Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

639 lappuses par nepakļāvīgo Latviju

Riharda Treija raksts NRA
http://www.nra.lv/zinas/17520-639-lappuses-par-nepaklavigo-latviju.htm

Tik liels, smags, un, ko tur slēpt, arī padārgs ķieģelis grāmatas veidā zinātniskā valodā stāsta par latviešu tautas sarežģīto un grūto atceļu uz savas valsts suverenitāti gandrīz pusgadsimta garumā.

Tādam darbam ir arī daudz autoru – augstas raudzes akadēmiski izglītoti pētnieki Valdis Blūzma, Tālavs Jundzis (projekta vadītājs un zinātniskais redaktors), Jānis Riekstiņš un Heinrihs Strods plus viesprofesors, viens no nevardarbīgās pretošanās teorijas pamatlicējiem Džīns Šārps (ASV).

Nedaudz par šo mācību

Amerikāņu zinātnieks, kura publikācijas tulkotas aptuveni 30 valodās, divas grāmatas arī latviski (1992, 1995), raksta: “Nevardarbīga akcija ir rīcība. Lai iegūtu varu un pretotos pretinieka varai. Tā ir paņēmiens, kā risināt pastāvošo konfliktu, un darbība noteiktu mērķu sasniegšanai.” Tā ir “sociāli politiskas rīcības metode, lai panāktu konfliktu risinājumu nevis vardarbīgā ceļā, bet lietojot spēku kādā citā – alternatīvā veidā”. Nevardarbīgās nepakļaušanās formas, norāda Dž. Šārps, ir ļoti dažādas. Pati mērenākā ir protests un pārliecināšana (demonstrācijas, uzsaukumu izplatīšana, klusuma brīži u. tml.). Daudz iedarbīgāka paņēmienu grupa ir nesadarbošanās, kas traucē politisko, ekonomisko un sociālo attiecību funkcionēšanu (streiki, boikoti, svinīgu pasākumu neapmeklēšana utt.). Trešā paņēmienu lielā grupa ir nevardarbīga iejaukšanās (streiki, sēdošie streiki, jaunu institūciju un pat paralēlas valdības izveidošana u. tml.).

Profesors atzīmē, ka šī pretestības forma ir sena. No 18. gs. beigām līdz 20. gs. beigām to plaši izmantoja koloniju nemieros, starptautiskajās politiskajās un ekonomiskajās sadursmēs, pret verdzību vērstā cīņā utt. Aizvadītā gadsimta 20. un 30. gados šīs metodes lietoja indiešu nacionālisti cīņā pret britu kundzību, ko lielākoties vadīja Mahatma Gandijs. Nevardarbīgā kustība sekmēja diktatūras krišanu Polijā un Čehoslovākijā 1989. gadā. Līdzīgi notikumi divus gadus vēlāk risinājās Austrumvācijā. Dž. Šārps uzsver, ka Baltijas valstis “atguva neatkarību no tobrīd vēl nesabrukušās Padomju Savienības galvenokārt nevardarbīgā cīņā. Tas padara šīs cīņas par ļoti nozīmīgām visas pasaules kontekstā”.

T. Jundzis pasvītro, ka šīs kustības līdzekļi ir “ārkārtīgi dažādi un daudzveidīgi. Atšķirībā no militārajiem līdzekļiem, to arsenāls faktiski ir neierobežots un neizsmeļams. Tas atkarīgs no konkrētās situācijas, tautas tradīcijām un mentalitātes, izdomas bagātības”. Viņaprāt, šīs kustības kulminācijas laiku Latvijā var dalīt trīs galvenajos posmos: atmodas laiks: iestāšanās sākotnēji par lielāku patstāvību PSRS sastāvā, bet pēc tam jau par pilnīgu neatkarības atjaunošanu (1988. gads – 1990. gada aprīlis); faktiskās divvaldības laiks (1990. gada 4. maijs – 1991. gada augusts); politisko krīžu situācijas (1991. gada janvāris un augusts).

Nevar neatzīmēt, ka cits autors, arī bijušais tautfrontietis, V. Blūzma piedāvā nedaudz citādāku periodizāciju (304. – 306. lpp.), proti: pretošanās kustības pirmsākumi (1986. gada jūlijs – 1988. gada maijs); masu pretošanās kustības veidošanās (1988. gada jūnijs – 1989. gada maijs); nacionāldemokrātisko spēku apvienošanās cīņā par neatkarīgās Latvijas atjaunošanu (1989. gada jūnijs – 1990. gada maijs).

Kam taisnība? Šo rindu autors, kas nav īpaši pētījis tā laika peripetijas, neņemas atbildēt uz minēto retorisko jautājumu. Acīmredzot tas ir turpmāko diskusiju objekts. Taču apceramās kustības aizmetņi radās jau drīz vien pēc Latvijas reokupācijas 1944.–1945. gadā.

Uz nevardarbīgu pretošanos

H. Strods labi parāda, kā ar jauno režīmu neapmierinātie Latvijas cilvēki (tā nebija visa latviešu tauta, kā šur tur pavīd grāmatā, tāpat kā mūsdienās) bez ārējā atbalsta cietuši neveiksmi partizānu cīņā, sāka pretoties okupantiem bez ieroču izmantošanas. Profesors pareizi norāda, ka nevardarbīgā pretošanās “netika plānota un koordinēta”. Un kas gan to būtu darījis, ja ne Latvijā, ne ārzemēs nefunkcionēja tāda vai citāda pagaidu valdība (liekas, ka to vajadzēja nodibināt jau pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā). Turklāt, turpina autors, pretēji teorētiķu apgalvojumam, “totalitārajās sistēmās nav iespējama nevardarbīgās pretošanās plānošana – ne īslaicīga, ne perspektīva, nerunājot nemaz par īpašas sagatavošanas un ieviešanas programmas izstrādāšanu”.

Līdz 80. gadu vidum pretošanās bāzi veidoja nevis partijas vai grupas, bet iekārtas apspiestie ļaudis. Gan aktīvā, gan pasīvā uzstāšanās notika brīvprātīgi.

17 komunistu vēstule

Pareizi rīkojušies grāmatas sastādītāji, publicējot šī dokumenta pilnīgu tekstu. Līdz šim tas bija darīts tikai Eduarda Berklava memuāros Zināt un neaizmirst (1998). Jāatgādina, ka viņš bija latviešu 50. gadu nacionālkomunistu līderis, šīs vēstules autors, kas rakstīja savu domubiedru vārdā, un 1971. gadā to nelegāli nosūtīja uz ārzemēm. Vēstījuma parakstītāji (E. Ankupe, A. Zandmanis, P. Pizāns u. c.) nebija oportūnisti, ne disidenti, bet partijas vecbiedri, kuri nevarēja pieņemt Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju. Opozicionāru grupa nolēma apelēt pie ietekmīgākajām Rietumu kompartijām, lai ar konkrētiem faktiem parādītu PSKP melīgo nacionālo politiku. Tās nesaudzīga kritika bija vēstules alfa un omega. Sadaļā Piespiedu asimilācijas politika cita starpā bija teikts: Maskavas galvenais uzdevums ir “pārvietot no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas, cik vien iespējams, krievus, baltkrievus un ukraiņus un nometināt viņus Latvijā (un pārējās Baltijas republikās) uz pastāvīgu dzīvi”.

Nodaļas autors J. Riekstiņš atzīmē, ka tas bija pirmais gadījums, kad latviešu nacionālkomunisti izteica savus uzskatus kolektīvi un apsūdzēja PSKP rusifikācijas politiku Itālijas, Francijas, Dienvidslāvijas, Spānijas, Rumānijas un citu valstu kompartiju vadītājiem un citiem, kā arī franču komunistiem intelektuāļiem Luijam Aragonam un Rožē Garodī.

Vēstules rezonanse bija milzīga. Telegrāfa aģentūras par to informēja visu pasauli. Protesta sauciens patiešām kļuva par vienu no veiksmīgākajām latviešu pretpadomju akcijām pēc Otrā pasaules kara, bet LKP funkcionāri, negribēdami samierināties ar domu, ka vēstules autori patiešām ir Latvijas komunisti, publicēja visdažādākos izdomājumus par tās izcelsmi.

Atmodas laiks

Neformālās organizācijas Latvijā kā atklātas nevardarbīgas pretošanās iniciatores sāka veidoties 80. gadu vidū. Tās var iedalīt politiskās, ekoloģiskās, reliģiskās, profesionālās, interešu u. tml. apvienībās. Sevišķi gribas uzsvērt, ka tās savu politisko mērķu sasniegšanai izmantoja vienīgi mierīgus līdzekļus. Lai kādas kolīzijas vēlāk pārdzīvoja grupa Helsinki – 86, tā bija pirmā nelielā cilvēku kopa, kura iestājās par Molotova–Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu publicēšanu, Latvijas izstāšanos no PSRS un, ja ne dokumentāli, tad pēc būtības bija par savas valsts neatkarības atjaunošanu. Grupa savā darbībā balstījās uz nevardarbīgas cīņas metodēm. Šo pozīciju tā formulēja 1987. gada 2. oktobra memorandā, norādot, ka savus mērķus “realizē vienīgi ar miermīlīgiem līdzekļiem”. Līdzīgi arī 1987. gada februārī nodibinātais Vides aizsardzības klubs paredzēja organizēt talkas, piketus, mītiņus, demonstrācijas, diskusijas, koncertus utt., u. tml., neaicinot uz “bruņotu cīņu pret okupantiem”, ko esot deklarējusi kāda mistiska organizācija “Rīgas jaunie patrioti”, ko nevarēja atrast pat oberkolaboracionists LPSR prokurors J. Dzenītis.

Autors neformālo organizāciju darbības apskatu sāk ar cenzūrai nepadotas preses izveidošanu. Pirms runā par to, jāiebilst, ka K. Ulmaņa autoritārajā Latvijā ne tikai, kā teikts grāmatā (284. lpp.), “noteica politiska rakstura ierobežojumus masu informācijas līdzekļiem”, bet vispār likvidēja preses brīvību. To atjaunot centās, cik tas bija viņu spēkos, pirmsatmodas entuziasti (Ivars Zukovskis, Lidija Doroņina–Lasmane, Ausma Krēsla u. c.), izdodot žurnālus Auseklis (1987.–1988.), Staburags (1988.–1990.), Informatīvs Ziņotājs u.c.

Ne tikai atmodas ierindnieki, bet arī tās vadītāji labi saprata plašsaziņas līdzekļu lielo lomu tā laika procesos. Ne velti demokrātiski ievēlētā Augstākā padome kā vienu no pirmajiem aktiem jau 1990. gada 20. decembrī pieņēma likumu Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, kuru izstrādāšanā arī man bija tas gods piedalīties. Šajā dokumentā juridiski tika nostiprināta norma, ka cenzūra Latvijā ir aizliegta. Likvidēja arī tās realizētāju Galveno literatūras pārvaldi. Varbūt tas izklausās paradoksāli, bet šis 1990. gada likums joprojām ir spēkā.

Neatkarības atdabūšana

Valsts suverenitātes atgūšanas ceļa sākumposmā noteicošo vārdu teica helsinkieši, vides aizsardzības aktīvisti, ceļā – pirmā politiskā partija LNNK, bet 80. un 90. gadu mijā to veica Latvijas Tautas fronte. Patīk tas kādam vai ne, organizācijas ideja ir radusies Krievijā. Tur juridisko zinātņu doktors, kādreizējais VDK darbinieks Maskavas neformālās kustības dalībnieks Boriss Kurašvili (gruzīns? – R. T.) tolaik ļoti populārā žurnāla Ogoņok apaļā galda diskusijā ierosināja izveidot valstī “Tautas fronti pārbūves atbalstam”, lai cilvēki varētu ietekmēt politisko dzīvi. Līdzīgu domu izvirzīja arī avīze Sovetskaja kuļtura. Igaunijas Tautas fronte nodibinājās 1988. gada pavasarī.

LTF prelūdija bija radošo savienību plēnums 1988. gada jūnija sākumā, kurā kā bumbai līdzīgs sprādziens atskanēja partijas biedra, mācībspēka un politiskā komentētāja Mavrika Vulfsona paziņojums, ka 1940. gadā nenotika nekāda sociālistiska revolūcija, bet Latvija tika okupēta. Tas nebija referāts, kā teikts grāmatā (308. lpp.), bet runa, taču emocionāla un neparasta. Es biju šī foruma dalībnieks, un sagadījās, ka starpbrīdī tagadējā kongresa nama kafejnīcā stāvēju rindā aiz oratora. Izteicu apbrīnu par viņa drosmi, uz kuru M. Vulfsons atbildēja: “Kādam taču vajadzēja sākt.”

Latvju patrioti ar inteliģenci galvgalī spēja izveidot no kompartijas neatkarīgu nacionāldemokrātiskās kustības jumta organizāciju – LTF, kas tika reģistrēta kā legāla sabiedriski politiska organizācija, līdz ar to iesaistoties cīņā par varu valstī, izmantojot atklātas un nevardarbīgas metodes. Taču, kā dibināti norāda T. Jundzis, “Latvija nevar lepoties ar izvērstu un noformulētu nevardarbīgās pretošanās stratēģiju kā vienotu un kompleksu, ko būtu akceptējušas leģitīmās valsts varas institūcijas un sabiedrība”. Un piemetina: “Diez vai šāds dokuments maz iespējams revolucionāros un strauju pārmaiņu apstākļos, kādi nenoliedzami bija pārejas periodā Latvijā.”

Praktiski tomēr arī pēc uzvaras Augstākās padomes vēlēšanās 1991. gada martā LTF frakcija, kas apvienoja deputātu vairākumu, bez vārda runas atbalstīja mierīgu ceļu neatkarības pilnīgai atgūšanai. Tā notika gan faktiskās divvalodības apstākļos, gan politisku krīžu situācijā 1991. gada janvārī un augustā. Tiesa, LTF valde 1990. gada decembrī publiskoja konkrētu rīcības programmu, kas realizējama pirms X stundas, un otru, kura liekama lietā, kad šī stunda ir jau sākusies. Taču šajos dokumentos nebija nekas teikts par barikādēm. Acīmredzot to izstrādātāji nerakstīja par šo jautājumu tamdēļ, ka tie bija visiem pieejami, pretiniekus ieskaitot. Uz mierīgu pretošanos īpašā dokumentā aicināja arī LNNK.

Dž. Šārps raksta: “Un, cik man zināms, šādi precīzi norādījumi tautai ir unikāli, nekur iepriekš nepieredzēti.” Šajā ziņā Latvijas pieredze, liekas, ir pamācoša. Runājot krājuma priekšvārda autora LTF pirmā priekšsēdētāja (1988.–1990.) Daiņa Īvāna metaforiskajiem vārdiem, savu atdzimstošo valsti aizstāvēja “karavīri, kas nešāva”.

Par personībām

Ne par personālijām vai personām, bet tieši par personībām. Rādītājs izdevuma beigās liecina, ka visvairāk tur var atrast pārbūves arhitekta M. Gorbačova vārdu. Vienlīdz bieži figurē Anatolijs Gorbunovs un E. Berklavs. Taču tur nevar atrast laikraksta Atmoda enerģiskās vadītājas Elitas Veidemanes vārdu. Tāda cieņa nav parādīta arī neonacionālkomunistiem Alfredam Čepānim un Ivaram Ķezberam. Krājuma veidotāji nav papūlējušies sameklēt miršanas gadus aktierim Miervaldim Ozoliņam, politiķiem Vitālijam Rubenim un Mirdzai Kārkliņai. No otras puses, grāmatas sastādītājus var uzslavēt, ka viņi nodevuši lasītājiem pielikumā nevardarbīgās pretošanās hroniku, šīs pretestības formas pamatjēdzienus un saturīgu literatūras sarakstu.

March 1, 2009 Posted by | pretošanās, Vēsture | 1 Comment

   

%d bloggers like this: