltijas republiku vadības, kaut kadri tām bija rūpīgi atlasīti, centās realizēt patstāvīgāku politiku. 1944. gadā, pirms atgriešanās Latvijā, Latvijas kompartijas sekretārs Kalnbērziņš VK(b)P CK ar lielu entuziasmu rakstīja par kolhozu veidošanas perspektīvām, taču 1946. gadā jau bija atturīgāks. Tikai aktīva VK(b)P CK Latvijas biroja vadības iejaukšanās šīs tendences uz laiku apturēja. Taču pēc minētā biroja izformēšanas 1947. gadā atkārtojās iepriekšējais – Latvijas PSR vadība atkal tiecās novirzīties no partijas ģenerālās līnijas, pat cenšoties atjaunot 1946. gadā par buržuāzisko nacionālismu no amata atlaistā LK(b)P CK 3. sekretāra J. Jurgena ietekmi. Bija nepieciešama īpaša vizīte pie Staļina, kā arī tīrīšanas Igaunijas PSR vadībā 1949. – 1950. gadā, lai piespiestu Latvijas PSR vadību atkal kļūt paklausīgai.

Pēc Maskavas

spiediena

Pēc Ļeļikova ziņojuma saņemšanas VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļa Maskavā turpināja deportācijas un kolektivizācijas jautājuma tālāku virzību. 1948. gada 21. decembrī nodaļas vadītājs Kozlovs nosūta VK(b)P CK sekretāram Maļenkovam dokumentu ar nosaukumu ”Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”. Vienā no punktiem teikts, ka lauksaimniecības nodaļa ”uzskata par mērķtiecīgu” ”realizēt kulaku un aktīvo vācu atbalstītāju izsūtīšanu ārpus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR uz PSRS attāliem rajoniem.”

Vadoties no darbinieku ziņojumiem, Kozlovs informācijā Maļenkovam konstatēja, ka ”galvenā kļūda, kuru pieļāvuši Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR partijas, padomju un zemes orgāni, ir kulaku un citu šķiru ziņā naidīgu elementu iekļūšanas kolhozos nepamanīšana”. Noklusējot iebildumus par kulaku diskriminēšanu un izsūtīšanu, Kozlovs secināja: ”Daudzi partijas un padomju apriņķu un pagastu darbinieki uzskata, ka kulaku pārvietošana no vienas vietas uz otru pagasta vai apriņķa robežās nedod vēlamo rezultātu, jo kulaki turpina saglabāt zināmu politisko ietekmi zemnieku vidū un turpina būt dažādu bandītisku grupu rezerve. Pie tam ar kolektivizācijas pieaugšanu kulaku pārvietošana pagastu un apriņķu robežās turpmāk kļūs neiespējama.” Tādējādi okupācijas vara atzina par liekiem un kaitīgiem apmēram 40 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kā pamatkritēriju nosakot sociālo izcelsmi, nevis naidīgumu pret pastāvošo iekārtu. Lielākā daļa latviešu ”kulaku” neapšaubāmi būtu pieņēmusi okupācijas varas spēles noteikumus, taču pat šī izvēle tika liegta.

Kozlovs analizēja arī tā saukto igauņu iniciatīvu par kulaku atstāšanu Igaunijas teritorijā: ”Viņi piedāvā ieviest kulakiem, vācu atbalstītājiem un viņu ģimenes locekļiem pasu ierobežojumus, lai laupītu tiem iespēju nokļūt aizliegtos rajonos un pierobežā. Aizliegt kulakiem un vācu atbalstītājiem nekustāmā īpašuma, liellopu, zirgu un lauksaimniecības inventāra pārdošanu, uzliekot kriminālatbildību par šo noteikumu neievērošanu. Turpmāk, kolektivizācijai pieaugot, veikt kulaku un vācu atbalstītāju piespiedu pārvietošanu uz noteiktiem Igaunijas PSR rajoniem, kur tiem tiks izveidoti speciāli ciemati ar Valsts Iekšlietu ministrijas noteiktu komandanta režīmu.

VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļa uzskata šos Igaunijas K(b)P CK un Igaunijas PSR MP priekšlikumus cīņai pret kulakiem par nepietiekamiem. Šie priekšlikumi neatrisina tādus uzdevumus kā vienlaicīgu triecienu pa kulakiem un viņu izolēšanu no darba zemniekiem. Šādos apstākļos kulaks vēl spēj saglabāt savu politisko ietekmi uz zemniekiem, bet republikas iekšienē izveidoti kulaku ciemati var kļūt par dažādu provokatīvu baumu un pretpadomju baumu avotiem.”

Galvenais Kozlova secinājums bija: ”Pašreiz Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR ir nobrieduši labvēlīgi apstākļi kolektivizācijas attīstībai.”

No VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas 1948. gada decembrī sagatavotā VK(b)P

CK lēmumprojekta ”Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR” vēlāk tapa abi deportācijām izšķirošie PSRS vadības lēmumi – 1949. gada 28. janvāra PSRS MP lēmums ”Par palīdzības pasākumiem Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR lauksaimniecībai”, kā arī rakstu sākumā minētais PSRS MP 1949. gada 29. janvāra lēmums. Maļenkovam 1948. gada 21. decembrī iesniegtajā lauksaimniecības nodaļas lēmumprojektā abi vēl bija apvienoti vienā. Dokumenta pirmajā daļā runa bija par kolhozu celtniecības veicināšanu un papildu līdzekļu piešķiršanu, bet piektais skanēja: ”Ņemot vērā, ka kulaki pretojas kolhozu veidošanai, apmelo kolhozus un sabotē partijas un valdības pasākumus, kas traucē kolhozu veidošanu, atzīt par nepieciešamu veikt kulaku un viņu ģimenes locekļu izsūtīšanu ārpus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR, veicot šo pasākumu vienlaicīgi visās šinīs republikās pirms šā gada pavasara sējas.”

Iniciatīva par 25. marta deportāciju nepārprotami nāca no centrālajām PSRS varas institūcijām Maskavā, kas pirms tam, nosūtot VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas darbiniekus uz Baltiju, izlūkoja situāciju. Kaut vismaz sākotnēji Baltijas padomju republiku vadība centās no iedzīvotāju izsūtīšanas izvairīties vai vismaz novilcināt, pēc Maskavas spiediena un vizītes pie paša Staļina tās bez ierunām piekrita. Pētniekiem nākotnē vēl būtu jāmeklē atbildes uz daudziem jautājumiem, viens no tiem – nacionālo partizānu pasivitāte deportācijas laikā, lai arī informācijas noplūde par plānoto akciju bija ievērojama.

March 25, 2009 Posted by | deportācijas, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

Daina Kļaviņa: “Esmu no deportēto cilts”

http://www.nra.lv/zinas/19381-daina-klavina-esmu-no-deporteto-cilts.htm

“Es piedzimu Sibīrijā. Pēdējā rudenī pirms braukšanas uz Latviju mums pirmo reizi ienācās āboli: mamma bija iestādījusi pundurābelītes, kuras pa ziemu jānoliec pie zemes. Visa sādža nāca skatīties uz šo brīnumu. 1956. gadā atgriezāmies tēvzemē, un tā gada Ziemassvētki bija pirmie, ko atceros Latvijā.

Vecā Rīgas dzelzceļa stacija, liela, tumša pobeda, ar ko mūs sagaidīja radi un aizveda uz laukiem. Bet Latvija man asociējas ar ābolu smaržu – vecaistēvs glabāja ābolus lielās kastēs starp zāģu skaidām… Visus mūsējos izsūtīja jau 1941. gadā, un 1949. gadā vairs nebija ko sūtīt.

Jā, esmu no deportēto cilts,” teic Daina Kļaviņa, Latvijas Valsts arhīva direktore kopš 1991. gada.

– Šodien aprit 60 gadu kopš 1949. gada 25. marta nežēlīgajām deportācijām. Ar kādām izjūtām sagaidāt šo dienu?

– Ja var tā teikt, mūsu sajūtas ir labas. Ir gandarījums par to, ka esam pabeiguši savu lielo darbu – projektu par deportācijām. Kopā ar kolēģiem esam darījuši visu, lai saglabātu deportēto cilvēku piemiņu un lai uz dokumentu pamata atklātu totalitārā režīma būtību, kā arī lai izprastu veidu, kā šīs deportācijas tika realizētas. Esam apkopojuši, apstrādājuši un ievietojuši datu bāzē visu informāciju, kas atrodas mūsu arhīvā, un tas ir ļoti liels apjoms. Protams, mēs nevaram pretendēt uz to, ka esam izpētījuši visus vēstures jautājumus, taču ir sagatavots pamats, lai vēstures pētnieki varētu sākt to darīt. Ir apkopots materiāls par 1941. gada 14. jūnija, 1949. gada 25. marta un citām deportācijām, kas nebija tik plašas.

– Par cik cilvēku likteņiem ir apkopoti dati jūsu lielajā divsējumu izdevumā Aizvestie?

– Par 44 275 cilvēkiem. Tie ir specifiski skaitļi. 1949. gadā – laikā no 25. līdz 30. martam – no Latvijas izveda 42 125 cilvēkus. Bet pa ceļam dzima bērni, pa ceļam vagonos uzņēma cilvēkus, kuri bija atradušies ārpus savas dzīvesvietas, šajā skaitlī iekļauti arī tie cilvēki, kuri bija arestēti un izsūtīti un kuru ģimenes līdz ar to arī deportēja.

– Kāds bija jūsu pamatsecinājums, vērtējot dokumentus?

– Deportācijas bija specifiska politisko represiju forma: būtībā visi šie cilvēki tika sodīti bez tiesas. Un tas nebija likumīgi pat pēc tā laika PSRS likumiem.

– Daudzus satrauc jautājums par to, cik liela bija vietējo cilvēku loma deportāciju sagatavošanā, citiem vārdiem runājot – kāds bija kolaboracionisma līmenis?

– Dokumenti, kas ir mūsu rīcībā, skaidri parāda, kuri bija galvenie deportāciju organizētāji un sarakstu veidotāji. Tagad zinām, ka sarakstus veidoja Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieki – vietējie cilvēki. Viņi strādāja Latvijas arhīvos un izmantoja 1939. gada tautsaimniecības skaitīšanas materiālus, fiksējot visas kaut cik nozīmīgās saimniecības. Viņi arī veica aptaujas un izzināja visas tā saucamās politiski neuzticamās personas. Kā redzam no dokumentiem, 25. marta deportācijas tika vērstas lielākoties pret lauku cilvēkiem. Akcija sākās ar Valsts drošības ministrijas sarakstiem, bet nebija nekādu likumdošanas aktu, kas paredzētu šādas darbības, – tie bija tikai politiski lēmumi, un tas viss ir raksturīgi totalitāriem režīmiem. Uz politisko lēmumu pamata tika virzīti visi procesi. Un kā mēs redzējām – daudzos gadījumos vissvarīgākie lēmumi bija ļoti noslepenoti, un par vissvarīgākajiem dokumentiem, kas raksturo 1949. ga-da deportācijas, mēs uzzinājām tikai 2004. gadā, kad pirmo reizi tika publicēts 1949. gada janvāra lēmums. Daudzos gadījumos rakstisku rīkojumu vispār nebija.

– Jūs gribat teikt, ka tikai 2004. gadā šie dokumenti tika atslepenoti?

– Jā. Tos publicēja paši krievi.

– Vai mēģinājāt tikt klāt šiem dokumentiem?

– Diemžēl mums ir ļoti sarežģīta sadarbība ar Krievijas arhīviem. Faktiski sadarbības nav tikpat kā nekādas. Domāju, ka tā ir Krievijas valsts politika, jo ne jau paši arhīvi regulē pieejamības jautājumus… Šobrīd tās arhīvu durtiņas tiek slēgtas ciet cita pēc citas. Tas viss tiek darīts legāli – ar likumiem, ar pieejas tiesībām.

– Iespējams, Krievijas arhīvi sniegtu vairāk ziņu arī par tiem, kuri te uz vietas centās izkalpoties sarkanajai varai.

– Pētot, kā notika deportācijas, redzam, ka uz vietām tiešām piesaistīja vietējos cilvēkus. Mēs gan nevaram pateikt, kāda bija viņu motivācija piedalīties šajās akcijās. Iespējams, tās bija bailes, kolaboracionisms vai pārliecība.

– Vai varat pateikt, cik apmēram bija šo vietējo pakalpiņu?

– Pagaidām to ļoti grūti konkretizēt. Katrā pagastā bija konkrētas cilvēku grupas, kas to darīja. Tādas aplēses var veikt, izejot cauri pagastu un apriņķu partijas komiteju lēmumiem. Tā apzināti veidota politika, lai parādītu, ka šajās akcijās piedalījušies daudzi vietējie. Ir arī daudzu cilvēku atmiņas, jo viņi, protams, atceras, kas un ko darījis. Taču atmiņām ir tā īpatnība, ka dažkārt vēlamais pārvēršas par esošo, tāpēc viss ir jāpārbauda. Cilvēki arī sūta mums vēstules un jautā, kas viņus ir izsūtījis, un tad ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ne jau Jānis, Pēteris vai Miķelis bija tie, kas pieņēma lēmumus.

– 1941. gada deportācijās viens no latviešu antivaroņiem bija rakstnieks Vilis Lācis, kuram bija tas gods parakstīt deportāciju dokumentus. Vai viņš izcēlās arī 1949. gadā?

– Nē, viņam vairs nebija tik izteiktas lomas. Viņš kaut ko parakstīja, taču tie nebija pamatdokumenti. Toreiz galvenais parakstītājs bija Alfons Noviks.

– 1949. gada 25. marta deportācijas bija nežēlīgākas par izsūtīšanām 1941. gada 14. jūnijā.

– Jā. Katrs ceturtais no izsūtītajiem bija bērns līdz 16 gadiem: vairāk nekā 11 000 bija bērni. Katrs sestais izsūtītais bija vecāks par 60 gadiem. Pēc tā laika PSRS likumdošanas bērnus vispār nebija paredzēts represēt. Tāpat tā neparedzēja izsūtīt cilvēkus uz mūžu. Taču cilvēkiem lika parakstīt dokumentus, ka viņi ir uz mūžu izsūtīti. PSRS totalitārais režīms ignorēja pats savus izdotos likumus. Ar savu izpētes materiālu mēs gribējām pateikt, ka šī akcija bija vērsta tieši pret latviešiem.

– 1941. gada 14. jūnija deportācijās padomju okupanti mēģināja nocirst galvu Latvijas inteliģencei. 1949. gadā mēģināja iznīcināt zemniecību. Kāpēc tieši tāda secība?

– Tāpēc, ka darbīgie un čaklie latviešu zemnieki bija liels šķērslis vienlaidu kolektivizācijai – kolhozu veidošanai, kas sākās pēc kara. Pirms dažiem gadiem bija izdevība pabūt Omskas un Tomskas arhīvos – ar mērķi papētīt, kāda bija situācija Sibīrijā šo deportāciju laikā, kādi tur bija dzīves apstākļi. Izrādījās, ka jau 1949. gada janvārī šie Krievijas apgabali tika informēti par to, ka gaidāms liels cilvēku pieplūdums. Latvijā vajadzēja atbrīvot teritorijas no tiem cilvēkiem, kas potenciāli varētu darboties pret jauno varu. Tas pats jau bija noticis arī Krievijā. Piemēram, no Altaja novada tūkstošiem cilvēku pārvietoja uz Omskas un Tomskas apgabaliem, atņemot pilnīgi visu. Būtībā Latvijā varmākas izdarīja to, kas jau bija izmēģināts Krievijā.

– Jūs kopā ar kolēģiem paveicāt lielu darbu. Manuprāt, ļoti svarīgi ir ne tikai arhivāriem un vēsturniekiem apzināt vēsturi, bet arī to nodot tiem, kas veidos šo valsti – jaunajai paaudzei.

– Taisnība. Mūsu cilvēki strādāja, neskaitot ne stundas, ne dienas, ne mēnešus. Tas bija īsts sirdsdarbs. Katru lietu skatot, būtībā mēs iegājām katra konkrētā cilvēka dzīvē. Un tas bija ļoti grūti gluži psiholoģiski. Bet ir darba joma, kas nav popularizēta, tāpēc ir maz zināma. Jaunais darba virziens, ko attīstām, ir arhīvu pedagoģija. Un mums ir veiksmīgi izdevies atrast nišu Latvijas skolēnu, skolotāju un studentu vidē. Mūsu mērķis un galvenais uzdevums ir izvērst tieši šīs tēmas, tostarp arī par Latvijas iedzīvotāju represēšanu, jo cilvēkus ne tikai deportē-ja – viņus arī arestēja. Esam sākuši projekta otru etapu – apzināt pārējos represētos Latvijas cilvēkus. Tā būs ļoti liela cilvēku grupa. Mēs gribam apjaust, cik daudz cilvēku ir cietuši no padomju režīma. Un tātad – ko mēs darām šajā jomā, ko sauc par sabiedrības informēšanu? Ir gandarījums par to, ka Latvijas vēstures skolotāji ir ārkārtīgi labi mūsu sabiedrotie. Mēs regulāri organizējam viņiem mācības, kurās darām zināmus dažādus vēstures faktus, palīdzam saprast, kā strādāt ar arhīva dokumentiem un kā mācību procesā izmantot to informāciju, kas atrodama arhīvā. Skolotāji ir apbrīnojami atsaucīgi, un tas attiecas gan uz latviešu, gan krievu skolām. Esam gandarīti, ka cilvēku piemiņa tiek ne tikai iemūžināta, tā tiek arī darīta zināma citiem.

– Ir tautas, kas uzskata, ka ir cietušas nesalīdzināmi vairāk par citām tautām. Kā tad ar latviešu ciešanām? Vai tās mazsvarīgākas? Vai padomju fašisma represijās bojā gājušo skaits ir nenozīmīgs?

– Ja rēķināsim procentuāli pret mūsu iedzīvotāju skaitu, iegūtais skaitlis būs visai nozīmīgs. Pagaidām nevaru konkrēti nosaukt šo skaitli, jo mēs vēstures zinībās pieturamies pie dokumentālas konkrētības. Kad projekts būs pilnībā pabeigts, mēs varēsim šo skaitli nosaukt. Šā gada rudenī gribam organizēt lielu starptautisku konferenci ar vēsturnieku un politologu piedalīšanos par vēsturisko atmiņu un vēsturiskās atmiņas kultūru dažādās pasaules valstīs. Pie mums ļoti maz tiek runāts par šo vēsturisko atmiņu, par to, ka sabiedrība gandrīz nemaz netiek gatavota izlīgumam un samierināšanās jautājumam – var piedot, bet nevar aizmirst, bet varbūt var aizmirst, bet nevar piedot? Šajā aspektā tiek skarts arī kolaborācijas jautājums: vispirms vēsture jāizzina, un tikai tad mēs varēsim pateikt, cik lielā mērā šajā procesā bija iesaistīti vietējie iedzīvotāji.

– Izlīgt un samierināties ir iespējams vien tad, ja agresors – šajā gadījumā PSRS mantiniece Krievi-

ja – no sirds atvainosies un nožēlos izdarītās nelietības. Taču no Krievijas to diezin vai varēs sagaidīt.

– Samierināšanās jāskata gan globālā, gan lokālā mērogā. Pirmais etaps būtu jāveic šeit, uz vietas, jo lokālais mērogs nereti nav vienkāršākais. Otra lieta – samierināšanās un izlīgums starpvalstu līmenī. Neticu, ka jelkad tiks risinātas materiālās lietas, taču morālā lieta – tā ir galvenā, kas cilvēkiem vajadzīga. Ir svarīgi arī tas, cik lielā mērā valdības politiķi būs vērsti uz to, lai šīs lietas nekad nenozustu no vēstures lappusēm. Mēs taču zinām, ka padomju represiju tēma mācību grāmatās ir ļoti maz aplūkota, un tas nav tikai Latvijā vien.

– Ne tikai grāmatās vien: faktiski nav arī mākslas filmu par laikposmu.

– Labs piemērs bija filma Rīgas sargi – varbūt nebija tik nozīmīgi tas, ka vēstures fakti netika precīzi attēloti, taču filmā bija patriotisms un dzimtenes mīlestība. Ar jauniešiem svarīgi par vēsturi runāt vienkārši, arī par deportācijām. Arhīvā ir ļoti daudz lietu, kurās ieraugām tā laika jauniešus: viņi ir izrauti no ierastās vides, viņi sarakstās, viņi mēģina saglabāt savu mīlestību… Bērni un jaunieši deportācijas uztvēra citādi nekā pieaugušie, kuri jau zināja tās šausmas, kas notiks, – viņiem bija atmiņas no 1941. gada deportācijām, un bailes tāpēc bija daudz lielākas. Ja kāds radītu labu scenāriju, iznāktu arī laba filma par to laiku. Un tāda filma neapšaubāmi ir vajadzīga.

– Grāmata Aizvestie ir gan latviski, gan angliski. Vai neesat domājusi arī par tulkojumu vācu un krievu valodā?

– Iespējams, ka Vācijas vēstniecība sniegs kādu atbalstu, tad šo darbu izdosim arī vāciski. Jo arī Vācijas skolēni komunistiskā perioda vēsturē ir tikpat lieli analfabēti kā mūsējie.

– Lai izdotu grāmatu krieviski, vajadzētu palūgt naudiņu Krievijas Federācijas vēstniecībai.

– Nu, diez vai šī vēstniecība tam piekritīs… Interesanti, ka krieviem ir daudz šāda veida grāmatu: viņi ir rūpīgi pētījuši faktus par saviem represētajiem, turklāt viņi mūsu izdevumu izmanto kā rokasgrāmatu. Mūsu grāmatu Krievijas vēstniecība, protams, neatbalstīs, jo viņi uzskata, ka šī grāmata – Aizvestie – vērsta pret Krieviju. Te nu krievi runā paši sev pretim: viņu vēsturnieki uzsver, ka Staļins krievu tautai nodarījis daudz ļaunuma, savukārt, ja par Staļina nodarīto postu runājam mēs, tā jau ir vēstures falsifikācija.

* * *

…Rēzeknē jau dažas dienas ļaudis runāja, ka notikšot izvešanas. Atkal. Runāja klusi, ar bailēm, ar smagu nolemtību. Saimniece, pie kuras Marija īrēja gultasvietu, 24. marta vakarā pateica, ka redzējusi daudzas smagās mašīnas iebraucam pilsētā. 25. martā Marija aizgāja uz skolu – viņa bija Rēzeknes

1. vidusskolas 11. klases audzēkne. Todien klase jau bija pustukša. Tiem jauniešiem, kuri vēl sēdēja klasē, uz soliem bija nolikti cimdiņi – ja nu gadījumā jāceļas un jāiet prom, bet Rēzeknes pavasaris togad bija auksts un sniegots…

Tobrīd Marija vēl nezināja, ka viņas mamma Eleo-nora agrā 25. marta rītā no Tuču sādžas jau bija aizvesta uz Maltas staciju, kur līdz ar citiem rēzekniešiem viņu gaidīja ceļš lopu vagonā – uz Sibīriju. Pirms kara, kad krievi okupēja Latviju, Eleonora bija palielas saimniecības īpašniece, tāpēc 1949. gadā tika ieskaitīta budžos, kas kavē kolektivizāciju. No saimniecības gan bija palikušas vairs tikai atmiņas, jo krievi bija atņēmuši gandrīz visu – zemi, lopus, kuļmašīnu… Krieviski runājošais zaldātiņš, kas 25. marta rītā ar pajūgu piebrauca pie Eleonoras mājas un pavēlēja taisīties prom, mierināja izmisušo sievieti, teikdams, lai viņa neraud, jo TUR būšot labāk, jo ŠEIT viņu tik un tā neviens mierā neliks…

Todien skolā pirmā bija vēstures stunda, kuru vadīja skolotājs Leopolds Purviņš. Bet ko nu vadīja… Viņš pateica audzēkņiem, lai tie dara, ko grib, jo viņš nespējot vadīt stundu: šorīt aizvests viņa labākais draugs Askolds. Pēc mirkļa skolas pārzine skolotājam Purviņam paziņoja jaunumus, kurus viņam nācās pateikt skaļi: “Marija, pēc jums ir atnākuši.”

Kad Marija izgāja gaitenī, Purviņš klusi un steidzīgi nobēra: “Ejiet prom pa sētas durvīm! Es pateikšu, ka šodien neesat ieradusies skolā.” Marija, sabijusies un satraukta, aizskrēja uz savu īres vietu. Un tad skolotājs attapās, ka arī tur viņa nedrīkst palikt: krievi taču nāks viņu meklēt! Klasesbiedrene, vārdā Vilhelmīne Svikle – priekšzīmīga komjauniete un aktīviste, pieteicās aizskriet pie Marijas un viņu pabrīdināt. Labi, lai notiek. Taču cita klasesbiedrene – Genovefa Kudore, sapratusi, ka Vilhelmīne varētu “nejauši” nenokļūt līdz Marijai, izprasījās ārā no klases, lai ātrāk nokļūtu līdz apdraudētajai klasesbiedrenei.

…Un tā Marija bēguļoja desmit dienas – tieši tik ilgi, kamēr pilsētā ik nakti notika dokumentu kontrole. Dzīvoja skolotāja Purviņa ģimenē, pie radiem. Slēpās arī Marijas māsa Tonija, bēguļoja viņu brālis Edvards. Vēlāk Marija aizbrauca uz Jēkabpili, kur kāds gādīgs radinieks piezvanīja uz čeku un pateica, ka Marija ir uz Sibīriju deportētās Eleonoras meita. Čekisti savāca jauno meiteni un nosūtīja viņu atpakaļ uz Rēzekni, piekodinot, ka tur atkal jāpiesakās čekā. Rēzeknes čekas priekšnieks, melnīgsnējs aziātiskas izcelsmes sveštautietis, ieskatījies Marijas dokumentos, priecīgi iesaucās: “Ja veģ za vami prihoģil!” (Es taču biju atnācis jums pakaļ! – krievu val.) Ja šī “tikšanās” būtu notikusi skolā, tajā drausmajā

25. marta rītā, uz Sibīriju aizvestu arī Mariju.

…Eleonora Tuče no Sibīrijas atgriezās 1956. gada pavasarī. Viņas meita Marija jau bija apprecējusies un pabeigusi Rīgas Pedagoģisko institūtu. Taču ne bez grūtībām: kaut arī Marija bija teicamniece, viņu varēja atskaitīt no studentu skaita, jo viņas kursabiedrene – tā pati Vilhelmīne – čekistiem bija nosūdzējusi Mariju par “ideoloģisku krāpšanos”, proti, iestāšanās anketā Marija savulaik ierakstīja, ka abi viņas vecāki ir miruši: ja viņa atklātu, ka māte atrodas Sibīrijā, augstskolu Marija neredzētu kā savas ausis. Pārsteidzošā kārtā viņai palīdzēja fakultātes partijas sekretārs biedrs Tuhs, un izcilnieci Mariju neizslēdza no institūta.

Eleonora tajā pavasarī pirmo reizi ieraudzīja savu mazmeitu – Elitu. Kaut arī vecāmāte sen jau bija aizmirsusi raudāt, viņas sausajās acīs sariesās ilgajos izsūtījuma gados krājies maigums.

Man toreiz bija tikai trīs mēneši.

March 25, 2009 Posted by | deportācijas, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

Jaunieši izdzīvo 25. martu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=50412

“Valsts nākotne ir tagadējo jauniešu rokās – lielā mērā daudz kas būs atkarīgs no tā, kā šodienas skolēni saprot mūsu kultūrvēsturi, mūsu tautas traģismu, turklāt ne tik daudz no grāmatās izlasītā, bet vairāk no personiskām izjūtām, izzinot un sevī izdzīvojot vecvecāku un citu radinieku vai viņu draugu izsūtījumu gados pārciesto,” teic Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Vanags, kura vecvecāki Minna un Pēteris Matisoni 25. martā no Liezēres pagasta “Grūslēniem” izsūtīti uz Amūras apgabalu, bet mātesbrālis izsūtījumā Sibīrijā bijis pat divas reizes.

1949. gada 25. marta lielās deportācijas 60. gadadienas priekšvakarā Balvu kultūras un atpūtas centrā četru rajonu – Alūksnes, Gulbenes, Madonas un Balvu – skolēni zinātniski praktiskajā konferencē “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” iepazīstināja ar saviem pētnieciskajiem darbiem par savu pagastu un pilsētu politiski represēto cilvēku likteņiem. Profesors J. Vanags ir šā kultūrvēstures projekta koordinators un konferences idejas autors.

Latvieši aizbrauca dziedot

Tiekoties un no sirds izrunājoties ar cilvēkiem, kas 25. martā izsūtīti uz Sibīriju vai Tālajiem Austrumiem, kā arī saņemot atbildes uz anketas 88 jautājumiem, desmitiem skolēnu saviem pētnieciskajiem darbiem ieguvuši gan plašu izziņas materiālu, gan emocionālus pārdzīvojumus un atziņas.

Madonas rajona Cesvaines vidusskolas 11.b klases audzēknis Mārtiņš Urbāns centies izdzīvot sava vectēva Valda Kamarūta dzīvesstāstu, kas samezglojies 1949. gada 25. martā 17 gadu vecumā. Pētniecisko darbu caurauž skaudras rindas. Lūk, dažas rindkopas: “Uz Gulbenes staciju no laukiem, kur vēl bija sniegs, cilvēkus veda ar zirgu pajūgiem. Sinoles pagastmājā piepulcināja no Lizuma skolas un Rīdūžu skolas atvestos audzēkņus. Tajā dienā sniegs sāka stipri kust, zirgi piekusa, tāpēc čekisti Krapā un Galgauskā pavēlēja zirgus mainīt.”, “No 12 izbēgušajiem dzīvi palika tikai divi cilvēki – Pēteris Kamarūts un Jānis Sebris. Bet viņus ieslodzīja cietumā uz 25 gadiem. Pārējie tika apšauti.”, “Vecāki cilvēki vagonos paši nevarēja iekāpt, viņus uz nestuvēm ienesa jaunākie. Latvieši aizbrauca dziedot. Dažos vagonos skanēja “Dievs, svētī Latviju”, dažos – “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. “Otrā rītā Staraja Rusā cilvēkus palaida nokārtot dabiskās vajadzības. Tūkstotis pliku dibenu sliežu malā…”

Lapiņa ar izsūtītā vēlējumiem

Valda Kamarūta vecākiem Sinoles pagasta Aizpurvē piederējusi vecsaimniecība “Strēbeles” ar piecām govīm, diviem zirgiem, zāles pļaujmašīnu, labības pļāvēju, zirgvilkmes grābekli, graudu tīrāmo mašīnu, kūtī un tīrumos strādājuši tikai ģimenes locekļi, bet tik un tā padomju vara lauku sētu ierakstījusi kulaku saimniecību sarakstā. Tikai tagad, iesaistoties projektā “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, M. Urbāns pa īstam sapratis, ka viņa vectēva ģimene ieskaitīta kulakos un izsūtīta ne jau to piecu govju un divu zirgu dēļ, bet gan tāpēc, ka tā ar individuālo saimniekošanas veidu traucējusi vispārējās kolektivizācijas plāniem un ka bijusi partizānu atbalstītāja. Puisis atzīst, ka viņam tagad pavisam cits skatījums uz tādiem jēdzieniem kā “kulaki”, “dzimtenes nodevēji”, “bandīti”, “pretpadomju elementi”.

Mārtiņš no sava vectēva saņēmis atbildes uz visiem 88 anketas jautājumiem, kuri bijuši ļoti dažādi, piemēram, “Kādos apstākļos Jūs dzīvojāt izsūtījumā?”, “Vai Jūs domājāt bēgt atpakaļ uz Latviju?”, “Kā pret Jums izturējās darba devēji un priekšnieki?” u. c.

Vairāki jaunieši atzinās, ka agrāk viņi ne sevišķi interesējušies par politiski represēto cilvēku pasākumiem un tajos runāto. Bet nu, kad paši pielikuši roku vēstures izpētē, ikviena izsūtītā cilvēka uzstāšanās atstājot dziļu iespaidu. Kāds no puišiem man parādīja lapiņu ar pierakstītiem Mārtiņa vectēva vārdiem: “Iesaku turpināt vēstures pirmavotu izpētē piesaistīt skolu jaunatni – viņi ir patiesību izzināt alkstoši un būs atsaucīgi, ja vien mēs paši pratīsim izmantot viņu spējas un enerģiju. Lai latvieši paaudžu paaudzēs caur vēsturi un likteņstāstiem uzzina patiesību par Staļina impēriskās lielvaras agresiju pret Latvijas valsti, par represijām pret latviešu tautu!”

Maratons desmit gadu garumā

Konferencē apbalvoja skolēnu pētījumu konkursa uzvarētājus. Pirmās vietas tika vairākiem jauniešiem, piemēram, Balvu pilsētas ģimnāzijas 12.b klases skolniecei Ievai Šaicānei, kuras darbā viena no nodaļām veltīta izpētei par 14 Balvu vidusskolas audzēkņiem, kas 1949. gada 25. martā aizvesti svešumā, un Viļakas Valsts ģimnāzijas 10. klases skolniecei Līgai Bricei, kura izpētījusi sava vectēva Ērika Briča likteņgaitas.

Atzinīgi vērtējot skolēnu paveikto, Saeimas deputāts Juris Dalbiņš, Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis Edmunds Būmanis, Latvijas Valsts arhīva sabiedrisko attiecību un dokumentu popularizēšanas daļas vecākā eksperte, projekta “Aizvestie” vadītāja Iveta Šķiņķe, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes locekle, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēde Lauma Vlasova, profesores Janīna Kursīte un Lidija Leikuma, profesors J. Vanags un citi uzsvēra, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tik vērienīgs skolu jaunatnes pētnieciskais darbs veikts pirmo reizi, un izteica pārliecību, ka tam būs tāds pats turpinājums.

Balvu pilsētas domes priekšsēdētāja Ināra Ņikuļina, kas vadīja konferenci, teica, ka pašvaldības nolēmušas turpināt atbalstīt skolu jaunatnes iesaistīšanos vēstures izzināšanā un ka notiks pētījumu maratons desmit gadu garumā. Nākamās konferences paredzēts sarīkot aptuveni ik pēc diviem gadiem. Pētījumos skarto jautājumu loks paplašināsies, par ko liecina arī Balvu konferences rezolūcijā ierakstītie vēlējumi un ieteikumi, piemēram, “Uzskatīt par nepieciešamu turpināt vēstures notikumu pētīšanu par izsūtītajiem ne tikai Latvijas novados, bet arī izsūtījuma vietās Sibīrijā” “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” iekļauto pasākumu – ekspedīciju uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem 2009. gada vasarā”, “Ieteikt Latvijas Saeimai un valdībai sekmēt Krievijā un citās ārvalstīs dzīvojošo latviešu atgriešanos Dzimtenē”.

Vēstule
Sibīriešiem, kuru viesmīlība izsūtījumā glāba dzīvību mūsu tautiešiem

Ar pateicību rakstām jums šo vēstuli un lūdzam to nodot arī citiem jums zināmiem cilvēkiem, kuru līdzdalība glāba dzīvību izsūtījumā mūsu tautiešiem.

1949. gada 25. martā komunistiskā režīma organizētajās masveida deportācijās 42 975 Latvijas iedzīvotāji tika izrauti no ikdienas dzīves, no darba, no skolas sola un izsūtīti uz Sibīriju, Tālajiem Austrumiem un Galējiem Ziemeļiem. Lielai daļai no viņiem nebija lemts atgriezties dzimtenē.

Šodien, pieminot traģisko notikumu 60. gadadienu, visu izsūtīto vārdā izsakām visdziļāko cieņu un pateicību tām plašās Krievzemes ģimenēm, kuru atbalsts, atvērtās māju durvis un sirds siltums palīdzēja izdzīvot, atrast pajumti svešumā un vēlāk – atgriezties dzimtajā Latvijā.

Noliecam galvu jūsu priekšā, izsakām pateicību un vislabākos novēlējumus jums, jūsu tuviniekiem un pēctečiem. Lai mūžam mūsu tautas dzīvo mierā un saticībā!

Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonu zinātniski pētnieciskās konferences “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” dalībnieki

Balvos, 2009. gada 20. martā

(Vēstuli nosūtīs tām apzinātajām Krievzemes ģimenēm, kuras izsūtījumā atbalstīja mūsu tautiešus, un Krievijas latviešu biedrību vadītājiem)


Pēta radinieku likteņstāstus

http://www.aluksniesiem.lv/portals/jauniesiem/raksts.html?xml_id=3673

Iepazīt vēstures notikumus no cilvēkiem, kas paši tos piedzīvojuši, ir pavisam citādāk, nekā klausīties par tiem mācību stundās vai lasīt grāmatās. Vēsture atklājas pavisam citā gaismā, ja uzzina par emocijām un sajūtām, kas slēpjas zem faktiem.

Pie šāda secinājuma nonākuši četri Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas jaunieši: Megija Tarvane (7.a klase), Reinis Riekstiņš (8.b klase), Artis Zēmelis (8.d klase) un Dace Rauze (12.a klase). Piedaloties Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonu skolēnu pētniecisko darbu konkursā „Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, kas veltīts1949.gada 25.martā deportēto Latvijas iedzīvotāju piemiņai, viņi veidoja darbus par savu radinieku piedzīvoto. Lai gan piektdien Balvos notikušajā konkursa noslēguma pasākumā visu minēto jauniešu veikums novērtēts ar augstāko diplomu, viņu ieguvums darba tapšanās gaitā ir daudz vērtīgāks – tā ir priekšstatu maiņa gan par sešdesmit gadus atpakaļ notikušo, gan vēsturi kopumā.

Balstās uz atmiņām

„Dzirdēt dzīva cilvēka stāstījumu, kas tur ir pabijis, to visu redzējis pats savām acīm un izjutis uz savas ādas, ir tomēr savādāk, nekā lasīt par to pašu grāmatās vai kaut kur internetā,” atzīst Reinis. Veidojot darbu, viņš pamatā balstījies uz savas vecmāmiņas Annas Bērziņas stāstījumu, aprakstot viņas izsūtīšanu, dzīvi svešumā un atgriešanos mājās. Vienlaikus sniegts tā brīža laikmeta raksturojums Latvijā un pasaulē, izmantojot grāmatas un interneta resursus. Pēc līdzīgiem principiem tapuši arī pārējo jauniešu darbi, kur materiālu vākšanas metodes būtiski neatšķiras. Vienīgi Dace kā papildus informācijas avotu izmantojusi sava vectēva Ulda pierakstītās atmiņas, kas nodotas Mārkalnes pagasta muzeja krājumā, kā arī vectēva māsas Vizmas atmiņu stāstījums, kas, pateicoties Alūksnes rajona politiski represēto kluba „Sarma” aktivitātēm, iemūžināts videolentē.

Dodas vēsturiskā ekskursijā

Visi jaunieši atzīst, ka grūtākais esot bijis apkopot savāktos materiālus vienā darbā. Tajā pašā laikā iegūt plašāku informāciju par 1949.gada notikumiem bijusi galvenā motivācija piedalīties konkursā. Lai gan pirms tam tie pārrunāti vēstures stundās un ģimenēs, tieši caur šiem pētnieciskajiem darbiem atklājies pilnīgāks iespaids par notikušo. „Varēja redzēt, ka par to runāt ir sāpīgi,” atklāj Megija, atceroties daudzās intervijas ar sava vectēva māsīcu Valiju Tarvani. Artim nozīmīga likusies iespēja apjaust, ka pat drūmajos dzīves apstākļos gadījies arī pa kādam gaišākam atmiņu mirklim, par kuru pasmaidīt. „Tas man likās svarīgi, ka nebija tikai negatīvas atbildes, bet arī kāds pozitīvs moments joku veidā,” viņš saka. Savukārt Reinis kā interesantāko momentu darba tapšanās atceras ekskursiju pa Mālupes pagastu kopā ar vectēvu Andreju, kurš izstāstījis gan par mājām, no kurām izsūtīti cilvēki, gan vietas, kur savulaik bijušas mājas, bet kara laikā nopostītas.

Dzīvs cilvēks – vērtīgāks par grāmatu

To, ka jaunieši ieguldījuši milzīgu darbu savu pētījumu veikšanā, atzīst arī viņu pedagogi – Ingūna Vilemsone, Lāsma Jaunozoliņa, Aija Kļaviņa un Inese Marķitāne. Lai gan darba vadītājas vairāk pildījušas padomdevēju funkciju, garām nav paslīdējusi interese un aizrautība, raksturojot to kā darbu „ar sirdi un dvēseli”. Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas metodiķe Ilona Riekstiņa atklāj, ka būtiskākais ieguvums ir gan teorētiskais materiāls par tā laika situāciju, bez kura jaunieši nevarēja ķerties pie dzimtas koka pētīšanas, gan arī iespēja tikties ar cilvēkiem, kuru liktenis saistīts ar šiem notikumiem. „Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka prakse dod vairāk nekā teorija. Ja vēsturei iet cauri ar reāla cilvēka palīdzību, tas dod daudz vairāk, nekā grāmatas vai publikācijas presē,” viņa uzskata.

March 25, 2009 Posted by | deportācijas, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: