Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

V.Brinkmanis. 16.marts

http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/lasitaji_raksta/lasitaji-raksta-16-marts

Tuvojas ikgadējā atceres diena. Tā ir diena, kad Krievijas un vietējo krievu organizācijas atkārtoti atdzīvinās klaigāšanu un melus par fašisma atdzimšanu Latvijā un latviešu veikto vēstures pārrakstīšanu. Jau februāra sākumā Latvijā ieradās vairāku Krievijas TV organizāciju žurnālisti ar nolūku sagādāt saviem saimniekiem izziņas materiālus turpmākai melu burbuļa uzpūšanai. Daži žurnālisti ieradās arī Latvijas Nacionālo karavīru biedrības birojā. LNKB vadība, atceroties Krievijas okupācijā pavadītos 50 gadus, kuru laikā no okupantiem netika dzirdēts neviena patiesa vārda, labi apzinājās, ka intervija, ja tāda tiks sniegta, tiks melīgi izrediģēta un sagrozīta. Tādēļ LNKB priekšsēdētājs interviju sniegt atteicās.

Lai atspēkotu visas runas par vēstures pārrakstīšanu ļausim runāt faktiem.

Fakts Nr.1

1920.gada 11.augustā tika noslēgts un parakstīts Miera līgums starp Latviju un Krieviju. Miera līgumu parakstīja abu valstu pilnvaroti pārstāvji.

Līguma II pantā teikts: …Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās valsts-tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.*)

Neskatoties uz parakstīto un ratificēto līgumu, Padomju savienības bruņotie spēki, izmantodami Rietumvalstu karu (aptuveni tajā pašā laikā kapitulēja Francija), pēc vienošanās ar šodien tik ļoti nosodīto nacistisko Vāciju 1940.gada 17.jūnijā pārkāpa Latvijas robežas, iebruka Latvijas teritorijā un okupēja Latviju. Sākās gadu ilgs murgs, kura īstenotāji bija marksistiski – ļeņiniskā garā pārkrāsotie krievu šovinisti. Nepamatotas apcietināšanas, deportācijas, slepkavības kļuva par ikdienu. **)

Krimināli elementi kļuva par ierēdņiem un terorizēja iedzīvotājus. Krievi pierādīja, ka līgumu ilgums, kas slēgti uz mūžīgiem laikiem ir spēkā ne ilgāk par 20 gadiem jeb līdz brīdim, kad viņi ir atkal apbruņojušies un atkopušies.

Līdz Latvijas okupācijai latviešu tautai nebija labas domas par Vāciju un vāciešiem. Zināma nozīme nepatikai bija atmiņas par seniem laikiem, kā arī par 1905.gada revolūciju un visbeidzot par bermontiādi.

Latvijā pirms krievu iebrukuma, tāpat kā citur pasaulē viss nebūt nebija ideāli. Bija trūcīgi cilvēki, bija nelaimīgi cilvēki. Tomēr šeit bija brīvība, par kuras nozīmi un vērtību maz kāds domāja. Latvijā brīvība bija pati par sevi saprotama, gluži dabiska lieta. Neviens to neapdraudēja, neviens to nedomāja otram laupīt. Brīvība bija kaut kas ikdienišķs un parasts. Tādēļ arī dažam labam šķita, ka tā ir zaudējusi savu vērtību. Iestājoties boļševiku okupācijai, sapratām, ko esam zaudējuši.

Okupācija dažu mēnešu, pat nedēļu laikā pārveidoja visus bijušos uzskatus par brīvību, kā arī izdzēsa nepatiku pret vāciešiem. Izveidojās uzskats, ka tikai Vācija, kuras armija uzvaroši bija karojusi un uzvarējusi Rietumos, varētu sakaut PSRS bruņotos spēkus un iznīcināt komunismu. Plašās latviešu aprindās izveidojās paradoksāla situācija. Normālos apstākļos cilvēki vēlas saglabāt mieru, taču 1940.gada vasarā, 1940./41. gada ziemā un 1941.gada pavasarī gaidījām un ilgojāmies, kaut jel Vācija beidzot uzbruktu un satriektu Padomju savienību. Cerējām, ka kara rezultātā atgūsim valstisko neatkarību un izvairīsimies no padomju slepkavīgā režīma.

Beidzot arī sagaidījām. 1941.gada 22.jūnijā plkst. 04.00 Kēnigsbergas raidītājs latviešu valodā paziņoja: «Latvieši, karš ir sācies!» Nepilnu divu nedēļu laikā Latvijas zeme bija atbrīvota no sarkanajiem okupantiem. Šo divu nedēļu laikā nacionālo partizānu kustība visā valstī pasteidzināja krievu bruņoto spēku izvākšanos. Tauta pie Brīvības pieminekļa un citur Latvijā sveica vācu bruņotos spēkus kā atbrīvotājus no krievu jūga un pieminēja komunistu deportētos un noslepkavotos tautiešus.

Vācu armijas ienākšana pārtrauca sarkano teroru – apcietināšanas, deportācijas, apšaušanas – pret Latvijas iedzīvotājiem.

Taču nedrīkstam aizmirst par ciešanām, kuras šī atbrīvošana atnesa ebrejiem. Latviešu tauta, izņemot nedaudzus izteiktus antisemītus, nav jutusi naidu pret ebreju tautu. Gribu pieminēt, ka pēc 1905.gada revolūcijas, kad sākās atplūdi un soda ekspedīciju trakošana, Vitebskas guberņas melnā sotņa gatavoja lielu Ludzas ebreju grautiņu. (Latgale toreiz bija Vitebskas guberņas sastāvdaļa). Tam pretī nostājās daudzi Ludzas un apkārtējo pagastu iedzīvotāji, latvieši, kuri grautiņu nepieļāva. Vēlākos laikos, kad Vācijā bija nostiprinājies nacionālsociālisms un Vācijas ebreji gan individuāli, gan organizēti ar kuģiem mēģināja tikt prom no Vācijas, viņi bija spiesti pārdzīvot rūgtu vilšanos, jo par humānajām dēvētās Rietumvalstis negribīgi un ļoti bieži vispār nedeva iespēju ebreju bēgļiem atrast patvērumu. Bija valstis, kuros pārpildītos kuģos ieradās emigranti no Vācijas, bet viņiem neatļāva izkāpt krastā. Tā notika britu mandātzemē Palestīnā, Kubā u.c.

Turpretī neatkarīgajā Latvijas valstī no Vācijas un anektētās Austrijas uzņēma ebreju bēgļus, kuriem brīvās pasaules valstis – ASV, Anglija, Francija u.c. – patvērumu liedza. Latvijā atrada mājas vietu Mandlu, Klāru ģimenes, prof. Romans Višņaks un citi. Arī ebreju bēgļi no boļševiku režīma atrada patvērumu Latvijā. Tādi bija žurnālisti Hanfmans, Milruds, Pilaks u.c.

Jāatgādina, ka boļševiki pēc 1941.gada 22.jūnija Latvijā apcietināja aptuveni 250 ebreju bēgļus no Vācijas un Austrijas. Viņiem mūsu valstī saņemto patvērumu pēc Krievijas iebrukšanas Latvijā piespiedu kārtā bija jāapmaina pret cietumiem un Sibīrijas vergu nometnēm, ja ne vēl ļaunāk. ***)

Pēc tam pagāja vairāki šķietama miera pilni gadi. Nebija jau arī vācu laiki ideāli. Galvenā cerība – Latvijas neatkarības atjaunošana – netika īstenota. Civilo pārvaldi vācieši lielā mērā paturēja savās rokās. Bija zināmas grūtības ar pārtikas apgādi. Fronte prasīja savu. Tomēr Latvijas zemniecība, latviešu lauku sēta netika iznīcināta. Zemnieks turpināja art un sēt un ievākt ražu. Augstskolās, skolās, tehnikumos mācības turpinājās. Kaut cik ciešama dzīve turpinājās apmēram līdz 1943.gada rudenim. Fronte bija tālu Krievijā.

Samērā mierīgo dzīvi vācu laikā aptumšoja bažas par Sarkanās armijas un padomju noziedzīgās kārtības atgriešanās iespēju. Fronte austrumos bīstami tuvojās Latvijas robežai. Arī Vācijas armijas spēki bija kļuvuši šķidrāki. Vācijas armijas vadība drudžaini meklēja jaunus kara talciniekus. Kamēr vāciešiem frontē veicās labi, viņi nevēlējās meklēt sabiedrotos Baltijas tautās. Situācijai pasliktinoties, Vācijas augstākā vadība meta acis uz neaizskartajām karotāju rezervēm Baltijas telpā. Viņa tomēr nevēlējās atklāti pārkāpt Hāgas konvencija, kura aizliedz mobilizēt savā armijā okupēto zemju iedzīvotājus. Izeja tika atrasta. Vācieši izveidoja SS vadībai pakļautas formācijas – Latviešu leģionu. SS karaspēka daļas skaitījās brīvprātīgas, bet Latviešu leģiona karotāji tika mobilizēti. Atklāti runājot, tas no vācu puses bija starptautisko tiesību pārkāpums. Tomēr Latvijā nebija kam protestēt un latviešu vīri to arī nevēlējās darīt, jo krievu vilnis tuvojās Latvijai. Lai to mēģinātu apturēt, bijām gatavi cīnīties svešas armijas sastāvā. Bruņojumu un ieročus varēja saņemt tikai no Vācijas. Tādēļ nebija svarīgi, ka ieroči nāca no naidīgas ideoloģijas puses. Īstenībā par ideoloģiju netika prātots.

Austrumos bija latviešu tautas ienaidnieks, kurš strauji tuvojās, un pret to bija jācīnās, nediskutējot par abstraktām problēmām. Arī Anglijas premjers Čerčils kādreiz bija kvēls boļševisma ienaidnieks. Taču II Pasaules kara gaitā viņš sacīja: «Lai cīnītos pret Hitleru, esmu gatavs sabiedroties ar pašu velnu!» Un sabiedrojās ar Padomju savienību. Latviešus apdraudēja nekrietnāks velns – krieviskais boļševisms. Tāpat kā Čerčils bijām gatavi sabiedroties ar citu velnu, lai Latvija atkal nenāktu sarkano rokās.

Bija nepieciešami ieroči un tos ņēmām, neskatoties uz to, kādā krāsā ir velns, kurš mūs apbruņoja. Latviešu leģions necīnījās par nacionālsociālistu idejām, bet par to, lai Latvijā atkal neparādītos boļševistisko krievu militāro un civilo okupantu masas.

Diemžēl varonība un pašaizliedzība nelīdzēja. Masas ziņā, bet ne varonības ziņā pārākie ienaidnieka spēki mūs sakāva un iznīcināja visas cerības uz neatkarīgu Latvijas valsti un cilvēcisku brīvību. Atsākās sarkanā terora laiks. Vēl smagāks liktenis kā okupētajām civilpersonām bija kara gūstekņiem. Par viņu piedzīvoto ir sarakstītas daudzas atmiņu grāmatas. Iesaku izlasīt vismaz vienu no tām – Teofīla Dreimaņa Straumē ierautie. Pēc gūstā pavadītajiem gadiem dzīvi palikušie atgriezās mājās un sadūrās ar neskaitāmiem ierobežojumiem.

Viegli negāja arī tiem latviešu karavīriem, kuri nokļuva Rietumu sabiedroto gūstā. Viņiem bija dažādām komisijām jātaisnojas par to, kāpēc nav cīnījušies pret vāciešiem kā partizāni frontes aizmugurē, bet nodevīgā veidā pacēluši ieročus pret labsirdīgajiem, miermīlīgajiem, nevainīgajiem, visu pasauli mīlošajiem krieviem.

Arī brīvajā pasaulē nonākušajiem Latvijas bēgļiem un leģionāriem bija smagi jāstrādā un jāpārcieš dažādas grūtības, tomēr viņi saglabāja savu cilvēcisko un personīgo brīvību un daži pat kļuva ietekmīgāki un turīgāki kā pirms kara.

Visus pēckara gadus PSRS un sevišķi pēc neatkarības atgūšanas tās juridiskās mantinieces, Krievijas oficiālās aprindas un masu informācijas līdzekļi cenšas pārliecināt pasaules sabiedrisko domu par latviešu leģionāriem un bēgļiem kā par nacistisko ideju nesējiem un cīnītājiem par tām. Viņi nav mitējušies dēvēt leģionārus par fašistiem. Argumentu cīņa notiek pat Eiropas parlamentā.

Šeit jāatgādina: Fakts Nr.2.

1946.gadā Nirnbergas tribunāls deklarēja, ka Waffen SS ir krimināla organizācija, izņemot personas, kuras tika iesauktas piespiedu kārtā. Visus pēckara gadus sabiedrotie piemēroja šo izņēmumu Latviešu leģionam un Igauņu leģionam. 1950.gada septembrī Savienoto Valstu pārvietoto personu komisija deklarēja, ka: Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) jāuzskata kā atsevišķas un savos mērķos, ideoloģijā, darbībā un kvalifikācijā atšķirīgas no piederības Vācijas SS un tādēļ komisija neuzskata tās par kustībām, kuras ir naidīgas Savienoto Valstu valdībai. ****)

Jau pirms šī lēmuma pieņemšanas apmēram 1000 bijušie Latviešu leģiona karavīri dienēja kā sargi Nirnbergas kara tiesas tribunālā, apsargājot nacistu kara noziedzniekus. Tas pierāda, ka sabiedrotie uzticējās Latviešu leģiona karavīriem un neuzskatīja viņus par nacistu sabiedrotajiem.

Fakts Nr.3

Padomju okupācijas laika vara centās Latviju pārkrievot. PSRS amatpersonu mērķis bija panākt, lai Latvija kļūtu par Lielkrievijas guberņai līdzīgu teritoriju. Šī mērķa sasniegšanai labi bija visi līdzekļi. Galvenais bija krieviski runājošu cilvēku masu iepludināšana Latvijas teritorijā. Par svarīgu pasākumu tika uzskatīts latviešu lauku sētu iznīcināšana, jo no tām nākošie bērni un jaunie cilvēki pastāvīgi atjaunināja latvisko tautas sastāvu.

Lielākais trieciens notika 1949.gadā, kad izveda vairākus desmitus tūkstošus laucinieku ģimeņu. Tajā pašā laikā pie bijušās Latvijas – Padomju savienības robežas gaidīja tikpat daudzi tūkstoši sagatavotu pārceļotāju no visas Padomju savienības, kuri bija priecīgi pārņemt deportētajiem latviešiem piederošos īpašumus un mantu. Krievvalodīgo masu iepludināšana Latvijā turpinājās visus 50 okupācijas gadus. Par labu atzīti tika visi līdzekļi – jaunu, latviešiem nevajadzīgu rūpnīcu izveidošana, milzīgu lauku saimniecību, kolhozu un sovhozu organizēšana, okupācijas armijas virsnieku ģimeņu nometināšana Latvijā. Jāatzīmē, ka padomju laikā vecuma dēļ demobilizētiem sarkanās armijas virsniekiem bija atļauts izvēlēties savas un ģimenes nākamo dzīves vietu.

Taču pastāvēja izņēmumi: Maskava, Ļeņingrada, Soči bija bijušo armijnieku ģimenēm slēgtas. Turpretī Baltijas pilsētas bija viņiem atvērtas. Armijnieki, kuru pēdējās dienesta vietas bija aiz Polārā loka, Tālajos Austrumos, Vidusāzijas stepēs un citos neviesmīlīgos nostūros, ar sajūsmu pārcēlās uz Rīgu, Jūrmalu, Viļņu, Tallinu un citām Baltijas pilsētām. Okupētajā Latvijā tika pat izbūvēti speciāli rajoni šo virsnieku ģimeņu uzņemšanai. Kā vienu no piemēriem varam apskatīt namu rindu pretī tirdzniecības namam Minska.

Ar šādu PSRS varasvīru rīcību tika pārkāpta 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencija par civilpersonu aizsardzību kara laikā. Šo Konvenciju Padomju savienība bija arī pati parakstījusi: III daļa 49.pants. …Okupējošai valstij nav atļauts deportēt jeb pārvietot savas civilās populācijas daļu uz okupēto teritoriju. *****)

Fakts Nr.4

Pēc 1935.gada Latvijas tautas skaitīšanas datiem (Latvijas Statistikas atlass XX) Latvijā dzīvoja 1 950 502 cilvēku. Tajā skaitā bija: 1 472 612 latviešu (75,50%), 206 499 krievu (10,59%).

Pēc 2009.gada 1.janvāra Statistikas pārvaldes mājas lapas datiem Latvijā dzīvo 2 267 886 cilvēku. Tajā skaitā ir: 1 342 750 latviešu (59,20%), 630 380 krievu (27,79%).

Diemžēl šis krievu procents neatspoguļo pilnībā Latvijā notikušās demogrāfiskās pārmaiņas, kuras notikušas Padomju savienības rusifikācijas politikas rezultātā. Iepludināto krievu skaitam jāpievieno iebraukušo krievvalodīgo skaits. Tātad aprēķins jāveido sekojoši: pašreiz Latvijā dzīvo 2 267 886 cilvēku. Tajā skaitā ir: 1 342 750 latviešu (59,20%), 813 874 krievvalodīgo (35,88%).

Redzam, ka okupācijas un starptautisko tiesību pārkāpšanas rezultātā mūsu tautas sastāvs mūsu pašu zemē ir samazinājies ne tikai procentuāli, bet arī absolūtos skaitļos. Šāda procesa vainīgie ir militārie un civilie okupanti, kā arī mūsu pašu mīkstpēdiņi, kuri runā par cilvēka tiesībām un izliekas, ka nesaprot, ka okupanta tiesības nav tas pats, kas cilvēka tiesības.

Pēc PSRS CK pirmā sekretāra Ņ.Hruščova 1956.gadā teiktās runas, kurā viņš daļēji atmaskoja komunistiskās partijas un Staļina noziegumus, tika masveidīgi atbrīvotas vergu darbu nometnēs ieslodzītās personas. Kopumā tas bija apsveicams solis. Diemžēl viņu vidū bija ļoti daudz kriminālnoziedznieku, kuriem vecajos PSRS novados nebija mājokļu. Darbā viņus pieņēma negribīgi vai nelabprāt. Par apsolīto zemi kļuva Baltija.

Vietējo republiku vadība viņus labprāt pieņēma, sagādāja darbu un mājokļus. Vienīgi Lietuvas komunistiskā vadība bija ar stingrāku mugurkaulu un efektīvi bremzēja krievvalodīgo ieplūšanu savā republikā.

Atcerēsimies īslaicīgo nacionālās apziņas uzplaukumu E.Berklava laikā. Krievijas vadībai tas šķita tik bīstams, ka uz Latviju devās iepriekšējā rindkopā minētais Hruščovs. Viņš noslāpēja nacionālās apziņas iedīgli, atcēla no amata un aizsūtīja trimdā E.Berklavu. Pēc tam ļoti daudzās PSRS pilsētās tika izlīmētas lapiņas ar aicinājumu braukt uz Baltijas republikām, jo tajās esot daudz brīvu darba vietu un dzīvokļu. Aicinājumam sekoja daudzi. Tas bija lielākais migrantu vilnis.
_____________________________________________________________________________________
*) Россия признает безоговорочно независимость, самостоятельность и суверенность Латвийского Государства и отказывается добровольно и на вечные времена от всяких суверенных прав, кои принадлежали России в отношении к латвийскому народу и земле в силу существовавшего государстиенно-правового порядка, а равно на основании международных договоров, которые в указанном здесь смысле теряют силу на будущие времена. Из прежней принадлежности к России для латвийского народа и земли не возникает никаких обязатульств в отношении к России.

**) Atceries noslepkavotos latviešu virsniekus Litenes nometnē, masu kapus Baltezerā, Rīgas Centrālcietumā, Čekas nama pagalmā Brīvības ielā un daudzās citās vietās.

***) Informācija no Franka Gordona grāmatām LATVIEŠI un ŽĪDI spīlēs starp Vāciju un Krieviju un LATVIANS and Jews between Germany and Russia.

****) The Baltic SS Units (Baltic Legions) are to be considered as separate and distinct in purpose, ideology, activities and qualifications for membership from the German SS, and therefore the Commission holds them not to be a movement hostile to the Govenment of the United States.

*****) Part III paragraph 49 …The Occupying Power shall not deport or transfer parts of its own civilian population into the territory it occupies.

March 9, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions | Leave a comment

Aizliedz pasākumus pie Brīvības pieminekļa 16.martā

Rīgas dome, pamatojoties uz tiesībsargu un īpaši Drošības policijas sniegto informāciju, aizliedza visu publisku pasākumu rīkošanu pie Brīvības pieminekļa 16.martā, pretrunīgi vērtētajā leģionāru atceres dienā. Pēc DP informācijas, šīs dienas pasākumi var tikt izmantoti provokācijām, tāpēc pašvaldība nolēmusi tos aizliegt.

Rīgas domes Sapulču, piketu un gājienu pieteikumu izskatīšanas komisija izpilddirektora Andra Grīnberga vadībā pirmo reizi lēmumu pieņēmusi nevis vienprātīgi, bet gan balsojot, portālam “Delfi” pastāstīja izpilddirektora pārstāvis Uģis Vidauskis.

Izskanējis viedoklis, ka pašvaldībai būtu jāatļauj visi trīs pieteiktie pasākumi – “Daugavas Vanagu” 300 cilvēku gājienu no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim un sapulci, Latvijas Antifašistiskās komitejas pasākumu pie Brīvības pieminekļa “Par brīvu Latviju bez nacisma”, un Rīgas domnieka Genādija Kotova pieteikto sapulci pie pieminekļa. Tāpat izskanējis viedoklis, ka būtu jāatļauj “Daugavas vanagu” gājiens.

Pilsētas izpilddirektors Grīnbergs arī nav priecīgs par nepieciešamību liegt “Daugavas Vanagu” gājienu, taču tas ir spiests lēmums drošības apsvērumu dēļ, skaidroja Vidauskis.

Informācija par iespējamām provokācijām ir klasificēta, tāpēc pašvaldība to plašāk nekomentē, vien norādot, ka nav pretenziju par šo trīs pasākumu pieteicējiem, taču pastāv bažas par iespējamām provokācijām no malas, ņemot vērā sarežģīto sociālo situāciju. Iespējamās nekārtības pasākumu rīkošanas gadījumā varētu būt pat lielākās nekā 13.janvāra grautiņu laikā, atzīmēja pašvaldībā.

Tāpēc, ņemot vērā DP informāciju, saskaņā ar Piketu un sapulču rīkošanas likumu, pašvaldība nolēma pasākumus aizliegt. Šo lēmumu pasākumu pieteicēji var pārsūdzēt tiesā.
http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=23447562

March 9, 2009 Posted by | Leģions, piemiņa | Leave a comment

   

%d bloggers like this: